Vēstis jaunatnei

Gribas izlietošana

Tīra, skaidra reliģija ir cieši saistīta ar gribu, kas cilvēka dabā dominē kā valdošais spēks, pakļaujot savai kontrolei visas citas spējas. Griba nav gaume vai tieksmes, bet izšķirošs spēks, kas cilvēku bērnus noved paklausības vai nepaklausības attiecībās ar Dievu.

Nepastāvība un šaubas

Jūs esat spējīgs jaunietis un vēlaties dzīvot tā, lai beidzot būtu sagatavojies Debesīm. Tomēr bieži esat kļuvis mazdūšīgs, morāli vājš un šaubu nomākts, redzot, ka virsroku gūst vecās, grēcīgās dzīves ieradumi. Jūs atklājāt, ka savās izjūtās neesat patiess pret sevi, pret saviem labākajiem nodomiem un vissvinīgākajiem solījumiem. Šķiet - nekas vairs nav reāls, un Jūsu personīgā nepastāvība liek apšaubīt arī to cilvēku godīgumu, kas

Jums darījuši labu. Jo vairāk Jūs cīnāties šajās šaubās, jo aizdomīgāks kļūst viss apkārtesošais, līdz šķiet, ka nekur vairs nav pamata zem kājām. Solījumi paliek tikai kā smiltīs ievilktas svītras, un ari to vārdus un darbus, kuriem jums vajadzētu uzticēties, Jūs saskatāt kaut kādā apšaubāmā gaismā.

Spēks, nododot gribu

Jūs pastāvīgi atradīsities briesmās, kamēr neiepazīsiet gribas izšķirošo spēku. Cilvēks var ticēt labajam un dot visdažādākos solījumus, tomēr šai ticībai un solījumiem [152] nebūs nekādas vērtības, ja tie praktiski netiks savienoti ar gribu. Par uzvarētāju iespējams kļūt vienīgi tad, ja ticības cīņā iesaista visu gribasspēku. Savām izjūtām, iespaidiem un emocijām Jūs nevarat uzticēties, jo tur nav nekā pastāvoša, it īpaši Jūsu samaitātajās domās; un apziņa par lauztajiem solījumiem un zaudēto uzticību grauj Jūsu pašpaļāvību un attiecības ar citiem.

Tomēr nevajag krist izmisumā. Ja ari nekas vairs nešķiet reāls un īsts, ticībā ir iespējams izdarīt jaunu apņemšanos. Man nemaz nebūtu jāsaka, ka Jūs pats sevi esat novedis šajā neapskaužamajā stāvoklī. Tagad ir nepieciešams atgūt uzticību Dievam un brāļiem. Personīgā griba jāpakļauj Jēzus Kristus gribai; un, to darot, Kungs nekavējoties pārņems vadību savās rokās, īstenojot Jūsu dzīvē gribu un veiksmi pēc sava labā prāta. Visai būtnei jātiek nodotai Kristus Gara kontrolē; pat domām jākļūst par Viņa domām.

Jūs nevarat pavēlēt savām tieksmēm, izjūtām un vēlmēm, kā to vēlētos, bet Jums ir iespēja gribu pārvaldīt un panākt pilnīgu savas dzīves pārmaiņu. Pakļaujot gribu Kristum, Jūsu dzīve ar Viņu tiks apslēpta Dievā un savienota ar spēku, kas stāv pāri visām varām un iespaidiem. Tad Jums būs spēks no Dieva, kas Jūs savienos ar Viņa stiprumu, un Jums būs pieejama jauna gaisma, dzīvas ticības gaisma. Vienīgais nosacījums — Jūsu gribai jāsadarbojas ar Dieva gribu, nedodot vietu sātanam, kas pastāvīgi meklē ikvienu cilvēku sagūstīt un iznīcināt. [153]

Vai Jūs nevēlaties bez kavēšanās izveidot pareizas attiecības ar Kungu? Vai nevēlaties sacīt: "Es savu gribu vēlos nodot Jēzum un pie tam tūlīt", lai, sākot no šī brīža pilnībā būtu Viņa pusē? Atsakieties no saviem ieradumiem, no izdabāšanas iekārei un tieksmēm, lai sātanam nebūtu iespējas pārmest: "Tu esi nožēlojams liekulis"! Aizveriet durvis tik cieši, lai ienaidnieks vairs nevar Jūs apvainot un padarīt mazdūšīgu! Aplieciniet: "Es gribu ticēt un paļauties, ka Dievs ir mans palīgs", tad būs iespējams līksmoties Viņa spēkā. Savu gribu pastāvīgi paturot Kunga pusē, visas emocijas varēsiet pakļaut Jēzus gribai un sev zem kājām jutīsiet stingru pamatu. Dažreiz gan tas prasīs sasprindzināt visu Jums pieejamo gribasspēku, tomēr Dievs darbosies Jūsu labā un viņa rokās Jūs kļūsiet par "trauku godam".

Dieva un cilvēka gribas savienošana

Runājiet par ticību! Vienmēr palieciet Kunga pusē! Nekāpiet uz ienaidnieka zemes, tad Dievs Jums palīdzēs! Viņš Jūsu vietā paveiks to, ko pats nespējat, kā rezultātā Jūs sāksit līdzināties "Libanona ciedram". Tad dzīve kļūs nevainojama un darbi tiks veikti kopā ar Dievu. Jums būs pieejams spēks, nopietnība un skaidrība, kas Jūs padarīs par izredzētu darbarīku Dieva rokās.

Jums diendienā vajadzētu dzert no patiesības avota, lai izprastu prieka un līksmības noslēpumu, dzīvojot savienībā ar Kungu. Tomēr pastāvīgi jāatceras, ka visu Jūsu rīcību vajadzētu noteikt gribai. [154] Šī griba, kas spēlē tik svarīgu lomu cilvēka raksturā, līdz ar grēkā krišanu nonāca sātana pakļautībā, un ienaidnieks vēl arvien darbojas, lai, neskatoties uz postu un bojāeju, cilvēks gribu izlietotu vienīgi apmierinot savas tieksmes. Bet bezgalīgais upuris, ko Dievs pienesa, nododot nāvē savu mīļoto Dēlu Jēzu, ļauj Viņam, nepārkāpjot nevienu savas valdības pamatprincipu, brīvi sacīt: "Nododies Man; pakļauj Man savus gribu; atsakies no sātana

pārvaldības, lai to varētu pārņemt Es, tad Es tev piešķiršu gribu un veiksmi pēc sava labā prāta." Ja Jūs saņemsiet Kristus Garu, tad Jūsu griba kļūs kā Viņa griba un Jūsu raksturs pārveidosies Viņa rakstura līdzībā. Bet vai Jūs tiešām vēlaties darīt Dieva prātu? Vai Jūs esat apņēmies paklausīt Rakstiem? "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man."

Tomēr Kristum sekot Jūs varēsiet vienīgi tad, ja atsacīsities no savu tieksmju apmierināšanas un apņemsities paklausīt Dievam, jo ne jau personīgās iegribas un izjūtas Jūs var padarīt par Dieva bērnu, bet — saskaņošanās ar Kunga prātu. Ja Jūsu griba kļūs par Dieva gribu, priekšā pavērsies panākumiem bagāta dzīve. Tad Jūs varēsiet pastāvēt Kunga piešķirtajā vīrišķībā, kā priekšzīme labos darbos, nevis noārdot, bet palīdzot paaugstināt dievišķos likumus. Tā vietā, lai ar sev patīkamu rīcību ignorētu un noniecinātu kārtību, Jūs palīdzēsit to uzturēt.

Es, bīstoties Dievu, jums saku, ka zinu, kas Jūs varat kļūt, ja Jūsu griba būs nodota Kunga pusē. [155] "Mēs esam Dieva darbabiedri." Jums savu darbu laikam un mūžībai iespējams darīt tādā veidā, ka tas izturēs tiesas pārbaudi. Vai Jūs to mēģināsiet? Vai Jūs tagad pagriezīsities, lai ietu pilnīgi pretējā virzienā? Kristus Jūs mīl un par Jums aizlūdz. Vai Jūs nodosities Dievam un palīdzēsiet tiem, kas nolikti par Viņa darba interešu sargiem, neapbēdinot vairs tos un neatņemot tiem drosmi?

Nepieciešama īpaša piepūle

Dievs ir sagādājis līdzekļus, un, tos saprātīgi un ar lūgšanām izlietojot, nevienam kuģim nav jāiet bojā, bet, spītējot vētrām un negaisam, tie var mierīgi noenkuroties mūžības ostā. Tomēr, ja mēs šīs priekšrocības un norādījumus ignorējam, Kungs nedarīs nekādu brīnumu, lai mūs iz-glābtu, un mēs aiziesim bojā tāpat kā Jūda un sātans.

Nedomājiet, ka Dievs veiks kādu brīnumu, lai glābtu tās vājās dvēseles, kas koķetē ar ļaunumu un piekopj grēku; vai ka viņu dzīvē iejauksies kādi pārdabiski elementi, paceļot tos pāri viņiem pašiem kādā augstākā sfērā, kur tiem veicamais darbs būs salīdzinoši vieglāks, neprasot īpašu piepūli, nopietnu cīņu vai sevis krustā sišanu. Visi, kas lolo tādas cerības, atrodas uz sātana zemes un ies bojā kopā ar ļaundariem. Tie tiks pēkšņi iznīcināti, bez kāda glābiņa. [156]

Dievišķā vadība

Ir trīs veidi, kā Kungs mums atklāj savu gribu, lai mūs vadītu

Vispirms, Dieva gribu mēs varam uzzināt Viņa Vārdā, Svētajos Rakstos.

Otrkārt, Kunga balss ir atklājusies arī Viņa aizgādības vadītajos notikumos; un mēs to varam pazīt, ja savās dvēselēs nenovēršamies no Viņa, staigājot savos ceļos, darot to, ko paši gribam, un sekojot nesvētas sirds pamudinājumiem, līdz prāts kļūst tik neskaidrs, ka mūžīgās lietas vairs neizprotam un sātana balsi pieņemam par Dieva balsi.

Vēl Dieva balss ir dzirdama Viņa Svētā Gara lūdzošajos aicinājumos, kas iespaido sirdi un pēc tam izpaužas pārveidotā raksturā. Ja Tu par kādu jautājumu šaubies, tad vispirms padoms jāmeklē Rakstos. Ja Tu tiešām esi iesācis ticības dzīvi, tad nododies Kungam, lai pilnībā piede-rētu Viņam, un Viņš Tevi sāks vispusīgi veidot pēc sava nodoma, lai Tu varētu būt trauks godam. Tev ļoti vajadzētu vēlēties kļūt padevīgam Viņa rokās un sekot visur, kur vien Viņš Tevi vadīs. Tad Tu uzticēsies Viņam, lai Viņš Tevī īstenotu savus nodomus, un tajā pašā laikā Tu godbijīgi sadarbosies ar Viņu, rūpējoties par savu izglābšanos. [157]

Svētā Gara klusā darbība

Kristīgā dzīve nav kāda izmaiņa vai uzlabojums vecajā dabā, bet gan pilnīgi pārveidota, jauna realitāte. Ir jānomirst savam

es

un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei, bet šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumus darošais spēks.

Kad Nikodēms joprojām nespēja visu aptvert, savas domas ilustrēšanai Jēzus izlietoja vēju. "Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņa pūšanu, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara."

Vēju var sadzirdēt koku zaros, kad tas čabina lapas un ziedus, tomēr pats tas paliek neredzams, un neviens cilvēks nezina, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tāpat ir ar Svētā Gara darbību sirdī. To nav iespējams izskaidrot vairāk kā vēja kustību. Cilvēks droši vien nevarēs pateikt ne noteiktu laiku, ne vietu, nespēs izsekot visiem apstākļiem savas atgriešanās procesā, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš nav atgriezies. Tieši ar tādu neredzamu, vējam līdzīgu spēku, Kristus pastāvīgi iedarbojas uz sirdi. Pamazām, varbūt pat cilvēkam pašam to neapzinoties, rodas ietekme, kas dvēseli velk pie Kristus. Tā var rasties, domājot par Viņu, lasot Svētos Rakstus vai klausoties sludinātāja vārdus. Tad piepeši Gars nāk ar tiešu aicinājumu, un sirds ar prieku nododas Jēzum. Daudzi to [158] uzskata par pēkšņu atgriešanos, bet tas ir ilgas Dieva Gara darbības rezultāts, ilgstošs process.

Kaut gan pats vējš ir neredzams, tomēr tā izraisītās darbības sekas ir redzamas un jūtamas. Tāpat arī Svētā Gara darbība atklāsies ikviena tāda cilvēka rīcībā, kas būs sajutis Viņa glābjošo spēku. Kad Dieva Gars iemājo sirdī, Tas pārveido dzīvi. Grēcīgas domas tiek aizdzītas, ļauni darbi atstāti, un mīlestība, pazemība un miers ieņem dusmu, skaudības un strīdu vietu. Skumjas nomaina prieks, un seja atspoguļo Debesu gaismu. Neviens neredz to roku, kas paceļ nastu, nedz arī gaismu, kas nolaižas no Debesu pagalmiem. Ticībā nododoties Dievam, dvēsele saņem svētības. Tad spēks, ko neviena cilvēka acs nevar saskatīt, rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības.

Mūsu ierobežotajam prātam nav iespējams saprast atpestīšanas darbu. Tā noslēpums pārsniedz cilvēka apziņas robežas. Tikai tas, kas no nāves ir pārcelts dzīvībā, kaut cik

aptver šo dievišķo īstenību. Atpestīšanas sākumu mēs varam iepazīt jau šeit, savos personīgajos piedzīvojumos, bet tā sekas sniedzas mūžības laikmetos.

Liecība par dievišķo aizgādību

Vajadzības izjūtas dvēselē, izsalkums un slāpes pēc taisnības ir pierādījums, ka Kristus ir darbojies jūsu sirdī, aicinot Viņu meklēt, lai, piešķirdams Svētā Gara dāvanu, Viņš jūsu labā varētu izdarīt to, ko jūs paši nespējat. [159]

Kristus mūsos

Ja mēs esam iesakņoti un nopamatoti mīlestībā, tad būsim spējīgi līdz ar visiem svētajiem aptvert, "kāds platums, garums, augstums un dziļums" ir Kristus mīlestībai, "kas ir daudz pārāka par katru atziņu". Kāda dārga iespēja, kāds iedrošinājums! Šķīstītā un no visas netīrības atbrīvotā cilvēka sirdī iemājo Pestītājs, darot to cēlāku un svētot visu mūsu dabu, pārvēršot mūs par Svētā Gara templi. (..)

Pateicoties dzīvai ticībai, mēs paliekam Kristū, un, personīgi uzrādītās pārliecības rezultātā, Viņš paliek mūsos. Tad mūs pavada Dieva klātbūtne, un, apzinoties šo priekšrocību, mūsu domas nonāk paklausībā Jēzum Kristum, bet tālākie garīgie piedzīvojumi atkarīgi no tā, cik dzīvi mēs izjūtam šo pastāvīgo dievības klātbūtni. Tādā veidā ar Dievu staigāja Ēnohs, un ticībā Kristus paliks arī mūsu sirdīs, ja vien mēs apzināsimies, kas Viņš mums ir un kādu uzdevumu mums paredzējis atpestīšanas plānā. Mēs būsim ļoti laimīgi, ja pastāvīgi saglabāsim skaidru apziņu par lielo Dieva dāvanu pasaulei un mums personīgi.

Šīm domām ir noteicošs iespaids uz visu raksturu, un es gribētu, lai jūs atcerētos, ka vienmēr, ja vien jūs to vēlaties, jums blakus kā Sabiedrotais var atrasties Kristus. "Kas kopējs Dieva namam ar elkiem? Jo jūs [160] esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis."

Viņa mīlestības pārveidoti

Garā pastāvīgi kavējoties pie Kristus, raksturs veidojas Viņa dievišķajā līdzībā. Prāts tiek pārņemts no izjūtām par Jēzus laipnību un mīlestību. Mēs apceram Viņa raksturu, un līdz ar to Viņš aizņem visas mūsu domas. Mūs valdzina Kristus mīlestība. Ja mēs kaut acumirkli ieskatāmies saulē tās pusdienas spožumā, tad, acis novērsuši, mēs saules attēlu redzam visā, ko vien uzlūkojam.

Tieši tā notiek, raugoties uz Jēzu, - itin viss pēc tam atstaro Viņa, Taisnības Saules, līdzību. Mēs vairs nevaram saskatīt kaut ko citu vai runāt par ko citu. Viņa attēls ir atstājis nospiedumu mūsu dvēseles acīs un ietekmē katru sīkāko ikdienas dzīves daļiņu, klusinot un darot maigāku visu mūsu dabu. Uzlūkojot mēs tiekam pārvērsti dievišķajā līdzībā, tas ir, Kristus līdzībā. Uz visiem, ar ko satiekamies, mēs tad atstarojam Viņa taisnības spožos un gaišos starus. Mēs tiekam pārveidoti raksturā, jo sirdi, dvēseli un prātu apgaismo Viņa atspulgs, kas mūs tik ļoti mīlējis un pats par mums nodevies. Līdz ar to arvien no jauna atklājas tās Būtnes personīgais, dzīvais iespaids, kura ticībā, mājo mūsu sirdī.

Kad tiek pieņemti un mūs sāk pārvaldīt Dieva Vārdā izteiktie norādījumi, Jēzus ar savu klātbūtni paliek pie mums, kontrolējot domas, centienus un rīcību. Tad mūs iedvesmo lielākā Skolotāja mācības, kādu pasaule jebkad pazinusi. [161] Tad apziņa par cilvēka atbildību un iespaidu tālāk veido mūsu dzīves uzskatus un attieksmi pret ikdienas pienākumiem.

Jēzus Kristus mums kļūst viss— pirmais, pēdējais un vienmēr vislabākais. It visam īpašu nokrāsu piešķir Viņa Gars un Viņa raksturs kā meti un audi visā mūsu būtnes esamībā. Kristus vārdi ir gars un dzīvība. Mēs vairs nevaram domāt tikai par sevi; mēs vairs nedzīvojam, bet mūsos dzīvo Kristus, jo Viņš ir godības cerība. Cilvēka

es

ir miris, un Kristus kļuvis par dzīvu Pestītāju. Turpinot raudzīties uz Jēzu, mēs uz visiem ap mums atstarojam Viņa līdzību. Mēs vairs nevaram kavēties pie savām neveiksmēm vai vispār tās pārrunāt, jo mūsu uzmanību saista daudz kas augstāks — Jēzus dārgā mīlestība. Pateicoties patiesības Vārdam, Viņš tagad mājo mūsu sirdī.

Tik ļoti dārgā pērle

Mums ir jānododas Kristum, lai dzīvotu paklausībā visām Viņa prasībām. Viss, kas mēs esam, visi mums piemītošie talanti un spējas pieder Kungam un tiem jātiek nošķirtiem, lai kalpotu Viņam. Kad mēs nedalīti nododamies Kristum, Viņš līdz ar visām Debesu bagātībām mums atdod sevi, un mēs iegūstam dārgo pērli. [162]

Pašaizliedzība

Jēzus atsacījās no sevis: lai ko arī nedarītu, nekur Viņš necentās izcelties. Ikvienā lietā Viņš pakļāvās sava Tēva gribai, un, kad Viņa misija šajā pasaulē tuvojās beigām, Kungs varēja apliecināt: "Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis." Un mums Viņš iesaka: "Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs." "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt." - Gāz savu

es

no troņa, lai tas dvēselē vairs neieņem valdnieka vietu!

Kas Kristu uzlūkos Viņa pašaizliedzībā un Viņa sirds pazemībā, tas līdzīgi Daniēlam, kurš ieraudzīja kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, būs spiests atzīties: "Es kļuvu galīgi bezspēcīgs." Cilvēciskā daba vienmēr vēlas sevi parādīt, ir gatava izcelties; bet, kas mācās no Kristus, būs brīvs no savtības, lepnuma un sevis paaugstināšanas kāres. Viņa dvēselē valdīs miers, jo paša

es

būs pakļauts Svētā Gara ietekmei. Mēs vairs nekārosim pēc augstākās vietas, netīkosim ar visiem spēkiem pievērst sev uzmanību, bet vienmēr apzināsimies, ka visaugstākais gods ir atrasties pie Pestītāja kājām. Mēs raudzīsimies uz Jēzu, ieklausoties Viņa balss norādījumos un gaidot uz Viņa rokas vadību. Apustulis Pāvils pats to piedzīvoja un varēja liecināt: "Es līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani." [163]