Vēstis jaunatnei

Apģērba atstātais iespaids

Mēs neko neiebilstam pret glītu, pieklājīgu tērpu. Laba gaume nav ne nicināma, ne nosodāma. Ja dzīvosim saskaņā ar savu ticību, tā liks būt tik vienkāršiem apģērbā un tik dedzīgiem labos darbos, ka mēs ar to īpaši atšķirsimies. Bet, ja zaudēsim kārtības un tīrības izjūtu, tad īstenībā aizliegsim patiesību, jo patiesība nekad nepazemo, bet tikai dara cēlāku. Ja ticīgie ir nolaidīgi savā apģērbā un izturas rupji un neuzmanīgi, tad viņu iespaids patiesībai noteikti kaitē. "Jo mēs," saka apustulis, "esam kļuvuši par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem." Visas Debesis ik dienas novēro iespaidu, kādu uz pasauli atstāj tie, kas saucas par Kristus sekotājiem. (..)

Katrai saprātīgai sievietei vienkāršība apģērbā izvērtīsies par lielāko ieguvumu. Par cilvēka raksturu mēs bieži vien spriežam pēc drēbēm, ko tas valkā. Pieticīga, dievbijīga sieviete vienmēr ģērbsies vienkārši, un tieši tādā tērpu izvēlē atklāsies viņas labā gaume un izglītotās prāta spējas. Tādas jaunietes, kas atbrīvojušās no modes diktāta, būs rota katrai sabiedrībai. Viņu vienkāršā un neuzkrītošā izturēšanās liecinās, ka tās saprot, ka sievietes patieso vērtību nosaka morālais lielums. Cik tomēr valdzinošs un pievilcīgs ir vienkāršs tērps, ko piemīlībā var salīdzināt ar lauka ziediem! [354]

Vienkāršība apģērbā

"Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs."

Cilvēki, vadoties pēc saviem apsvērumiem, vienmēr ir centušies novirzīties no Dieva Vārda vienkāršajiem norādījumiem vai pat rīkoties tiem pilnīgi pretēji. Visos laikos tā saucamo vārda kristiešu vairākums ir noraidījuši šos priekšstatus, kas iesaka pašaizliedzību un pazemību, vienkāršību un patiesīgumu sarunās, izturēšanās veidā un apģērbā. Un sekas vienmēr ir bijušas tās pašas, jo novēršoties no Evaņģēlija mācībām, cilvēks daudz vieglāk pieņem pasaules modi, ieradumus un principus. Dzīvā dievbijība atdod vietu nedzīvam formālismam, un Dieva spēka klātbūtne atstāj šo pasauli mīlošos ļaudis un apmetas pie pazemīgajiem pielūdzējiem, kas ir labprātīgi paklausīt Svētā Vārda mācībām. Paaudzei nomainot paaudzi, stāvoklis šajā ziņā nav mainījies. Viena pēc otras ir cēlušās dažādas denominācijas, kuras, atstājot vienkāršību, ir pazaudējušas arī savu sākotnējo spēku.

Ka slazdi Dieva ļaudīm

Redzot, kā tie, kas apliecina ticību mūsu laika patiesībai, tiecas pēc pasaules modes un izpriecām, mēs noskumuši jautājam: "Vai Dieva tauta no pagātnes neko nav [355] mācījusies?" Tikai nedaudzi ir skaidrībā par savu sirdi. Tukši un sīkumaini modes mīļotāji var uzdoties par Kristus sekotājiem, bet viņu apģērbs un sarunas liecina, kas patiesībā ir pārņēmis prātu un nosaka viņu rīcību. Viss viņu dzīvesveids taču vēsta par draudzību ar pasauli, kas tos arī atzīst par savējiem.

Kā gan kāds, kas baudījis Kristus mīlestību, var atrast patiku modes vieglprātībā? Man sāp sirds, redzot, kā tie, kas sevi apliecina par lēnprātīgā un pazemīgā Pestītāja sekotājiem, tik dedzīgi cenšas līdzināties pasaules ģērbšanās standartiem. Neskatoties uz viņu apliecināto diev-bijību, tos ir pavisam grūti atšķirt no neticīgajiem. Ticības dzīve tiem nesagādā prieku. Savu laiku un līdzekļus tie ziedo vienam mērķim - apģērba izrādei.

Tieksme uz lepnām un uzkrītošām drēbēm ir grēks, kas sevišķi plaši sastopams starp sievietēm. Tāpēc arī apustuļa ieteikumi attiecas tieši uz viņām: "Tāpat arī sievietes pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievietēm, kas grib parādīt dievbijību, - ar labiem darbiem."

Nepieciešamā reforma

Mēs redzam, ka draudzē pastāvīgi izplatās ļaunums, ko Dieva Vārds nosoda. Kāds šajā ziņā ir vadītāju pienākums? Vai draudzei vairs ir nepieciešamais iespaids, ja tās locekļi modes diktātam seko vairāk nekā skaidri izteiktajai [356] Dieva gribai? Kā mēs varam cerēt uz Svētā Gara klātbūtni un palīdzību, ja savā vidū paciešam tādas lietas? Vai mēs varam mierīgi noskatīties, kā Kristus mācības ignorē ļaudis, kas sevi apliecina par Viņa sekotājiem? Tāds stāvoklis sagādā bēdas un lielas rūpes draudzes vadītājiem. Vai manas kristīgās māsas to nevēlētos godīgi un ar lūgšanām pārdomāt? Vai tām no jauna nevajadzētu atļaut, lai viņas vada Dieva Vārds? Laiku, ko izlieto tērpu izgatavošanai pēc pasaules modes, vajadzētu veltīt savas sirds pārbaudei un Rakstu studijām. Nevajadzīgu rotājumu sakārtošanai izšķiestās stundas kļūtu vērtīgākas par zeltu, ja tās izlietotu, apgūstot pareizus principus un patiesas atziņas. Man sāp sirds, redzot, kā jaunas māsas, kas saucas par Kristus sekotājām, nemaz neņem vērā Viņa raksturu un gribu. Šīs jaunietes barojas ar sēnalām.

Pasaules vizuļojošie nieki tām šķiet dārgāki par mūžīgām bagātībām. Garīgās spējas, ko varētu attīstīt ar pārdomām un Rakstu izpēti, tiek atstātas snaužam, bet tieksmes prasa savu, jo ārējais izskats tiek vērtēts vairāk nekā garīgā pievilcība un prāta spirgtums.

Iekšējais skaistums

Vai Kristus sekotāji tieksies pēc iekšējā skaistuma, pēc lēna un klusa gara, kas tik dārgs Dieva acīs, vai arī dažas īsās pārbaudes laika stundas pavadīs nevajadzīgās pūlēs sevi ārēji [357] izrādīt? Kungs vēlas, lai katra sieviete pastāvīgi tiektos pilnveidoties sirdī un prātā, iegūstot intelektuālo un morālo spēku, kas ļautu aizvadīt lietderīgu un laimīgu dzīvi par svētību pasaulei un par godu savam Radītājam.

Es jautāju mūsdienu jauniešiem, kas apliecina ticību mūsu laika patiesībai: kur tie ir sevi aizlieguši šīs patiesības dēļ? Vai tad, kad tie iekāro kādu apģērba gabalu, kādu rotaslietu vai ērtības, viņi atklāj Kungam savu vēlēšanos un lūdz, lai uzzinātu, vai Viņš var svētīt šo līdzekļu izdošanu? Cik rūpīgi tie izvēlas sev tērpus un vai ar tiem neapkauno savu ticības apliecību? Vai viņi tā izlietotajam laikam var sagaidīt Kunga svētību? Piederēt draudzei ir viena lieta, bet būt vienmēr vienotiem ar Kristu ir pavisam kas cits. Nesvētie, pasauli mīlošie ticības apliecinātāji ir viens no nopietnākajiem Kristus draudzes vājuma iemesliem.

Mūsu laikmets izceļas ar nepieredzētu dzīšanos pēc izpriecām. Visur virsroku ņem izšķērdība un pārgalvīga izlaidība. Pūlis prasa uzjautrinošus laika kavēkļus. Prāts kļūst tukšs un viegli satraucams, jo to vairs nenodarbina ar pārdomām un neaudzina Rakstu studijās. Pieaug sentimentālisms. Bet Dievs prasa, lai katra dvēsele vairāk izglītotos, kļūtu tīrāka un cēlāka. Tomēr pārāk bieži dārgie acumirkļi tiek izlietoti dzenoties pēc modernas greznības un seklām izpriecām. Modes dēļ sievietes ļauj, lai to dvēseles cieš izsalkumu un tiek sakropļotas, tādā veidā kļūstot sabiedrībai vairāk par lāstu, nevis par svētību. [358]

Apģērba elki

Tērpu dievināšana ir morāla slimība. Jaunpiedzimis cilvēks to nedrīkst ņemt sev līdzi kristīgā dzīvē. Vairumā gadījumu, saskaņošanās ar Evaņģēlija prasībām ienesīs zināmas izmaiņas arī apģērbā.

Pret tērpiem nedrīkst izturēties vienaldzīgi. Kristus dēļ, kura liecinieki mēs esam, mums jātiecas pēc vislabākā ārējā izskata. Senās telts kalpošanā Dievs visos sīkumos noteica, kāds apģērbs jāvalkā tiem, kas nāks Viņa priekšā. No tā mēs varam mācīties, ka Kungam ir noteiktas prasības attiecībā uz Viņam kalpojošo cilvēku drēbēm. It īpaši norādījumi tika doti par Ārona tērpu, jo tam bija simboliska nozīme. Un arī Kristus sekotāju apģērbam vajadzētu būt simboliskam, jo mums visās lietās jābūt kā Viņa pārstāvjiem. Mūsu ārējam izskatam ikvienā jomā jāiezīmējas ar glītumu, vienkāršību un tīrību. Dieva Vārds neattaisno nekādu apģērba maiņu tikai modes dēļ, lai mēs varētu piemēroties pasaulei. Kristietim nepiedien greznoties ar dārgiem tērpiem un rotaslietām.

Rakstu norādījumi par apģērbu būtu rūpīgi jāpārdomā. Mums ir svarīgi saprast, cik augstu Debesu Kungs vērtē pat mūsu miesai nepieciešamo drēbju izvēli. Visi, kas nopietni tieksies pēc Kristus brīnišķā skaistuma, ņems vērā Dieva iedvestos dārgos

norādījumu vārdus. Pat mūsu ārējam izskatam jāliecina par Evaņģēlija patiesības skaidrību. [359]

Patiess skaistums

Kaitīgi pārspīlējumi ir sastopami it visur, un dvēseles iet bojā, vairāk par visu mīlot savas drēbes un ārēju izrādīšanos. Deviņi no desmit starp tiem, kas nodevušies modei, dzīvi pārvērš vienos melos. Katru dienu tie spiesti izlikties un krāpt, vēloties izskatīties tādi, kādi patiesībā nav.

Dvēseles cēlums, maigums un augstsirdība tiek iemainīti pret apmierinājumu, ko sniedz kaitīgas izpriecas. Tūkstoši atsakās no tikumības principiem, lai tikai iegūtu līdzekļus, ar ko sekot pasaules modei. Vienmēr mainīgajam modes neprātam vajadzētu pamodināt reformatoru pulku, kas celtos, lai aizstāvētu vienkāršu un gaumīgu apģērbu. Sātans pastāvīgi piedāvā jaunus modes pavērsienus, kuriem nav iespējams sekot, neupurējot naudu, laiku un veselību.

Sekošana pasaulei

Kā gan kristieši, redzot pasaules demoralizējošo modes ietekmi, var uzdrīkstēties sekot tās piemēram? Vai mēs, to pieņemot, visu atzīstam par labu? Daudzi pielīdzinās pasaules modei tikai tādēļ, ka viņos nav Kristus, godības cerības. Tieksme pēc greznas dzīves un uzkrītoša apģērba tagad izvēršas tādos plašumos, ka kļūst par pēdējo dienu laika zīmi.

It visur jāsastopas ar lepnību un iedomību, un [360] tie, kuri ir pieraduši lūkoties spogulī, lai apbrīnotu sevi, nepavisam nevēlēsies ieskatīties Dieva lielajā morālās bauslības spogulī. Kalpošana apģērba elkam izposta visu rakstura pazemību, maigumu un pievilcību. Tā nolaupa dārgo laiku, ko vajadzētu veltīt pārdomām, sirds pārmeklēšanai un ar lūgšanām savienotām Dieva Vārda studijām. Inspirācijas ceļā Bībelē ir sagatavoti īpaši norādījumi mūsu garīgajām vajadzībām. (..)

Tiekšanās pēc modes paņem līdzekļus, kas mums uzticēti žēlsirdības pasākumiem un labdarībai, un, tos izšķērdējot, mēs aplaupām Kungu. Šie līdzekļi nevienam nav doti, lai apmierinātu lepnību un kāri izrādīties. Mums jābūt gudriem namturiem, kas apģērbj kailos, pabaro izsalkušos un savus līdzekļus izlieto, veicinot Dieva darbu. Ja mēs vēlamies greznoties, tad darīsim to ar savu piemīlību, pazemību, vienkāršību un apdomību, kas būs kā rota ikvienam cilvēkam visos dzīves apstākļos!

Vai mēs nevēlamies ieņemt noteiktu, sargiem pienākošos nostāju, lai ar pamācībām un piemēru palīdzētu mazināt šī izvirtušā laikmeta izšķērdību un pārspīlēto izrādīšanos. Vai mums nav jābūt par uzticības cienīgu piemēru jaunatnei, lai it visu, ko vien darām — vai ēdam vai dzeram, — darītu Dievam par godu? [361]

Starp atpūtu un izpriecām pastāv noteikta atšķirība. Atbilstoši savam vārdam, atpūta cilvēku atjauno, stiprina un vairo spēkus jauniem sasniegumiem. Tā mūs novērš no ikdienas pienākumu rūpēm, atspirdzina miesu un garu un ļauj ar jaunu degsmi ķerties pie nopietnajiem dzīves uzdevumiem. Izpriecas, turpretī, ir laika kavēklis, kas bieži noved pie pārspīlējumiem un atņem lietderīgam darbam nepieciešamo enerģiju, tā aizkavējot sasniegt patiesus panākumus.

Atpūtas vērtība

Kristiešiem savā dzīvē vajadzētu būt vispriecīgākajiem un laimīgākajiem cilvēkiem. Viņi taču apzinās, ka Dievs ir to Tēvs un mūžīgais Draugs.

Tomēr daudzi, kas sevi apliecina par ticīgiem, savu reliģiju pārstāv ne visai pārliecinoši. Tie vienmēr ir nomākti, it kā atrastos zem drūma mākoņa. Viņi bieži runā par lieliem upuriem, kas bija nepieciešami, lai kļūtu par kristiešiem, un sarunās ar tiem, kas Jēzu nav atzinuši, ar savu izturēšanos liek saprast, ka tiem ir bijis jāatsakās no visa, kas dzīvi dara priecīgu un laimīgu. Svētlaimīgajai kristieša cerībai viņi pāri pārvelk it kā tumsas plīvuru. Tā rodas iespaids, ka Dieva prasības ir smaga nasta pat paklausīgai dvēselei, jo ir jāupurē viss, kas sagādā prieku vai baudu.

Mēs bez vilcināšanās varam sacīt, ka tādiem kristiešiem nav pareizas izpratnes. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek Dievā, tas paliek mīlestībā. Visi, kas praktiski iepazinuši Debesu Tēva maigo līdzjūtību un aizgādību, iegūto gaismu un prieku izplatīs visur, kur vien tie atradīsies. Viņu klātbūtne un iespaids uz apkārtējiem ļaudīm līdzināsies patīkamai ziedu smaržai, jo tie būs savienoti ar Dievu un Debesīm un no viņiem izstaros skaidrība un cēla laipnība uz visiem, ar ko tie nonāks saskarē. Tas viņus padarīs [364] par pasaules gaismu un zemes sāli. Tie tiešām būs dzīvības smarža uz dzīvību, bet ne nāves smarža uz nāvi.

Kristīga atpūta

Kristiešiem ir priekšrocība un pat pienākums atpūsties, lai atspirdzinātu savu garu un stiprinātu ķermeni, un fiziskos un garīgos spēkus varētu izlietot Dievam par godu. Mūsu atpūtai nebūt

nav jāizpaužas neprātīgā jautrībā, kas jau robežojas ar muļķību. Mēs to varam īstenot tādā veidā, kas nāk par labu visiem mūsu līdzcilvēkiem, noskaņojot un padarot mūs daudz sekmīgākus uzņemties ticīgu cilvēku pienākumus.

Mēs nevaram sevi aizbildināt Kunga priekšā, ja piedalāmies izpriecās, kas dara mūs nespējīgus pildīt parastos ikdienas dzīves pienākumus un samazina prieku pārdomās par Dievu un mūžīgām lietām. Kristus reliģijai ir ielīksmojošs un stiprinošs iespaids. Tā paceļas pāri vieglprātībai un jokiem, pāri tukšai un nenozīmīgai tērzēšanai. Ikvienā atpūtas brīdī mēs no dievišķajiem spēka avotiem varam smelt sev jaunu drosmi un stiprinājumu, lai sava dzīvē sasniegtu lielākus panākumus patiesa dievbijībā, skaidrībā un svētumā.

Mīlestība uz skaistumu

Lielais Dievs noteikti mīl skaistumu. Ar saviem darbiem Viņš mums par to ir devis nepārprotamus pierādījumus. Kungs mūsu pirmajiem vecākiem Ēdenē iekārtoja brīnišķīgu dārzu. Tur auga visdažādākā veida krāšņi, [365] vērtīgi un dekoratīvi koki. Gaisu ar savu aromātu piepildīja bagātās krāsu niansēs un toņos izveidoti sevišķi skaisti ziedi. Līksmi, raibām spalvām greznoti dziedātājputni visdažādākajās balsīs slavēja Radītāju. Dieva nodoms bija, lai, rūpējoties par šo radību, cilvēks justos laimīgs, bet viņa dienišķās vajadzības apmierināja dārzā briestošie augļi.

Dievs, kurš mūsu pirmajiem vecākiem Ēdenē izveidoja tik ļoti jauku mājokli, arī mūs grib iepriecināt ar staltiem kokiem, brīnišķīgiem ziediem un citām mīlestības veltēm visā radībā. Kungs ir sniedzis šos žēlastības pierādījumus, lai mums būtu pareizs priekšstats par Viņa raksturu.

Arī savu bērnu sirdī Viņš ir ielicis mīlestību uz skaistumu, kaut gan daudzi to ir samaitājuši. Bieži vien tiek pielūgts viss patīkamais un jaukais, bet pats godības pilnais Devējs aizmirsts. Tā ir visnožēlojamākā nepateicība. Vērojot dabu, mums vajadzētu atzīt Dieva mīlestību, lai tad, tai atsaucoties, veltītu Viņam savas sirds labākās un svētākās jūtas.

Mākslas meistars

Dievs mūs ir apņēmis ar dabas brīnišķajām ainavām, lai ieinteresētu un savaldzinātu prātu. Viņš vēlas, lai mēs radības skaistumu salīdzinām ar Viņa raksturu. Un, ja tiešām tā nopietni iedziļināmies šajā dabas grāmatā, mēs tur atrodam auglīgu pārdomu lauku par Dieva nebei-dzamo mīlestību [366] un spēku.

Daudzi slavē mākslinieku prasmi, kas uz audekla rada apbrīnojamas gleznas. Bet visas mākslai veltītās pūles tomēr ir tālu no tā, lai tuvotos dabīgajam. Māksla nekad neaizsniegs dabas pilnību. Tomēr daudzi vārda kristieši, sajūsminoties par kādā gleznā attēlotu saulrietu un gandrīz vai dievinot meistara prasmi, vienaldzīgi aiziet garām brīnišķajiem saulrietiem, kurus tiem ir priekštiesība vērot skaidros, mierīgos novakaros.

Kur tad mākslinieki smeļ ierosmi? Taču no dabas. Bet lielais Mākslas meistars uz debesu fona mainīgās krāsās ieskicē katru brīnišķo saulrietu. Viņš krāso un izrotā debesis zeltā, sudrabā un purpurā, it kā plaši atverot augstās velves, lai mēs ieraudzītu to spožumu un gūtu priekšstatu par tur valdošo godību. Tomēr daudzi bezrūpīgi novēršas no šīs debesu piedāvātās ainavas. Viņi tur nespēj saskatīt ne Dieva mīlestību, ne spēku, bet kļūst sajūsmināti un apbrīnas pilni uzlūkojot nepilnīgās gleznas, kas ir vienīgi Lielā Mākslinieka darbu imitācija.

Nespēja pretoties kārdinājumam

Nedomājiet, ka spēsiet pretoties kārdināšanai, ja iesiet kopā ar tiem, kas mīl jautri pavadīt laiku, kam patīk spēles un izpriecas! [367]