Atgriezties pie saraksta
Vēstis jaunatnei
141–145 / 158
Mūsu iespaids
Kristus dzīve atstāja plašu, neierobežotu iespaidu— iespaidu, kas Viņu saistīja ar Dievu un visu cilvēces ģimeni. Ar Kristus piemēru Dievs saviem ļaudīm ir atstājis skaidru liecību, ka tiem nav iespējams dzīvot tikai sev. Mēs kā Dieva radības daļa esam nešķirami saistīti ar citiem cilvēkiem un savstarpējās attiecībās viens otram nepieciešami. Neviens nevar dzīvot pilnīgā
neatkarībā no apkārtējās pasaules, jo katra viena labklājība ietekmē arī citus. Un tas ir Dieva nodoms, lai ikviens justos atbildīgs par citu labklājību un tiektos rūpēties par viņu laimi.
Katru dvēseli apņem zināma atmosfēra, — atmosfēra, kas var būt pildīta ar dzīvību dodošu ticības spēku, ar drosmi, cerību un saldo mīlestības smaržu. Bet to var padarīt smacējošu un dzestru neapmierinātības vai savtības drūmais noskaņojums un mūsu iemīļoto grēku nāves dvesma. Mūs apņemošā atmosfēra apzināti vai neapzināti ietekmē ikvienu, ar ko mēs nonākam saskarē.
Mūsu atbildība
Tā ir atbildība, no kuras mēs nevaram izvairīties. Mūsu vārdi un darbi, mūsu apģērbs, izturēšanās un pat sejas vaibsti atstāj noteiktu iespaidu. Cik daudz tas pamudina uz labu vai sliktu, neviens nevar pilnībā izmērīt. Katra no mums izejošā ierosme ir kā iesēta sēkla, [418] kas reiz nesīs ražu, kā loceklis garajā cilvēku dzīves notikumu ķēdē, kuras apjomu nav iespējams aptvert. Ja mēs ar savu piemēru palīdzam citiem attīstīt pareizus principus, līdz ar to sniedzam tiem spēku darīt labu. Viņi tālāk šo iespaidu pārnesīs uz citiem, un tie— vēl uz citiem. Tā mēs, pašiem to neapzinoties, ar savu iniciatīvu varam kļūt par svētību tūkstošiem.
Iemetiet ezerā akmentiņu, un tas izveidos vilni, pēc tam otru un tad vēl un vēl... Aplis pieaugs, paplašināsies, līdz aizsniegs krastu. Līdzīgi notiek ar mūsu iespaidu. Tas izvēršas citiem par svētību vai lāstu daudz lielākā mērā, nekā mēs to apzināmies.
Raksturs ir spēks. Patiesas, nesavtīgas un dievbijīgas dzīves klusā liecība izplata neatvairāmu iespaidu. Atklājot savā dzīvē Kristus Garu, mēs ar Viņu savienojamies dvēseļu glābšanas darbā. Bet mēs varam būt Viņa liecinieki vienīgi tad, ja atklājam Viņa raksturu.
Jo lielāks ir mūsu iespaida apjoms, jo vairāk laba mēs spējam paveikt. Ja visi, kas apliecina, ka kalpo Dievam, sekotu Kristus piemēram un savā ikdienas dzīvē praktizētu bauslības principus, ja katrs paveiktais darbs liecinātu, ka tie mīl Kungu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu, — tad Dieva draudzei būtu spēks sakustināt visu pasauli. [419]
Biedru izvēle
Jauniešiem vajadzētu izvēlēties sabiedrību, kas atstāj vislabāko iespaidu uz garīgo attīstību, jo sātans mūsu ceļā uz Debesīm veidos tik daudz šķēršļu, cik vien iespējams. Mēs bieži varam nonākt grūtos apstākļos, jo daudziem apkārtne nav tāda, kādu to varētu vēlēties, bet nekad sevi labprātīgi nevajadzētu pakļaut ietekmei, kas kavē kristīga
rakstura veidošanos. Ja nu tomēr tur atrasties prasa pienākums, tad vajadzētu būt divkārt modriem, lai Glābēja žēlastībā paliktu nesamaitāti.
Lats par savu dzīvesvietu izvēlējās Sodomu, jo vairāk skatījās uz iespējamām laicīgām priekšrocībām, nekā uz morālo iespaidu, kas apņems viņu un ģimeni. Un ko tad viņš tādu ieguva no šīs pasaules? īpašumi tika iznīcināti, daļa no bērniem gāja bojā kopā ar ļauno pilsētu. Sieva bēgot atskatījās un palika par sālsstabu, bet pats tika "kā no uguns" izrauts. Un arī tad vēl savtīgās izvēles ļaunās sekas nebija galā, jo Sodomas morālā samaitātība bija tik stipri ietekmējusi atlikušos bērnus, ka tie vairs nespēja atšķirt ļauno no labā un grēku no taisnības. [420]
Zelta likums
Sadzīvē vienmēr iedomājieties sevi otra stāvoklī. Iejūtieties viņa grūtībās, viņa pārdzīvojumos, vilšanās brīžos, priekos un ciešanās. Iedomājieties sevi viņa vietā un tad izturieties pret viņu tā, kā jūs vēlētos, lai līdzīgos apstākļos izturas pret jums. Šis ir patiesais godīguma princips, ko citiem vārdiem varētu izteikt: "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!" Un tā ir praviešu mācības būtība, Debesu pamatlikums, kuru ievēros visi, kas tiecas pēc svēto būtņu sadraudzības.
Zelta likums pieder pie patiesas laipnības principiem, un tā piepildīšanos vislabāk var vērot
Jēzus dzīvē un raksturā. Ak, kāds maigums un līdzjūtība ikdienas izstaroja no mūsu Pestītāja! Kāda patīkama gaisotne valdīja Viņa tuvumā! Un tam pašam garam jāatklājas Viņa bērnos. Ļaudis, kuros mājo Kristus, vienmēr būs dievišķa iespaida apņemti. Viņu baltās taisnības drēbes smaržos pēc Kunga dārza, un sejas atstaros Viņa vaiga spožumu, apgaismojot ceļu nespēcīgajiem un pakritušajiem.
Neviens cilvēks, kas patiesi vēlēsies veidot pilnīgu raksturu, neaizmirsīs atklāt Kristus laipnību un iejūtību. Viņa žēlastības iespaids mīkstinās sirdi, attīrīs un šķīstīs izjūtas, piešķirot Debesu izcelsmes smalkjūtību un izpratni par pieklājību. [421]
Patiesa inteliģence
Kungs Jēzus prasa, lai mēs atzīstam ikviena cilvēka tiesības. Ir jārēķinās gan par ļaužu sociālo stāvokli, gan ar viņu kristīgo pārliecību. Pret visiem vajadzētu izturēties smalkjūtīgi un delikāti kā pret Dieva dēliem un meitām.
Kristietība cilvēkus dara priekšzīmīgus. Kristus izturējās ar cieņu pat pret saviem vajātājiem, un Viņa patiesie sekotāji atklās tādu pašu garu. Pavērojiet Pāvilu, kad to veda valdnieku priekšā. Viņa saruna ar Agripu liecina tiklab par nevainojamu pieklājību, kā par pārliecinošu daiļrunību. Evaņģēlijs mudina nevis uz ārējām pieklājības frāzēm, kādas lieto pasaulē, bet uz patiesu, no sirds nākošu laipnību.
Visrūpīgākā ārējās uzvedības normu izkopšana nebūs pietiekama, lai izskaustu īgnumu, asu nosodīšanu un nepiemērotu valodu. Kamēr par svarīgāko tiks uzskatīts paša "es", patiess galantums vienkārši nevarēs atklāties. Sirdī ir jāmājo mīlestībai. Nopietns kristietis visā rīcībā vadīsies no dziļas un sirsnīgas mīlestības pret savu Meistaru, un tad
no šīs Kristum veltītās mīlestības saknēm izaugs nesavtīga interese par brāļiem. Mīlestība savus īpašniekus nodrošina ar taktu, pieklājību un nevainojamu izturēšanos. Tā apgaismo seju un klusina balsi; tā apskaidro un padara cēlāku visu cilvēka būtību. [422]
Nepieciešama īsta smalkjūtība
Ļoti nepieciešams, lai visi Zemes iedzīvotāji, kas pazīst Dieva gribu, izglītotos par sekmīgiem strādniekiem Viņa darbā. Tiem jābūt saprotošiem ļaudīm — nevis ar pasaules cilvēku pieviļošo ārējo spīdumu un pašapmierināto smaidu, bet kā kristiešiem, dievišķās dabas dalībniekiem, kam piemīt Debesīm raksturīgā izsmalcinātība un īsta iejūtība. Nevainojamas cieņas un kristīgas smalkjūtības trūkums Sabata ievērotāju rindās liecina pret mums kā tautu un padara nepatīkamu mūsu sludināto patiesību. Audzināšanu prāta un izturēšanās jomā var attīstīt līdz pilnībai. Ja tie, kas apliecina patiesību, tagad neizlietos tiem piedāvātās izdevības, lai pieaugtu līdz pilnībai Kristu Jēzū, tad nevarēs pagodināt ne mūsu patiesības lietu, nedz arī Kristu.
Biedru izvēle
Jaunieši, kas dzīvo savienībā ar Kristu, izvēlēsies tādus biedrus, kas tos var atbalstīt pareizā rīcībā, un izvairīsies no sabiedrības, kas noniecina un neveicina taisnīgu principu un cēlu nodomu izvešanu dzīvē. It visur sastopami jauni ļaudis, kas savam prātam izvēlējušies seklu gultni. Nonākot saskarē ar tādiem, ticīgie, kas bez atlikuma nostājušies Kristus pusē, stāvēs stipri par pareizajiem principiem, kā to atzīst viņu saprāts un sirdsapziņa. [423]
Atteikšanās no pasaules sabiedrības
Jauniešiem vajadzētu nopietni domāt par saviem mērķiem un dzīves darbu, un pamatus tam veidot tā, lai visos ieradumos būtu brīvi no jebkādām samaitātības izpausmēm. Ja viņi vēlas atstāt labu iespaidu uz apkārtējo sabiedrību, tiem jākļūst patstāvīgiem. Ūdensrožu saknes iestiepjas dziļi dūņās zem ezera virsējiem slāņiem, lai caur porainajiem stublājiem uzsūktu augšanai nepieciešamo barību un savus nevainojami tīros ziedus izceltu gaismā uz spogulim
līdzīgās ūdens virsmas. Tās neuzņem neko tādu, kas varētu aptraipīt vai sabojāt ziedu brīnišķo skaistumu.
Kaut mēs mācītos no ūdensrozēm un pat morāli postošu un dvēselei kaitīgu iespaidu apņemti atteiktos no samaitātības un neļautu ļaunās sabiedrības ietekmei skart mūsu sirdi! Lai katrs jaunietis meklē biedrus, ar kuriem kopā tas drošiem soļiem dzīvē varētu virzīties uz augšu! Lai viņš izvairās no tādiem cilvēkiem, kuri sevī uzsūc ikvienu ļauno iespaidu, ir kūtri un nopietni neilgojas pēc augsta rakstura standarta, kuri nav uzticīgi pamatlikumiem un uz kuriem nevar paļauties! Lai jaunieši meklē sev biedrus starp tiem, kas mīl un bīstas Dievu, jo tādus cēlus un stingrus raksturus aino ūdensrozes, kas savus tīros ziedus atver virs ezera līmeņa! Tādi raksturi atsakās no katra samaitājoša iespaida [424] un sevī uzņem tikai to, kas var sekmēt skaidru, nevainojamu attīstību. Tie grib veidoties dievišķā līdzībā.
Mūsu vārdi kā palīdzības avots
Savstarpējās sarunās kristieši pārāk maz piemin savus dārgākos piedzīvojumus. Izlietojot nepareizi valodas dāvanu, tiek apkaunots Dievs un nīkuļo Viņa darbs. Sirdī tiek lolota greizsirdība, aizdomas un savtība, un izteiktie vārdi atklāj cilvēka iekšējo samaitātību. Daudzi, kas saucas Kristus vārdā, ļauj vaļu sliktām domām un ļaunai aprunāšanai. Tie pavisam maz piemin Dieva parādīto laipnību, žēlastību un mīlestību, atdodot par šo pasauli savu Dēlu. Bet to taču Viņš darīja mūsu dēļ! Kur tad palikusi mūsu mīlestība un pateicība? Vai mums nebūtu nopietni jāpārdomā, lai katrs izteiktais vārds un mūsu savstarpējās attiecības kļūtu par kristīgas palīdzības un iedrošinājuma avotu? Ja mēs tiešām mīlam Kristu, tad arī savos vārdos Viņu vienmēr pagodināsim. Un neticīgie bieži tiek pārliecināti, tieši dzirdot izskanam slavu un pateicību Dievam.
Mūsu iespaids
Lai kristieša piemērs un uzvedība, tāpat kā vārdi, grēciniekos pamodina ilgas steigties pie Dzīvības Avota! [425]
Atgriezties pie saraksta