Vēstis jaunatnei

Dejas

Patiess kristietis neizjutīs vēlēšanos apmeklēt jebkādas izpriecu vietas vai nodoties izklaidei, kur viņš nevarētu lūgt Dieva svētību. Tas nebūs atrodams teātrī, biljarda zālē vai ķegļu spēles namā. Tāpat viņš nepievienosies dejotājiem un nenodosies kādai citai valdzinošai izpriecai, kas domām neļautu kavēties pie Kristus.

Tiem, kas aizstāv tādas izpriecas, mēs paskaidrojam, ka nācarieša Jēzus vārdā nevaram to atļauties. Dieva svētību nav iespējams piesaukt ne par vienu teātrī vai deju zālē pavadītu stundu. Neviens kristietis nevēlētos tādā vietā nomirt. Neviens tur nevēlētos atrasties Kristum otrreiz atnākot.

Kad mūsu dzīvē pienāks pēdējā stunda un mēs vaigu vaigā sastapsimies ar sava mūža pārskatu, vai gan kāds noskums, ka tik maz piedalījies tādās izpriecās, tik maz laika pavadījis neprātīgā jautrībā? Vai mēs drīzāk rūgti nenožēlosim tik daudzas savu iegribu apmierināšanai izšķiestās stundas, tik daudzas novārtā atstātās priekšrocības, kas, pareizi izlietotas, būtu nodrošinājušas neiznīcīgu ieguvumu?

Šķietamo kristiešu cenšanās attaisnot katru kļūmīgo piekāpšanos ieradumiem, kam pieķērusies viņu sirds, izvērtusies par parastu parādību. Draudzējoties ar grēku, tie kļuvuši tik akli, ka vairs nesaskata tā riebīgumu. Daudzi, kas saucas par Dieva bērniem, klusē par pārkāpumiem, ko Viņa Vārds nosoda, dažus no labdarības mērķiem [399] draudzē pat savienojot ar savu bezdievīgo dzīrošanu. Tie it kā aizņemas Debesu ietērpu,

lai kalpotu ļaunajam. Ar šo moderno izlaidības veidu dvēseles tiek pieviltas, ievestas maldos un zaudē tikumību un godīgumu.

Izlaidības ceļos

Daudzās kristīgās ģimenēs dejas un kāršu spēle ir parastie laika kavēkļi. Tiek apgalvots, ka tie esot nevainīgi mājas izklaidēšanās veidi, kam varot nodoties vecāku uzraudzībā. Tomēr tādā veidā tiek izkopta tieksme pēc uzbudinošām izpriecām, un, kas šķiet nevainīgs mājās, no tā drīz vien nebaidīsies arī ārpus mājas. Nav nekādu pierādījumu, ka tādas izpriecas dotu kādu labumu. Tās mūsu ķermenim nesniedz dzīvības spēkus un nenodrošina mieru prātam. Tās dvēselē neievieš tikumīgas un svētas izjūtas, bet gan atņem patiku uz nopietnām pārdomām un vēlēšanos kalpot Dievam. Bez šaubām, izmeklētas sabiedrības sarīkojumi ļoti atšķiras no nesavaldīgas un pazemojošas grūstīšanās parastajās deju zālēs, tomēr katrs tāds solis ved pretī izlaidībai.

Mūsdienu parastie deju sarīkojumi ir netiklības skola, briesmīgs lāsts visai sabiedrībai. Ja saskaitītu tādā veidā visās lielajās pilsētās izpostītās ģimenes, ak, kas par dzīves graustu kaudzi tad atklātos! Cik daudzus no tiem, kas tagad vēl tādas izpriecas attaisno un ieteic, šīs ziņas piepildītu ar bailēm un šausmām! Kā gan kristīgi vecāki var atļaut saviem bērniem iet pa kārdināšanu ceļu, kopīgi apmeklējot [400] tādus sarīkojumus? Un kā jauni vīrieši un sievietes savu dvēseļu atpestīšanu var apmainīt pret šīm neprātīgajām izpriecām?

Izpriecu bīstamība

Mīlestība uz izpriecām pieder pie lielākajām briesmām, jo tas ir viens no visgrūtāk atpazīstamajiem kārdinājumiem, kam pilsētās pakļauti mūsu bērni un jaunieši. Brīvdienu ir visumā daudz; dažādas spēles un zirgu skriešanās sacīkstes aizrauj tūkstošus, un uzbudinājuma un līksmības virpuļos izgaist apziņa par dzīves nopietnajiem pienākumiem. Nauda, kuru vajadzētu izlietot labākiem mērķiem, — un daudzreiz pat nelielā trūcīgo peļņa — tiek izšķiesta nevērtīgās izklaidēs.

Uzticība pamatlikumiem

Daudzi baidās no izaicinošas, nedraudzīgas kritikas vai ļaunprātīgas aprunāšanas un tāpēc neizšķiras vadīties no pamatprincipiem. Viņi neiedrošinās atklāti apliecināt, ka it visās lietās pilnībā seko Kristum. Tie tiecas piemēroties pasaules ieradumiem un meklē pasaulīgi noskaņoto ļaužu atzinību. Bet Kristus taču par mums ir nodevies, "lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos". [401]

Veidojot sabiedriskās attiecības, kristietība nonāk saskarē ar pasauli. Ikvienam tās pārstāvim, kas saņēmis gaismu no Dieva, ir pienākums to sniegt tālāk tiem, kas staigā tumsībā un neko nezina par labāku ceļu. Jēzus Kristus Gara svētotiem, mums savu ietekmi sabiedrībā vajadzētu izlietot, lai ļaudis pievestu Pestītājam.

Gatavība palīdzēt

Visiem, kas sludina Kristus Vārdu un ir pieņēmuši Viņa žēlastības Evaņģēliju, vajadzētu sekot Viņa piemēram, iekļaujot sevi citu cilvēku interešu sfērā. Mums nav jāatsakās no saskarsmes ar sabiedrību. Mums nevajadzētu no citiem nošķirties. Lai aizsniegtu visas ļaužu šķiras, ar tiem jāsastopas tur, kur tie atrodas. Cilvēki paši reti kad mūs uzmeklēs. Dievišķā patiesība viņu sirdi var skart ne tikai dievkalpojumā, mums runājot no paaugstinājuma. Ir vēl kāds cits darba lauks, varbūt vienkāršāks, bet tikpat daudzsološs. Tas atrodams trūcīgo ļaužu mītnēs un augsti stāvošo savrupmājās, pie viesmīlīga galda un tur, kur ļaudis sapulcējušies nevainīgam priekam sabiedrībā.

Kā Kristus mācekļi mēs nedrīkstam izpriecu kārē sajaukties ar pasauli, piedaloties tās neprātā. Tādas attiecības var radīt tikai postu. Mums nekad nevajadzētu atbalstīt grēku nedz ar vārdiem, nedz darbiem, ne ar klusēšanu vai pat savu klātbūtni. Visur, kur vien mēs ejam, mums jāiet kopā ar Jēzu, atklājot citiem Pestītāja nesalīdzināmo pārākumu. Bet tie, kas savu reliģiju mēģina paglābt, paslēpjot to aiz akmens sienām, zaudē dārgas izdevības darīt labu. Kristietība ar pasauli nāk saskarē cilvēku savstarpējās attiecībās. Ikvienam, kas iepazinies ar dievišķo patiesību, ir jāpadara gaišāks ceļš tiem, kas vēl nepazīst dzīvības Gaismu.

Mums visiem jākļūst par Jēzus lieciniekiem. Kristus žēlastībā svētotiem, mums sava ietekme sabiedrībā jāizlieto, [404] lai mantotu dvēseles Pestītājam. Lai pasaule redz, ka mēs neesam patmīlīgi, iegrimuši tikai paši savās interesēs, bet ka visās svētībās un priekšrocībās vēlamies dalīties ar citiem! Lai ļaudis redz, ka mūsu reliģija mūs nedara nejūtīgus un bargus! Lai visi, kas apliecina, ka ir atraduši Kristu, kalpo cilvēku labklājībai tā, kā Viņš pats to darīja!

Nekad nevajadzētu sniegt pasaulei nepareizu priekšstatu, ka kristieši ir drūmi, nelaimīgi ļaudis. Ja mūsu skati būs pievērsti Jēzum, mēs spēsim novērtēt līdzjūtīgo Pestītāju un saņemsim gaismu no Viņa klātbūtnes. Visur, kur valda Kristus Gars, mājo miers. Tur ir arī prieks, jo pastāv klusa, svēta uzticēšanās Dievam.

Kristus ir apmierināts ar saviem sekotājiem, kad tie sevi atzīst par dievišķās dabas dalībniekiem, kaut arī ir tikai parasti cilvēki. Viņi nav kā akmens tēli, bet dzīvas būtnes. Viņu sirds, dievišķās žēlastības spirdzinātas, atveras un uzplaukst pretī Taisnības Saulei. Gaismu, kas tos apspīd, tie atstaro uz citiem Kristus mīlestības pavadītos darbos.

Sabiedrisko attiecību ietekme uz mūsu nākotni

Dieva Vārds ļoti uzsver sabiedrības iespaidu pat uz pieaugušiem cilvēkiem. Cik gan daudz lielāka ir tās vara pār bērnu un jauniešu prātu un raksturu, kas vēl tikai attīstās! Kolektīvs, kurā tie uzturas, principi un ieradumi, kādus tie pieņem, izšķirs viņu lietderību šeit un arī likteni mūžībā. [405]

Kristīgais sabiedriskums un pieklājība

Dieva ļaudis pievērš pavisam maz uzmanības kristīgam sabiedriskumam. Šo audzināšanas virzienu mūsu skolas nedrīkst ignorēt vai pamest novārtā.

Audzēkņus vajadzētu pamācīt, ka viņi dzīvē nav kā neatkarīgi atomi, bet ikviens no tiem ir kā pavediens, kas saistīts ar citiem pavedieniem, veidojot vienotu audumu. Un kur gan

tas atklājas vēl iespaidīgāk kā skolas kopmītnēs! Šeit audzēkņi ik dienas sastopas ar izdevībām, kuras

izmantojot, tie lielā mērā var sekmēt paši sava rakstura sabiedrisko īpašību attīstību. Tiem ir iespējas savu laiku un priekšrocības izlietot tā, lai, veidojot raksturu, tie kļūtu arvien laimīgāki un lietderīgāki. Kas noslēdzas paši sevī un negrib ar draudzīgu attieksmi iepriecināt citus, tie pazaudē daudz svētību, jo savstarpējā saskarē ikviena cilvēka prāts tiek slīpēts un attīrīts. Tādā vidē veidojas pazīšanās un draudzīgas attiecības, kas ved pie Debesīm patīkamas siržu vienotības un rada mīlestības atmosfēru.

Sabiedriskumu it īpaši vajadzētu izkopt tiem, kas baudījuši mūsu Kunga mīlestību, jo tādā veidā viņi var mantot dvēseles mūsu Glābējam. Kristus nav jāpaslēpj sirdī, nav jāieslēdz tur kā kāda svēta, jauka un iekārojama manta, lai tikai cilvēks pats par to varētu priecāties; Viņa mīlestība nav jāatklāj tikai pret tiem, kas mums [406] iepatikušies. Audzēkņus vajadzētu pamācīt rīkoties līdzīgi Kristum, izrādot laipnu interesi un draudzību tādiem, kas nonākuši lielu vajadzību priekšā, kaut arī tie nav viņu tuvākie biedri. Jēzus pret cilvēces ģimeni mīlošu interesi atklāja vienmēr un visur, izplatot ap sevi līksmas dievbijības atmosfēru. Audzēkņus vajadzētu skubināt iet Viņa pēdās, tos pamācot izrādīt kristīgu interesi, simpātijas un mīlestību pret jaunākajiem biedriem, cenšoties viņus tuvināt Jēzum. Kristum šo jauniešu sirdī jākļūst par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvību, atspirdzinot visus, ar ko tie nonāk saskarē.

Šādu labprātīgu, mīlestības pilnu kalpošanu citiem viņu vajadzībās Kungs vērtē ļoti augstu, un, būdami uzticīgi šajā darbā, audzēkņi jau skolas gados var kļūt par iespaidīgiem misionāriem. Tas viss noteikti prasīs zināmu atdevi, tomēr tā pavadītais laiks būs izlietots lietderīgi, jo tie jau agri iemācīsies, kā pasauli iepazīstināt ar kristietību.

Kristus neatteicās no draudzīgas satiksmes ar citiem cilvēkiem. Viņš pieņēma gan farizeja, gan muitnieka ielūgumu uz kopēju mielastu. Šādās reizēs katrs Viņa izteiktais vārds klausītājiem bija dzīvības smarža uz dzīvību, jo šo mielasta laiku Jēzus izlietoja, lai klātesošajiem pasniegtu dārgas, noderīgas mācības. Līdz ar to Kristus atstāja piemēru mācekļiem, kā tiem izturēties, atrodoties neticīgu, kā arī ticīgu cilvēku sabiedrībā. [407]

Vadošie principi

Ikviena cilvēka sirds pieder Kristum, jo Viņš par katru dvēseli ir atdevis bezgalīgi augstu maksu. Viņš ir mūsu Vidutājs pie Dieva, kurš tuvojas Tēvam ne kā lūdzējs, bet kā uzvarētājs, kam ir tiesības uz savu īpašumu. Jēzus spēj izglābt pilnīgi, jo vienmēr ir dzīvs, lai mūs aizstāvētu. Jaunpiedzimuša cilvēka sirds ir dārgākais upuris un vērtīgākā dāvana, ko vien kāds Dievam var dot. Visu, kas jūs esat, un visas jūsu spējas Kungs jums uzticējis kā svētu mantu, lai jūs, savukārt, to atdotu Viņam kā labprātīgu upuri. Jūs Dievam nevarat piedāvāt neko tādu, ko Viņš jau iepriekš jums nebūtu piešķīris. Tāpēc, ja jūs Kungam uzticat savu sirdi, arī tā ir tikai tāda dāvana, kuru Viņš jau iepriekš atpircis, un kura tagad pieder Viņam.

Uz jauniešu laiku, jūtām un spēku ir daudz pretendentu. Sātans to visu pieprasa par savu īpašumu, un milzīgs skaits jaunu cilvēku tam arī veltī savas spējas un apdāvinātību. Pasaule vēlas paņemt sirdi, bet tā taču pieder Tam, kas to ir atpestījis. Ja sirdi atdod pasaulei, tad tā pie-pildās ar rūpēm, bēdām un pieviltām cerībām, kļūst netīra un

samaitāta. Tas būtu visļaunākais krāpšanas darbs, ja jūs pasaulei atdotu savas sirds labākās jūtas un kalpošanu, kas pieder Dievam. Izpriecu meklēšana jums nedos nekādu labumu.

Taisnības ienaidniekam ir padomā visdažādākie jaunatnes izklaides veidi visiem dzīves apstākļiem, [408] un tie ir pieejami ne tikai pārpildītajās lielajās pilsētās, bet ikvienā vietā, kur dzīvo cilvēki. Sātans jauniešus vēlas redzēt savā pusē, kā savus sabiedrotos un ļoti labi zina, ar

ko ir jārēķinās, tāpēc sava velnišķajā gudrībā ir izstrādājis ieradumus un izpriecas, ar ko jaunatnes jūtas novērst no Jēzus Kristus.

Pazudušais dēls

Līdzība par pazudušo dēlu ir domāta jaunatnes audzināšanai. Mīlēdams izpriecas un grēcīgas izklaides, jaunākais dēls izšķieda savu mantojuma daļu nevaldāmā uzdzīvē. Beidzot tas svešā

zemē atradās viens pats, bez draugiem, noskrandis, izsalcis, ilgodamies pēc atkritumiem, ko deva par barību cūkām. Nožēlojošam un pazemotam, viņa vēl bija cerība atgriezties tēva mājās, kur tas arī tika mīļi apsveikts un atrada piedošanu, jo tēvs to pieņēma. Daudzi jaunieši savā bezrūpībā, izpriecu kārē un izšķērdībā rīkojas līdzīgi viņam: aizmirsuši patiesā prieka un dzīvā ūdens Avotu, tie izrok sev cauras akas, kas ūdeni nesatur.

Dieva žēlastības pilnais aicinājums

Dievs katru jaunieti aicina: "Dod Man savu sirdi, Mans dēls, un lai Mans ceļš tavām acīm labi patīk!" Kungs ikvienu vēlas darīt laimīgu un tādēļ gaida, kad tas Viņam nodos savu sirdi, lai visas Dieva dāvātās cilvēka esamības spējas tiktu uzturētas enerģijas pilnā un veselīgā stāvoklī. Ikviens cilvēks ir dievišķās dzīvības dāvanas pārvaldnieks. Kungs liek pukstēt sirdij un dod spēku izlietot katru Viņa piešķirto dāvanu. Patiess [409] prieks šīs vērtības nesamaitā, bet mēs grēkojam pret sevi un pret Dievu, ja meklējam izpriecas, kas mūsu labākās jūtas no Viņa novērš. Jauniešiem vajadzētu rūpīgi padomāt, ka šajā pasaulē tie tiek pārbaudīti, lai noskaidrotu, vai tiem ir tāds raksturs, ka varētu dzīvot kopā ar eņģeļiem.

Kad jūsu biedri jūs mudina iet pa sliktu ieradumu un neprāta ceļiem, un viss, kas ap jums, vilina aizmirst Dievu, samaitāt Viņa uzticētās spējas un pazemot to, kas jūsu dabā ir cēls, tad atsakiet tiem! Atcerieties, ka jūs esat Kunga īpašums, atpirkti ar Dieva dēla ciešanām un nāvi (..)!

Kungs Jēzus jūs aicina kalpot. Viņš jūs mīl. Ja šaubāties par šo mīlestību, tad paskatieties uz Golgātu! No krusta izstarojošā gaisma pierāda to, ko nekāda valoda nespēj attēlot. "Kam ir Mani baušļi un kas tos tur, tas Mani mīl." Mums nopietnos pētījumos ir jāiepazīstas ar Dieva likumiem un tad jāpierāda, ka esam Viņam paklausīgi dēli un meitas.

Dieva žēlastības apņemti

Jūs katru brīdi apņem Dieva žēlastība, tāpēc būtu derīgi pārdomāt, kā un no kurienes jūs ik dienas saņemat svētības. Kaut tās jūsos pamodinātu pateicību! Šīs svētības jūs nevarat saskaitīt, jūs nevarat izmērīt Kunga pastāvīgo labdarību, jo tā ir tik bagātīga kā ūdens lāses atsvaidzinošā lietū. Žēlastības padebesis ir apstājies virs jums un gaida, [410] lai atspirdzinātu. Ja jūs vērtēsiet dārgo pestīšanas dāvanu, tad ik dienas no jauna jūsos atdzīvosies pārliecība par Jēzus mīlestību un aizgādību: jūs tiksiet vadīti miera ceļos.

Vērojiet Dieva godības pilnos darbus dabā, un lai jūsu sirds pukst pateicībā savam Radītājam! Dabas grāmatā ir derīga pārdomu viela prātam. Neesiet neapdomīgi un nepateicīgi! Aplūkojot brīnišķo Dieva likumu harmoniju dabā, pieejiet visam ar izpratni, un aplieciniet cieņu un godbijību savam Radītājam, augstākajam Debesu un Zemes Valdniekam! Atveriet savas ticības acis un skatieties, kā Viņš žēlastībā ir noliecies pār jums un līdzjūtīgi saka: "Dod Man savu sirdi, Mans dēls!" Pakļaujieties labprāt Jēzum, jo tad ar pateicības pilnu sirdi varēsiet sacīt: "Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs!" Ticība Jēzum dos spēku jūsu nodomiem un līdzsvaru raksturam.

Visu mūsu prieku, mieru, laimi un sekmes dzīvē nosaka patiesa un stipra ticība Dievam. Šī ticība izpaužas uzticīgā paklausībā dievišķajiem likumiem. Jūsu zināšanas un ticība Dievam ir drošākais līdzeklis pret ļaunu rīcību. Tas ierosina visu labo.

Uzticieties Jēzum kā Tādam, kas piedevis jūsu grēkus un vēlas jūs redzēt laimīgus mājokļos, kurus Viņš aizgājis sagatavot. Kristus vēlas, lai jūs dzīvotu Viņa klātbūtnē, lai jums būtu mūžīgā dzīvība un godības vainags. [411]

Sabiedrības iespaids

Nenoliedzami, ka jauniešiem būs savi biedri, kuri katrā ziņā tos ietekmēs. Pastāv noslēpumainas dvēseli vienojošas saites: viena sirds atsaucas kādai citai sirdij. Ar domām, jūtām un garīgo noskaņojumu ļaudis viens otru zināmā mērā piesaista. Tāda savienība var

izvērsties par svētību vai lāstu. Jaunieši var viens otru stiprināt un atbalstīt, palīdzot uzlabot uzvedību, raksturu un zināšanas vai arī, kļūstot bezrūpīgi un neticīgi, atstāt uz pārējiem demoralizējošu iespaidu.

Biedru izvēle ir kaut kas tāds, ko katram audzēknim vajadzētu iemācīties rūpīgi pārdomāt. Starp jauniešiem, kas apmeklē mūsu mācību iestādes, vienmēr būs divas šķiras: tādi, kas cenšas patikt Dievam un paklausīt skolotājiem, un citi, kurus vada pretestības gars. Pievienojoties jauniešu vairākumam un darot ļaunu, jūsu iespaids būs dvēseļu ienaidnieka pusē un maldinās arī tos, kas nestaigā pēc nešaubīgas uzticības principiem.

Ir taisnība izteicienam: "Pasaki man, kas ir tavi biedri, un es pateikšu, kas esi tu pats." Jaunieši nespēj aptvert, cik lielā mērā viņu raksturu un labo slavu ietekmē biedru izvēle. Parasti ikviens cilvēks meklē draudzību ar tādiem, kuri pēc savām tieksmēm, ieradumiem un izturēšanās līdzinās viņam pašam. Kas saprātīgo un godīgo sabiedrības vietā priekšroku dod neizglītotajiem un ļaunajiem, ar to pierāda sava [412] rakstura trūkumus. Sākumā viņa gaume un ieradumi kopumā var atšķirties no biedru gaumes un

ieradumiem, pēc kuru sabiedrības tas tiecas, bet, jo vairāk viņš uzturēsies to sabiedrībā, jo vairāk izmainīsies arī domas un uzvedība; tiks upurēti taisnības principi un lēnām, bet neapturami, tas pagrims līdz savu biedru zemajam līmenim. Kā ūdens straume kļūst par tā zemes gabala sastāvdaļu, caur kurieni tā plūst, tā arī jauniešu principi un ieradumi piemērosies tās sabiedrības raksturam, ar kuru tie uzturas kopā. (..)

Stingrības mērs

Rakstura stiprumam pamatā ir gribasspēks un kontrole pār savu izturēšanos. Daudzi jaunieši kļūdās, par rakstura stiprumu uzskatot spēcīgas, neapvaldītas kaislības; bet īstenībā tie, kas ļaujas savām tieksmēm, ir pavisam vāji. Cilvēka patieso lielumu un dvēseles cēlumu mēro pēc spējas valdīt pār savām jūtām, nevis pēc spēcīgajām izpausmēm, ar kādām jūtas valda pār viņu. Stiprākais ir tas, kurš, kaut arī nebūdams nejūtīgs pret apvainojumiem, tomēr savalda savas izjūtas un spēj piedot ienaidniekiem.

Dievs mums ir piešķīris intelektuālos un morālos spēkus, tomēr lielā mērā katrs cilvēks ir pats sava rakstura celtnieks. Ar katru dienu šī būve pakāpeniski tuvojas nobeigumam. Dieva Vārds mūs brīdina būt uzmanīgiem, kā mēs ceļam, un pārliecināties, lai pamatā būtu Mūžīgā Klints. Tuvojas brīdis, kad atklāsies, kāds ir bijis mūsu darbs. Šodien vēl ir laiks, kad Dieva piešķirtos spēkus varam izkopt tā, lai izveidotu [413] lietderīgu raksturu gan šai, gan nākamajai, augstākajai dzīvei.

Ticība Kristum kā personīgam Pestītājam sniegs raksturam stabilitāti un stiprumu. Kas Viņam pastāvīgi uzticas, būs apdomīgs, atceroties, ka to vienmēr novēro Kunga acis, ka visas cilvēces Tiesnesis sver katra cilvēka morālo vērtību un Debesu saprātīgās būtnes spriež par rakstura attīstību.

Iemesls, kāpēc jaunieši tik smagi kļūdās, ir nevēlēšanās mācīties no to pieredzes, kas dzīvojuši ilgāk par viņiem. Skolniekiem nekad nevajadzētu atļauties jokot vai pasmieties par vecāku un audzinātāju brīdinājumiem un pamācībām. Tiem vajadzētu vērtēt ikvienu ieteikumu, tajā pat laikā atceroties, ka ir nepieciešamas vēl dziļākas atziņas, ko neviena cilvēcīga būtne tiem nevar dot. Ja Kristus ticībā mājo sirdī, tad Viņa Gars kļūst par spēku, kas tīra un atdzīvina dvēseli. Kad Patiesība tiek uzņemta sirdī, tā nevar kļūdīties, tā vienmēr atstās svētījošu iespaidu uz dzīvi. (..)

Lai jaunieši, kas atstājuši savu dzimto māju un vairs neatrodas vecāku tiešā uzraudzībā, atceras, ka tos vienmēr novēro Debesu Ieva acis. Viņš mīl jaunatni, pazīst tās vajadzības un saprot kārdināšanas. Dievs jauniešos saskata lielas iespējas un ir gatavs palīdzēt, lai tie dzīvē sasniegtu augstus mērķus, ja vien tie apzināsies savas vajadzības un lūgs Viņa palīdzību.

Dārgie jaunie draugi, dienu un nakti jūsu dēļ pie Dieva paceļas vecāku lūgšanas; diendienā jūs pavada viņu mīlošā ieinteresētība. Uzklausiet viņu ieteikumus un brīdinājumus un stingri apņemieties [414] ar visiem jūsu spēkos esošajiem līdzekļiem pacelties pāri visapkārt val-

došajam ļaunumam! Jūs vēl nespējat aptvert, cik viltīgi strādā ienaidnieks, lai samaitātu jūsu prātu un ieradumus, attīstot neveselīgus principus.

Pirmajos soļos uz vieglprātību un izpriecu kāri jūs briesmas varat arī nesaskatīt un domāt, ka tad, kad vēlēsieties kaut ko mainīt, jūs atkal spēsiet darīt labu tikpat viegli, kā iepriekš darījāt ļaunu. Bet tie ir maldi. Izvēlēdamies sliktus biedrus, daudzi jau soli pa solim ir novirzījušies no tikumības takas un nonākuši nepaklausības un izlaidības dziļumos, kaut gan agrāk tādu stāvokli bija uzskatījuši par neiespējamu.

Ikviens jaunietis, kas padodas kārdinājumam, vājina savu iespaidu uz labu. Kas ar savu slikto izturēšanos kļuvis par dvēseļu ienaidnieka palīgu, tam būs jāatbild Dievam par līdzdalību piedauzīšanās akmeņu izlikšanā citu ceļā. Kādēļ gan mūsu skolu audzēkņiem vajadzētu saistīties ar lielo atkritēju? Kāpēc tiem būtu jākļūst par viņa aģentiem, kārdinot citus? Vai tiem vairāk nevajadzētu domāt, kā palīdzēt biedriem un iedrošināt pasniedzējus? Ikvienam ir priekštiesība atbalstīt audzinātājus, palīdzot nest viņu nastas un pārvarēt grūtības, ko sātans tik nenogurstoši piegādā. Jaunieši var radīt savstarpējas izpalīdzības un iedvesmojoša prieka atmosfēru. Katrs skolnieks var līksmoties apziņā, ka stāv Kristus pusē, rādot piemēru kārtībā, čaklumā un paklausībā un atsakoties savas spējas vai [415] iespaidu pat visniecīgākā mērā atdot visa labā un cēlā ienaidniekam.

Jaunieši, kas izturas apzinīgi pret patiesību un kam ir pareiza izpratne par pienākumu, var daudz darīt, lai arī citi nostātos Kristus pusē. Uzņēmušies mūsu Glābēja piedāvāto jūgu, tie nekļūs nevaldāmi, nemeklēs savus priekus un savtīgu apmierinājumu. Būdami vienoti ar Kungu garā, tie būs vienoti ar Viņu arī rīcībā. Mūsu mācību iestāžu vecākajiem audzēkņiem vajadzētu atcerēties, ka, cenšoties uz vislabāko izmantot katru izdevību, viņiem ir iespējams veidot jaunāko biedru ieradumus un izturēšanās veidu. Lai tie apņemas, ka ar savu iespaidu nevienam neliks nonākt ienaidnieka rokās.

Jēzus palīdzēs visiem, kas Viņam uzticas, un kopā ar Kungu tie būs laimīgi. Tie it visur sekos Pestītājam, sitot krustā savu miesu, ar tās "tieksmēm un iekārēm". Viņi savu cerību būs likuši uz Kristu, tāpēc nekādas pasaules vētras tos nespēs nogāzt no šī drošā pamata.

Drošs un uzticams

Tas atkarīgs no jums, jaunieši, vai jūs gribat kļūt uzticami un patiesi, gatavi it visos apstākļos nostāties pareizā pusē. Ja jūs ilgojaties pēc nevainojamiem ieradumiem, tad meklējiet skaidru un cēlu cilvēku sabiedrību, kas tiecas pēc visa labā! Dārgās pārbaudes laika stundas [416] ir domātas, lai jūs varētu izlabot ikkatru rakstura kļūdu, un to vajadzētu darīt ne tikai nākamās dzīves dēļ, bet arī savas lietderības dēļ šeit virs Zemes. Cēls raksturs ir vērtība, kas dārgāka par zeltu un sudrabu. Tas paliek nemainīgs visās briesmās un neveiksmēs, un tai dienā, kad visi laicīgie īpašumi izgaisīs, tas nesīs bagātus augļus. Godīgums, neatlaidība un izturība ir īpašības, ko visiem vajadzētu nopietni censties attīstīt, jo tās viņu īpašniekiem piešķir neatvairāmu varu,— spēku darīt labus darbus, pretoties ļaunumam un droši pastāvēt bēdās.

Mīlestība uz patiesību un apziņa par pienākumu pagodināt Dievu ir spēcīgākie stimuli prāta pilnveidošanai. Tādu ierosmju vadīts, neviens jaunietis nevarēs palikt bezdarbībā. Viņš vienmēr pret visu attieksies nopietni. Tas mācīsies kā visu redzošā Dieva skata priekšā, apzinoties, ka viņa audzināšanā piedalās visas Debesis. Viņš kļūs arvien krietnāks, augstsirdīgāks, laipnāks, pieklājīgāks un Kristum līdzīgāks. Viņa sirds un prāts darbosies saskaņā ar Dieva gribu. [417]