Ak, kaut jaunatne atcerētos, ka slinkie paši sev atņem nenovērtējamus piedzīvojumus, kas iegūstami, apzinīgi pildot ikdienas dzīves pienākumus. Kas ļaujas laiskumam un pats izvēlas palikt neizglītots, vienmēr sastapsies ar kavēkļiem un šķēršļiem. Viņš pats sev liedz attīstību, kas nāk ar godīgu piepūli. Tāds nokavē izdevības veicināt arī citu cilvēku labklājību un līdz ar to aplaupa Dievu. Viņa dzīves gājums veidojas pavisam citāds, nekā to bija paredzējis Kungs, jo, nicinot derīgu darbu, tas stiprina zemākās tieksmes un lielā mērā paralizē savas būtnes labākos spēkus.
Ne tikai daži, bet tūkstošiem cilvēku dzīvo vienīgi tālab, lai patērētu Dieva žēlastībā piešķirtās dāvanas. Tie aizmirst pienest Kungam pateicības upurus par tām bagātībām, kuras Viņš tiem sagādājis, dodams zemei auglību. Tie nepadomā, ka Dievs no viņiem prasa piešķirtās spējas ne tikai saprātīgi izlietot, bet arī attīstīt. Ja viņi apzinātos tiem no Kunga paredzētā darba vērtību un apsolīto palīdzību, tad nekad neuzskatītu par priekšrocību atbrīvoties no atbildības, lai gaidītu palīdzību no citiem.
Patiesa laime atrodama, vienīgi darot labu un pašam esot labam. Tīrāko un cēlāko prieku vienmēr bauda tie, kas uzticīgi pilda savus pienākumus. Neviens godīgs darbs nepazemo. Tā ir nekrietna dīkdienība, [211] kas ļaudis skubina nicinoši raudzīties uz dzīves vienkāršajiem pienākumiem. Katra novēršanās no šiem sīkajiem darbiem vada pretī garīgai un morālai nabadzībai: tādā veidā kūtruma radītais kroplums atklājas arvien vairāk un kādu dienu liks sevi sāpīgi izjust. Tāda cilvēka dzīvi raksturo vārdi: "Patērētājs un nevis ražotājs".
Katra nodarbošanās dzīvē var sniegt noderīgu garīgu pamācību. Kas apstrādā laukus, lai pārdomā vārdus: "Jūs esat Dieva aramais tīrums." Lai būtu iespējams saņemt dārgo Svētā Gara augli, sirdī jāiesēj patiesības sēkla. Dieva pārveidojošajam iespaidam jāietekmē cilvēka prāts, jānoved to harmoniskā līdzsvarā. Rupjie un neattīstītie miesas un gara spēki jāaudzina kalpošanai Meistaram. (..)
Visiem kristiešiem jāiesaistās kalpošanas darbā. Pats godības Kungs ir paziņojis: "Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu." Būdams Debesu Majestāte, Viņš bija gatavs
labprātīgi nākt uz šo Zemi un uzņemties Ieva uzticēto pienākumu. Mūsu Kungs ir padarījis godājamu jebkuru darbu. Lai kļūtu mums par paraugu, Viņš ar savām rokām strādāja galdnieka darbnīcā. Jau no agras bērnības Jēzus palīdzēja uzturēt ģimeni, jo atzina šīs savas saistības un tāpēc labprāt uzņēmās daļu tās nastu.
Bērniem un jauniešiem vajadzētu priecīgi atvieglot tēva un mātes rūpes, parādot nesavtīgu interesi par mājas dzīvi. Labprāt uzņemoties [212] daļu no pienākumiem, tiem būtu iespēja iegūt pieredzi vēlākiem nozīmīgākiem uzdevumiem. Gadu no gada tiem pastāvīgi vajadzētu kļūt arvien sekmīgākiem, lai no bērnības pieredzes trūkuma nonāktu līdz pieaugušu cilvēku briedumam. Uzticīgi pildot vienkāršos mājas pienākumus, meitenes un zēni var ielikt labu pamatu savai prāta, tikumiskajai un garīgajai attīstībai, lai izaugtu par krietniem sabiedrības locekļiem.
Atcerieties, jaunie draugi, ka jūs katru dienu, katru stundu un katru acumirkli aužat paši sava likteņa audumu. Katru reizi, kad tiek mesta atspole, audumam pievienojas pavediens, kas tā rakstu vai nu izdaiļo vai izkropļo. Ja esat nolaidīgi un kūtri, tad viegli varat sabojāt dzīvi, kurai pēc Dieva prāta vajadzēja izvērsties skaistai un gaišai. Sekojot savām tieksmēm, nekristīgie ieradumi jūs apņems kā ar tērauda važām, un, ejot prom no Kristus, jūsu piemēram sekos daudzi citi, kas nepareizā kursa dēļ nekad neaizsniegs Debesu godību. Bet, ja jūs, pārvarot savtību un neļaujot paslīdēt garām nevienai izdevībai, pieliktu nopietnas pūles, lai palīdzētu jums apkārt esošajiem ļaudīm, tad jūsu piemēra gaišais mirdzums arī citus vadītu pie krusta. [213]
Paredzot darbu, Dievs gribēja mazināt ļaunumu, kas cilvēka nepaklausības dēļ bija ienācis pasaulē, jo ar to varēja aizkavēt sātana kārdināšanas un aizturēt grēku plūdus. Kaut arī darbs ir saistīts ar zināmu nemieru, nogurumu un grūtībām, tas tomēr ir laimes un attīstības avots, kā arī aizsargs pret kārdināšanām. Darbs liek šķēršļus vēlmei izpatikt savām iegribām un veicina čaklumu, kārtības mīlestību un izturību. Tāpēc arī darbs ir daļa no Dieva lielā plāna kritušā cilvēka glābšanai.
Daudziem cilvēkiem šķiet, ka vienkāršs roku darbs saistās ar kaut ko pazemojošu, kaut gan tie tajā pašā laikā labprāt nopūlas, spēlējot bumbu vai piedaloties boksa sacensībās, un nesaskata tur nekādu pazemojumu. Sātans ir apmierināts, redzot, kā ļaudis savus fiziskos un gara spēkus izlieto nodarbībās, kam nav audzinošas vērtības, kam nav lietderības un kas dalībniekiem neļauj kļūt par svētību vajadzībās nonākušajiem tuviniekiem. Kamēr jaunieši veidojas par lietpratējiem dažādās spēlēs, kuras nesniedz reālu labumu ne viņiem pašiem, ne citiem, sātans ar viņu dvēselēm spēlē dzīves spēli,
atņemot tiem Dieva dāvātās spējas un to vietā piešķirot pats savas ļaunās īpašības. Viņš pūlas tos pavedināt ignorēt Dievu un piesaistīt un pārņemt to prātu tik pilnīgi, lai Kungam savu radījumu domās vairs neatrastos vieta. [214] Viņš nevēlas, lai cilvēki atzītu savu Radītāju un ir visai iepriecināts, ja šajā nolūkā var izmantot dažādas spēles un teatralizētus uzvedumus, ievedot jaunatni tik lielā jūtu apmulsumā, ka tā aizmirst par Dievu un Debesīm.
Viens no drošākajiem aizsarglīdzekļiem pret ļauno ir derīga nodarbošanās. Slinkums, turpretī, ir lielākais lāsts; tam pa pēdām seko dažādi netikumi, noziegumi un nabadzība. Tie, kas vienmēr ir aizņemti un diendienā veic noteiktus pienākumus, pieder pie sabiedrības labākajiem locekļiem. Apzinīgi pildot ikvienu nepieciešamo uzdevumu, tādi cilvēki savu dzīvi izveido par
svētību sev un citiem. Čakls darbs pasargā no daudziem slazdiem, ko izlicis tas, kurš vēl vienmēr "slinkām rokām ir paredzējis dažādus nedarbus".
Stāvošs ūdens drīz vien kļūst smirdošs, bet spirgts, burbuļojošs strauts zemei dāvā veselību un prieku. Viens ir simbols slinkumam, otrs - nodarbinātībai. (..)
Darba ceļš Zemes iedzīvotājiem var likties grūts un nepanesams, bet pa to ir gājis un to ar savu dzīvi pagodinājis Pestītājs, un ikviens Viņam tur var droši sekot. Lietderīgu darbu Kristus ir paaugstinājis gan ar savām mācībām, gan ar personīgo piemēru. Jau no agras bērnības Viņa dzīve bija darba dzīve. Lielākā daļa no šajā pasaulē pavadītajiem gadiem Jēzum aizritēja galdnieka darbnīcā Nācaretē. Pa šīs mazās pilsētiņas ielām Dzīvības Lielkungs staigāja pieticīgās strādnieka drēbēs — gan dodoties uz savu vienkāršo darbu, gan no tā atgriežoties, un, kad Viņš tā, nepazīts un negodāts, gāja [215] blakus zemniekiem un sīkajiem amatniekiem, Viņu pavadīja kalpojošie Debesu eņģeli.
Saprātīgs darbs cilvēku ciltij ir kā veselību veicinošs faktors. Tas stiprina vājos, dara bagātus nabagos un priecīgus nelaimīgos. Bet sātans no paslēptuves vienmēr glūn, gatavs iznīcināt visus, kuri savā dīkdienībā labprāt atsaucas tā valdzinošajiem piedāvājumiem. Viņš nekad nav sekmīgāks, kā nākot pie cilvēkiem tad, kad tie neko nedara.
Viens no daudzajiem ļaunumiem, kādi rodas no labklājības, ir modernais uzskats, ka darbs pazemo. Pravietis Ecēhiēls, turpretī, raksta: "Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku." (Ecēh. 16:49) Šeit mums pārdomām tiek atklātas dīkdienības briesmīgās sekas: tā padara vājāku prātu, pazemo dvēseli, samaitā spriešanas spējas un pārvērš lāstā to, kas varēja sagādāt svētību. Tikai darbīgi cilvēki dzīvē saskata kaut ko lielu un labu un ir gatavi ar cerību un drosmi uzņemties par to atbildību.
Tomēr daudziem Kristus sekotājiem vēl jāapgūst būtiskā mācība par čakla darba vērtību dzīves neatliekamajos ikdienas pienākumos. Lai Dievam par godu veiktu amatnieka,
tirgotāja, jurista vai lauksaimnieka darbus, ir nepieciešams vairāk mīlestības un kristīga rakstura stingrības, nekā strādājot [216] par visu atzītu misionāru kāda pasaules lauka daļā. Lai ieviestu reliģiju darbnīcā vai birojā un saskaņotu ar dievišķo standartu katru darba norisi, tā gūstot svētību ikvienai dzīves dienai, nepieciešams daudz garīga spēka.
Apustulis Pāvils slinkumu uzskatīja par grēku. Viņš telšu darinātāja amatu apguva visā pilnībā un, darbojoties kā apustulis, bieži vien arī strādāja, lai uzturētu sevi un citus. Tādā darbā izlietoto laiku tas nekad neuzskatīja par zaudētu, jo līdz ar to radās iespēja satikties ar ļaudīm, kurus citādi būtu grūti aizsniegt. Saviem pastāvīgajiem darbabiedriem viņš pierādīja, ka amata prasme ir Dieva dāvana, un mācīja, ka Kungu var pagodināt arī ar vienkāršo ikdienas darbu. Apustuļa sastrādātās rokas nekādā ziņā nemazināja viņa kā Evaņģēlija sludinātāja sekmes.
Pēc Dieva nodoma, strādāt vajadzētu ikvienam. Nastu nesēji dzīvnieki radīšanas nolūkam atbilst daudz vairāk nekā kūtrs cilvēks. Kungs pats pastāvīgi darbojas, un pēc Viņa plāna, kalpojot cilvēkiem, strādā arī eņģeļi. Ja kāds raugās uz Debesīm, domājot par laisku dzīvi mūžībā, tas noteikti pievilsies, jo Debesu ekonomiskās struktūras neparedz sagādāt apmierinājumu slinkiem cilvēkiem. Tomēr smagi strādājošajiem ir apsolīta dusa, jo uzticīgie kalpi pēc darba tiks aicināti ieiet sava Kunga priekā. Viņi ar gandarījumu noliks savus darbarīkus un miera pilnajos apstākļos, kas sagatavoti tiem, kuri būs ieguvuši uzvaru, pateicoties Kristus krustam, aizmirsīs steigu un cīņas troksni. [217]
Kungs ir aicinājis savus ļaudis iesaistīties dažādās misijas darba nozarēs un sēt pie visiem ūdeņiem. Tomēr mēs padarām tikai mazu daļu no tā, ko mums pēc Viņa prāta vajadzētu veikt starp saviem kaimiņiem un draugiem. Izturoties laipni pret trūcīgajiem, slimajiem un nelaimēs cietušajiem, mēs uz tiem varam atstāt labvēlīgu iespaidu, un līdz ar to viņu sirdis būs atvērtas patiesībai. Mums nevajadzētu ļaut paslīdēt garām nevienai tādai kalpošanas iespējai. Tas ir vērtīgākais misijas darbs, ko vien mēs varam uzsākt. Laipni un līdzjūtīgi pasludināt patiesību, ejot no mājas uz māju, — tas atbilst norādījumiem, kādus Kristus deva saviem mācekļiem, izsūtot viņus pirmajā misijas ceļojumā.
Ir nepieciešami ļaudis, kas spēj labi dziedāt, jo dziesma ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem garīgo patiesību ienešanai cilvēku sirdīs. Bieži vien tieši kādas garīgas dziesmas vārdi dvēselē atver nožēlas un ticības slūžas. Jaunus un vecus draudzes locekļus vajadzētu sagatavot, lai pasaulei pasludinātu pēdējo vēsti, un, ja viņi to darīs visā pazemībā, Dieva eņģeļi ies kopā ar tiem, pamācot kā lūgt, kā dziedāt un kā pasludināt Evaņģēliju tieši šim laikam.
Jaunekļi un jaunavas, uzņemieties darbu, kuru Dievs jums piedāvā! Kristus pats jūs pamācīs, kā savas spējas izlietot vislabākajā veidā. Kad jūs būsiet [218] izjutuši Svētā Gara atdzīvinošo iespaidu un centīsieties pamācīt citus, jūsu prāts tiks apskaidrots, un jūs saviem klausītājiem patiesību varēsiet atklāt jaunos, neparastos vārdos.
Daudz izdevību svētīgai kalpošanai sniedz ārstnieciskais misijas darbs. Nesātība pārtikas lietošanā un dabas likumu neievērošana ir par iemeslu daudzām valdošajām slimībām, un, tā dzīvojot, cilvēki nolaupa Dievam pienākošos godu. Tieši pašaizliedzības trūkuma dēļ daudzi Dieva tautas pārstāvji nespēj aizsniegt tiem paredzēto augsto garīgo stāvokli. Pamāciet ļaudis, ka labāk ir zināt, kā veselību saglabāt, nevis — kā slimības ārstēt. Mums vajadzētu būt gudriem audzinātājiem, brīdinot no ikkatra veida nesātības. Redzot cilvēces nožēlojamo stāvokli, kroplumu un dažādās slimības, kas pasaulē ienākušas nezināšanas vai nevērības dēļ, kā gan mēs varam izvairīties, lai nedarītu savu daļu, cenšoties novērst šo postu?
Daudzi nezina veselīga dzīvesveida pamatlikumus, jo pār viņiem valda ļaunā ienaidnieka radītie aizspriedumi, kas aizsprosto dvēseles pieejas. Paskaidrojot, kā pareizi pagatavot labu barību, cilvēkiem tiktu sniegta vērtīga palīdzība. Šis Dieva darba virziens ir tikpat svarīgs kā ikviens cits. Vajadzētu iekārtot vairāk pavāru skolu un dažiem pārstāvjiem apmeklēt māju pēc mājas, lai paskaidrotu, kā pareizi gatavot veselīgu uzturu. Mainot dzīvesveidu, būtu iespējams novērst daudzu jo daudzu cilvēku fizisko, mentālo un morālo deģenerāciju. [219]
Draudze ir organizēta kalpošanai, un pievienošanās tai jau ir pirmais solis šajā virzienā, jo uzticība Kristum prasa, lai ikviens loceklis apzinīgi pildītu tam uzticētos pienākumus. Kalpošana ir nozīmīga ikviena locekļa attīstībā, jo draudzē, kuru apgaro Meistara dzīve, jāatklājas noteiktām pūlēm apkārtējās pasaules labā. Un pastāv ļoti daudzi darba nozarojumi, kur arī jaunatne var atrast iespējas lietderīgai piepūlei.
Mūžīgajos Debesu plānos katram ir paredzēta sava vieta. Ikvienam vajadzētu sadarboties ar Kristu dvēseļu glābšanā. Ja ticam, ka nākotnē mums paredzēta dzīve Debesu mājokļos, tad vēl jo noteiktākai jābūt mūsu pārliecībai par īpašu mums nozīmētu vietu Dieva darbā šeit virs Zemes.
Kungs aicina jaunus vīriešus un sievietes sagatavoties visu dzīves laiku nopietni darboties Sabatskolā. (..) Kungam Sabatskolā ir nepieciešami skolotāji, kas šim darbam nodotos ar visu sirdi, kas vingrinoties savas spējas arvien palielinātu un pilnveidotu to, kas jau ir sasniegts. [220]
Bībeles stundu pasniegšana ir Debesīs dzimusi doma. Tādā veidā simtiem jaunu vīriešu un sieviešu rodas iespēja iziet misijas laukā un veikt ļoti svarīgu darbu, kas citādi nebūtu iespējams.
Bībele tagad ir atraisīta no ķēdēm. To ir iespējams aiznest pie ikviena cilvēka mājas durvīm, un tās patiesības var pasniegt ikviena sirdsapziņai. Vēl ir daudzi, kas, līdzīgi godīgajiem berojiešiem, paši ik dienas meklēs Rakstos, lai pārliecinātos vai tiešām tā ir
patiesība, ko viņiem sludina. Kristus ir teicis: "Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani." (Pēc Glika tulk.) Jēzus, pasaules Glābējs, cilvēkus pamudina ne tikai lasīt, bet "meklēt Rakstos". Tas ir liels un svarīgs mums uzticēts uzdevums, un, to darot, mēs paši iegūsim daudz laba, jo paklausība Kristus norādījumam nevar palikt neatalgota. Tiem, kas uzticīgi sekos Dieva Vārdā atklātajai gaismai, Viņš atlīdzinās ar īpašu labvēlību.
Kungs aicina mūsu jauniešus strādāt par kolportieriem un evaņģēlistiem, lai ietu no mājas uz māju vietās, kur patiesība vēl nav dzirdēta. Viņš runā uz mūsu jaunatni, sacīdams: "Vai jūs nezināt (..), ka nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!" Un tie, kas izies darbā [221] pēc Dieva norādījuma, tiks brīnišķīgi svētīti.
Viens no labākajiem veidiem, kā jaunieši var iegūt rūdījumu kalpošanā, ir iekļaušanās grāmatu evaņģelizācijas pasākumā. Lai viņi iziet pilsētās un ciemos, piedāvājot grāmatas, kas satur patiesību mūsu laikam. Šajā darbā tie atradīs izdevības runāt dzīvības vārdus, un viņu sētā patiesības sēkla nesīs augļus. Sastopoties ar cilvēkiem un iesakot tiem mūsu preses izdevumus, viņi gūs piedzīvojumus, kādus nebūtu devis sludinātāja amats. (..)
Visi, kas ilgojas pēc izdevībām patiesi kalpot un bez atlikuma nodoties Dievam, grāmatu evaņģelizācijas darbā atradīs iespēju runāt par dažādām brīnišķām mūžību skarošām patiesībām.
Jauniešu domu pasaules veidošanai un sekmīgai dažādo darba virzienu attīstībai, par ko jārūpējas pasniedzējiem mūsu draudzes skolās, ir vajadzīgi vislabākie mācību spēki, kādus vien iespējams dabūt. (..)
Bērniem īpaši vajadzīgi mierīgi un laipni skolotāji, kas parāda iecietību un mīlestību tieši pret tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. (..)
Mūsu draudzes skolām vajadzīgi skolotāji ar augstām morālām īpašībām, tādi, kuriem var uzticēties, kuri ir veseli ticībā, pacietīgi un [222] smalkjūtīgi, kas staigā ar Dievu un atturas no visa šķietami ļaunā.
Kungs savā kalpošanā vēlas gudrus cilvēkus, vīrus, kam ir iemaņas dažādās darba nozarēs. Ir vajadzīgi komersanti, kas visos savos darījumos ieaustu lielos patiesības principus. Tomēr viņu talantiem jātiek pilnveidotiem, mācoties teoriju un apgūstot praktisko pieredzi. Ja kādā darba nozarē cilvēkiem ir jāizmanto visas iespējas kļūt gudrākiem un izveicīgākiem, tad tas noteikti attiecas uz tiem, kas savas spējas izlieto Dieva valstības uzcelšanai pasaulē. Par Daniēlu mēs varam lasīt, ka, pakļaujot viņa darījumus pat visstingrākajai pārbaudei, nebija iespējams atrast
nevienu trūkumu vai kļūdu. Viņš ir piemērs, kādam jābūt ikvienam lietišķu darījumu cilvēkam. Viņa dzīvesstāsts rāda, kas var tikt paveikts, ja kāds savus prāta, fiziskos un garīgos spēkus, visu savu sirdi un dzīvi nodod kalpošanai Dievam.
Nav svarīgāka misijas lauka par to, kādā darbojas uzticīgs, dievbijīgs ārsts. Nav darba, kurā kāds cilvēks varētu veikt vairāk laba vai iegūt vairāk dārgakmeņu, kas mirdzētu viņa godības vainagā. Katrā slimnieka istabā, kur viņš ieiet, tas kā saldu smaržu sev līdzi var ienest Kristus žēlojošo laipnību un grēka sasistajai dvēselei sniegt īstu [223] dziedinošu balzāmu. Viņš slimajam vai mirstošajam cilvēkam var norādīt uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Ārstam nevajadzētu uzklausīt domas, ka ir bīstami runāt par mūžīgām interesēm ar ļaudīm, kuru dzīvība atrodas briesmās, tāpēc ka tiem varot kļūt sliktāk,— deviņos gadījumos no desmit iepazīšanās ar grēkus piedodošo Pestītāju sniegs labumu kā garam, tā miesai. Jēzus spēj ierobežot sātana varu. Viņš ir tas Ārsts, kuram grēku sagrauztā dvēsele var uzticēt kā miesas, tā dvēseles slimību dziedināšanu.
Gandrīz jebkurā sabiedrības daļā ir daudz tādu, kas neklausās Dieva Vārda sludināšanu un nepiedalās reliģiskās sanāksmēs. Lai Evaņģēlijs tos varētu aizsniegt, tam jātiek ienestam viņu mājās, tāpēc arī palīdzība fiziskās ciešanās ir vienīgais veids, kā pie tiem piekļūt. Slimnieku kopēji, gādājot par cietējiem un atvieglojot viņu sāpes, bieži var rast izdevības kopā ar tiem lūgt, lasīt Dieva Vārdu vai runāt par Glābēju Jēzu Kristu.
Viņi var lūgt gan kopā ar, gan par šiem bezpalīdzīgajiem, kuriem pašiem nav nekāda gribasspēka savaldīt no kaislībām sabojāto ēstgribu. Tā viņi grēka uzvarēto un mazdūšīgo dzīvē var ienest cerības staru. Viņu pašaizliedzīgā mīlestība, kas atklājas nesavtīgā rīcībā, kritušajiem sniegs jaunu drosmi un stiprinās uzticību Kristus mīlestībai. [224]
Sludinātāja darba nozīmi nedrīkst noniecināt. Nevienu pasākumu nevajadzētu vadīt tā, ka ļaudis tiktu ierosināti Vārda sludināšanu uzskatīt kā kaut ko mazvērtīgāku. Tā tas nav. Kas noniecina sludināšanas darbu, tas noniecina Kristu. No visiem iespējamiem kristieša pienākumiem sludināšana tās dažādajos variantos stāv visaugstāk, un jauniešiem pastāvīgi vajadzētu norādīt, ka nav nevienas citas darba nozares, ko Dievs svētītu vairāk par Evaņģēlija sludināšanu.
Neatturiet mūsu jauniešus iesaistīties sludināšanā! Pastāv briesmas, ka ar kairinošiem priekšlikumiem atsevišķus cilvēkus var novērst no takas, pa kuru tiem iet pavēlējis pats Dievs. Dažiem, kam vajadzēja sagatavoties sludināšanas darbam, ir ieteikts studēt medicīnas specialitātēs, bet Kungs aicina, lai Viņa vīnakalnā strādātu vēl vairāk sludinātāju. Vienmēr spēkā paliek vārdi: "Pastipriniet priekšposteņus; izvietojiet uzticīgus sargus visās pasaules daļās!" Dievs jūs aicina, jaunie ļaudis! Viņš aicina veselu augstsirdīgu un no aizspriedumiem brīvu jauniešu armiju, kas ļoti mīl Kristu un patiesību.
Ir vajadzīgi jauni cilvēki. Dievs tādus skubina iziet misijas laukos. Tā kā viņi ir samērā brīvi no rūpēm un atbildības, tad viņiem ir daudz vieglāk iesaistīties darbā nekā tiem, kam
jāgādā par lielām ģimenēm, to audzināšanu un uzturēšanu. Turklāt jaunieši var ātrāk [225] piemēroties svešam klimatam un svešai sabiedrībai, kā arī spēj labāk izturēt neērtības un grūtības. Ar smalkjūtību un neatlaidību viņi var sasniegt cilvēkus tur, kur tie atrodas.
Jauniešiem vajadzētu gatavoties kalpošanai, labi iemācoties svešvalodas, lai Dievs tos varētu izlietot kā pārstāvjus savas glābjošās patiesības pasludināšanai citām tautām. Svešvalodas jaunie ļaudis var apgūt arī tad, kad tie jau ir iesaistījušies darbā grēcinieku labā. Ja viņi prasmīgi izlieto laiku, tad var attīstīt prātu un kļūt derīgi vēl plašākiem uzdevumiem. Ja jaunas sievietes, kas uzņēmušās samērā mazas atbildības, nodotos Dievam, tad, labi apgūstot citu tautu
valodas, viņas varētu sagatavoties derīgam darbam, lai strādātu par tulkiem.
Arī bērni var būt pavisam labi misionāri kā mājās, tā draudzē. Kungs vēlas, lai viņus pamācītu, ka tie šajā pasaulē nedzīvo, lai tikai rotaļātos, bet gan — lai lietderīgi kalpotu. Jau mājās tiem vajadzētu vingrināties pildīt misijas uzdevumus, tā sagatavojoties plašākām darbības iespējām. Vecāki, palīdziet saviem bērniem izpildīt Dieva nodomu! [226]
Savā bezgalīgajā mīlestībā un žēlastībā Kungs mums ar rakstīto Vārdu ir devis gaismu, un Kristus saka: "Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas dodiet!" Ļaujiet, lai šī dievišķā gaisma spīd tiem, kas vēl ir tumsībā! To darot, jums vienmēr blakus būs Debesu eņģeļi, palīdzot mantot dvēseles Kristum. (..)
Atcerieties, mani jaunie draugi: lai kalpotu Kungam, nav nepieciešams būt iesvētītam sludinātājam! Pastāv ļoti daudz iespēju darboties kopā ar Jēzu. Varbūt jums nekad iesvētot netiks uzliktas cilvēku rokas, tomēr Dievs jūs var darīt derīgus. Viņš jūs var lietot, lai glābtu citas dvēseles. Ja, mācījušies Kristus skolā, jūs būsiet lēnprātīgi un no sirds pazemīgi, Viņš gādās, lai jums būtu ko teikt citiem. (..)
Dariet visu iespējamo, lai kļūtu pilnīgi; bet, ja kādreiz kļūdāties, nedomājiet, ka tāpēc esat izslēgti no kalpošanas Dievam! Kungs mūs pazīst, Viņš zina, ka esam veidoti no zemes pīšļiem. Uzticīgi izlietojot Dieva piešķirtās spējas, jūs drīz vien sapratīsiet, ka vienmēr nevarat būt ar sevi apmierināti. Jūs redzēsiet, cik nepieciešami atmest sliktos ieradumus, lai ar savu nepareizo piemēru nekaitētu citiem.
Iepazīstinot citus ar jums tik dārgo patiesību, strādājiet čakli! Ja tad radīsies vajadzība ieņemt vietas, kas ar laiku atbrīvojas, jums tiks piedāvāts: "Nāciet [227] šurp!" Jums varbūt negribēsies atsaukties, bet ejiet ticībā uz priekšu, ienesot Dieva darbā svaigu, cēlu degsmi!
Dvēseļu mantošanas noslēpumu var iemācīties vienīgi no lielā Skolotāja. Kā rasa un smalks atspirdzinošs lietus krīt uz izslāpušiem stādiem, ar tādu pašu mīlestību un maigumu mūsu vārdiem vajadzētu skart to cilvēku sirdi, kurus vēlamies glābt. Mēs nedrīkstam gaidīt, ka izdevības radīsies pašas no sevis; mums tās jāmeklē, pastāvīgi lūdzot, lai Dievs palīdz īstā laikā teikt īstos vārdus. Ja tad rodas izdevība, nav attaisnojuma to neizmantot, jo, iespējams, ar to kāda dvēsele var tikt izglābta no nāves.
Glābt cilvēkus, par kuriem miris Kristus, ir darbs pāri visiem darbiem— pasākums, kam nav cita līdzīga, kas prasa visus dvēseles spēkus. Uzskatiet to par svarīgāko un izvirziet par galveno savā dzīvē! Lai veiktu šo lielo un cēlo pienākumu ārējās vai iekšējās misijas laukos, sadarbojieties ar Jēzu! Esiet gatavi iesaistīties dvēseļu glābšanas darbā
gan mājās, gan tālās zemēs, un parādiet savu uzticību Pestītājam, pūloties citu labā! Ak, kaut jauni un veci pilnībā atgrieztos pie Dieva un uzņemtos pienākumus, kas tiem ir vistuvāk, izmantojot katru izdevību, lai kļūtu par Kunga līdzstrādniekiem! [228]