Vēstis jaunatnei

Uzticība kalpošanā

Kas ir neuzticīgs dzīves sīkajos pienākumos, būs neuzticīgs, uzņemoties arī daudz lielāku atbildību. Tādi cilvēki Kungu aplaupa un ir nenoturīgi dievišķo likumu izpildē. Tie nesaprot, ka viņu spējas pieder Kungam un tās nepieciešams ziedot Viņa darbam. Tie, kas darba devēja labā nedara neko vairāk kā tikai uzdoto, kaut gan apzinās, ka, lai nodrošinātu panākumus, būtu

nepieciešamas papildus pūles, kļūdās, domādami, ka tos atzīs par uzticīgiem kalpiem. Pastāv taču arī tādas lietas, ko iepriekš nav iespējams paredzēt, kas atklājas tikai darba izpildes gaitā.

Ja tie, kas saucas par Viņa sekotājiem, savā dzīvē īstenotu Viņa ieteiktos mīlestības principus, tad ar rūpīgu centību un pašaizliedzīgām pūlēm būtu iespējams novērst daudz nekārtību un zaudējumu. Bet Dieva darbā ir iesaistījušies daudzi, kas strādā tikai tad, kad viņus kāds redz.

Neuzticība tiek atzīmēta

Tā ir vispretīgākā patmīlība, kas strādniekam liek nevērīgi izturēties pret darba devēja īpašumu un darbam paredzēto laiku, tādēļ ka viņu neviens tieši neuzrauga. Vai tādi strādnieki tiešām domā, ka viņu nolaidību neviens neievēro un neuzticība netiek atzīmēta? Ja vien viņu acis tiktu atvērtas, tie ieraudzītu kādu modru Sargu, kas visu šo bezrūpību reģistrē Debesu grāmatās. [229]

Tiem, kas ir neuzticīgi Dieva darbā, pietrūkst izpratnes par pamatlikumiem, jo viņu motīvi tiem neliek rīkoties pareizi jebkuros apstākļos. Patiesie Dieva kalpi apzināsies, ka tie vienmēr dzīvo sava darba Devēja skata priekšā. Viņš, kurš vēroja svētumu apgānošās Belsacara dzīres, ir klāt visās mūsu iestādēs, tirgotāju grāmatvedības telpās un amatnieku darbnīcās; un tās pašas "rokas pirksti", kas paziņojumu par briesmīgo sodu rakstīja zaimotājam ķēniņam, tikpat nekļūdīgi atzīmē jūsu nolaidību. Belsacaru

pazudinošie vārdi — "Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu",— mirdzēja ugunīgiem burtiem, un, ja jūs neizpildīsiet Dieva doto uzdevumu, tad varat sagaidīt tādu pašu spriedumu.

Patiesie kalpošanas motīvi

Daudzi, kas uzdodas par kristiešiem, īstenībā ar Jēzu nav vienoti.

Viņu ikdienas dzīve un gars liecina, ka šo cilvēku sirdī Kristum, godības cerībai, nav vietas. Uz viņiem nav iespējams paļauties, tiem nevar uzticēties. Viņi kalpošanai cenšas veltīt pēc iespējas mazāk pūļu, tomēr sagaida visaugstāko atalgojumu. Vārds "kalps" attiecas uz mums ikvienu,— mēs visi esam kalpi; bet būtu labi noskaidrot, kā mēs kalpojam. Vai mēs esam uzticīgi vai neuzticīgi?

Vai starp mums, kalpiem, ir pierasts padarīt pēc iespējas vairāk? Vai patiesībā nevalda ieradums visu paveikt tik ātri un tik viegli, cik vien iespējams, lai algu saņemtu par vismazāko piepūli? Par pamudinājumu rīcībai netiek [230] uzskatīts pienākums, bet gan izdevīga atlīdzība. Kas vēlas kalpot Kristum, tie nedrīkstētu aizmirst apustuļa Pāvila norādījumu: "Kalpi, klausiet visās lietās saviem laicīgajiem kungiem ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā. Visu, ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka tas Kungs jums par atmaksu dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum."

Kas iesaistās darbā, kalpojot "acu priekšā", neizturēs ne cilvēku, ne eņģeļu pārbaudi. Lai tiešām gūtu labus panākumus, ir nepieciešams atzīt Jēzu Kristu, jo tas dod skaidru izpratni par pareizajiem pamatlikumiem un veido cēlu un nesavtīgu garu, kāds bija Pestītājam, par kura kalpiem mēs sevi uzskatām. Visus mūsu darbus, lai kur tie arī netiktu veikti — virtuvē, darbnīcā, izdevniecībā, sanatorijā, skolā vai kādā citā Kunga vīnakalna daļā — vajadzētu raksturot uzticībai, taupībai, rūpībai un centībai. "Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns."

[232] Tā kā saprāts un gars savai izpausmei izlieto cilvēka ķermeni, tad gan garīgā, gan intelektuālā enerģija lielā mērā ir atkarīga no fiziskā spēka un aktivitātes, jo iemesli, kas veicina fizisko veselību, veicina arī skaidra prāta un līdzsvarota rakstura attīstību. Bez labas veselības neviens dzīvē nevar pilnībā saprast un izpildīt savus pienākumus

—

ne pret sevi, ne citiem cilvēkiem un Radītāju. Tāpēc fiziskās veselības saglabāšanai jāveltī tāda pati uzmanība kā raksturam. Zināšanām fizioloģijā un higiēnā vajadzētu kļūt par visu audzināšanas pūļu pamatu.

Dzīves zinātne

Ko varētu darīt, lai apturētu slimību un noziegumu straumi, kas mūsu paaudzi dzen postā un nāvē? Lielu ļaunumu šajā ziņā nodara izdabāšana ēstkārei un citām tieksmēm, tāpēc vispirms jāiemācās un dzīvē praktiski jāīsteno sātība un pašsavaldīšanās.

Lai sabiedrībā panāktu paliekošu pārmaiņu uz labu, audzināšana jāiesāk jau agrīnajos dzīves gados. Cilvēka - vīrieša vai sievietes — nākotni pārsvarā nosaka bērnībā un jaunībā izveidotie ieradumi, garšas izjūta, kontrole pār sevi un no bērna kājas apgūtie

pamatlikumi. No visu veidu noziegumiem un netikumiem, kas seko nesātībai un samaitātai morālei, jaunatni vislabāk iespējams pasargāt, savlaicīgi to visu izskaidrojot.

Veselība un kontrole pār sevi

Vienu no lielākajiem iespaidiem uz skaidra un cēla rakstura izveidi, kas jauniešiem liek savaldīt apetīti un turēties tālu no pazemojošiem ieradumiem, veic laba fiziskā veselība. Un tieši šie paškontroles ieradumi arī vēlāk spēlē būtisku lomu veselības saglabāšanā.

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai ļaudis iegūtu gudrību par to kā dzīvot, lai tie iepazītos ar labākajiem līdzekļiem veselības iegūšanai un uzturēšanai. It īpaši jaunībā vajadzētu ielikt pietiekošus zināšanu pamatus, ko ik dienas praktiski varētu izmantot [234] visā tālākajā dzīvē. Jaunība ir laiks, kad izveidot labos un koriģēt jau piesavinātos sliktos ieradumus, kad iegūt un nostiprināt pašsavaldīšanās spēku, kad nospraust plānus un pierast tos dzīvē īstenot par godu Dievam un par svētību visai pārējai radībai.(..)

Jēzus neizturējās nevērīgi pret cilvēka ķermeņa vajadzībām. Viņš ņēma vērā ļaužu fizisko stāvokli un dziedināja cietējus, atjaunojot viņu slimības laikā zaudētas spējas.(..)

Dzīvība ir uzticēta manta

Jauniešus vajadzētu pamācīt, ka tiem ar savu dzīvi nav tiesību rīkoties, kā pašiem patīk. Tagad ir laiks parādīt uzticību, jo drīz pienāks norēķinu diena. Dievs nepiedos nevienam, kas būs vieglprātīgi lietojis tam piešķirtās dāvanas, jo pasaules Glābējs par tiem ir dārgi samaksājis, tāpēc viņu dzīve un spējas tagad pieder Viņam; un beidzot tie tiks tiesāti atbilstoši savai uzticībai vai neuzticībai to rīcībā nodotā kapitāla izlietošanā. Tos vajadzētu mācīt, ka, jo vairāk līdzekļu un izdevību tiem dots, jo lielāka ir viņu atbildība par Dieva darbu un vairāk no tiem tiek prasīts. Ja jaunieši apzināsies šo atbildību un tieši viņiem parādīto Radītāja uzticību, tie nekad nemetīsies pasaulīgas izklaides un noziegumu virpulī, kur aiziet bojā tik daudzi mūsdienu paaudzes daudzsološākie vīri. [235]

Sargiet savu veselību!

Veselība ir svētība, ko pareizi novērtē tikai nedaudzi, tomēr no tās lielā mērā atkarīga visu fizisko un garīgo spēku lietderība. Mūsu izjūtas un tieksmes būtībā nosaka visa mūsu organisma stāvoklis, un, lai mēs savas spējas varētu izlietot jo pilnīgāk, ķermeni vajadzētu uzturēt vislabākajā fiziskajā kondīcijā un visgarīgākajā stāvoklī. Jebkura lieta, kas mazina fiziskos spēkus, novājina arī prātu, un cilvēks vairs nav spējīgs tik viegli izšķirties starp pareizo un nepareizo.

Ļaunprātīgi izlietojot fiziskos spēkus, mēs saīsinām laiku, kurā varētu dzīvot Dievam par godu; mēs kļūstam nespējīgi veikt Kunga uzticēto darbu. Atļaujoties veidot sliktus ieradumus, ilgstoši paliekot nomodā nakts stundās un izdabājot apetītei uz veselības rēķina, mēs liekam pamatus savam vājumam.(..)

Kas tā saīsina dzīvi un, ignorējot dabas likumus, kļūst nespējīgi kalpot, ar to aplaupa Dievu. Turklāt viņi aplaupa arī citus cilvēkus, jo pašu vainas dēļ zaudē izdevības būt tiem par svētību,

veicot jebkuru Dieva uzticēto pienākumu. Un parasti tie nespēj padarīt arī to, ko vēl atlikušajā īsajā laika sprīdī būtu iespējams paveikt. Ja mēs tā, dzīvojot kaitīgos ieradumos, liegsim pasaulei saņemt svētību, Kungs mūs uzskatīs par vainīgiem. [236]

Veselība kā svētums

Tieši tāpat kā senāk, kad sātans tuvojās Kristum, viņš pie cilvēkiem ar savām kārdināšanām nāk kā gaismas eņģelis. Velns ļaudis vēlas novest fiziskā un garīgā nespēkā, lai tad, tos kārdinot, uzveiktu un varētu priecāties par viņu bojāeju. Un, pavedinot uz nesātību, viņš tiešām ir guvis sekmes, jo tad neviens vairs nerēķinās ar sekām. Ļaunais labi zina, ka ļaudīm nav iespējams izpildīt savus pienākumus pret Dievu un citiem cilvēkiem, ja tie samaitā Kunga piešķirtās spējas. Smadzenes ir visa organisma rīcību noteicošais centrs, un, ja uztveres spējas tiek notrulinātas ar jebkāda veida nesavaldību, tad mūžīgās vērtības cilvēkam vairs nav saprotamas.

Veselības iespaids uz rakstura veidošanu

Dievs nevienam neļauj pārkāpt savas esamības likumus. Tomēr cilvēki, padodoties sātana kārdināšanām izdabāt savai nesavaldībai, augstākās spējas pakļauj dzīvnieciskām tieksmēm un kaislībām. Kad tās gūst virsroku, cilvēks, kurš radīts tikai nedaudz zemāks par eņģeļiem, kuram iespējams sasniegt visaugstāko attīstības pakāpi, nonāk sātana pārvaldībā. Ļaunais gūst vieglu pieeju tiem, kas atrodas savas apetītes verdzībā. Padodoties nesavaldībai, daži upurē pusi un citi pat divas trešdaļas no saviem fiziskajiem, garīgajiem un tikumiskajiem spēkiem, kļūdami par rotaļlietu ienaidnieka rokās.

Kas vienmēr grib skaidri izprast [237] sātana viltīgos plānus, tiem savas fiziskās noslieces jāpakļauj prāta un sirdsapziņas pārvaldībai. Labai morālei atbilstoša un enerģiska augstāko prāta spēku izlietošana būtiski sekmē kristīga rakstura attīstību. Vājām vai stiprām spriešanas spējām ir visai liels iespaids uz mūsu lietderību šajā pasaulē, kā arī uz galīgo izglābšanos. Nezināšana, kas valda attiecībā uz cilvēka fizisko dabu noteicošajiem Dieva likumiem, ir tiešām nožēlojama. Katra veida nesavaldība ir mūsu esamību uzturošo likumu pārkāpšana. Plānprātība pieņemas lielos apmēros. Sātana radītā viltus spožuma iespaidā grēks ir kļuvis pievilcīgs, un ļaunais ienaidnieks ir ļoti apmierināts, ja viņš kristīgo pasauli tās ikdienas piedzīvojumos var paturēt tirānisku ieradumu važās līdzīgi pagāniem, kas pār sevi ļauj valdīt tieksmēm.

Nesavaldība ir pazemojoša

Ja izglītoti kristieši notrulina morālos spēkus, ļaujoties dažāda veida nesātībai, tad daudzos savos ieradumos tie ir vairs tikai mazliet pārāki par pagāniem. Sātans pastāvīgi velk ļaudis projām no glābjošās gaismas, pie ieradumiem un tradīcijām, kas nelabvēlīgi ietekmē fizisko, garīgo un tikumisko veselību. Ļaunais ienaidnieks zina, ka apstākļos, kur dominē apetītes un tieksmju prasības, fiziskā veselība un intelektuālais stiprums tiks upurēti uz sevis apmierināšanas altāra un ļaudis strauji tuvosies savai bojāejai. Bet, ja grožus savās rokās turēs apgaismots saprāts, kontrolējot un pakļaujot dzīvnieciskās tieksmes morālam spriedumam, sātana izredzes uz uzvaru būs visai mazas.(..) [238]

Lielai daļai kristīgās pasaules iedzīvotāju nav tiesību sevi saukt par kristiešiem. Viņu ieradumi, pārmērības un izturēšanās pret savu paša miesu ir apvainojoša dabas likumu pārkāpšana un runā pretī Bībeles norādījumiem. Piekopjot tādu dzīvesveidu, tie paši sev sagādā fiziskas ciešanas, novājina prātu un morālās izšķiršanas spējas.

Pienākums sevi kontrolēt

Mūsu ķermeni jāpārvalda būtnes augstākajiem spēkiem. Visas tieksmes vajadzētu kontrolēt gribai, kas, savukārt, padota Dieva pārvaldībai. Lai dzīvi nosaka dievišķās žēlastības svētīts veselais saprāts!

Kunga prasībām jāatrod vieta sirdsapziņā. Cilvēki jāatmodina, lai viņi izprastu pienākumu sevi savaldīt, atzīstot skaidras dzīves nepieciešamību un vajadzību atbrīvoties no katra apetīti samaitājoša un aptraipoša ieraduma. Tiem skaidri jānorāda, ka visi ķermeņa un gara spēki ir Dieva dāvana, kas jāuztur vislabākajā stāvoklī kalpošanai Viņam. [239]

Līdzsvarota audzināšana

Laiks, kuru mēs izlietojam ķermeņa stiprināšanai, nav pazaudēts. Skolnieks vai students, kas pastāvīgi ir noliecies pār savām grāmatām un tikai nedaudz izkustas svaigā gaisā, kaitē pats sev. Lai spētu veikt jebkuru labu darbu, ir būtiski nepieciešams atbilstošs atsevišķu ķermeņa locekļu un spēju treniņš. Ja ilgstoši tiek noslogotas smadzenes, bet citi orgāni paliek bezdarbībā, fizisko un garīgo spēju stiprums tikai samazinās. Ķermeņa fiziskajai pusei tiek nolaupīts veselīgais tonuss, prāts zaudē svaigumu un enerģiju, un rezultātā iestājas slimīgs uzbudinājums.

Lai ļaudis varētu priecāties par labi līdzsvarotu prātu, ir jāattīsta visi mūsu esamības spēki. Šajā pasaulē ir daudz vienpusīgu cilvēku, kuru spējas ilgāku laiku lietotas nevienmērīgi, tāpēc dažas no tām ir bezdarbībā panīkušas. Tā daudzu jauniešu audzināšana izvēršas par kļūdu, kad viss tiek koncentrēts uz studijām, kamēr dzīves praktiskās vajadzības paliek neievērotas. Lai iegūtu līdzsvarotas prāta spējas, garīgo piepūli vajadzētu sabalansēt ar attiecīgi piemērotu fizisko darbu, tā ka līdzvērtīgi attīstītos visi būtnes spēki. [240]