Uzticīga paklausība Dieva prasībām pārsteidzoši iespaidos visu cilvēcisko spēju attīstību, padarot tās cēlākas un stiprākas. Tie, kas no jaunības sevi ziedo kalpošanai Kungam, izveidojas par cilvēkiem ar veselīgām sprieduma spējām un asu prātu. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Cieša saskare ar vislielāko Skolotāju, kādu jebkad pazinusi pasaule, stiprina prātu, apgaismo garu un šķīsta sirdi — attīra un padara cēlāku visu cilvēku. "Kad Tavi vārdi atveras, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus."
Liela daļa jauniešu, kas apliecina dievbijību, šķiet, nemaz nedzīvo atbilstoši saviem vārdiem. Viņi nepieaug ne atziņā, ne garīgajā dzīvē. To spēki drīzāk panīkst, nekā attīstās. Bet dziesminieka teiktais attiecas uz īstiem kristiešiem. Un, tiešām, ne Dieva Vārda burts dod gaismu un saprašanu, bet gan tā uzņemšana un pielietošana, Svētajam Garam aizskarot sirdi. Kad cilvēks ir patiesi atgriezies, tas kļūst par Dieva bērnu un dievišķās
dabas līdzdalībnieku; tiek atjaunota ne tikai sirds, bet jaunu mundrumu un spēku saņem arī prāts. Ir daudzi piemēri, ka ļaudīm pirms atgriešanās bija tikai viduvējas vai pat pavisam niecīgas spējas, kas pēc atgriešanās, šķiet, pilnīgi izmainījās: [66] tie uzrādīja ievērojamu gudrību Dieva Vārda patiesības izpratnē un varēja šīs atziņas pasniegt tālāk citiem. Pat augstu stāvoši inteliģenti cilvēki uzskatīja par priekšrocību ar viņiem satikties. Taisnības saules spožie stari apgaismoja viņu prātu, veicinot ikvienas spējas attīstību vēl lielākiem sasniegumiem.
Ja jaunatne ar Svētā Gara palīdzību uzņems savā sirdī Dieva Vārdu un tam paklausīs dzīvē, tad Kungs tās labā varēs veikt lielu darbu. Viņš to pastāvīgi cenšas vilkt pie sevis, pie visas gudrības, laipnības, skaidrības un patiesības Avota. Un cilvēks, kam prāts pārņemts ar cēlām domām, arī pats kļūst cēls.
Kas apliecina, ka kalpo Kungam, un tomēr neiet uz priekšu zināšanu apguvē un dievbijībā, ir tikai vārda kristietis. Tā dvēseles templis ir pilns ar sagānītiem altāriem. Sekla lasāmviela, tukšas sarunas un pasaulīgas izpriecas tik ļoti pārņēmušas prātu, ka tur vairs nav vietas Dieva Vārdam. Pasaulīgums, vieglprātība un lepnība viņa dvēselē ieņēmusi Kristum pienākošos vietu.
Tie, kas par galveno vērtību savā dzīvē uzskata gan ēstkāres, gan citu iegribu apmierināšanu, nekad nebūs labi un patiesi lieli cilvēki. Lai kādu stāvokli tie arī neieņemtu pasaulē, Dieva skatījumā viņi paliks neievērojami, vāji un samaitāti. Pēc Debesu noteiktās likumsakarības šo cilvēku izvirtības pazīmes atspoguļojas [67] jau viņu sejas izteiksmē. Viņu domas saistās pie šīs Zemes lietām, tās ir pasaulīgas, bet vārdi atklāj prāta zemo līmeni. Tie savu sirdi ir piepildījuši ar nekrietnām vēlmēm, tā kā Dieva līdzība viņos ir gandrīz vai pilnīgi izdzēsta. Saprāta balss ir apslāpēta, spriedums - samaitāts. Ak, cik ļoti cilvēka daba tiek pazemota, nododoties juteklībai! Kādos gan ļaunuma un neprāta dziļumos var nonākt ikviens, kas savu gribu labprātīgi pakļauj sātanam! Tad patiesība jau veltīgi runā uz saprātu, jo sirds pretojas tās šķīstajiem principiem.
Ticot un lūdzot, ikviens var dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija prasībām. Nevienu nevar piespiest grēkot. Vispirms ir nepieciešama paša piekrišana; lai kaislības varētu valdīt pār saprātu un netaisnība — pār sirdsapziņu, dvēselei jābūt noskaņotai uz grēcīgu rīcību. Lai arī cik stipra
nebūtu kārdināšana, tā nekad nevar attaisnot grēku. "Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa to palīdzības saucienus." Tāpēc sauc uz Kungu, kārdinātā dvēsele! Nododies Jēzum tāds bezpalīdzīgs un niecīgs, kāds tu esi, un pieprasi sev Viņa apsolījumus! Kungs uzklausīs! Viņš zina, cik stipras ir sirds dabīgās tieksmes, un palīdzēs tev jebkurā kārdinājuma brīdī!
Varbūt jūs jau esat krituši grēkā? Tad bez jebkādas vilcināšanās meklējiet žēlastību un piedošanu no Dieva, (..) jo žēlastība vēl arvien sniedzas pretī grēciniekam! Kungs vēl
meklē mūs it visos maldu ceļos un aicina: "Atgriezieties, jūs atkritēji bērni! Es centīšos griezt jūsu atkrišanu atkal par labu!" [68]
Mēs kādreiz dzirdam jautājam: "Vai tad es nekad nevaru darīt tā, kā pats gribu? Vai tiešām es pats nedrīkstu izvēlēties sev ejamo ceļu? Vai man vienmēr tik ļoti jāsavaldās? Vai nekad nevaru rīkoties pēc savām vēlmēm?"
Tomēr, jo mazāk jūs sekosit savām dabīgajām nosliecēm, jo labāk tas būs gan jums, gan citiem. Šīs tieksmes ir samaitātas, un cilvēks, tām pakļaujoties, savus dabīgos spēkus izlieto nepareizi. Sātans ir radījis konfliktu starp cilvēkiem un Dievu un nemitīgi darbojas, lai ļaudīs izdzēstu jebkādu dievišķo līdzību. Tāpēc mums ir jābūt noteicējiem pār saviem vārdiem un rīcību.
Kad Dieva žēlastība sāk pārvaldīt mūsu sirdi, kļūst skaidrs, ka visas pārmantotās un iegūtās tieksmes uz ļaunu nepieciešams sist krustā. Dvēselē jāsākas jaunai, cita spēka kontrolētai dzīvei. Visai mūsu darbībai jāizvēršas Dievam par godu, lai pārmaiņas skar gan iekšējo sirds stāvokli, gan ārējo izturēšanos. Visa cilvēciskā būtne — dvēsele, miesa un gars - jānodod Kunga pārvaldībā, lai Viņš to izlietotu par labu taisnībai.
Dabīgais cilvēks ir naidā ar Dieva likumiem un pats no sevis arī nespēj tos ievērot. Bet ticībā pārveidots, tas dienu no dienas var dzīvot Kristus dzīvi. Dienu no dienas viņš var sniegt pierādījumus, ka apzinās, ko nozīmē būt par Dieva īpašumu.
Miesa un dvēsele pieder Dievam. Viņš ir atdevis savu Dēlu, lai glābtu pasauli, tā nodrošinot mums jaunu pārbaudes laiku— [69] iespēju izveidot Dievam patīkamu raksturu. Kungs mūs ir atbrīvojis no grēka verdzības un sagādājis iespēju atjaunotai, pārveidotai kalpošanas dzīvei.
Mēs nesam Dieva zīmogu. Viņš mūs ir atpircis un vēlas, lai mēs atcerētos, ka mūsu fiziskie, intelektuālie un garīgie spēki pieder Viņam. Mūsu laiks un iespaids, labākās jūtas un sirdsapziņa— viss pieder Dievam, un var tikt izlietots tikai saskaņā ar Viņa gribu. Mēs nedrīkstam rīkoties pēc pasaules ieraduma, jo pasaule dzīvo tās būtnes vadībā, kas ir ienaidā ar Dievu.
Miesa kā dvēseles mājoklis pieder Kungam. Viņam pieder katra nervu šķiedra un katrs muskulis, un mēs nekādā gadījumā nedrīkstam ignorēt vai novājināt nevienu no mūsu organisma locekļiem. Mums ir jāsadarbojas ar Dievu, uzturot savu ķermeni iespējami vislabākajā veselības stāvoklī, lai tas būtu kā templis, kurā mājo Svētais Gars, attīstot ikvienu fizisko un garīgo spēju saskaņā ar Kunga gribu.
Prātam jākļūst par šķīstu principu glabātuvi. Patiesību nepieciešams iegravēt uz sirds plāksnēm un atmiņu piepildīt ar Dieva Vārda dārgajām patiesībām. Tad šīs atziņas, līdzīgi brīnišķīgiem stariem, ik pa brīdim atmirdzēs dzīvē.
Dieva roku darba vērtība un Viņa mīlestība pret saviem bērniem atklājas cilvēces atpestīšanai piešķirtajā dāvanā. Ādams krita sātana varas iespaidā, ienesot pasaulē [70] grēku un, līdz ar grēku, arī nāvi. Bet, lai glābtu cilvēkus, Dievs atdeva savu Dēlu. Viņš tā rīkojās tāpēc, lai
varētu attaisnot ikvienu, kas pieņem Kristus upuri, un tomēr pats paliktu taisns. Cilvēks padevās sātanam, bet Jēzus mūsu cilti atkal izpirka. (..)
Jūs nepiederat sev pašiem. Jēzus jūs ir atpircis ar savām asinīm. Neaprociet tāpēc savas spējas šai zemē, bet izlietojiet tās Viņa darbā! Visu, ko vien jūs darāt, dariet kopā ar Kungu! Ja jūs saskatāt, ka kaut kur draud briesmas pazaudēt mīlestību pret Glābēju, tad neejiet tālāk nevienu soli, bet sakiet: "Šeit es esmu, mans Pestītāj, ko Tu gribi, lai es daru?" Viņš jūs laipni pieņems un turpinās mīlēt. Viņš labprāt piedos, jo mūsu Kungs ir žēlsirdīgs un pacietīgs, Viņš nevēlas, lai kāds pazustu. (..)
Mēs līdz ar visu, kas mums ir, piederam Kungam, un tāpēc savas sirds nodošanu Viņam nedrīkstam uzskatīt par upuri. Sirdij jātiek nodotai labprātīgi.
Ja mēs arvien no jauna pārdomājam priekšrocības, ko varētu iegūt, piekrītot sātana ierosinājumiem, tad vairs nav drošības. Grēks nozīmē kaunu un iznīcību ikvienai dvēselei, kas pret to izturas iecietīgi, jo tas pēc dabas ir apburošs, ar saviem glaimiem darot mūs aklus. Ja riskējam nostāties uz sātana zemes, tad mums vairs nav tiešas aizsardzības pret velna varu. Cik tālu tas atkarīgs no mums, vienmēr vajadzētu slēgt ikvienu ceļu, pa kuru kārdinātājs vēl varētu piekļūt. [71]
"Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti: Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elku kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu: Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi."
Daudzi, kas uz citiem runā par atjaunotas sirds nepieciešamību, paši nezina, ko šie vārdi nozīmē. Pie frāzes "jauna sirds" it īpaši piedauzās jaunatne. Viņi to neizprot, jo parasti sagaida īpašu pārmaiņu savās izjūtās, lai tad to nosauktu par atgriešanos. Šo maldu dēļ, nespējot aptvert, ko nozīmē izteiciens "tev jāpiedzimst no jauna", jau ir pazuduši tūkstoši.
Sātans pamudina ļaudis domāt, ka, piedzīvojot zināmu jūtu saviļņojumu, tie jau ir atgriezušies. Bet viņu izturēšanās veidā nav notikusi nekāda pārmaiņa, to rīcība ir palikusi tāda pati kā agrāk. Viņu dzīve neuzrāda labus augļus. Tie gan lūdz bieži un ilgi un pastāvīgi stāsta par savām gadījuma rakstura izjūtām, tomēr nav mainījuši savu
dzīvesveidu; viņi ir piekrāpti. Viņu piedzīvojumi nesniedzas tālāk par jūtām. Tie savu namu ceļ uz smiltīm, un, vētrai nākot, tas tiek noslaucīts no zemes.
Daudzas nabaga dvēseles atkal taustās tumsā, tiecoties [72] pēc izjūtām, kuras citi it kā esot piedzīvojuši. Tās neņem vērā faktu, ka tam, kas tic Kristum, par savu glābšanu jārūpējas ar bijāšanu un drebēšanu. Atgriešanās pie Dieva sevī ietver daudz dažādu pienākumu. Grēciniekam ir jānožēlo agrākā rīcība un jāuzrāda patiesa ticība. Kad Jēzus runā par jaunu sirdi, Viņš ar to domā saprātu, dzīvi un visu cilvēcisko būtni. Ja sirds ir pārveidota, tad mūs vairs nesaista šī pasaule, bet Kristus. Jauna sirds nozīmē jaunu izpratni, jaunus mērķus un motīvus. Un kādas ir tās pazīmes? - Pilnīgi izmainīta dzīve, kad cilvēks savtībai un lepnībai mirst katru dienu, pat katru stundu.
Daudzi pieļauj lielu kļūdu, uzskatot, ka skaļa ticības apliecināšana aizvieto reālu kalpošanu. Bet reliģija, ja tā praktiski neizpaužas mūsu rīcībā, patiesībā ir nedzīva. Īsta atgriešanās mūs padara nelokāmi godīgus attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tā veido mūsu uzticību visos ikdienas pienākumos. Katrs nopietns Kristus sekotājs ar savu dzīvi pierādīs, ka Bībeles reliģija to ir darījusi spējīgu savus talantus izlietot kalpošanā Meistaram.
"Savā darbā neesiet kūtri!" - Šiem vārdiem jāpiepildās katra kristieša dzīvē. Pat ja pašreizējie pienākumi jums šķiet kā mocība, tos cēlākus var darīt veids, kādā jūs tos paveicat. Dariet visu kā Kungam! Ķerieties tiem klāt ar prieku un Debesu izcelsmes nopietnību! Ikvienu darbu Dievam pieņemamu darīs, pienākumu pildot, ievērotie cēlie principi. Patiesa kalpošana [73] visvienkāršākos Kunga strādniekus šeit virs Zemes savieno ar visievērojamākajiem Viņa kalpiem Debesu pagalmos. (..)
Kā Dieva dēliem un meitām, kristiešiem jātiecas sasniegt augsto ideālu, kas viņu skatam atklāts Evaņģēlijā. Tie nedrīkst apmierināties ne ar ko mazāku kā pilnību, jo Kristus ir sacījis: "Esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs Debesīs ir pilnīgs!"
Pētīsim Dieva svēto Vārdu, ieviešot dzīvē Debesu pamatprincipus! Staigāsim Kunga priekšā visā lēnprātībā un pazemībā, pastāvīgi labojot savas kļūdas! Nepieļausim, ka patmīlīgs lepnums mūsu dvēseli šķirtu no Dieva! Nelolosim sevī augstprātīgas jūtas, it kā mēs būtu labāki nekā citi. "Tādēļ, kas šķiet stāvam, lai pielūko, ka nekrīt." Ja jūs savu gribu pakļausiet Kunga gribai, dvēselē iestāsies klusums un miers. Nododot Kristus kontrolei visas rīcības slepenās ierosmes, sirdī valdīs Viņa mīlestība. Pārsteidzīgās, viegli uzbudināmās tieksmes tiks klusinātas un remdētas ar Kristus žēlastības eļļu. Apziņa par piedotajiem grēkiem sniegs mieru, kas augstāks par visu saprašanu. Mēs nopietni pūlēsimies uzvarēt it visu, kas kavē iegūt kristieša pilnību. Izgaisīs domstarpības. Tie, kas kādreiz meklēja kļūdas apkārtējos cilvēkos, daudz lielākas nepilnības saskatīs paši savā raksturā.
Tiešām, ir tādi, kas, dzirdot patiesību un saprotot, ka viņu dzīve nesaskan ar Kristus norādījumiem, izjūt nosodījumu un nožēlo [74] savus pārkāpumus. Atsaucoties uz Jēzus nopelnu un apliecinot ticību Viņam, tie saņem grēku piedošanu. Tā kā tie vairs nedara ļaunu, bet mācās darīt labu, tad pieaug žēlastībā un arvien vairāk iepazīstas ar Dievu. Viņi
saprot, ka, šķiroties no pasaules, tiem nepieciešams nest zināmus upurus, bet, pareizi visu apsverot, tie vairs nežēlo neko, lai tikai būtu kopā ar Jēzu. Viņi iesaistās Kristus armijas rindās un droši un līksmi dodas cīņā pret savām dabīgajām tieksmēm un savtīgajām vēlmēm, pakļaujot savu gribu Kristus gribai. Tie ik dienas meklē no Kunga žēlastību paklausīgai dzīvei un arī iegūst spēku un palīdzību. Tāda ir patiesa atgriešanās. Saņēmuši jaunu sirdi, tie pazemīgā, pateicīgā paļāvībā tagad uzticas Kristum un savā dzīvē uzrāda taisnības augļus. Ja kādreiz tie augstāk par visu vērtēja sevi un sajūsminājās par pasaulīgām izpriecām, tad tagad šis elks ir gāzts no troņa un visu pārvalda Dievs. Viņi neieredz grēkus, ko agrāk mīlēja, bet droši un apņēmības pilni iet pa svētuma ceļu.
Nepatika pret pienākumu un prieks par grēku ir kā ķēdes, ar kurām sātans cilvēkus sapin savos tīklos. Par uzticīgiem tiks atzīti vienīgi tie, kas labāk gatavi mirt, nekā darīt netaisnību. [75]
Debesu Majestātes un skaidro, bezgrēcīgo eņģeļu pulku priekšā par tavu dzīvi pēdējā gadā atrodas visai atbaidošs ziņojums. Tavas domas un rīcība, tavas neprātīgās un nesvētās jūtas var palikt apslēptas mirstīgajiem cilvēkiem, bet atceries, ka pat vissīkākās norises ikviena cilvēka dzīvē ir atklātas Dieva skatam. Par tevi izdarītās atzīmes Debesu grāmatās nav iepriecinošas, jo tur tiek pierakstīti visi pārkāpumi.
Kungs ar tevi ir neapmierināts, bet tu to it kā nemaz nejūti, tu neaptver sava stāvokļa bezizeju un bezcerību. Laiku pa laikam tu gan izjūti sirdsapziņas pārmetumus, tomēr lepnais un neatkarīgais gars drīz vien ņem virsroku un apslāpē šo balsi. Tu neesi laimīga, bet iztēlojies, ka būtu tāda, ja varētu dzīvot bez jebkādiem ierobežojumiem. Nabaga bērns! Tu atrodies līdzīgā stāvoklī kā kādreiz Ieva Paradīzē. Viņa iedomājās, ka kļūtu ļoti laimīga, ja varētu ēst no tā koka
augļiem, kuriem Dievs bija aizliedzis pat pieskarties, lai tā nemirtu. Un, tā kā viņa ēda, tad pazaudēja visu Ēdenes godību.
Tev vajag uzmanīt savas domas. Tas nav viegls uzdevums, un bez pastāvīgas nopietnas piepūles tu nespēsi to izdarīt. Tomēr Kungs to no tevis prasa, un tas ir katras apzinīgas būtnes pienākums. Tu par savām domām esi [76] atbildīga Dievam. Ja tu ļauj vaļu samaitātajai iztēlei, kavējoties pie netīriem tematiem, tad Kunga priekšā esi tikpat vainīga, it kā savus sliktos sapņus būtu pārvērtusi darbos. Lai tos īstenotu dzīvē, ir pietrūkusi tikai izdevība.
Tā dienu un nakti sapņot un celt gaisa pilis ir slikts un visai bīstams ieradums. Kad tas dzīvē nostiprinājies, tad nākotnē to vairs nav iespējams apspiest, lai kavētos pie šķīstiem, svētiem un cēliem tematiem. Ja tu vēlies kontrolēt savu prātu un neļaut tukšām, samaitātām domām aptraipīt dvēseli, tad tev vienmēr jābūt nomodā pār savām acīm, ausīm un izjūtām. Šajā ziņā panākumus var sasniegt vienīgi žēlastības spēkā, jo tu pati esi par vāju.
Tu esi kļuvusi untumaina, pārgalvīga un nekaunīga, tā ka Dieva žēlastībai tavā sirdī vairs nav vietas, tomēr vienīgi Kristus spēkā tu vari sev nodrošināt tādu stāvokli, lai atkal būtu Viņa žēlastības saņēmēja un taisnības pārstāve. Kungs prasa, lai tu kontrolētu ne tikai savas domas, bet arī kaislības un tieksmes. No savaldības šajā ziņā ir atkarīga tava glābšana, jo kaislībām un tieksmēm ir liela vara. Nepareizi virzītas, nevietā un sliktu motīvu iespaidā apmierinātas, tās tevi novedīs pie bojāejas, padarot līdzīgu nožēlojamam graustam, bez cerības un bez Dieva pasaulē.
Iztēle ir noteikti un neatlaidīgi jāuzrauga, jo kaislības un tieksmes [77] iespaido saprātu, sirdsapziņu un raksturu. Tu atrodies briesmās, jo tieši pašreiz esi gatava uz kaislību altāra upurēt savas mūžīgās intereses. Iekāres ir ieguvušas kontroli pār visu tavu būtni — un vēl kādas iekāres, — zemiskas un postošas! Tam pakļaujoties, tu sarūgtināsi savu vecāku dzīvi, apbēdināsi un apkaunosi māsas, upurēsi savu personību un zaudēsi Debesis un godības pilno nemirstības dzīvi. Vai tu to vēlies? Es tevi brīdinu: apstājies tur, kur tu esi! Nesper vairs tālāk nevienu soli šajā neprātīgi un stūrgalvīgi izraudzītajā ceļā, jo priekšā tevi sagaida bēdas un nāve. Ja tu nevaldīsi pār savām kaislībām un tieksmēm, tad sagādāsi negodu sev un visiem, kas ir ap tevi, un pati paliksi apkaunota līdz pat dzīves beigām.
Tu neklausi saviem vecākiem, esi nekaunīga, nepateicīga un bezdievīga. Šīs nožēlojamās īpašības ir samaitāta koka augļi. Tu esi nesavaldīga. Tev patīk jauni vīrieši, un tu labprāt šo tēmu izvēlies savstarpējām sarunām, jo "no sirds pilnības mute runā". Ieradumiem tagad pār tevi jau ir pilnīga vara, un tu esi iemācījusies krāpt, lai tikai īstenotu savus nodomus un apmierinātu brīža iegribas. [78]
Pirmos trīsdesmit dzīves gadus Jēzus pavadīja nepievilcīgajā Nācaretes ciemā. Spriežot pēc Natanaēla izteiciena "Vai no Nācaretes var nākt kas labs?", šīs vietas iedzīvotāji savas bezdievības dēļ jau bija kļuvuši par sakāmvārdu. Par Jēzus jaunību evaņģēlisti tiešām raksta pavisam maz. Izņemot īso ziņojumu par Viņa un vecāku kopējo ceļojumu uz Jeruzālemi, mēs vēl atrodam vienīgi vārdus: "Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu."
Kristus ir mūsu priekšzīme visās lietās. Pēc Dieva nodoma, Jēzus dzīves agrīnie gadi pagāja Nācaretē, kuras iedzīvotāji ar savu izturēšanos Viņam pastāvīgi sagādāja kārdināšanas, tā ka vajadzēja ļoti sargāties, lai šajā samaitātajā un bezdievīgajā vidē Viņš paliktu tīrs un neaptraipīts. Tomēr Pestītājs pats neizvēlējās šo vietu— to noteica Debesu Tēvs, lai Viņa raksturs tiktu pārbaudīts visdažādākos veidos. Tā Jēzus jaunībā tika pakļauts smagiem
kārdinājumiem, grūtībām un cīņām, lai Viņš varētu attīstīt pilnīgu raksturu un kļūt par priekšzīmi bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem.
Bērniem un jauniešiem bieži jāuzturas vidē, kas nelabvēlīgi ietekmē kristīgo dzīvi, un dažreiz tie pavisam viegli padodas kārdināšanām, [79] bet, nostājoties uz grēka ceļa,
vaino samaitāto apkārtni. Jēzus centās palikt neitrāls un, darbīgā dzīvē, čakli strādājot ar savām rokām, kārdināšanas neizaicināja, bet vienmēr centās izvairīties no tādu cilvēku sabiedrības, kuru iespaids bija samaitājošs. Kristum nācās iet pa ceļu, kas bija daudz grūtāks par to, pa kuru bērni un jaunieši jebkad tiks aicināti staigāt. Viņam nebija nodrošināta dzīve pārpilnībā un laiskumā. Viņa vecāki bija trūcīgi un savā iztikā atkarīgi no dienas izpeļņas, tāpēc arī Jēzus ik dienas saskārās ar nabadzību, sevis aizliegšanu un grūtībām. Viņš kopā ar vecākiem pastāvīgi čakli strādāja.
Neviens nekad nav aicināts uz kristīga rakstura pilnību tik grūtos apstākļos, kādi bija mūsu Glābējam. Fakts, ka Viņš trīsdesmit gadus pavadīja Nācaretē, no kurienes daudzi nekad necerēja sagaidīt ko labu, ir pārmetums jaunatnei, kas savu ticības dzīvi padara atkarīgu no ap-stākļiem. Ja apkārtne ir nepatīkama un tiešām samaitāta, daudzi jaunieši ar to cenšas aizbildināt sava rakstura nepilnības, tomēr Jēzus atstātais piemērs atspēko domu, ka Viņa sekotāju nevainojamā kristīgā dzīve būtu atkarīga no labvēlīgas vides, likteņa vai labklājības. Kristus tiem vēlas sacīt, ka jebkuru vispieticīgāko vietu vai stāvokli, ko Dieva aizgādība tiem piešķīrusi, godājamu var padarīt viņu pašu uzticība.
Kristus atstātajam piemēram vajadzēja pierādīt, ka [80] skaidrību, nelokāmību un uzticību pamatlikumiem nenosaka no grūtībām, trūkuma vai citiem nelabvēlīgiem apstākļiem brīva dzīve. Pārbaudījumus un nabadzību, par ko sūdzas tik daudzi jaunieši, Jēzus panesa bez kurnēšanas. Tāda sevis disciplinēšana jauniešiem ir nepieciešama, lai raksturam sniegtu stingrību un darītu tos līdzīgus Kristum, garīgi stiprus stāties pretī kārdināšanām. Ja viņi izsargāsies no to cilvēku iespaida, kas ieved maldos un samaitā morālo stāju, sātans ar saviem viltīgajiem plāniem tos nekad neuzvarēs. Ik dienas lūdzot Dievu, tie saņems gudrību un žēlastību pastāvēt dzīves bargajā īstenībā un visās cīņās, lai izietu kā uzvarētāji. Nedalītu uzticību un dvēseles skaidrību var iegūt vienīgi ar pastāvīgu modrību un lūgšanu. Kristus dzīve bija kā piemērs neizsīkstošai enerģijai, ko nespēja noslāpēt ne pārmetumi, ne izsmiekls, trūkums vai grūtības.
Tieši tā vajadzētu dzīvot jauniešiem šodien. Kad pār tiem nāk dažādas grūtības, tiem būtu jāzina, ka Kungs vienkārši pārbauda viņu uzticību. Cik lielā mērā tie saglabā godīgumu drosmi atņemošos apstākļos, atbilstoši tam pieaug viņu garīgais spēks, nelokāmība un izturība; tie kļūst stipri garā.
Izvēlieties trūkumu, pārmetumus, šķiršanos no draugiem vai jebkuru citu neērtību, bet neļaujiet grēkam aptraipīt dvēseli! Lai katra kristieša moto skan — labāk mirt, nekā kļūt negodīgam vai pārkāpt Dieva baušļus! [81]