Liecības draudzei 7

41.nodaļa

Izvairieties no parādiem

(206) Dievs nevēlas, ka Viņa darbu pastāvīgi apgrūtina parādi. Ja liekas vēlami pievienot kādai iestādei ēkas vai iekārtas, tad sargieties, ka nerīkojaties pāri saviem līdzekļiem. Labāk atlikt iestādes uzlabošanu vai papildināšanu, līdz Aizgādība pavērs ceļus, ka to var izdarīt bez smagu parādu uzņemšanās un procentu maksāšanas.

Izdevniecībās ir ieguldīti mūsu ļaužu līdzekļi, un tāpēc tās ir spējīgas atbalstīt darba nozares dažādos laukos un palīdzēt arī citus pasākumus virzīt uz priekšu. Tas ir labi. šajos virzienos nekas nav darīts par daudz. Kungs visu to redz. Tomēr no gaismas, ko Viņš man devis, jāsaka, ka katru pasākumu vajadzētu virzīt tā, lai tas būtu brīvs no parādiem.

Izdevniecības darbs tiks dibināts pašaizliedzībā, un to vajadzētu vadīt saskaņā ar stingriem taupības principiem. Finanšu jautājumu var nokārtot, ja tad, kad grūti dabūt vajadzīgos līdzekļus, strādnieki piekristu algu samazināšanai. Kungs man atklājis, ka šis pamatlikums ir jāīsteno mūsu iestādēs. Kad nepietiek naudas, mums jābūt labprātīgiem ierobežot savas vajadzības.

Pareizi novērtējiet preses izdevumus, un tad lai visi mūsu izdevniecībās mācās taupīt visos iespējamos veidos, pat ja tā rastos ievērojamas neērtības. Sekojiet mazajiem izdevumiem. Aiztaisiet katru noplūdes spraugu. Mazie zaudējumi ir tieši tie, kas beidzot smagi jāizjūt. Savāciet druskas, lai nekas nepazūd. Neizšķiežiet minūtes sarunās; izšķiestas minūtes sabojā stundas. Vienmēr ar panākumiem vainagosies neatlaidīga uzcītība un darbošanās ticībā. (207)

Daži domā, ka rūpes par mazām lietām nav viņu cienīga nodarbošanās. Viņi domā, ka tās liecina par šaursirdīgu prātu un skopu garu. Tomēr mazas sūces ir nogremdējušas daudzus kuģus. Nevajadzētu atļaut pazust nekam, kas varētu kalpot kādam mērķim. Taupības trūkums noteikti izsauks parādus mūsu iestādēs. Kaut arī ieņemtu daudz naudas, tā tomēr pazudīs katra darba nozarojuma mazajos liekajos izdevumos. Taupība nav skopums.

Katram vīram vai sievai izdevniecībā vajadzētu būt uzticīgam sargkareivim, kas vēro, lai nekas nepazustu. Visiem vajadzētu sargāties, lai līdzekļus neizdotu par to, kas īstenībā nav nepieciešams. Daži cilvēki ar četriem simtiem dolāru gadā dzīvo labāk kā citi ar astoņiem simtiem. Tieši tāpat ir mūsu iestādēs; daži cilvēki var vadīt tās ar daudz mazāku kapitālu nekā citi. Dievs vēlas, lai visi strādnieki ievērotu taupību un sevišķi godīgi būtu grāmatvedībā.

Katram strādniekam mūsu iestādēs vajadzētu saņemt taisnīgu atlīdzību. Ja strādnieki saņem atbilstošas algas, tad viņiem ir prieks kaut ko dot Dieva lietai. Nav pareizi, ja daži saņem lielas summas un citi, kas veic svarīgu un godīgu darbu, ļoti maz.

Tomēr ir gadījumi, kad jādara starpība. Ar mūsu izdevniecībām ir saistīti cilvēki, kas nes smagas atbildības un kuru darbs iestādei ir ļoti vērtīgs. Daudzās citās vietās tiem būtu daudz mazāk rūpju un finansiāli daudz lielāka peļņa. Visi var redzēt netaisnību, ja šiem cilvēkiem nemaksā lielākas algas nekā vienkāršiem mehāniska darba darītājiem. (208)

Ja Kungs nozīmējis sievietei kādu noteiktu darbu, tad viņas darbu vajadzētu apmaksāt atbilstoši tā vērtībai. Daži var domāt, ka ir gudri ļaut cilvēkiem atdot darbam savu laiku un pūles bez atlīdzības. Tomēr Dievs šādu kārtību neatzīst par labu. Kad pašaizliedzība nepieciešama līdzekļu trūkuma dēļ, tad šī nasta nedrīkst gulties tikai uz nedaudziem cilvēkiem. Lai visi pievienojas šim upurim.

Kungs vēlas, lai tie, kam uzticēta Viņa manta, parādītu laipnību un devību, bet ne skopumu. Lai tie savos darījumos necenšas izspiest katru iespējamo centu. Tādas metodes Dievs nicina.

Strādniekiem vajadzētu saņemt atlīdzību, kas atbilstu stundām, ko tie atdod godīgam darbam. Kas atdod visu laiku, tam jāsaņem saskaņā ar šo laiku. Ja kāds nastu nešanā ieliek prātu, dsvēseli un spēku, tad viņam attiecīgi jāsamaksā.

Nevienam cilvēkam nevajadzētu dāvāt pārmērīgu atalgojumu, pat ja viņš būtu sevišķi spējīgs un piemērots attiecīgajam darbam. Dievam un Viņa lietai darītais darbs nav jānostāda uz mantkārīgiem pamatiem. Strādniekiem izdevniecībā darbs nav grūtāks, izdevumi nav lielāki un atbildības nav smagākas kā strādniekiem citās frontēs. Viņu darbs nav nogurdinošāks par uzticīga sludinātāja darbu. Tieši otrādi, sludinātāji parasti pienes lielākus upurus nekā darbinieki mūsu iestādēs. Sludinātāji iet, kurp viņi tiek sūtīti; viņi ir sargkareivji, kas gatavi rīkoties katrā brīdī, stāties pretī jebkuriem apstākļiem. Viņiem daudzkārt nepieciešami šķirties no savām ģimenēm. Strādniekiem izdevniecībās parasti ir pastāvīgas mājas, un viņi var dzīvot savās ģimenēs. Tas lielā mērā samazina izdevumus, un to vajadzētu ņemt vērā sludināšanā un izdevniecīb;as nodarbināto strādnieku atalgošanā. (209)

Tie, kas no visas sirds darbojas Kunga vīna dārzā, atdodot darbam visus savus spēkus, nav ļaudis, kas visaugstāk vērtētu savus pakalpojumus. Tā vietā, lai uzpūstos lepnumā un iedomībā un stingri skaitītu katru darba stundu, viņi savas pūles salīdzina ar Pestītāja darbu un uzskata sevi par necienīgiem kalpiem.

Brāļi, necentieties uzzināt, cik maz jūs varat darīt, lai aizsniegtu viszemāko prasību normu, bet atmostieties, lai satvertu Kristus pilnību, ka varat daudz darīt priekš Viņa.

Kungam vajadzīgi ļaudis, kas redz darbu tā lielumā un izprot pamatlikumus, kas ieausti tajā no tā sākuma. Viņš negrib pasaulīgu lietu kārtību, kas darbu veidotu pilnīgi atšķirīgās līnijās no tām, kādas Viņš ir iezīmējis Saviem ļaudīm. Darbam jāatklāj tā Autora raksturs.

Kristus upurī kritušo cilvēku labā ir sastapusies žēlastība un patiesība; un ir skūpstījusies taisnība ar mieru. Ja visbrīnišķīgākajam un šķietami vissekmīgākajam darbam tiek atņemtas šīs īpašības, tad tam vairs nav nekā.

Dievs Savai labvēlībai nav atlasījis nedaudzus cilvēkus, par pārējiem nerūpējoties. Viņš negrib pacelt vienu un nogāzt un apspiest citu. Visi, kas ir patiesi atgriezti, parādīs

tādu pat garu. Tie izturēsies pret līdzcilvēkiem, kā tie izturētos pret Kristu. Neviens nebūs nevērīgs pret citu tiesībām.

Dieva kalpiem vajadzētu tik ļoti cienīt svēto darbu, ko tie dara, ka tiem tajā negribētos ienest nekādas savtīguma pēdas.

42.nodaļa

Ticība un drosme

(210) Kungs pavēlēja Mozum atstāstīt Israēla bērniem, kā Dievs tos atbrīvoja no Ēģiptes un brīnišķīgi pasargāja tuksnesī. Viņam vajadzēja atsaukt atmiņā viņu neticību un kurnēšanu, kad tie tika pārbaudīti grūtībās, un Kunga lielo žēlastību un mīlošo laipnību, kas nekad tos neatstāja. Tā visa mērķis bija atbalstīt viņu ticību un stiprināt viņu drosmi. Kamēr tos vadīja atzīt pašiem savus grēkus un vājumu, tiem vajadzēja arī atzīt, ka Dievs bija viņu taisnība un stiprums.

Tikpat svarīgi ir, lai Dieva ļaudis šajās dienās paturētu prātā, kā un kad tie ir pārbaudīti un kur viņiem ir pietrūkusi ticība; kur tie ir apdraudējuši Viņa lietu ar savu neticību un arī ar savu pašpaļāvību. Soli pa solim jāatstāsta Dieva žēlastība, Viņa uzturošā aizgādība, nekad neaizmirstot, kā Viņš tos ir izglābis. Dieva ļaudīm, tā atskatoties uz pagātni, vajadzētu redzēt, ka Kungs vienmēr atkārto Savu rīcību. Tiem vajadzētu izprast dotos brīdinājumus un sargāties no savu kļūdu atkārtošanas. Atsakoties no visas pašpaļāvības, tiem jāuzticas Viņam, ka Viņš tos glābs no atkārtotas Viņa Vārda apkaunošanas. Katrā uzvarā, ko gūst sātans, tiek apdraudētas dvēseles. Daži kļūst par viņa kārdināšanu upuriem, lai nekad vairs neatspirgtu. Tāpēc lai tie, kas pielaiduši kļūdas, staigā uzmanīgi, lūdzot katrā solī: “Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.” (Ps.17:5).

Dievs sūta pārbaudoša grūtības, lai redzētu, kas kārdināšanās paliks uzticīgs. Viņš visus ieved pārbaudošos stāvokļos, lai pārbaudītu, vai tie uzticēsies spēkam, kas atrodas ārpus tiem un ir augstāks par tiem. Katram ir neatklātas rakstura īpašības, kam jānāk gaismā pārbaudījumos. Dievs atļauj tiem, kas ir pašpaļāvīgi, nonākt ārkārtīgās kārdināšanās, lai tie varētu izprast savu bezspēcību. (211)

Kad pār mums nāk pārbaudījumi; kad mēs savā priekšā nevaram redzēt nekādu labklājības palielināšanos, bet gan spaidīgus apstākļus, kas no visiem prasa upuri, kā tad mēs izturēsimies pret sātana čukstiem, ka pašreizējais laiks ir ļoti grūts? Ja uzklausīsim viņa priekšlikumus, tad sirdī dīgs neticība Dievam. Tādās reizēs mums vajadzētu atcerēties, ka Dievs vienmēr ir rūpējies par Savām iestādēm. Mums vajadzētu raudzīties uz Viņa darīto darbu un Viņa izvestajām reformām. Mums vajadzētu sakopot Debesu svētību pierādījumus, šīs labu vēstošās zīmes, sakot: “Kungs, mēs ticam Tev, Taviem kalpiem un Tavam darbam. Mēs paļausimies uz Tevi. Izdevniecība ir Tavs darba rīks, un mēs nepiedzīvosim neveiksmi, kā arī nebūsim mazdūšīgi. Tu mūs esi pagodinājis, ļaujot strādāt Tavā centrā. Mēs sargāsim Kunga ceļu, lai darītu tiesu un taisnību. Mēs darīsim savu daļu, paliekot uzticīgi Dieva darbam.”

Ja mums trūkst ticības, kad tur, kur mēs esam, rodas grūtības, tad mums trūks ticības arī jebkurā citā vietā.

Mūsu lielākā vajadzība ir ticība Dievam. Raugoties uz tumšo pusi, mēs atraujamies no Kunga, Israēla Dieva. Ja sirds tiek atvērta bailēm un minējumiem, tad ceļu uz panākumiem aizprosto neticība. Nekad nedomāsim, ka Dievs ir pametis Savu darbu.

Lai ir mazāk neticīgas runāšanas, mazāk iedomu, ka šis vai tas aizšķērso ceļu. Ejiet uz priekšu ticībā; uzticieties Kungam, ka Viņš sagatavos ceļu Savam darbam. Tad jūs atradīsiet dusu Kristū. (212)

Kad jūs kopsiet ticību, nostāsieties pareizās attiecībās pret Dievu un ar sirsnīgām lūgšanām uzmundrināsiet sevi darīt savu pienākumu, tad jūs izlietos Svētais Gars. Daudzās problēmas, kas tagad ir noslēpumainas, jūs varbūt atrisināsiet paši, pastāvīgi uzticoties Dievam. Dzīvojot Svētā Gara vadībā, jums nav jāatrodas mokošā neziņā. Jūs varat paļāvīgi staigāt un strādāt.

Mums mazāk jātic tam, ko paši varam padarīt, un vairāk jātic, ko Dievs var darīt priekš mums, ja gribam iegūt tīras rokas un šķīstu sirdi. Jūs neesat iesaistījušies paši savā darbā; jūs darāt Dieva darbu.

Vajadzīga vairāk mīlestības, vairāk vaļsirdības, mazāk ļaunu aizdomu un sliktu paredzējumu. Mums jābūt mazāk labprātīgiem nosodīt un apsūdzēt. Tieši šāda nostāja ir tik pretīga. Mīlestībai jāietekmē sirds, padarot to padevīgāku un iejūtīgāku. Mūsu ļaužu bezspēcīgais stāvoklis ir sekas tam, ka sirds neatrodas pareizās attiecībās ar Dievu. Atsvešināšanās no Viņa ir cēlonis, kāpēc mūsu iestādes nomāc grūtības.

Neuztraucieties un nebaiļojieties. Raugoties uz ārēji redzamo un sūdzoties, kad jāsastopas ar grūtībām, jūs atklājat, ka jūsu ticība ir slima un novājināta. Ar saviem vārdiem un saviem darbiem rādiet, ka jūsu ticība ir neuzvarama. Kungam ir bagāti līdzekļu krājumi. Viņam pieder pasaule. Raugieties uz Viņu, Kas ir gaisma un spēks, un panākumu avots. Viņš svētīs ikvienu, kas centīsies sniegt tālāk gaismu un mīlestību.

Kungs vēlas, lai visi saprastu, ka to labklājība ir paslēpta ar Viņu Kristū; ka tā ir atkarīga no viņu pazemības un lēnprātības, no sirds nākošās paklausības un nodošanās. Kad tie apgūs lielā Skolotāja mācību mirt sev, nemaz neuzticēties cilvēkam, ne arī darīt miesu par savu elkoni, tad, kad viņi sauks, Kungs būs pie tiem klātesošs palīgs katrā vajadzības brīdī. Viņš tos vadīs veselīgā domāšanā. Viņš būs pie to labās rokas, sniedzot tiem padomu. Viņš tiem teiks: “šis ir tas ceļš; staigājiet pa to.” (213)

Lai brāļi atbildīgās vietās runā uz strādniekiem ticību un drosmi iedvesošus vārdus. Metiet savu tīklu kuģa labajā pusē, ticības pusē. Kamēr ilgst pārbaudes laiks, rādiet, ko var veikt dzīva, darbīga un svētījusies draudze.

Mēs neizprotam kā nepieciešams, lielo cīņu, kas risinās starp neredzamajiem spēkiem, cīņu starp uzticīgajiem un neuzticīgajiem eņģeļiem. Labie un ļaunie eņģeļi cīnās par katru cilvēku. Tā nav iedomāta cīņa. Mēs nepiedalamies kādos manevros. Mums jāstājas pretī visspēcīgākajiem ienaidniekiem, un mēs paši izšķiram, kas uzvarēs. Mums jāatrod spēks turpat, kur sev spēku guva pirmie mācekļi: “šie visi vienprātīgi pastāvēja lūgšanās un pielūgšanās.” “Un tur piepeši no debesīm rūkšana nāca, it kā veran vēja pūšana, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja.” “Un visi tapa piepildīti ar Svēto Garu.” (Ap.d.1:14., 2:2,4).

Nav nekāds atvainojums bezcerīgam izmisumam vai dezertēšanai, jo visi Debesu žēlojošās laipnības apsolījumi ir priekš tiem, kam salkst un slāpst pēc taisnības. šo ilgu spēks, kas attēlots ar salkšanu un slāpšanu, ir ķīla, ka kārotās vērtības tiks dotas.

Tieši tad, kad mēs atzīstam savu nespēju darīt Dieva darbu un pakļaujamies Viņa gudrības vadībai, Kungs var mūs izlietot. Kungs piepildīs visas mūsu vajadzības, kad mēs atbrīvosim dvēseli no sava “es”. (214)

Nostādiet savu prātu un gribu tur, kur Svētais Gars var to aizsniegt; jo Tas nestrādās caur cita cilvēka prātu un sirdsapziņu, lai aizsniegtu jūsējo. Sirsnīgi lūdzot pēc gudrības, dariet Dieva Vārdu par savu studiju priekšmetu. Pilnīgi pakļaujoties Dievam, pieņemiet svētota sprieduma padomu.

Raugieties uz Jēzu vienkāršā paļāvībā un ticībā. Nenovērsiet acis no Viņa, līdz gaismas pārmērībā jūs kļūstat mazi. Mēs nelūdzam tā, kā vajadzīgs, pat ne pusi. Mums nav pat puse vajadzīgās ticības. “Lūdziet, tad jums taps dots.” (Lūk.11:9). Lūdziet, ticiet, stipriniet viens otru. Lūdziet, kā jūs nekad iepriekš neesat lūguši, lai Kungs liktu Savu roku uz jums un jūs spētu aptvert garumu un platumu, dziļumu un augtumu un atzīt Kristus mīlestību, kas sniedzas pāri zināšanām, lai varat tikt piepildīti ar visu Dieva pilnību.

Tas, ka tiekam aicināti panest grūtības, pierāda, ka Kungs Jēzus redz mūsos kaut ko ļoti dārgu, ko Viņš vēlas attīstīt. Ja Viņš mūsos neredzētu neko, ar ko Viņš varētu pagodināt Savu Vārdu, tad Viņš netērētu laiku, mūs šķīstot. Mēs nepūlamies, lai apgrieztu un apkoptu kazenājus. Savā ceplī Kristus neliek bezvērtīgus akmeņus. Ko Viņš pārbauda, tas ir vērtīgs dārgmetāls.

Kalējs liek dzelzi un tēraudu ugunī, lai uzzinātu, metāla kvalitāti. Kungs atļauj Saviem izredzētiem nonākt bēdu ceplī, lai Viņš varētu redzēt, kāda tiem daba un vai Viņš tos var izveidot tādus, kas derīgi Viņa darbam.

43.nodaļa

Pašuzupurēšanās

(215) Kristus valstības likumi ir tik vienkārši un tomēr tik pilnīgi, ka cilvēku veidotie pielikumi radīs tikai sajukumu. Un jo vienkāršāki būs mūsu darba plāni kalpošanā Dievam, jo vairāk mēs paveiksim. Ievest Dieva darbā pasaulīgo gudrību nozīmē ielūgt nelaimi un sakāvi. Vienkāršībai un pazemībai jāraksturo katru iespaidīgu cenšanos celt Viņa valsti.

Lai evaņģēlijs varētu iet pie visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm, ir jāsaglabā uzupurēšanās. Uzticības amatos stāvošajiem visās lietās jārīkojas kā uzticīgiem namturiem, apzinīgi sargājot ļaužu radītos līdzekļu fondus. Jārūpējas, lai tiktu novērsti visi nevajadzīgie izdevumi. Ceļot ēkas un izveidojot iekārtas darbam, mums vajadzētu sargāties no tik komplicētiem sagatavošanās darbiem, kas nevajadzīgi aprītu līdzekļus; jo tas katrā gadījumā nozīmēnespēju sagādāt līdzekļus darba izvēršanai citos laukos, īpaši ārzemēs. Nedrīkst ņemt no kases līdzekļus iestāžu dibināšanai vietējā laukā, riskējot sakropļot patiesības iešanu uz priekšu tālajos apgabalos.

Dieva nauda jāizlieto ne tikai mūsu tuvākajā apkārtnē, bet arī tālās zemēs un jūras salās. Ja Viņa ļaudis neiesaistīsies šajā darbā, Dievs noteikti atņems spēku, kas netiek pareizi izlietots. (216)

Daudziem ticīgajiem tik tikko pietiek uzturs ēšanai, tomēr savā dziļajā nabadzībā tie nes Kunga mantu namā savus desmitos un ziedojumus. Daudzi, kas zina, ko nozīmē atbalstīt Dieva lietu grūtos un pārbaudošos apstākļos, ir ieguldījuši līdzekļus izdevniecībās. Viņi labprātīgi ir panesuši grūtības un trūkumu un ir bijuši nomodā un lūguši, lai darbs būtu sekmīgs. Viņu dāvanas un upuri izteic viņu siržu karsto pateicību Tam, Kas tos ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķajā gaismā. Viņu lūgšanas un viņu dāvanas kā piemineklis paceļas Dieva priekšā. Nekāds smaržīgāks vīrāks nevar pacelties uz Debesīm.

Tomēr Dieva darbs visā tā plašumā ir tikai viens, un tiem pašiem pamatlikumiem vajadzētu valdīt visos tā nozarojumos. Tam jānes misijas darba zīmogs. Katra darba nodalījums ir saistīts ar visām evaņģēlija lauka daļām, un gars, kas valda vienā nodalījumā, būs izjūtams visā laukā. Ja kāda strādnieku daļa saņem lielas algas, tad būs citi dažādās darba nozarēs, kas arī prasīs augstas algas, un uzupurēšanās gars pavājināsies. Arī citas iestādes uztvers to pašu garu un līdz ar to zaudēs Kunga labvēlību; jo savtīgumu Viņš nekad nevarēs atzīt par labu. Tā mūsu uzbrūkošais darbs apstāsies. Vienīgā iespēja to virzīt uz priekšu ir pastāvīga uzupurēšanās. No visām pasaules daļām atskan saucieni pēc cilvēkiem un līdzekļiem darba virzīšanai uz priekšu. Vai lai mēs esam spiesti teikt: “Jums jāpagaida, mums kasē nav naudas?”

Daži no pieredzējušiem un dievbijīgiem vīriem, kas ievadīja šo darbu, kas aizliedza sevi un nevilcinājās pienest upurus, lai tikai darbs būtu sekmīgs, tagad guļ kapā. Tie bija Dieva izredzētie kanāli, Viņa pārstāvji, ļaudis, ar kuru starpniecību draudzei tika nodoti garīgās dzīves pamatlikumi. Viņiem bija piedzīvojumi, kam visaugstākā vērtība. Viņus nevarēja ne pirkt, ne pārdot. Viņu skaidrība, nodošanās un uzupurēšanās, viņu dzīvā savienība ar Dievu tika veltīta darba uzcelšanai. Mūsu iestādes raksturoja uzupurēšanās gars. (217)

Dienās, kad mēs cīnījāmies ar nabadzību, ļaudis, kas redzēja, cik brīnišķi Dievs strādāja šīs lietas labā, nezināja lielāku godu, kas tiem varētu tikt dāvāts, kā būt saistītiem ar šī darba interesēm caur svētām saitēm, kas tos savienoja ar Dievu. Vai gan viņi būtu nolikuši nastas un prasījuši no Kunga pildīt kādus nosacījumus, skatoties no naudas viedokļa? Nē, nē! Tie nekad nepamestu darbu, kaut arī visi kalpotāji, kas aprēķina savu darba laiku, atstātu savas vietas.

Ticīgie, kas darba sākumā pienesa upurus tā attīstīšanai, bija piepildīti ar to pašu garu. Tie saprata, ka Dievs prasa no visiem, kas savienoti ar Viņa lietu, miesas, dvēseles un gara, kā arī visu spēju un enerģijas nodošanu, neko neatturot, lai tikai darbs būtu sekmīgs.

Tomēr dažā ziņā darbs ir pasliktinājies. Kaut arī tas ir audzis plašumā un iespējās, bet ir samazinājusies dievbijība.

Salamana dzīves aprakstā ir ietverta mācība mums. šī Israēla ķēniņa dzīves sākumu apgaismoja apsolījumi. Viņš izvēlējās Dieva gudrību, un viņa valdīšanas godība izsauca pasaules apbrīnu. Viņš būtu varējis iet no spēka uz spēku, no slavas uz slavu, arvien vairāk tuvojoties Dieva rakstura līdzībai; tomēr cik bēdīgs ir viņa dzīves stāsts; viņš bija paaugsyināts vissvētākajā uzticības vietā, bet pierādīja, ka ir neuzticīgs. Viņš pieauga

pašapmierinātībā, lepnumā un sevis paaugstināšanā. Kāre pēc politiskas varas un sevis izcelšanas lika viņam noslēgt savienības ar pagānu tautām. Tarsisas sudrabu un Ofiras zeltu sagādāja ar briesmīgiem izdevumiem, pat upurējot godīgumu, nodevīgi izturoties pret svētajiem pienākumiem. (218) Savienošanās ar elku pielūdzējiem samaitāja viņa ticību; viens nepareizs solis vadīja uz nākošo; tika sagrautas barjeras, ko Dievs bija uzcēlis Savu ļaužu drošībai; viņa dzīvi samaitāja daudzsievība; un beidzot viņš pats nodevās neīstu dievu pielūgšanai. Raksturs, kas bija bijis cēls, stiprs un skaidrs, kļuva vājš un morāla nespēka apzīmogots.

Netrīka ļaunu padomdevēju, kas ietekmēja kādreiz cēlo, neatkarīgo prātu, kā viņiem patika. Jo Salamans par savu vadoni un padomdevēju vairs neizvēlējās Dievu. Notrulinājās viņa smalkās uztveres spējas; izmainījās viņa agrāko valdīšanas gadu apzinīgais un apdomīgais gars. Savu iegribu apmierināšana bija viņa dievs; un rezultātā viņa rīcību iezīmēja bargi spriedumi un nežēlīga tirānija. Pārmērīgā greznība, kādā viņš dzīvoja, apmierinot savas iegribas, spieda uzlikt smagus nodokļus trūcīgajiem. No visgudrākā ķēniņa, kāds jebkad bija nesis valdnieka scepteri, Salamans kļuva despots. Kā ķēniņš viņš bija kļuvis par tautas elku, un tas, ko viņš teica un darīja, tika atdarināts. Viņa priekšzīme atstāja iespaidu, kura sekas pilnībā kļūs zināmas tikai tad, kad visu cilvēku darbi tiks izskatīti Dieva priekšā un ikviens tiks tiesāts atbilstoši miesā darītajiem darbiem.

Ak, kā gan Dievs var panest to cilvēku ļaundarības, kam bijusi liela gaisma un priekšrocības un kas tomēr iet pa pašu izraudzīto ceļu sev par mūžīgu nelaimi! Salamans, kas, iesvētot templi, svinīgi pavēlēja ļaudīm: “Lai jūsu sirds paliek pilnīgi pie Kunga, mūsu Dieva,” (1.Ķēn.8:61)., pats izvēlējās savu ceļu un savā sirdī šķīrās no Dieva. Prāts, kas reiz bija nodots Dievam un no Viņa inspirēts uzrakstīt visdārgākos gudrības vārdus (Salamana sakāmvārdi) - nemirstīgas patiesības - šis cēlais prāts ļaunu biedru ietekmē, kā arī pakļaujoties kārdinājumam, kļuva neauglīgs, vājš morālā spēkā, un Salamans apkaunoja sevi, apkaunoja Israēlu un apkaunoja Dievu. (219)

Aplūkojot šo ainu, mēs redzam, kādas kļūst cilvēcīgās būtnes, kad tās uzdrošinās šķirties no Dieva. Viens nepareizs solis sagatavo ceļu otram, un katru nākošo soli ir vieglāk spert kā iepriekšējo. Un tā dvēseles tiek atrastas sekojot citam vadonim, ne Kristum.

Visi, kas ieņem amatus mūsu iestādēs, tiks pārbaudīti. Ja tie darīs Kristu par savu priekšzīmi, tad Viņš tiem dos gudrību, zināšanas un saprašanu; tie Kristus ceļā pieaugs žēlojošā laipnībā un spējīgumā; to raksturs tiks veidots pēc Viņa līdzības. Ja tie nesargās Kunga ceļu, tad viņu prātu un viņu spriedumu pārvaldīs cits gars, un tie plānos bez Kunga un ies paši savu ceļu, un atstās ieņemtās vietas. Gaisma viņiem ir dota; ja viņi šķiras no tās, tad lai neviens cilvēks necenšas viņus ietekmēt, mudinot palikt. Tie būs par kavēkli un slazdu. Ir pienācis laiks, kad viss, kas kustināms, tiks izkustināts, lai paliek tās lietas, kas nevar tikt kustinātas. Dievs izskata un novērtē katru gadījumu; Viņš mērī templi un lūdzējus tajā.

“Kā gans meklē savu ganāmo pulku.., tā Es meklēšu Savas avis un tās izpestīšu no visām tām vietām, kur tās noklīdušas.” (Eceh.34:12).

44.nodaļa

Dienvidu lauka vajadzības

(220) Kungs no mums sagaida daudz vairāk, nekā mēs esam Viņam devuši, nesavtīgi kalpojot visu šķiru ļaudīm Amerikas Dienvidu štatos. šis lauks atrodas tieši mūsu durvju priekšā, un tajā jāpadara liels darbs priekš Kunga. šis darbs jādara tagad, kamēr vēl eņģeļi turpina turēt četrus vējus. Vairs nav laika, ko zaudēt.

Kungs ir ilgi gaidījis uz cilvēcīgajiem darba rīkiem, ar kuriem Viņš varētu strādāt. Cik ilgi vēl Viņš būs spiests gaidīt uz vīriem un sievām, kas atsauktos uz aicinājumu: “Ej šodien strādāt Manā vīna dārzā?” Žēlastības vēstneši ir vajadzīgi ne tikai nedaudzās Dienvidu vietās, bet gan visā laukā. Bagāti un nabagi sauc pēc gaismas.

Vīriem un sievām tagad vajadzētu piedāvāties aiznest patiesību pa šī lauka lielceļiem un blakus ceļiem. Tūkstoši varētu nodot sevi Dieva darbam. Viņš tos pieņemtu un strādātu caur tiem, darot tos par miera un cerības vēstnešiem.

Strādnieki sastapsies ar daudziem, kas nocietinās savas sirdis, neļaujot Dieva Garam sevi pārliecināt; bet viņi sastaps arī daudzus, kas būs izsalkuši pēc dzīvības maizes un kas, pieņēmuši vēsti, izies sēt patiesības sēklu. (221)

Kad Kungs uzticēja Mozum izvest Israēla bērnus no Ēģiptes, Viņš tam arī apliecināja: “Es būšu ar tevi.” “Mans vaigs ies līdzi, un Es tevi vadīšu pie dusas.” (2.Moz.3:12., 33:14). Tāda pat drošība dota tiem, kas izies strādāt priekš Kunga Dienvidu laukā.

Mani brāļi un māsas, uzturieties Dieva tuvumā, lai Viņa Gars var jūs piepildīt, un tad ejiet dāvināt citiem žēlastību, ko esat saņēmuši. Glābēja priekšzīmei vajadzētu mūs iedvesmot nopietni un uzupurējoties pūlēties citu labā. Viņš nāca uz šo pasauli kā nenogurstošs cilvēka vajadzību kalps. Visā, ko Viņš teica un darīja, atklājās mīlestība uz zudušo cilvēci. Viņš apsedza Savu dievišķību ar cilvēcību, lai starp cilvēkiem varētu dzīvot kā viens no viņiem - kā viņu nabadzības un viņu bēdu līdzdalībnieks. Cik darbīga bija Viņa dzīve! Dienu no dienas Viņu varēja redzēt ieejam trūkuma un bēdu apņemtajos mājokļos, sniedzam cerību nospiestajiem un mieru izmisušajiem. šis ir tas darbs, uz kuru Viņš aicina Savus ļaudis šodien. Pazemīgs, laipns, līdzjūtīgs un žēlojošs Viņš gāja apkārt, labu darīdams, paceldams nospiestos un iepriecinādams noskumušos. Neviens, kas nāca pie Viņa, neaizgāja prom, nesaņēmis palīdzību. Visiem Viņš atnesa cerību un prieku. Viņš sniedza svētību, kur vien Viņš gāja.

Mums jāpazemojas Dieva priekšā, jo tik maz ir Viņa draudzes locekļu, kas strādātu tā, ka to darbs jebkādā veidā līdzinātos darbam, kādu Kungs no tiem sagaida. Viņa sniegtajām izdevībām, Viņa dotajiem apsolījumiem un Viņa dāvātajām priekšrocībām vajadzētu mūs iedvesmot uz daudz lielāku centību un nodošanos. (222)

Katram pievienojumam draudzē vajadzētu būt jaunam spēkam pestīšanas plāna piepildīšanai. Visam Dieva ļaužu spēkam vajadzētu tikt atdotam, lai Viņam pievestu daudz dēlu un meitu. Mūsu kalpošanas darbā nedrīkst izpausties vienaldzība vai savtīgums. Katra atteikšanās no pašaizliedzības, katra nopietno pūļu samazināšana nozīmē tikpat lielu spēku atdošanu ienaidniekam.

Aicinājums krāsainajai rasei

Brīvības pasludināšana vergiem Dienvidu štatos atvēra durvis, pa kurām vajadzētu ieiet kristīgiem strādniekiem, lai stāstītu par Dieva mīlestību. šajā laukā atradās vērtīgi dārgakmeņi, kurus Kunga strādniekiem vajadzēja meklēt kā apslēptu mantu. Tomēr, kaut arī krāsainie ļaudis ir atbrīvoti no politiskās verdzības, daudzi no tiem vēl arvien atrodas nezināšanas un grēka verdzībā. Daudzi no viņiem ir briesmīgi pazemoti. Vai nav tādas brīdinājuma vēsts, kas varētu tos aizsniegt? Ja ļaudis, kam Dievs devis lielu gaismu un daudzas izdevības, būtu darījuši to darbu, ko Viņā no tiem sagaida, tad šodien visā Dienvidu laukā jau atrastos pieminekļi - draudzes, sanatorijas un skolas. Visu šķiru vīri un sievas būtu saaicināti uz evaņģēlija mielastu.

Kungu apbēdina ciešanas Dienvidu laukā. Kristus raud, redzot šīs sāpes. Eņģeļi ir apklusinājuši savu kokļu skaņas, raugoties uz ļaudīm, kas pagātnes verdzības dēļ nav spējīgi paši sev palīdzēt. Un tomēr cilvēki, kuru rokās Dievs ir ielicis no dievišķā altāra aizdedzināto patiesības lāpu, nav sapratuši, ka viņu pienākums ir nest gaismu šim grēka aptumšotajam laukam. Tie ir cilvēki, kas novērsušies no samīto un pazemoto glābšanas, kas atteikušies palīdzēt bezpalīdzīgajiem. Lai Kristus kalpi tūlīt sāk izpirkt savu nolaidību, ka varētu tikt nomazgāts tumšais traips viņu raksturojumā. (223)

Pašreizējais Dienvidu lauka stāvoklis apkauno Glābēju. Bet vai tam vajadzētu mūs vadīt uz domām, ka uzdevums, ko Kristus deva Saviem mācekļiem, pavēlot tiem pasludināt evaņģēliju visām tautām, nevar tikt izpildīts? Nē, Nē! Kristum ir spēks Sava uzdevuma izpildīšanai. Viņš pilnībā spēj padarīt Viņam uzlikto darbu. Apbruņots ar “Stāv rakstīts”, Viņš tuksnesī stājās pretī sātanam un pārvarēja visstiprākās kārdināšanas, kādas ienaidnieks varēja vērst pret Viņu. Viņš pierādīja Vārda spēku. Savu darbu nav veikuši tikai Dieva ļaudis. Ka Viņa Vārdam nav tāda spēka uz sirdīm, kādam tam vajadzētu būt, to pierāda pasaules tagadējais stāvoklis. Tomēr tas ir tāpēc, ka cilvēki izvēlējušies nepaklausību, bet ne tāpēc, ka Vārdam būtu mazāks spēks.

Krāsainās rases sauciens

Kungs ar skumjām skatījās uz šo visnožēlojamāko no visiem skatiem - verdzībā esošo krāsaino cilvēci. Viņš vēlas, lai, strādājot priekš tiem, mēs atcerētos, ka Viņa tālredzība tos atbrīvoja no politiskās verdzības; mums jāatceras, ka krāsainie ir saistīti ar mums caur radīšanu un atpestīšanu un ka viņiem ir pilnas tiesības uz brīvības svētību.

Pirms kāda laika, naktī, es it kā atrados kādā sanāksmē, kurā runāja par darbu Dienvidu laukā. Kāda inteliģenta krāsaino ļaužu grupa jautāja: “Vai Dievam nav nekādas vēsts priekš Dienvidu krāsainajiem ļaudīm? Vai tie nav dvēseles, kas jāglābj? Vai tie nav ietverti jaunajā derībā? Ja Kungam drīz jānāk, vai nav jau laiks kaut ko darīt Dienvidu lauka labā?” (224)

Atskanēja vārdi: “Mēs neapšaubām misijas vajadzību citās zemēs. Bet mēs apšaubām to cilvēku tiesības, kas saka, ka tiem ir tagadējā patiesība, bet pašu zemē iet garām miljoniem cilvēcīgo būtņu, no kurām daudzas ir tikpat nezinošas kā pagāni. Kāpēc tik maz ir darīts priekš krāsainajiem ļaudīm Dienvidos, starp kuriem daudzi ir nezinoši un trūcīgi, kurus vajag mācīt, ka Kristus ir viņu Radītājs un Glābējs? Kā viņi var ticēt Kristum,

par Ko nav dzirdējuši? Kā viņi var dzirdēt bez sludinātāja? Un kā var sludināt, ja netiek sūtīts?

Mēs to darām zināmu ļaudīm, kas sakās ticam šim laikam dotajai patiesībai. Ko jūs darāt neapgaismotās krāsainās rases labā? Kāpēc jūs dziļāk neizprotat Dienvidu lauka vajadzības? Vai par tādu plānu radīšanu un īstenošanu, ar kuru palīdzību šie ļaudis varētu tikt apmācīti, nav atbildīgi evaņģēlija sludinātāji? Vai tas nav ietverts Glābēja uzdevumā? Vai tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, ir tiesības turēties savrup no šī darba, ļaujot nastu nest tikai nedaudziem? Vai visos jūsu ārstnieciskās misijas un ārējās misijas darba plānos Dievs jums nav devis nekādu vēsti priekš mums?”

Tad Viņš, Kam ir autoritāte, piecēlās un aicināja visus pievērst uzmanību norādījumiem, ko devis Kungs par darbu Dienvidos. Viņš sacīja: “Dienvidos vajadzētu darīt daudz lielāku evaņģelizācijas darbu. Kur tagad ir tikai viens strādnieks, tur vajadzētu būt simtam.

Lai Dieva ļaudis uzmostas. Vai domājat, ka Kungs svētīs tos, kas nav izjutuši nekādu atbildības nastu par šo darbu un kas ļauj aizšķērsot šī darba tālāko attīstību?” (225)

Kad šie vārdi tika izteikti, bija jūtams dziļš aizkustinājums. Daži piedāvājās iet par misionāriem, kamēr citi sēdēja klusēdami, par šo lietu neinteresēdamies.

Tad tika teikti vārdi: “Dienvidi ir visneapsološākais lauks; bet cik savādāks tas būtu salīdzinot ar to, kāds tas ir tagad, ja pēc krāsaino ļaužu atbrīvošanas no verdzības, vīri un sievas būtu strādājuši to labā, kā kristiešiem jāstrādā, mācot viņus rūpēties pašiem par sevi!”

Krāsaino ļaužu stāvoklis Dienvidos nav bezcerīgāks par stāvokli, kāds valdīja pasaulē, kad Kristus atstāja Debesis, lai nāktu tai palīgā. Viņš redzēja cilvēci iegrimušu grēkos un nelaimē. Viņš zināja, ka vīri un sievas bija samaitāti un pazemoti, un ka tie piekops visriebīgākos netikumus. Eņģeļi brīnījās, ka Kristum jāuzņemas darbs, kas viņiem likās bezcerīgs. Viņi brīnījās, ka Dievs var paciest tik grēcīgu cilvēci. Viņi nemaz neredzēja vietu mīlestībai. Tomēr “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai visi tie, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16).

Kristus nāca uz šo pasauli ar žēlastības un piedošanas vēsti. Viņš lika pamatus reliģijai, kas jūdus un pagānus, baltus un melnus, brīvus un saistītus savieno kopā vienā vispārējā brālībā, kurā visi Dieva acīs tiek atzīti kā vienlīdzīgi. Glābējs bezgalīgi mīl katru cilvēcīgo būtni. Visos Viņš redz tālākas attīstības iespējas. Ar dievišķu spēku un cerību Viņš iet pretī tiem, par kuriem Viņš atdeva Savu dzīvību. Viņa spēkā tie var dzīvot labiem darbiem bagātu dzīvi, kas piepildīta ar Gara spēku.

Evaņģēlijs trūcīgiem

(226) Ļaužu trūkums, pie kuriem mēs tiekam sūtīti, nedrīkst aizkavēt mūs strādāt viņu labā. Kristus nāca uz šo pasauli, lai staigātu un strādātu starp trūcīgiem un cietējiem. Tie saņēma Viņa uzmanības lielāko daļu. Un šodien, Savu bērnu personā, Viņš apmeklē nabagus un trūcīgos, atvieglojot viņu bēdas un remdējot ciešanas.

Atņemiet cietējus un trūcīgos, un mums nebūs nekādas iespējas izprast Dieva žēlastību un mīlestību, nekādas iespējas iepazīt līdzjūtīgo Debesu Tēvu. Nekad evaņģēlijs neizskatās tik piemīlīgs kā tad, kad tas tiek nests vistrūcīgākajiem un nabadzīgākajiem apgabaliem. Tieši tad evaņģēlija gaisma atspīd visskaidrākā spožumā un vislielākā spēkā. Dieva Vārda patiesība ieiet zemnieka būdiņā; Taisnības Saules stari apgaismo trūcīgo vienkāršās mājas, atnesot gaišu prieku slimniekam un cietējam. Tur ir Dieva eņģeļi, un neviltotā ticība maizes garozu un ūdens krūzi pārvērš lieliskā mielastā. Grēkus piedodošais Glābējs laipni sagaida nabadzīgos un nezinošos ļaudis un dod tiem ēst maizi, kas nāk no Debesīm. Viņi dzer dzīvības ūdeni. Atmestie un neieredzētie caur ticību un piedošanu tiek pacelti Dieva dēlu un meitu godā. Paaugstināti pāri pasaulei, tie Kristū sēž Debesu pagalmos. Viņiem var nebūt nekādas laicīgas bagātības, tomēr viņi ir atraduši visdārgāko pērli.

Ko var darīt?

Kā vislabāk padarīt darbu šajā grūtajā laukā, tā ir problēma, kas mums jāatrisina. Ilgie nevērībā pavadītie gadi padarījuši darbu vēl daudz grūtāku. Kavēkļi ir savairojušies. (227)

Lieli panākumi būtu gūti ārstnieciskajā misijas darbā. Varēja dibināt sanatorijas. Varēja pasludināt veselības reformas pamatlikumus. Tagad šis darbs ir jāuzsāk. Un tajā nedrīkst pieļaut ne mazākās savtīguma pēdas. Tas jādara ar tādu nopietnību, neatlaidību un nodošanos, kas atvērtu durvis, caur kurām patiesība varētu ieiet un palikt.

Dienvidos daudz varētu darīt vienkāršie draudzes locekļi, cilvēki ar ierobežotu izglītību. Tur ir vīri, sievas un bērni, kurus vajadzētu mācīt lasīt. šīs nabaga dvēseles alskt pēc Dieva atzīšanas.

Mūsu ļaudīm Dienvidos nav jāgaida daiļrunīgi sludinātāji un apdāvināti ļaudis; viņiem jāuzņemas darbs, ko Kungs noliek viņu priekšā, un jādara vislabākais. Viņš pieņems Savā darbā vienkāršus, sirsnīgus vīrus un sievas un strādās caur tiem, pat ja tie varbūt nav daiļrunīgi un augsti izglītoti. Mani brāļi un māsas, izstrādājiet gudrus darba plānus un ejiet uz priekšu, uzticoties Kungam. Nedomājiet, ka esat spējīgi un apķērīgi. Sākiet un turpiniet pazemībā. Esiet dzīva patiesības atklāsme. Dariet Dieva Vārdu par savu padomdevēju. Tad patiesība ies ar spēku, un dvēseles tiks atgrieztas.

Lai Sabatu ievērojošas ģimenes pārceļas uz Dienvidiem un dzīvē parāda patiesību cilvēku priekšā, kas to nepazīst. šīs ģimenes var palīdzēt viena otrai, tomēr lai tās ir uzmanīgas, ka nedara neko tādu, kas šķērsotu viņu ceļu. Lai tās veic kristīgās palīdzības darbu, pabarojot izsalkušos un apģērbjot kailos. Tas atstās daudz lielāku iespaidu uz labu kā svētrunu noturēšana. (228) Līdzjūtības darbi ir tikpat ļoti vajadzīgi kā vārdi. Kristus Savas vēsts pasniegšanu ievadīja ar labdarību un mīlestību, kas atklājās darbos. Lai šīe strādnieki iet no mājas uz māju, palīdzēdami, kur palīdzība ir vajadzīga, un, rodoties izdevībai, stāstītu krusta stāstu. Viņu sarunu pamatdomai jābūt Kristum. Viņiem nevajag kavēties pie dogmatiskiem tematiem. Lai tie runā par Kristus darbu un upuri. Lai tie paaugstina Kristus taisnību, savā dzīvē atklājot Viņa skaidrību.

Īstam misionāram jābūt apbruņotam ar Kristus prātu. Viņa sirdij jābūt piepildītai ar Kristum līdzīgu mīlestību; un viņam jābūt uzticīgam un nelokāmam pamatlikumos.

Daudzās vietās vajadzētu dibināt skolas, un tiem, kas ir saudzīgi un līdzjūtīgi, ko līdzīgi Glābējam skar bēdu un ciešanu skati, vajadzētu mācīt vecus un jaunus. Lai Dieva Vārdu māca tādā veidā, kas visus darītu spējīgus to saprast. Paskubiniet skolniekus pētīt Kristus mācības. Tas dos vairāk prāta paplašināšanai un nostiprināšanai nekā jebkuras citas studijas. Nekas spējām nedod tādu spraigumu kā saskaršanās ar Dieva Vārdu.

Kokvilnas laukiem nav jābūt vienīgajai vietai, kur krāsainie ļaudis var nopelnīt iztiku. Viņi jāpamāca, kā apstrādāt zemi, kā audzēt dažādu labību un kā kopt augļu dārzus. Uzcītīgi jāpūlas attīstīt viņu spējas. Tā viņos pamodīsies doma, ka Dievs viņus vērtē, jo tie ir Viņa īpašums. (229)

Starp krāsainajiem ļaudīm būs daži, kuru prāts pārāk ilgi ticis aptumšots. Īsi un ātri tos varētu sagatavot derīgam darbam. Tomēr viņus varētu mācīt iepazīt Dievu. Taisnības Saules spožie stari var iespīdēt viņu prāta aptumšotajos kambaros. Viņiem ir priekšrocība iegūt dzīvi, kas mērojama ar Dieva dzīvi. Viņu prātā iedēstat augšupceļošas, izdaiļojošas domas. Dzīvojiet viņu priekšā dzīvi, kas skaidri rādītu atšķirību starp netikumību un šķīstumu, tumsu un gaismu. Lai viņi lasa jūsu dzīvē, ko nozīmē būt kristietim. Ķēde, kas nolaista no Dieva troņa, ir pietiekoši gara, lai aizsniegtu vislielākos dziļumus. Kristus spēj visgrēcīgākos cilvēkus pacelt no pazemojumu bedres un nostādīt viņus tur, kur tie tiks atzīti par Dieva bērniem, par Kristus līdzmantiniekiem, kas saņems nemirstīgu mantojumu.

Daudzi ir pilnīgi zaudējuši drosmi un cerību. Tāpēc ka viņi tikuši nicināti un atmesti, tie pret visu kļuvuši vienaldzīgi. Viņi ir uzskatīti kā nespējīgi izprast vai pieņemt Kristus evaņģēliju. Tomēr dievišķās žēlastības brīnumdarbs tos var pārveidot. Svētā Gara iespaidā izgaisīs trulums, kas viņu pacelšanu dara it kā bezcerīgu. Neskaidrais, aptumšotais prāts atmodīsies. Grēka vergs tiks palaists brīvībā. Atmodīsies un nostiprināsies garīgā dzīvība. Izzudīs netikumība, un pārvarēta tiks nezināšana. Ticība, kas darbojas mīlestībā, šķīstīs sirdi un apgaismos prātu.

Starp krāsainajiem ļaudīm ir tādi, kam ir dzīvas uztveres spējas un gaišs prāts. Daudzi no krāsainās rases ir bagāti ticībā un paļāvībā. Dievs starp viņiem redz vērtīgus dārgakmeņus, kas kādā dienā spoži iemirdzēsies.

Krāsainie ļaudis pelnījuši vairāk no balto ļaužu rokām, kā viņi ir saņēmuši. Tūkstošiem ir tāds saprāts, ko iespējams attīstīt un pacelt. Pareizi strādājot, daudzi, kas tiks uzskatīti par bezcerīgiem, kļūs par savas rases audzinātājiem. Dieva žēlastības spēkā rase, ko ienaidnieks paaudzēm ilgi ir apspiedis, var pacelties līdz Dieva dotas vīrišķības un sievišķības cieņai. (230)

Kungs vēlas, lai Dienvidu tuksnešainās vietas, kur izredzes liekas tik drūmas, kļūtu kā Dieva dārzs. Lai mūsu ļaudis mostas un izpērk pagātni. Pienākums strādāt krāsaino ļaužu labā smagi gulstas uz mums. Vai mums nevajadzētu censties, cik tālu tas iespējams, izlīdzināt netaisnību, kas pagātnē nodarīta šiem ļaudīm? Vai misionāru skaits Dienvidos netiks pavairots? Vai mēs neko nedzirdēsim par brīvprātīgajiem, kas būtu gatavi ieiet šajā laukā, lai izvestu dvēseles no tumsas un neziņas šajā brīnišķīgajā gaismā, kurā mēs priecājamies? Dievs izlies Savu Garu pār tiem, kas atsauksies uz Viņa aicinājumu. Kristus spēkā viņi var darīt darbu, kas ar līksmību piepildīs Debesis.

“Tā saka Kungs, redzi, Es, tiešām Es, vaicāšu pēc Savām avīm un tās meklēšu, ... un tās izpestīšu no visām tām vietām, kurp tās noklīdušas tumšā un vētrainā dienā.. Es pats ganīšu Savas avis, un Es pats tās guldināšu, saka Kungs. Pazudušo Es gribu meklēt

un aidzīto Es gribu vest atpakaļ, un satriekto Es gribu sasiet, un vārguli Es gribu spēcināt.. Un Es ar tiem darīšu miera derību.. Un Es darīšu viņus un vietas ap Manu kalnu par svētību, un Es došu lietu savā laikā; tas būs svētības lietus.. Un tie samanīs, ka Es, Kuns, viņu Dievs, esmu ar viņiem... Un jūs esat Manas avis, Manas ganāmās avis; cilvēki jūs esat, Es esmu jūsu Dievs, saka Kungs Kungs.” (Eceh.34:11,12,15,16,25,26,30,31).

45.nodaļa

Iespaidu centri

(231) Dienvidu laukā iesākums ir bijis labs. Notikumiem attīstoties, Kungs visbrīnišķīgākā kārtā ir strādājis Sava darba virzīšanai uz priekšu. Ir izcīnītas kaujas, ir gūtas uzvaras. Iespaidi atstāti labi; daudzi aizspriedumi ir novērsti.

Nakts laikā mans Pavadonis mani veda Dienvidos no vietas uz vietu un no pilsētas uz pilsētu. Es redzēju, ka veicams liels darbs - kam vajadzēja būt jau padarītam pirms vairākiem gadiem. Likās, ka mēs ielūkojamies daudzās vietās. Pirmkārt, mūsu uzmanība pievērsās vietām, kur darbs jau bija nostiprinātsm un tām vietām, kur bija pavērts ceļš darba uzsākšanai. Es redzēju vietas, kur atradās iestādes Kunga darba izvēršanai. Viena no šīm vietām bija Graysville un otra - Huntsville, kur mums ir arodskolas. šīm skolām jāsaņem iedrošinājums un palīdzība; jo Kungs vadīja to nodibināšanu. Tās pašas sevi atbalsta.

No man dotās gaismas es zinu, ka darbs Hildebranā pareizi vadīts, būs liela svētība apkārtnei. Es esmu pamācīta, ka mums jādibina skolas tieši tādos apvidos, nost no pilsētām un to kārdināšanām.

Vienīgi mūžība atklās, kādu darbu krāsaino ļaužu labā ir veikušas mazās skolas Vickaburgas, Yazoo City un citos Dienvidu punktos. šajā laukā mums vajadzīgs daudz vairāk tādu skolu. (232)

Dienvidos mums jāgādā lielākas iespējas kā balto, tā melno jauniešu izglītošanai un apmācīšanai. Skolas jādibina prom no pilsētām, kur jaunieši var mācīties kopt zemi un tā palīdzēt paši sev un skolai. Savienībā ar šīm skolām, atbilstoši vietējiem apstākļiem, jāattīsta visas dažādās darba nozares, kā lauksaimniecības, tā mehāniskās. Lai tiek vākti līdzekļi šādu skolu dibināšanai. Tajās audzēkņi var iegūt izglītību, kas ar Dieva svētību sagatavos tos mantot dvēseles Kristum. Ja viņi savienosies ar Glābēju, tad tie pieaugs garīgumā un izveidosies par vērtīgiem strādniekiem Viņa vīna dārzā.

Ar mūsu lielākām skolām vajadzētu būt saistītām mazām sanatorijām, kur audzēkņi varētu iegūt zināšanas ārstnieciskā misijas darbā. šī darba nozare jāieved mūsu skolās kā regulārās apmācības daļa. mazas sanatorijas vajadzētu dibināt pie skolām Graysvillē un Huntsvillē.

Nešville kā centrs

Kā tautai mums vajadzētu sevišķi interesēties par darbu Nešvillē. Pašlaik šī pilsēta ir svarīgs punkts Dienvidu laukā. Mūsu brāļi izvēlējās Nešvillu par centru darbam Dienvidos, jo Kungs Savā gudrībā tur viņus vadīja. Tā ir iesākšanai izdevīga vieta. Mūsu

strādnieki redzēs, ka šajā pilsētā būs vieglāk strādāt krāsainās rases labā kā daudzās citās Dienvidu pilsētās. šajā pilsētā par krāsainiem ļaudīm daudz interesējas cilvēki, kas nepieder mūsu ticībai. Pilsētā un tās tuvumā atrodas lielas izglītības ietsādes krāsainiem ļaudīm. šo iestāžu iespaids ir sagatavojis mums ceļu izveidot minēto pilsētu par mūsu darba centru. (233)

Patiesībai jāatrod ieeja Nešvilles mācību iestādēs. šajās iestādēs ir ļaudis, kas aizsniedzami ar trešā eņģeļa vēsti. Tagad vajadzētu darīt visu, kas vien iespējams, lai šajos skolotājos un audzēkņos izraisītu interesi par tagadējās patiesības vēsti, un to vajadzētu darīt gudrā un saprātīgā veidā. No pieredzējušiem skolotājiem var iemācīties dārgas mācības par vislabākiem ceļiem, kā palīdzēt krāsainajiem ļaudīm.

Patiesība arī jānes to priekšā, kas savus līdzekļus un iespaidu veltījuši krāsainās rases labā. Cēla ir viņu izturēšanās, cenšoties pacelt šos ļaudis. Tiem jāredz mūsu darba attēlojums, kas viņiem būs kā uzskates līdzekļiem pasniegta mācību stunda. Mums jādara viss iespējamai, lai novērstu aizspriedumus, kas iegūlušies viņu prātā pret mūsu darbu. Ja mūsu pūles saskanēs ar Dieva prātu, tad daudzi starp viņiem tiks pārliecināti un atgriezti. Kungs liek gaismai spīdēt uz to tekas, kas meklē gaismu.

Nešville ir viegli aizsniedzama no Gaysvilles un Huntsvilles. Ar darbu nešvillē ir jānostiprina un jānopamato darbs Graysvillē un Huntsvillē. Graysville un Huntsville ir pietiekoši tuvu Nešvillei, lai stiprinātu darbu tur un saņemtu stiprinājumu caur to.

Tas bija saskaņā ar Dieva nodomu, ka izdevniecības darbu uzsāka Nešvillē. Dienvidu laukā nepieciešamas spiestuves šim laikam dotās patiesības publicēšanai un sevišķi tādas lasāmvielas iespiešanai, kas piemērota izdevniecības darba veikšanai kā Nešville. šādas iestādes nodibināšana ir iešana uz priekšu. (234)

Pareizi vadīta, šī iestāde darbu Dienvidos darīs vispār zināmu un kļūs par līdzekli patiesības atziņu pasniegšanai daudzām dvēselēm. Nešvilles izdevniecībai vēl kādu laiku būs nepieciešams atbalsts ar dāvanām un ziedojumiem.

Nešvillē ir iesākts arī sanatorijas darbs. Tā ir jāvada gudri un jāatbalsta. Ārstnieciskais misijas darbs tiešām ir evaņģēlija sludināšanas darba pakalpojošā roka. Tas atver ceļu patiesības ieiešanai.

Es esmu pamācīta brīdināt manus brāļus Dienvidu laukā nesteigties ar lielu uzņēmumu un jaunu centru dibināšanu tieši tagad un tādā veidā, kas sadalītu darbiniekus un līdzekļus, vājinot ar to viņu spēkus šajā kritiskajā viņu darba periodā. Lai viņi pagaida, līdz daži pasākumi, kuros ieguldīts kapitāls, tuvojas vēl lielākai pilnībai. Lai viņi neskrien jaunos pasākumos, pirms iestādes Graysvillē un Huntsvillē nav stingrāk nopamatojušās un Nešvillē sakopotās intereses nav nostiprinājušās.

Vēl Dienvidos ir salīdzinoši maz apstrādātu vietu. Daudz, daudz ir pilsētu, kurās nekas nav ticis darīts. Iespaidu centrus var izveidot daudzās vietās, atverot veikalus, veselīga uztura restorānus un ārstnieciskās palīdzības punktus. Ne visu, kas nepieciešami jādara, var noteikt pirms darbu uzsākšanas. Lai ļaudis, kam uzticēta atbildība par Dienvidu darbu, lūdz par to un atceras, ka darbu vada Dievs. Lai neparādās nekāda šaursirdība vai savtīgums. Plānojiet virzīt darbu uz priekšu vienkārši, saprātīgi un ekonomiski.