Liecības draudzei 7

11.nodaļa

Darba lielums

(51) Dievs Savus ļaudis darījis derīgus pasaules apgaismošanai. Viņš tiem ir uzticējis spējas, ar ko tiem jāizvērš Viņa darbs, līdz tas apņems visu zemeslodi. Visās pasaules daļās tiem jādibina sanatorijas, skolas, izdevniecības nami un līdzīgas iestādes Viņa darba virzīšanai uz priekšu.

Evaņģēlija noslēdzošā vēsts jānes “visām tautām un ciltīm, un valodām, un ļaudīm.” (Atkl.14:6.) Ārzemēs jāsāk un jāturpina dažādie pasākumi šīs vēsts virzīšanai uz priekšu. Higiēnisku restorānu un ārstnieciskās palīdzības punktu atvēršana, kā arī sanatoriju dibināšana slimnieku un cietēju kopšanai ir tikpat nepieciešams kā Eiropā, tā arī Amerikā. Daudzās zemēs jādibina ārstnieciskās misijas, lai tās darbotos kā Dieva palīdzošā roka kalpošanā slimniekiem.

Kristus sadarbojas ar tiem, kas strādā ārstnieciskā misijas darbā. Vīri un sievas, kas nesavtīgi dara, ko tie spēj, sanatoriju un ārstnieciskās palīdzības punktu dibināšanā, tiks bagātīgi atalgoti. Kas apmeklēs šīs iestādes, tie saņems fizisku un garīgu labumu, - nogurušie atspirgs, slimie atveseļosies un grēku nomāktie gūs atvieglojumu. (52) Tālajās zemēs no ļaužu sirdīm, kas ar šiem iekārtojumiem būs atgriezti no kalpošanas grēkam kalpošanai taisnībai, atskanēs pateicības dziesmu skaņas. Ar viņu pateicības pilnajām slavas dziesmām tiks nodota liecība, kas mantos citus sadraudzībai ar Kristum darot tos padevīgus Kristum.

Dvēseļu atgriešana pie Dieva ir vislielākais, viscēlākais darbs, kādā cilvēcīgas būtnes var piedalīties. šajā darbā atklājas Dieva spēks, Viņa svētums, Viņa iecietība un Viņa neierobežotā mīlestība. Katra patiesa atgriešanās pagodina Viņu un liek eņģeļiem savu prieku izteikt dziesmās.

Mēs tuvojamies šīs zemes vēstures noslēgumam, un Dieva darbs dažādas sfērās jāvirza uz priekšu ar daudz lielāku uzupurēšanos par to, kāda redzama tagad. Īpašs darbs šīm pēdējām dienām ir misijas darbs. Tagadējās patiesības pasludināšana tās pilnībā ir misijas darbs. Darāmais darbs prasa pienest upurus katrā uz priekšu spertā solī. No šī nesavtīgā darba strādnieki izies šķīstīti un izdaiļoti kā ugunī pārbaudīts zelts.

Skatam uz grēkos bojā ejošām dvēselēm vajadzētu mūs pamodināt enerģiski strādāt, lai pasniegtu tagadējās patiesības gaismu ļaudīm, kas atrodas tumsā, un īpaši tajos laukos, kur līdz šīm vēl ļoti maz darīts pieminekļu uzcelšanai priekš Dieva. Tagad ir jāuzsāk darbs visās pasaules daļās, kuru vajadzēja uzsākt jau sen atpakaļ, un tas jāturpina līdz skaistam noslēgumam.

Mūsu brāļi vispār nav tā interesējušies, kā viņiem vajadzēja, par sanatoriju dibināšanu Eiropas zemēs. Darbā šajās zemēs radīsies vissarežģītākās problēmas, ko izraisīs īpatnējie apstākļi dažādos darba laukos. Tomēr, pamatojoties uz gaismu, kas man dota, saku, ka tiks dibinātas iestādes, kas, kaut sākumā mazas, ar Dieva svētību kļūs arvien lielākas un stiprākas. (53)

Mūsu iestādes jebkurā zemē nav jādibina vienā reģionā. Dievs nekad nav vēlējies, ka patiesības gaisma tādā veidā tiktu ierobežota. Kādu laiku no jūdu tautas prasīja pielūgt un pagodināt Dievu Jeruzalemē. Tomēr samariešu sievai Jēzus sacīja: “Tici Man, stunda

nāk, ka jūs ne šai kalnā, ne Jeruzalemē Tēvu pielūgsiet.” “Stunda nāk, un jau tagad ir, ka īstie pielūdzēji Tēvu pielūgs garā un patiesībā, jo Tēvs tādus arī meklēs, kas To tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas To pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:21,23,24.) Patiesību jāiestāda visās vietās, kur mums iespējams atrast pieeju ļaudīm. Tā jānes uz apgabaliem, kur nemaz nav Dieva atzīšanas. Ļaudis tiks svētīti, pieņemot To, Kurā ir sakopotas viņu mūžīgās dzīves cerības. Patiesības pieņemšana, kāda tā ir Jēzū, pildīs viņu sirdis ar dziesmu Dievam.

Lielu līdzekļu ieguldīšana nedaudzās vietās nesaskan ar kristīgiem pamatlikumiem. Katra celtne jāiekārto, ņemot vērā līdzīgas celtnes vajadzības citās pilsētās. Dievs aicina ļaudis, kas ieņem uzticības vietas Viņa darbā, neaizsprostot ceļu darba vešanai uz priekšu, savtīgi izlietojot dažās izredzētās vietās, vai dažos darba virzienos, visus līdzekļus, kādi ienāk.

Vēsts sākuma dienās ļoti daudziem mūsu cilvēkiem bija pašaizliegšanās un uzupurēšanās gars.Tā darbu pareizi iesāka, un pieliktām pūlēm sekoja panākumi. Tomēr darbs neattīstījās tā, kā tam vajadzēja attīstīties. Pārāk daudz tika sakopots Battle Creek un Oklandē, un nedaudzās citās vietās. Mūsu brāļiem nekad un nevienā vietā nevajadzēja celt tik daudz ēku, kā viņi ir cēluši Battle Creek. (54)

Kungs darīja zināmu, ka Viņa darbs jāturpina tajā pašā garā, kādā tas tika iesākts. Pasaule ir jābrīdina. Ir jāapstrādā viens lauks pēc otra. Mums dota pavēle: “Pievienojiet jaunas teritorijas, un pēc tam atkal jaunas teritorijas.” Vai mēs kā tauta ar mūsu darba organizāciju, ar mūsu izturēšanos pret neglābto pasauli nodosim vēl skaidrāku un noteiktāku liecību par to, kādu mēs sniedzām pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem?

Pār mums ir apspīdējusi liela gaisma par šīs zemes vēstures pēdējām dienām. Neļausim, ka gudrības un enerģijas trūkums nodotu liecību par garīgu aklumu. Dieva vēstnešiem jābūt ietērptiemm spēkā. Tiem patiesībai jāparāda lielāka godbijība par to, kāda tiem tagad ir. Kunga svinīgā un svētā brīdinājuma vēsts jāpasludina visgrūtākajos laukos un visgrēcīgākajās pilsētās, - visās vietās, kur trešā eņģeļa vēsts gaisma nav vēl aususi. Ikvienam jāpasniedz pēdējais aicinājums uz Jēra kāzu mielastu.

Pasludinot vēsti, Dieva kalpiem vajadzēs cīnīties ar neskaitāmām grūtībām un pārvarēt daudzus šķēršļus. Reizēm darbs būs tikpat smags kā tad, kad pionieri dibināja institūtus Battle Creek’ā, Oklandē un citās vietās. Bet lai visi dara savu vislabāko, meklējot stiprumu Kungā, izvairoties no visas savtības un aplaimojot citus ar saviem labajiem darbiem.

Ņujorkas pilsēta

1901.gada ziemā Ņujorkā es saņēmu vēsti par darbu šajā lielajā pilsētā. Vienu nakti pēc otras man tika atklāts ceļš, ko mūsu brāļiem vajadzētu iet. Lielajā Ņujorkā vēstij jāiet uz priekšu kā degošam lukturim. (55) Kungs pamodinās strādniekus šim darbam, un Viņa eņģeļi ies to priekšā. Kaut arī mūsu lielās pilsētas ātri tuvojas stāvoklim, kāds valdīja pasaulē pirms plūdiem, kaut arī tās bezdievības ziņā līdzināsSodomai, tomēr tajās ir daudz godīgu dvēseļu, kas, dzirdot satraucošo adventes vēsts patiesību, izjutīs Gara pārliecinošo darbu. Ņujorka ir sagatavota, lai tur strādātu. šajā lielajā pilsētā patiesības vēsts tiks pasniegta Dieva spēkā. Kungs aicina strādniekus. Viņš aicina tos, kas darbā ir guvuši piedzīvojumus, Viņu bīstoties, uzņemties un turpināt darbu, kas jāpadara Ņujorkā un citās lielajās Amerikas pilsētās. Viņš prasa arī līdzekļus, ko izlietot šai darbā.

Man rādīja, ka mums nevajadzētu apmierinātiem apstāties mierā, tāpēc ka Bruklinā mums jau ir veģetārais restorāns, bet ka jādibina vēl citi citās pilsētas daļās. Ļaudis, kas dzīvo lielās Ņujorkas vienā daļā, nezina, kas notiek šīs lielās pilsētas citās daļās. Vīri un sievas, kas ēdīs dažādās vietās dibinātajos restorānos, sapratīs, ka viņu veselība uzlabojas. Ja viņu uzticība būs vienreiz mantota, tad tie būs daudz labprātīgāki pieņemt Dieva īpašo patiesības vēsti.

Kur vien mūsu lielajās pilsētās tiek darīts ārstnieciskais misijas darbs, tur arī jāmāca pagatavot ēdienus; un kur vien tiek izvērsts stiprs audzinošs misijas darbs, tur vajadzētu dibināt kādu higiēnisku restorānu, kas praktiski parādītu, kā izvēlēties pareizu uzturu un kā to veselīgi sagatavot. (56)

Atrodoties Losandželosā, es tiku pamācīta, ka veselības restorānus un ārstnieciskās palīdzības punktus vajadzētu dibināt ne tikai šīs pilsētas dažādajās daļās, bet arī Sandjego un citās tūristu apmešanās vietās Dienvidu Kalifornijā. Mūsu pūlēm šajā virzienā vajadzētu ietvert arī lielos jūrmalas kūrortu rajonus. Kā tuksnesī bija dzirdama Jāņa Kristītāja balss - “sagatavojiet Kungam ceļu” - tā jākļūst dzirdamai Kunga vēstnešu balsij lielajos tūristu un jūrmalas kūrortu rajonos.

Dienvidu štati

Man ir vēsts, ko sniegt par Dienvidu lauku. šajā laukā mums darāms liels darbs. Tā stāvoklis nosoda mūsu kristiešu vārdu. Skatieties,, cik ļoti tur trūkst sludinātāju, skolotāju un ārstniecisko misionāru. Redziet daudzo cilvēku nezināšanu, nabadzību, postu un nelaimi. Un tomēr šis lauks atrodas tieši pie mūsu durvīm. Cik savtīgi, cik neuzmanīgi mēs esam bijuši pret saviem kaimiņiem! Mēs cietsirdīgi esam gājuši tiem garām, darot maz, lai atvieglotu viņu ciešanas. Ja mūsu ļaudis būtu pētījuši evaņģēlija uzdevumu un tam paklausījuši, tad Dienvidi būtu saņēmuši savu proporcionālo kalpošanas daļu. Ja tie, kam dota gaisma, būtu staigājuši gaismā, tad tie būtu sapratuši, ka uz viņiem gulstas atbildība par šīs ilgi novārtā atstātās vīnadārza daļas apkopšanu.

Dievs aicina Savus ļaudis dot Viņam līdzekļus, ko Viņš tiem uzticējis, lai varētu dibināt iestādes laukos, kur to nav, bet kas jau gatavi pļaujai. Viņš aicina tos, kam bankās ir nauda, laist to apgrozībā. Dodot no savas mantas Dieva darba uzturēšanai, mēs apliecinām, ka mīlam Viņu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Lai tagad Dienvidu štatos daudzās vietās tiek dibinātas skolas un sanatorijas. Lai daudzās Dienvidu pilsētās ar ēdienu veikalu un veģetāro restorānu atvēršanu tiek izveidoti iespaidu centri. (57) Lai tur ir arī iekārtas vienkārša, lēta, veselīga uztura ražošanai. Tomēr nepieļaujiet savtīgas, pasaulīgas gudrības ieviešanu darbā, jo Dievs to aizliedz. Lai šo darbu uzsāk nesavtīgi cilvēki, bīstoties Dievu un mīlot savus līdzcilvēkus.

Man dota gaisma, ka Dienvidu laukā tāpat kā citur ir jāizveido veselīga uztura rūpnīca, ne kā spekulatīvs pasākums personīgas peļņas iegūšanai, bet kā Dieva norādīts darbs, kas pavērtu ļaudīm durvis uz cerību. Dienvidos īpašu vērību vajadzētu parādīt trūcīgiem, kas briesmīgi ir atstāti novārtā. Darbā, kura uzdevums ir rūpēties par uzturu, jāizvēlas spējīgi un taupīgi ļaudis; jo, lai tas gūtu panākumus, ir nepieciešama vislielākā gudrība un taupība. Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis veiktu pieņemamu kalpošanas darbu veseliga uztura sagatavošanā, ne tikai savām ģimenēm, kas ir viņu pirmais uzdevums, bet

arī cenšoties palīdzēt trūcīgiem visās vietās. Tiem jāparāda Kristum līdzīga devība, atzīstot, ka tie pārstāv Dievu un ka viss, kas tiem pieder, ir Viņa dāvana.

Brāļi, ķerieties pie šī darba. Nedodiet vietas mazdūšībai. Nekritizējiet tos, kas mēģina kaut ko darīt pareizos virzienos, bet ejiet pie darba paši.

Pasākumus, kas nodrošina veselīgu uzturu, var savienot ar dažāda veida rūpniecību, kas sniegs palīdzību darbam Dienvidu laukā. Visu, ko cilvēki kā Dieva misionāri var darīt šim laukam, to tagad vajadzētu darīt; jo, ja vispār kādam laukam ir bijis vajadzīgs ārstnieciskais misijas darbs, tad tāds lauks ir Dienvidi. Laikā, kas aizgājis mūžībā, daudziem jau vajadzēja būt Dienvidos, kopā ar Dievu darot personīgu darbu un dodot no saviem līdzekļiem sevis un citu strādnieku uzturēšanai šajā laukā. (58)

Daudzās vietās vajadzētu dibināt mazas sanatorijas. Tas atvērs durvis Bībeles patiesības ienākšanai un novērsīs daudzus aizspriedumus, kas pastāv pret tiem, kuri raugās uz krāsainiem ļaudīm kā uz tādiem, kam arī ir dvēseles, kas glābjamas tāpat kā baltajiem ļaudīm.

Ja šādām darba līnijām priekš krāsainajiem ļaudīm būtu likti pamati tūlīt pēc brīvības pasludināšanas, cik savādāks tad būtu viņu stāvoklis šodien!

Visās zemēs

Kungs aicina mūs pamosties, lai izprastu savus atbildīgos uzdevumus. Dievs katram ir devis savu darbu. Katrs var dzīvot lietderīgu dzīvi. Mācīsimies visu, ko mēs varam, un tad būsim par svētību citiem, sniedzot tālāk patiesības atziņas. Lai visi strādā atbilstoši savām dažādajām spējām, labprātīgi palīdzēt nest nastas.

Visur ir darāms darbs visu sabiedrības šķiru labā. Mums jātuvojas trūcīgajiem un morāliski samaitātiem, kas krituši nesātības dēļ. Un tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst augstākās šķiras, - likumu zinātājus, ministrus, senatorus un tiesnešus, no kuriem daudzi ir nesātīgu ieradumu vergi. Mēs nedrīkstam atstāt neizmēģinātas nekādas pūles, lai parādītu viņiem, ka viņu dvēseles ir tik vērtīgas, ka tās jāglābj, ka ir vērts cīnīties par mūžīgu dzīvību. Ļaudīm augstās vietās jāpiedāvā pilnīgs atturības solījums, lūdzot tos - naudu, ko viņi citādi izlietotu kaitīgās kāres pēc tabakas un reibinošiem dzērieniem apmierināšanai, atdot tādu iestāžu dibināšanai, kur bērni un jaunieši varētu tikt sagatavoti derīgu vietu ieņemšanai pasaulē.

Uz mums ir spīdējusi liela gaisma, bet cik maz šo gaismu mēs esam atstarojuši pasaulē! Debesu eņģeļi gaida uz cilvēcīgām būtnēm, lai ar tām sadarbotos patiesības pamatlikumu praktiskā piepildīšanā. (59) Daudz no šī darba var padarīt tieši ar sanatoriju un līdzīgu uzņēmumu starpniecību. šīm iestādēm jābūt Dieva pieminekļiem, kur Viņa dziedinošais spēks var aizsniegt visas šķiras, augstus un zemus, bagātus un nabagus. Katrs dolārs.kas tajās ieguldīts Kristus dēļ, nesīs svētības kā devējam, tā cietošai cilvēcei.

Ārstnieciskais misijas darbs ir evaņģēlija labā roka. Tas ir nepieciešams Dieva lietas attīstībai. Kad šis darbs vīriem un sievām liks ieraudzīt pareizo dzīves ieradumu nozīmi, tad arī kļūs zināms patiesības glābjošais spēks. Visās pilsētās jāieiet strādniekiem, kas sagatavoti veikt ārstniecisko misijas darbu. Kā trešā eņģeļa vēsts labā roka Dieva metodes

slimību dziedināšanai atvērs durvis tagadējās patiesības ieiešanai. Daudzās zemēs jāizplata literatūra par veselību. Mūsu ārstiem Eiropā un citās zemēs jāatmostas, lai saprastu, ka darbu, kas veltīts rūpēm par veselību, nepieciešams organizēt uz vietas esošiem cilvēkiem, kas ar vissvarīgākajām pamācībām var sastapt ļaudis tur, kur viņi ir.

Kungs sniegrs mūsu sanatorijām, kuru darbs jau ir nopamatojies, izdevību sadarboties ar Viņu, palīdzot tikko nodibinātajām iestādēm. Katra jauna iestāde jāuzskata kā māsa, kas palīdz veikt lielo trešā eņģeļa vēsts pasludināšanas darbu. Dievs mūsu sanatorijām devis izdevību iesākt darbu, kas kļūs kā dzīvības pilns akmens, kurš, neredzamas rokas velts, arvien vairāk pieaugs. Iekustināsim šo noslēpumaino akmeni.

Kungs mani pamācījis brīdināt tos, kas nākotnē dibinās sanatorijas jaunās vietās, iesākt savu darbu pazemībā, nododot savas spējas kalpošanai Viņam. Ēkas nedrīkst celt plašas vai dārgas. Kopā ar mūsu sagatavojošām skolām jāiekārto mazas vietējās sanatorijas. (60) šajās sanatorijās jāsapulcē spējīgi un svētījušies jaunieši - tādi, kas rīkosies Dieva mīlestībā un bijībā; kas, sagatavoti skolas nobeigšanai, nedomās, ka viņi zina visu, ko tiem vajadzīgs zināt, bet kas turpinās čakli apgūt un rūpīgi īstenot dzīvē Kristus dotās mācības. Kristus taisnība ies tādu cilvēku priekšā, un Dieva godība viņus pavadīs.

Man tika dota gaisma, ka daudzās pilsētās ieteicams restorānu savienot ar ārstniecisku punktu. šie abi iekārtojumi var sadarboties pareizu pamatlikumu atbalstīšanā. Kopā ar tiem reizēm ieteicams iekārtot telpas, kur slimie varētu uz kādu laiku apmesties. šīs iestādes būs atbalsts laukos izvietotajām sanatorijām, un tās labāk vajadzētu iekārtot īrētās telpās. Lai rūpētos par slimajiem, mums nav jāceļ lielas ēkas pilsētās, jo Dievs ir skaidri norādījis, ka slimos labāk ārstēt ārpus pilsētām. Daudzās vietās var būt nepieciešami sanatorijas darbu uzsākt pilsētās, tomēr, cik vien iespējams, šo darbu vajadzētu pārcelt uz laukiem, līdzko ir iegūta piemērota vieta.

Gaisma, kas man dota, ir tāda, ka tā vietā, lai atdotu mūsu spēkus nedaudzu milzīgu ārstniecisko iestāžu izveidošanai, mums labāk vajadzētu dibināt daudzas mazākas. Gandrīz nav iespējams atrast talantu lielas sanatorijas vadīšanai tā, kā to vajadzētu vadīt. Visi darbinieki neatrodas pilnīgi Dieva Gara pārvaldībā, un iekšā ienāk pasaulīgs gars.

Cilvēcei veltītās labdarības spēks un prieks nav atrodami dārgās celtnēs. Mums jāatceras, cik daudzi cieš nepieciešamā uztura un apģērba trūkuma dēļ. Ēku celšanā mums nevajadzētu iespaidoties no (61) vēlēšanās ārēji izcelties. Mums vajadzētu pildīt savu pienākumu un sekas atstāt Dievam, Kas vienīgais var piešķirt panākumus. Visus papildu līdzekļus, kādi mums var būt, izlietosim pareizu veselību atjaunojošu iekārtojumu izveidošanai. Lai visas mūsu sanatorijas tiek celtas veselībai un laimei; lai tās tiek tā izvietotas, ka slimnieki var baudīt saules gaismas svētības; iekārtojiet tās tā, lai aiztaupītos katrs nevajadzīgs solis.

šajā darbā vislabākais ir veidot sīkus iesākumus daudzās vietās un ļaut Dieva aizgādībai rādīt, cik ātri kalpošanas spējāmm vajadzētu palielināties. Mazās iestādes izaugs par lielākiem institūtiem. Sadalīsies atbildības, un strādnieki tādā veidā pakāpeniski iegūs lielākus garīgus spēkus un izpratni. šo institūtu nodibināšana dos lielu labumu, ja visi ar tiem saistītie cilvēki apspiedīs savtīgo godkāri un pastāvīgi domās par Dieva godu. Daudziem mūsu cilvēkiem vajadzētu strādāt jaunos laukos, tomēr lai neviens nemeklē pasaulīgu slavu. Strādnieku prātam jābūt svētotam.

Visā mūsu darbā atcerēsimies, ka tas pats Jēzus, Kas ar piecām maizēm un divām mazām zivtiņām pabaroja ļaužu pulku, arī šodien spēj dot augļus mūsu pūlēm. Viņš, Kurš teica Galilejas zvejniekiem: “Izmetiet savus tīklus”, un Kas, kad tie paklausīja, pildīja viņu tīklus, līdz tie plīsa, - vēlas, lai Viņa ļaudis te redzētu norādījumu tam, ko Viņš to labā grib darīt šodien. Vēl dzīvo un valda tas pats Dievs, kas Israēla bērniem deva mannu no Debesīm. Viņš vadīs Savus ļaudis un dos tiem saprašanu un veiksmi darbā, ko tie ir aicināti darīt. Atbildot uz nopietnām lūgšanām, viņš dos gudrību tiem, kas centīsies apzinīgi un saprātīgi pildīt savu pienākumu. Viņa svētīts, darbs, ar ko tie ir saistīti, arvien vairāk paplašināsies, daudzi mācīsies būt par uzticīgiem nastu nesējiem, un viņu pūles pavadīs sekmes.

12.nodaļa

Veselīga dzīves veida principu izpratne

(62) Mēs esam aizsnieguši laiku, kad katram draudzes loceklim vajadzētu ķerties pie ārstnieciskā misijas darba. Pasaule ir nespējnieku nams, kas pildīts ar fizisku un garīgu slimību upuriem. Visur ļaudis iet bojā, nezinot patiesības, kas mums ir uzticētas. Draudzes locekļiem nepieciešama atmoda, lai tie saprastu savu atbildību par šo patiesību līdzdalīšanu. Kas apgaismoti ar patiesību, tiem jākļūst par gaismas nesējiem pasaulei. Paslēpt mūsu gaismu šajā laikā nozīmē pielaist briesmīgu kļūdu. Vēsts Dieva tautai šodien skan: “Celies, topi apgaismota, jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi.”

Visur mēs redzam ļaudis, kas, saņēmuši daudz gaismas un zināšanu, apzinīgi izvēlas labā vietā ļaunu. Nemaz nemēģinādami laboties, tie kļūst arvien sliktāki un sliktāki. Bet Dieva ļaudīm nav jāstaigā tumsā. Tiem jāstaigā gaismā, jo tie ir reformatori.

Patiesa reformatora priekšā ārstnieciskais misijas darbs atvērs daudzas durvis. Lai sāktu palīdzēt citiem, nevienam nav jāgaida līdz aicinājumam uz kādu tālāku darba lauku. Jūs tūlīt varat sākt tur, kur jūs esat. Izdevības atrodas ikviena sniedzamības robežās. Ķerieties pie darba, par ko no jums prasīs atbildību, - pie darba, kas jādara jūsu mājās un kaimiņos. Negaidiet, lai citi spiestu jūs strādāt. Dieva bijībā bez kavēšanās ejiet uz priekšu, paturot prātā, ka personīgi esat atbildīgi Tam, Kas par jums atdeva Savu dzīvību. Rīkojieties, it kā jūs dzirdētu Kristu (63) personīgi jūs aicinām darīt visu iespējamo Viņa darbā. Neskatieties apkārt, lai redzētu, kas vēl ir labprātīgi. Ja esat patiesi svētījušies, tad Dievs ar jūsu starpniecību ievedīs patiesībā citus, kurus Viņš varēs izlietot kā kanālus gaismas pārvadīšanai pie daudziem cilvēkiem, kas taustās tumsā.

Visi var kaut ko darīt. Cenšoties sevi atvainot, daži saka: “Manu laiku un manus līdzekļus prasa mājas pienākumi un mani bērni.” Vecāki, jūsu bērniem vajadzētu būt jūsu palīdzošai rokai, palielinot jūsu spējas un spēkus strādāt priekš Kunga. Bērni ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi. Tos vajadzētu vadīt svētīties Dievam, Kam viņi pieder radīšanas un atpestīšanas darba dēļ. Viņus vajadzētu pamācīt, ka visi viņu miesas, prāta un dvēseles spēki pieder Dievam. Tos vajadzētu radināt palīdzēt dažādos nesavtīgos kalpošanas virzienos. Neļaujiet jūsu bērniem kļūt par kavēkli. Jūsu bērniem līdz ar jums jādalās kā garīgās, tā fiziskās nastās. Palīdzot citiem, tie palielinās paši savu laimi un derīgumu.

Lai mūsu ļaudis parāda, ka tie dzīvi interesējas par ārstniecisko misijas darbu. Lai tie sagatavojas dzīvot derīgu dzīvi, studējot grāmatas, kas sarakstītas mūsu pamācīšanai

šajos virzienos. šīs grāmatas pelna daudz lielāku ievērību un atzinību, nekā tās ir saņēmušas. Daudz no tā, ko visiem būtu labi saprast, ir uzrakstīts ar īpašu nodomu pamācīt veselības pamatlikumos. Kas šos pamatlikumus pētī un īsteno dzīvē, tiks bagātīgi svētīti kā fiziski, tā garīgi. Pareiza izpratne par veselību pasargās no daudziem ļaunumiem, kas pastāvīgi pieaug. (64)

Daudziem, kas vēlas iegūt zināšanas ārstnieciskās misijas līnijās, ir mājas pienākumi, kas reizēm kavēs satikties studiju nolūkos ar citiem. Tie paši savās mājās var daudz mācīties par Dieva skaidri izteikto prātu attiecībā uz šīm misijas darba līnijām, tā palielinot savas spējas palīdzēt citiem. Tēvi un mātes, pieņemiet visu palīdzību, ko jūs varat iegūt, studējot mūsu grāmatas un citus izdevumus. Lasiet “Laba veselība” (Good Health), jo tajā daudz vērtīgu norādījumu. Ņemiet laiku, lai saviem bērniem lasītu grāmatas par veselību, kā arī grāmatas, kas īpaši apskata reliģiskus jautājumus. Māciet tiem, cik svarīgi ir rūpēties par miesu - māju, kurā viņi dzīvo. Izveidojiet mājas lasīšanas pulciņu, kurā ikvienam ģimenes loceklim jānoliek ikdienas darba rūpes un jāpievienojas studijām. Tēvi, mātes, brāli un māsas, sirsnīgi ķerieties pie šī darba un raugiet, vai mājas draudzes stāvoklis stipri neuzlabosies.

Īpaši jaunieši, kas pieraduši lasīt romānus un lētas stāstu grāmatas, gūs sev labumu, pievienojoties ģimenes vakara studijām. Jaunieši un jaunietes, lasiet literatūru, kas jums sniegs patiesas zināšanas un kas būs palīdzība visai ģimenei. Sakiet apņēmīgi: “Es neizšķiedīšu dārgos mirkļus, lasot to, kas man nedod neko labu un kas tikai padara mani nederīgu kalpošanai citiem. Es veltīšu savu laiku un savas domas, lai kļūtu derīgs Dieva darbam. Es aizvēršu savas acis pret nenozīmīgām un grēcīgām lietām. Manas ausis pieder Kungam, un es neklausīšos uz ienaidnieka viltīgajiem prātojumiem. Mana balss nekādā gadījumā nepakļausies prātam, kas neatrodas Dieva Gara iespaidā. Mana miesa ir Svētā Gara templis, un visi manas būtnes spēki tiks svētīti vērtīgiem pasākumiem. (65)

Kungs ir noteicis, ka jauniešiem jābūt Viņa palīdzīgai rokai. Ja visās draudzēs tie svētītos Viņam, ja tie aizliegtu sevi mājās, palīdzot rūpju sagrauztajai mātei, tad māte varētu atrast laiku kaimiņu apmeklēšanai, un, kad pašķirtos izdevība, tie paši varētu palīdzēt, pildot mazus žēlastības un mīlestības pakalpojumus. Daudzās mājās var ienest grāmatas un laikrakstus, kas runā par veselības un sātības lietu. šīs literatūras izplatīšana ir svarīgs jautājums; jo tā var līdzdalīt vērtīgas zināšanas par slimību dziedināšanu - zināšanas, kas var kļūt par lielu svētību tiem, kuri nevar atļauties maksāt par ārsta vizītēm.

Vecākiem vajadzētu censties ieinteresēt bērnus studēt fizioloģiju. Starp jauniešiem tikai nedaudziem ir kaut cik noteiktākas zināšanas par dzīvības noslēpumiem. Cilvēka brīnišķā organisma studijas, tā komplicēto daļu attiecības un savstarpējā atkarība ir jautājumi, par ko daudzi vecāki maz interesējas. Kaut arī Diev stiem saka: “Mīļais, pār visām lietām es vēlēju, lai tev labi klājas un tu esi vesels, tā kā tavai dvēselei labi klājas”, tomēr tie neizprot miesas iespaidu uz prātu un prāta iespaidu uz miesu. Viņu uzmanību saista nevajadzīgi sīkumi, un tad tie aizbildinās, ka laika trūkuma dēļ nav ieguvuši nepieciešamās zināšanas, kas tos darītu spējīgus pareizi pamācīt savus bērnus.

Ja visi iegūtu zināšanas par šo jautājumu un saprastu, cik svarīga ir to praktiska pielietošana, tad mēs redzētu labāku lietu stāvokli. Vecāki, māciet saviem bērniem izsekot sakarībai starp sekām un cēloni. Rādiet tiem, ka, pārkāpjot dabas likumus, tiem ir jāmaksā sods ar ciešanām. Rādiet, ka neapdomība attiecībā uz miesas veselību var būt par pamatu neapdomībai morālajā stājā. Jūsu bērniem vajadzīgs pacietīga un pareiza

uzraudzība. Nepietiek, ka jūs tos pabarojat un apģērbjat; (66) jums jācenšas arī attīstīt viņu garīgos spēkus un iedštīt viņu sirdīs pareizus pamatlikumus. Tomēr, cik bieži, karstitiecoties izskaistināt ārieni, no acīm izlaiž rakstura skaistumu un piemīlīgumu! Ak vecāki, neļaujiet pār sevi valdīt pasaulīgam uzskatam; nepūlieties aizsniegt tās standartu. Paši izšķirieties par to, kas ir dzīves lielais mērķis, un tad visiem spēkiem centieties šo mērķi sasniegt. Nesodīti jūs nevar pamest novārtā savu bērnu pareizu pamācīšanu. Viņu kroplais raksturs visiem darīs zināmu jūsu neuzticību. Ļaunumi, kam jūs atļaujaties paiet garām, tos neizlabojot; rupjais, nepieklājīgais izturēšanās veids, necieņa un nepaklausība, kūtrums un nevērības ieradums, atnesīs negodu jūsu vārdam un rūgtumu jūsu dzīvē. Jūsu bērnu liktenis lielā mērā atrodas jūsu rokās. Nepildot savu pienākumu, jūs tos varat ielikt ienaidnieka rindās un darīt tos par starpniekiem citu pazudināšanai. Uz otru pusi, ja jūs tos uzticīgi pamācīsiet, ja ar savu dzīvi rādīsiet tiem dievbijības priekšzīmi, jūs tos varat pievest kristum, un tie savukārt iespaidos citus, un tā ar jūsu starpniecību var tikt izglābti daudzi.

Tēvi un mātes, vai jūs izprotat uz jums gulstošās atbildības svarīgumu? Vai jūs saprotat, cik nepieciešami sargāt bērnus no vieglprātīgiem, demoralizējošiem ieradumiem? Atļaujiet saviem bērniem veidot tikai tādu draudzību, kas atstātu pareizu iespaidu uz viņu raksturu. Neatļaujiet tiem palikt vakaros ārpus mājas, ja jūs nezināt, kur tie atrodas un ko tie dara. Apmāciet tos skaidras tikumības pamatlikumos. Ja jūs neesat mācījuši tiem rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazliet un tur mazliet, tad tūlīt sākiet pildīt savu pienākumu. Uzņemieties savus atbildīgos uzdevumus un strādājiet laikam un mūžībai. (67) Neļaujiet vēl kādai dienai aiziet, neatzīstot savu nevērību pret saviem bērniem. Sakiet viņiem, ka esat nodomājuši tagad darīt jums Dieva nozīmēto darbu. Lūdziet viņus sākt laboties kopā ar jums. Čakli pūlieties izpirkt pagātni. Nepalieciet vairs ilgāk Laodiķejas draudzes stāvoklī. Kunga vārdā es aicinu katru ģimeni parādīt savas īstās krāsas. Reformējiet draudzi paši savās mājās.

Uzticīgi pildot savu pienākumu mājās, tēvs kā nama priesteris, māte kā vietējais misionārs, jūs pavairosiet spēkus, kas darīs labu ārpus mājas. Papildinot paši savus spēkus, jūs kļūsiet derīgāki darbam draudzē un pie kaimiņiem. Saistot bērnus pie sevis un Dieva - tēvi, mātes un bērni kļūst par Dieva līdzstrādniekiem.

Patiesa ticīgā dzīve atklāj viņā iemājojošo Glābēju. Jēzus sekotājs līdzinās Kristum garā un raksturā. Līdzīgi Kristum viņš ir lēprātīgs un pazemīgs. Viņa ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Visa viņa dzīve liecina par Kristus žēlastības spēku. šķīstās evaņģēlija mācības nekad nepazemo to pieņēmēju, nekad nedara to skarbu, rupju vai nepieklājīgu. Evaņģēlijs šķīsta, izdaiļo un paceļ, svētojot spriešanas spējas un ietekmējot visu dzīvi.

Dievs nepieļaus, ka kāds no Viņa uzticīgajiem strādniekiem paliktu viens cīņā ar lielu pārspēku un tiktu pārvarēts. Kā vērtīgu dārgakmeni Viņš pasargās ikvienu, kura dzīvība ir paslēpta ar Kristu Dievā. Par ikvienu tādu Viņš saka: “Es.. turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!” Hag.2:23.

13.nodaļa

Mūsu sanatoriju darbinieku augstais aicinājums

(68) Mūsu sanatoriju darbinieku profesija ir augsts un svēts. Viņiem jāatmostas, lai izprastu sava darba svētumu. šī darba raksturs un tā iespaida plašums prasa nopietnas pūles un nedalītu svētīšanos.

Mūsu sanatorijās slimie un cietēji jāmāca saprast, ka viņiem vajadzīga garīga palīdzība tāpat kā fiziska atveseļošanās. Viņiem jāpiešķir visas priekšrocības fiziskās veselības atgūšanai; un viņiem arī vajadzētu parādīt, ko nozīmē būt svētītam ar Kristus gaismu un dzīvību, ko nozīmē būt saistītam ar Viņu. Viņiem jāļauj redzēt, ka Kristus žēlastība dvēselē paceļ visu būtni. Un nav labāka veida, kā tie varētu iepazīties ar Kristus dzīvību, kā redzot to atklājamies Viņa sekotāju dzīvē.

Uzticīgs strādnieks tur savas acis pievērstas Kristum. Atcerēdamies, ka par savu mūžīgās dzīvības cerību viņam jāpateicas Kristus krustam, viņš ir apņēmies nekad neapkaunot To, Kurš par viņu atdeva Savu dzīvību. Viņš dziļi interesējas par cietošo cilvēci. Viņš lūdz un strādā, būdams nomodā par dvēselēm kā tāds, kam par tām jāatbild, zinot, ka tās dvēseles, kuras Dievs ved saskarē ar patiesību un taisnību, ir izglābšanas vērtas.

Mūsu sanatoriju darbinieki ir iesaistījušies svētā karā. Viņiem jāpasniedz slimajiem un apbēdinātajiem patiesība, kāda tā ir Jēzū; viņiem tā jāsludina visā tās svinīgumā, tomēr tik sirsnīgi un saudzīgi, ka dvēseles tiktu vilktas pie Pestītāja. Vienmēr, vārdos un darbos, tiem jāpaaugstina Viņš kā mūžīgās dzīvības cerība. Nedrīkst atskanēt neviens skarbs vārds, nedrīkst atklāties neviens savtīgs darbs. (69) Darbiniekiem pret visiem jāizturas laipni. Viņu vārdiem jābūt laipniem un mīļiem. Kas parāda patiesu smalkjūtību un kristīgu pieklājību, tie mantos dvēseles Kristum.

Mums vajadzētu censties atjaunot to cilvēku fizisko un garīgo veselību, kas nāk uz mūsu sanatorijām. Tāpēc sagatavosimies uz laiku viņus atraut no tās apkārtnes, kas veda prom no Dieva, ievadot viņus tīrākā atmosfērā. Ārpus telpām, skaisto Dieva radīto lietu apņemtiem, elpojot svaigo, veselību dodošo gaisu, slimiem var vislabāk pastāstīt par jaunu dzīvi Kristū. šeit var mācīt Dieva Vārdu. šeit Kristus taisnības saulstari var iespīdēt gerka aptumšotajās sirdīs. Pacietīgi, līdzjūtīgi vadiet slimos tā, lai tie ierauga, ka viņiem nepieciešams Glābējs. Stāstiet tiem, ka Viņš dod spēku pagurušiem un vairo stiprumu tiem, kam tā nemaz nav.

Mums vēl pilnīgāk jāsaprot, kāda nozīme ir vārdiem: “Es ilgojos sēdēt Viņa pavēnī.” (A.Dz.2:3.) šie vārdi neļauj stādīties priekšā steidzīgu kustību, bet gan mierīgu dusu. Ir daudz Kristus apliecinātāju, kas ir norūpējušies un nospiesti, daudz tādu, kas tik pilnīgi aizņemti rosīgā darbā, ka nevar atrast laiku mierīgai atdusai Dieva apsolījumos; kas strādā, itkā nevarētu atļauties mieru un klusumu. Visus tādus Kristus aicina: “Nāciet šurp pie Manis.. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat.11:28.)

Nogriezīsimies no dzīves putekļainajiem, tveicīgajiem lielceļiem, lai atpūstos Kristus mīlestības pavēnī. šeit mēs gūsim spēku cīņai. šeit mēs mācīsimies, kā samazināt smago darbu un rūpes un kā runāt un dziedāt par slavu Dievam. Lai nogurušie un smagi noslogotie mācās no kristus mierīgas uzticēšanās mācību. Tiem jāapsēžas Viņa pavēnī, ja tie grib sev mantot Viņa mieru un dusu. (70)

Kas iesaistās sanatorijas darbā, tiem vajadzētu būt pilnam mantu namam ar bagātiem piedzīvojumiem, ko dod sirdī iedēstīta patiesība, ko kā svētu lietu kopj un uztur Dieva žēlastība. Iesakņotiem un nopamatotiem patiesībā, tiem vajadzētu būt ticībai, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Pastāvīgi lūdzot pēc svētībām, tiem savas dvēseles logus vajadzētu turēt aizvērtus uz zemes pusi pret pasaules malārijas pilno atmosfēru un atvērt tos Debesu pusē, lai saņemtu Taisnības Saules spožos starus.

Kas gatavojas izprotoši ķerties pie ārstnieciskā misijas darba? Ar šo darbu to cilvēku prāts, kas nāk ārstēties uz mūsu sanatorijām, jāvada pie Kristus un viņi jāmāca savienot savu vājumu ar Viņa spēku. Katram strādniekam jābūt izprotošam un prasmīgam. Tad viņš augstā un plašā izpratnē varēs ieteikt patiesību, kāda tā ir Jēzū.

Mūsu sanatoriju darbinieki ir pastāvīgi pakļauti kārdināšanām. Tie nāk saskarē ar neticīgajiem, un, kas nav veseli ticībā, tiem šī saskare kaitēs. Bet, kas paliek Kristū tie stāsies pretī neticīgiem, kā Kristus tiem stājās pretī, atsakoties paklausīt aicinājumiem būt neuzticīgiem, vienmēr sagatavojušies teikt vārdu īstā laikā, vienmēr gatavi sēt patiesības sēklu. Tie būs modri lūgšanās, stingri saglabādami savu godīgumu un ikdienas rādīdami, ka to reliģija saskan ar dzīvi. šādu strādnieku iespaids ir par svētību daudziem. Ar pareizi nokārtotu dzīvi tie velk dvēseles pie krusta. Patiess kristietis pastāvīgi atzīst Kristus klātbūtni. Viņš vienmēr ir priecīgs, vienmēr gatavs teikt cerības un iepriecas vārdus cietējiem. (71)

“Kunga bijāšana ir atzīšanas sākums.” (Sal.Pam.1:7). Viens Rakstu teikums ir vairāk vērts kā desmit tūkstoši cilvēku uzskatu vai spriedumu. Kas atsakās iet pa Dieva ceļu, beidzot dzirdēs spriedumu: “Ejiet prom no Manis.” Bet, ja mēs padodamies Dieva ceļiem, tad Kungs Jēzus vada mūsu prātu un pilda mūsu lūpas ar drošību. Mēs varam būt stipri Kungā un Viņa spēka varā. Pieņemot Kristu, mēs tiekam ietērpti spēkā. Mūsos mājojošais Glābējs Savu spēku dara par mūsu īpašumu. Patiesība kļūst par mūsu apgrozības kapitālu. Dzīvē nav redzama nekāda netaisnība. Mēs spējam teikt vārdus īstā laikā tiem, kas patiesību nepazīst. Kristus klātbūtne sirdī ir dzīvinošs spēks, kas stiprina visu būtni.

Es esmu pamācīta teikt mūsu sanatoriju darbiniekiem, ka neticība un iedomība ir briesmas, no kurām tiem jāsargās. Tiem jāturpina cīņa pret ļauno ar tādu nopietnību un nodošanos, lai slimie jūt viņu nesavtīgo pūļu paceļošo ietekmi.

Nekāds savtības traips nedrīkst aptraipīt mūsu kalpošanas darbu. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” Paaugstiniet Viņu, Golgātas Vīru. Paaugstiniet Viņu ar dzīvu ticību Dievā, lai jūsu lūgšanas var uzvarēt. Vai mēs saprotam, cik tuvu Jēzus grib nākt pie mums? Viņš personīgi runā uz mums. Viņš atklāsies ikvienam, kas vēlas tikt ietērpts Viņa taisnībās tērpā. Viņš saka: “Es turu tevi pie tavas labās rokas.” Nostāsimies tur, kur mēs varam dzirdēt Viņu ar pārliecību un autoritatīvi sakām: “Es esmu.. dzīvais. Es biju nomiris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam.” (Atkl.1:17,18).

14.nodaļa

Vēsts mūsu ārstiem

(72) Kristīgam ārstam jābūt žēlastības vēstnesim slimniekiem, nesot zāles kā viņu ar grēkiem slimajai dvēselei, tā arī saslimušai miesai. Lietojot vienkāršos Dieva sniegtos dziedniecības līdzekļus fizisko ciešanu atvieglošanai, viņam jārunā par Kristus spēku dziedināt dvēseles vainas.

Cik nepieciešami ārstam dzīvot ciešā savienībā ar Glābēju! Slimiem un cietējiem, par ko viņam jārūpējas, vajadzīga palīdzība, kādu vienīgi Kristus var dot. Tiem vajadzīgas Svētā Gara iedvestas lūgšanas. Saslimušais cilvēks pilnīgi paļaujas uz ārsta gudrību un žēlastību, kura prasme un godīgums var būt viņa vienīgā cerība. Tāpēc lai ārsts ir uzticīgs Dieva žēlastības namturis, kā dvēseles, tā arī miesas sargs.

Ārsts, kas saņēmis gudrību no augšienes, kas zina, ka Kristus ir viņa personīgais Pestītājs, jo Viņš pats pats ir vadīts Patvērumā, zinās, kā apieties ar drebošajām, vainīgajām, grēkiem slimajām dvēselēm, kas griežas pie viņa pēc palīdzības. Viņš droši var atbildēt uz jautājumu: “Kas man jādara, lai es mūžīgi dzīvoju?” Viņš var stāstīt par Glābēja mīlestību. Viņš no piedzīvojumiem var liecināt par grēku nožēlas, atgriešanās un ticības spēku. Kad viņš nostāsies blakus cietēja gultai un centīsies teikt vārdus, kas tam sniegtu palīdzību un iepriecu, Kungs strādās ar viņu un caur Viņu. Un kad slimnieka domas ir pievērstas varenajam Dziedinātājam, tad Kristus miers piepilda viņa sirdi; tad garīgā veselība, ko slimais saņem, tiek izlietota kā Dieva palīdzošā roka miesas veselības atjaunošanai. (73)

Dārgas ir izdevības, kad ārstam iespējams to sirdīs, ar ko viņš nonācis saskarē, pamodināt izpratni, cik ļoti nepieciešams tiem Kristus. Viņam jāsniedz no sirds mantu nama jaunas un vecas lietas, sakot ilgotos iepriecas un pamācības vārdus. Pastāvīgi viņam jāsēj patiesības sēkla, neizskaidrojot īpašos teorētiskos jautājumus, bet runājot par grēkus piedodošā Pestītāja mīlestību. Viņam vajadzētu ne tikai sniegt pamācības no Dieva Vārda, rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta; viņam arī jāslacina savas mācības ar asarām un jādara tās stipras ar lūgšanām, lai dvēseles tiktu izglābtas no nāves.

Nopietni, sasprindzināti rūpējoties, kā novērst miesai draudošās briesmas, ārsts ir pakļauts briesmām aizmirst slimnieka dvēselei draudošās briesmas. Ārsti, esiet modri, jo pie Kristus soģa krēsla jums būs jāsastopas ar tiem, pie kuru nāves gultas jūs tagad stāvat.

Ārsta darba svinīgums, viņa pastāvīgā saskare ar slimniekiem un mirstošiem, prasa, lai viņš, cik tālu iespējams, tiktu atbrīvots no laicīgiem pienākumiem, ko var izpildīt citi. Viņam nevajadzētu uzlikt nekādas liekas nastas, lai viņam būtu laiks iepazīties ar savu pacientu garīgajām vajadzībām. Viņa prātam vienmēr vajadzētu atrasties Svētā Gara iespaidā, lai viņš būtu spējīgs teikt īstā laikā vārdus, kas modinātu ticību un cerību.

Pie mirstošā gultas nevajag runāt par jautājumiem, kas skar reliģisko pārliecību vai izraisa strīdus. Cietējam jānorāda uz To, Kurš grib glābt visus, kas ticībā nāk pie Viņa. Sirsnīgi un maigi centieties palīdzēt dvēselei, kas atrodas uz dzīvības un nāves robežas.

Ārstam nekad nevajadzētu ierosināt pacientus savu uzmanību piesaistīt viņam. Viņam tie jāmāca ar ticības roku satvert izstiepto Pestītāja roku. (74) Tad prātu apgaismos Taisnības Saules gaišais mirdzums. Ko ārsti mēģina darīt, to Kristus jau ir padarījis patiesībā. Tie mēģina glābt dzīvību, Viņš pats ir dzīvība.

Ārstam pūloties vadīt savu pacientu prātu uz veselību, jābūt brīvam no centieniem paļauties uz savu pievilcību. Tam nav jāzemojas cilvēcības priekšā, bet jāpaceļas augšup pretī garīgumam, satverot mūžīgās lietas.

Ārstu nevajadzētu pakļaut nelaipnai kritikai. Tā viņam tiek uzlikta nevajadzīga nasta. Viņa rūpes ir smagas, un viņam vajadzīga līdzjūtība no to puses, kas saistīti ar viņu darbā. Viņš jāatbalsta ar lūgšanām. Atziņa, ka viņu vērtē, sniegs viņam cerību un drosmi.

Inteliģentam kristīgam ārstam ir pastāvīgi pieaugoša atziņa par ciešajām saitēm starp grēku un slimību. Viņš cenšas arvien skaidrāk izprast attiecības starp cēloni un sekām. Viņš saprot, ka tiem, kas mācās kopt slimniekus, vajadzētu dot pilnīgas zināšanas veselības reformas pamatlikumos; ka tos vajadzētu pamācīt būt stingri atturīgiem visās lietās, jo bezrūpīga nostāja pret veselības likumiem nav atvainojama tajos, kas ir nošķirti, lai mācītu citus, kā dzīvot.

Ja ārsts redz, ka pacienta ciešanu iemesls ir nepareiza ēšana un dzeršana, un tomēr to viņam nesaka un nenorāda uz vajadzību reformēties, tad viņš savam līdzcilvēkam dara pāri. Dzērāju, ārprātīgo, to, kas nodevušies izvirtībai - visu šādu cilvēku girešanās pie ārsta - prasa, lai tas skaidri un noteikti paziņotu, ka ciešanas ir grēka sekas. Mēs esam saņēmuši lielu gaismu par veselības reformu. Kāpēc tad mēs neesam noteiktāki un apņēmīgāki, cenšoties novērst cēloņus, kas izraisa slimības. (75) Nepārtraukti redzot cīņu ar sāpēm, pastāvīgi pūloties atvieglot ciešanas, kā var mūsu ārsti palikt mierīgi? Vai viņi var atturēties pacelt balsi brīdināšanai? Vai viņi dara labu un žēlo citus, ja nemāca stingru atturību kā zāles pret slimību?

Ārsti, izpētiet brīdinājumu, ko Pāvils sniedza romiešiem: “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana. Un nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” (Rom.12:1,2.)

Mūsu sanatoriju garīgajam darbam nav jāatrodas tikai ārstu uzraudzībā. šis darbs prasa pārdomas, smalkjūtību un plašas Bībeles zināšanas. Sludinātājus, kam ir šīs īpašības, vajadzētu saistīt ar mūsu sanatorijām. Tiem atturības karogu vajadzētu pacelt, skatoties no kristiešu viedokļa, rādot, ka miesa ir Svētā Gara templis, un liekot ļaudīm izprast atbildību, kas gulstas uz tiem kā uz Dieva atpirktu īpašumu, darīt miesu un prātu par svētu templi, derīgu, lai tur iemājotu Svētais Gars. Kad atturība tiks parādīta kā evaņģēlija sastāvdaļa, tad daudzi ieraudzīs, ka ir nepieciešama reforma. Tie aptvers reibinošo dzērienu kaitīgumu un sapratīs, ka pilnīga atturība ir vienīgā platforma, uz kuras Dieva ļaudis var apzinīgi stāvēt. Saņēmuši šo mācību, ļaudis sāks interesēties arī par citu Bībeles mācību studijām.

15.nodaļa

Kāda vērtība ir dzīvei svaigā gaisā

(76) Lielie ārstniecības institūti mūsu pilsētās, ko sauc par sanatorijām, sniedz tikai mazu daļu no tā labuma, ko tās varētu sniegt, ja atrastos tur, kur pacientiem būtu iespējams dzīvot brīvā dabā. Es esmu pamācīta, ka sanatorijas jāiekārto daudzās vietās uz laukiem un ka šo institūtu darbs ievērojami veicinās veselības un taisnības lietu.

Dabas lietas ir Dieva svētītas, kas dotas miesas, prāta un dvēseles veselībai. Tās sniegtas veseliem, lai uzturētu tos veselus, un slimiem, lai darītu tos veselus. Kopā ar ūdens ārstēšanu tās ir daudz iedarbīgākas veselības atgūšanā kā visi medikamenti pasaulē.

Uz laukiem slimie redz daudz tāda, kas novērš viņu uzmanību no viņiem pašiem un viņu ciešanām. Dabā visur viņi var ieraudzīt skaistumu un par to priecāties - par puķēm, tīrumiem, augļu pilnajiem kokiem, par meža kokiem un to sniegto patīkamo paēnu un par kalniem un par ielejām ar to atšķirīgo zaļumu un dzīvības formu daudzveidību.

šīs apkārtējās lietas viņus ne tikai iepriecina, bet tajā pašā laikā māca arī visvērtīgākās garīgās mācības. Dieva brīnišķo darbu apņemtiem, viņu domas tiek paceltas no redzamām lietām pie neredzamām. Dabas skaistums liek tiem domāt par jaunās zemes nesalīdzināmo pievilcību, kur nebūs nekā, kas bojātu tās jaukumu, nekā, kas aptraipītu vai postītu, nekā, kas izsauktu slimības vai nāvi. (77)

Daba ir Dieva ārsts. Tīrais gaiss, priecīgie saulstari, skaistās puķes un koki, augļu un vīna dārzi, kā arī kustības svaigā gaisā, šī skaistuma apņemtiem, sniedz mums veselību - tas ir dzīvības eliksīrs. Dzīve svaigā gaisā ir vienīgās zāles, kas vajadzīgas daudziem slimniekiem. Tās iespaids ir spēcīgs dziedināt slimības, ko izsaukusi moderna dzīve, dzīve, kas novājina un iznīcina fiziskos, intelektuālos un garīgos spēkus.

Cik patīkams nogurušajiem slimniekiem, kas pieraduši pie pilsētas dzīves ar daudzo gaismu žilbinošo spožumu un ielas trokšņa, ir lauku klusums un brīvība! Cik kāri tie pievēršas dabas ainavām! Kā viņi priecātos par priekšrocībām, kādas ir sanatorijai laukos, kur tie var sēdēt svaigā gaisā, priecāties par saules stariem un ieelpot koku un puķu smaržu! Dzīvību dodošas īpašības ir priedes balzamam, ciedru un egļu smaržai. Un ir vēl citi veselību stiprinoši koki. Nepieļaujiet šādu koku nežēlīgu izciršanu. Rūpīgi kopiet tos, kur to ir daudz, un stādiet vairāk, kur to ir maz.

Hroniskiem slimniekiem nekas tā neveicina veselības atjaunošanu kā dzīve pievilcīgā lauku apvidū. šeit visbezpalīdzīgāko var atstāt sēžam vai guļam saulē vai koku ēnā. Viņiem tikai jāpaceļ savas acis, un tie virs sevis skata brīnišķo lapu rotu. Viņi brīnās, ka nekad agrāk nav ievērojuši, cik jauki liecas zari, veidodami pār tiem dzīvu baldahīnu (telti), kas dod tieši tādu ēnu, kāda tiem vajadzīga. Klausoties vēja šalkoņā, tos pārņem miers un atspirdzinājuma sajūta. Pagurušais gars atdzīvojas. Gaistošie spēki atjaunojas. Neapzinīgi domas kļūst mierīgākas, satrauktais pulss lēnāks un ritmiskāks. Kad slimie kļūst stiprāki, tie uzdrošināsies spert dažus soļus, lai noplūktu kādu jauku ziedu - dārgos Dieva mīlestības vēstnešus, kas sūtīti Viņa nomocītai ģimenei virs zemes. (78)

Skubiniet pacientus daudz uzturēties svaigā gaisā. Izdomājiet plānus, kā viņus aizturēt ārā, kur caur dabu tie var sarunāties ar Dievu.eliet sanatorijas uz plašiem zemes

gabaliem, kur zemes apstrādāšanā pacienti var atrast izdevību veselīgi strādāt ārpus telpām. šādi vingrinājumi, savienoti ar higiēnisku kopšanu, darīs brīnumus slimā organisma atveseļošanā un spēcināšanā un atspirdzinās izmocīto, nogurušo garu. Tik labvēlīgos apstākļos pacienti neprasīs tik daudz rūpju kā tad, ja tie būtu ieslēgti pilsētā esošā sanatorijā. Uz laukiem viņi arī nebūs tik lielā mērā noskaņoti justies neapmierināti un gausties. Viņi būs labprātīgi izprast Dieva mīlestības mācības - gatavi atzīt, ka Tas, Kas tik brīnišķi rūpējas par putniem un puķēm, rūpēsies arī par radījumiem, kas veidoti pēc Viņa paša līdzības. Tā ārstiem un kopējiem ir dota iespēja aizsniegt dvēseles, paaugstinot dabas Dievu to priekšā, kas cenšas atgūt veselību.

Naktī man rādīja sanatoriju uz laukiem. šī iestāde nebija liela, bet pilnīga. To apņēma skaisti koki un krūmāji, aiz kuriem atradās augļu dārzi un birztalas. Ar šo vietu bija savienoti dārzi, kur sievietes pacientes, kad tās to vēlējās, varēja audzēt visādas puķes, katra izmeklējpt savu īpašu dobi, par ko rūpēties. Darbs svaigā gaisā šajos dārzos bija noteikts kā sistemātiskās ārstēšanas sastāvdaļa.

Man garām slīdēja aina pēc ainas. Vienā ainā vairāki ciešanu mocīti pacienti tikko bija atnākuši uz vienu no mūsu lauku sanatorijām. Citā ainā es redzēju to pašu grupu, bet, ak, cik savādāki tie izskatījās! Slimība bija prom, āda bija tīra, seja priecīga; likās, ka miesu un garu caurstrāvoja jauna dzīvība. (79)

Es tiku arī pamācīta, ka, kad tie, kas bija slimi un atguva veselību mūsu lauku sanatorijās, atgriezīsies savās mājās, tad viņi būs kā dzīva uzskatāma mācība, un viņos notikusī pārmaiņa labvēlīgi ietekmēs daudzus citus. Daudzi slimnieki un cietēji novērsīsies no pilsētām un pievērsīsies laukiem, atsakoties piemēroties pilsētas dzīves veidam un ieradumiem; tie centīsies atgūt veselību kādā no mūsu lauku sanatorijām. Tā, kaut arī mēs būsim aizgājuši no pilsētas divdesmit vai trīsdesmit jūdzes, mēs tomēr spēsim aizsniegt ļaudis, un tiem, kas vēlēsies kļūt veseli, būs iespēja veselību atgūt vislabvēlīgākajos apstākļos.

Dievs darīs priekš mums brīnumus, ja mēs ticībā sadrbosimies ar Viņu. Tad iesim pa saprātīgu ceļu, lai Debesis var svētīt mūsu pūles un vainagot tās ar sekmēm.

Kāpēc mūsu jaunekļiem un jaunavām, kas cenšas iegūt zināšanas, kā rūpēties par slimniekiem, nevajadzētu visbagātāl izmantot dabas brīnišķās veltes? Kāpēc tos nevajadzētu sevišķi uzcītīgi mācīt vērtēt un izlietot šīs veltes?

Izvietojot sanatorijas, mūsu ārsti nav trāpījuši mērķī. Viņi nav izlietojuši dabas rezerves tā, kā to varēja darīt. Dievs vēlas, lai sanatorijas darbam izraudzītā vieta būtu skaista, - lai pacientus apņemtu viss tas, kas iepriecina prātu. Kaut Dievs mums palīdzētu vispilnīgākā veidā izmantot saules gaismas un svaigā gaisa dzīvību dodošo spēku. Ja mēs kā tauta sanatorijas darbā stingri ievērosim Kunga plānu, tad dabas resursi tiks pareizi vērtēti.