Liecības draudzei 7

31.nodaļa

Misijas lauku izdevniecības

(169) Daudz ir darāms centru izveidošanai mūsu darbam jaunajos laukos. Daudzās vietās jāiekārto misijas spiestuves. Mūsu misijas skolas vajadzētu savienot ar iespējām iespiest grāmatas un apmācīt strādniekus šai virzienā. Kur apmāca dažādu tautību cilvēkus, kas runā dažādās valodās, tur katram vajadzētu iemācīties iespiest savā valodā un arī tulkot no angļu valodas savā valodā. Un, kam viņš mācās angliski, viņam savu valodu vajadzētu mācīt tiem angliski runājošiem audzēkņiem, kam vajadzīgs to apgūt. Tā daži citu zemju studenti varētu segt izdevumus, ko prasa izglītības iegūšana; un strādniekus varētu sagatavot sniegt vērtīgu palīdzību misijas pasākumiem.

Daudzos gadījumos izdevniecības darbs būs jāiesāk mazā mērogā. Tam bus jācīnās ar daudzām grūtībām un jātiek virzītam uz priekšu ar mazām iespējām. Tomēr tāpēc nevienam nevajadzētu zaudēt drosmi. Pasaules ceļš ir uzsākt darbu ar greznību, izrādīšanos un lielīšanos; tomēr viss nonāk pie nekā. Dieva ceļš ir darīt sīku lietu dienu par sākumu patiesības un taisnības uzvarai. Tāpēc nevienam nevajadzētu lepoties ar veiksmīgu iesākumu vai justies nomāktam no šķietama nespēka. Dievs Saviem ļaudīm ir bagātība, pilnība un spēks, ja tie raugās uz lietām, kas nav redzamas. Paklausīt Viņa norādījumiem nozīmē izvēlēties drošības un patiesu panākumu teku. “šī ir tā uzvara, kas uzvar pasauli, - mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4). (170)

Cilvēka spēks neizveidoja Dieva darbu, un cilvēka spēks nespēj to arī iznīcināt. Tiem, kas virzīs uz priekšu Viņa darbu, grūtību un pretestību apņemti, Dievs dos pastāvīgu Savu svēto eņģeļu vadību un apsardzību. Viņa darbs virs zemes nekad neapstāsies. Viņa garīgā tempļa būve tiks virzīta uz priekšu, līdz to pilnīgi pabeigs un uzliks gala akmeni, visā spēkā saucot: “Žēlastība, žēlastība uz viņa.”

Kristietim jādzīvo par svētību citiem. Tā viņš gūst labumu pats sev. “Kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts.” (Sal.Pam.11:25). Tas ir dievišķās pārvaldības likums, ar ko Dievs vēlas panākt, ka labdarības straumes kā lielu dziļumu ūdeņi tiek uzturētas pastāvīgā plūsmā, vienmēr atgriežoties atpakaļ uz savu pirmavotu. šī likuma piepildīšanā ir kristīgās misijas spēks.

Es esmu pamācīta, ka visur, kur ar pašuzupurēšanos un nepārtrauktām pūlēm ir sagādātas iekārtas darba nopamatošanai un virzīšanai uz priekšu un kur Kungs šo darbu ir pašķīris, tur šajā vietā esošiem ļaudīm vajadzētu dot no saviem līdzekļiem, lai palīdzētu Viņa kalpiem, kas tiek izsūtīti jaunos laukos. Kur vien darbs ir nostādīts uz laba pamata, tur ticīgajiem vajadzētu izjust pienākumu palīdzēt tiem, kas atrodas trūkumā, pārskaitot, pat ar lielu uzupurēšanos, daļu vai visus līdzekļus, kas iepriekšējos gados tika ieguldīti viņu vietējā darba vajadzībām. Tā Kungs ir paredzējis Sava darba paplašināšanos. Tas ir likums, kā pareizi atdot saņemto.

32.nodaļa

Izdevniecību savstarpējās attiecības

(171) Vīna koku un tā zaru simbolikā ir ainotas attiecības starp Kristu un Viņa sekotājiem, kā arī Viņa sekotāju savstarpējās attiecības. Visi zari ir savstarpēji saistīti viens ar otru, tomēr katram ir sava individualitāte, kam nav jāpazūd otra zara individualitātē. Visi ir vienādi savienoti ar vīna koku un ir no tā atkarīgi dzīvības, augšanas un augļu nešanas ziņā. Tie nevar uzturēt viens otru. Katram pašam jābūt izaugušam vīna kokā. Un kaut xariem ir līdzīgs ārējais izskats, tie tomēr ir arī atšķirīgi. Viņu vienādība pastāv kopējā savienībā ar vīna koku, un caur katru, kaut arī ne tieši tādā pat veidā, tiek atklāta vīna koka dzīvība.

šis simbols ietver mācību ne tikai katram atsevišķam kristietim, bet arī iestādēm, kas iesaistītas Kunga kalpošanas darbā. Savās savstarpējās attiecībās katram jāsaglabā sava individualitāte. Savstarpējo vienotību rada vienotība ar Kristu. Viņā katra iestāde ir vienota ar jebkuru citu, kaut arī tajā pašā laikā tās īpatnībām nav jāsaplūst ar citas iestādes īpatnībām.

Reizēm tiek uzsvērts, ka mūsu izdevniecību apvienošana tieši zem vienas vadības sekmētu darba intereses. Tomēr Kungs ir rādījis, ka tā nevajadzētu rīkoties. Viņa plāns nav sakopot varu nedaudzu personu rokās vai vienu iestādi pakļaut otras uzraudzībā. (172)

Man tika rādīts, ka mūsu darbs sākumā līdzinās sīkam, ļoti sīkam strautiņam. Pravietim Ecehiēlam atklāsmē rādīja ūdeņus, kas “iztecēja ūdens no Tempļa sliekšņa apakšas uz rītu pusi”, “ūdens tecēja lejup gar Tempļa dienvidu sienu”. Lasi Ecehiēla 47.nodaļu. Sevišķi ievēro 8.pantu. “Un viņš man sacīja: šis ūdens tek uz rītiem, tas tek lejup pa Jordānas līdzenumu un beigās ietek Nāves jūrā, un, kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs.” Tā mūsu darbs man rādīts izplešamies uz austrumiem un rietumiem, uz jūras salām un uz visām pasaules daļām. Darbam izvēršoties, būs jāpārzina daudz interešu. Darbu nedrīkst sakopot vienā vietā. Cilvēcīgā gudrība apgalvo, ka ērtāk ir paplašināt interešu loku, kur darbs jau ir guvis ievērību un iespaidu; tomēr šajā virzienā ir pielaistas kļūdas. Nastu nešana ir tā, kas dod spēku un izraisa attīstību. Un dažādās vietās esošos strādniekus lielā mērā atbrīvot no atbildības nozīmē nostādīt viņus tur, kur viņu raksturs paliks neattīstīts un viņu spējas tiks nomāktas un novājinātas. Tas ir Kunga darbs, un Viņš negrib, ka spēku un iestādes darba veicināšanai sakopotu kādā vienā vietā. Lai katra iestāde paliek neatkarīga, piepildot dzīvē Dieva plānu Viņa vadībā.

Apvienošanās

Visur, kur vien piekrīt apvienošanās politikai, tur tiecas izcelt cilvēcīgo dievišķā vietā. Dažādo iestāžu atbildību nesēji tad pēc vadības un atbalsta raugās uz centrālo autoritāti. Līdz ar personīgās atbildības sajūtas novājināšanos viņi pazaudē visaugstāko un visvērtīgāko no visiem cilvēcīgiem piedzīvojumiem - pastāvīgu dvēseles atkarību no Dieva. Neizjuzdami savu vajadzību, viņi vairs nav uzmanīgi, lai pastāvīgi būtu modri un lūgtu, pastāvīgi nodotos Dievam, Kas vienīgi var cilvēkus darīt spējīgus dzirdēt un paklausit Viņa Svētā Gara mācībām. Rezultātā cilvēks tiek nostādīts tur, kur vajadzētu būt Dievam. Tie, kas aicināti šinī pasaulē darboties par Debesu sūtņiem, ir apmierināti,

meklējot gudrību pie maldīgiem, aprobežotiem cilvēkiem, kad viņi varētu saņemt gudrību un spēku no nemaldīgā, bezgalīgā Dieva. (173)

Kungs nav domājis, lai strādnieki Viņa iestādēs padomu meklētu no cilvēka vai uzticētos cilvēkam. Viņš vēlas, lai tie par savu viduspunktu izraudzītos Viņu.

Nekad mūsu izdevniecībām nevajadzētu nonākt tādās attiecībās, ka vienai būtu vara pavēlēt, kā vadīt kādu citu. Ja tik liela vara tiks ielikta nedaudzu personu rokās, tad sātans neatlaidīgi centīsies samaitāt spriedumu, ieviest nepareizus rīcības pamatlikumus un nepareizas metodes; ar tādu rīcību sātans var sakropļot ne tikai vienu iestādi, bet caur to var gūt pārvaldību pār citām un izraisīt darba nepareizu attīstīšanos attālās zemes daļās. Tā ļaunais iespaids izvēršas plašumā. Lai katra iestāde stāv morāli neatkarīga, pati darot savu darbu savā darba laukā. Lai visu iestāžu darbinieki jūt, ka viņu darīto darbu visā pilnībā redz Dievs, Viņa svētie eņģeļi un nekritušās pasaules.

Ja kāda iestāde sāk strādāt nepareizi, tad lai otra iestāde neļaujas samaitāties. Lai tā paliek uzticīga pamatlikumiem, kas skaidri atklāti tās dibināšanā, virzot darbu uz priekšu atbilstoši šiem pamatlikumiem. Katrai iestādei vajadzētu censties strādāt saskaņā ar katru citu tieši tik tālu, cik tas ir savienojams ar patiesību un taisnību; tomēr nevajadzētu pieņemt mērus, lai apvienotu visas iestādes zem vienas vadības. (174)

Konkurence

Mūsu izdevniecību starpā nevajadzētu būt nekādai konkurencei. Ja piekops šo garu, tad tas augs un nostiprināsies un izspiedīs ārā misijas garu. Tas apbēdinās Dieva Garu un aizdzīs no iestādes kalpojošos eņģeļus, kas sūtīti strādāt kopā ar tiem, kuri vērtē un sargā Dieva žēlojošo laipnību.

Nekad mūsu iestāžu vadītājiem nevajadzētu mēģināt, pat ne vismazākā mērā, gūt labumu uz citas iestādes rēķina. Tāda rīcība Dievam ir vispretīgākā. Viltīgi tirdznieciski darījumi, cenšanās veikalnieciskās attiecībās vienam otru pārspēt viltībā ir tāds ļaunums, ko Viņš necietīs. Katra cenšanās izcelt kādu iestādi uz citas rēķina ir ļauns darbs. Katrs norādījums vai mājiens, kas tiecas mazināt kādas iestādes vai tās darbinieku ietekmi, ir pretējs Dieva gribai. Tas ir sātana gars, kas ierosina šādas pūles. Ja tam reiz ir dota vieta, tad tas darbosies līdzīgi raugam, lai samaitātu strādniekus un izjauktu Dieva nodomu ar Viņa iestādēm.

Sadarbība

Lai katra mūsu darba nodaļa, katra iestāde, kas saistīta ar mūsu lietu, tiek vadīta apdomīgi un augstsirdīgi. Lai katrs mūsu darba nozarojums, saglabājot savu īpatnējo raksturu, cenšas aizsargāt, stiprināt un attīstīt katru citu nozarojumu. Lai virzītu uz priekšu dažādos darba nozarojumus, darbā tiek iesaistīti cilvēki ar dažādām spējām un raksturiem. Tāds vienmēr ir bijis Kunga plāns. Katram darbiniekam īpaši jāstrādā savā darba nozarē; tomēr katram dota priekšrocība pētīt un strādāt visa organisma veselības un labklājības labā, neaizmirstot, ka viņš pats ir šī organisma viens loceklis.

Ne apvienošanās, ne konkurence vai kritizēšana, bet sadarbošanās ir Dieva plāns Viņa iestādēm, “ka visa miesa top salaista un sastiprināta caur visādām palīdzības saitēm,

pēc spēka, kas ikkatram loceklim ir, ka miesa aug... kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.” (Ef.4:16).

33.nodaļa

Kolportieris

(175) Sakarā ar kolportieru nenokārtotiem parādiem arī mūsu literatūras biedrības ir iestigušas parādos; tās nevar nokārtot savus pienākumus pret izdevniecībām; un tā šīs iestādes tiek apgrūtinātas un viņu darbs kavēts. Daži kolportieri domā, ka ar viņiem apietas slikti, ja prasa, lai viņi izdevējiem ātri samaksātu par saņemtajām grāmatām; tomēr ātra naudas nosūtīšana ir vienīgais sekmīgais darba vadīšanas veids.

Nenoteiktība, kas ir raksturojusi dažu kaolportieru darbu, rāda, ka tiem jāapgūst svarīga mācība. Man rādīts, ka daudz darba tiek darīts uz labu laimi. Nolaidīgi izturēdamies laicīgā darbā, daži pieraduši būt bezrūpīgi un laiski, un šos trūkumus viņi ir ienesuši Kunga darbā.

Dievs aicina izšķirīgi mainīt savu nostāju uz labo pusi darba dažādajos nozarojumos. Veikalnieciskajam darbam, kas saistīts ar Viņa lietu, vajadzētu iezīmēties ar lielāku noteiktību un precezitāti. Nelokāmi un apņēmīgi jācenšas izraisīt svarīgas reformas.

“Nolādēts lai ir, kas KUnga darbu dara kūtri.” (Jer.48:10).

“Un kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad tas nav ļaunums, un, ja jūs nesat ziedojumam ko klibu vai neveselu, vai arī tas nav ļaunums? Ziedo taču to reiz savam apgabala pārvaldniekam. Vai tad viņam būs prieks par to, un vai tad viņš tevi laipni uzlūkos?” (Mal.1:8). “Nolādēts lai ir krāpnieks, ... kas, dodams Kungam solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks, saka Tas Kungs Cebaots, un Mans Vārds ir bijājams tautu vidū!” (Mal.1:14).

34.nodaļa

Autors

(176) Dievs vēlas novest ļaudis tiešā savienībā ar Sevi. Visā Savā rīcībā ar cilvēcīgām būtnēm, Viņš atzīst personīgas atbildības principu. Viņš cenšas atbalstīt personīgas neatkarības izjūtu un pārliecināt par personīgas vadības nepieciešamību. Viņa dāvanas uzticētas cilvēkiem kā atsevišķiem indivīdiem. Katrs cilvēks ir darīts par uzticētas svētas mantas pārvaldnieku, katram jāizpilda uzticētais uzdevums saskaņā ar Devēja norādījumiem; un katram par savu pārvaldnieka darbu jādod atskaite Dievam.

Ar visu to Dievs cenšas cilvēku savienot ar dievišķo, lai tādā veidā cilvēks varētu tikt pārveidots dievišķā līdzībā. Tad mīlestības un laipnības pamatlikums kļūs par viņa dabas sastāvdaļu. Sātans, cenšoties izjaukt šo nodomu, pastāvīgi strādā, skubinot paļauties uz cilvēku, lai padarītu cilvēkus par cilvēku vergiem. Kad viņam tādā veidā izdodas novērst cilvēku prātu no Dieva, viņš iespiež cilvēkos pats savus savtības, naida un strīda pamatlikumus.

Dievs vēlas, lai mēs visās mūsu savstarējās attiecībās rūpīgi sargātu pamatlikumu par personīgo atbildību Viņam un personīgu atkarību no Viņa. šis ir tas pamatlikums, ko vajadzētu sevišķi paturēt acīs mūsu izdevniecībām savā nostājā pret autoriem.

Daži ir neatlaidīgi aizstāvējuši domu, ka autoriem nav nekādu tiesību pārzināt savus darbus un par tiem rūpēties; ka viņiem savus darbus vajadzētu atdot izdevniecības vai savienības uzraudzībā; un ka bez izdevumiem, kas saistīti ar manuskripta sagatavošanu, viņiem nevajadzētu prasīt nekādu citu peļņu; ka to vajadzētu atstāt savienības vai izdevniecības izlietošanai darba dažādajām vajadzībām, skatoties pēc to sprieduma. Tā autora pārvaldnieka rūpes par savu darbu viņam tiktu pilnīgi atņemtas un uzliktas citiem. (177)

Tomēr Dievs tā neskatās uz šo lietu. Spēja sarakstīt grāmatu, līdzīgi kuram katram citam talantam, ir Viņa dāvana, par kuras izlietošanu īpašnieks ir atbildīgs Dievam; un ienākumi tam jāizlieto pēc Viņa norādījumiem. Atcerēsimies, ka tas nav mūsu īpašums, kas mums uzticēts izlietošanai. Ja tas tiešām piederētu mums, tad mēs varētu prasīt tiesības brīvi ar to rīkoties; mēs savu atbildību varētu nobīdīt uz citiem, ļaujot tiem mūsu vietā pildīt pārvaldnieka darbu. Tomēr tā tas nevar būt, jo Kungs mūs katru personīgi ir darījis par Savu namturi. Par šo līdzekļu izlietošanu mēs paši esam atbildīgi. Svētotām jākļūst mūsu pašu sirdīm; mūsu rokās jābūt kaut kam no Dieva mums uzticētajiem ienākumiem, ko mēs varētu izdalīt, kā gadījums prasa.

Uzņemties kontroli par kāda brāļa ienākumiem, ko viņš saņem no savas mājas vai zemes, savienībai vai izdevniecībai būtu tikpat saprātīgi, kā piesavināties to, ko dod brāļa smadzeņu darbs.

Nav arī taisnīgi prasīt, lai strādnieks, kurš izdevniecībā par savu darbu saņem algu, atzītu, ka viņa miesas, gara un dvēseles spēki pilnīgi pieder šai iestādei un ka tai ir tiesības uz visu, ko dod viņa spalva. Pēc darba laika iestādē darbinieks pats ir noteicējs pār savu laiku, lai to izlietotu, kā pats atzīst par labu, kamēr viņa rīcība nerunā pretī viņa pienākumiem iestādē. Par to, ko viņš var dot šajās stundās, viņš ir atbildīgs savai sirdsapziņai un Dievam. (178)

Ja viens cilvēks otra cilvēka dotības pakļauj pilnīgi savā pārvaldībā, tad tas ir vislielākais apkaunojums Dievam. Ļaunums nav novērsts ar to, ja šādas rīcības peļņu veltī Dieva lietai. Cilvēku, kas atļauj savu prātu pārvaldīt kāda cita cilvēka prātam, šāda vienošanās atšķir no Dieva un pakļauj kārdināšanai. Nobīdīdama atbildību par savu namturību uz citiem cilvēkiem un paļaudamies uz citu gudrību, viņš nostāda cilvēku tur, kur vajadzētu atrasties Dievam. Kas cenšas pēc šādas savas atbildības nobīdīšanas, neredz savas rīcības rezultātu; bet Dievs to mums ir skaidri atklājis. Viņš saka: “Nolādēts tas cilvēks, kas paļaujas uz cilvēkiem un ieceļ miesu par savu elkoni.” (Jer.17:5).

Nespiežiet autorus ne atdot, ne pārdot tiesības uz viņu sarakstītajām grāmatām. Lai viņi no sava darba saņem taisnīgu peļņas daļu; un tad lai viņi savus līdzekļus uzskata kā Dieva uzticētu mantu, kas jāpārvalda saskaņā ar gudrību, ko Viņš tiem dos.

Kam ir spējas sarakstīt grāmatas, tiem vajadzētu saprast, ka viņiem ir arī spējas izlietot saņemto peļņu. Tā kā ir pareizi daļu ieguldīt mantu namā, lai segtu darba galvenās vajadzības, tad iepazīšanos ar darba vajadzībām tiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu, un, izlūdzoties no Dieva gudrību, tiem personīgi vajadzētu izdalīt savus līdzekļus, kur vajadzība ir vislielākā. Lai tie iekļaujas kādā labdarības līnijā. Ja viņu prāts

atradīsies Svētā Gara vadībā, tad tiem būs gudrība izprast, kur līdzekļi ir vajadzīgi, un, palīdzot šajās vajadzībās, viņi saņems lielas svētības.

Ja būtu paklausīts Kunga plānam, tad lietu stāvoklis tagad būtu savādāks. Tik daudz līdzekļu nebūtu izdots nedaudzās vietās, atstājot tik maz, ko ieguldīt daudzās, daudzās vietās, kur patiesības karogs vēl nav ticis pacelts. (179)

Lai mūsu izdevniecības uzmanās, ka to rīcībā ar Dieva strādniekiem netiktu atļauts valdīt nepareiziem pamatlikumiem. Ja ar šo iestādi ir saistīti ļaudis, kuru sirdis neatrodas Svētā Gara vadībā, tad tie noteikti darbu ievirzīs nepareizās līnijās. Daži, kas sevi sauc par kristiešiem, raugās uz veikala lietām, kas saistītas ar Kunga darbu, kā uz kaut ko tādu, kas šķirts no reliģijas. Viņi saka: “Reliģija paliek reliģija, bet veikals paliek veikals. Mēs esam apņēmušies savā darbā gūt panākumus, un mēs satversim katru iespējamo priekšrocību, lai sekmētu šo īpašo darba līniju.” Tā tiek iesniegti patiesībai un taisnībai pretī runājoši plāni, aizbildinoties, ka šis vai tas katrā ziņā jādara, jo tas ir labs darbs un domāts Dieva lietas atbalstīšanai.

Ļaudis, kurus savtīgums darījis tuvredzīgus, domā, ka viņiem ir tiesības apspiest tieši tos, kurus Dievs izlieto Viņa dotās gaismas izplatīšanai. Strādniekus, kam vajadzētu stāvēt brīviem Dievā, ir kavējuši tie, kas bija tikai viņu līdzstrādnieki, ar cietsirdīgiem plāniem uzlikdami viņiem ierobežojumus. Viss tas nes cilvēcīgu, bet ne dievišķu zīmogu. Tas ir cilvēku izdomājums, kas ved uz netaisnību un apspiešanu. Dieva lieta ir brīva no katra netaisnības traipa. Tā necenšas gūt kādas priekšrocības, atņemot Viņa ģimenes locekļiem to individualitāti vai to tiesības. Dievs neatzīst patvaļīgu (despotisku) autoritāti, un Viņš Savā darbā neizlietos ne pat vismazāko savtīgumu vai krāpšanu. Visa tāda rīcība Viņam ir pretīga.

Viņš saka: “Es... ienīstu netaisnu laupījumu.” (Jes.61:8). “Tev nebūs turēt savā namā divejādu labības mēru - lielu un mazu. Bet lai tev ir pilnīgs un taisns svars, un lai tev ir pilnīgs un taisns mēs, ... ikviens, kas dara netaisni, tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība.” (5.Moz.25:14-16). (180)

“Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih.6:8).

Visaugstākā mērā šie pamatlikumi ir vietā, atzīstot cilvēka tiesības pašam būt noteicējam pār sevi, pār savu prātu, būt savu talantu pārvaldniekam, kā arī saņemt un izdalīt sava paša darba augļus. Mūsu iestādēm spēks un vara tiks doti tikai tad, ja visās savās saistībās ar līdzcilvēkiem tās atzīs šos pamatlikumus - ja savā rīcībā tās ņems vērā Dieva Vārda norādījumus.

Visi mums Dieva aizdotie spēki, kā fiziskie, intelektuālie vai garīgie, svēti jāsargā tā darba veikšanai, kas mums jādara mūsu līdzilvēku labā, kuri iet bojā savā nezināšanā. Katram cilvēkam netraucētam jāstāv savā pienākuma vietā, katram pazemīgi jākalpo Kungam, un katram ir jāatbild par savu darbu. “Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum.” (Kol.3:23,24). “Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem.” (Rom.2:6).

Savu prasmi sātans parāda, izgudrojot meskaitāmus plānus un metodes savu nodomu piepildīšanai. Viņš strādā, lai ierobežoti reliģijas brīvību un lai ievestu reliģiskajā

pasaulē verdzības veidus. Organizācijas un iestādes, ja tās neuzturēs Dieva spēks, paklausīs sātana priekšrakstiem, pakļaujot cilvēkus cilvēku pārvaldībai; krāpšana un viltus parādīsies kā dedzība par patiesību un Dieva valsts uzcelšanu. Viss, kas mūsu darbā nav tik atklāts kā diena, pieskaitāms ļaunuma valdnieka metodēm. (181)

Cilvēki iekrīt maldos, pieņemot nepareizus uzskatus, un tad visu kārto tā, lai pierādītu, ka šie maldi ir patiesība. Dažos gadījumos pirmajos pamatlikumos kopā ar maldiem ir ieausta daļa patiesības; tomēr tas neved ne pie vienas taisnas rīcības; un tā cilvēki tiek nomaldināti. Viņi vēlas valdīt un kļūt par spēku, un savu pamatlikumu attaisnošanai tie pieņem sātana metodes.

Ja cilvēki pretojas Kunga sūtītājiem brīdinājumiem, tad tie kļūst pat par vadoņiem uz ļauniem darbiem; šādi cilvēki piesavinās Dieva tiesības - viņi uzdrošinās darīt to, ko Dievs pats nedarīs, lai pārvaldītu cilvēku prātu. Tā viņi iet romānisma pēdās. Viņi ieved savas metodes un plānus, un, nepareizi attēlojot Dievu, viņi vājina citu ticību patiesībai un ienes nepareizus pamatlikumus, kas darbojas līdzīgi raugam, aptraipot un samaitājot iestādes un draudzes.

Viss, kas pazemina cilvēka izpratni par taisnību, objektivitāti un bezpartejisku spriedumu, katrs viltīgs plāns vai priekšraksts, kas cilvēcīgos Dieva darba rīkus pakļauj cilvēcīgu prātu kontrolei, vājina ticību Dievam un šķir dvēseli no Viņa.

Dievs neattaisnos nevienu viltīgu rīcību, ar kuru cilvēks vismazākā mērā rīkos vai apspiedīs kādu no līdzcilvēkiem. Līdzko cilvēks sāk veidot dzelzs likumu priekš citiem cilvēkiem, viņš ar to apkauno Dievu, apdraud pats savu dvēseli un savu brāļu dvēseles.

35.nodaļa

Draudze un izdevniecība

Draudzes pienākums pret izdevniecību

(182) Draudzes locekļi, kuras robežās izvietota kāda mūsu izdevniecība, ir pagodināti ar Kunga īpaša darba rīka atrašanos viņu vidū. Viņiem vajadzētu augstu vērtēt šo godu un atzīt, ka tas uzliek vissvētāko atbildību. Tālu sniegsies viņu iespaids un priekšzīme, palīdzot šai iestādei vai to kavējot izpildīt savu uzdevumu.

Līdz ar tuvošanos pēdējai krīzei ir vitāli svarīgi, lai Kunga darba rīku starpā valdītu saskaņa un vienotība. Pasauli piepilda vētras, kari un pretrunas. Tomēr zem viena vadoņa - pāvestības varas - ļaudis apvienosies, lai pretotos Dievam Viņa liecinieku personā. šo savienību ir nostiprinājis lielais atkritējs. Cenšoties apvienot savus pārstāvjus karā pret patiesību, viņš strādās, lai sašķeltu un izklīdinātu patiesības aizstāvjus. Viņš izraisa greizsirdību, ļaunas aizdomas un aprunāšanu, lai radītu nesaskaņas un šķelšanos. Kristus draudzes locekļiem ir vara izjaukt dvēseļu ienaidnieka nodomus. Tādā laikā kā šis lai tie netiek trasti savstarpējās nesaskaņās vai nesaskaņās ar kādu no Kunga strādniekiem. Vispārējas nevienprātības vidū lai ir viena vieta, kur valda saskaņa un vienprātība, tāpēc ka par dzīves vadoni ir darīta Bībele. Lai Dieva ļaudis saprot, ka uz viņiem gulstas atbildība stiprināt Dieva darba rīkus. (183)

Brāļi un māsas, Kungam patiks, ja jūs no sirds centīsities atbalstīt izdevniecību ar savām lūgšanām un saviem līdzekļiem. Lūdziet katru rītu un vakaru, lai tā saņemtu visbagātākās Dieva svētības. Neatbalstiet kritizēšanu un sūdzēšanos. Lai no jūsu lūpām neatskan nekāda kurnēšana vai sūdzēšanās; atcerieties, ka eņģeļi dzird šos vārdus. Visiem jāparāda, ka šīs iestādes ir Dieva nozīmētas. Kas tās pazemo, liekot tām kalpot pašu personīgām interesēm, tiem par to būs jāatbild Dievam. Viņš vēlas, lai viss, kas saistīts ar Viņa darbu, tiktu uzlūkots kā svēts.

Dievs vēlas, lai mēs daudz vairāk lūgtu un daudz mazāk runātu. Debesu slieksni pārpludina Viņa godības gaisma, un Viņš liks šai gaismai iespīdēt katrā sirdī, kas nostāsies pareizās attiecībās ar Viņu.

Katrai iestādei būs jācīnās ar grūtībām. Pārbaudījumi tiek pielaisti, lai pārmeklētu Dieva ļaužu sirdis. Kad notiek nelaime kādā no Kunga darba rīkiem, tad atklāsies, cik daudz mums ir īstas ticības Dievam un Viņa darbam. Tādās reizēs lai neviens neskata lietas vissliktākā gaismā un neizsaka šaubas un neticību. Nekritizējiet tos, kas nes atbildības nastas. Lai jūsu mājas sarunas nesaindē Kunga strādnieku kritizēšana. Vecāki, kas nododas šim kritikas garam, nesniedz saviem bērniem to, kas viņus darītu gudrus uz izglābšanos. Viņu vārdi tiecas iedragāt ticību un paļāvību ne tikai bērniem, bet arī gados vecākiem. Visiem ir diezgan maz cieņas un godbijības pret svētām lietām. Sātans visdedzīgākā veidā savienosies ar kritizētājiem, lai sekmētu neticības, skaudības, greizsirdības un necieņas augšanu. Sātans pastāvīgi strādā, lai piepildītu ļaudis ar savu garu, izdzēstu mīlestību, ko brāļu starpā vajadzētu svēti sargāt, atbalstītu neuzticību, izraisītu skaudību, ļaunas aizdomas un vārdu cīņas. Lai mēs netiekam atrasti kā viņa līdzstrādnieki. Viena sirds, kas atvērta Viņa priekšlikumiem, var izsēt lielu daudzumu neapmierinātības sēklas. Tā var tikt padarīts darbs, kura rezultāti attiecībā uz dvēseļu pazudināšanu pilnīgi atklāsies vienīgi lielajā pēdējās tiesas dienā. (184)

Kristus saka: “Kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā. VAI pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet VAI tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mat.18:6,7).

Liela atbildība šeit uzlikta draudzes locekļiem. Lai tie sargās, ka, neuzmanīgi izturēdamies pret tiem, kas ir jauni ticībā, sējot - sātana pamudināti - šaubu un neticības sēklu, netiek atrasti vainīgi kādas dvēseles bojā ejā. “Un staigājiet taisnus ceļus ar savām kājām, ka tas, kas tizls, nepaklūp, bet turpretī top dziedināts. Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīvošanas, bez kā neviens Kungu neredzēs; pielūkodami, ka neviens nezaudē Dieva žēlastību, ka nekāda rūgta sakne, augstu uzaugusi, jūs nesajauc un ka daudzi caur to netop apgānīti.” (Ebr.12:13-15).

Sātana pārstāvju vara ir liela, un Kungs uzaicina Savus ļaudis stiprināt vienam otru “uztaisoties savā vissvētākā ticībā”. (185)

Tā vietā, lai sastrādātos ar sātanu, ikviens lai mācās saprast, ko nozīmē sastrādāties ar Dievu. šajos drūmajos laikos Viņam ir jāpadara kāds darbs, kas prasa lielu drosmi un ticību, kas darīs mūs spējīgus atbalstīt vienam otru. Visiem jāstāv plecu pie pleca un sirdi pie sirds kā strādniekiem, kas strādā kopā ar Dievu. Kas gan netiktu padarīts Dieva žēlastībā un caur Dieva žēlastību, ja draudzes locekļi turētos kopā, lai atbalstītu Dieva strādniekus, lai palīdzētu tiem ar savām lūgšanām un ietekmi, kad mazdūšība spiežas iekšā no visām pusēm! Tad ir laiks strādāt kā uzticīgiem namturiem.

Kritikas un nosodošu piezīmju vietā lai mūsu brāļiem un māsām ir iedrošinoši un uzticību iedvesoši vārdi, ko teikt par Kunga darba rīkiem. Dievs aicina viņus iedrošināt to sirdis, kas nes smagas nastas; jo Viņš strādā kopā ar tiem. Dievs aicina Savus ļaudis atzīt uzturošo spēku Viņa darba rīkā. Godājiet Kungu, ar visiem saviem spēkiem cenšoties dot Viņa darba rīkam tādu iespaidu, kāds tam vajadzīgs.

Kad rodas izdevība, runājiet ar darbiniekiem, sakiet vārdus, kas sniegtu spēku un iedvesmu. Mēs vispār esam pārāk vienaldzīgi viens pret otru. Pārāk bieži mēs aizmirstam, ka mūsu līdzstrādniekiem ir vajadzīgs spēks un uzmundrinājums. Īpašu sarežģījumu un grūtību brīžos centieties viņiem apliecināt savu līdzjūtību un ieinteresētību. Cenšoties palīdzēt viņiem ar savām lūgšanām, ļaujiet viņiem zināt, ka jūs to darāt. Pa visu ierindu sūtiet Dieva vēsti Viņa strādniekiem: “Esi stiprs un turi drošu prātu.” (Joz. 1:6).

Mūsu iestāžu vadītājiem ir jādara visgrūtākais darbs, uzturot kārtību un gudri disciplinējot viņu gādībā nodotos jauniešus. Draudzes locekļi var darīt daudz, atbalstot viņu rokas. Ja jaunieši nav labprātīgi pakļauties iestādes disciplīnai vai kaut kāda veida nesaskaņās ar saviem priekšniekiem nolemj iet paši savu ceļu, tad lai vecāki akli nesimpatizē saviem bērniem un viņus neatbalsta.

Labāk, daudz labāk, ka jūsu bērni ciestu, labāk, ka tie gulētu savos kapos, nekā tiktu mācīti vieglprātīgi izturēties pret pamatlikumiem, kas atrodas pašos pamatos uzticībai pret patiesību, pret līdzcilvēkiem un pret Dievu. (186)

Gadījumos, kad rodas domstarpības ar cilvēkiem, kuru uzraudzībā atrodas jūsu bērni, ejiet tieši pie šīm autoritatīvajām personām un uzziniet patiesību. Atcerieties, ka dažādo nodaļu vadītāji daudz labāk par citiem saprot, kādi noteikumi ir nepieciešami. Uzticieties viņu spriedumam un godājiet viņu autoritāti. Māciet savus bērnus cienīt un godāt tos, kam Dievs parādījis cieņu un godu, ieliekot viņus uzticības amatos.

Nav cita veida, kā draudzes locekļi var visiespaidīgāk atbalstīt mūsu iestāžu vadītāju pūles, kā dodot paši savās mājās priekšzīmi pareizai kārtībai un disciplīnai. Lai vecāki savos vārdos un izturēšanās veidā sniedz saviem bērniem priekšzīmit am, kādus viņi vēlas tos redzēt. Lai pastāvīgi ir dzirdama neaptraipīta valoda un izjūtama patiesa kristīga laipnība. Lai nav nekādu paskubinājumu grēkot, nekādas ļaunas runāšanas vai ļaunu minējumu. Māciet bērnus un jauniešus cienīt pašiem sevi, būt uzticīgiem Dievam, uzticīgiem pamatlikumiem. Māciet viņus cienīt Dieva likumus un tiem paklausīt. Tad viņi šos pamatlikumus īstenos savā dzīvē un parādīs visās attiecībās ar citiem. Viņi mīlēs tuvāko kā sevi pašu; viņi radīs tīru atmosfēru un izplatīs iespaidu, kas iedrošinās vājās dvēseles iet pa teku, kas ved pretī svētumam un Debesīm.

Bērni, kas saņem tādas pamācības, nebūs mūsu iestādēm par slogu un neizraisīs nemieru un raizes; viņi atbalstīs atbildību nesējus. Pareizi pamācīti, viņi sagatavosies ieņemt uzticības amatus un ar priekšrakstu un priekšzīmi pastāvīgi palīdzēs citiem rīkoties pareizi. Viņi pareizi novērtēs paši savas spējas un vislabākā veidā izlietos savus fiziskos, intelektuālos un garīgos spēkus. Tādas dvēseles ir nocietinātas pret kārdināšanām; tās nav viegli uzvarēt. Dievam svētījot, šādi cilvēki kļūst gaismas nesēji; viņu iespaids tiecas audzināt citus derīgai darba dzīvei, kas ir praktiska kristīga dzīve. (187)

Draudzes locekļi, kurus pilda Kristus mīlestība uz dvēselēm un kas skaidri apzinās savas priekšrocības un izdevības, var atstāt uz jauniešiem mūsu iestādēs labu iespaidu,

kas nemaz nav novērtējams. Viņu uzticības priekšzīme mājā, darbā un draudzē, viņu sabiedriskā laipnība un kristīgā pieklājība, savienota ar patiesu interesi par jauniešu garīgo labklājību, darīs daudz šo jauniešu raksturu veidošanā darbam priekš Dieva un līdzcilvēkiem jā šajā, tā nākosajā dzīvē.

Izdevniecības pienākums pret draudzi

Kā draudzei ir atbildīgi pienākumi pret izdevniecību, arī izdevniecībai ir pienākumi pret draudzi. Tām jāatbalsta vienai otra.

Kas atrodas atbildīgās vietās izdevniecībās, tiem nevajadzētu pieļaut, ka viņi tik ļoti aizņemti darbā, ka viņiem nemaz neatliek laika garīgu interešu pasargāšanai. Ja šīs intereses izdevniecībā tiek uzturētas dzīvas, tad tas atstās spēcīgu iespaidu uz draudzi, un, kad tās tiks uzturētas dzīvas draudzē, tad tas atstās spēcīgu iespaidu uz izdevniecību. Dieva svētība dusēs uz darbu, ja to vadīs tā, ka Kristum tiks mantotas dvēseles. (188)

Visiem darbiniekiem izdevniecībā, kas sevi sauc par kristiešiem, vajadzētu kalpot arī draudzē. Viņu pašu garīgai dzīvei ir svarīgi izmantot un attīstīt katru žēlastības līdzekli. Spēku viņi neiegūs, stāvot kā skatītāji, jo tas saņemams, kļūstot par strādniekiem. Katram vajadzētu būt ieskaitītam kādā regulārā, sistemātiskā darba līnijā, kas saistīta ar draudzi. Visiem vajadzētu saprast, ka tas ir viņu kā kristiešu pienākums. Ar savu svinīgo kristības solījumu viņi ir apņēmušies darīt visu viņu spēkos esošo Kristus draudzes stiprināšanai. Rādiet viņiem, ka to prasa viņu mīlestība un uzticība savam Glābējam, uzticība īstam vīrišķības un sievišķības standartam un uzticība iestādei, ar ko tie ir savienoti. Nepildot šos pienākumus, viņi nevar būt uzticīgi Kristus kalpi, viņi nevar būt īsti godīgi vīri un sievas un nevar būt labi un patīkami strādnieki Dieva iestādē.

Iestādes vadītājiem tās dažādajās nodaļās vajadzētu sevišķi rūpēties, lai jaunieši izveidotu pareizus ieradumus šajos virzienos. Ja netiek apmeklētas draudzes sapulces vai paliek neizpildīti ar draudzes darbu saistīti pienākumi, tad noskaidrojiet iemeslu. Ar laipnām, smalkjūtīgām pūlēm centieties pamodināt bezrūpīgos un atdzīvināt gaistošo interesi.

Nevienam nevajadzētu atļauties ar savu personīgo darbu aizbildināt nolaidību pret svētajām Kungu pagodinošajām sapulcēm. Daudz labāk būtu nolikt pie malas darbu, kas interesē pašus, nekā būt nolaidīgiem savā pienākumā pret Dievu.

Brāļiem, kam uzticētas atbildīgas vietas izdevniecībās

Es spiedoši skubinu jūs izprast, cik svarīgi ir apmeklēt mūsu gadskārtējās sanāksmes. Ne tikai darba sapulces, bet arī sapulces, kas kalpos jūsu garīgajai apgaismošanai. Jūs neaptverat nepieciešamību uzturēt ciešu savienību ar Debesīm. Bez šīs savienības neviens no jums nav drošs; neviens nav sagatavots pieņemami darīt Dieva darbu. (189)

šajā darbā, vairāk kā jebkurā laicīgā pasākumā, sekmes ir proporcionālas svētotas nodošanās un sevis upurēšanasgaram, ar kādu šis darbs tiek darīts. Kas šajā darbā nes vadītāju atbildības, tiem pašiem vajag nostāties tur, kur viņus var dziļi ietekmēt Dieva Gars. Jums vajag par tik vairāk rūpēties nekā citiem, lai saņemtu Svētā Gara kristību un

Dieva un kristus atzīšanu, par cik jums uzticētais amats ir atbildīgāks nekā parasto strādnieku darbs.

Dabīgās un iegūtās spējas visas ir Dieva dāvana, un tās pastāvīgi jātur Viņa Gara, Viņa dievišķā, svētojošā spēka pārvaldībā. Jums visdziļāk jāizjūt savu pieredzes trūkumu šajā darbā un nopietni un dedzīgi jācenšas iegūt vajadzīgās zināšanas un gudrību, lai katru miesas un gara spēju varētu izlietot tā, ka tās pagodinātu Dievu.

“Es jums došu jaunu sirdi”. Kristum jādzīvo mūsu sirdīs, tāpat kā asinis ir miesā un cirkulē tur kā dzīvību dodošs spēks. šai ziņā mēs nevaram būt pārāk prasoši. Patiesībai ir jābūt mūsu bruņojumam, tomēr tajā pašā laikā mūsu pārliecība jāstiprina ar dzīvu līdzjūtību, kas raksturoja Kristus dzīvi. Ja patiesība, dzīve un iedarbīga patiesība, neatklājas raksturā, tad neviens nevarēs pastāvēt. Ir tikai viens spēks, kas var mūs padarīt stingrus un nelokāmus, kā arī mūs uzturēt tādus, - tā ir Dieva žēlastība iekš patiesības. Kas paļaujas uz kaut ko citu, tas jau streipuļo un tūlīt var krist.

Dievs vēlas, lai jūs paļautos uz Viņu, Vispilnīgākā veidā izmantojiet katru iespēju tuvoties gaismai. Ja jūs paliekat atšķirti no svētajiem iespaidiem, kas nāk no Dieva, kā tad jūs varat izšķirt garīgas lietas? (190)

Dievs aicina mūs izmantot katru izdevību kļūt derīgiem Viņa darbam. Viņš sagaida, kā tā izpildīšanai jūs atdosiet visus savus spēkus un saglabāsiet savā sirdī dzīvu izpratni par tā svētumu un ārkārtīgo atbildīgumu. Dieva acis jūs redz. Bez riska jūs neviens nevarat pienest Viņam kādu sabojātu upuri, kas nemaksā ne studijas, ne lūgšanas. Tādu upuri Viņš nevar pieņemt.

Es jūs lūdzi - uzmostieties un meklējiet Dievu paši priekš sevis. Kamēr vēl Jēzus iet garām, kliedziet uz Viņu no visas sirds: “Apžēlojies par mani, ak Kungs, Tu Dāvida Dēls”; tad jūs saņemsiet to, kas jums būs vērtīgāks par zeltu vai sudrabu, vai dārgiem akmeņiem.

Ja vispār ir kāds laiks, kad cilvēkiem vairāk vajag rūpēties par savienības saglabāšanu ar Dievu, tad tāds laiks ir tad, kad viņi aicināti uzņemties sevišķas atbildības. Mēs nevaram būt droši, ja, ejot karā, noliekam mūsu ieročus. Tieši tad mums jābūt apbruņotiem ar visiem Dieva ieročiem. Svarīga ir katra bruņu daļa.

Nekad neuzņemiet sevī domu, ka jūs varat būt kristieši un tomēr dzīvot tikai paši sev. Katrs ir daļa no lielā cilvēces auduma, un jūsu dzīves piedzīvojumu raksturu un labumu lielā mērā noteiks to cilvēku piedzīvojumi, kas ir jūsu biedri. Jēzus saka: “Kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mat.18:20). “Tāpēc neatstāsim savas kopējās sapulcēšanās, kā daži mēdz; bet pamudināsim cits citu; un jo vairāk, kad redzam, ka tuvojas šī diena.” (Ebr.10:25).

Izveidojiet draudzes sabiedriskās sanāksmes tik interesantas, cik vien iespējams. Lai katrs klātesošais saprot, ka viņam jāpilda savs pienākums šajā sapulcē. Sadarbojieties ar Debesu eņģeļiem, kas cenšas pareizi ietekmēt katru strādnieku.