Liecības draudzei 7

56.nodaļa

Saprātīga līdzekļu sadalīšana

(283) Daudzus ir apgrūtinājis sarežģītais līdzekļu sadalījuma jautājums. Atkal un atkal sātans ar saviem viltīgajiem, vilinošajiem priekšlikumiem ir aizsprostojis ceļu tālākai iešanai uz priekšu. Draudze nav stāvējusi, juzdamās atkarīga no Dieva, bet, padodoties ienaidnieka kārdinājumiem, ir centusies realizēt plānus, kas prasīja līdzekļus, kas tālu pārsniedza šī plāna piepildīšanas rezultātā gūtos ienākumus. Daudz naudas ir ieguldīts dažās vietās. Tas ir atņēmis misijas laukiem palīdzību, ko tiem vajadzēja saņemt. Ceļot darbu savā lauka daļā, cilvēki ir piepildījuši dzīvē savtīgus plānus un ir smēluši līdzekļus no Kunga kases, aizmirstot, ka visi ienākumi pieder Kungam un ka jāapgādā arī citas Viņa vīna dārza daļas. Tādu iemeslu dēļ, ar ko tiem nepatiks sastapties lielajā tiesā, tie ir aizvēruši savas acis pret savu līdzstrādnieku vajadzībām. Tā bez līdzekļiem atstātie lauki ir palikuši neapstrādāti. Traucoties uzcelt plašas ēkas un neaprēķinot to izmaksas, nepārdomājot, cik būs vajadzīgs torņu būvei, cilvēki darbā ir radījuši sajukumu, drosmi atņemošus apstākļus un sagādājuši parādus. Ir aizšķērsota sekmīga iešana uz priekšu jaunos laukos.

Kāds neprāta veids ir pārvarējis dažus cilvēkus, liekot tiem darīt to, kas paņems līdzekļus bez jebkādām cerībām vēlāk līdzekļus atgriezt. Ja šī nauda būtu izlietota tā, kā to pēc Kungs norādījumiem vajadzētu izlietot, tad būtu sapulcēti un sagatavoti strādnieki tā darba veikšanai, kas jāpadara pirms Kunga atnākšanas. Nelikumīga līdzekļu piesavināšanās norāda uz Kunga brīdinājumu nepieciešamību, lai Viņa darbu nesasaistītu cilvēcīgi plāni, lai to darītu tādā veidā, kas stiprinātu Viņa lietu. (284)

Strādājot pēc nepareiziem plāniem, cilvēki Kunga lietai ir uzlikuši parādu nastu. Lai tas vairs neatkārtojas. Lai darba priekšgalā esošie ļaudis rīkojas piesardzīgi, atsakoties Dieva lietu noslogot ar parādiem. Lai neviens nerīkojas pārgalvīgi, nevērīgi, domājot, bet nezinot, ka viss būs labi.

Pārmērīgs satraukums un interese par darbu vienā vietā neko nedod visa kopējā darba virzīšanai uz priekšu. Plānojot celt ēkas vienā vietā, rūpīgi apsveriet stāvokli citās vietās, kur tieši tikpat lielā mērā vajadzīga nauda nepieciešamo ēku celšanai. Laika ir maz, un, kad ēkas jāceļ, tad dariet to, pienācīgi ņemdami vērā visas Kunga vīna dārza daļas. Lai tas, kas pārzina celtniecības darbus, ir vīrs ar veselīgu, svētotu prātu, ne tāds, kas, rūpējoties par arhitektoniski skaistas ēkas celšanu, ar lieliem naudas ieguldījumiem radītu darbā sarežģījumus.

Dievs nav sajukuma, bet gan kārtības un progresa radītājs. Lai tie, kas vēlas virzīt uz priekšu Viņa lietu, steidzas lēnām un ceļ saprātīgi. Lai neviens nedrāžas uz priekšu ar

maldīgu pieņēmumu, ka līdzekļi jāiegulda, lai būtu iespējams izcelties. Tā saka Kungs: “Tādā veidā līdzekļus nedrīkst izdot, jo tas notiek uz dvēseļu rēķina.”

Savtīgas rīcības rezultāti šodien stāv mūsu priekšā kā uzskatāms pierādījums tādu cilvēku gudrībai, kuru prātam un sirdij nepieciešama Svētā Gara vadība. Kungam ir daudz ceļu, lai pārmeklētu un pārbaudītu tos, kas sevi sauc par kristiešiem. Nekļūdīgā precizitātē Viņš ir atklājis cilvēcīgas gudrības rezultātus, parādot tiem, kas iedomājās darām lielas lietas, ka viņiem nepieciešams novērtēt pagātni; (285)

ka tiem jāsaskata, ka nav vadījušies no Svētā Gara, bet ka daudzās lietās ir atteikušies no Kunga padoma. Ja tie šo sevis pārbaudi būtu uzsākuši sava darba sākumā, kā Kungs viņiem pavēlēja darīt, tad Dievu apkaunojošas kalpošanas gadi būtu pārvērtušies mīlestības kalpošanā. Katrai sirdij katrā namā jāuzņemas sevis pārbaudes darbs, citādi dažs atradīs, kā notika ar Saulu, ka viņi ir nozīmēti iznīcībai. Sevišķi tas attiecas uz vīriem atbildīgās vietās. Kungs saka: “Es neizlietošu nevienu plānu, kura pamatā ir savtība.” Ikvienam tagad jāmeklē Kungs. Dieva ļaudis neizturēs pārbaudi, ja nenotiks atmoda un reformācija. KUngs neielaidīs mājvietās, ko Viņš sagatavo taisniem, nevienu dvēseli, kas ir pašpaļāvīga.

Lai arī kādi būtu apstākļi, mūsu ļaudīm nevajadzētu kādā zemē visus savus līdzekļus ielikt vienā lielā un dārgā ārstnieciskā iestādē. Liela ļaužu skaita sapulcināšana vienā vietā nav vēlama vislabāko rezultātu sasniegšanai miesīgas vai garīgas atjaunošanas darbā. Bez tam šādas iestādes dibināšana aplaupītu citas vietas, kur arī vajadzētu dibināt ārstnieciskas iestādes. Kur vien mēs strādājam, kāds vēlēsies dabūt tik daudz līdzekļu, cik iespējams, lai uzceltu lielu ēku; tomēr tas nav visgudrākais plāns. Plānojot kādas iestādes celšanu vienā vietā, mums vajadzētu paturēt prātā arī citu vietu vajadzības. Ievērojiet taupību, lai arī citās zemes daļās būtu iespējams sniegt ļaudīm līdzīgas priekšrocības.

57.nodaļa

Mūsu gados vecie celmlauži - pionieri

(286) Gados vecajiem srādniekiem - pionieriem, kas bijuši saistīti ar trešā eņģeļa vēsts darbu gandrīz no tā sākuma, kuru pieredze tajā datējama gandrīz ar laika paiešanu 1844.gadā, Kungs saka: “Jūsu palīdzība vēl ir vajadzīga. Neuzņemieties nastas, ko var nest citi, kas ir jaunāki. Jums pienākas būt uzmanīgiem savas dzīves ieradumos. Jums jābūt gudriem savu fizisko, intelektuālo un garīgo spēku izlietošanā. Jums, kas esat gājuši cauri tik daudziem un dažādiem piedzīvojumiem, jādara viss, ko jūs varat darīt, lai saglabātu savus spēkus, ka varat strādāt priekš Kunga tik ilgi, cik Viņš ļaus jums stāvēt savā vietā, palīdzot virzīt uz priekšu Viņa darbu.”

Līdz ar Jāni šie nastu nesēji var teikt: “Kas bijis no iesākuma, ko esam dzirdējuši, ko ar savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un ko mūsu rokas aptaustījušas, no dzīvības Vārda, (jo dzīvība ir parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādīta). - ko esam redzējuši un dzirdējuši - to mēs jums pasludinām, lai arī jums ir sadraudzība ar mums, un šī mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu... Un šī ir tā sludināšana, ko no Viņa esam dzirdējuši un jums sludinām: ka Dievs ir gaišums un Viņā nav nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un ja tumsībā staigājam, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja staigājam gaišumā, it kā Viņš ir gaišumā, tad

mums ir sadraudzība savā starpā, un Jēzus Kristus, Viņa Dēla, asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.” (1.Jāņa 1:1-7). (287)

Dieva lietai vajadzīga pieredzējušo roku, gados veco strādnieku palīdzība, kam ir daudzu gadu piedzīvojumi Kunga darbā; kas vērojuši vēsts attīstību un panākumus tās dažādajās nozarēs; kas redzējuši daudzus aizejam fanātismā, nododoties viltīgu teoriju maldiem, pretojoties visām pūlēm ļaut patiesības gaismai atklāt māņticību, kas bija ienākusi, lai sajauktu prātus un atņemtu visu spēku vēstij, kas tās skaidrībā šajās pēdējās dienās jāsniedz Dieva atlikušiem ļaudīm.

Daudzi pārbaudītie Dieva kalpi jau ir aizmiguši Jēzū. Vērtēsim to cilvēku palīdzību, kas šodien vēl ir dzīvi. Cienīsim viņu liecību. Dieva labā roka ir bijusi ar šiem uzticīgajiem strādniekiem. Viņš tos uzturēs ar Savu stipro roku, sacīdams: “Atbalstieties uz Mani, Es būšu jūsu stiprums un jūsu neizsakāmi lielā alga.” Kas atradās vēstī tās sākumā. kas drosmīgi cīnījās, kad kauja izvērtās smaga, tie arī tagad nedrīkst pārtraukt cīņu.

Vajadzētu kopt vismaigāko ieinteresētību pret tiem, kuru dzīves intereses ir saistītas ar Dieva darbu. Neskatoties uz viņu daudzajām vājībām, šiem strādniekiem vēl piemīt spējas, kas tos dara derīgus savas vietas ieņemšanai. Dievs vēlas, lai tie atrastos vadošās vietās Viņa darbā. Tie ir palikuši uzticīgi vētrās un pārbaudījumos un pieskaitāmi mūsu visvērtīgākajiem padomdevējiem. Cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka tie vēl var lietot savas dāvanas Kunga darbā!

Neizlaidīsim no acīm patiesību, ka pagātnē šie nopietnie cīnītāji upurēja visu, lai virzītu uz priekšu darbu. Tas, ka tie Dieva darbā ir kļuvuši veci un sirmi, nav nekāds iemesls, kāpēc viņu iespaidam nevajadzētu būt pārākam par to cilvēku iespaidu, kam ir daudz mazākas zināšanas par darbu un daudz mazāk pieredzes dievišķās lietās. (288)

Lai gan viņi ir noguruši un nespējīgi nest smagākas nastas, ko var un ko vajadzētu nest jaunākiem cilvēkiem, viņiem ir visaugstākā vērtība kā padomdevējiem. Viņi ir pielaiduši kļūdas, tomēr no savām neveiksmēm tie ir smēlušies gudrību; viņi ir mācījušies izvairīties no maldiem un briesmām, un vai viņi pēc tam nav spējīgi dot gudru padomu? Viņi ir panesuši pārbaudījumus un grūtības, un, kaut arī daļu spēku viņi jau ir zaudējuši, tomēr tos nedrīkst nobīdīt malā mazāk pieredzējuši strādnieki, kas pavisam maz pazīst šo celmlaužu darbu un uzupurēšanos. Kungs viņus tā nenobīda malā. Viņš dod tiem īpašu žēlastību un zināšanas.

Kād Jānis bija kļuvis vecs un sirms, viņam tika dota vēsts, ko sniegt vajātajām draudzēm. Jūdu vairākkārtīgi mēģināja atņemt viņam dzīvību, bet Kungs teica: “Lai viņš dzīvo. Es, Kas viņu radīju, būšu ar viņu un pasargāšu viņu.” šis gados vecais māceklis pastāvīgi nodeva liecību par Kungu. Skaistā valodā un muzikālā balsī, runādams tādā veidā, kas ietekmēja sirdi visiem, kas viņu dzirdēja, viņš stāstīja par Kristus vārdiem un darbiem. Kā trimdinieku viņu izsūtīja uz Patmos salu, tomēr Kristus viņu apmeklēja viņa trimdā un viņam darīja zināmas lielās patiesības, kas atrodamas Atklāsmes grāmatā.

Kad tie, kas savu dzīvi atdevuši Dieva darbam, tuvojas savas zemes dzīves vēstures noslēgumam, tad Svētais Gars tos ietekmē atstāstīt piedzīvojumus, kādi tiem ir bijuši savienībā ar Viņa darbu. Atmiņas par Viņa brīnišķo rīcību ar Saviem ļaudīm, Viņa lielo laipnību, glābjot tos no grūtībām, vajadzētu atkārtot tiem, kas tikko kļuvuši ticīgi. Vajadzētu atstāstīt arī grūtības, kas nākušas pār Dieva kalpiem sakarā ar dažu atkrišanu, kas kādreiz bija vienoti ar tiem darbā, un Svētā Gara darbību, lai atņemtu spēku

apmelojumiem, kas izteikti pret ļaudīm, kas savu sākotnējo uzticību ir paturējuši stipru līdz pat galam. (289)

Vecos karognesējus, kas vēl ir dzīvi, nevajadzētu likt grūtās vietās. Kas savam Kungam ir kalpojuši, kad darbs bija smags, kas panesuši nabadzību un palikuši uzticīgi patiesībai, kad mūsu skaits bija mazs, tie vienmēr ir jācienī un jāgodā. Es esmu pamācīta teikt: Lai ikviens ticīgais cienī gados vecos celmlaužus, kas ir panesuši pārbaudījumus un grūtības un daudzu lietu trūkumu. Tie ir Dieva darba lietpratēji, tiem ir bijusi ievērojama loma Viņa darba izveidošanā.

Kungs vēlas, lai jaunākie strādnieki iegūtu gudrību, spēku un briedumu gados vecāku strādnieku sabiedrībā, kuri vēl ir pataupīti Viņa lietai. Lai jaunākie cilvēki saprot, ka ar tādu strādnieku atrašanos viņu vidū tiem ir piešķirtas lielas priekšrocības. Lai tie parāda lielu cieņu sirmajiem matiem, vīriem, kam ir ilga pieredze Dieva darba attīstībā. Lai tie ierāda viņiem goda vietu savās padomēs. Dievs vēlas, lai tie, kas ienākuši patiesībā vēlākos gados, ņemtu vērā šos vārdus.

Kaut Dievs svētītu un stiprinātu mūsu vecos un pārbaudītos strādniekus. Kaut Viņš tiem palīdzētu būt gudriem savu fizisko, intelektuālo un garīgo spēku saglabāšanā. Kungs mani pamācījis teikt tiem, kas sniedza savu liecību vēsts pirmajās dienās: “Dievs jūs ir apveltījis ar spriešanas spējām, un Viņš vēlas, lai jūs izprastu likumus, kam pakļauta organisma veselība, un tiem paklausītu. Neesiet neapdomīgi. Nepārstrādājieties. Ņemiet laiku atpūtai. Dievs vēlas, lai jūs stāvētu savās vietās, darot savu daļu vīru un sievu glābšanā, ka varenā ļaunuma straume neaizrautu tos sev līdzi. Viņš vēlas, lai jūs paliktu apbruņoti, līdz Viņš pavēlēs jums nolikt ieročus. Nav vairs ilgi līdz brīdim, kad jūs saņemsiet savu algu.”

58.nodaļa

Gādība par strādniekiem

(290) Vajadzētu kaut ko darīt, rūpējoties par sludinātājiem un citiem Dieva uzticīgajiem kalpiem, kas pārdzīvojumu ietekmē vai pārslodzes dēļ, strādājot Viņa darbā, ir saslimuši un kam vajadzīga atpūta un atveseļošanās, vai kas vecumā vai zudušās veselības dēļ vairs nespēj panest nastas un dienas karstumu. Sludinātāji bieži tiek nozīmēti iet uz darba lauku, kas, kā viņi zina, būs kaitīgs viņu veselībai; tomēr, nevēlēdamies izvairīties no grūtām vietām, tie riskē, cerēdami sniegt ļaudīm palīdzību un svētību. Pēc kāda laika tie redz, ka viņu veselība sabrūk. Tiek izmēģināta klimata un darba maiņa, tomēr neiegūstot nekādu atvieglojumu; un ko lai viņi tad dara?

šie uzticīgie strādnieki, kas Kristus dēļ ir atteikušies no pasaulīgām izredzēm, labāk izvēloties nabadzību nekā bagātības priekus, kas, sevi aizmirsdami, ir nopietni un dedzīgi strādājuši, lai mantotu dvēseles Kristum; kas ir bagātīgi devuši dažādo Dieva darba pasākumu sekmēšanai un kas tad kaujā ir pakrituši, noguruši un slimi un bez līdzekļiem palikuši, tos nedrīkst atstāt cīnāmies ar trūkumu un ciešanām; vai pieļaut, lai tie justos nabagi. Lai mūsu strādniekus, kad viņus pārvar slimība vai nespēks, neapgrūtina baiļpilnais jautājums: “Kas tagad notiks ar manu sievu un maniem mazajiem, kad es vairs nevaru strādāt un gādāt par viņu vajadzībām?” Tas ir tikai taisnīgi, ka tiek gādāts par šo uzticīgo strādnieku vajadzībām un to vajadzībām, kas atkarīgi no viņiem.

Augstsirdīga gādība tiek parādīta kara veterāniem, kas cīnījušies par savu zemi. Visā tālākā dzīves laikā šie ļaudis nes rētas un nespēka iezīmes, kas stāsta par viņu bīstamajām cīņām, par pārgājieniem, no kuriem viņi nevarēja izvairīties, viņu pārdzīvojumiem vētrās un viņu ciešanām cietumos. (291)

Visi šie viņu uzticības un uzupurēšanās pierādījumi dod tiem taisnīgas tiesības uzstādīt prasības tautai, ko viņi ir palīdzējuši glābt - prasības, kas tiek atzītas un godātas. Bet kādu gādību ir parādījuši Septītās dienas Adventisti Kristus kareivjiem?

Novārtā pamesti strādnieki

Mūsu ļaudis nav vajadzīgā mērā izpratuši šīs lietas neatliekamību, un tāpēc tā ir palikusi nenokārtota. Draudzes ir bijušas bezrūpīgas, un, kaut arī uz viņu tekas ir spīdējusi gaisma no Dieva Vārda, tās tomēr nav pildījušas šo vissvētāko pienākumu. Kungam ļoti nepatīk šī Viņa uzticīgo strādnieku pamešana novārtā. Mūsu ļaudīm vajadzētu būt tikpat labprātīgiem atbalstīt šos cilvēkus viņu sliktajos apstākļos, cik tie bija labprātīgi pieņemt viņu līdzekļus un kalpošanu, kad tie bija veseli.

Dievs mums ir uzlicis pienākumu piegriest sevišķu vērību trūcīgajiem mūsu vidū. Tomēr šie sludinātāji un strādnieki nav jāpielīdzina trūcīgajiem. Viņi sev Debesīs ir krājuši nezūdošu mantu. Viņi ir kalpojuši savienībai tās vajadzībās, un tagad savienībai jākalpo viņiem. Kad šāda veida gadījumi nāk mūsu priekšā, tad mums nevajag iet garām uz pretējo pusi. Mēs nedrīkstam teikt: “Sildieties un paēdiet” (Jēk,2:16), un pēc tam neko nedarīt, lai apmierinātu viņu vajadzības. Pagātnē tā ir darīts, un tādā veidā dažos gadījumos Septītās dienas Adventisti ir apkaunojuši savu ticības apliecību un devuši arī pasaulei izdevību apjaunot Dieva lietu.

Mājas strādniekiem

(292) Tagad Dieva ļaudīm pienākas novērst šo apkaunojumu, apgādājot minētos Dieva kalpus ar ērtām mājām, ar dažiem akriem zemes, kur tie paši varētu sev izaudzēt produktus un justies neatkarīgi no savu brāļu labdarības. Ar kādu prieku un mieru šie nogurušie strādnieki raudzītos uz klusu, mazu mājvietu, kur tiktu atzītas viņu taisnīgās prasības pēc atpūtas!

Atkal un atkal ir norādīts uz pienākumu, ko mēs esam parādā šiem cilvēkiem, tomēr nekādi izšķiroši soļi attiecībā uz to nav sperti. Kā tautai mums vajadzētu izprat savu atbildību šajā lietā. Katram draudzes loceklim vajadzētu būt ieinteresētam visā, kas attiecas uz cilvēcīgo brālību un brālību Kristū. Mēs esam viens otra locekļi; ja viens loceklis cieš, visi locekļi cieš viņam līdzi. Kaut kas ir jādara, un savienībai vajadzētu būt garīgām izšķiršanas spējām, lai varētu izprast, kādas priekšrocības un ērtības ir nepieciešamas nogurušajiem strādniekiem un ko tie ir pelnījuši.

Mūsu sanatorijas kā patvēruma vieta strādniekiem

Bieži šiem sludinātājiem ir vajadzīga īpaša uzmanība un ārstēšana. Mūsu sanatorijām vajadzētu būt par patvēruma vietu šādiem sludinātājiem un visiem nogurušajiem strādniekiem, kam nepieciešama atpūta. Ir jānodrošina telpas, kur viņi gūtu atpūtu un pārmaiņu bez pastāvīgām bažām par to, kā samaksāt izdevumus. Kad mācekļi no darba bija noguruši, Kristus tiem teica: “Nāciet savrup, ... un atpūtieties mazliet.” (Marka 6:31). Viņš vēlētos, lai būtu vietas, kur Viņa kalpi tagad varētu rast iesepju atpūsties un

atgūt spēkus. Mūsu sanatorijām jābūt atvērtām mūsu daudz strādājošiem sludinātājiem, kas darījuši visu viņu spēkos iespējamo, lai sagādātu līdzekļus šo iestāžu celšanai un atbalstīšanai, un jebkurā laikā, kad viņiem vajadzīgas šeit saņemamās priekšrocības, tiem sanatorijā vajadzētu justies kā mājās. (293)

šiem strādniekiem nekad nevajadzētu noteikt augstu maksu par uzturu un ārstēšanu, nedz pret viņiem izturēties kā pret ubagiem vai kaut kādā veidā likt tiem tādiem justies no to puses, kuru viesmīlību viņi bauda. Augstsirdīga devīguma parādīšana to iekārtojumu izlietošanā, ko Dievs ir sagādājis Saviem pārgurušajiem un pārstrādājušamies kalpiem, Viņa skatījumā ir īsts ārstniecisks misijas darbs. Dieva strādnieki ir saistīti ar Viņu, un vajadzētu atcerēties, ka ar to uzņemšanu tiek uzņemts Kristus Viņa vēstnešu personā. Viņš to prasa, un Viņš ir apkaunots, un Viņam nepatīk, ja pret tiem izturas vienaldzīgi vai sīkumaini un savtīgi. Dieva svētības nepavadīs skopu izturēšanos pret kādu no Viņa izredzētajiem cilvēkiem. Ārstniecisko darbinieku sabiedrībā ne vienmēr ir parādītas asas uztveres spējas, lai izšķirtu šos jautājumus. Daži viņus nav vajadzīgā mērā ievērojuši. Kaut Kungs svētotu uztveres spējas ļaudīm, kas ir atbildīgi par mūsu iestādēm, lai tie zinātu, kam jāparāda patiesa līdzjūtība un gādība.

Tai darba nozarei, kurā šie pārgurušie darbinieki ir strādājuši, vajadzētu praktiski apliecināt, ka viņu darbs tiek atzīts, palīdzot tiem viņu vajadzības brīdī, lielā mērā daloties ar sanatoriju izdevumu segšanā.

Dažiem strādniekiem ir tādi materiālie apstākļi, ka viņi spēj nedaudz atlicināt no savas algas; un toviņiem, ja iespējams, arī vajadzētu darīt, ārkārtēju gadījumu dēļ; bet pat tos vajadzētu laipni sagaidīt kā svētību sanatorijai. Tomēr lielākai mūsu strādnieku daļai ir jaatsaucas uz daudziem un lieliem pienākumiem. Vienmēr, kad vajadzīgi līdzekļi, tie ir aicināti kaut ko darīt, rādīt priekšzīmi, lai viņu piemēra iespaids pamudinātu citus uz devību un Dieva lieta ietu uz priekšu. Viņi izjūt tādas ilgas pacelt karogu jaunos laukos, ka daudzi pat aizņemas naudu, lai atbalstītu dažādos pasākumus. Viņi nav devuši nelabprāt, bet iespēju strādāt patiesības virzīšanai uz priekšu ir uzskatījuši par priekšrocību. Tādā veidā atsaucoties uz aicinājumiem dot līdzekļus, tiem bieži pāri paliek pavisam maz. (294)

Par viņu devību darbam Kungs ir vedis sīku uzskaiti. Viņš zina, kādu labu darbu tie ir darījuši, darbu, par ko jaunākiem strādniekiem nav nekādas izpratnes. Viņam bija zināms viss viņu trūkums un pašaizliedzība. Viņš ir ievērojis visus apstākļus šajos gadījumos. Viss tas ir ierakstīts grāmatās. šie vecie strādnieki ir skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, un viņi ir kā uzskatāma mācība, kur var pārbaudīt mūsu reliģisko pamatlikumu patiesīgumu. Kungs vēlas, lai mūsu ļaudis saprastu, ka šī darba celmlauži ir pelnījuši visu, ko mūsu iestādes viņu labā var darīt. Dievs aicina mūs izprast, ka tie, kas Vina darbā ir kļuvuši veci, pelna mūsu mīlestību, godu un visdziļāko cieņu.

Fonds priekš strādniekiem

Ir jāizveido fonds tādiem darbiniekiem, kas vairs ilgāk nespēj strādāt. Mēs nevaram būt skaidri Dieva priekšā, ja nedarīsim visu, ko no mums šai lietā prasa skaidrs saprāts, un pie tam bez kavēšanās. Mūsu vidū ir daži, kas neredzēs šādas rīcības nepieciešamību; tomēr viņu pretestība nedrīkst uz mums atstāt nekādu iespaidu. Kas apņēmušies savās sirdīs būt taisni un darīt taisnību, tiem pastāvīgi vajadzētu iet uz priekšu, lai paveiktu kādu labu darbu, ko Dievs prasa. Ir daudz tādu, kas jūtas mierīgi, kas ir atlikuši laba darīšanu ar savu mant; bet vai tā tam jābūt arī tālāk? Vai tik ļoti mīlēsim naudu, apraksim to šai zemē? (295)

Dievs aicina visus līdzdarboties šajā pasākumā. Bagātajiem vajadzētu dot no savas pārpilnības; bet, ja tie dos negribīgi, ilgodamies katru dolāru ieguldīt kādā pasaulīgā uzņēmumā, tad tie nesaņems savu atalgojumu.

Pieticīga dāvana no nabadzīgās šķiras Dieva skatījumā nav mazāka par bagāto cilvēku lielajiem ziedojumiem. Kungs dāvanai pievienos Savu svētību, piešķirot tās mīlestības nodomam auglību, atbilstoši sirsnīgajam priekam, ar kādu dāvana dota. No visiem avotiem nākošās artavas vajadzētu rūpīgi savākt.

Tagad ir vajadzīga jauniešu degsme. Tiem vajadzētu atstāt visu, kam nav patiesas vērtības, un ierobežot savas vajadzības. Es gribētu pārliecināt viņus un visus mūsu ļaudis, lai naudu, ko parasti iegulda nevajadzīgās lietās, atdotu augstākiem, svētākiem mērķiem. Dariet visu, ko jūs spējat, lai radītu fondu gados vecajiem sludinātājiem, kas pastāvīgā darbā un rūpēs ir izsmēluši savus spēkus. Svētījiet visu, kas jums ir, Kungam. Neizlietojiet savu naudu, lai izpatiktu sev. Nododiet to Kunga kasē. Neļaujiet līdzekļiem iziet no jūsu rokām, lai tikai apmierinātu savas vai citu iegribas. Izdodot naudu, ievērojiet, ka tā ir Kunga nauda, ar ko jūs rīkojaties, un ka jums par tās izlietošanu jāatbild Viņam.

Gados vecos, kuru saites ar dzīvi irst, es aicinu taisnīgi rīkoties ar jūsu Kunga mantu, pirms jūs aizmiegat Jēzū. Pieminiet, ka jūs esat Dieva namturi. Kamēr jūs vēl dzīvojat, atdodiet Kungam atpakaļ Viņa īpašumu. Nenokavējiet nokārtot šo lietu, kamēr jums vēl ir prāts. Tuvojoties vecumam, mums pienākas izdalīt savus līdzekļus iestādēm, ko dibinājis Dievs. Sātans izlietos visādu viltību, lai atņemtu Kunga lietai tik ļoti vajadzīgos līdzekļus. Daudzi savu naudas podu saista pasaulīgos pasākumos, kad Dieva lietai vajadzīgs ikviens dolārs, lai virzītu uz priekšu patiesību un pagodinātu Viņa Vārdu. (296)

Es jautāju, vai mums nevajadzētu sev noguldīt mantu Debesīs, maisos, kas nenoveco? Es sevišķi spiedoši gribētu aicināt gados vecos, kam drīz jānokārto savas īpašumu lietas, atcerēties tos, kas ir uzticīgi kalpojuši ar Vārdu un mācību. Nolieciet savus līdzekļus, kur, veselībai un dzīvībai zūdot, tie var tikt ieguldīti Dieva lietā. Tā tie tiks nodoti mijējiem un pastāvīgi vairosies.

Es aicinu draudzi kopumā un tās locekļus atsevišķi atdot Dievam Viņam piederošo un jums uzticēto kapitālu un augļus. Tādā veidā jūs iegūsiet mantu Debesīs. Lai jūsu sirdis ir patiesi godīgas pret Jēzu. Kaut arī jūs varbūt jūtaties kā vismazākie no visiemsvētiem, tomēr jūs esat Kristus miesas locekļi, un caur Viņu jūs esat vienoti ar visiem Viņa cilvēcīgajiem darba rīkiem un ar Debesu augstu attīstīto būtņu augstību un spēku. Neviens no mums nedzīvo sev pašam. Katram ir noteikta sava pienākuma vieta, ne viņa paša šauro, savtīgo interešu apmierināšanai, bet lai katrs atstātais iespaids varētu būt stiprums priekš visiem. Ja mēs patiesi ticam, ka katrs atsevišķi esam skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, vai tad mēs kā draudze neparādīsim garu, kas ļoti atšķirtos no gara, kas tagad atklājas mūsu vidū? Vai mēs tad nebūsim dzīva, darbīga draudze?

Vajadzētu uzturēt pastāvīgi plūstošas lielās un mazās labdarības straumes. Dieva aizgādība ir tālu mums priekšā, iedama uz priekšu daudz ātrāk kā mūsu augstsirdīgā devība. Dieva lietas uzcelšanas un progresa ceļu aizprosto savtīgums, lepnums, mantkārībam pārspīlēta greznošanās un vēlēšanās izrādīties. Visai draudzei uzlikta svinīga atbildība pacelties augstāk katrā darba nozarē. Ja tās locekļi sekos Kristum, tad tie aizliegs sevi un atsacīs tieksmei izrādīties, uzvarēs mīlestību uz tērpiem, elegantām mājām un dāŗgām mēbelēm. (297)

Septītās dienas Adventistos jābūt daudz lielākai pazemībai, viņiem daudz vairāk jāatšķiras no pasaules, jo citādi Dievs mūs nepieņems, lai arī kāds būtu mūsu stāvoklis vai darba raksturs, kurā mēs esam iesaistījušies. Taupība un pašaizliegšanās dos daudziem cilvēkiem, kuru apstākļi ir viduvējii, līdzekļus labdarībai. Visiem pienākas mācīties no Kristus staigāt pazemīgi pa pašaizliegšanās teku, pa kuru gāja Debesu Majestāte. Pašaizliedzīgai vajadzētu būt visai kristieša dzīvei, lai, atskanot saucienam pēc palīdzības, mēs būtu gatavi atsaukties.

Kamēr vien sātans strādās ar nerimstošu spēku, lai iznīcinātu dvēsele, kamēr vien atskanēs saucieni pēc strādniekiem kādā no plašā pļaujas lauka daļām, tik ilgi arī skanēs aicinājums dot, lai atbalstītu Dieva darbu kādā no tā daudzajām nozarēm. Mēs palīdzam vienā vajadzībā, lai tādā veidā tikai kļūtu iespējams palīdzēt citā līdzīgā rakstura vajadzībā. Pašaizliedzība, kas nepieciešama, lai iegūtu līdzekļus, ko ieguldīt lietās, kuras Dievs vērtē visaugstāk, izveidos ieradumus un raksturu, kas iemantos atzinību: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps”, un darīs mūs derīgus dzīvot mūžīgi Tā klātbūtnē, Kas mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu iemantot mūžīgas bagātības.

Cilvēkiem atbildīgās vietās draud briesmas, ka daudzās viņu nestās nastas tos var satriekt, tomēr Kungs nevienam neuzspiež nastas, kas būtu par smagām nešanai. Viņš novērtē katru smagumu, pirms Viņš atļauj tam noslogot to sirdis, kas ir Viņa līdzstrādnieki. Katram Savam strādniekam mūsu mīlošais Debesu Tēvs saka: “Met savu nastu uz Kungu, Tas tevi uzturēs.” (Ps.55:23). Lai nastu nesēji tic, ka Viņš nesīs katru nastu, lielu vai mazu. (298)

Nest mūsu nastas Jēzus uzņemas tikai tad, ja mēs Viņam uzticamies. Viņš saka: “Nāciet šurp pie Manis, visi nogurušie un smagi nospiestie, dodi Man savu nastu, uzticiet Man padarīt to, ko nevar veikt cilvēcīgais darba rīks.” Uzticēsimies Viņam. Rūpju pilnā steiga ir akla un nespēj saskatīt nākotni. Bet Jēzus redz beigas jau sākumā, un katrās grūtībās Viņam ir sagatavots Savs ceļš palīdzības sniegšanai. Paliekot Kristū, mēs varam veikt visas lietas caur Viņu, Kas mūs stiprina.

Nesvētījušos strādnieku dēļ, lietas reizēm risināsies nepareizi. Jūs varat raudāt par citu nepariezās rīcības rezultātiem; tomēr neuztraucieties. šo darbu uzrauga Svēts Meistars. Viss, ko Viņš prasa, ir, lai strādnieki grieztos pie Viņa pēc rīkojumiem un paklausītu Viņa norādījumiem. Visas darba daļas - mūsu draudzes, misijas, sabatskolas, sanatorijas, izdevniecības - Viņš nes uz Savas sirds. Kāpēc uztraukties? Mūsu nerimstošai vēlmei redzēt draudzi dzīvu un darbīgu ir jābūt līdzsvarotai ar pilnīgu paļāvību uz Dievu; jo lielais Nastu Nesējs saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” “Seko Man.” Viņš iet pa priekšu, mums jāseko.

Lai neviens nepārvērtē savas Dieva dotās spējas, cenšoties vēl ātrāk virzīt uz priekšu Kunga darbu. Cilvēcīgais spēks nevar pasteidzināt darbu; ar to jāsavienojas Debesu inteliģences spēkam. Tikai tā Dieva darbu var novest līdz pilnībai. Cilvēks nevar padarīt Dieva daļu šajā darbā. Pāvils var stādīt, Apolls laistīt, tomēr pieaugšanu dod Dievs. Vienkāršā uzticībā un lēnprātībā cilvēkam jāsadarbojas ar dievišķo spēku, vienmēr darot savu vislabāko, tomēr pastāvīgi atzīstot, ka Dievs ir lielais Priekšstrādnieks. Cilvēkam nav jāuzticas sev, jo tā viņš izsmels savus rezerves spēkus un izpostīs garīgās un fiziskās spējas. Kaut arī visi strādnieki, kas tagad nes smagās nastas, tiktu nobīdīti malā, Dieva darbs tomēr tiks virzīts uz priekšu. Tāpēc savu dedzību darbā līdzsvarosim ar saprātu; pārtrauksim censties darīt to, ko vienīgi Kungs var paveikt.