Liecības draudzei 7

16.nodaļa

Dodieties ārā no pilsētām

(80) Kam ir jārūpējas par mūsu sanatoriju izvietošanu, tiem ar lūgšanām vajadzētu pētīt sanatorijas darba raksturu un mērķi. Tiem vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņi strādā, lai atjaunotu cilvēkā Dieva līdzību. Vienā rokā viņiem jānes zāles fizisko ciešanu

atvieglošanai un otrā rokā evaņģēlijs, ar to palīdzot grēku nomāktajai dvēselei. Tā viņiem jāstrādā kā patiesiem ārstnieciskiem misionāriem. Patiesības sēkla viņiem jāsēj daudzās sirdīs.

Izraugot vietu mūsu sanatorijām, nedrīkst pieļaut nekāda savtīguma, nekādu personīgu centienu ielaušanos. Kristus nāca uz šo pasauli, lai mums parādītu, kā dzīvot un strādāt. Mācīsimies no Viņa neizvēlēties priekš mūsu sanatorijām mūsu gaumei vispatīkamākās vietas, bet gan vietas, kas vispiemērotākas mūsu darbam.

Man dota gaisma, ka ārstnieciskā misijas darbā mēs esam pazaudējuši lielas priekšrocības, neizprotot izmaiņas nepieciešamību mūsu plānos par sanatoriju izvietošanu. Kunga prāts ir, lai šos institūtus dibinātu ārpus pilsētas. Tie jāizvieto laukos, cik vien iespējams, pievilcīgā apkārtnē. Dabā - Kunga dārzā - slimie vienmēr atradīs kaut ko, kas viņu uzmanību novērsīs no sevis un domas pacels pie Dieva.

Es esmu pamācīta, ka slimos vajadzētu kopt, kur nav pilsētas kņadas, kur nav tramvaju trokšņa un pastāvīgās ratu rīboņas. Ļaudis, kas nāk uz mūsu sanatorijām no lauku mājām, pratīs vērtēt klusu vietu; un nošķirtībā pacienti labprātīgāk pakļausies Dieva Gara iespaidam. (81)

Mūsu pirmo vecāku mājas, Ēdenes dārzs, bija ārkārtīgi skaists. Uz visām pusēm acs redzēja jaukus krūmus un brīnišķas puķes. Dārzā atradās visādi koki, no kuriem daudziem paŗpilnībā bija smaržīgi un gardi augļi. To zaros putni vīteroja savas slavas dziesmas. Ādams un Ieva savā neaptraipītā šķīstumā priecājās par Ēdenes skatiem un skaņām. Un šodien, kaut arī grēks ir metis savu ēnu pār zemi, Dievs vēlas, lai Viņa bērni atrastu prieku Viņa roku darbos. Mūsu sanatoriju izvietošana dabas ainavu vidū būtu paklausīšana Dieva plānam; un, jo ciešāk mēs saskaņosimies ar šo plānu, jo brīnišķīgāk Viņš darbosies cietošās cilvēces atjaunošanas labā. Mūsu izglītības un ārstniecības institūtiem vajadzētu izvēlēties vietas, kur, prom tumšajiem grēka mākoņiem, kas sedz lielās pilsētas, var uzlēkt Taisnības Saule ar dziedināšanu apakš Viņas spārniem. (Mal.3:20).

Lai mūsu darba vadītāji pamāca ļaudis, ka sanatorijas vajadzētu dibināt visjaukākajā vidē, vietās, ko netraucē pilsētas nemiers, - vietās, kur ar gudru pamācīšanu pacientu domas var saistīt ar Dieva domām. Atkal un atkal es esmu aprakstījusi šādas vietas; tomēr liekas, ka nav bijis nevienas auss, kas to dzirdētu. Nesen visskaidrākā un pārliecinošākā veidā man rādīja tās priekšrocības, kādas ir mūsu institūtu, īpaši mūsu sanatoriju un skolu dibināšanai ārpus pilsētām.

Kāpēc mūsu ārsti tik dedzīgi aizstāv novietošanos pilsētās? Jau pati pilsētu atmosfēra ir netīra. Tajās nevar pareizi pasargāt pacientus, kam jāpārvar nedabīgas tieksmes. (82) Pacientiem, kas ir stipru dzērienu upuri, pilsētas restorāni ir pastāvīgs kārdinājums. Izvietot mūsu sanatorijas, kur tās apņemm neticība, nozīmē strādāt pretī pūlēm atjaunot pacientu veselību.

Nākotnē apstākļi pilsētās kļūs arvien sliktāki un tiks atzīts, ka pilsētas dzīves iespaids ir nelabvēlīgs tā darba veikšanai, kas ir mūsu sanatoriju uzdevums.

Raugoties no veselības viedokļa, ļoti kaitīgi ir pilsētas dūmi un putekļi. Un pacienti, kas sava laika lielāko daļu spiesti pavadīt četrās sienās, jūt, ka viņi ir savu telpu cietumnieki. Skatoties ārā pa logu, tie neredz neko citu kā tikai namus, namus un namus.

Kas tā ieslēggti savās telpās, tie ir noskaņoti domāt par savāmbēdām un ciešanām. Reizēm slimnieku saindē viņa paša elpa.

Daudzi citi ļaunumi ir kā neizbēgamas sekas tam, ka mūsu ārstnieciskās iestādes tiek nodibinātas lielās pilsētās.

Kāpēc atņemt pacientiem veselību atjaunojošās svētības, ko sniedz dzīve svaigā gaisā? Es esmu pamācīta, ka, paskubinot slimos atstāt telpas un pavadīt laiku svaigā gaisā, kopjot puķes vai darot kādu citu vieglu, patīkamu darbu, viņu domas tiks novērstas no viņiem pašiem veselīgākā virzienā. Kustības svaigā gaisā jānoteic kā dziedinoša, dzīvību dodoša nepieciešamība. Jo ilgāk pacientus varēs uzturēt svaigā gaisā ārpus telpām, jo mazāk rūpju tie prasīs. Jo iepriecinošāka būs viņu apkārtne, jo cerībām bagātāki kļūs viņi paši. Apņemiet tos ar dabas skaistumu, novietojiet viņus, kur tie var redzēt puķu augšanu un dzirdēt putnu dziedāšanu, un viņu sirdīs modīsies dziesma, kas harmonizēs ar putnu dziesmām. Ieslēdziet viņus telpās, un, lai arī tās būtu nezin cik skaisti mēbelētas, tie kļūs īgni un drūmi. Dodiet viņiem svētības, ko sniedz dzīve ārpus telpām; tad viņu dvēsele celsies augšup. Atvieglojumu gūs miesa un gars. (83)

“Ārā no pilsētām,” ir mana vēsts. Mūsu ārstiem šajā jautājumā jau sen vajadzēja būt pilnīgi atmodušamies. Es ceru, lūdzu un ticu, ka tagad viņi atmodīsies un sapratīs, kāda nozīme ir iziešanai ārā uz laukiem.

Laiks ir tuvu, kad lielās pilsētas piemeklēs Dieva sodības. Drīz šīs pilsētas tiks briesmīgi satricinātas. Nav nozīmes, cik lielas vai stipras ir to ēkas, nav nozīmes, cik daudz ir darīts, lai tās nodrošinātu pret uguni. Lai tikai Dievs pieskaras šīm ēkām, un dažu minūšu vai dažu stundu laikā tās būs drupās.

Mūsu pasaules bezdievīgās pilsētas tiks aizslaucītas ar iznīcināšanas slotu. Ar lielo postu, kas tagad skar milzīgās celtnes un plašas pilsētu daļas, Dievs mums rāda, kas nāks pār visu zemi. Viņš mums ir teicis: “Mācieties līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt vasaru esam klāt. Tā arī, kad jūs visu to redzēsiet, tad ziniet, ka tas (Cilvēka Dēla atnākšana) ir tuvu priekš durvīm.” (Mat.24:32,33.)

Ķieģeļu un akmeņu ēkas nav visvēlamākās sanatorijai, jo tās parasti ir aukstas un drēgnas. Var iebilst, ka ķieģeļu ēkas izskatās pievilcīgākas un ka ēkām vajadzētu būt pievilcīgām. Tomēr mums vajadzīgas ietilpīgas ēkas; un, ja ķieģeļi ir par dārgiem, tad mums jāceļ no koka. Mums jāmācās būt taupīgiem. Tā ir nepieciešamība, ja ņem vērā darba lielumu, kuru mums jāpadara daudzās Dieva vīnadārza nozarēs.

Tiek iebilsts, ka pacienti koka būvēs nejutīsies droši no ugunsgrēka. Bet, ja mēs atrodamies uz laukiem un ne pilsētās, kur ēkas saspiestas cieši kopā, tad no šīs bīstamības varam izvairīties. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ugunsgrēks parasti sākas iekšpusē, un ne ārpusē, tādēļ ķieģeļa ēka arī nav droša tādā nozīmē. Slimos ir jāpārliecina, ka no veselības viedokļa, labākas ir koka celtnes, un ne ķieģeļu. (84)

Jau gadiem ilgi man dota gaisma, ka mums mūsu darbs nav jākoncentrē pilsētās. Nemiers un nekārtība, kas valda šajās pilsētās, kā arī apstākļi, ko izraisa darba apvienības un streiki, ļoti traucē mūsu darbu. Cilvēki cenšas dažādos arodos nodarbinātos strādniekus pakļaut īpašu apvienību saitēm. Tas nav Dieva plāns, bet gan tādas varas

plāns, ko mums nekādā veidā nevajadzētu atzīt. Piepildās Dieva Vārds; bezdievīgie paši sasaistās kūļos, kas gatavi sadedzināšanai.

Sniedzot pēdējo brīdinājuma vēsti pasaulei, mums tagad jāizlieto visas mums uzticētās spējas. šajā darbā mums jāsaglabā mūsu individualitāte. Mums nav jāsavienojas ar slepenām biedrībām vai arodapvienībām. Mums jāpaliek brīviem iekš Dieva, pastāvīgi gaidot norādījumus no Kristus. Visam, ko mēs darām, jātiek darītam, apzinoties tā uzdevuma svarīgumu, ko mums uzticējis Dievs.

Man dota gaisma, ka pilsētas pildīs sajukums, vārmācība un noziegumi, un ka šis ļaunums vairosies līdz pat zemes vēstures noslēgumam.

17.nodaļa

Uz laukiem

(85) 1901.gada augustā, atrodoties Losandželosas telts sanāksmē, nakts parādīšanā es biju kādā apspriedē. Apsvēra jautājumu par sanatorijas dibināšanu Dienvidu Kalifornijā. Daži pastāvēja, ka šo sanatoriju vajadzētu celt Losandželosas pilsētā un izteica iebildumus pret tās celšanu ārpus pilsētas. Citi runāja par priekšrocībām, kādas iegūs, ja sanatorija atradīsies laukos.

Mūsu vidū atradās Kāds, Kas šo jautājumu izskaidroja nepārprotami un pavisam vienkārši. Viņš mums teica, ka celt sanatoriju pilsētas robežās būtu kļūda. Sanatorijas rīcībā vajadzētu būt daudz zemes, lai slimnieki varētu strādāt svaigā gaisā. Nervoziem, drūmiem, nespēcīgiem pacientiem darbs svaigā gaisā ir nenovērtējams. Dodiet viņiem kopt puķu dobes. Lietojot grābekli, kapli un lāpstu, tie sev atradīs atvieglojumu daudzām kaitēm. Kūtrums ir par iemeslu daudzām slimībām.

Dzīve svaigā gaisā ir laba miesai un garam. Tas ir Dieva dziedniecības līdzeklis veselības atjaunošanai. Tīrs gaiss, labs ūdens, saules stari, apkārtējās dabas skaistums, - tie ir Viņa līdzekļi slimnieka veselības atjaunošanai dabīgā veidā. Gulēšana saulstaros vai koku ēnā slimajam ir vērtīgāka par zeltu un sudrabu.

Uz laukiem mūsu sanatorijas var apņemt ar puķēm un kokiem, augļu un vīna dārziem. šeit ārstiem un kopējiem no dabas lietām viegli atvasināt mācības par Dievu. Lai tie pacientiem norāda uz Viņu, Kura roka radījusi varenos kokus, augošo zāli un skaistās puķes, paskubinot tos ieraudzīt katrā plaukstošā pumpurā un ziedā Viņa mīlestības atklāsmi uz Saviem bērniem. (86)

Tā ir skaidri izteiktā Dieva griba, ka mūsu sanatorijas jāiekārto tik tālu no pilsētām, cik tas atbilst iespējām. šīs iestādes jānovieto klusās, nošķirtās vietās, kur pavērtos izdevības pacientiem norādīt uz Dieva mīlestību un mūsu pirmo vecāku mājvietu - Ēdeni, kas, pateicoties Kristus upurim, tiks atdots cilvēkam.

Cenšoties atgriezt slimajam veselību, ir jāizmanto Kunga radītās skaistās lietas. Ziedu aplūkošana, nogatavojušos augļu plūkšana un putnu priecīgo dziesmu klausīšanās atstāj sevišķi uzmundrinošu iespaidu uz nervu sistēmu. Dzīve svaigā gaisā vīros, sievās un bērnos izraisa vēlēšanos būt tīriem un godīgiem. Dabas lielo ārstniecisko spēku

atspirdzinošais un dzīvību dodošais iespaids stiprina organisma funkcijas, modina prātu, iedvesmo iztēli, atdzīvina garu un sagatavo cilvēku vērtēt Dieva Vārda skaistumu.

Pakļauti šiem iespaidiem, kas savienoti ar rūpīgu ārstēšanu un veselīgu uzturu, slimie atveseļojas. Nedrošie soļi kļūst vingri. Acis atgūst spožumu. Cerību zaudējušie kļūst mundri. Kādreiz izmisusī sejas izteiksme pauž prieku. Sūdzošos balss toni nomaina apmierinātība. Vārdi saka pārliecību: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā.” (Ps.46:2.) Mākoņiem klātā kristīgā cerība atkal kļūst spoža. Atgriežas ticība. Atskan vārdi: “Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, tomēr ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs gana zizlis mani iepriecina.” “Mana dvēsele teic augsti Kungu, un mans gars priecājas par Dievu, manu Pestītāju.” “Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem.” (Ps.23:4., Lūk.1:46,47., Jes.40:29.). Dieva laipnības atzīšana, Kas dāvājis šīs svētības, stiprina garu. Dievs ir ļoti tuvu un priecājas, ka Viņa dāvanas tiek vērtētas. (87)

Pēc radīšanas zeme bija svēta un skaista. Dievs to atzina par ļoti labu. Katra puķe, katrs krūms un katrs koks atbilda Radītāja nodomam. Viss, ko acs uzlūkoja, bija patīkams un jauks un pildīja prātu ar domām par Dieva mīlestību. Kārdinot cilvēku grēkot, sātans cerēja apturēt dievišķās mīlestības straumi, kas plūda pār cilvēci; tomēr tā vietā viņa darbs izraisīja jaunu un vēl dziļāku Dieva žēlastības un laipnības atklāšanos.

Dieva nolūks nebija, lai Viņa ļaudis drūzmētos pilsētās, spiestos kopā vienveidīgi celtās mājās un īrētās telpās. Sākumā Viņš ielika mūsu pirmos vecākus dārzā, skaisto dabas skatu un jauko skaņu vidū, un Viņš vēlas, lai šie skati un skaņas iepriecinātu cilvēku arī šodien. Jo ciešāk mēs saskaņosimies ar Dieva sākotnējo plānu, jo labvēlīgāks būs mūsu stāvoklis veselības saglabāšanai un atgūšanai.

18.nodaļa

Ne starp bagātniekiem

(88) Mums var likties, ka mūsu sanatorijām vislabāk būtu izraudzīt vietu starp bagātniekiem; ka tas mūsu darbam dotu iespaidu un nodrošinātu mūsu iestādēm pastāvīgus klientus. Bet šajos uzskatos nav gaismas. “Kungs redz ne tā, kā cilvēks redz.” (1.Sam.16:7.) Cilvēks vēro ārējo izskatu; bet Dievs uzlūko sirdi. Jo mazāk lielu celtņu būs ap mūsu iestādēm, jo mazāk sarežģījumu mēs piedzīvosim. No tiem, kam pieder lielas bagātības, daudzi ir neticīgi un negodbijīgi. Viņu prātu pilda pasaulīgas domas. Viņu laiku aizņem laicīgas izpriecas, trokšņaina jautrība un izklaidēšanās. Izšķērdība apģērbā un grezna dzīve paņem viņu līdzekļus. Debesu vēstneši viņu mājās netiek gaidīti. Viņi vēlas, kaut Dievs būtu tālu. Iemācīties pazemību cilvēcei ir grūti, un sevišķi grūti tas ir bagātiem un savu iegribu apmierinātājiem. Kas sevi neuzskata atbildīgus Dieva priekšā par visu, kas tiem pieder, tie tiek kārdināti paaugstināt sevi, it kā bagātība, ko sastāda zemes gabali un banku akcijas, padarītu tos neatkarīgus no Dieva. Lepnuma un iedomības pilni, tie savu vērtību mēro pēc savas bagātības.

Ir daudz bagātu cilvēku, kas Dieva skatījumā ir neuzticīgi namturi. Veidā, kā viņi savu bagātību iegūst un izlieto, Dievs ir saskatījis laupīšanu. Viņi nav ņēmuši vērā lielo visu lietu īpašnieku un nav izlietojuši tiem uzticētos līdzekļus, lai palīdzētu cietējiem un apspiestajiem. Viņi sev ir krājuši dusmību uz dusmības dienu, jo Dievs atalgos katru cilvēku pēc viņa darbiem. šie cilvēki nepielūdz Dievu; “es” ir viņu elks. Taisnību un

žēlastību tie izmet no prāta, atvietojot to ar mantrausību un cīņu. Dievs saka: “Vai Man tos nebūs piemeklēt?” (Jer.9:9.). (89)

Dievam nepatiktu, ja kādi no mūsu iestādēm tiktu izvietoti šādā sabiedrībā, lai arī cik liels liktos tur iegūstamais labums. Savtīgi bagāti cilvēki izšķiroši ietekmē citu prātu, un ienaidnieks var strādāt caur tiem, lai šķērsotu mūsu ceļu. Ļauni biedri vienmēr mazina dievbijību un novērš no Dieva, un šādi biedri var sagraut tos pamatlikumus, kurus atzīst Dievs. Dievs negribētu, ka kāds no mums būtu līdzīgs Latam, kas izvēlējās mājvietu, kur viņš un viņa ģimene pastāvīgi atradās saskarē ar ļaunu. Lats uz Sodomu aizgāja bagāts; viņš atstāja to bez kaut kā, eņģeļa rokas vadīts, kad dusmības vēstneši gaidīja, lai liktu plūst ugunīgajai straumei, kam vajadzēja aprīt šīs bagātīgi apveltītās pilsētas iedzīvotājus un izdzēst tās pavedinošo skaistumu. Tādā veidā vietu, ko Dievs savā laikā bija radījis ļoti skaistu, pārvēršot par drūmu tuksnesi.

Mūsu sanatorijas nevajadzētu izvietot bagātu cilvēku mājvietu tuvumā, kur tie skatīsies uz mums kā uz jaunievedumu un acij nepatīkamu lietu, izsakot nelabvēlīgas piezīmes, tāpēc ka šīs iestādes pieņem cietošās cilvēces visas šķiras. šķīsta un neaptraipīta reliģija padara tos, kas ir Dieva bērni, par vienu ģimeni, ar Kristu saistītu iekš Dieva. Bet pasaules gars ir lepns, partejisks, noslēgts, labvēlīgi noskaņots tikai pret nedaudziem.

Ceļot mūsu ēkas, mums jāturas tālāk no pasaulīgi lielo cilvēku mājām, liekot tiem, meklējot vajadzīgo palīdzību, aiziet no saviem biedriem uz vientuļākām vietām. Mēs nebūsim patīkami Dievam, ceļot mūsu sanatorijas starp ļaudīm, kas tērpjas un dzīvo pārspīlētā greznībā un kuri ir valdzinoši tiem, kas var izcelties pāri citiem.

19.nodaļa

Apdomība ēku celšanā

(90) Kā Dieva īpašie ļaudis mēs nevaram sekot pasaules dzīves veidam, tās mērķiem un ieradumiem. Mēs neesam atstāti tumsā, lai atdarinātu pasaules paraugus un panākumus darītu atkarīgus no ārējā izskata. Kungs mums ir pateicis, no kurienes nāk mūsu spēks. “šis ir Kunga Vārds Zerubabelam, sacīdams: Ne caur spēku, nedz caur varu, bet caur Manu Garu.” (Cak.4:6.) Kad Kungs to atrod par vēlamu, Viņš tiem, kas sargā Viņa ceļu, piešķir varu, kas tos dara spējīgus atstāt spēcīgu iespaidu uz labu. Tie ir atkarīgi no Dieva, un tiem jāatbild Viņam par veidu, kā tie lieto Viņa uzticētās spējas. Tiem jāatzīst, ka viņi ir Dieva namturi un ka tiem jāpaaugstina Viņa Vārds.

Kas savu mīlestību pievērš Dievam, tie gūs panākumus. Tie Kristū pazaudēs sevi, un pasaulīgiem vilinājumiem nebūs nekādas varas viņus pavedināt būt neuzticīgiem. Tie sapratīs, ka ārējais izskats nedod spēku. Ne dižošanās un ārēja greznība pareizi attēlos darbu, kas jādara Dieva izredzētiem ļaudīm. Kas saistīti ar mūsu sanatoriju darbu, tiem jābūt izrotātiem ar Kristus žēlastību. Tas viņiem dos vislielāko iespaidu uz labu.

Kungam ir nopietni nodomi ar mums. Viņa apsolījumi doti ar nosacījumu, ka mēs uzticīgi darīsim Viņa prātu; tāpēc sanatoriju celšanas darbos Viņam jābūt pirmam un pēdējam un visā vislabākajam.

Lai visi, kas saistīti ar Dieva darbu, sargās, ka ar vēlēšanos izrādīties neierosina citus apmierināt savas iegribas un nodoties augstām domām par sevi. (91) Kungs nevēlas, ka kāds no Viņa kalpiem ielaistos nevajadzīgos dārgos pasākumos, kas ļaudīm uzkrautu smagas parādu nastas, atņemot tiem līdzekļus, ar ko varētu sagādāt iekārtas Kunga darbam. Kamēr tie, kas sakās ticam šī laika patiesībai, staigās Kunga ceļos, darot nospriesto tiesu un taisnību, tik ilgi viņi var sagaidīt, ka Kungs viņiem piešķirs veiksmi. Bet, kad tie izvēlēsies nogriezties no šaurā ceļa, tad tie pazudinās sevi un tos, kas uz viņiem raugās pēc vadības.

Kas kārto ārstniecisko iestāžu dibināšanu, tiem jārāda pareiza priekšzīme. Pat ja ir paredzama nauda, tiem nevajadzētu izlietot vairāk par to, kas katrā ziņā nepieciešama. Kunga darbu vajadzētu vadīt, ņemot vērā visu Viņa vīna dārza daļu vajadzības. Mēs visi esam vienas ģimenes locekļi, viena Tēva bērni, un Kunga ienākumi jāizlieto, ievērojot Viņa lietas intereses visā pasaulē. Kungs raugās uz visām lauka daļām, un Viņa vīna dārzs jāapstrādā kā viena vesela vienība.

Mēs nedrīkstam visu kasē esošo naudu pieprasīt dažām vietām, bet jāstrādā tā, lai darbs ietu uz priekšu daudzās vietās. Kunga valstij jāpievieno jaunas teritorijas. Arī citas Viņa vīna dārza daļas jāapstrādā ar iekārtām, kas darbam piešķirtu spēku un iespaidu. Kungs mums aizliedz Viņa darbā vadīties no savtīgiem plāniem. Viņš aizliedz mums pieņemt plānus, kas atņemtu mūsu tuvākajam iekārtas, kas to darītu spējīgu veikt savu daļu patiesības pārstāvēšanā. Mums jāmīl tuvākais kā pašiem sevi.

Mums arī jāatceras, ka mūsu darbam jāatbilst mūsu ticībai. Mēs ticam, ka Kungs drīzi nāks, un vai mūsu ticībai nevajadzētu atspoguļoties mūsu celtajās ēkās? Vai mums vajadzētu lielas summas ieguldīt celtnē, kas drīz tiks iznīcināts lielajā ugunsgrēkā? Mūsu nauda nozīmē dvēseles, un tā jāizlieto, lai sniegtu patiesības atziņas tiem, kas grēka dēļ pakļauti Dieva tiesai. Tāpēc apspiedīsim savus godkāros plānus; sargāsimies no pārspīlējumiem vai izšķērdības, lai Kunga kase neiztukšojas un cēlājiem neaptrūkst līdzekļu viņiem norādītā darba veikšanai. (92)

Daudz vairāk naudas, kā bija nepieciešams, ir izlietots mūsu vecajām iestādēm. Kas tā rīkojās, tie domāja, ka tāda naudas izdošana darbam piešķir iespaidu un spēku. Tomēr šis aizbildinājums neattaisno nevajadzīgu līdzekļu izdošanu.

Dievs vēlas, lai mūsu iestādēs vienmēr atklātos mūsu Kungs, Kas ir Debesu Majestāte un godības Ķēniņš, pazemīgais, lēnprātīgais un pieticīgais Gars. Kristus pirmā atnākšana nav izpētīta tā, kā to vajadzētu darīt. Viņš nāca, lai būtu mums par priekšzīmi visās lietās. Viņa dzīve bija stingri pašaizliedzīga. Ja sekosim Viņa priekšzīmei, tad nekad neizdosim līdzekļus nevajadzīgi. Nekad mums nav jātiecas pēc ārējas greznības. Lai viss ir tāda rakstura, ka patiesības gaisma var spīdēt caur mūsu labajiem darbiem, tā kā Dievs tiek pagodināts, slimo ārstēšanā un ciešanu atvieglošanā lietojot vislabākās metodes. Slavu darbam dos ne līdzekļu ieguldīšana lielās celtnēs, bet gan reliģijas pamatlikumu īstā standarta un cēla, Kristum līdzīga rakstura saglabāšana.

Kļūdām, kas pielaistas ēku celšanā pagātnē, vajadzētu sniegt mums veselīgu brīdinajumu nākotnei. Mums jāredz, kur citi ir kļūdījušies, un nav vairs jāatdarina viņu kļūdas, bet gan attiecīgi jālabojas. Visā mūsu uz priekšu ejošā darbā mums jāredz taupības nepieciešamība. Nedrīkst būt nekādi nevajadzīgi izdevumi. Kungs nāks drīz, un mūsu izdevumiem celtniecībā jāsaskan ar mūsu ticību. Mūsu līdzekļi jāizlieto, sagādājot saulainas telpas, dziedinošu apkārtni un veselīgu uzturu. (93)

Mūsu uzskatus par mūsu institūtu celšanu un iekārtošanu jāveido patiesām praktiskām zināšanām par to, ko nozīmē pazemīgi staigāt kopā ar Dievu. Nekad nevajadzētu domāt, ka nepieciešams radīt iespaidu, ka esam bagāti. Nekad nevajadzētu paļauties uz ārējo izskatu kā uz līdzekli panākumu iegūšanai. Tie ir maldi. Vēlēšanās pēc ārišķībām pilnīgi neatbilst Dieva mums uzticētajam darbam. Tās prasa lielu naudas summu izdošanu un ir nežēlīgs tirāns. Tā pielīdzināma vēzim, kas pastāvīgi ēd dzīvības spēkus.

Vesela saprāta cilvēki ērtības vērtē augstāk par eleganci un ārišķībām. Ir kļūda domāt, ka, rūpējoties par spožu ārieni, nodrošinās vairāk pacientu un tāpēc arī vairāk līdzekļu. Pat arī tad, ja šāda rīcība palielinātu klientu skaitu, mēs navaram piekrist, ka mūsu sanatorijas tiek iekārtotas saskaņā ar šim laikmetam rakstirīgo mīlestību uz greznību. Kristīgais iespaids ir pārāk vērtīgs, lai to upurētu tādā veidā. Visai apkārtnei mūsu iiestāžu iekšpusē un ārpusē jāsaskan ar Kristus mācībām un praktiski jāapliecina mūsu ticība. Mūsu darbam visos tā veidos jārāda ne ārišķības un pārspīlēta greznība, bet gan svētots spriedums.

Ne lielās un dārgās celtnes, ne bagātais iekārtojums, ne arī ar gardumiem apkrautie galdi ir tie, kas dos mūsu darbam iespaidu un panākumus. Tā ir ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli; tā ir žēlastības atmosfēra, kas apņem ticīgo, Svētā Gara darbs pie prāta un sirds, kas viņu dara par dzīvības smaržu uz dzīvību un dod Dievam iespēju svētīt viņa pūles. (94)

Kungs var sazināties ar Saviem ļaudīm šodien un sniegt tiem gudrību Viņa gribas izpildīšanai, tāpat kā Viņš sazinājās ar Saviem ļaudīm senatnē un deva tiem gudrību saiešanas telts būvei. šīs celtnes konstrukcijā Viņš atklāja Savu spēku un varenību; un Viņa Vārdam jātiek pagodinātam būvēs, kas tiek celtas Viņam šodien. Uzticība, izturība un derīgums jāredz visās to daļās.

Kuru rokās nodota sanatoriju celšana, tiem jāpārstāv patiesība, strādājot garā un Dieva mīlestībā. Kā Noa savā laikā pasauli brīdināja ar šķirsta celšanas darbiem, tā ar uzticīgu darbu, ko veic šodien, ceļot Kunga iestādes, tika teiktas svētrunas, un dažas sirdis kļūs pārliecinātas un atgrieztas. Tāpēc lai strādnieki saprot, cik ļoti nepieciešama tiem ir pastāvīga Kristus palīdzība, lai iestādes netiktu velti dibinātas. Būvdarbiem turpinoties, lai tie atceras, ka tāpat, kā Noa un Mozus dienās Dievs deva norādījumus par sķirsta un saiešanas telts katru sīkāko daļiņu, arī šodien Viņš pats ir nomodā par Viņa iestāžu celšanu. Lai tie atceras, ka lielais būvbarbu Meistars pats grib vadīt Savu darbu ar Savu Vārdu, Savu Garu un Savu aizgādību. Tiem vajadzētu ņemt laiku padoma lūgšanai no Viņa. Lūgšanu balsīm un svētu dziesmu skaņām vajadzētu pacelties uz augšu kā jaukai vīraka smaržai. Visiem jāsaprot sava pilnīgā atkarība no Dieva; tiem jāatceras, ka tie ceļ iestādi, kur tiks darīts mūžīgas intereses skarošs darbs un ka darot šo darbu, tiem jābūt strādniekiem, kas strādā kopā ar Dievu. Vienmēr mūsu moto jābūt: “Lai skatāmies uz Jēzu.” Un apsolījums skan: “Es tev došu saprašanu un tev mācīšu ceļu, pa kuru jāiet; Es došu padomu, Mana acs būs pār tevi.” (Ps.32:8).

20.nodaļa

Ne izpriecu meklētājiem

(95) Mūsu sanatoriju darbiniekiem Dienvid-Kalifornijā.

Man ir noteikta vēsts mūsu ļaudīm Dienvid-Kalifornijā. Kungs no viņiem neprasa, lai tie rūpētos par iespējām tūristu uzņemšanai. Kādas iestādes dibināšana šim nolūkam būtu nepareizas priekšzīmes rādīšana Kunga ļaudīm. Rezultāti neattaisnotu pieliktās pūles.

Kāpēc mēs ceļam sanatorijas? Lai slimie, kas nāk uz tām ārstēties, saņemtu atvieglojumu no fiziskām ciešanām un varētu saņemt arī garīgu palīdzību. Sava veselības stāvokļa dēļ tie ir pieejami svētojošajam iespaidam, ko atstāj viņu labā strādājošie ārstnieciskie misionāri. Gudri rūpēsimies par viņu visaugstākajām interesēm.

Mēs nebūvējam sanatorijas viesnīcu vietā. Uzņemiet mūsu sanatorijās tikai tos, kas vēlas pakļauties pareizajiem pamatlikumiem, kas pieņem ēdienus, ko mēs varam tiem pasniegt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ja mēs atļautu pacientiem savās telpās lietot reibinošus dzērienus vai ja mēs tiem pasniegtu gaļas ēdienus, tad mēs nevarētu viņiem dot tādu palīdzību, kādu tiem vajadzētu saņemt, nākot uz mūsu sanatorijām. Mums viņiem jāpaziņo, ka, vadoties no pamatlikumiem, mēs šīs lietas izslēdzam no mūsu sanatorijām un mūsu restorāniem. Vai mēs nevēlamies redzēt savus līdzcilvēkus atbrīvotus no slimībām un vājībām, priecīgus par veselību un spēku? Tad būsim tik uzticīgi pamatlikumam kā magnēta adata polam. (96)

Tiem, kuru darbs ir pūlēties par dvēseļu izglābšanu, jābūt brīviem no pasaulīgās gudrības plāniem. Kāda bagāta cilvēka iespaida iegūšanai tie nedrīkst atļauties saistīt sevi ar plāniem, kas darītu kaunu viņu ticības apliecībai. Tie nedrīkst pārdot savas dvēseles finansiālu priekšrocību dēļ. Tie nedrīkst darīt neko, kas kavētu Dieva darbu un pazeminātu taisnības standartu. Mēs esam Dieva kalpi, un mums jābūt Dieva līdzstrādniekiem, darot Viņa darbu Viņa veidā, lai visi, kuru labā mēs strādājam, redzētu, ka mūsu vēlēšanās ir aizsniegt augstāku svētuma standartu. Ļaudīm, ar kuriem mēs nākam saskarē, jāredz, ka mēs ne tikai runājam par sevis aizliegšanu un upurēšanos, bet ka mēs to atklājam arī savā dzīvē. Mūsu priekšzīmei jāiedvesmo tie, ar kuriem mēs mūsu darbā saskaramies, kļūt labāk pazīstamiem ar Dieva lietām.

Ja mēs gatavojamies izdot līdzekļus sanatoriju celšanai, lai varētu strādāt slimo un apbēdināto pestīšanas labā, tad darbs mums jāplāno tā, lai tie, kuriem mēs vēlamies palīdzēt, arī saņemtu vajadzīgo palīdzību. Mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, miesas dziedināšanai; tomēr mums jāstrādā, lai kļūtu redzams, ka dvēseles dziedināšana ir daudz svarīgāka. Tiem, kas atnāk uz mūsu sanatorijām kā pacienti, jāparāda pestīšanas ceļš, lai tie var nožēlot un atgriezties un dzirdēt vārdus: Tavi grēki tev ir piedoti, ej ar mieru un negrēko vairs.

Ārstnieciskais misijas darbs Dienvid-Kalifornijā nav jāveic ar vienas milzīgas iestādes dibināšanu par patvērumu un uzjautrināšanos juceklīgai izpriecas meklējošai sabiedrībai, kas sev līdzi nesīs negausību atbalstošus uzskatus un tādu pašu dzīves veidu. šāds institūts paņemtu darbinieku laiku un spējas, kas vajadzīgas citur. Mūsu spējīgajiem cilvēkiem jāturpina pūlēties sanatorijās, kuru dibināšanas un uzturēšanas mērķis ir sagatavot prātu Kristus evaņģēlija uzņemšanai. (97)

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka iestādes, kas domātas par patvērumu un uzjautrināšanās vietu izpriecu meklētājiem, kuru vislielākās ilgas ir apmierināt savas iegribas, paņem laiku un spēku cilvēkiem, kas var darīt Kunga darbu Viņa norādītajā veidā. Saistot darbiniekus ar šādu iestādi, tiktu apdraudēta viņu drošība. Sargāsim mūsu jauniešus un jaunietes no visiem šādiem bīstamiem iespaidiem. Un, ja mūsu brāļi iesaistītos šādā pasākumā, tad dvēseļu glābšanas darbā tie negūtu cerētās sekmes.

Mūsu sanatorijas jādibina vienam mērķim - tagadējās patiesības virzīšanai uz priekšu. Un tās jāvada tā, lai uz tur ārstēties atnākušo cilvēku prātu atstātu noteiktu iespaidu par labu patiesībai. Darbinieku izturēšanās veidam, sākot no galvenā vadītāja līdz viszemāko vietu ieņemošam strādniekam, jākalpo patiesības pusē. Iestādi jāpiepilda garīgai atmosfērai. Mums pasaulei jāsniedz brīdinoša vēsts, un mūsu nopietnībai, mūsu nodošanās lielumam Dieva darbam jāietekmē ļaudis, kas nāk uz mūsu sanatorijām.

Cik ātri vien iespējams, sanatorijas jādibina dažādās Dienvid-Kalifornijas vietās. Lai darbs tiek uzsākts vairākās vietās. Ja iespējams, pērciet zemes gabalu, uz kura ēkas jau ir uzceltas. Pēc tam, kā darba augšana prasa, lai rūpējamies par atbilstošu ēku paplašināšanu.

Mēs dzīvojam tieši zemes vēstures noslēguma laikā, un mums jārīkojas piesardzīgi, izprotot, kas ir Kunga prāts, un, Viņa Gara apdvestiem, darot darbu, kam būs liela nozīme priekš Viņa lietas, darbu, kas pasludinās brīdinājuma vēsti apmātajai, pieviltajai un grēkos bojā ejošai pasaulei.

Dienvid-Kalfornijā pārdošanā ir daudzi zemes gabali, uz kuriem jau ir uzceltas sanatorijas darbam piemērotas ēkas. Dažus no šiem zemes gabaliem vajadzētu nopirkt un virzīt uz priekšu ārstniecisko misijas darbu saprātīgās, apzinīgās līnijās. Dienvid-Kalifornijā jādibina vairākas mazas sanatorijas to cilvēku pulku labā, kurus tur atvelk cerība atgūt veselību. Man doti norādījumi, ka tagad ir mūsu izdevība aizsniegt invalīdus, kas saplūst Dienvid-Kalifornijas kūrortvietās, un ka ir iespējams strādāt arī viņu apmeklētāju labā.

“Vai jūs nesakat: vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu.” (Jāņa 4:35).

Četrus mēnešus es nesu savā dvēselē šo Dienvid-Kalifornijas ārstnieciskā misijas darba nastu. Pēdējā laikā man dots daudz gaismas par to, kā Dievs vēlas, lai mēs vadām sanatorijas darbu. Mums jāskubina pacienti daudz laika pavadīt svaigā gaisā. Es esmu pamācīta teikt mūsu brāļiem, lai tie turpina meklēt lētus, patīkamus zemes īpašumus veselīgās vietās, kas piemērotas sanatoriju darbam.

Mums nav jāiegulda visi dabūjamie līdzekļi vienā ārstnieciskā iestādē, bet gan jādibina mazākas sanatorijas daudzās vietās. Drīz Dienvid-Kalifornijas kūrortvietu slava būs vēl lielāka nekā pašlaik. Tagad ir mūsu laiks ieiet šajā laukā, lai virzītu uz priekšu ārstniecisko misijas darbu.