Laikmetu ilgas

25. Aicinājums pie jūras

Mat. 4:18-22; Marka 1:16-20; Lūk. 5:1-11

[244] Pār Galilejas jūru ausa rīts. No neveiksmīgās nakts noguruši, mācekļi vēl atradās savās zvejas laivās. Jēzus bija atnācis, lai ūdens malā pavadītu kādu klusu stundu. Agrajā rītā Viņš cerēja uz mazu atelpu no ļaužu pūļiem, kas Viņam sekoja dienu no dienas. Bet drīz tie tomēr atkal sāka nākt. Viņu skaits ātri vairojās, tā ka Jēzum spiedās klāt no visām pusēm. Pa to laiku mācekļi bija piebraukuši pie krasta. Lai izvairītos no pūļa spiediena, Jēzus iekāpa Pētera laivā un lika mazliet atirties no krasta. Tā visi Viņu varēja labāk saredzēt un sadzirdēt, un no laivas Viņš mācīja ļaužu pulku krastmalā.

Kas tas bija par skatu, ko varēja vērot eņģeļi! Viņu godības Pavēlnieks sēž zvejnieka laivā, nerimstošo viļņu šurpu turpu šūpots, un sludina pestīšanas prieka vēsti uzmanīgajam ļaužu pulkam, kas nostājies līdz pat ūdens malai. Viņš, Debesu Godātais, savas valstības lielās patiesības vienkāršajiem ļaudīm pasludina zem klajas debess. Tomēr piemērotāku vietu tādam darbam vairs nevarēja vēlēties. Ezers, pakalni, tālu izpletušies lauki un saulstaru plūdi pār zemi - viss sniedza Viņam piemērus, ar ko ilustrēt savas pamācības un likt prātam tās iegaumēt. Neviena no Kristus izteiktajām atziņām neizskanēja veltīgi. Katrs vārds no Viņa lūpām nonāca pie kādas dvēseles kā mūžīgās dzīvības vārds.

Ļaužu pulks krastmalā ar katru brīdi pieauga. Sirmgalvji, atspiezdamies uz saviem spieķiem, norūdītie kalnu zemnieki, zvejnieki, kas nāca no sava darba ezerā, tirgotāji un mācītāji, bagātie un nabadzīgie, veci un jauni, atnesdami savus slimniekus un cietējus, spiedās klāt, lai dzirdētu dievišķā Skolotāja vārdus. Tādas ainas jau agrāk garā bija skatījuši pravieši, kad tie rakstīja: "Zabulona zeme un Naftaļa zeme jūrmalā, Aizjordāna, pagānu Galileja, ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi." (Mat. 4:15,16; Jes. 9:1,2) Bez ļaužu pulka Ģenecaretes ezera krastā Jēzus uzrunāja arī citus klausītājus. Raudzīdamies pāri gadsimtiem, Viņš savus uzticīgos redzēja cietumos un tiesas zālēs, kārdināšanās, vientulībā un bēdās. Viņa skatienam bija atklāta ikviena prieka, cīņas vai neziņas aina. Ar vārdiem, kurus Viņš sacīja ļaudīm, Viņš uzrunāja arī daudzus citus, sniedzot cerību pārbaudījumos, mierinājumu bēdās un gaismu tumsībā. Svētā Gara atgādināta, šī balss, kas runāja no zvejnieka laivas uz Galilejas jūras, būs sadzirdama līdz laiku beigām, nesot mieru cilvēku sirdīm.

Pabeidzis runāt, Jēzus griezās pie Pētera un pavēlēja viņam izbraukt jūrā un izmest savu tīklu lomam. Bet Pēteris bija kļuvis mazdūšīgs. Visu cauru nakti viņš nebija neko izvilcis. Tajās vientulīgajās stundās Pēteris atcerējās Jāņa Kristītāja likteni, kas viens pats smaka savā cietumā. Tāpat viņš domāja par izredzēm, kas sagaidīja Jēzu un Viņa sekotājus, par misijas neveiksmi Jūdejā un par priesteru un rakstu mācītāju ienaidu. Pat viņa paša nodarbošanās tam bija sagādājusi vilšanos; kad viņš pārbaudīja tukšos tīklus, nākotne rādījās drūma un neiepriecinoša. "Meistar," viņš sacīja, "mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest."

Dzidrajos ezera ūdeņos nakts bija vienīgais laiks zvejošanai ar tīkliem. Pēc nesekmīgām pūlēm visu nakti likās bez nozīmes izmest tīklu dienā, bet Jēzus bija devis pavēli, un mīlestība pret Mācītāju lika mācekļiem paklausīt. Sīmanis kopā ar savu brāli izmeta tīklu. Kad viņi mēģināja to vilkt, nozvejoto zivju daudzums bija tik liels, ka tīkls draudēja saplīst. Tiem vajadzēja saukt palīgā Jēkabu un Jāni. Lomu izvelkot, abas laivas tika piekrautas ar zivīm tā, ka tik tikko turējās virs ūdens.

Bet Pēteris vairs nedomāja par laivām un kravu. Tieši šis brīnumdarbs vairāk nekā visi citi iepriekšējie viņam liecināja par dievišķā spēka izpausmi. Viņš Jēzū tagad saskatīja To, kas valda pār visu dabu. Dievības klātbūtne atklāja viņa paša nesvētumu. Viņu pilnīgi pārvarēja mīlestība pret Kungu, kauns par savu neticību, pateicība par Kristus laipno pretimnākšanu, bet pāri visam - sava nešķīstuma izjūta bezgalīgas skaidrības priekšā. Kamēr biedri nogādāja drošībā izvilkto lomu, Pēteris nokrita pie Pestītāja kājām, izsaukdamies: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!"

Šī pati dievišķā svētuma izjūta bija likusi pravietim Daniēlam kā mirušam pakrist Dieva eņģeļa priekšā. Viņš sacīja: "Mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs." Tāpat arī Jesaja, skatīdams Kunga godību, izsaucās: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nesķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!" (Dan. 10:8; Jes. 6:5) Cilvēciskums savā vājumā un grēkā saskārās ar Dievības pilnību, un viņš jutās pilnīgi niecīgs un nesvēts. Tā tas ir noticis ar visiem, kam bijis ļauts skatīt Dieva lielumu un godību.

Pēteris izsaucās: "Aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!", taču pats apkampa Jēzus kājas, sajuzdams, ka nevar no Viņa šķirties. Pestītājs atbildēja: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot." Jesajam dievišķā vēsts tika uzticēta tikai tad, kad tas bija saskatījis Dieva svētumu un savu necienību. Kad Pēteris spēja atteikties no sava es un atzīt atkarību no Dieva spēka, viņš varēja saņemt aicinājumu darboties Kristus labā.

Līdz šim brīdim neviens no mācekļiem vēl nebija Jēzum pilnīgi pievienojies. Tie gan bija redzējuši daudzus no Viņa brīnumdarbiem un klausījušies pamācības, bet nebija atstājuši savu agrāko nodarbošanos. Jāņa Kristītāja apcietināšana visiem atnesa rūgtu vilšanos. Ja jau tāds bija Jāņa darbības iznākums, tad, visiem reliģiskajiem vadoņiem apvienojoties pret Jēzu, arī Viņam nekas labs nebija gaidāms. Šādos apstākļos tie jutās atviegloti, ja uz kādu laiku varēja atgriezties pie agrākās zvejniecības. Bet nu Jēzus tos aicināja atstāt visu iepriekšējo dzīvi un savas intereses savienot ar Viņa interesēm. Pēteris aicinājumu pieņēma. Kad tie iznāca malā, Jēzus tāpat pavēlēja pārējiem trim mācekļiem: " "Nāciet Man līdz, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam."

Pirms Jēzus tos uzaicināja atstāt laivas un zvejas tīklus, Viņš tiem deva pierādījumu, ka Dievs rūpēsies par viņu vajadzībām. Pētera laivas izmantošana Evaņģēlija darbam tika bagātīgi atmaksāta. Tas, kas "parāda savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc", ir sacījis: "Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī." (Rom. 10:12; Lūk. 6:38) Tieši ar tādu mēru Viņš atalgoja mācekļu pakalpojumu. Katrs Dieva darbā pienestais upuris tiks atlīdzināts pēc Viņa "žēlastības un laipnības pāri plūstošās bagātības". (Ef. 3:20; 2:7)

Drūmo pārdomu pilnajā naktī, kad mācekļi vieni paši atradās uz ezera, viņus smagi nomāca neticība un tie bija noguruši no veltīgajām pūlēm. Bet Jēzus klātbūtne viņos iededzināja ticību un atnesa prieku un sekmes. Tā tas ir arī ar mums: bez Kristus mūsu darbs paliek neauglīgs, un ir tik viegli neuzticēties un kurnēt. Bet, kad Viņš ir tuvumā un mēs strādājam Viņa vadībā, tad varam priecāties par Viņa spēka pierādījumiem. Atņemt dvēselei drosmi ir sātana darbs; Kristus vienmēr cenšas iedvest ticību un cerību.

Mums, tāpat kā mācekļiem, vienmēr jāatceras svarīgākā atziņa, ko šis brīnumdarbs sniedza - Tas, kura vārds spēja iegūt zivis no ezera, ar savas mīlestības saitēm var vilkt un iespaidot cilvēku sirdis tā, lai Viņa kalpi kļūtu par "cilvēku zvejniekiem".

Šie Galilejas zvejnieki bija vienkārši, neizglītoti ļaudis, bet Kristus, pasaules gaisma, tos visā pilnībā spēja sagatavot izraudzītajam amatam. Pestītājs nenicināja izglītību, jo intelekts ir svētība, ja to pārvalda mīlestība pret Dievu un ja tas ir nodots kalpošanai Viņam. Bet Viņš pagāja garām sava laika gudrajiem vīriem tāpēc, ka tie tik ļoti paļāvās uz pašu spēkiem, ka nespēja just līdzi ciešanām pakļautajai cilvēcei un kļūt par Nācaretes Vīra darbabiedriem. Savā svētulīgajā iedomībā tie apsmēja iespēju saņemt amācības no Kristus. Par darba biedriem Kungs sev meklē tādus, kas varētu kļūt par brīviem Viņa žēlastības straumes kanāliem. Katram, kas vēlas strādāt kopā ar Dievu, vispirms jāiemācās neuzticēties sev pašam; šāds cilvēks jau ir gatavs saņemt Kristus raksturu. Taču to nevar iegūt ar izglītību pat vislabākajās mācību iestādēs. Tas ir auglis no tās gudrības, kas atrodama vienīgi pie dievišķā Skolotāja.

Jēzus izvēlējās neizglītotus zvejniekus tāpēc, ka tie nebija apguvuši sava laika tradīcijas un maldīgās paražas. Tie bija vīri ar iedzimtām spējām, pazemīgi un gatavi mācīties - vīri, kurus Viņš varēja izaudzināt savam darbam. Dzīves neievērojamās takas min daudz tādu, kas, pacietīgi veikdami sava ikdienas darba soli, nemaz nezina, ka tiem ir spējas, kuras attīstot, tie paceltos uz vienādas pakāpes ar pasaules viscienījamākajiem vīriem. Lai pamodinātu snaudošos talantus, varbūt ir nepieciešams tikai viens Meistara rokas pieskāriens. Tādi bija arī tie, kurus Jēzus aicināja par saviem darbabiedriem. Pestītājs tiem dāvāja priekšrocību būt tuvās attiecībās ar Viņu. Nevienam no pasaules lielajiem vīriem nav bijis tāds Skolotājs. Kad mācekļi bija saņēmuši Pestītāja audzināšanu, tie vairs nebija neizglītoti un bez kultūras. Tie kļuva Viņam līdzīgi prātā un raksturā, un cilvēki atzina, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.

Izglītības augstākais uzdevums nav tikai zināšanu pasniegšana, bet gan dalīšanās tajā dzīvinošajā spēkā, kas saņemams, garam saskaroties ar garu un dvēselei ar dvēseli. Vienīgi dzīvība var radīt dzīvību. Ak, kāda tā bija priekšrocība trīs gadus ik dienu pavadīt kopā ar dievišķo dzīvību, no kuras nācis ikviens radošais impulss, nesdams svētību pasaulei! Vairāk par visiem šim brīnišķajam spēkam sevi pakļāva mīļotais māceklis Jānis. Viņš saka: "Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies." "Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību." (1. Jāņa 1:2; Jāņa 1:16)

Mūsu Kunga apustuļiem nebija itin nekā, ar ko tie būtu varējuši lepoties. Bija skaidri redzams, ka viņu darba panākumi nāk vienīgi no Dieva. Šo vīru dzīve, raksturi, kurus tie attīstīja, un varenais darbs, ko Dievs ar viņu strpniecību padarīja, liecina par Viņa iespējām darboties tādu cilvēku labā, kas gatavi mācīties un paklausīt.

Tas, kas visvairāk mīl Kristu, izdarīs visvairāk laba. Nav robežu tāda cilvēka derīgumam, kas ir atteicies no sava es, ļaujot savā sirdī darboties Svētajam Garam, lai dzīvotu Dievam pilnīgi svētītu dzīvi. Ja kāds bez kurnēšanas un paguruma ceļā ir ar mieru ievērot nepieciešamo disciplīnu, tad Dievs to mācīs stundu no stundas un dienu no dienas. Viņš ilgojas parādīt savu žēlastību. Ja Viņa ļaudis noņems šķēršļus, tad Kungs pa cilvēciskiem kanāliem bagātīgās straumēs izlies pestīšanas svētības. Ja tikai vienkāršos cilvēkus paskubinātu darīt visu to labo, ko tie spēj, ja tos neatturētu kādas rokas, lai apspiestu viņu dedzību, tad tur, kur tagad Kristum ir viens darbinieks, būtu simts darbinieku.

Dievs ņem cilvēkus tādus, kādi tie ir un audzina savam darbam, ja vien tie grib Viņam nodoties. Dvēselē uzņemts, Dieva Gars atdzīvinās visas tur esošās spējas. Svētā Gara vadībā Dievam bez atlikuma svētīts prāts attīstīsies harmoniski un tiks stiprināts, lai saprastu un izpildītu Dieva prasības. Vājais, svārstīgais raksturs tiks pārvērsts stiprā un nesatricināmā. Nemitīga svētīšanās nodibinās tik tuvas attiecības starp Jēzu un Viņa mācekli, ka kristietis kļūs līdzīgs Meistaram garā un raksturā. Tuvās attiecībās ar Kristu tas iegūs skaidrākus un plašākus uzskatus. Viņa uztveres spējas būs asākas un spriedums nosvērtāks. Tos, kas ilgosies kalpot Kristum, tā pārņems Taisnības Saules dzīvinošais spēks, ka viņš spēs nest daudz augļu Dievam par godu.

Vīri ar visaugstāko izglītību humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir smēlušies dārgas atziņas no kristiešiem - vienkāršiem ļaudīm, kurus pasaule uzskatījusi par nemācītiem. Bet šie neievērojamie mācekļi savu izglītību bija ieguvuši visaugstākajā skolā. Tie bija sēdējuši pie Tā kājām, kas runāja tā, kā "vēl neviens cilvēks nav (..) runājis".

26. Kapernaumā

[252] Kapernaumā Jēzus uzturējās savu daudzo ceļojumu starplaikos, un tā kļuva pazīstama kā "Viņa pilsēta". Tā atradās Galilejas jūras krastā, Ģenecaretes jaukā līdzenuma malā, vai pat tieši tajā.

Ezera dziļā ieplaka tā krastus ietverošajai ielejai nodrošināja maigo dienvidu klimatu. Te Kristus dienās slējās palmas un olīvkoki, kuploja augļu dārzi un vīna kalni, zaļi tīrumi un lielā pārpilnībā krāšņi ziedošas puķes, ko visu slacīja pār klintīm plūstošās kalnu upītes. Ezera krasti un tuvējie, to ieslēdzošie pakalni bija pilsētiņu un ciemu nosēti. Ezers bija pilns ar zvejas laivām. Visur juta darbīgu, rosīgu dzīves ritmu.

Kapernauma bija visai piemērota, lai kļūtu par Pestītāja darbības centru. Atrazdamās uz galvenā ceļa, kas veda no Damaskas uz Jeruzālemi un Ēģipti, kā arī uz Vidusjūru, tā izveidojās par lielu satiksmes mezglu. No daudzām zemēm ļaudis devās cauri pilsētai vai arī uzkavējās tajā, atpūzdamies no sava ceļojuma abos virzienos. Šeit Jēzus varēja sastapt visas tautas un visas sabiedrības šķiras, kā bagātos un varenos, tā nabadzīgos un vienkāršos; Viņa mācības no šejienes tika aiznestas uz citām zemēm un daudzām mājām. Tās varēja ierosināt uz pravietojumu pētīšanu, pievēršot uzmanību Pestītājam, lai Viņa misija kļūtu zināma visā pasaulē.

Neskatoties uz Sinedrija cīņu pret Jēzu, ļaudis ar lielu interesi gaidīja Viņa darbības tālāko attīstību. Visas Debesis bija intereses pārņemtas. Eņģeļi sagatavoja Viņam ceļu, darīdami iejūtīgas cilvēku sirdis un vilkdami tās pie Pestītāja.

Par Kristus spēka liecinieku Kapernaumā kļuva augstmaņa dēls, kuru Viņš dziedināja. Galminieks ar visu saimi priecīgi stāstīja par savu ticību. Kad kļuva zināms, ka pats Mācītājs atkal ir viņu vidū, kājās sacēlās visa pilsēta. Ļaudis steigšus traucās pie Viņa, un sabatā sinagoga bija tā pārpildīta, ka daudziem vajadzēja doties mājup, jo tur vairs nevarēja iekļūt.

Visi, kas dzirdēja Pestītāju, bija pārsteigti par Viņa mācību, jo "Viņa vārdi bija vareni". "Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji." (Lūk. 4:32; Mat. 7:29) Rakstu mācītāju un vecāko mācīšana bija auksta un formāla, kā no galvas iekalta mācību stunda. Dieva Vārds tiem bija bez dzīvības un spēka, jo to viņi parasti aizstāja ar savām idejām un tradīcijām. Ierastajā dievkalpojuma gaitā tie teica, ka izskaidro bauslību, bet Dieva inspirācija neskāra ne viņu pašu, ne klausītāju sirdis.

Jēzum nebija nekādu saistību ar jūdu dažādajiem strīdiem. Viņa uzdevums bija pasludināt patiesību. Viņa vārdi izlēja lielu gaismu pār sentēvu un praviešu mācībām, un Svētie Raksti cilvēkiem parādījās kā jauna atklāsme. Vēl nekad Viņa klausītāji Dieva Vārdu nebija tik dziļi izpratuši.

Jēzus ar tautu sastapās tās ikdienas interešu lokā - kā tāds, kas pazīst ļaužu grūtības. Viņš patiesību padarīja skaistu, pasniegdams to vistiešākajā un visvienkāršākajā veidā. Viņa valoda bija tīra un skaidra kā tekoša ūdens straume. Pēc rabīnu vienmuļās vārdu plūsmas Viņa balss šķita kā mūzika. Bet, kaut gan Jēzus mācīja vienkārši, Viņš runāja kā tāds, kam ir vara. Šī iezīme Viņa sludināšanu izcēla pāri visam citam. Rakstu mācītāji runāja ar šaubām un vilcināšanos, it kā Svētos Rakstus varētu izskaidrot gan vienādi, gan otrādi. Klausītāji ik dienas nonāca arvien lielākā neskaidrībā. Bet Jēzus mācīja Rakstus ar neapšaubāmu autoritāti. Ikkatru aizskarto tematu Viņš pasniedza ar tādu spēku, it kā teiktos vārdus nemaz nevarētu apstrīdēt.

Tomēr Viņš bija vairāk nopietns nekā straujš un runāja, apzinoties savu uzdevumu. Viņš atklāja mūžīgās pasaules realitāti. Katrā tematā tika paaugstināts Dievs. Jēzus centās salauzt to mulsinošo apmātību, kas cilvēkiem liek domāt tikai par zemes lietām. Šīs dzīves vērtības Viņš pakļāva mūžības interesēm, tomēr neignorēja to svarīgumu. Jēzus mācīja, ka Debesis un zeme ir savā starpā saistītas un ka dievišķās patiesības atziņa sagatavo cilvēkus labāk izpildīt savus ikdienas pienākumus. Viņš runāja, pazīstot Debesis un apzinoties savu saikni ar Dievu, bet, nenoliedzot arī vienotību ar ikvienu cilvēces ģimenes locekli.

Žēlastības vēstis vienmēr tika piemērotas klausītājiem. Viņš prata sacīt vārdus īstajā laikā un "ar vārdiem stiprināt nogurušos" (Jes. 50:4), jo Viņa lūpām bija dota žēlastība, lai patiesības dārgumus cilvēkiem varētu pasniegt vissaistošākajā veidā. Jēzus prata taktiski pieiet arī aizspriedumu pārņemtajiem prātiem un pārsteigt tos ar ilustrācijām, kas saistīja viņu uzmanību. Rosinot iztēli, Viņš centās aizsniegt sirdi. Salīdzinājumi parasti tika ņemti no ikdienas dzīves, un, neskatoties uz vienkāršību, tajos slēpās apbrīnojami dziļa nozīme. Putni gaisā, lilijas laukā, sēkla, gans un avis - visi šie Kristus lietotie tēli apgaismoja nemirstīgo patiesību; un vēlāk, ik reizes, kad Viņa klausītājiem gadījās tos redzēt dabā, tie atcerējās Viņa vārdus. Kristus ilustrācijas nemitīgi atgādināja Viņa pamācības.

Jēzus nekad cilvēkiem neglaimoja un nekad nerunāja kaut ko tādu, kas vēl vairāk dotu impulsu viņu ilūzijām un pieņēmumiem; Viņš tos neslavēja par viņu gudrajiem izdomājumiem. Bet dziļi, no aizspriedumiem brīvi domātāji uztvēra Viņa mācību un pārliecinājās, ka tā pārbauda viņu gudrību. Tie brīnījās par vienkāršā valodā izteikto garīgo patiesību. Viņa vārdi valdzināja visizglītotākos, un arī nemācītie vienmēr no tiem kaut ko ieguva. Viņam bija vēsts pilnīgi neizglītotiem, un pat pagāni saprata, ka Jēzum ir kāda tieši viņiem domāta vēsts.

Viņa sirsnīgā līdzjūtība ar dziedinošu pieskārienu krita nogurušās un bēdu pilnās sirdīs. Pat saniknotu ienaidnieku uzbrukumos Viņu apņēma miera atmosfēra. Jēzus patīkamā sejas izteiksme, rakstura jaukums un pāri visam - skatienā un balss noskaņā izteiktā mīlestība pievilka visus, kas nebija nocietinājušies neticībā. Ja Viņā nebūtu mājojis tas jaukais, iejūtīgais gars, kas atmirdzēja katrā skatienā un vārdā, tad Viņš nespētu piesaistīt tādas ļaužu masas. Apbēdinātie, kas nāca pie Jēzus, juta, ka Viņš savas intereses vieno ar viņu interesēm kā uzticīgs un mīļš draugs, un tādēļ tie vēlējās uzzināt vairāk par tām patiesībām, kuras Viņš mācīja. Debesis zemei bija tik tuvu! Tie ilgojās pēc Pestītāja klātbūtnes, lai Viņa mīlestības ieprieca ar tiem varētu palikt vienmēr.

Ar dziļu nopietnību Jēzus vēroja pārmaiņas savu klausītāju sejas izteiksmē. Sejas, kuras pauda interesi un patiku, Viņam sagādāja lielu gandarījumu. Kad patiesības bultas aizsniedza dvēseli, izlauzdamās cauri egoisma sienām, radīdamas nožēlu un beidzot arī pateicību, Pestītājs kļuva līksms. Kad Viņa skatiens, slīdot pāri klausītāju pulkam, pamanīja jau agrāk redzētās sejas, Viņa acīs iemirdzējās prieks. Viņš tur saskatīja cerības rosinošus savas valstības pavalstniekus. Kad izteiktā patiesība aizskāra kādu iemīļotu elku, Viņš uztvēra arī šo pārmaiņu - vēsu, noraidošu skatu, kas liecināja, ka gaisma ir nevēlama. Redzot cilvēkus atsakāmies no miera vēsts, Viņa sirdssāpes nebija izmērojamas.

Sinagogā Jēzus runāja par valstību, kuru Viņš nācis uzcelt un par savu sūtību atbrīvot sātana gūstekņus. Tad Viņu pārtrauca izbaiļu kliedziens. Kāds velna apsēstais izlauzās uz priekšu no ļaužu pūļa, brēkdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu, no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais." (Marka 1:24)

Izcēlās apjukums un troksnis. Klausītāju uzmanība tika novērsta un Kristus vārdus neviens vairs neievēroja. Tieši ar tādu nolūku arī sātans savu upuri bija aizvedis uz sinagogu. Bet Jēzus norāja ļauno garu, sacīdams: "Palieci klusu un izej no tā!" "Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja."

Sātans bija aptumšojis nelaimīgā cietēja prātu, bet Pestītāja klātbūtnē šajā tumsā ielauzās kāds gaismas stariņš. Viņā pamodās ilgas tikt brīvam no sātana varas, bet ļaunais gars pretojās Kristus spēkam. Kad cilvēks mēģināja saukt Jēzu pēc palīdzības, viņa mutē vārdus ielika ļaunais gars, un tas izbailēs un mokās iekliedzās. Velna apsēstais pa daļai saprata, ka atrodas Tā tuvumā, kas viņu spēj atbrīvot. Bet, kad tas mēģināja nokļūt tur, kur šī varenā roka viņu varētu aizsniegt, to atturēja kāda cita griba; no viņa mutes atskanēja kāda cita vārdi. Cīņa starp sātana spēku un viņa karsto vēlēšanos pēc brīvības bija briesmīga.

Tas, kurš kārdināšanu tuksnesī bija uzvarējis sātanu, atkal aci pret aci satikās ar savu ienaidnieku. Ļaunais gars pielietoja visu savu spēku, lai upuri paturētu savās rokās, jo atkāpties nozīmētu atdot uzvaru Jēzum. Šķita, ka nomocītajam vīram cīņā ar ienaidnieku, kas jau bija laupījis viņa vīrišķību, būs jāzaudē arī dzīvība. Bet Jēzus ar pavēli gūstekni atbrīvoja. Cilvēks, kas tikko bija velna apsēsts, tagad stāvēja pārsteigto ļaužu priekšā laimīgs, ka var brīvi valdīt pats pār sevi. Pat ļaunais gars bija apliecinājis Pestītāja dievišķo spēku.

Cilvēks slavēja Dievu par savu izglābšanu. Acis, kas tikko bija degušas ārprāta dusmās, tagad izstaroja saprātu un pārplūda pateicības asarās. Ļaudis aiz brīnumiem zaudēja valodu. Atguvušies tie cits citam sauca: "Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa." (Marka 1:27)

Noslēpumainais iemesls postam, kas šo cilvēku padarīja par šausmām draugiem un par nastu sev, bija viņa paša dzīve. Viņu bija savaldzinājuši grēka prieki, un tas savu dzīvi iedomājās pārvērst par lielisku karnevālu. Viņam pat sapņos nerādījās, ka kļūs par briesmām pasaulei un par kaunu ģimenei. Viņš tikai cerēja laiku pavadīt izpriecās, bet, kad uzgāja uz slidenās takas, tad katrs solis neatturami veda lejup. Nesātība un izlaidība sabojāja viņa rakstura cēlās īpašības, un sātans to pilnīgi pārņēma savā varā.

Nožēla nāca par vēlu. Tad, kad šis cilvēks labprāt būtu upurējis bagātību un izpriecas, lai tikai atgūtu savus zaudētos vīra gadus, viņš ļaunā rokās jau bija kļuvis bezspēcīgs. Viņš bija iegājis ienaidnieka teritorijā, un sātans to pārņēma savā varā. Kārdinātājs viņu bija ievilinājis ar daudziem jaukiem priekšlikumiem; bet, tiklīdz nelaimīgais atradās tā spēka iespaidā, ienaidnieks savā cietsirdībā kļuva nepiekāpīgs un briesmīgs savos niknajos uzbrukumos. Tāds rezultāts gaida visus, kas padodas ļaunajam. Prieki, kas sākotnēji ir valdzinoši, beigsies izmisuma tumsā vai pazudinātas dvēseles ārprātā.

Tas pats ļaunais gars, kas Kristu kārdināja tuksnesī un kas savā varā turēja Kapernaumas ārprātīgo, valdīja arī pār neticīgajiem jūdiem. Bet viņu priekšā tas ieņēma dievbijīgu izskatu, cenzdamies tos maldināt ar iemesliem, kuru dēļ tiem būtu jāatsakās no Pestītāja. Viņu stāvoklis bija bezcerīgāks nekā velna apsēstajam, jo tie nejuta vajadzību pēc Kristus un tāpēc vēl ciešāk tika pakļauti sātana virskundzībai.

Kristus personīgās darbības laiks cilvēku vidū bija tumsības valsts spēku vislielākās aktivitātes periods. Gadsimtiem ilgi sātans un viņa ļaunie eņģeļi bija centušies valdīt pār cilvēku miesu un dvēseli, lai nomāktu viņus ar grēku un ciešanām; bet par radušos postu tie apsūdzēja Dievu. Jēzus cilvēkiem atklāja Tēva raksturu. Viņš salauza sātana varu un atbrīvoja viņa gūstekņus. Jauna dzīvība, mīlestība un spēks no Debesīm pildīja cilvēku sirdis, un tumsības valdnieks bija spiests cīnīties par savas valstības pastāvēšanu. Tādēļ sātans sapulcināja visus savus karapulkus, lai ik solī apdraudētu Kristus darbu.

Tā tas būs arī lielajā beigu cīņā starp taisnību un grēku. Kad pār Kristus mācekļiem no augšienes nāks jauna dzīvība, gaisma un spēks, jauns uzliesmojums verdīs arī no bezdibeņa, stiprinādams sātana spēkus. Sasprindzinājums pārņems katru elementu virs zemes. Ar gadsimtu ilgajā cīņā trenētu veiklību ļaunuma valdnieks darbosies zem viltus maskas. Viņš parādīsies kā gaismas eņģelis, un lieli ļaužu pulki tam klausīs, "pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām". (1. Tim. 4:1)

Kristus dienās Israēla vadītāji un mācītāji nespēja sātanam pretoties, jo viņi noraidīja vienīgo līdzekli, ar kura palīdzību varētu atvairīt ļaunos garus. Tas bija Dieva Vārds, ar ko Kristus pārspēja ļauno. Israēla vadoņi gan apgalvoja, ka viņi ir Dieva Vārda izskaidrotāji, bet tie to pētīja vienīgi, lai uzturētu spēkā savas tradīcijas un uzspiestu citiem cilvēku radītos priekšrakstus. Ar saviem izskaidrojumiem tie lika Rakstiem runāt to, ko Dievs nekad nebija sacījis, un ar mistiskajām teorijām padarīja neuztveramu to, kas bija skaidri atklāts. Viņi diskutēja par nenozīmīgu un nevajadzīgu sīkumainību formu ievērošanā un noliedza visbūtiskāko patiesību. Tā izplatījās neticība. Dieva Vārdam tika laupīts spēks, un ļaunais panāca to, ko gribēja.

Vēsture atkārtojas. Ar atvērtu Bībeli rokās un apliecinādami, ka ciena tās mācības, daudzi mūsu dienu reliģiskie vadītāji ticību tai kā Dieva Vārdam īstenībā iznīcina. Tie cītīgi nodarbojas ar Vārda analīzi, bet savus uzskatus izceļ pāri visskaidrākajiem apgalvojumiem. Viņu rokās Dieva Vārds zaudē savu atjaunojošo spēku. Lūk, kāpēc visapkārt trako neticība un valda grēks!

Kad sātans ir sagrāvis ticību Bībelei, tas pavedina cilvēkus meklēt gaismu un spēku pie citiem avotiem. Tā viņš nemanot piezogas klāt. Kas novēršas no Rakstu skaidrajām mācībām un atraida Svētā Gara pārliecinošo balsi, tie pakļaujas dēmonu varai. Kritizēšana un spekulācijas attiecībā uz Svētajiem Rakstiem ir atvērušas durvis spiritismam un teozojai - šīm seno laiku pagānisma modernizētajām formām - un ļāvušas tām ieviesties pat baznīcās, kur apliecina mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Paralēli Evaņģēlija pasludināšanai darbojas arī tādi spēki, kas nav nekas cits kā melu gara mēdiji. Daudzi cilvēki ar tiem ielaižas vienīgi ziņkārības dēļ, bet, redzēdami pierādījumus, ka tur darbojas vairāk nekā cilvēka spēks, tiek vilināti iet tālāk, līdz tos jau kontrolē griba, kas ir daudz stiprāka par viņu pašu vēlēšanos. Tie vairs nespēj izbēgt no tās noslēpumainā spēka.

Dvēseles aizsargmūri ir sagrauti. Nav vairs barjeru pret grēku. Tikko Dieva Vārda un Viņa Gara dotie ierobežojumi ir atraidīti, neviens cilvēks nezina, līdz kādai pagrimuma dzelmei viņš var noslīdēt. Slepeni grēki vai pār cilvēku valdošas kaislības var viņu turēt gūstā un padarīt tikpat bezspēcīgu kā Kapernaumas velna apsēsto. Tomēr arī tad stāvoklis vēl nav bezcerīgs.

Ļauno mēs varam uzvarēt tieši tāpat, kā to uzvarēja Kristus - ar Dieva Vārda spēku. Kungs pār mums nevalda bez mūsu piekrišanas; bet, ja mēs vēlamies zināt un darīt Viņa prātu, tad mums pieder apsolījums: "Un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus." "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva." (Jāņa 8:32; 7:17) Ticot šiem apsolījumiem, ikviens cilvēks var tikt atbrīvots no maldu valgiem un grēka varas.

Katrs cilvēks var brīvi izvēlēties, kam pakļauties. Neviens nav tik pagrimis, ka tas nevarētu atrast glābšanu Kristū. Velna apsēstais lūgšanas vietā varēja izkliegt tikai sātana iedvestus vārdus, taču sirds neizteiktais sauciens tika sadzirdēts. Neviens grūtībās nonākušas dvēseles kliedziens, kaut arī tam pietrūktu izteiksmes vārdos, nepaliks neievērots. Tie, kas grib slēgt derību ar Dievu, netiks atstāti sātana varai vai savas bezspēcīgās dabas pakļautībā. Pestītājs tos uzaicina, lai tie "pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, - jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!" (Jes. 27:5) Tumsības gari cīnīsies par dvēseli, kas reiz bijusi viņu varā, bet Dieva eņģeļi šīs dvēseles glābšanai grib izmantot vēl lielāku spēku. Kungs saka: "Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa gūstekņi? (..) Tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus." (Jes. 49:24,25}Kamēr draudze sinagogā vēl bija izbrīna un bijības pārņemta, Jēzus aizgāja uz Pētera māju, lai mazliet atpūstos. Bet arī pār šo māju bija nolaidusies ēna. Pētera sievasmāte gulēja slima "ar grūtu drudzi". Jēzus pavēlēja slimībai atkāpties, un cietēja cēlās un kalpoja Mācītāja un mācekļu dienišķajām vajadzībām.

Vēsts par Kristus darbu ātri izplatījās pa visu Kapernaumu. Baidīdamies no rakstu mācītājiem, ļaudis neuzdrošinājās nākt sabatā un lūgt dziedināšanu, bet, tikko saulīte pazuda aiz apvāršņa, sākās liela kustība. No savām mājām, veikaliem un tirgus laukumiem pilsētas iedzīvotāji steidzās uz vienkāršo mājokli, kur bija apmeties Jēzus. Slimos nesa ar nestuvēm; citi atnāca paši, atspiedušies uz spieķiem vai draugu atbalstīti, cenšoties nokļūt pēc iespējas tuvāk Pestītājam.

Stundu pēc stundas tie nāca un gāja, jo neviens nevarēja zināt, vai rīt vēl Ārsts būs viņu vidū. Tādu dienu Kapernauma vēl nekad nebija pieredzējusi. Gaisu pildīja triumfa un atbrīvošanās gaviļu balsis. Pestītājs priecājās par paša izraisīto līksmību. Kad Viņš redzēja atnākušo ļaužu ciešanas, Glābēja sirds iedegās līdzjūtībā un Viņš priecājās, ka Viņam ir spēks atdot tiem veselību un laimi.

Savu darbu Jēzus pārtrauca tikai tad, kad palīdzību bija saņēmis pēdējais cietējs. Bija vēla nakts, kad ļaudis izklīda un pār Sīmaņa namu nolaidās klusums. Garā uztraukumu pilnā diena bija pagājusi, un Jēzus ilgojās pēc atpūtas. Bet, kad pilsēta vēl snauda, Pestītājs, "no rīta gaiļos cēlies, (..) izgāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza".

Tā Jēzus pavadīja savas zemes dzīves dienas. Viņš bieži atļāva mācekļiem apmeklēt savas mājas un atpūsties, bet pats laipni noraidīja visus mēģinājumus atraut Viņu no darba. Augu dienu Viņš pūlējās, mācot nezinošos, dziedinot slimos, atdodot redzi aklajiem, paēdinot ļaužu pulkus, bet novakarē vai agrā rītā Pestītājs pats devās uz kalnu svētnīcu, lai satiktos ar savu Tēvu. Tā Viņš bieži lūgšanās un pārdomās pavadīja visu nakti, rītausmā atkal atgriezdamies pie darba ļaužu vidū.

Agri no rīta Pēteris ar saviem biedriem nāca pie Jēzus, sacīdams, ka Kapernaumas ļaudis jau Viņu meklējot. Tas, kā Kristus tika uzņemts līdz šim, mācekļiem sagādāja rūgtu vilšanos. Jeruzālemes vadītāji gribēja nogalināt Jēzu; pat dzimtās pilsētas ļaudis bija mēģinājuši atņemt Viņam dzīvību, bet Kapernaumā Viņu bija apsveikuši ar sevišķu sajūsmu, un mācekļos no jauna uzliesmoja cerība. Varbūt tieši pie brīvību mīlošajiem galilejiešiem atradīsies jaunās valstības atbalstītāji. Bet pārsteigti tie izdzirda Kristus vārdus: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts."

Satraukumā, kas tobrīd bija pārņēmis Kapernaumu, draudēja briesmas, ka skatam varētu pazust Viņa misijas mērķis. Jēzus nevēlējās, lai Viņam pievērstu uzmanību tikai kā brīnumdarim vai zisku vainu dziedinātājam. Viņš centās cilvēkus vilkt pie sevis kā Pestītājs. Ļaudis bija gatavi ticēt, ka Viņš nācis kā Ķēniņš, lai uzceltu laicīgu valstību, bet Jēzus pats ilgojās viņu prātus novērst prom no laicīgā uz garīgo. Tikai laicīgi panākumi vien traucētu Viņa darbu.

Viņa garam bija nepatīkama bezrūpīgā pūļa apbrīnošana. Viņa dzīvē nekur nebija vērojama pašapliecināšanās. Tas, kā pasaule apliecina cieņu stāvoklim, bagātībai un talantam, Pestītajam bija sveša lieta. Jēzus nepielietoja nevienu no tiem līdzekļiem, ko cilvēki izmanto, lai iegūtu sabiedrotos vai panāktu cieņas pilnu izturēšanos no citu puses. Jau daudzus gadsimtus pirms Viņa dzimšanas bija pravietots: "Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes." (Jes. 42:2-4)

Farizeji centās iegūt atzinību ar sīkumainu ceremoniju izpildīšanu, lieloties ar savu dievbijību un labajiem darbiem. Dedzību reliģijā tie izrādīja, padarīdami to par diskusiju tēmu. Pretēju sektu strīdi bija skaļi un gari, un nebija nekas neparasts dzirdēt bauslības mācītājus dusmīgā balsī strīdamies uz ielas.

Krasā pretstatā tam visam bija Jēzus izturēšanās. Viņa dzīvē nekur un nekad nebija redzama trokšņaina strīdēšanās, ārišķīga dievkalpošana, neviens darbs, kas alktu pēc skaļas atzinības. Kristus bija apslēpts Dievā, un Dievs tika atklāts sava Dēla raksturā. Šai atklāsmei Kristus vēlējās pievērst ļaužu uzmanību un gribēja, lai tai tiktu apliecināta cieņa.

Taisnības Saule pār pasauli neuzlēca visā spožumā, lai to apžilbinātu ar savu godību. Par Kristu ir rakstīts: "Viņš atmirdzēs kā skaista rītausma." (Hoz. 6:3) Mierīgi un maigi dienas gaisma nāk pār zemi, izklīdinādama tumsas ēnas un pamodinādama pasauli dzīvībai. Tāpat nāca arī Taisnības Saule, "un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs Saules spārnu gaismas." (Mal. 3:20)

27. "Tu vari mani šķīstīt"

Mat. 8:2-4; 9:1-8,32-34; Marka 1:40-45; 2:1-12; Lūk. 5:12-28

[262] No visām austrumos pazīstamajām slimībām visbriesmīgākā bija spitālība. Tās nedziedināmība un pastiprinātā inficēšanās iespēja, kā arī šausmīgā iedarbība uz savu upuri, iedvesa bailes pat visdrošsirdīgākajiem. Jūdi spitālību uzskatīja par grēka sodu, tādēļ arī tā tika saukta par "sitienu" jeb "Dieva pirkstu". Šī nopietnā, neizskaužamā un nāvējošā slimība tika uzskatīta par nāves simbolu. Ceremoniālā bauslība spitālīgo pasludināja par nešķīstu. Kā tādu, kas miris, to izolēja no cilvēku sabiedrības. Viss, ko viņš aizskāra, kļuva nešķīsts. Slimnieka elpa incēja gaisu. Ikvienam, kuru turēja aizdomās par to, ka tam varētu būt šī slimība, bija jāstājas priesteru priekšā, un tiem šo cilvēku vajadzēja izmeklēt un izlemt viņa likteni. Ja to pasludināja par spitālīgu, tad viņu atšķīra no Israēla draudzes, tas bija kā notiesāts un drīkstēja satikties vienīgi ar līdzīgiem slimniekiem. Likums savās prasībās bija nelokāms. Pat ķēniņi un valdnieki nebija izņēmums. Arī valdniekam vajadzēja atdot scepteri un bēgt no sabiedrības.

Šķirtam no draugiem un radiniekiem, spitālīgajam bija jānes savas slimības lāsts. Viņam pašam bija jāizziņo sava nelaime, jāsaplēš drēbes un jāceļ trauksme, brīdinot visus, lai tie izvairās no viņa tuvuma. Sauciens: "Nešķīsts, nešķīsts!" bija signāls, ko uztvēra ar bailēm un riebumu.

Apkārtnē, kur darbojās Kristus, bija daudz tādu cietēju, un vēsts par Kristus darbu aizsniedza arī tos, iededzinot cerības stariņu. Bet kopš pravieša Elīsas dienām nekad nebija dzirdēts par šādu slimnieku dziedināšanu. Tāpēc tie neuzdrošinājās gaidīt, ka Jēzus viņu labā darīs to, ko Viņš vēl nekad nevienam cilvēkam nebija darījis. Tomēr bija kāds, kura sirdī modās ticība, lai gan šis cilvēks nezināja, kā nokļūt pie Jēzus. Kā gan tas, kuram bija atņemtas tiesības satikties ar līdzcilvēkiem, lai nokļūst pie Ārsta? Šis cilvēks arī šaubījās, vai Kristus viņu dziedinās. Vai Viņš nolieksies, lai uzlūkotu tādu, par kuru tika uzskatīts, ka tas izcieš Dieva sodu? Vai Viņš tāpat kā farizeji un ārsti neizteiks pār viņu lāstu un nepavēlēs bēgt no cilvēku uzturēšanās vietām? Domās nelaimīgais pārcilāja visu, ko bija dzirdējis par Jēzu. Neviens, kas jebkad meklējis pie Viņa palīdzību, nebija aizraidīts. Nelaimīgais nolēma atrast Pestītāju. Kaut gan ieeja pilsētās viņam bija aizliegta, varēja tomēr gadīties, ka Jēzu izdodas sastapt uz kāda vientuļa ceļa vai kalnu takas vai arī mācām ārpus pilsētas. Tas šķita diezgan sarežģīti, bet satikt Jēzu - tā bija viņa vienīgā cerība.

Tā spitālīgais nokļūst pie Pestītāja. Jēzus tobrīd māca ezera krastā, un ap Viņu ir sapulcējušies ļaudis. Stāvēdams no tālienes, lepras slimnieks uztver dažus vārdus no Kristus lūpām. Tas redz Viņu uzliekam rokas cietējiem. Tas vēro, kā klibie, aklie, paralizētie un ar dažādām citām slimībām sirgstošie pieceļas veseli un slavē Dievu par savu glābšanu. Ticība viņa sirdī kļūst arvien stiprāka. Tas sāk virzīties tuvāk sanākušajam ļaužu pūlim. Aizmirsti ir viņam uzliktie ierobežojumi, ļaužu drošība un bailes, ar kādām visi cilvēki uz to raugās. Viņš domā tikai par dziedināšanas svētīgo cerību.

Spitālīgā izskats ir drausmīgs. Slimība viņu ir tā saēdusi, ka uz pūstošo miesu ir baigi pat paskatīties. Viņu ieraudzījuši, ļaudis šausmās atkāpjas. Tie spiežas un kāpj cits citam virsū, lai tikai izbēgtu no saskares ar slimo. Daži mēģina to aizkavēt tuvoties Jēzum, bet veltīgi. Viņš tos ne redz, ne dzird. To neietekmē viņu riebuma izpausme. Viņš redz vienīgi Dieva Dēlu, dzird vienīgi Viņa balsi, kas dod dzīvību mirstošiem. Aizkļuvis līdz Jēzum, tas pakrīt pie Viņa kājām: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!"

Jēzus atbild: "Es gribu, topi šķīsts!" un uzliek tam savu roku. (Mat. 8:3)

Ar spitālīgo tūlīt notika pārmaiņa. Viņa miesa kļuva vesela, nervi jutīgi, muskuļi stingri. Spitālīgajiem raksturīgā nelīdzenā, kraupjainā āda nozuda, un tās vietā parādījās veselīgas ādas maigais sārtums, kāds parasti ir bērniem.

Jēzus pavēlēja šim cilvēkam neizpaust to, kas ar viņu bija darīts, bet ar attiecīgo upuri nekavējoties iet uz dievnamu. Tādu upuri nevarēja pieņemt, iekams priesteri nebija izdarījuši pārbaudi un pasludinājuši cilvēku par pilnīgi brīvu no slimības. Lai cik nepatīkama arī būtu šāda pārbaude, tiem tomēr katru gadījumu vajadzēja izmeklēt un izdarīt atbilstošu secinājumu.

Svēto Rakstu vārdi rāda, cik neatlaidīgi Kristus šim cilvēkam piekodināja, ka nepieciešams klusēt un rīkoties ātri. "Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, un uz to sacīja: "Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību." " Ja priesteri būtu uzzinājuši par spitālīgā dziedināšanu, viņu ienaids pret Kristu varētu tos pamudināt izteikt netaisnu spriedumu. Jēzus gribēja, lai šis cilvēks paspēj parādīties dievnamā, pirms ziņas par brīnumdarbu būtu aizsniegušas priesterus. Tā tiktu nodrošināts objektīvs spriedums, un dziedinātajam spitālīgajam tiktu atļauts atkal pievienoties savai ģimenei un draugiem.

Bija arī vēl citi iemesli, kurus Kristus ņēma vērā, pavēlot dziedinātajam klusēt. Pestītājs zināja, ka Viņa ienaidnieki nemitīgi tīkoja ierobežot Viņa darbu un novērst no Viņa tautu. Jēzus saprata, ka plašas propagandas rezultātā pie Viņa varētu sākt nākt daudzi šīs briesmīgās slimības piemeklētie un rastos pamatots iebildums, ka ļaudis, ar tiem satiekoties, tiek incēti. Turklāt daudzi spitālīgie veselības dāvanu neizlietotu tā, lai tā viņiem pašiem un citiem nestu svētību. Bez tam, pulcinādams ap sevi spitālīgos, Viņš dotu iemeslu apsūdzībai, ka lauž ceremoniālās bauslības uzliktos ierobežojumus. Tā tiktu kavēts Evaņģēlija pasludināšanas darbs.

Notikumu gaita pierādīja Kristus brīdinājuma pamatotību. Spitālīgā dziedināšanu bija redzējuši daudz ļaužu, un tie tagad dega nepacietībā uzzināt priesteru lēmumu. Kad dziedinātais atgriezās pie saviem draugiem, radās liels satraukums. Neskatoties uz Jēzus brīdinājumu, tas vairs necentās slēpt savas dziedināšanas faktu. Būtu jau arī gandrīz neiespējami to izdarīt, un tādēļ viņš runāja pilnīgi atklāti. Domādams, ka Jēzus tikai aiz pazemības izteicis viņam šo aizliegumu, tas gāja, visur cildinādams sava lielā Ārsta spēku, nesaprazdams, ka katrs tāds paziņojums priesterus un vecākos darīja vēl apņēmīgākus Kungu nogalināt. Dziedinātais saprata, ka veselība ir dārga dāvana. Viņš priecājās par enerģiju un spēku savos brieduma gados, kā arī par atgriešanos ģimenē un sabiedrībā un nespēja atturēties, neslavējis Ārstu, kas viņu bija dziedinājis. Bet šādas atklātas sludināšanas dēļ Pestītāja darbs tika aizkavēts. Ļaudis tagad juta mudinājumu traukties pie Jēzus tik lielos pulkos, ka Viņš uz laiku bija spiests savu darbību pārtraukt.

Katram Kristus darbam Viņa kalpošanas laikā bija tālejošs mērķis. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā varēja saprast no pašas darbības. Tā bija arī notikumā ar spitālīgo. Kalpodams visiem, kas nāca pie Viņa, Jēzus karsti ilgojās svētīt arī tos, kas nenāca. Vilkdams pie sevis muitniekus, pagānus un samariešus, Viņš ilgojās aizsniegt arī priesterus un rakstu mācītājus, kas bija ieslīguši aizspriedumos un tradīcijās. Viņš izmēģināja visus līdzekļus, ar kuriem tos varētu ietekmēt. Nosūtīdams dziedināto spitālīgo pie priesteriem, Viņš tiem sniedza liecību, kurai vajadzēja atbruņot viņu aizspriedumus.

Farizeji apgalvoja, ka Kristus mācība ir pret bauslību, ko Dievs devis caur Mozu, bet dziedinātajam spitālīgajam dotā pavēle pienest upuri pēc bauslības bija pretrunā ar šo apsūdzību. Tā bija pietiekama liecība visiem, kas vien vēlējās par to pārliecināties.

Jeruzālemes vecākie bija izsūtījuši spiegus, lai atrastu ieganstu Kristu nonāvēt. Viņš tiem atbildēja ar to, ka skaidri parādīja savu mīlestību pret cilvēci, cieņu pret bauslību un savu varu atpestīt no grēka un nāves. Līdz ar to Viņš par tiem nodeva liecību: "Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par Manu mīlestību." (Ps. 109:5) Tas, kas uz svētību kalna deva pavēli: "Mīliet savus ienaidniekus", pats savā dzīvē īstenoja principu "neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti". (Mat. 5:44; 1. Pēt. 3:9)

Tie paši priesteri, kas spitālīgajam piesprieda izraidīšanu no sabiedrības, apliecināja viņa izveseļošanos. Šis spriedums, atklātībai paziņots un reģistrēts, pastāvīgi liecināja par Kristu. Tā kā dziedinātais atkal tika uzņemts Israēla draudzē uz priesteru sprieduma pamata, ka viņam nav ne vismazāko slimības pazīmju, tad arī viņš pats kļuva par dzīvu liecību savam Labdarim. Priecīgs tas pienesa nepieciešamo upuri un paaugstināja Jēzus vārdu. Priesteri bija pārliecināti par Pestītāja dievišķo spēku. Viņiem tika dāvāta izdevība iepazīties ar patiesību un saņemt svētību no gaismas. Noraidīta tā tos atstātu, lai nekad vairs neatgrieztos. Vairākums gaismu atraidīja, tomēr tā nebija veltīgi dāvāta. Daudzas sirdis tika skartas, kaut arī uzreiz nekādi pierādījumi doti netika. Pestītāja dzīves laikā Viņa misija priesteru un rakstu mācītāju vidū, šķiet, izraisīja maz pretmīlestības, bet pēc Viņa pacelšanās Debesīs "liels pulks priesteru kļuva ticīgi". (Ap. d. 6:7)

Kristus darbs, šķīstot spitālīgo no slimības, ilustrē Viņa pūles dvēseles šķīstīšanā no grēka. Cilvēks, kas atnāca pie Jēzus, bija "caur caurim spitālīgs". Slimības nāvīgā inde bija pārņēmusi visu viņa ķermeni. Mācekļi mēģināja atturēt Mācītāju, lai Viņš neaizskartu spitālīgo, jo tas, kurš tādu aizskāra, pats kļuva nešķīsts. Bet, uzlikdams roku spitālīgajam, Jēzus nekļuva netīrs. Viņa pieskāriens radīja dzīvības spēkus. Spitālība tika šķīstīta. Tāpat notiek arī ar grēka spitālību: tā ir dziļi iesakņojusies, nāvīga un ar cilvēciskiem spēkiem no tās nav iespējams atbrīvoties. "Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti." (Jes. 1:5,6) Bet Jēzus, nākdams mājot cilvēka miesā, nekļuva netīrs. Viņa klātbūtnei bija dziedinošs spēks. Ikviens, kas kritīs pie Viņa kājām, ticībā izsaukdamies: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt", saņems atbildi: "Es gribu, topi šķīsts!"

Dažās dziedināšanas reizēs Jēzus meklēto svētību nepiešķīra tūlīt, bet gadījumā ar spitālīgo, tiklīdz lūgums bija izsacīts, tas tika arī izpildīts. Kad lūdzam pēc laicīgām svētībām, atbilde uz mūsu lūgšanām var kavēties, vai arī Dievs var dot kaut ko citu, nevis to, ko mēs lūdzam. Bet tā tas nav, kad lūdzam pēc atpestīšanas no grēka. Viņš vēlas mūs atbrīvot no grēka, pieņemt par saviem bērniem un darīt spējīgus dzīvot svētu dzīvi. Kristus "pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta". "Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši." (Gal. 1:4; 1. Jāņa 5:14,15) "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības." (1. Jāņa 1:9)

Dziedinādams paralizēto Kapernaumā, Kristus vēlreiz uzsvēra šo pašu patiesību. Šis brīnumdarbs tika darīts, lai parādītu Viņa varu piedot grēkus, tomēr tas akcentē arī citas dārgas patiesības. Tas iedveš cerību un drosmi un satur brīdinošu pamācību ļaunprātīgajiem farizejiem.

Tāpat kā spitālīgais, arī paralizētais bija zaudējis visas cerības uz izveseļošanos. Viņa slimība bija grēka dzīves sekas, un sirdsapziņas pārmetumi ciešanas darīja vēl rūgtākas. Viņš jau agrāk bija griezies pie farizejiem un ārstiem, cerēdams saņemt atvieglojumu garīgajām ciešanām un ziskajām sāpēm. Bet vienaldzīgi un auksti tie pasludināja viņu par nedziedināmu, atstādami to Dieva dusmībai. Farizeji ciešanas uzskatīja par Dieva nelabvēlības pierādījumu, tādēļ turējās tālu no slimiem un trūcīgiem. Tomēr tieši tie, kas paši sevi godāja par svētiem, bieži bija vainīgāki par cietējiem, kurus viņi nosodīja.

Paralizētais bija pilnīgi bezspēcīgs, un, nerazdams nekur izredzes uz palīdzību, krita izmisumā. Tad viņš dzirdēja par Jēzus brīnumdarbiem. Viņam stāstīja, ka daudzi tikpat grēcīgi un nespēcīgi esot dziedināti, pat spitālīgie saņēmuši šķīstīšanu. Draugi, kas visas šīs lietas ziņoja, iedrošināja viņu ticēt, ka arī viņš var tikt dziedināts, ja vien to aiznestu pie Jēzus. Bet šī cilvēka cerība kļuva nedroša, kad viņš atcerējās, kā šo slimību bija ieguvis. Viņš baidījās, ka šķīstais Ārsts to necietīs savā tuvumā.

Tomēr paralizētais ilgojās ne tik daudz pēc ziskās dziedināšanas, cik pēc atbrīvošanas no grēka nastas. Ja tas varētu redzēt Jēzu un saņemt piedošanas apliecinājumu un salīdzināšanu ar Debesīm, tad viņš būtu ar mieru dzīvot vai mirt pēc Dieva prāta. Sirgstošā vīra vienīgās domas bija: "Ak, kaut es varētu nākt Viņa priekšā!" Nedrīkstēja zaudēt laiku, jo dažās viņa novārgušā ķermeņa daļās jau bija redzamas atmiršanas pazīmes. Viņš sirsnīgi lūdza savus draugus aiznest to ar visu gultu pie Jēzus, ko tie ar prieku uzņēmās izdarīt. Bet milzīgais ļaužu pūlis, kas bija sapulcējies ap māju, kur atradās Pestītājs, neļāva draugiem ar slimo ne nokļūt pie Jēzus, nedz pat sadzirdēt Viņa balsi.

Jēzus pašlaik mācīja Pētera mājā. Pēc sava ieraduma puslokā ap Viņu sēdēja mācekļi. Tur bija arī "farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzālemes". Tie bija ieradušies kā spiegi, mēģinādami iegūt kādu apsūdzību pret Jēzu. Tālāk aiz šīm amatpersonām drūzmējās liels ļaužu pulks: dedzīgie, godbijīgie, ziņkārīgie un neticīgie. Tur bija pārstāvētas dažādas tautības un visas sabiedrības šķiras. "Un tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt." Sanāksmē bija jūtams Dzīvības Gars, bet farizeji un rakstu mācītāji nemanīja tā klātbūtni. Tie neizjuta vajadzību pēc dziedināšanas un nesaņēma to. "Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem un bagātos Viņš atstājis tukšus." (Lūk. 1:53)

Atkal un atkal paralizētā cilvēka nesēji pūlējās izspraukties cauri pūlim, bet velti. Slimnieks raudzījās visapkārt neizteiktu moku pilns. Kā lai viņš atsakās no cerības, kad gaidītā palīdzība bija tik tuvu! Pēc viņa ierosinājuma draugi to uznesa uz mājas jumta un, to uzplēsuši, nolaida pie Jēzus kājām. Saruna pārtrūka, Pestītājs ielūkojās izmocītajā sejā un ieraudzīja sev pievērstu lūdzošu skatienu. Viņš saprata šo gadījumu. Viņš pats bija vilcis pie sevis šo apjukušo un šaubu pārņemto garu. Tam vēl mājās atrodoties, Pestītājs pārliecināja paralizētā cilvēka sirdsapziņu, un tas nožēloja savus grēkus un ticēja, ka Jēzum ir spēks darīt viņu veselu. Tad arī Pestītāja dzīvību dodošā žēlastība jau pirmo reizi bija svētījusi viņa slāpstošo sirdi. Jēzus bija vērojis, kā pirmais ticības stariņš pieauga par pārliecību, ka Viņš ir vienīgais grēcinieku palīgs; Jēzus redzēja, kā cilvēkam, pūloties nokļūt Viņa tuvumā, nostiprinās ticība.

Tad ar vārdiem, kas cietēja ausij skanēja kā mūzika, Pestītājs viņu iedrošināja: "Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti."

Izmisuma smagums novēlās no slimnieka dvēseles; piedošanas miers pārņēma viņa garu un staroja no viņa sejas. Fiziskās sāpes bija zudušas, visa viņa būtne bija pārveidota. Nevarīgais paralizētais ir dziedināts! Vainīgajam grēciniekam ir piedots!

Vienkāršā ticībā viņš Jēzus vārdus pieņēma kā jaunas dzīves ķīlu. Viņš vairs tālāk neizteica nekādu lūgumu, bet palika mierīgi guļam, pārāk laimīgs, lai runātu. Viņa seja atstaroja Debesu gaismu, un ļaudis ar bijību noraudzījās šajā skatā.

Rakstu mācītāji ar sasprindzinājumu gaidīja, lai redzētu, kā Kristus rīkosies šajā gadījumā. Tie atcerējās, kā slimais reiz griezās pie viņiem pēc palīdzības un kā tie bija lieguši jebkādu cerību un līdzjūtību. Ar to vēl neapmierinādamies, mācītāji paziņoja, ka tas par saviem grēkiem tagad izcieš Dieva sodu. Paralizēto ieraugot, visas šīs lietas tiem no jauna atausa atmiņā. Tie arī pamanīja, ar kādu interesi visi vēroja notiekošo, un izjuta lielas bailes, ka zaudē savu ietekmi tautā.

Šie augstie vīri savā starpā nepārmija nevienu vārdu, bet, ieskatījušies cits citam acīs, tur izlasīja vienas un tās pašas domas - noteikti kaut kas jādara, lai apturētu sajūsmas vilni. Jēzus bija teicis, ka paralizētajam piedoti grēki. Farizeji to uztvēra kā Dieva zaimošanu un sprieda, ka tas ir grēks, par kuru var piespriest nāves sodu. Tie savās sirdīs sacīja: "Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?" (Marka 2:7)

Paskatījies uz viņiem ar skatienu, no kura tie sarāvās, Jēzus sacīja: " "Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk? Vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot," Viņš saka uz triekas ķerto, "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!" "

Tad slimais, kurš pie Jēzus tika atnests ar visu gultu, piecēlās kājās ar jaunības spēku un vingrumu. Viņa dzīslās sāka plūst dzīvinošās asinis. Visi orgāni pielija ar jaunu spēku. Nāves bālumu nomainīja veselīgs sārtums. "Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: to mēs ne mūžam vēl neesam redzējuši."

Ak, apbrīnojamā Kristus mīlestība, kas noliecas dziedināt vainīgos un nomocītos! Dievība, kas bēdājas par cietējas cilvēces ļaunumu un to remdina! Ak, brīnišķais spēks, kas tā tiek atklāts cilvēkiem! Kas gan spēj apšaubīt pestīšanas vēsti? Kas var nevērīgi izturēties pret līdzcietīgā Pestītāja žēlastības dāvanām?

Lai atdotu veselību šim novārgušajam organismam, vajadzēja ne mazāk kā Radītāja spēku. Tā pati balss, kas deva dzīvību no zemes pīšļiem veidotajam cilvēkam, atdeva dzīvību mirstošajam paralizētajam. Tas pats spēks, kas deva dzīvību ķermenim, atjaunoja arī sirdi. Tas, kas radīšanas brīdī runāja, un Viņa vārdi piepildījās, par kuru ir sacīts, ka tad, kad "Viņš pavēlēja, (..) viss radās", (Ps. 33:9), bija nolēmis piešķirt dzīvību dvēselei, kas mirusi pārkāpumos un grēkos. Fiziskā dziedināšana bija pierādījums spēkam, kas atjaunoja sirdi. Kristus paralizētajam pavēlēja celties un iet, lai visi zinātu, "ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot".

Kristū slimnieks atrada gan zisko, gan garīgo dziedināšanu. Garīgajai dziedināšanai sekoja ziskā izveseļošanās. Šo mācību nedrīkst atstāt neievērotu. Mūsu dienās ir tūkstošiem tādu, kas, ciešot no ziskām kaitēm, līdzīgi paralizētajam ilgojas dzirdēt: "Tavi grēki tev piedoti." Viņu slimības pamatā ir grēks ar tā nemieru un nepiepildītajām vēlmēm. Tie nevar atrast atvieglojumu, pirms nav nonākuši pie dvēseles Ārsta. Miers, kuru vienīgi Viņš var dot, atnesīs spēku garam un veselību ķermenim.

Jēzus nāca, "lai (..) iznīcinātu velna darbus". "Viņā bija dzīvība", un Viņš saka: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība." Viņš ir "dzīvu darītājs gars". (1. Jāņa 3:8; Jāņa 1:4; 10:10; 1. Kor. 15:45) Jēzum vēl tagad ir tas pats dzīvību dodošais spēks, kurš bija tad, kad Viņš mājoja zemes virsū, dziedināja slimos un pasludināja grēku piedošanu grēciniekiem. "Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas." (Ps. 103:3)

Paralizētā dziedināšanas radītais iespaids tautā bija tāds, it kā būtu atvērušās Debesis, atklādamas labākas pasaules godību. Kad dziedinātais gāja cauri ļaužu pūlim, nepārtraukti slavēdams Dievu un savu nastu nesdams tā, it kā tai būtu spalvas smagums, ļaudis atkāpās, dodami viņam ceļu, un bijībā noskatījās, klusu savā starpā sačukstēdamies: "Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši."

Farizejus pārņēma izbrīns un reizē nomāca arī neveiksme. Tie redzēja, ka šeit viņu skaudībai nav iespējams sakūdīt ļaužu pūli. Tautu tik spēcīgi bija ietekmējusi tā cilvēka brīnumainā dziedināšana, kuru tie bija nodevuši Dieva dusmībai, ka rakstu mācītāji uz brīdi tika aizmirsti. Tie redzēja, ka Kristum ir spēks un vara, kādu tie bija attiecinājuši vienīgi uz pašu Dievu, bet Viņa izturēšanās bija krasā pretstatā ar šo vīru augstprātīgo iedomību. Tie bija apmulsuši un nokaunējušies, saprazdami, bet neatzīdami, ka atrodas augstākas Būtnes priekšā. Jo spēcīgāks bija pierādījums, ka Jēzum ir vara virs zemes piedot grēkus, jo ciešāk tie ieslēdzās neticībā. No Pētera nama viņi aizgāja, lai kaltu ļaunus plānus, kā apklusināt Dieva Dēlu.

Fiziska slimība, lai cik ļaundabīga un dziļi iesakņojusies tā arī nebija, Kristus spēkā tika izdziedināta, bet kāda dvēseles kaite vēl stiprāk pārņēma tos, kas aizvēra acis, lai neredzētu gaismu. Spitālība un paralīze nebija tik briesmīgas kā liekulība un neticība.

Dziedinātā cilvēka mājās atskanēja lielas gaviles, kad tas vesels atgriezās pie savējiem, bez piepūles nesdams gultu, ar kuru to tikai pirms īsa brīža lēni un piesardzīgi bija nesuši draugi. Tuvinieki sanāca ap viņu, raudādami prieka asaras, gandrīz neuzdrošinādamies ticēt savām acīm. Tas stāvēja viņu priekšā, pilns vīrišķības un spēka. Rokas, kuras tie bija redzējuši kā bez dzīvības, tagad veikli paklausīja viņa gribai. Vēl nesen sarukusī un svina pelēkā āda tagad bija spirgta un sārta. Viņš gāja brīvā, stingrā solī. Prieks un cerība atspoguļojās katrā sejas vaibstā, šķīstuma un miera izteiksme stājās grēka un ciešanu zīmju vietā. No šīs ģimenes uz Debesīm pacēlās priecīga pateicība, un Dievs tika pagodināts savā Dēlā, kas bija atdevis cerību spēkus zaudējušam un izmisumā nonākušam cietējam. Šis cilvēks un viņa ģimene tagad bija gatavi par Jēzu nodot pat savu dzīvību. Viņu ticību neaptumšoja šaubas; bez svārstīšanās tie pieķērās un uzticējas Tam, kas viņu satumsušajā mājā ienesa gaismu.

28. Levijs Matejs

Mat. 9:9-17; Marka 2:14-22; Lūk. 5:27-39

[272] Nevienu no Romas ierēdņiem Palestīnā neienīda tik ļoti kā muitniekus. Fakts, ka nodokļus uzlika sveša vara, jūdus nemitīgi kaitināja, jo tas atgādināja, ka viņu neatkarība pagājusi. Bez tam nodokļu ievācēji nekalpoja tikai kā romiešu pārstāvji - tie parasti bija izspiedēji un sava labuma meklētāji, kas iedzīvojās uz tautas rēķina. Ja kādam jūdam romieši uzticēja tādu amatu, tad tas tika uzskatīts par savas nācijas goda nodevēju. Viņu nicināja kā atkritēju un uzskatīja par sabiedrības viszemākās šķiras locekli.

No tādas vides nāca Levijs Matejs, kas Kristus darbā tika aicināts kā nākamais pēc četriem Ģenecaretes mācekļiem. Farizeji savu spriedumu par Mateju izsacīja, ņemot vērā tikai viņa nodarbošanos, bet Jēzus šajā cilvēkā saskatīja patiesībai atvērtu sirdi. Matejs jau bija dzirdējis Pestītāja mācības. Kad pārliecinošais Dieva Gars tam atklāja viņa grēcīgumu, tas ilgojās rast palīdzību pie Kristus, bet, pieradušam pie rakstu mācītāju noslēgtības, tam ne prātā nenāca, ka šis Lielais Skolotājs varētu viņu ievērot.

Kādu dienu, sēdēdams pie savas muitas būdas, ierēdnis ieraudzīja tuvojamies Jēzu. Liels bija viņa pārsteigums, kad tas uztvēra sev adresētos vārdus: "Seko Man!"

Matejs, "visu atstājis, (..) cēlās un gāja Viņam līdzi". Tur nebija vilcināšanās, izjautāšanas, nekādas domas par ienesīgo dienestu, ko tas apmaina pret nabadzību un grūtībām. Matejam pietika ar to, ka viņš būs kopā ar Jēzu, varēs klausīties Pestītāja vārdus un pievienoties darbā.

Tā tas bija arī ar iepriekš aicinātajiem mācekļiem. Kad Jēzus Pēterim un viņa biedriem pavēlēja sekot, tie nekavējoties atstāja savas laivas un tīklus. Dažiem no šiem mācekļiem bija draugi, kas baudīja viņu materiālo atbalstu, bet, kad Pestītājs tos aicināja, viņi nevilcinājās un nejautāja: kā es dzīvošu un uzturēšu savu ģimeni? Tie vienkārši paklausīja aicinājumam, un, kad vēlāk Jēzus tiem jautāja: "Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka?", tie varēja atbildēt: "Nekā." (Lūk. 22:35)

Matejam viņa bagātībā un Andrejam ar Pēteri viņu nabadzībā bija jāiztur vienāds pārbaudījums; tie visi vienādi svētījās un nodevās. Tieši panākumu brīdī, kad tīkli bija pilni ar zivīm un kad visspēcīgāk runāja atmiņas no vecās dzīves, Jēzus ezera krastā aicināja mācekļus atstāt visu Evaņģēlija darba dēļ. Tā tiek pārbaudīta katra dvēsele, kas tajā ir stiprāks - alkas pēc laicīgiem labumiem vai ilgas pēc draudzības ar Kristu.

Princips vienmēr ir nepielūdzams. Neviens cilvēks nevar būt sekmīgs Dieva darbā, ja viņš tam nenododas ar visu sirdi un Kristus atzīšanas pārākuma dēļ visas lietas neuzskata par zaudējumu. Neviens cilvēks, kas izsaka kādus iebildumus, nevar būt Kristus māceklis un vēl mazāk - Kristus darbabiedrs. Kad cilvēki novērtēs lielo pestīšanas darbu, tad pašuzupurēšanās, kas redzama Kristus dzīvē, kļūs redzama arī viņu dzīvē. Tie priecāsies, ka var sekot Viņam visur, lai arī kur Viņš tos vestu.

Mateja aicināšana par mācekli izraisīja lielu sašutumu. Tas, ka reliģijas skolotājs par savu sekotāju varēja izvēlēties muitnieku, šķita noziegums pret reliģiskajām, sociālajām un nacionālajām prasībām. Uzkurinādami tautā aizspriedumus, farizeji cerēja tās jūtu izvirdumus vērst pret Jēzu.

Muitnieku vidū bija radusies plaša interese. Viņu sirdis pievilkta dievišķais Skolotājs. Priecīgs par jaunajiem mācekļa pienākumiem, Matejs ilgojās pie Jēzus atvest arī savus agrākos biedrus. Tādēļ viņš savā namā rīkoja mielastu un saaicināja radus un draugus. Tur bija ne tikai muitnieki, bet arī daudzi citi ļaudis ar apšaubāmu reputāciju, no kuriem vairījās viņu piesardzīgākie, kārtīgākie kaimiņi.

Mielasts tika sarīkots par godu Jēzum, un Viņš nevilcinājās pieņemt parādīto laipnību. Viņš ļoti labi zināja, ka tas aizvainos farizeju šķiru un Viņu kompromitēs tautas acīs. Bet politiski apsvērumi nespēja ietekmēt Jēzus rīcību. Ārišķīgam godam Viņa acīs nebija nekādas vērtības. Pēc dzīvības ūdens slāpstošas dvēseles vienmēr aizkustināja Viņa sirdi.

Kā goda viesis Jēzus sēdēja pie muitnieku galda, ar savu līdzjūtību un draudzīgo laipnību rādīdams, ka ciena cilvēci, un arī ļaudis ilgojās kļūt Viņa uzticības cienīgi. Viņu iztvīkušajās sirdīs Jēzus vārdi krita ar svētīgu, dzīvību radošu spēku. Šie sabiedrības izstumtie saņēma jaunus impulsus un iespēju dzīvot jaunu dzīvi.

Tādās sanāksmēs kā šī Pestītāja mācība ietekmēja vairākas dvēseles, kas Jēzu apliecināja tikai pēc Viņa atgriešanās Debesīs. Kad tika izliets Svētais Gars un vienā dienā atgriezās trīs tūkstoši, tad starp tiem bija daudzi, kas patiesību pirmo reizi dzirdēja pie muitnieku galda, un daži no viņiem kļuva par Evaņģēlija sludinātājiem. Matejam Jēzus paraugs mielasta laikā bija paliekoša mācība. Nicinātais muitnieks kļuva par vienu no visuzticamākajiem evaņģēlistiem, visā kalpošanā cieši sekodams sava Meistara pēdās.

Uzzinājuši par Jēzus piedalīšanos Mateja mielastā, rabīni izmantoja šo izdevību, lai Viņu apsūdzētu. Šoreiz tie griezās pie mācekļiem, modinot viņos aizspriedumus un cerot tos atsvešināt no Skolotāja. Viņu taktika bija šāda: tie Kristu apsūdzēja mācekļiem un mācekļus Kristum, asās uzbrukuma bultas mērķēdami tur, kur tās vissāpīgāk varētu ievainot. Tas ir tieši tas veids, kādā sātans ir darbojies kopš nemiera Debesīs; un viņa gars vada visus, kas mēģina izraisīt nevienprātību un atsvešināšanos.

"Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?" jautāja skaudīgie rakstu mācītāji.

Jēzus negaidīja, lai uz šo apsūdzību atbildētu mācekļi, bet atbildēja pats: "Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus." Farizeji paziņoja, ka viņi ir garīgi veseli, un tāpēc tiem ārsta nevajag, kamēr muitniekus un pagānus tie uzskatīja par smagi slimiem ar dažādām dvēseles kaitēm. Vai tad Ārsta pienākums nebija iet pie tās ļaužu šķiras, kurai visvairāk vajadzīga palīdzība?

Lai gan farizeji bija tik augstās domās par sevi, tie bija sliktākā stāvoklī nekā tie, kurus viņi nicināja. Muitnieki nebija tik liekulīgi un pašapmierināti, tādēļ patiesības gaisma tos spēja ietekmēt vairāk. Rakstu mācītājiem Jēzus sacīja: "Ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris", ar to uzsvērdams, ka, nosaukdami sevi par Dieva Vārda izskaidrotājiem, tie nemaz neizprata šo Rakstu būtību.

Tā farizeji tika uz brīdi apklusināti, bet savā ienaidā viņi kļuva vēl apņēmīgāki. Tagad tie sameklēja Jāņa Kristītāja mācekļus, mēģinot tos sakūdīt pret Pestītāju. Šie farizeji nekad nebija atzinuši Jāņa Kristītāja misiju. Ar izsmieklu tie norādīja uz viņa askētisko dzīvi, vienkāršajiem ieradumiem un rupjajām drēbēm, pasludinot viņu par fanātiķi. Kad Jānis norāja šo cilvēku liekulību, tie pretojās viņa vārdiem, cenzdamies izraisīt tautā ienaidu. Dieva Gars gan darbojās šo smējēju sirdīs, pārliecinādams tos par grēku, bet tie atmeta Dieva padomu un paziņoja, ka Jānis ir velna apsēsts.

Tagad, kad nāca Jēzus, nevairīdamies no ļaudīm un ēzdams pie viņu galdiem, tie savukārt pārmeta Viņam nesātību un vīna dzeršanu. Bet vainīgie bija tieši apsūdzības cēlāji. Kā sātans parāda nelabvēlīgā gaismā Dievu, piedēvēdams Viņam sava rakstura īpašības, tāpat šie ļaunie cilvēki ar viltu nepareizi attēloja Kunga vēstnešus.

Farizeji neņēma vērā, ka Jēzus ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, lai nestu Debesu gaismu tiem, kas vēl atradās tumsībā. Tie negribēja atzīt, ka katrs dievišķā Skolotāja iesētais vārds ir dzīva sēkla, kas uzdīgs un nesīs augļus Dievam par godu. Tie bija apņēmušies gaismu nepieņemt, un, kaut gan savā laikā viņi pretojās Jāņa Kristītāja misijai, tagad ar glaimiem tie bija gatavi meklēt viņa mācekļu draudzību, cerēdami nodrošināties ar līdzdalībniekiem cīņā pret Jēzu. Atgādinot starpību starp Jāņa Kristītāja skarbo pašaizliedzīgo dievbijību un Jēzus rīcību, dzīrojot ar muitniekiem un grēciniekiem, tie uzsvēra, ka Jēzus iznīcina senās tradīcijas.

Jāņa mācekļiem tajā laikā bija lielas bēdas. Tad tie vēl nebija griezušies pie Jēzus ar Jāņa vēsti. Viņu mīļotais skolotājs atradās cietumā, un tie savas dienas pavadīja skumjās. Bet Jēzus nedarīja neko, lai viņu atbrīvotu, un pat likās, cēla neslavu Jāņa mācībai. Ja Jānis bija Dieva sūtīts, kāpēc tad Jēzus un Viņa mācekļi gāja pa tik atšķirīgu ceļu?

Jāņa mācekļiem nebija skaidras izpratnes par Jēzus darbu; tie domāja, ka farizeju apsūdzībām tiešām varētu būt kāds pamats. Tie arī paši ievēroja daudzus rabīnu izdotos likumus un pat cerēja gūt taisnošanu, pildot bauslību. Kā labu darbu, ar ko nopelna taisnību, jūdi uzskatīja gavēšanu, un visstingrākie no tiem gavēja divas dienas nedēļā. Farizeji un Jāņa mācekļi pašlaik gavēja, kad viņi nāca pie Jēzus ar jautājumu: "Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?"

Jēzus tiem atbildēja ļoti smalkjūtīgi. Viņš nemēģināja labot viņu maldīgo uztveri par gavēšanu, bet tikai izskaidroja savu misiju, lietodams to pašu ainojumu, ko pats Jānis Kristītājs bija lietojis, liecinādams par Viņu. Jānis bija sacījis: "Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās Viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies." (Jāņa 3:29) Jāņa mācekļi nevarēja neatcerēties šos sava skolotāja vārdus, kad, turpinot sarunu, Jēzus tagad atgādināja šo ainojumu, sacīdams: "Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem."

Debesu Valdnieks bija nācis pie saviem ļaudīm. Pasaulei tika pasniegta vislielākā Dieva dāvana. Lai līksmojas nabagi, jo Kristus nāca tos darīt par savas valstības mantiniekiem! Lai priecājas bagātie, jo Viņš tos mācīs, kā nodrošināt mūžīgās vērtības! Prieks neskolotiem, jo Viņš tos darīs gudrus pestīšanā! Prieks izglītotiem, jo Viņš tiem atvērs dziļākos noslēpumus, kādus tie nekad nav aptvēruši! Kristus misija cilvēcei atklās patiesības, kas bija apslēptas no pasaules radīšanas.

Jānis Kristītājs ļoti priecājās, ieraugot Pestītāju. Bet mācekļiem bija daudz vairāk iemeslu priecāties, jo tiem tika piešķirta iespēja būt kopā un sarunāties ar Debesu Majestāti. Tiem tagad nebija laika sērot un gavēt. Tiem savas sirdis vajadzēja atvērt Viņa godības gaismai, lai pēc tam varētu apgaismot tos, kas mīt tumsībā un nāves ēnā.

Kristus vārdi radīja krāšņu priekšstatu, bet pāri tam tomēr gūlās tumšas ēnas, kuras spēja saskatīt vienīgi Viņa paša acis. "Bet nāks dienas," Viņš sacīja, "kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs." Kad mācekļi redzēs, ka Viņu Kungs ir nodots un piesists krustā, tie sēros un gavēs. Savos pēdējos augšistabā runātajos vārdos Jēzus paziņoja: "Mazu brīdi, un jūs Mani vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā." (Jāņa 16:19,20)

Kad Viņš iznāks no kapa, mācekļu bēdas pārvērtīsies priekā. Pēc pacelšanās Debesīs Jēzus vairs personīgi nebūs pie tiem, bet tādēļ Viņa sekotājiem nevajadzēs sērot, jo, pateicoties Aizstāvim (Svētajam Garam), Viņš tomēr būs ar tiem. Sātans gribētu, lai tie sērotu un radītu iespaidu, ka ir maldījušies un ļoti vīlušies, bet mācekļiem ticībā jāraugās uz svētnīcu augstībā, kur Jēzus kalpo viņu labā; tiem jāatver savas sirdis Svētajam Garam, Viņa pārstāvim, un jāpriecājas Viņa klātbūtnes gaismā. Tomēr pienāks kārdināšanu un pārbaudījumu dienas, kad tiem būs nesaskaņas ar šīs pasaules valdniekiem un tumsības valsts vadoņiem, kad Kristus personīgi nebūs pie viņiem un tiem šķitīs, ka tie ir atstāti bez Aizstāvja, un tad būs daudz piemērotu brīžu gavēšanai. Farizeji mēģināja izcelties ar stingru formu ievērošanu, bet viņu sirdis pildīja skaudība un nesaskaņas. "Padomājiet vēl:", saka Svētie Raksti, "jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama Debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēž pelnos, - vai to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk?" (Jes. 58:4,5)

Patiesa gavēšana nav tikai formāla kalpošana. Svētie Raksti par Dieva paredzēto gavēni saka: "Kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu," vai arī "kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli."(Jes. 58:6,10) Tikai tā atklājas Kristus darba īstā būtība un raksturs. Ar savu dzīvi Viņš upurēja pats sevi, lai glābtu pasauli. Vai gavēdams kārdināšanās tuksnesī, vai ēzdams ar muitniekiem Mateja mielastā, Viņš savu dzīvību nodeva pazudušo dēļ. Ne veltīgi sērojot, ne ārēji redzamā miesas pazemošanā vai daudzās un dažādās ceremonijās izpaužas patiesais dievbijības gars, bet to atklāj sava es pakļaušana labprātīgā kalpošanā Dievam un cilvēkiem.

Turpinādams atbildēt Jāņa mācekļiem, Jēzus izmantoja salīdzinājumu, sacīdams: "Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz veca apģērba, citādi viņš tikai sagraizīs jauno un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam." Jāņa Kristītāja vēsti nebija iespējams saaust kopā ar tradīcijām un māņticību. Mēģinājums sajaukt farizeju liekulību ar Jāņa dievbijību plaisu to starpā padarītu tikai vēl redzamāku.

Arī Kristus mācītos principus nebija iespējams savienot ar farizejiskuma formām. Jēzus nenāca izlīdzināt Jāņa mācību radīto plaisu. Atšķirību starp veco un jauno Viņš padarīja tikai vēl noteiktāku. To Viņš uzsvēra, sacīdams: "Neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā." Ādas trauki, kurus izlietoja jauna vīna uzglabāšanai, pēc kāda laika kļuva sausi un viegli plīstoši un šim uzdevumam vairs nederēja. Ar šo pazīstamo piemēru Jēzus attēloja jūdu vadoņu stāvokli. Priesteri, rakstu mācītāji un vadītāji bija sastinguši ceremoniju un tradīciju rutīnā. Viņu sirdis bija kļuvušas šauras kā sakaltušie ādas vīna trauki, kuriem Jēzus tos pielīdzināja. Kamēr tie palika apmierināti ar bauslības darbu reliģiju, tie nevarēja būt dzīvās Debesu patiesības glabātāji. Tie iedomājās, ka viņu pašu taisnība ir pietiekama un neilgojās, lai viņu reliģijā tiktu ienests kāds jauns elements. Dieva labo gribu pret cilvēkiem tie nepieņēma kā kaut ko ārpus sevis esošu. Tie to saistīja ar saviem nopelniem, ar saviem labajiem darbiem. Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, nevarēja rast saskaņu ar farizeju reliģiju, kas sastāvēja no ceremonijām un cilvēku pavēlēm. Pūles apvienot Jēzus mācības ar pastāvošo reliģiju būtu veltīgas. Dieva dzīvā patiesība, līdzīgi rūgstošam vīnam, saplēstu farizejisko tradīciju vecos, izdilušos traukus.

Farizeji sevi uzskatīja par pārāk gudriem, lai tiem būtu nepieciešamas pamācības, par pārāk taisniem, lai ilgotos pēc pestīšanas un par pārāk godājamiem, lai tiem vajadzētu to godu, kas nāk no Kristus. Pestītājs novērsās no viņiem un gāja meklēt citus, kas pieņemtu Debesu vēsti. Neizglītotajos zvejniekos, muitniekā, kuru satika tirgus laukumā, samarietē un vienkāršajā tautā, kas ar prieku klausījās Viņa vārdos, Jēzus savam jaunajam vīnam atrada jaunus traukus. Evaņģēlija darbā izmantojamais spēks būs tās dvēseles, kas priecīgi pieņem Dieva sūtīto gaismu. Tie kļūs par Viņa starpniekiem patiesības atziņu izplatīšanā. Ja Kristus žēlastībā Viņa ļaudis grib kļūt par jauniem traukiem, tad Viņš tos pildīs ar jaunu vīnu.

Lai gan attēlota ar jaunu vīnu, Kristus sludinātā vēsts nebija jauna mācība, bet atklāsme no tās, kas tika mācīta jau no iesākuma. Bet farizeju uztverē Dieva patiesība bija zaudējusi savu pirmatnējo nozīmīgumu un skaistumu. Tiem Kristus mācība bija jauna gandrīz jebkurā aspektā un tāpēc šķita sveša un neatzīstama.

Jēzus atklāja arī viltus mācības spējas iznīcināt izpratni par patiesību un ilgas pēc tās. "Neviens," Viņš sacīja, "kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks." Visas kādreiz pasaulei ar sentēvu un praviešu starpniecību dotās atziņas Kristus vārdos atmirdzēja jaunā skaistumā. Bet rakstu mācītāji un farizeji nejuta slāpes pēc jaunā vīna. Iekams tie nebija atbrīvojušies no vecajām tradīcijām, ieražām un paradumiem, to prātos un sirdīs Kristus mācībām nebija vietas. Tie palika uzticīgi nedzīvajai formai un novērsās no dzīvās patiesības un Dieva spēka.

Tieši tas atnesa postu jūdiem un kļūs par pamatu daudzu dvēseļu bojāejai arī mūsu dienās. Tūkstoši izdara to pašu kļūdu, ko izdarīja farizeji, kurus Kristus norāja Mateja mielastā. Negribēdami atsacīties no kādas iemīļotas idejas vai arī atmest kādu iedomu elku, daudzi noraida patiesību, kas nāk no Gaismas Tēva. Tie uzticas sev, paļaujas uz savu gudrību un neaptver savu garīgo nabadzību. Tie apgalvo, ka var tikt pestīti, izdarot kādu svarīgu darbu. Bet redzēdami, ka izredzes ieaust savu es šajā darbā nav iespējams piepildīt, tie atraida sagādāto pestīšanu.

Bauslības darbu reliģija nekad nevar dvēseli aizvest pie Kristus, jo tā ir reliģija bez mīlestības, bez Kristus. Gavēšana vai lūgšana paštaisnības garā ir negantība Dieva acīs. Svinīga dievkalpošanas sanāksme, reliģisku ceremoniju virkne, ārēja pazemošanās un iespaidīgi upuri liecina, ka šo lietu darītāji sevi uzskata par taisniem, par tādiem, kas pelnījuši Debesis, bet viss tas ir maldi. Mūsu pašu darbi nekad nevar nopirkt pestīšanu.

Kā bija Kristus dienās, tā tas ir arī tagad; farizeji neapzinās savu garīgo nabadzību. Tiem skan vēsts: "Tu saki, es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos." (Atkl. 3:17,18) Ugunī pārbaudītais zelts ir ticība un mīlestība. Bet daudzos tas kļuvis nespodrs un lielais dārgums ir zaudēts. Kristus taisnība tiem ir kā neaizskarts avots, kā drēbes, kuras nevalkā. Tiem tiek sacīts: "Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies." (Atkl. 2:4,5)

Dievam patīkams upuris ir "satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi." (Ps. 51:19) Pirms kāds cilvēks var uzticēties Jēzum, viņam jākļūst brīvam no sava es. Kad ir atmests es, Kungs cilvēku var darīt par savu radījumu. Jauno vīnu var izturēt jauni trauki. Kristus mīlestība rosinās ticīgos jaunai dzīvei. Cilvēkā, kas uzlūko mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, atklāsies Kristus raksturs.

29. Sabats

Marka 2:23-28; Mat. 12:1-8

[281] Sabats tika iesvētīts pasaules radīšanas laikā. Šai dienai, kas iecelta cilvēka dēļ, sākums meklējams, "kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja". (Īj. 38:7) Pasaulē bija miers, jo zemes un Debesu starpā valdīja saskaņa. "Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs" (1. Moz. 1:31), un Viņš dusēja, apmierināts ar savu pabeigto darbu.

Tāpēc ka Viņš bija dusējis sabatā, "Dievs svētīja septīto dienu un to iesvētīja" - nošķīra to, lai tā tiktu izmantota svētiem mērķiem. Viņš deva to Ādamam kā atpūtas dienu. Tas bija piemineklis radīšanas darbam un tāpēc nes Dieva spēka un mīlestības zīmi. Raksti saka: "Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu." "Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos" (1. Moz. 2:3; Ps. 111:4; Rom. 1:20), kas to visu pasludina.

Visas lietas uz zemes ir radījis Dieva Dēls. "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva (..). Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir." (Jāņa 1:1-3) Tā kā sabats ir radīšanas darba piemineklis, tad tas ir Kristus spēka un mīlestības zīme.

Šī dusas diena mūsu domas pievērš dabai un vieno mūs attiecībās ar Radītāju. Putnu dziesmās, koku un jūras šalkoņā mēs arvien varam sadzirdēt Tā balsi, kas dienas dzestrumā Ēdenē runāja ar Ādamu. Redzot Viņa varenību dabā, mēs rodam iepriecinājumu, jo Vārds, kas visu radījis, ir tas pats, kas modina dzīvību dvēselē. "Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, Tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā." (2. Kor. 4:6) Šī doma bija tā, kas lika atskanēt dziesmai: "Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas!" (Ps. 92:5,6) Svētā Gara spēkā pravietis Jesaja liecina: "Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? (..) Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca? Viņš ir Tas, kas sēž augstībā pāri pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti (..). "Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?" - jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: "Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?" Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst (..), Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā." "Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!" "Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!" (Jes. 40:18-29; 41:10; 45:22) Tā ir dabā ierakstītā vēsts, kura sabatam vienmēr jāatgādina. Kad Kungs Israēlam pavēlēja svētīt sabata dienas, Viņš sacīja, "ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs." (Ec. 20:20)

Sabats ietilpa Sinaja kalnā dotajā bauslībā; bet tā nebija pirmā reize, kad tas tika pasludināts par dusas dienu. Israēla tauta to jau pazina, pirms nonāca pie Sinaja. Sabats tika ievērots jau ceļā uz turieni. Kad daži to pārkāpa, Kungs norāja viņus, sacīdams: "Cik ilgi jūs liedzaties turēt Manus baušļus un Manus likumus?" (2. Moz. 16:28*)

Sabats nebija domāts vienīgi Israēla tautai, bet visai pasaulei. Tas cilvēkiem tika darīts zināms jau Ēdenē, un, tāpat kā pārējie desmit baušļu priekšraksti, ir mūžīgi neatceļams un obligāts. Par bauslību, kurā ietilpa sabata likums, Kristus sacīja: "Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības." (Mat. 5:18) Kamēr pastāv zeme un debess, kā Radītāja varas zīme pastāvēs arī sabats, un, kad zemes virsū atkal ziedēs Ēdene, Dieva svēto dusas dienu godās visi, kas dzīvo zem saules. Krāšņās Jaunās zemes iedzīvotāji "ik nedēļas sabatā" nāks Dieva vaiga priekšā, lai Viņu pielūgtu. (Jes. 66:23)

Neviena cita jūdiem uzticēta institūcija tos nespēja tādā mērā atšķirt no apkārtējām tautām kā sabats. Dievs vēlējās, lai šīs dienas ievērošana tos darītu par Viņa pielūdzējiem. Tam vajadzētu būt par zīmi, ka viņi atteikušies no kalpošanas elkiem, un tiem ir savienība ar patieso Dievu. Bet, lai varētu turēt svētu sabatu, cilvēkiem pašiem jābūt svētiem. Ticībā tiem jākļūst par Kristus taisnības dalībniekiem. Kad Israēlam tika dota pavēle: "Piemini sabata dienu, ka tu to svētī!" Kungs tiem arī sacīja: "Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā." (2. Moz. 20:8; 22:30) Vienīgi tā sabats israēliešus varēja izcelt kā Dieva pielūdzējus.

Kad jūdi atkāpās no Dieva un ticībā nepieņēma Kristus taisnību, arī sabats tiem zaudēja savu nozīmi. Sātans centās paaugstināt sevi un novērst cilvēkus no Kristus; viņš darbojās, lai sagrozītu sabatu, tāpēc ka tā ir Kristus varas zīme. Noslogodami Dieva dusas dienu ar apgrūtinošām pavēlēm, jūdu vadītāji izpildīja sātana gribu. Kristus dienās sabats bija tiktāl sagrozīts, ka tā ievērošana drīzāk atspoguļoja egoistisku un patvaļīgu cilvēku dabu nekā mīļā Debesu Tēva raksturu. Rakstu mācītāju ieviestie priekšraksti Dievu attēloja kā tādu, kas izdod neizpildāmus likumus. Tā rezultātā tauta Dievu uzskatīja par tirānu un domāja, ka sabata ievērošana, kā Viņš to prasa, cilvēkus padara nežēlīgus un cietsirdīgus. Kristus darbam vajadzēja izkliedēt šos nepareizos uzskatus. Lai gan rakstu mācītāji Viņam sekoja ar nežēlīgu ienaidu, Jēzus pat ārēji nepieskaņojās viņu prasībām, bet gāja taisnu ceļu, ievērodams sabatu pēc Dieva likuma.

Kādā sabatā, atgriezdamies no pielūgšanas vietas, Pestītājs ar saviem mācekļiem gāja caur briestošas labības lauku. Jēzus savu darbu bija turpinājis līdz vēlai stundai un, iedami caur druvām, mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, izberzdami tos saujā. Citā dienā šāda rīcība nebūtu izraisījusi nekādas apsūdzības, jo, ejot cauri labības laukam, augļu dārzam vai vīna kalnam, bija atļauts paņemt tik, cik varēja apēst. (Sk. 5. Moz. 23:24,25) Bet sabatā tāda rīcība tika uzskatīta par svētās dienas apgānīšanu. Vārpu plūkšana un izberšana tika vērtēta kā zināma veida pļaušana un kulšana. Tādēļ rakstu mācītāji uzskatīja, ka ir noticis divkāršs pārkāpums.

Spiegi to tūlīt pārmeta Jēzum, sacīdami: "Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt."

Kad Jēzu kādreiz apsūdzēja sabata pārkāpšanā Betezdā, Viņš aizstāvējās, paziņodams, ka ir Dieva Dēls un darbojas saskaņā ar Tēvu. Tagad, kad uzbrukums vērsās pret mācekļiem, Viņš apsūdzētājiem citēja piemērus no Vecās Derības, kad, kalpojot dievnamā, cilvēkiem sabatā vajadzēja darīt dažādus darbus.

Jūdu mācītāji lepojās ar savām Svēto Rakstu zināšanām, bet Pestītāja atbildē slēpās pārmetums par viņu nezināšanu. "Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis, un tie, kas pie viņa bija? Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes, (..) lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst." "Un Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ, un ne cilvēks sabata dēļ." " "Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā svēto dienu un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir lielāks par Dieva namu." "Tā nu Dieva Dēls ir Kungs arī pār sabatu." (Lūk. 6:3,4; Marka 2:27; Mat. 12:5,6)

Ja jau Dāvids drīkstēja apmierināt izsalkumu, ēsdams svētai lietošanai paredzēto maizi, tad arī mācekļiem bija atļauts remdēt savu izsalkumu, noplūcot vārpas svētajās sabata stundās. Vēl vairāk: priesteri templī sabatā darīja lielāku darbu nekā citās dienās. Tāda pati nodarbošanās laicīgajā dzīvē būtu grēks; bet priesteri to veica, kalpojot Dievam. Tie izpildīja tos rituālus, kas norādīja uz Kristus glābjošo spēku, un viņu darbs bija saskaņā ar sabata mērķi. Bet tagad bija atnācis pats Kristus. Mācekļi, pildot Kristus uzdevumu, tika iesaistīti kalpošanā Dievam, un to, kas bija nepieciešams Viņa darba veikšanai, bija atļauts darīt sabata dienā.

Gan saviem mācekļiem, gan ienaidniekiem Kristus vēlējās mācīt, ka kalpošana Dievam vienmēr ir pirmajā vietā. Dieva darba mērķis šajā pasaulē ir cilvēka pestīšana; tāpēc viss, kas šī darba izpildīšanai noteikti jāveic sabatā, ir saskaņā ar sabata bausli. Savus pierādījumus Jēzus nobeidza, sacīdams: "Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu" - Viņš stāv pāri visiem jautājumiem un pāri visai bauslībai. Mūžīgais Tiesnesis mācekļus atbrīvoja no pārmetuma, atsaukdamies tieši uz to likumu, kura pārkāpšanā tie tika apsūdzēti.

Jēzus šo lietu tomēr nenobeidza tikai ar rājienu saviem ienaidniekiem. Viņš vēl paskaidroja, ka savā aklumā tie ir pārkāpuši sabata mērķi un uzdevumu. Viņš sacīja: "Kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši." (Mat. 12:7) Tiem pietrūka skaidrības un sirsnīgas mīlestības, kas vienmēr iezīmē patiesos Dieva pielūdzējus, un viņu daudzās neauglīgās ceremonijas to nespēja aizstāt.

Atkal Kristus atkārtoja patiesību, ka upuriem pašiem par sevi nav vērtības. Tie ir līdzeklis, bet ne mērķis. Viņu nolūks bija vadīt cilvēkus pie Pestītāja un tad tālāk pie vienotības ar Dievu. Kungs ļoti augstu vērtē kalpošanu mīlestībā, bet, ja tās pietrūkst, tad visa ceremoniju rinda Viņam kļūst nepatīkama. Tāpat ir arī ar sabatu. Tā uzdevums ir vienot cilvēkus ar Dievu, bet, kad prāts tiek pārsātināts ar nogurdinošām ceremonijām, sabata mērķis ir iznīcināts. Tā formāla ievērošana kļūst par izsmieklu.

Kādā citā sabatā Jēzus, iegājis sinagogā, ieraudzīja cilvēku ar nokaltušu roku. Farizeji Viņu uzmanīja, nepacietīgi gaidot, lai redzētu, kā Viņš izturēsies. Pestītājs zināja, ka pēc dziedināšanas Viņu noteikti uzskatīs par sabata pārkāpēju, bet Viņš nevilcinājās sagraut tradicionālo priekšrakstu mūri, kas ierobežoja sabatu. Jēzus slimajam pavēlēja iznākt uz priekšu un tad jautāja: "Vai ir sabatā brīv labu darīt vai ļaunu, dzīvību glābt vai maitāt?" Jūdu vidū tas bija vispāratzīts princips, ka neizmantot izdevību darīt labu ir tas pats, kas darīt ļaunu; dzīvību neizglābt nozīmēja to atņemt. Tā Jēzus stājās rakstu mācītājiem pretī ar viņu pašu ieročiem. "Bet tie cieta klusu. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un, viņu sirdscietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka kļuva atkal vesela." (Marka 3:4,5)

Kad Pestītājam jautāja: "Vai ir brīv sabatā dziedināt?" Jēzus atbildēja: "Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt." (Mat. 12:10-12)

Baidīdamies iekļūt nepatikšanās, spiegi neuzdrošinājās atbildēt Kristum ļaužu priekšā. Tie zināja, ka Viņš bija teicis patiesību. Bet tie drīzāk bija gatavi pamest cilvēkus ciešanās, nekā pārkāpt savas tradīcijas, kaut arī tajā pašā laikā palīdzēja dzīvniekiem, lai īpašniekam nerastos zaudējumi. Vairāk labvēlības tika parādīts dzīvniekam nekā cilvēkam, kas radīts pēc Dieva līdzības. Tas ilustrē visas maldīgās reliģijas. Tās rodas no cilvēka vēlēšanās paaugstināties pār Dievu un beidzas cilvēka pazemošanā zemāk par dzīvnieku. Katra reliģija, kas apkaro Dieva kā valdnieka tiesības, atņem cilvēkam to godību, kas tam tika dota radīšanas brīdī un būs atkal atjaunota Kristū. Ikviena nepatiesa reliģija saviem piekritējiem māca izturēties nevērīgi pret cilvēku vajadzībām, sāpēm un tiesībām. Evaņģēlijs, turpretī, cilvēci paaugstina kā Kristus asinīm atpirktu un māca ar laipnu uzmanību atsaukties uz cilvēku vajadzībām un ciešanām. Kungs saka: "Vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofīra dārgumi." (Jes. 13:12*)

Kad Jēzus farizejiem jautāja, "vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt," Viņš tiem atgādināja viņu pašu ļaunos nodomus. Nežēlīgā ienaidā tie tīkoja pēc Kristus dzīvības, kamēr Viņš tajā pašā laikā glāba citus un nodrošināja laimi daudziem cilvēkiem. Vai tad sabata dienā bija labāk nonāvēt, kā tie plānoja, vai arī dziedināt, tā kā darīja Jēzus? Vai Dieva svētajā dienā auklēt sirdī slepkavību būtu taisnīgāk nekā atklāt dievišķo mīlestību, kas izpaužas žēlsirdības darbos?

Dziedinādams nokaltušo roku, Jēzus atzina par nederīgām jūdu ieražas, bet ceturto bausli atstāja spēkā tā, kā to bija devis Dievs. Viņš pasludināja: "Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt." Aizslaucīdams visus nejēdzīgos ierobežojumus, Kristus sabatu pagodināja, bet tie, kas Viņu apsūdzēja, šo dienu apkaunoja.

Tie, kas apgalvo, ka Kristus ir atcēlis bauslību, māca, ka šajā vietā Viņš pārkāpa sabatu un arī savus mācekļus attaisnoja, kad tie darīja to pašu. Ar to šie ļaudis nostājās tieši uz tā ceļa, pa kuru gāja ļaunprātīgie jūdi. Tā teikdami, viņi runā pretī Kristus liecībai, kas pasludināja: "Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā." (Jāņa 15:10) Ne Pestītājs, ne Viņa sekotāji sabata bausli nav pārkāpuši. Kristus bija dzīvs bauslības pārstāvis. Viņš savā dzīvē nav pārkāpis bauslības svētās pavēles. Raudzīdamies uz visu tautu, kas meklēja iemeslus Viņa notiesāšanai, Jēzus tajā pašā laikā bez bailēm varēja sacīt: "Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?" (Jāņa 8:46)

Pestītājs nenāca, lai atceltu sentēvu un praviešu teikto, jo Viņš pats bija runājis caur šiem cilvēces pārstāvjiem. No Viņa nāca visas Dieva Vārda patiesības. Bet šie nesamaksājamie dārgakmeņi tagad bija ielikti neīstos ietvaros. To cēlā gaisma kalpoja maldiem. Tādēļ Dievs gribēja, lai tos izņem no viņu maldu ietvariem un pārliek patiesības ietvarā. Šo darbu spēja izdarīt tikai dievišķa roka. Savienota ar maldiem, patiesība kalpoja Dieva un cilvēku ienaidniekam. Kristus bija nācis nolikt to tur, kur tā pagodinātu Dievu un nestu pestīšanu cilvēcei.

"Sabats ir celts cilvēka dēļ, un ne cilvēks sabata dēļ", sacīja Jēzus. Visas dievišķās institūcijas ir domātas cilvēces labklājībai. "Viss tas notiek jūsu dēļ." "Vai tas būtu Pāvils vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder, bet jūs piederat Kristum, un Kristus Dievam." (2. Kor. 4:15; 1. Kor. 3:22,23) Desmit baušļus, kuru viena sastāvdaļa ir sabats, Dievs deva saviem ļaudīm par svētību. "Un tas Kungs mums pavēlēja", sacīja Mozus, "visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem par labu un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir." (5. Moz. 6:24) Dziesminieks Israēlu aicināja: "Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm! Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm. Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu!" (Ps. 100:2-4) Kungs saka: "(..) kas stingri ievēro sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā." (Jes. 56:6,7)

"Tā nu Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu." Šie vārdi ir pamācību un prieka pilni. Tādēļ ka sabatu cilvēces labklājībai iecēla Kristus, to tagad sauc par Kunga dienu. Tā pieder Kristum. Jo "caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir." (Jāņa 1:3) Ja nu Viņš ir radījis visas lietas, tad Viņš iecēla arī sabatu. Viņš to nošķīra radīšanas darba piemiņai. Tas nozīmē, ka Viņš ir Radītājs un Svētotājs. Tas, kurš radīja visas lietas Debesīs un virs zemes un tagad tās uztur, ir draudzes Galva, un Viņa spēkā mēs topam salīdzināti ar Dievu. Jo, runādams par Israēlu, Kungs teica: "Es devu tiem arī savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas to svētījis," tas ir, dara svētus. (Ec. 20:12) Tātad dusas diena - sabats ir zīme Kristus varai darīt mūs svētus. Tas ir dots visiem, kurus Kristus dara svētus. Kā Viņa svētu darošā spēka zīme sabats ir dots visiem, kas Kristū kļūst par Dieva Israēla daļu.

Kungs saka: "Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu (..), tad tas Kungs būs tavs prieks." (Jes. 58:13,14) Tas būs prieka avots visiem, kas dusas dienu pieņem kā Kristus - Radītāja un Pestītāja - spēka zīmi. Saskatīdami tajā Kristu, tie priecāsies un līksmosies Viņā. Atgādinot radīšanas darbus, dusas diena tiem liecinās par Jēzus vareno spēju pestīt. Atsaukdama atmiņā zaudēto Paradīzes mieru, tā stāstīs par mieru, kas iegūstams mūsu Glābējā. Arī dabā viss it kā atkārtos aicinājumu: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat. 11:28)