Laikmetu ilgas

5. Svētīšana

Lūk. 2:21-38

[50] Apmēram četrdesmit dienas pēc Kristus dzimšanas Jāzeps un Marija Viņu veda uz Jeruzālemi, lai stādītu Kunga priekšā un pienestu upuri. Tas bija saskaņā ar jūdu bauslību, un kā cilvēku aizvietotājam Kristum šiem likumiem vajadzēja pakļauties visās lietās. Viņam jau bija izdarīta apgraizīšanas ceremonija kā ķīla Viņa paklausībai bauslības prasībām.

Pēc likumu priekšraksta mātei bija jāpienes gadu vecs jērs par dedzināmo upuri un jauns balodis vai ūbele par grēka upuri. Tomēr likums arī paredzēja, ka vecāki, kas bija pārāk trūcīgi, lai upurētu jēru, varēja pienest divas ūbeles vai divus jaunus baložus - vienu par dedzināmo, otru par grēka upuri.

Kungam pienestajiem upuriem vajadzēja būt bez vainas. Šie upuri ainoja Kristu un norādīja, ka pats Jēzus bija bez ziskiem trūkumiem. Viņš bija bezvainīgs un nevainojams Jērs. (sk. 1. Pēt. 1:19) Jēzum nebija neviena ziska defekta; Viņa ķermenis bija spēcīgs un veselīgs. Visu savu zemes dzīves laiku Viņš pavadīja saskaņā ar dabas likumiem. Fiziski un garīgi Jēzus bija paraugs tam, kādai pēc Dieva nodoma un, paklausot Viņa likumiem, vajadzēja būt visai cilvēcei.

Pirmdzimtā bērna svētīšana Dievam pastāvēja jau no vissenākajiem laikiem. Dievs bija apsolījis dot Debesu Pirmdzimto, lai glābtu grēciniekus. Katrās mājās šīs dāvanas atzīšanu bija jāapliecina, veltījot savu pirmdzimto Dievam. Pirmdzimto iesvētīja priesteru kārtā, lai tas cilvēku vidū pārstāvētu Kristu.

Pēc Israēla izvešanas no Ēģiptes tika atjaunots likums par pirmdzimto svētīšanu. Kad Israēla bērni vēl atradās verdzībā, Kungs lika Mozum iet pie faraona, Ēģiptes valdnieka, un sacīt: "Tā saka tas Kungs: "Israēls ir Mans pirmdzimtais dēls." Un Es tev saku: "Atlaid Manu dēlu, lai viņš Man kalpo, bet, ja tu liedzies viņu atlaist, redzi, tad Es nonāvēšu tavu pirmdzimto dēlu." (2. Moz. 4:22,23)

Mozus aiznesa šo vēsti, bet lepnais valdnieks atbildēja: "Kas ir "Tas Kungs", ka man būtu Viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls; es nepazīstu "to Kungu," un arī Israēlu es neatlaidīšu." (2. Moz. 5:2) Tad Kungs iestājās par savu tautu, un Viņa darbus pavadīja zīmes un brīnumi; faraonu piemeklēja šausmīgas nelaimes. Pēdīgi iznīcinātājs eņģelis saņēma pavēli nonāvēt visus cilvēku un dzīvnieku pirmdzimtos Ēģiptē. Lai saudzētu israēliešus, tie saņēma pavēli savu durvju stenderes apslacīt ar nokauta jēra asinīm. Tā vajadzēja apzīmēt katru māju, lai eņģelis, kas veica savu nāves misiju, ietu garām israēliešu mājokļiem.

Kad Kungs Ēģiptei bija sūtījis šo sodību, Viņš sacīja Mozum: "Novēli Man visus pirmdzimušos - kā cilvēku, tā lopu (..), lai tie Man pieder." "No tās dienas, kad Es Ēģiptes zemē nogalināju visus pirmdzimušos, Es esmu sev svētījis visus pirmdzimušos Israēlā, sākot ar cilvēkiem līdz pat lopiem, tie lai Man pieder: Es esmu tas Kungs." (2. Moz. 13:2; 4. Moz. 3:13) Kad tika uzsākti saiešanas telts dievkalpojumi, visu Israēla pirmdzimto vietā Kungs izvēlējās Levija cilti, lai tā kalpotu svētnīcā. Tomēr pirmdzimtie joprojām tika uzskatīti par Kunga īpašumu un bija jāatpērk.

Tādēļ likumam par pirmdzimtā svētīšanu Kungam bija īpaša nozīme. Tas ne tikai atgādināja, cik brīnumainā veidā Kungs bija atbrīvojis Israēla bērnus, bet arī stāstīja par vēl lielāku atbrīvošanu nākotnē, ko veiks Dieva vienpiedzimušais Dēls. Kā uz durvju stenderēm slacītās asinis glāba Israēla pirmdzimtos, tā Kristus asinīm ir spēks glābt pasauli.

Ņemot to visu vērā, cik nozīmīga gan bija Kristus svētīšana! Bet priesteris to nesaprata, viņš nespēja saskatīt lielo noslēpumu. Zīdaiņu svētīšana bija parasta aina. Ik dienas priesteris saņēma izpirkšanas naudu, kad bērnus nesa Kunga priekšā. Ik dienas viņš izpildīja savu parasto darbu, maz ievērodams vecākus un bērnus, izņemot tos gadījumus, kad kaut kas norādīja uz vecāku bagātību vai augsto stāvokli. Jāzeps un Marija bija trūcīgi. Kad tie atnāca ar savu bērnu, priesteris viņos redzēja tikai vīru un sievu galilejiešu apģērbā, turklāt visvienkāršākajā. Viņu ārienē nebija nekā, kas saistītu uzmanību, un viņi pienesa upuri, kādu mēdza pienest trūcīgie.

Priesteris izpildīja savu ociālo kalpošanas ceremoniju. Viņš paņēma bērnu uz rokām un turēja paceltu altāra priekšā. Atdevis to atpakaļ mātei, viņš pirmdzimto sarakstā atzīmēja vārdu "Jēzus". Priesterim, turot bērnu, pat prātā neienāca, ka viņa rokas tur Debesu Majestāti, Godības Ķēniņu. Viņš nedomāja, ka šis bērns ir Tas, par ko Mozus rakstīja: "Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem, tāpat kā mani; Tam klausiet visās lietās, ko Tas uz jums runās." (Ap. d. 3:22) Viņš nedomāja, ka šis bērns ir Tas, kura godību Mozus vēlējās skatīt. Tomēr priestera rokās atradās kāds, kurš ir lielāks par Mozu. Ierakstot bērna vārdu, priesteris reģistrēja visas jūdu ceremoniālās sistēmas Pamatlicēju. Tagad šim vārdam bija jātop par tās galu, jo upuru un dāvanu sistēma bija novecojusi. Simbols jau gandrīz bija sastapis savu paraugu, un ēna - īstenību.

Godības padebesis bija atstājis svētnīcu, bet Betlēmes Bērnā slēpās godība, kuras priekšā zemojās eņģeļi. Šis bērns, kurš vēl neko neapzinājās, bija apsolītais pēcnācējs, uz kuru norādīja pirmais altāris pie Ēdenes vārtiem. Viņš bija Šilo - Miera Nesējs. Viņš bija Tas, kurš Mozum atklājās kā "ES ESMU". Viņš bija Tas, kurš ar mākoņa un uguns stabu vadīja Israēlu. Viņš bija Tas, par kuru jau kopš seniem laikiem sludināja pravieši. Viņš bija visu tautu Ilgas, Dāvida Sakne un Atvase, spožā Rīta Zvaigzne. Mazā, bezpalīdzīgā bērna vārds, kurš Israēla rakstu ruļļos pieteica Viņu kā mūsu brāli, bija kritušās cilvēces cerība. Bērns, par kuru tika samaksāta izpirkšanas naudu, bija Tas, kuram vajadzēja izpirkt visas pasaules grēkus. Viņš bija īstais Augstais "Priesteris pār Dieva namu", kam ir "neiznīcīgs" priestera amats un kas var darboties kā Aizstāvis "pie Majestātes labās rokas augstībā". (Ebr. 10:2l; 7:24; 1:3)

Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Dievnamā Dieva Dēls tika iesvētīts darbam, ko Viņš bija nācis darīt. Kaut gan priesteris Viņu uzlūkoja tāpat kā jebkuru citu bērnu, neredzot un neizjūtot neko neparastu, tomēr ar šo rituālu tika apliecināts, ka Dievs pasaulei ir devis savu Dēlu. Tomēr šajā notikumā kāds pazina Kristu. "Viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekams nebūšot redzējis tā Kunga Svaidīto."

Sīmeans ienāk dievnamā un redz ģimeni, kas priesterim atnesusi savu pirmdzimto dēlu. Viņu izskats liecina par nabadzību, bet Sīmeans saprot Svētā Gara brīdinājumus, un viņu dziļi saviļņo atklāsme, ka Kunga priekšā atnestais bērns ir Israēla Iepriecinātājs - Tas, kuru viņš tik ļoti bija ilgojies redzēt. Pārsteigtajam priesterim Sīmeans šķita tikai sajūsmas pārņemts cilvēks. Bērnu atkal atdod Marijai, un Sīmeans to paņem uz savām rokām, lai svētītu Dievam. Viņa dvēselē ielīst tāds prieks, kādu viņš vēl nekad nav izjutis. Paceldams mazo Pestītāju pret debesīm, viņš saka: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm; gaismu, apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm."

Šajā cilvēkā mājoja pravieša Gars, un, kamēr Jāzeps un Marija vēl stāvēja, brīnīdamies par šiem vārdiem, Sīmeans viņu svētīja un sacīja Marijai: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas."

Ienāca arī praviete Anna un apstiprināja Sīmeana liecību par Kristu. Kad Sīmeans runāja, viņa seju apgaismoja Dieva godība, un arī Anna izteica savu sirsnīgo pateicību, ka Dievs viņai ļāvis skatīt Kungu Kristu.

Šie pazemīgie dievlūdzēji nebija velti pētījuši pravietojumus. Savukārt tie, kas Israēlā ieņēma rakstu mācītāju un priesteru vietas, nestaigāja Kunga ceļos, kaut gan arī viņu priekšā bija dārgie pravietojumu vārdi. Viņu acis nebija atvērtas dzīvības Gaismai.

Tāpat tas ir arī šodien. Reliģiskie vadoņi un dievnamu apmeklētāji nesaredz notikumus, kas atrodas visu Debesu uzmanības centrā. Cilvēki atzīst vēsturisko Kristu, bet novēršas no dzīvā Kristus. Kristu, kura Vārds aicina uz pašuzupurēšanos, Kristu grūtdieņos un cietējos, kas lūdz palīdzību, Kristu, kas iestājas par taisnu lietu, neskatoties uz nabadzību, grūtībām un izsmieklu, šodien cilvēki ir gatavi uzņemt tikpat maz kā pirms 19 gadsimtiem.

Marija pārdomāja Sīmeana lielo, tālu sniedzošos pravietojumu. Raudzīdamās uz bērnu savās rokās, viņa atcerējās Betlēmes ganu vārdus, un viņu pildīja pateicības pilns prieks un gaiša cerība. Sīmeana vārdi atsauca atmiņā Jesajas pravietojumu: "Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars, padoma un spēka Gars, atziņas un tā Kunga bijības Gars. (..) Taisnība būs Viņa gurnu josta, un uzticība Viņa lielu aptinamā aukla." "Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma (..). Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: "Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielkungs." (Jes. 11:1,2,5; 9:1,5)

Tomēr Marija neizprata Kristus sūtību. Sīmeans par Viņu pravietoja gan kā par gaismu, kas apgaismos pagānus, gan kā par slavu Israēla ļaudīm. Arī eņģelis Kristus dzimšanu pasludināja kā prieka vēsti visām tautām. Dievs gribēja labot jūdu šauro izpratni par Mesijas darbu. Viņš vēlējās, lai cilvēki Jēzū saskata ne tikai Israēla atbrīvotāju, bet pasaules Pestītāju. Tomēr, lai saprastu Jēzus misiju, pat Viņa mātei bija vajadzīgi vēl daudz gadi.

Marija raudzījās nākotnē, kad Mesija valdīs uz Dāvida troņa, bet viņa nespēja saskatīt ciešanu kristības, ar ko tas tiks panākts. Sīmeana pravietojums atklāja, ka Mesijas dzīves ceļš pasaulē nebūs bez šķēršļiem. Marijai teiktajos vārdos: "Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies" Dievs savā sirsnīgajā žēlastībā lika nojaust dvēseles mokas, ko tā uzņemas ciest Viņa dēļ.

"Redzi," sacīja Sīmeans, "Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī." Tiem, kas celsies augšā, ir jākrīt. Mums jākrīt uz Klints un jāsašķīst, iekams varam tikt paaugstināti Kristū. Lai redzētu valstības godību, es ir jāgāž no troņa, un augstprātība jāpazemo. Jūdi negribēja pieņemt godu, kas iegūstams pazemojoties, tāpēc viņi nepieņēma savu Pestītāju. Viņš bija zīme, kam runā pretī.

"Lai daudzu siržu domas nāktu zināmas." Pestītāja dzīve atklāj visas sirdis, sākot ar Radītāja līdz pat tumsības valdnieka sirdij. Sātans Dievu attēloja kā patmīli un varmāku, kas visu pieprasa sev, neko nedodot pretī, kas prasa visu radījumu kalpošanu tikai savam godam, bet viņu labā nenes nekādus upurus. Un, lūk, dāvinot Kristu, atklājas Tēva sirds! Šī dāvana liecina, ka Dievs par mums domā "miera domas un ne ļaunas domas". (Jer. 29:11) Tā skaidri rāda, ka, lai gan Dieva ienaids pret grēku ir tik spēcīgs kā nāve, Viņa mīlestība pret grēcinieku ir stiprāka par nāvi. Dievs ir apņēmies mūs atpestīt, un, lai to īstenotu, Viņš netaupīs neko - pat visdārgāko ne. Nav apslēpta neviena patiesība, kas svarīga mūsu glābšanai, nav aizmirsts neviens žēlsirdības brīnumdarbs, un neviens no dievišķā spēka līdzekļiem nav atstāts neizmantots. Katrai palīdzībai seko jauna palīdzība, katrai dāvanai - jauna dāvana. Tiem, kurus Dievs vēlas glābt, ir atvērta visa Debesu dārgumu krātuve. Savācis Visuma bagātības un atvēris bezgalīgā spēka avotus, Dievs tos pilnībā nodod Kristus rokās, sacīdams: "To visu Es dodu cilvēkam. Izmanto šīs dāvanas, lai pārliecinātu viņu, ka ne Debesīs, ne uz zemes nav lielākas mīlestības par manējo! Vislielāko laimi cilvēks baudīs, kad tas mīlēs Mani."

Pie Golgātas krusta aci pret aci sastapās mīlestība un egoisms. Tur šis divas parādības sasniedza savu visaugstāko izpausmi. Kristus dzīvoja, lai iepriecinātu un svētītu. Nonāvēdams Kristu, sātans parādīja savu aso naidu pret Dievu. Tas lika saprast, ka viņa sacelšanās īstais mērķis ir gāzt Dievu no troņa un iznīcināt To, caur kuru atklājās Dieva mīlestība.

Kristus dzīve un nāve atklāj arī cilvēku domas. No silītes līdz krustam Jēzus dzīve katram bija aicinājums nodot sevi Viņam un dalīties Viņa ciešanās. Tas atklāja cilvēku motīvus. Jēzus nāca ar Debesu patiesību, un visi, kas uzklausīja Svētā Gara balsi, tika vesti pie Viņa. Sava es pielūdzēji piederēja sātana valstij. Ar savu attieksmi pret Kristu visi parāda, kurā pusē tie nostājušies. Šādi ikviens sev paraksta spriedumu.

Pēdējās tiesas dienā katra pazudusī dvēsele sapratīs, ko tā izdarījusi, atteikdamās no patiesības. Katram, kura prātu jebkad ir aptumšojis grēks, tiks parādīts krusts un krusta īstā nozīme. Golgātas un tās noslēpumainā Upura atklāsmes priekšā grēcinieki saņems spriedumu. Izgaisīs katra melīga aizbildināšanās. Cilvēku atkrišana parādīsies savā atbaidošajā izskatā. Cilvēki redzēs, ko viņi ir izvēlējušies. Noskaidrosies katrs jautājums par patiesību un maldiem, kas radies šajā ilgajā cīņā. Visuma tiesā Dievam nevarēs uzvelt vainu par grēka izcelšanos un tā pastāvēšanu. Tiks pierādīts, ka dievišķās pavēles nav līdzvainīgas grēkā. Dieva valdībā nebija nekādu trūkumu, nekāda iemesla būt ar to nemierā. Kad visu "siržu domas nāks zināmas", tad gan uzticīgie, gan nepaklausīgie kopīgi izsauksies - "Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ! Kas Tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu Tavu vārdu? (..) Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami." (Atkl. 15:3)

6. "Mēs viņa zvaigzni redzējām"

Mat. 2. nod.

[59] "Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, Jūdu zemē, ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: "Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt."

Gudrie no austrumu zemes bija lozo. Tie piederēja lielai un ietekmīgai ļaužu šķirai, kas sevī ietvēra dižciltīgos, kā arī daudzus bagātākos un gudrākos cilvēkus tautā. Starp tiem bija arī tādi, kas iedzīvojās uz tautas lētticības rēķina. Citi turpretī bija godprātīgi. Tie vēroja, kā dabā izpaužas Dieva rūpes. Šos cilvēkus godāja viņu krietnuma un gudrības dēļ. Tādi bija arī gudrie, kas nāca pie Jēzus.

Dieva gaisma vienmēr ir spīdējusi arī pagānisma tumsā. Kad šie gudrie pētīja zvaigžņotās debesis un centās izzināt ar debesu ķermeņiem un spīdekļiem saistītos noslēpumus, tie saskatīja Radītāja godību. Meklēdami skaidrākas atziņas, tie pievērsās ebreju rakstiem. Arī viņu pašu zemē tika glabāti pravietiski raksti, kas vēstīja par kāda dievišķa Skolotāja nākšanu. Pie austrumu gudrajiem piederēja arī Bileāms, kādreizējais Dieva pravietis. Svētā Gara iespaidā viņš jau iepriekš pasludināja Israēla labklājību un uzplaukumu, kā arī Mesijas nākšanu. Gadsimtiem ilgas tradīcijas šos viņa pravietojumus bija nodevušas nākamajām paaudzēm. Tomēr Vecā Derība par Pestītāja nākšanu runā daudz skaidrāk. Gudrie ar prieku atklāja, ka Viņa nākšana ir pavisam tuvu un ka visai pasaulei drīz jātiek piepildītai ar Kunga godības atziņu.

Naktī, kad Dieva godība apspīdēja Betlēmes pakalnus, gudrie debesīs ievēroja neizprotamu, noslēpumainu gaismu. Kad gaisma nozuda, tās vietā parādījās pastāvīga, spoža zvaigzne. Tā nebija ne stāvzvaigzne, ne planēta, tāpēc šī parādība izraisīja visdzīvāko interesi. Zvaigzne bija tāls, spožu eņģeļu pulks, bet to gudrie vīri nezināja. Tomēr tiem radās iespaids, ka šī zvaigzne ir sevišķi nozīmīga. Tie apspriedās ar priesteriem un lozoem un pētīja seno rakstu ruļļus. Bileāma pravietojums vēstīja, ka "zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris". (4. Moz. 24:17) Vai šī neparastā zvaigzne būtu sūtīta, lai vēstītu par Apsolīto? Gudrie apsveica Debesu sūtīto atziņu gaismu, un tādēļ tā izlija pār viņiem vēl spožākos staros. Sapņos tie saņēma norādījumus iet un meklēt jaunpiedzimušo Valdnieku.

Kā Ābrahāms, paklausīdams Dieva aicinājumam, ticībā izgāja, "nezinādams, kurp viņš iet" (Ebr. 11:8), kā Israēls ticībā sekoja padebeša stabam uz apsolīto zemi, tāpat šie svešzemnieki devās meklēt apsolīto Pestītāju. Austrumu zeme bija bagāta ar dārglietām, un gudrie neizgāja ceļā tukšām rokām. Tolaik pastāvēja ieradums valdniekiem un citām augstām personām kā pagodinājumu pasniegt dāvanas. Tam, kurā jātiek svētītai visai pasaulei, kā ziedojumi tika pienestas visdārgākās dāvanas, kādas vien šī zeme varēja atļauties. Lai zvaigzne būtu redzama, ceļš bija jāveic naktī, taču grūtās stundas austrumu gudrie īsināja, atkārtodami senos nostāstus un pravietojumus par To, kuru viņi meklēja. Katru atpūtas brīdi šie ļaudis izlietoja, lai pētītu Rakstus, tā padziļinādami pārliecību, ka viņus ceļā vada Dievs. Zvaigzne bija vadības ārējā zīme, taču tiem bija arī iekšēja Svētā Gara klātbūtnes apziņa, kas ietekmēja sirdi un iedvesa cerību. Lai gan ceļojums bija garš, tie jutās laimīgi.

Austrumu gudrie ir sasnieguši Israēla zemi. Kāpjot lejā pa Eļļas kalna nogāzi, skatienam paveras Jeruzāleme, un, raugi, zvaigzne, kas tos vadīja visā grūtajā ceļā, apstājas virs dievnama un pēc neilga brīža izzūd. Steidzīgiem soļiem tie traucas uz priekšu, pārliecināti, ka visapkārt dzirdēs ļaudis priecīgi runājam par piedzimušo Mesiju. Taču viņu taujāšana izrādās veltīga. Iegājuši svētajā pilsētā, tie steidzas uz dievnamu. Ar lielu izbrīnu tie atskārst, ka par jaundzimušo Ķēniņu nevienam nekas nav zināms. Viņu jautājumi izraisa nevis prieku, bet gan pārsteigumu un bailes, kam reizēm pievienojas pat nicinājums.

Priesteri turpina tradīcijas. Tie cildina savu reliģiju un savu dievbijību, tajā pašā laikā grieķus un romiešus saukdami par pagāniem un uzskatīdami par vislielākajiem grēciniekiem. Gudrie no austrumiem nav elku pielūdzēji, un Dievs tos vērtē daudz augstāk par šiem saviem formālajiem pielūdzējiem. Tomēr jūdi tos uzskata par pagāniem. Dedzīgie jautājumi neizraisa ne mazāko interesi pat tajos cilvēkos, kuri ir iecelti par Svēto Rakstu sargiem.

Vēsts par gudro ierašanos ātri izplatījās visā Jeruzālemē. Viņu atnākšanas dīvainais iemesls izsauca tautā satraukumu, kas aizsniedza ķēniņa Hēroda pili. Viltīgo ēdomieti satrauca doma par iespējamo sāncensi. Hēroda ceļš uz troni bija aptraipīts ar neskaitāmām slepkavībām. Tauta ienīda šo svešās izcelsmes ķēniņu, un vienīgā viņa drošība bija Romas labvēlība. Bet jaunpiedzimušajam Ķēniņam bija lielākas pretenzijas uz troni. Viņš bija dzimis Valdnieks.

Hērodam radās aizdomas, ka priesteri kopā ar svešiniekiem rīko sazvērestību, lai izraisītu tautas sacelšanos un gāztu viņu no troņa. Savas aizdomas viņš tomēr neizpauda un nolēma šos slepenos plānus izjaukt ar vēl lielāku viltību. Ataicinājis pie sevis augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš tiem jautāja, ko svētās grāmatas māca par Mesijas dzimšanas vietu.

Šis svešinieku ierosinātais jautājums, ko uzdeva troņa uzurpators, asi ievainoja jūdu skolotāju lepnumu. Savukārt vienaldzība, ar kādu tie atvēra pravietojumu rakstu ruļļus, saniknoja greizsirdīgo tirānu. Viņš domāja, ka priesteri savas zināšanas par šo lietu grib turēt slepenībā. Ar autoritāti, kurai tie neuzdrošinājās nepaklausīt, Hērods pavēlēja viņiem sīki visu izpētīt un paziņot gaidītā Ķēniņa dzimšanas vietu. "Un tie viņam sacīja: "Betlēmē, jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zeme, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." "

Tad Hērods ataicināja gudros uz slepenu sarunu. Viņa sirdī plosījās dusmu un baiļu vētra, bet viņš saglabāja ārēju mieru un svešiniekus uzņēma laipni. Viņš jautāja, kādā laikā zvaigzne bija parādījusies, un sacīja, ka ļoti priecājoties par šo Kristus dzimšanas zīmi. Tad viņš saviem apmeklētājiem pavēlēja: "Ejiet un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un Viņu pielūdzu." To sacījis, viņš gudros atlaida, lai tie dotos ceļā uz Betlēmi.

Jeruzālemes priesteri un vecākie nemaz nebija tik lielā neziņā par Kristus dzimšanu, kā izlikās. Vēsts, ka ganus ir apmeklējuši eņģeļi, jau bija aizsniegusi Jeruzālemi, taču rabīni tai nepiegrieza sevišķu vērību. Jūdu skolotāji paši būtu varējuši atrast Jēzu un labprāt aizvestu gudros uz Viņa dzimšanas vietu, ja vien gudrie vīri tos nebūtu izaicinājuši, pievēršot viņu uzmanību Mesijas dzimšanai. "Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš?" viņi vaicāja, "jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt."

Lepnums un skaudība aizvēra durvis gaismai. Ja priesteri un rakstu mācītāji pieņemtu vēsti, ko atnesa gani un austrumu gudrie, tad viņu stāvoklis kļūtu neapskaužams. Tie vairs sevi nevarētu saukt par Dieva patiesības skaidrotājiem. Šie izglītotie cilvēki nepazemojās, lai mācītos no tiem, kurus viņi apzīmēja ar vārdu pagāni. Nevar būt, ka Dievs ir pagājis garām viņiem, bet sniedzis vēsti neizglītotiem ganiem un neapgraizītiem pagāniem! Tie izturējās nicinoši pret ziņām, kas satrauca ķēniņu Hērodu un visu Jeruzālemi. Jūdu vadītāji pat negāja uz Betlēmi, lai pārliecinātos par vēsts patiesumu. Turklāt tie panāca, ka interesi par Jēzu ļaudis uztver kā fanātismu. Jau ar šo brīdi priesteri un rakstu mācītāji sāka noraidīt Kristu. Jau šeit viņu augstprātība un stūrgalvība sāka pārvērsties izteiktā naidā pret Pestītāju. Dievs atvēra durvis pagāniem, bet jūdu vadoņi aizvēra durvis paši sev.

Gudrie Jeruzālemi atstāja vieni. Kad pilsētas vārti bija aiz muguras, pār zemi jau laidās nakts ēnas, taču par lielu iepriecinājumu tie atkal ieraudzīja zvaigzni, kas veda uz Betlēmi. Viņi nebija saņēmuši norādījumus par Jēzus zemo stāvokli, kuri tika sniegti ganiem. Pēc garā ceļojuma jūdu vadoņu vienaldzība austrumu gudrajiem sagādāja vilšanos, tāpēc tie no Jeruzālemes aizgāja ar mazāku paļāvību, nekā bija tur ieradušies. Betlēmē viņi neatrada galma sardzi, kas būtu nostādīta, lai aizsargātu jaunpiedzimušo Ķēniņu. Tur nebija neviena no šīs pasaules varenajiem. Jēzus gulēja silītē, un Viņa vienīgie apsargātāji bija vecāki - vienkārši zemnieki. Vai Viņš varēja būt Tas, par kuru rakstīts, ka Viņš nāks, lai "atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus", būs "par gaismu pagāniem" un "pestīšanas nesējs līdz pasaules galam"? (Jes. 49:6)

"Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza." Aiz Jēzus vienkāršās ārienes tie saskatīja Dievu. Tie nodeva Viņam savas sirdis kā Pestītājam, tad "atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres". Ak, cik liela bija viņu ticība! Par austrumu gudrajiem varētu sacīt tāpat kā vēlāk par romiešu virsnieku - "Ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis". (Mat. 8:10)

Gudrie nebija nojautuši Hēroda nodomu attiecībā uz Jēzu. Sava ceļojuma nosprausto plānu izpildījuši, tie gatavojās atgriezties Jeruzālemē, lai pastāstītu Hērodam par savu veiksmi, bet sapnī tie saņēma dievišķu norādījumu vairs nesatikties ar Hērodu. Lai nebūtu jāiet caur Jeruzālemi, tie savā zemē atgriezās pa citu ceļu.

Līdzīgā veidā arī Jāzeps saņēma brīdinājumu, lai ar Mariju un bērnu bēgtu uz Ēģipti. Eņģelis sacīja: "Paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut." Jāzeps nekavējoties paklausīja un drošības dēļ ceļā devās naktī.

Ar austrumu gudro starpniecību Dievs jūdu tautai lika pievērst uzmanību sava Dēla dzimšanai. Gudro ierašanās un izjautāšana Jeruzālemē, ar to radītā vispārējā interese un pat Hēroda greizsirdība, kas piespieda priesteriem un rabīniem domāt par šo tematu, pievērsa ļaužu prātus pravietojumiem par Mesiju un lielajam notikumam, kas tikko bija norisinājies.

Sātans centās nepieļaut, ka pasaulē atspīd dievišķa gaisma; viņš pielietoja visu savu viltību, lai iznīcinātu Pestītāju. Bet Tas, kurš nekad neguļ un nesnauž, bija nomodā par savu mīļoto Dēlu. Tas, kurš Israēla dēļ lika mannai līt no debesīm un bada laikā uzturēja Eliju, tagad pagānu zemē sagatavoja patvērumu Marijai un Jēzus bērnam. Ar citas tautas gudro atnestajām dāvanām Dievs sagādāja līdzekļus ceļojumam uz Ēģipti un dzīvei svešumā.

Gudrie bija vieni no pirmajiem, kas uzņēma Pestītāju. Viņu dāvana bija pirmā, kas tika nolikta pie Jēzus kājām. Ak, kāda tiem bija iespēja kalpot ar šo dāvanu! Dievs ar prieku pagodina mīlestības pilnas sirds ziedojumu, piešķirot tam visaugstāko lietderību kalpošanā. Ja mēs savas sirdis esam nodevuši Jēzum, tad nesīsim Viņam arī savas dāvanas. Tam, kas mūs mīlējis un par mums nodevies, mēs labprātīgi veltīsim savu zeltu un sudrabu, savus visvērtīgākos šīs zemes īpašumus, savas augstākās prāta un gara spējas.

Hērods nepacietīgi gaidīja gudro atgriešanos Jeruzālemē. Kad laiks pagāja, bet tie nenāca, viņam radās aizdomas. Rabīni, šķiet, negribēja atklāt Mesijas dzimšanas vietu tāpēc, ka tie ir sapratuši viņa nodomu, un arī gudrie no viņa izvairās tīšām. Šīs domas pārvaldnieku sadusmoja. Viltība gan nebija izdevusies, bet vēl bija iespēja pielietot varu. Šo jaunpiedzimušo Ķēniņu viņš izmantos kā piemēru! Lai augstprātīgie jūdi redz, kas viņus gaida, ja tie mēģinās celt tronī citu valdnieku!

Nekavējoties Hērods uz Betlēmi nosūtīja karavīrus ar pavēli nogalināt visus bērnus līdz divu gadu vecumam. Dāvida pilsētas klusās mājas pieredzēja šausmu skatus, kas pirms sešiem gadsimtiem tika atklāti pravietim. "Brēkšana bija dzirdama Ramā, daudz raudu un vaimanu; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav."

Šo nelaimi jūdi bija sev sagādājuši paši. Ja tie uzticīgi un pazemīgi būtu staigājuši Dieva priekšā, tad Kungs neparastā veidā tos būtu pasargājis no ķēniņa dusmām. Taču ar saviem grēkiem viņi nošķīrās no Dieva un atraidīja Svēto Garu, savu vienīgo vairogu. Tie nepētīja Rakstus ar ilgošanos pakļauties Dieva gribai, bet meklēja pravietojumus, kurus varētu izskaidrot tā, lai sevi paaugstinātu un parādītu, kā Dievs nicina pārējās tautas. Jūdi lielījās, ka Mesija nāks kā ķēniņš, kas uzvarēs viņu ienaidniekus, dusmās zem savām kājām samīdams pagānus. Ar to viņi izraisīja valdnieku naidu. Jūdu izkropļoto Kristus misijas raksturošanu sātans bija nolēmis izmantot, lai iznīcinātu Pestītāju, taču nelaime nāca pār pašiem naida cēlājiem.

Šī nežēlīgā rīcība bija viens no pēdējiem darbiem, kas aptumšoja Hēroda valdīšanas laiku. Drīz pēc nevainīgo bērnu noslepkavošanas viņam pašam bija jāpadodas spriedumam, ko nekas nevar novērst. Viņš mira drausmīgā nāvē.

Jāzepam, kas vēl arvien atradās Ēģiptē, Dieva eņģelis pavēlēja atgriezties Israēla zemē. Uzskatīdams Jēzu par Dāvida troņmantnieku, Jāzeps gribēja apmesties uz dzīvi Betlēmē. Bet, uzzinājis, ka sava tēva vietā Jūdejā valda Arhelavs, viņš baidījās, ka dēls varētu piepildīt tēva ļauno nodomu pret Kristu. Arhelavs no visiem Hēroda dēliem raksturā savam tēvam līdzinājās visvairāk. Jau pati viņa nākšana pie varas Jeruzālemē tika atzīmēta ar sacelšanos, kā arī ar to, ka romiešu sardze noslepkavoja tūkstošiem jūdu.

Dievs Jāzepu vēlreiz aizveda uz drošu vietu. Viņš atgriezās Nācaretē, savā agrākajā dzīves vietā, un tur Jēzus nodzīvoja gandrīz trīsdesmit gadus, "lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: Viņu sauks par Nācarieti". Arī Galileju pārvaldīja viens no Hēroda dēliem, bet tur svešzemnieki veidoja daudz lielāku iedzīvotāju daļu nekā Jūdejā, tāpēc arī bija daudz mazāka interese par tiem jautājumiem, kas sevišķi skāra jūdus, un Jēzus pretenzijas tur nez vai varēja izraisīt varasvīru greizsirdību.

Tāda bija Pestītāja uzņemšana, kad Viņš nāca pasaulē. Šķiet, ka bērnībā Viņam nav bijis nevienas mierīgas un drošas vietas. Dievs savu mīļoto Dēlu cilvēkiem nevarēja uzticēt pat tad, kad Viņš veica cilvēku pestīšanas darbu. Kungs pilnvaroja eņģeļus apsargāt Jēzu, līdz Viņš būs pabeidzis savu misiju virs zemes un miris no to rokām, kurus bija nācis glābt.

7. Bērnība

Lūk. 2:39,40

[68] Bērnību un jaunību Jēzus pavadīja mazā kalnu ciematā. Virs zemes nav tādas vietas, kurai Viņa ierašanās un klātbūtne nebūtu liels pagodinājums. Tādu viesi uzņemt būtu liela privilēģija visām ķēniņu pilīm. Bet Viņš pagāja garām bagātnieku mājām, augstmaņu galmiem un slaveniem izglītības centriem, lai mājotu nepazīstamajā un nicinātajā Nācaretē.

Apbrīnojami nozīmīgs ir īsais ziņojums par Viņa bērnību: "Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības un Dieva žēlastība bija ar Viņu." Debesu Tēva klātbūtnē "Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem". (Lūk. 2:52) Viņa prāts bija rosīgs un ass. Jēzus domu dziļums un gudrība pārsniedza Viņa gadus, taču, neskatoties uz to, Viņam bija brīnišķīgs, līdzsvarots raksturs. Garīgie un ziskie spēki attīstījās pakāpeniski saskaņā ar bērna vispārējiem attīstības likumiem.

Kā bērnam Jēzum bija ļoti patīkams raksturs. Čaklās rokas vienmēr bija gatavas kalpot citiem. Viņam piemita tāda pacietība, ko nekas nevarēja satraukt, un tāds patiesīgums, kas nekad neļautu upurēt skaidrību. Pamatlikumos cieta kā klints, Viņa dzīve atklāja nesavtīgas laipnības pievilcīgumu.

Dziļā nopietnībā Jēzus māte vēroja Viņa spēju attīstību, saskatot bērna raksturā pilnības zīmogu. Ar prieku viņa centās rosināt šo skaidro, uzņēmīgo prātu. Caur Svēto Garu viņa saņēma gudrību, lai sadarbotos ar Debesu spēkiem bērna audzināšanā, kurš par savu Tēvu varēja saukt vienīgi Dievu.

No seniem laikiem Israēla ticīgie ļaudis lielu vērību piegrieza jaunatnes audzināšanai. Kungs bija noteicis, ka bērni jau no mazām dienām jāiepazīstina ar Viņa laipnību un varenību, kas sevišķi atklājas Viņa likumos un Israēla vēsturē. Atvērtajam prātam bija jāpasniedz dziesmas, lūgšanas un mācības no Rakstiem. Tēviem un mātēm vajadzēja mācīt bērnus, ka Dieva likumi ir Viņa rakstura atklāsme un ka viņiem, savās sirdīs uzņemot bauslības principus, prātā un dvēselē izveidosies Dieva attēls. Lielu daļu pamācību tie saņēma mutvārdos, taču jaunieši mācījās arī lasīt ebreju rakstus, un tiem pētīšanai bija pieejami Vecās Derības pergamentu ruļļi.

Kristus dienās to pilsētu vai ciemu, kas nerūpējās par jauniešu reliģisko audzināšanu, uzskatīja par pakļautu Dieva lāstam. Tomēr mācīšana bija kļuvusi formāla. Svētos Rakstus lielā mērā aizstāja tradīcijas. Patiesai audzināšanai vajadzēja vadīt jauniešus, lai tie "meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast" (Ap. d. 17:27), bet jūdu mācītāji visu vērību piegrieza ceremonijām. Prāts tika pārslogots ar bezvērtīgu materiālu, ko neatzītu augstākā Debesu skola. Piedzīvojumiem, ko iegūst, personīgi pētot Dieva Vārdu, šajā audzināšanas sistēmā nebija vietas. Iesaistīti ārišķību lokā, audzēkņi neatrada klusu brīdi, lai satiktos ar Dievu. Tie nesaklausīja Radītāja balsi, kas uzrunā sirdi. Meklējumos pēc zināšanām viņi novērsās no gudrības Avota. Dievkalpošanas lielās pamatpatiesības palika neievērotas. Bauslības pamatprincipi kļuva neskaidri. Tas, ko uzskatīja par augstāko izglītību, patiesībā bija lielākais kavēklis īstai attīstībai. Rabīnu audzināšana nomāca un apspieda jaunatnes spējas. Jauniešu prāts koncentrējās tikai vienā virzienā un kļuva ierobežots.

Jēzus izglītību neieguva sinagogas skolās. Viņa pirmā šīs zemes skolotāja bija māte. No viņas lūpām un no praviešu Rakstiem Viņš iepazinās ar Debesu vērtībām. Vārdus, ar kuriem Viņš pats reiz bija uzrunājis Mozu un Israēlu, tagad Viņam mācīja māte. Pagāja bērnība; Jēzus jau sasniedza jaunekļa gadus, tomēr Viņš netiecās apmeklēt rabīnu skolas. Viņam nevajadzēja iegūt izglītību no tādiem avotiem, jo pats Dievs bija Viņa skolotājs.

Jautājums, kuru Pestītājam uzdeva vēlākās darbības laikā: "No kurienes šis pazīst Rakstus, būdams bez izglītības?" (Jāņa 7:15), nenozīmē, ka Jēzus neprastu lasīt, bet vienīgi, ka Viņš nebija saņēmis rakstu mācītāju audzināšanu. Tā kā Jēzus ieguva zināšanas tādā pašā ceļā, kādā arī mēs tās varam iegūt, tad Viņa pamatīgā Svēto Rakstu pazīšana rāda, cik čakli Viņš jaunībā ir studējis Dieva Vārdu. Bez tam Viņa priekšā bija atvērta arī Dieva radības grāmata. Visu lietu Radītājs apguva tās mācības, ko Viņa paša roka bija rakstījusi zemes, jūras un debess plašumos. Norobežojies no pasaules nesvētajiem iespaidiem, Viņš no dabas sakopoja lielu zinātnisko atziņu krājumu. Jēzus pētīja augu, dzīvnieku un cilvēku dzīvi. Kopš visagrākās bērnības Viņam bija tikai viens mērķis - Viņš dzīvoja, lai būtu par svētību citiem. Tam Jēzus smēlās spēkus dabā. Pētot augu un dzīvnieku valsti, Viņam radās jaunas idejas. No redzētajām lietām Viņš pastāvīgi centās atrast piemērus, ar ko attēlot dzīvo Dieva Vārdu. Vēlākā darbības laikā patiesības pasniegšanai tik plaši izmantotās līdzības rāda, cik ļoti Viņu ietekmēja daba un kā Viņš no apkārtnes ikdienišķās dzīves guva garīgas mācības.

Mēģinot izprast visu lietu jēgu, Jēzum pavērās Dieva Vārda un darbu nozīme. Viņu pavadīja Debesu būtnes, un Viņš domāja svētas domas un uzturēja svētas attiecības ar citiem. No agras bērnības Viņš pastāvīgi pieauga garīgumā un patiesības atziņā.

Kā Jēzus ieguva izglītību, tā to var iegūt katrs bērns. Kad mēs centīsimies ar Dieva Vārda palīdzību iepazīties ar Debesu Tēvu, mums tuvosies eņģeļi, prāts tiks stiprināts un mūsu raksturs kļūs pilnīgāks un cēlāks. Mēs kļūsim līdzīgāki savam Pestītājam. Raugoties uz skaisto un vareno dabā, mūsu jūtas tieksies pēc Dieva. Kad gars izjutīs svētbijību, dvēsele gūs jaunus spēkus, sastopot Bezgalīgo Dievu Viņa darbos. Saruna ar Dievu lūgšanā attīstīs prāta un morālos spēkus, un, domām kavējoties pie garīgām lietām, pieaugs garīgās spējas.

Jēzus dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dievu. Būdams bērns, Viņš domāja un runāja kā bērns, taču Viņa līdzība Dievam nebija grēka aptraipīta. Tomēr Jēzus nebija brīvs no kārdināšanām. Nācaretes iedzīvotāji bija slaveni ar savu bezdievību. Nātanaēla jautājums rāda, cik zemu viņus parasti vērtēja: "Vai no Nācaretes var nākt kas labs?" (Jāņa 1:46) Jēzus bija nolikts tur, kur Viņa raksturu varētu pārbaudīt. Lai uzturētu skaidrību, Viņam pastāvīgi bija jābūt modram. Lai varētu būt mums par paraugu gan bērnībā, gan jaunībā un brieduma gados, Viņš bija pakļauts visām cīņām, ar kurām jāsastopas mums.

Sātans nepaguris centās uzvarēt Nācaretes Bērnu. Kaut arī Debesu eņģeļi Jēzu sargāja jau no pirmajiem Viņa dzīvības gadiem, viss Pestītāja mūžs bija nemitīga cīņa pret tumsības spēkiem. Tas, ka zemes virsū var būt kāda grēka neaptraipīta būtne, tumsības valdniekam bija apvainojums un neizprotama mīkla. Viņš izmēģināja visu, lai sagrābtu varu pār Jēzu. Visā cilvēcē neviens bērns nekad nav ticis aicināts un netiks aicināts dzīvot svētu dzīvi tik sīvā cīņā ar kārdinājumu kā mūsu Pestītājs.

Jēzus vecāki bija trūcīgi un pārtika no sava ikdienas darba. Jēzus pazina nabadzību, pašaizliedzību un trūkumu. Šie apstākļi Viņu aizsargāja. Viņa darbīgajā dzīvē nebija brīvu brīžu, kas ļautu ienākt kārdināšanām. Nebija dīkā pavadītu stundu, kas pavērtu durvis ļaunai ietekmei. Cik vien iespējams, Viņš norobežojās no kārdinātāja. Nedz ieguvums, nedz izpriecas, nedz uzslava, nedz nopēlums nekļuva par iemeslu, lai mūsu Kungs rīkotos netaisni. Viņam pietika padoma, lai saskatītu ļaunumu, un spēka, lai tam pretotos.

Kristus bija vienīgais bezgrēcīgais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis virs zemes. Tomēr gandrīz trīsdesmit gadus Viņš pavadīja ļauno Nācaretes iedzīvotāju vidū. Tas ir pārmetums tiem, kuri domā, ka viņu dzīves šķīstums ir atkarīgs no vietas, veiksmes vai labklājības. Kārdināšanas, nabadzība un šķēršļi ir skola, kas pat nepieciešama skaidra un nelokāma rakstura attīstībai.

Jēzus dzīvoja zemnieku mājās, uzticīgi un priecīgi pildīdams savu saimniecības pienākumu daļu. Viņš bija Debesu Pavēlnieks, kura norādījumus ar prieku izpildīja eņģeļi, bet tagad kļuva par padevīgu kalpu, mīļu un paklausīgu dēlu. Viņš apguva amatu un paša rokām strādāja namdara darbnīcā kopā ar Jāzepu. Vienkārša strādnieka drēbēs Viņš gāja pa mazās pilsētiņas ielām, dodamies uz darbu un atgriezdamies mājās. Viņš neizlietoja savu dievišķo varu, lai mazinātu pienākumu nastas vai atvieglotu pūles.

Bērnībā un jaunībā strādājot, Jēzus attīstījās ziski un intelektuāli. Viņš neizšķieda spēkus neapdomīgi, bet izmantoja tā, lai saglabātu labu veselību un katrā darba nozarē būtu spējīgs paveikt vislabāko. Pat strādādams ar darba rīkiem, Viņš gribēja būt precīzs. Tāpat kā raksturā, Viņš bija pilnīgs arī darbā. Viņa dzīves piemērs mūs māca būt čakliem, rūpīgi un pacietīgi veicot katru pienākumu, jo tāds darbs ir patiesas cieņas vērts. Katra nodarbošanās, kas rokām iemāca derīgu darbu un pieradina jaunatni nest savu daļu dzīves nastu, sniedz arī zisku spēku un veicina visu spēju attīstību. Ikvienam cilvēkam jāizraugās kāds darbs, kas būtu derīgs pašam un nestu labumu citiem. Dievs darbu paredzēja kā svētību, un vienīgi čakls strādnieks iemantos patiesu cieņu un dzīvesprieku. Dieva labvēlība un apsolījumi dus uz bērniem un jauniešiem, kas priecīgi izpilda savu mājas pienākumu daļu, palīdzot tēvam un mātei ikdienas darbu veikšanā. Tādi bērni, no vecāku paspārnes iziedami dzīvē, kļūst par derīgiem sabiedrības locekļiem.

Visā zemes dzīves laikā Jēzus bija nopietns un nenogurstošs strādnieks. Viņš sagaidīja daudz, tāpēc arī daudz uzņēmās. Iesaistījies kalpošanas darbā, Viņš sacīja: "Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt." (Jāņa 9:4) Jēzus nevairījās no rūpēm un atbildības, kā to dara daudzi, kas sauc sevi par Viņa sekotājiem. Daudzi ir vāji un nesekmīgi tāpēc, ka mēģina izbēgt no grūtību skolas. Tiem var būt vērtīgas un patīkamas rakstura īpašības, bet tie kļūst nevarīgi un gandrīz nederīgi, kad jāsastopas ar pretestību vai jāpārvar šķēršļi. Krietnums un enerģija, līdzsvarots un stiprs raksturs, kas atklājās Kristū, mums jāattīsta tajā pašā skolā, kādu ir izgājis Viņš. Arī mums tiek piedāvāta tā pati žēlastība.

Kamēr vien Pestītājs dzīvoja cilvēku vidū, Viņš dalījās nabadzīgo ļaužu liktenī. No savas pieredzes Viņš pazina trūcīgo rūpes un nemieru un spēja mierināt un stiprināt vienkāršos strādniekus. Cilvēks, kam ir pareiza izpratne par mācību, ko sniedz Jēzus dzīve, nekad neiedomāsies sadalīt ļaudis šķirās vai bagātos cienīt vairāk par krietniem, bet nabadzīgiem ļaudīm.

Jēzus veica savu darbu ar prieku un smalkjūtību. Lai Bībeles reliģiju spētu atklāt mājas dzīvē un darba vietā, lai panestu laicīgo pienākumu slodzi un tomēr paturētu acīs Dieva godu, ir nepieciešams daudz pacietības un garīga spēka. Šeit Kristus bija priekšzīme. Viņu nekad tā nepārņēma laicīgās rūpes, ka vairs neatliktu laika domām par Debesu vērtībām. Bieži Viņš savu sirds prieku izteica, dziedādams psalmus un garīgas dziesmas. Bieži Nācaretes iedzīvotāji dzirdēja, kā Viņa balss izsaka slavu un pateicību Dievam. Dziedot Viņš uzturēja savienību ar Debesīm, un, kad darba biedri sūdzējās par nogurumu, tos iepriecināja jaukas melodijas, kas plūda no Jēzus lūpām. Likās, ka Viņa slavas dziesmas aizdzen ļaunos eņģeļus un kā vīraks ar saldu smaržu piepilda visu apkārtni. Klausītāju domas tādos brīžos pārcēlās no šīs zemes trimdas uz Debesu Tēva mājām.

Jēzus bija dziedinošās žēlastības Avots šai pasaulei. Visus Nācaretē klusībā pavadītos gadus Viņa dzīve izstrāvoja līdzjūtību un laipnību. Vecie, noskumušie un grēka nospiestie ļaudis, bērni nevainīgā rotaļu priekā, savvaļas dzīvnieki un pacietīgie nastu nesēji - visi Viņa klātbūtnē jutās laimīgāki. Tas, kura visspēcīgais vārds uzturēja pasaules, noliecās, lai palīdzētu ievainotam putniņam. Nekas nebija par niecīgu, lai Viņš to neievērotu, nekam Viņš nepagāja garām nepalīdzējis.

"Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem." Ar savu līdzjūtību Viņš ieguva visu siržu simpātijas. Ap Viņu esošā cerības un drosmes atmosfēra To darīja par svētību katrā mājā. Bieži dusas dienā sinagogā Viņu uzaicināja lasīt kādu izvilkumu no praviešu rakstiem, un tad klausītāju sirdis ietrīsējās, jo no svētā teksta pazīstamajiem vārdiem atspīdēja jauna gaisma.

Taču Jēzus vairījās sevi atklāti izcelt. Visā Nācaretē nodzīvotajā laikā Viņš neparādīja savas brīnumdarītāja spējas. Viņš netiecās pēc augsta stāvokļa un nepieņēma nekādus titulus. Viņa klusā un vienkāršā dzīve, kā arī Svēto Rakstu klusēšana par Viņa bērnības un jaunības gadiem sniedz svarīgu mācību. Jo vienkāršāka un mierīgāka ir bērna dzīve, jo brīvāka no mākslīgi radītiem uzbudinājumiem un jo pilnīgākā saskaņā ar dabu, jo labvēlīgāka tā būs viņa ziskajai, prāta un garīgajai attīstībai.

Jēzus ir mūsu paraugs. Daudzi ar interesi kavējas pie Viņa atklātās darbības posma, bet palaiž garām neievērotu Viņa bērnības un jaunības gadu svētīgo piemēru. Viņa mājas dzīve ir paraugs visiem bērniem un jauniešiem. Pestītājs labprātīgi izvēlējās nabadzību, lai mācītu, cik cieši mēs varam staigāt ar Dievu arī šajā zemajā stāvoklī. Jēzus dzīvoja, lai būtu patīkams savam Tēvam, lai Viņu godātu un slavētu visos ikdienas dzīves brīžos. Viņš iesāka savu misiju, svētījot strādnieka vienkāršo darbu, ar ko tas pelna dienišķo maizi. Strādādams pie namdara darbgalda, Viņš kalpoja Dievam tāpat kā tad, kad darīja brīnumus lielu ļaužu pulku priekšā. Tāpēc katrs jaunietis, kas seko Kristus uzticības un paklausības piemēram Viņa nabadzīgajā mājas dzīvē, arī uz sevi drīkst attiecināt vārdus, ko par Kristu reiz sacīja Viņa Tēvs: "Redzi, tas ir Mans Kalps, ko Es neatlaižu, Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika." (Jes. 42:1)

8. Ierašanās Pasā svētkos

Lūk. 2:41-51

[75] Jūdiem divpadsmitais dzīves gads bija robeža, kas bērnību šķir no jaunības. Kad ebreju zēns sasniedza pilnus divpadsmit gadus, viņu nosauca par bauslības dēlu un arī par Dieva dēlu. Viņam piešķīra sevišķu iespēju saņemt garīgas pamācības un gaidīja, ka viņš piedalīsies svētkos un bauslības ceremonijās. Tāpēc, saskaņā ar šo ieradumu, Jēzus zēna gados piedalījās Lieldienu svētceļojumā uz Jeruzālemi. Kā visi dievbijīgi israēlieši, Jāzeps un Marija katru gadu gāja uz Pasā svētkiem, un, kad Jēzus bija sasniedzis attiecīgo vecumu, tie ņēma Viņu līdzi.

Jūdiem bija trīs gadskārtējie svētki: Pasā svētki, Vasarsvētki un Lieveņu svētki, kuros visiem Israēla vīriešiem bija pavēlēts parādīties Kunga priekšā Jeruzālemē. No šiem svētkiem viskuplāk apmeklētie bija Pasā svētki. Tajos sapulcējās daudz dalībnieku no visām zemēm, kurās jūdi bija izkaisīti. Lielos pulkos dievlūdzēji nāca no visām Palestīnas daļām. Ceļojums no Galilejas ilga vairākas dienas, un gan sabiedrības, gan drošības dēļ ceļinieki apvienojās lielākos pulkos. Sievietes un veci vīri pa stāvajiem un klinšainajiem ceļiem jāja ar vēršiem vai ēzeļiem. Stiprākie vīrieši un jaunieši gāja kājām. Pasā svētku laiks bija marta beigās vai aprīļa sākumā, kad visa zeme tērpās ziedos un skanēja putnu dziesmās. Ceļojuma gaitā bija jāiet garām ievērojamām Israēla tautas vēstures vietām, un tēvi un mātes bērniem stāstīja par brīnumdarbiem, ko Dievs savai tautai bija darījis senatnē. Ceļojumā laiku viņi pavadīja ar dziesmām un mūziku, un, kad beidzot skatam parādījās Jeruzālemes torņi, visu balsis apvienojās gaviļu saucienos - "Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme. (..) Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs!" (Ps. 122:2,7)

Pasā svētku svinēšana sākās līdz ar ebreju tautas dzimšanu. Pēdējā viņu verdzības naktī Ēģiptē, kad vēl nebija redzamas nekādas atbrīvošanas pazīmes, Dievs tiem pavēlēja sagatavoties tūlītējai atbrīvošanai. Dievs brīdināja faraonu, ka pār ēģiptiešiem nāks pēdējā sodība, bet ebrejiem pavēlēja savas ģimenes sapulcināt mājokļos. Pēc durvju palodu un stenderu apslacināšanas ar nokauta jēra asinīm tiem vajadzēja ēst ceptu gaļu ar neraudzētām maizēm un rūgtām zālēm. Dievs sacīja: "Un šādā veidā jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti, un jūsu kājās apautas sandalēm, jūsu ceļa spieķi lai ir jūsu rokās; un ēdiet to ātrā steigā; tas ir tā Kunga Pasā." (2. Moz. 12:11) Pusnaktī Ēģiptē tika nokauti visi pirmdzimtie. Tad valdnieks sūtīja Israēlam ziņu: "Celieties un taisieties prom no manas tautas vidus (..), ejiet un kalpojiet tam Kungam, kā jūs to gribat." (2. Moz. 12:31) Tā ebreji no Ēģiptes izgāja kā neatkarīga tauta. Kungs pavēlēja ik gadus noturēt Pasā svētkus. Viņš sacīja: "Un lai tā būtu, kad jūsu bērni jums prasīs: "Kas jums tā par kalpošanu?", tad atbildiet: "Tas ir Pasā upuris tam Kungam, kas Israēla bērnus saudzēja Ēģiptē, kad Viņš sodīja Ēģiptes zemi, bet saudzēja mūsu namus." (2. Moz. 12:26,27) Tā no paaudzes uz paaudzi atmiņā saglabājās dzīva piemiņa par šo brīnišķīgo atbrīvošanu.

Pasā svētkiem sekoja septiņu dienu Neraudzētās maizes svētki. Otrajā svētku dienā Kunga priekšā tika līgots gada ražas pirmais auglis - miežu kūlītis. Visas svētku ceremonijas bija simbolisks norādījums uz Kristus darbu. Israēla izvešana no Ēģiptes ir simbols atpestīšanai, par kuru bija jāatgādina Pasā svētkiem. Nokautais jērs, neraudzētās maizes un pirmais kūlītis attēloja Pestītāju.

Lielākajai ļaužu daļai Kristus dienās šo svētku ievērošana bija kļuvusi par tīri formālu lietu. Bet cik dziļi nozīmīga tā bija Dieva Dēlam!

Pirmo reizi bērns Jēzus skatīja dievnamu. Viņš redzēja baltos apģērbos tērptus priesterus izpildām svinīgo kalpošanu. Viņš vēroja uz upura altāra asiņojošo upuri. Viņš zemojās lūgšanā līdz ar dievlūdzējiem, kamēr vīraka mākonis uzkāpa Dieva priekšā. Viņš bija Pasā svētku dievkalpojuma iespaidīgo ceremoniju liecinieks. Dienu no dienas Viņš arvien skaidrāk saprata to nozīmi. Šķita, ka katra darbība bija saistīta ar Viņa paša dzīvi. Viņā pamodās jaunas ierosmes. Kluss un domās nogrimis, Jēzus, šķiet, risināja lielu problēmu. Pestītājam pamazām atklājās Viņa misijas noslēpums.

Iegrimis pārdomās par visu redzēto, Viņš nepalika kopā ar saviem vecākiem. Jēzus ilgojās pēc vienatnes. Kad beidzās Pasā svētku dievkalpojumi, Viņš vēl arvien kavējās dievnama pagalmos, un, dievlūdzējiem aizejot no Jeruzālemes, Jēzus tur vēl palika.

Šajā Jeruzālemes apmeklējumā Jēzus vecāki vēlējās Viņu iepazīstināt ar lielajiem Israēla skolotājiem. Kaut gan Jēzus visos sīkumos paklausīja Dieva Vārdam, Viņš tomēr nepakļāvās rabīnu rituāliem un paražām. Jāzeps un Marija cerēja, ka šeit Viņš varētu iemācīties parādīt cieņu izglītotajiem rabīniem un centīgāk ievērot šo vīru priekšrakstus. Bet dievnamā Jēzus apguva pamācības no Dieva un tūlīt arī sāka dalīties tajā, ko bija saņēmis.

Toreiz kāda ar dievnamu savienota telpa bija nošķirta reliģiskai skolai pēc praviešu skolu parauga. Šeit ar saviem skolniekiem sanāca vadošie rabīni, un tur ieradās arī Jēzus. Apsēdies pie šo nopietno, mācīto vīru kājām, zēns klausījās viņu pamācības. Kā tāds, kas meklē gudrību, Viņš šos mācītājus iztaujāja par pravietojumiem un toreizējiem notikumiem, kas norādīja uz Mesijas nākšanu.

Jēzus izturēšanās liecināja par alkām pēc dievatziņas. Viņa jautājumi izraisīja dziļas pārrunas par tām patiesībām, kas ilgu laiku bija neskaidras, tomēr ārkārtīgi svarīgas dvēseļu pestīšanai. Vienlaicīgi atklājot, cik ierobežota un pavirša ir mācīto vīru izpratne, katrs nākamais jautājums nostiprināja dievišķo mācību un patiesību izcēla jaunā gaismā. Rakstu mācītāji runāja par brīnišķīgo paaugstināšanu, ko jūdu tautai atnesīs Mesijas nākšana, bet Jēzus norādīja uz Jesajas pravietojumu, jautādams, ko nozīmē tās Rakstu vietas, kas liecina par Dieva Jēra ciešanām un nāvi.

Mācītie vīri griezās arī pie Viņa ar jautājumiem un bija pārsteigti par saņemtajām atbildēm. Ar bērna pazemību Viņš atkārtoja Svēto Rakstu vārdus, atrazdams tajos tik dziļu saturu, kādu gudrie vīri nebija uztvēruši. Ja sekotu patiesībām, uz kurām Viņš norādīja, tad tās radītu reformāciju tā laika reliģijā. Tad tiktu pamodināta nopietna interese par garīgām lietām, un, pienākot Jēzus atklātās darbības sākumam, daudzi būtu sagatavoti Viņu pieņemt.

Rakstu mācītāji zināja, ka Jēzus nav mācījies viņu skolās, tomēr Viņa pravietojumu izpratne tālu pārsniedza pašu rabīnu zināšanas. Šajā dziļi domājošajā Galilejas zēnā viņi saskatīja lielas izredzes. Viņi To gribēja iegūt par savu mācekli, lai Viņš varētu kļūt par Israēla skolotāju. Viņi gribēja uzņemties Jēzus audzināšanu, uzskatīdami, ka tik savdabīgu prātu noteikti vajadzētu pakļaut savai ietekmei.

Viss Jēzus teiktais tā aizkustināja rabīnu sirdis, kā tās vēl nekad nebija aizkustinājuši no cilvēku lūpām izskanējuši vārdi. Dievs meklēja iespēju, kā apgaismot šos Israēla vadoņus, un izlietoja vienīgo līdzekli, ar ko tie vēl bija aizsniedzami. Savā augstprātībā tie nekad nebūtu pieļāvuši, ka kāds tos pamāca. Ja Jēzus būtu izrādījis, ka mēģina tos pamācīt, tie Viņu nebūtu pat uzklausījuši. Bet rakstu mācītāji mierināja sevi, iedomādamies, ka māca Viņu vai vismaz pārbauda Viņa Svēto Rakstu zināšanas. Jēzus bērnišķā vienkāršība un laipnība atbruņoja viņu aizspriedumus. Pašiem to neapzinoties, tiem tagad tika atvērts Dieva Vārds, un Svētais Gars runāja uz viņu sirdīm.

Tie vienkārši nevarēja neredzēt, ka viņu cerības par Mesiju nebalstās uz pravietojumiem, tomēr negribēja atteikties no teorijām, kas glaimoja cilvēciskajai godkārībai. Viņi nevarēja pieļaut, ka ir pārpratuši Rakstus, kurus mācīja citiem. Tie tikai jautāja cits citam: "No kurienes šim jauneklim zināšanas, jo Viņš taču nekad nav mācījies?" "Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma." (Jāņa 1:5)

Pa to laiku Jāzepu un Mariju māca liela neziņa un bēdas. Aiziedami no Jeruzālemes, tie uz brīdi bija Jēzu aizmirsuši un nenojauta, ka Viņš atpaliek. Zeme toreiz bija biezi apdzīvota, un karavānas no Galilejas veidojās visai lielas. Pilsētu atstājot, valdīja steiga un juceklis. Prieks ceļot kopā ar draugiem un paziņām saistīja visu viņu uzmanību, un līdz pat naktij tie nepamanīja, ka Jēzus vairs nav pie viņiem. Tikai apstājoties atpūtai, tie ievēroja, ka pietrūkst viņu bērna izpalīdzīgās rokas. Domādami, ka Viņš ir pie citiem ceļa biedriem, sākumā vecāki nemaz neuztraucās. Kaut gan Jēzus bija vēl jauns, tie tomēr Viņam pilnīgi uzticējās, gaidīdami, ka vajadzības brīdī Viņš būs klāt, lai palīdzētu, uzminēdams katru vēlēšanos, kā Viņš to vienmēr bija darījis. Bet tagad vecāku sirdīs pamodās bailes. Tie viņu neatlaidīgi meklēja pie visiem ceļa biedriem, bet bez panākumiem. Ar šausmām tie atcerējās, kā bērnībā Viņu centās iznīcināt Hērods. Tumšas nojautas pildīja viņu sirdis, un tie sev izteica rūgtus pārmetumus.

Atgriezušies Jeruzālemē, vecāki meklēšanu turpināja. Nākamajā dienā lūdzēju pulkā dievnamā viņu uzmanību saistīja kāda pazīstama balss. Kļūdīties nebija iespējams. Neviena cita balss neskanēja kā šī - tik svinīga un nopietna, un tomēr tik melodiska.

Jēzu Viņi atrada rabīnu skolā. Prieks tiešām bija liels, tomēr pilnīgi aizmirst savas bēdas un raizes tie uzreiz nespēja. Palikusi vienatnē ar Jēzu, māte Viņam pārmeta: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši."

"Kam jūs esat Mani meklējuši?" atbildēja Jēzus, "vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?" Tie nesaprata šos vārdus, un Jēzus norādīja uz augšu. Viņa seju apspīdēja savāda gaisma, par ko tie brīnījās. Cauri cilvēciskumam izstaroja dievišķā daba. Kad tie Viņu atrada dievnamā un noklausījās sarunu, kas norisinājās starp Viņu un rakstu mācītājiem, tie bija pārsteigti par Jēzus jautājumiem un atbildēm. Viņa vārdi izraisīja virkni pārdomu, ko tie nekad nevarēja aizmirst.

Vecākiem adresētajā jautājumā bija ietverta mācība. "Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?" Viņš sacīja. Jēzus bija iesācis darbu, kuru veikt bija nācis pasaulē, bet Jāzeps un Marija nebija ievērojuši savus pienākumus. Uzticēdams savu Dēlu, Dievs tiem bija parādījis lielu godu. Svētie eņģeļi vadīja Jāzepu, lai pasargātu Jēzus dzīvību. Bet nu tie veselu dienu nebija pat iedomājušies par To, kuru nedrīkstēja aizmirst nevienu mirkli. Kad viņu satraukums pārgāja, tie nevis pārmeta sev, bet norāja Jēzu.

Tas, ka Jāzeps un Marija Jēzu uzskatīja par savu bērnu, bija dabiski. Viņš ik dienas bija pie tiem, un Viņa dzīve daudzējādā ziņā līdzinājās citu bērnu dzīvei, tādēļ tiem bija grūti saprast, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tiem draudēja briesmas nenovērtēt piešķirtās svētības - dzīvot pasaules Pestītāja klātbūtnē. Šķiršanās izraisītās bēdas un Jēzus izsacītais laipnais pārmetums tiem atgādināja viņu uzdevuma svētumu.

Atbildot mātei, Jēzus pirmo reizi parādīja izpratni par savām attiecībām ar Dievu. Pirms Viņa dzimšanas eņģelis Marijai bija sacījis: "Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi." (Lūk. 1:32,33) Šos vārdus Marija paglabāja savā sirdī, bet tomēr neizprata Jēzus misiju, kaut arī ticēja, ka viņas dēls būs Israēla Mesija. Arī tagad viņa nesaprata Jēzus vārdus, vienīgi apzinājās, ka Viņš noliedz radniecību ar Jāzepu un pasludina sevi par Dieva Dēlu.

Jēzus neignorēja savas attiecības ar šīs zemes vecākiem. No Jeruzālemes Viņš atgriezās kopā ar tiem un palīdzēja viņu ikdienas darbos. Savas misijas noslēpumu Viņš paturēja sirdī, padevīgi gaidīdams nolikto laiku, lai uzsāktu atklātu darbību. Vēl astoņpadsmit gadus pēc tam, kad Jēzus bija atzinis sevi par Dieva Dēlu, Viņš tāpat saglabāja savas saistības ar ģimenes pavardu Nācaretē un pildīja dēla, brāļa, drauga un pilsoņa pienākumus.

Kad dievnamā Jēzum atklājās Viņa misija, Viņš mēģināja izvairīties no ļaužu drūzmas. Mājās no Jeruzālemes Viņš centās atgriezties pēc iespējas klusāk, kopā ar tiem, kas zināja Viņa dzīves noslēpumu. Ar Pasā svētku dievkalpojumu Dievs vēlējās savu tautu atraut no laicīgajām rūpēm un atgādināt tai savus brīnumdarbus, izvedot no Ēģiptes zemes. Viņš gribēja, lai tā šajos notikumos saskatītu apsolījumu atbrīvošanai no grēka. Kā nokautā jēra asinis aizsargāja israēliešu mājokļus, tā Kristus asinīm vajadzēja glābt viņu dvēseles. Bet Kristus tos varēja izglābt vienīgi tad, ja tie ticībā Viņa dzīvību pieņemtu par savējo. Simboliskajam dievkalpojumam vērtība bija tikai tad, ja tas dievlūdzējus vadīja pie Kristus kā pie viņu personīgā Pestītāja. Dievs gribēja, lai tie ar lūgšanām un pārdomām pētītu jautājumu par Kristus misiju. Bet, ļaužu pulkiem atgriežoties no Jeruzālemes, viņu prātus pārāk bieži aizņēma ceļošanas satraukums un draugu sastapšanās, un dievkalpojumi, kuros tie bija piedalījušies, tika aizmirsti. Pestītāju tāda sabiedrība nevaldzināja.

Tā kā Jāzepam un Marijai no Jeruzālemes bija jāatgriežas mājās ar Jēzu vien, tad Viņš cerēja vecāku domas novirzīt uz pravietojumiem par ciešanām pakļauto Pestītāju. Tāpat kā Golgātas kalnā, cenšoties atvieglināt savas mātes bēdas, Viņš par to domāja arī tagad. Marijai būs lemts redzēt Viņa nāves mokas, tāpēc Jēzus vēlējās, lai tā saprastu Viņa sūtību un spētu izturēt tad, kad "zobens spiedīsies cauri dvēselei". Kā Jēzus tagad bija šķirts no mātes, un viņa trīs dienas ar sāpēm dēlu bija meklējusi, tā arī tad, kad Viņš tiks upurēts par pasaules grēkiem, Viņš trīs dienas būs pazudis. Atkal mātes bēdas pārvērtīsies priekā, kad Viņš uzcelsies no kapa. Bet cik daudz vieglāk viņa pārciestu sāpes par Jēzus nāvi, ja būtu sapratusi Rakstu vietas, kurām Viņš tagad centās pievērst mātes domas!

Ja Jāzeps un Marija ar visu sirdi pārdomās un lūgšanās būtu kavējušies pie Dieva, viņi saprastu sava uzdevuma svētumu un neizlaistu Jēzu no acīm. Tie Pestītāju pazaudēja vienas dienas nolaidības dēļ, bet, lai Viņu atrastu, vajadzēja trīs dienu baiļpilnu meklēšanu. Tā tas ir arī ar mums. Ar tukšu pļāpāšanu, aprunāšanām un lūgšanu brīžu neievērošanu mēs vienā dienā varam pazaudēt Pestītāja klātbūtni, un tas var prasīt daudz dienu sāpju pilnu meklēšanu, lai Viņu atkal atrastu un atgūtu pazaudēto mieru.

Visās mūsu savstarpējās attiecībās jāņem vērā, lai mēs neaizmirstu Jēzu un neaizietu nepamanījuši, ka Viņš nav ar mums. Kad tā nododamies laicīgām lietām, ka mums vairs neatliek laika domām par Viņu, kurā koncentrēta mūsu mūžīgās dzīvības cerība, mēs šķiramies no Jēzus un Debesu eņģeļiem. Šīs svētās būtnes nevar palikt tur, kur cilvēki neilgojas pēc Pestītāja klātbūtnes un Viņa prombūtne paliek nepamanīta. Lūk, kāpēc tos, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tik bieži pārņem mazdūšība!

Daudzi apmeklē garīgas sapulces, kur Dieva Vārds tos atspirdzina un iepriecina, bet viņi zaudē svētības, pametot novārtā pārdomas, modrību un lūgšanas, un tad jūt vēl lielāku atstātību nekā pirms tam. Tos bieži pārņem jūtas, ka Dievs ir rīkojies pārāk bargi. Tie neredz, ka kļūda ir viņos pašos. Atšķirdamies no Jēzus, viņi sevi ir izslēguši no Pestītāja klātbūtnes gaismas.

Būtu labi, ja mēs katru dienu kādu stundu pavadītu, pārdomājot Kristus dzīvi. Mums to vajadzētu aplūkot posmu pa posmam, ļaujot iztēlei uztvert katru ainu, sevišķi Viņa dzīves pēdējās dienās. Kad mēs tā kavēsimies pie Viņa lielā, par mums pienestā upura, mūsu paļāvība kļūs stiprāka, no jauna iekvēlosies mīlestība, un mēs vairāk tiksim piepildīti ar Viņa Garu. Lai iegūtu pestīšanu, mums krusta pakājē jāapgūst grēku nožēlas un pazemošanās mācība.

Kad mēs sanākam kopā, tad varam kļūt viens otram par svētību. Ja piederam Kristum, vistuvāk sirdij mums būs domas par Viņu. Mums patiks par Viņu runāt. Kad mēs cits citam stāstīsim par Viņa mīlestību, dievišķa ietekme darīs maigākas mūsu sirdis. Uzlūkojot Viņa rakstura skaistumu, mēs tapsim "pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu." (2. Kor. 3:18)

9. Cīņas laiks

Ap. d. 6:1-7

[84] No savas dzīves pirmajiem gadiem ikviens jūdu bērns bija rabīnu priekšrakstu apņemts. Katra rīcība un pat visniecīgākie dzīves sīkumi tika pakļauti stingriem noteikumiem. Sinagogu mācītāji jaunatnei lika apgūt neskaitāmus priekšrakstus un gaidīja, ka tie kā īsti jūdu ticīgie tos ievēros. Bet Jēzus par šīm lietām neinteresējās. No pašas bērnības Viņš rīkojās neatkarīgi no rabīnu likumiem. Viņš pastāvīgi pētīja Vecās Derības Rakstus, un vienmēr atsaucās uz vārdiem: "Tā saka tas Kungs."

Kad Jēzum kļuva skaidrs tautas stāvoklis, Viņš saprata, ka sabiedrības prasības un Dieva prasības ir pastāvīgā kon¤iktā. Cilvēki atkāpās no Dieva Vārda un cildināja pašu izgudrotās teorijas. Tie ievēroja tradicionālos rituālus, kuriem nebija nekādas vērtības. Viņu dievkalpojumi bija tikai ceremoniju virknējums, bet svētās patiesības, ko tiem vajadzēja mācīt, palika dievlūdzējiem apslēptas. Jēzus redzēja, ka ticības neapgarotajās sanāksmēs ļaudis sev neatrada mieru. Viņi nepazina gara brīvību, kas iegūstama, kalpojot Dievam patiesībā. Jēzus vēlējās iemācīt, ko īsti nozīmē pielūgt Dievu, tādēļ Viņš nevarēja atzīt cilvēku pavēļu sajaukšanu ar dievišķajiem priekšrakstiem. Viņš neuzbruka mācīto skolotāju pieņēmumiem un ieradumiem, bet, kad Jēzum pārmeta Viņa paša vienkāršo dzīves veidu, tad, sevi attaisnojot, Viņš norādīja uz Dieva Vārdu.

Smalkjūtīgā un pazemīgā veidā Jēzus centās iepriecināt tos, ar kuriem Viņam bija jāsatiekas. Tā kā Viņš bija ļoti lēnprātīgs un kautrīgs, tad rakstu mācītāji un vecākie iedomājās, ka tie Viņu viegli varēs ietekmēt ar savu mācību. Tie Jēzu skubināja pieņemt likumus un tradīcijas, kas bija saglabājušās no senajiem rakstu mācītājiem. Bet Jēzus prasīja noteiktu pamatojumu Svētajos Rakstos. Viņš bija gatavs uzklausīt katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes, bet cilvēku izgudrojumiem nevarēja piekrist. Šķita, ka Jēzus zina Rakstus no sākuma līdz beigām, un Viņš šiem vīriem atklāja to patieso nozīmi. Rabīni kaunējās pieņemt pamācības no bērna. Tie apgalvoja, ka izskaidrot Rakstus ir viņu kompetencē un ka Jēzus pienākums ir pieņemt viņu viedokli. Tie bija sašutuši, ka Viņš uzdrošinās nepiekrist.

Izglītotie vīri zināja, ka Rakstos savām tradīcijām viņi nekādu pamatojumu atrast nevar. Viņi saprata, ka garīgajā izpratnē Jēzus tiem bija tālu priekšā. Tomēr, kad Viņš nepaklausīja rabīnu pavēlēm, tie vienmēr sadusmojās. Nespēdami Viņu pārliecināt, tie uzmeklēja Jāzepu un Mariju, lai sūdzētos par Jēzus nepakļāvīgo rīcību. Tā Viņam bija jācieš pārmetumi un rājieni.

Jau no agras jaunības Jēzus iesāka pastāvīgi darboties sava rakstura veidošanā, un pat cieņa un mīlestība pret vecākiem nevarēja Viņu novirzīt no paklausības Dieva Vārdam. "Stāv rakstīts" - bija pamatojums katrai Viņa rīcībai, kas atšķīrās no ģimenes ieradumiem. Bet rabīnu ietekme Viņa dzīvi padarīja rūgtu. Jau agri Viņš bija spiests apgūt skarbo klusēšanas un pacietīgas izturības mācību.

Jēzus brāļi, kā mēdza saukt Jāzepa dēlus, turējās rabīnu pusē. Tie pastāvēja uz to, ka tradīcijas jāievēro tā, it kā tās būtu paša Dieva prasības. Cilvēku priekšrakstus viņi vērtēja pat augstāk par Dieva Vārdu, un tiem ļoti nepatika Jēzus skaidrā izpratne par to, kas īsts un kas neīsts. Viņa nelokāmo paklausību Dieva likumiem tie nosodīja kā stūrgalvību. Tie bija pārsteigti par atziņām un gudrību, ko Viņš parādīja, atbildot rakstu mācītājiem. Tie labi zināja, ka Jēzus nav mācījies pie gudrajiem vīriem un tomēr nevarēja neredzēt, ka Viņš tiem ir skolotājs. Tie atzina Viņa zināšanu pārākumu, bet nespēja saskatīt, ka Viņam ir brīva pieeja pie Dzīvības Koka - atziņu avota, ko tie nepazina.

Kristus nenoslēdzās sevī, un tieši ar to Viņš sevišķi aizvainoja farizejus, novērsdamies no viņu stingrajiem likumiem. Viņš redzēja, ka reliģijas sfēra ir norobežota ar augstu, šķirošu sienu, it kā tā būtu par svētu ikdienas dzīvei. Kristus šo barjeru nojauca. Attiecībās ar cilvēkiem Viņš nejautāja - "Kāda ir jūsu pārliecība? Pie kādas draudzes jūs piederat?" Viņš palīdzēja visiem, kam palīdzība bija vajadzīga. Viņš neieslēdzās vientuļnieka cellē, lai tur parādītu savu Debesu raksturu, bet nopietni darbojās visas cilvēces labā. Viņš uzsvēra patiesību, ka Bībeles reliģija nepastāv sevis mērdēšanā. Viņš mācīja, ka skaidra un neaptraipīta reliģija nav domāta tikai zināmiem laikiem un sevišķiem gadījumiem. Visos laikos un visās vietās Viņš izrādīja sirsnīgu gādību par cilvēkiem un savā apkārtnē izplatīja patīkamu dievbijības atmosfēru. Tas viss farizejiem bija pārmetums. Tas rādīja, ka reliģija nesastāv no egoisma un ka viņu slimīgā nodošanās personīgām interesēm ir tālu no patiesas dievbijības. Tas izsauca naidu pret Jēzu, un tāpēc tie par visu varu centās pakļaut Viņu saviem priekšrakstiem.

Jēzus centās atvieglot visas ciešanas, ko vien redzēja. Viņam nebija daudz naudas, ko dot, bet bieži Viņš atteicās no ēdiena, lai tikai palīdzētu tiem, kas bija trūcīgāki. Jēzus brāļi juta, cik tālu sniedzās Viņa iespaids un kā tas darbojas pret tiem. Viņš izturējās tik taktiski, kā neviens nedz izturējās, nedz arī gribēja izturēties. Kad tie skarbi uzrunāja trūcīgus, pazemotus ļaudis, Jēzus vēlāk viņus uzmeklēja, sacīdams iedrošinošus vārdus. Kad bija vajadzīgs, Viņš varēja pasniegt auksta ūdens malku, un savu paša maltīti mierīgi ielikt citu rokās. Kad Viņš remdināja ļaužu sāpes, Viņa mācītās patiesības bija saistītas ar šiem žēlsirdības darbiem un līdz ar to palika cilvēku atmiņā.

Tas viss brāļiem ļoti nepatika. Būdami vecāki par Jēzu, tie iedomājās, ka Viņam vienmēr būtu jāpaklausa. Tie Jēzu apvainoja augstprātībā un pārmeta, ka Viņš sevi nostādot augstāk par tiem un viņu skolotājiem - priesteriem un tautas vadoņiem. Tie Viņam bieži pat piedraudēja un centās iebiedēt, bet Jēzus gāja savu ceļu, par vadoni ņemdams Svētos Rakstus.

Jēzus savus brāļus mīlēja un vienmēr pret tiem izrādīja vislielāko laipnību, bet tie bija greizsirdīgi uz Viņu un atbildēja ar skaidri izteiktu neticību un nicināšanu. Tie nevarēja saprast Viņa izturēšanos, jo tiem šķita, ka Jēzū atklājas lielas pretrunas. Viņš bija brīnišķais Dieva Dēls un tajā pašā laikā nevarīgs bērns; pasauļu Radītājs, kam piederēja visa zeme, un tomēr uz katra soļa Viņa dzīves gaitā iezīmējās nabadzība. Viņa gara cēlums un individualitāte bija pilnīgi brīva no šīs zemes lepnuma un augstprātības. Viņš necīnījās pēc pasaulīgas varenības un bija apmierināts pat viszemākajā stāvoklī. Tas Viņa brāļus vienmēr kaitināja. Tie nevarēja saprast Jēzus nesatricināmo dvēseles mieru pārbaudījumos un trūkumā. Tie nezināja, ka Viņš mūsu dēļ tapa nabags, "lai Viņa nabadzība kļūtu" mums par bagātību. (2. Kor. 8:9) Tie nespēja aptvert Viņa misijas noslēpumu, tāpat kā Ījaba draugi nesaprata šī cilvēka pazemošanu un ciešanas.

Brāļi Jēzu pārprata tāpēc, ka Viņš nebija tāds kā tie. Viņa dzīves mēraukla nebija viņu dzīves mēraukla. Raudzīdamies uz cilvēkiem, tie bija novērsušies no sava Radītāja, un viņu dzīvē neatklājās Dieva spēks. Reliģijas formas, pie kurām tie turējās, nespēja pārveidot raksturu. Tie maksāja desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atstāja "bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību". (Mat. 23:23) Jēzus priekšzīme tos pastāvīgi kaitināja. Viņš pasaulē ienīda tikai vienu lietu - grēku. Katra netaisna darbība Viņā izraisīja sāpes, ko nevarēja apslēpt. Pārāk nepārprotams un skaidrs bija pretstats starp formālistiem, kuru šķietamais svētums apslēpa mīlestību pret grēku un Tā raksturu, kurš bija pilns dedzības par Dieva godu. Tāpēc ka Jēzus dzīve nosodīja ļaunumu, pret Viņu uzstājās gan mājās, gan ārpus tās. Viņa nesavtību un skaidrību pieminēja ar izsmieklu. Jēzus pacietību un laipnību nosauca par gļēvulību.

Cilvēces likteņa rūgtajā kausā nav bijis nekā tāda, ko Jēzus nebūtu izbaudījis. Atradās arī tādi ļaudis, kas zobojās par Viņa dzimšanu. Jau bērnībā Viņš sastapās ar viņu izsmejošajiem skatieniem un ļaunajām valodām. Ja Jēzus būtu atbildējis kaut ar vienu nepacietīgu vārdu vai skatienu vai piekāpies saviem brāļiem kaut vienā netaisnā darbā, Viņš vairs nebūtu pilnīgs paraugs. Tad Kristus vairs nevarētu īstenot mūsu pestīšanas plānu. Pat, ja Viņš grēkam būtu pieļāvis kaut vienu aizbildinājumu, sātans triumfētu un pasaule būtu pazudusi. Tādēļ arī kārdinātājs tik ļoti pūlējās padarīt Jēzus dzīvi pēc iespējas grūtāku un ievest Viņu grēkā.

Bet uz katru kārdinājumu Viņam bija viena atbilde: "Stāv rakstīts". Viņš reti norāja savu brāļu nepareizos darbus, bet arvien centās tiem atgādināt to, ko teicis Dievs. Bieži Viņam pārmeta gļēvulību, kad Tas atteicās tiem pievienoties kādā aizliegtā pasākumā, bet Jēzus atbildēja: "Stāv rakstīts: "Bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība, un vairīties no ļauna - tā ir atzīšana!" " (Īj. 28:28)

Bija ļaudis, kas meklēja Pestītāja sabiedrību, izjuzdami Viņa klātbūtnē valdošo mieru, bet daudzi no Viņa vairījās, jo Jēzus neaptraipītā dzīve tiem bija pastāvīgs pārmetums. Jaunieši Viņu skubināja uz sadarbību. Jēzus bija saprātīgs un dzīvespriecīgs, Viņa klātbūtne tos iepriecināja, un tie apsveica Viņa priekšlikumus, bet bija neapmierināti par pastāvīgo piesardzību un nosauca Viņu par šaursirdīgu un aizspriedumainu. Bet Jēzus atbildēja: "Stāv rakstīts: "Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? - Kad viņš turēsies pēc Taviem vārdiem." "Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi."" (Ps. 119:9,11)

Viņam bieži jautāja: "Kāpēc Tu gribi būt tik īpatnējs un tā atšķirties no visiem pārējiem?" "Stāv rakstīts," Viņš atbildēja: "Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc tā Kunga baušļiem! Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds, kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos!" (Ps. 119:1-3)

Kad Jēzum vaicāja, kāpēc Viņš nepiedalās Nācaretes jauniešu izpriecās, Viņš sacīja: "Stāv rakstīts: "Es priecājos par Tavu liecību nosprausto ceļu kā par dārgu mantu. Es pārdomāju Tavas pavēles un vēroju Tavus ceļus. Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu Vārdu." (Ps. 119:14-16)

Jēzus nestrīdējās par savām tiesībām. Bieži Viņa darbu padarīja nevajadzīgi smagu, tāpēc ka Viņš to veica labprātīgi un nesūdzējās. Taču Viņš nepagura un nekļuva mazdūšīgs. Viņš dzīvoja pāri šīm grūtībām Dieva klātbūtnes gaismā. Viņš neatmaksāja, kad pret Viņu izturējās rupji, bet pacietīgi panesa visus apvainojumus.

Atkārtoti Viņam jautāja: "Kāpēc Tu pieļauj tādu nicinošu izturēšanos pat no savu brāļu puses?" "Stāv rakstīts", Viņš sacīja, "Mans bērns, neaizmirsti manu mācību, bet lai tava sirds patur Manus baušļus. Jo tie tev pieliks daudz dienu un dzīvības gadus, un mieru. Žēlastība un uzticība tevi neatstās; sien tos ap savu kaklu un ieraksti tos savas sirds galdiņā. Tad tu atradīsi žēlastību un labprātību Dieva un cilvēku acīs." (Sal. pam. 3:1-4*)

No tā brīža, kad vecāki Jēzu atrada dievnamā, Viņa izturēšanās un rīcība tiem šķita noslēpumaina. Viņš neielaidās strīdā, un Viņa piemērs bija pastāvīga pamācība. Likās, ka Viņš no visiem atšķiras. Jēzum laimīgākie brīži bija tie, ko Viņš pavadīja vienatnē ar dabu un Dievu. Kad vien radās izdevība, Viņš aizgāja no darba, lai pastaigātos laukos un nodotos pārdomām zaļajās ielejās, lai uzturētu savienību ar Dievu kalna nogāzē vai zem šalcošajiem meža kokiem. Agrās rīta stundās Viņu bieži varēja atrast kādā vientuļā vietā, nogrimušu pārdomās, Svēto Rakstu pētīšanā vai lūgšanā. No šiem klusajiem brīžiem Jēzus atkal atgriezās mājās, lai uzņemtos savus pienākumus un sniegtu izturīgas darba dzīves paraugu.

Kristus dzīve bija raksturīga ar cieņu un mīlestību pret māti. Marija savā sirdī ticēja, ka no viņas dzimušais svētais bērns ir sen apsolītais Mesija, bet viņa neuzdrošinājās savu ticību izteikt vārdos. Viņa bija Jēzus ciešanu līdzdalībniece visā Viņa zemes dzīves laikā. Ar sāpēm viņa pārdzīvoja visus pārbaudījumus, ko Jēzum bija jāpanes bērnībā un jaunībā, un pati nonāca grūtībās, aizstāvot to, ko Viņa rīcībā uzskatīja par pareizu. Viņa saprata, ka mājas sabiedrība un mātes sirsnīgās rūpes par saviem bērniem ir sevišķi svarīgs faktors rakstura veidošanā. Jāzepa dēli un meitas to zināja un, atsaucoties uz šīm rūpēm, mēģināja Jēzus dzīves veidu grozīt pēc saviem ieskatiem.

Marija bieži norāja Jēzu un skubināja Viņu pakļauties rakstu mācītāju prasībām. Bet Viņš nebija pierunājams attiekties no sava ieraduma pārdomāt Dieva darbus un remdināt cilvēku un pat mēmo dzīvnieku ciešanas. Kad priesteri un skolotāji pieprasīja Marijas atbalstu, lai pakļautu sev Jēzu, viņa jutās ļoti satraukta, bet, kad Viņš savas rīcības pamatojumam minēja Svēto Rakstu izteicienus, sirdī atkal atgriezās miers.

Dažkārt Marija svārstījās starp Jēzu un Viņa brāļiem, kas neticēja, ka Viņš ir Dieva sūtītais; tomēr bija ļoti daudz pierādījumu par šī bērna dievišķo izcelsmi. Māte redzēja Viņa uzupurēšanos citu labā Jēzus klātbūtne ienesa skaidrāku atmosfēru mājās, un Viņa dzīve iedarbojās kā raugs visos sabiedrības slāņos. Nevainojams un neaptraipīts Viņš mita starp bezrūpīgajiem, rupjajiem un nepieklājīgajiem, starp netaisniem muitniekiem, vieglprātīgiem uzdzīvotājiem, grēcīgajiem samariešiem, pagānu kareivjiem, vienkāršiem zemniekiem un starp visiem pārējiem šajā raibajā pūlī. Redzēdams smagu nastu nospiestus, nogurušus cilvēkus, Viņš tiem teica līdzjūtības pilnus vārdus. Viņš dalījās to grūtībās un atkārtoja viņiem mācības par Dieva mīlestību, laipnību un žēlastību, kuras bija apguvis dabā.

Visiem Viņš mācīja uzskatīt sevi par tādiem, kam piešķirtas dārgas dāvanas, kas, pareizi izlietotas, tiem nodrošinās mūžīgas bagātības. Viņš atteicās no dzīves lepnuma un ar savu piemēru rādīja, ka katrs mirklis sev līdzi nes mūžīgas sekas, ka tas jāvērtē kā liela bagātība un jāizlieto svētiem mērķiem. Viņš nepagāja garām un neuzskatīja par nevērtīgu nevienu cilvēku, bet meklēja piemērotu glābšanas līdzekli katrai dvēselei. Lai kādā sabiedrībā Jēzus atradās, Viņš savu mācību vienmēr piemēroja laikam un apstākļiem. Viņš pūlējās iedvest cerību pat visrupjākajiem un nožēlojamākajiem, uzsvērdams apsolījumu, ka tie var kļūt bezvainīgi un šķīsti un iegūt Dieva bērna raksturu. Bieži Viņš sastapās ar tādiem, kas bija nonākuši sātana varā un kam vairs nebija spēka izrauties no tā valgiem. Mazdūšīgam, slimam, kārdinātam un kritušam Jēzus zināja pasacīt vislaipnākos līdzjūtības vārdus; vārdus, kuri bija visvairāk vajadzīgi un kurus varēja saprast. Viņš sastapa arī tādus, kas aci pret aci cīnījās ar dvēseļu ienaidnieku. Tos Viņš skubināja izturēt, apgalvodams, ka tie uzvarēs, jo Dieva eņģeļi ir viņu pusē, lai palīdzētu. Visi, kurus Pestītājs tādā veidā atbalstīja, juta, ka tiem līdzās ir kāds, kuram var pilnīgi uzticēties. Viņš neizpauda noslēpumus, ko tie atklāja Viņa līdzjūtīgajai ausij.

Jēzus bija tiklab miesas, kā arī dvēseles dziedinātājs. Viņu interesēja visas sastaptās ciešanas, un Viņš atviegloja katru cietēju, jo Viņa laipnie vārdi bija kā sāpes remdinošs balzāms. Neviens nevarēja teikt, ka Jēzus būtu izdarījis brīnumu, bet no Viņa uz slimajiem un nelaimīgajiem izgāja spēks - mīlestības dziedinošais spēks. Tā Viņš neuzkrītošā veidā ļaužu labā darbojās jau no pašas bērnības. Šī iemesla dēļ vēlāk, kad sākās Viņa atklātā darbība, tik daudzi ar prieku Viņu uzklausīja.

Tomēr savu bērnību, jaunību un brieduma gadus Jēzus pavadīja vienatnē. Skaidrībā un uzticībā Viņš vīna spaidu mina viens pats, un neviens cilvēks Viņu neatbalstīja. Viņš iznesa milzīgo atbildības smagumu par cilvēces pestīšanu. Viņš zināja: ja cilvēku cilts pamatlikumos un mērķos netiks panākta izšķiroša pārmaiņa, tad viss būs pazaudēts. Tā bija Viņa dvēseles nasta, un neviens nespēja saprast tās smagumu. Kvēlas apņemšanās pilns Viņš veica savas dzīves uzdevumu, kļūdams par cilvēces gaismu.