Laikmetu ilgas

45. Krusta ēnā

Mat. 16:13-28; Marka 8:27-38; Lūk. 9:18-27

[410] Kristus darbs zemes virsū steidzās pretī nobeigumam. Jēzus priekšā spilgtā rakstā vērpās ainas, kurām pretī veda Viņa soļi. Jau pirms Pestītājs nāca uz zemi kā cilvēks, Viņš visā pilnībā pārredzēja ceļu, kas Viņam ejams, lai glābtu pazudušos cilvēkus. Ikviens skaudro sāpju dūriens, kas plosīja Viņa sirdi, apkaunojums, kas tika mests uz Viņa galvas, katrs trūkums, kas bija jāpanes, tika atklāts Viņa skatam vēl pirms Pestītājs nolika savu ķēnišķīgo kroni un apģērbu un nokāpa no troņa, lai savu dievišķo būtību ietērptu cilvēka miesā. Viņa acu priekšā skaidri iezīmējās ceļš no silītes līdz Golgātai. Viņš zināja, kādas mokas būs jāizcieš. To visu Viņš saprata un tomēr sacīja: "Raugi, Es esmu, Grāmatā stāv par Mani Manis paša vietā rakstīts. Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:8,9)

Savā priekšā Viņš vienmēr skatīja misijas iznākumu. Viņa zemes dzīvi, tik pilnu grūtuma un pašuzupurēšanās, apgaismoja izredzes, ka visas šīs grūtās pūles nebūs veltīgas. Atdodams savu dzīvību par cilvēku dzīvību, Viņš atgriezīs pasauli pie uzticības Dievam. Kaut gan vispirms būs jāsaņem asins kristība, kaut gan pasaules grēku svars smagi spiedīs Viņa nevainīgo dvēseli, kaut arī Viņu apņems neizsakāmu ciešanu ēna, tomēr nākotnē paredzamā prieka dēļ Viņš izvēlējās panest krustu un nebēdāja par kaunu.

Kristus izredzētajiem darba biedriem visas šīs ainas vēl bija apslēptas, tomēr tuvojās laiks, kad tiem būs jābūt par Viņa moku lieciniekiem. Tiem būs jāredz, ka Tas, ko viņi mīlējuši un kam uzticējušies, tiks nodots ienaidnieku rokās un piesists pie krusta Golgātā. Drīz Jēzum tos vajadzēs atstāt vienus šinī pasaulē bez drošības, ko sniedz Viņa redzamā klātbūtne. Pestītājs zināja, cik nikni mācekļus vajās naids un neticība, tādēļ no sirds ilgojās viņus sagatavot gaidāmajiem pārbaudījumiem.

Jēzus un Viņa mācekļi bija nonākuši kādā pilsētā Filipa Cezarejas tuvumā. Viņi atradās ārpus Galilejas robežām, apgabalā, kur valdīja elku kalpība. Šeit mācekļi bija tālāk no jūdaisma valdošās ietekmes un vairāk saskārās ar pagānu dievkalpošanu. Šeit visapkārt bija pārstāvētas visās pasaules malās eksistējošās māņticības formas. Jēzus gribēja, lai, tādus apstākļus vērodami, tie sāktu izjust savu atbildību pagānu priekšā. Uzkavēdamies šinī apgabalā, Jēzus centās atturēties no ļaužu mācīšanas, lai vairāk laika varētu ziedot saviem mācekļiem.

Viņš gatavojās tiem stāstīt par gaidāmajām ciešanām, bet vispirms aizgāja vientuļā vietā pielūgt Dievu, lai mācekļu sirdis tiktu sagatavotas uzņemt Viņa vārdus. Atgriezies pie tiem, Viņš tūlīt vēl visu neatklāja. Pirms tam Viņš deva tiem izdevību apliecināt savu ticību, lai tie tiktu stiprināti gaidāmajiem pārbaudījumiem. Jēzus jautāja: "Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?"

Mācekļi ar skumjām bija spiesti atzīt, ka Israēls savu Mesiju vēl nepazina. Redzēdami brīnumdarbus, daži bija apliecinājuši, ka Viņš ir Dāvida Dēls. Betsaidas apkārtnē lielais ļaužu pulks, kas tika paēdināts, gribēja Viņu pasludināt par Israēla ķēniņu. Daudzi bija gatavi Viņu pieņemt par pravieti, bet tie neticēja, ka Viņš ir Mesija.

Tad Jēzus izvirzīja otru jautājumu, vērsdamies pie pašiem mācekļiem: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Pēteris atbildēja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls."

Jau no paša sākuma Pēteris ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Daudzi citi, kurus bija pārliecinājusi Jāņa Kristītāja sludināšana un kas bija pieņēmuši Kristu, sāka šaubīties par Jāņa misiju, kad to ieslodzīja cietumā un notiesāja uz nāvi; tagad tie šaubījās, vai Jēzus ir ilgi gaidītais Mesija. Arī daudzi mācekļi, kas kvēli gaidīja, ka Jēzus ieņems savu vietu uz Dāvida troņa, Viņu atstāja, kad saprata, ka Kristum nav tādu nodomu. Bet Pēteris un viņa biedri nebija atkāpušies no savas uzticības. Vakardienas slavinātāju un šodienas tiesātāju svārstīgais kurss neiznīcināja Pestītāja uzticīgo sekotāju ticību. Pēteris atklāti apliecināja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Viņš negaidīja, kamēr Kunga galvu vainagos ķēniņa kronis, bet pieņēma To Viņa pazemībā.

Pēteris izteica visu divpadsmit mācekļu pārliecību. Tomēr tie vēl pilnīgi neizprata Kristus misiju. Priesteru un rakstu mācītāju opozīcija un visu lietu sagrozīšana gan nespēja tos novērst no Kristus, tomēr tā viņus ļoti mulsināja. Tie nevarēja skaidri noteikt savu ceļu. Bērnībā saņemtās audzināšanas ietekme, rabīnu mācību un tradīciju spēks vēl vienmēr kavēja viņus saskatīt patiesību. Laiku pa laikam tos apgaismoja dārgi gaismas stari no Jēzus; taču bieži viņi līdzinājās cilvēkiem, kas taustās tumsā. Bet tajā dienā, pirms tos nostādīja vaigu vaigā ar viņu ticības lielo pārbaudījumu, Svētais Gars iespaidoja viņus ar spēku. Uz brīdi viņu acis tika novērstas no tā, "kas ir redzams", lai skatītu lietas, "kas nav redzamas". (2. Kor. 4:18) Zem cilvēciskuma apvalka tie saskatīja Dieva Dēla godību.

Jēzus Pēterim atbildēja, sacīdams: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs."

Pētera izteiktā atziņa ir ticīga cilvēka dzīves pamats. Tā ir tā pati, kuru Kristus nosauca par mūžīgo dzīvību. Bet tās ieguvums nedod tiesības sevis paaugstināšanai. Tā Pēterim netika atklāta viņa gudrības vai krietnuma dēļ. Pati no sevis cilvēce nevar izprast dievišķas lietas. "Tās ir tik augstas kā debesis, - ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?" (Īj. 11:8) Tikai, pieņemot tās, mums var atklāties Dieva dziļumi: "Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis (..), mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus." (1. Kor. 2:9,10) "Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas"; un tas, ka Pēteris saredzēja Kristus godību, ir pierādījums, ka viņš bija no "Dieva mācīts". (Ps. 25:14; Jāņa 6:45) Tik tiešām, "svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja".

Jēzus turpināja: "Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." Vārds Pēteris nozīmē akmens - kustībā esošs, ripojošs akmens. Pēteris nebija klints, uz kuras dibināta draudze. Elles vārti viņu uzvarēja, kad tas lādēdamies un zvērēdams aizliedza savu Kungu. Draudze ir celta uz Tā, kuru elles vārti nespēj uzvarēt.

Jau daudzus gadsimtus pirms Glābēja nākšanas Mozus bija norādījis uz Israēla pestīšanas Klinti. Dziesminieks dziedāja par akmens kalnu, "sava stipruma klinti". Jesaja bija rakstījis: "Tādēļ saka Dievs, tas Kungs: "Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots." " (5. Moz. 32:4; Ps. 62:7,8; Jes. 28:16) Arī Pēteris pats, Dieva Gara vadībā rakstīdams, šo pravietojumu attiecināja uz Jēzu. Viņš saka: "Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs, ejiet pie Viņa kā pie dzīvā akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu." (1. Pēt. 2:3-5) "Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus." (1. Kor. 3:11) "Uz šīs Klints", sacīja Jēzus, "Es gribu celt savu draudzi." Dieva un visu saprātīgo būtņu priekšā, neredzamo elles karapulku priekšā Kristus savu draudzi dibināja uz dzīvas Klints. Šī Klints bija Viņš pats - Viņa miesa, kas satriekta un ievainota mūsu dēļ. Uz tāda pamata uzceltu draudzi elles vārti neuzvarēs.

Cik nespēcīga vēl izskatījās draudze, kad Kristus runāja šos vārdus! Tur bija tikai saujiņa ticīgo, pret kuriem tiks vērsti visi ļauno garu un ļauno cilvēku spēki; taču Kristus sekotājiem nebija jābaidās. Viņus, kas bija dibināti uz stiprās Klints, neviens nespēja iznīcināt.

Sešus gadu tūkstošus ticība ir celta uz Kristus. Seštūkstoš gadus sātana dusmu plūdi un negaisi ir triekušies pret mūsu pestīšanas Klinti, bet tā stāv nesatricināma.

Pēteris izteica patiesību, kas ir draudzes ticības pamats, un Jēzus viņu pagodināja kā visu ticīgo pārstāvi. Viņš sacīja: "Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī Debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī Debesīs."

"Debesu valstības atslēgas" ir Kristus vārdi. Visi Svēto Rakstu vārdi ir Viņa vārdi, un tie ir ietverti šajā jēdzienā. Šiem vārdiem ir spēks atvērt un aizslēgt Debesis, tie pasludina noteikumus, ar kādiem cilvēki tiek pieņemti vai atmesti. Tā Dieva vārda sludinātāju darbs kļūst par dzīvības smaržu uz dzīvību vai nāves smaržu uz nāvi. Viņiem ir uzdevums, kura iznākumam ir mūžīgas sekas.

Pestītājs neuzdeva Evaņģēlija darbu individuāli tikai Pēterim. Vēlāk, atkārtodams Pēterim sacītos vārdus, Viņš tos attiecināja tieši uz draudzi. Tas pēc būtības tika sacīts visiem divpadsmit mācekļiem kā ticīgo pārstāvjiem. Ja Jēzus kādu sevišķu autoritāti būtu piešķīris tikai vienam no viņiem, tad tie tik bieži nestrīdētos par to, kurš ir lielākais. Tie būtu padevušies sava Kunga gribai un godājuši to, ko Viņš izraudzījis.

Kristus neiecēla vienu, lai tas tiem būtu par galvu, bet sacīja: "Jums nebūs saukties par "rabi", jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo Viens ir jūsu Vadonis, Kristus." (Mat. 23:8,10)

"Ikkatra vīra galva ir Kristus." Dievs, kas visas lietas nolicis pie Pestītāja kājām, "Viņu pašu visās lietās ir iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda." (1. Kor. 11:3; Ef. 1:22,23) Draudze ir celta uz Kristus, kas ir tās pamats, un tai jāpaklausa Kristum, kas ir arī tās galva. Tā nedrīkst būt atkarīga no kāda cilvēka, cilvēks nedrīkst to pārvaldīt. Daudzi apgalvo, ka viņu atbildīgais pienākums draudzē piešķir tiesības noteikt, kam citiem ticēt un ko darīt. Šādu uzskatu Dievs neatbalsta. Kristus paskaidro: "Jūs visi esat brāļi." Visi ir pakļauti kārdināšanām, un visi var maldīties. Vadības ziņā mēs nevaram paļauties ne uz vienu mirstīgu būtni. Ticības Klints ir Kristus dzīvā klātbūtne draudzē. Uz to var paļauties ikviens, pat visvājākais, bet tie, kas paši iedomājas, ka ir ļoti stipri, izrādīsies pavisam vāji, ja par savu stiprumu nebūs padarījuši Kristu. "Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni." Kungs "ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs". "Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras." (Jer. 17:5; 5. Moz. 32:4; Ps. 2:12)

Pēc Pētera izteiktās liecības Jēzus pavēlēja mācekļiem, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus. Šī pavēle tika dota rakstu mācītāju un farizeju noteiktās opozīcijas dēļ. Turklāt ļaudīm un pat mācekļiem bija nepareizs priekšstats par Mesiju, tādēļ atklāta Viņa izsludināšana nedotu tiem patiesu izpratni par Viņa raksturu vai darbu. Bet dienu no dienas, atklājoties kā Pestītājs, Viņš tiem vēlējās atstāt pareizu iespaidu par sevi kā Mesiju.

Mācekļi joprojām gaidīja, ka Kristus sāks valdīt kā laicīgs valdnieks. Tie cerēja, ka Viņš vienmēr nepaliks nabadzībā un ēnā, bez slavas un goda, ka tuvojas laiks, kad Jēzus tomēr uzcels valstību, kaut arī tik ilgi slēpj savu nodomu. Mācekļiem nekad nenāca prātā, ka priesteru un rakstu mācītāju ienaids netiks uzvarēts, ka no Kristus atteiksies Viņa tauta, ka tā Viņu notiesās un piesitīs krustā kā ļaundari. Bet tumsības varas stunda tuvojās, un Jēzum vajadzēja tiem atvērt acis skaidrai izpratnei par gaidāmo cīņu. Paredzēdams pārbaudījumus, Viņš jutās noskumis.

Līdz šim Kristus atturējās darīt mācekļiem zināmu kaut ko, kas saistījās ar Viņa ciešanām un nāvi. Sarunā ar Nikodēmu Viņš gan bija teicis: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātiek paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:14,15) Bet mācekļi to nedzirdēja, un, ja arī būtu dzirdējuši, tie nebūtu sapratuši. Tomēr tagad, tik ilgi staigājuši kopā ar Jēzu, klausījušies Viņa vārdus un vērojuši darbus, tie, neskatoties uz Jēzus ārēji redzamo pazemību un priesteru un tautas opozīciju, spēja pievienoties Pētera liecībai: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Tagad bija pienācis laiks atvilkt nezināmās nākamības priekškaru. "No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstajiem priesteriem, un rakstu mācītājiem un tikt nokautam un trešajā dienā celties augšā."

Mācekļi klausījās un savās bēdās un pārsteigumā nespēja pateikt ne vārda. Kristus taču bija pieņēmis Pētera apliecinājumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, tādēļ pavisam neizprotama šķita runāšana par ciešanām un nāvi. Pēteris nespēja nociesties, neko neteicis. Viņš satvēra savu Kungu, it kā gribēdams Viņu atturēt no draudošā briesmīgā likteņa, un izsaucās: "Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!"

Pēteris Kungu mīlēja, bet Jēzus neizteica atzinību par veidu, kādā tas vēlējās Viņu pasargāt no ciešanām. Pētera vārdi nebija tādi, kas varētu Jēzu iepriecināt un stiprināt gaidāmajā lielajā pārbaudījumā. Tie nebija saskaņā ar Dieva žēlastības nodomu šinī pazudušajā pasaulē, nedz arī ar sevis upurēšanas mācību, kuru Jēzus centās atklāt ar savu personīgo priekšzīmi. Pēteris Kristus darbā negribēja redzēt krustu. Ietekme, kādu varētu atstāt viņa vārdi, bija tiešs pretstats tam, ko Kristus vēlējās, lai Viņa sekotāji atcerētos, tādēļ Pestītājs bija spiests izteikt vienu no visbargākajiem rājieniem, kāds jebkad nācis pār Viņa lūpām: "Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk."

Sātans mēģināja Jēzu padarīt mazdūšīgu un novērst no Viņa uzdevuma, un Pēteris savā aklajā mīlestībā izteica šo kārdinājumu. Šīs domas autors bija visa ļaunuma lielkungs. Aiz šī straujā lūguma slēpās viņa paskubinājums. Tuksnesī sātans Kristum bija piedāvājis varu pār pasauli ar nosacījumu, ka jāatsakās no pazemojuma un upura ceļa. Tagad viņš ar šo pašu kārdinājumu uzbruka māceklim. Viņš centās piesaistīt Pētera skatienu zemes godībai, lai tas neredzētu krustu, uz kuru Jēzus gribēja vērst viņa uzmanību. Tā, izmantojot Pēteri, sātans no jauna uzbruka ar kārdināšanu Jēzum. Bet Pestītājs to neņēma vērā. Viņš domāja par savu mācekli. Sātans bija nostājies starp Pēteri un viņa Kungu, lai mācekļa sirdi neaizkustinātu doma, cik ļoti Kristus pazemosies viņa dēļ. Kristus vārdi netika adresēti Pēterim, bet teikti tam, kas viņu centās atšķirt no Glābēja. "Atkāpies no Manis, sātan!" Neiejaucies starp Mani un Manu nomaldījušos kalpu! Ļauj Man nostāties aci pret aci ar Pēteri, lai Es viņam varu atklāt savas mīlestības noslēpumu!

Tas, ka Kristus ceļš zemes virsū ved cauri grūtībām un pazemojumiem, Pēterim bija rūgta mācība, ko viņš apguva lēni. Māceklis baidījās no iespējamām ciešanām kopā ar Kungu. Tomēr ar šo ciešanu svētībām viņam bija jāiepazīstas tieši uguns cepļa karstumā. Daudz, daudz vēlāk, kad viņa rosīgo augumu jau bija saliekusi darba un gadu nasta, viņš rakstīja: "Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties." (1. Pēt. 4:12,13)

Tālāk Jēzus mācekļiem skaidroja, ka Viņa pašaizliedzīgā dzīve ir paraugs tam, kādai jābūt viņu dzīvei. Līdz ar mācekļiem saaicinājis tuvumā stāvošos ļaudis, Viņš sacīja: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man." Jēdziens par krustu saistījās ar Romas varu. Tas bija visnežēlīgākais nāvessoda izpildīšanas veids. Nekrietnākajiem noziedzniekiem krustu uz soda izciešanas vietu lika nest pašiem. Bieži, kad tas tika uzlikts uz pleciem, viņi izmisīgi pretojās, līdz tos savaldīja un moku rīku uzsēja viņiem uz muguras. Bet Jēzus saviem sekotājiem pavēlēja krustu uzņemties labprātīgi. Mācekļiem Viņa vārdi, kaut arī neskaidri nojausti, norādīja uz pakļaušanos visrūgtākajiem pazemojumiem, padodoties ciešanām līdz pat nāvei. Vēl pilnīgāku sevis nodošanu Kristus nespēja izteikt vārdos. Bet visu to Jēzus uzņēmās cilvēku dēļ. Viņš neilgojās pēc Debesīm, kamēr mēs bijām pazuduši. Debesu pagalmus Kungs apmainīja pret pārmetumu un uzbrukumu pilnu dzīvi un apkaunojošu nāvi. Viņš, būdams neizsakāmi bagāts, kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Mums jāseko pa Viņa iemīto taku.

Mīlestība pret dvēselēm, par kurām Kristus nomiris, nozīmē sava es krustā sišanu. Katram Dieva bērnam turpmāk būtu sevi jāuzskata par locekli ķēdē, kas nolaista, lai glābtu pasauli, par vienotu ar Kristu Viņa žēlastības plānā, par tādu, kas iziet līdz ar Viņu meklēt un glābt pazudušos. Kristietim vienmēr jāapzinās, ka viņš ir svētījies Dievam un ka viņam savā raksturā jāatklāj pasaulei Kristus. Jēzus dzīvē redzamajai sevis upurēšanai, līdzjūtībai un mīlestībai no jauna jāparādās to dzīvē, kas darbojas Dieva lietas labā.

"Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs." Egoisms ir nāve. Neviens ķermeņa orgāns nevarētu dzīvot, ja tas savu kalpošanu norobežotu tikai ar sevi. Sirds, atsakoties raidīt dzīvību uzturošās asinis uz rokām un galvu, drīz vien zaudētu savu spēku. Līdzīgi mūsu asinīm Kristus mīlestība caurstrāvo visu Viņa garīgo miesu. Būdami šīs miesas locekļi, mēs esam saistīti cits ar citu, tādēļ katra dvēsele, kas atsakās kalpot, iet bojā. "Jo, ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?" jautāja Jēzus.

Pāri tagadējai nabadzībai un pazemojumam Viņš mācekļiem norādīja uz savu nākšanu godībā, ne šīs zemes troņa spožumā, bet ar dievišķu godību un Debesu pulku pavadībā. Jēzus sacīja, ka tad "Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem", un iedrošināja tos ar apsolījumu: "Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā godībā."

Bet mācekļi neizprata Viņa vārdus. Godība likās tik tālu. Viņu acis bija pievērstas tuvplānā redzamajai ikdienai - zemes dzīves nabadzībai, pazemojumiem un ciešanām. Vai tiem būtu jāatsakās no savām spožajām cerībām uz Mesijas valstību? Vai tie savu Kungu nekad neredzēs uz Dāvida goda krēsla? Vai tas varētu būt, ka Kristum jādzīvo kā vienkāršam bezpajumtes ceļiniekam, nicinātam, atraidītam un apkaunotam? Viņu sirdis nospieda skumjas, jo tie mīlēja savu Kungu. Nomāca arī šaubas, jo tas tiešām šķita neaptverami, ka Dieva Dēlam būtu jāpadodas tādam nožēlojamam pazemojumam. Tie neizpratnē jautāja, kāpēc Viņam brīvprātīgi jādodas uz Jeruzālemi, lai tur izjustu tādu izturēšanos, kā Viņš to bija raksturojis? Kā Viņš varēja padoties liktenim un atstāt tos taustāmies vēl lielākā tumsā kā pirms savas atnākšanas?

Mācekļi sprieda, ka Filipa Cezarejas apgabalā Kristus nav aizsniedzams ne Hērodam, ne Kajafam. Viņam te nebūtu ko baidīties ne no jūdu ienaida, ne no romiešu varas. Kādēļ nedarboties šeit, tālāk prom no farizejiem? Kāpēc Viņam pašam doties nāvē? Ja Kristum jāmirst, kā tad lai uzceļ Viņa valstību, turklāt tik stipru, ka elles vārti to nespēs uzvarēt? Tas mācekļiem tiešām bija noslēpums.

Patlaban tie ceļoja gar Galilejas jūras krastiem pretī pilsētai, kurā vajadzēja izbeigties visām viņu cerībām. Viņi neuzdrošinājās runāt Kristum pretī, tomēr savā starpā klusinātā, skumjā tonī sprieda par to, ko nesīs nākotne. Pat savās šaubās un neizpratnē tie vēl turējās pie domas, ka varbūt kāds neparedzēts šķērslis novērsīs ļauno likteni, kas, šķiet, gaidīja viņu Kungu. Tā viņi bēdājās un šaubījās, cerēja un baiļojās sešas garas, drūmas dienas.

46. Apskaidrošana

Mat. 17:1-8; Marka 9:2-8; Lūk. 9:28-36

[419] Jau metās vakars, kad Jēzus paaicināja savrup trīs mācekļus - Pēteri, Jēkabu un Jāni - un veda tos pāri laukiem un tad tālu augšup pa nelīdzenu taku uz vientuļu kalna nogāzi. Pestītājs un mācekļi dienu bija pavadījuši ceļodami un mācīdami, un kāpšana kalnā stipri pavairoja viņu nogurumu. Kristus spēja noņemt nastas daudzu cietēju ķermenim un garam, Viņš raidīja jaunu dzīvības plūsmu šo ļaužu nogurušajos stāvos, bet, ietērpts cilvēka miesā, arī Viņš līdz ar mācekļiem jutās noguris no kalnā kāpšanas.

Rietošās saules mirdzošie stari vēl kavējās kalna galā, savā aizejošajā godībā, kā ar zeltu pieliedami viņu taku. Bet drīz gaisma nodzisa gan kalnos, gan lejās, saule nogrima aiz rietumu apvāršņa un vientuļos ceļiniekus apņēma nakts tumsa. Apkārtējās dabas drūmās noskaņas, šķiet, saskanēja ar viņu bēdu pilno dzīvi, ap kuru savilkās un sabiezēja mākoņi.

Mācekļi neuzdrošinājās Kristum jautāt, kādā nolūkā un uz kurieni Viņš dodas. Bieži Viņš veselas naktis bija pavadījis kalnos lūgšanās. Viņš, kura roka veidojusi kalnus un lejas, dabā jutās labi un priecājās par tās klusumu. Mācekļi sekoja Kristum, kurp Viņš tos veda, bet tomēr brīnījās, kāpēc viņu Kungs iet augšup pa šo nelīdzeno taku, kad tie ir noguruši un arī Viņam pašam tik ļoti ir nepieciešama atpūta.

Pēkšņi Kristus saka, ka tālāk vairs neiešot. Pagājis mazliet sānis, Sāpju Vīrs ar spēcīgu balsi un asarām izlej savas karstās sirds lūgšanas. Viņš lūdz spēku izturēt pārbaudījumu cilvēces labā. Jēzum pašam no jauna jāpieķeras Visspēcīgajam, jo tikai tā Viņš spēj domāt par nākotni. Viņš izsaka savas sirds ilgas par mācekļiem, lai tumsības varas stundā tiem nepietrūktu ticības. Dzestrā rasa slacina ceļos noslīgušo augumu, bet Viņš to nemana. Pār Viņu sāk sabiezēt nakts ēnas, bet Viņš neievēro šo tumsu. Tā lēnām aizrit stundas. Sākumā mācekļi sirsnīgā mīlestībā un pazemībā pievienojas Viņa lūgšanai, bet pēc brīža tos pārvar nogurums un, neraugoties uz ieinteresētību un cenšanos palikt nomodā, tie aizmieg. Jēzus ir stāstījis par savām ciešanām. Viņš tos paņēma līdzi, lai būtu kopā lūgšanās, bet tagad Viņš aizlūdz par tiem. Pestītājs saprot mācekļu nospiestību, tādēļ ilgojas atvieglot viņu bēdas ar apliecinājumu, ka viņu ticība nav bijusi veltīga. Pat ne visi no divpadsmit vīriem var piedalīties šajā pasākumā - tikai tie trīs, kam būs jābūt par Viņa moku lieciniekiem Ģetzemanē, ir aicināti kopā ar Viņu kalnā. Tagad Jēzus lūgšanas galvenā doma ir, lai tiem tiktu parādīta tā godība, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, lai Viņa valstība tiktu atklāta cilvēku acīm un lai tie spētu šo skatu izturēt. Viņš sirsnīgi lūdz, lai tie būtu aculiecinieki Viņa dievišķās dabas izpausmei, kas ciešanu skaudrākajā stundā mierinātu tos ar atziņu, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls un ka Viņa kauna pilnā nāve ir daļa no pestīšanas plāna.

Jēzus lūgšana ir uzklausīta. Kamēr Viņš vēl pazemībā ir nometies ceļos uz klints akmeņiem, Debesis piepeši atveras, plaši atveras Dieva pilsētas vārti, un pār kalnu nolaižas svēts spožums, apņemdams Pestītāja augumu. Cilvēkā atklājas Dieva klātbūtne, savienodamās ar godību, kas nāk no augšienes. Piecēlies no zemes, Kristus nostājas Dieva varenībā. Dvēseles mokas ir pagājušas. Viņa "vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma".

Atmodušies mācekļi redz godības plūdus, kas apņem visu kalnu. Izbailēs un pārsteigumā tie raugās uz sava Mācītāja starojošo augumu. Kad tie pierod un kļūst spējīgi izturēt brīnišķo gaismu, tie redz, ka Jēzus nav viens. Līdzās stāv divas Debesu būtnes, kas sarunājas ar Viņu. Viens no tiem ir Mozus, kas Sinajā stāvēja Dieva priekšā, un otrs ir Elija, kam tika dota lielā priekšrocība nekad nenonākt nāves varā, kādu baudījis tikai vēl viens no Ādama dēliem.

Pirms piecpadsmit gadsimtiem Mozus bija stāvējis uz Pizgas kalngala, raudzīdamies uz apsolīto zemi, bet paša grēka dēļ viņam nebija ļauts tajā ieiet. Viņam nebija lemts prieks ievest Israēla pulkus viņu tēvu mantojumā. Viņa sāpju pilnais lūgums: "Ļauj, lūdzams, man iet pāri un redzēt to labo zemi, kas ir viņpus Jordānas, tos jaukos kalnus un Libānu" (5. Moz. 3:25*) tika noraidīts. Pravietim bija jāatsakās no cerības, kas četrdesmit gadus darīja gaišu viņa tuksneša ceļojuma tumsu. Kaps tuksnesī bija gals šiem grūto pūļu un sirdi mokošu rūpju gadiem. Bet Tas, "kas spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam" (Ef. 3:20), pārpārim atbildēja uz sava kalpa lūgšanu. Mozus gan nonāca nāves varā, bet viņam nebija jāpaliek kapā. Kristus pats viņu no turienes izsauca dzīvībā. Kārdinātājs sātans Mozus ķermeni viņa grēka dēļ pieprasīja sev, bet Kristus - Pestītājs izveda Mozu no kapa. (Jūd. 9)

Apskaidrošanas kalnā Mozus liecināja par Kristus uzvaru pār grēku un nāvi. Viņš pārstāvēja tos, kas iznāks no kapa taisno augšāmcelšanās laikā. Elija, kas tika uzcelts Debesīs, nāvi neredzējis, savukārt, pārstāvēja tos, kas virs zemes dzīvos Kristus otrās atnākšanas dienās un kas tiks "pārvērsti piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot", kad tam, "kas šeit iznīcīgs", būs "jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā". (1. Kor. 15:51-53) Jēzu bija apņēmusi Debesu gaisma, kā tad, kad Viņš nāks, kad "neatkarīgi no grēka tiks otrreiz redzams par pestīšanu." Jo "Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā." (Ebr. 9:28; Marka 8:38) Mācekļiem dotais solījums bija izpildīts. Kalnā miniatūrā tika pārstāvēta nākotnes godības valstība: Kristus - Ķēniņš, Mozus - uzmodināto svēto pārstāvis un Elija - pārvērsto svēto pārstāvis.

Mācekļi gan vēl neizprata šo skatu, bet tie priecājās, ka pacietīgo Mācītāju, lēnprātīgo un pazemīgo, kas ceļojis kā neatzīts svešinieks, pagodina Debesu izredzētie. Tie domāja, ka Elija ieradies izsludināt Mesijas valdīšanu un tūlīt virs zemes tiks uzcelta Kristus valstība. Atmiņas par savām bailēm un vilšanos tie tagad varēs padzīt uz visiem laikiem. Tādēļ šeit, kur atklāta tāda Dieva godība, tie ilgojās uzkavēties pēc iespējas ilgāk. Pēteris izsaucās: "Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam." Mācekļi bija pārliecināti, ka Mozus un Elija ir sūtīti apsargāt viņu Kungu un nostiprināt Viņa valdnieka autoritāti.

Bet pirms kroņa jānāk krustam. Kopējo pārrunu temats bija nevis Kristus iesvētīšana par Ķēniņu, bet Jeruzālemē paredzētā nāve. Nesdams cilvēces vājības un tās bēdu un grēku nastu, Jēzus cilvēku vidū bija vientuļš. Kad Viņu nomāca gaidāmo pārbaudījumu tumsa, Pestītājs jutās viens un atstāts pasaulē, kas Viņu nepazina. Pat mīļotie mācekļi, aizņemti ar šaubām, bēdām un godkārīgajām cerībām, nebija izpratuši Viņa misijas noslēpumu. Viņš bija mitis Debesu mīlestībā un sadraudzībā, bet paša radītajā pasaulē dzīvoja kā svešinieks. Tagad Debesis pie Jēzus bija atsūtījušas savus sūtņus, ne eņģeļus, bet cilvēkus, kas kādreiz panesuši ciešanas un bēdas un spēja just līdzi Pestītājam. Viņa zemes dzīves pārbaudījumos Mozus un Elija bija Kristus darbabiedri. Tie dalījās Kristus slāpēs pēc cilvēku pestīšanas. Mozus aizlūdza par Israēlu: "Bet nu tad, piedod viņiem viņu grēkus; bet, ja ne, tad izdzēs mani no savas grāmatas, kuru Tu esi rakstījis." (2. Moz. 32:32) Elija bija izbaudījis gara vientulību, trīsarpus bada gadus nesdams tautas ienaida un posta nastu. Viens pats viņš bija iestājies par Dievu Karmela kalnā, viens bailēs un izmisumā bēdzis tuksnesī. Šie cilvēki, izredzēti pāri visiem ap Debesu troni stāvošajiem eņģeļiem, bija atnākuši runāt ar Jēzu par Viņa gaidāmajām ciešanām un mierināt mūsu Kungu ar Debesu līdzjūtības apliecinājumu. Viņu sarunu temats bija pasaules vienīgā cerība un ikviena cilvēka atpestīšana.

Būdami miega pārņemti, mācekļi maz dzirdēja no tā, ko Kristus pārrunāja ar Debesu sūtņiem. Nepalikdami nomodā lūgšanās, tie nesaņēma to, ko Dievs tiem gribēja dot - atziņu par Kristus ciešanām un izpratni par tām sekojošo godību. Tie zaudēja svētības, ko viņi iegūtu, dalīdamies Viņa upurī. Šie mācekļi bija kūtri ticēt un pārāk maz vērtēja bagātību, ar kādu Debesis tos vēlējās apveltīt.

Tomēr viņi saņēma lielu gaismu. Tiem tika apstiprināts, ka visas Debesis zina jūdu tautas grēku, ko tie dara, atsakoties no Kristus. Viņi guva skaidrāku ieskatu Pestītāja darbā. Tie savām acīm skatīja un savām ausīm dzirdēja lietas, kas pārsniedz cilvēku saprašanu. Tie bija "kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki" (2. Pēt. 1:16) un saprata, ka Jēzus tiešām ir Mesija, par kuru liecinājuši sentēvi un pravieši, un ka Viņu par tādu atzīst Debesu Visums.

Kamēr tie vēl raudzījās uz skatu kalnā, "spožs padebesis tos apēnoja un, redzi, balss no padebeša sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt." Kad mācekļi uzlūkoja godības padebesi, spožāku par to, kas gāja pa priekšu Israēla ciltīm tuksnesī, kad tie izdzirda Dieva balsi runājam baismā varenībā, kas lika kalniem nodrebēt, viņi pakrita pie zemes un paslēpa savas sejas, līdz Jēzus, tiem piegājis, aizskāra viņus un ar savu tik pazīstamo balsi, bailes izkliedēdams, sacīja: "Celieties un nebīstieties!" Kad tie atkal uzdrošinājās atvērt acis, viņi ieraudzīja, ka Debesu godība bija izgaisusi, Mozus un Elija - pazuduši. Kalnā kopā ar viņiem vairs bija tikai Jēzus.

47. Kalpošana

Mat. 17:9-21; Marka 9:9-29; Lūk. 9:37-45

[426] Kalnā tika pavadīta visa nakts, un, kad uzlēca saule, Jēzus ar saviem mācekļiem atkal nokāpa ielejā. Domās iegrimuši, Viņa skolnieki izturējās godbijīgi un klusi. Pat Pēterim nebija ne vārda, ko sacīt. Ar prieku tie vēl ilgāk būtu uzkavējušies šajā svētajā vietā, ko apmirdzēja Debesu gaisma un kur Dieva Dēls parādījās savā godībā, bet lejā bija darāms darbs ļaužu labā, kuri jau tālu un tuvu meklēja Jēzu.

Kalna pakājē bija sanācis liels ļaužu pulks, kurus uz turieni atveda pārējie mācekļi, kas nebija paņemti līdzi un arī nezināja, uz kurieni Jēzus aizgājis. Tuvojoties ļaudīm, Pestītājs saviem trim ceļabiedriem par visu redzēto pavēlēja klusēt, sacīdams: "Par šo parādību nestāstiet nevienam, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies." Doto atklāsmi mācekļiem vajadzēja pārdomāt un saglabāt pašiem savās sirdīs, nevis izstāstīt ļaudīm, jo tas tikai izraisītu nevajadzīgu izbrīnu vai zobošanos. Pat pārējie deviņi apustuļi neizprastu šo skatu pirms Kristus augšāmcelšanās no nāves. Cik lēni visu spēja aptvert pat šie trīs izredzētie mācekļi, redzams no fakta, ka, neraugoties uz to, ko Kristus bija stāstījis, kas Viņu gaida, tie savstarpēji sprieda, ko gan varētu nozīmēt vārdi "no miroņiem uzcēlies". Tomēr paskaidrojumu viņi no Jēzus neprasīja. Viņa vārdi par nākotni tos pildīja ar skumjām; tie nemeklēja tālāku atklāsmi par to, ko labprāt vēlējās, lai tas nekad nenotiktu.

Kad ļaudis ielejā ieraudzīja Jēzu, tie traucās Viņam pretī, godbijīgi un priecīgi sveicinot. Bet Jēzus saprata, ka visapkārt valda liels uztraukums. Mācekļi, šķiet, bija nonākuši kādās grūtībās. Tikko bija noticis kaut kas tāds, kas tiem bija sagādājis rūgtu vilšanos un pazemojumu.

Kamēr mācekļi kalna pakājē gaidīja, kāds tēvs bija atvedis tiem savu dēlu, lai atbrīvotu viņu no mēma gara, kas to mocīja. Vara izdzīt nešķīstus garus mācekļiem tika piešķirta jau tad, kad Jēzus tos izsūtīja sludināt pa visu Galileju. Kad tie bija stipri savā ticībā, ļaunie gari klausīja viņu vārdam. Arī šim garam tie Kristus vārdā bija pavēlējuši atstāt savu upuri, bet ļaunais gars tos tikai izsmēja ar jaunu sava spēka izpausmi. Mācekļi, nespēdami tādu neveiksmi izskaidrot, izjuta, ka tie rada negodu sev un savam Kungam. Starp ļaudīm bija rakstu mācītāji, kas tagad ar uzviju izlietoja izdevību viņus pazemot. Ielenkuši mācekļus, šie cilvēki viņus apbēra ar jautājumiem, cenzdamies pierādīt, ka gan tie, gan viņu Mācītājs ir krāpnieki. Rakstu mācītāji ar triumfu paziņoja, ka, lūk, ir kāds ļauns gars, kuru ne mācekļi, ne Kristus nespēj uzvarēt. Ļaudis bija gatavi nostāties rakstu mācītāju pusē, un pūli pārņēma nicināšanas un izsmiekla jūtas.

Bet apsūdzības pēkšņi apklusa. Ieraudzījuši Jēzu nākam kopā ar trim mācekļiem, ļaužu noskaņojums ātri izmainījās, un tie steidzās Viņam pretī. Debesu godības tiešā iespaidā pavadītā nakts bija atstājusi savas pēdas Pestītājā un Viņa ceļabiedros. Viņu sejas vēl saglabāja gaismu, kas iedvesa bijību visiem, kas tos uzlūkoja. Rakstu mācītāji bailēs atkāpās, kamēr ļaudis apsveica Jēzu.

It kā pats visu notikušo būtu redzējis, Pestītājs tuvojās strīda vietai un, uzmetis skatu rakstu mācītājiem, jautāja: "Ko jūs ar tiem runājāt?"

Balsis, kas pirms brīža bija tik drošas un izaicinošas, tagad klusēja. Klusums bija pārņēmis visu ļaužu pulku. Tad cauri drūzmai izlauzās nelaimes piemeklētais tēvs un, pakritis pie Jēzus kājām, izstāstīja savu bēdu un vilšanās stāstu.

"Mācītāj," viņš sacīja, "es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; (..); un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja."

Jēzus pārlaida skatu bijības pārņemtajam ļaužu pulkam, vainu meklētājiem rakstu mācītājiem un apmulsušajiem mācekļiem. Ikkatrā sirdī bija lasāma neticība, un sāpju pilnā balsī Viņš izsaucās: "Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu?" Viņš pavēlēja nelaimīgajam tēvam: "Ved šurp savu dēlu!"

Zēnu atveda, un, kad to skāra Pestītāja skats, ļaunais gars to nometa pie zemes, raustot briesmīgās konvulsijās. Zēns vārtījās ar putām uz lūpām, plosīdams gaisu nedabīgiem kliedzieniem.

Atkal cīņas laukā bija sastapušies dzīvības Lielkungs ar tumsības varas valdnieku - Kristus, izpildīdams savu misiju "pasludināt atbrīvošanu cietumniekiem, (..) satriektos palaist vaļā" (Lūk. 4:18), bet sātans, pūlēdamies upurus paturēt savā varā. Lai vērotu sadursmi, visapkārt pulcējās neredzami gaismas un ļauno eņģeļu pulki. Kādu mirkli Jēzus ļāva ļaunajam garam parādīt sau spēku, lai skatītāji varētu aptvert atbrīvošanas vērtību.

Ļaužu pulks skatījās ar aizturētu elpu; tēvs mocījās starp cerību un bailēm. Jēzus jautāja: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Tēvs izstāstīja ilgo ciešanu gadu stāstu un tad, it kā to vairs ilgāk nespēdams izturēt, izsaucās: "Bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!" "Ja Tu ko spēj!" Pat te vēl tēvs šaubījās par Kristus spēku.

Jēzus atbildēja: "Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic!" Kristum netrūka spēka, bet dēla dziedināšanai bija nepieciešama tēva ticība. Ar asarām, atzīdams savu nespēku, tēvs paļāvās uz Kristus žēlastību, saukdams: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!"

Tad Jēzus pagriezās pret cietēju un teica: "Tu, mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā!" Atskanēja kliedziens, vēl izmisīga cīņa, jo ļaunais gars, šķiet, iziedams gribēja paņemt līdzi sava upura dzīvību. Zēns palika nekustīgi guļam, tiešām kā bez dzīvības. Ļaužu pulkā bija dzirdami čuksti: "Tas ir nomiris." Bet Jēzus saņēma viņu aiz rokas un uzcēlis pieveda tēvam garīgi un ziski pilnīgi veselu. Tēvs un dēls slavēja sava Pestītāja vārdu. Lielais ļaužu pulks "iztrūkās par Dieva varenību", bet rakstu mācītāji apmulsuši un saīguši devās prom.

"Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!" Cik daudzās grēka nomāktās dvēselēs ir atbalsojusies līdzīga lūgšana! Uz tām visām žēlsirdīgā Pestītāja atbilde skan: "Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Ticība ir tā, kas mūs savieno ar Debesīm un dod spēkus stāties pretī tumsības varai. Kristū Dievs ir nodrošinājis līdzekļus, kā uzvarēt katru grēcīgu rakstura īpašību un atvairīt katru kārdināšanu, lai arī cik stipra tā būtu. Bet daudzi jūt, ka tiem trūkst ticības, un tāpēc viņi paliek tālu no Kristus. Lai šīs dvēseles, izjūtot savu necienīgumu un nespēku, nodod sevi līdzjūtīgā Pestītāja žēlastībai! Neskatieties uz sevi, bet uz Kristu! Tas, kas, cilvēku vidū staigādams, dziedināja neveselos un izdzina ļaunos garus, arī šodien ir tas pats varenais Glābējs. Ticība nāk no Dieva Vārda. Tādēļ satver Viņa apsolījumu: "Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu"! (Jāņa 6:37) Meties pie Viņa kājām, saukdams: "Kungs, es ticu! Palīdzi manai neticībai!" To darot, tu nekad nevari aiziet bojā, nekad!

Īsā laika sprīdī trīs izredzētie mācekļi varēja redzēt godības kalngalus un pazemojuma dziļumus. Tie bija skatījuši cilvēci gan apskaidrotu un pārvērstu Dieva līdzībā, gan pazemotu līdz sātana līdzībai. No kalna, kur Jēzus bija sarunājies ar Debesu vēstnešiem un kur balss no mirdzošās godības Viņu bija pasludinājusi par Dieva Dēlu, Pestītājs nokāpa, lai sastaptu šo visai bēdīgo un atbaidošo skatu - ārprātīgo zēnu ar izķēmoto seju, zobus griežot mokpilnā lēkmē, no kuras cilvēks nespēj atbrīvot. Tad varenais Glābējs, kurš pirms nedaudz stundām bija stāvējis godībā tērpts savu pārsteigto mācekļu priekšā, noliecās, lai paceltu zemē guļošo sātana upuri un atdotu to tēvam un ģimenei ziski un garīgi veselu.

Tā bija pestīšanas mācību stunda. Dievišķais, no Tēva godības nākušais, noliecās, lai glābtu pazudušo. Tika atklāts arī mācekļu uzdevums. Kristus kalpi savu dzīvi nedrīkst pavadīt vienīgi kalna virsotnē kopā ar Jēzu garīgas apgaismības stundās. Tiem ir darāms darbs zemes ielejās. Sātana paverdzinātās dvēseles gaida ticības vārdu un lūgšanu, kas tās atbrīvotu.

Deviņi mācekļi pārcilāja prātā savas neveiksmes rūgto faktu; un, kad tie ar Jēzu atkal palika vienatnē, viņi jautāja: "Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" Jēzus tiem atbildēja: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību." Viņu neticība, kas tiem liedza parādīt dziļāku līdzjūtību Kristum, un bezrūpība, ar kādu tie izturējās pret sev uzticēto svēto darbu, bija par iemeslu neveiksmei cīņā ar tumsības spēkiem.

Kristus vārdi, kas norādīja uz Viņa nāvi, atnesa skumjas un šaubas. Trīs kalnā līdzi paņemto mācekļu izraudzīšana bija pamodinājusi greizsirdību pārējos deviņos. Viņi nevis nostiprināja savu ticību lūgšanās un pārdomās par Kristus vārdiem, bet kavējās pie savām neveiksmēm un personīgiem aizvainojumiem. Šādā tumsas stāvoklī tie bija uzņēmušies cīņu ar sātanu.

Lai gūtu sekmes tādā cīņā, tiem vajadzēja iet pie darba ar citādu garu. Savu ticību viņiem vajadzēja stiprināt ar karstām lūgšanām, gavēšanu un sirds pazemošanu. Tiem vajadzēja iztukšoties no sava es un kļūt piepildītiem ar Dieva Garu un spēku. Vienīgi nopietna, neatlaidīga Dieva lūgšana ticībā - ticībā, kas ved pie pilnīgas atkarības no Dieva un bez atlikuma nododas Viņa darbam, var cilvēkiem nodrošināt Svētā Gara palīdzību cīņā pret "valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12)

"Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš," sacīja Jēzus, "tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies." Kaut gan sinepju graudiņš ir tik mazs, tas satur to pašu noslēpumaino dzīvības principu, kas izraisa augšanu vislielākajam kokam. Kad sinepju graudiņš tiek iemests zemē, sīkais dīglītis tver katru elementu, kuru Dievs paredzējis tā barošanai, un steidzīgi attīsta spēcīgu augu. Ja jums būs šāda ticība, tad jūs uz Dieva vārdu paļausities ar visiem šim nolūkam paredzētajiem līdzekļiem. Tādā veidā jūsu ticība kļūs stiprāka un sniegs spēku no Debesīm. Sātana radītie šķēršļi jūsu ceļā, kaut arī liktos tik nepārvarami kā mūžīgie kalni, pazudīs ticības lūgšanas priekšā. "Nekas jums nebūs neiespējams!"

48. Kurš ir lielākais?

Mat. 17:22-27; 18:1-20; Marka 9:30-50; Lūk. 9:46-48

[432] Atgriezies Kapernaumā, Jēzus negāja uz labi pazīstamajām vietām, kur Viņš bija mācījis ļaudis, bet kopā ar mācekļiem klusi sameklēja kādu māju, kurai bija jākļūst par Viņa pagaidu mitekli. Galilejas darbības posma atlikušajā laikā Viņš vēlējās vairāk mācīt savus mācekļus nekā darboties ļaužu masu labā.

Ceļojot pa Galileju, Kristus atkal mēģināja sagatavot mācekļus gaidāmajiem notikumiem. Jēzus stāstīja, ka Viņam jāiet uz Jeruzālemi, jātiek tur nonāvētam un jāceļas atkal augšā. To Pestītājs vēl papildināja ar dīvaino un svinīgo paziņojumu, ka Viņš tikšot nodots savu ienaidnieku rokās. Tomēr arī tad mācekļi Viņa vārdus nesaprata. Kaut gan pār tiem klājās lielu bēdu ēna, viņu sirdī vietu atrada sāncensības gars. Tie strīdējās savā starpā, kurš no viņiem būtu jāuzskata par lielāko nākamajā valstībā. Šo strīdu tie centās no Jēzus noslēpt, tāpēc negāja kā parasti Viņam cieši līdzās, bet kavējās aiz muguras, tā ka, ienākot Kapernaumā, Viņš tiem atradās labu gabalu priekšā. Jēzus lasīja savu sekotāju domas, un Viņš ļoti vēlējās sniegt kādu padomu un tos pamācīt. Tomēr Viņš nogaidīja klusāku brīdi, kad mācekļu sirdis būtu atvērtas Viņa vārdu uzņemšanai.

Drīz pēc tam, kad tie bija sasnieguši pilsētu, pie Pētera atnāca tempļa nodokļa iekasētāji un jautāja: "Vai jūsu mācītājs nodokli nemaksā?" Šis nodoklis nebija pilsonisks, bet reliģisks maksājums tempļa uzturēšanai, ko ikvienam jūdam vajadzēja kārtot katru gadu. Atteikšanās maksāt nodokli tiktu uzskatīta par neuzticību pret dievnamu, rabīnu vērtējumā - par vissmagāko grēku. Pestītāja nostāja pret rabīnu likumiem un Viņa atklātais pārmetums tradīciju aizstāvjiem deva ieganstu apsūdzībai, ka Viņš grib izjaukt kalpošanu templī. Tādēļ tagad ienaidnieki saskatīja izdevību Viņam celt neslavu. Dievnama nodokļa iekasētājā tie atrada uzticamu sabiedroto.

Pēteris nodokļa iekasētāja jautājumā saklausīja mājienu uz Kristus lojalitāti pret dievnamu. Degdams par sava mācītāja godu, tas, Viņam neko neprasīdams, steidzīgi atbildēja, ka Jēzus nodokli maksās.

Bet Pēteris tikai pa daļai nojauta jautātāja nolūku. Bija vairākas ļaužu šķiras, kuras uzskatīja par atbrīvotām no nodokļa maksāšanas. Mozus laikos, kad levītus nošķīra kalpošanai svētnīcā, tiem nedeva nekādu mantojumu. Kungs sacīja: "Levija ciltij nav nekādas kopējas daļas ar saviem brāļiem attiecībā uz vispārējo dzimtas īpašuma tiesu; tas Kungs ir viņu mantība". (5. Moz. 10:9) Kristus dienās priesterus un levītus aizvien uzskatīja par sevišķi nošķirtiem dievnamam un neprasīja, lai tie maksātu ikgadējo nodokli tā uzturēšanai. Arī pravieši bija atbrīvoti no šīs maksas. Prasīdami nodokli no Jēzus, rabīni neņēma vērā to, ka Viņš pretendē uz pravieša vai mācītāja tiesībām, un izturējās pret Viņu kā pret jebkuru vienkāršu cilvēku. Viņa atteikšanās maksāt nodokli tiktu izskaidrota kā neuzticība pret dievnamu, kamēr, no otras puses, maksāšana būtu attaisnojums viņa neatzīšanai par pravieti.

Vēl tikai pirms neilga laika Pēteris bija atzinis Jēzu par Dieva Dēlu, bet tagad palaida garām izdevību izcelt sava Kunga personības lomu. Atbildot nodokļa iekasētājam, ka Jēzus nodokli maksās, viņš īstenībā bija apstiprinājis nepareizo izpratni par Jēzu, ko centās izplatīt priesteri un vadītāji.

Pēterim ienākot namā, Pestītājs nepieminēja to, kas bija noticis, bet jautāja: "Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem, vai no svešiniekiem?" Pēteris atbildēja: "No svešiniekiem." Tad Jēzus uz to sacīja: "Tātad pašu bērni ir svabadi." Kamēr valsts pilsoņiem ir uzlikts nodoklis ķēniņa uzturēšanai, paša valdnieka bērni no tā ir atbrīvoti. Tā arī no Israēla, kas sevi apliecināja par Dieva tautu, tika prasīts atbalstīt dievkalpošanu, bet Jēzum, Dieva Dēlam, šāda pienākuma nebija. Ja priesteri un levīti bija atbrīvoti tikai saistību dēļ ar dievnamu, tad jo vairāk Tas, kuram dievnams bija Tēva nams.

Ja Jēzus nodokli būtu nomaksājis bez iebilduma, Viņš tiešām būtu apstiprinājis šīs prasības pareizību un tādā veidā noliedzis savu dievišķo izcelsmi. Bet, uzskatīdams par vajadzīgu šo prasību izpildīt, Viņš tomēr noraidīja tās nepareizo pamatojumu. Sagādājot līdzekļus nodokļa nomaksai, Viņš pierādīja savu dievišķo dabu. Tagad atklājās, ka Viņš ir viens ar Dievu un tāpēc nav pakļauts nodoklim kā vienkāršs pavalstnieks.

"Ej uz jūru," Viņš pavēlēja Pēterim, "un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi!"

Kaut gan Jēzus savu dievišķo dabu bija ietērpis cilvēka miesā, šajā brīnumdarbā Viņš parādīja savu godību. Bija acīmredzams, ka tas bija Viņš, kas ar Dāvida starpniecību pasludināja: "Jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos (..). Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums." (Ps. 50:10-12)

Tobrīd, kad Jēzus skaidri parādīja, ka maksāt nodokli nav Viņa pienākums, Viņš ar jūdiem neielaidās strīdā par šo lietu, jo tie Viņa vārdus tikai sagrozītu un vērstu pret Viņu. Lai neradītu aizvainojumu par nodokļa nemaksāšanu, Viņš darīja to, ko pēc taisnības neviens no Viņa nevarēja prasīt. Šī mācība bija ļoti vērtīga Viņa mācekļiem nākotnē. Drīz vajadzēja notikt krasām pārmaiņām viņu attieksmē pret dievkalpošanu templī, un Kristus tos mācīja bez vajadzības nepretoties pastāvošajai kārtībai. Cik vien iespējams, tiem bija jāizvairās radīt citiem iespēju nepareizi izskaidrot viņu ticību. Kaut gan kristieši nevar upurēt nevienu patiesības principu, viņiem jācenšas izvairīties no sadursmēm vienmēr, kad tas ir iespējams.

Kad Pēteris bija aizgājis uz jūru un Kristus ar pārējiem mācekļiem palika namā vieni, Viņš, tos sapulcinājis, jautāja: "Par ko jūs runājāt ceļā?" Jēzus klātbūtne un Viņa jautājums lietu nostādīja gluži citādā gaismā, nekā tas likās tad, kad viņi par to strīdējās ceļā. Kauns un sevis nosodīšana lika tiem ciest klusu. Jēzus bija stāstījis, ka Tam jāmirst viņu labā, un viņu patmīlīgā godkārība bija nožēlojamā pretstatā ar Viņa nesavtīgo mīlestību.

Kad Jēzus mācekļiem stāstīja, ka Viņš tiks sodīts ar nāvi un pēc tam celsies augšā, Viņš mēģināja izraisīt sarunu par viņu gaidāmo lielo ticības pārbaudījumu. Ja tie būtu gatavi uzņemt to, ko Viņš vēlējās darīt zināmu, viņi būtu pasargāti no rūgtām ciešanām un izmisuma. Viņa vārdi tiem nestu iepriecu smagā zaudējuma un vilšanās stundā. Bet, lai arī cik skaidri Jēzus bija pateicis, kas Viņu gaida, pieminēdams drīzumā paredzamo ceļojumu uz Jeruzālemi, mācekļos no jauna pamodās cerība par valstības uzcelšanu. Tas arī izraisīja strīdu par to, kuram būtu jāieņem augstākie amati. Kad Pēteris pārnāca no jūras, mācekļi viņam pastāstīja par Pestītāja jautājumu, un tad beidzot kāds uzdrošinājās jautāt Jēzum: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?"

Jēzus sapulcēja ap sevi visus mācekļus un sacīja: "Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps." Šajos vārdos bija tāds svinīgums un tāds iespaidīgums, kuru mācekļi ne tuvu neizprata. To, ko Kristus saskatīja, tie nespēja uztvert. Tie neizprata Kristus valstības būtību, un šī nezināšana un neizpratne bija neapšaubāms viņu sāncensības iemesls. Bet īstais iemesls slēpās dziļāk. Izskaidrodams valstības būtību, Kristus uz laiku būtu varējis viņu nesaskaņas apslāpēt, tomēr tas neskartu strīda cēloni. Pat pēc tam, kad tie būtu saņēmuši vispilnīgākās zināšanas, jautājums par pirmo vietu varēja atjaunot nemieru. Tas radītu grūtības draudzē pēc Kristus aiziešanas. Cīņu par augstāko vietu radīja tas pats gars, kas sākumā izraisīja lielo cīņu Debesīs un kas lika Kristum nākt no Debesīm, lai šeit mirtu. Kristus gara skata priekšā parādījās Lucifers, "ausekļa dēls", kas krāšņumā pārspēja visus ap troni esošos eņģeļus un atradās vistuvāk Dieva Dēlam. Lucifers bija teicis: "Es būšu kā pats Visaugstākais." (Jes. 14:12,14) Šī pašpaaugstināšanās vēlme izraisīja karu Debesu pagalmos, un no turienes tika izraidīti Dieva eņģeļu pulki. Ja Lucifers tiešām būtu vēlējies līdzināties Visaugstākajam, viņš nekad nebūtu pametis tam ierādīto vietu Debesīs, jo Visaugstākā gars izpaužas nesavtīgā kalpošanā. Lucifers iekāroja Dieva varu, bet ne Viņa raksturu. Viņš sev meklēja visaugstāko vietu, un ikviena būtne, kuru mudina viņa gars, darīs to pašu. Tādejādi nenovēršama būs atsvešināšanās, nesaskaņas un ķildas. Vara kļūs par stiprākā laupījumu. Sātana valstība ir varmācības valstība, tajā cits citu uzskata par šķērsli savu panākumu ceļā vai arī izmanto kā akmeni, uz kura pakāpties, lai sasniegtu augstāku stāvokli.

Lucifers par visiekārojamāko uzskatīja Dieva godu, turpretī paaugstinātais Kristus pats "sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei." (Filip. 2:7,8) Tagad krusts jau atradās Viņam tieši priekšā, bet Viņa paša mācekļi bija tā aizņemti ar pašlabuma, šī sātana valstības principa meklēšanu, ka tie nespēja just līdzi savam Kungam, nedz arī saprast Viņu, kad Viņš runāja par savu pazemošanos viņu labā.

Ļoti smalkjūtīgi, tomēr ar svinīgu uzsvaru, Jēzus mēģināja ļaunumu novērst. Viņš atklāja Debesu valstībā valdošo principu un mērauklu, ar ko noteikt patiesu lielumu. Tie, kurus dzen lepnums un slavas kāre, vairāk domā par sevi un iegūstamo algu nekā par to, kā atlīdzināt no Dieva saņemtās dāvanas. Viņiem nebūs vietas Debesu valstībā, jo tie ir kļuvuši par sātana sabiedrotajiem.

Pirms pagodināšanas vispirms nepieciešama pazemība. Augstam amatam cilvēku vidū Debesis izraugās darbinieku, kas līdzīgi Jānim Kristītājam ieņem pieticīgu vietu Dieva priekšā. Visvienkāršākais māceklis Dieva darbā ir visspējīgākais. Debesu būtnes var sadarboties ar to, kas netiecas pēc sava goda, bet pēc dvēseļu glābšanas. Kas visdziļāk izjūt vajadzību pēc dievišķās palīdzības, tas lūgs par to, un Svētais Gars liks nākt gaismai no Jēzus, kas stiprinās un cels augšup dvēseli. Pēc satikšanās ar Jēzu Viņš izies darbā to ļaužu labā, kas iet bojā savos grēkos. Viņš būs svaidīts savam uzdevumam un gūs panākumus tur, kur daudzi izglītotie un gudrie cietīs neveiksmi.

Bet, ja cilvēki paši paaugstinās, domādami, ka ir nepieciešami Dieva lielo plānu īstenošanai, Kungs no viņiem atsakās. Tiks skaidri parādīts, ka Kungs no viņiem nav atkarīgs. Darbs viņu atcelšanas dēļ neapstāsies, bet ies uz priekšu ar vēl lielāku spēku.

Jēzus mācekļiem nepietika ar pamācībām par Dieva valstības būtību. Viņiem bija nepieciešama sirds pārveidošana, kas tos saskaņotu ar šīs valstības principiem. Ataicinājis pie sevis mazu bērnu, Jēzus to nostādīja viņu vidū un tad, maigi apskaudams mazo, sacīja: "Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā." Maza bērna vienkāršība, sevis aizmiršana un paļāvīga mīlestība ir īpašības, ko tik augstu vērtē Debesis. Tās ir īsta diženuma raksturīgākās pazīmes.

Jēzus saviem mācekļiem vēlreiz paskaidroja, ka Viņa valstībai nav raksturīgs laicīgs gods un sevis izcelšana. Pie Jēzus kājām šīs atšķirības zīmes tiek aizmirstas. Bagātie un nabagie, izglītotie un neizglītotie sapulcējas, nedomādami par šķirām vai pārākumu no pasaules viedokļa. Visi satiekas kā asinīm atpirktas dvēseles, kuras ir vienādi atkarīgas no Tā, kurš tās atpircis.

Dieva acīs dārga ir ikviena patiesa, grēkus nožēlojoša dvēsele. Viņš savu zīmogu uzspiež cilvēkiem ne viņu augstā stāvokļa dēļ, ne bagātības, ne lielas gudrības dēļ, bet tādēļ, ka tie ir viens ar Kristu. Godības Kungs ir apmierināts ar lēnprātīgajiem un no sirds pazemīgajiem. "Tu man devi savas pestīšanas vairogu," sacīja Dāvids, "un Tava žēlastības pilnā laipnība" - galvenā īpašība cilvēka raksturā - "mani paaugstinājusi." (Ps. 18:36)

"Kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā vārdā," sacīja Jēzus, "tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis." "Tā saka tas Kungs: "Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls, bet Es uzlūkoju nabagu un, kam sagrauzts gars, un, kas Manu vārdu bīstas." " (Jes. 66:1,2)

Pestītāja vārdi mācekļos izraisīja neuzticēšanos sev pašiem. Atbildot ne uz vienu tieši nebija norādīts, bet Jāni tas ierosināja jautāt, vai viņa rīcība ir bijusi pareiza kādā gadījumā. Ar vientiesīgu sirdi viņš Jēzum izstāstīja šo notikumu. "Mācītāj," viņš sacīja, "mēs kādu redzējām Tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums."

Norādami šo cilvēku, Jēkabs un Jānis bija iedomājušies, ka dara to Kunga goda dēļ, bet tagad sāka apjaust, ka viņus vadījusi tikai greizsirdība. Tie atzina savu kļūdu un pieņēma Jēzus pārmetumu: "Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu." Tādēļ nedrīkstēja atstumt nevienu, kas kaut kādā veidā izrādīja draudzību pret Kristu. Daudzus dziļi aizkustināja Kristus raksturs un Viņa darbs, un sirdis atvērās ticībā Viņam, bet mācekļiem, kas nespēja izprast motīvus, vajadzēja būt uzmanīgiem, lai šīm dvēselēm nelaupītu drosmi. Kad Jēzus pats pie viņiem vairs nebūs un darbs tiks atstāts viņu rokās, tie nedrīkstēs turēt sevī šaursirdīgu noslēgtības garu, bet mācekļiem jāatklāj tā pati visu aptverošā līdzjūtība, ko tie redzēja savā Mācītājā.

Tas, ka kāds visās lietās nepielāgojas mūsu personīgajām domām vai uzskatiem, nedod mums tiesības aizliegt šim cilvēkam strādāt Dieva labā. Kristus ir Lielais Skolotājs, un mums nav jātiesā vai jāpavēl, bet ikvienam pazemībā jāapsēžas pie Jēzus kājām, lai mācītos no Viņa. Katra dvēsele, ko Dievs darījis labprātīgu, ir kanāls, caur kuru Kristus var atklāt savu piedodošo mīlestību. Cik ļoti uzmanīgiem mums jābūt, lai neatņemtu drosmi kādam no Dieva gaismas nesējiem un tādā veidā neaizturētu starus, kurus Viņš vēlas raidīt pasaulē!

Mācekļa skarbums vai vēsums pret cilvēku, kuru Kristus velk pie sevis - līdzīgi tam, kā Jānis aizliedza darīt brīnumus Kristus vārdā - var beigties ar novirzīšanos uz ienaidnieka takas un kļūt par cēloni šī cilvēka zaudēšanai. Bet, kas tā dara, "tam būtu labāk," sacīja Jēzus, "ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā". Viņš turpināja: "Ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev ir labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī (..). Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā, kad tev ir divas kājas un tu topi mests ellē." (Marka 9:42-45)

Kādēļ tik nopietni vārdi, par kuriem asāki vairs nevar būt? Tādēļ, ka "Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo". Vai Viņa mācekļi drīkst parādīt mazāk uzmanības savu līdzcilvēku dvēselēm, nekā parādīja Debesu Majestāte? Katra dvēsele ir neizsakāmi dārga, un cik briesmīgs grēks ir vienas dvēseles novēršana no Kristus, darot Pestītāja mīlestību, pazemošanos un ciešanas šīs dvēseles dēļ veltīgas!

"Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!" (Mat. 18:7) Sātana iedvesmota, pasaule noteikti uzstāsies pret Kristus sekotājiem un centīsies izpostīt viņu ticību, bet vai tam, kas pieņem Kristus vārdu un tomēr tiek atrasts, darot šo darbu. Mūsu Kungu apkauno cilvēks, kas saka, ka Viņam kalpo, bet Viņa raksturu parāda nepareizā gaismā; tā daudzi tiek pievilti un aizvesti pa nepareiziem ceļiem.

Jebkuru ieradumu vai praktisku darbību, kas var ievest grēkā un radīt negodu Kristum, labāk ir atmest, lai arī kādu upuri tas neprasītu. Tas, kurš apkauno Kristu, nevar palīdzēt dvēselei. Debesu svētības nevar pavadīt nevienu cilvēku, kurš pārkāpj mūžīgās taisnības principus. Pietiek ar vienu iemīļotu grēku, lai degradētu raksturu un novestu no ceļa arī citus. Ja ir jānogriež kāja vai roka, vai pat jāizņem acs, lai izglābtu no nāves miesu, cik daudz nopietnāk mums būtu jāatbrīvojas no grēka, kas nes nāvi dvēselei!

Ceremoniālajā dievkalpošanā katram upurim tika pievienota sāls. Tas, līdzīgi vīraka kvēpināšanai, simboliski norādīja, ka vienīgi Kristus taisnība kalpošanu Dievam var darīt pieņemamu. Atsaukdamies uz šo darbību, Jēzus sacīja: "Jo ikviens ugunī taps sālīts." "Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā." Visiem, kas grib "nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri" (Rom. 12:1), jāsaņem glābjošā sāls, mūsu Pestītāja taisnība. Tad viņi kļūst par "zemes sāli" (Mat. 5:13), kas savalda ļaunumu cilvēku vidū, tāpat kā sāls pasargā no bojāšanās. Bet, ja sāls zaudējusi savu garšu, ja ir tikai dievbijības apliecināšana bez Kristus mīlestības, tad nav labā iespaida. Tāda dzīve nevar glābjoši ietekmēt pasauli. Jūsu enerģija un rīcības spēja Manas valsts uzcelšanā, saka Jēzus, atkarīga no tā, vai esat saņēmuši Manu Garu. Lai varētu būt par dzīvības smaržu uz dzīvību, jums jākļūst par Manas žēlastības dalībniekiem. Tad nebūs ne sāncensības, ne pašlabuma meklēšanas, ne arī vēlēšanās pēc augstākās vietas. Jums nepieciešama mīlestība, kas nemeklē savu, bet cita labumu.

Lai nožēlotājs grēcinieks paceļ savas acis uz "Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku" (Jāņa 1:29), un uzlūkojot tas taps pārvērsts. Viņa bailes pārvērtīsies priekā, šaubas - cerībā. Akmens sirds tiks salauzta. Uzplauks pateicība. Dvēselē ieplūdīs mīlestības straume. Viņā mājos Kristus - Ūdens Avots, kas verd mūžīgai dzīvībai. Kad mēs uzlūkosim Jēzu, Sāpju Vīru, kam nebija svešas bēdas, kas līdz savas misijas beigām necienīts, nicināts, apsmiets un dzīts no vienas pilsētas uz otru pūlas glābt pazudušos, kad mēs redzēsim Viņu Ģetzemanē ar sviedriem kā lielām asins lāsēm un pie krusta mokās mirstam, mūsu es vairs nekliegs pēc atzinības. Uzlūkodami Jēzu, mēs kaunēsimies par savu vēsumu, vienaldzību un pašlabuma meklēšanu. Mēs vēlēsimies visu vai neko, no visas sirds mēs gribēsim kalpot Meistaram. Mēs priecīgi nesīsim krustu, sekodami Jēzum; Viņa dēļ mēs pacietīsim grūtības, kaunu un vajāšanas.

"Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri; nedzīvojot par patikšanu sev pašiem." (Rom. 15:1) Mēs nedrīkstam necienīt nevienu dvēseli, kura tic Kristum, kaut arī ticība būtu vāja un soļi tik nedroši kā mazam bērnam. Par visu, kas mums dod zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem - izglītību, rakstura cēlumu, kristīgu audzināšanu, reliģiskiem piedzīvojumiem - mēs esam parādā tiem, kam mazāk labvēlīgi apstākļi, un, cik vien tas ir mūsu spēkos, mums viņiem jākalpo. Ja esam stipri, tad mums jāstiprina vājo rokas. Godības eņģeļi, kas vienmēr redz Debesu Tēva vaigu, priecājas, kalpojot Viņa vismazākajiem bērniem. Trīcošās dvēseles, kurām daudz nevēlamu rakstura īpašību, atrodas viņu īpašā aizbildniecībā. Eņģeļi ir vienmēr klāt tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, pie tiem, kam jāizcīna visgrūtākās cīņas pašiem ar sevi, un pie tiem, kas atrodas visnomācošākajos apstākļos. Šajā kalpošanā līdzi darbosies arī patiesie Kristus sekotāji.

Ja kāds no šiem mazākajiem tiktu uzvarēts un izdarītu jums kaut ko ļaunu, tad jūsu darbs ir palīdzēt un dziedināt viņu. Negaidiet no viņa pirmo soli uz salīdzināšanos. "Kā jums šķiet?" jautāja Jēzus. "Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku, viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat arī tas nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu."

Lēnprātīgā garā, pielūkodams, "ka arī tu nekrīti kārdināšanā" (Gal. 6:1), ej pie maldīgā un "pamāci viņu zem četrām acīm"! Nekaunini viņu, atklādams viņa vainas citiem, kā arī nedari negodu Kristum, izpauzdams atklātībā tā cilvēka grēku vai maldus, kas nes Viņa vārdu! Bieži vien tam, kas nomaldījies, skaidri jāpasaka patiesība, jāliek saprast sava kļūda, lai viņš varētu laboties. Bet jūs nedrīkstat spriest tiesu vai nosodīt. Nemēģiniet izcelt sevi, bet lai visas jūsu pūles ir vērstas uz viņa garīgo atveseļošanos. Dvēseles brūču dziedināšanai vajadzīgs vismaigākais pieskāriens, vislielākā iejūtība. Šeit var palīdzēt vienīgi mīlestība, kas plūst no Golgātas Cietēja. Lai brālis pret brāli izturas ar iejūtību, zinot, ka, sasniegdams mērķi, viņš "izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku". (Jēk. 5:20)

Bet pat šīs pūles var būt nesekmīgas. "Tad," sacīja Jēzus, "pieaicini vēl vienu vai divus." Varbūt, ka kopīgā ietekme uzvarēs tur, kur vienam panākumu nebija. Nebūdami iesaistīti šajā lietā, viņi vairāk spēs būt taisnīgi, un tas piešķirs lielāku nozīmi viņu padomam vainīgajam.

Ja viņš tos neklausa, tad, un ne agrāk, problēma jādara zināma visai ticīgo kopai. Lai draudzes locekļi kā Kristus pārstāvji vienojas lūgšanā un mīlestībā lūdz, lai vainīgais labotos. Svētais Gars runās ar savu kalpu starpniecību, lūgdams nomaldījušos atgriezties pie Dieva. Gara iedvesmots, apustulis Pāvils saka: "(..) it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!" (2. Kor. 5:20) Kas atraida arī šo kopīgo samierināšanas mēģinājumu, tas sarauj saites, kuras vieno ar Kristu, un tādā veidā pats nošķiras no draudzes sadraudzības. "Uz priekšu," sacīja Jēzus, "turi viņu par pagānu un muitnieku." Tomēr viņu nevajag uzskatīt kā atšķirtu no Dieva žēlastības. Lai bijušie brāļi viņu nenicina un nenievā, bet izturas ar maigumu un līdzcietību kā pret vienu no pazudušajām avīm, ko Kristus vēl cenšas atvest uz savu ganāmpulku!

Kristus norādījumi par izturēšanos pret tiem, kas nomaldījušies, sevišķā veidā atkārto ar Mozus starpniecību sniegto mācību Israēlam: "Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet, pamācīdams pamāci savu tuvāko, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks." (3. Moz. 19:17) Tas ir, ja kāds neņem vērā Kristus uzlikto pienākumu censties atgriezt tos, kas ir maldos un grēkā, viņš kļūst par grēka līdzdalībnieku. Par ļaunumu, kuru ir iespējams novērst, mēs esam tikpat atbildīgi, cik atbildīgi būtu, ja tā būtu rīkojušies paši.

Netaisnība jāuzrāda pašam netaisnības darītājam. Mēs nedrīkstam to padarīt par savstarpējas iztirzāšanas vai kritikas priekšmetu; pat pēc tam, kad tas ir pateikts draudzei, mēs nedrīkstam to atstāstīt citiem. Kristiešu kļūdu zināšana neticīgajai pasaulei būtu vienīgi par klupšanas akmeni, un kavēšanās pie šīm lietām arī mums pašiem var nākt tikai par sliktu, jo šādu pārdomu rezultātā mēs izmaināmies. Ja mēs centīsimies labot kāda brāļa maldus, Kristus Gars mūs skubinās, cik vien iespējams, aizsargāt viņu no viņa paša brāļu kritikas un vēl daudz vairāk no neticīgās pasaules nosodījuma. Mēs paši esam maldīgi, un mums nepieciešama Kristus žēlastība un piedošana; un tieši tāpat, kā mēs gribam, lai Viņš izturas pret mums, Viņš mums pavēl izturēties citam pret citu.

"Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī Debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī Debesīs." Jūs darbojaties kā Debesu sūtņi, un jūsu darba iznākumam ir mūžības vērtība.

Bet mums šī lielā atbildība nav jānes vieniem pašiem. Visur, kur Kristus vārdam paklausa no sirds, arī Viņš pats ir klāt. Viņš ir klāt nevien draudzes sanāksmēs, bet visur, kur Viņa vārdā sapulcējas mācekļi, kaut arī to ir maz. Viņš saka: "Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos."

Sacīdams "Mans Debesu Tēvs", Jēzus mācekļiem atgādina, ka savā cilvēciskumā Viņš ir saistīts ar tiem, dalās viņu pārbaudījumos un jūt līdzi ciešanās, tomēr, pateicoties dievišķajai dabai, vienmēr paliek vienots ar Mūžīgā troni. Brīnišķīgs iedrošinājums! Debesu būtnes apvienojas ar cilvēkiem līdzjūtībā un darbā, lai glābtu tos, kas pazuduši. Viss Debesu spēks tiek dots, lai apvienotos ar cilvēku spējām dvēseļu aicināšanā pie Kristus.

49. Lieveņu svētkos

Jāņa 7:1-15, 37-39

[447] Trīs reizes gadā reliģiska mērķa dēļ jūdi tika aicināti sapulcēties Jeruzālemē. Padebeša staba apņemts, Israēla neredzamais Vadonis pats bija devis pavēles par šīm sanāksmēm. Jūdu gūstniecības laikā tās nevarēja ievērot, bet, kad tauta atkal tika pārvesta savā zemē, šo piemiņas dienu svinēšana tika atsākta no jauna. Kunga nodoms bija, lai gadskārtējie svētki ļaudīm atgādinātu viņu Dievu. Bet, izņemot dažas reizes, priesteri un tautas vadoņi šo nodomu bija aizmirsuši. Tas, kurš bija iecēlis šīs svētku sapulces un saprata to nozīmi, kļuva par liecinieku to sagrozīšanai.

Ar Lieveņu svētkiem noslēdzās gadskārtējais sanāksmju cikls. Dievs vēlējās, lai, tos svinēdama, tauta pārdomātu Viņa žēlastību un laipnību. Saņemdama Kunga svētības, visa zeme atradās Viņa vadībā. Dievišķā apsardzība un gādība nebija mitējusies ne dienu, ne nakti. Saule un lietus lika zemei izdot augļus. No Palestīnas ielejām un līdzenumiem bija ievākta raža, nolasīti olīvu augļi un dārgā eļļa iepildīta traukos. Arī palmas bija atdevušas savu bagātību. Vīnogu purpura ķekari bija izspiesti vīna spaidā.

Svētki ilga septiņas dienas, un uz svētku laiku Palestīnas iedzīvotāji, kā arī daudzi jūdi no citām zemēm atstāja savas mājas un nāca uz Jeruzālemi. Ļaudis saplūda kopā no tuviem un tāliem apgabaliem, nesdami rokās svētku dāvanas. Veci un jauni, bagāti un nabagi, visi nesa kādu dāvanu kā pateicības apliecinājumu Tam, par kuru ir sacīts: "Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu, un Tavas pēdas pil no treknuma." (Ps. 65:12) No mežiem tika sanests viss, kas varēja priecēt acis un izteikt vispārējo prieku, tā ka pilsēta izskatījās kā brīnišķīgs mežs.

Tie nebija tikai pļaujas un pateicības svētki, bet arī atceres diena Dieva sargājošajai gādībai par Israēlu tuksnesī. Lai pieminētu dzīvošanu teltīs, israēlieši šo svētku laikā uzturējās zaļu zaru būdās vai teltīs. Tās uzcēla uz ielām, tempļa pagalmos vai uz māju jumtiem. Jeruzālemes apkārtnes kalnus un lejas rotāja daudz sīku, kustīgu punktiņu - tie bija lapotie mājokļi, ap kuriem rosījās ļaudis.

Dieva pielūdzēji svētkus svinēja ar svētām dziesmām un pateicību. Tieši pirms šiem svētkiem bija lielā Salīdzināšanas diena, kad tautu pēc grēku izsūdzēšanas pasludināja par salīdzinātu ar Debesīm. Tādā veidā tika sagatavota iespēja svētku gavilēm. Triumfējoši izskanēja vārdi: "Teiciet to Kungu, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" (Ps. 106:1), un mūzika, kas pavadīja kopīgo dziedāšanu, saplūda ar "Ozianna!" saucieniem. Par vispārēja prieka centru parasti kļuva templis. Tur norisinājās krāšņās upurēšanas ceremonijas. Tur, nostādīti gar svētās celtnes balto marmora kāpņu abām pusēm, levītu kori vadīja dievkalpojumu ar dziesmām. Vēcinot palmu un miršu zarus, dievlūdzēju pulks uztvēra melodiju un piebalsoja korim. Atkal un atkal tuvumā un tālumā ieskanējās jaunas balsis, līdz visi apkārtējie kalni viļņojās slavas dziesmās.

Naktī dievnams un tā pagalms mirdzēja mākslīgā apgaismojumā. Mūzika, palmu zaru vēcināšana, "Ozianna!" gaviļu saucieni, lielā ļaužu drūzma, kurai pāri plūda gaisma no izkārtajiem gaismekļiem, priesteru tērpi un grandiozās ceremonijas - tas viss kopā radīja ainu, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz skatītājiem. Bet svētku visiespaidīgākā ceremonija, kas izraisīja skaļākās gaviles, bija piemiņas brīdis kādam notikumam tuksneša ceļojumā.

Rītausmā priesteri ar sudraba taurēm dev garu un spalgu skaņu signālu, un atbildes tauru skaņas un ļaužu gaviļu saucieni no zaru būdām, atbalsodamies kalnos un ielejās, apsveica jauno svētku dienu. Tad priesteris lielā krūzē iesmēla ūdeni no Kidranas upes un, pacēlis to augstu virs galvas, bazūnēm skanot, lēniem un vienmērīgiem soļiem, piemērodamies mūzikai, uzkāpa pa dievnama platajām kāpnēm, dziedot: "Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme (..)!" (Ps. 122:2)

Viņš aiznesa krūzi līdz altārim, kas ieņēma centrālo vietu priesteru pagalmā. Tur bija divi sudraba baseini, un pie katra stāvēja viens priesteris. Vienā baseinā izlēja trauku ar ūdeni un otrā vīna krūzi, bet to saturs saplūda kopā caurulē, kas bija savienota ar Kidranu un tecēja uz Nāves jūru. Šī ceremonija ar svētīto ūdeni ainoja avotu, kas pēc Dieva pavēles bija iztecējis no klints, lai dzesētu Israēla bērnu slāpes. Tad atskanēja gaviļu dziesmas: "Dievs tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans Glābējs! Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem." (Jes. 12:2,3)

Kad Jāzepa dēli gatavojās doties uz Lieveņu svētkiem, tie, spriežot pēc Kristus rīcības, nespēja noteikt, vai Viņš ir nolēmis tajos piedalīties. Tie bažīgi vēroja Viņu. Kopš dziedināšanas Betezdā Viņš nebija apmeklējis nevienu tautas sanāksmi. Lai izvairītos no nevajadzīgām sadursmēm ar vadoņiem Jeruzālemē, Jēzus savu darbību veica tikai Galilejā. Viņa acīmredzamā nevērība pret lielajām reliģiskajām sapulcēm un priesteru un rakstu mācītāju izrādītais ienaids pret Viņu bija par iemeslu apkārtējo ļaužu, pat Viņa paša mācekļu un radinieku apmulsumam. Savās mācībās Kristus bija aplūkojis svētības, ko sniedz paklausība Dieva likumiem, un tomēr pats likās esam vienaldzīgs pret Dieva iekārtoto kalpošanu. Viņa tikšanās ar muitniekiem un citiem cilvēkiem ar sliktu slavu, rakstu mācītāju priekšrakstu neievērošana un neatkarība, ar kādu Viņš noraidīja tradicionālos sabata likumus, kas šķietami nesamierināmi nostādīja Viņu pret reliģijas autoritātēm, izraisīja daudz jautājumu. Viņa brāļi domāja, ka Jēzus dara nepareizi, atsvešinādamies no nācijas lielajiem un izglītotajiem ļaudīm. Viņi uzskatīja, ka šiem cilvēkiem ir taisnība un ka Jēzus dara kļūdu, nostājoties pret tiem. Bet tie redzēja arī Viņa nevainojamo dzīvi un, kaut gan brāļi nepievienojās mācekļiem, tomēr Viņa darbi uz tiem atstāja dziļu iespaidu. Viņa popularitāte Galilejā glaimoja brāļu godkārei, jo tie aizvien cerēja, ka Viņš dos kādu savas varas pierādījumu, kas farizejiem liks saprast, ka Viņš tiešām ir Tas, par ko sevi apliecina. Bet, ja nu Jēzus bija Mesija, Israēla valdnieks?! Šādu domu tie loloja ar lepnu pašapmierinātību.

Viņi par to bija tik ļoti norūpējušies, ka skubināja Kristu doties uz Jeruzālemi. "Aizej no šejienes," viņi sacīja, "un ej uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, ja viņš grib kļūt pazīstams. Ja Tu to gribi, rādies pasaulei." Šis "ja" pauda šaubas un neticību. Tie Viņam piedēvēja gļēvulību un neticību. Ja Jēzus zināja, ka ir Mesija, tad kāpēc šī dīvainā atturība un pasivitāte? Ja Viņam tiešām ir tāds spēks, kāpēc tad nevar iet droši uz Jeruzālemi un pierādīt savus apgalvojumus? Kāpēc gan Jeruzālemē nedarīt tādus pašus brīnumdarbus kā Galilejā? Neslēpies nomaļās provincēs, tie sacīja, un nedari savus varenos darbus tikai neizglītoto zemnieku un zvejnieku labā! Rādies galvaspilsētā, iegūsti priesteru un vadītāju atbalstu un apvieno tautu jaunas valsts nodibināšanai!

Jēzus brāļi sprieda, vadoties no egoistiskiem motīviem, kādi tik bieži atrodami to cilvēku sirdīs, kas alkst izrādīties. Tas ir pasaulē valdošais gars. Viņi apvainojās par to, ka Kristus netiecas pēc laicīgā troņa, bet ir pasludinājis sevi par Dzīvības Maizi. Tie jutās ļoti vīlušies, ka tik daudzi no Jēzus mācekļiem Viņu atstāja. Arī paši tie atrāvās no Viņa, lai izvairītos no krusta - no apliecinājuma tam, ko rādīja Viņa darbi - ka Viņš ir Dieva Sūtītais.

"Tad Jēzus viņiem saka: "Mans laiks vēl nav nācis, turpretim jūsu laiks vienmēr ir klāt. Jūs pasaule nevar nīst, bet Mani viņa nīst, jo Es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni. Ejiet jūs uz svētkiem, Es vēl neeju uz svētkiem, jo Mans laiks vēl nav pilns." Un, to sacījis, Viņš palika Galilejā." Brāļi ar Jēzu runāja autoritatīvā tonī, norādīdami virzienu, kādā Viņam jādarbojas. Jēzus viņu pārmetumus pavērsa atpakaļ pret viņiem pašiem, attiecinādams tos nevis uz saviem pašaizliedzīgajiem mācekļiem, bet uz pasauli. "Jūs pasaule nevar nīst," Viņš sacīja, "bet Mani viņa nīst, jo es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni." Pasaule neienīst sev garā līdzīgos, bet mīl tos kā savējos.

Kristus pasauli neuzskatīja par miera un sevis paaugstināšanas vietu. Viņš negaidīja izdevību sagrābt varu un godu. Tā Viņam nepiedāvāja šādu ieguvumu. Tā bija vieta, uz kuru Viņu bija nosūtījis Tēvs. Viņš bija nodots par pasaules dzīvību, lai īstenotu lielo pestīšanas plānu. Viņš darīja savu darbu kritušās cilvēces labā. Jēzus nedrīkstēja izturēties pašpārliecināti, tīši doties briesmās vai pasteidzināt krīzi. Katram notikumam Viņa darbā bija savs nolikts laiks, un to vajadzēja pacietīgi gaidīt. Viņš zināja, ka būs jāsaņem pasaules ienaids; Viņš zināja, ka Viņa darbs beigsies ar nāvi, bet priekšlaicīgi sevi atklāt nebūtu pēc Tēva prāta.

No Jeruzālemes vēsts par Kristus brīnumdarbiem bija izplatījusies visur, kur vien bija izklīdināti jūdi, un, lai gan Viņš jau daudzus mēnešus nebija piedalījies svētkos, interese par Viņu nebija mazinājusies. No visām pasaules malām daudzi tagad bija atnākuši uz Lieveņu svētkiem cerībā Viņu redzēt. Svētku sākumā notika liela iztaujāšana. Arī farizeji un rakstu mācītāji gaidīja Viņu atnākam, cerēdami rast izdevību Jēzu notiesāt. Norūpējušies tie jautāja: "Kur Viņš ir?", bet neviens to nezināja. Visu prāti galvenokārt bija aizņemti ar domām par Viņu. Baidoties no priesteriem un vadītājiem, neviens neuzdrošinājās Viņu apliecināt par Mesiju, bet visur notika klusas un tomēr dedzīgas pārrunas par Viņu. Daudzi Jēzu aizstāvēja kā Dieva sūtītu, bet citi apsūdzēja tautas krāpšanā.

Pa šo laiku Jēzus bija klusi ieradies Jeruzālemē. Viņš bija izraudzījies vientuļu ceļu, lai izvairītos no ceļotājiem, kas pilsētā saplūda no visām pusēm. Ja Viņš pievienotos kādai no karavānām, kas ieradās uz svētkiem, tad, ienākot pilsētā, Viņam tiktu pievērsta vispārēja uzmanība, un tautas izrādītās simpātijas saceltu pret Viņu vadītājus. Lai no tā izvairītos, Viņš izvēlējās ceļot viens.

Svētku vidū, kad satraukums Kristus dēļ bija sasniedzis visaugstāko pakāpi, Viņš ļaužu pulku priekšā ienāca tempļa pagalmā. Viņa neierašanās svētkos mudināja runāt, ka Viņš neuzdrošinoties pakļaut sevi priesteru un rakstu mācītāju varai. Par Viņa ierašanos visi bija pārsteigti. Balsis apklusa. Visi brīnījās par Viņa cieņas pilno un bezbailīgo izturēšanos vareno ienaidnieku vidū, kuri alka pēc Viņa dzīvības.

Atrazdamies milzīgā ļaužu pulka uzmanības centrā, Jēzus tos uzrunāja tā, kā vēl nekad neviens cilvēks to nebija darījis. Viņa vārdi pauda zināšanas par Israēla bauslību un ceremonijām, upuru kalpošanu un praviešu mācību, kas tālu pārsniedza priesteru un rakstu mācītāju zināšanas. Viņš izlauzās cauri formālisma un tradīciju žogiem. Šķita, Jēzus pārzināja nākotnes notikumus. Kā tāds, kas redz neredzamo, ar neapšaubāmu autoritāti Viņš runāja par zemes un Debesu lietām, par cilvēcisko un dievišķo. Viņa vārdi bija skaidri un pārliecinoši; un atkal, tāpat kā Kapernaumā, ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, "jo Viņa vārdi bija vareni". (Lūk. 4:32) Ar dažādiem ainojumiem Jēzus savus klausītājus brīdināja no posta, kas nāks pār visiem, kuri noraida Viņa piedāvātās svētības. Viņš bija devis visus iespējamos pierādījumus, ka ir nācis no Dieva, un pielika visas pūles, lai vadītu tos pie grēku nožēlošanas. Ja vien Viņš spētu tos pasargāt no šāda nozieguma, Pestītāju nebūtu atmetusi un nogalinājusi Viņa paša tauta.

Visi apbrīnoja Viņa zināšanas bauslībā un pravietojumos un cits caur citu jautāja: "No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?" Nevienu, kas nebija apmeklējis rabīnu skolas, neuzskatīja par sagatavotu reliģijas mācītāja amatam. Gan Jēzus, gan Jānis Kristītājs tika uzskatīti par neizglītotiem, jo viņi šādu audzināšanu nebija saņēmuši. Ļaudis, kas tos dzirdēja, bija pārsteigti par viņu Svēto Rakstu zināšanām, lai gan tie "nebija mācījušies". No cilvēkiem viņi tiešām nebija mācījušies, bet viņu Skolotājs bija Debesu Dievs, un no Viņa tie bija saņēmuši visaugstāko gudrību.

Kad Jēzus tempļa pagalmā runāja, ļaudis jutās ļoti aizkustināti. Pat visnaidīgāk noskaņotie nespēja izdarīt neko ļaunu. Uz brīdi aizmirsās visas citas intereses.

Dienu no dienas Viņš mācīja ļaudis līdz pat beidzamajai "lielajai svētku dienai". Pēdējās dienas rītā ļaudis bija noguruši no garajiem svētkiem. Piepeši Jēzus sāka runāt tik spēcīgā balsī, ka Viņa vārdi bija dzirdami cauri visiem tempļa pagalmiem:

"Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīvas ūdens straumes." Tautas stāvoklis šo aicinājumu darīja īpaši nozīmīgu. Viņi bija aizņemti ar nepārtrauktajiem krāšņajiem svētku skatiem, acis bija gaismas un krāsu apžilbinātas, ausis iepriecināja brīnišķīga mūzika, bet visā šajā ceremoniju virknē nebija nekā, kas atbilstu gara vajadzībām, nekā, kas apmierinātu dvēseles slāpes pēc neiznīkstošā. Jēzus aicināja ļaudis nākt un dzert no dzīvības avota, no tā, kas viņos kļūtu par mūžīgai dzīvei plūstošu ūdens straumi.

Priesteris tajā rītā bija izpildījis piemiņas ceremoniju, kas atgādināja sišanu pa klinti tuksnesī. Klints simbolizēja To, kurš ar savu nāvi liks dzīvajām pestīšanas straumēm plūst pār visiem izslāpušajiem. Šis dzīvības ūdens bija Kristus vārdi. Sapulcējušos ļaužu priekšā Viņš nošķīra sevi sodam, lai pasaulei varētu plūst dzīvības ūdens. Sitot Kristu, sātans cerēja iznīcināt dzīvības Lielkungu, bet no sistās Klints iztecēja dzīvības ūdens. Kad Jēzus tā uzrunāja ļaudis, viņu sirdis notrīsēja neparastā bijībā un daudzi bija gatavi izsaukties līdz ar samarieti: "Dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst." (Jāņa 4:15)

Jēzus pazina dvēseles vajadzības. Greznība, bagātība un gods nespēj apmierināt sirdi. "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis." Bagātie un nabagie, augstie un zemie, visi tiek vienādi aicināti. Viņš apsola atvieglot nomākto garu, iepriecināt apbēdinātos un iedvest cerību izmisušajiem. Daudzi Jēzus klausītāji apraudāja pieviltās cerības, daudzus nomāca apslēptas bēdas, daudzi savas nerimstošās ilgas tiecās apmierināt ar šīs pasaules lietām un cilvēku uzslavu, bet, kad viss bija sasniegts, tie atklāja, ka pūlējušies veltīgi - aka, kuru tie sasniedza, bija caura, tā neveldzēja slāpes. Atrazdamies priecīgās ainas krāšņajā mirdzumā, tie jutās neapmierināti un noskumuši. Pēkšņais sauciens: "Ja kam slāpst" iztraucēja skumjās pārdomas, un, kad tie ieklausījās tālāk sekojošajos vārdos, sirdīs iedegās jauna cerība. Svētais Gars tiem atklāja simbolu, līdz viņi tajā saskatīja nenovērtējami dārgās pestīšanas dāvanas piedāvājumu.

Vēl arvien skan Kristus sauciens izslāpušajai dvēselei, un mūs tas aicina ar vēl lielāku spēku nekā tos, kas Viņu klausījās dievnamā svētku pēdējā dienā. Avots ir atvērts visiem. Nomocītajiem un nogurušajiem tiek piedāvāts mūžīgās dzīvības atspirdzinošais malks. Jēzus joprojām sauc: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer." "Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas." "Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei." (Atkl. 22:17; Jāņa 4:14)