Laikmetu ilgas

55. Ne ārēji redzamā veidā

Lūk. 17:20-22

[506] Kādi no farizejiem atnāca pie Jēzus, jautādami, "kad nākšot Dieva valstība". Bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš Jānis Kristītājs pasludināja vēsti, kas kā taures sauciens pāršalca visu zemi: "Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi." (Mat. 3:2) Bet līdz šim farizeji nespēja saskatīt nekādas valstības uzcelšanas zīmes. Daudzi no tiem, kas atmeta Jāni un ik uz soļa apkaroja Jēzu, aplinkus norādīja, ka Viņa misija cietusi neveiksmi.

Jēzus atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur - jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū." Dieva valstība sākas sirdī. Nemeklē un neskaties apkārt pēc šīs pasaules varas izpausmēm, kas iezīmētu viņas nākšanu!

"Nāks dienas," Viņš sacīja, pagriezdamies pret mācekļiem, "kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit." Jums draud briesmas nesaskatīt Manas sūtības godību, jo to nepavada pasaules gods un krāšņums. Jūs neaptverat savu pašreizējo priekšrocību, ka jūsu vidū, kaut arī cilvēka miesā tērpta, atrodas pasaules Dzīvība un Gaisma. Nāks dienas, kad jūs ar karstām ilgām atcerēsities pagātnes izdevības, kad varējāt kopā staigāt un sarunāties ar Dieva Dēlu.

Patmīlības un pasaulīgā noskaņojuma dēļ pat Jēzus mācekļi nespēja aptvert to garīgo godību, kuru Viņš tiem centās atklāt. Tikai pēc tam, kad Kristus jau bija pacēlies pie Tēva un pār ticīgajiem tika izliets Svētais Gars, mācekļi pilnībā novērtēja Pestītāja raksturu un misiju. Pēc Gara kristības saņemšanas tie sāka saprast, ka bija atradušies paša godības Kunga tuvumā. Kad atmiņā uzausa Kristus kādreiz runātie vārdi, viņu prāti atvērās, lai izprastu pravietojumus un Jēzus darītos brīnumdarbus. Kristus dzīves brīnumainie notikumi slīdēja tiem garām, un viņi jutās kā cilvēki, kas pamodināti no sapņa. Tie saprata, ka "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības". (Jāņa 1:14) Kristus tiešām bija nonācis grēcīgajā pasaulē, lai glābtu Ādama kritušos dēlus un meitas. Mācekļi paši tad sev šķita daudz nenozīmīgāki, kā agrāk to bija domājuši. Tie nemitējās pārdomāt Viņa vārdus un darbus. Kristus mācības, kuras tie tikai neskaidri bija apguvuši, tagad uzausa kā jaunas atklāsmes. Svētie Raksti viņiem kļuva par jaunu grāmatu.

Pētot pravietojumus, kas liecināja par Kristu, mācekļi veidoja draudzīgas attiecības ar Dievu un mācījās no Tā, kurš bija atgriezies Debesīs, lai pabeigtu virs zemes iesākto darbu. Tie atzina, ka Viņā mājoja atzīšana, kuru bez dievišķā spēka palīdzības neviens cilvēks nespēj izprast. Viņiem vajadzēja palīdzību no Tā, par kuru ķēniņi, pravieši un taisnie bija sludinājuši jau iepriekš. Ar pārsteigumu un izbrīnu tie lasījaun pārlasīja pravietojumos ietvertās Viņa rakstura un darba iezīmes. Cik neskaidri tie bija izpratuši praviešu rakstus! Cik kūtri mācekļi bija sevī uzņēmuši lielās patiesības, kas liecināja par Kristu! Raugoties uz Viņa vienkāršību, kad Viņš kā cilvēks staigāja cilvēku vidū, tie nebija izpratuši Jēzus iemiesošanās noslēpumu, Viņa divkāršo dabu. Mācekļu acis nebija spējušas saskatīt Dievu cilvēka miesā. Bet vēlāk, kad Svētais Gars tos apgaismoja, kā tie ilgojās Viņu vēlreiz redzēt, vēlreiz nosēsties pie Viņa kājām! Kā tie vēlējās, kaut varētu nākt pie Jēzus, lai Viņš tiem izskaidrotu Rakstus, kurus tie vēl nesaprata! Cik uzmanīgi tie tad klausītos Viņa vārdus! Ko Kristus domāja, kad Viņš teica: "Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest"? (Jāņa 16:12) Cik ļoti tie tagad gribētu to visu uzzināt! Tie skuma, ka viņu ticība ir bijusi tik vāja un domas tik tālu no īstenības, ka tie nebija aptvēruši patiesību.

Dievs bija sūtījis vēstnesi, lai pasludinātu Kristus nākšanu un pievērstu jūdu tautas un visas pasaules uzmanību Kristus sūtībai, lai cilvēki varētu sagatavoties Viņa uzņemšanai. Brīnišķā būtne, kuras nākšanu pasludināja Jānis Kristītājs, bija mājojusi viņu vidū vairāk nekā trīsdesmit gadus, un tie Viņu īstenībā nebija pazinuši kā Dieva Sūtīto. Nožēla pārņēma mācekļus par to, ka tie bija ļāvuši valdošai neticībai saraudzēt viņu domas un aptumšot saprašanu. Pasaules gaisma bija spīdējusi tumsā, bet tie nebija izpratuši, no kurienes nāca tās stari. Tagad tie sev jautāja, kāpēc bija izturējušies tā, ka Kristum vajadzēja tos norāt? Viņi bieži atkārtoja Jēzus sarunas un sacīja: kāpēc mēs pieļāvām šīs zemes dzīves apsvērumiem un priesteru un rakstu mācītāju opozīcijai samulsināt mūsu prātus tā, ka nesapratām, ka mūsu vidū bija kāds lielāks par Mozu un mūs mācīja Cilvēks, kas bija daudz gudrāks par Salamanu? Cik nedzirdīgas bija mūsu ausis! Cik vāja mūsu saprašana!

Toms neticēja, iekams nebija licis pirkstu Romas kareivju durtajās brūcēs. Pēteris Jēzu bija aizliedzis Viņa pazemojumu un atmešanas stundā. Šīs sāpīgās atmiņas skaidri iezīmējās viņu prātos. Tie bija staigājuši ar Jēzu, Viņu nepazīstot un nevērtējot. Bet kā šīs lietas aizkustināja viņu sirdis tad, kad tie atzina savu neticību!

Kad priesteri un ļaužu vadītāji apvienojās pret viņiem, veda tos tiesas priekšā un meta cietumā, Kristus sekotāji priecājās, ka ir "atzīti par cienīgiem Viņa vārda dēļ ciest negodu". (Ap. d. 5:41) Tie priecājās, ka cilvēkiem un eņģeļiem viņi var pierādīt, ka atzīst Kristus godību un izvēlas Viņam sekot arī tad, ja viss būtu jāzaudē.

Šodien, tāpat kā apustuļu dienās, bez Dieva Gara palīdzības cilvēce nespēj ieraudzīt Kristus godību. Pasauli mīlošā un uz kompromisiem gatavā kristietība nespēj novērtēt Dieva patiesību un Viņa darbus. Kunga sekotāji nav atrodami starp ērtību un šīs zemes goda meklētājiem. Tie ir tālu priekšā - uz grūtību, pazemojumu un pārmetumu takas, cīņas ierindā "pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12) Arī tagad, tāpat kā Kristus dienās, viņus pārprot, nopeļ un apspiež mūsu dienu priesteri un farizeji.

Dieva valstība nenāk "ārīgi redzamā veidā". Dieva valstības Evaņģēlijs ar savu pašaizliedzīgo garu nekad nevar būt saskaņā ar pasaules centieniem. Šie abi principi ir pilnīgi pretēji. "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams." (1. Kor. 2:14)

Bet šodien reliģiskajā pasaulē ir neskaitāms daudzums ļaužu, kas paši tic, ka palīdz celt Kristus valstību, rīkodamies pēc šīs zemes vai laicīgo valstu principiem. Tie mūsu Kungu grib padarīt par šīs pasaules valdnieku, par valdnieku tās galmos un kara nometnēs, tās likumdošanas zālēs, tās pilīs un tirgus laukumos. Tie gaida, ka Viņš valdīs pēc likumiem un rīkojumiem, kurus pildīt piespiedīs laicīga vara. Un, tā kā Kristus tagad nav šeit personīgi, tad tie grib rīkoties Viņa vietā un ar varu ieviest Viņa valstības likumus. Pēc tādas valstības jūdi alka Kristus dienās. Tie būtu pieņēmuši Jēzu, ja Viņš vēlētos uzcelt laicīgu valsti, ja gribētu uzspiest to, ko tie uzskatīja par Dieva likumiem, un būtu atzinis tos par savas gribas izskaidrotājiem un savas varas pārstāvjiem. Bet Viņš sacīja: "Mana valstība nav no šejienes." (Jāņa 18:36) Viņš negribēja ieņemt laicīgu troni.

Valdība, kuras laikā dzīvoja Jēzus, bija sabojāta un nežēlīga; kur vien skaties, visur bija kliedzoša netaisnība: izspiešana, neiecietība un nepanesama cietsirdība. Tomēr Pestītājs nemēģināja īstenot pilsoniskas reformas. Viņš nekritizēja savstarpējās cīņas savā tautā un arī nenosodīja nācijas ienaidniekus. Viņš neiejaucās varas pārstāvju pienākumos. Viņš, kurš bija mūsu priekšzīme, bija atturīgs pret laicīgām valdībām - ne tāpēc, ka Viņš būtu vienaldzīgs pret cilvēku ciešanām, bet tāpēc, ka dziedināšanas līdzeklis nav atrodams tikai cilvēciskos vai ārējos pārkārtojumos. Lai dziedināšana būtu pilnīga, tai jāaizsniedz katrs cilvēks atsevišķi un jāatjauno sirds.

Kristus valstība jāuzceļ ne ar tiesu, padomju vai likumdevēju iestāžu lēmumiem, ne ar šīs pasaules vareno atbalstu, bet Svētā Gara spēkā iedēstot cilvēkos Kristus dabu. "Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva." (Jāņa 1:12,13) Tas ir vienīgais spēks, kas var nodrošināt cilvēces augšupeju, bet cilvēka ieguldījums šī darba nobeigšanā ir Dieva Vārda mācīšana un dzīvošana saskaņā ar to.

Kad apustulis Pāvils iesāka darbu Korintā, šajā visai apdzīvotajā, bagātajā un sabojātajā pilsētā, kas bija sagānīta ar vārdā nenosaucamiem pagānisma netikumiem, viņš sacīja: "Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu." (1. Kor. 2:2) Vēlāk, rakstīdams tiem, kas kādreiz bija visatbaidošāko grēku sabojāti, viņš varēja liecināt: "Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā." "Es pateicos Dievam vienmēr jūsu dēļ par žēlastību." (1. Kor. 6:11; 1:4)

Tagad, gluži tāpat kā Kristus dienās, Dieva valstības darbs nebalstās uz tiem, kas meklē šīs zemes valdnieku un cilvēku likumu atzinību un atbalstu, bet uz tiem, kas Viņa vārdā ļaudīm pasludina tās garīgās patiesības, kas to saņēmējos izraisa apustuļa Pāvila piedzīvojumu: "Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus." (Gal. 2:20) Tad tie līdzīgi apustulim Pāvilam darbosies cilvēku labā. Viņš sacīja: "Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!" (2. Kor. 5:20)

56. Viņš svētīja bērnus

Mat. 19:13-15; Marka 10:13-16; Lūk. 18:15-17

[511] Jēzus vienmēr ļoti mīlēja bērnus. Pestītājs pieņēma viņu sirsnīgo draudzību un atklāto, nemāksloto mīlestību. Pateicības pilnā slava no viņu šķīstajām lūpām Kristus ausīs skanēja kā mūzika un atspirdzināja garu, kad Viņš bija noguris saskarē ar viltīgajiem un liekulīgajiem cilvēkiem. Visur, kur vien Pestītājs uzturējās, Viņa labestība un maigā, laipnā izturēšanās iemantoja bērnu mīlestību un uzticību.

Jūdu tautā bija parasts mazos bērniņus aiznest pie rabīna, lai viņš tiem svētīdams uzliktu savas rokas. Bet Pestītāja mācekļi iedomājās, ka Viņa darbs ir pārāk svarīgs, lai to šādā veidā pārtrauktu. Kad mātes ar saviem mazajiem bērniem atnāca pie Jēzus, mācekļi neapmierināti skatījās uz viņām. Tie sprieda, ka šie bērni ir par maziem, lai saņemtu kādu labumu no sastapšanās ar Jēzu, un secināja, ka Viņam to ierašanās varētu būt nepatīkama. Bet Viņš bija neapmierināts ar pašiem mācekļiem. Pestītājs saprata to māšu rūpes un nastas, kas centās savus bērnus audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņš bija dzirdējis to lūgšanas. Viņš pats tās vilka pie sevis.

Kāda māte ar savu bērnu bija izgājusi no mājām, lai atrastu Jēzu. Pa ceļam tā savu nodomu pastāstīja kaimiņienei, un arī kaimiņiene vēlējās saņemt Jēzus svētību saviem bērniem. Tā kopā ar saviem mazajiem bērniem sapulcējās vairākas mātes. Daži bērni jau bija paaugušies, sasnieguši pat jaunības gadus. Kad mātes atklāja savas ilgas, Jēzus ar līdzjūtību noklausījās viņu nedrošo, ar asarām izsacīto lūgumu. Bet Viņš nogaidīja, lai redzētu, kā pret tām izturēsies mācekļi. Redzot, ka tie mātes raida prom, gribēdami izdarīt Pestītājam pakalpojumu, Viņš norādīja uz kļūdu, sacīdams: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība." Viņš ņēma bērnus pie sevis, uzlika tiem rokas un deva svētību, kuras dēļ tie bija nākuši.

Mātes bija iepriecinātas. Mājās viņas atgriezās stiprinātas un Kristus vārdu svētītas. Viņas bija iedrošinātas uzņemties savas nastas ar jaunu prieku, iedvesmotas ar cerību vēl vairāk strādāt savu bērnu labā. Arī šodien mātēm Viņa vārdi jāuzņem ar tādu pašu ticību. Tagad Kristus tikpat patiesi ir personīgs Pestītājs kā toreiz, kad Viņš kā cilvēks dzīvoja cilvēku vidū. Viņš noteikti ir tāds pats palīgs mātēm mūsu dienās kā tad, kad Jūdejā turēja bērnus savās rokās. Mūsu sirdsmīļotie bērni ir atpirkti ar Viņa asinīm tāpat kā bērni senatnē.

Jēzus zina ikvienas mātes sirds nastas. Viņš, kam pašam bija māte, kura cīnījās ar nabadzību un trūkumu, jūt līdzi ikvienai mātei viņas rūpēs. Viņš, kurš nogāja garu ceļa gabalu, lai atvieglotu kādas kanaānietes bēdu nomākto sirdi, darīs tikpat daudz mātēm šodien. Viņu, kas Naines ciema atraitnei atdeva vienīgo dēlu, kas pat pie krusta nāves mokās neaizmirsa savu māti, šodien aizkustina ikvienas mātes bēdas. Visās bēdās un vajadzībās Viņš sniegs iepriecu un palīdzību.

Lai mātes ar savām grūtībām nāk pie Jēzus! Tās vienmēr atradīs pietiekami daudz žēlastības, lai spētu vadīt savu bērnu dzīvi. Ikvienai mātei, kas savu nastu grib nolikt pie Pestītāja kājām, durvis ir pastāvīgi atvērtas. Tas, kas sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem", joprojām aicina mātes pievest Viņam savus mazos, lai tos svētītu. Pateicoties lūdzošās mātes ticībai, pat zīdainis viņas rokās var atrasties kā Visvarenā ēnā. Jānis Kristītājs no savas dzimšanas tika piepildīts ar Svēto Garu. Ja uzturam saikni ar Dievu, arī mēs varam gaidīt, ka Dieva Gars veidos mūsu mazos no viņu dzīves pašiem pirmajiem mirkļiem.

Atvestajos bērnos Jēzus saskatīja cilvēkus, kas būs Viņa žēlastības mantinieki un Dieva valstības pavalstnieki, no kuriem daži Viņa dēļ kļūs par asinslieciniekiem. Viņš zināja, ka šie bērni daudz labprātīgāk paklausīs un pieņems Viņu par savu Pestītāju nekā pieaugušie, no kuriem daudzi bija laicīgā ziņā gudri un bezjūtīgi. Mācīdams bērnus, Kristus piemērojās viņu līmenim. Viņš, Debesu Majestāte, neuzskatīja par sevis necienīgu atbildēt uz viņu jautājumiem un vienkāršot savas svarīgās mācības, lai tās padarītu pieejamas bērna izpratnei. Viņš mazo prātos sēja patiesības sēklu, kas vēlākos gados varēja uzdīgt un nest augļus mūžīgai dzīvei.

Tā vēl tagad ir patiesība, ka bērni ir visjūtīgākie pret Evaņģēlija mācībām; viņu sirdis ir atvērtas dievišķajai ietekmei un stingri ievēro saņemtās mācības. Mazie bērni var būt kristieši ar piedzīvojumiem, kas atbilst viņu vecumam. Tie jāaudzina garīgās lietās un vecākiem jāsniedz tiem katra iespēja veidot raksturu pēc Kristus rakstura līdzības.

Tēviem un mātēm savi bērni jāuzskata par Kunga ģimenes jaunākajiem locekļiem, kas viņiem uzticēti audzināšanai Debesīm. Mācības, kuras mēs paši gūstam no Kristus, mums saviem bērniem jāpasniedz tā, ka viņu jaunie prāti tās spēj uzņemt, - maz pamazām atklājot tiem Debesu principu skaistumu. Tādā veidā kristīga ģimene kļūst par skolu, kur vecāki ir audzinātāja palīgi, bet Kristus pats - galvenais Skolotājs.

Darbojoties, lai atgrieztu savus bērnus, mums nevajadzētu kā būtisku grēku atzīšanas pierādījumu gaidīt kādas piespiedu jūtu izpausmes. Nav arī nepieciešams zināt noteiktu laiku, kad viņi ir atgriezušies. Mums viņiem jāmāca nest savus grēkus pie Jēzus, lūdzot piedošanu un ticot, ka Viņš piedod un pieņem, kā Viņš pieņēma bērnus, kad dzīvoja virs zemes.

Kad māte māca bērnus mīlestībā paklausīt, viņa tiem māca apgūt pirmās kristīgās dzīves atziņas. Mātes mīlestība bērnam attēlo Kristus mīlestību. Mazi bērni, kas uzticas un paklausa savai mātei, mācās uzticēties un paklausīt Pestītājam.

Jēzus ir paraugs bērniem, bet Viņš ir priekšzīme arī tēvam. Kristus runāja kā tāds, kam ir vara, un Viņa vārdam bija spēks; tomēr visās savās attiecībās ar rupjiem un nikniem ļaudīm Viņš neizsacīja nevienu nelaipnu un nepieklājīgu vārdu. Kristus žēlastība sirdī sniegs Debesīs dzimušu cieņu un pieklājības izjūtu. Tā mīkstinās visu veidu skarbumu un apspiedīs visu rupjo un nelaipno. Tā mācīs tēvus un mātes izturēties pret bērniem kā pret saprātīgām būtnēm, ar tādu attieksmi, kādu tie paši būtu vēlējušies izjust pret sevi.

Vecāki, audzinot savus bērnus, iedziļinieties mācībās, ko Dievs devis dabā! Ja jums vajadzētu izaudzēt neļķi, rozi vai liliju, kā jūs to darītu? Pajautājiet dārzniekam, ar kādiem paņēmieniem viņš katram zariņam un lapai liek tik krāšņi uzplaukt un tik simetriski un jauki attīstīties. Viņš jums pastāstīs, ka tas nav panākts ar rupju un nesaudzīgu rīcību, jo tā maigos asnus tikai nolauztu. Tas notika, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Viņš aplaistīja zemi, sargāja augošos stādus no asiem vējiem un dedzinošas saules, un Dievs lika tiem uzplaukt un uzziedēt visā krāšņumā. Attieksmē pret bērniem sekojiet dārznieka metodei! Ar saudzīgu pieskārienu, ar mīlestības pilnām pūlēm centieties veidot viņu raksturus pēc Kristus rakstura parauga!

Iedrošiniet parādīt mīlestību pret Dievu un vienam pret otru! Iemesls, kāpēc pasaulē ir tik daudz cietsirdīgu cilvēku, ir tas, ka tie patiesas jūtas uzskata par vājumu, tās atsaldē un noslāpē. Šo cilvēku labākās īpašības ir apspiestas jau bērnībā, un, ja dievišķās mīlestības stari neizkausēs viņu ledaino egoismu, viņu laime būs izpostīta uz visiem laikiem. Ja mēs gribam, lai mūsu bērniem būtu Jēzus cēlais gars un tā līdzjūtība, ko eņģeļi parāda cilvēkiem, tad mums jāveicina bērnu dienu augstsirdība un mīlestība.

Māciet bērniem Kristu saskatīt dabā. Vediet tos ārā, dārzā, zem skaistajiem kokiem. Visos radības brīnumos māciet ieraudzīt Dieva mīlestības izpausmi. Stāstiet, ka Dievs ir radījis likumus, kas pārvalda visu dzīvo pasauli, ka Viņš ir radījis likumus mums un ka tie domāti mūsu laimei un priekam. Nenogurdiniet viņus ar garām lūgšanām un apnicīgām, garām pamācībām, bet izmantojot mācības no dabas, māciet viņiem paklausību Dieva likumiem.

Ja jūs iegūsit viņu uzticēšanos kā Kristus sekotāji, tad būs viegli mācīt par lielo mīlestību, ar kuru Kristus mūs ir mīlējis. Kad jūs centīsities paskaidrot pestīšanas patiesības un norādīsit bērniem uz Kristu kā personīgo Pestītāju, jums klāt stāvēs eņģeļi. Kungs dos žēlastību tēviem un mātēm, lai ieinteresētu savus mazos bērnus brīnišķīgajā stāstā par Betlēmes Bērnu, kas tiešām ir visas pasaules cerība.

Pavēlot mācekļiem neliegt bērniem nākt pie Viņa, Kristus runāja uz saviem sekotājiem visos laikmetos: uz draudzes amatpersonām, sludinātājiem, to palīgiem un visiem kristiešiem. Jēzus velk bērnus pie sevis, un Viņš mums pavēl: "Neliedziet tiem pie Manis nākt", it kā Viņš sacītu: "Tie nāks, ja jūs tos neaizkavēsit."

Neļaujiet savam nekristīgajam raksturam nepareizi attēlot Jēzu! Neatturiet bērnus no Viņa ar savu vēso un bargo izturēšanos! Nekad nedodiet iemeslu domāt, ka Debesis tiem nebūs patīkamas tāpēc, ka jūs tur būsit! Nerunājiet par reliģiju kā par kaut ko tādu, ko bērni nevar saprast, vai arī neizturieties tā, it kā jūs negaidītu, ka tie Kristu pieņems savā bērnībā! Neradiet viņos maldīgu iespaidu, ka Kristus reliģija ir drūma un ka, nākot pie Pestītāja, jāatsakās no visa, kas dzīvi dara priecīgu.

Kad Svētais Gars aizkustina bērnu sirdis, sadarbojieties ar Viņu! Māciet bērniem, ka Pestītājs viņus aicina un ka nekas Jēzum nevar sagādāt lielāku prieku kā nodošanās Viņam pašā dzīves plaukumā un svaigumā.

Pestītājs ar bezgalīgu iejūtību uzlūko ar savām asinīm atpirktās dvēseles. Viņa mīlestība tiecas pēc tām. Viņš uz tām noraugās ar neizsakāmām ilgām. Viņa sirds tiecas ne vien pēc labajiem bērniem, bet arī pēc tiem, kas mantojuši nevēlamas rakstura īpašības. Daudzi vecāki neizprot, cik lielā mērā ir atbildīgi par šīm rakstura iezīmēm savos bērnos. Viņiem pietrūkst laipnības un gudrības, veidojot attiecības ar maldu ceļos nokļuvušajiem bērniem, kurus paši par tādiem padarījuši. Bet Jēzus ar līdzjūtību uzlūko šos bērnus. Viņš redz visu no cēloņa līdz sekām.

Ar savu darbinieku starpniecību Pestītājs šos bērnus var vilkt pie sevis. Ar gudrību un iejūtību viņš var tos saistīt pie savas sirds, viņš var iedvest drosmi un cerību un Kristus žēlastībā piedzīvot, ka pārveidojas raksturi un par tiem var sacīt - "Tādiem pieder Dieva valstība."

57. "Vienas lietas tev trūkst"

Mat. 19:16-22; Marka 10:17-22; Lūk. 18:18-23

[518] "Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļa, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?"

Jaunais cilvēks, kas izteica šo jautājumu, bija kāds no jūdu vadītājiem. Viņam piederēja lieli īpašumi, un viņš ieņēma atbildīgu vietu. Jauneklis bija ievērojis, ar kādu mīlestību Jēzus izturējās pret atvestajiem bērniem. Viņš redzēja, cik maigi Jēzus tos pieņēma, kā Viņš tos turēja savās rokās, un arī viņa sirdī iedegās mīlestība pret Pestītāju. Viņš sajuta vēlēšanos kļūt par Kristus mācekli. Viņš bija tik dziļi aizkustināts, ka, Kristum turpinot savu ceļu, skrēja pakaļ un, nometies ceļos pie Viņa kājām, sirsnīgi un nopietni izteica savai un ikviena cita cilvēka dvēselei tik svarīgo jautājumu: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?"

"Kāpēc tu Mani sauc labu?" vaicāja Kristus, "neviens nav labs, kā vienīgi Dievs." Jēzus gribēja pārbaudīt šī vadītāja patiesīgumu un dzirdēt, kādēļ tas Viņu uzskata par labu. Vai viņš aptver, ka Tas, ar ko viņš runā, ir Dieva Dēls? Kādas ir viņa sirds patiesās jūtas?

Vadītājs bija augstās domās par savu taisnību. Īstenībā viņš nedomāja, ka tam kaut kā trūktu, tomēr gluži apmierināts nejutās. Jauneklis alka pēc kaut kā tāda, kas viņam nebija. Vai Jēzus nevarētu arī viņu svētīt, kā bija svētījis mazos bērnus, un apmierināt viņa dvēseles ilgas?

Atbildot uz šo jautājumu, Jēzus sacīja, ka ir jāpaklausa Dieva likumiem, ja viņš grib iegūt mūžīgo dzīvību; Jēzus arī pieminēja dažus no likumiem, kas rāda cilvēka pienākumu pret savu tuvāko. Vadītāja atbilde bija apstiprinoša: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?"

Kristus raudzījās jaunā cilvēka sejā, it kā lasīdams viņa dzīvi un pārbaudīdams raksturu. Viņš to mīlēja un vēlējās sniegt mieru, žēlastību un prieku, kas pilnībā pārvērstu viņa raksturu. "Vienas lietas tev trūkst," Viņš sacīja, "ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ."

Kristu pievilka šis jauneklis. Viņš zināja, ka apgalvojums "to visu es esmu turējis no mazotnes" ir patiess. Pestītājs ļoti vēlējās attīstīt viņā tādas uztveres spējas, kas palīdzētu saskatīt sirds nodošanās un kristīga krietnuma nepieciešamību. Jēzus vēlējās redzēt viņā pazemīgu un nožēlas pilnu sirdi, kas saprot, ka Dievu jāmīl ar visaugstāko mīlestību, un kas savu trūkumu apslēpj Kristus pilnībā.

Jēzus šajā vadītājā saskatīja tieši tādu palīgu, kāds Viņam nepieciešams, ja vien jaunais cilvēks kļūtu par Viņa darbinieku pestīšanas darbā. Ja viņš pakļautos Kristus vadībai, viņš spētu atstāt labu ietekmi. Šis cilvēks ievērojamā mērā varētu reprezentēt Jēzu, jo, viņam savienojoties ar Pestītāju, šīs īpašības palīdzētu kļūt par dievišķu spēku starp cilvēkiem. Vērojot viņa raksturu, Kristus to iemīlēja. Arī jaunekļa sirdī sāka pamosties mīlestība pret Kristu, jo mīlestība rada mīlestību. Jēzus ilgojās redzēt viņu kā savu darbabiedru. Viņš vēlējās darīt to sev līdzīgu, par spoguli, kas atstaro Dieva līdzību. Viņš vēlējās attīstīt jaunā cilvēka rakstura cēlās īpašības un svētīt tās kalpošanai Kungam. Ja vien šis cilvēks būtu nodevis sevi Kristum, viņš dievišķās klātbūtnes atmosfērā būtu pieaudzis. Ja viņš to būtu izvēlējies, cik daudz savādāka kļūtu viņa nākotne!

"Vienas lietas tev trūkst," sacīja Jēzus. "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ." Kristus lasīja vadītāja sirdi. Tikai vienas lietas viņam trūka, bet tas bija vitāls princips. Viņam bija vajadzīga Dieva mīlestība dvēselē. Ja šo trūkumu neizlabos, tas var kļūt liktenīgs, jo tiks sabojāta visa viņa daba. Iecietība pret patmīlību to pastiprinās. Lai viņš varētu uzņemt dievišķo mīlestību, jāatsakās no sevišķās mīlestības pret sevi.

Kristus pārbaudīja šo cilvēku. Viņš aicināja izvēlēties vai nu Debesu mantu vai augstu stāvokli sabiedrībā. Sekojot Kristum, tiktu nodrošināta Debesu manta, bet tad jāatsakās no es, un sava griba jānodod Jēzus rokās. Jaunajam vadītājam tika piedāvāts dievišķs svētums. Viņam bija dota priekšrocība kļūt par vienu no Dieva dēliem, par Debesu bagātību mantinieku kopā ar Kristu. Bet viņam vajadzēja ņemt krustu un sekot Pestītājam pa pašaizliedzības ceļu.

Kristus vārdi šim jaunajam cilvēkam bija tiešs aicinājums: "Tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit." (Joz. 24:15) Izvēle bija jāizdara viņam. Jēzus ļoti ilgojās pēc viņa atgriešanās. Kristus parādīja spitālības plankumu viņa raksturā, un ar kādu dziļu interesi Viņš gaidīja iznākumu, kamēr jauneklis apsvēra priekšlikumu! Ja viņš izlemtu sekot Kristum, tam būtu jāpaklausa Viņa vārdiem visās lietās un būtu jānovēršas no saviem godkārīgajiem plāniem. Ar kādu nopietnu, lielu vēlēšanos, ar kādām dvēseles ilgām Pestītājs raudzījās uz jaunekli, cerēdams, ka tas paklausīs Dieva Gara aicinājumam!

Kristus izvirzīja tikai vienu noteikumu, kā jauneklis varētu pilnveidot kristīgu raksturu. Viņa vārdos, kaut arī tie likās stingri un bargi, bija dziļa gudrība. Vadītāja vienīgā cerība bija piekrist un paklausīt tiem. Jaunekļa augstais amats un bagātība bija kā slēpts lēnas iedarbības indes ļaunais iespaids uz viņa raksturu. Sirdī lolots, tas aizstāja Dievu. Bet atraut Dievam maz vai daudz nozīmē paturēt to, kas vājina cilvēka morāliskos spēkus un derīgumu, jo, iemīlot šīs pasaules lietas, tās pārņem visu savā varā, lai arī cik niecīgas un ievērības necienīgas tās būtu.

Jaunais vadītājs ātri aptvēra, ko nozīmē Kristus vārdi, un noskuma. Ja viņš būtu sapratis piedāvātās dāvanas vērtību, viņš nekavējoties kļūtu par vienu no Kristus sekotājiem. Viņš bija cienījamas jūdu padomes loceklis, un sātans to kārdināja ar vilinošām nākotnes izredzēm. Viņš alka pēc Debesu mantas, bet gribēja saglabāt arī laicīgās priekšrocības, ko sniegtu bagātība. Jauneklis nožēloja šādu apstākļu sakritību, jo viņš ilgojās pēc mūžīgās dzīvības, bet nevēlējās nest upuri. Mūžīgās dzīvības cena šķita par lielu, un viņš noskumis aizgāja, "jo (..) bija ļoti bagāts."

Viņa apgalvojums, ka ir ievērojis Dieva likumus, patiesībā bija maldi. Viņš pats pierādīja, ka viņa elks bija bagātība. Viņš nevarēja ievērot Dieva baušļus, kamēr sirdī pirmo vietu ieņēma pasaule. Dieva dāvanas viņš mīlēja vairāk par pašu dāvanu Devēju. Kristus jauneklim piedāvāja savu draudzību. Viņš sacīja: "Staigā Man pakaļ", bet tautas vadītājs Pestītāju nevērtēja tik augstu kā godu cilvēku acīs vai savus īpašumus. Atdot šīs zemes taustāmās vērtības pret neredzamo Debesu mantu šķita pārāk liels risks. Viņš atraidīja mūžīgās dzīvības piedāvājumu un aizgāja. Ar šo brīdi par jaunā cilvēka pielūgsmes objektu kļuva pasaule. Tūkstoši piedzīvo tādu pašu pārbaudi, svērdami Kristu un pasauli, bet daudzi izvēlas pēdējo. Līdzīgi jaunajam vadītājam tie novēršas no Pestītāja, sacīdami savās sirdīs: "Es negribu šo Cilvēku par savu vadoni."

Kristus izturēšanās pret jaunekli mums tiek atklāta kā uzskatāma dzīves mācība. Dievs ir devis savus morāles likumus, kuriem jāseko ikvienam Viņa kalpam. Tā ir paklausība dievišķajam Likumam, ne tikai juridiska paklausība, bet paklausība, kas kļūst par dzīves sastāvdaļu un izpaužas raksturā. Dievs ir darījis zināmu savu rakstura standartu visiem, kas grib kļūt par Viņa valstības pavalstniekiem. Tikai tie, kas sadarbojas ar Kristu, tikai tie, kas saka: Kungs, viss, kas man ir, un viss, kas es esmu, ir Tavs, tiks atzīti par Dieva dēliem un meitām. Ikvienam vajadzētu apdomāt, ko nozīmē izjust alkas pēc Debesīm un tomēr aiziet prom izvirzīto noteikumu dēļ. Apdomājiet, ko nozīmē pasacīt Kristum "nē"! Jaunais cilvēks teica: nē, es nevaru visu atdot. Vai mēs teiksim to pašu? Pestītājs piedāvā dalīties ar mums Dieva uzticētajā darbā. Viņš piedāvā lietot tos līdzekļus, kurus Dievs mums devis, lai veicinātu Viņa darbu pasaulē. Vienīgi tādā veidā Dievs mūs var izglābt.

Jaunekļa bagātība viņam bija uzticēta, lai viņš varētu pierādīt, ka ir uzticīgs pārvaldnieks, un viņam šīs mantas vajadzēja izdalīt, lai tās būtu par svētību trūcīgajiem. Tā Dievs arī tagad uztic cilvēkiem līdzekļus, talantus un iespējas, lai tie varētu kļūt par Viņa pārstāvjiem palīdzības sniegšanā nabadzīgajiem un ciešanu nomāktajiem. Tas, kas izlieto viņam piešķirtās dāvanas tā, kā Dievs to paredzējis, kļūst par Pestītāja darbabiedru. Viņš manto dvēseles Kristum, tāpēc ka savā raksturā atklāj Jēzus raksturu.

Tiem, kas līdzīgi jaunajam cilvēkam ieņem atbildīgus posteņus un ir bagāti, var likties, ka ir pārāk liels upuris atsacīties no visa, lai sekotu Kristum. Bet tas ir galvenais noteikums ikvienam, kas grib kļūt par Viņa mācekli. Nekas mazāks par paklausību nevar tikt pieņemts. Kristus mācības būtība ir sevis aizliegšana. Bieži vien tas izteikts šķietami autoritatīvā tonī tāpēc, ka nav cita veida cilvēku pestīšanai, kā attiekties no lietām, kas, sevī lolotas, demoralizē visu cilvēka būtni.

Kad Kristus sekotāji atdod Kungam atpakaļ Viņam piederošo īpašumu, tie sakrāj mantu, kas viņiem tiks piešķirta tad, kad atskanēs vārdi: "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. (..) Ieej sava Kunga priekā." "Kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai." (Mat. 25:23; Ebr. 12:2) Prieks redzēt atpestītos cilvēkus, uz mūžiem izglābtās dvēseles, ir visu to atalgojums, kuri gājuši Tā pēdās, kurš sacīja: "Seko Man!"

58. "Lācar, nāc ārā!"

Lūk. 10:38-42; Jāņa 11:1-44

[524] Viens no Kristus nelokāmākajiem mācekļiem bija Lācars no Betānijas. Viņš Jēzum stipri ticēja jau no pirmās tikšanās reizes. Viņš parādīja dziļu mīlestību pret Pestītāju, un arī Pestītājs to ļoti mīlēja. Savu lielāko brīnumdarbu Kristus paveica tieši Lācara dēļ. Pestītājs svētīja visus, kas meklēja Viņa palīdzību; Viņš mīl visu cilvēci, bet ar dažiem tās pārstāvjiem Viņu saista sevišķi sirsnīga tuvība. Tā ar stiprām mīlestības saitēm Kristus sirds bija vienota ar ģimeni Betānijā, un viena tās locekļa labā Viņš izdarīja visapbrīnojamāko darbu.

Jēzus bieži bija varējis atpūsties Lācara namā, jo Pestītājam pašam savu māju nebija. Viņš bija atkarīgs no draugu un mācekļu viesmīlības, un, bieži noguris, ilgodamies pēc cilvēciskas sadraudzības, Viņš priecājās, ka šajā mierpilnajā mājvietā varēja paslēpties no naidīgo farizeju aizdomām un skaudības. Te Pestītāju sirsnīgi uzņēma, un Viņš baudīja tīru, svētu draudzību. Te Viņš varēja runāt vienkārši un pilnīgi brīvi, zinādams, ka Viņa vārdus sapratīs un novērtēs.

Mūsu Pestītājs cienīja mājas mieru un ieinteresētus klausītājus. Viņš ilgojās pēc cilvēku sirsnības, laipnības un mīlestības. Tie, kuri pieņēma Debesu pamācības, ko Viņš vienmēr bija gatavs sniegt, tika sevišķi svētīti. Kad ļaužu pulki pa laukiem sekoja Kristum, Viņš tiem rādīja dabas pasaules skaistumu. Viņš centās atvērt viņu prāta acis, lai tie varētu saskatīt, kā Dieva roka uztur zemi. Lai liktu saprast Dieva laipnību un labvēlību, Kristus savu klausītāju uzmanību pievērsa maigi veldzējošajai rasai, spirdzinošajām lietus straumēm un spožajai saulei, kas spīd pār labiem un ļauniem. Viņš vēlējās, lai ļaudis daudz pilnīgāk saprastu Dieva rūpes par radītajiem cilvēkiem. Bet ļaužu pūļi klausījās negribīgi, taču Betānijas ģimenē Kristus guva mieru no sabiedrības nogurdinošā trokšņa. Tiem klausītājiem, kas spēja novērtēt sacīto, Viņš atvēra dievišķās Providences grāmatu. Šajās personiskajās sarunās Viņš tiem atklāja to, ko nemēģināja stāstīt raibajam pūlim. Saviem draugiem Viņam nebija jāstāsta līdzības.

Kad Kristus sniedza savas brīnišķīgās mācības, Marija sēdēja pie Viņa kājām kā godbijīga un uzticīga klausītāja. Reiz Marta, pārāk nopūlējusies ar mielasta sagatavošanu, piegāja pie Kristus, sacīdama: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz!" Tas notika Kristus pirmā apmeklējuma laikā Betānijā. Pestītājs un mācekļi kājām bija nogājuši nogurdinošo ceļa gabalu no Jērikas. Marta bija norūpējusies, gādādama par viņu atpūtu, un savās rūpēs aizmirsa pieklājību pret viesi. Jēzus viņai pacietīgi un mierīgi atbildēja: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag. Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta." Marija paturēja prātā no Pestītāja lūpām nākušās dārgās atziņas, vārdus, kas viņai nozīmēja vairāk par pasaules visvērtīgākajiem dārgakmeņiem.

Martai vajadzīgā "viena lieta" bija kluss, dievbijīgs gars, karstāka vēlēšanās iegūt atziņas par nākamo, nemirstīgo dzīvi un garīgai izaugsmei nepieciešamo žēlastību. Viņai vajadzēja mazāk rūpēties par paejošām lietām un vairāk par tām, kas pastāv mūžīgi. Jēzus saviem bērniem vēlas iemācīt, lai viņi izmanto katru izdevību iegūt zināšanas par pestīšanu. Kristus darbam vajadzīgi centīgi un enerģiski darbinieki. Martām ar savu dedzību šeit paveras plašs aktīvas reliģiskās darbības lauks. Bet lai tās vispirms apsēžas kopā ar Mariju pie Jēzus kājām. Lai čaklumu, darbīgumu un enerģiju svēto Kristus žēlastība - tad dzīve kļūs par neuzvaramu spēku Dieva pusē.

Klusajā namā, kur Jēzus parasti varēja atpūsties, bija ielauzušās bēdas. Lācars pēkšņi saslima. Viņa māsas sūtīja Pestītājam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Tās redzēja, cik briesmīga bija brāļa slimība, bet arī zināja, ka Kristus spēj dziedināt visdažādākās vainas. Tās ticēja, ka Viņš jutīs līdzi nelaimē un tāpēc neprasīja uzstājīgi, lai Viņš nāktu tūlīt, bet tikai aizsūtīja paļāvīgu vēstījumu: "Tas, ko Tu mīli, guļ slims." Viņas cerēja, ka Viņš nekavējoties atsauksies uz aicinājumu un ieradīsies tik ātri, cik ātri vien iespējams atnākt uz Betāniju.

Noraizējušās tās gaidīja kādu ziņu no Jēzus. Kamēr vien vēl brālī bija kāda dzīvības dzirkstelīte, tās lūdza un gaidīja Jēzu atnākam. Bet vēstnesis atgriezās bez Viņa - ar vēsti, ka "šī slimība nav uz nāvi", un tās palika uzticīgas cerībai, ka Lācars dzīvos. Maigi tās centās teikt cerības un iedrošinājuma vārdus gandrīz bez samaņas esošajam cietējam. Kad Lācars nomira, viņas bija rūgti vīlušās, bet sajuta Kristus stiprinošo žēlastību, un tas viņas atturēja no pārmetumu izteikšanas Pestītājam.

Kad Kristus dzirdēja šo ziņu, mācekļiem likās, ka Viņš to uzņem pavisam vēsi. Viņš neizrādīja bēdas, kādas tie cerēja ieraudzīt. Visus uzlūkodams, Viņš sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Vēl divas dienas Kristus palika tajā pašā vietā. Mācekļiem šī kavēšanās bija nesaprotama. Tie domāja - kāds mierinājums bēdu piemeklētajam namam būtu Viņa klātbūtne! Mācekļi it labi zināja Viņa lielo mīlestību pret šo ģimeni Betānijā, tādēļ bija pārsteigti, ka Viņš neatbildēja uz skumjo vēsti "Tas, ko Tu mīli, guļ slims".

Likās, ka šajās divās dienās Kristus par šo ziņojumu nemaz nedomāja, jo Viņš par Lācaru nerunāja. Mācekļi atcerējās Jēzus priekšteci Jāni Kristītāju. Viņi bija brīnījušies, kādēļ Jēzus, kam bija spēks veikt dažādus brīnumdarbus, atļāva Jānim nīkt cietumā un nomirt tur varmācīgā nāvē. Kāpēc Viņš, kam bija tāda vara, neizglāba Jānim dzīvību? Šo jautājumu bieži bija uzdevuši farizeji, kas to uzsvēra kā neapgāžamu pierādījumu pret Krist