Laikmetu ilgas

15. Kāzas Kānā

Jāņa 2:1-11

[144] Savu atklāto kalpošanu Jēzus neuzsāka ar kādu varenu darbu Sinedrija priekšā Jeruzālemē. Viņš savu spēku vispirms parādīja mazā Galilejas pilsētiņā mājas sanāksmē, vairojot prieku kāzu mielastā. Tā Kristus atklāja līdzjūtību cilvēkiem un savu sirsnīgo vēlēšanos kalpot viņu laimei. Kārdināšanās tuksnesī Viņš pats dzēra ciešanu kausu, bet tagad iznāca atklātībā, lai sniegtu ļaudīm svētību kausu, un ar savu klātbūtni iesvētīja cilvēku radniecības saites.

No Jordānas Jēzus atgriezās Galilejā. Tur Kānā, mazā ciematā, netālu no Nācaretes, vajadzēja notikt kāzām. Līgavainis un līgava bija Jāzepa un Marijas radi. Zinādams par šiem ģimenes svētkiem, Jēzus devās uz Kānu, un tur Viņu kopā ar mācekļiem ielūdza kāzās.

Te Viņš atkal satika savu māti, no kuras kādu laiku bija šķirts. Marija bija dzirdējusi par atklāsmi pie Jordānas Viņa kristību brīdī. Šīs ziņas nonāca līdz Nācaretei un no jauna atsauca atmiņā pārdomas, kas tik daudzus gadus glabājās viņas sirdī. Kā visu Israēla tautu, tā arī Mariju dziļi satrauca Jāņa Kristītāja vēsts. Viņai vēl spilgtā atmiņā glabājās pravietojums, kas tika sniegts, Jānim piedzimstot. Tagad viņa attiecības ar Jēzu mātes cerības iekvēlināja no jauna. Mariju bija sasniegušas arī ziņas par Jēzus noslēpumaino aiziešanu tuksnesī, un viņu māca ļaunas nojautas.

No tās dienas, kad Nācaretes būdiņā viņa dzirdēja eņģeļa vēstījumu, Marija augstu vērtēja katru pierādījumu, ka Jēzus ir Mesija. Viņa patīkamā, nesavtīgā dzīve liecināja, ka Viņš nevar būt neviens cits kā Dieva Sūtītais. Bet mātei uzmācās arī šaubas un vilšanās, un tā pastāvīgi ilgojās pēc brīža, kad tiktu atklāta Viņa godība. Nāve to jau bija šķīrusi no Jāzepa, kurš līdz ar viņu bija Jēzus piedzimšanas noslēpuma līdzzinātājs. Tagad vairs nebija neviena, kam Marija varētu uzticēt savas cerības un bailes. Pēdējie divi mēneši bija ļoti skumji. Viņa bija šķirta no Jēzus, kura līdzjūtībā bija atradusi mierinājumu. Marija domās kavējās pie Sīmaņa vārdiem: "Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies." (Lūk. 2:35) Viņa atcerējās trīs izbaiļu pilnās dienas, kad domāja, ka Jēzus ir zudis uz visiem laikiem, un tagad ar bažām gaidīja Viņa atgriešanos.

Savu laipno un apzinīgo dēlu viņa atkal sastapa kāzās. Tomēr Viņš vairs nebija tas pats. Viņa seja bija pārvērtusies. Tajā bija redzamas tuksnesī izcīnītās cīņas pēdas un jauna spēka un cēluma izteiksme, kas liecināja par Viņa Debesu sūtību. Pie Jēzus bija pulciņš jaunu vīru, kas uz Viņu raudzījās ar godbijību, un sauca par Mācītāju. Tie Marijai pastāstīja, ko bija redzējuši un dzirdējuši kristību vietā un citur, un savu ziņojumu nobeidza ar vārdiem: "Mēs esam atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši." (Jāņa 1:45)

Kad sapulcējās viesi, šķita, ka daudzus no viņiem nodarbina kāda sevišķi svarīga lieta. Visos kāzu dalībniekos bija jūtams apvaldīts satraukums. Mazos pulciņos tie dedzīgi, bet paklusu kaut ko pārrunāja, un uz Marijas Dēlu vērsās izbrīna pilni skati. Kad Marija dzirdēja mācekļu liecību par Jēzu, viņu saviļņoja pārliecība, ka tik ilgi lolotās cerības nav bijušas veltīgas. Tomēr viņai vajadzēja būt vairāk nekā cilvēkam, lai šis svētais prieks nesajauktos ar mīlošas mātes lepnumu. Redzēdama tik daudzus skatāmies uz Jēzu, Marija ilgojās, kaut Viņš visiem kāzu viesiem parādītu, ka tiešām ir Dieva Izredzētais. Viņa cerēja, ka Jēzum radīsies izdevība kāzu viesu priekšā izdarīt kādu brīnumu.

Tanī laikā bija parasts, ka kāzu svinības turpinājās vairākas dienas. Šoreiz pirms mielasta beigām izrādījās, ka ir izsīcis vīna krājums. Šis atklājums izsauca lielu apjukumu un nožēlu. Svētku gadījumos ar vīnu neskopojās, un tā trūkums liktu domāt par viesmīlības trūkumu. Kā jaunlaulāto radiniece Marija palīdzēja mielasta sagatavošanā, un tagad viņa griezās pie Jēzus, sacīdama: "Tiem nav vīna." Šie vārdi deva mājienu, lai Viņš šajā vajadzībā palīdzētu, bet Jēzus atbildēja: "Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi."

Šī atbilde, kas mums šķiet asa un strupa, patiesībā neizteica ne vēsumu, ne nepieklājību. Pestītāja uzrunas veids mātei saskanēja ar austrumu tautu ieradumu. To lietoja, uzrunājot personas, kurām gribēja parādīt cieņu. Katra Kristus rīcība zemes dzīves laikā bija saskaņā ar Viņa paša doto bausli: "Godā savu tēvu un savu māti (..)." (2. Moz. 20:12) Šos vārdus Jēzus lietoja arī pie krusta, pēdējo reizi laipni uzrunādams māti un nododams to sava mīļākā mācekļa aprūpē. Gan kāzu svinībās, gan pie krusta mīlestība, kas izpaudās balss tonī, skatienā un rīcībā, Viņa vārdus padarīja nepārprotamus.

Kad Kristum, zēna gados apmeklējot dievnamu, atklājās Viņa dzīves uzdevuma noslēpums, Viņš Marijai sacīja: "(..) Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Mana Tēva lietās?" (Lūk. 2:49) Šie vārdi uzdeva pamattoni visai Viņa dzīvei un darbam. Kristus it visu pakļāva lielajam atpestīšanas nodomam, kuru piepildīt Viņš bija nācis pasaulē. Tagad Viņš šo mācību atkārtoja. Marija bija jāpasargā no iespējama uzskata, ka radniecība ar Jēzu tai dod sevišķas tiesības uz Viņu un zināmas pilnvaras vadīt Viņa darbu. Trīsdesmit gadus Jēzus tai bija bijis mīļš un paklausīgs dēls un Viņa mīlestība nebija mainījusies, bet tagad Viņam vajadzēja uzsākt sava Tēva darbu. Jēzu kā Visaugstākā Dēlu un pasaules Pestītāju no Viņa misijas nedrīkstēja atturēt šīs zemes saites; tās nedrīkstēja ietekmēt Viņa rīcību. Viņam jābūt brīvam, lai darītu Dieva prātu. Tā ir mācība arī mums. Dieva prasības stāv augstāk pat par cilvēku radniecības saitēm. Šīs zemes vilinājumiem nevajadzētu mūsu kājas novērst no takas, pa kuru Viņš mums liek iet.

Kritušās cilvēces vienīgā atpestīšanas cerība ir Kristus. Arī Marija pestīšanu varēja atrast tikai caur Dieva Jēru. Viņai pašai nebija nekādu nopelnu. Viņas radniecība to nenostādīja savādākās garīgās attiecībās ar Jēzu kā visus citus cilvēkus. Uz to norāda šeit lietotie Pestītāja vārdi. Viņš darīja zināmu, kādas Viņam ir attiecības ar Mariju kā Cilvēka Dēlam un kā Dieva Dēlam. Starp viņiem pastāvošās radniecības saites Mariju nekādā ziņā nenostādīja vienā līmenī ar Viņu.

Vārdi: "Mana stunda vēl nav nākusi" liecināja, ka katra darbība Kristus zemes dzīvē bija ietverta jau no mūžības pastāvošajā plānā. Pirms Viņš nāca uz šo zemi, visās detaļās tika izstrādāts pilnīgs cilvēces glābšanas plāns. Mājojot cilvēku vidū, Kristu soli pa solim vadīja Tēva griba. Viņš nevilcinājās darboties noteiktā laikā. Ar tādu pašu padevību Viņš gaidīja, kamēr pienāks šis noteiktais laiks.

Sacīdams Marijai, ka Viņa stunda vēl nav nākusi, Jēzus atbildēja uz mātes vārdos neizteiktajām domām - cerībām, ko tā loloja kopā ar savu tautu. Viņa gaidīja, ka Jēzus atklāsies kā Mesija un sēdīsies Israēla tronī. Bet laiks vēl nebija pienācis. Jēzus cilvēces likteni uzņēmās nevis kā Ķēniņš, bet kā Sāpju Vīrs.

Kaut gan Marijai nebija pareiza priekšstata par Kristus misiju, tā tomēr Viņam uzticējās pilnīgi. Uz šo ticību Jēzus atsaucās. Lai godātu Marijas uzticību un stiprinātu mācekļu pārliecību, Jēzus izdarīja pirmo brīnumdarbu. Mācekļiem nākotnē vajadzēja sastapties ar daudzām un lielām kārdināšanām. Pravietojumi skaidri rādīja, ka Jēzus ir Mesija. Tādēļ tie cerēja, ka reliģiskie vadoņi Viņu pieņems ar vēl lielāku uzticību un drošību nekā paši mācekļi. Viņi ļaudīm stāstīja par Kristus brīnumdarbiem un savu uzticēšanos Viņa misijai, bet bija pārsteigti un rūgti vīlušies par neticību, dziļi iesakņotiem aizspriedumiem un naidu, ko izrādīja priesteri un rabīni. Pestītāja pirmie brīnumdarbi deva mācekļiem spēku izturēt šo opozīciju.

Nemaz neapmulsusi no Jēzus vārdiem, Marija viesu apkalpotājiem sacīja: "Ko Viņš jums teiks, to dariet!" Tā viņa paveica visu iespējamo, lai sagatavotu ceļu Kristus darbam.

Pie ieejas stāvēja seši lieli akmens ūdens trauki, un Jēzus pavēlēja sulaiņiem tos piepildīt ar ūdeni. Tas tika izdarīts. Kad tūlītējai lietošanai vajadzēja vīnu, Viņš sacīja: "Smeliet un nesiet galda uzraugam!" Ūdens vietā, ar ko trauki bija piepildīti, no turienes tagad smēla vīnu. Ne galda uzraugs, ne viesi nebija pamanījuši, ka vīna krājums būtu izsīcis. Nobaudījis sulaiņu atnesto vīnu, galda uzraugs saprata, ka tas ir labāks par visu, ko viņš iepriekš bija dzēris, un pavisam savādāks nekā tas, ko pasniedza mielasta sākumā. Griezdamies pie līgavaiņa, viņš sacīja: "Ikviens cilvēks papriekšu ceļ priekšā labo vīnu un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim."

Kā cilvēki vispirms pasniedz labāko vīnu un pēc tam sliktāko, tā arī pasaule rīkojas ar savām dāvanām. Viss, ko tā piedāvā, var gan patikt acīm un valdzināt prātu, bet tomēr izrādās neapmierinošs. Vīns pārvēršas rūgtumā, jautrība sērās. Tas, ko iesāk ar dziesmu un līksmību, beidzas ar nogurumu un vieš riebumu. Bet Jēzus dāvanas vienmēr ir svaigas un jaunas. Viņa sagatavotais mielasts dvēselei vienmēr sniedz apmierinājumu un prieku. Katra jauna dāvana vairo saņēmēja spējas vērtēt Kunga svētības un par tām vairāk priecāties. Viņš arvien no jauna piedāvā savas žēlastības veltes. Šis krājums nekad nevar izsīkt. Ja jūs paliekat Viņā, tad šodien, saņemot kādu bagātu dāvanu, varat būt droši, ka rīt saņemsit vēl vairāk. Nātanaēlam teiktie Jēzus vārdi izsaka likumu, kas pauž Dieva attieksmi pret saviem ticības bērniem. Ar katru jaunu savas mīlestības atklāsmi Viņš atsaucīgajai sirdij saka: "Tici, (..) un tu redzēsi lielākas lietas par šīm." (Jāņa 1:50)

Kristus dāvana kāzu svinībās bija simbols. Ūdens ainoja kristību Viņa nāvē, vīns - par pasaules grēkiem izlietās asinis. Traukos iepildīto ūdeni atnesa cilvēku rokas, bet vienīgi Kristus vārds šim ūdenim varēja dot dzīvinošu spēku. Tā ir arī ar dievkalpojumu rituāliem, kas norāda uz Pestītāja nāvi. Tikai Kristus spēkā, kas darbojas caur ticību, tie spēj sniegt atveldzi dvēselei.

Kristus vārds nodrošināja bagātu krājumu svētku mielastam. Tikpat bagātīgs ir Viņa žēlastības krājums, lai dzēstu cilvēku noziegumus un atjaunotu un uzturētu dvēseli.

Pirmajā svētku mielastā Jēzus piedalījās kopā ar saviem mācekļiem un pasniedza tiem kausu, kas simbolizēja Viņa pestīšanas darbu. Pēdējā Vakarēdienā Viņš to pasniedza atkal, nodibinādams svēto dievkalpojuma rituālu, ar ko tiek pasludināta Kristus nāve, "iekams Viņš nāk". (1. Kor. 11:26) Mācekļu bēdas, šķiroties no Kunga, tika remdētas ar atkalredzēšanās apsolījumu, kad Viņš sacīja: "Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā." (Mat. 26:29)

Vīns, ko Kristus sagādāja kāzu mielastam, un tas, ko Viņš deva mācekļiem kā savu asiņu simbolu, bija tīra vīnogu sula. Uz to norāda pravietis Jesaja, runādams par jauno vīnu "ķekarā" un sacīdams: "Neposti to! Jo tur svētība iekšā." (Jes. 65:8)

Tas bija Kristus, kas Vecajā Derībā brīdināja Israēlu: "Vīns ir zobgalis (..); stiprs dzēriens ir trakulis, kas no tiem streipuļo, nav gudrs." (Sal. pam. 20:1) Viņš pats tādu dzērienu negādāja. Sātans kārdina cilvēkus ļaut vaļu savām iegribām, kas aptumšo prātu un notrulina garīgo uztveri, bet Kristus mūs māca savas zemākās tieksmes savaldīt. Visa Viņa dzīve bija viens vienīgs pašaizliedzības piemērs. Lai lauztu iekāres varu, Viņš mūsu dēļ izturēja visgrūtāko pārbaudījumu, kādu vien cilvēka daba spēj izturēt. Tas bija Kristus, kas Jānim Kristītājam noteica nelietot ne vīnu, ne stipru dzērienu. Tas bija Viņš, kas Manuas sievai piekodināja ievērot atturību. Viņš arī izsacīja lāstu pār cilvēku, kas liek pudeli pie sava kaimiņa lūpām. Kristus nerīkojās pretēji savām mācībām. Neraudzētais vīns, ko Viņš sagādāja kāzu viesiem, bija veselīgs un atspirdzinošs dzēriens. Tā iedarbībai vajadzēja garšu saskaņot ar veselīgu ēstgribu.

Kad svētku viesi sāka slavēt vīnu, izraisījās pārrunas, un no sulaiņiem visi uzzināja par notikušo brīnumu. Uz brīdi sabiedrība bija par daudz pārsteigta, lai domātu par To, kas šo brīnumdarbu izdarījis. Kad beidzot tie sāka Viņu meklēt, izrādījās, ka Viņš jau bija aizgājis, turklāt tik klusu, ka pat mācekļi to nepamanīja.

Pēc tam visas sabiedrības uzmanība pievērsās mācekļiem. Pirmo reizi viņiem bija izdevība apliecināt savu ticību Jēzum. Viņi pastāstīja, ko bija redzējuši un dzirdējuši pie Jordānas, un dažā sirdī uzausa cerība, ka Dievs savai tautai ir sūtījis Pestītāju. Vēsts par brīnumdarbu izplatījās pa visu apgabalu un nonāca līdz Jeruzālemei. Ar jaunu interesi priesteri un vecākie pētīja pravietojumus, kas norādīja uz Kristus nākšanu. Radās karsta vēlēšanās iepazīties ar šī jaunā mācītāja misiju, kurš tik neuzkrītošā veidā bija nācis atklātībā tautas vidū.

Kristus kalpošana bija spilgts pretstats jūdu vecāko darbībai, kuri galveno vērību pievērsa tradīcijām un formām, tā iznīcinot patieso domu un rīcības brīvību. Viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs no apgānīšanās. Lai izvairītos no saskares ar "nešķīstajiem", tie turējās tālu nost ne tikai no pagāniem, bet arī no savu ļaužu vairākuma, necenzdamies tiem palīdzēt, nedz arī iegūt to draudzību. Pastāvīgi ar šīm domām aizņemti, tie sakropļoja savu prātu un sašaurināja savas dzīves darbības loku. Viņu piemērs veicināja egoisma un neiecietības izplatīšanos visos tautas slāņos.

Jēzus savu reformas darbu iesāka, siltā līdzjūtībā tuvodamies cilvēkiem. Parādīdams vislielāko godbijību Dieva likumam, Viņš norāja farizeju liekulīgo dievbijību un centās ļaudis atbrīvot no bezjēdzīgiem priekšrakstiem, kas tos saistīja. Viņš mēģināja salauzt barjeras, kas šķīra dažādās sabiedrības šķiras, lai visus cilvēkus varētu apvienot kā vienas ģimenes locekļus. Viņa klātbūtne kāzu svinībās bija solis pretī šim mērķim.

Jānim Kristītājam Dievs deva norādījumu dzīvot tuksnesī, lai izsargātos no priesteru un rabīnu ietekmes un sagatavotos sevišķam uzdevumam. Bet šī dzīves atturība un nošķirtība nebija domāta kā piemērs tautai. Pats Jānis saviem klausītājiem nepavēlēja atstāt savus agrākos dzīves pienākumus. Viņš lika tiem pierādīt savu nožēlu ar uzticību Dievam tajā vietā, kur Dievs tos aicināja.

Jēzus norāja jebkura veida nesātību un pārmērības, tomēr pēc savas dabas Viņš bija sabiedrisks. Viņš pieņēma dažādo ļaužu šķiru viesmīlību, apmeklēdams bagāto un trūcīgo, mācīto un neizglītoto mājokļus, cenšoties viņu domas no ikdienas dzīves jautājumiem vērst uz garīgām un mūžīgām lietām. Pestītājs neatzina uzdzīvi, un Viņa rīcībā nebija saskatāmas ne mazākās vieglprātības pazīmes, tomēr Viņš priecājās par nevainīgu patiesas laimes izpausmi un ar savu klātbūtni apstiprināja saviesīgus pasākumus. Kāzas jūdiem bija ievērojams notikums, un to līksmība nebija nepatīkama Cilvēka Dēlam. Piedalīdamies šajos svētkos, Jēzus pagodināja laulību kā dievišķu institūciju.

Kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā laulības attiecības tiek lietotas, lai attēlotu sirsnīgo un svēto savienību, kas valda starp Kristu un Viņa ļaudīm. Kāzu svinības un to līksmība Jēzus domas pievērsa tās dienas gavilēm, kad Viņš savu līgavu pārvedīs Tēva mājās un atpestītie kopā ar savu Pestītāju sēdīsies pie Jēra kāzu mielasta. Viņš saka: "Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi. Tevi nesauks vairs "Atstātā" (..), bet tevi sauks "Pie kā Man labs prāts". Jo tam Kungam būs labs prāts pie tevis." (Jes. 62:5,4) "Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu." (Cef. 3:17*) Apustulis Jānis, skatot atklāsmē Debesu ainas, rakstīja: "Es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: "Alelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs! Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies." (..) Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!" (Atkl. 19:6,7,9)

Katru dvēseli Jēzus uzskatīja par būtni, kurai jāsaņem ielūgums uz Viņa valstību. Viņš ļaudis aizsniedza, mājodams to vidū ar vēlēšanos darīt labu. Viņš tos uzmeklēja ielu drūzmā, mājas klusumā, laivās, sinagogās, ezera krastos un kāzu svinībās. Kristus ar tiem sastapās viņu ikdienas darbā un interesējās par viņu laicīgo dzīvi. Mājās Viņš ienesa pamācības un padomus, ietekmēdams ģimenes ar savas klātbūtnes dievišķo iespaidu. Viņa spēcīgā personīgā ieinteresētība palīdzēja mantot sirdi. Bieži Viņš aizgāja kalnos, vientuļā vietā, lai pielūgtu Dievu, tā sagatavodamies aktīvam dzīves darbam starp cilvēkiem. No šiem lūgšanu brīžiem Viņš atgriezās, lai palīdzētu slimajiem, pamācītu nezinošos un salauztu važas sātana gūstekņiem.

Savus mācekļus Jēzus audzināja personiskā saskarē un sadarbībā. Dažreiz Viņš mācot sēdēja ar tiem kopā kalnu nogāzē, citreiz pie jūras vai arī vienkārši gāja pa ceļu. Tā Viņš tiem atklāja Dieva valstības noslēpumus. Kristus nesprediķoja, kā cilvēki to dara mūsdienās. Kur vien sirdis atvērās uzņemt dievišķo vēsti, Viņš atklāja pestīšanas ceļa patiesības. Viņš saviem mācekļiem nepavēlēja darīt to vai ko citu, bet sacīja: "Sekojiet Man!" Ceļojot pa laukiem vai pilsētām, Viņš tos visur ņēma līdzi, lai tie varētu redzēt, kā Jēzus pats māca ļaudis. Kristus viņu intereses saistīja ar savējām, un tie vienojās kopīgā darbā.

Ikvienam, kas ir pieņēmis Viņa žēlastības Evaņģēliju un sludina Viņa Vārdu, vajadzētu sekot Kristus piemēram, iekļaujot Viņu cilvēku interešu sfērā. Mums nav jāatsakās no sabiedrības. Mums nevajadzētu noslēgties. Lai aizsniegtu visas ļaužu šķiras, ar tiem jāsastopas tur, kur tie atrodas. Cilvēki reti mūs apmeklēs paši. Dievišķā patiesība skar cilvēku sirdis ne tikai, runājot no kanceles. Ir vēl kāds cits darba lauks, varbūt vienkāršāks, bet tikpat daudzsološs. Tas atrodams vienkāršo ļaužu mītnēs un augsti stāvošo savrupmājās, pie viesmīlīga galda un tur, kur ļaudis pulcējušies nevainīgam priekam sabiedrībā.

Kā Kristus mācekļi mēs nedrīkstam izpriecu dēļ savienoties ar pasauli un piedalīties neprātīgās kaislībās. Šādas attiecības var atnest tikai postu. Mums nekad nevajadzētu atbalstīt grēku nedz ar vārdiem, nedz ar darbiem, nedz ar klusēšanu, nedz ar savu klātbūtni. Visur, kur vien mēs ejam, mums jāņem līdzi Jēzus un jāatklāj citiem mūsu Pestītāja vērtība. Bet tie, kas savu reliģiju mēģina paglābt, paslēpdami to aiz akmens sienām, zaudē dārgas izdevības darīt labu. Kristietība ar pasauli nāk saskarē cilvēku savstarpējās attiecībās. Ikvienam, kas saņēmis dievišķo apgaismojumu, ir jādara gaišāka taka tiem, kuri vēl nepazīst dzīvības Gaismu.

Mums visiem jākļūst par Jēzus lieciniekiem. Cilvēku atstātā ietekme, Kristus žēlastības svētīta, jāizlieto, lai mantotu dvēseles Pestītājam. Lai pasaule redz, ka mēs neesam patmīlīgi, iegrimuši tikai paši savās interesēs, bet ka visās svētībās un priekšrocībās vēlamies dalīties ar citiem. Lai cilvēki redz, ka mūsu reliģija mūs nepadara nejūtīgus un bargus. Lai visi, kas apliecina, ka ir atraduši Kristu, kalpo cilvēku labklājībai tā, kā to darīja Viņš.

Nekad nevajadzētu sniegt pasaulei nepareizu priekšstatu, ka kristieši ir drūmi, nelaimīgi ļaudis. Ja mūsu skati būs pievērsti Jēzum, tad mēs līdzināsimies līdzjūtīgajam Pestītājam un saņemsim gaismu no Viņa klātbūtnes. Visur, kur valda Kristus Gars, mājo miers. Tur ir arī prieks, jo tur pastāv klusa, svēta uzticēšanās Dievam.

Kristus ir apmierināts ar saviem sekotājiem, kad tie sevi atzīst par dievišķās dabas dalībniekiem, kaut arī ir tikai cilvēki. Viņi nav statujas, bet dzīvi cilvēki. Dievišķās žēlastības spirdzinātas, viņu sirdis atveras un uzplaukst Taisnības Saulei. Gaismu, kas tos apspīd, tie atstaro uz citiem Kristus mīlestības apmirdzētos darbos.

16. Savā templī

Jāņa 2:12-22

[154] "Pēc tam Viņš nogāja Kapernaumā, pats, Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienas. Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi."

Šajā ceļojumā Jēzus pievienojās vienam no lielajiem ļaužu pulkiem, kas devās uz galvaspilsētu. Par savu misiju Viņš atklāti vēl nebija paziņojis un tādēļ varēja nepamanīts paslēpties ļaužu pūlī. Šādos gadījumos sarunas bieži risinājās par Mesijas nākšanu, ko ar noteiktību un spēku sludināja Jānis. Domas par drīzo nacionālo varenību izraisīja lielu sajūsmu. Bet Jēzus zināja, ka šīs cerības nepiepildīsies, jo tās balstījās uz nepareizu Rakstu skaidrojumu. Tādēļ Viņš ar dziļu nopietnību runāja par pravietojumiem un centās ļaudis ierosināt rūpīgāk pētīt Dieva Vārdu.

Jūdu vadoņi bija ļaudīm noteikuši, ka Dievam kalpot tiem jāmācās Jeruzālemē. Lieldienu nedēļā šeit sapulcējās lielas tautas masas, nākdamas no visām Palestīnas daļām un pat no tālākām zemēm. Dievnama pagalmus pildīja raibs pūlis. Daudzi nevarēja sev līdzi atvest dzīvniekus, ko upurēt kā norādījumu uz lielo Upuri, tādēļ viņu ērtībām tos pirka un pārdeva tempļa ārējā pagalmā. Lai iegādātos upurus, tur kopā sanāca visdažādāko šķiru pārstāvji. Turpat arī jebkuru ārzemju naudu varēja mainīt pret svētnīcas monētām.

Katram jūdam "par dvēseles salīdzināšanu" ik gadus bija jāsamaksā pusšekels, un tādā veidā iegūtā nauda tika izlietota dievnama uzturēšanai. (Sk. 2. Moz. 30:12-16) Bez tam vēl lielas naudas summas tika atnestas kā labprātīgi upuri, kurus iemaksāja tempļa kasē. Pēc likuma visus citu zemju līdzekļus vajadzēja pārmainīt vietējā naudā, ko sauca par dievnama šekelu un kuru izlietoja svētnīcas kalpošanai. Naudas mainīšana pavēra ceļu krāpšanai un izspiešanai un izvērtās par apkaunojošu veikalu, kļūstot par priesteru peļņas avotu.

Tirgotāji par pārdodamajiem upuru lopiem prasīja pārspīlētas cenas un savā peļņā dalījās ar priesteriem un vecākajiem, kas tādā veidā kļuva bagāti uz tautas rēķina. Dieva pielūdzējus mācīja ticēt, ka, ja viņi nepienesīs upurus, tad pār viņu bērniem un tīrumiem nenāks Kunga svētības. Tādā veidā upuru lopiem tika nodrošinātas augstas cenas, jo tik tālu ceļu atnākušie ļaudis negribēja atgriezties mājās, neizpildījuši ceremoniālo aktu, kura dēļ bija ieradušies.

Lieldienu laikā pienesa daudz upuru, un dievnamā noritēja plaša tirgošanās. Tās radītā drūzmēšanās un kņada vairāk atgādināja trokšņainu lopu tirgu nekā Dievam iesvētītu templi. Bija dzirdama neatlaidīga kaulēšanās, vēršu maurošana, aitu blēšana, baložu dūdošana, naudas gabalu šķindoņa un dusmīga strīdēšanās. Juceklis bija tik liels, ka traucēja dievlūdzējus, un Visaugstākajam teiktie vārdi izgaisa vispārējā templī valdošajā troksnī. Jūdi pārlieku lepojās ar savu dievbijību. Tie priecājās par savu dievnamu un katru par to neatzinīgi izteiktu, nelabvēlīgu vārdu uzskatīja par Dieva zaimošanu. Viņi visai stingri un noteikti pildīja ar to saistītās ceremonijas, bet šo pedantismu pārvaldīja naudas kāre. Tie gandrīz vairs neaptvēra, cik tālu bija aizgājuši no paša Dieva ieceltās kalpošanas sākotnējā mērķa.

Kad Kungs nolaidās uz Sinaja kalna, Viņa klātbūtne šo vietu padarīja svētu. Mozus tūlīt saņēma pavēli kalnu iežogot. Atskanēja Kunga brīdinošie vārdi: "Sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs. Neviena roka lai to neaiztiek, jo tam būs tikt nomētātam ar akmeņiem vai ar bultām nošautam, kas to dara; vai tas ir dzīvnieks, vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam." (2. Moz. 19:12,13) Tā bija mācība, ka jebkura vieta, kur parādās Dieva klātbūtne, ir svēta. Tādēļ arī Dieva nama pagalmu vajadzēja uzskatīt par svētu. Bet, dzenoties pēc pelņas, tas viss tika aizmirsts.

Priesteri un vecākie tika aicināti par Dieva pārstāvjiem tautā. Viņiem bija pienākums novērst nekārtības dievnama pagalmā. Tiem vajadzēja tautai rādīt skaidrības un līdzjūtības piemēru. Viņiem nepieklājās tiekties pēc sava labuma un peļņas, bet vajadzēja ņemt vērā Dieva pielūdzēju stāvokli un vajadzības. Tiem bija pienākums palīdzēt tādiem, kas prasītos upurus nespēja nopirkt, bet viņi to nedarīja. Viņu sirdis bija nocietinājusi mantkārība.

Uz svētkiem ieradās arī ciešanu nomākti, trūkumā un bēdās nonākuši cilvēki. Tur bija akli, tizli, kurli. Dažus pat atnesa uz nestuvēm. Sanāca daudzi, kas bija pārāk trūcīgi, lai Kungam nopirktu visniecīgāko upuri, tik nabadzīgi, ka tiem nepietika līdzekļu pārtikas iegādei, ar ko remdēt savu izsalkumu. Priesteru prasības viņus ļoti apbēdināja. Kaut gan priesteri lepojās ar savu dievbijību un uzskatīja sevi par tautas sargiem un aizbildņiem, tiem pietrūka līdzjūtības un žēlsirdības. Nabagi, slimie un mirstošie velti lūdza palīdzību. Viņu ciešanas priesteru sirdīs nemodināja ne vismazāko līdzjūtību.

Ienākot dievnamā, Jēzus ātri uztvēra visu šo ainu. Viņš ievēroja negodīgos darījumus. Viņš saprata nabadzīgo ļaužu bēdas, kuri domāja, ka bez asins izliešanas tie nesaņems piedošanu par saviem grēkiem. Viņš redzēja sava nama ārējo pagalmu, kas bija padarīts par nesvētas tirdzniecības vietu. Svētā vieta bija pārvērsta par milzīgu naudas maiņas punktu.

Kristus saprata, ka te kaut kas jādara. Tautai lika izpildīt neskaitāmas ceremonijas, pavisam maz paskaidrojot to nozīmi. Dieva pielūdzēji pienesa upurus, nesaprazdami, ka tie ainoja vienīgo pilnīgo Upuri. Tagad viņu vidū nepazīts un negodāts stāvēja Tas, uz ko norādīja visa viņu dievkalpošana. Viņš pats bija devis norādījumus par upuriem. Viņš izprata to simbolisko nozīmi un redzēja, ka tie tagad ir sagrozīti un pārprasti. Garīga pielūgsme bija gandrīz pilnīgi izzudusi. Priesteriem un vecākajiem nebija savienības ar Dievu. Kristus uzdevums bija mācīt pavisam citādu Dieva pielūgšanu.

Stāvēdams uz tempļa pagalma kāpnēm, Kristus ar caururbjošu skatienu vērās ainā, kas norisinājās Viņa priekšā. Ar pravietisku skatu raudzīdamies nākotnē, Viņš redzēja ne tikai nākamos gadus, bet gadu simtus un vēl tālākus laikmetus. Viņš redzēja, kā priesteri un vadoņi nolaupa trūcīgajiem viņu tiesības un aizliedz pasludināt Evaņģēliju nabagiem. Viņš redzēja, kā grēciniekiem tiek noklusēta Dieva mīlestība un Viņa žēlastības dāvanas cilvēki padara par preci. Vērojot šo skatu, Kristus sejā parādās sašutuma, autoritātes un varas izteiksme. Ļaužu uzmanība tagad pievēršas Viņam. Nesvētajā tirdzniecībā iesaistīto acis stīvi raugās Viņa sejā. Tie nespēj novērst savu skatienu. Tie jūt, ka šis Cilvēks lasa viņu apslēptās domas un atklāj visdziļākos motīvus. Daži vēl mēģina aizsegt savas sejas, it kā tur būtu ierakstīti viņu ļaunie darbi un šis caururbjošais skatiens tos varētu izlasīt.

Troksnis ir apklusis. Tirgošanās un kaulēšanās balsis pārtrūkušas. Klusums kļūst mokošs. Klātesošos pārņem baiļu izjūta. Tiem šķiet, ka tie ir nostādīti Dieva soģa krēsla priekšā, lai atbildētu par saviem darbiem. Raugoties Kristū, tie cauri cilvēciskajam ietērpam redz atmirdzam dievišķo dabu. Debesu Majestāte stāv, kā pēdējā dienā stāvēs Tiesnesis, - tagad gan vēl neietērpts tādā godībā, kāda Viņu pavadīs, bet ar tādu pašu spēju redzēt cilvēka dvēseles noslēpumus. Viņa acis pārslīd ļaužu pūlim, ievērojot katru no tiem atsevišķi. Viņa stāvs, šķiet, paceļas tiem pāri pavēlošā cieņā, un Viņa sejā staro dievišķa gaisma. Viņš runā, un šī skaidrā, skanīgā balss - tā pati balss, kas Sinaja kalnā pasludināja bauslību, ko priesteri un vecākie tagad pārkāpj, - ir dzirdama atbalsojamies dievnama velvēs: "Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!"

Lēni kāpdams pa kāpnēm un paceldams no auklām savītu pātagu, Viņš pavēl tirgotājiem atstāt dievnama pagalmu. Enerģiski un ar bardzību, kādu Viņš vēl nekad nebija parādījis, Kristus apgāž naudas mijēju galdus. Nauda šķindēdama krīt uz marmora grīdas. Neviens neiedrošinās apšaubīt Viņa autoritāti. Neviens neiedrošinās apstāties, lai savāktu savu negodīgi iegūto peļņu. Jēzus viņus ar pātagu nesit, tomēr Viņa rokās vienkārši savītā aukla šķiet tik briesmīga kā liesmojošs zobens. Tempļa vecākie, spekulatīvos darījumos iesaistītie priesteri un lopu tirgotāji ar savām avīm un vēršiem steidzas projām ar vienu vienīgu domu - izbēgt no Viņa notiesājošās klātbūtnes.

Ļaužu pūli, kas jūt Jēzus dievišķās dabas izpausmi, pārņem panika. No simtiem nobālušu lūpu izlaužas baiļu kliedzieni. Pat mācekļi trīc un dreb. Tie ir uztraukti par Jēzus vārdiem un rīcību, kas tik ļoti atšķiras no Viņa parastās izturēšanās. Tie atceras, ka par Viņu rakstīts: "Dedzība Tava nama labad Mani ir ēdusi." (Ps. 69:10) Drīz trokšņainais pūlis ar savu tirgošanos ir tālu prom no Kunga nama. Pagalms ir brīvs no nesvētiem darījumiem, un pār nesenās burzmas vietu nolaižas dziļš klusums un svinīgums. Kunga klātbūtne, kas senatnē padarīja svētu kalnu, tagad dara svētu Dieva godam celto templi.

Šķīstīdams dievnamu, Jēzus sevi pieteica kā Mesiju un uzsāka savu darbu. Dieva klātbūtnes iemājošanai celtais templis bija domāts kā uzskates līdzeklis Israēlam un visai pasaulei. No mūžīgiem laikiem pastāv Dieva nodoms, lai katra radītā būtne no spožā un svētā serafa līdz cilvēkam, būtu kā svētnīca, kurā mājotu Radītājs. Grēka dēļ cilvēks pārstāja būt par šādu Dieva templi. Ļaunuma aptumšotā un aptraipītā cilvēka sirds vairs neatklāja Dieva godību. Bet ar Dieva Dēla nākšanu cilvēka miesā Radītāja nodoms tomēr piepildās. Dievs mājo cilvēkā, un ar glābjošās žēlastības palīdzību cilvēka sirds no jauna kļūst par Viņa namu. Dievam bija nodoms, lai Jeruzālemes dievnams pastāvīgi liecinātu par katrai dvēselei piedāvāto augsto stāvokli. Bet jūdi neizprata šīs celtnes nozīmi, ar kuru paši tik ļoti lepojās. Viņi sevi nenodeva par svētnīcu Dieva Garam. Jeruzālemes dievnama pagalms, pilns nesvētas tirgošanās un trokšņa, pārāk skaidri atklāja sirds dievnama stāvokli, ko aptraipīja kaislības un nesvētas domas. Šķīstīdams dievnamu no laicīgiem pircējiem un pārdevējiem, Jēzus darīja zināmu savu misiju šķīstīt sirdis no grēka traipiem - pasaulīgām iekārēm, savtīgām kaislībām un ļauniem ieradumiem, kas sabojā dvēseli. " "(..) drīz ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!" - saka tas Kungs Cebaots. Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus." (Mal. 3:1-3)

"Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat." (1. Kor. 3:16,17) Neviens cilvēks pats nevar izraidīt ļauno pūķi, kas ieņēmis viņa sirdi. Vienīgi Kristus var šķīstīt dvēseles dievnamu. Bet Viņš negrib ielauzties ar varu. Viņš sirdī neienāk kā seno laiku templī, bet saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa." (Atkl. 3:20) Ja Kristus ienāk, tad ne tikai uz vienu dienu, jo Viņš apliecina: "Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, (..), un tie būs Mani ļaudis." (2. Kor. 6:16) "Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos." (Mih. 7:19*) Viņa klātbūtne šķīstīs un svētos dvēseli tā, lai tā varētu būt par svētu templi Kungam, "par Dieva mājokli garā". (Ef. 2:21,22)

Baiļu pārņemti, priesteri un vadītāji bija aizskrējuši no tempļa pagalma, vairīdamies no caururbjošā skata, kas lasīja viņu sirdis. Bēgdami tie ceļā satika citus, kas vēl tikai nāca uz dievnamu; un sauca tiem, lai griežas atpakaļ. Viņi pastāstīja visu, ko bija redzējuši un dzirdējuši. Bet Kristus uz bēgošajiem cilvēkiem noskatījās ar nožēlu gan viņu baiļu dēļ, gan arī tāpēc, ka tie nezināja, kas ir patiesa Dieva pielūgšana. Šajā ainā Viņš saskatīja simbolizētu visas jūdu tautas izkaisīšanu tās ļaunuma un cietsirdības dēļ.

Kāpēc priesteri bēga no tempļa? Kāpēc viņi nepalika pie saviem uzskatiem? Tas, kas pavēlēja aiziet, bija vienkāršs namdara dēls, bez šīs zemes stāvokļa un varas. Kāpēc tie Viņam nepretojās? Kāpēc tie pameta savu negodīgi iegūto peļņu un skrēja prom, paklausot Tā pavēlei, kura āriene bija tik vienkārša?

Kristus runāja ar ķēnišķīgu autoritāti. Viņa stājā, Viņa balss tonī bija kaut kas, kam tie nespēja stāties pretī. No Viņa pavēlošajiem vārdiem tie tagad, daudz labāk kā jebkad agrāk, aptvēra savu patieso stāvokli, ka ir ļaundari un liekuļi. Kad cilvēciskumu caurstrāvoja dievišķā daba, tie Kristus sejā ieraudzīja ne tikai dusmas, bet uztvēra arī Viņa vārdu nozīmi. Viņi jutās kā Mūžīgā Tiesneša priekšā, kad tiem tiek izsacīts spriedums šai un mūžīgajai dzīvei. Uz brīdi tie bija pārliecināti, ka Kristus ir pravietis, un daudzi Viņu atzina par Mesiju. Svētais Gars viņu prātam apgaismoja praviešu izteicienus par Kristu. Bet vai tie ļāvās šai pārliecībai?

Nē, viņi negribēja atgriezties. Viņi saprata, ka Kristus simpatizē nabagiem. Tie apzinājās, ka ir vainīgi savos darījumos, rīkodamies kā izspiedēji. Tāpēc ka Kristus lasīja viņu domas, tie Viņu ienīda. Jēzus atklātie pārmetumi aizskāra viņu pašlepnumu, un tie kļuva greizsirdīgi, jo Kristus ietekme tautā pieauga. Tāpēc tie nolēma prasīt paskaidrojumu, ar kādām tiesībām un uz kādas pilnvaras pamata Viņš tos bija izdzinis.

Lēnām un domīgi, bet ar naidu sirdī tie atkal atgriezās dievnamā. Ak, kāda pārmaiņa bija notikusi viņu prombūtnes laikā! Kad tie bēga, nabagi palika uz vietas. Tagad tie raudzījās uz Jēzu, kura seja izteica līdzjūtību un mīlestību. Ar asarām acīs Viņš uzrunāja ap sevi stāvošos un bailēs trīcošos ļaudis: "Nebīstieties! Es jūs atpestīšu, un jums būs Mani godāt, jo tāpēc Es esmu nācis pasaulē."

Ļaudis spiedās Kristum klāt, neatlaidīgi un aizkustinoši lūgdamies: "Mācītāj, svētī mūs!" Viņa auss dzirdēja ikkatru saucienu. Žēlsirdībā, kas pārspēja mātes maigumu, Viņš dziedināja ikvienu, kāda kaite tam arī nebūtu. Neviens netika atstumts. Mēmo lūpas atvērās, lai slavētu Dievu. Aklie skatīja sava Dziedinātāja vaigu. Cietēju sirdis pildījās ar prieku.

Kad priesteri un dievnama vecākie kļuva par aculieciniekiem šim lielajam darbam, ak, kādu atklāsmi tiem sniedza viss tagad redzētais un dzirdētais! Ļaudis stāstīja par izciestām sāpēm, par pieviltām cerībām, runāja par mokpilnām dienām un bezmiega naktīm. Kad pēdējā cerību dzirkstele šķita izdziestam, Kristus bija viņus dziedinājis. Nasta bija tik smaga, kāds sacīja, bet tagad esmu atradis Palīgu. Viņš ir Dieva Svaidītais, un es savu dzīvi gribu veltīt Viņam. Vecāki aicināja savus bērnus slavēt To, kurš bija izglābis viņu dzīvību. Bērni un jaunatne, tēvi un mātes, draugi un visi klātesošie savas balsis apvienoja pateicībā un slavā. Viņu sirdis pildīja cerība un prieks. Viņu dvēseles pārņēma miers. Tie tagad bija dziedināti gan garīgi, gan ziski. Mājās atgriežoties, viņi pasludināja Jēzus nesalīdzināmo mīlestību.

Izdziedinātie nepievienojās trakojošajam pūlim pie krustā sišanas, kas brēca: "Sit Viņu krustā!" Viņu simpātijas bija Jēzus pusē, jo tie bija izjutuši Viņa lielo līdzjūtību un brīnišķīgo spēku. Tie zināja, ka Viņš ir Pestītājs, jo Viņš tos bija dziedinājis ziski un garīgi. Vēlāk, kad viņi klausījās apustuļu sludināšanu, sirdī uzņemtais Dieva Vārds deva tiem saprašanu. Tie kļuva par Dieva žēlastības izplatītājiem un par Viņa pestīšanas nesējiem.

Pūlis, kas bija aizbēdzis no Dieva nama pagalma, pēc kāda brīža lēnām atkal atgriezās. No paniskajām bailēm ļaudis pa daļai bija attapušies, taču viņu sejas pauda apmulsumu un nedrošību. Ar izbrīnu tie vēroja Jēzus darbību un guva pārliecību, ka Viņā piepildās pravietojumi par Mesiju. Dievnama apgānīšanā galvenokārt bija vainojami priesteri. Tieši viņu rīcības dēļ pagalms tika pārvērsts par tirgus laukumu. Tauta tur bija vainīga samērā maz. Jēzus dievišķā autoritāte uz to gan atstāja savu iespaidu, tomēr priesteru un rakstu mācītāju ietekme bija lielāka. Ļaudis Kristus misiju uzskatīja par kaut ko jaunu un tādēļ jautāja, vai Viņam ir tiesības nostāties pret to, ko bija atļāvuši dievnama priekšnieki. Tie jutās aizvainoti par tirgošanās pārtraukšanu un apslāpēja Svētā Gara pārliecinošo balsi.

Priesteriem un vecākajiem vairāk par visiem citiem vajadzēja Jēzū saskatīt Kunga Svaidīto, jo viņu rokās taču bija Svēto Rakstu ruļļi, kuros atklāta Viņa misija, un tie apzinājās, ka dievnama šķīstīšana ir kaut kas vairāk kā tikai cilvēciskas varas izpausme. Lai kā viņi ienīda Jēzu, tie tomēr nespēja atbrīvoties no domām, ka Viņš varētu būt Dieva sūtīts pravietis, kas nācis atjaunot dievnama svētumu. Šādu baiļu izraisītā godbijībā tie tagad griezās pie Kristus ar jautājumu: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?"

Jēzus jau tiem bija devis zīmi. Apgaismodams viņu sirdis un darīdams Mesijas darbus, Kristus tiem sniedza pārliecinošu pierādījumu par savu sūtību. Kad nu tie vēl prasīja kādu zīmi, Viņš atbildēja ar līdzību, rādīdams, ka lasa viņu sirds ļaunprātību un redz, pie kā tā beidzot novedīs. "Noplēsiet šo templi," Viņš sacīja, "un Es to trijās dienās atkal uzcelšu."

Šiem Jēzus vārdiem bija divkārša nozīme. Viņš norādīja ne tikai uz jūdu dievnama un dievkalpošanas sistēmas izpostīšanu, bet arī uz savu nāvi - savas miesas dievnama nopēšanu. Jūdi jau uz to gatavojās. Atgriežoties dievnamā, priesteri un vecākie ierosināja Jēzu nogalināt, lai tā atbrīvotos no nemiera cēlēja. Bet, kad Viņš runāja par šo nodomu, tie Viņu nesaprata. Tie Viņa vārdus attiecināja vienīgi uz Jeruzālemes dievnamu un ar sašutumu izsaucās: "Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?" Tie sprieda, ka Jēzus ir pelnījis, lai Viņam netic, un tādēļ vēl ciešāk apņēmās no Viņa atteikties.

Kristus nemaz necentās panākt, lai neticīgie jūdi vai pat mācekļi tajā laikā izprastu Viņa vārdus. Jēzus zināja, ka ienaidnieki tos sagrozīs un vērsīs pret Viņu pašu. Tiesas stundā šos vārdus minēs kā apsūdzību un Golgātas kalnā tos pret Viņu vērsīs kā izsmieklu. Bet tagad tos paskaidrot nozīmētu paziņot mācekļiem par savām gaidāmajām ciešanām un izraisīt bēdas, ko tie vēl nespēja izturēt. Arī jūdiem tāds izskaidrojums pāragri atklātu viņu aizspriedumu un neticības rezultātu. Tie jau bija sākuši iet pa ceļu, no kura neatkāpsies, kamēr Kristus tiks nokauts kā Dieva Jērs.

Šos vārdus Jēzus runāja to dēļ, kuri Viņam ticēs. Viņš zināja, ka šie vārdi tiks atkārtoti. Pasā svētkos izsacīti, tie nonāks ausīs tūkstošiem un tiks aiznesti uz visām pasaules malām. Pēc tam, kad Viņš būs augšāmcēlies, šo vārdu nozīme kļūs skaidra. Daudziem tie būs izšķirošs pierādījums tam, ka Viņš ir Dievs.

Garīgās tumsas dēļ pat Jēzus mācekļi bieži vien nesaprata Viņa mācības. Tomēr daudzas no tām tiem kļuva skaidras, redzot vēlāk sekojošos notikumus. Kad Kristus vairs nebija kopā ar tiem, Viņa vārdi to sirdīm kļuva par atbalstu.

Arī attiecībā uz Jeruzālemes dievnamu Pestītāja vārdiem "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu" bija dziļāka nozīme, nekā klausītāji to uztvēra. Kristus bija dievnama pamats un dzīvība. Dievkalpojumi norādīja uz Dieva Dēla upuri. Priesteru kalpošana tika izveidota, lai attēlotu Kristus starpnieka darbu un raksturu. Visa upuru pienešanas sistēma bija norādījums uz Kristus nāvi par pestīšanu pasaulei. Kad lielais notikums, uz kuru gadsimtiem ilgi norādīja ceremoniālā kapošana, būs piepildījies, upuru sistēma vairs nebūs spēkā.

Tā kā viss dievkalpošanas rituāls simbolizēja Kristu, tad, no Viņa šķirts, tas zaudēja jebkādu nozīmi. Izlemjot atteikties no Kristus un nododot Viņu nāvē, jūdi līdz ar to atmeta visu, kas piešķīra nozīmi dievnamam un tā kalpošanai. Tā svētums bija zudis. Nams bija nolemts iznīcībai. No tās dienas upuru pienešanai un ar to saistītajai kalpošanai vairs nebija nekādas jēgas. Līdzīgi Kaina upurim tā neizteica ticību Pestītājam. Nonāvēdami Kristu, jūdi īstenībā izpostīja savu dievnamu. Kristus krustā sišanas brīdī dievnama iekšējais priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai par zīmi, ka ir pienests lielais, īstais Upuris un uz visiem laikiem izbeigusies ēnas kalpošana.

"Es to trijās dienās atkal uzcelšu." Kad Pestītājs nomira, šķita, ka ir uzvarējuši tumsības spēki, kas gavilēja par savu panākumu. Bet īstais Uzvarētājs iznāca no Jāzepa klints kapa. Tā Dievs atbruņoja "visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām". (Kol. 2:15) Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus kļuva tās "svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Kungs, ne cilvēks". (Ebr. 8:2) Cilvēki iekārtoja jūdu saiešanas telti, un cilvēki uzcēla jūdu templi, bet Debesu svētnīcu, kurai zemes svētnīca bija tikai attēls, nav cēlis neviens šīs zemes arhitekts. "Redzi, Vīrs, kam vārds ir Cemaks (atvase) (..). Viņš uztaisīs tā Kunga namu, un Viņš nesīs godības glītumu un sēdēs un valdīs uz sava goda krēsla, un būs priesteris uz sava goda krēsla (..)." (Cak. 6:12,13*)

Upuru kalpošana, kas norādīja uz Kristu, pagāja, bet cilvēku acis tika pievērstas patiesajam Upurim par pasaules grēkiem. Laicīgā priesteru kalpošana izbeidzās, bet mēs raugāmies uz Jaunās Derības starpnieku Jēzu "un izlietajām asinīm, kas spēcīgāk runā nekā Ābela asinis". (Ebr. 12:24) "Ceļš uz svētnīcu vēl nav atklājies, kamēr pastāv pirmā telts (..). Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu Augsto Priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, (..) ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." (Ebr. 9:8-12)

"Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu." (Ebr. 7:25) Lai gan kalpošanu no zemes svētnīcas vajadzēja pārcelt uz Debesu svētnīcu un kaut arī šī svētnīca un mūsu lielais Augstais Priesteris cilvēku skatam tagad ir neredzami, ticīgie no tā necieš nekādu zaudējumu. Pestītāja prombūtne nerada lūzumu viņu sadraudzībā un nesamazina tiem pieejamo spēku. Kamēr Jēzus kalpo Debesu svētnīcā, ar savu Garu Viņš vēl vienmēr atrodas draudzē, virs zemes. Acīm Viņš gan ir apslēpts, bet spēkā paliek apsolījums: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:20) Kaut arī Kristus savu varu ir piešķīris zemes kalpiem, draudzē joprojām ir Viņa dzīvinošā klātbūtne.

"Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris (..), Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie apliecības, jo mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā." (Ebr. 4:14-16)

17. Nikodēms

Jāņa 3:1-17

[167] Nikodēms starp jūdiem ieņēma atbildīgu amatu. Viņš bija ļoti izglītots, neparasti apdāvināts un godāts tautas padomes loceklis. Tāpat kā daudzus citus, arī viņu bija aizkustinājusi Jēzus mācība. Neskatoties uz bagātību, izglītību un godu, pazemīgais Nācarietis to neizprotamā veidā pievilka. No Pestītāja lūpām nākušās mācības uz viņu atstāja dziļu iespaidu, tādēļ viņš šīs brīnišķīgās patiesības vēlējās apgūt pilnīgāk.

Kristus autoritatīvā rīcība dievnama šķīstīšanā bija izraisījusi nepārprotamu priesteru un rakstu mācītāju naidu. Tie baidījās no šī svešinieka varas. Tādu pārdrošību no nepazīstamā Galilejieša nedrīkstēja paciest, tādēļ tie tiecās darīt galu Viņa darbībai. Taču šajā nodomā nebija vienprātības. Atradās daži, kas baidījās stāties pretī Tam, ko tik redzami vadīja Svētais Gars. Tie atcerējās, kā par Israēla vadoņu grēku norāšanu agrāk tika nonāvēti pravieši. Viņi zināja, ka jūdu vergošana pagānu tautām bija sekas tam, ka tie stūrgalvīgi atteicās no Dieva brīdinājumiem un pamācībām. Tie baidījās, ka, sazvērēdamies pret Jēzu, priesteri un vadītāji iet savu tēvu pēdās un tā var sagādāt jaunas ciešanas visai tautai. Līdzīgi domāja arī Nikodēms. Sinedrija apspriedē, kur izplānoja intrigas, Nikodēms deva padomu būt uzmanīgiem un mēreniem. Viņš aizrādīja, ka gadījumā, ja Jēzus patiesi ir apveltīts ar spēku no Dieva, tad būtu bīstami atraidīt Viņa brīdinājumus. Priesteri neuzdrošinājās šo padomu noraidīt un uz laiku neko atklāti pret Kristu neuzsāka.

Dzirdējis Jēzus sludināšanu, Nikodēms ar vislielāko rūpību pētīja pravietojumus par Mesiju. Jo vairāk viņš pētīja, jo stiprāka kļuva viņa pārliecība, ka Jēzus ir īstais, kam jānāk. Tāpat kā daudzus citus Israēlā, viņu ārkārtīgi sāpināja dievnama apgānīšana. Viņš bija aculiecinieks skatam, kad Jēzus izdzina pircējus un pārdevējus. Viņš vēroja dievišķā spēka brīnišķo atklāsmi un redzēja, kā Pestītājs pieņem nabagus un dziedina slimos. Viņš redzēja to priecīgos skatienus un dzirdēja pateicības vārdus. Viņš nevarēja šaubīties, ka Jēzus no Nācaretes ir Dieva Sūtītais.

Nikodēms ļoti ilgojās ar Jēzu parunāt, bet baidījās pie Viņa doties atklāti. Jūdu vadonim būtu pārāk pazemojoši tā apliecināt savas simpātijas vēl tik maz pazīstamam mācītājam. Ja viņa apmeklējums kļūtu zināms Sinedrijam, viņš izpelnītos tikai apsmieklu un nosodījumu. Tādēļ Nikodēms izšķīrās par slepenu sarunu, attaisnodamies ar to, ka arī citi varētu sekot viņa piemēram, ja tas ietu atklāti. Rūpīgi izvaicājis par Pestītāja atpūtas vietu Eļļas kalnā, viņš nogaidīja, kamēr pilsēta iegrima miegā, un devās meklēt Jēzu.

Kristus klātbūtnē Nikodēms izjuta dīvainu biklumu, ko pūlējās noslēpt, izturēdamies mierīgi un ar cieņu. "Rabi," viņš sacīja, "mēs zinām, ka Tu esi mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to." Runādams par Kristus neparastajām mācītāja dāvanām, kā arī par Viņa neparasto spēku darīt brīnumus, tas cerēja nolīdzināt ceļu tālākai sarunai. Viņš gribēja izteikt un iemantot uzticību, bet īstenībā vārdi pauda neticību. Viņš neapliecināja, ka Jēzus ir Mesija, bet tikai Dieva sūtīts mācītājs.

Neatzīdams šo apsveikumu, Jēzus pagriezās pret runātāju, it kā ielūkodamies viņa dvēselē. Savā bezgalīgajā gudrībā Viņš savā priekšā saskatīja patiesības meklētāju. Jēzus zināja Nikodēma apmeklējuma nolūku un, vēlēdamies vēl vairāk padziļināt sava klausītāja pārliecību, sāka runāt tieši par lietu, svinīgi, tomēr laipni aizrādot: "Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības."

Nikodēms bija nācis pie Kunga ar nodomu uzsākt ar Viņu sarunas, bet Jēzus tā priekšā atklāja patiesības principus. Viņš Nikodēmam teica: Tev ne tik daudz vajadzētu rūpēties par teorētiskām atziņām, kā par garīgu atdzimšanu. Tev nav jāapmierina ziņkārība, tev ir nepieciešama jauna sirds. Pirms tu vari novērtēt Debesu lietas, tev jāsaņem jauna dzīvība no augšienes. Kamēr šī jaunā pārmaiņa nav notikusi, diskusijas par Manu autoritāti vai misiju tavas dvēseles pestīšanai neko nevar palīdzēt.

Nikodēms bija dzirdējis Jāni Kristītāju aicinām uz grēku nožēlu un kristību, kā arī norādām tautai uz To, kas kristīs ar Svēto Garu. Viņš pats bija izjutis, cik ļoti jūdiem pietrūka garīguma, ka tos lielā mērā pārvaldīja liekulība un pasaulīga godkāre. Viņš cerēja, ka ar Mesijas nākšanu situācija uzlabosies. Tomēr sirdi skarošā Kristītāja vēsts viņu pašu nebija pārliecinājusi par grēku. Viņš bija stingrs farizejs un lepojās ar saviem labajiem darbiem. Nikodēms tika cienīts savas labdarības un tās devības dēļ, ar kādu tas atbalstīja dievnama kalpošanu, kā rezultātā viņš pats uzskatīja, ka Dieva labvēlība tam jau ir nodrošināta. Viņu vienkārši pārsteidza doma, ka var būt kāda valstība, kas ir par šķīstu, lai viņš to varētu skatīt savā pašreizējā stāvoklī.

Jēzus lietotais tēlainais jaunpiedzimšanas salīdzinājums Nikodēmam nebija pilnīgi svešs. No pagānisma pie Israēla ticības atgriezušos bieži mēdza uzskatīt par tikko piedzimušiem bērniem. Tāpēc viņam vajadzēja aptvert, ka Kristus vārdi nav jāsaprot burtiskā nozīmē. Bet viņš domāja, ka vieta Dieva valstībā tam ir nodrošināta, pateicoties augstākai izcelsmei - kā dzimušam israēlietim. Nikodēms neizjuta, ka viņam būtu vajadzīga kāda pārmaiņa, tāpēc arī bija tik pārsteigts par Pestītāja vārdiem. Viņu kaitināja šo vārdu nepārprotamais tiešums. Farizeja lepnums cīnījās ar godīga patiesības meklētāja ilgām. Viņš brīnījās, kā Kristus var tā runāt, nerespektējot viņa kā rakstu mācītāja stāvokli Israēlā.

Aiz pārsteiguma zaudējis pašsavaldīšanos, viņš Kristum atbildēja ar ironiju: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?" Līdzīgi daudziem citiem, kad skarbas patiesības nonāk līdz sirdsapziņai, viņš parādīja, ka miesīgais cilvēks neizprot Dieva Gara lietas. Viņā nav nekā, kas atsauktos uz garīgumu. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas.

Pestītājs neatspēkoja argumentu ar argumentu. Svinīgi un ar cieņu paceldams savu roku, Viņš šo patiesību atkārtoja ar vēl lielāku uzsvaru: "Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja kāds nepiedzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā."

Nikodēms saprata, ka Kristus šeit norāda uz ūdens kristību un sirds atjaunošanu caur Dieva Garu. Viņš bija pārliecināts, ka stāv Tā priekšā, par kuru bija runājis Jānis Kristītājs.

Jēzus turpināja: "Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars." Pēc dabas sirds ir ļauna, un "vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad nē!" (Īj. 14:4) Neviens cilvēku izgudrojums nevar atrast pretlīdzekli grēkojošai dvēselei. "Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj." (Rom. 8:7) "Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi." (Mat. 15:19) Vispirms jātiek šķīstītam sirds avotam, un tikai tad no tā plūdīs tīras straumes. Kas Debesis cenšas aizsniegt pats ar saviem spēkiem, izpildot baušļus, tas uzsāk neiespējamo. Kam ir tikai uz likumiem balstīta reliģija vai dievbijības forma, tam nav nekādas drošības. Kristīga dzīve nav kāds vecās dzīves paveids vai uzlabojums, bet gan cilvēka dabas pārvēršana. Ir jānomirst savam es un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei, bet šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumdarošais spēks.

Nikodēms joprojām nespēja visu aptvert, tādēļ savas domas ilustrēšanai Jēzus izlietoja vēju. "Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņa pūšanu, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara."

Vēju var sadzirdēt koku zaros, kad tas čabina lapas un ziedus, tomēr pats paliek neredzams, un neviens cilvēks nezina, no kurienes tas nāk un kurp tas iet. Tāpat ir ar Svētā Gara darbību sirdī. To nav iespējams izskaidrot vairāk kā vēja kustību. Cilvēks, iespējams, nevarēs pateikt ne noteiktu laiku, ne vietu, nespēs izsekot visiem apstākļiem savas atgriešanās procesā, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš nav atgriezies. Ar tikpat neredzamu spēku kā vējš Kristus pastāvīgi iedarbojas uz sirdi. Maz pamazām, varbūt pat cilvēkam pašam to neapzinoties, rodas ietekme, kas dvēseli velk pie Kristus. Tā var rasties, domājot par Viņu, lasot Svētos Rakstus vai klausoties dzīva sludinātāja vārdus. Tad piepeši Gars nāk ar tiešu aicinājumu, un sirds ar prieku nododas Jēzum. Daudzi to uzskata par pēkšņu atgriešanos, bet tas ir ilgas Dieva Gara darbības rezultāts, ilgstošs process.

Kaut gan pats vējš ir neredzams, tomēr tā izraisītās darbības rezultāti ir redzami un jūtami. Tāpat arī Svētā Gara darbība parādīsies ikviena tāda cilvēka rīcībā, kas būs sajutis Viņa glābjošo spēku. Kad Dieva Gars iemājo sirdī, tas pārveido dzīvi. Grēcīgas domas tiek aizdzītas, ļauni darbi atstāti, un mīlestība, pazemība un miers ieņem dusmu, skaudības un strīdu vietu. Skumjas nomaina prieks, un seja atspoguļo Debesu gaismu. Neviens neredz to roku, kas paceļ nastu, nedz arī gaismu, kas nolaižas no Debesu pagalmiem. Ticībā nododoties Dievam, dvēsele saņem svētības. Tad spēks, ko neviena cilvēka acs nevar saskatīt, rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības.

Mūsu ierobežotajam prātam nav iespējams saprast atpestīšanas darbu. Tā noslēpums pārsniedz cilvēka atziņu. Tikai tas, kas no nāves pārcelts dzīvībā, kaut cik aptver šo dievišķo īstenību. Atpestīšanas sākumu mēs varam iepazīt jau šeit, savos personīgajos piedzīvojumos, bet tā sekas sniedzas mūžībā.

Jēzum runājot, rakstu mācītāja prātā iespīdēja daži patiesības gaismas stari. Svētā Gara maigā, valdzinošā ietekme skāra viņa sirdi. Tomēr tas vēl pilnīgi neizprata Pestītāja vārdus. Viņu ne tik daudz nodarbināja jaunpiedzimšanas nepieciešamība, kā tās norises veids. Izbrīnījies viņš jautāja: "Kā tas var notikt?"

"Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?" vaicāja Jēzus. Patiešām, tas, kam bija uzticēta tautas garīgā audzināšana, nedrīkstēja nezināt tik svarīgas patiesības. Viņa vārdos bija ietverta mācība, ka Nikodēmam vis nevajadzētu justies aizkaitinātam par šo vienkāršo patiesību, bet gan, ka garīgo jautājumu nezināšanas dēļ tam pienāktos būt daudz pazemīgākās domās pašam par sevi. Taču Kristus runāja ar tādu svinīgu cēlumu un Viņa skats un balss izteica tik sirsnīgu mīlestību, ka Nikodēms, aptverdams savu pazemojošo stāvokli, nejutās aizvainots.

Kad Jēzus paskaidroja, ka Viņa uzdevums virs zemes ir uzcelt garīgu, nevis laicīgu valstību, ieinteresētais klausītājs jutās noraizējies. To redzēdams, Jēzus piebilda: "Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par Debess lietām?" Ja Nikodēms nevarēja saprast Kristus mācību, kas ainoja žēlastības darbu pie sirds, kā viņš spētu aptvert godības pilnās Debesu valstības būtību? Neizprazdams Kristus darba raksturu zemes virsū, viņš nevarēja saprast Kristus darbu Debesīs.

Jūdi, kurus Jēzus izdzina no dievnama, sevi uzskatīja par Ābrahāma bērniem, bet tie bēga no Pestītāja klātbūtnes, jo nespēja panest Viņa atklāto Dieva godību. Ar to viņi pierādīja, ka Dieva žēlastībā nav sagatavoti piedalīties tempļa svētajos dievkalpojumos. Tie dedzīgi pūlējās, lai izskatītos svēti, bet atstāja novārtā sirds svētumu. Būdami sīkumaini bauslības burta kalpi, viņi pastāvīgi pārkāpa bauslības garu. Viņu vislielākā vajadzība bija tieši tā pārmaiņa, ko Kristus skaidroja Nikodēmam - morāla jaunpiedzimšana, šķīstīšanās no grēka un izpratnes un svētuma atjaunošana.

Israēla aklumam pret atdzimšanas darbu nebija nekāda attaisnojuma. Svētā Gara iedvesmā Jesaja rakstīja: "Mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps." (Jes. 64:6) Dāvids lūdza: "Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu." (Ps. 51:12) Ar Ecehiēla starpniecību bija dots apsolījums: "Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manus noteikumus." (Ec. 36:26,27)

Nikodēms bija lasījis šīs Rakstu vietas ar aptumšotu prātu, bet tagad sāka izprast to nozīmi. Viņš aptvēra, ka visstingrākā paklausība burtam vien, attiecināta uz ārēji redzamo dzīvi, nevienam cilvēkam nevar dot tiesības ieiet Debesu valstībā. Cilvēku vērtējumā viņa izturēšanās bija taisna un godājama, bet Kristus klātbūtnē viņš sajuta, ka sirds tomēr nav šķīsta un dzīve nav svēta.

Nikodēmu valdzināja Kristus tuvums. Kad Pestītājs izskaidroja atziņu par jaunpiedzimšanu, viņš ilgojās pēc šīs pārmaiņas sevī. Bet kā to var īstenot? - Un Jēzus atbildēja uz viņa neizteikto jautājumu: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgu dzīvību."

Šī tēma Nikodēmam bija pazīstama. Paaugstinātās čūskas simbols viņam padarīja skaidru Pestītāja misiju. Kad Israēla ļaudis mira no indīgo čūsku kodieniem, Dievs pavēlēja Mozum pagatavot vara čūsku un paaugstināt to draudzes vidū. Tad pa nometni atskanēja vēsts, ka visi, kas uzlūkos šo čūsku, dzīvos. Tauta gluži labi zināja, ka čūskai pašai par sevi nebija spēka palīdzēt. Tas bija Kristus simbols. Kā pēc nāvīgās čūskas līdzības izgatavotais tēls tika paaugstināts sakosto dziedināšanai, tā Tam, kurš tika sūtīts "grēcīgās miesas veidā", vajadzēja kļūt par viņu Pestītāju. (Rom. 8:3) Daudzi israēlieši domāja, ka upuru pienešana jau pati par sevi spēj tos atbrīvot no grēka, bet Dievs gribēja viņiem mācīt, ka tai nav lielāka vērtība kā vara čūskai. Tai tikai vajadzēja viņu domas pievērst Pestītājam. Lai dziedinātu savas brūces vai saņemtu grēku piedošanu, tie paši no sevis neko nespēja darīt; tie varēja vienīgi uzticēties Dieva dāvanai. Lai dzīvotu, viņiem vajadzēja uzlūkot.

Čūsku sakostie varēja arī vilcināties un nepaklausīt. Tie varēja jautāt, kāds spēks var būt tādam vara simbolam? Tie varēja pieprasīt zinātnisku izskaidrojumu. Tomēr nekāds paskaidrojums netika dots. Viņiem vienkārši vajadzēja pieņemt Mozus izteikto Dieva priekšlikumu. Atteikties uzlūkot nozīmēja mirt.

Strīdi un diskusijas dvēseli neapgaismo. Lai dzīvotu, mums ir jāuzlūko. Nikodēms saņēma mācību un aiznesa to sev līdz. Viņš sāka pētīt Rakstus pavisam citā gaismā, ne lai diskutētu par kādu teoriju, bet lai iegūtu dzīvību savai dvēselei. Padodoties Svētā Gara vadībai, viņš tagad iepazinās ar Debesu valstību.

Mūsdienās tūkstošiem ir jāiemācās tā pati patiesība, kuru no paaugstinātās vara čūskas vajadzēja apgūt Nikodēmam. Tie paļaujas uz savu paklausību Dieva likumiem, domādami ar to iegūt Viņa labvēlību. Kad tiem liek uzlūkot Jēzu un ticēt, ka Viņš tos glābj, vienīgi pateicoties savai žēlastībai, tie izsaucas: "Kā tas var notikt?"

Tāpat kā Nikodēmam, arī mums jābūt gataviem ieiet dzīvībā pa to vienīgo ceļu, ko gāja grēcinieku Vadonis. Izņemot Kristu, "nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana". (Ap. d. 4:12) Ticībā gan mēs saņemam Dieva žēlastību, bet ticība nav mūsu glābēja. Tā neko nepelna. Tā ir roka, ar ko mēs satveram Kristu un attiecinām uz sevi Viņa nopelnus - dziedināšanu no grēka. Bez Dieva Gara mēs pat nevaram atgriezties. Raksti par Kristu saka, ka "Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas". (Ap. d. 5:31) Kā piedošana, tā arī atgriešanās nāk no Kristus.

Kā tad mēs tiekam glābti? "Kā Mozus paaugstinājis tuksnesī čūsku", tāpat ir paaugstināts Cilvēka Dēls, lai ikviens čūskas sakostais un pieviltais, Viņu uzlūkojot, varētu dzīvot. "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29) No krusta starojošā gaisma atklāj Dieva mīlestību, un tā mūs velk pie Viņa. Ja mēs tai nepretojamies, tad tiekam vadīti krusta pakājē, lai nožēlotu grēkus, kas piesita krustā Pestītāju. Tad Dieva Gars caur ticību rada dvēselē jaunu dzīvību. Domas un tieksmes tiek saskaņotas paklausībā Kristum. Sirds un prāts tiek radīti no jauna Tā līdzībā, kas darbojas mūsos, pakļaujot sev visas lietas. Tad Dieva likums tiek ierakstīts prātā un sirdī, un mēs līdz ar Kristu varam sacīt: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs." (Ps. 40:9)

Sarunā ar Nikodēmu Jēzus atklāja atpestīšanas plānu un savu misiju zemes virsū. Nevienā no savām vēlākajām sarunām Viņš nekur nav tik pilnīgi, soli pa solim izskaidrojis to darbu, kas obligāti jāveic visu to sirdīs, kuri iemantos Debesu valstību. Pašā savas atklātās darbības sākumā Jēzus šo patiesību atklāja Sinedrija loceklim, sevišķi asam prātam un tautā atzītam skolotājam. Tomēr Israēla vadoņi neapsveica gaismu. Nikodēms patiesību paslēpa savā sirdī, un trīs gadus no tās, šķiet, bija pavisam maz augļu.

Bet Jēzus pazina augsni, kurā bija kaisījis sēklu. Naktī vientuļajā kalnā vienīgajam klausītājam teiktie vārdi nebija zuduši. Kādu laiku gan Nikodēms atklāti neapliecināja Kristu, bet vēroja Viņa dzīvi un pārdomāja Viņa mācības. Sinedrija padomē viņš atkārtoti aizkavēja priesteru plānus Jēzu iznīcināt. Kad Viņu piesita krustā, Nikodēms atcerējās Eļļas kalnā teiktos vārdus: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." Tad slepenās sarunas gaisma apspīdēja krustu Golgātas kalnā, un Nikodēms Jēzū ieraudzīja pasaules Pestītāju.

Pēc Kunga pacelšanās Debesīs, kad mācekļi bija vajāšanu izklīdināti, Nikodēms bez bailēm iznāca atklātībā. Viņš savu bagātību izlietoja jaunās draudzes atbalstīšanai, ko jūdi bija cerējuši iznīcināt līdz ar Kristus nāvi. Briesmu laikā viņš, piesardzīgais un šaubīgais, stāvēja stingri kā klints, stiprinādams mācekļu ticību un nodrošinādams ar līdzekļiem Evaņģēlija darba turpināšanu. Viņu apsmēja un vajāja tie, kas agrāk tam bija parādījuši godu. Viņš kļuva nabags šajā pasaulē, bet nesvārstījās ticībā, kuras sākums bija nakts saruna ar Jēzu.

Nikodēms šīs satikšanās stāstu darīja zināmu Jānim, un tas tagad ir uzrakstīts par mācību miljoniem. Tur izteiktās patiesības šodien ir tikpat svarīgas, kā tanī svinīgajā naktī tumšajā kalnā, kad jūdu rakstu mācītājs atnāca, lai no vienkāršā Galilejas Skolotāja mācītos dzīvības ceļu.

18. "Viņam vajag augt"

Jāņa 3:22-36

[178] Kādu laiku Jāņa Kristītāja ietekme tautā bija lielāka nekā rakstu mācītāju, priesteru vai vadītāju ietekme. Ja viņš būtu pasludinājis sevi par Mesiju un aicinājis uz sacelšanos pret Romu, priesteri un tauta būtu pulcējušies zem viņa karoga. Sātans turēja gatavībā visdažādākos motīvus, kas ierosina pasaules iekarotāju godkāri, lai tos uzspiestu Jānim Kristītājam. Bet viņš nelokāmi noraidīja bagātīgo kukuli. Sev pievērsto uzmanību tas novirzīja uz Jēzu.

Tagad viņš popularitātes uzplūdus redzēja novirzāmies no sevis uz Pestītāju. Dienu pēc dienas ļaužu pūlis ap viņu mazinājās. Kad Jēzus no Jeruzālemes nonāca Jordānas apgabalā, ļaudis gāja klausīties Viņu. Kristus mācekļu skaits ik dienas pieauga. Daudzi nāca kristīties, un, kaut gan Jēzus pats nekristīja, Viņš šo darbu ļāva izpildīt saviem mācekļiem. Tā Viņš apzīmogoja sava priekšteča misiju. Bet Jāņa mācekļi uz Jēzus pieaugošo popularitāti noraudzījās ar greizsirdību. Tie bija gatavi kritizēt Viņa darbu, un nepagāja nemaz ilgs laiks, kad tāda izdevība arī radās. Starp tiem un jūdiem tika izvirzīts jautājums, vai kristības spēj dvēseli šķīstīt no grēkiem. Viņi apgalvoja, ka Jēzus kristības būtiski atšķiroties no Jāņa kristībām. Drīz tie jau uzsāka strīdu ar Kristus mācekļiem par to, kādus vārdus būtu pareizi lietot kristību brīdī, un beidzot vispār apstrīdēja Kristus mācekļu tiesības kristīt.

Jāņa mācekļi griezās pie sava meistara ar sūdzību, sacīdami: "Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, Tas, lūk, kristī, un visi iet pie Viņa." Ar šiem vārdiem sātans Jāni it kā izaicināja. Lai gan Jāņa misija šķita izbeidzamies, tam tomēr bija iespēja kavēt Kristus darbu. Ja viņš būtu sācis pats sevi žēlot un izrādījis bēdas vai vilšanos par to, ka tiek atstāts, tad būtu iesējis nesaskaņu sēklu, kas izraisītu skaudību un greizsirdību, ar ko visai nopietni tiktu apgrūtināts Evaņģēlija progress.

Jānim pēc dabas bija tās pašas kļūdas un vājības, kas pārējiem cilvēkiem, bet dievišķās mīlestības pieskāriens to bija pārveidojis. Viņš dzīvoja atmosfērā, kas nebija patmīlības un godkāres sabojāta, un stāvēja pāri greizsirdības dīgļiem. Viņš neizrādīja līdzjūtību saviem neapmierinātajiem mācekļiem, bet atklāja, cik skaidri izprot savas attiecības ar Mesiju un cik priecīgi apsveic To, kuram bija sagatavojis ceļu.

Viņš sacīja: "Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no Debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdus, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi." Jānis sevi attēloja kā draugu, kas izpilda vēstneša lomu starp saderinātajiem, sagatavodams ceļu kāzām, un, kad līgavainis saņem savu līgavu, drauga uzdevums ir izpildīts. Viņš priecājas par to cilvēku laimi, kuru savienošanos pats ir veicinājis. Tā Jānis tika aicināts vadīt ļaudis pie Jēzus, un tagad priecājās, redzot Pestītāja darba panākumus. Viņš sacīja: "Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā."

Ticībā uzlūkodams Pestītāju, Jānis sasniedza pašaizliedzības kalngalus. Viņš necentās ļaudis saistīt pie sevis, bet pūlējās viņu domas pacelt arvien augstāk, līdz tās atrastu dusu Dieva Jērā. Viņš pats bija tikai "saucēja balss tuksnesī". Tagad viņš ar prieku apsveica klusumu un aizmirstību, lai visu acis varētu pievērsties Dzīvības Gaismai.

Tie, kas ir uzticīgi savam Dieva vēstneša aicinājumam, netieksies pēc pagodinājuma. Mīlestība pret Kristu noslāpēs mīlestību pret sevi. Tie nepieļaus, ka dārgo Evaņģēlija darbu posta sacensība. Tie atzīs, ka viņu pienākums ir sludināt tā, kā to darīja Jānis Kristītājs: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29) Tie paaugstinās Jēzu, un līdz ar Viņu tiks paaugstināts arī cilvēks. "Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem." (Jes. 57:15)

Pravieša dvēsele, brīva no pasaules, bija dievišķās gaismas pildīta. Kad tas liecināja par Pestītāja godību, viņa vārdi bija gandrīz tādi paši, kādus Kristus izteica sarunā ar Nikodēmu. Jānis sacīja: "Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no Debesīm, tas ir pār visiem (..). Jo, ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod savu Garu." Kristus varēja teikt: "Es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis." (Jāņa 5:30) Par Viņu bija pasludināts: "Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību, tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi ir svaidījis ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem." (Ebr. 1:9) Tēvs Viņam Svēto Garu piešķīra "bez mēra".

Tāpat notiek ar Kristus sekotājiem. Debesu gaismu mēs varam saņemt tikai tad, kad esam ar mieru atbrīvoties no sava es. Mēs nevaram spriest par Dieva raksturu, ne arī ticībā pieņemt Kristu, ja negribam visas domas nodot paklausībā Pestītājam. Visiem, kas tā dara, Svētais Gars tiek dots bez mēra. Kristū "mājo visa dievības pilnība redzamā veidā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi". (Kol. 2:9,10)

Jāņa mācekļi bija ziņojuši, ka visi cilvēki dodas pie Kristus, bet pats Jānis, visu saprazdams labāk, uzsvēra: "Viņa liecību neviens nepieņem." Tikai daži bija gatavi pieņemt Viņu kā Pestītāju no grēka. Bet, "kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs." "Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība." Nav nozīmes uzsākt strīdu par to, kuras kristības šķīsta no grēka - Kristus vai Jāņa. Tā ir Kristus žēlastība, kas dod dzīvību dvēselei. Bez Kristus kristība, kā kura katra kalpošana, ir tikai nenozīmīga forma. "Kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs."

Par Kristus darba panākumiem, kurus Jānis Kristītājs uzņēma ar tādu prieku, tika ziņots arī Jeruzālemes autoritātēm. Priesteri un rabīni izjuta greizsirdību jau Jāņa ietekmes dēļ, redzot tautu atstājam sinagogas un dodoties uz tuksnesi. Bet te atradās Kāds, kas ar vēl lielāku spēku piesaistīja ļaužu masas. Nē, Israēla vadoņi negribēja sacīt kopā ar Jāni: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā." Ar jaunu apņēmību tie cēlās, lai darītu galu Tā darbībai, kas viņiem atņēma ļaudis.

Jēzus zināja, ka tie netaupīs nekādas pūles, lai radītu šķelšanos starp Jāņa un Viņa mācekļiem. Viņš saprata, ka savelkas negaiss, kas aizraus vienu no vislielākajiem praviešiem, kāds jebkad pasaulei dots. Gribēdams izvairīties no katra pārpratuma un nevienprātības iemesla, Viņš klusi pārtrauca savu darbu un aizgāja uz Galileju. Arī mums, paliekot uzticīgiem patiesībai, vajadzētu censties izvairīties no visa, kas varētu kļūt par cēloni nevienprātībai un pārpratumiem, jo ik reizes, kad kaut kas tamlīdzīgs notiek, iznākums ir dvēseļu zaudēšana. Vienmēr, kad rodas apstākļi, kas draud izraisīt šķelšanos, mums jāseko Jēzus un Jāņa Kristītāja piemēram.

Jānis tika aicināts par vadītāju reformācijas darbam. Tādēļ viņa mācekļiem draudēja briesmas visu uzmanību pievērst cilvēkam, domājot, ka darba panākumi atkarīgi no viņa personīgajām pūlēm, un aizmirst, ka Jānis ir tikai ierocis Dieva rokās. Tomēr Jāņa darbs vēl nebija pietiekams, lai liktu pamatu kristīgajai draudzei. Kad viņš nobeidza savu misiju, atlika vēl daudz kas tāds, ko viņa liecināšana nespēja paveikt. Jāņa mācekļi to nesaprata. Redzot Jēzu nākam, lai turpinātu darbu, tie jutās greizsirdīgi un neapmierināti.

Šie draudi pastāv arī tagad. Dievs aicina kādu cilvēku padarīt zināmu darbu. Kad tas to ir paveicis tik tālu, cik spējis, Kungs kādam citam liek to turpināt. Bet līdzīgi Jāņa mācekļiem daudzi domā, ka darba panākumi atkarīgi no pirmā darbinieka. Tādēļ uzmanība tiek piesaistīta cilvēkam, nevis Dievam, radot greizsirdību un sabojājot Dieva darbu. Tādā neatbilstošā veidā pagodinātais darbinieks padodas kārdinājumam paļauties uz sevi. Viņš nespēj saskatīt savu atkarību no Dieva. Ļaudis tiek mācīti paļauties uz citu cilvēku vadību, ieslīgstot maldos, kas ved prom no Dieva.

Dieva darbs nedrīkst nest cilvēka līdzību vai nosaukumu. Laiku pa laikam Kungs izlieto dažādus līdzekļus, ar kuriem Viņa nodoms vislabāk var tikt izpildīts. Laimīgi ir tie, kas labprātīgi pazemojas, sacīdami kopā ar Jāni Kristītāju: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā."

19. Pie Jēkaba akas

Jāņa 4:1-42

[183] Ceļā uz Galileju Jēzus gāja cauri Samarijai. Kad Viņš sasniedza skaisto Sihemas ieleju, bija tieši pusdienas laiks. Ielejas sākumā atradās Jēkaba aka. No ceļojuma noguris, Viņš apsēdās pie tās atpūsties, kamēr mācekļi aizgāja pirkt pārtiku.

Jūdi un samarieši dzīvoja rūgtā ienaidā un, cik vien iespējams, izvairījās no jebkādiem darījumiem vai savstarpējas saskares. Nepieciešamības gadījumos tirdzniecību ar samariešiem rabīni uzskatīja par atļautu, bet visi sabiedriskie kontakti ar tiem tika nosodīti. Jūdi no samariešiem neko neaizņēmās, nepieņēma arī nekādu laipnības izrādīšanu, pat ne maizes gabalu vai ūdens krūzi. Pirkdami pārtiku, mācekļi rīkojās saskaņā ar savas tautas paradumu. Bet tālāk par to viņi negāja. Kristus mācekļiem pat prātā nenāca lūgt no samariešiem kādu labvēlību vai arī kaut kādā veidā tiem palīdzēt.

Kad Jēzus nosēdās pie akas, Viņš bija izsalcis un izslāpis. Kopš rīta bija noiets garš ceļa gabals, un tagad Viņu spieda karstā pusdienas saule. Slāpes vēl pavairoja doma par vēso, atspirdzinošo ūdeni, kas šķita tik tuvu un tomēr neaizsniedzams, jo Viņam nebija ne virves, ne ūdens trauka, un aka bija dziļa. Kristus dalījās visas cilvēces liktenī un tādēļ gaidīja, kad kāds nāks smelt ūdeni.

Akai tuvojās kāda samariešu sieviete un, nelikdamās ne zinis par Viņa klātbūtni, piepildīja savu krūzi ar ūdeni. Kad viņa pagriezās, lai aizietu, Jēzus tai lūdza iedot padzerties. No šāda pakalpojuma neviens austrumnieks neatteicās, jo tur ūdeni sauca par "Dieva dāvanu". Pasniegt malku ūdens izslāpušam ceļiniekam uzskatīja par tik svētu pienākumu, ka tuksneša iemītnieki arābi bija gatavi mainīt pat sava ceļa virzienu, lai tikai to izpildītu. Tomēr naids starp jūdiem un samariešiem sievietei liedza šo laipnību piedāvāt Jēzum. Pestītājs meklēja atslēgu uz viņas sirdi un ar dievišķās mīlestības izraisītu smalkjūtību nevis piedāvāja, bet lūdza pakalpojumu. Laipnības piedāvājumu varēja noraidīt, bet uzticība modina uzticību. Debesu Ķēniņš nāca pie šīs izstumtās dvēseles, lūgdams kādu pakalpojumu no viņas rokām. Viņš, kas bija radījis okeānu, kas pārvalda ūdens dziļumus, kas lika izplūst upēm un avotiem virs zemes, tagad noguris atpūtās pie Jēkaba akas un ūdens malka dēļ bija atkarīgs no kādas svešinieces laipnības.

Sieviete redzēja, ka Jēzus bija jūds. Pārsteigumā tā pat aizmirsa izpildīt Viņa lūgumu, bet mēģināja uzzināt iemeslus. Viņa sacīja: "Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?"

Jēzus atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni." Tu brīnies, ka Es tev lūdzu tik mazu laipnību kā ūdens malku no akas pie mūsu kājām. Ja tu būtu Mani lūgusi, Es tev dotu dzert mūžīgās dzīvības ūdeni.

Sieviete nesaprata Kristus vārdus, bet juta to svinīgo nozīmi. Viņas vieglā, paviršā izturēšanās izmainījās. Domādama, ka Jēzus runā par aku viņu priekšā, tā sacīja: "Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris?" Sieviete savā priekšā redzēja tikai izslāpušu ceļinieku, nogurušu un noputējušu. Domās viņa To salīdzināja ar godāto sentēvu Jēkabu. Sirdī viņa glabāja tās pašas visiem cilvēkiem tik dabīgās jūtas, ka neviena cita aka nav salīdzināma ar to, ko rakuši tēvi. Viņa atskatījās pagātnē uz tēviem un raudzījās nākotnē uz Mesijas nākšanu, kamēr sentēvu cerība, pats Mesija, stāvēja blakus, bet tā Viņu nepazina. Cik daudzas slāpstošas dvēseles arī šodien, atrodoties pie pašas dzīvības akas, ar skatieniem atspirdzinājumu meklē kaut kur tālumā. "Nesaki savā sirdī: kas uzkāps Debesīs? - tas ir, lai novestu zemē Kristu, - nedz arī: kas nokāps bezdibenī? - tas ir, uzcelt Kristu no miroņiem (..). Tuvu pie tevis ir tas Vārds, tavā mutē un tavā sirdī (..). Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts." (Rom. 10:6-9) Jēzus tūlīt neatbildēja par sevi, bet ar svinīgu nopietnību sacīja: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei."

Kas savas slāpes cenšas dzesēt pie šīs pasaules akām, tas dzer, lai atkal slāptu. Cilvēki visur ir neapmierināti. Viņi ilgojas pēc kaut kā, kas remdētu dvēseles vajadzības, un tikai Viens spēj to izdarīt. Pasaules vajadzība un "visu tautu Ilgas" ir Kristus. Dievišķā žēlastība, ko spēj dot vienīgi Viņš, ir kā dzīvs ūdens, kas šķīsta, atspirdzina un stiprina dvēseli.

Jēzus neizteica domu, ka saņēmējam būtu pietiekams jau viens pats dzīvības ūdens malks. Kas baudījis Kristus mīlestību, tas pastāvīgi ilgosies saņemt to vēl vairāk un neko citu vairs nemeklēs. Pasaules bagātības, gods un izpriecas viņu vairs nevaldzinās. Viņa sirds pastāvīgais sauciens būs: "Vairāk Tevis!" Un Tas, kas dvēselei atklāj tās vajadzības, gaida, lai apmierinātu radušos izsalkumu un slāpes. Visi cilvēku krājumi un atbalsti reiz izbeigsies. Akas kļūs tukšas, dīķi izžūs, bet mūsu Pestītājs ir kā neizsīkstošs avots. Mēs varam dzert un atkal dzert un arvien atrast jaunu krājumu. Cilvēkā, kurā iemājo Kristus, atrodas svētību avots - ūdens avots, kas "verd mūžīgai dzīvei". No šī avota var smelt spēku un žēlastību visām dvēseles vajadzībām.

Kad Jēzus runāja par dzīvības ūdeni, samariete raudzījās uz Viņu ar izbrīna pilnu uzmanību. Viņš bija pamodinājis interesi un izraisījis vēlēšanos pēc dāvanas, par kuru tikko stāstīja. Sieviete nojauta, ka runa nav par ūdeni no Jēkaba akas, jo to viņa bija pastāvīgi lietojusi, dzērusi un atkal slāpusi. "Kungs," viņa sacīja, "dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt."

Tagad Jēzus sarunu vērsa citā virzienā. Pirms šī dvēsele no Kristus varēja saņemt ilgoto dāvanu, tai vajadzēja atzīt savus grēkus un pieņemt Pestītāju. "Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" - Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." " Ar to viņa cerēja novērst visus tālākos jautājumus šajā virzienā, bet Pestītājs turpināja: "Tu pareizi esi sacījusi: "Man nav vīra," jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību."

Klausītāja nodrebēja. Noslēpumaina roka šķirstīja viņas dzīves stāsta lappuses, atklādama to, ko tā cerēja uz visiem laikiem apslēpt. Kas gan bija Tas, kas varēja lasīt viņas dvēseles dziļumus? Prātā ienāca domas par mūžību, par pastaro tiesu, kad viss, kas tagad apslēpts, kļūs skaidri redzams. Šīs pārdomas pamodināja sirdsapziņu.

Viņa neko nevarēja noliegt, bet tikai mēģināja izvairīties no tik nevēlama temata pieminēšanas. Dziļā bijībā tā sacīja: "Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis." Tad, cerēdama apklusināt vainas apziņu, viņa pievērsās strīdīgiem reliģiskiem jautājumiem. Ja šis cilvēks bija pravietis, tad Viņš noteikti varēs paskaidrot, kāpēc šajos jautājumos valda tādas domstarpības.

Jēzus pacietīgi ļāva viņai virzīt sarunu pēc savas vēlēšanās. Viņš nogaidīja izdevīgu brīdi, kad atklāt patiesību. "Mūsu tēvi," viņa sacīja, "ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz." Tieši pretī bija Garicima kalns. Tā templis bija izpostīts, atlicis vienīgi altāris. Pielūgšanas vieta jau no seniem laikiem bija strīdīgs jautājums starp jūdiem un samariešiem. Daži no samariešu tautas priekštečiem agrāk piederēja pie Israēla, bet viņu grēku dēļ Kungs pieļāva, ka tos uzvar elku pielūdzēju tauta. Daudzu paaudžu laikā viņi bija sajaukušies ar elku pielūdzējiem, kuru reliģija pamazām izkropļoja viņu reliģiju. Ir taisnība, ka tie savus elkus lietoja tikai, lai uzskatāmāk varētu atcerēties dzīvo Dievu, Visuma Valdnieku, taču ļaudis tā rezultātā sāka godināt savus pagatavotos tēlus.

Kad Ezras dienās tika atjaunots Jeruzālemes dievnams, samarieši gribēja pievienoties jūdiem tā celšanā. Šo priekšrocību viņiem liedza, un tā starp abām tautām izauga nesamierināms naids. Samarieši Garicima kalnā uzcēla templi - sāncensi. Tur viņi pielūdza saskaņā ar Mozus bauslību, kaut arī pilnīgi neatteicās no elkdievības. Bet viņus pastāvīgi vajāja nelaimes; ienaidnieki izpostīja dievnamu, un likās, ka tie atrodas zem lāsta. Tomēr viņi joprojām ievēroja savas tradīcijas un dievkalpošanas formas. Viņi negribēja atzīt Jeruzālemes templi par Dieva namu, nedz arī pieņemt, ka jūdu reliģija ir pārāka par viņu reliģiju.

Atbildēdams sievietei, Jēzus sacīja: "Tici Man, sieva, nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem." Ar to Jēzus pierādīja, ka ir brīvs no jūdu aizspriedumiem pret samariešiem. Tagad Viņš gribēja lauzt šīs sievietes aizspriedumus pret jūdiem. Atsaukdamies uz to, ka samariešu ticību ir sabojājusi elkdievība, Viņš atklāti pateica, ka lielās pestīšanas patiesības uzticētas jūdiem un Mesijam jānāk no viņu vidus. Svētajos Rakstos tiem bija dots skaidrs Dieva rakstura un Viņa valdīšanas principu attēlojums. Jēzus sevi ierindoja starp jūdiem, kuriem ir atklāta dievatziņa.

Pestītājs vēlējās pacelt samarietes domas pāri formu un ceremoniju strīdīgajiem jautājumiem. Tādēļ Viņš sacīja: "Stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā."

Šeit tika izteikta tā pati atziņa, ko Jēzus atklāja Nikodēmam: "Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." (Jāņa 3:3) Cilvēki netuvojas Debesīm, apmeklējot kādu svētu kalnu vai templi. Reliģiju nedrīkst ierobežot ar ārējām formām vai ceremonijām. Reliģija, kas nāk no Dieva, ir vienīgā reliģija, kas ved pie Dieva. Lai Viņam pareizi kalpotu, mums jāatdzimst no dievišķā Gara. Tas šķīsta sirdi un atjauno prātu, dodot mums jaunas spējas mīlēt un atzīt Dievu. Tad tas mūs vada labprātīgā paklausībā visām Dieva prasībām. Tā ir patiesā pielūgšana. Tie ir Svētā Gara augļi. Katra sirsnīga lūgšana ir Gara iedvesta un kā tāda Dievam patīkama. Kur vien kāda dvēsele tiecas pēc Dieva, tur izpaužas Gara darbība, jo šai dvēselei vēlas atklāties pats Dievs. Viņš meklē tādus pielūdzējus. Viņš gaida, lai tos uzņemtu un darītu par saviem dēliem un meitām.

Samarieti ļoti ietekmēja Jēzus vārdi. Nekad vēl viņa nebija dzirdējusi tādas domas - ne no savas tautas priesteriem, ne no jūdiem. Kad tika atklāta viņas dzīves pagātne, šī sieviete sajuta arī savu lielo vajadzību. Viņa saprata savas dvēseles slāpes, kuras Ziharas akas ūdens nekad nevarēja apmierināt. Nekas, ar ko tā līdz šim bija saskārusies, nebija pamudinājis viņu tiekties pēc kaut kā augstāka. Jēzus sievieti pārliecināja, ka lasa viņas dzīves noslēpumus, tomēr tā juta, ka Viņš to dara kā labs draugs, kas to mīl un jūt līdzi. Kaut gan Jēzus klātbūtnes svētums nosodīja grēku, tomēr Viņš nebija izteicis nevienu apsūdzošu vārdu, bet stāstīja tikai par Dieva žēlastību, kas var atjaunot dvēseli. Viņai radās zināma pārliecība par Jēzus būtību. Prātā pamodās jautājums: "Vai tikai Tas nav ilgi gaidītais Mesija?" Tādēļ viņa sacīja: "Es zinu, ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs." Jēzus atbildēja: "Es tas esmu, kas ar tevi runā."

Kad sieviete dzirdēja šos vārdus, viņas sirdī uzplauka ticība. Viņa pieņēma no dievišķā Skolotāja lūpām izteikto brīnišķo paziņojumu.

Samarietes prāts bija atvērts. Viņa bija gatava uz vislielāko atklāsmi, jo interesējās par Svētajiem Rakstiem, un Svētais Gars sagatavoja tās prātu uzņemt vairāk gaismas. Viņa bija pētījusi Vecās Derības apsolījumu - "Pravieti, kāds Es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet Viņu!" (5. Moz. 18:15) Viņa ilgojās šo pravietojumu saprast. Tagad viņai uzausa jauna gaisma. Garīgās dzīvības ūdens, ko Kristus sniedz katrai slāpstošai dvēselei, jau sāka ieplūst viņas sirdī. Kunga Gars darbojās.

Skaidro, vienkāršo liecību, ko Kristus sniedza šai sievietei, nebija iespējams dot paštaisnajiem jūdiem. Ar tiem runādams, Kristus bija daudz atturīgāks. Samarietei Viņš atklāja to, ko nekad nepateica jūdiem un pat mācekļiem vēlāk piekodināja turēt kā noslēpumu. Jēzus redzēja, ka viņa savas zināšanas izmantos, aicinādama citus dalīties Dieva žēlastībā.

Kad mācekļi atgriezās, tie bija pārsteigti, atrazdami savu Meistaru runājam ar samarieti. Viņš nebija dzēris atspirdzinošo ūdeni, ko bija licis atnest, un arī nepārtrauca sarunu, lai nobaudītu ēdienu, ko mācekļi bija nopirkuši. Kad sieviete aizgāja, mācekļi aicināja Jēzu ēst, bet Viņš klusēja, it kā nogrimis dziļās pārdomās. Kristus seja izstaroja gaismu, un tie baidījās traucēt Viņa savienību ar Debesīm. Tomēr mācekļi zināja, ka Jēzus ir noguris un izsalcis, tādēļ uzskatīja par savu pienākumu atgādināt par Viņa ziskajām vajadzībām. Jēzus gan atzina viņu mīlestības pilno gādību, bet sacīja: "Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat."

Mācekļi brīnījās, kas gan varētu būt atnesis Viņam ēst, bet Kristus paskaidroja: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu." (Jāņa 4:34) Jēzus priecājās, ka Viņa vārdi bija pamodinājuši sievietes sirdsapziņu. Viņš redzēja samarieti dzeram dzīvības ūdeni, kas līdz ar to remdināja paša izsalkumu un slāpes. Kad Pestītājs varēja pildīt savu sūtību, kuras dēļ bija atstājis Debesis, tas Viņu stiprināja darbam un pacēla pāri cilvēciskajām vajadzībām. Kalpot dvēselei, kas alkst un slāpst pēc patiesības, Viņam bija daudz patīkamāk nekā ēst un dzert. Tā bija Viņa ieprieca un atspirdzinājums. Labdarība bija Viņa dvēseles dzīvība.

Mūsu Pestītājs slāpst pēc atzinības. Viņš alkst pēc to ļaužu līdzjūtības un mīlestības, kurus atpircis ar savām asinīm. Viņam ir neizsakāmas ilgas, lai cilvēki nāktu pie Viņa un iegūtu dzīvību. Kā māte no sava mazā bērna gaida pirmo atzinības smaidu, kas vēsta par saprāta ausmu, tā Kristus vēro pateicīgas mīlestības izpausmi, kas liecina par garīgas dzīvības sākumu dvēselē.

Klausoties Kristus vārdus, samariete sajuta lielu prieku. Atklāsme bija brīnišķa un pāri plūstoša spēka pilna. Pametusi savu ūdens krūzi, tā atgriezās pilsētā, lai vēsti aiznestu citiem. Jēzus zināja, kāpēc viņa tā aizsteidzās. Ūdens krūzes atstāšana nepārprotami liecināja par dzirdēto vārdu iespaidu. Viņa dega nepacietībā iegūt dzīvības ūdeni. Viņa aizmirsa, kāpēc bija nākusi uz aku, aizmirsa Pestītāja slāpes, ko gribēja atveldzēt. Ar priekā pāri plūstošu sirdi tā tagad steidzās pa ceļu, lai sniegtu citiem tikko saņemto dārgo gaismu. "Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi," sieviete stāstīja pilsētas iedzīvotājiem. "Vai tikai tas nav Kristus?" Viņas vārdi aizkustināja ļaužu sirdis. Viņas sejā bija parādījusies jauna izteiksme, un visa izturēšanās bija daudz savādāka. Cilvēki bija ieinteresēti paši ar Kristu iepazīties. "Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus."

Kristus vēl arvien sēdēja pie akas. Viņš pārlaida skatienu tuvākajā apkārtnē redzamajiem labības laukiem, kuru maigo zelmeni zeltīja saules stari. Norādīdams mācekļiem uz šo ainavu, Viņš to izlietoja par simbolu, sacīdams: "Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāks pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās ir baltas pļaujai." Tā runājot, Kristus vēroja cilvēku pulciņus, kas nāca uz aku. Līdz labības pļaujai vēl četri mēneši, bet šeit raža jau bija nogatavojusies.

"Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei," Viņš turpināja, "lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj." Ar to Kristus atgādināja svēto kalpošanu, kuru Dievam ir parādā tie, kas pieņem Evaņģēliju. Tiem jākļūst par Viņa sūtņiem. Viņš no tiem prasa individuālu kalpošanu. Vienalga, vai sējam, vai pļaujam, mēs darām Dieva darbu. Viens izkaisa sēklu, otrs ievāc ražu, un algu saņem abi, kā sējējs, tā pļāvējs. Tie kopā priecājas par savu pūļu rezultātiem.

Tad Jēzus sacīja: "Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā." Te Pestītājs domāja par lielo ražas ievākšanu nākotnē - Vasarsvētku dienā. Mācekļiem to nevajadzēja uzskatīt par savu pūļu rezultātiem. Viņi turpināja citu cilvēku darbu. Kopš Ādama krišanas Kristus sava Vārda sēklu uzticēja daudziem izredzētiem kalpiem, lai tie to sētu cilvēku sirdīs. Bet kāda neredzama vara, kāds visu pārvaldošs spēks klusi, bet iespaidīgi darbojās, nobriedinādams to pļaujai. Dieva žēlastības rasa, lietus un saule atveldzēja un baroja patiesības sēklu. Kristum šī sēkla bija jāslacina ar savām asinīm. Mācekļiem tika dota izdevība darboties kopā ar Dievu. Viņi bija Kristus un senatnes svēto vīru darbabiedri. Ar Svētā Gara izliešanos Vasarsvētkos vienā dienā atgriezās tūkstoši. Tas bija Kristus sējas iznākums, Viņa darba augļi.

Sievietei pie akas teiktajos vārdos tika iesēta labā sēkla, un cik ātri nobrieda pļauja! Samarieši nāca, klausījās Jēzu un ticēja. Pulcēdamies ap Viņu pie akas, tie Kristu apbēra ar jautājumiem un kāri pieņēma visus paskaidrojumus par daudzām tiem līdz šim neizprotamām lietām. Klausoties Viņu, ļaužu apjukums pamazām izgaisa. Tie līdzinājās cilvēkiem, kas, atrazdamies dziļā tumsā, piepeši ierauga kādu gaismas staru un, tam sekojot, iznāk pilnīgā dienas gaismā. Bet viņi nebija apmierināti ar šo īso sarunu. Tie ilgojās dzirdēt vēl vairāk un gribēja, lai šo brīnišķo Mācītāju varētu noklausīties arī viņu draugi. Tādēļ tie aicināja Jēzu uz savu pilsētu un lūdza Viņu pie tiem palikt. Tā Kristus Samarijā uzturējās divas dienas, un vēl daudzi sāka Viņam ticēt.

Farizeji nicināja Jēzus vienkāršību. Tie neņēma vērā Viņa brīnumdarbus un prasīja kādu zīmi, kas apstiprinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls. Bet samarieši zīmes neprasīja, un Jēzus arī viņu vidū nekādus brīnumus nedarīja, izņemot to, ka sievietei pie Jēkaba akas bija atklājis viņas dzīves noslēpumus. Tomēr daudzi Viņu pieņēma. Ar atjaunotu prieku tie sievietei sacīja: "Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs."

Samarieši ticēja, ka Mesijam jānāk kā Pestītājam ne tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Svētā Gara iespaidots, Mozus Viņu raksturoja kā Dieva sūtītu pravieti. Jēkabs bija sacījis, ka pie Viņa pulcēsies tautas, un Ābrahāmam tika apsolīts, ka Viņā tiks svētītas visas ciltis virs zemes. Uz šīm rakstvietām Samarijas ļaudis pamatoja savu ticību Mesijam. Jūdi nepareizi izskaidroja pēdējo praviešu rakstus, piedēvēdami Kristus pirmajai nākšanai Viņa otrās nākšanas godību, un tā rezultātā samarieši atmeta visus Svētos Rakstus, izņemot Mozus grāmatas. Bet, kad Pestītājs noraidīja šos nepareizos izskaidrojumus, daudzi atkal pieņēma vēlākos pravietojumus un paša Kristus vārdus par Dieva valstību.

Jēzus sāka nojaukt šķīrējsienu starp jūdiem un pagāniem, pasludinot pestīšanu visai pasaulei. Kaut gan Kristus bija jūds, Viņš vienmēr brīvi satikās ar samariešiem, neievērodams savas tautas farizejiskos paradumus. Par spīti daudziem aizspriedumiem, Viņš pieņēma šīs nicinātās tautas viesmīlību. Jēzus gulēja zem viņu jumta, kopā ar tiem pie viena galda ēda to, ko sagatavoja un pasniedza viņu rokas, mācīja viņu ielās un izturējās pret tiem ar vislielāko laipnību un pieklājību.

Jeruzālemes dievnamā ārējo pagalmu no visām citām svētās celtnes daļām nošķīra zema siena. Uz tās bija uzraksti dažādās valodās, kas ziņoja, ka tālāk par šo robežu drīkst iet tikai jūdi. Ja kāds pagāns uzdrošinātos ieiet iekšējā nodalījumā, tad viņš būtu apgānījis templi un par to samaksātu ar savu dzīvību. Bet Jēzus, dievnama un tā kalpošanas pamatlicējs, visus pagānus vilka pie sevis ar cilvēciskas līdzjūtības saitēm, un Viņa dievišķā žēlastība piedāvāja tiem pestīšanu, no kuras jūdi atteicās.

Jēzus uzturēšanās Samarijā bija domāta par svētību mācekļiem, kas vēl arvien atradās jūdu liekulības ietekmē. Viņi domāja, ka uzticība savai tautai no tiem prasa naidīgu izturēšanos pret samariešiem, tādēļ tie brīnījās par Jēzus nostāju. Mācekļi gan nevarēja atteikties sekot Viņa piemēram, - un šo divu dienu laikā samariešu uzticība Jēzum savaldīja viņu aizspriedumus, tomēr savās sirdīs tie palika neapmierināti. Viņiem bija grūti saprast, ka nicināšanai un naidam jāatkāpjas žēlsirdības un līdzjūtības priekšā. Tikai pēc Kunga pacelšanās Debesīs tie atcerējās Viņa mācības ar pilnīgi jaunu nozīmi. Pēc Svētā Gara izliešanās mācekļi atcerējās Pestītāja skatienu, vārdus, cieņu un laipnību, ar kādu Viņš izturējās pret visiem šiem nicinātajiem svešiniekiem. Kad Pēteris devās sludināt Samarijā, viņš savā darbā ienesa to pašu garu. Kad Jāni aicināja uz Efezu un Smirnu, viņš atcerējās piedzīvojumu Ziharā un izjuta pateicību pret dievišķo Mācītāju, kas, paredzēdams grūtības, ar kurām tiem būs jāsastopas, kā palīdzību bija atstājis savu piemēru.

Pestītājs vēl arvien turpina rīkoties tāpat kā toreiz, kad Viņš samarietei piedāvāja dzīvības ūdeni. Tie, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, var nicināt un izvairīties no atstumtajiem, taču ne dzīves apstākļi, ne iedzimtība, ne tautība nevar novērst Kristus mīlestību no cilvēkiem. Katrai dvēselei, lai cik grēcīga tā būtu, Jēzus saka: "Ja tu būtu Mani lūgusi, Es tev būtu devis dzīvo ūdeni."

Evaņģēlija aicinājumu nedrīkst ierobežot, piedāvājot to tikai nedaudziem izredzētajiem, kuri pēc mūsu domām, šo vēsti pieņemdami, darīs mums godu. Vēsts ir jāsniedz visiem. Visur, kur vien mājo sirdis, kas atvērtas patiesības uzņemšanai, Kristus ir gatavs tās pamācīt. Viņš tām atklāj Tēvu un pielūgšanas veidu, kas patīkams siržu Pārzinātājam. Runājot ar tādiem ļaudīm, Viņš nelieto līdzības. Tāpat kā sievietei pie akas, Viņš tiem saka: "Es tas esmu, kas ar tevi runā."

Kad Jēzus apsēdās, lai atpūstos pie Jēkaba akas, Viņš nāca no Jūdejas, kur darbam bija pavisam maz augļu. Priesteri un rabīni no Viņa atteicās, un pat tie, kas sevi uzskatīja par Kristus mācekļiem, nebija uztvēruši Viņa dievišķo raksturu. Jēzus bija izsalcis un noguris, tomēr Viņš nepalaida garām izdevību uzrunāt vienu vienīgu sievieti, kaut arī tā bija svešiniece, nepiederēja pie Israēla un atklāti grēkoja.

Pestītājs negaidīja, lai sapulcētos veselas draudzes. Bieži Viņš savas mācības iesāka sludināt tikai dažiem klātesošajiem, bet garāmgājēji viens pēc otra apstājās, lai paklausītos, kamēr Debesu Mācītāja teiktajiem vārdiem ar izbrīnu un bijību jau sekoja liels ļaužu pulks. Kristus darbinieks nedrīkst iedomāties, ka viņam nav nozīmes runāt uz nedaudziem klausītājiem ar tādu pašu nopietnību kā uz lielu sapulci. Varbūt ir tikai viens ieinteresētais, bet kas var pateikt, cik tālu sniegsies viņa ietekme? Pat mācekļiem likās, ka Pestītājs veltīgi kavē laiku ar vienu samarieti pie akas. Bet Viņš ar to sarunājās nopietnāk un dziļāk nekā ar ķēniņiem, padomniekiem vai augstajiem priesteriem. Šai sievietei sniegtās mācības ir atbalsojušās līdz zemes vistālākajiem nostūriem.

Tiklīdz samariete bija atradusi Pestītāju, tā pie Viņa atveda arī citus. Šī sieviete izrādījās sekmīgāka misionāre pat par Jēzus mācekļiem. Tie Samarijā nesaskatīja nekā tāda, kas norādītu uz daudzsološu darba lauku. Viņu domas bija vērstas uz nākotnē darāmo lielo darbu. Tie neredzēja, ka tieši ap viņiem jau bija ievācama raža. Bet, atsaucoties uz viņu nicinātās sievietes aicinājumu, Pestītāju atnāca klausīties vesela pilsēta. Saņemto gaismu viņa tūlīt aiznesa saviem tautiešiem.

Samarietes rīcība parāda praktisko darbību, kas izriet no ticības Kristum. Ikviens patiess māceklis Dieva valstībā piedzimst kā misionārs. Kas dzer no dzīvā ūdens, kļūst par dzīvības avotu. Saņēmējs kļūst par devēju. Kristus žēlastība dvēselē ir līdzīga avotam tuksnesī, kas plūst, lai atspirdzinātu visus un sniegtu dzīvības ūdens malku ceļiniekiem, kam draud bojāeja.