Laikmetu ilgas

10. Saucēja balss tuksnesī

Lūk. 1:5-23, 57-80; 3:1-18; Mat. 3:1-12; Marka 1:1-8

[97] Kristus ceļa sagatavotājs cēlās no Israēla uzticīgajiem ļaudīm, kas ar ilgošanos gaidīja Mesijas nākšanu. Vecais priesteris Cakarija un viņa sieva Elizabete "abi bija taisni Dieva priekšā". Viņu klusajā un svētajā dzīvē ticības gaisma kā zvaigzne spīdēja tā laika ļaunuma tumsā. Dievbijīgais pāris saņēma apsolījumu, ka tiem būs dēls, "kas ies tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļu".

Cakarija dzīvoja Jūdejas kalnos, bet viņš bija aizgājis uz Jeruzālemi, lai vienu nedēļu kalpotu dievnamā; šādu kalpošanu prasīja no katras kārtas priestera divas reizes gadā. "Bet notika, kad Cakarija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet tā Kunga namā un kvēpināt." (Lūk. 1:8,9)

Viņš stāvēja svētnīcas svētajā vietā pie zelta altāra. Augšup pie Dieva pacēlās vīraka mākonis kopā ar Israēla lūgšanām. Piepeši viņš sajuta dievišķu klātbūtni. "Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē." Eņģeļa ierašanās liecināja par Dieva labvēlību, bet Cakarija to neuztvēra. Daudzus gadus viņš bija lūdzis par Pestītāja nākšanu; tagad Debesis sūtīja savu vēstnesi pasludināt, ka Dievs ir gatavs šo lūgumu uzklausīt. Bet Cakarijam Dieva žēlastība šķita pārāk liela, lai tai ticētu. Viņu pārņēma baiļu un sevis nosodījuma izjūtas.

Bet eņģelis to apsveica ar priecīgu iedrošinājumu: "Nebīsties, Cakarija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs (..). Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams tam Kungam padevīgus ļaudis."

"Cakarija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados." "

Cakarija labi zināja, ka Ābrahāmam vecumā tika dāvāts dēls tāpēc, ka viņš ticēja Tam, kas to bija apsolījis. Tomēr vecais priesteris kādu brīdi domās ļāvās cilvēciskam nespēkam. Viņš aizmirsa, ka Dievs vienmēr ir spējīgs apsolīto izpildīt. Kāds pretstats šai neticībai ir jaukā un bērnišķā Nācaretes jaunavas Marijas ticība, atbildot eņģeļa svinīgajam vēstījumam: "Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." (Lūk. 1:38)

Cakarijas dēla, tāpat kā Ābrahāma un Marijas dēla piedzimšanai vajadzēja atklāt lielu garīgu patiesību, patiesību, ko esam kūtri mācīties un tik ātri aizmirstam. Paši no sevis mēs neesam spējīgi veikt nevienu labu darbu, bet, ko mēs nespējam, to katrā ticīgā un paklausīgā dvēselē var padarīt Dieva spēks. Ticībā tika dāvāts apsolītais dēls. Tikai ticībā dzimst garīgā dzīvība un mēs kļūstam spējīgi darīt taisnības darbus.

Uz Cakarijas jautājumu eņģelis atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti." Pirms piecsimt gadiem Gabriēls paziņoja Daniēlam pravietojuma laiku, kas sniedzās līdz Kristus dzimšanai. Sapratis, ka šis laiks tuvojas beigām, Cakarija iesāka lūgt par Mesijas nākšanu. Tagad tas pats vēstnesis, ar kura starpniecību tika sniegts Daniēla pravietojums, bija ieradies pasludināt tā piepildīšanos.

Eņģeļa vārdi: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Kunga priekšā" rāda, ka viņš ieņem augstu goda vietu Debesu galmā. Ierodoties ar vēsti pie Daniēla, viņš sacīja: "Bet nav neviena, kas man palīdzētu cīņā pret tiem abiem, kā vien jūsu sargeņģelis Mihaēls [t. i., Kristus]." (Dan. 10:21) Par Gabriēlu Pestītājs runā Jāņa Atklāsmes grāmatā, sacīdams: "Ko Viņš, sūtīdams savu eņģeli, darījis zināmu savam kalpam Jānim." (Atkl. 1:1) Savukārt Jānim eņģelis paskaidro: "Es esmu tāds pats kalps kā tu, kā tavi brāļi, pravieši (..)." (Atkl. 22:9) Cik brīnišķīga doma, ka eņģelis, kas ieņem godpilnu vietu tūlīt aiz Dieva Dēla, ir izredzēts atklāt Dieva nodomu grēcīgiem cilvēkiem!

Cakarija bija izteicis šaubas par eņģeļa vārdiem. Tādēļ viņam tika atņemtas spējas runāt līdz laikam, kad viss būs piepildījies. "Zini," sacīja eņģelis, "tu tapsi mēms (..) līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies." Šajā dievkalpojumā priestera pienākums bija lūgt par ļaužu un visas tautas grēku piedošanu un par Mesijas nākšanu; bet, kad Cakarija to mēģināja darīt, viņš vairs nevarēja izsacīt neviena vārda.

Iznācis no tempļa, lai svētītu tautu, "viņš tiem meta ar roku un palika mēms". Ļaudis bija ilgi gaidījuši un jau sākuši baiļoties, ka tik viņu nav skārusi kāda sodība. Bet, kad tas iznāca no Svētās vietas, viņa seja mirdzēja Dieva godībā, "un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu". Cakarija darīja zināmu, ko bija redzējis un dzirdējis, "un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām."

Drīz pēc apsolītā bērna piedzimšanas tēva mēle atraisījās, "un tas runāja, Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. Visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" " Tas ierosināja piegriezt vērību Mesijas nākšanai, kam Jānis bija ceļa sagatavotājs.

Svētais Gars dusēja uz Cakariju, kad viņš skaistos vārdos pravietoja par sava dēla misiju: "Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļu, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļa."

"Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā." Pirms Jāņa dzimšanas eņģelis sacīja: "Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs (..)." Dievs Cakarijas dēlu aicināja lielam uzdevumam, vislielākajam, kāds jebkad cilvēkiem uzticēts. Lai to spētu izpildīt, viņam vajadzēja sadarboties ar Kungu, tādēļ tam tika apsolīts Dieva Gars, ja vien viņš ievēros eņģeļa norādījumus.

Jānim bija jāiziet kā Kunga vēstnesim, nesot ļaudīm Dieva gaismu. Viņam vajadzēja dot jaunu virzienu cilvēku domām. Viņam jāatklāj Dieva prasību svētums un Viņa pilnīgās taisnības nepieciešamība. Tādas vēsts nesējam jābūt svētam. Tam jākļūst par Dieva Gara mājokli. Lai izpildītu savu misiju, Jānim bija vajadzīga veselīga ziskā uzbūve, prāta un gara spēks. Tāpēc bija nepieciešams apvaldīt savas tieksmes un kaislības. Viņam sevi noteikti jāpārvalda tā, lai kā tuksneša klintis un kalni viņš cilvēku vidū pastāvētu apkārtējo apstākļu nesatricināts.

Jāņa Kristītāja laikā jo plaši izplatījās tieksme pēc bagātības un mīlestība uz greznību un izpriecām. Jutekliskas baudas, dzīrošana un dzeršana izraisīja slimības un deģenerāciju, notrulināja garīgās uztveres spējas un mazināja jūtīgumu pret grēku. Jānim bija jākļūst par reformatoru. Ar savu atturīgo dzīvi un vienkāršo apģērbu viņam vajadzēja norāt sava laika pārmērības. Tādēļ arī no Dieva troņa sūtītais eņģelis Jāņa vecākiem mācīja sātību.

Bērnībā un jaunībā raksturu ietekmēt ir visvieglāk. Tieši tad vajadzētu iegūt pašsavaldīšanās spējas. Pie ģimenes pavarda mantoto iespaidu sekas ir tikpat paliekošas kā mūžība. Bērnībā izveidojušies ieradumi vairāk kā jebkuras citas dabiskas dotības nosaka, vai cilvēks dzīves cīņā būs uzvarētājs vai zaudētājs. Jaunība ir sējas laiks. Tā nosaka, kāda būs pļauja šajā un nākamajā dzīvē.

Jānim kā pravietim vajadzēja piegriezt "tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām", lai sagatavotu Kungam cienīgus ļaudis. Sagatavodams ceļu Kristus pirmajai nākšanai, viņš pārstāvēja tos, kam jāsagatavo ļaudis mūsu Kunga otrajai atnākšanai. Pasaule ir nodevusies savu iegribu apmierināšanai. Maldu un pasaku ir bezgala daudz. Arvien vairojas sātana tīkli dvēseļu iznīcināšanai. Visiem, kas grib iegūt pilnīgu svētumu, jāapgūst sātības un pašsavaldīšanās mācība. Tieksmes un kaislības jānodod augstāko prāta spēju kontrolei. Skaidram garīgam skatam un uztverei ir nepieciešama pašdisciplīna, kas darītu mūs spējīgus saprast un īstenot Dieva Vārda svētās patiesības. Šī iemesla dēļ sātība noteikti jāiekļauj sagatavošanās darbā pirms Kristus otrās atnākšanas.

Pēc parastās kārtības Cakarijas dēls tiktu audzināts priestera amatam. Bet izglītošanās rabīnu skolās nebūtu derīga viņa darbam. Dievs viņu nesūtīja pie teoloģijas skolotājiem mācīties izskaidrot Rakstus, bet aicināja Jāni tuksnesī, lai viņš tur iepazītos ar dabu un dabas Radītāju.

Tas bija vientulīgs apvidus, kur Jānis atrada sev mājvietu - starp neauglīgiem kalniem, mežonīgām aizām un klinšu alām. Bet tā bija viņa labprātīgā izvēle - atsacīties no dzīves baudām un greznības par labu skarbajai tuksneša disciplīnai. Šeit apkārtne sekmēja vienkāršības un pašaizliedzības paradumu apgūšanu. Pasaules trokšņa netraucēts, viņš te varēja mācīties no dabas, no atklāsmes un no Dieva. Jāņa dievbijīgie vecāki viņam bieži bija atkārtojuši eņģeļa teiktos vārdus. Kopš bērnības tam pastāvīgi tika atgādināta gaidāmā misija, un viņš pieņēma šo svēto uzdevumu. Tuksneša vientulība Jānim bija iemīļots patvērums no sabiedrības, kur valdīja vispārējas nesaskaņas, neticība un nešķīstība. Viņš neuzticējās saviem spēkiem, lai stātos pretī kārdināšanām, un vairījās no pastāvīgas saskares ar grēku, lai nezaudētu izjūtu par tā pārlieku lielo ļaunumu.

Jānis no dzimšanas bija Dievam svētīts kā nazīrietis un šim nazīrieša solījumam viņš palika uzticīgs visu mūžu. Viņam bija tāds pats apģērbs kā senajiem praviešiem - kamieļu spalvas tērps, apjozts ar ādas jostu. "Viņa barība bija siseņi un kameņu medus", kā arī dzidrais kalnu avotu ūdens.

Tomēr Jāņa dzīve nepagāja slinkumā, askētiskā grūtsirdībā vai savtīgā nošķirtībā. Laiku pa laikam viņš gāja, lai sastaptos ar cilvēkiem, un vienmēr ar interesi vēroja visu, kas notika pasaulē. No savas klusās miera vietas viņš sekoja notikumu attīstībai. Ar Dieva Gara apgaismotu skatienu Jānis pētīja cilvēku raksturus, lai izprastu, kā viņu sirdis aizsniegt ar Debesu vēsti. Viņš nesa sava uzdevuma atbildības nastu. Vientulībā, ar pārdomām un lūgšanām viņš savu dvēseli gatavoja gaidāmajam mūža darbam.

Kaut arī Jānis dzīvoja tuksnesī, viņš nebija brīvs no kārdināšanām. Cik vien iespējams, viņš aizvēra katru pieeju, pa kuru sātans varētu ielauzties, un tomēr vienmēr bija pakļauts ļaunā uzbrukumiem. Tomēr Jāņa garīgā uztvere bija skaidra; un, izkopdams rakstura stingrību un noteiktību, viņš ar Svētā Gara palīdzību vienmēr atklāja sātana tuvošanos un pretojās tā varai.

Tuksnesī Jānis sev atrada gan skolu, gan svētnīcu. Līdzīgi Mozum Midiānas kalnos, viņš bija Dieva klātbūtnes ietverts un Viņa spēka pierādījumu apņemts. Tam gan nebija lemts kā Israēla lielajam vadonim dzīvot varenāko kalnu vientulībā, bet arī viņa priekšā aiz Jordānas pacēlās Moāba augstienes, kas stāstīja par To, kurš ar spēku apjozis kalnus un tos stingri nolicis savā vietā. Drūmie un mežonīgie dabas skati ap viņa tuksneša mītni dzīvi ainoja Israēla stāvokli. Kunga auglīgais vīna dārzs bija kļuvis par pamestu postažu. Bet pāri šim tuksnesim klājās spožas un skaistas debesis. Pie tumšajiem negaisa mākoņiem atspīdēja apsolījuma varavīksne. Tā arī pāri Israēla pazemojumam mirdzēja Mesijas valsts apsolītā godība. Dusmības padebešiem priekšā nostājās Viņa žēlastības derības varavīksne.

Viens klusajā naktī viņš debesīs lasīja apsolījumu par Ābrahāma dzimumu, tikpat neskaitāmu kā zvaigznes. Rīta ausma, zeltījot Moāba kalnus, vēstīja par To, kurš ir kā "rīta gaisma, kad saule uzlec, kā rīts bez mākoņiem". (2. Sam. 23:4*) Pusdienas laika spožumā Jānis skatīja krāšņo Dieva atklāsmi, kad parādīsies "Kunga godība, un (..) visa cilvēce kopā" to redzēs. (Jes. 40:5)

Ar svētu bijību un pacilātu garu Jānis praviešu rakstu ruļļos meklēja apsolījumus par Mesijas nākšanu - par apsolīto sēklu, kas samīs čūskai galvu, par Šilo - "Miera Lielkungu", kam jāparādās, pirms uz Dāvida troņa beigs valdīt pēdējais ķēniņš. Šis laiks bija pienācis. Ciānas kalnā, pilī sēdēja romiešu iecelts pārvaldnieks. Pēc Kunga uzticamā apsolījuma Kristus jau bija piedzimis.

Dienām un naktīm Jāņa pētījumu tēma bija Jesajas saistošie Mesijas godības ainojumi. "Zars (..) no Isaja celma", Ķēniņš, kas valdīs ar taisnību, kas "cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu", patvērums pret negaisu, "kā augstas klints ēna iztvīkušā zemē"; par Israēlu vairs nesacīs: "Atstātais", bet "pie kā Man labs prāts". (Jes. 11:1,4; 32:2; 62:4) Tā vientuļā trimdinieka sirds skatīja godības ainas.

Jānis skatījās uz Ķēniņu Viņa skaistumā, un paša es tika aizmirsts. Viņš redzēja svētuma Majestāti un pats jutās necienīgs un vājš. Viņš bija gatavs iziet kā Debesu vēstnesis, kas nebīstas no cilvēkiem, jo raudzījās vienīgi uz Dievu. Viņš varēja stāvēt ar paceltu galvu un būt bezbailīgs zemes valdnieku priekšā, jo bija dziļi pazemojies pie ķēniņu Ķēniņa kājām.

Jānis pilnībā neizprata Mesijas valsts būtību. Viņš gaidīja, ka Israēla tauta tiks atbrīvota no saviem nacionālajiem ienaidniekiem. Tomēr Ķēniņa nākšana, taisnības piepildīšana un Israēla paaugstināšana par svētu tautu bija viņa cerību augstākais mērķis. Jānis ticēja, ka tā piepildīsies viņa dzimšanas dienā sniegtais pravietojums: Kungs pieminēs savu svēto derību, lai ļaudis, "no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas".

Viņš redzēja, ka tauta ir pievilta, pašapmierināta un aizmigusi grēkos. Viņš ilgojās to pamodināt svētai dzīvei. Vēstij, ko Dievs viņam uzticēja nest, vajadzēja tos iztraucēt no letarģijas un likt tiem nodrebēt savas lielās bezdievības dēļ. Sirds augsne vispirms bija jāuzar, tikai tad Evaņģēlija sēkla varēja atrast tur vietu. Lai ļaudis meklētu pie Jēzus dziedināšanu, tie bija jāpamudina saskatīt no grēka brūcēm draudošās briesmas.

Dievs nesūta vēstnešus, lai tie grēciniekiem glaimotu. Viņš nesūta miera vēsti, ar ko nesvētos ieaijāt postu nesošā drošības sajūtā. Ļaundara sirdsapziņai Viņš uzliek smagas nastas un šķeļ dvēseli ar vainas apziņas bultām. Kalpojošie eņģeļi grēciniekam rāda Dieva briesmīgo sodu, lai padziļinātu pestīšanas vajadzības izjūtu un izraisītu saucienu: "Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" Tad roka, kas pazemojusi pīšļos, paceļ grēku nožēlotāju. Balss, kas norājusi grēku un likusi kaunā lepnumu un godkāri, vismaigākajā līdzjūtībā jautā: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?"

Kad Jānis sāka kalpot, tauta bija satraukta, neapmierināta un atradās uz vispārējas sacelšanās sliekšņa. Pēc Arhelava atcelšanas Jūdeja nonāca tiešā Romas pakļautībā. Romas pārvaldnieku tirānija, patvaļa un neatlaidīgās pūles ieviest pagāniskos simbolus un paražas izraisīja dumpi, kas tika noslīcināts tūkstošiem Israēla drošsirdīgāko vīru asinīs. Tas viss saasināja tautas naidu pret Romu un vairoja ilgas tikt atbrīvotiem no tās varas.

Tad nesaskaņu un cīņu vidū atskanēja balss no tuksneša - satraucoša un skarba balss, tomēr arī cerību pilna: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi". Tā saviļņoja tautu ar jaunu, savādu spēku. Pravieši par Kristus nākšanu bija runājuši kā par tālas nākotnes notikumu, bet šeit skanēja vēsts, ka tā ir pienākusi. Jāņa īpatnējais izskats viņa klausītājiem atgādināja seno laiku praviešus. Pēc izturēšanās un apģērba viņš līdzinājās Elijam. Elijas garā un spēkā viņš nosodīja tautas netikumību un norāja biežāk sastopamos grēkus. Viņa vārdi bija vienkārši, asi un pārliecinoši. Daudzi ticēja, ka Jānis ir kāds no praviešiem, kas uzcēlies no nāves. Visa tauta bija satraukta. Ļaužu pulki steidzās uz tuksnesi.

Jānis sludināja Mesijas nākšanu un aicināja tautu atgriezties. Viņš tos kristīja Jordānas ūdeņos, kas ainoja šķīstīšanu no grēkiem. Ar šo simbolu viņš atklāti parādīja, ka tie, kas sevi uzskata par Dieva izredzētu tautu, ir grēka aptraipīti, un ka bez sirds un dvēseles šķīstīšanas tiem nevar būt daļas Mesijas valstībā.

Pravieti nāca klausīties augstmaņi un rakstu mācītāji, kareivji, muitnieki un zemnieki. Uz laiku tos visus satrauca Dieva svinīgais brīdinājums. Daudzi atgriezās, nožēloja savus grēkus un tika kristīti. Lai tikai gūtu daļu pasludinātajā valstībā, Kristītāja prasībām pakļāvās visu šķiru ļaudis.

Arī daudzi rakstu mācītāji un farizeji nāca, izsūdzēdami grēkus un lūdzot tos kristīt. Tie uzskatīja, ka ir labāki par citiem cilvēkiem un panāca, ka ļaudis augstu vērtē viņu dievbijību, bet tagad tika atklāti to noziedzīgās dzīves noslēpumi. Svētais Gars Jānim atklāja, ka daudziem no šiem vīriem nebija īstas vainas sajūtas. Tie bija līdzskrējēji. Tie cerēja iedraudzēties ar pravieti un tādējādi iegūt arī gaidāmā Valdnieka labvēlību. Saņemdami kristību no jaunā populārā mācītāja rokām, tie cerēja nostiprināt savu ietekmi tautā.

Jānis tos sagaidīja ar iznīcinošu jautājumu: "Jūs, odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus." (Mat. 3:7-9)

Jūdi bija pārpratuši Israēlam doto Dieva žēlastības apsolījumu: "Tā saka tas Kungs, kas dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūru, ka tās viļņi krāc, - Kungs Cebaots ir Viņa vārds: "Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos Manā priekšā", saka tas Kungs, "tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta Manā priekšā uz visiem laikiem!" Tā saka tas Kungs: "Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši", saka tas Kungs." (Jer. 31:35-37) Jūdi uzskatīja, ka tiesības uz šo apsolījumu tiem dod viņu dabiskā izcelsme no Ābrahāma, un neievēroja nosacījumus, ko Dievs tam pievienoja. Pirms šī apsolījuma Kungs saka: "Es došu savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par tautu (..). Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus". (Jer. 31:33,34*)

Dieva labvēlība ir nodrošināta tautai, kuras sirdī rakstīts Viņa likums. Tā ir vienota ar Viņu. Bet jūdi bija no Dieva atšķīrušies. Savu grēku dēļ tie cieta Viņa sodības. Šī iemesla dēļ tie bija pakļauti pagānu tautai. Pārkāpumi aptumšoja viņu prātu, un tāpēc ka pagājušajos laikos Kungs tiem parādīja tik lielu labvēlību, tie attaisnoja savus grēkus. Viņi tīksminājās ar domu, ka ir labāki par citiem cilvēkiem un ka tiem ir tiesības uz Dieva svētībām.

Tas viss "ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām". (1. Kor. 10:11) Cik bieži mēs nepareizi izskaidrojam Dieva svētības un mierinām sevi, ka baudām Viņa labvēlību tāpēc, ka mūsos ir kaut kas labs! Dievs nevar mūsu labā darīt to, ko Viņš vēlētos. Viņa dāvanas mēs izlietojam, lai vairotu pašapmierinātību un nocietinātu sirdis neticībā un grēkā.

Jānis Israēla skolotājiem paziņoja, ka viņu augstprātība, savtība un nežēlība rāda, ka tie drīzāk ir odžu dzimums, nāves lāsts tautai, nevis taisnā un paklausīgā Ābrahāma bērni. Ja ņemam vērā gaismu, ko jūdi bija saņēmuši no Dieva, rabīni jāuzskata pat par ļaunākiem nekā pagāni, par kuriem tie jutās daudz pārāki. Viņi bija aizmirsuši klinti, no kuras tie ir izcirsti, un bedri, no kuras tie ir izcelti. Savu nodomu piepildīšanā Dievs no viņiem nebija atkarīgs. Kā Viņš Ābrahāmu aicināja iziet no pagānu tautas, tāpat Viņš arī citus varēja aicināt savā kalpošanā. Sirdis, kas tagad varēja likties nedzīvas kā tuksneša akmeņi, Dieva Gars spēja atdzīvināt, lai tās darītu Viņa prātu un saņemtu Viņa apsolījumus.

Pravietis sacīja: "Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī." (Mat. 3:10) Koka vērtību nenosaka tā nosaukums, bet gan tā augļi. Ja augļi ir nederīgi, nosaukums vien koku nevar glābt no iznīcināšanas. Jānis jūdiem skaidri pateica, ka viņu stāvokli Dieva priekšā nosaka raksturs un dzīve. Ticības apliecība vien ir bezvērtīga. Ja dzīve un raksturs nav saskaņā ar Dieva likumiem, tad viņi nav Dieva ļaudis.

Jāņa vārdi skāra sirdi un pārliecināja klausītājus. Tie nāca pie viņa ar jautājumu: "Ko tad mums būs darīt?" Viņš atbildēja: "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un kam ir pārtika, lai dara tāpat." Muitniekus viņš brīdināja no netaisnības un kareivjus - no vardarbības.

Viņš sacīja, ka visi, kas kļūs par Kristus valstības pavalstniekiem, parādīs ticības un grēka nožēlas augļus. Viņu dzīvē atklāsies laipnība, godīgums un uzticība. Tie kalpos trūcīgajiem un pienesīs upurus Dievam. Tie aizstāvēs neaizsargātos un rādīs citiem tikuma un līdzcietības piemēru. Tā Kristus sekotāji liecinās par Svētā Gara pārveidojošo spēku. Taisnība, žēlsirdība un Dieva mīlestība būs redzama ikdienas dzīvē. Citādi tie ir kā pelavas, ko iemet ugunī.

"Es jūs gan kristu ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani", sacīja Jānis, "Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni." (Mat. 3:11) Pravietis Jesaja bija sludinājis, ka Kungs savus ļaudis šķīstīs no viņu grēkiem "ar tiesas un šķīstīšanas garu". (Jes. 4:4) Kungs Israēlam bija sacījis: "Es vērsīšu savu roku pret tevi un tīrīšu tavus sārņus kā ar sārmu un aizmetīšu projām visu mazvērtīgo, kas tev piemaisīts." (Jes. 1:25) Grēkam visos tā veidos "mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina". (Ebr. 12:29) Visos, kas pakļaujas Viņa varai, Dieva Gars grēku iznīcina. Taču, pieķeroties grēkam, cilvēks ar to savienojas. Tad Dieva godībai, kas iznīcina grēku, jāiznīcina arī cilvēks. Jēkabs pēc nakts ilgās cīņas ar eņģeli izsaucās: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." (1. Moz. 32:31) Jēkabs bija izdarījis lielu grēku pret Ēzavu, bet viņš to nožēloja. Viņa pārkāpums tika piedots un viņa grēks -nomazgāts, tāpēc viņš varēja izturēt Dieva klātbūtnes atklāsmi. Bet visos gadījumos, kad cilvēki nākuši Dieva priekšā, tīši lolodami sevī kādu ļaunumu, tie ir iznīcināti. Kad Kristus nāks otrreiz, Viņš ļaunos iznīcinās "ar savas mutes elpu". (2. Tes. 2:8) Dieva godības gaisma, kas dos dzīvību taisnajiem, nonāvēs bezdievīgos.

Kad Jānis Kristītājs sludināja, drīz kā Dieva rakstura atklāsmei bija jānāk Kristum. Kristus klātbūtne vien izcels cilvēku grēkus. Tikai labprātīgi ļaujoties šķīstīties no netaisnības, tie varēja iegūt Viņa draudzību. Vienīgi sirdsskaidrie var mājot Viņa tuvumā.

Tā Jānis Kristītājs Israēlam pasludināja Dieva vēsti. Daudzi ņēma vērā viņa norādījumus. Daudzi, lai paklausītu, upurēja visu. Ļaužu pulki sekoja jaunajam skolotājam no vienas vietas uz otru, un ne viens vien loloja cerības, ka šis skolotājs varētu būt Mesija. Bet, redzot ļaudis pievēršamies viņam, Jānis centās izmantot katru izdevību, lai savu sekotāju ticību pievērstu Tam, kurš vēl nāks.

11. Kristības

Mat. 3:1-17; Marka 1:9-11; Lūk. 3:21,22

[109] Ziņas par tuksneša pravieti un viņa brīnišķo vēsti izplatījās visā Galilejā. Šī vēsts aizsniedza zemniekus vistālākajos kalnu ciematos un zvejniekus jūrmalā, atrazdama šajās vienkāršajās, nopietnajās sirdīs vispatiesāko atbalsi. Tas tika pastāstīts arī Nācaretē namdara Jāzepa darbnīcā, un tur Jēzus sadzirdēja savu aicinājumu. Viņa laiks bija pienācis. Atstājis ikdienas darbu, Viņš atvadījās no mātes un sekoja tautiešiem, kas pulcējās pie Jordānas.

Jēzus un Jānis Kristītājs bija radinieki un cieši saistīti savas dzimšanas apstākļu dēļ, tomēr tie viens otru nepazina. Jēzus dzīve ritēja Galilejā, Nācaretē, bet Jāņa - Jūdejas tuksnesī. Viņi dzīvoja noslēgtībā, pavisam dažādos, atšķirīgos apstākļos, un tiem nebija nekādas savstarpējas saskares. Dievs to bija iekārtojis ar nolūku, lai nedotu iemeslu apgalvojumam, ka tie kopīgi sarunājuši viens otru atbalstīt.

Jānim bija zināmi Jēzus dzimšanas apstākļi. Viņš bija dzirdējis par Viņa Jeruzālemes apmeklējumu zēna gados un par notikumu rakstu mācītāju skolā. Jānis zināja, ka Jēzus dzīvo bezgrēcīgu dzīvi un ticēja, ka Viņš ir Mesija, taču trūka skaidra apliecinājuma. Fakts, ka Jēzus tik daudz gadus nepazīts pavadīja vienkāršos apstākļos, nesniegdams nekādus sevišķus savas misijas pierādījumus, deva iemeslu šaubām, vai Viņš ir Apsolītais. Jānis Kristītājs tomēr uzticīgi gaidīja, ticēdams, ka Dieva noliktajā laikā viss noskaidrosies. Tuksneša pravietim tika atklāts, ka Mesija nāks saņemt kristību no viņa rokām un ka tad tiks dota zīme, kas apliecinās Viņa dievišķo izcelsmi. Tā Jānis varēs ar Viņu iepazīstināt ļaudis.

Kad Jēzus atnāca kristīties, Jānis Viņā saskatīja tādu rakstura skaidrību, kādu līdz šim nebija redzējis nevienā cilvēkā. Pat Viņa klātbūtne radīja svētu atmosfēru un iedvesa bijību. No ļaužu pulka, kas nāca uz Jordānu, Jānis bija dzirdējis dažu labu tumša nozieguma stāstu un sastapies ar neskaitāmu grēku nastas nospiestām dvēselēm, bet nekad nebija saticis tādu cilvēku, no kura plūstu tik dievišķa ietekme. Viss saskanēja ar to, kas Jānim bija atklāts par Mesiju. Tomēr viņš vairījās izpildīt Jēzus lūgumu. Kā lai viņš, grēcinieks, drīkstētu kristīt bezgrēcīgo? Kāpēc Tas, kuram nevajadzēja nožēlot grēkus, lai pakļaujas rituālam, kas aino grēku nožēlu un šķīstīšanu?

Kad Jēzus lūdza kristīt, Jānis atkāpās, izsaukdamies: "Man vajadzēja tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis?" Ar stingru, tomēr laipnu autoritāti Jēzus atbildēja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad Jānis paklausīdams noveda Pestītāju lejā Jordānā un pagremdēja ūdenī. "Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un, redzi, Debesis atvērās, un Viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam."

Jēzus kristības nebija grēksūdze. Viņš sevi pielīdzināja grēciniekiem, sperdams soļus, kas jāsper mums, un, darīdams to, kas jādara mums. Arī Viņa ciešanu un pacietīgās izturības dzīve pēc kristībām ir mūsu paraugs.

Iznācis no ūdens, Jēzus upes krastā zemojās lūgšanā. Viņa priekšā pavērās jauns, svarīgs dzīves posms. Nu Viņa dzīves cīņā bija pienācis nozīmīgāks brīdis. Kaut gan Jēzus bija Miera Lielkungs, tomēr Viņa ierašanās līdzinājās zobena izvilkšanai. Valstība, kuru Kristus nāca celt, bija pilnīgi pretēja tai, kādu gribēja jūdi. To, kurš bija visas jūdu dievkalpojumu iekārtas pamats, uzskatīs par tās ienaidnieku un iznīcinātāju. To, kurš Sinaja kalnā pasludināja bauslību, notiesās kā pārkāpēju. To, kurš nāca salauzt sātana varu, nosauks par Belcebulu. Zemes virsū neviens Viņu nesaprata, un savas atklātās darbības periodā Viņš bija viens pats. Jēzus dzīves laikā Viņa misiju neizprata arī māte un brāļi. Pat mācekļi to nespēja aptvert. Mūžīgās gaismas valstībā Viņš bija dzīvojis vienotībā ar Dievu, bet zemes mūžs bija jāpavada vientulībā.

Kā tādam, kurš ir savienojies ar mums, Viņam bija jānes mūsu noziegumu un sāpju nasta. Bezgrēcīgajam bija jāizjūt viss grēka kauns. Miera mīlētājam bija jāmājo nemiera un ķildu vidū, patiesībai un skaidrībai - pie meliem un ļaunuma. Katrs grēks, katra nesaskaņa, katra netīrā, uz grēku mudinošā iekāre Viņa garam bija mokas.

Viņam vienam bija jāiet sava taka, vienam jānes sava nasta. Pasaules atpestīšanai bija jābalstās uz Viņu, kurš atstāja savu godību un pieņēma cilvēces vājumu. To visu Jēzus redzēja un izjuta, bet savos nodomos palika nemainīgs. Kritušās cilvēces pestīšana bija atkarīga no Viņa, un Viņš tiecās uz priekšu, lai satvertu Visvarenās Mīlestības roku.

Pestītāja skatiens, šķiet, sniedzas Debesīs, kad Viņš lūgšanā atklāj savu dvēseli. Viņš labi zina, cik ļoti grēks ir nocietinājis cilvēku sirdis un cik grūti tiem būs saprast Viņa misiju un pieņemt pestīšanas dāvanu. Jēzus lūdz no Tēva spēku salauzt cilvēku neticību, saraut važas, ar ko sātans tos bija saistījis, un viņu labā uzvarēt pašu postītāju. Viņš lūdz pēc apliecinājuma, ka Dievs sava Dēla personā pieņem visu cilvēci.

Tādu lūgšanu eņģeļi dzird pirmoreiz. Tie ir gatavi nest savam mīļotajam Pavēlniekam apstiprinājuma un mierinājuma vēsti. Bet nē, - Tēvs pats grib atbildēt uz sava Dēla lūgšanu. Godības stari izplūst tieši no Dieva troņa. Debesis atveras, un uz Pestītāja galvas baloža apveidos nolaižas visskaidrākā gaisma - piemērots simbols Tam, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgs.

No lielā ļaužu pulka pie Jordānas, izņemot Jāni, tikai daži uztvēra Debesu parādību. Tomēr Dieva klātbūtnes svinīguma sajūta pārņēma visus klātesošos. Ļaudis klusēdami stāvēja un raudzījās uz Jēzu. Dieva troni mūžam aptverošā gaisma tagad apņēma Kristus stāvu. Viņa augšup vērstā seja bija godības apstarota - tie vēl nekad nebija redzējuši tādu cilvēka seju. No atvērtajām Debesīm atskanēja balss: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts."

Šie apstiprinošie vārdi tika teikti, lai iedvestu ticību šī skata lieciniekiem un iedrošinātu Pestītāju Viņa misijai. Neskatoties uz to, ka Kristum bija uzlikti noziedzīgās pasaules grēki, ka Viņš uzņēmās mūsu kritušās dabas pazemojumu, balss no Debesīm Viņu pasludināja par Mūžīgā Dēlu.

Jānis bija dziļi aizkustināts, redzot Jēzu zemojamies kā lūdzēju, kas ar asarām acīs meklē Tēva atzīšanu. Kad Kristu apņēma Dieva godība un no Debesīm atskanēja balss, Jānis pazina Dieva apsolīto zīmi. Viņš zināja, ka ir kristījis pasaules Pestītāju. Pār viņu nāca Svētais Gars, un, ar izstieptu roku norādīdams uz Jēzu, tas izsaucās: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku."

Neviens no klausītājiem un arī pats runātājs neaptvēra vārdu "Dieva Jērs" dziļo nozīmi. Morijas kalnā Ābrahāmam dēls jautāja: "Mans tēvs! (..) Kur tad ir upurējamais jērs?" Tēvs atbildēja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim." (1. Moz. 22:7,8) Aunā, ko Dievs sagādāja Īzāka vietā, Ābrahāms saskatīja Tā simbolu, kam vajadzēs mirt par cilvēku grēkiem. Izmantodams šo ainojumu, Jesaja Svētā Gara iespaidā par Pestītāju pravietoja: "Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai (..)." "Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam." (Jes. 53:7,6) Tomēr Israēla tauta nesaprata šo mācību. Daudzi israēlieši uz svētajiem upuriem skatījās tāpat kā pagāni uz saviem - kā uz dāvanu, ar ko tie paši var iegūt labvēlību vai salīdzināties ar dievību. Dievs tiem vēlējās iemācīt, ka Viņš pats savā mīlestībā sniedz dāvanu, lai tos salīdzinātu ar sevi.

Pie Jordānas Jēzum teiktie vārdi: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man labs prāts" attiecas uz visu cilvēci. Dievs Jēzu uzrunāja kā mūsu pārstāvi. Neskatoties uz visiem grēkiem un vājībām, mēs neesam atmesti kā bezvērtīgi. Viņš mūs ir pieņēmis "savā mīļotajā Dēlā." (Ef. 1:6) Godība, kas dusēja Kristū, ir galvojums Dieva mīlestībai pret mums. Tā stāsta par lūgšanas spēku, - kā cilvēka balss sasniedz Dievu un mūsu vārdi tiek uzklausīti Debesu pagalmos. Grēks šķīra zemi no Debesīm un pārrāva pastāvošos sakarus, bet Jēzus no jauna savienoja zemi ar šo godības mājokli. Viņa mīlestība ietvēra cilvēku un aizsniedza arī visaugstākās Debesis. Gaisma, kas caur atvērtajiem vārtiem apspīdēja mūsu Pestītāja seju, apspīdēs arī mūs, kad mēs lūgsim pēc palīdzības atvairīt kārdināšanas. Balss, kas uzrunāja Jēzu, katrai ticīgai dvēselei saka: "Šis ir Mans mīļais bērns, pie kā Man labs prāts."

"Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, bet vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir." (1. Jāņa 3:2) Mūsu Pestītājs ir pavēris ceļu, lai Tēvam varētu tuvoties pat visgrēcīgākais, visnabadzīgākais un visnicinātākais. Visiem var būt dzīvokļi namos, kurus Jēzus ir aizgājis sagatavot. "Tā saka Svētais, patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver (..). Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt." (Atkl. 3:7,8)

12. Kārdināšana

Mat. 4:1-11; Marka 1:12,13; Lūk. 4:1-13

[114] "Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas. Un garā tapa pa tuksnesi vadīts (..)." Evaņģēlista Marka vārdi ir vēl zīmīgāki. Tas saka: "Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem (..). Tanīs dienās Viņš nekā nebija ēdis (..)."

Kad Jēzus tika vests tuksnesī, lai sastaptu kārdināšanas, Viņu vadīja Dieva Gars. Jēzus pats neizaicināja kārdināšanu. Viņš devās tuksnesī, lai pabūtu vienatnē pārdomās par savu misiju un darbu. Gavējot un lūdzot Viņam bija jāsagatavojas priekšā stāvošajam, asinīm slacītajam ceļam. Sātans zināja, ka Pestītājs ir aizgājis tuksnesī, un nolēma, ka šis ir visizdevīgākais brīdis, lai Viņam tuvotos.

No cīņas iznākuma starp Gaismas Valdnieku un tumsības vadoni bija atkarīgs šīs pasaules liktenis. Ievedis cilvēku grēkā, sātans uzskatīja zemi par savu īpašumu un nosauca sevi par šīs pasaules valdnieku. Pakļaudams mūsu ciltstēvu un māti savai dabai, viņš cerēja šeit uzcelt savu valstību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki izvēlējušies viņu par savu valdnieku. Tā, pateicoties varai pār cilvēku, sātans pārvaldīja pasauli, bet Kristus nāca atspēkot šīs pretenzijas. Kā Cilvēka Dēls Kristus paliks uzticīgs Dievam, pierādīdams, ka sātans nav ieguvis pilnīgu varu pār cilvēci un ka viņa pretenzijām uz šo pasauli nav pamata. Visi, kas gribēs atbrīvoties no pakļautības viņam, tiks atbrīvoti. Vara, ko Ādams grēka dēļ zaudēja, tiks atgūta.

Kopš tā laika, kad Dievs čūskai Ēdenē pasludināja: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un viņas dzimumu", sātans saprata, ka viņam nebūs absolūtas varas pār šo pasauli. Cilvēkos redzami darbojās kāds spēks, kas tam pretojās. Ar sevišķu interesi sātans vēroja upurus, ko pienesa Ādams un viņa dēli. Šajās ceremonijās viņš saskatīja simbolu saiknei starp zemi un Debesīm, tādēļ centās to izjaukt. Viņš nepareizi attēloja Dievu un nepareizi izskaidroja dievkalpojumu rituālus, kuri norādīja uz Pestītāju. Cilvēki sāka baidīties no Dieva un domāt, ka Dievs priecājas par viņu bojāeju. Upuri, kuriem vajadzēja atklāt Radītāja mīlestību, tika pienesti, lai nomierinātu Viņa dusmas. Velns pamodināja cilvēkos ļaunas kaislības, lai savu varu nostiprinātu. Kad tika dots rakstītais Dieva Vārds, sātans pētīja pravietojumus par Pestītāja nākšanu. No paaudzes uz paaudzi tas darbojās, lai cilvēkus padarītu aklus pret šiem apsolījumiem un lai tad, kad Kristus atnāks, tie Viņu atmestu.

Kad piedzima Jēzus, sātans saprata, ka nu ir ieradies kāds ar dievišķām pilnvarām, lai apstrīdētu viņa valdnieka tiesības. Viņš nodrebēja, dzirdot eņģeļu vēsti apliecinām jaunpiedzimušā Ķēniņa autoritāti. Sātans ļoti labi zināja, kādu stāvokli Kristus ieņēma Debesīs kā Tēva Mīļotais. Tas, ka Dieva Dēls uz šo pasauli atnāk kā cilvēks, viņā radīja izbrīnu un neizpratni. Viņš nespēja aptvert šī lielā upura noslēpumu. Viņa savtīgā dvēsele nespēja saprast tik lielu mīlestību pret pievilto cilvēci. Debesu godību, mieru un prieku, ko sniedz savienība ar Dievu, cilvēki spēj apjaust tikai neskaidri, bet Luciferam, sargājošajam ķerubam, tas viss bija labi pazīstams. No tā brīža, kad šis gaismas eņģelis pazaudēja Debesis, viņš nolēma atriebties un piespiest arī citus dalīties viņa liktenī. To viņš centās panākt, aicinot nevērtēt Debesu lietas, bet ar visu sirdi pieķerties šīs zemes lietām.

Ne jau bez pretestības Debesu Valdnieks varēja cerēt atgūt savai valstij cilvēku dvēseles. No tās dienas, kad Viņš kā bērniņš piedzima Betlēmē, ļaunais Tam nemitīgi uzbruka. Kristū atklājās Dieva līdzība, un sātana apspriedēs tika nolemts Viņu sakaut. Vēl neviens cilvēks nebija nācis šajā pasaulē, kas būtu izbēdzis no lielā viltnieka varas. Tāpēc Jēzus dzīves ceļā tika izvietoti visi dēmoniskie spēki, lai karotu pret Viņu un, ja iespējams, uzvarētu.

Sātans bija Pestītāja kristību liecinieku vidū. Viņš redzēja Tēva godību atspīdam pār Dēlu. Viņš dzirdēja Visaugstākā balsi apliecinām, ka Jēzus ir Dievs. Kopš Ādama grēka cilvēce bija šķirta no tiešas saiknes ar Dievu. Sarunas starp Debesīm un zemi notika ar Kristus starpniecību, bet tagad, kad Jēzus nāca "grēcīgās miesas veidā" (Rom. 8:3), runāja pats Tēvs. Līdz šim Viņš attiecības ar cilvēci uzturēja caur Kristu, bet tagad Viņš ar cilvēci satikās Kristū. Sātans cerēja, ka Dieva ienaids pret ļaunumu zemi no Debesīm atšķirs uz mūžīgiem laikiem. Bet nu atklājās, ka attiecības starp Dievu un cilvēku ir atjaunotas.

Sātans saprata, ka viņam ir vai nu jāuzvar, vai jātiek uzvarētam. No cīņas iznākuma bija atkarīgs pārāk daudz, lai to uzticētu saviem sabiedrotajiem eņģeļiem. Uzbrukumi jāvada viņam pašam personīgi. Pret Dieva Dēlu tika sakopoti visi atkritēju spēki. Kristus kļuva par mērķi visiem elles ieročiem.

Daudzi noraugās uz cīņu starp Kristu un sātanu kā uz kaut ko tādu, kam nav tieša sakara ar viņu personisko dzīvi; viņi par to maz interesējas. Bet šī cīņa atkārtojas katra cilvēka sirdī. Nekad neviens neatstāj ļaunā rindas, lai kalpotu Dievam, nesadūries ar sātana uzbrukumiem. Kristus stājās pretī tieši tiem kārdinājumiem, kas mums šķiet sevišķi grūti. Tie Viņam uzbruka ar tik reizes lielāku spēku, cik Viņa raksturs ir pārāks par mūsu raksturu. Ar briesmīgo pasaules grēka nastu plecos Kristus pārbaudījumu izturēja - uzvarēja iekāri, mīlestību pret pasauli un tieksmi izrādīt sevi, kas noved pie iedomības. Tie bija kārdinājumi, kas pārspēja Ādamu un Ievu un kas tik viegli uzvar arī mūs.

Sātans Ādama grēku izvirzīja kā pierādījumu, ka Dieva likumi ir netaisni un tiem nav iespējams paklausīt. Mūsu cilvēka miesā tērptam, Kristum vajadzēja izpirkt Ādama kļūdu. Tomēr, kad kārdinātājs uzbruka Ādamam, viņu vēl nebija skārušas grēka sekas. Fiziskās un garīgās enerģijas pārpilns, Viņš stāvēja nevainojamā vīra briedumā un spēkā. Viņu apņēma Ēdenes godība, un tas ik dienas satikās ar Debesu būtnēm. Tā tas nebija ar Jēzu, kad Viņš gāja tuksnesī cīnīties ar sātanu. Četros gadu tūkstošos cilvēces ziskie, garīgie un morāliskie spēki bija stipri samazinājušies, un Kristus uzņēmās deģenerētās cilvēces nespēku. Vienīgi tā Viņš varēja glābt cilvēku no viņa pagrimšanas dziļumiem.

Daudzi apgalvo, ka kārdināšanām nebija iespējams Kristu uzvarēt. Bet tad Viņš nevarēja tikt nostādīts Ādama stāvoklī; tad Viņš arī nevarētu iegūt uzvaru, kas Ādamam neizdevās. Ja mums kaut kādā veidā būtu jāiztur grūtāka cīņa kā Kristum, tad Viņš nespētu mums palīdzēt. Bet mūsu Pestītājs uzņēmās cilvēka dabu ar visām tās saistībām. Viņš pieņēma cilvēciskumu līdz ar iespēju padoties kārdināšanām. Mums nav jāpanes nekas tāds, ko Viņš jau nebūtu panesis un izturējis.

Kristum, tāpat kā svētajam pārim Ēdenē, pirmajai lielajai kārdināšanai pamatā bija mudinājums padoties iekārei. Tieši tur, kur sākās krišana, vajadzēja iesākties mūsu atpestīšanas darbam. Kā Ādams, padodoties šai iekārei, krita, tā Kristum atsakoties vajadzēja uzvarēt. "Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." "

Sākot no Ādama līdz pat Kristus dienām savu iegribu apmierināšana bija pastiprinājusi tieksmju un kaislību spēku, līdz tās sasniedza gandrīz neierobežotu varu. Cilvēki arvien vairāk tika pakļauti slimībām, viņu raksturs tika sabojāts, un pašiem no sevis tiem nebija spēka uzvarēt. Cilvēka labā uzvarēja Kristus, izturēdams visgrūtāko pārbaudījumu. Mūsu dēļ Viņš parādīja pašsavaldīšanos, kas bija stiprāka par izsalkumu vai nāvi. No šīs pirmās uzvaras bija atkarīgs tālākais iznākums, kas ievijās visās mūsu cīņās ar tumsības spēkiem.

Aizejot tuksnesī, Jēzu apņēma Tēva godība. Pilnīgi nodevies sarunām ar Dievu, Viņš pacēlās pāri cilvēka vājībām. Bet godība pazuda, un Viņš bija atstāts cīņai ar kārdināšanām. Tās Viņam uzmācās ik brīdi. Viņa cilvēciskā daba vairījās no gaidāmās sadursmes. Četrdesmit dienas Viņš gavēja un lūdza. No nespēka un bada novājējušam, nogurušam un dvēseles cīņu nomocītam, "vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots Viņa izskats un Viņa stāvs nebūt ne vairs kā līdzīgs cilvēka bērna stāvam". (Jes. 52:14) Tagad sātanam bija iespējas rīkoties. Tagad tas iedomājās, ka varēs Kristu uzvarēt.

Tad, it kā atbildot uz Pestītāja lūgšanu, pie Viņa kāds ieradās Debesu eņģeļa izskatā. Tas apgalvoja, ka Dievs viņam uzdevis paziņot, lai Kristus savu gavēni vairs ilgāk neturpina. Kā Dievs reiz sūtījis eņģeli atturēt Ābrahāma roku no Īzāka upurēšanas, tā tagad Tēvs, apmierināts ar Kristus labprātību uzsākt asinīm slacīto taku, esot sūtījis eņģeli, lai Viņu atbrīvotu. Tāda bija Jēzum atnestā vēsts. Pestītājs bija bada nomocīts. Viņš gribēja ēst, kad piepeši ieradās sātans un, rādīdams uz maizes klaipiem līdzīgajiem akmeņiem, kas pārklāja tuksnesi, sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi."

Kaut gan Lucifers izliekas par gaismas eņģeli, šie pirmie vārdi nodod viņa raksturu. "Ja Tu esi Dieva Dēls." Tie bija pamudinājums neuzticībai. Ja Jēzus darītu to, ko sātans ieteica, tā būtu šaubu pieņemšana. Kārdinātājs mēģināja Kristu uzvarēt ar tiem pašiem līdzekļiem, kas izrādījās tik iedarbīgi cilvēku cilts pašā sākumā. Cik viltīgi sātans tuvojās Ievai Ēdenē! "Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?" (1. Moz. 3:1) Tik tālu kārdinātāja vārdi bija patiesi, bet izteiksmes veidā slēpās Dieva vārdu nicināšana. Tur bija ietverts noliegums, dievišķās patiesības apšaubīšana. Sātans centās Ievai iedvest domu, ka Dievs nedarīs tā, kā Viņš ir sacījis: ka atturēšanās no tik skaista augļa baudīšanas būtu pretrunā ar Dieva mīlestību un līdzjūtību pret cilvēku. Arī tagad kārdinātājs mēģina Kristu ietekmēt ar savu attieksmi. "Ja Tu esi Dieva Dēls." Šie vārdi sevī ietvēra dzēlīgu rūgtumu. Viņa balss tonis izteica ārkārtēju neuzticību. Vai Dievs tā izturēsies pret savu Dēlu? Vai Viņš To atstās tuksnesī pie plēsīgiem zvēriem bez pārtikas, bez biedriem, bez atbalsta? Tas it kā netieši norādīja, ka Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa Dēls nonāktu tādā stāvoklī. "Ja Tu esi Dieva Dēls", tad parādi savu spēku un atbrīvo sevi no šī mokošā izsalkuma! Pavēli, lai šis akmens top par maizi!

Sātana ausīs vēl arvien skanēja no Debesīm dzirdētie vārdi: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts" (Mat. 3:17) Bet viņš nolēma panākt, lai Kristus šai liecībai neticētu. Dieva teiktais bija Jēzus dievišķās misijas apliecinājums. Viņš nāca kā cilvēks dzīvot cilvēku vidū, un šie vārdi pasludināja Viņa savienību ar Debesīm, bet sātans centās, lai Jēzus tos apšaubītu. Velns zināja, ka, iedragājot Kristus uzticību Dievam, viņš gūtu virsroku visā cīņā. Viņš būtu uzvarējis Jēzu. Tādēļ viņš cerēja, ka izmisuma un ārkārtēja izsalkuma nomākts, Kristus zaudēs uzticību Tēvam un izdarīs kādu brīnumu savā labā. Ja Jēzus to atļautos, atpestīšanas plāns būtu izjaukts.

Kad Lucifers ar Dieva Dēlu pirmo reizi sastapās kā pretinieki, Kristus bija Debesu pulku pavēlnieks. Tad sātans, sacelšanās vadonis, no Debesīm tika izraidīts. Tagad, šķiet, viņu stāvoklis ir mainījies, un velns dara visu, lai izmantotu savas šķietamās priekšrocības. Lucifers stāsta, ka no Debesīm esot izmests viens no visvarenākajiem eņģeļiem un Jēzus izskats rādot, ka tas varētu būt Viņš - Dieva atstāts un cilvēku pamests. Dievišķa Būtne spētu apmierināt prasību: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." Šāda radošā spēka darbība, mudina kārdinātājs, būtu neapgāžams Dievības pierādījums. Tas visai cīņai darītu galu.

Lai klusējot klausītos lielajā krāpniekā, Jēzum bija jāizcīna iekšēja cīņa. Dieva Dēlam sava dievišķība nebija jāpierāda sātanam, nedz jāizskaidro tam savas pazemošanās iemesli. Padodoties dumpinieka prasībām, nekas netiktu iegūts ne cilvēku labā, ne Dievam par godu. Ja Kristus būtu pieņēmis ienaidnieka priekšlikumu, sātans tomēr sacītu: "Rādi man vēl kādu zīmi, lai es varu ticēt, ka Tu esi Dieva Dēls." Jebkurš pierādījums būtu veltīgs, lai lauztu sacelšanās garu viņa sirdī. Kristus savu dievišķo spēku nedrīkstēja izmantot savā labā. Viņš bija nācis, lai izturētu pārbaudījumus, kā tas jādara mums, tā atstājot cilvēkiem ticības un paklausības piemēru. Ne šoreiz, nedz arī vēlāk savas zemes dzīves laikā Viņš savā labā nedarīja nevienu brīnumu. Visi Viņa brīnumdarbi bija darīti citu labā. Kaut gan Jēzus sātanu pazina jau no paša sākuma, Viņš neielaidās ar to strīdā. Stiprināts, atceroties dzirdēto balsi no Debesīm, Viņš dusēja sava Tēva mīlestībā. Viņš neielaidās sarunās ar kārdinātāju.

Jēzus sātanam stājās pretī ar Svēto Rakstu vārdiem. "Stāv rakstīts", Viņš sacīja. Ikkatrā kārdināšanā Viņa cīņas ierocis bija Dieva Vārds. Sātans kā Kristus dievības pierādījuma zīmi prasīja brīnumu, bet lielāka par visiem brīnumiem bija stiprā paļaušanās uz "Tā saka tas Kungs." Tā bija zīme, ko nevarēja apstrīdēt. Tik ilgi, kamēr Kristus ieņēma tādu nostāju, kārdinātājs neko nespēja.

Visspēcīgākās kārdināšanas Kristum uzbruka tieši vislielākā nespēka brīdī. Tā sātans cerēja uzvarēt. Ar tādiem paņēmieniem viņš jau bija guvis uzvaru pār cilvēkiem. Kad spēki izzuda, griba kļuva vājāka, un ticība mitējās paļauties uz Dievu, tad tie, kas ilgi un drosmīgi bija stāvējuši par taisnību, beidzot tika pārvarēti. Mozus pagura četrdesmit gadus ilgajā Israēla ceļojumā, un viņa ticība uz mirkli atrāvās no bezgalīgā spēka Avota. Viņš cieta neveiksmi tieši pie apsolītās zemes robežas. Tāpat bija arī ar Eliju, kurš bezbailīgi bija stāvējis ķēniņa Ahaba priekšā, vēršoties pret visu Israēla tautu ar četrsimt piecdesmit Baāla praviešiem priekšgalā. Pēc drausmīgās dienas Karmela kalnā, kad tika nonāvēti viltus pravieši un ļaudis atjaunoja derību ar Dievu, Elija, izbijies no elku pielūdzējas Izebeles draudiem, bēga, lai glābtu savu dzīvību. Tā sātans bija izmantojis cilvēciskās vājības, un tā viņš arī turpinās darboties. Ja kādam dzīvē neveicas un viņš nonāk grūtos apstākļos, nabadzībā vai bēdās, sātans ir klāt, lai kārdinātu un traucētu. Viņš uzbrūk mūsu rakstura vājākajām vietām. Viņš cenšas iedragāt paļāvību uz Dievu, kas pieļauj šādus apstākļus. Mēs tiekam kārdināti neuzticēties Radītājam un apšaubīt Viņa mīlestību. Bieži kārdinātājs nāk pie mums tieši tā, kā viņš nāca pie Kristus, atgādinādams par mūsu nespēku un vājībām. Viņš cer dvēseli padarīt mazdūšīgu un salauzt tās paļāvību uz Dievu, jo tad viņš var būt pilnīgi drošs, ka ir sagūstījis savu upuri. Ja mēs viņam pretī stātos tā, kā to darīja Jēzus, tad daudzas sakāves nebūtu jāpiedzīvo. Ielaižoties sarunās ar ienaidnieku, mēs paveram viņam iespēju rīkoties.

Kad Kristus sacīja kārdinātājam: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes", Viņš atkārtoja vārdus, kurus pirms vairāk nekā tūkstoš četrsimt gadiem bija teicis Israēlam. "Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus (..). Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes." (5. Moz. 8:2,3) Tuksnesī, kad visi pārtikas līdzekļi izsīka, Dievs savai tautai regulāri un pietiekamā daudzumā deva mannu no debesīm. Tādai apgādei vajadzēja tiem mācīt, ka tik ilgi, kamēr tie uzticas Dievam un staigā Viņa ceļus, Viņš tos nekad neatstās. Šai Israēlam sniegtajai mācībai Pestītājs tagad sekoja savā dzīvē. Pēc Dieva rīkojuma nāca palīdzība ebreju pulkiem, un tieši tāpat tai jātiek sniegtai arī Jēzum. Pestītājs gaidīja, kad Dievs palīdzēs. Paklausīdams Dievam, Viņš atradās tuksnesī un negribēja iegūt ēdienu, atsaucoties uz sātana priekšlikumu. Ar to Viņš Visuma priekšā apliecināja, ka mazāka nelaime ir paciest to, kas var notikt, nekā kaut kādā veidā atkāpties no Dieva gribas.

"Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." Kristus sekotāji bieži nonāk tādos apstākļos, kad nav iespējams reizē kalpot Dievam un turpināt savu laicīgo nodarbošanos. Var pat likties, ka paklausība kādai noteiktai Dieva prasībai atņems iztikas līdzekļus. Tad sātans cenšas iestāstīt, ka tādos gadījumos jāupurē sava sirdsapziņas pārliecība. Tomēr vienīgais, uz ko pasaulē var paļauties, ir Dieva Vārds. "Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas." (Mat. 6:33) Atkāpšanās no Debesu Tēva prāta mums nevar nākt par labu pat šajā dzīvē. Iepazīstoties ar Viņa Vārda spēku, mēs noteikti nesekosim sātana ierosinājumiem, lai iegūtu pārtiku vai glābtu sev dzīvību. Mūsu vienīgais jautājums būs: kāda ir Dieva pavēle un kāds ir Viņa apsolījums? To zinādami, mēs gan paklausīsim pavēlei, gan uzticēsimies apsolījumam.

Pēdējā lielajā cīņā ar sātanu tie, kas paliks uzticīgi Dieva gribai, piedzīvos to, ka viņiem tiks atņemts katrs laicīgās zemes dzīves atbalsts. Tāpēc, ka tie atteiksies pārkāpt Dieva likumu un nepakļausies šīs zemes varām, viņiem būs liegts pirkt un pārdot. Beidzot tiks izdota pavēle tos nogalināt (sk. Atkl. 13:11-17). Bet paklausīgajiem pieder apsolījums: "Tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu: viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks." (Jes. 33:16*) Ar šo apsolījumu Dieva bērni dzīvos. Kad zemi piemeklēs bads, viņi tiks paēdināti. "Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši." (Ps. 37:19) Šo bēdu laiku nākotnē skatīja pravietis Habakuks, un viņa vārdi izsaka draudzes ticību: "Ja arī vīģes koks neziedēs un vīna kokam nebūs ogu, un ja arī nepiepildās cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!" (Hab. 3:17,18)

No visām atziņām, kuras varētu apgūt no mūsu Kunga pirmās lielās kārdināšanas, neviena nav tik svarīga kā mācība savaldīt savas tieksmes un kaislības. Lai sabojātu un degradētu cilvēci, visos laikos visspēcīgāk ir iedarbojušās tieši tās kārdināšanas, kas skar ziskās vajadzības. Ar nesātības netikumu sātans cenšas izpostīt garīgos un tikumiskos spēkus, ko Dievs cilvēkam devis kā visdārgāko dāvanu. Tā cilvēks zaudē spēju novērtēt mūžības lietas. Ar jutekliskām baudām sātans pūlas izdzēst dvēselē katru Dieva līdzības pazīmi.

Neapvaldīta baudkāre un tai sekojošās slimības un pagrimšana, kas valdīja Kristus pirmās nākšanas laikā, ar vēl lielāku ļaunuma intensitāti parādīsies pirms Viņa otrās atnākšanas. Kristus saka, ka pasaules stāvoklis būs tāds, kāds tas bija pirmsplūdu dienās un kāds tas bija Sodomā un Gomorā. Katra sirds un prāta tieksme nocietināsies ļaunumā. Mēs tagad dzīvojam uz šo briesmīgo laiku robežas, tāpēc mums jāapgūst mācība, ko sniedza Pestītāja gavēšana. Vienīgi Kristus izciestās neizsakāmās mokas liek mums saprast, cik liels ļaunums slēpjas neapvaldītā iegribu apmierināšanā. Viņa priekšzīme norāda, ka mūsu mūžīgās dzīvības cerība ir atkarīga no iekāru un kaislību pakļaušanas Dieva gribai.

Ar saviem spēkiem mēs nespējam pretoties kritušās dabas dziņām. Šo kanālu izmantodams, sātans mums sūta kārdināšanas. Kristus zināja, ka ienaidnieks nāks pie katra cilvēka, lai savā labā izmantotu viņa iedzimtās vājības un ar viltīgiem priekšlikumiem savaldzinātu ikvienu, kas neuzticas Dievam. Iedams pa ceļu, kas jāstaigā katram cilvēkam, Kungs mums ir sagādājis iespēju uzvarēt. Viņš nevēlas, lai cīņā ar sātanu mēs nokļūtu neizdevīgās pozīcijās. Viņš negrib, lai mēs nobītos un zaudētu drosmi čūskas uzbrukumu dēļ. Viņš saka: "Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" (Jāņa 16:33)

Lai tas, kas cīnās ar iekāres varu, raugās uz Pestītāja kārdināšanām tuksnesī! Uzlūkojiet Viņu nāves agonijā pie krusta, kad Viņš izsaucās: "Man slāpst!" Kristus ir panesis visu, kas mums jāpanes, Viņa uzvara ir arī mūsu uzvara.

Jēzus paļāvās uz sava Debesu Tēva gudrību un spēku. Viņš saka: "Tas Kungs Man palīdz, tādēļ Es nenokļuvu kaunā (..), jo Es zināju, ka nepalikšu kaunā (..). Redzi, Dievs, tas Kungs, Man palīdz." Norādīdams uz savu personīgo piemēru, Viņš saka: "Kas jūsu starpā bīstas to Kungu? (..) Kas tumsībā staigā, kur gaismas nav, tas lai paļaujas uz tā Kunga vārdu un cer uz savu Dievu." (Jes. 50:7-9; 50:10*)

"Nāk šīs pasaules valdnieks," sacīja Kristus, "pār Mani gan viņš nenieka nespēj." (Jāņa 14:30) Sātana sostika Kristū neatrada atbalsi. Viņš nepadevās grēkam. Pat domās Viņš neļāvās kārdinājumam. Arī mums tas ir iespējams. Kristus cilvēciskums bija vienots ar Viņa dievišķo dabu. Kungā esošais Svētais Gars Viņu sagatavoja cīņai. Viņš nāca, lai darītu mūs par dievišķās dabas saņēmējiem. Tik ilgi, kamēr mēs ticībā paliekam vienoti ar Kristu, grēkam nav varas pār mums. Dievs sniedzas pēc mūsu ticības rokas, lai palīdzētu tai stipri pieķerties Kristus dievībai, tā ka mēs varētu iegūt rakstura pilnību.

Kā tas izdarāms, to Kristus mums ir parādījis. Ar kādiem līdzekļiem Viņš uzvarēja cīņā pret sātanu? Ar Dieva Vārdu. Vienīgi ar Vārda palīdzību Jēzus spēja pretoties kārdinājumam. "Stāv rakstīts," Viņš sacīja. Līdz ar to "Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē". (2. Pēt. 1:4) Mums pieder katrs Dieva Vārda apsolījums. Mums jādzīvo "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes". Uzbrūkot kārdināšanām, neskatieties uz apstākļiem, nedz uz savām vājībām, bet uz Vārda spēku! Jums pieder viss Viņa stiprums. Psalmu sarakstītājs saka: "Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi." "(..) es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām." (Ps. 119:11; 17:4)

13. Uzvara

Mat. 4:5-11; Marka 1:12,13; Lūk. 4:5-13

[124] "Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzi.""

Sātans tagad pret Jēzu vērsās ar Viņa paša ieročiem. Arī ienaidnieks lietoja vārdus, kas nākuši no Dieva mutes. Viņš vēl arvien uzstājās kā gaismas eņģelis un centās parādīt, ka pazīst Rakstus un saprot to nozīmi. Kā iepriekš Jēzus pielietoja Dieva Vārdu, lai apstiprinātu savu ticību, tā tagad sātans ar to mēģināja atbalstīt krāpšanu. Viņš apgalvoja, ka esot tikai pārbaudījis Jēzus uzticību un tagad uzteica Viņa nelokāmību. Tā kā Pestītājs paļāvās uz Dievu, tad sātans To skubināja dot vēl kādu pierādījumu savai pārliecībai.

Bet kārdināšana atkal sākās ar pamudinājumu uz neuzticību: "Ja Tu esi Dieva Dēls". Kristus tika kārdināts atbildēt uz šo "Ja Tu esi", bet Viņš atturējās pieņemt kaut vismazākās šaubas. Viņš negribēja doties dzīvības briesmās, lai sniegtu pierādījumu sātanam.

Kārdinātājs nolēma savā labā izlietot Kristus cilvēciskumu, tādēļ mudināja Viņu uz pārdrošību. Lai gan ļaunais var ierosināt, tas tomēr nespēj piespiest grēkot. Jēzum viņš sacīja: "Meties zemē", labi zinādams, ka nevar Jēzu no turienes nogrūst, jo Dievs būtu iejaucies, lai aizsargātu. Tāpat sātans nevarēja Jēzu piespiest pašam mesties zemē. Kamēr Kristus kārdinājumam nepadevās, tikmēr Viņš palika neuzvarams. Visi zemes un elles spēki nevarēja Jēzu piespiest ne vismazākā mērā novērsties no uzticēšanās sava Tēva gribai.

Kārdinātājs nekad mūs nevar piespiest darīt ļaunu. Viņš nevar pārvaldīt mūsu prātu, ja tas nav pakļāvies viņa kontrolei. Gribai ir jāpiekrīt, ticībai jāatlaižas no pieķeršanās Kristum, iekams sātans var izlietot savu varu pār mums. Katra grēcīga iekāre, ko mēs lolojam, sniedz sātanam zināmu atbalsta punktu. Katra rīcība, kurā mēs neievērojam dievišķo standartu, ir atvērtas durvis, pa kurām viņš var ienākt, lai mūs kārdinātu un iznīcinātu. Katra mūsu kļūda vai sakāve dod viņam izdevību pārmest Kristum.

Kad sātans citēja apsolījumu "Viņš saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs", tas izlaida vārdus "Tevi pasargāt uz visiem Taviem ceļiem", tas ir, visos Dieva izredzētajos ceļos. (Ps. 91:11,12) Jēzus atteicās atstāt paklausības taku. Parādīdams pilnīgu uzticību savam Tēvam, Viņš neaicināts nepakļāvās tādiem apstākļiem, kas prasītu dievišķu iejaukšanos, lai glābtu Viņa dzīvību. Jēzus negribēja piespiest Dievu aizsargāt Viņu, jo tad Viņš cilvēkiem nebūtu sniedzis pareizu paklausības un uzticības piemēru.

Kristus sātanam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt". Šos vārdus Mozus kādreiz teica Israēla bērniem, kad tie cieta slāpes tuksnesī un prasīja, lai Mozus tiem dod ūdeni, saukdami: "Vai tas Kungs ir mūsu vidū, vai nav?" (2. Moz. 17:7) Dievs darīja brīnumus viņu labā, un tomēr tie grūtībās par Viņu šaubījās un prasīja Viņa klātbūtnes pierādījumu. Tie savā neuzticībā gribēja Dievu pārbaudīt. Sātans skubināja Kristu darīt to pašu. Dievs Jēzu jau bija apliecinājis par savu Dēlu, tādēļ tagad prasīt pierādījumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, nozīmētu apšaubīt Dieva teikto vai Viņu kārdināt. Tas būtu tas pats, kas lūgt to, ko Dievs nav apsolījis. Tas atklātu neuzticību un būtu vistiešākā Dieva pārbaudīšana vai kārdināšana. Mums nekad nevajadzētu lūgšanās nākt pie Dieva, lai tikai uzzinātu, vai Viņš pilda savu Vārdu, bet lūgt tāpēc, ka Viņš to pildīs; ne lai pārbaudītu, vai Viņš mūs mīl, bet tāpēc, ka Viņš mūs mīl. "Bet bez ticības nevar Dievam patikt; jo, kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē." (Ebr. 11:6*)

Tomēr ticība nekādā gadījumā nav savienojama ar pārgalvību. Tikai tas, kam ir īsta ticība, var būt brīvs no pārgalvības. Pārgalvība ir sātanisks ticības viltojums. Ticība turas pie Dieva apsolījumiem un nes paklausības augļus. Arī pārgalvība balstās uz apsolījumiem, bet tā tos pielieto, lai attaisnotu pārkāpumus, kā to darīja sātans. Ticība vadīja mūsu pirmvecākus uzticēties Dieva mīlestībai un paklausīt Viņa likumiem. Pārgalvība turpretī mudināja viņus šos likumus pārkāpt un tomēr cerēt, ka Dieva lielā mīlestība tos glābs no pārkāpumu sekām. Tā nav ticība, kas pretendē uz Dieva labvēlību, nepildīdama nosacījumus, no kuriem atkarīga žēlastības piešķiršana. Īsta ticība balstās uz Svēto Rakstu apsolījumiem un noteikumiem.

Bieži vien, kad sātanam neizdodas mūsos pamodināt neuzticību, viņš pavedina uz pārgalvību. Ja ļaunais spēj mūs iedrošināt bez vajadzības doties kārdināšanās, tad var uzskatīt, ka uzvara jau pieder viņam. Dievs pasargās visus, kas staigās paklausības ceļus, bet šo ceļu atstāt nozīmē nostāties uz ienaidnieka zemes. Tur krišana ir nodrošināta. Pestītājs sacīja: "Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā." (Marka 14:38) Pārdomas un lūgšanas mūs pasargās no neapdomīgas došanās briesmās un paglābs no dažas labas neveiksmes.

Kārdināšanām uzbrūkot, nevajadzētu zaudēt drosmi. Bieži nonākot grūtā situācijā, mēs sākam šaubīties, vai mūs ir vadījis Svētais Gars. Bet tā bija Gara vadība, kas Jēzum lika iet tuksnesī, lai sātans Viņu kārdinātu. Kad Dievs mūs ieved pārbaudījumos, tad Viņam ir kāds nodoms mūsu labā. Jēzus neizturējās pārgalvīgi pret Dieva apsolījumiem, lai bez vajadzības tiktu kārdināts. Viņš arī nepadevās izmisumam, kārdināšanām uzbrūkot. Tāpat jārīkojas mums. "Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest." (1. Kor. 10:13) Kungs iedrošina: "Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visaugstākajam savus solījumus! Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!" (Ps. 50:15,16)

Kad Jēzus uzvarēja arī otrajā kārdināšanā, sātans atklāja savu īsto dabu, tomēr ne kā briesmonis ar šķeltiem nagiem un sikspārņa spārniem. Kaut arī kritis, viņš ir varens eņģelis. Viņš tagad sevi atklāti nosauca par sacelšanās vadoni un šīs pasaules dievu.

Uzvedis Jēzu augstā kalnā, sātans lika pasaules valstīm visā to godībā kā panorāmā slīdēt Viņa priekšā. Tempļiem bagātās pilsētas, marmora pilis, ražai nobriedušos laukus un augļos slīgstošos vīna dārzus apgaismoja spoži saules stari. Ļaunuma pēdas bija paslēptas. Jēzus acis, kas tikko skatīja tuksnesi un postažu, tagad raudzījās nesalīdzināmā skaistuma un labklājības ainā. Tad atskanēja kārdinātāja balss: "Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota un kam es gribu, tam es to dodu. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs."

Tikai ciešanās Kristus varēja piepildīt savu misiju. Viņu gaidīja sāpju, grūtību un cīņu caurausta dzīve, kā arī kauna pilna nāve. Viņam bija jānes visas pasaules grēki. Dēlam bija jāpārdzīvo atšķirtība no sava Tēva mīlestības. Tagad kārdinātājs Viņam piedāvāja varu, ko pats bija nelikumīgi piesavinājies. Atzīdams sātana virskundzību, Kristus varēja izvairīties no drausmīgās nākotnes, bet tas nozīmētu atteikties no uzvaras lielajā cīņā. Mēģinot paaugstināties pār Dieva Dēlu, sātans grēkoja Debesīs. Ja viņš tagad gūtu virsroku, tad tas būtu sacelšanās triumfs.

Kad sātans Kristum paziņoja: Šīs pasaules valstis un viņu godība ir man nodota, un kam es gribu, tam es to dodu, viņš pateica tikai daļēju patiesību, kas saskanēja ar tā viltīgajiem nodomiem. Sātanam piederēja Ādamam atņemtā valstība, bet Ādams bija tikai Radītāja iecelts pārvaldnieks. Viņam nebija piešķirta neatkarīga vara. Zeme pieder Dievam, bet visas lietas Viņš ir uzticējis savam Dēlam. Ādamam vajadzēja valdīt, pakļaujoties Kristum. Kad Ādams savas pārvaldes tiesības nodeva sātana rokās, kā likumīgais Valdnieks tomēr palika Kristus. Tā arī Kungs apliecināja ķēniņam Nebukadnēcaram, ka "Visaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm" un ka Viņš tās var dot, "kam vien gribēdams". (Dan. 4:14) Sātans savu nelikumīgi sagrābto varu var izlietot tikai tiktāl, cik Dievs to pieļauj.

Piedāvājot Kristum pasaules valstis un to godību, kārdinātājs patiesībā Viņam ierosināja atteikties no īstajām šīs pasaules Valdnieka tiesībām un saņemt varu, pakļaujoties sātanam. Uz šādu valstību savas cerības balstīja jūdi. Viņi vēlējās šīs pasaules valstību. Ja Kristus būtu ar mieru tādu izveidot, tie Viņu priecīgi pieņemtu. Bet pār zemi gūlās grēka lāsts ar visām no tā izrietošajām ciešanām. Tādēļ Kristus kārdinātājam pavēlēja: "Atkāpies, sātan!" Jo stāv rakstīts: "Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot."

Debesīs izraisītās sacelšanās vadonis piedāvāja Kristum šīs pasaules valstis, lai uzpirktu Viņu un panāktu, ka Viņš godā ļaunuma principus. Tomēr Jēzus nebija pērkams. Viņš nāca uzcelt taisnības valsti un negribēja atteikties no sava mērķa. Kad ar šo pašu kārdinājumu sātans tuvojas cilvēkiem, viņš gūst daudz labākus panākumus. Viņš cilvēkiem piedāvā šīs pasaules valstību ar nosacījumu, ka tie atzīs viņa virskundzību. Viņš prasa, lai tie upurē skaidrību, neievēro sirdsapziņu, nododas patmīlībai. Kristus cilvēkus skubina vispirms dzīties pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, bet sātans iet tiem blakus un saka: tā var būt patiesība attiecībā uz mūžīgo dzīvi, bet, lai gūtu panākumus šinī pasaulē, jums jākalpo man. Es jūsu labklājību turu savās rokās. Es varu dot bagātību, izpriecas, godu un laimi. Paklausiet manam padomam! Neļaujiet, lai jūs aizrauj dīvainas idejas par godību vai pašuzupurēšanos! Es sagatavošu ceļu jūsu priekšā. Tā tiek piekrāpti ļaužu tūkstoši. Tie ir ar mieru dzīvot, lai kalpotu savam es, un sātans ir apmierināts. Pievīlis viņus ar cerību uz pasaules kundzību, tas iegūst varu pār viņu dvēselēm. Bet sātans tirgojas ar to, kas viņam nepieder un kas drīz tiks atņemts. Tā viņš krāpj ļaudis, nolaupot tiem tiesības uz Dieva bērnu mantojumu. Sākumā sātans apšaubīja, vai Jēzus ir Dieva Dēls, bet beigās, kad Kristus viņu aizraidīja, tas saņēma neapšaubāmu pierādījumu. Cilvēkā, kurš cieta, bija redzama dievišķā daba. Sātans šai pavēlei nespēja pretoties. Aiz pazemojuma un dusmām, zobus griezdams, tas bija spiests aiziet no pasaules Glābēja klātbūtnes. Kristus uzvara bija tikpat pilnīga, cik Ādama krišana.

Arī mēs varam pretoties kārdinājumam un piespiest sātanu atkāpties. Jēzus guva uzvaru ticībā un paļāvībā uz Dievu, un ar apustuļa vārdiem Viņš mums iesaka: "Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums." (Jēk. 4:7,8) Mēs paši nespējam sevi pasargāt no kārdinātāja varas. Viņš cilvēku ir uzvarējis, un, kad mēs mēģinām pastāvēt savā spēkā, tad kļūstam par viņa viltību upuri, bet "Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts". (Sal. pam. 18:10) Sātans dreb un bēg no visvājākās dvēseles, kas meklē patvērumu, piesaukdama šīs varenās Personas vārdu.

Kad ienaidnieks aizgāja, Jēzus, noguris un ar nāves bālumu sejā, pakrita pie zemes. Debesu eņģeļi bija nemitīgi vērojuši cīņu un redzēja, kā viņu mīļotais Valdnieks panes neizsakāmas ciešanas, lai sagatavotu mums glābšanas ceļu. Viņš izturēja lielāku pārbaudījumu, nekā mums jebkad būtu jāiztur. Tagad eņģeļi kalpoja Dieva Dēlam, kas vēl gulēja līdzīgi mirējam. Tie Viņu stiprināja ar ēdienu, iepriecināja ar Tēva mīlestības vēsti un apliecinājumu, ka visas Debesis gavilē par Viņa uzvaru. Atkal atgriezdamās dzīvē, Viņa sirds pāri plūda līdzjūtībā pret cilvēku, un Viņš neapstājās, bet gāja uz priekšu, lai pabeigtu iesākto darbu, līdz ienaidnieks būs uzvarēts un mūsu kritusī cilts atpestīta.

Cilvēces atpirkšanas maksas lielumu mēs nespēsim aptvert līdz tam brīdim, kad atpestītie kopā ar savu Glābēju stāvēs pie Dieva troņa. Kad mūsu sajūsmas pilnajiem skatieniem atklāsies mūžīgās Tēvijas godība, tad mēs atcerēsimies, ka Jēzus to atstāja mūsu dēļ un ne tikai devās trimdā no Debesu pagalmiem, bet mūsu dēļ uzņēmās pat krišanas un mūžīgās bojāejas risku. Tad mēs savus vainagus noliksim pie Viņa kājām un pacelsim balsis slavas dziesmā: "Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" (Atkl. 5:12)

14. Mēs esam atraduši mesiju

Jāņa 1:19-51

[132] Jānis Kristītājs tagad sludināja un kristīja Betānijā, aiz Jordānas. Netālu no šīs vietas Dievs reiz bija apturējis upes tecējumu, kamēr Israēls pārgāja pāri. Turpat blakus atradās arī Debesu karapulku sagrautais Jērikas cietoksnis. Atmiņas par šiem notikumiem tobrīd it kā atdzīvojās un kāpināja interesi par Kristītāja vēsti. Vai gan Tas, kas tik brīnišķīgi bija darbojies pagājušajos gadsimtos, atkal neparādīs savu varu, lai atbrīvotu Israēlu? Šādas domas satrauca to ļaužu sirdis, kas ik dienas pulcējās Jordānas krastos.

Jāņa sludināšana tautu ietekmēja tik dziļi, ka arī garīgos vadoņus spieda tai pievērst uzmanību. Baidīdamies no nemieriem, romieši uz katru ļaužu pulcēšanos skatījās ar neuzticību, un viss, kas kaut nedaudz norādīja uz tautas sacelšanos, izraisīja bailes arī jūdu vadoņos. Jānis neatzina Sinedrija autoritāti un neprasīja atļauju savai darbībai. Viņš vienādi norāja kā rakstu mācītājus, tā vienkāršos ļaudis, kā farizejus, tā saduķejus. Tomēr tauta tam dedzīgi sekoja. Šķita, ka interese par viņa darbu pastāvīgi pieaug. Kaut gan Jānis nepiekāpās Sinedrija priekšā, Sinedrijs tomēr uzskatīja, ka viņš kā atklāti kalpojošs mācītājs ir tam pakļauts.

Sinedrija locekļus izraudzīja no priesteriem, galvenajiem tautas vadītājiem un rakstu mācītājiem. Augstais priesteris parasti bija priekšsēdētājs. Visiem tā pārstāvjiem vajadzēja būt vīriešiem brieduma gados, tomēr ne pārāk veciem, labi izglītotiem ne tikai jūdu reliģijā un vēsturē, bet arī vispārējo zināšanu jomā. Tiem vajadzēja būt bez ziskiem trūkumiem, precētiem vīriem un tēviem, kas vairāk par citiem piemēroti humānai un taktiskai rīcībai. Viņu sanāksmju telpa bija savienota ar templi. Jūdu neatkarības laikā Sinedrijs bija tautas augstākā pārvaldes struktūra, kam piederēja kā laicīgā, tā garīgā vara. Kaut arī tagad tas bija pakļauts Romas pārvaldniekam, tomēr tam joprojām bija liela ietekme gan civilās, gan reliģiskās lietās.

Sinedrijs vienkārši nevarēja neiesākt izmeklēšanu par Jāņa darbību. Daži vēl atcerējās Cakarijam dievnamā doto atklāsmi un tēva pravietojumu, kas dēlu izvirzīja par Mesijas priekšteci. Trīsdesmit nemiera un pārmaiņu gados šīs lietas gan lielā mērā bija izgaisušas no atmiņas, tomēr tagad tās no jauna atgādināja vispārējais satraukums, ko izraisīja Jāņa sludināšana.

Sen vairs Israēlā nebija cēlies neviens pravietis, un sen nebija pieredzēta tāda reformācija, kāda notika tagad. Prasība nožēlot grēkus šķita jauna un satraucoša. Daudzi tautas vadoņi negribēja iet klausīties Jāņa sludināšanu un rājienus, lai tos nepārliecinātu atklāt savas dzīves noslēpumus. Taču Jāņa vēsts saturēja tiešu Mesijas nākšanas paziņojumu. Bija labi zināms, ka Daniēla pravietojuma septiņdesmit nedēļas, kas ietvēra arī Mesijas nākšanu, ir gandrīz beigušās, un tādēļ visi gribēja piedalīties cerētajā tautas triumfa laikmetā. Ļaužu sajūsma bija tik liela, ka tā piespieda Sinedriju ātri izšķirties, vai atzīt Jāņa darbu, vai to noraidīt. Sinedrija ietekme tautā sāka mazināties, tāpēc pastāvēja nopietns jautājums, kā uzturēt tā autoritāti. Cerēdami drīzāk nonākt pie kāda secinājuma, viņi nosūtīja uz Jordānu priesteru un levītu delegāciju, lai tie apspriestos ar jauno skolotāju.

Brīdī, kad tie tuvojās Jānim, viņu klausīties bija sanācis liels ļaužu pulks. Lai ietekmētu tautu un iedvestu bijību pravietim, augstprātīgie rabīni izturējās stingri un iedomīgi. Ar godbijību, gandrīz vai ar bailēm pūlis pašķīra ceļu, un lielie vīri greznajos tērpos sava stāvokļa un varas apziņā nostājās tuksneša pravieša priekšā.

"Kas tu esi?" viņi jautāja. Zinādams, kas tiem padomā, Jānis atbildēja: "Es neesmu Kristus." - "Kas tad? Vai tu esi Elija?" - "Es tas neesmu." - "Vai tu esi gaidāmais pravietis?" - "Nē." - "Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?" - "Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: "Sataisiet tā Kunga ceļu", kā pravietis Jesaja ir sacījis." Rakstu vieta, uz kuru norādīja Jānis, ir skaistākais Jesajas pravietojums: "Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!" saka jūsu Dievs. "Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakiet tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts (..)." Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: "Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!

Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi." (Jes. 40:1-5)

Senos laikos, kad ķēniņi ceļoja pa kādu savas valsts mazāk apdzīvotu daļu, valdnieka ratiem pa priekšu parasti izsūtīja vīru pulciņu nolīdzināt stāvākās vietas un aizpildīt iedobes, lai ķēniņš varētu pārvietoties droši un bez traucējumiem. Šo paradumu pravietis izlietoja, lai ilustrētu Evaņģēlija darbu. "Visas ielejas lai piepilda (..), kalnus lai nolīdzina." Kad Dieva Gars ar savu brīnišķīgo spēku skar dvēseli, tas pazemo cilvēka lepnumu. Laicīgas izpriecas, stāvoklis un vara zaudē savu vērtību. "Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi." (2. Kor. 10:5) Tad par vienīgo vērtību tiek paaugstināta sevi aizliedzošā mīlestība un pazemība, ko cilvēki atzīst visai maz. Tāds ir Evaņģēlija darbs, par kura vienu daļu kļuva Jāņa vēsts.

Rabīni turpināja jautāt: "Ko tad tu kristī, ja neesi ne Kristus, ne Elija, ne gaidāmais Pravietis?" Vārdi "gaidāmais Pravietis" bija norādījums uz Mozu. Jūdi labprāt turējās pie ticējuma, ka Mozus tiks uzmodināts no nāves un uzņemts Debesīs. Viņi nezināja, ka tas jau bija noticis. Kad Jānis Kristītājs iesāka savu darbu, daudzi domāja, ka viņš varētu būt no nāves uzmodinātais pravietis Mozus, jo šķita, ka tas labi pārzina pravietojumus un Israēla vēsturi.

Tāpat ļaudis ticēja, ka pirms Mesijas nākšanas personīgi parādīsies Elija. Šo cerību Jānis ar savu atbildi noraidīja, bet viņa vārdiem bija dziļāka nozīme. Runājot par Jāni, Jēzus vēlāk sacīja: "Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Elija, kam bija jānāk." (Mat. 11:14) Jānis nāca Elijas garā un spēkā darīt darbu, ko savā laikā darīja Elija. Ja jūdi viņu pieņemtu, tad tas būtu viņiem par labu. Bet tie nepieņēma Jāņa vēsti, tādēļ arī Jānis viņiem nebija Elija. Viņš nevarēja piepildīt savu misiju jūdu labā.

Daudzi no tiem, kas bija sapulcējušies pie Jordānas, bija klāt arī Jēzus kristību laikā, bet toreiz doto zīmi ievēroja tikai daži. Iepriekšējos Jāņa sludināšanas mēnešos vairums neņēma vērā aicinājumu nožēlot grēkus. Ar to viņi apcietināja sirdis un aptumšoja savu saprašanu. Kad Dievs deva liecību par Jēzu kristību laikā, tie to neuztvēra. Acis, kas ticībā nekad nebija pievērsušās Neredzamajam, nesaskatīja Dieva godības atklāsmi. Ausis, kas nekad nebija klausījušās Kunga balsi, nedzirdēja Viņu apliecinošos vārdus. Tā tas ir arī tagad. Bieži ļaužu sapulcēs atklājas Kristus un kalpojošo eņģeļu klātbūtne, tomēr daudzi to nenojauš. Tie nepamana neko neparastu. Bet daži jūt Pestītāja tuvumu. Viņu sirdis apgaro miers un prieks. Tie tiek iepriecināti, stiprināti un svētīti.

No Jeruzālemes sūtītie Jānim jautāja: "Kāpēc tu kristī?" un gaidīja atbildi. Pārlaižot skatienu ļaužu pūlim, Jāņa acis piepeši iekvēlojās, viņa seja kļuva gaiša, un viņu pārņēma dziļš saviļņojums. Rokas izstiepis, tas izsaucās: "Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv Viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu."

Sinedrijam nepieciešamais ziņojums bija skaidrs un nepārprotams. Jāņa vārdus nevarēja attiecināt ne uz vienu citu, kā uz sen Apsolīto. Viņu vidū bija Mesija. Pārsteigtie priesteri un tautas vadoņi raudzījās apkārt, cerēdami saskatīt to, par kuru Jānis runāja. Bet ļaužu drūzmā Viņš nebija atšķirams.

Kad kristību laikā Jānis uz Jēzu norādīja kā uz Dieva Jēru, Mesijas darbs tam atklājās jaunā gaismā. Pravieša domas pievērsās Jesajas vārdiem. "Viņš padevās (..) kā jērs, ko ved nokaušanai." (Jes. 53:7) Nākamajās nedēļās Jānis ar jaunu interesi pētīja pravietojumus un upuru pienešanā ietvertās mācības. Viņš nespēja skaidri izšķirt Kristus darba divas fāzes - cietēja Upura un uzvarētāja Ķēniņa, bet tomēr apzinājās, ka Kristus nākšanai ir daudz dziļāka nozīme, nekā par to domā priesteri un tauta. Kad Jānis ļaužu pūlī ieraudzīja Jēzu atgriežoties no tuksneša, viņš paļāvīgi gaidīja, ka Kungs dos tautai kādu zīmi par savu īsto raksturu. Viņš ar nepacietību ilgojās dzirdēt, ka Pestītājs pieteiks savu misiju, bet netika sacīts neviens vārds, netika dota neviena zīme. Jēzus neatsaucās uz Jāņa Kristītāja paziņojumu par Viņu, bet pazuda Jāņa mācekļu pulkā, nesniegdams nekādu ārēju pierādījumu par sevišķo uzdevumu un arī nedarīdams neko, lai pievērstu sev uzmanību.

Nākamajā dienā Jānis atkal ievēroja Jēzu nākam. Dieva godības apspīdēts, pravietis izstiepa rokas un sauca: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir Tas, par ko esmu sacījis: Pēc manis nāk vīrs (..), kas (..) bija pirmāk nekā es. Es Viņu nepazinu, bet, lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni. (..) Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa. Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: Uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Tas, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls."

Vai šis bija Kristus? Ar bijību un izbrīnu ļaudis uzlūkoja To, ko tikko pasludināja par Dieva Dēlu. Jāņa vārdi viņus dziļi aizkustināja. Viņš runāja uz tiem Dieva vārdā. Dienu no dienas tie klausījās Jāni, kad tas norāja grēkus, un pārliecība, ka to sūtījis Dievs, kļuva arvien stiprāka. Bet kas gan bija Tas, kurš lielāks par Jāni Kristītāju? Viņa apģērbā un stājā nekas nenorādīja uz augstu kārtu. Viņš, acīmredzot, bija vienkāršs, trūcīgi ģērbies cilvēks, tāpat kā daudzi citi.

Ļaužu pūlī atradās daži, kas Jēzus kristīšanas laikā redzēja dievišķo godību un dzirdēja Dieva balsi. Bet kopš tās dienas Pestītāja izskats bija ļoti izmainījies. Kristību brīdī tie varēja vērot, kā Viņa seju apskaidro Debesu gaisma, taču tagad Viņš bija bāls, izmocīts un novājējis. Viņu pazīt spēja vienīgi pravietis Jānis.

Bet, kad ļaudis Viņu uzlūkoja, tie redzēja seju, kurā dievišķā līdzjūtība mijās ar spēka apziņu. Katrs Viņa acu skats, katrs sejas vaibsts iezīmējās ar pazemības un neizsakāmas mīlestības izteiksmi. Šķita, ka Viņu apņem garīga iespaida atmosfēra. Kaut gan Viņa izturēšanās bija vienkārša un cēla, tomēr Viņš cilvēkus ietekmēja ar kādu neredzamu spēku, ko nevarēja noslēpt. Vai šis bija Tas, ko Israēls tik ilgi gaidīja?

Jēzus nāca nabadzībā un zemībā, lai kļūtu mums par paraugu, tāpat kā par Pestītāju. Ja Kungs nāktu ķēnišķīgā greznībā, kā tad Viņš varētu mācīt pazemību? Kā Viņš varētu sniegt tik dziļas un asas patiesības, kādas izskanēja Kalna svētrunā? Ja Jēzus būtu nācis mājot cilvēku vidū kā ķēniņš, kur tad šīs dzīves pabērni varētu atrast sev cerību?

Tomēr ļaužu pulkam šķita neiespējami savas augstprātīgās iedomas savienot ar To, uz kuru norādīja Jānis. Tāpēc daudzi jutās vīlušies un apjukuši.

Vārdi, kurus priesteri un rabīni tā ilgojās dzirdēt, ka Jēzus atjaunos Israēla valsti, palika neizteikti. Tādu ķēniņu viņi ar ilgošanos gaidīja un būtu gatavi uzņemt. Bet Cilvēks, kas viņu sirdīs gribēja uzcelt taisnības un miera valsti, tiem nebija vajadzīgs.

Nākamajā dienā, kad pie viņa bija arī divi mācekļi, Jānis atkal ļaužu vidū ieraudzīja Jēzu. Atkal pravieša seju apstaroja Neredzamā godība, un viņš izsaucās: "Redzi, Dieva Jērs!" Šie vārdi satrauca mācekļu sirdis. Ko gan varēja nozīmēt Jāņa dotais apzīmējums - "Dieva Jērs"? Jānis to nebija paskaidrojis.

Atstājuši Jāni, tie gāja meklēt Jēzu. Viens no šiem diviem bija Andrejs, Sīmaņa brālis, otrs - evaņģēlists Jānis. Tie kļuva par pirmajiem Kristus mācekļiem. Nepārvaramas dziņas skubināti, viņi sekoja Jēzum, vēlēdamies iesākt sarunu, tomēr bijīgi klusēja, jo tos pilnīgi pārņēma viena doma - "Vai šis ir Mesija?"

Jēzus zināja, ka mācekļi Viņam seko. Tie bija Viņa darba pirmie kūlīši, un dievišķā Mācītāja sirdi pildīja prieks, kad šīs dvēseles atvērās Dieva žēlastībai. Tomēr, pret tiem pagriezies, Viņš iejautājās: "Ko jūs meklējat?" Kristus tiem atstāja brīvu izvēli, vai nu griezties atpakaļ, vai izsacīt savu vēlēšanos.

Viņu apziņā bija tikai viens mērķis. Viena Personība pildīja visas viņu domas, un tie izsaucās: "Rabi, kur Tu mājo?" Dabiski, ka īsās pārrunās ceļa malā viņi nevarēja saņemt to, pēc kā ilgojās. Tie vēlējās būt vienatnē ar Jēzu, sēdēt pie Viņa kājām un klausīties Viņa vārdus. Tādēļ Kungs tiem sacīja: " "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa."

Ja Jānim un Andrejam būtu tas pats neticības gars, kas priesteriem un rakstu mācītājiem, tad viņi nekad kā mācekļi nesēdētu pie Jēzus kājām. Tie būtu nākuši kā kritiķi, lai nosodītu Viņa vārdus. Tā daudzi aizver durvis visdārgākajām izdevībām. Bet pirmie mācekļi tā nedarīja. Kad Jānis Kristītājs sludināja, viņi atsaucās uz Svētā Gara aicinājumu. Tagad tie pazina Debesu Mācītāja balsi. Jēzus vārdi viņiem bija spirgtuma, patiesības un skaistuma pilni. Pār Vecās Derības rakstu mācībām izlējās dievišķa gaisma. Daudzpusīgās patiesības tēmas parādījās jaunā krāšņumā.

Grēku nožēla, ticība un mīlestība dara dvēseli spējīgu uzņemt Debesu gudrību. Mīlestības darbos atklātā ticība ir atzīšanas atslēga, jo "katrs, kas mīl, (..) atzīst Dievu." (1. Jāņa 4:7)

Māceklis Jānis bija apveltīts ar nopietnām un dziļām jūtām; viņš bija dedzīgs un tomēr dziļš vērotājs. Jānis sāka izprast Kristus godību - šis cilvēks no Kunga vairs negaidīja laicīgu varu un greznumu, kā tas viņam agrāk tika mācīts, bet "tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības". (Jāņa 1:14) Viņa domas pilnīgi saistīja šī brīnišķīgā tēma.

Andrejs gribēja dalīties priekā, kas pildīja viņa sirdi. Viņš gāja uzmeklēt savu brāli Sīmani un tam paziņoja: "Mēs esam atraduši Mesiju!" Sīmanis negaidīja otru aicinājumu. Arī viņš bija dzirdējis Jāņa Kristītāja sludināšanu un steidzās pie Pestītāja. Kristus skatiens kavējās pie šī cilvēka, lasīdams viņa raksturu un dzīves stāstu. Viņa impulsīvo dabu, viņa mīlošo līdzjūtīgo sirdi, viņa godkārību un pašpaļāvību, viņa krišanas stāstu, viņa nožēlu, viņa pūles darbā un mocekļa nāvi - jā, tas viss Pestītājam jau bija redzams, kad Viņš sacīja: "Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls, tevi sauks Kēfa (tas ir tulkots: Pēteris - klints)."

Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš satika Filipu un tam teica: "Seko Man!" Filips paklausīja pavēlei un tūlīt kļuva par Kristus līdzgaitnieku.

Filips savukārt aicināja Nātanaēlu. Arī viņš bija ļaužu pulkā, kad Jānis Kristītājs norādīja uz Jēzu kā Dieva Jēru. Kad Nātanaēls Jēzu uzlūkoja, viņš jutās vīlies. Vai tad šis nogurušais un trūcīgais vīrs varēja būt Mesija? Taču Nātanaēls nevarēja arī izšķirties no Jēzus atteikties, jo Jāņa vēsts bija pārliecinājusi viņa sirdi.

Tad, kad Filips aicināja, Nātanaēls bija aizgājis uz kādu klusu birzi pārdomāt Jāņa vēsti un pravietojumus par Mesiju. Viņš lūdza, lai spētu saprast, vai tas, uz kuru Jānis norādīja, tiešām ir gaidītais Atbrīvotājs, un Dieva Gars dusēja uz viņu, apliecinādams, ka Kungs ir pieminējis savus ļaudis un devis tiem atbrīvošanu. Filips zināja, kur viņa draugs pēta pravietojumus un atrada to tieši tajā brīdī, kad tas zem vīģes koka bija zemojies lūgšanā. Šajā vientuļajā vietā, paslēpušies zem koku lapotnes, tie abi bieži bija kopā lūguši.

Vēsts: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši (..)" Nātanaēlam šķita kā tieša atbilde uz viņa lūgšanu. Bet Filips vēl ticībā svārstījās. Viņš it kā šaubīdamies piebilda: "Jēzu no Nācaretes, Jāzepa dēlu." Tas Nātanaēla sirdī izraisīja aizspriedumus: "Vai no Nācaretes var nākt kas labs?"

Filips neuzsāka strīdu. Viņš tikai sacīja: "Nāc un redzi!"

Kad Jēzus ieraudzīja Nātanaēlu nākam, Viņš par to teica: "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!" Tad Nātanaēls pārsteigts izsaucās: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus viņam atbildēja: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju."

Ar to pietika. Dieva Gars, kas Nātanaēlam deva ticību viņa vientuļās lūgšanas laikā zem vīģes koka, tagad runāja ar Jēzus vārdiem. Kaut gan ar šaubām un aizspriedumiem, Nātanaēls tomēr nāca pie Kristus ar godīgu vēlēšanos rast patiesību, un tādēļ viņa ilgas piepildījās. Viņa ticība sniedzās tālāk par tā cilvēka ticību, kurš to aicināja pie Jēzus. Viņš apliecināja: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš."

Ja Nātanaēls uzticētos rabīnu vadībai, viņš Jēzu nekad neatrastu. Viņš pats par visu pārliecinājās un pats sprieda, tāpēc arī kļuva par mācekli. Arī mūsu dienās ir daudzi, kurus no labā attur tikai aizspriedumi. Iznākums būtu pavisam citāds, ja tie paši pārliecinātos.

Uzticoties cilvēciskas autoritātes vadībai, neviens nenonāks pie glābjošās patiesības atziņas. Līdzīgi Nātanaēlam mums pašiem vajag pētīt Dieva Vārdu un lūgt Svētā Gara apgaismojumu. Tas, kas Nātanaēlu redzēja zem vīģes koka klusajā lūgšanas vietā, ievēros arī mūs. Gaismas pasaules eņģeļi ir tuvu tiem, kas pazemībā meklē dievišķu vadību.

Ar Jāņa, Andreja un Sīmaņa, ar Filipa un Nātanaēla aicināšanu sākās kristīgās draudzes dibināšana. Jānis saviem diviem mācekļiem norādīja uz Kristu. Tad viens no tiem, Andrejs, atrada savu brāli un aicināja to pie Pestītāja. Pēc tam tika aicināts Filips, un viņš gāja meklēt Nātanaēlu. Šie piemēri mums māca, cik svarīgs ir personiskais darbs, kad mēs ar aicinājumu griežamies tieši pie saviem radiem, draugiem un kaimiņiem. Ir cilvēki, kuri visu mūžu apgalvo, ka pazīst Kristu, bet ar personīgām pūlēm Pestītājam nav pieveduši nevienu dvēseli. Viņi šo darbu atstāj sludinātājam. Sludinātājs gan var būt labi sagatavots savam uzdevumam, bet viņš nevar padarīt to, ko Dievs uzticējis darīt draudzes locekļiem.

Ir daudz tādu, kam nepieciešama mīļu, kristīgu siržu kalpošana. Daudzi ir aizgājuši bojā, kurus varēja glābt, ja viņu kaimiņi, vienkārši ļaudis, būtu rūpējušies par tiem. Daudzi gaida, lai tos uzrunā personīgi. Tieši ģimenē, mūsu tuvākajā apkārtnē vai pilsētā, kur dzīvojam, mums kā Kristus misionāriem ir darāms darbs. Ja esam kristieši, tad tas mums sagādās prieku. Cilvēks nav patiesi atgriezies, ja viņā nav dzimusi vēlēšanās stāstīt citiem, kādu dārgu draugu tas ir atradis Jēzū. Patiesību, kas glābj un dara svētu, nav iespējams paturēt vai apslēpt sirdī.

Visi, kas svētījušies Dievam, kļūs par gaismas kanāliem. Dievs tos darīs par saviem pārstāvjiem, lai sniegtu citiem savas žēlastības bagātības. Viņš ir apsolījis: "Es darīšu viņus un tās vietas ap Manu kalnu par svētību, un Es došu lietu savā laikā; tas būs svētības lietus." (Ec. 34:26*)

Filips sacīja Nātanaēlam: "Nāc un redzi." Viņš neprasīja, lai tas pieņem otra cilvēka liecību, bet lai pats iet un iepazīstas ar Kristu. Tagad, pēc Jēzus atgriešanās Debesīs, cilvēku vidū Viņu pārstāv mācekļi, un viens no visiedarbīgākajiem veidiem mantot dvēseles Kristum ir atklāt mūsu ikdienas dzīvē Viņa raksturu. Mūsu ietekme uz citiem nav tik daudz atkarīga no tā, ko mēs sakām, cik no tā, kas mēs esam. Cilvēki var apkarot un noliegt mūsu loģiku, tie var pretoties mūsu aicinājumiem, bet nesavtīgā mīlestībā aizvadīta dzīve ir pierādījums, ko neviens nevar noliegt. Konsekventa, ar Kristus lēnprātību iezīmēta izturēšanās, ir spēks šajā pasaulē.

Kristus mācība bija ar piedzīvojumiem saistītas pārliecības izpausme, un tie, kas mācās no Kristus, kļūst par skolotājiem pēc dievišķā parauga. Tā cilvēka runātam Dieva Vārdam, kurš pats caur to ir svētojies, ir dzīvinošs spēks, kas dara to pievilcīgu klausītājiem un pārliecina, ka šis Vārds tiešām ir dzīva realitāte. Ja kāds patiesību pieņem, to iemīlot, tad tas noteikti atklāsies viņa izturēšanās veidā un balss tonī. Viņš darīs zināmu to, ko no dzīvības Vārda pats ir dzirdējis, redzējis un aptaustījis, lai arī citiem būtu ar to sadraudzība Kristus atzīšanā. Viņa liecība, nākusi no lūpām, ko skārusi degoša ogle no altāra, kļūs par patiesību citai sirdij, kas to uzņems un panāks rakstura svētošanu.

Kas pūlas sniegt gaismu citiem, tiek svētīts arī pats. "Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts." (Sal. pam. 11:25) Dievs savu mērķi - grēcinieku izglābšanu - varētu sasniegt arī bez mūsu palīdzības, bet, lai mums būtu iespēja attīstīt Kristum līdzīgu raksturu, ir jākļūst par Viņa darba līdzdalībnieku. Lai varētu piedalīties gavilēs par Viņa upura nopelnā atpirktajām dvēselēm, mums jāpiedalās arī to glābšanā.

Nātanaēla pirmā ticības izpausme bija tik pilnīga, nopietna un sirsnīga, ka Jēzus ausīs tā skanēja kā mūzika. Kristus viņam atbildēja: "Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm." Pestītājs ar prieku raudzījās uz savu darbu nākotnē - labās vēsts pasludināšanu lēnprātīgajiem, lauzto siržu dziedināšanu un brīvības atnešanu sātana gūstekņiem. Domājot par cilvēkiem piedāvātajām dārgajām svētībām, Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Jūs redzēsit Debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu."

Ar to Kristus apliecināja: Jordānas krastā atvērās Debesis, un uz Mani baloža izskatā nolaidās Gars. Tā bija tikai zīme, ka Es esmu Dieva Dēls. Ja jūs Man ticēsit, jūsu ticība atdzīvosies. Jūs redzēsit debesis atvērtas, un tās nekad vairs neaizvērsies. Es tās jums atveru. Dieva eņģeļi uzkāps, nesdami nelaimīgo un trūkumcietēju lūgšanas pie Tēva augstībā, un nokāps, sniegdami cilvēkiem svētības, cerību, drosmi, palīdzību un dzīvību.

Dieva eņģeļi nemitīgi steidzas no zemes uz debesīm un no debesīm uz zemi. Kristus brīnumdarbi apbēdināto cietēju labā tika veikti Dieva spēkā, šajā kalpošanā iesaistot arī eņģeļus. Tikai pateicoties Kristum, Debesu sūtņi darbojas mūsu labā, nesdami mums Dieva svētības. Pieņemdams cilvēka dabu, mūsu Pestītājs savas intereses savienoja ar Ādama kritušo dēlu un meitu interesēm, bet tajā pašā laikā Viņš ar savu dievišķo dabu satvēra Mūžīgā troni. Kristus ir kā Starpnieks cilvēka savienībai ar Dievu.