Ticība un darbi

Tā ir taisnošana ticībā

Daļa no 1891. gada Manuskripta Nr. 21, kas rakstīts 1891. gada 27. februārī. Publicēts Septītās dienas adventistu Bībeles komentāros 6:1070, 1071. lpp.

Kad grēcinieks Dieva priekšā nožēlo grēkus un uzlūko Kristus salīdzināšanu viņa labā, un pieņem to kā savu vienīgo cerību šajā un nākamajā dzīvē, viņa grēki tiek piedoti. Tā ir taisnošana ticībā. Katrai ticīgai dvēselei sava griba pilnībā jāpakļauj Dievam un jāpaliek grēka nožēlas stāvoklī, pamatojot ticību uz Glābēja izlīdzinošiem nopelniem un virzoties no spēka uz spēku, no godības uz godību.

Piedošana un taisnošana ir viens un tas pats. Caur ticību cilvēks pārstāj būt dumpinieks, grēka un sātana bērns un kļūst par paklausīgu Kristus Jēzus pavalstnieku, ne tāpēc, ka iemanto labvēlību, bet tāpēc, ka Kristus pieņem viņu par savu bērnu, adoptējot to. Grēcinieks saņem piedošanu, jo tā grēkus ir uzņēmies viņa Vietnieks un Galvotājs. Jēzus savam Debesu Tēvam saka: „Tas ir Mans bērns, Es esmu atcēlis viņam nāves spriedumu, dodot tam Manas dzīvības apdrošināšanas polisi – mūžīgo dzīvību, jo Es esmu ieņēmis viņa vietu un cietis viņa grēku dēļ. Viņš ir Mans mīļotais dēls.” Tādā veidā cilvēks, kuram piedots, tiek tērpts brīnišķīgajās Kristus taisnības drēbēs un bez vainas nostājas Dieva priekšā.

Grēcinieks var kļūdīties, bet viņš netiek atstāts bez žēlastības. Tā vienīgā cerība ir grēku nožēla Dieva priekšā un ticība Kungam Jēzum Kristum. Tēvam ir tā priekšrocība piedot mūsu pārkāpumus un grēkus, jo Kristus ir uzņēmies mūsu vainu un atlicis spriedumu, piedēvējot mums savu taisnību. Viņa upuris pilnībā apmierina taisnības prasības.

Taisnošana ir pretēja apsūdzībai. Bezgalīgā Dieva žēlastība tiek parādīta tiem, kas to nemaz nav pelnījuši. Dievs Jēzus dēļ piedod pārkāpumus un grēkus, jo Tas ir kļuvis par mūsu grēku Izpircēju. Caur ticību Kristum vainīgais pārkāpējs iegūst Dieva labvēlību un stipru cerību uz mūžīgo dzīvību.

Pieņemti Kristū

Raksts laikrakstā Signs of the Times 1892. gada 4. jūlijā.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3:16) Šī vēsts ir dota pasaulei, jo „ikviens, kurš tic” nozīmē, ka katrs un visi, kas pieņem šos nosacījumus, gūst svētības. Visi, kas uzlūko Jēzu, ticot Viņam kā savam personiskam Glābējam, „nepazudīs, bet dabūs mūžīgo dzīvību”. Dievs visu ir iepriekš nokārtojis tā, lai mums varētu būt mūžīga balva.

Kristus ir mūsu Upuris, Vietnieks un Galvotājs, mūsu dievišķais Aizlūdzējs; Viņš ir kļuvis par mūsu taisnību, svētošanu un atpestīšanu. „Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā.” (Ebr. 9:24)

Kristus, veicot Vidutāja lomu mūsu labā, piedāvā savus dievišķos nopelnus, upurēdams sevi Tēvam, un kā mūsu Aizvietotājs un Galvotājs ir uzkāpis debesīs, lai veiktu izlīdzināšanas darbu par mūsu pārkāpumiem. „Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” (1. Jņ. 2:1-2) „Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1. Jņ. 4:10) „Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebr. 7:25)

Šie Bībeles panti norāda, ka Dieva griba nav, lai jūs šaubītos un mocītu savas dvēseles ar bailēm, ka Dievs nepieņems jūs, jo esat grēcīgi un necienīgi. „Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums.” (Jēk. 4:8) Uzticiet savu problēmu Viņam, paļaujoties uz Tā asins nopelnu, kura asinis izlietas jūsu dēļ pie Golgātas krusta. Kaut sātans apsūdz jūs kā lielu grēcinieku, un tāds jūs arī esat, tomēr varat droši sacīt: „Es zinu, ka esmu grēcinieks, un šis ir iemesls, kāpēc man ir vajadzīgs Glābējs. Jēzus ir nācis šajā pasaulē, lai glābtu grēciniekus. „Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1. Jņ. 1:7) „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (9. pants) Man nav ne nopelnu, ne arī kā laba, kā dēļ es varētu pieprasīt glābšanu, bet es to varu, pienesot Dieva priekšā nevainīgā Dieva Jēra asinis, kurš uzņēmās pasaules grēku. Tāds ir mans lūgums. Jēzus Vārds sniedz man pieeju Tēvam. Viņa ausis, Viņa sirds ir atvērta manai pat visklusākajai lūgšanai, un Viņš izpilda manas vislielākās vajadzības.”

Tā ir taisnošana

Tā ir Kristus taisnošana, kas nožēlojošo grēcinieku padara Dievam pieņemamu un veic tā taisnošanu. Lai cik grēcīga līdz tam bijusi dzīve, ja vien viņš tic Jēzum kā savam personiskajam Glābējam, tad tāds nostājas Dieva priekšā Kristus piedēvētās taisnības neaptraipītajās drēbēs.

Grēcinieks, kurš vēl nesen bija miris savos pārkāpumos un grēkos, tiek atdzīvināts ticībā Kristum. Ticībā viņš pieņem, ka Jēzus ir viņa Glābējs, kurš, vienmēr būdams dzīvs, „var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva”. Kad tiek veikta izlīdzināšana, ticīgais kļūst spējīgs ieraudzīt Dieva pilnības garumu un platumu, augstumu un dziļumu, tādu glābšanas pilnību, kas nopirkta par bezgalīgi augstu cenu, un viņa dvēsele top pildīta ar slavu un pateicību. Viņš redz Kunga godības atspulgu, un Kunga Gars pārmaina viņu šajā līdzībā. Viņš redz Kristus taisnības drēbes, kuras izaustas debesu austuvēs, cauršūtas ar Viņa paklausību un piedēvētas grēkus nožēlojošai dvēselei caur ticību Viņam.

Kad grēcinieks ierauga Jēzus nesalīdzināmo pievilcību, grēks viņu vairs nesaista, jo viņu valdzina Tas, kurš ir labākais starp desmitiem tūkstošiem un kurš vienīgais vienmēr ir patīkams. Viņš personiski ir piedzīvojis evaņģēlija spēku, kura ieceres plašums ir salīdzināms vienīgi ar mērķa vērtību.

Mums ir dzīvs Glābējs. Viņš vairs neatrodas Jāzepa jaunajā kapā. Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un uzkāpis debesu augstumos kā mūsu Vietnieks un Galvotājs par ikkatru dvēseli. „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1) Grēcinieks tiek taisnots, pateicoties Jēzus nopelniem, un ar to Dievs novērtē izpirkuma maksas pilnību, kas atdota par cilvēku. Tas, ka Kristus bija paklausīgs līdz pat krusta nāvei, ir kā galvojums tam, ka Tēvs pieņem nožēlojošo grēcinieku. Vai tiešām mēs vēl svārstīsimies starp šaubām un ticību, un atkal no ticības uz šaubām? Jēzus ir galvojums tam, ka Dievs mūs pieņem. Tādā veidā iegūstam labvēlību Dieva priekšā ne tāpēc, ka mums pašiem būtu kādi nopelni, bet pateicoties ticībai uz „Kungu – mūsu taisnību”.

Jēzus atrodas vissvētākajā vietā Dieva priekšā mūsu dēļ. Tur Viņš bez apstājas pārstāv savus ļaudis, pilnīgus Viņā. Ja nu šādi tiekam pārstāvēti Tēva priekšā, nevajadzētu iztēloties, ka mēs varētu izmantot Viņa žēlastību un kļūt bezrūpīgi, vienaldzīgi un izdabāt sev. Kristus nekalpo grēkam. Mēs esam kļuvuši pilnīgi Viņā, Mīļotā Tēva pieņemti, ja vien paliekam Viņā ticībā.

Mēs nekad nespēsim sasniegt pilnību ar saviem labajiem darbiem, un cilvēks, kurš uzlūko Jēzu ticībā, noraida savu taisnību. Viņš saskata savu nepilnīgumu, savas grēku nožēlas nepietiekamību, savas pat stingrākās ticības vājumu, savus vislielākos upurus kā sīkus un noslīgst pazemībā krusta pakājē. Tomēr no Dieva Vārda pamācībām viņš sadzird sev adresētu balsi. Pārsteigumā viņš sadzird vēsti: „Tu esi pilnīgs Viņā.” Tagad viņa dvēselē iestājas pilnīgs miers. Viņam vairs nav vajadzības censties atrast sevī kādu vērtību, kādus nopelnus, lai iemantotu Dieva labvēlību.

Patiesība, kuru grūti aptvert

Uzlūkojot Dieva Jēru, kurš uzņēmās pasaules grēku, cilvēks atrod mieru Kristū, jo pretī viņa vārdam stāv rakstīts – piedots –, un viņš pieņem Dieva Vārdu. „Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi.” (Kol. 2:10) Cik grūti cilvēkiem, kuri pieraduši dzīvot šaubās, pieņemt šo lielo patiesību! Kādu mieru tas ienes dvēselē, kādu dzīvinošu spēku! Cenšoties sevī rast taisnību, lai tiktu Dieva pieņemti, mēs meklējam to tur, kur nekad neatrast, „jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom. 3:23). Mums ir jālūkojas uz Jēzu, jo „mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars” (2. Kor. 3:18). Mums ir jātiecas pēc savas pilnības, uzlūkojot Dieva Jēru, kurš nes pasaules grēku.

Stāvot pārkāptā Dieva likuma priekšā, grēcinieks nespēj pats sevi šķīstīt, taču, ticot Kristum, viņš ir Tā bezgalīgās mīlestības objekts un tērpts Viņa neaptraipītajā taisnībā. Jēzus ir lūdzis par tiem, kas tic Viņam: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens.” (Jņ. 17:17-22) „Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” (25.-26. pants)

Kurš gan spēj aptvert šīs taisnības būtību, kas dara ticīgo grēcinieku pilnīgu, nostādot to Dieva priekšā bez traipa, krunkas vai cita līdzīga trūkuma? Mums ir dots Dieva Vārda galvojums, ka Kristus ir darīts par mūsu taisnību, svētošanu un atpestīšanu. Dievs dāvā mums iespēju, ka varam paļauties uz Viņa Vārdu ar pilnu uzticību un iegūstam Viņa bagātās svētības. „Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc, ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.” (Jņ. 16:27)

Padoms vadošajam darbiniekam par jautājumu attiecībā uz ticību un darbiem

Daļa no vēstules A. T. Džonsam 1893. gada 9. aprīlī. Vēstule Nr. 44. Publicēta izdevumā „Izmeklētās vēstis”, 1:377-379.

Es piedalījos sapulcē, uz kuru bija ieradušies daudzi draudzes locekļi. Man sapnī tika paskaidrots jautājums par ticību un Kristus taisnības pielīdzināšanu ticībā. Tu vairākas reizes atkārtoji vārdus, ka darbi neko nenozīmē, ka nepastāv nekādi nosacījumi. Lieta tika pasludināta tādā gaismā, ka, es zinu, prāti tapa apmulsināti un tie neguva pareizu izpratni par norādi attiecībā uz ticību un darbiem. Tāpēc nolēmu tev rakstīt. Tu šo jautājumu pasludināji pārāk stingri. Pastāv nosacījumi, lai saņemtu taisnošanu, svētošanu un Kristus taisnību. Es zinu, ko domāji, bet tu atstāji nepareizu iespaidu uz prātiem. Kamēr labie darbi nespēj glābt pat vienu vienīgu dvēseli, neviena no tām nevar tapt glābta bez labiem darbiem. Dievs mūs glābj paklausībā likumam, lai mēs varētu lūgt un saņemt; meklēt un atrast; klaudzināt, lai durvis tiktu atvērtas.

Kristus atklāj sevi kā tādu, kurš vēlas pilnībā glābt visus, kas vien nāk pie Viņa. „Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jņ. 6:37) Patiesībā tu uz šīm lietām skaties tāpat, kā es, tomēr tava izpratne par šiem jautājumiem mulsina prātus. Pēc tam kad tik radikāli paudi savas domas par darbiem un tev tika uzdoti jautājumi par šo tēmu, izrādījās, ka tev pašam nav īsti skaidra priekšstata par to, jo nevari to izskaidrot pareizos vārdos un nespēj savus apgalvojumus saskaņot ar saviem principiem un ticību.

Jauneklis nāca pie Jēzus ar jautājumu: „Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” (Marka 10:17) Kristus viņam atbildēja: „Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Viņš vaicāja: „Kurus?” Tad Jēzus dažus nosauca, uz ko jauneklis atbildēja: „To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Jēzus tam sacīja: „Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Šeit ir nosacījumi, un Bībelē ir daudz nosacījumu. „Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mt. 19:17, 20-22)

Brīdinājumi

Tātad, kad apgalvojat, ka nepastāv nosacījumi, turklāt to plaši vēstot citiem, jūs apgrūtināt prātus, un daži nespēj saprast jūsu izteiktās likumsakarības. Viņi nesaprot, kā šos izteicienus saskaņot ar skaidrajām norādēm Dieva Vārdā. Lūdzu, esiet uzmanīgs. Šie spēcīgie paziņojumi par darbiem nekad nespēs stiprināt mūsu uzskatus. Tādi izteikumi vājina mūsu pārliecību, jo daudzi uzskatīs jūs par ekstrēmistu un neiegūs svarīgas atziņas, kuras jūs varētu tiem sniegt par jautājumu, kas tiem jāzina… Mans brāli, šo jautājumu prātam ir grūti aptvert, tādēļ nemulsiniet nevienu ar idejām, kuras nav saskaņā ar Vārdu. Lūdzu, atcerieties, ka pat, klausoties Kristus mācību, daudzi no mācekļiem bija nožēlojami nezinoši. Taču, kad pār viņiem nāca apsolītais Kristus Svētais Gars, tad pat šaubīgais Pēteris tika darīts par ticības vīru. Kāda rakstura pārmaiņa! Ar nepārdomātiem vārdiem un izteikumiem nelieciet nevienu klupšanas akmeni to dvēseļu priekšā, kas ir ticībā vājas. Esiet vienmēr konsekvents, mierīgs, dziļš un stingrs. Nevienā lietā nenonāciet galējībās, bet turiet savas kājas uz stingras klints. Ak, dārgais Glābējs! „Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jņ. 14:21)

Patiesais pārbaudījums ir Kristus vārdu pildīšana. Tas pierāda cilvēku mīlestību uz Jēzu, jo tas, kurš pilda Viņa gribu, sniedz pasaulei praktisku pierādījumu par augli, kuru atklājis paklausībā, šķīstībā un rakstura svētumā…

Mans brāli, staigājiet uzmanīgi ar Dievu, bet atcerieties, ka ir daži, kas ļoti uzmanīgi jūs vēro, to vien gaidot, kad kļūdīsities, klupsit un kritīsit. Taču, ja pat tad pazemībā turēsities Jēzus tuvumā, viss būs labi…

Kristus skolā nav absolventu klases. Mums jāstrādā mērķtiecīgi, pieaugot atziņā, un Kunga nodoms ir pavairot to. Ar neatslābstošu uzcītību caur Kristus žēlastību, ko paši izvēlamies, mēs dzīvosim, pieaugot atziņā, darot savu aicinājumu un izredzētību drošu… „Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” (2. Pēt. 1:10-11)

Cilvēks var būt tik šķīsts, cik lielā mērā šķīsts ir Dievs

Daļa no raksta „Šķīsta pats sevi” laikrakstā Signs of the Times 1895. gada 20. jūnijā.

„Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jņ. 3:2) Dieva tautas mantojums ir saskatāms ticībā Dieva Vārdam. „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jņ. 17:3)

Caur ticību Dieva bērni iegūst Kristus atziņu un uztur cerību par Viņa atnākšanu tiesāt pasauli taisnībā, līdz tā kļūs par godpilnu sagaidīšanu, jo tie redzēs Viņu, kāds Viņš ir, būs darīti līdzīgi Viņam un paliks kopā ar Kungu mūžam. Tad aizmigušie svētie tiks izsaukti ārā no saviem kapiem uz godpilno nemirstību. Kad pienāks atpestīšanas diena, tad jums būs jāredz, kāda ir atšķirība starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas nekalpo. Kad Kristus nāks, tad visi ticīgie ar prieku gavilēs par Viņa atnākšanu un šī pasaule kļūs par mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus valstību.

Tie, kuri sagaida Kristus atnākšanu debesu padebešos ar spēku un lielu godību, kā kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu, savā dzīvē un raksturā tieksies Viņu pārstāvēt pasaulē. „Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” (1. Jņ. 3:3) Viņi, tāpat kā Kristus, ienīdīs grēku un netaisnību. Viņi paklausīs Dieva baušļiem, tāpat kā Kristus ir turējis sava Tēva baušļus. Viņi apzināsies, ka nepietiek tikai piekrist patiesības mācībai, bet tā ir jāpieņem sirdī un jāpraktizē dzīvē, lai Kristus sekotāji varētu būt vienoti kopā ar Viņu un cilvēki savā jomā varētu būt tikpat šķīsti, cik Dievs ir šķīsts savā darbā.

Nevis tikai klausītāji, bet darītāji

Katrā paaudzē ir ļaudis, kas uzskata sevi par Dieva bērniem, maksā desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, dzīvo bezdievīgu dzīvi, jo pamet novārtā svarīgāko bauslībā: žēlastību, tiesu un Dieva mīlestību.

Mūsdienās ir daudzi, kuri ir līdzīgi pievilti, jo ārēji tie parādās kā liela svētuma nēsātāji, bet tie nav Dieva Vārda darītāji. Ko gan vēl varētu darīt šo pašpievilto dvēseļu labā, lai tiem atvērtu acis, kā vien sniegt patiesās dievbijības paraugu un pašiem būt ne tikai klausītājiem, bet arī Dieva baušļu darītājiem, šādi atspoguļojot rakstura šķīstuma gaismu uz viņu ceļa?

Nelīdzināsimies pasaulei

Dieva bērni nav tādi kā pasaulīgie cilvēki, jo viņu sirdī pieņemtā patiesība kļūst par līdzekli šķīstīt dvēseles, pārveidot raksturu un domāt līdzīgi Dievam. Ja cilvēks nav vienādās domās ar Dievu, pār viņu vēl aizvien valda dabiskā samaitātība.

Ja Kristus mājo sirdī, Viņš atklāsies mājās, darba vietā, tirgū un draudzē. Patiesības spēks izpaudīsies, paaugstinot un darot cēlāku prātu, mīkstinot un pakļaujot sirdi, vadot cilvēku pilnīgā saskaņā ar Dievu. Tas, kurš ir patiesības pārveidots, izstaro gaismu pasaulē. Tas, kam ir cerība uz Kristu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts. Cerība uz Kristus atnākšanu ir varena, tālejoša cerība. Tā ir cerība redzēt Ķēniņu Viņa skaistumā un būt līdzīgam Viņam.

Kad Kristus nāks, zeme drebēs Viņa priekšā, debesis satīsies kā rakstu rullis un katrs kalns un sala izkustēsies no savas vietas. „Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš uzsauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu Savu tautu: „Sapulcējiet Manus svētos, kas upurēdami slēdza ar Mani derību!” Un debesis pauda Viņa taisnīgumu, jo Dievs pats ir tiesnesis.” (Ps. 50:3-6) Uzlūkojot Dieva lielo dienu, redzam, ka mūsu vienīgā drošība ir tapt atrastiem starp tiem, kas nošķīrušies no grēka un netaisnības. Tie, kuri turpina grēkot, tiks atrasti starp nosodītiem un pazudušiem.

Pārkāpēju liktenis

Jānis bija redzējis tos, kuri izvēlējušies pārkāpšanas ceļu: „Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?”” (Atkl. 6:15-17)

Grēcinieku gaida briesmīga bojāeja, tāpēc mums jāzina, kas ir grēks, lai varētu izvairīties no tā spēka. Jānis saka: „Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir baušļu pārkāpšana.” (1. Jņ. 3:4, tulk. no angļu KJV) Šeit mums ir patiesā grēka definīcija, jo „grēks ir baušļu pārkāpšana”. Cik bieži cilvēks tiek aicināts atstāt savus grēkus un nākt pie Jēzus? Taču vai vēstnesis, kurš viņu ved pie Kristus, skaidri norāda arī uz ceļu? Vai viņš skaidri ir norādījis uz faktu, ka „grēks ir bauslības pārkāpšana”, ka cilvēkam vispirms jānožēlo grēki un jāatsakās no Dieva baušļu pārkāpšanas? ..

Dievs nemainīs nevienu, pat ne vismazāko rakstu zīmīti, ne raksta galiņu no savas svētās bauslības, lai to pielāgotu cilvēka kritušajam stāvoklim, jo tas diskreditētu Dieva gudrību, kas radījusi debesu un zemes pārvaldīšanas likumu. Taču Dievs ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš kļūtu par cilvēka Vietnieku un Galvotāju, izciestu pārkāpēja pelnīto sodu un piedēvētu grēkus nožēlojošajai dvēselei savu pilnīgo taisnību. Kristus vainīgās cilvēces vietā kļuva par bezgrēcīgo upuri, dāvājot ļaudīm cerību, lai tos caur grēku nožēlu vestu Dieva priekšā, jo tie ir pārkāpuši Viņa svēto likumu, un caur ticību uz Vietnieku, Galvotāju un Taisnību – Kristu vestu atpakaļ pie uzticības Dievam un paklausības Viņa svētajam likumam.

Kristus taisnības dēļ paklausība ir iespējama

Grēciniekam nav iespējams turēt Dieva svēto, taisno un labo bauslību, bet šī nespēja ir atcelta ar Kristus taisnības piedēvēšanu grēkus nožēlojošajai un ticīgajai dvēselei. Kristus dzīvība un nāve grēcīgā cilvēka labā bija ar nolūku atjaunot grēciniekam Dieva labvēlību, piedēvējot viņam taisnību, kas varētu atbilst bauslības prasībām un būtu pieņemama Tēvam.

Sātana mērķis ir atcelt Dieva baušļus un sagrozīt glābšanas plāna patieso nozīmi. Tādēļ viņš ir izgudrojis maldus, ka Kristus upuris pie Golgātas krusta ir pienests, lai atbrīvotu cilvēku no pienākuma turēt Dieva bauslību. Viņš ir iestāstījis pasaulei melus, ka Dievs ir atcēlis savu konstitūciju, atmetis savu morāles standartu un izdzēsis savu svēto un pilnīgo likumu. Ja Viņš to būtu darījis – cik dārgi tas būtu maksājis Debesīm! Tā vietā, lai pasludinātu baušļu atcelšanu, Golgātas krusts pērkona balsī pasludina tā negrozāmību un mūžīgumu. Ja likumu būtu iespējams atcelt, bet pārvaldi pār debesīm, zemi un neskaitāmajām Dieva radītajām pasaulēm paturēt, tad Kristum nebija vajadzības mirt. Kristus nāve uz visiem laikiem apstiprināja jautājumu par Dieva baušļu spēkā esamību. Izcietis pilnu sodu par vainīgo pasauli, Jēzus kļuva par Vidutāju starp Dievu un cilvēku, atjaunojot Dieva labvēlību pret grēkus nožēlojošo dvēseli, sniedzot tai žēlastību un spēku turēt Visaugstākā bauslību. Kristus nav nācis atmest bauslību vai praviešus, bet gan tos piepildīt līdz pat pēdējam burtam. Salīdzināšana pie Golgātas krusta apstiprināja Dieva bauslību kā svētu, taisnu un patiesu ne tikai kritušās pasaules priekšā, bet arī debesu un nekritušo pasauļu priekšā. Kristus nāca paaugstināt bauslību un darīt to godājamu.

Viedokļi un piedzīvojumi jāpakļauj Dieva Vārdam

Fragments no raksta laikrakstā Review and Herald 1902. gada 25. martā.

Daudzi cilvēki sevi dēvē par Dieva svētotiem, taču, kad to priekšā tiek nolikts lielais taisnības standarts, viņi kļūst ļoti satraukti un atklāj pārliecību, kas liecina, ka tie pat nezina, ko nozīmē būt svētotiem. Viņiem nav Kristus prāta, jo tie, kas ir patiesi svētoti, izrādīs godbijību un paklausību Dieva Vārdam, kad tas tiek atklāts viņu priekšā. Tie izrādīs spēcīgu vēlmi uzzināt, kas ir patiesība katrā tās mācības punktā. Sajūsma vēl neliecina par svētošanos. Apgalvojums: „Esmu glābts, esmu glābts” vēl nenorāda, ka dvēsele patiešām ir glābta un svētota.

Daudzi ļoti satraukti stāsta par savu svētošanos, tomēr tiem nav īstas izpratnes, ko tas patiesībā nozīmē, jo viņi nezina Svētos Rakstus un nav piedzīvojuši Dieva spēku. Tie sev glaimo, ka dzīvo saskaņā ar Dieva gribu, jo jūtas laimīgi. Taču, kad tie tiek pārbaudīti, tad, atverot Dieva Vārdu, lai izvērtētu viņu piedzīvojumus, tie nevēlas dzirdēt patiesību, sakot: „Es esmu svētots”; nav jēgas strīdam. Viņi nenopūlas, lai meklētu Rakstos un uzzinātu, kas ir patiesība, kā arī lai pārliecinātos, ka patiesībā ir briesmīgi pievilti. Svētošanās ir kas vairāk nekā tikai sajūsmas pilns lidojums.

Uzbudinājums nav svētošanās. Tikai pilnīga pakļaušanās Debesu Tēva gribai ir svētošanās, bet Dieva griba ir izteikta Viņa svētajā likumā. Svētošanās ir Visu Dieva baušļu turēšana. Būt paklausīgiem bērniem Dieva Vārdam – tā ir svētošanās. Mūsu vadonim ir jābūt Dieva Vārdam, nevis cilvēku viedokļiem un idejām. Lai tie, kas nav patiesi svētoti, meklē Dieva Vārdā ar pacietību, lūgšanu un pazemīgu sirdi. Lai tie atceras Jēzus lūgšanu: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ. 17:17)

Dzīvot saskaņā ar katru Dieva vārdu

Kristietība ir dzīvošana saskaņā ar ikvienu vārdu, kas nāk no Dieva mutes. Mums ir jātic Kristum, jādzīvo Kristū, kurš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Mēs ticam Dievam, kad paļaujamies uz Viņa Vārdu, mēs uzticamies un paklausām Dievam, kad turam Viņa baušļus, un mēs mīlam Dievu, kad godājam Viņa likumu.

Neviens no mums nenonāks uz svētošanās ceļa, ticot meliem. Pat ja visi pasaules mācītāji sacītu, ka ir droši pārkāpt kaut vai vienu svētā taisnības standarta priekšrakstu, tas nemazina mūsu pienākumu un nepadara mūsu vainu mazāku, ja apzināti noraidām skaidro „tev būs” vai „tev nebūs”. Nav jādomā par to, kā kādreiz rīkojušies un mūsu mirušie tēvi, bet jābūt laimīgiem, ka varam sekot viņu pēdās un esam pieņemti, piedāvājot to pašu kalpošanu un darot tos pašus darbus, ko viņi.

Mums ir lielāka gaisma, nekā viņiem bija savulaik. Ja vēlamies, lai Dievs mūs pieņemtu, mums jābūt uzticamiem, paklausīgiem gaismai un jāstaigā tajā tā, kā viņi savā laikā bija paklausīgi tai gaismai, kuru Dievs tiem bija sūtījis. Mums jāpieņem un jāizmanto gaisma, kas spīd mūsu ceļā tikpat uzticami, kā viņi pieņēma un izmantoja to gaismu, kas krita uz viņu ceļa tajā paaudzē. Mēs tiksim tiesāti saskaņā ar gaismu, kas mūsdienās spīd mūsu dvēseles templī. Ja sekosim gaismai, būsim brīvi cilvēki Kristū Jēzū.