Ticība un darbi

Ticība un darbi

Rīta uzruna Bāzelē 1885. gada 17. septembrī.
Publicēta Signs of the Times, 1890. gada 16. jūnijā.

„Bet bez ticības nevar Dievam patikt, jo kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē” (Ebr. 11:6, Glika tulk.). Ļoti daudzi kristīgajā pasaulē apgalvo, ka viss, kas cilvēkam nepieciešams, lai tiktu glābts, ir ticība; darbi nav nekas, tikai ticība ir svarīga. Taču Dieva Vārds mums saka, ka ticība, palikdama viena bez darbiem, ir mirusi. Daudzi atsakās paklausīt Dieva baušļiem, bet bez mitas runā par ticību. Taču ticībai ir jābūt pamatotai.

Visi Dieva apsolījumi tiek doti ar nosacījumu. Ja mēs pildām Viņa gribu un staigājam patiesībā, tad varam lūgt, ko vēlamies, un tas mums tiks dots. Kamēr mēs cenšamies būt paklausīgi, Dievs uzklausa mūsu lūgumus, tomēr Viņš mūs nesvētīs nepaklausībā. Ja izvēlamies nepaklausīt Viņa baušļiem, tad varam saukt: „Ticība, ticība, tikai ticība!”, taču atbilde skanēs no Dieva Vārda: „Ticība bez darbiem ir nedzīva.” (Jēk. 2:20) Šāda ticība būs tikai kā skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Lai gūtu Dieva žēlastību, mums ir jāpaveic sava daļa, uzticīgi jādarbojas un jānes augļi, kas ir grēka nožēlas cienīgi.

Mēs esam Dieva līdzstrādnieki. Mums nav jāsēž bezdarbībā, gaidot uz kādu lielu notikumu, lai paveiktu kādu varenu darbu savam Meistaram. Jums nav jānonicina pienākumi, kas atrodas tieši acu priekšā, bet jāizmanto šīs mazās iespējas, kas ir visapkārt…

Cīnīties, pūlēties un tiekties

Mums no savas puses ir jādara viss iespējamais, lai izcīnītu labo ticības cīņu. Mums ir jācīnās, jāstrādā, jātiecas, jācieš, lai ieietu pa šaurajiem vārtiem. Mums vienmēr savu acu priekšā ir jātur Kungs. Ar tīrām rokām un šķīstām sirdīm mums jāmeklē, kā visos savos ceļos pagodināt Dievu. Palīdzība mums ir sagādāta Tajā, kurš ir visspēcīgs izglābt. Patiesības un gaismas gars noslēpumainā veidā atdzīvinās un atjaunos mūs, jo visa sniegtā garīgā izaugsme nāk no Dieva, nevis no mums. Lai palīdzētu, patiesam darbiniekam tiks dots dievišķais spēks, turpretim sliņķis netiks uzturēts ar Svēto Garu.

Mums ir enerģiski jāstrādā, nopietni jācenšas būt cītīgiem nožēlot grēkus, šķīstīt savas rokas un sirdis no katras nešķīstības; jāsasniedz augstākais standarts, ticot, ka Dievs palīdzēs mūsu pūlēs. Mums ir jāmeklē, ja vēlamies atrast, un tas jādara ticībā; mums ir jāklauvē, lai durvis tiktu atvērtas. Bībele māca, ka mūsu glābšanā viss ir atkarīgs no pašu sāktā darbības virziena. Ja iesim bojā, paši būsim vainīgi. Jo viss nepieciešamais ir bijis sagādāts; un, ja mēs pieņemam Dieva nosacījumus, varam saņemt mūžīgo dzīvību. Mums jānāk pie Kristus ticībā un jābūt centīgiem, lai savu aicinājumu un izredzētību padarītu drošu.

Grēku piedošana ir apsolīta tam, kurš nožēlo un tic; dzīvības vainags būs balva tam, kurš paliks uzticīgs līdz galam. Mēs varam pieaugt žēlastībā, pilnveidojot to, kas jau mums ir. Sevi ir jāpasargā, lai netiktu pasaules aptraipīti, ja vēlamies, lai mūs bez vainas atrastu Dieva dienā. Ticība un darbi iet roku rokā; tie harmoniski sadarbojas sevis pārvarēšanas darbā. Darbi bez ticības ir miruši, kā arī ticība bez darbiem nav dzīva. Darbi nevar mūs glābt; tas ir tikai Kristus nopelns, kas spēj to darīt mūsu labā. Ticībā Viņam Kristus darīs visus mūsu nepilnīgos pūliņus Dievam pieņemamus. No mums sagaidāmā ticība nav tāda, kas neko nedara. Glābjošā ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Tas, kurš izstieps pretī Dievam tīras rokas bez naida un šaubām, apdomīgi staigās pa Dieva baušļu ceļu.

Ja vēlamies saņemt grēku piedošanu, mums vispirms jāsaprot, kas ir grēks, lai spētu to nožēlot un nest augļus, apzinoties, ka esam grēku nožēlas cienīgi. Mums jāiegūst stingrs ticības pamats, kas ir balstīts Dieva Vārdā un kura rezultāti taps redzami paklausībā Dieva paustajai gribai. Apustulis saka: „Dzenieties .. pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu.” (Ebr. 12:14)

Ticība un darbi uzturēs mūs līdzsvarā un palīdzēs pilnveidot kristīgu raksturu. Jēzus saka: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mt. 7:21) Runājot par laicīgo maizi, apustulis ir sacījis: „Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tes. 3:10) Šis pats likums ir attiecināms arī uz mūsu garīgo barību; tam, kurš vēlas mūžīgās dzīvības maizi, ir jāpieliek visas pūles, lai to iegūtu.

Mēs dzīvojam ļoti svarīgā un interesantā šīs zemes vēstures posmā. Šobrīd ir neatliekama vajadzība vēl vairāk pēc ticības nekā līdz šim. Mums nepieciešama vēl ciešāka savienība no augšienes. Sātans darbojas ar visu spēku, lai gūtu uzvaru pār mums, jo viņš zina, ka tam atlicis maz laika savam darbam. Pāvils ar bailēm un drebēšanu gādāja, lai taptu glābts. Vai arī mums nevajadzētu bīties, kamēr šis apsolījums top piepildīts pie mums? Vai nav jābīstas, ka kāds no mums to zaudēs un izrādīsies mūžīgās dzīvības necienīgs? Mums jābūt modriem lūgšanās un jāpieliek visas pūles, lai varētu ieiet pa šaurajiem vārtiem.

Jēzus aizpilda mums trūkstošo

Grēkam un laiskumam nav attaisnojuma. Jēzus ir šī ceļa priekšgājējs, un Viņš vēlas, lai mēs sekojam Viņa pēdās. Viņš ir cietis, upurējis tik daudz, cik neviens no mums pat neiespētu, lai nestu glābšanas vēsti mums aizsniedzamās robežās. Mums nav jābūt izmisušiem. Jēzus ir nācis uz šo pasauli, lai sniegtu dievišķu spēku cilvēkam, lai caur Viņa žēlastību mēs varētu tapt pārvērsti Viņa līdzībā.

Kad sirds vēlas paklausīt Dievam un tiek pieliktas visas pūles paklausīt, tad Jēzus šādu nostāju un centienus pieņem kā cilvēka labāko kalpošanu un aizpilda trūkstošo ar savu dievišķo nopelnu. Taču Viņš nepieņem tos, kas apgalvo, ka tic Viņam, tomēr liedzas ievērot Tēva baušļus. Mēs daudz dzirdam par ticību, tomēr vairāk gribētos uzzināt par darbiem. Daudzi pieviļ savas dvēseles, pieņemot vieglu, pielāgotu reliģiju bez krusta.

Jēzus saka: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mt. 16:24)

Brīdinājums pret viltus svētošanos

No ziņojuma “Konference Zviedrijā” 1886. gada jūnijā. Publicēts Review and Herald 1886. gada 5. oktobrī.

Sanāksmju laikā Erebrū Dieva Gars mani skubināja pasniegt Viņa likumu kā taisnības lielo standartu un brīdināt mūsu ļaudis par mūsdienīgo, viltus svētošanos, kuras pamatā vairāk ir savas gribas pielūgsme, nevis pakļaušanās Dieva gribai. Šie maldi strauji pārplūdina pasauli, un kā Dieva liecinieki mēs esam aicināti sniegt izšķirošu liecību, vēršoties pret tiem. Tie ir vieni no visspēcīgākajiem pēdējo dienu maldiem, kas ir par kārdinājumu visiem, kuri tic mūsdienu patiesībai. Tie, kuri savu ticību nav stingri nostiprinājuši uz Dieva Vārda pamata, tiks pievilti. Visbēdīgākais ir tas, ka tikai daži šo maldu pieviltie atkal atradīs ceļu atpakaļ pie gaismas.

Bībele ir standarts, ar kuru pārbauda to cilvēku apgalvojumus, kuri sevi uzskata par svētiem. Jēzus lūdza, lai Viņa mācekļi taptu svētīti patiesībā: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ. 17:17) Bet dziesminieks saka: „Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tava bauslība ir patiesība.” (Ps. 119:142) Visi, kurus vada Dievs, augsti cienīs Rakstus, kuros dzirdama Viņa balss. Pēc viņu domām: „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.” (2. Tim. 3:16) „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mt. 7:16)

Mums nav nepieciešama cita liecība, lai spriestu par cilvēka svētumu. Ja tie baidās parādīt nepaklausību Dieva gribas pilnībai un uzmanīgi ieklausās Viņa balsī, uzticoties Kunga gudrībai, un dara Viņa Vārdu par savu padomdevēju, tad, lai gan viņi nevar lielīties ar savu augsto morāles vērtību, tomēr mēs varam būt pārliecināti, ka tie cenšas iegūt kristīgā rakstura pilnību. Turpretim, ja pretendents uz svētumu, lai arī cik atklāts viņš būtu, apgalvo, ka vairs nav nepieciešams pētīt Rakstus, mēs bez šaubām varam uzskatīt viņa svētošanos par apšaubāmu. Tie vadās pēc savas izpratnes, nevis pakļaujas Dieva gribai.

Dieva prasības

Dievs prasa to pašu, ko bija pavēlējis svētajam pārim Ēdenē, – pilnīgu paklausību Viņa prasībām. Dieva likums ir nemainīgs visos laikmetos. Taisnības lielais standarts, kas atklāts Vecajā Derībā, nav pazemināts Jaunajā. Evaņģēlija uzdevums nav vājināt Dieva svētā likuma prasības, bet gan vest ļaudis tur, kur tie var ievērot tā priekšrakstus.

Ticība Kristum, kurš glābj dvēseli, nav tāda, kādu to daudzi attēlo. Tie sauc: „Ticiet, ticiet, tikai ticiet Kristum, un jūs tiksit glābti. Tas ir viss, kas jums jādara.” Tomēr patiesā ticība pilnībā paļaujas uz Kristus glābšanu un ved uz pilnīgu saskaņu ar Dieva likumiem. Ticība izpaužas darbos. Apustulis Jānis paziņo: „Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” (1. Jņ. 2:4)

Nav droši paļauties uz sajūtām vai emocijām, tie ir neuzticami vadoņi. Dieva likums ir vienīgais pareizais svētuma standarts. Ar šo likumu tiek vērtēts cilvēka raksturs. Ja cilvēks, kurš meklē glābšanu, jautātu: „Ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgo dzīvību?”, tad mūsdienu svētuma skolotāji atbildētu: „Tikai tici Jēzum, un Viņš tevi izglābs.” Taču, ja Kristum uzdotu šo jautājumu, tad Viņš atbildētu: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un jautātājs atbildētu: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tad Viņš tam sacītu: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” (Lk. 10:25-29)

Patiesa svētošana parādās, apzināti pieņemot visus Dieva baušļus, uzmanīgi attīstot katru talantu, pārdomātos vārdos un ikvienā darbībā atklājot Jēzus pazemību.

Svētošana, kas vada prom no Bībeles

Šajā sapulcē piedalījās daudz ļaužu, kuri turējās pie populārās teorijas par svētošanu. Kad tika atklātas Dieva likuma prasības un šo maldu patiesais raksturs, tad kāds cilvēks jutās tik ļoti aizvainots, ka strauji piecēlās un atstāja sapulces telpu. Vēlāk es uzzināju, ka viņš uz sanāksmi bija ieradies no Stokholmas. Sarunā ar kādu no sludinātājiem viņš bija apgalvojis, ka esot bezgrēcīgs, un sacījis, ka viņam nav vajadzības pēc Bībeles, jo Kungs viņam pašam tieši pasakot, kas ir jādara. Tāds uzskats ir ļoti tālu no Bībeles mācības. Ko gan citu var gaidīt no tiem, kas seko paši savai iztēlei, nevis Dieva Vārdam, ja ne viņu nomaldīšanos? Tie ir atmetuši vienīgo maldu atpazīšanas līdzekli. Kas gan lielajam krāpniekam tagad var traucēt vest tos savas gribas gūstā?

Šis vīrs pārstāv noteiktu ļaužu grupu. Viltus svētošana ved prom no Bībeles. Reliģija top pārvērsta par pasaku. Sajūtas un iespaidi nostādīti par kritēriju. Kamēr tie apgalvo, ka ir bezgrēcīgi un lielās ar savu taisnīgumu, pretendenti uz svētumu māca, ka cilvēki ir brīvi pārkāpt Dieva baušļus, bet tie, kas likumiem paklausa, esot atkrituši no žēlastības. Šīs pretenzijas viņos rosina pretestību, izraisa dusmas un nicinājumu. Šādi tie atklāj savu raksturu, jo „miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj” (Rom. 8:7).

Patiesais Kristus sekotājs nekad nesniegs lielīgus paziņojumus par savu svētumu. Dieva likums pārliecina grēcinieku. Viņš saredz pats savu grēcīgumu pretstatā pilnīgai taisnībai, ko tas ietver, ved to pie pazemības un grēku nožēlas. Tāds tiek salīdzināts ar Dievu caur Kristus asinīm, un, turpinot staigāt kopā ar Viņu, tas iegūst skaidrāku izpratni par Dieva rakstura svētumu un Viņa prasību tālejošo pamatu. Viņš daudz skaidrāk pamanīs savus trūkumus un izjutīs vajadzību pēc pastāvīgas nožēlas un ticības Kristus asinīm.

Tas, kurš dzīvo ar Kristus pastāvīgās klātbūtnes apziņu, nespēs attaisnot pašpārliecinātību un paštaisnību. Neviens no praviešiem vai apustuļiem nav skaļi lielījies par savu svētumu. Jo vairāk to raksturs kļūst pilnīgs, jo mazāk cienīgi un taisni tie jūtas savās acīs. Turpretī tie, kuriem ir vismazākā izpratne par Kristus pilnīgumu, kuru acis vismazāk pievērstas Viņam, visskaļāk pauž savas pretenzijas uz pilnīgumu.

Kā atpazīt Dieva vadību

Daļa no uzrunas „Pētī Rakstus”, kas teikta Kopenhāgenā, Dānijā, 1886. gada 21. jūlijā. Publicēta Review and Herald 1888. gada 3. aprīlī.

Tāpat kā es esmu sastapusi, arī jūs satiksit cilvēkus, kuri sevi dēvē par svētītiem, svētiem. Šai mācībai ir valdzinoša ietekme. Viņi jums stāstīs par brīnumainiem prāta vingrinājumiem, lai pierādītu, ka tos vada un māca Kungs. Kā jūs varat pateikt, ka Kungs viņus vada? Labi, šeit ir pārbaude: „Jāturas pie bauslības un liecības! Ja nē, tad runātam vārdam neausīs rīta gaisma!” (Jes. 8:20)

Ja, pieminot Kungu, lielo Dievu, cilvēka sirdī tiek izraisīts naids, varat būt drošs, ka Dievs šo cilvēku nevada. Ļaudis var apgalvot, ka tiem ir liela ticība Jēzum un tiem nekas nav jādara, jo Kristus visu ir paveicis mūsu vietā. Tanī dienā, kad Kristus augšāmcels mirušos, viss būs atkarīgs no jūsu izvēlētās darbības virziena – tiksit augšāmcelts mūžīgai dzīvībai vai nosodījumam. Ļaudis jauc patiesību ar maldiem, ka nespēj pat atšķirt, kas ir patiesība. Ja piedāvāsit kādam apsēsties sev līdzās un kopā pētīt Rakstus, lai uzzinātu, ko saka Kungs, tad vienmēr (nezinu citus gadījumus) parasti atskan viena un tā pati atbilde, ka viņiem nav vajadzības pētīt Rakstus, jo Kungs viņiem pasaka, kas jādara.

Dievs uz mums runā caur savu Vārdu, un mēs dzirdēsim vēl daudzas balsis, tāpēc Kristus mūs ir brīdinājis uzmanīties, kad tie mums saka: „Redzi, šeit ir Kristus, vai tur ir Kristus.” Kā gan mēs varētu zināt, ka tā nav patiesība, ja to nesalīdzinām ar Rakstiem? Kristus mūs ir brīdinājis uzmanīties no viltus praviešiem, kuri pie mums nāks Viņa vārdā, sakot, ka viņi ir Kristus. Ja uzskatāt, ka nav svarīgi saprast Rakstus, tad esat nonācis briesmās tapt aizrauts ar šīm mācībām. Kristus sacīja, ka daudzi cilvēki pēdējā tiesas dienā sacīs: „Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mt. 7:22-23)

Tagad mēs gribam saprast, kas ir grēks – tas ir Dieva likuma pārkāpums. Tā ir vienīgā Rakstos sniegtā definīcija. Tāpēc mēs redzam, ka tie, kas apgalvo, ka viņus vada Dievs, bet kuri nepēta Rakstus, dodas tieši prom no Viņa un Viņa likuma. Taču Kungs vadīs savus ļaudis, jo Viņš saka, ka Viņa avis sekos, ja dzirdēs Viņa balsi, bet svešiniekam tās līdzi neies. Tādēļ mums ir ārkārtīgi svarīgi pilnībā izprast Rakstus. Tad vairs nejautāsim, vai arī citiem ir patiesība, jo tas būs redzams viņu raksturos.

Sātans darīs brīnumus

Tuvojas laiks, kad sātans darīs brīnumus tieši mūsu acu priekšā, apgalvojot, ka viņš ir Kristus. Tanī brīdī, ja nebūsit stingri nostājušies uz Dieva patiesības ceļa, jūs tiksit aizvesti no tā prom. Vienīgā drošība ir meklēt patiesību kā apslēpto mantu. Rociet pēc patiesības, kā jūs to darītu, rokot pēc zemē noslēptas mantas, novietojiet Dieva Vārdu, Bībeli, sava Debesu Tēva priekšā un sakiet: „Apgaismo mani, māci mani, kas ir patiesība!”

Kad Svētais Gars ienāks jūsu sirdī, lai patiesība dziļi iespiestos jūsu dvēselēs, tad neļaujiet tai vienkārši izgaist. Ja esat ieguvuši šādu pieredzi, pētot Rakstus, tad nostiprinieties katrā no tās mācību punktiem. Nepārtraukta Rakstu pētīšana ir ļoti svarīga. Jums jāpiepilda prāts ar Dieva Vārdu, jo pastāv iespēja nonākt citur un būt nošķirtam vietā, kur nebūs iespēju satikties ar citiem Dieva bērniem. Tad jūs ilgosities pēc Dieva Vārda dārgajām patiesībām, kas paslēptas jūsu sirdīs, un, kaut arī pretestība ap jums pieaugs, būs jāatsauc atmiņā tikai Raksti.

Dieva baušļu ievērotāji

Daļa no svētrunas „Viņā ir gaisma” Dienvidlankasterā, Masačūsetsas štatā, 1889. gada 19. janvārī. Publicēta Review and Herald 1889. gada 26. februārī.

Visas debesis ar lielu interesi noraugās uz tiem ļaudīm, kuri apgalvo, ka ievēro Dieva baušļus. Tie ir cilvēki, kuriem būtu jāspēj lūgt visus Dieva bagātīgos apsolījumus, cilvēki, kuriem būtu jāvirzās no godības uz godību, no spēka uz spēku un jāspēj atstarot Dieva godību savos darbos. Jēzus saka: „Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt. 5:16)

Mēs esam saņēmuši bagātīgas Dieva svētības, tomēr mēs nedrīkstam pie tām apstāties. Mums jāspēj uztvert aizvien vairāk un vairāk dievišķās debesu gaismas. Mums jāstāv tieši tur, kur varam saņemt šo brīnišķo gaismu un atstarot to citiem par apgaismojumu uz ceļa. Vēl nekad agrāk neesam izjutuši tik daudz drosmes un paļāvības darbā, kā šobrīd. Daudzi mūsu pasaulē pārkāpj Dieva baušļus un sevi neuzskata par to ievērotājiem, tomēr tie pieprasa sev Viņa svētības. Viņi vēlas pieņemt un piesavināties Dieva apsolījumus, tomēr nepievērš nekādu uzmanību šo apsolījumu nosacījumiem. Viņiem nav tiesību uz apsolījumiem, kurus tie sev pieprasa.

Kāpēc tie, kas ievēro Viņa baušļus, nepieprasa sev apsolījumus, kas doti Dieva bērniem? Mēs redzam Kristus taisnību bauslībā. Pie Golgātas krusta „žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās” (Ps. 85:11). Šai kombinācijai ir jāatklājas mūsu darbā.

Patiesībai un taisnībai jātop atklātai Dieva mīlestībā, kā tas izpaudās Jēzū. Kādu šķīstumu tad varēs redzēt! Cik asi tad būs izjusta nepieciešamība pēc šķīstīšanās no ikkatras morālās nešķīstības! Kad tas būs izdarīts, ļaudis ieraudzīs Pestītāja pievilcību, Viņa žēlastību un līdzjūtību, un gribas stūrgalvība, kas daudzus bija atturējusi no gaismas, izkusīs viņu dvēselēs.

Ikvienam no mums ir jākrīt uz Klints un jātop satriektam. Vai būs kāds, kurš saglabās savu stūrgalvību? Vai būs kāds, kurš paturēs paštaisnību? Vai būs kāds, kurš novērsīs savu skatu no Kristus pilnības? Vai šeit ir kāda sirds, kura nav pakļāvusies Jēzus mīlestībai? Vai kāds paturēs kaut vienu kripatiņu sava viedokļa?

Mums ir jānāk vēl tuvāk Dievam… Bet kāpēc mūsu sirdis ir tik nejūtīgas pret Dieva mīlestību? Kāpēc mums ir tik nesaudzīgs spriedums par mūsu Debesu Tēvu? No gaismas, kas man dota, zinu, ka sātans parāda Dievu tik nelabvēlīgā gaismā, cik vien spēj. Viņš ir metis savu elles ēnu pāri mūsu ceļam, lai mēs nesaredzētu Dievā žēlastības, līdzjūtības un patiesības Tēvu. Tādēļ mūsu dvēseles ir nocietinājušās.

Ja runājam par tumsu, kurā ļaunais mūs ir ietinis, ja apraudam savu stāvokli, tad rīkojamies ne tā, kā vēlas Dievs. Šādi rīkojoties, tikai metam ēnu uz citām dvēselēm tā, ka tas, kas ievainojis mūs, sāpinās arī citus. Kad izsakām šaubu vārdus, arī citus ietin tumsa un šaubas.

To nedrīkstam atļauties. Šādi mēs nostādām mūsu Debesu Tēvu nepatiesā gaismā. Šis ieradums ir jāmaina. Mums ir jākrāj dievišķās patiesības stari. Lai mūsu gaisma spīd arī uz citu cilvēku aptumšotā ceļa. Debesu gaisma staro tiem, kas seko Kristum – pasaules gaismai. Viņš saka: „Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ. 8:12)

Kādu gaismu jūs sniedzat pasaulei par Kristus reliģiju, ja pastāvīgi sūrojaties, sūdzaties un esat bēdīgi? Tiem, kas tur Dieva baušļus, ir jāparāda, ka patiesība svēto dvēseli, attīra un šķīsta domas, dara cēlāku raksturu un dzīvi. Kristus ir miris, lai Dieva morālais tēls tiktu atjaunots mūsu dvēselēs un atspoguļots apkārtējiem.

Mums ir dziļāk un dziļāk jādzer no dzīvības avota. Es ceru, ka neviena dvēsele nebūs apmierināta, līdz rūpīgi nebūs veikusi darbu ceļā uz mūžību; un no šī brīža jūs vārdos un darbos pārstāvēsit Kristu. Varat nest dzīvu liecību: „Klausieties, ko tas Kungs ir darījis manas dvēseles labā.” Kungs ir gatavs dot vēl lielākas svētības.

Kungs bija ļāvis visai savai godībai paiet garām Mozum. Viņš tur raksturoja sevi kā žēlastības Dievu, kurš ir pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā un kurš piedod grēkus, pārkāpumus un noziegumus. Mozum šis raksturs bija jāatklāj Israēla ļaudīm. Arī mums jādara tas pats.

Mums ir jāiet sludināt Dieva labestība, jādara skaidrs Viņa patiesais raksturs cilvēkiem. Mums jāatspoguļo Viņa patiesā godība. Vai to esam darījuši līdz šim? Vai esam atspoguļojuši Kunga raksturu vārdos un darbos? Vai esam pievienojušies dvēseļu ienaidnieka darbam un parādījuši mūsu Debesu Tēvu nepareizā gaismā? Vai esam tiesājuši savus brāļus, kritizējot viņu vārdus un darbus? Jā tā, tad Dieva mīlestība nav valdījusi mūsu dvēselēs. Tādēļ laiks veikt izšķirošas pārmaiņas.

Mūsu ticības vērtība

Elenas Vaitas svētruna Otavā, Kanzasas štatā, 1889. gada 11. maija sabatā, tikai dažus mēnešus pēc Mineapolisas konferences, kurā viņa atklāj šo tēmu vienkāršotā veidā. Saglabāta kā Manuskripts 1, 1889. g.

Jāņa 3:1-16 (nolasa).

Ja nekas vairāk Rakstos nebūtu sacīts par ceļu uz Debesīm, tad arī ar šiem vārdiem būtu pietiekami. Tie mums paskaidro, kas ir atgriešanās un kas ir jādara, lai mēs tiktu glābti. Mani draugi, vēlos jums sacīt, ka tas cērt pie pašas saknes šim paviršajam darbam, kas sastopams mūsu reliģiskajā pasaulē. Tas vēršas tieši pret pašu ideju, ka jūs varat kļūt par Dieva bērniem, sevi īpaši nepārmainot. Ja Dieva patiesība ir atradusi sev vietu jūsu sirdīs, tad jānotiek izšķirošai pārmaiņai, kurai piemīt svētojošs spēks uz dzīvi un raksturu. Kad redzam taisnības augļus tajos, kas sevi dēvē par patiesības pilnības īpašniekiem, uz ko arī paši pretendējam, tad darbības virziens liecinās, ka esam mācījušies no Kristus.

Kad Kristus, Israēla Cerība, tika sists krustā un paaugstināts, kā Viņš bija stāstījis Nikodēmam, tad mācekļu cerība nomira kopā ar Jēzu. Viņi nespēja izskaidrot notikušo. Nespēja saprast visu, ko Kristus viņiem bija sacījis iepriekš.

Taču pēc Kristus augšāmcelšanās arī viņu cerības un ticība augšāmcēlās un tie izgāja, lai pasludinātu Kristu un to pašu krustā sisto. Tie stāstīja, kā ļaunās rokas dzīvības un godības Kungu ņēma un sita krustā, taču Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem. Ar lielu drosmi viņi runāja dzīvības vārdus, kas ļoti izbrīnīja ļaudis.

Farizeji un tie, kas dzirdēja mācekļus drosmīgi pasludinām Jēzu par Mesiju, rada izskaidrojumu, ka tie bijuši kopā ar Jēzu un mācījušies no Viņa. Tie runāja līdzīgi, kā Jēzus bija runājis. Tas pamudināja klausītāju prātus sacīt, ka viņi ir mācījušies no Jēzus. Kā bija noticis ar Viņa mācekļiem visos laikos? Kāpēc tie bija mācījušies no Jēzus? Tie ir gājuši Viņa skolā, kļuvuši par Viņa mācekļiem un apguvuši Kristus mācības par dzīvo saikni, kas vieno dvēseli ar Dievu. Šī dzīvā ticība ir svarīga glābšanai, lai mēs spētu paļauties uz krustā sisto un augšāmcelto Pestītāju, uz Kristus, mūsu Taisnības, asins nopelnu.

Šķiet, ka tumšie mākoņi, kas savelkas ap cilvēka dvēseli, pilnībā tiek ieslēgti viņa prātā. Ir gandrīz neiespējami izjaukt šo šaubu un neticības atmosfēru. Tāpat ir neiespējami pamodināt dzīvībai svarīgās intereses, lai cilvēks apzinātos, kas jādara, lai tiktu glābts.

Būt glābtam ir vienkārši

Tam, kurš paļaujas uz Kristus taisnību, nevajadzētu ne brīdi domāt, ka viņš pats atbrīvosies no saviem grēkiem. Nevajadzētu arī cerēt, ka pats cienīgi nožēlos grēkus, pirms varēs prasīt sev Kristus taisnību. Mēs neizprotam glābšanas būtību. Tā ir tik vienkārša kā ābece. Tomēr mēs to nesaprotam.

Kā cilvēks var nožēlot grēkus? Vai nožēla nāk no mums? Nē! Jo dabiskā sirds ir ienaidā ar Dievu. Tad kā sirds var piespiest sevi nožēlot grēkus, ja tai nav spēka to darīt? Kas veic grēku nožēlu? Tas ir Jēzus Kristus. Kā Viņš vada cilvēku pie grēku nožēlas? Pastāv tūkstošiem veidu, kā Jēzus spēj to paveikt.

Debesu Dievs pastāvīgi ietekmē cilvēku prātu. Aicinājums ir dots Dieva Vārdā, tomēr ne tikai šeit. Šis aicinājums ir dots visiem, kuri tic Jēzum Kristum un sevī atklāj Viņa raksturu. Varbūt viņi nesludina atklāti, nākot tieši pie cilvēka un stāstot tam par viņa nenožēloto grēku stāvokli, tomēr saskarsmē ar jebkuru Jēzus Kristus mācekli citi redz, ka tam piemīt kas tāds, kā viņiem pašiem nav. Farizeji redzēja, ka mācekļos ir kaut kas, ko viņi nespēj izskaidrot. Tie pamanīja kaut ko brīnišķīgu un nolēma, ka ir klausījušies Jēzu un mācījušies no Viņa.

Mēs nepārtraukti esam pakļauti kādiem iespaidiem. Cilvēka dvēseli var ieskaut gan debešķīga, gan elles atmosfēra. Pastāv divas skaidri atšķirīgas nostājas – mēs šajā jautājumā esam Kristus pusē vai sava ienaidnieka pusē. Ja pastāvīgi pievelkam dievišķās godības gaismas starus, tad Dieva eņģeļi ir ap mums un šī atmosfēra ieskauj cilvēka dvēseli. Mūsu attieksme un mūsu vārdi apliecina patieso atgriešanos visiem, kuri nonāk mūsu ietekmē. „Gars un līgava saka: „Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: „Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”

Mēs esam Dzīvā Vīna koka zari, kas tiksim baroti no kokā plūstošās sulas. Tā nepārtraukti plūst uz visiem zariem, un ikviens zars nes augli Dievam par godu. „Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu.” Kāds ir mūsu stāvoklis? Tam ir jābūt dzīvās ticības stāvoklim.

Jūs to nespējat saprast

Kāds sacītu: „Es vēlos to izprast līdz galam.” Labi, mēģiniet to izprast, ja spējat. „Vējš pūš tur, kur grib”, un jūs dzirdat tā radīto skaņu, bet nevarat to izskaidrot. Tāpat jūs nevarat izskaidrot Dieva darbus cilvēka sirdī. Jūs nespējat izskaidrot arī ticību, kas paļaujas uz krustā sistā un augšāmceltā Pestītāja asins nopelniem, kas jūs apvelta ar Kristus taisnību. Tērpti Kristus taisnībā un nevis savā taisnībā, jūs nebūsit atkarīgi no tā, ko darāt vai nedarāt. Vai nezināt, ka jūs neko nespējat darīt bez Kristus? Kristus saka: „Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5)

Kad sēžat pie galda un ēdat, tā ir Dieva mīlestības izpausme. Kad no paaugstinājuma klausāties Dieva Vārda patiesību, tā ir vēsts, kas sūtīta nest jums dzīvības vārdus.

Kurš no jums būtu savācis vienkopus visas šaubas un jautājumus, lai vērstu tos pret Kristus taisnību? Kurš to ir darījis? Kā pusē jūs nostājaties?

Vai soli pa solim esat uztvēris dārgās patiesības tādas, kādas tās tika pasniegtas? Vai tomēr sekojāt paši savām idejām un viedokļiem, ka lasāt un spriežat par Dieva Vārdu pēc savām domām un teorijām? Vai arī jūs savas idejas un teorijas salīdzinājāt ar Dieva Vārdu un ļāvāt dzīvajam vārdam atklāt, kur jūsu uzskatos un teorijās ir trūkumi un defekti? Mēs nedrīkstam ieņemt tādu nostāju, kas ļautu spriest par Dieva Vārdu, pamatojoties uz saviem uzskatiem. „Jāturas pie bauslības un liecības! Ja nē, tad runātam vārdam neausīs rīta gaisma!” (Jes. 8:20)

Nevienam tik ļoti nav vajadzīga gaisma kā tiem, kuri dzīvo šīs pasaules vēstures noslēdzošajās dienās. Mums ir jāzina Rakstos sacītais. Mums jānāk pie Dieva dzīvās patiesības. Mēs vēlamies, lai dzīvā ticība satver bezgalīgā spēka roku, un vēlamies paļauties ar visu savu būtni uz Jēzu Kristu, mūsu taisnību. Mēs to spējam. Jā! Mēs to darām savu dvēseļu labā.

Jūs varat būt vienoti ar Dzīvo Vīna koku. Visa jūsu būtne var tikt savienota ar Vīna koku tik cieši, ka Vīna koka sula un barība spēcinās Koka zaru, līdz kļūsit vienots ar Kristu, kā Viņš ir viens ar Tēvu. Šādi jums tiks dotas Viņa svētības. Taču, brāļi, mums nav šādas ticības. Mēs pārāk ilgi ar savu neticību esam apkaunojuši Dievu.

Paralizētā cilvēka ticība

Parunāsim par paralizēto, kurš vairākus gadus gulēja bez spējas kustēties. Patiešām, bija tāds cilvēks. Priesteri, vecaji un rakstu mācītāji viņa gadījumu bija izvērtējuši kā bezcerīgu. Tie viņam norādīja, ka paša grēku dēļ ir radies šāds stāvoklis un ka viņam nav cerību. Reiz kāds šim vīram pastāstīja par cilvēku, vārdā Jēzus, kurš veic varenus darbus. Viņš dziedināja slimos un pat augšāmcēla mirušos. „Kā man pie Viņa nokļūt?” jautāja slimnieks.

„Mēs tevi aiznesīsim pie Jēzus, tieši pie Viņa,” sacīja viņa draugi. „Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš ir atnācis uz kādu netālu vietu.”

Tad viņi paņēma bezcerīgo cilvēku un aiznesa tur, kur atradās Jēzus. Taču apkārt mājai, kurā bija Jēzus, bija sapulcējies milzīgs pūlis, kura dēļ tie nerada iespēju pat tuvoties durvīm. Ko viņiem darīt? Tad paralizētais ieteica viņiem izveidot jumtā caurumu un pa to nolaist viņu lejā.

Šādā veidā viņš atklāja savu patieso ticību. Viņi to izdarīja, un slimais tapa nogādāts tieši Jēzus priekšā, kur Viņš neveselo varēja redzēt. Jēzus, uzlūkojis slimnieku, apžēlojās par viņu un sacīja: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” (Marka 2:5) Kas tas bija par prieku! Jēzus zināja, kas grēku novārdzinātajai dvēselei ir nepieciešams. Viņš zināja, ka slimo bija nomocījusi paša sirdsapziņa. Tāpēc Viņš sacīja: „Tavi grēki tev piedoti.” Kāds mierinājums ieplūda cilvēka prātā! Kāda cerība pildīja sirdi!

Taču no farizeju sirdīm izlauzās neapmierinātība: „Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?”

Jēzus viņiem sacīja: „Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Triekas ķertajam Viņš sacīja: „Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” (Lk. 5:24) Kā? Ņem savu gultu ar paralizētajām rokām! Nostājies uz savām paralizētajām kājām! Ko darīt? Kāpēc viņš darīja tā, kā bija pavēlēts? Paralizētais izdarīja to, ko Kungs viņam bija sacījis. Ar gribasspēku viņš kustināja savas paralizētās rokas un kājas, un tās klausīja, kas tik ilgi nebija noticis. Šī liecība ļaudīm atklāja, ka viņu vidū ir Kāds, kurš ne tikai piedod grēkus, bet spēj arī dziedināt slimos.

Tomēr šī spēcīgā liecība neatgrieza farizejus. Cilvēki spēj tik dziļi iestigt neticībā, šaubās un neuzticībā, ka pat no mirušajiem augšāmcelts cilvēks nespēj viņus pārliecināt. Savas neticības dēļ viņi paliks neatgriezti, neticības un pretestības pozīcijā. Turpretī visi, kas no sirds pieņem patiesību un kam ir dzirdīgas ausis, slavē Dievu. Viņi sauc: „Mēs šodien esam piedzīvojuši brīnumus!”

Atbilde bezspēcīgam cilvēkam

Bija kāds bezspēcīgs vīrs. Jēzum viņš bēdīgi stāstīja ka, kamēr viņš nokļūst līdz dziedinošajam ūdenim, kāds cits iekāpj tajā pirms viņa. Kristus viņam vaicāja: „Vai tu gribi vesels kļūt?” (Jņ. 5:6) Kāds jautājums! Šī iemesla dēļ viņš tur atradās, tomēr Kristus gribēja, ka šis vīrs no sirds izjūt vēlmi izveseļoties, lai varētu viņu darīt veselu. Kad Kristus pavēlēja viņam celties kājās, ņemt savu gultu un iet, viņš darīja tā, kā Kristus viņam bija sacījis. Viņš neteica: „Es šeit atrodos jau trīsdesmit gadus un neesmu spēris ne soli.” Viņš nestrīdējās, bet izdarīja to, kas viņam bija sacīts. Viņš paņēma savu gultu un gāja, un no šī brīža kļuva dziedināts.

Mums ir nepieciešama šāda ticība. Taču, ja apstāsities, lai visu izskaidrotu, un spriedīsit par katru punktu, jūs mirsit savos grēkos, jo nekad nebūsit apmierināti.³

Vara čūska

Kristus Nikodēmam minēja citu gadījumu – čūsku, kas tika paaugstināta tuksnesī, – un paziņoja: „Tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam.” (Jņ. 3:14) Ja Viņš tiek paaugstināts, Viņš piesaista visus cilvēkus sev, „lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību” (15. pants). Tagad aplūkosim šo vara čūsku. Israēla bērni neapzinājās, ka Dievs ar saviem eņģeļiem bija tiem palīdzējis un sargājis tos ceļā. Šajā ilgajā ceļojumā cauri tuksnesim ļaudis negāja bojā no čūsku kodieniem. Tomēr tauta nebija pateicīga.

Mēs esam līdzīgi, jo neapzināmies tūkstošiem briesmu, no kurām mūsu Debesu Tēvs mūs ir pasargājis. Mums pat prātā neienāk tās lielās svētības, ar kurām Viņš mūs ir apveltījis dzīves laikā, dodot pārtiku un drēbes, pasargājis mūsu dzīvības, sūtot sargājošos eņģeļus mūs aizstāvēt. Katru dienu mums par to jāpienes sava pateicība. Mūsu sirdīm būtu jābūt pateicības pilnām, kad ik dienu nākam pie Dieva. Mums ik dienu jāpulcējas ap ģimenes altāri un jāpateicas Dievam par Viņa aizsardzību. Israēla bērni bija aizmirsuši, ka Dievs tos bija sargājis no indīgajām čūskām. Tiklīdz Viņš pārtrauca to darīt, čūskas atkal sāka viņiem kost.

Ko nu? Kāpēc Kristus bija licis Mozum ņemt koku, darināt čūsku no vara un to paaugstināt israēliešu priekšā, lai ikviens, kurš to uzlūkotu, varētu dzīvot. Tas nebija grūts darbs. Dievs bija sacījis, ka Viņiem tā tikai jāuzlūko.

Tagad iztēlosimies, ka viņi ir sanākuši kopā apspriesties: „Nevar būt, ka vienkārši, tikai uzlūkojot varā atveidotu čūsku, mēs tiksim dziedināti! Tajā taču nav dzīvības!” Tomēr uzlūkošana ticībā viņus dziedināja tieši tā, kā Dievs bija norādījis. Tie, kuri uzlūkoja, palika dzīvi. Savukārt tie, kas strīdējās pretī un spriedelēja, nomira.

Kā rīkoties mums? Uzlūkojiet un dzīvojiet. „Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam” (Jņ. 3:14) Kāpēc? Lai tie, kas Viņu uzlūko, „nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16).

Kāda veida ticība tā ir? Vai tā ir vienkārša ticība vai apliecinošā ticība? Šāda veida ticība ir daudziem. Jūs ticat, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bet vai jums ir personiska pārliecība par glābšanu? Vai ticat, ka Jēzus ir jūsu Glābējs? Ka Viņš ir miris pie Golgātas krusta, lai jūs izglābtu? Vai apzināties, ka Viņš piedāvā jums mūžīgās dzīvības dāvanu, ja vien ticēsit Viņam?

Šī ir taisnošana ticībā

Ko nozīmē ticēt? Tas nozīmē pilnībā pieņemt, ka Jēzus Kristus ir miris kā mūsu upuris, ka Viņš mūsu vietā ir kļuvis par lāstu, uzņēmies mūsu grēkus un piedēvē mums savu taisnību. Tāpēc mēs pieprasām šo Kristus taisnību, ticam tai un tā kļūst par mūsu taisnību. Viņš ir mūsu Glābējs. Viņš mūs glābj, jo ir apsolījis to darīt. Vai mēs sāksim meklēt dažādus skaidrojumus, kā Viņš var glābt? Vai mums pašiem ir kas tāds, kas mūs padara labākus, šķīsta no grēka traipiem un netīrumiem, darot spējīgus nākt pie Dieva? Mēs paši nespējam to izdarīt.

Vai zināt, ka kāds jauneklis nāca pie Kristus un jautāja, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, un Kristus viņam sacīja, ka jāievēro baušļi. Viņš atbildēja: „Esmu tos turējis.” Tad Kungs vēlējās viņam paskaidrot sacīto. „Kā man vēl trūkst? Esmu pilnīgs.” (Mt. 19:20, tulk. no angļu val.) Jauneklis nesaskatīja savu problēmu, tāpēc neredzēja šķēršļus, lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Viņš sacīja: „Esmu tos turējis.” Tad Kristus skāra viņa sirds vārīgāko vietu: „Nāc, seko Man, un tev būs mūžīgā dzīvība.”

Ko viņš izdarīja? Bēdīgs devās prom, jo tam piederēja lieli īpašumi.

Izrādījās, viņš nebija ievērojis nevienu no baušļiem. Tam bija jāpieņem Jēzus Kristus par savu Glābēju un jāpaļaujas uz Viņa taisnību. Tad ar Kristus taisnību viņš būtu varējis ievērot Dieva baušļus. Bagātais jauneklis savām kājām tad nebradātu Dieva likumu. Viņam tas bija jāgodā un jāmīl. Tad Kristus sniegtu dievišķu spēku, kas apvienotos ar cilvēka pūlēm.

Mūsu dēļ Kristus ietērpās cilvēcībā. Viņš bija ietērpts savā dievišķībā, un dievišķais apvienojās ar cilvēcīgo. Viņš parādīja, ka tas likums, kuru sātans pasludināja kā neizpildāmu, ir izpildāms. Kristus uzņēmās uz sevi cilvēcīgo dabu, lai dzīvotu šajā pasaulē un apliecinātu, ka sātans ir melojis. Viņš uzņēmās uz sevi cilvēcisko dabu, lai parādītu, ka, apvienojot dievišķo ar cilvēcisko, cilvēks spēj ievērot Dieva baušļus. Atšķiriet cilvēcību no dievišķās dabas; un jūs no šī brīža līdz Kristus atnākšanas dienai varat mēģināt radīt paši savu taisnīgumu, bet tas būs ne vairāk kā tikai rūgta vilšanās.

Ar dzīvu ticību, nopietnu lūgšanu, kas pienesta Dievam, un atkarību no Jēzus nopelniem mēs tiekam ietērpti Viņa taisnīgumā un glābti. Daži saka: „Ak, jā, mēs tiekam glābti, neko nedarot. Faktiski jau esmu glābts. Man vairs nevajag ievērot Dieva baušļus. Esmu izglābts caur Kristus taisnību.” Jēzus ir nācis mūsu pasaulē, lai vadītu ļaudis atpakaļ pie uzticības Dievam. Pieņemt nostāju, ka jūs drīkstat pārkāpt Dieva bauslību, kaut arī Kristus mūsu dēļ ir izdarījis visu, ir rīcība, kas nes nāvi, jo tad esat tāds pats pārkāpējs kā visi citi.

Kas no mums tiek prasīts? Dzirdēt un saprast, ka ar Kristus taisnību, kuru turat ticībā, taisnību, kas gūta ar Viņa pūlēm un dievišķo spēku, spējat turēt Dieva baušļus.

Netiekam glābti kūtrumā

Šāda ticība mums ir vajadzīga. Taču vai cilvēks tiek glābts bezdarbībā? Vai viņš var tikt glābts, neko nedarot? Nekādā gadījumā! Viņam ir jābūt Jēzus Kristus līdzstrādniekam! Neviens nespēj izglābt pats sevi. „Jo mēs esam Dieva darba biedri.” (1. Kor. 3:9) Kā tas notiek? Visas debesis strādā, lai izvilktu cilvēci no degradācijas un grēka. Visas debesis tiek atvērtas zemes iedzīvotājiem. Dieva eņģeļus sūta kalpot tiem, kas mantos glābšanu. „Jo Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina jūsos gan gribēšanu, gan darbošanos.” (Fil. 2:13, jaunais tulk.)

Tieši šādu darbīgu ticību jums vajag. Kā tā darbojas? Tā darbojas mīlestībā. Kādā mīlestībā? Mīlestībā, kas laistās no krusta Golgātā. Tas ir likts starp zemi un debesīm, un glābšana ir iegūstama, uzlūkojot šo krustu. Tēvs to ir pieņēmis, eņģeļu pulks bija to ieskāvis, un pats Dievs bija noliecies, lai pieņemtu šādu upuri. Tas atbilst Debesu prasībām, un cilvēks var tikt glābts caur Jēzu Kristu, ja vien tas ticēs Viņam. Cilvēka izlīdzināšanās ar Dievu un Dieva izlīdzināšanās ar cilvēku notiek caur pilnu, pilnīgu un pārpietiekamu upuri.

Tātad, brāļi, mums ir nepieciešama ticība. Tā ir nepieciešamība izglītot dvēseli ticībā. Ir vajadzīga ticība šim upurim, kas tika pienests mūsu labā. „Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” (Ps. 85:10) Tagad, kad redzam gaismas staru, pie tā ir jāturas. Velns pastāvīgi darbojas, lai gaismu dzēstu. Ticība, kas darbojas mīlestībā, liecina par Jēzu Kristu pie Golgātas krusta. Tā ir mīlestība, kāda Viņam bija uz manu dvēseli. Kristus ir miris par mani. Viņš to ir izpircis par bezgalīgi lielu maksu un veicis izlīdzināšanos par visu, kas Viņam manī bija netīkams. Man jākļūst par Viņa līdzstrādnieku. Man ir jāuzņemas uz sevi Viņa jūgs. Man ir jānes šis jūgs. Man ir jāceļ Viņa nasta. Jāmāca citi, kā piecelties no grēcīgā stāvokļa, kurā reiz biju, un kā dzīvā ticībā satvert taisnību, kāda tā ir Jēzū Kristū. Tāds ir grēcinieka vienīgais glābšanās ceļš.

Jūs nespējat izglābt paši sevi

Jūs varat tverties pie savas taisnības un domāt, ka, cenšoties darīt labus darbus, galu galā tomēr būsit glābts. Bet jūs nespējat saskatīt, ka Kristus jau visu ir paveicis. Daži saka: „Man vispirms jānožēlo grēki un pēc tam viss pārējais jāpaveic bez Kristus, tad Viņš mani sastaps un pieņems.”

Jūs nespējat pat domāt bez Kristus. Jums pašam pat nerodas vēlme nākt pie Viņa, kamēr Viņš ar savu Garu nedarbojas un nenoskaņo cilvēka prātu. Ja pasaulē ir kāds cilvēks, kuram ir vēlēšanās Dievu meklēt, tad tas notiek tāpēc, ka uz viņa sirdi un prātu iedarbojas daudzas lietas. Šīs atziņas aicina būt uzticīgam Dievam, kā arī novērtēt Viņa lielo darbu, kas darīts cilvēka labā.

Tāpēc nesakiet, ka mēs paši varam nožēlot savus grēkus, un tad Kristus mums piedos. Tā ir Dieva labestība, kas mūs savā spēkā vada pie grēku nožēlas. Tādēļ tas viss nāk tikai no Jēzus Kristus, viss no Viņa, un jums atliek vien dot godu Dievam. Kāpēc jūs esat tik atturīgi, kad satiekaties savās sanāksmēs? Kāpēc jums nav Dieva Gara dzīvinošās ietekmes, kad tiek vēstīta Jēzus mīlestība un Viņa glābšana? Tas ir tāpēc, ka jūs neredzat, ka Kristus ir pirmais un pēdējais, un labākais, Alfa un Omega, sākums un gals, mūsu ticības Iesācējs un Piepildītājs. Jūs to neaptverat, tāpēc paliekat joprojām savos grēkos. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka sātans cīnās par cilvēku dvēselēm. Viņš met savu velnišķīgo ēnu pāri mūsu ceļam, ka viss, ko redzat, ir ienaidnieks un viņa spēks.

Atraujiet savu skatienu no ļaunā spēkiem, lai pievērstos Tam, kurš ir spēcīgs izglābt līdz galam. Kāpēc jūsu ticība neizlaužas cauri ēnai, lai redzētu, kur ir Kristus? Viņš ir atbrīvojis cilvēkus no gūsta un devis tiem dāvanas. Kristus jums mācīs, ka sātans pretendē uz ikvienu dvēseli, kas neizvēlas kļūt par Jēzus nedalītu īpašumu.

Svarīgākais punkts lielajā cīņā

Sātans ir nāves autors. Ko darīja Kristus pēc tam, kad pakļāva sātanu nāves varai? Kristus pēdējie vārdi pirms miršanas bija: „Piepildīts.” (Jņ. 19:30) Tad velns redzēja, ka ir aizgājis pārāk tālu. Ar savu nāvi Kristus panāca sātana nāvi un cēla gaismā nemirstību.

Ko darīja Kristus pēc savas augšāmcelšanās? Viņš ietērpās spēkā un satvēra savu scepteri. Viņš atvēra kapus un izveda no tiem daudzus gūstekņus, apliecinot visiem mūsu pasaulē un radībā, ka Viņam ir vara pār nāvi, un tāpēc Viņš glāba no nāves tās gūstekņus.

Šajā laikā ne visi, kas ticēja Jēzum, tika augšāmcelti. Tie bija tikai daži izredzētie no tiem, kas taps augšāmcelti, lai mēs zinātu, ka nāve un kaps vairs nespēj noturēt savus gūstekņus, jo Kristus viņus ir paņēmis uz Debesīm. Kad Viņš nāks atkal lielā spēkā un godībā, tad atvērs visus atpestīto kapus. Cietums taps atvērts, un mirušie iznāks ārā brīnišķīgā nemirstībā.

Šeit ir trofejas, kuras Kristus paņēma sev līdzi, lai tās parādītu debesu Visumam, Dievs radītajām pasaulēm. Jebkāda pieķeršanās Luciferam nu ir iznīcināta. Dievs Luciferam bija devis iespēju parādīt savu raksturu. Ja tas nebūtu atļauts, cilvēki varētu uzskatīt, ka pret Dievu vērstās apsūdzības ir bijušas patiesas, ka tam nav dota iespēja attaisnoties.

Starp Gaismas Valdnieku un tumsas spēku pavēlnieku pastāv konflikts. Gaismas valdnieks ir uzvarējis, bet par bezgalīgi augstu cenu. Viņa uzvara ir arī mūsējā. Kristus ir mūsu Vietnieks un Galvotājs. Tas, ko Viņš saka uzvarētājam, norāda, ko tam nāksies darīt vai nedarīt. Kā? „Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:21)

Uzvarētāja daļa

Vai mūsu Glābējam ir kaut kas jādara, lai uzvarētu? Vai Viņš neturpināja kauju ar tumsas valdnieku, līdz kļuva par uzvarētāju visās lietās? Tad Viņš uzticēja turpināt iesākto darbu saviem sekotājiem. Mums kaut kas ir jādara. Vai mums nav jāstrādā un jāiegulda sava daļa uzvarā? Vai mums nav jāseko savam Kungam soli pa solim, Viņu iepazīstot, līdz Tā atnākšana mums būs skaidra kā rīta ausma? Viņa gaismai jāspīd, līdz mēs nonāksim vēl spožākā gaismā. Jūs to satversit, un no Dieva Vārda tā kļūs spožāka un spožāka, kad lūgšanā tuvosities debesu Dievam.

Jēkabs nokļuva lamatās. Ar viltu viņš piekrāpa savu brāli par pirmdzimtības tiesībām. Kad viņš cīnījās ar Kristu, visi viņa grēki bija tā acu priekšā. Eņģelis, ar kuru viņš cīnījās, sacīja: „„Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: „Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.”” (1. Moz. 32:26)

Vai jūs tā darīsit? Vai cīnīsities ar Dievu šajā sapulcē, līdz pārliecināsities, ka Viņš jums atklāsies? Pastāv grēki, kuri apgrūtina jūsu dvēseles, un tas cilvēku apbēdina. Vai sacīsit: „Kungs, es vēlos, lai manam vārdam pretī būtu rakstīts: piedots”, un cīnīsities, lūgsit Dievu, paļaujoties uz Kristus taisnību? „Viņš izglābs. Es ticu, paļaujos uz Viņa vārdu.” Brāļi, vai ne tā mums ir jādara?

Jēkabs guva uzvaru, un viņa vārds tajā dienā tika mainīts. Tas notika, kad viņš cīniņā pārspēja pašu Dievu. Esmu tik pateicīga, ka Dievs ir pavēris ceļu, lai mēs bez maksas iegūtu pilnīgu glābšanu. Nav jāskatās uz ēnām, kuras sātans met mūsu ceļā. Viņš tika izdzīts no debesīm, bet Jēzus, kurš ir debesu gaisma un spēks, ir ar mums. Taču mēs turpinām runāt par sātana spēku. Mums nevajag par to runāt. Jesaja to parāda šādi: „Mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes. 9:6) Vai tas nesaka, ka Es un Mans Tēvs ir viens?

Brāļi, lai Dievs palīdz mums atmosties, un ļaujiet sevi sapurināt, lai spētu paveikt to, ko paveica paralizētais, darīt tik daudz, cik izdarīja nespēcīgais vīrs, vai tik daudz, cik to spēja sasirgušais ar nokaltušo roku. Viņi darīja to, kas tiem bija sacīts. Dievs palīdz mums ticēt Dieva Dēlam, un Viņš spēj mūs izglābt pilnīgi, lai dotu mūžīgo dzīvību.

Taču daudzi no jums rīkojas tā, it kā jūsu dvēselēs nebūtu dzīvības, kas atsauktos uz patiesības aicinājumu. Daži no jums izturas tā, it kā Jēzus vēl aizvien atrastos Jāzepa jaunajā kapā. Taču Viņa tur nav: Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Viņš šodien ir dzīvs Glābējs, kurš aizlūdz par mums.

Tad nu runājiet par Viņa mīlestību, lielo spēku, slavējiet Viņu. Ja jums ir ko sacīt, tad runājiet par Dievu, runājiet par debesīm, mūžīgo dzīvību. Es zinu cilvēkus, kuri savās mājās runā tik skaļi, ka viņus dzird kaimiņi, bet, nonākot sapulcē, tik klusi murmina pie sevis, ka nevar pat dzirdēt. Jums ir jāparāda, ka esat mācījušies Kristus skolā un esat guvuši sekmes. „Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.” (Rom. 10:10) Vai daudz ir to, kas tic šodien dzirdētajām patiesībām? Varbūt jums vajag dažus mēnešus, lai jūs atšķirtu, kur ir gaisma? Vai vēlaties apstāties, lai visu pārdomātu? Jūs drīzāk nomirsit, pat nepaguvuši saprast.

Ticiet, jo Dievs tā saka!

Ticiet, jo tā ir patiesība un tā saka Dievs, un paļaujieties uz krustā sistā un augšāmceltā Glābēja asins nopelniem. Viņš ir vienīgā jūsu cerība, Viņš ir jūsu Taisnība, jūsu Vietnieks un Galvotājs, Viņš jums ir viss visā. Tikai tad, kad to aptversit, spēsit pienest Viņam slavas upuri. Turpretī, ja nevēlaties nākt pie Kristus un atzīt, ka Viņš dara visu jūsu labā, vai arī jums šķiet, ka vispirms jums ir jāsper daži soļi, jānoiet kāds ceļa posms un tikai tad Dievs jūs sastaps, tādā gadījumā jūsu upuris atgādina Kaina upuri. Viņš nepazina Jēzu un nezināja, ka tikai Jēzus asinis varētu šķīstīt no visiem grēkiem un darīt pienesto upuri Dievam pieņemamu. Daudzi rīkojas tāpat kā Kains, nākdami ar aptraipītiem ziedojumiem un apgānītiem upuriem, kas ir bez Kristus asinīm. Jums ir pastāvīgi jānāk pie Jēzus Kristus. Ar Viņa asinīm, caur Viņa asins šķīstījošo spēku pienesiet savus lūgumus Dievam, nopietni lūdziet Viņu un pētiet Bībeli, kā vēl nekad iepriekš.

Rodas jautājums, kas ir patiesība? Tas, kam esmu ticējis daudzus gadus, tāpēc nepadara to par patiesību. Jums savi uzskati ir jāpārbauda Svētajos Rakstos un jāļauj Bībeles gaismai noteikt jūsu ticības apliecību un parādīt, kur tā ir nepilnīga vai problemātiska. Bībelei ir jābūt jūsu mēram, un Dieva dzīvajam Vārdam ir jābūt jūsu vadonim. Patiesība ir jāmeklē kā apslēptā manta. Jums tā jāatrod un pēc tam jāuzar katra šī tīruma colla, lai iegūtu visus dārgumus. Jums pamatīgi jāstrādā patiesības raktuvēs un jāmeklē jauni un jauni dārgakmeņi, un jūs tos atradīsit.

Jūs zināt, kā bija viduslaiku pāvestu varas laikā. Ļaudīm nebija tiesību skaidrot Rakstus pašiem. Viņiem bija vajadzīgs kāds cits, kas viņiem tos izskaidrotu. Vai jums trūkst spēju domāt? Vai jums nav nekādas izpratnes? Vai Dievs spriešanas spējas nav devis visiem – kā vienkāršajiem cilvēkiem, tā arī priesteriem un valdniekiem? Kad Kristus, dzīvības un godības Kungs, ienāca šai pasaulē, viņš netiktu sists krustā, ja vien Viņš būtu pazīts. Dievs savai tautai bija pavēlējis meklēt Rakstos: „Jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ. 5:39)

Lai Dievs palīdz mums būt Bībeles pētniekiem. Meklējiet, līdz pats varat saredzēt atbildes un atrast Rakstos „tā saka Tas Kungs”, neuzticieties nevienam dzīvam cilvēkam, kas skaidro jums Bībeli. Kad ieraudzīsit patiesību, varēsit to saprast un būsit pārliecināti, ka tā ir Dieva patiesība. Jūs sacīsit: „Es to lasīju, pats redzēju, un mana sirds paļaujas uz to, tā ir patiesība, kuru man Dievs ir sacījis caur savu Vārdu.” Tādiem mums jābūt – īstiem kristiešiem. Mums ir nepieciešama sava personiskā pieredze. Mums ir nepieciešama tāda atgriešanās, kāda tā bija nepieciešama jūdiem. Ja ieraugāt mazu gaismu, nekāpieties atpakaļ, sakot: „Es pagaidīšu, kamēr arī mani brāļi to ieraudzīs.” Ja tā rīkosities, nonāksit tumsā.

Lai Dievs palīdz mums iegūt īsto patiesības atziņu. Ja esat atraduši Dieva patiesību, dodieties pretī gaismai, atstājot sev aiz muguras visus šķēršļus. Nedariet savu miesu par padomdevēju, bet iegūstiet paši tādu īstu un dzīvu pieredzi, lai jūsu sejas starotu no Dieva godības. Jūs esat staigājuši kopā ar Viņu, un Viņš ir jūs uzturējis. Esat cīnījušies ar Viņu, lūguši un Viņš ir atļāvis savai gaismai spīdēt pār jums.

Runājiet ticībā, dzīvojiet ticībā, rīkojieties ticībā

Brāļi, jūs esat tik dziļi iestiguši šaubās un neziņā, ka nu jūsu dvēselēm ir nepieciešama izglītošana, lai saprastu, kas ir ticība. Jums ir jārunā par ticību, jādzīvo un jārīkojas ticībā, lai jūs varētu pieaugt ticībā. Vingrinot savu dzīvo ticību, jūs izaugsit par stipriem vīriem un sievām Jēzū Kristū. Dievs ir devis iespēju, lai šī sapulce, kurā tagad esam sanākuši, kļūst par pasākumu, pār kuru uzlec Taisnības Saule, kas iespīd jūsu sirdīs ar vistīrākajiem stariem, darot jūs visus par pasaules gaismu.

Jūs varat kļūt par tādiem, kādi pēc Kristus vārdiem ir īstie mācekļi – par „pasaules gaismu” (Mt. 5:14). Jums ir jāizstaro cerības un ticības gaisma uz citiem. Nav jāčīkst, veicot kalpošanu Kristum, it kā Viņš būtu bargs Meistars, kurš uzliek tik smagas nastas, ka tās nevar panest. Pilnīgi pretēji. Kungs vēlas, lai jūs būtu prieka pildīti, bagāti Dieva svētībām, kas pazīst Viņa mīlestības platumu, garumu, augstumu un dziļumu, kas pārsniedz sapratni. Kad Viņa vārds tiek minēts, Viņš vēlas, lai tas tiek uzsvērts un lai mūsu sirdīs tas atrod atsaucību. Tad jūs varat pienest pateicību, godu un slavu Tam, kurš sēž tronī, un Jēram.

Jums jau tagad jāiemācās dziedāt šo dziesmu. Kad acumirklī tiksit pārvērsti, tad zināsit, kā iesākas uzvaras dziesma kopā ar debesu eņģeļiem un atpestītajiem svētajiem. Mums ir jāliek debesu velvēm skanēt no slavas un goda. Lai šīs velves skan jau šeit. Šī vieta lai modina slavu jūsu sirdīs. Kamēr esat uz šīs zemes, uzlūkojiet staltos kokus, zaļās zāles paklāju, lai slava mostas jūsu sirdīs. Slavējiet Dievu par priekštiesību atrasties šajā skaistajā pasaulē. Mēs esam ceļā uz labāku vietu. Šai zemei ir jātop šķīstītai, pārkausētai un bez grēka.

Vai mums nav dots viss, lai mēs būtu tādi, kas domā par debesīm? Vai mums nav dots viss, lai novērstos no pasaulīguma un juteklības, lētām un bezjēdzīgām sarunām, zobošanās un jokošanās, tenkošanas, pļāpāšanas un ļaunprātīgas citu nosodīšanas? Lieciet to visu pie malas! Tas ir kauns draudzei! Tas apkauno un vājina draudzi.

Lai mūsu saskarsme ir svēta. Kā Dievs ir svēts savā jomā, tā arī mums jābūt svētiem savējā. Lai visi priecājamies savā dārgajā Glābējā, kurš miris, lai mūs izpirktu un atstarotu godību atpakaļ Dievam. Vienosimies savā pateicībā kopā ar debesīm jau šeit un būsim vienoti dziesmās kopā ar debesu eņģeļiem mūsu Dieva pilsētā.