Ticība un darbi

Ievads

Ņemot vērā neatslābstošo interesi par tādām ļoti svarīgām dzīves patiesībām kā taisnošanu ticībā, attaisnošanu un svētošanu, būtu labi uzklausīt, kā tās gadiem ilgi skaidrojusi Dieva vēstnese.

Šajā izdevumā Elenas Vaitas darbu komiteja hronoloģiskā secībā ir apkopojusi astoņpadsmit autores darbus, kas tapuši laikā posmā no 1881. gada līdz 1902. gadam un kas atklāj viņas mācības. Viņas svētrunās un rakstos konsekventi izklāstītas bauslībā un evaņģēlijā atklātās pamatpatiesības par glābšanu. Svētrunas un raksti publicēti laikrakstā Review and Herald, kas paredzēts draudzei, un izdevumā „Laiku zīmes” (Signs of the Times), kas paredzēts plašam lasītāju lokam visā pasaulē. Atsevišķiem rakstiem pievienoti ievadvārdi no 36. manuskripta (1890), kas sarakstīts kritiskajā laika posmā pēc 1888. gada Ģenerālkonferences, kad, kā bija izteikusies E. Vaita, ļaudis atradās „lielās briesmās pieņemt maldu mācību” jautājumā par „ticību un darbiem” (MS 23, 1891). Savā 1890. gada manuskriptā bez nosaukuma viņa pārliecinoši skaidro šos jautājumus.

Lai gan Elena Vaita, atklādama dzīves svarīgos jautājumus dažādos laikos, ir atkārtoti norādījusi uz dažiem no tiem, mēs, lasīdami viņas svētrunas, rakstus un manuskriptus to hronoloģiskā secībā, varam iegūt daudz vērtīgu atziņu. Ikvienā ir izsvērti izskaidrots noteikts jautājums, bieži vien izceļot kādu konkrētu domu. Daudzi no lasījumiem ir publicēti pilnībā, bet daži vietas taupīšanas dēļ ir saīsināti, iekļaujot tikai to daļu – parasti pašu svarīgāko –, kas attiecas uz ticību un darbiem. Dažos gadījumos izdevēji lasījumus iesāk ar priekšvārdiem. To mērķis nav bijis pilnībā izklāstīt materiālu, kas atrodams viņas grāmatās un rakstos, kuros šīs patiesības ir aplūkotas. Ikviens rūpīgs lasītājs skaidri ieraudzīs, cik svarīgi šie jautājumi ir visiem kristiešiem. Kā arī ievēros konsekvento pozīciju, kādu bija ieņēmis Dieva vadīts cilvēks, kurš savos rakstos paudis svarīgās patiesības.

Bojā ejošās cilvēces glābšanas plāns tiek balstīts uz Kristus aizvietojošās nāves pieņemšanu vienīgi ticībā. Šī mācība tika sniegta pie Ēdenes vārtiem, kur Ādams un viņa pēcnācēji kāva upurjēru. Tā tika sniegta arī tuksnesī, kur Mozus paaugstināja vara čūsku un kur indīgo čūsku sakostie cilvēki tapa dziedināti, ticībā uzlūkojot glābjošo simbolu. Tā tika atgādināta arī caur Israēlam doto upurēšanas sistēmu. To pašu sludināja pravieši un apustuļi. Vēlreiz un vēlreiz tika mācīts, ka glābšana ir žēlastībā caur ticību. Vienlaikus ar to mums jāapzinās:

„Lai gan patiesā ticība glābšanā paļaujas vienīgi uz Kristus nopelnu, tā vada uz pilnīgu saskaņu ar Dieva likumu. Un ticība tiek atklāta darbos.” (Review and Herald, 1886. gada 5. oktobris)

Tā ir visu šajā mazajā grāmatā ievietoto materiālu galvenā doma.

Gadsimtu gaitā, sākot ar Kainu, lielais ienaidnieks ir pretojies Dieva paredzētajam labajam nodomam, liekot zemes iedzīvotājiem piekrist viedoklim, ka cilvēkam, kurš Dieva priekšā ir kļuvis par baušļu pārkāpēju, jānopelna glābšana ar saviem darbiem, pakļaujot ciešanām savu miesu, upurējot savus bērnus kādam paša roku darinātam dievam, dodoties svētceļojumos uz vietām, kuras tiek uzskatītas par svētām, izpērkot savus grēkus, maksājot naudu baznīcas kasē vai arī attaisnojot pašam sevi, pieliekot visas iespējamās pūles, lai dzīvotu labu un dievbijīgu dzīvi.

Daudziem šķiet pārāk vienkārši pieņemt glābšanu tikai caur ticību, un neizmērojams skaits to, kas sevi uzskata par Kristus sekotājiem, faktiski paliek pie pārliecības, kurā glābšanu daļēji pieņem kā ticību Kristum, kurš miris Golgātā, un daļēji kā cilvēciskas pūles.

Kad pirmie septītās dienas adventisti apzinājās Dieva bauslības nemainīgās prasības, radās bauslības tendences draudi, un kādu laiku daudzu ticīgo pieredze nebija devusi nekādus rezultātus. Tomēr zināšanas par Dieva bauslību apzināti vada pie grēka atmešanas un svētas dzīves. Šim mērķim ir paredzēti lasījumi par ticību un darbiem – materiāli par bauslību un evaņģēliju.

Gandrīz šo divu desmitgažu pašā viduspunktā, kuras aptver šī grāmata, proti, 1888. gadā, Minesotas štata Mineapolisā notika Ģenerālkonference, kuru ievadīja Kalpotāju nodaļa (Ministerial Institute). Šajās sapulcēs uzsvars tika likts uz pamatpatiesībām par taisnošanu ticībā. Elena Vaita tās raksturoja kā pagātnē nozaudēto patiesību atdzimšanu. Viņa pati par šo tematu konferencē neuzstājās. Viņas sarunu galvenā doma bija aicinājums turēt savas sirdis atvērtas, lai saņemtu gaismu no Dieva Vārda, kā to prezentēja brāļi I. Vagoners un A. Džonss. Klausītāji šo jauno vēsti uzņēma dažādi. Daži to ar prieku pilnībā pieņēma. Daži ieņēma neitrālu pozīciju, bet citi to pilnībā noraidīja. Pierakstos atzīmēts, ka daudzi no konferences devās prom ar jaunu un brīnišķīgu pieredzi Jēzū Kristū.

Ar svētrunām, tostarp E. Vaitas svētrunām, kas atskanēja draudzēs pēc šīs konferences, un ar E. Vaitas rakstiem adventistiem tika sniegta skaidrāka izpratne par taisnošanu ticībā un tās pieņemšanu. Daudzi no tiem, kuri sākotnēji noraidīja Mineapolisā izskanējušo vēsti, vēlāk tomēr tika pamudināti to pieņemt.

Pamatpatiesības, kuras ir iekļautas mācībā par taisnošanu ticībā, ir tik vienkāršas, ka to saprašanai nav nepieciešama īpaši sagatavota E. Vaitas grāmata. Šī tēma ir atrodama daudzās viņas grāmatās, un tai līdzi nāk arī autores komentāri. 1893. gadā viņa publicēja brošūru „Taisnots ticībā”. Tā iekļauta izdevuma „Izmeklētās vēstis” 1. sējumā piecdesmit lappušu nodaļā ar virsrakstu „Kristus – mūsu Taisnība”. Iesakām izlasīt visu šo nodaļu.

Var piedzīvot prieku no siltuma, pieņemot Kristus taisnošanu šodien, jo to var zaudēt jau rīt bezrūpības un pašpaļāvības dēļ. Šī personiskā pieredze, kas nāk no vienkāršās pieņemšanas un uzticēšanās, spēj būt ļoti trausla. Tā strīdu dēļ par smalkajiem teoloģiskiem jautājumiem var kļūt pat neskaidra. Elena Vaita norāda:

„Daudzi izdara kļūdu, cenšoties norādīt vissmalkākās nianses starp jēdzieniem taisnošana un svētošana. Abu šo jēdzienu skaidrošanā tie bieži vien ienes savas idejas un apsvērumus. Kādēļ censties būt vēl precīzākam par dievišķo gaismu šajā dzīvībai svarīgajā jautājumā par taisnošanu ticībā? Kādēļ censties noskaidrot vissīkākās detaļas, it kā dvēseles glābšana būtu pilnībā atkarīga no mūsu izpratnes šajās lietās? Visu nav iespējams saredzēt no viena skatpunkta vien (Manuscript 21, 1891; arī Seventh-day Adventist Bible Commentary, 6. sēj., 1072. lpp.).

Izdevēji un Elenas Vaitas darbu komiteja pauž cerību, ka dažādie pamatpatiesību skaidrojumi, kurus šajās lappusēs atklājusi Dieva vēstnese, palīdzēs izprast garīgajai dzīvei tik svarīgo jautājumu, kāds ir taisnošana ticībā – skaidru, līdzsvarotu un vienkāršu.

Elenas Vaitas darbu komiteja,
Vašingtona, Kolumbijas štats,
1978. gada 7. decembris.

Elena Vaita izskaidro jēdzienus

Teksts tapis 1890. gadā sludinātāju kursu laikā Betlkrīkā, sistematizēts kā 1890. gada 36. manuskripts un publicēts laikraksta Review and Herald 1977. gada 24. februāra un 3. marta numurā. Šis svarīgais skaidrojums veido piemērotu ievadu turpmākajām hronoloģiskā secībā kārtotām astoņpadsmit nodaļām.

Apustulis Pāvils sacīja: „Vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? [..] Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1. Kor. 6, 9-11) Dievbijības, godbijības un cilvēcīgās dabas svētošanas trūkums rodas, noliedzot Jēzu Kristu – mūsu Taisnību. Mīlestība uz Dievu ir pastāvīgi jākopj...

Kamēr viena daļa cilvēku sagroza mācību par taisnošanu ticībā un nevērīgi izturas pret pakļaušanos Dieva Vārdā izteiktajiem nosacījumiem: „Ja jūs mani mīlat, turiet manas pavēles”, tikpat lieli ir to ļaužu maldi, kuri apgalvo, ka tic un paklausa Dieva likumiem, bet patiesībā pretojas dārgajiem Golgātas krusta atstarotās jaunās gaismas stariem, paredzētiem tieši viņiem. Pirmā daļa nesaskata brīnišķīgās lietas Dieva likumā visiem, kas ir Viņa Vārda darītāji. Otri pieķeras nenozīmīgām lietām un neņem vērā svarīgāko – Dieva mīlestību un žēlastību.

Liela daļa ir daudz cietusi, neatverot savas prāta acis, lai saskatītu Dieva likumā esošās brīnišķīgās lietas. No vienas puses, reliģijas aizstāvji vienmēr ir šķīruši likumu no evaņģēlija, kamēr mēs, no otras puses, gandrīz esam izdarījuši to pašu no cita viedokļa. Mēs neesam pievērsuši ļaužu uzmanību Kristus taisnībai un Viņa lielā glābšanas plāna pilnīgai nozīmei. Ieviešot teorijas un gudri spriedelējot, sludinot pretrunīgus argumentus, mēs neesam ņēmuši vērā Kristu un Viņa neizmērojamo mīlestību.

Uz paaugstinājuma ir stāvējuši neatgriezti cilvēki. Viņu sirdis nekad nav dzīvā, noturīgā un paļāvīgā ticībā piedzīvojušas patīkamo grēku piedošanas notikumu. Kā gan viņi var sludināt Dieva mīlestību, līdzjūtību un visu grēku piedošanu? Kā gan viņi var teikt: „Uzlūko un dzīvo!”? Raugoties uz Golgātas krustu, jūs ilgosities nest krustu. Pasaules Pestītājs pienaglots pie Golgātas krusta. Lūk, pasaules Glābējs, kurā mājoja visa Dievības pilnība miesā. Vai kāds var skatīties un uzlūkot Dieva dārgā Dēla upuri, sirdij netopot aizkustinātai un salauztai, kļūstot gatavai pakļaut Dievam savu sirdi un dvēseli?

Lai ikviena cilvēka prātā pilnībā iesakņojas galvenais: ja mēs pieņemam Kristu kā savu Glābēju, mums viņš ir jāpieņem arī kā Valdnieks. Mēs nevaram iegūt drošību un pilnīgi paļāvīgu uzticēšanos Kristum kā savam Pestītājam, ja neatzīstam viņu par savu Ķēniņu un nepaklausām Viņa pavēlēm. Tā mēs pierādām savu uzticību Dievam. Tad mūsu ticība atstāj neviltotu liecību, jo tā ir ticība, kas darbojas. Tā darbojas mīlestībā. Sauciet no visas sirds: „Kungs, es ticu, ka Tu esi miris, lai glābtu manu dvēseli. Ja Tu esi šai dvēselei piešķīris tādu vērtību, lai par mani atdotu savu dzīvību, es atsaukšos. Neskatoties uz savu nespēku, es nododu savu dzīvi un visas tās piedāvātās iespējas pilnīgi Tavā ziņā.”

Gribai ir jākļūst pilnībā saskaņotai ar Dieva gribu. Kad tas ir izdarīts, neviens sirdī un prātā iespīdošās gaismas stars netiks aizturēts. Dvēseli nenomāks aizspriedumi, likdami saukt tumsu par gaismu un gaismu – par tumsu. No debesīm nākošā gaisma tiek sveikta kā gaisma, kas piepilda visus dvēseles dziļumus un raisa slavas dziesmu Dievam.

Ticība un neticība

Cik lielā mērā mēs no sirds ticam? Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums. Tas nozīmē daudz laika pavadīt kopā ar Kungu lūgšanā. Kad cilvēkus, kas sevi audzinājuši skepticismā un lolojuši neticību, vīdami šaubpilnas domas, pārliecina Dieva Gars, viņi par personīgu pienākumu uzskata savas neticības atzīšanu. Tie atver savu sirdi, lai pieņemtu viņiem sūtīto gaismu, un ticībā pāriet no grēka valstības taisnībā, no šaubām ticībā. Tie pilnībā ziedo sevi Dievam, lai sekotu Viņa gaismai, nevis pašu ugunskura dzirkstīm. Ja tie arī paliks nodevušies Kungam, viņi piedzīvos arvien pieaugošu gaismu, kas turpinās kļūt spilgtāka un spilgtāka – līdz gaišai dienai.

Dvēselē lolotajai neticībai ir valdzinoša vara. Šaubu sēklas, ko tā iesējusi, nesīs augļus, taču viņiem jāturpina izraut ikvienu neticības sakni. Kad šie indīgie augi ir izravēti, tie mitēsies radīt vēlmi tikt izpaustiem vārdos un darbos. Dvēselei savas sirds augsnē ir jāstāda dārgie ticības un mīlestības stādi. Tiem jāatrod vieta sirds tronī.

Mulsinošas domas par glābšanu

Vai mēs tiešām nespējam saprast, ka pasaulē visdārgākā lieta ir grēks? Par to ir jāatdod tīra sirdsapziņa, jāmaksā ar Dieva labvēlības zaudēšanu, dvēseles atšķirtību no Viņa un visbeidzot – debesu zaudēšanu. Dieva Svētā Gara apbēdināšanas grēks un staigāšana pretēji Viņa gribai daudziem jo daudziem ir maksājusi dvēseles zaudēšanu.

Kas var noteikt ikviena Kristus pārstāvja atbildības mēru pār atstāto iespaidu? Glābējs mūs ir ieguvis īpašumā, ziedodams pats savu dzīvību. Kāda gan aina atklāsies, kad tiks turēta tiesa un atvērtas grāmatas, lai liecinātu par dvēseļu glābšanu vai zaudēšanu! Tad būs nepieciešams tās Būtnes nemaldīgais spriedums, kurš dzīvojis starp šiem ļaudīm, mīlējis tos un atdevis savu dzīvību par cilvēku bērniem, lai piešķirtu pēdējo atalgojumu uzticīgajiem taisnajiem un sodu nepaklausīgajiem, neuzticamajiem un netaisnajiem. Dieva Dēlam ir uzticēts novērtēt ikvienas būtnes rīcību un atbildību. Tiem, kas piedalījušies citu cilvēku grēkos un rīkojušies pret Dieva lēmumu, tas būs šausminoši nopietns skats.

Man atkal un atkal ir tikušas atklātas briesmas attiecībā uz cilvēkus maldinošajām viltus mācībām par taisnošanu ticībā. Daudzu gadu gaitā man ir rādīts, ka sātans strādās īpašā veidā, lai mulsinātu cilvēku prātus par šo jautājumu. Plaši draudzēm tika atklāts un vēstīts par Dieva likumu, arī stāstīts par to, ka trūkst zināšanu un atziņu par Jēzu Kristu un Viņa attieksmi pret likumu, kas Rakstos salīdzināts ar Kaina upuri. Man rādīja, ka daudzi nepareizo un maldīgo mācību dēļ nav nonākuši pie patiesās atziņas un ticības, jo sludinātāji nav pratuši pareizā veidā aizsniegt šo cilvēku sirdis. Jautājums, kas gadiem ilgi nodarbinājis manu prātu, ir mums piedēvētā Kristus taisnība. Esmu brīnījusies, kāpēc šis jautājums nav pārrunu tēma mūsu draudzēs visā pasaulē; esmu to nemitīgi uzsvērusi un pat izvēlējusies par tematu gandrīz katrā ļaudīm sniegtajā uzrunā.

Izskatot savus piecpadsmit un divdesmit gadus vecos rakstus, redzu, ka tajos šis jautājums atklāts tādā pašā gaismā: tos, kas iestājas svinīgajā, svētajā kalpošanas darbā, vispirms vajag apmācīt Kristus un apustuļu mācībās praktiskas dievbijības dzīvajos principos. Tie jāizglīto attiecībā par to, kas veido dedzīgu, dzīvu ticību.

Tikai ticībā

Darbā ir izsūtīts daudz jaunu cilvēku, kuri neizprot glābšanas plānu un nezina, kas ir patiesa atgriešanās. Īstenībā viņiem vispirms ir jāatgriežas. Šajā jautājumā mums jābūt apgaismotiem, un sludinātājiem jāmāca vairāk kavēties īpaši pie jautājumiem, kas izskaidro patiesu atgriešanos. Visiem, kuri tiek kristīti, jāsniedz pierādījumi, ka viņi ir atgriezušies. Nav cita jautājuma, pie kura vajadzētu vēl dedzīgāk kavēties, biežāk atkārtot vai ierakstīt vēl stingrāk ikvienā prātā, kā par krituša cilvēka nespēju ar saviem paša vislabākajiem darbiem kaut ko sasniegt. Glābšana pastāv vienīgi ticībā Jēzum Kristum.

Pētot šo jautājumu, mūsu sirds sāp, redzot, cik aprobežoti ir to cilvēku priekšstati, kuriem vajadzētu izprast dievbijības noslēpumu. Viņi tik nevērīgi runā par mūsu brāļu patiesajiem nodomiem, kas apliecina ticību patiesībai un māca to. Viņiem ne tuvu nav tādas patiesības kā tās, kuras atklātas man. Ienaidnieks ir tā sajaucis viņu prātu ar pasaules maldiem, un zemes lietas ir tik pamatīgi iesakņojušās viņu prātā, ka kļuvušas par viņu ticības un rakstura sastāvdaļu. Vienīgi atgriešanās no jauna var tos mainīt un likt atteikties no saviem nepareizajiem uzskatiem, jo tieši tā man tas ir rādīts. Viņi ir tā pieķērušies saviem priekšstatiem kā slīcējs glābšanas riņķim bailēs no slīkšanas, bet to ticības kuģis jau grimst.

Kristus man ir atgādinājis vārdus: „Jums jāpiedzimst no jauna, citādi jūs nenāksit debesu valstībā.” Tāpēc visiem, kad pareizi izprot šo jautājumu, ir jāatsakās no sava pretošanās gara un no visas savas sirds jāmeklē Kungs. Tad viņi atradīs Kristu un ticības dzīve mainīsies. Šis jautājums – patiesas dievbijības vienkāršība – viņiem ir jāizceļ ikvienā uzrunā, īpaši ļaužu priekšā. Tas atradīs mājvietu katras izsalkušas un izslāpušas dvēseles sirdī, kura ilgojas iegūt drošību cerībā, ticībā un pilnīgā paļāvībā Dievam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Dariet skaidru un saprotamu jautājumu, ka neko nav iespējams panākt, lai ar cilvēka darbiem izmainītu mūsu stāvokli Dieva priekšā vai censtos pārveidot Dieva dāvanu. Ja ar ticību un darbiem kāds varētu nopirkt pestīšanas dāvanu, tad Radītājs cilvēkam būtu parādā. Šī situācija ļauj pieņemt maldus par patiesību. Ja kāds cilvēks spētu nopelnīt glābšanu ar paveiktajiem darbiem, tas ieņemtu tādu pašu stāvokli kā katolis, kurš izpērk savus grēkus. Tad glābšana daļēji kļūst par parādu, par kuru pienākas samaksa. Ja cilvēks ar saviem labajiem darbiem nespēj nopelnīt glābšanu, tad tai ir jābūt pilnībā no žēlastības, ko viņš saņem kā grēcinieks tāpēc, ka pieņem un tic Jēzum. Tā ir dāvana, kas dota pilnībā bez maksas. Taisnošana ticībā ir neapšaubāma. Visas šaubas beidzas, tiklīdz kļūst skaidrs, ka kritušā cilvēka nopelni ar labajiem darbiem nekad nespēs sagādāt mūžīgo dzīvību.

Pilnībā no žēlastības

Man sniegtā Dieva gaisma šo svarīgo jautājumu novieto augstāk par jebko citu. Taisnošana pilnībā ir no žēlastības, un to nenosaka neviens darbs, kuru kritušais cilvēks spētu paveikt. Man tika skaidri parādīts: ja bagātam cilvēkam ir nauda un īpašumi un tas to visu ziedo Kungam, šo nelaimīgo personu pārņem maldīga ideja, ka šādā veidā tas ir nopelnījis Dieva labvēlību un tagad Dievs šīs dāvanas dēļ ir parādā viņam īpašu labvēlību.

Šis jautājums ir pārāk maz skaidrots, lai būtu saprotams. Kungs uz laiku ir aizdevis cilvēkam savu mantu – līdzekļus, kurus Viņš atprasīs, kad Viņš savā varā uzskatīs to par vajadzīgu vai to prasīs Viņa lietas intereses. Kungs ir devis cilvēkiem saprātu, apveltījis ar veselību un spējām iegūt zemes mantu. Viņš ir radījis visas zemes lietas. Tas atklāj savu dievišķo spēku ar spēju pavairot šīs bagātības. Tie ir Viņam piederošie augļi Tā Kunga paša saimniecībā. Viņš ir devis sauli, mākoņus un lietus lāses, kas liek augiem zaļot. Kā Dieva nodarbinātie kalpi jūs esat savākuši Viņa ražu, lai taupīgi izmantotu Viņa līdzekļus savu vajadzību apmierināšanā un ziedotu Dievam, kad Viņš to atprasa. Jūs varat sacīt kopā ar Dāvidu: „Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” (1. Laiku 29:14) Tādēļ atdodot Dievam to, kas Viņam jau pieder, cilvēks nespēj gūt nopelnus, jo tas vienmēr ir bijis Viņa īpašums, kuru Tas izlieto tā, kā Viņa gudrība ir lēmusi.

Dieva labvēlības liegšana

Pretestības un atkrišanas dēļ cilvēks ir zaudējis Dieva labvēlību, bet ne savas tiesības, jo citādi cilvēkam nebūtu nekādas vērtības, izņemot tās, kuras tika ieguldītas dārgajā Dieva Dēlā. Šī lieta ir jāsaprot. Cilvēks bija noraidījis privilēģijas, kuras Dievs savā žēlastībā bija tam piedāvājis kā brīvu dāvanu, dārgumu uzticībā, kuru bija nepieciešams izmantot Dieva lietas virzīšanā uz priekšu, Viņa godam, kā arī par svētību Dieva radītajām būtnēm. Tajā brīdī, kad cilvēks – Dieva roku darbs – atteicās paklausīt Kunga valstības likumiem, tajā pašā brīdī viņš izrādījās neuzticīgs Dieva pārvaldei, kļuva necienīgs saņemt tās svētības, kuras Dievs viņam bija devis.

Šāds bija cilvēces stāvoklis brīdī, kad viņš pārkāpumā atšķīra sevi no Dieva. No šā brīža tai zuda tiesības elpot gaisu, lietot saules starus vai baudīt pārtiku. Cilvēks netika iznīcināts tikai tāpēc, ka Dievs to tik ļoti mīlēja, ka atdeva par viņu savu dārgo Dēlu, lai Dēls ciestu sodu par cilvēka pārkāpumu. Kristum bija jākļūst par cilvēka galvotāju un aizstājēju, lai tas caur nesalīdzināmu žēlastību iegūtu vēl vienu iespēju. Lai tas iegūtu otru pārbaudi, savu acu priekšā paturot Ādama un Ievas bēdīgo pieredzi par brīdinājumu – nepārkāpt Dieva likumu, kā tie bija darījuši. Tādēļ tik ilgi, kamēr cilvēks bauda Dieva svētības – saules gaismu un barības dāvanas –, tam ir jānoliecas Dieva priekšā ar pateicību un atzinību par visu, kas nāk no Viņa. Viss, kas atgriežas atpakaļ pie Viņa, pieder tikai Kungam, un cilvēkam Viņš to ir devis lietošanā.

Cilvēks pārkāpa Dieva likumu, tomēr caur Izpircēju (Kristu) jau uz cita pamata tam tika doti jauni un brīnišķi apsolījumi. Visām svētībām ir jānāk caur Starpnieku. Tagad ikviens cilvēces ģimenes loceklis pilnībā ir atdots Kristus rokās. Viss, kas mums pieder – nauda, mājas, zeme, prāta un fiziskie spēki, intelektuālās spējas šajā dzīvē, šī mūža gājumā un svētības nākamajā dzīvē –, ir dots mūsu īpašumā kā Dieva dārgums, lai tiktu uzticami lietots par svētību cilvēkam. Katra dāvana nes krusta zīmogu, kā arī Jēzus Kristus veidolu un parakstu. Viss nāk no Dieva. Sākot ar mazākajiem labumiem līdz milzīgām svētībām, viss izplūst no viena Kanāla – pārcilvēciskās starpniecības, kas slacīta dievišķām asinīm, kuras nav iespējams nenovērtēt, jo tā ir Dieva dzīvība Viņa Dēlā.

Dvēsele nespēj dot Dievam neko, kas Viņam jau nebūtu piederējis. Vienmēr atcerieties: „Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” (1. Laiku 29:14) Kur vien mēs esam, ļaudīm nepieciešams sacīt: mums nekā nav, neko vērtīgu nespējam piedāvāt darbā vai ticībā, kas jau nebūtu iepriekš saņemts no Dieva un uz ko Viņš nebūtu uzlicis savu roku, sacīdams: tas viss ir Mans – dāvanas, svētības un talanti, kurus esmu tev uzticējis. Tie ir doti, nevis lai tevi darītu bagātu, bet gan gudrākam plānam – lai pasauli darītu labāku.

Viss pieder Dievam

Visa radība pieder Dievam. Kungs būtu varējis, neņemot vērā cilvēka intereses, apturēt tā elpošanu. Viss, kas viņš ir un kas tam pieder, patiesībā ir Dieva īpašums. Visa pasaule pieder Dievam. Cilvēka mājas, personiskā iedzīve, viss, kas ir vērtīgs un izcils, pieder Dievam. Visas Viņa dāvanas ir jāatdod atpakaļ Dievam, palīdzot audzināt cilvēka sirdi. Uz Dieva altāra var tikt noliktas visdārgākās dāvanas, kas ļaudis slavēs, izcels un skaļi teiks devēju par tā devīgumu. Par ko devēja (cilvēka) slavēšana? „Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” (1. Laiku 29:14) Neviens cilvēka paveiktais darbs nespēj nopelnīt Dieva piedodošo mīlestību, taču dvēseli piepildošā Dieva mīlestība cilvēku vadīs vienmēr izpildīt Dieva prasības, un tas tiks darīts ar prieku. Šāds cilvēks darīs tikai to, ko no viņa prasa Dievs.

Nekritušie Dieva eņģeļi debesīs pastāvīgi pilda Viņa gribu. Viss, ko tie veic, nesot žēlastības vēsti pasaulei, vadot un sargājot Dieva roku darbu visos laikmetos – taisnos un netaisnos, lai tie patiesi var sacīt: „Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” Kaut cilvēks tikai uz mirkli spētu ieraudzīt eņģeļu kalpošanu! Ja mūsu iztēle spētu aptvert un iedziļināties Dieva eņģeļu daudzveidīgajā un godpilnajā kalpošanā, kurā tie ir iesaistījušies cilvēku labā, tos sargājot, vadot, sniedzot uzvaras un vedot ārā no sātana lamatām, cik daudzkārt citādāka tad būtu cilvēku uzvedība un reliģiskā noskaņa!

Cilvēka nopelni

Mirstīgie cilvēki debatēs dedzīgi aizstāv ideju par saviem nopelniem. Ikviena cilvēciska būtne cenšas būt pārāka, tomēr tā neapzinās, ka visu laiku ar saviem principiem un raksturu sagroza patiesību, kāda tā ir Jēzū. Viņi maldās kā miglā. Tiem ir nepieciešama Dieva mīlestība, kas ir kā zelts, kausēts uguns kvēlē. Tiem ir vajadzīgas Kristus neaptraipītā rakstura baltās drēbes. Tiem neiztikt arī bez debesu acu zālēm, lai spētu pamanīt, ka ar cilvēku nopelniem neiespējami iegūt sev mūžīgo dzīvību. Dedzīgums darbā un kvēla mīlestība, augsti un cēli prāta sasniegumi, izpratnes plašums – tas viss var būt nolikts pie Pestītāja kājām, taču tas ne par niecīgāko daļiņu nepalielina to žēlastību un talantus, kurus mums jau iesākumā ir devis Dievs. Nedrīkst izdarīt mazāk par to, ko mums liek darīt pienākums, un par jotu vairāk ir jāatdod, nekā bija saņemts iesākumā. Viss ir jānoliek uz Kristus taisnības upura altāra, lai taptu šķīstīts no šīs zemes smaržas, pirms tā paceļas augšup par labo smaržu lielajam Dievam un taptu pieņemta ar patiku.

Es nereti sev vaicāju, kur atrast vārdus, lai labāk izskaidrotu šo jautājumu, kāds tas ir? Kungs Jēzus sniedz visus spēkus, visu žēlastību, visu gandarījumu, visas tieksmes, visu grēku piedošanu, piedāvājot savu taisnību cilvēkam, lai tas satvertu to dzīvā ticībā, kas arī ir Dieva dāvana. Ja jūs paņemtu visu, kas cilvēkā ir labs, svēts, cēls un jauks, un to pienestu Dieva eņģeļiem kā daļu no cilvēka dvēseles darbiem glābšanas labā vai nopelnos, šādu darbību tie uzskatītu par nodevību. Atrodoties Radītāja tuvumā un raugoties uz Viņa neaprakstāmo godību, kas ieskauj Viņa Personu, eņģeļi uzlūko Dieva Jēru, kurš kopš pasaules radīšanas nodots pazemības dzīvei un kuru grēcinieki noraidīja, noniecināja un sita krustā. Kurš gan spēj izmērīt šī upura bezgalīgo lielumu!

Mūsu dēļ Kristus kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs tiktu darīti bagāti. Tādēļ jebkurš darbs, kuru cilvēks varētu pienest Dievam, būtu uzlūkots kā nekas. Ideja, ka iespējams kaut ko darīt, lai nopelnītu piedošanas žēlastību, ir maldīga no sākuma līdz beigām. „Kungs, man nav nekā, ko es varētu Tev pienest, es vienkārši paļaujos uz Tavu krustu.”

Ko cilvēks nespēj darīt

Cilvēks nespēj sasniegt nekādus augstumus, kuri būtu slavēšanas vērti. Ļaudis ir pieraduši slavēt un izcelt cits citu. Tas liek man nodrebēt, kad to redzu un dzirdu. Man tika atklāts, ka daudzos gadījumos šo cilvēku dzīves un sirdis bija pildītas ar egoismu. Tie ir samaitāti, aptraipīti, netikli. Nekas viņu darbos nespēj tos izcelt Dieva acīs, jo viss, ko tie dara, ir Viņam pretīgs. Patiesa cilvēku atgriešanās nevar notikt bez grēka atstāšanas, taču tā pretīgumu viņi nesaredz. Ar lielu uzmanību, kāda nav pieejama cilvēkiem, Dieva eņģeļi novēro, kā šīs samaitāto ietekmju saistītās būtnes ar netīrām dvēselēm un rokām izšķir savu likteni uz mūžību. Un tikai daži no tiem nedaudz nojauš, kas patiesībā ir grēks un kāda ir dziedināšana no tā.

Mēs dzirdam, ka tik daudz aplamu lietu tiek sludināts par dvēseles atgriešanos. Ļaudis tiek mācīti nožēlot grēkus, norādot, ka tā tiem tiek piedots un tiek atvērtas durvis uz debesīm, ka tieši ar grēku nožēlu var nopirkt piedošanu. Vai cilvēks spēj nožēlot pats no sevis? Ne vairāk kā piedot sev pašam. Asaras, nopūtas, solījumi – tās visas ir tikai pareizi izmantotas spējas, kuras Dievs ir devis cilvēkam, lai tas no grēka atgrieztos atjaunotā dzīvē, kura pilnībā pieder Dievam. Ar kādiem darbiem cilvēks var nopelnīt glābšanu, un vai tas var piedāvāt Dievam kaut ko vērtīgu vai izcilu? Vai naudas, māju, zemju, paša sevis nodošana par upuri var tikt novērtēta kā nopelns? Nē!

Pastāv briesmas attiecībā uz taisnošanu ticībā, ja tā tiek pielīdzināta nopelnam. Kad pieņemat taisnošanu ticībā kā dāvanu, kas dota bez maksas, jūs tiekat taisnots caur glābšanu Kristū. Kas ir ticība? „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1) Tā ir piekrišana Dieva Vārdiem, kuri vieno sirdi vēlmē nošķirties kalpošanai Dievam, tam Dievam, kurš sniedz izpratni, iekustina sirdi un pirmais vedina prātu uzlūkot Kristu pie krusta Golgātā. Ticība ir prāta spēju pakļaušana Dievam, sava prāta un gribas atstāšana, lai tie piederētu Dievam, padarot Kristu par vienīgajām durvīm, pa kurām ieiet debesu valstībā.

Kad ļaudis uzzina, ka nespēj nopelnīt taisnošanu ar saviem paša nopelniem darbos, un ar stingru un pilnīgu paļāvību uzlūko Jēzu Kristu kā vienīgo savu cerību, tad tas nebūs daudz par sevi un maz par Jēzu. Dvēseles un ķermeņi ir apgānīti un piesārņoti ar grēku, sirdis ir atsvešinājušās no Dieva, tomēr daudzi cīnās ar saviem ierobežotajiem spēkiem, lai iegūtu glābšanu ar labajiem darbiem. Viņiem šķiet, ka Jēzus dara savu daļu glābšanā, bet pārējais ir jāveic pašiem. Viņiem ir jāuzlūko Kristus taisnība ticībā kā sava vienīgā cerība šeit un mūžībā.

Dieva darbi un cilvēka darbi

Dievs ir apveltījis cilvēku ar spējām un iespējām. Dievs izmanto dāvanas, ko piešķīris cilvēkam, un cilvēks, būdams dievišķās dabas līdzdalībnieks un Kristus darba darītājs, spēj būt uzvarētājs un iegūt mūžīgo dzīvību. Kungs nav apņēmies veikt to darbu, kura izpildīšanu ir paredzējis cilvēkam, apveltot to ar spēju uzticēto paveikt. Katram ir jāiegulda sava daļa. Cilvēkam ir jākļūst strādniekam kopā ar Dievu, sajūgtam kopā ar Kristu, mācoties Viņa lēnprātību un pazemību. Dievs pārvalda visus spēkus. Viņš apvelta ar dāvanām. Cilvēks tās saņem un rīkojas Kristus žēlastības spēkā kā dzīvs starpnieks.

„Jūs esat Dieva aramais tīrums.” (1. Kor. 3:9). Ar sirdi ir jāstrādā, tā ir jāpakļauj, jāar, jāirdina, jāapsēj, lai tā ar labajiem darbiem nestu ražu Dievam. Jūs esat „Dieva celtne”. Jūs paši nespējat uzcelt sevi. Ārpus jums pastāv Spēks, kuram ir jāuzceļ draudze, liekot ķieģeli pie ķieģeļa un vienmēr ņemot palīgā Dieva dāvātās spējas un spēkus. Pestītājam ir jārod mājvieta savā celtnē. Dievs darbojas, un cilvēks kopā ar Viņu. Pastāvīgi jāpieņem Dieva dāvanas, lai varētu notikt to atdeve. Tā ir nemitīga saņemšana un atjaunošanās. Kungs ir gādājis, lai dvēsele saņemtu stiprinājumu no Viņa un dotu to tālāk citiem, īstenojot dzīvē Viņa mērķus. Lai sāktos atdeve, vispirms cilvēkā ir jāieplūst dievišķībai. „Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt.” (2. Kor. 6:16)

Dvēseles templim ir jābūt svētam, iesvētītam, šķīstam un neaptraipītam. Nepieciešama sadarbība, kuras rezultātā visi spēki iziet no Dieva un viss gods pieder Viņam. Atbildība gulstas uz cilvēkiem. Mums domās un izjūtās ir jāuzņem, lai sniegtu tālāk citiem. Cilvēcīgās un dievišķās sadarbības likums padara saņēmēju par Dieva līdzstrādnieku. Tas noliek cilvēku tur, kur tas, cieši vienots ar dievišķo, spēj veikt Kunga darbus. Cilvēcība skar cilvēcību. Dieva spēks kopā ar cilvēka spējām ir sekmīga sadarbība, jo Kristus taisnība spēj paveikt visu.

Pārdabisks spēks varenu darbu veikšanai

Daudzi darbojas bez rezultātiem, jo rīkojas tā, it kā Dievs būtu atkarīgs no viņiem. Tie dod Dievam padomus, ko Viņam būtu jāizvēlas darīt, tā vietā, lai paši pilnībā būtu atkarīgi no Viņa. Tie noliek malā Dieva pārdabisko spēku, tāpēc nespēj veikt varenus darbus. Viņi visu laiku ir atkarīgi paši no sava vai savu brāļu cilvēcīgā spēka. Tie ir aprobežoti un vienmēr par visu spriež pēc savas ierobežotās uztveres. Viņiem ir nepieciešams celties augšup, bet tiem trūkst spēka no augšienes. Dievs mums dod ķermeni, prāta spēku, laiku un iespējas darboties. Viss ir jāuzņem. Apvienojot cilvēcīgo ar dievišķo, jūs spēsit paveikt darbu, kas paliek uz mūžību. Kad cilvēkiem šķiet, ka Kungs ir kļūdījies atsevišķos gadījumos, tie īsteno paši savus darbus, un to dēļ piedzīvo vilšanos.

„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:8) Šeit atklātā patiesība parāda, kas notiks, ja savas sirdis neaizvērsit gaismas stariem. Mūžīgā dzīvība ir bezgalīgi nenovērtējama dāvana. Tādēļ to nav iespējams nopelnīt, jo šī balva ir mūžīga. Tai ir nepieciešams būt kā dāvanai. Kā tāda tā ir jāpieņem ticībā, ar pateicību un slavas izteikšanu Dievam. Stipra ticība nevienu neieved fanātismā vai nepadara par slinku kalpu. Tas ir tikai sātana maldinošais spēks, kas liek cilvēkiem raudzīties pašiem uz sevi, nevis uzlūkot Jēzu. Kristus taisnīgumam ir jāiet mums pa priekšu, lai Kunga godība kļūtu par mūsu balvu. Ja mēs darām Dieva prātu, tad spēsim saņemt lielas svētības kā Dieva dāvanu, kas sniegta bez maksas, nevis kā savu nopelnu. Dariet Kristus darbu, un tā jūs pagodināsit Dievu un kļūsit vairāk kā uzvarētāji caur Viņu, kurš cilvēci bija mīlējis un atdevis par mums savu dzīvību, lai Viņā mēs iegūtu dzīvību un glābšanu.

Patiesas svētošanas standarts

Publicēts Review and Herald 1881. gada 8. martā.

„Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.” (1. Tes. 5:23)

Svētošana var notikt, tikai paklausot Dieva gribai. Daudz ir to, kas apzināti bradā kājām Dieva likumus, tomēr pretendē uz sirds svētumu un savas dzīves svētošanu. Šiem cilvēkiem trūkst glābjošas izpratnes par Dievu un Viņa likumu. Tie nostājušies lielā dumpinieka pusē, kas karo pret Dieva likumiem, kuri veido dievišķās valdīšanas pamatu kā debesīs, tā arī virs zemes. Šie cilvēki veic to pašu darbu, ko viņu kungs ir darījis, lai iznīcinātu Dieva svēto likumu. Nevienam bauslības pārkāpējam nav atļauts ieiet Debesīs. Tas, kurš reiz bija šķīsts un cildens paaugstināts ķerubs, ir izraidīts par sacelšanos pret Dieva pārvaldi.

Daudziem šķiet, ka svētošanās ir tikai paštaisnība. Un nu šie cilvēki pārdroši dēvē Jēzu par savu Glābēju un Svētotāju. Kāda maldīšanās! Vai Dieva Dēls var svētīt sava Tēva likumu pārkāpēju? Kristus bija nācis, lai paaugstinātu un godinātu likumu. Viņš liecina: „Es ievēroju sava Tēva baušļus.” Dievs nekad nav mazinājis sava likuma nozīmi, lai pielāgotos nepilnīgajam cilvēku mēram. Arī cilvēks nevar izpildīt šī svētā likuma prasības, neatgriežoties pie Dieva un ticības Kungam Jēzum Kristum.

„Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jņ. 2:1) Ne tādēļ Dievs bija nodevis savu Dēlu ciešanu dzīvei, apkaunojumam un mokošai nāvei, lai atbrīvotu cilvēku no paklausības dievišķajam likumam. Sātana radītā maldu vara ir tik liela, ka tā daudziem lika domāt, ka Kristus izlīdzināšanas upurim nav nekādas vērtības. Kristus ir miris, jo pārkāpējam nav citas cerības. Tas varētu censties ievērot Dieva likumu nākotnē, tomēr pagātnē iegūtais parāds paliek, tādēļ likums to nosoda uz nāvi. Kristus ir nācis samaksāt grēcinieka parādu, kuru tas nebija spējīgs nomaksāt pats. Tādējādi caur Kristus salīdzinošo upuri grēciniekam tiek dota jauna iespēja.

Sātana viltīgie maldi

Tie ir sātana viltīgie maldi, kas apgalvo, ka Kristus nāve ir sagādājusi žēlastību, kas aizstāj bauslību. Jēzus nāve nekādā veidā nav ne mainījusi, ne atcēlusi vai mazinājusi desmit baušļu likumu. Šī cilvēkiem dāvātā dārgā žēlastība caur Glābēja asinīm nostiprina Dieva likumu. Kopš cilvēka krišanas Dieva garīgā valdīšana un Viņa žēlastība nav atdalāmas. Tās iet roku rokā cauri visiem laikmetiem. „Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” (Ps. 85:11)

Jēzus, mūsu Aizstājējs, piekrita izciest cilvēkam pienākošos sodu par likumu pārkāpšanu. Viņš ietērpa savu dievišķību cilvēciskā būtnē, kļūdams par Cilvēka dēlu, Glābēju un Pestītāju. Jau pats Dieva dārgā Dēla nāves fakts, lai glābtu cilvēku, norāda uz dievišķā likuma nemainību. Cik vienkārši bauslības pārkāpējam uzskatīt, ka Dievs būtu varējis atcelt savu likumu, lai nodrošinātu cilvēkam glābšanu un Kristum nebūtu jāatstāj Debesis! Doktrīna, kas, pateicoties žēlastībai, māca brīvību pārkāpt bauslību, ir liktenīgi maldi. Ikviens Dieva baušļu pārkāpējs ir grēcinieks, un neviens nevar tikt svētīts, kamēr apzināti dzīvo grēkā.¹

Dieva dārgā Dēla pazemība un izciestās mokas nav devušas cilvēkam tiesības pārkāpt Tēva likumu un vēl apsēsties līdzās Kristum uz Viņa troņa. Pateicoties Kristus nopelniem, caur nožēlu un ticību visgrēcīgākais cilvēks var iegūt piedošanu un spēku dzīvot paklausības dzīvi. Grēcinieks netiek glābts savos grēkos, bet gan tiek atbrīvots no tiem.

Kas ir grēks

Vispirms dvēselei ir nepieciešama pārliecība par grēku, pirms grēcinieks spēs izjust vēlēšanos nākt pie Kristus. „Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība.” (1. Jņ. 3:4) „Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības.” (Rom. 7:7) Kad bauslis nonāca līdz Saula apziņai, grēks tapa dzīvs un viņš pats nomira. Viņš ieraudzīja sevi Dieva likuma nosodījuma gaismā. Grēcinieks nevar būt pārliecināts par savu vainu, kamēr tas nesaprot, kas ir grēks. Cilvēkam nav iespējams piedzīvot bībelisku svētošanu, kamēr tas paliek pie uzskata, ka, ticot Kristum, nav būtiski paklausīt Dieva baušļiem.

Tos, kuri sevi dēvē par Dieva baušļu turētājiem, bet savās sirdīs attaisno grēku, nosoda Patiesais Liecinieks. Tie apgalvo, ka ir bagāti patiesības atziņā, tomēr nedzīvo saskaņā ar tās svētajiem principiem. Patiesība viņu dzīves nav svētījusi. Dieva Vārds paziņo, ka tie, kas sevi dēvē par Dieva baušļu turētājiem, bet nedzīvo saskaņā ar savu ticību, ir akli, nožēlojami, nabagi un kaili.

Dieva likums ir kā spogulis, kurš atklāj cilvēka patieso būtību, turot tā priekšā īsteno līdzību. Daži novēršas un aizmirst šo attēlu, kamēr citi ar aizvainojošiem vārdiem iebilst pret likumu, it kā tas varētu dziedināt to rakstura trūkumus. Savukārt pārējie, likuma nosodīti, nožēlos savus pārkāpumus un ticībā, paļaujoties uz Kristus nopelnu, pilnveidos kristīgu raksturu.

Dieva noraidītās gaismas nosodīti

Visa pasaule Dieva priekšā ir vainīga, pārkāpdama Viņa baušļus. Tas, ka lielākā daļa cilvēku turpina tos neievērot, paliekot naidā ar Dievu, nevar būt iemesls, ka nevienam nav vajadzības atzīt sevi par vainīgu un kļūt paklausīgam. Paviršam novērotājam šķiet, ka laipnas, izglītotas un jūtīgas personas dzīve jau pēc savas būtības ir pilnīga. „Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Sam. 16:7) Kamēr mūsu sirdsapziņu spēcinošās Dieva Vārda patiesības netiek apzināti pieņemtas un uzticīgi īstenotas dzīvē, neviens cilvēks neredzēs Debesu valstību. Dažus šīs patiesības uzrunā, jo tās šķiet jaunas, tomēr netiek pieņemtas kā Dieva Vārds. Tie, kuri atsakās pieņemt viņiem sniegto gaismu, vēlāk tiks tās nosodīti.

Katrā draudzē ir dvēseles, kuras ir neapmierinātas, izsalkušas un izslāpušas pēc glābšanas. Dienu un nakti tās nomoka jautājums: kas man jādara, lai tiktu glābts? Tie uzmanīgi ieklausās aktuālajās diskusijās, cerot uzzināt, kā tikt taisnotiem Dieva priekšā. Tomēr pārāk bieži tie dzird tikai patīkamas runas un daiļrunīgu deklamāciju. Ikvienā reliģiskā sapulcē piedalās noskumušas un vīlušās sirdis. Mācītājs saviem klausītājiem skaidro, ka nav iespējams ievērot Dieva baušļus. Tas sludina: „Mūsdienās cilvēkiem tie nav saistoši, jums ir jātic Kristum, Viņš jūs glābs, tikai ticiet.” Tādējādi viņš māca, ka cilvēkam par kritēriju ir jāpadara savas izjūtas, nevis veselīga ticība. Šis mācītājs var šķist ļoti godīgs, tomēr viņš meklē, kā ar maldu cerību apklusināt nemierīgo sirdsapziņu.

Ar cukura glazūru klātā garīgā inde

Daudzi tiek mudināti uzskatīt, ka viņi ir ceļā uz Debesīm, jo apliecina savu ticību Kristum, vienlaikus noraidot Dieva baušļus. Bet beigās viņi nonāks pie atziņas, ka dodas nevis uz debesīm, bet gan atrodas uz pazušanas ceļa. Garīgā inde mācībā par svētošanos, kā to pasniedz cilvēki, ir klāta ar cukura glazūru. Tūkstošiem to steidzas ar sajūsmu uzņemt, domādami, ka atrodas drošībā, ja vien ir godīgi savā ticībā. Tomēr pat godprātība nespēj pārvērst maldus patiesībā. Cilvēks var norīt indi, domājot, ka tā ir pārtika, tomēr viņa godīgums nespēj viņu glābt no saindēšanās sekām.

Dievs mums ir devis savu Vārdu, lai tas būtu mūsu vadonis. Kristus ir sacījis: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ. 5:39) Viņš lūdza par saviem mācekļiem: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ. 17:17) Pāvils saka: „Man pašam gan šķita, ka man vajag nācarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties.” (Ap. d. 26:9) Tomēr viņa ticība nepadarīja tā izvēlēto kursu par taisnu. Kad Pāvils pieņēma Jēzus Kristus evaņģēliju, tas viņu darīja par jaunu cilvēku. Viņš tika pārveidots; patiesība, iedēstīta viņa dvēselē, deva tam tādu ticību un drosmi būt Kristus sekotājam, ka nekāda pretestība nespēja radīt viņā šaubas un nekādas ciešanas nevarēja viņu iebiedēt.

Cilvēki atrod jebkādus attaisnojumus, kāpēc tie atmet Dieva likumu, tomēr tiesas dienā nekādi attaisnojumi netiks pieņemti. Tiem, kas pretojas Dievam un nocietina savas vainīgās dvēseles pārkāpumos, drīz būs jāatbild Lielajam Likumdevējam par pārkāptajiem likumiem.

Dieva atmaksas diena – Viņa karsto dusmu kvēles diena – tuvojas. Kurš gan spēs pastāvēt Kristus atnākšanas dienā? Ļaudis nocietinājuši sirdis pret Dieva Garu, tomēr Kunga dusmu bultas nonāks tur, kur nespēja iekļūt pārliecināšanas bultas. Dievs sastapsies ar grēcinieku vaigu vaigā. Vai viltus gans spēs aizstāvēt bauslības pārkāpēju? Vai tiks piedots tam, kurš sekojis vairākumam pa nepaklausības ceļu? Vai popularitāte un lielais sekotāju skaits spēs kādu darīt nevainīgu? Pastāv jautājumi, kuri bezrūpīgajiem un vienaldzīgajiem cilvēkiem ir pastāvīgi sev jāuzdod, lai rastu uz tiem atbildes.

Kristus – mūsu taisnība

Rīta uzruna darbiniekiem Ģenerālkonferences sesijā 1883. gada novembrī Betlkrīkā, Mičiganas štatā.
Publicēta izdevumā „Evaņģēlija kalps” (1892), 411.-415. lpp. un „Izmeklētās vēstis”, 
1. sēj. 350-354. lpp.

„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1 Jņ. 1:9)

Dievs prasa, lai mēs nožēlotu savus grēkus un pazemotu savas sirdis Viņa priekšā, taču vienlaikus mums ir arī jābūt pārliecinātiem par Viņu kā par mīlošu Tēvu, kurš nepametīs tos, kuri uzticas Kungam. Daudzi no mums staigā tikai pārliecībā par to, ko tie redz, un nevis ticībā. Mēs ticam lietām, kuras redzam, bet nenovērtējam dārgos apsolījumus, kas ir doti Dieva Vārdā; nevaram vēl vairāk apkaunot Dievu kā tad, kad parādam, ka neuzticamies Viņa vārdiem un šaubāmies, vai Kungs ir patiess vai maldina mūs.

Dievs nepametīs mūs grēku dēļ. Varam kļūdīties un apbēdināt Svēto Garu, taču caur grēku nožēlu mēs nākam atpakaļ pie Viņa salauztām sirdīm, un Viņš no mums nenovēršas. Pastāv šķēršļi, no kuriem jāatbrīvojas. Tiek lolotas tādas negatīvas jūtas kā lepnums, pašapmierinātība, nepacietība un kurnēšana. Tas viss mūs šķir no Dieva. Grēks ir jānožēlo, mūsu sirdīs nepieciešams daudz dziļāks žēlastības darbs. Tiem, kuri jūtas vāji un zaudējuši cerību, jākļūst stipriem Dievā un jāveic cēli darbi Kunga labā. Ļaudīm vajadzīga darbošanās, vadoties no augstāka skata punkta; viņi nedrīkst sekot savtīgiem motīviem.

Kristus nopelni ir mūsu vienīgā cerība

Mums ir jāmācās Kristus skolā. Nekas cits kā vien Viņa taisnība var dot tiesības uz žēlastības derības svētībām. Mēs jau sen vēlamies un esam centušies iegūt šīs svētības, taču neesam tās saņēmuši, jo lolojām sevī domas, ka paši varētu kaut ko darīt, lai kļūtu to cienīgi. Neesam novērsuši savus skatus no sevis, ticot, ka Jēzus ir dzīvs Pestītājs. Mēs nedrīkstam domāt, ka mūsu pašu žēlastība un nopelni mūs glābs. Tikai Kristus žēlastība ir vienīgā mūsu cerība uz glābšanu. Caur savu pravieti Kungs apsola: „Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7) Mums ir jātic apsolījumam tādam, kāds tas ir, un mēs nedrīkstam pieņemt jūtas par ticību.² Kad uzticamies Dievam pilnībā un paļaujamies uz Jēzus nopelniem, mēs saņemsim to palīdzību, kuru tik ļoti vēlamies.

Mēs skatāmies paši uz sevi, it kā būtu iespējams izglābties ar saviem spēkiem vien, tomēr Jēzus ir miris mūsu labā tieši tāpēc, ka bijām nespēcīgi paši sevi glābt. Viņā ir mūsu cerība, mūsu taisnošana, mūsu taisnība. Nav jākrīt izmisumā un jābaiļojas, domājot, ka esam bez Glābēja vai Viņš nav apžēlojies par mums. Tieši šobrīd Viņš veic glābšanas darbu mūsu labā, aicinot katru bezpalīdzīgo pie sevis, lai tiktu glābts. Mēs Viņu apkaunojam ar savu neticību. Ir apbrīnojami, kāda ir mūsu attieksme pret savu labāko Draugu, cik maz uzticamies Tam, kurš spēj izglābt līdz galam, kurš ir sniedzis visus pierādījumus savai lielajai mīlestībai.

Mani brāļi, vai jūs gaidāt, ka jūsu darbi ir pelnījuši Dieva labvēlību, domājot, ka jums jābūt brīviem no grēkiem, pirms sākat paļauties uz Viņa spēku glābt? Ja šāda cīņa notiek jūsu prātos, tad es baidos, ka jums nebūs spēka un visbeidzot tāpat piedzīvosit vilšanos.

Uzlūko un dzīvo

Tuksnesī, kur Kungs pieļāva, ka indīgas čūskas sakož dumpīgos israēliešus, Mozum tika pavēlēts paaugstināt vara čūsku, lai visi sakostie to uzlūkotu un dzīvotu. Tomēr daudzi neredzēja jēgu šim Debesu sūtītajam dziedināšanas līdzeklim. Visapkārt bija jau mirušie un mirstošie, un tie zināja, ka bez dievišķās palīdzības to liktenis ir izšķirts. Taču viņi apraudāja savas brūces, ciešanas un nenovēršamo bojāeju, līdz pēdējie dzīvības spēki tos pilnībā atstāja. Viņu acis aizvērās uz mūžu, tā arī nepieņemot turpat līdzās esošo dziedināšanu.

„Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3:14-15) Ja apzināties savus grēkus, nešķiediet velti savus spēkus to apraudāšanai, bet gan uzlūkojiet un dzīvojiet. Jēzus ir mūsu vienīgais Glābējs. Lai gan miljoniem cilvēku ir nepieciešama dziedināšana, tie noraida Viņa piedāvāto žēlastību, taču neviens, kurš uzticas Viņa nopelniem, nepazudīs. Kaut arī mēs apzināmies savu bezpalīdzīgo stāvokli bez Kristus, nedrīkstam zaudēt drosmi. Ir jāpaļaujas uz krustā sisto un augšāmcelto Pestītāju. Nabaga, grēka apsēstā, drosmi zaudējusī dvēsele, skaties un dzīvo! Jēzus ir galvojis ar savu vārdu, ka izglābs ikvienu, kurš vien pie Viņa nāks.

Nāciet pie Jēzus, lai saņemtu mieru un atdusu. Jūs varat saņemt svētību tieši tagad. Sātans iedveš domu, ka esat bezpalīdzīgs un nespējat pats sevi svētīt. Tas ir tiesa: jūs tāds esat. Taču tad viņa priekšā paaugstiniet Jēzu, sacīdams: „Man ir augšāmceltais Glābējs. Uz Viņu paļaujos, un Kungs nekad nepieļaus, ka tapšu satriekts. Viņa vārdā man ir dota uzvara. Dievs ir mana taisnība un mana prieka vainags.” Lai nevienam nešķiet, ka viņa gadījums ir bezcerīgs, jo tā tas nav. Jūs varat apzināties, ka esat grēcīgs un nepilnīgs, taču šai atziņai būtu jāatmodina vajadzība pēc Glābēja. Ja jums ir grēki, kuri būtu jānožēlo, tad nekavējieties. Šie brīži ir zelta vērti. „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jņ. 1:9) Tie, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, taps piepildīti, jo Jēzus to ir apsolījis. Dārgais Glābējs! Viņa rokas ir izstieptas, lai mūs pieņemtu, un Viņa lielā mīlošā sirds vēlas mūs svētīt.

Dažiem šķiet, ka vispirms būtu jāpārbauda, vai tie var pienest Kungam pierādījumus par savām pārmaiņām, pirms saņem Dieva apsolītās svētības. Taču šīs dārgās dvēseles var prasīt svētību jau tagad. Viņiem ir nepieciešama Kunga žēlastība, Kristus Gars, kas tos spēcina viņu nespēkā, jo citādi tie nespēj veidot kristīgu raksturu. Jēzus gaida mūs, lai nākam pie Viņa, kādi esam – grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi.

Nožēla ir Dieva dāvana

Grēka nožēla, tāpat kā piedošana, ir Dieva dāvana caur Jēzu Kristu. Pateicoties Svētā Gara darbībai, mēs pārliecināmies par savu grēcīgumu un izjūtam vajadzību pēc piedošanas. Piedots tiek tikai nožēlas pilnajiem, un tikai Dieva žēlastība vada sirdi pie nožēlas. Viņš zina visas mūsu vājības un trūkumus; tikai Dievs vienīgais spēj mums palīdzēt.

Daži, kuri nāk pie Kunga nožēlā, izsūdzot savus grēkus un pat ticot, ka tie ir piedoti, joprojām vēl pilnībā nepaļaujas uz Dieva apsolījumiem. Viņi neierauga, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs Glābējs, tie nav gatavi nodot savas dvēseles pilnīgā Viņa aprūpē, paļaujoties uz To, kurš pabeigs viņu sirdīs iesākto žēlastības darbu. Lai gan viņi domā, ka ir nodevuši sevi Dievam, tomēr saglabā arī lielu daļu pašpaļāvības. Dažas apzinīgas dvēseles paļaujas daļēji uz Dievu, bet nedaudz arī paši uz sevi. Viņi neraugās uz Dievu, lai taptu uzturēti Viņa spēkā, bet gan uzskata sevi par atkarīgiem no savas modrības pret kārdinājumiem un noteiktu pienākumu izpildes, lai būtu Viņam pieņemami. Ar šādu ticību nav iespējams gūt uzvaras. Šo cilvēku pūlēm nav jēgas, viņu dvēseles atrodas nemitīgā gūstā, un tie neatradīs atdusu, kamēr pilnībā nenoliks savas nastas pie Jēzus kājām.

Pastāv nepieciešamība pēc nemitīgas modrības, kā arī pēc nopietnas, mīlošas nodošanās, taču tas nāk dabiski, kad dvēsele Dieva spēkā tiek pasargāta caur ticību. Mēs neko nespējam darīt, lai nopelnītu Kunga labvēlību, pilnīgi neko. Mēs nedrīkstam paļauties paši uz sevi un saviem labajiem darbiem. Tomēr tad, kad kā maldīgas, grēcīgas būtnes nākam pie Kristus, mēs atrodam mieru Viņa mīlestībā. Dievs pieņem ikvienu, kurš pie Viņa nāk, pilnībā paļaujoties uz krustā sisto Pestītāju. Mīlestība ieplūdīs sirdī. Nebūs ekstāzes, bet to piepildīs paliekoša, miera pilna paļāvība. Ikviena nasta ir viegla, jo Kristus uzliktais jūgs ir patīkams. Tad pienākums kļūst par baudu, bet upuris – par prieku. Ceļš, kas pirms tam šķitis tumsā tīts, tagad kļūst Taisnības Saules spožo staru apgaismots. Tā ir staigāšana gaismā, kā Kristus ir gaismā.

Elena Vaita skaidri novelk robežas

Daļa no svētrunas “Patiesais taisnības standarts”, kas izskanēja Vorčesterā, Masačūsetsas štatā 1885. gada 31. jūlijā. Publicēta laikrakstā Review and Herald 1885. gada 25. augustā.

Tagad jāuzdod jautājums: vai tie, kas sevi dēvē par Kristus sekotājiem, izpilda noteikumus, saskaņā ar kuriem tiek dota svētība? Vai tie garā un savā dzīvē ir norobežojušies no pasaules? Cik smagi ir iziet ārā un nošķirties no pasaules ieradumiem un paražām! Tomēr būsim modri, lai sātans neapvārdotu un nepieviltu mūs ar savām viltus mācībām! Te ir jautājums par mūžību. Lielā uzmanībā priekšroka ir jādod Dieva prasībām un norādēm.

Ikvienam kritušajam Ādama bērnam caur Kristus pārveidojošo žēlastību ir jāpaklausa visām Dieva prasībām. Daudzi aizver acis uz skaidrām Viņa Vārda mācībām, jo krusts atrodas tieši ceļa vidū. Ja viņi to paceļ, tiem jākļūst ģeķīgiem pasaules acīs. Tāpēc tie vilcinās, izjautā un meklē jebkuru attaisnojumu, lai izvairītos no krusta. Šeit sātans vienmēr ir gatavs nākt palīgā, piedāvādams pārliecinošus ieganstus, kāpēc nebūtu labi paklausīt Dieva Vārdam, turklāt tieši tā, kā stāv rakstīts. Šādi liktenīgi tiek pieviltas daudzas dvēseles.

Sekmīga pievilšana

Sātans ļoti sekmīgi maldina cilvēkus ar domu, ka tie jau ir svēti, neraugoties uz to, ka dzīvo, nepaklausot Dieva likumiem. Par šiem ļaudīm Jēzus norāda, ka tie saka uz To: „Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?”

Jā, daudziem, kuri apgalvo, ka ir svēti, ir daudz ko teikt, ka viņi ir glābti ar Jēzus asinīm, tomēr viņu svētošana nav notikusi caur patiesību, kāda tā ir Jēzū. Apgalvojot, ka tic Viņam, un veicot acīmredzamus brīnumdarbus Viņa vārdā, tie ignorē Viņa Tēva likumu un kalpo par starpniekiem lielajam dvēseļu ienaidniekam, kas turpina jau Ēdenē iesākto darbu, izdomājot dažādus ticamus iemeslus, lai nebūtu pilnībā jāpaklausa Dievam. Viņu darbs – vedināt cilvēkus apkaunot Dievu, ignorējot Viņa likumu, – kādu dienu atklāsies kopā ar tā patiesajiem augļiem.

Mūžīgās dzīvības nosacījumi Dieva Vārdā ir tik skaidri atklāti, ka nevienam nevajadzētu maldīties, ja vien cilvēks pats patiesības vietā neizvēlas melus, jo viņa nesvētā dvēsele tumsu mīl vairāk nekā gaismu.

Pie Kristus atnākušais jaunais rakstu mācītājs, vēlēdamies pārbaudīt Kristu, jautāja: „Kungs, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgo dzīvību?” Tomēr Jēzus lika jautātājam atbildēt pašam: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi? Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” (Lk. 10:25-28) Šie vārdi attiecas uz visiem. Vai vēlamies izpildīt šos nosacījumus? Vai paklausīsim Dievam un ievērosim Viņa likumus? Vai mēs būsim ne tikai klausītāji, bet arī Viņa Vārda izpildītāji? Dieva likums ir nesatricināms un nemainīgs; tāds ir arī Viņa raksturs. Lai ko cilvēki sacītu vai darītu, lai likumi nebūtu spēkā, tas nemainīs prasības un neatbrīvos viņus no pienākuma paklausīt šim likumam.

Mums katru dienu ir nepieciešama dievišķa gaisma; tā ir jālūdz, kā to darīja Dāvids: „Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus!” (Ps. 119:18) Dievam virs zemes ir ļaudis, kuri To pagodina, cienīdami Viņa likumus, un šie likumi nav grūti, tas nav kā verdzības jūgs. Dāvids lūdza: „Ir jau laiks, Tam Kungam darboties, jo viņi ir pārkāpuši Tavus baušļus.” (Ps. 119:126, tulkots no angļu Karaļa Džeimsa Bībeles)

Nevienam nav atļauts apkaunot Dievu – pārkāpt Viņa likumus. Svēto Rakstu ignorēšana un dzīšanās pēc pasaules mantas ir zaudējums, kuru nav iespējams saprast. Tikai mūžība atklās, cik dārgu cenu cilvēki ir samaksājuši par šīs pasaules godu un pasaulīgām priekštiesībām – dvēseles un mūžīgo bagātību zaudēšanu. Viņiem varēja būt dzīvība, kas ir izmērojama ar Dieva dzīvi, jo Jēzus bija miris, lai tiem sagādātu svētības un debesu bagātības, lai tie nebūtu nabagi, nožēlojami un nelaimīgi mūžības augsto kritēriju novērtējumā.

Neviens neienāks kā bauslības pārkāpējs

Rakstura veidošanai ir jānotiek pārbaudes laikā. Dienu no dienas debesu grāmatās tiek atzīmēti visi cilvēku darbi, un lielajā Dieva dienā viņi saņems savu darbu algu. Tad kļūs skaidrs, kurš saņems svētību. „Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie tā dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa tiem pilsētas vārtiem.” (Atkl. 22:14, Glika tulk.)

Ikviens, kurš pretojas Dieva likumam, karo arī pret Dievu; un daudzi, kuros ir rūgtums pret baušļus turētāju Dieva tautu, visskaļāk par visiem lielās, ka dzīvo svētu un bezgrēcīgu dzīvi. To var izskaidrot tikai šādi: viņiem nav spoguļa, kurā skatoties varētu saredzēt sava rakstura kroplību. Ne Jāzeps, ne Daniēls, ne arī kāds no apustuļiem nav apgalvojis, ka ir bez grēka. Vīri, kuri bijuši vistuvāk Dievam, kuri labāk būtu upurējuši savu dzīvi, nevis apzināti grēkotu pret Viņu, ticības celmlauži, kurus Dievs ir pagodinājis ar īpašu gaismu un spēku, atzina sevi par grēciniekiem – Viņa lielo svētību necienīgiem. Viņi izjuta savu vājumu, bēdājās par saviem grēkiem un tiecās sekot Jēzus Kristus paraugam.

Tikai divas grupas – paklausīgie un nepaklausīgie

Virs zemes pastāv tikai divas ļaužu grupas – paklausīgie Dieva bērni un nepaklausīgie. Reiz Kristus saviem klausītājiem stāstīja par tiesas darbu: „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt. 25:31-40)

Šādi Kristus velk paralēles, ilustrējot savu ieinteresētību un norādot uz cilvēces iesaistīšanos Viņa darbā. Ik reizi, kad Viņa bērniem tiek parādīta uzmanība, Viņš uzskata, ka tā vērsta pret Viņu personiski. Tie, kas mūsdienās pretendē uz svētumu, varētu lielīdamies iziet priekšā, sakot: „Kungs, Kungs, vai tad Tu mūs nepazīsti? Vai tad mēs neesam Tavā vārdā sludinājuši? Vai ne ar Tavu vārdu esam velnus izdzinuši? Vai ne Tavā vārdā esam brīnumus darījuši?” Šeit minētie ļaudis, kuri vēršas pie Kunga ar šīm prasībām, acīmredzami savos darbos iepin Jēzu, kurš precīzi raksturo tos, kuri pretendē uz mūsdienu svētošanos, bet patiesībā karo pret Dieva baušļiem. Kristus tādus dēvē par netaisnības darītājiem, jo viņi ir krāpnieki, kas valkā taisnības drēbes, lai apslēptu savu raksturu kroplību, savu nesvēto siržu netikumību.

Šajās pēdējās dienās sātans ir nācis, lai ar visu viltus netaisnību darbotos pie tiem, kas dodas pazušanā. Viņa sātaniskā majestāte dara brīnumus viltus praviešu un cilvēku priekšā, apgalvojot, ka ir pats Kristus. Sātans apvelta ar savu spēku tos, kuri viņam palīdz krāpšanā, apgalvojot, ka viņiem piemīt Dieva lielais spēks; tādus var atpazīt vienīgi ar lielo mērauklu – Dieva likuma palīdzību. Kungs mums saka, ja būtu iespējams, tad tie pieviltu pat izredzētos. Avju tērps šķiet tik reāls, tik īsts, ka vilku var atpazīt, vienīgi ejot pie Dieva lielā morālā standarta un konstatējot, ka patiesībā tie ir Dieva bauslības pārkāpēji.

Tagad, kā nekad iepriekš

Tagad, kā nekad iepriekš, mums ir nepieciešama ticība un garīga apgaismība. Tos, kuri dedzīgi lūdz un katru dienu meklē Rakstos, lai uzzinātu un darītu Dieva gribu, nenomaldinās sātana krāpšanas. Tikai viņi atpazīs nodomus, kurus perina viltīgi vīri, lai pieviltu un ievilktu lamatās. Pasaulē tiek pievērsta tik liela uzmanība drēbēm, ēšanai un dzeršanai, ka nemaz neatliek laika lūgšanām un Rakstu pētīšanai.

Mums ir nepieciešama patiesība visos jautājumos, un tā jāmeklē kā apslēpts dārgums. No visām pusēm tiek piedāvāti pasakaini nostāsti, un cilvēki izvēlas labāk ticēt maldiem nekā patiesībai, jo patiesības pieņemšana ietver krustu. Sevi ir jāaizliedz, sevi ir jāsit krustā. Tomēr sātans piedāvā ļaudīm izvēlēties daudz vieglāku ceļu, kurā Dieva likums tiek padarīts nenozīmīgs. Kad Kungs atļauj cilvēkam iet pašam savu ceļu, tad šī ir cilvēka dzīves vistumšākā stunda. Ir baisi pat iedomāties, ka stūrgalvīgam, nepaklausīgam bērnam ir dota vaļa iet pašam savu ceļu, sekojot tikai sava prāta tieksmēm un tādējādi pulcējot pār sevi Dieva tiesas tumšos mākoņus.

Tomēr sātanam ir savi starpnieki, kas ir pārāk lepni, lai to nožēlotu. Viņi pastāvīgi ir nodarbināti, lai postītu Dieva darbu un sabradātu to zem savām kājām. Kādas bēdas un izmisumu tie izjutīs, kad viņiem nāksies sastapties ar savas darbības sekām! Dvēseles, kuras būtu varējušas tikt glābtas Jēzū Kristū, nu ir pazudušas viņu mācības un ietekmes dēļ.

Kristus mira viņu labā, lai tiem būtu dzīvība. Jēzus to priekšā pavēra ceļu, lai tie, pateicoties Viņa nopelniem, varētu turēt Dieva baušļus. Kristus saka: „Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt.” (Atkl. 3:8) Cik čakli ļaudis darbojas, lai šīs durvis aizvērtu, tomēr viņi to nespēj. Jāņa liecība ir: „Tad atvērās Dieva templis debesīs, un Templī bija redzams Viņa derības šķirsts; un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni, zemestrīce un liela krusa.” (Atkl. 11:19) Šķirstā zem žēlastības vāka atrodas divas akmens plāksnes, uz kurām rakstīti Dieva baušļi. Kunga uzticamie ļaudis redzēja gaismu, kas atspīdēja uz viņiem no šiem baušļiem, kas doti pasaulei. Tagad sātans visiem spēkiem cenšas aizvērt gaismas durvis, tomēr Jēzus saka, ka cilvēkiem tas nav iespējams. Ļaudis spēj novērsties no gaismas, noraidīt to un pat ienīst, taču gaisma turpina spīdēt skaidri, lai iepriecinātu un svētītu ikvienu, kas vien to vēlas redzēt.

Dieva bērnus gaida smaga cīņa ar dvēseļu pretinieku, un tā kļūs aizvien spraigāka, kad tuvosimies konflikta izskaņai. Taču Kungs palīdzēs tiem, kuri stāvēs Viņa patiesības sardzē.