Ticība un darbi

Vaita par atsauksmēm no Otavas svētrunas

Atskaite no nometnes Otavā, Kanzasas štatā. Publicēta laikrakstā Review and Herald 1889. gada 23. jūlijā un izdevumā „Izmeklētās vēstis”, 1:355-358.

Sanāksmē Kanzasā es lūdzu Dievu, lai ienaidnieka spēki tiktu salauzti un ļaudis, kuri atrodas tumsībā, varētu atvērt savas sirdis un prātus vēstij, kuru viņiem sūtīs Dievs, lai tie spētu ieraudzīt patiesību, kas daudziem būs jauna, bet īstenībā ir jau sen zināma, tikai sniegta jaunā ietvarā. Dieva ļaužu sapratne ir aptumšota, jo sātans nepareizā gaismā ir parādījis Kunga raksturu. Mūsu labo un cēlo Kungu viņš cilvēkiem demonstrē, ietērptu savās drēbēs, lai tiem, kuri meklē patiesību un ilgstoši uzlūkojuši Dievu savā maldīgajā gaismā, tagad būtu ārkārtīgi grūti izklīdināt maldu mākoņus, kas mūsu skatam aizklāj Viņa godību. Daudzi tādā mērā ir dzīvojuši šaubu ēnā, ka tiem šķitis gandrīz neiespējami paļauties uz cerību, kas viņiem tiek piedāvāta Kristus evaņģēlijā…

11. maija sabatā tika sludināta patiesība, kas draudzes lielākajai daļai bija jaunums. No Dieva Vārda dārgumu krājuma tika iznestas jaunas un vecas lietas, patiesības, kuras ļaudis gandrīz nemaz nespēja ne uztvert, ne novērtēt. Atspīdēja gaisma no Dieva Vārda atklāsmes par likumu un evaņģēliju, kas apgalvo, ka Kristus ir mūsu taisnība. Apgalvojums pēc patiesības izslāpušajām dvēselēm šķita pārāk dārgs, lai tiktu pieņemts.

Tomēr sabata dienā pieliktās pūles nebija veltas. Svētdien no rīta sekoja pārliecinošs pierādījums, ka Dieva Gars pie sapulcē bijušajiem ļaudīm tika paveicis lielas pārmaiņas, darbodamies pie viņu morālā un garīgā stāvokļa. To cilvēku prāti un sirdis, kuri ilgi bija atradušies tumsā, tika pakļautas Dievam, un viņi sniedza dārgas liecības. Viens brālis pastāstīja par cīņu, kuru bija piedzīvojis, pirms spēja pieņemt labo vēsti, apzinoties, ka Kristus ir mūsu taisnība. Bija norisinājusies skarba cīņa, taču Kungs aktīvi strādāja pie viņa, prāts tika mainīts, un spēks atjaunots. Dievs tam skaidri atklāja patiesību, ka tikai Kristus vienīgais ir visu cerību un glābšanas Avots. „Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ. 1:4, 14)

Viens no mūsu jaunajiem brāļiem kalpotājiem minēja, ka piedzīvojis vairāk svētību un mīlestības šajā sapulcē nekā iepriekš visas savas dzīves laikā kopā. Cits pavēstīja par pārbaudījumiem, apmulsumu un konfliktu, kas bija jāiztur savā prātā, jo tika kārdināts atstāt visu. Radās iespaids, ka brālim vairs nav cerības, ja vien viņš neiegūs vairāk Kristus žēlastības. Taču, pateicoties sapulcēm, tika piedzīvotas sirds pārvērtības un iegūta daudz labāka izpratne par glābšanu ticībā Kristum. Viņš saprata, ka tā ir īpaša priekštiesība būt taisnotam ticībā, un ieguva mieru ar Dievu, un ar asarām apliecināja, cik liels atvieglojums un cik lielas svētības tas ir dvēselei. Katrā sanāksmē skanēja ļaužu liecības par mieru, mierinājumu un prieku, kas atrasts saņemtajā gaismā.

No visas sirds pateicamies Dievam par dārgo gaismu, kas atklāta ļaudīm. Mēs priecājamies, ka šajā laikā mums ir sniegta vēsts, kas ir mūsdienu patiesība. Vēsts par Kristu – mūsu taisnību – ir nesusi atvieglojumu daudzām jo daudzām dvēselēm, un Dievs savai tautai saka: „Ejiet uz priekšu.” Mūsu stāvoklim atbilstoša ir vēsts Lāodikejas draudzei. Cik skaidri te ir aprakstīts to ticīgo stāvoklis, kas domā, ka viņiem ir visa patiesība, kas ir lepni par savām Dieva Vārda zināšanām, kamēr to svētojošais spēks viņu dzīvēs nav jūtams. To sirdīs trūkst Dieva mīlestības dedzības, bet tieši tā padara Dieva ļaudis par pasaules gaismu.

Vēsts Laodikejai

Patiesais Liecinieks runā par auksto, nedzīvo draudzi, kas neielaiž Kristu. „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atkl. 3:15-16) Ievērojiet nākamos vārdus: „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” Šeit tiek runāts par ļaudīm, kuri lepojas ar sevi, ka viņiem ir garīgās zināšanas un priekštiesības. Tomēr šie cilvēki nav atsaukušies uz nepelnītajām Dieva svētībām, ar kurām tie ir apveltīti. Viņu prāts ir pildīts ar sacelšanos un nepateicību, tie aizmirst Dievu. Tomēr Viņš joprojām izturas pret tiem tā, kā mīlošs un piedodošs tēvs būtu izturējies pret nepateicīgu un ietiepīgu dēlu. Viņi ir pretojušies Dieva žēlastībai, ļaunprātīgi izmantojuši Viņa priekštiesības, palaiduši garām Viņa dotās iespējas, ieslīguši pašmīlīgā pašapmierinātībā, nožēlojamā nepateicībā, tukšā formālismā un liekulībā. Viņi ir dižojušies farizejiskā lepnumā un par viņiem tika sacīts: „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka.” (17. pants)

Vai Kungs Jēzus nav sūtījis vēsti pēc vēsts šiem pašapmierinātajiem, nosodot, brīdinot un aicinot tos? Vai Viņa padomi netika nonicināti un atmesti? Vai viņi Kunga sūtītos vēstnešus nav izsmējuši un viņu teikto uztvēruši kā tukšas runas? Kristus raugās ne tā, kā cilvēki. Viņš pamana nenožēlotos grēkus, kuri izsmels Dieva ilgo pacietību. Jēzus nevar pieņemt ļaudis, kas ir apmierināti savā patmīlībā. Viņš neuzbāžas ļaudīm, kuriem nav vēlmes pēc Viņa palīdzības un kuri uzskata, ka visu zina un nekā viņiem netrūkst.

Lielais Pestītājs raksturo sevi kā debesu tirgotāju, kurš, apkrāvies ar dārgumiem, iet no mājas uz māju, piedāvājot savas bezgalīgi dārgās preces, sacīdams: „Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:18-20)

Tad nu apdomāsim savu patieso stāvokli Dieva priekšā un uzklausīsim Patiesā Liecinieka padomu. Lai neviens no mums nav pildīts ar aizspriedumiem, kā tas bija ar jūdiem, lai mūsu sirdīs varētu ieplūst gaisma. Lai Kristus nav spiests runāt uz mums vārdus, kurus Viņš sacīja tiem: „Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jņ. 5:40)

Pēc Ģenerālkonferences katrā sanāksmē dvēseles ar dedzību ir pieņēmušas dārgo vēsti par Kristus taisnību. Mēs pateicamies Dievam, ka ir cilvēki, kuri apzinās savu vajadzību pēc tā, kā tiem trūkst, – tas ir ticības zelts, Kristus taisnības baltās drēbes un garīgais ieskats jeb acu zāles. Ja jums ir šīs dārgās dāvanas, tad cilvēka dvēseles svētnīca nebūs līdzīga apgānītam templim. Brāļi un māsas, es jūs piesaucu Jēzus Kristus no Nācaretes vārdā strādāt tur, kur Dievs darbojas. Šodien ir labvēlīga diena izdevībām un priekšrocībām.

Paklausība un svētošana

Raksts laikrakstā Signs of the Times 1890. gada 19. maijā.

„Un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Ef. 5:2) Kristus ir atdevis sevi par pilnīgu Upuri, kurš iegūstams bez maksas visā savas dievišķības pilnībā un visā savas neaptraipītās cilvēciskās dabas godībā. Ikvienam cilvēkam Viņš būtu jāpieņem tā, it kā Kristus būtu miris par viņu vienīgo, kura dēļ ir samaksāta šī dārgā cena. Kā Ādamā visi mirst, tā Kristū visi taps dzīvi darīti, jo paklausīgie piedzīvos augšāmcelšanos uz mūžību, turpretī pārkāpēji tiks augšāmcelti no mirušajiem, lai saņemtu nāvi kā sodu par baušļu pārkāpšanu.

Paklausība Dieva baušļiem ir svētošana. Daudziem piemīt maldīgas idejas par šo darbu dvēselē, taču Jēzus lūdza par saviem mācekļiem, lai tie taptu svētoti patiesībā, piebilstot: „Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ. 17:17) Svētošana nav acumirkļa notikums, bet gan darbs, kura attīstība turpinās. Tik ilgi, kamēr sātans jūs kārdina, cīņa pašam ar sevi būs jāizcīna atkal un atkal, taču caur paklausību patiesība svēto dvēseli. Tie, kuri ir uzticīgi patiesībai, pateicoties Kristus nopelniem, pārvarēs visas rakstura nepilnības, kas veidojušās dzīves dažādos apstākļos.

Sātana krāpšana un lamatas

Daudzi uzskata, ka tie vairs nevar grēkot, jo ir svētoti, taču tās ir tikai ļaunā viltīgi izgudrotās lamatas. Vienmēr pastāv briesmas iekrist grēkā, jo Kristus mūs ir brīdinājis būt modriem un lūgt, lai nekrītam kārdināšanā. Ja apzināmies savu vājumu, tad nedrīkstam būt pašpārliecināti un pārgalvīgi briesmās, taču mums jājūt nepieciešamība meklēt mūsu Spēka avotu – Jēzu, mūsu Taisnību. Ar izmisīgu sava vājuma apzināšanos mums jānožēlo grēki un, mācoties katru dienu izmantot Kristus asins nopelnu, jāvēlas, lai mēs kļūtu par traukiem, kurus Meistars var izmantot.

Izprotot šo atkarību no Dieva, mēs necīnīsimies pret patiesību, bet vienmēr būsim spējīgi nostāties tās pusē. Jāievēro Bībeles mācība, nevis jāseko pasaules tradīcijām un ieražām, cilvēku vārdiem un darbiem.

Sastopoties ar maldiem, kas tiek pasniegti kā Bībeles patiesība, tie, kas ir vienoti ar Kristu, neuzticēsies tam, ko viņiem sludina mācītāji, bet viņi kā cēlie berojieši, meklēdami ik dienas Rakstos, noskaidros, vai tā ir patiesība. Kad tie atradīs, kā stāv rakstīts Kunga vārdā, viņi nostāsies taisnības pusē. Tie dzirdēs Labā Gana balsi sakām: „Šis ir tas ceļš, ejiet pa to.” Darot Bībeli par savu padomdevēju, jūs tiksit izglītoti, bet svešinieka balsij jūs neklausīsit un nesekosit tai.

Divas mācības

Lai dvēseli varētu šķīstīt un darīt cildenu un tā būtu derīga debesu pagalmiem, ir jāiemanto tādas divas rakstura īpašības kā pašuzupurēšanās un paškontrole. Dažiem tas padodas vieglāk nekā citiem, jo tie ir vingrinājušies vienkāršajā disciplīnā, kuru ar maigumu un mīlestību tiem sniedzis Kungs. Citiem vairāk noderīga bijusi lēnā, ciešanām pildītā pārmācība, lai šķīstošā uguns spētu to sirdis atbrīvot no lepnuma un pašpaļāvības, zemes kaislībām un patmīlības, lai patiesais rakstura zelts tad taptu redzams un tie varētu kļūt par uzvarētājiem Kristus žēlastībā.

Dieva mīlestība spēcinās dvēseli, un mēs caur Kristus asins nopelnu varēsim neskarti pastāvēt kārdinājumu un pārbaudījumu uguns vidū. Glābt spēj vienīgi Kristus, mūsu Taisnība, kurš kļuvis par katra cilvēka gudrību, dzīves svētumu un pestīšanu.

Patiesā svētošana nav nekas vairāk, kā mīlēt Dievu no visas savas sirds, dzīvot saskaņā ar Viņa baušļiem un nevainojami pildīt Viņa pavēles. Svētošana nav emocijas, bet gan debesīs dzimis princips, kas pakļauj visas savas kaislības un vēlēšanās Dieva Garam. Šis darbs tiek veikts caur mūsu Kungu un Glābēju.

Viltus svētošana nepagodina Dievu. Tie, kas apgalvo, ka viņiem tā jau piemīt, tiek vedināti pie pašpaaugstināšanās un sevis izcelšanas. Lai arī ko mēs piedzīvotu – prieku vai bēdas –, tas nav patiess kristīgs piedzīvojums, ja neatspoguļo Kristu un nenorāda uz Viņu kā šī piedzīvojuma Autoru. Mums ir jāatdod viss gods Viņam un no sava redzesloka jāzaudē paša „es”.

Kad Kristus žēlastība piepilda dvēseli ar Svēto Garu, tās īpašnieks kļūst garā pazemīgs un tiecas pēc sabiedrības, kur sarunas risinās par debesu lietām. Tad Gars atklās Kristus lietas un darīs mums tās zināmas tā, ka tiks pagodināts nevis saņēmējs, bet gan Devējs. Tādēļ, ja jums sirdīs ir Kristus svētais miers, jūsu lūpas lai pauž slavu un pateicību Dievam. Jūsu domu un sarunu tēmas būs nevis jūsu lūgšanas, pienākuma pildīšana, jūsu labsirdība vai pašaizliedzība, bet Viņa paaugstināšana, kurš atdevis sevi jūsu dēļ, kad vēl bijāt grēcinieki. Jūs sacīsit: „Es atdodu sevi visu Kristum. Esmu atradis Viņu, par kuru Mozus un pravieši ir rakstījuši bauslībā.” Pagodinot Viņu, jūs iegūsit dārgu svētību, visa slava un gods, kuru esat devuši ar savu līdzdalību, pacelsies pie Dieva.

Nekas straujš vai nevaldāms

Kristus miers nav straujš vai nevaldāms impulss, kas izpaužas skaļā balsī vai ķermeņa kustībās. Kristus miers ir saprātīgs miers, un tie, kam tāds piemīt, netop fanātiski un nemīl citu priekšā izrādīties. Šis miers nav neizprotams pamudinājums, bet izplūst no Dieva.

Kad Glābējs ar savu mieru apvelta dvēseli, sirds ir pilnīgā harmonijā ar Dieva Vārdu, jo Gars un Vārds ir saskanīgs. Saskarsmē ar cilvēkiem Kungs pagodina savu Vārdu. Tā ir Viņa griba, Viņa balss, kas tiek darīta zināma cilvēkiem. Kristum nav jaunas, vēl neatklātas gribas izpausmes un patiesības, kas nebūtu atrodamas Viņa Vārdā, ar kurām vēl vajadzētu iepazīstināt savus bērnus. Ja jums ir kāds brīnišķīgs piedzīvojums, kas nav saskaņā ar Dieva Vārdā sniegtajām norādēm, tas ir iemesls šaubām un pārdomām, jo šāds piedzīvojums nenāk no Dieva. Kristus miers nāk caur Jēzus atzīšanu, kāda tā atklāta Bībelē.

Ja laime tiek smelta ārpus avota un ne no dievišķās straumes, tā būs tikpat mainīga, cik mainīgi ir apstākļi, kas to ietekmē, turpretī Kristus miers ir pastāvīgs un paliekošs neatkarīgi no dzīves apstākļiem, laicīgās mantas daudzuma vai draugu skaita šajā pasaulē. Kristus ir dzīvā ūdens Avots. Laime un miers, kas smelts no Viņa, nekad neizsīkst, jo Viņš ir dzīvības Avots. Tie, kas Viņam uzticas, var sacīt: „Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visaugstākajam ir par mājokli.” (Ps. 46:2-5)

Mums ir iemesls nepārtraukti pateikties Dievam, ka Kristus ar savu pilnīgo paklausību ir atguvis cilvēkam debesis, kuras nepaklausības dēļ zaudēja Ādams. Viņš grēkoja, un visi tā bērni ir līdzdalīgi viņa vainā un tā sekās. Taču Jēzus ir uzņēmies Ādama vainu, un nu visi viņa sekotāji, tuvojoties Kristum, otrajam Ādamam, var izbēgt no soda par pārkāpumu.

Jēzus ir atguvis debesis cilvēkiem, izturot pārbaudījumu, kuru Ādams nebija izturējis. Viņš ir pilnībā paklausījis bauslībai, un visi, kam ir pareiza izpratne par glābšanas plānu, sapratīs, ka tie nevar tikt glābti, kamēr pārkāpj Dieva svētās norādes. Viņiem ir jāpārtrauc bauslības pārkāpšana un pilnībā jāpaļaujas uz Dieva apsolījumiem, kas mums ir pieejami caur Kristus nopelniem.

Nepaļaujieties uz cilvēkiem

Cilvēcisko iespēju robežās mūsu ticība nevar pastāvēt. Tā var pastāvēt tikai Dieva spēkā. Lai arī cilvēki ir izmantoti kā Dieva instrumenti veikt lielus un varenus darbus, pastāv briesmas, ko izraisa paļaušanās uz citiem cilvēkiem. Mūsu spēkam un patvērumam ir jābūt Kristum. Pat labākie no cilvēkiem spēj atkrist no nelokāmības, labākā no reliģijām viņu ietekmē var kļūt samaitāta, tā var ļoti bīstami ietekmēt cilvēku prātus. Tīra un dzīva reliģija ir rodama paklausībā katram Dieva teiktajam vārdam. Taisnība paaugstina tautu, bet tās trūkums to degradē un sagrauj cilvēku.

„Ticiet, tikai ticiet”

No daudzām katedrām šodien atskan vārdi: „Ticiet, tikai ticiet. Iemantojiet Kristus ticību, nepievērsiet uzmanību baušļiem, kam bija nozīme tikai pirms Kristus, šodien uzticieties tikai Kristum.” Šis uzskats ļoti atšķiras no apustuļa vārdiem, kad tas paziņo, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Viņš saka: „Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.” (Jēk. 1:22) Mums jābūt ticībai, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Daudzi meklē, kā ar virspusēju ticību kļūt taisniem savās dzīvēs, un uzskata, ka šādi tie iegūst glābšanu.

Kungs šodien prasa to pašu, ko Viņš prasīja no Ādama un Ievas – pilnīgu paklausību Dieva baušļiem. Mums ir jābūt taisnībai bez traipiem un trūkumiem. Dievs ir nodevis nāvē savu Dēlu, lai glābtu pasauli, taču Viņš nav miris, lai atceltu bauslību, kura ir svēta, taisna un laba. Kristus upuris Golgātā ir neapgāžams arguments, kas apstiprina bauslības nemainīgumu. Dieva Dēls ir izcietis sodu vainīgā cilvēka vietā, lai caur Viņa nopelniem grēcinieks iegūtu Kristus neaptraipīto raksturu ticībā Viņa vārdam.

Grēciniekam ir dota otra iespēja ievērot Dieva likumu dievišķā Glābēja spēkā. Golgātas krusts uz visiem laikiem nosoda ideju, kuru sātans pasniedz kristīgajai pasaulei, proti, ka Kristus nāve ir atcēlusi ne tikai upurēšanas un ceremoniju tipoloģisko sistēmu, kas norāda uz Kristu, bet arī Dieva nemainīgo likumu, kas ir Viņa troņa pamats, Viņa rakstura noraksts.

Sātans dažādos veidos ir centies noliegt Dieva Dēla upura nozīmi un mēģinājis padarīt Viņa izpirkšanas darbu bezjēdzīgu un Viņa misiju – neveiksmīgu. Ļaunais apgalvo, ka Kristus nāve paklausību likumam esot darījusi par nevajadzīgu un ļāvusi grēciniekam iegūt svētā Dieva labvēlību bez atsacīšanās no grēka. Viņš ir paziņojis, ka evaņģēlijs ir pazeminājis Vecās Derības standartu, un cilvēks var nākt pie Kristus, nevis lai tiktu glābts no saviem grēkiem, bet gan lai tiktu glābts, tajos dzīvodams.

Kad Jānis uzlūkoja Jēzu, tas par Viņa misiju sacīja: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ. 1:29) Ikvienai dvēselei, kas nožēlo, vēsts ir: „Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jes. 1:18)

Kristus taisnības pieņemšana

Raksts „Garīgam vājumam nav attaisnojuma” laikrakstā Review and Herald 1890. gada 1. jūlijā. Daļa no tā ir publicēta izdevumā „Izmeklētās vēstis”, 1:363, 364.

Tie, kuri pilnībā uzticas Kristus taisnībai, uzlūko Viņu dzīvā ticībā, pazīst Kristus Garu un pašu Kristu. Vienkāršā ticība sniedz spēku ticīgajam uzskatīt sevi par mirušu grēkam un dzīvu Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Jo no žēlastības mēs esam pestīti ticībā, un tas nav mūsu nopelns, tā ir Dieva dāvana. Ja mēs mēģinātu atklāt šos dārgos apsolījumus pasaules gudrajiem, tie mūs izsmietu, jo „miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams” (1. Kor. 2:14).

Kad Jēzus uzkāpa debesīs, Viņš saviem mācekļiem sacīja: „Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt tāpēc, ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” (Jņ. 14:16-17) Un vēl Viņš sacīja: „Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (21. pants)

Daudzi ir apmierināti, pieņemdami maldu mācības, lai nebūtu jāpiedzīvo grūtības un neatšķirtos no pasaules. Taču Dieva bērniem ir jānes liecība par patiesību ne tikai ar vārdiem vai rakstiem, bet arī ar savu dzīvi un raksturu. Mūsu Glābējs norāda, ka pasaule nevar saņemt Patiesības garu. Tā neapliecina patiesību, jo viņi neatzīst patiesības Autoru – Kristu. Vienaldzīgie mācekļi, profesori ar aukstām sirdīm, kuri nav pildīti ar Svēto Garu, nespēj atzīt Kristus taisnības dārgumu, jo viņi iziet, lai nostiprinātu savu taisnību.

Pasaule tiecas pēc pasaulīgām lietām – biznesa, pasaulīgās slavas, izrādīšanās un savtīgas apmierinātības. Kristus cenšas salauzt šo maldu varu, kas kavē cilvēkus tuvoties Viņam. Viņš mēģina pievērst cilvēku uzmanību nākamajai pasaulei, kuru sātans vēlas aizēnot ar saviem maldiem. Dievs noliek mūžīgo pasauli cilvēku redzeslokā, izceļot tās pievilcību un sakot, ka ir devies viņiem vietu sataisīt un nāks atkal, lai ņemtu tos pie sevis. Sātana nolūks ir pildīt prātu ar neapvaldītu mīlestību uz juteklīgām lietām, lai no sirdīm taptu dzēsta vēlme pēc debesīm…

Aicināti būt par uzticamiem kalpiem

Dievs tos, kam uzticējis savas svētības, ir aicinājis būt par uzticamiem kalpiem. Kungs vēlas, lai sirdī un prātā laicīgās lietas būtu otršķirīgas. Turpretim sātans tīko, lai pasaulīgās lietas ieņemtu pirmo vietu mūsu dzīvēs. Kungs grib, lai mēs tiecamies pēc vislabākajām lietām. Viņš rāda konfliktu, kurā mums jāiesaistās, jāatklāj glābšanas plāns un tā būtība. Kungs dara zināmas arī briesmas, ar kurām saskarsimies, runā par pašaizliedzību, kas mums būs vajadzīga, un aicina mūs apzināties maksu par to, apliecinādams, ka mūsu cilvēcīgajām pūlēm palīgā nāks dievišķais spēks, ja dedzīgi iesaistīsimies cīņā.

Kristīgā cīņa nav cīņa pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Kristietim jācīnās ar pārdabiskiem spēkiem, taču šajā kaujā viņš netiks pamests viens. Glābējs ir viņa glābšanas kapteinis, un kopā ar Viņu cilvēks var būt vairāk nekā uzvarētājs.

Pasaules Glābējs vēlas, lai cilvēks būtu informēts par sātana plāniem. Pret tiem, kas grib uzvarēt, ir sapulcējušies sātaniskie pulki, bet Kristus vēlas, lai mēs lūkojamies uz neredzamo, uz debesu karapulkiem, kuri nostājas ap tiem, kas mīl Dievu, lai tos izglābtu. Debesu eņģeļi strādā cilvēku labā. To rīcībā, kas uzticas Dievam, ir Visvarenā spēks. Tēvs pieņem Kristus taisnību Viņa sekotāju labā, un tiem, esot gaismas un svētuma ieskautiem, sātans netiek klāt. Mūsu glābšanas Vadonis saka: „Turiet drošu prātu! Es esmu uzvarējis pasauli. Es esmu jūsu Aizstāvis. Dodieties pretī uzvarai!”

Golgātas krusts

Pateicoties Kristum, cilvēkam ir nodrošināta atjaunošanās un izlīdzināšanās. Pāri grēka radītajam bezdibenim sniedzas Golgātas krusts. Jēzus ir samaksājis pilnu izpirkuma maksu, kurai pateicoties grēciniekam ir piedots un likuma prasības ir saglabātas. Visi, kas tic, ka Kristus ir salīdzinošais upuris, var nākt un saņemt piedošanu par saviem grēkiem, jo, pateicoties Kristus nopelnam, tika atjaunota satiksme starp Dievu un cilvēku. Dievs mani var pieņemt kā savu bērnu, un es varu pretendēt uz Viņa mīlestību, priecāties Viņā kā savā mīlošajā Tēvā.

Mums sava debesu cerība jāvērš tikai uz Kristu, jo Viņš ir mūsu Vietnieks un Galvotājs. Esam pārkāpuši Dieva bauslību, un neviens netiek taisnots ar bauslības darbiem. Pat vislabākie pūliņi, veikti paša spēkā, ir nevērtīgi, lai sasniegtu svēto un taisno likumu, kurš tika pārkāpts. Taču caur ticību Kristum ikviens var prasīt Dieva Dēla taisnību, kas ir pilnībā pietiekama. Kristus savā cilvēcīgajā dabā ir izpildījis likuma prasības. Viņš nesa likuma lāstu cilvēces labā, veica salīdzināšanos viņu dēļ, lai „neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Īsta ticība pieņem Kristus taisnību, un grēcinieks kļūst par uzvarētāju kopā ar Kristu, jo ir ieguvis daļu pie dievišķās dabas, un šādi dievišķā un cilvēcīgā daba ir savienojušās.

Tas, kurš pūlas sasniegt debesis ar paša darbiem, turot baušļus, cenšas sasniegt neiespējamo. Cilvēks nevar tapt glābts bez paklausības, taču viņa darbiem nav jānāk no paša. Kristum viņā ir jābūt tam, kurš pēc savas labās gribas rosina gan vēlmi, gan rīcību. Ja cilvēks varētu izglābt pats sevi ar saviem darbiem, tad viņš varētu ar to lielīties. Cilvēka pūliņi iegūt glābšanu pašam savā spēkā ir atklāti ar Kaina upuri. Viss, ko cilvēks varētu izdarīt bez Kristus, ir aptraipīts ar savtību un grēku, taču Dievam pieņemams ir tikai tas, kas paveikts ticībā. Kad tiecamies iemantot debesis caur Kristus nopelniem, tad dvēsele gūst panākumus. „Un raugoties uz Jēzu, mūsu ticības iesācēju un piepildītāju”, mēs varam iet no spēka uz spēku, no uzvaras uz uzvaru, jo caur Kristu Dieva žēlastība ir paveikusi mūsu pilnīgo glābšanu.

Ticība un darbi – roku rokā

Ar nosaukumu „Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” publicēts laikrakstā Signs of the Times 1890. gada 21. jūlijā.

Jēzus ir miris, lai izglābtu savu tautu no tās grēkiem; atpestīšana Kristū nozīmē pārtraukt pārkāpt Dieva bauslību. Tā nozīmē arī brīvību no katra grēka. Neviena sirds, kas ir ienaidā ar Dieva baušļiem, nevar būt saskaņā ar Kristu, kurš pats miris Golgātā, lai attaisnotu un paaugstinātu likumu Visuma priekšā.

Tie, kas drosmīgi apgalvo, ka ir svēti, tikai apstiprina, ka neredz sevi likuma gaismā. Viņi nav garīgi apgaismoti un nejūt ienaidu pret jebkāda savtīguma un lepnuma izpausmi. To grēka aptraipītās lūpas pauž pretrunīgus vārdus: „Esmu svēts, esmu bezgrēcīgs. Jēzus mani māca, ja ievērošu baušļus, tad atkritīšu no žēlastības. Bauslība ir verdzības jūgs.” Kungs saka: „Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie tā dzīvības koka un lai viņi ieiet pa tiem pilsētas vārtiem.” Mums ir uzmanīgi jāpēta Dieva Vārds, lai pieņemtu pareizus lēmumus un rīkotos atbilstoši tiem; jo tad mēs paklausīsim Vārdam un būsim saskaņā ar Dieva svēto likumu.

Nav glābšanas ne likumā, ne nepaklausībā

Lai gan mums jādzīvo saskaņā ar Dieva baušļiem, mēs netiekam glābti ar bauslības darbiem, bet tajā pašā laikā nevaram būt glābti bez paklausības. Likums ir standarts, ar kuru tiek mērīti raksturi. Tomēr bez Kristus pārveidojošās žēlastības mēs nevaram ievērot Dieva baušļus. Tikai Jēzus vienīgais spēj mūs šķīstīt no visiem grēkiem. Viņš neglābj ar likuma palīdzību, un Viņš neglābj arī tad, ja dzīvojam nepaklausībā likumam.

Mūsu mīlestība uz Kristu būs proporcionāla pašu pārliecībai par grēku, un likums sniedz atziņu par grēku. Kad raugāmies uz sevi, tad novēršamies no Jēzus, kurš atdevis sevi mūsu dēļ, lai izpirktu mūs no visas netaisnības. Satveriet ticībā Kristus nopelnus, un Jēzus asinis šķīstīs dvēseli. Jo skaidrāk mēs saredzam ļaunumu un briesmas, kurām esam pakļauti, jo lielākai ir jābūt pateicībai par glābšanu caur Kristu. Kristus evaņģēlijs nedod cilvēkam tiesības pārkāpt bauslību, jo tieši bauslības pārkāpšanas dēļ mūsu pasaulē ir ieplūdušas nelaimes straumes.

Mūsdienās grēks ir tikpat postošs, kāds tas bija Ādama dienās. Evaņģēlijs neapsola Dieva svētības nevienam, kurš pārkāpj Dieva baušļus. Cilvēka sirds samaitātība, pārkāpuma vaina, grēka posts, viss ir tapis skaidrs pie krusta, ar kuru Kristus ir atvēris mums glābšanas ceļu.

Maldu pilna mācība

Briesmas šajā laikā rada paštaisnība. Tā šķir dvēseli no Kristus. Tie, kas paļaujas uz savu paštaisnību, nesaprot, ka glābšana nāk no Kristus. Tie dēvē grēku par taisnību un taisnību – par grēku. Viņiem trūkst pareiza priekšstata, ka ļaunums ir pārkāpums, un tiem nav izpratnes par likuma bijāšanu, jo viņi nerespektē Dieva morālo standartu. Šī iemesla dēļ mūsdienās notiek tik daudz viltotu atgriešanos, jo Dieva likums tiek nicināts. Dieva standarta vietā cilvēki ir izcēluši paši savējo, ar kuru mērīt raksturu. Viņi lūkojas kā caur miglainu stiklu un piedāvā cilvēku izgudrotas viltus svētošanās idejas, paaugstinot cilvēku egoismu, lepnumu un paštaisnību. Daudzu aizstāvētā svētošanās doktrīna ir maldu pilna, jo izdabā miesīgajai sirdij, bet labākais, kas var būt pasludināts grēciniekam, ir patiesība par Dieva baušļu prasībām, kuras ir svarīgas arī tagad. Ticībai un darbiem ir jāiet roku rokā, jo ticība vien bez darbiem ir nedzīva.

Mācības pārbaude

Pravietis pasludina patiesību, ar kuru mēs varam pārbaudīt visu mācību. Viņš saka: „Pie bauslības un liecības! Ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs.” (Jes. 8:20, Glika tulk.) Lai gan pasaulē ir daudz maldu, mums tajos nav jādzīvo. Patiesība ir skaidra, un, kad tā tiek pretstatīta maldiem, atklājas tās raksturs. Visi, pakļaujoties Dieva žēlastībai, var uzzināt, kas no viņiem tiek gaidīts. Ticībā mēs varam savas dzīves saskaņot ar taisnības standartu, jo varam pieņemt Kristus taisnību.

Dieva Vārdā godīgs patiesības meklētājs atradīs īstā svētuma noteikumus. Apustulis saka: „Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Kristus Jēzus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tā dzīvības Gara bauslība iekš Kristus Jēzus mani ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas, Ka bauslības taisnība taptu piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, tie domā uz to, kas patīk miesai; bet tie, kas pēc Gara, uz to, kas patīk Garam. Jo miesas prāts ir nāve; un Gara prāts ir dzīvība un miers. Tāpēc ka miesas prāts ir ienaidība pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj. Bet tie, kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt. Bet jūs nedzīvojiet pēc miesas, bet pēc Gara, ja tikai Dieva Gars iekš jums mīt; bet ja kam Kristus Gara nav, tas viņam nepieder.” (Rom. 8:1-9, Glika tulk.)

Pieredzes apraksts taisnošanai ticībā

Daļa no raksta „Kristus – dzīvības ceļš” laikrakstā Review and Herald 1890. gada 4. novembrī. Publicēts izdevumā „Izmeklētās vēstis”, 1:365-368.

„Pēc tam, kad Jānis Kristītājs bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.”” (Mark 1:14, 15)

Grēku nožēla ir saistīta ar ticību, un evaņģēlijs uz to aicina, jo glābšanā tā ir svarīga. Pāvils sludināja grēku nožēlu: „Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap. d. 20:20-21) Nav glābšanas bez grēku nožēlas. Neviens nenožēlojis grēcinieks nevar no visas sirds ticēt taisnībai. Pāvils apraksta grēku nožēlu kā godbijīgas bēdas par grēku, „jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi” (2. Kor. 7:10). Šajā grēku nožēlā mums nav nekāda nopelna, taču tā sagatavo sirdi pieņemt Kristu kā vienīgo Glābēju, grēcinieka vienīgo cerību.

Kad grēcinieks lūkojas uz bauslību, atklājas viņa vaina; to uzrunā sirdsapziņa, un viņš ir nosodīts. Vienīgais mierinājums un cerība ir uzlūkot Golgātas krustu. Kad viņš paļaujas uz Dieva Vārdā sniegtajiem apsolījumiem, viņa dvēselē ienāk atvieglojums un miers. Tāds cilvēks sauc: „Kungs, Tu esi apsolījis glābt visus, kas nāk pie Tevis tava Dēla vārdā. Esmu pazudis, bezpalīdzīgs un bez cerības. Kungs, glāb, jo citādi es pazudīšu.” Viņš ticībā paļaujas uz Kristu un tiek taisnots Dieva priekšā.

Bet Dievs, būdams taisns, taisno grēcinieku caur Kristus nopelniem. Neviens cilvēks pats nespēj apklāt savu dvēseli ar Kristus taisnības drēbēm, kamēr piekopj zināmus grēkus vai apzināti ignorē pienākumus. Lai notiktu taisnošana, Dievs pieprasa pilnīgu sirds pakļaušanos. Paturēt taisnošanu ir iespējams vienīgi tad, ja turpina pastāvēt aktīvā, dzīvā ticībā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.

Jēkabs par Ābrahāmu raksta: „Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzaku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, – un viņš tika nosaukts Dieva draugs. Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” (Jēk. 2:21-24) Lai cilvēks tiktu taisnots ticībā, tai ir jāsasniedz tāds līmenis, kur tā kontrolēs visas sirds pieķeršanās un impulsus. Caur paklausību ticība kļūst pilnīga.

Ticība ir apsolījuma nosacījums

Bez Kristus žēlastības grēcinieks atrodas bezcerīgā stāvoklī, viņa labā neko nevar darīt. Izmaiņas var notikt tikai ar dievišķu žēlastību, ar pārdabisku spēku apveltot cilvēka prāta darbu, sirdi un raksturu. Kristus žēlastībā grēka ļaunā daba top acīmredzama un visbeidzot tiek izdzīta no dvēseles tempļa. Pateicoties žēlastībai, mēs nonākam saskarē ar Kristu, lai sadarbotos ar Viņu glābšanas darbā. Ticība ir nosacījums, uz kuru pamatojoties Dievs redz iespēju piedot grēciniekam ne tāpēc, ka ticība būtu glābšanas nopelns, bet gan tāpēc, ka ticība var pieprasīt Kristus nopelnus, kas ir līdzeklis pret grēku. Ticība grēcinieka pārkāpumu un trūkumu vietā var piedāvāt Kristus pilnīgo paklausību. Kad grēcinieks tic Kristum kā savam personiskajam Glābējam, tad saskaņā ar Viņa nemaldīgiem apsolījumiem Dievs piedod grēkus un taisno viņu bez atlīdzības. Grēkus nožēlojošā dvēsele apzinās, ka tās taisnošana notiek tāpēc, ka Kristus, viņa Vietnieks un Galvotājs, ir miris par to, un ir viņa salīdzināšanās un taisnība.

„Jo ko saka Raksti? Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:3-5) Taisnība ir paklausība likumam. Likums pieprasa taisnību, kuru grēcinieks, būdams parādā likumam, pats nespēj sniegt. Vienīgais ceļš, kā iegūt taisnību, ir – caur ticību. Ticībā viņš var pienest Dievam Kristus nopelnus, un Kungs pielīdzina sava Dēla paklausību grēciniekam. Cilvēka kļūdu vietā tiek pieņemta Kristus taisnība, un Dievs pieņem, piedod un taisno nožēlojošo, ticīgo dvēseli, izturoties pret to, it kā tā būtu taisna, un mīl to kā paša Dēlu. Šādi ticība tiek pielīdzināta taisnībai, un piedošanu saņēmusī dvēsele dodas no žēlastības uz žēlastību, no gaismas uz vēl lielāku gaismu. Tā ar prieku var sacīt: „Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” (Titam 3:5-7)

Apustulis Jānis raksta: „Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ. 1:12-13) Jēzus pasludina: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ. 3:3) „Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (5. pants) Mūsu priekšā nav zems standarts, jo mums ir jātop par Dieva bērniem. Mēs tiekam glābti katrs atsevišķi un pārbaudes dienā ieraudzīsim atšķirību starp cilvēku, kurš kalpo Dievam, un cilvēku, kurš to nedara. Mēs tiekam glābti individuāli kā ticīgie Jēzum Kristum.

Daudzi pazaudē pareizo ceļu, jo uzskata, ka tiem ir jāuzkāpj debesīs un kaut kas jāizdara, lai nopelnītu Dieva labvēlību. Viņi cenšas kļūt labāki ar pašu spēkiem. Tas nekad nav sasniedzams. Kristus ir norādījis ceļu, mirstot par mums kā Upuris, dzīvojis kā mūsu Paraugs un kļuvis par mūsu Augsto Priesteri. Viņš saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jņ. 14:6) Ja mēs spētu paši pacelties kaut vai par vienu pakāpienu uz augšu, tad Kristus vārdi izrādītos nepatiesi. Kad pieņemam Kristu, tad kā auglīgi pierādījumi parādās mūsu labie darbi, kas liecina, ka esam uz dzīvības ceļa, un Kristus, kas ir mūsu ceļš, panāk, lai mēs debesīs nokļūtu pa patieso ceļu.

Viņš kļūst par mūsu taisnību

Kristus uzlūko mūsu garu, un, kad redz, ka mēs ticībā nesam savu nastu, tad Viņa pilnīgais svētums tiek salīdzināts ar mūsu nepilnībām. Kad darām visu iespējamo, Viņš kļūst par mūsu taisnību. Tādēļ ir jāpieņem katrs gaismas stars, kuru Dievs mums sūta, lai darītu ikvienu par pasaules gaismu. (Vēstule Nr. 22, 1889. g.)