Liecības sabatskolas darbam

Īsi norādījumi

Tiem, kas māca bērnus, jāizvairās no garlaicīgām un nogurdinošām piezīmēm. Labu iespaidu atstās attiecīgo jautājumu skarošas piezīmes. Ja sakāms daudz, tad runājiet biežāk, bet īsi. Nedaudzi laiku pa laikam sacīti ieinteresējoši vārdi dos vairāk labuma, nekā visu attiecīgo pamācību izteikšana vienā reizē. Garas runas nogurdina bērna prātu, kas vēl tikai attīstās. Runājot pārāk daudz, viņos var izsaukt nepatiku par garīgām pamācībām, tāpat kā pārēšanās apgrūtina kuņģi, samazina ēstgribu, līdz barība sāk pat riebties. Ar pārāk lieku runāšanu cilvēku prātus var pārsātināt. Strādājot priekš draudzes un sevišķi priekš jauniešiem, Patiesību vajadzētu mācīt rindu pēc rindas, norādījumu pēc norādījuma, mazliet te un mazliet tur. Dodiet laiku prātam sagremot jūsu pasniegtās Patiesības. Bērni jāvada pretī Debesīs nevis strauji un neapdomīgi, bet gan ļoti saudzīgi un laipni. / „Liecības II” 420.lpp./

Sabatskolas skolniekiem rakstu atziņas jācenšas izprast tikpat pilnīgi un dziļi, kā zinātniskos slēdzienus. Ja kaut kas ir nokavēts, tad tas jāmācās visās sešās nedēļas dienās.

Mūsu Pēstītāja pavēle bijīgi jāievēro ikvienam vīram, sievai un bērniem, kas atzīst Viņa Vārdu. Skolotājiem Sabatskolā ir misijas lauks Svēto Rakstu mācīšanai, un viņiem nevajadzētu līdzīgi papagailim runāt tikai par tām patiesībām, kuru izprašana neprasa nekādas pūles. Svētos Rakstos lasām: „Tie ir, kas dod liecību par Mani!” Un tas ir Pestītājs, kurā sakopotas visas mūsu mūžīgās dzīvības cerības. Ja skolotāji paši nav piepildīti ar Patiesības Garu un necenšas saprast Dieva atklātās atziņas, kā gan tad viņi var tās pievilcīgā gaismā parādīt viņiem uzticētajiem audzēkņiem?

Sabatskolas skolotājiem vajadzētu būt dedzīgiem un nopietniem pētniekiem. Viņiem ļoti rūpīgi un dziļi vajadzētu meklēt tos Patiesības dārgakmeņus, kas atrodami iknedēļas mācību vielā. Nevajadzētu atstāt neizmantotas pašreizējās priekštiesības un iespējas tuvu iepazīties ar Rakstiem. Dievs vēlas, lai tie, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, pilnībā būtu apbruņojušies ar Viņa Vārda mācību pierādījumiem. Kur un kad būtu tos iespējams apgūt vēl labāk, nekā jaunībā un Sabatskolā? Nekādā gadījumā vecākiem šajā jautājumā nevajadzētu izturēties vienaldzīgi. / „Review” 1878.g.28.nov./

Neviens nevar strādāt Sabatskolā un atturības darbā, neievērojot bagātu pļauju ne tikai pasaules gala laikā, bet arī tagadējā dzīvē. Tieši pūloties apgaismot un aplaimot citus, viņu pašu uzskati kļūs arvienu skaidrāki un plašāki. Jo vairāk, mīlot dvēseles, mēs centīsimies izskaidrot Patiesību citiem, jo skaidrāka tā kļūs mums pašiem. Izskaidrotāja izpratnei tā atklāsies atkal un atkal jaunā skaistumā un spēkā. / „Liecības V” 121. Lpp./

Sabatskolas darbs ir svarīgs darbs, un visiem, kas ieinteresēti Patiesībā, vajadzētu censties, lai tas varētu pastāvīgi plaukt un nest augļus. / „Liecības V” 127.lpp./

Daudzās vietās var noorganizēt Sabatskolas ievērotāju grupas. Bieži vien šīs grupas nebūs lielas; bet nedrīkst pieļaut, ka tās aizietu bojā personīgu pūļu un apmācīšanas trūkuma rezultātā. Šo darbu nevajadzētu darīt sasteigti un pāragri to atstāt. Skaties, lai visi, pirms tu tos atstāji, pārceļoties uz citu darba lauku, labi izprastu Patiesību un būtu ticībā nopamatoti un ieinteresēti katrā darba nozarojumā.

Misijas laukos gūtā pieredze apstiprinās Patiesību, ka, lai arī kādas būtu sludināšanas spējas, ja praktisko darbu atstāj novārtā, ja locekļus nepamāca, kā strādāt, kā vadīt sapulces, kā veikt savu daļu misijas darbā un kā sekmīgi tuvoties cilvēkiem, tad viss darbs gandrīz neko nedos. Daudz var darīt Sabatskolās, izskaidrojot ļaudīm viņu pienākumus un mācot tos būt savā pienākuma daļā. Dievs tos aicina strādāt Viņam, un sludinātājiem vajadzētu vadīt šo ļaužu pūles. / „Liecības V” 256.lpp./

Runājot par Kāleba, Annasa un Tabitas uzticību, „Liecības” saka: „Šāda pacietīga, lūgšanām bagāta un nemainīga uzticība, kāda bija šiem Dieva svētajiem, reti sastopama. Un tomēŗ bez tādiem draudze nevar plaukt uz zelt. Šāda uzticība nepieciešama kā draudzē, tā Sabatskolā un arī sabiedrībā…” /„Liecības V” 304.lpp./

Sabatskola ir svarīga misijas darba sastāvdaļa ne tikai tāpēc vien, ka tā jaunus un vecus iepazīstina ar Dieva Vārdu, bet arī tāpēc, ka tā pamodina viņos mīlestību uz svētajām Patiesībām un vēlēšanos pašiem tās izpētīt. Īpaši jāatzīmē, ka tā māca ļaudīm saskaņot savu dzīvi ar Dieva Vārda svētajām mācībām. /„Liecības V” 389.lpp./

Kādā sapulcē, kas notika 1884. gadā Jovā, māsa Vaita sacīja: „Uzaicināta, es runāju apmēram pusstundu, brīdinādama viņus nepieļaut Sabatskolas deģenerēšanos mehāniska darba rezultātā. Mums nevajadzētu censties atdarināt Svētdienas skolas, nedz arī interesi uzturēt ar godalgu palīdzību. Apbalvojumu solījumi pamodinās sacensības garu, pat skaudību un greizsirdību, dažiem viscentīgākajiem paliekot neievērotiem. Skolniekus nevajadzētu nogurdināt pārbaudot, lai redzētu, cik daudz pantu viņi spēj iemācīties no galvas un pēc tam tos atkārtot, jo godkārīgākie bērni ar to tiks pamudināti uz pārāk lielu piepūli, bet citi savukārt kļūs mazdūšīgi.

Savās Sabatskolās nepieļaujiet nevienu no šīm metodēm, bet gan lai attiecīgās skolas vadītājs un skolotāji dara visu iespējamo dzīvības un intereses pamodināšanai savās skolās.

Kāda svētība tā būtu, ja visi mācītu, kā Jēzus mācīja! Viņš necentās piesaistīt uzmanību ar daiļrunību, ne arī lai satrauktu jūtas. Tieši pretēji, Viņa valoda bija skaidra, Savas domas izsakot ļoti vienkārši; bet Viņš runāja mīlestības pilnā nopietnībā. Tādēļ savās mācīšanas metodēs esiet Viņam tik līdzīgi, cik vien tas iespējams. Skolotājiem jāparāda, ka viņi pilnībā pārzina mācību vielu un ka tā viņus interesē. Lai nenotiek pavirša vai vieglprātīga Rakstu izskaidrošana, bet gan lai ikviens ir gatavs līdz galam iedziļināties dotajā vielā.

Bērnu apmācīšanu Dieva Likumos un prasībās un pravietojumos vecākiem vajadzētu uzskatīt par svētu pienākumu. Viņiem mājās vajadzētu audzināt un izglītot savus bērnus un arī pašiem interesēties par Sabatskolas mācībām. Pētot tās kopīgi ar bērniem, viņi parādīs, ka mācību vielā ietvertās Patiesības viņi uzskata par ļoti svarīgām, tā palīdzēdami radīt interesi par Bībeles atziņām.” / „Review” 1884.g. 21.okt./

Mūsu Sabatskolas, kurām jāapmāca bērni un jaunieši, ir pārāk seklas. Viņu vadītājiem jāar dziļāk, vairāk domājot un darāmajā darbā ieliekot vairāk īstu pūļu. Viņiem jākļūst pamatīgākiem Bībeles pētniekiem un jāiegūst dziļāķi reliģiskie piedzīvojumi, lai saprastu, kā Sabatskolu vadīt atbilstoši Kunga norādījumiem un kā bērnus un jauniešus pievest Pestītājam. Šis ir viens no darba nozarojumiem, kas klibo tāpēc, ka nepietiek spējīgu un izprotošu vīru un sievu, kas justos atbildīgi Dieva priekšā par savu spēku izlietošanu ne jau sevis izcelšanai, nedz tukšai lielībai, bet labie darbiem. /„Review” 1887.g. 21.jūn./

Kāds augstāks Sabatskolas vadītājs, kādā reizē runājot Sabatskolā, bija ļoti sauss, neinteresants un valodā stipri izplūda. Kāda māte pēc tam jautāja savai desmit gadus vecajai meitai, vai viņai patikušas nodarbības, un ko sludinātājs sacījis. Mazā atbildējusi: „Viņš sacīja, un viņš neko nepasacīja.”

Bez šaubām, mēs nevēlamies par savu darbu saņemt šādu vai līdzīgu atsauksmi. Tādēļ mums pašiem jātiek iespējami labi apmācītiem un sagatavotiem darbam, lai varētu sekmīgi mācīt Patiesību, kuri paši esam apguvuši. /„Review” 1887.g.26.jūl./

Bērnu reliģiskie piedzīvojumi

Reliģija bērniem palīdz labāk mācīties un uzticīgāk strādāt. Kāda maza 12 gadus vecam meitenīte vienkāršos vārdos sniedza liecību, ka viņa esot kristiete: „Man nepatika mācīties, bet gribēju tikai rotaļāties. Skolā biju slinka, bieži kavēju stundas. Tagad es katru stundu sagatavoju labi, lai būtu patīkama Dievam. Es skolā biju arī nerātna. Kad skolotājs neredzēja, es ar jokiem centos pievērst sev citu bērnu uzmanību. Tagad gribu būt patīkama Dievam, labi uzvedoties un ievērojot skolas noteikumus. Mājās biju savtīga. Ne labprāt gāju, kurp mani sūtīja. Kļuvu īgna, ja māte mani no rotaļām sauca palīdzēt mājas pienākumos.

Tagad patiesi priecājos, ja varu palīdzēt mātei un parādīt, ka viņu mīlu.”

Mācot savus bērnus, nedomājiet, ka nākotnē, kad viņi būs pietiekoši veci, nožēlos savus grēkus un ticēs Patiesībai. Pat ļoti mazi bērni, pareizi mācīti, var izprast, ka viņi ir grēcinieki un ka izglābšanās ir iespējama caur Kristu. / E.G.V. 1889.g.janv./

Mūsu Sabatskolu vadītājiem un skolotājiem bieži jālūdz Dievs. Īstā laikā sacīts vārds var krist jauniešu sirdīs līdzīgi labai sēklai un ievadīt mazās kājas īstajā ceļā. Toties nepareizs vārds var viņu kājas novirzīt uz iznīcības ceļa. / „Review” 1890.g. 24.jūn./

Dodot Pēterim uzdevumu, Pestītājs vispirms pavēlēja: „Gani Manus jērus”, un pēc tam – „gani Manas avis!” Uzrunājis tajā reizē apustuli, Kristus griezās pie visiem Saviem Kalpiem, sacīdams: „Ganiet Manus jērus!” Pamācīdams mācekļus nenicināt mazos, Viņš deva norādījumu visiem Saviem mācekļiem visos laikos. Viņa paša mīlestība un rūpes par bērniem ir skaists piemērs Viņa sekotājiem. Ja skolotājiem Sabatskolā uz šiem mazajiem ganāmpulka jēriņiem būtu šāda mīlestība, tad no viņiem daudz vairāk pievienotos Kristus ganāmpulkam. Katrā piemērotā gadījumā atkārtojiet bērniem stāstu par Jēzus mīlestību.

Tāpat katrā svētrunā lai arī priekš viņiem būtu par labu kāds mazs graudiņš. Kristus kalps var šos mazos iegūt sev par paliekošiem draugiem, un viņa vārdi tiem var būt kā zelta āboli sudraba traukā. / „Evaņģēlija kalps” 405., 406.lpp./

Mēs pateicamies Dievam, ka mūsu Sabatskola ir devusi pietiekošu ieguldījumu daudzu labu pasākumu atbalstīšanai. Bērni un jaunieši devuši savas artavas, kas līdzīgi maziem strautiņiem ieplūduši labdarības straumē. Bērni jāaudzina tā, lai Debesis varētu līksmoties par viņu nesavtīgajiem darbiem. Kamēr vēl viņos ir jaunības svaigums, tie jāmāca strādāt priekš Kristus; viņi jāmāca būt pašaizliedzīgiem. /„Liecības III” 51. Lpp./

Norādījumi par Sabatskolas vadīšanu plašākā mērā jādod draudzēm viņu pašu mājās, jo darbu iespējams veikt daudz pareizāk un rezultāti būs paliekoši, ja norādījumus dod uz vietas. Šis darbs neprasa sludinātāju kalpošanu. Viņiem jābūt brīviem, lai varētu rūpēties par ļaužu garīgajām vajadzībām; viņiem darbam jāapmāca citus, kā arī jādod norādījumi, kā tuvoties Kungam un kā pievest atkal savukārt citus. / „Sevišķas Liecības” 12.lpp./

Darbinieku sanāksmē, kurā apsprieda mūsu telts sanāksmju uzdevumus, atskanēja sekojoši jautājumi un attiecīgas atbildes.

Jautājums: vai tu, māsa Vaita, domā, ka, uzņemoties Sabatskolas darbinieku sīkāku apmācīšanu, šis darbs iekļaujas tajā pašā nodalījumā ( tas ir - savienojams ar kolportieru un misijas darbinieku apmācīšanu un pavāru skolas iekārtošanu)?

Atbilde: tā nav priekš tā īstā vieta. Šis darbs ir jādara, bet tam ir savs laiks un sava vieta. Jautājums: vai šim nolūkam vajadzētu sasaukt kādu Sabatskolas sanāksmi?

Atbilde: tieši tā būtu pareizi. Vajadzētu sapulcēties tiem, kam uzticēta šī darba nasta; bet ļaudīm šeit ( telts sanāksmē) nevajadzētu izklāstīt šīs īpatnējās lietas, viņiem šajā nozarē nav sevišķu uzdevumu. Laiks ir pārāk dārgs, lai to izlietotu šādā veidā. / „Sevišķas Liecības” 43.lpp./

Tieši pirms atgriešanās Debesīs, Kristus Pēterim deva sekojošu uzdevumu, proti – „gani Manus jērus” un „gani Manas avis!” Šis uzdevums attiecas uz ikvienu sludinātāju un darbinieku arī vēl mūsu dienās. Tomēr šis pienākums ir atstāts novārtā. Ja arī kaut kas ir darīts jauniešu reliģiskās audzināšanas jautājumā, tad tomēr tajā vēl joprojām ir ievērojami trūkumi. Jāsniedz daudz lielāks atbalsts un palīdzība. Nav bijis tāds personīgs darbs, kādu šī lieta prasa. Un ne tikai sludinātāji vien bijuši nevīžīgi šajā svinīgajā jaunatnes glābšanas darbā, arī draudzes locekļiem būs jādod norēķins Kungam par savu vienaldzību un nepildītajiem pienākumiem.

Kungs ar to netiek pagodināts, ja bērnus neievēro un tiem paiet garām. Viņi jāaudzina, jādisciplinē un pacietīgi jāmāca. Viņiem nepietiek ar gadījuma rakstura ievērību, ar kādu garāmejošu iedrošinājuma vārdu, bet gan daudz vairāk. Viņiem nepieciešams neatlaidīgs, lūgšanām pavadīts rūpīgs darbs. Mīlestības un līdzjūtības pilna sirds aizsniegs jaunieša sirdi, ka ir it kā bezrūpīga un bezcerīga. / „Review” 1899.g. 10.janv./

Skolotāja iespaids

Mūsu raksturs un tāpat arī dzīve nosaka mūsu iespaidu uz citiem. Lai pārliecinātu citus par Kristus žēlastības spēku, mums pašiem jāpazīst šis spēks un viņa darbība paša sirdī un dzīvē. Evaņģēlijam, kuru pasniedzam dvēseļu glābšanai, jābūt Evaņģēlijam, kas ir izglābis paša dvēseli. Tikai dzīvā ticībā Kristum kā personīgam Pestītājam, iespējams panākt, lai neticīgajā, visu aptumšotajā pasaulē būtu izjūtams mūsu iespaids. Ja gribam grēciniekus izraut no tik strauji lejup traucošās straumes, tad mūsu pašu kājām jāatrodas uz stipra pamata – Jēzus Kristus.

Kristieša pazīšanas zīme nav nekāda ārīga izkārtne, nav krusta vai kāda cita jūga nešana, bet tā ir dzīve, kas atklāj cilvēka savienību ar Dievu. Viņa žēlastības spēkam, kas pārveido raksturu, jāpārliecina pasaule, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu par tās Pestītāju. Nav līdzīga iespaida, kas varētu apņemt cilvēka dvēseli, kam būtu kāda vara, kā nesavtīgas dzīves iespaidam. Stiprākais pierādījums par labu Evaņģēlijam ir mīlošs un mīļš kristietis. / „Lielā Ārsta pēdās” 469., 470.lpp./

Atcerieties, ka jūs nespējat lasīt sirdis! Tāpat jūs nezināt, kādi motīvi izraisījuši darbību, kuru uzskatāt par nepareizu. Ir daudzi, kas nav saņēmuši pareizu audzināšanu, kā rezultātā viņu raksturs ir sakropļots; viņi ir cietsirdīgi un īgni, un šķiet, esam visādi greizi. Tomēr Kristus žēlastība var viņus pārveidot. Nekad viņus neatstumjiet, nekad nedzeniet tos mazdūšībā vai izmisumā ar vārdiem: „Tu liki man vilties! Es vairs necentīšos tev palīdzēt!”

Pat daži, uzbudinājumā izteikti vārdi, kādus, pēc mūsu domām, attiecīgā persona pelnījusi, var saraut tās iespaida stīgas, kurām vajadzēja tieši saistīt viņu sirdis pie mūsējām.

Ticības apliecībai atbilstoša dzīve, pacietīga izturība un miers izaicinājuma brīžos vienmēr ir vispārliecinošākie pierādījumi un vissvinīgākie lūgumi. Ja tev ir bijušas iespējas un priekštiesības, kādas citi nav baudījuši, tad ņem to vērā un vienmēr esi saprātīgs, uzmanīgs un laipns skolotājs.

Lai zīmoglakā iegūtu skaidru un neizdzēšamu zīmoga nospiedumu, zīmogu nespiediet ātru un ar varu, bet gan to uz zīmoglakas uzlieciet un ar vienmērīgi pieaugošu spēku to paturiet tik ilgi, līdz laka kļūst cieta. Un līdzīgā veidā izturieties ar cilvēku dvēselēm. Kristīgās ietekmes nepārtrauktība ir tās spēka noslēpums, kas atkarīgs no pastāvīga un ne ar ko neiespaidojamas Kristus rakstura atklāsmes dzīvē. Palīdziet maldošiem, atstāstot viņiem savus piedzīvojumus. Rādiet, ka tad, kad jūs pieļāvāt nopietnas kļūdas, jūsu līdzstrādnieku pacietība, laipnība un gatavība palīdzēt deva jums jaunu drosmi un cerību.

Līdz pat Tiesas dienai jūs neuzzināsiet, kāds iespaids bijis jūsu laipnajai, apdomīgajai un piesardzīgajai rīcībai ar nepastāvīgajiem, necienīgajiem, neprātīgajiem ļaudīm. Saduroties ar nepateicību un nodevību svētajās uzticētajās lietās, mūsos uzliesmo vēlēšanās izrādīt sašutumu, pat nicinājumu. Un tieši to vainīgie sagaida, viņi uz to ir sagatavojušies. Bet laipna pacietība viņos izsauc izbrīnu un bieži pamodina labākas tieksmes un ilgas pēc cēlākas dzīves. / „Lielā Ārsta pēdās” 494., 495.lpp./

Ikvienā saskarsmē ar cilvēkiem ir vajadzīga pašsavaldīšanās, pacietība un līdzjūtīga mīlestība. Savās tieksmēs, ieradumos un audzināšanā mēs tik ļoti atšķiramies viens no otra, ka mūsu uzskati nevar būt vienādi - mēs katrs spriežam dažādi. Arī izpratne par Patiesību un ieskati par vēlamo dzīves veidu visādā ziņā nav vieni un tie paši. Nav divu cilvēku, kuru pārdzīvojumi visos sīkumos būtu vienādi. Kas vienam ir pārbaudījums, priekš otra tas tāds nav. Pienākumi, kas vienam liekas viegli, otram ir grūti un sarežģīti.

Tik viegli pavedināma, tik nezinoša un tik ātri pieņemt nepareizu spriedumu ir gatava cilvēka daba, ka katram no mums vajadzētu būt uzmanīgam un piesardzīgam citu cilvēku novērtēšanā. Mēs vāji izprotam savas rīcības ietekmi un citu cilvēku dzīvi. Mūsu vārdi un darbi mums pašiem var likties maznozīmīgi, bet, ja mūsu acis varētu ieskatīties nākotnē, tās ieraudzītu, ka mūsu izturēšanās veidam ir visnopietnākās sekas vai nu uz labu vai sliktu.

/ „Lielā Ārsta pēdās” 483.lpp./

Skolotājam jācenšas papildināties

Tāpēc, ka jauniešiem visapkārt ir tik daudz seklu un mazvērtīgu raksturu, tik daudz viltus un liekulības, ļoti nepieciešams, lai skolotāju teiktie vārdi, izturēšanās un uzvedība pārstāvētu visu cēlo un patieso. Bērni ātri uztver izlikšanos, kā arī katru citu vājību vai trūkumu. Nav cita ceļa, kādā skolotājs varētu iegūt savu skolnieku cieņu, kā vien savā raksturā atklājot tos pamatlikumus, kurus cenšas viņiem iemācīt. Skolotāja lietderību ne tik lielā mērā nosaka pašreizējo zināšanu daudzums, kā mērķis, kuru vēlas sasniegt. Patiess skolotājs neapmierināsies ar neskaidrām, neinteresantām domām, kūtru prātu vai vāju atmiņu. Viņš pastāvīgi tieksies pēc augstākām atziņām un labākām metodēm. Viņa dzīve ir nepārtraukta augšana. Šāda skolotāja darbā ir svaigums un dzīvinošs spēks, kas pamodina un iedvesmo skolniekus…

Ir nepieciešami skolotāji, kas spējīgi ātri ieraudzīt uz izmantot katru iespēju darīt labu; nepieciešami skolotāji, kuru sajūsma savienota ar patiesu cieņu, kas spējīgi vadīt un spējīgi arī pamācīt, kas spēj pamodināt domas un snaudošus spēkus un iedvest drosmi un dzīvību.

Protams, skolotāja priekšrocības var ierobežot augstas literāras izglītības trūkums, kas gan ir vēlams, tomēr, ja viņš spēj pareizi izprast cilvēka dabu, ja viņš patiesi mīl savu darbu, aptver tā lielumu un ir apņēmies pastāvīgi mācīties un papildināties; ja viņš grib strādāt nopietni un neatlaidīgi, tad viņš sapratīs savu skolnieku vajadzības un ar savu līdzjūtīgo, progresīvo garu tos iedvesmos iet viņa līdzi, cenšoties tos vadīt uz priekšu un uz augšu.

Skolotāja uzraudzībai uzticētie bērni un jaunieši ļoti atšķiras viens no otra audzināšanas, ieradumu un noskaņojuma ziņā. Dažiem no viņiem nav pat noteikta mērķa un stingru pamatlikumu. Bet tie jāpamodina saprast savu atbildību un iespējas…

Kas saskata sava darba priekštiesības un iespējas, tas dedzīgi centīsies kļūt pilnīgāks un izprotošāks un nekas neļaus to šajā ziņā aizkavēt. Viņš netaupīs spēkus visaugstākā pilnības stāvokļa sasniegšanai; viņš centīsies būt tāds, kādus viņš vēlas izveidot savus skolniekus… Kas vēlas vadīt citus, tam vispirms jāvada pašam sevi. Nesavaldīga rīcība pret bērnu vai jaunieti pamodinās viņā dusmas. Ja skolotājs, tēvs vai māte kļūst nepacietīgi un tiem draud briesmas runāt neprātīgi, tad labāk lai tajā reizē viņi klusē. Klusēšanā slēpsies brīnišķīgs spēks.

Skolotājam jābūt gatavam sastapties arī ar sakropļotiem raksturiem un stūrgalvīgiem.

Tomēr darbojoties pie tādiem, viņam nekad nevajadzētu aizmirst, ka arī viņš pats kādreiz bija bērns, kuru vajadzēja audzināt, un pat tagad, neskatoties uz visām priekšrocībām, ko dod daudzie gadi, izglītība un pieredze, viņš vēl bieži kļūdās, kuram vajadzīga žēlastība un iecietība. Mācot jauniešus, jāņem vērā, ka viņš strādā ar bērniem, kuru tieksmes uz ļaunu ir līdzīgas viņa tieksmēm. Viņiem gandrīz viss vēl jāmācās, un dažiem no viņiem mācīties ir daudz, daudz grūtāk nekā kādam citam. Pret neatgriezīgu skolnieku skolotājam ir jābūt pacietīgam, nepeļot tā nezināšanu, bet gan izmantojot katru izdevību tā audzināšanai. Pret jūtīgiem, nervoziem skolniekiem tomēr jāizturas ļoti saudzīgi. Apzinoties savas paša nepilnības, viņam vienmēr vajadzētu būt līdzcietīgam un pacietīgam ar tiem, kas arī cīnās ar grūtībām.

Tiem, kas uzņemas bērnu un jauniešu audzināšanas darbu, sev par likumu vajadzētu uzskatīt Pestītāja pavēli: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, to dariet jūs viņiem.” Bērni un jaunieši ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi, tāpat dzīvības mantinieki līdz ar mums. Šo Kristus Likumu vajadzētu svēti ievērot attiecībās ar visneattapīgākajiem, visjaunākajiem un tiem, kas visvairāk kļūdās, kā arī ar visgrēcīgākajiem un visnepaklausīgākajiem…

Dievišķais Skolotājs panes grēcinieku stūrgalvību un nepareizības, Viņa mīlestība neatdziest, Viņa pūles tos mantot nemitas. Ar izstieptām rokām Viņš gaida, lai atkal un atkal uzņemtu nepaklausīgo, maldīgo un pat atkritušo cilvēka bērnu. Viņa sirdi aizskar mazā bērna bezpalīdzīgais stāvoklis, kurš cieš no skarbas izturēšanās. Cilvēcīgo ciešanu kliedziens nekad veltīgi nav aizsniedzis Viņa ausis. Kaut arī visi cilvēki Viņam ir dārgi, tomēr Viņa līdzjūtība un mīlestība visvairāk tiek veltīta, rūpējoties par rupjajiem, saīgušajiem un ietiepīgajiem, tādēļ, ka Viņš zina cēloņus, kāpēc viņi tādi kļuvuši. Viņš sevišķi rūpējas par to, kas ir visvieglāk kārdināms un pavedināms uz grēku.

Ikvienam skolotājam, tēvam un mātei vajadzētu sevī izkopt Viņa rakstura īpašības, kas apbēdināto, kārdināto un ciešanām pakļauto cilvēku lietu dara par savu personīgo lietu.

Jauniešu audzinātājiem jābūt cilvēkiem, kas jūt līdzi nezinošiem un tiem, kas nomaldījušies no ceļa, jo arī viņus pašus apņem nespēks. Jēzus ar mums izturas daudz labāk, nekā mēs to esam pelnījuši. Un tā, kā Viņš ir izturējies ar mums, mums jāizturas ar citiem.

Neviena skolotāja, ne tēva vai mātes rīcība nav attaisnojama, ja to izturēšanās veids nelīdzinās Pestītāja rīcībai līdzīgos apstākļos. /„Audzināšana” 277. – 295.lpp./

Mācīšanās lūdzot Dievu

Rakstu studijās mums jāizlieto visi prāta spēki, un, lai izprastu dziļās Dieva Patiesības, jāpūlas tik daudz, cik vien mirstīgais cilvēks to spēj. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka padevīga bērna pakļaušanās ir patiesais skolnieka gars. Grūtības, kas rodas, pētot Rakstus, nekad nebūs pārvaramas ar tām pašām metodēm, kuras lieto filozofisku problēmu risināšanā. Pie Bībeles, lai to studētu, nevajadzētu pieiet pašpaļāvīgi kā daudzi izturas zinātnes laukā, bet gan lūdzot Dievu un pilnīgi paļaujoties uz Viņu, kā ari sirsnīgi vēloties uzzināt Viņa prātu. Lai iegūtu zināšanas pie lielā „Es esmu”, mums pie Viņa jāiet ar pazemīgu un mācību pieņemošu garu. Pretējā gadījumā ļaunie eņģeļi tā aptumšos prātu un nocietinās sirdi, ka Patiesība mūs nespēs iespaidot.

Daudzas Rakstu nodaļas, kuras mācītie vīri pasludina par noslēpumainām vai arī iet garām kā mazsvarīgām, ir iepriecu un pamācību pilnas tam, kas ir mācījies Kristus skolā.

Viens no iemesliem, kāpēc daudzi teologi nespēj skaidrāk izprast Dieva Vārdu, ir tas, ka viņi aizver acis Patiesībām, kuras viņi nevēlas īstenot dzīvē. Kādas Bībeles patiesības izprašanu ne tik daudz nosaka prāta spēju izlietošana attiecīgā jautājuma pētīšanā, kā mērķtiecība un sirsnīgas ilgas pēc taisnības.

Bībeli nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Vienīgi Svētais Gars spēj likt mums izprast viegli saprotamo jautājumu svarīgumu un atturēt no grūti izprotamu patiesību sagrozīšanas. Debesu eņģeļu uzdevums – sagatavot sirdis Dieva Vārda izprašanai, lai tā skaistums mūs valdzinātu, brīdinājumi pamācītu un dotie apsolījumi sajūsminātu un stiprinātu.

Dziesminieka lūgšanu arī mums vajadzētu darīt par savējo, proti: „Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus.”

Bieži liekas, ka nav iespējams pretoties kārdinājumiem, bet iemesls – novārtā atstātas lūgšanas un Dieva Vārda studijas. Tādēļ arī kārdināšanām pakļautais cilvēks nespēj tūlīt atcerēties Dieva Vārda apsolījumus un pretoties sātanam ar Svēto Rakstu ieročiem. Bet eņģeļi apmetas ap tiem, kuri labprāt ļaujas pamācīties dievišķajos jautājumos. Un spiedošu vajadzību brīžos viņi liks atcerēties tieši tās Patiesības, kas dotajā gadījumā nepieciešamas.

/„Lielā Cīņa” 599., 560.lpp./