Liecības sabatskolas darbam

Vissvarīgākā mācība

Ja jaunatne, kas ir stipra, nopietni pūlētos iedziļināties Bībelē, tad tās atmiņā uzkrātos daudzas dārgas atziņas, kas līdzīgi gaismai izlietos pār tiem, ar kuriem viņi biedrojas. Sabatskolai vajadzētu būt tai vietai, kur ļaudis, kas dievišķā atzīšanā ir gājuši uz priekšu, varētu savas jaunatrastās domas par Dieva ļaužu ticību līdzdalīt citiem. Ja visi tie, kas sevi sauc par kristiešiem, būtu tādi darbos un patiesībā, tad Sabatskolas pārvērstos un nebūtu vairs sauss un garlaicīgs dievkalpojums. Skolotāji tad saprastu mācību, kuru Kristus deva Nikodēmam, un pasniegtu to tālāk citiem, ņemot vērā visu tās lielo nozīmi cilvēka likteņa izšķiršanā. Jēzus Izraēla virsniekam sacīja: „ Patiesi, patiesi Es tev saku, ja kas nav piedzimis no jauna, tas Dieva valstību nevar redzēt.” Tātad, ja cilvēks nav piedzimis no jauna, viņš nevar izprast Debesu valstības raksturu, nedz arī tās garīgo būtību. Šajos vārdos Kristus Nikodēmam it kā sacīja: „Tev tik ļoti nav vajadzīga mācīšanās, kā iekšķīga atjaunošanās. Tev tik daudz nevajadzētu censties apmierināt savu zinātkāri, bet nepieciešami iegūt jaunu sirdi, un, ja šī pārmaiņa nenotiek, darot visu jaunu, nekādu glābjošu labumu tev nedos saruna ar Mani kā tādu, kam ir Debesu pilnvaras, par Manu autoritāti, darbu un misiju.”

Mācība, kuru Kristus sniedza Nikodēmam, ir ļoti svarīga katram skolotājam, katram Sabatskolas darbiniekam un katram jaunietim un bērnam. Iepazīšanās ar mūsu ticības pamatiem tiešām ir svarīga, bet vissvarīgākās zināšanas, kuras mums jāiegūst – praktiska atziņa par to, ko nozīmē būt piedzimušam no jauna. Mūsu Sabatskolas lielā vajadzība – vajadzība pēc Dzīvības Gaismas! Visās mūsu rindās nepieciešami vīri un sievas, kas pie Jēzus kājām mācījušies pazīt Patiesību un kā to pasniegt citiem. Mūsu jaunatnes audzinātājiem Sabatskolās jābūt svētiem vīriem, pazemīgiem cilvēkiem, kas pastāvīgi paliek Kristū.

Nikodēms pie Jēzus nāca ar vēlēšanos uzsākt ar Viņu garas pārrunas par mazsvarīgiem jautājumiem, bet Jēzus atklāja pašus pirmos Patiesības pamatprincipus, rādīdams, ka viņam vispirms vajadzīga no sirds nākoša pazemība, mācību pieņemošs gars un jauna sirds, proti, ja viņš vēlas ieiet Dieva valstībā, nepieciešams piedzimt no jauna. Vai Sabatskolas atbildīgajās vietās neatrodas tādi, kas uztrauktos un justos pat aizkaitināti, ja es viņiem liecinātu, ka, lai gan viņi ir virsnieki Izraēlā, tomēr būtu vajadzība pēc piedzimšanas no jauna? Arī Nikodēms brīnījās, ka Kristus atļāvās ar viņu runāt tādā valodā, nemaz neievērodams viņa virsnieka stāvokli Izraēlā. Viņš nebija sagatavots pieņemt Patiesību, un ar ironiju pilniem vārdiem Kristum atbildēja: „Kā cilvēks var piedzimt vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?”

Nikodēms līdzīgi daudziem citiem atklāja, ka, griezīgām patiesībām aizskarot sirdsapziņu, miesīgais cilvēks nevar izprast Dieva Gara lietas. Viņā nav nekā, kas atsauktos uz garīgām lietām, tādēļ, ka garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Un, lai gan Nikodēms neaptvēra Jēzus vārdus, tomēr Pestītājs nekļuva nepacietīgs un nezaudēja drosmi, bet gan centās šo patiesības vēsti izteikt vēl saprotamāk. Svinīgi un ar mierīgu cieņu Jēzus atkārtoja Savus vārdus tādā veidā, kas Nikodēmu pārliecināja par to dievišķo patiesīgumu. „Patiesi,

patiesi Es tev saku, ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tas nevar ieiet Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, bet kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: jums jāpiedzimst no augšienes…”

Un cik skumji kļūst domājot par to lielo mehāniskā darba daudzumu, ko dara Sabatskolā, kamēr tajā pat laikā ir maz pierādījumu, ka to dvēselēs, kas māca un kas tiek mācīti, ir notikusi morāla pārmaiņa! Kad sirdis izjutīs Dieva Gara darbību, tad redzēsim daudzus vispirms meklējam Dieva valstību un Viņa taisnību. Tad Dieva bērnu izjūtas atradīs savu īsto pakļauto vietu, un visam pāri stāvēs Debesu Dieva lietas. / E.G.V. 1892. aug./

Nepieciešami svētījušies skolotāji

Tiem, kas iesaistās Sabatskolas darbā, vajadzētu būt Dievam svētījušamies ļaudīm. Viņiem vajadzētu būt vīriem un sievām ar stipru ticību un siltu līdzjūtību, dedzīgiem garā un ieinteresētiem visā, kas skar Kristus lietu. Viņiem vajadzētu nodoties darbam, nesavtīgi pūloties un upurējot visu, kas tiek prasīts, proti, sevi liekot uz altāra, ar asarām un stipru kliegšanu aizlūdzot par viņiem uzticēto jauniešu atgriešanos. Tiem, kas grib strādāt priekš Kunga Sabatskolā, jāsit krustā visu savtīgo godkāri un neko nedarīt „strīdēdamies, nedz lielu godkāri meklēdami, bet pazemībā citam citu uzskatīt augstāku par sevi!” Sabatskolas darbinieka galvenais mērķis – sagatavot jaunatni pildīt savu pienākumu Dieva bijībā un sirsnīgā vienkāršībā.

Nevis organizatoriskā puse ir Sabatskolas vājuma iemesls, bet gan zinību trūkums garīgās lietās. Cik ļoti darbiniekiem vajadzīga Svētā Gara kristība, lai viņi kļūtu par īstiem Dieva misionāriem! Viņiem jāmācās līdz pēdējai iespējai noslogot savu prātu, lai iegūtu plašākas zināšanas par Bībeles patiesībām. Tāpat Sabatskolas pasniedzējiem ik dienas jāizlūdzas Debesu apgaismojums, lai Svētā Vārda bagātības spētu atklāt jauniešu prātiem. Un kāpēc gan nepazemoties Kunga priekšā un neļaut Svētajam Garam ietekmēt raksturu un darbu. Starp tiem, kas iesaistījušies Sabatskolas darbā, valda pārāk liela pašapmierinātība, pārāk daudz mehāniska darba un sekošana veciem ieradumiem, kas viss pamazām vada dvēseles prom no dzīvā Ūdens Avota.

Mūsu darba vēsturē bija laiks, kad darbinieki izjuta vajadzību prasīt padomu cilvēkiem ar bagātāku pieredzi, kad viņi saprata, ka visā, kas attiecas uz Kunga darbu, vajadzīga Viņa vadība. Bet diemžēl šis laiks ir aizgājis, un patiesais misijas gars ir atstājis daudzu darbinieku sirdis, kuri paši sevi tomēr uzskata par Dieva līdzstrādniekiem. Kungs vēlas, lai ļaudis, kas iesaistījušies Sabatskolas darbā, būtu misionāri, kas spētu apmeklēt pilsētas un ciemus draudzes apkārtnē, ar to sniedzot Dzīvības Gaismu tumsā esošajiem. Kungam nepatīk, ka jaunie darbinieki domātu, ka viņiem jāaprobežojas tikai ar Sabatskolas darbu vien, atsakoties no misijas darba, kuru tik ļoti vajadzētu darīt, jo, pūloties to cilvēku labā, kuri nepazīstt patiesību, viņi gūtu piedzīvojumus, paplašinātos prāta spējas un padziļinātos līdzjūtība.

Kungs vēlas, lai jauni vīri un sievas, kas iesakņojušies un nopamatojušies Patiesībā, izmantotu līdzekļus, kas paplašinātu viņu izpratni par Kunga darbu. Jauniešiem, kuriem ir dziļi piedzīvojumi Dieva lietās, vēlams iestāties semināros un koledžās, kur mācītos uzmeklēt ļaudis viņu pašu zemē. Šādā veidā būtu pabeigta izglītības iegūšana, kā arī kļūstot par Gaismas nesējiem tiem, ar kuriem ir aicināti sastapties. . Protams, pasludinot Patiesību, nāksies sadurties ar kavēkļiem, bet tie viņiem liks izjust savu atkarību no Dieva, ierosinot gudrību meklēt no Augšas, lai viņu izturēšanās būtu tāda, kas atstātu glābjošu iespaidu uz cilvēkiem, kuru pestīšanai viņi strādā.

Atdodot Savu Dēlu, lai viņš nāktu pasaulē un mirtu cilvēku vietā, Kungs Savu darba daļu ir padarījis, jo šajā vienā lielajā Dāvanā cilvēks saņēma visas Debesis, un tagad Dievs gaida,

lai ar Viņu cilvēki sadarbotos, protams, tie, kas iepazinuši Kristus mīlestību. Neviens lai nedomā, ka trūkuma vai neievērojama stāvokļa dēļ kāds nevarētu kļūt Kungam par misionāru. Pat Kristus, Debesu Majestātes, darbs iesākās trūkuma un pazemības apstākļos.

Kristus vecāku materiālais stāvoklis bija ļoti pieticīgs. Dzīvības Lielkungs pats Savām rokām strādāja pie ēveļgalda, palīdzēdams ģimenes budžeta vajadzībām. Savu vietu dzīvē Viņš ieņēma kā vienkāršs dienas strādnieks, tādēļ arī viņš ar vismaigāko līdzjūtību raugās uz tiem, kas grūtos apstākļos cenšas iegūt zināšanas. Ja tie cilvēki, kuriem nav tādu priekštiesību kā viņi sev vēlētos, tikai padomātu par grūtībām, trūkumu un pazemojumu pilno dzīvi, kādu Kristus dzīvoja viņu dēļ, viņi saprastu, ka nav nekāda iemesla noskumt vai kļūt mazdūšīgiem. Tiem, kas grib strādāt priekš Dieva, jāuzticas Viņam bez ierunām, jo caur Dieva Gara iespaidu, ar dzīvu un sirsnīgu ticību Dieva vīri un sievas, lai ari viņi būtu pavisam vienkārši ļaudis, var kļūt par iespaidīgiem darbarīkiem Viņa rokās, lai atgūtu dvēseles Kristum, tādēļ, ka īstus piedzīvojumus Dieva lietās nevar iegūt dabīgā ceļā. /

E.G.V. 1892. sept./

Kristus - mūsu priekšzīme

Lai darītu Dieva prātu, mums jāpēta Viņa Vārds, lai zinātu Viņa mācību un darbam varētu atdot visas mums uzticētās zināšanas. Tāpat jābūt čakliem lūgšanās un dedzīgiem kalpot Kungam nemākslotā vienkāršībā un no visas sirds. Kas Sabatskolā nodarbināti par skolotājiem, tiem vajadzētu alkt un slāpt pēc dievišķās Patiesības, lai šo garu varētu nodot tālāk viņiem uzticētajiem skolniekiem, ieinteresējot tos meklēt Patiesību kā apslēptu mantu.

Mums Sabatskolu darbu nevajadzētu vadīt tā, kas skolniekus darītu par liekuļiem, jo tādi ļaudis nevar veicināt patiesas reliģijas intereses. Tādēļ vairāk uzmanības vajadzīgs veltīt Dieva meklēšanai, lai Kunga Gars varētu iemājot šajās skolās, tik daudz nerūpējoties par tehniskiem iekārtojumiem, kas gan varētu likties vēlami. Sabatskolā nav vietas nekādiem lepniem un liekulīgiem vārdiem. Skolas mehāniskajam darbam ir maza vērtība, ja Dieva gars nemīkstina un neveido kā skolotāju, tā viņu audzēkņu sirdis…

Sabatskolu skolotājiem nav jāseko tādu cilvēku priekšzīmei, kas nepieaug Kunga un Jēzus Kristus atzīšanā, pat, ja tie būtu vīri, kas kalpo aiz pults. Kas vēlas, lai Dievs viņu atzītu par Savu līdzstrādnieku, tas nedrīkst atdarināt kāda cita cilvēka domas, izturēšanos vai toni. Viņam jāmācās no Dieva un jābūt apveltītam ar Debesu gudrību. Dievs vienam darbiniekam ir devis tādas pat izpratnes dāvanas kā otram, un, saskaņā ar savām spējām, jums savi podi jānodod mijējiem. Dievs nevēlas, lai kāds darbinieks būtu tikai kāda cita no viņa apbrīnota cilvēka imitācija. Skolotājam jāaug līdzīgi Kristum, bet nav sevi jāmērī ar ierobežotu, maldīgu un mirstīgu būtni. Mums jāpieaug „žēlastībā”! Un kur lai to atrod? Vienīgi Kristū – dievišķajā Priekšzīmē!

Tāpēc lai ikviens skatās uz Kristu un atdarina šo dievišķo Paraugu. Ikvienam darbiniekam maksimāli jāpiepūlē savus spēkus, cenšoties strādāt saskaņā ar Dieva plānu. Viņam jāmācās Kristus skolā, kas spētu gudri pamācīt citus. Tiem, kas nodoti Sabatskolu skolotāju gādībai, ir nepieciešami piedzīvojumi, kurus Dievs var dot Kristus sekotājiem. Skolotājiem jāmācās no Kristus lēnprātība un no sirds nākošu pazemība, ka varētu kļūt tiešām par īstiem skolotājiem un mantot Kristum savus audzēkņus, kuri savukārt izaugtu par uzticīgiem misionāriem lielajā pļaujas laukā. / E.G.V. 1892.g. okt./

Izturēšanās pret sliktiem skolniekiem

Sabatskolas darbā nāksies sastapties ar tādiem, kas kļūdās, kas krīt grēkos un padodas maldībām. Un Kristus Savā Vārdā mums ir devis skaidrus norādījumus, kā izturēties ar maldīgajiem, tomēr daudzi šīs pamācības nav ņēmuši vērā. Viņi tās vienkārši nav pārdomājuši savās sirdīs, lai Svētais Gars varētu apgaismot to aptumšoto izpratni un salauzt un mīkstināt kā skolotāju, tā skolnieku akmens sirdi. Svētais Gars darīs sirdi iejūtīgu, līdzjūtīgu un atbrīvos no lepnuma un savtīguma.

Sabatskolas skolnieku nepareizā izturēšanās, iespējams, apgrūtinās skolotāju darbu, tomēr viņi nedrīkst sacīt asus vārdus vai kļūt nesavaldīgi. Tā rīkojoties, viņi vis nelietotu Gara zobenu, bet gan sātana ieročus. Kaut arī skolēnu sliktā uzvedība ir grūti panesama, un nepareizības jāizlabo, noteikumi ir jāievēro un taisnība jācienī, tomēr skolotājam jāiet pa Kunga ceļu, savienojot taisnību ar žēlastību. Viņam jāraugās uz Golgātas krustu un jāvēro, kā tur sastapās žēlastība un patiesība un kā taisnība un miers skūpstas. Tur ar šo dievišķo Upuri cilvēks var tikt samierināts ar Dievu. Domājot par Kristus mīlestību, jūsu sirds kļūst iejūtīgāka, kā rezultātā pret skolniekiem izturēsieties kā ar Kunga ģimenes jaunākajiem locekļiem. Jūs atcerēsities, ka viņi pieder Kristum, vēlēdamies ar viņiem izturēties tā, kā Kristus izturējās ar jums pašiem.

Asa, skarba rīcība nekad nepalīdzēs jaunietim ieraudzīt savas kļūdas, nedz arī tās labot.

Ja Jēzus Garā rūpējoties par skolas likumu un noteikumu ievērošanu, tomēr nepieciešams rājiens, tad šo nepatīkamo darbu dariet ar mīlestības izraisītām skumjām. Nedomājiet, ka jūsu pienākums ir skolnieku atklāti norāt, ar to viņu pazemojot visas skolas priekšā. Šādā veidā bērniem netiks rādīta pareiza priekšzīme, tāda rīcība būs sekla, kas nestu arī līdzīgus augļus. Neviena skolnieka kļūdas neatklājiet ārpus to cilvēku loka, kuriem tas jāzina, jo tā darot, radīsies līdzjūtība pret pārkāpēju un paliks iespaids, it kā izturēšanās pret viņu bijusi nepareiza. Bet stāstot visiem par attiecīga cilvēka ļaunajiem darbiem, viņu var iegrūst sātana kaujas laukā, no šī brīža slīdot arvien zemāk un zemāk. Kristus mūs ilgi panesa, un mums jābūt līdzīgiem Viņam. Mūsu kļūdu dēļ Viņš mūs neatstāja, bet saudzīgi norāja un mīlestībā vilka un vēl tagad velk pie Sevis.

Nepieciešama gudrība un pacietība

Ja skolotājs redz, ka nespēj kādu skolnieku pakļaut klasē valdošajai disciplīnai, tad to jāpārceļ uz citu klasi, jo, iespējams, cits audzinātājs spēs izlabot attiecīgo kļūdu, trūkumu. Jo, kas vienam skolotājam trūkst, tas var būt otram. Ja izdodas iegūt jauniešu uzticību un ar līdzjūtības un mīlestības saitēm to piesaistīt savai sirdij, tad ir radusies iespēja šo dvēseli mantot Kristum. Untumains, ietiepīgs un patgalvīgs zēns var tomēr savā raksturā pārvērsties. Skolniekiem nepieciešama mīlestība un līdzjūtība, bet partejiskums ir vājība, jo tas pamodina aizdomas un greizsirdību. Bērni ātri sapratīs, kam skolotājs dod priekšrocības, un labvēlību baudošais skolnieks bieži vien sāks mērīt savu stiprumu, spējīgumu un prasmi ar skolotāja prasmi vadīt klasi. Tāds var pat iekārtoties ar noteicēja lomu un, ja skolotājam trūkst Kristus žēlastības skaistuma, tad, kļūstot nepacietīgam, prasošam un bargam, viņš parādīs tikai savu vājumu. Klasē valdošais gars pamudinās arī citus skolniekus tiekties pēc tā paša mērķa, tā dažādos veidos cenšoties pēc virskundzības. Ja skolotājs ar Kristus žēlastību savalda sevi un neatlaidīgi un pacietīgi ievēro noteiktās līnijas, viņš nemierīgos nomierinās, saglabās cieņu un iemantos cieņu arī no skolnieku puses. Tad, kad izdevies atjaunot kārtību, esiet laipni, uzmanīgi un pretimnākoši.

Var gadīties, ka sacelšanās atkal un atkal atkārtosies, tomēr nerīkojieties pārsteidzīgi. Nerunājiet skarbi ar vainīgo un nepadariet dvēseli mazdūšīgu, kura cīnās ar tumsas spēkiem. Esiet mierīgi, bet lai jūsu sirdslūgšana traucas pēc palīdzības pie Dieva. Eņģeļi nostāsies jums blakus un palīdzēs pacelt karogu pret ienaidnieku. Tā vainīgā atgrūšanas vietā varbūt spēsit mantot attiecīgo dvēseli Kristum. / E.G.V. 1892. dec./

Kādam jābūt skolotājam

Skolotājam jāsaprot, ka, lai arī kādas būtu grūtības, viņiem tās jāpārvar Kristus garā.

Cīņas garam nestājieties pretī ar cīņas garu. Jums nāksies sastapties ar ietiepību, kūtrumu, stūrgalvību un vieglprātību, tomēr visos apstākļos parādiet laipnību un mīlestību un pacietīgi, sevi savaldot, centieties panākt, lai skolnieki pieķertos jums. Ļaujiet viņiem saprast, ka jūs ļoti vēlaties darīt viņiem tikai labu. Rādiet, ka jūs saviem audzēkņiem uzticaties. Tāpat apmeklējiet viņus viņu mājās, kā arī ielūdziet viņus savās mājās. Tam, ka jūs viņus mīlat, jākļūst redzamam ne tikai vārdos, bet arī darbos un patiesībā.

Skolotājam nav jāuzstāda sevišķas prasības viņu cienīt, jo vienīgais ceļš skolnieku cieņas iegūšanai ir kristīga izturēšanās, kas izpaužas laipnībā un kristīgā pieklājībā. Skolotājam jāaudzina skolnieki tā, kā Kristus audzināja savus mācekļus, atstājot tādu iespaidu, ko laika gaita nespēj izdzēst. Viņa ietekmei jāveido skolnieki pēc dievišķā Parauga. Un, ja viņš tā dara, tikai Mūžība atklās šī darba vērtību. Skolotājam savos skolniekos jāpamodina tikumības izjūtas un jāiedveš vēlēšanās atsaukties dievišķajam aicinājumam.

Savtīgus, īgnus, pavēlnieciskus, brutālus un skarbus cilvēkus, kas neņem vērā citu jūtas, nekad nevajadzētu izraudzīt par skolotājiem. Viņi neizbēgami atstās postošu iespaidu uz saviem skolniekiem, veidodami tos pēc sava rakstura parauga, un ļaunums tādā veidā turpināsies. Tāda rakstura cilvēki centīsies pat ar varu salauzt nepaklausīga zēna gribu. Bet tā izturēties ar grēciniekiem Kristus nav atļāvis. Ar Debesu gudrību, lēnprātību un sirsnīgu pazemību skolotājs var iespaidot gribu un ievadīt to paklausības gultnē. Bet neviens lai neiedomājas, ka skolnieka mīlestību iespējams iegūt ar draudiem. Mums jāatkārto Kristus darba metodes.

Daudzi, kas pilnībā izprot kāda grēka iespaidu citos, nepietiekami novērtē šīs pašas maldīšanās izraisīto ļaunumu sevī. Mums visur jāsastopas ar cilvēkiem, kas nemaz nezina, ka viņiem piemīt tādas rakstura īpašības, kuras katrā ziņā ir jālabo. Citi saskata savas apšaubāmās rakstura īpašības, tomēr, kad viņus norāj, viņi domā, ka tiek pārprasti. Skolotājam Mūžības Gaismā rūpīgi jāpārbauda sava paša sirds, lai klases priekšā varētu stāvēt tāds, kādus tas vēlas redzēt savus skolniekus. Viņam ik dienas jāmācās Kristus skolā, paliekot Kristū, līdzīgi kā zars vienmēr atrodas vīna kokā, lai citiem varētu sniegt to, ko pats saņēmis no Kristus.

Skolotājam, kas savus skolniekus grib pakļaut disciplīnai, vispirms pašam jāpakļaujas Kristus vadībai. Jēzus ir sacījis: „Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tiem būs dzīvības gaisma.”

Saņēmuši dievišķu apgaismojumu, jūs varat strādāt kā Kristus strādāja, jo Viņa gaisma caur jums var apmirdzēt taku ikvienam grēciniekam, ar kuru satiekaties. Vai tiešām jūs mācāt Dieva ceļus? – ir jautājums. Ja esat atgriezts skolotājs, tad spēsit mantot, bet ne aizdzīt; pievilkt, bet ne atgrūst tos, kuru dēļ mira Kristus. Jūs rūpēsities par Kristus ganāmpulka avīm un jēriem un tos sargāsit. Ja tie nomaldītos, nekad viņus nepametīsit bojāejai, bet meklēsit, lai glābtu. Visas Debesis būs gatavas jums palīdzēt šajā cēlajā darbā.

Eņģeļi atbalstīs jūsu pūles atrast atslēgu visnepaklausīgākajai un nelabojamākajai sirdij. Ar Kristus starpniecību saņemsit sevišķu žēlastību un spēku, jo Viņš no savas bezgalīgās pilnības var jums dot visu vajadzīgo. Un tad būsit piemērots kļūt par Dieva līdzstrādnieku, jo vienots ar Kristu, pūloties glābt pazudušo, jūsu mīlestības darba rezultāti būs redzami ne tikai šinī dzīvē, bet arī visā mūžībā. / E.G.V. 1893.g. janvāris/