Liecības sabatskolas darbam

Sadarbība ar Kristu

Sabatskolas skolotājam jābūt strādniekam, kas sastrādā ar Dievu, kas sadarbojas ar Kristu. Neapmierinieties ar nedzīvu, formālu reliģiju. Dvēseļu mantošanai vajadzētu būt Sabatskolas darba mērķim. Var būt nevainojama kārtība darbā, pat visas vēlamās spējas, bet, ja bērni un jaunieši netiek pievesti Kristum, tad formālās reliģijas iespaidā tās kļūst arvien vairāk un vairāk nepieejamas un neietekmējamas. Klauvējot pie cilvēku sirdīm, kuriem vajadzīga palīdzība, skolotājam nav jāstrādā vienam. Ja skolnieki atsaucas Gara aicinājumam un atver savas sirdsdurvis, ka Jēzus tur var ieiet, tad Viņš savukārt atvērs tiem saprātu, ka viņi spēs aptvert Dieva lietas. Skolotāja darbs ir vienkāršs, bet, ja to veic Jēzus Garā, tad Dieva Gara līdzdarbība tam piešķirs dziļumu un spēku.

Sabatskolā vajadzīgs daudz personīga darba. Bet šī darba veida nepieciešamība nav pietiekoši atzīta un novērtēta. Ar sirdi, kura pilna pateicības par dvēselei dāvāto Dieva mīlestību, skolotājam saudzējošā nopietnībā vajadzētu strādāt savu skolnieku atgriešanas labā.

Kādu pierādījumu varam dot pasaulei, ka Sabatskolas darbs nav tukša un nevajadzīga forma? Par to spriedīs pēc darba augļiem, to vērtēs pēc skolnieku rakstura un viņu darba. Mūsu Sabatskolās kristīgiem jauniešiem jāuztic atbildīgi uzdevumi, lai viņi varētu attīstīt savas spējas, ar to iegūstot garīgu rūdījumu. Jauniešiem, vispirms paši nodevušies Dievam un ieguvuši pirmos personīgos piedzīvojumus, māciet palīdzēt citiem. Šis darbs prasīs viņu spēku vingrināšanu, kā arī mācīs viņus plānot un kā piepildīt šos plānus dzīvē par labu viņu biedriem. Viņiem vajadzīgs meklēt cilvēku sabiedrību, kam vajadzīga palīdzība, nevis lai piedalītos ģeķīgās, neapdomīgās sarunās, bet gan pārstāvētu kristīgu raksturu un būtu Dieva līdzstrādnieki, mantojot tos, kas sevi nav atdevuši Dievam.

Pētot Rakstus, nesavtīgi interesējoties par citiem un darot to, kas patīkams Pestītājam, jūs pieaugsit žēlastībā un mūsu Kunga un Pestītāja atzīšanā. Katram skolotājam, kā arī skolniekam, sev jājautā: „Ko lai es daru, ko varētu uzskatīt par labu pakalpojumu tam, Kurš nomira, lai es varētu dzīvot?” Un Kungs atbildēs: „Meklējiet un glābiet tos, kas ir pazuduši.” Tātad – jums jāstrādā līdzīgi tam, kā Kristus strādāja, proti: pacietīgi, ar interesi un stipru apņēmību, ka nezaudēsit drosmi, jo strādājat šim laikam un Mūžībai, ticot, ka Jēzus daudz var darīt ar cilvēcīgo spēju starpniecību, kas pilnībā nodotas kalpošanai Viņam. Kādu vēl augstāku priekštiesību varam vēlēties, proti - strādāt kopā ar Dievu, vispilnīgākā veidā izmantojot mums uzticētos spēkus, lai tieši šis darbs tiktu padarīts?

Ja jaunietis un jauniete uzturēs skaidru prātu un mācīsies bīties Dievu un nodoties Viņam, viņi ļaus savai gaismai spīdēt uz citiem, un draudze izjutīs dzīvinošu spēku. Būtu labi, ja iekārtotu kādu stundu Bībeles pētīšanai, un jaunieši, kā atgrieztie, tā neatgrieztie, sapulcējušies kopīgi lūgtu Dievu un savstarpēji attīstītu savus piedzīvojumus. Jauniešiem jādod izdevība izteikt savas izjūtas. Sākumam būtu vēlams izraudzīt saprātīgu vadītāju, kas pats maz runātu, bet mācētu iedrošināt un atbalstīt citus, sacīdams arī vienu otru vārdu, kas palīdzētu un stiprinātu jaunatni viņu pirmajos reliģiskajos piedzīvojumos. Vēlāk, uzkrājoties nelielai pieredzei, vadību lai uzņemas kāds no viņu pašu vidus un pēc tam atkal kāds cits, lai tādā veidā viņi uzaug par darbiniekiem, kurus Dievs varētu atzīt par labiem.

Neesam pildījuši savu pienākumu

Pūloties palīdzēt jauniešiem, mēs diemžēl nožēlojamā kārtā neesam izpildījuši savu pienākumu. Mums ir liela Gaisma, bet trūkst enerģijas un nopietnības un garīga degsme, kas atbilstu tām priekštiesībām, kuras baudām. Mums jāpaceļas pāri šai mūs paņemošai aukstajai neticības atmosfērai un jātuvojas Dievam, lai Viņš varētu nākt tuvāk mums. Mums jāpamāca jaunieši, lai viņi zinātu, kā strādāt dvēseļu glābšanas labā. Un, sagatavojot viņus šim darbam, arī paši mācīsimies sekmīgāk strādāt, kļūstot par spējīgiem darbarīkiem Dieva rokās mūsu skolnieku atgriešanai. Mūs pilnīgi ir jāpiepilda nopietnam darba garam. Mums jāpieķeras Kristum, prasot vienīgi no Viņa kā spējas strādāt, tā panākumus šajā darbā. Mūsu garīgajam apvārsnim jāpaplašinās, lai pareizi izprastu mūžīgo dzīvi skarošās lietas. Kristus žēlastībai jāmīkstina un jāklusina mūsu sirdis, lai mēs varētu kļūt patiesi citu audzinātāji.

Sabatskolu vadītājiem un skolotājiem vajadzētu jautāt: „Vai es ticu Dieva Vārdam? Vai es nododos Viņam, kurš Sevi nodeva manā vietā, izciešot briesmīgās nāves mokas pie krusta, lai es neietu bojā, bet varētu iegūt mūžīgu dzīvību? Vai ticu, ka Jēzus velk pie Sevis ap mani esošās dvēseles, pat tās, kuras turpina palikt ienaidnieka stāvoklī un neatsaucas Viņa aicinošajai varai?” Un tad, atzīdami savu vainu, sacīsim: „Kungs, es iešu ar visu sava iespaida spēku, es iešu pie Tevis! Es uzticēšos Tev un tikai Tev, lai Tu ar Svētā Gara Spēku skartu un pārveidotu manu sirdi!” /E.G.W. 1892.g. janvāris/

Sabatskolas darba mērķis

Kristīgie skolotāji un skolnieki ir atbildīgi par žēlastībā piešķirtajām priekšrocībām, jo viņi ir Dieva līdzstrādnieki, nododot izšķirīgu liecību par Dieva glābjošo žēlastību kā Debesu, tā Zemes iedzīvotāju priekšā. Dieva strādnieku prasme sekmīgi strādāt un viņu iespaids būs proporcionāls tikumiskajam līmenim un tīrībai. Patiesie kristīgie skolotāji izpratīs Sabatskolas mācību lielo nozīmi, viņu prāti atvērsies Evaņģēlija Vēsts uzņemšanai.

Viņi liks savai gaismai spīdēt pāri cilvēkiem, kuriem nemaz nav interesējuši dārgie patiesība stari. Sirdsdurvīm jābūt atvērtām uzņemt Gaismu, kas spīd no Dieva Vārda. Viens pats kristīgs skolnieks, pieņemdams Dieva Vārdu, var kļūt par svētību citiem savas skolas biedriem. Pacietīgi, laipni un saistoši runājot par iegūtajām atziņām ar tiem, kas par dievišķām lietām vēl nekad nav interesējušies, savu mācību izsakot vienkāršos, skaidros vārdos, var būt citiem par svētību. Protams, šis darba veids prasīs gudrību no augšienes, lai spētu smalkjūtīgi tuvoties tiem, kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga, un vadīt viņus pie Kristus, kas spēj apmierināt visas dvēseles vajadzības…

Jaunietim atgriežoties, neatstājiet viņu bezdarbībā, dodiet viņam iespēju strādāt Kunga Vīnakalnā. Nodarbiniet viņu atbilstoši viņa spējām. Sadarbosimies ar Kungu visās jomās un izlietosim visas iespējas, lai skolā esošos spēkus attīstītu derīgus kalpošanai. Zemes iedzīvotāji pulcējas zem savu divu vadoņu karogiem. Kā Kristus – Dzīvības Lielkungs, tā arī sātans – tumsības lielkungs, skubina vīrus un sievas, jauniešus un bērnus kalpot katram no viņiem. Kristīgā skolotāja un skolnieka uzdevums – nopietni un dedzīgi pūlēties, lai Kristus rindas pastāvīgi pieaugtu, aicinot katru dvēseli nostāties zem asinīm slacinātā Lielkunga – Imanuēla karoga.

Izvairieties no strīdiem

Sabatskolā jāpasniedz mācības, kas apgaismotu sirds un prāta kambarus. Lai šo uzdevumu veiktu, skolotājiem jāatrodas zem Svētā Gara iespaida tā, ka viss savtīgums varētu tikt noslāpēts un neatskanētu neviens pārsteidzīgs vārds un nekas netiktu darīts neapdomīgi, bet gan atklātos Dieva žēlastība, kas apvienotos ar cilvēcīgajām pūlēm, glābjot dvēseles. Tam vajadzētu būt Sabatskolas lielajam mērķim. Sabatskolu nevajadzētu padarīt par strīdēšanās vietu. Šī nav tā vieta, kur jāatklājas uzskatu dažādībām. Sargiet skolu no šāda veida izpausmēm, saglabājiet saskaņu! Ja izsaka domas, kuras skolas locekļi apšauba, tad lai nepamostas cīņas gars ar tam sekojošiem strīdiem un diskusijām.

Sabatskolai vajadzētu būt vietai, kur tiek meklēti Dārgakmeņi un kur šos dārgumus atbrīvo no tos apņemošajiem maldiem un ieliek īstajā vietā Evaņģēlija ietvarā. Jau tagad Dieva bērniem jāsniedz dārgās un brīnišķās Patiesības, kas ilgi bijušas apslēptas skatam.

Mūsu skolās jāpēta, ko Bībele māca par Kristus taisnību un taisnošanu ticībā, lai jaunieši un bērni varētu saprast šos svarīgos jautājumus un skolotāji ar saviem audzēkņiem zinātu pestīšanas ceļu. Ar Pestīšanas plānu saistītie svētie un mūžīgie pamatlikumi ilgu laiku bija apslēpti skatam, bet tiem ir jāatdod to vieta Pestīšanas plānā un jāļauj mirdzēt visā debešķīgajā gaismā, caurstrāvojot morālo tumsu, kas ietin pasauli.

Jauniešiem vajadzētu ņemt vērā Salamana vārdus: „Paļaujies uz Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību.” Viņiem vajadzētu, staigājot Kunga priekšā, daudz lūgt, ievērojot piesardzību un mieru, kā arī pastāvīgi izjūtot savu atkarību no Viņa un tanī pat laikā izlietojot visus savus spēkus, izmantojot visas iespējas un paļaujoties uz to, ko Kungs ar viņiem dotajām spējām var darīt. Katram vajadzētu jautāt: „Vai šis ir Kunga ceļš?”

Kas ir patiesi gudri, to raksturo attiecīgā cilvēka pazemība, un tāds, lai viņa arī būtu nezin kādi sasniegumi, nekļūs ne lielīgs, nedz pašpaļāvīgs.

Kalpošana visu dzīves laiku

Kungs aicina vīrus un sieva sagatavoties, lai visu dzīves laiku nopietni strādātu Sabatskolas darbā. Piepūle tikai atsevišķos gadījumos nedos daudz labuma un neizveidos jūs par sekmīgiem strādniekiem Dieva darbā. Pacietīgi un nepārtraukti turpinot darīt savu labdarību, varēsit kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Jums jau šodien sevi jāuzskata par Dieva kalpiem. Tādēļ esiet uzticīgi savam pienākumam tieši šodien un sargieties, ka jūsu kājas neietu līkloču ceļus, lai jūsu nepareizā rīcība klibojot nenomaldinātu no godīguma takas.

Kungs vēlas Sabatskolas darbā tādus kalpotājus, kas var kalpot no visas sirds un kas vingrinoties pavairo savas spējas un uzlabo tās, kas jau iegūtas. Kungs Savā draudzē vēlas redzēt darbīgus kristiešu, jo strādniekam ir mazāk kārdinājumu, nekā tam, kuram darba maz. Un, kam ir patiesa ticība Kristū, tie arī kļūs par Dieva līdzstrādniekiem, viņus vadīs Viņa Gars. Tāda mīlestība tiks šķīstīta, kaislības savaldītas, un viņu dzīvē parādīsies vērtīgi augļi Dievam par godu. Tie, kas patiesi tic Kristum, saņemto Gaismu atstaros tālāk. Kas atrodas dzīvā savienībā ar Taisnības sauli, tam Dieva Vārdā atklāsies arvienu jauna Gaisma.

Lai neviens nedomā, ka vairs nav iespējams atklāt jaunas Patiesības atziņas. Uzticīgs un Dievu lūdzošs Patiesības meklētājs atradīs dārgus Gaismas starus, kas no jauna atspīdēs no Dieva Vārda. Vēl ir izkaisīti daudz dārgakmeņu, kuri jāsavāc un kam jākļūst par Dieva atlikušo ļaužu īpašumu. Tomēr Gaisma netiek dota, lai būtu vienīgi draudzes stiprums, bet arī tādēļ, lai to izplatītu pār tumšā esošajiem. Dieva ļaudīm jāpasludina Tā Likumi, kas viņus aicinājis no tumsības Savā brīnišķīgajā Gaismā. Par Saviem ļaudīm Kristus sacīja: „ Jūs esat pasaules Gaisma!” Tātad gaismas uzdevums ir spīdēt un apgaismot tumsu.

Ak, kaut skolotāji un skolnieki būtu tādi, kādus Kungs tos vēlas redzēt, atdodot pat Savu dzīvību, lai viņi varētu kļūt par Dieva dēliem un meitām un iemantotu nemirstīgās Godības vainagu! /„Sabatskolas Darbinieks” 1892.g. februāris, marts/

Skolotāju un skolnieku galvenais darbs sabatskolās

Katram skolotājam Sabatskolā vajadzētu būt Kristus sekotājam, un, kas nav iezīmējušies kā Kristus mācekļi, pierādot ar ticības apliecībai atbilstošu dzīvi, ka viņi ir kristieši, tos nevajadzētu aicināt par skolotājiem Sabatskolā, jo viņiem vēl nepieciešams, lai kāds tiem vispirms iemācītu mīlestības un dievbijības galvenos pamatlikumus. Kristus saka: „Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Un kāda būtu vērtība tāda skolotāja pamācībām, kas pats no personīgiem piedzīvojumiem neko nezina par Kristus Spēku? Ļoti nepareizi būtu uzticēt šādam cilvēkam klases vadīšanu, un vēl sliktāk – pakļaut klasi tāda skolotāja iespaidam, kas pat ar savu apģērbu un izturēšanos aizliedz Pestītāju, kuram sakās kalpojam.

Kas ir pasniedzēji Sabatskolā, to sirdīm jābūt Dieva Patiesības sasildītām un stiprinātām. Tiem jābūt cilvēkiem, kas nav tikai klausītāji, bet arī Vārda darītāji. Viņiem jāsaņem Dzīvības Spēks no Kristus, līdzīgi kā zari saņem dzīvību dodošo spēku no vīnogulāja. Uz viņiem jākrīt debesu žēlastības rasai, lai viņu sirdis kļūtu līdzīgas dārgiem stādiem, kuru pumpuri plaukst, atveras un izplata patīkamu aromātu. Skolotājiem jābūt uzticīgiem Dieva Vārda pētītājiem un vienmēr jāatklājas, ka viņi ik dienas ir mācījušies Kristus skolā un ir spējīgi pasniegt citiem Gaismu, kuru paši saņēmuši no lielā Skolotāja, no tā, kas pats ir pasaules Gaisma.

Skolotājiem jāizjūt sava atbildība un jāizmanto katra izdevība uzlabot savas spējas, lai to kalpošana kļūtu iespējami vispilnīgākā un tās iznākums būtu dvēseļu izglābšana. Kā skolotājiem, tā skolniekiem jāatmostas un neatlaidīgi jāpēta Dieva Vārds. Viņiem daudz laika vajadzētu pavadīt ciešā savienībā ar Dievu, jo tad sīkām kārdināšanām pār tiem nebūs varas, un, turklāt, tie spēs sekmīgi pretoties kūtrumam un vienaldzībai. Kas sevi sauc par kristīgiem strādniekiem, tie nevar atļauties nekādai dīkdienībai vai savu gribu apmierināšanai.

Patiesību vajadzētu izpētīt vienu punktu pēc otra, jo Dieva patiesībai nav robežu. Kā skolotājiem, tā skolniekiem izjust visdziļāko interesi, to pētot, lai izzinātu, ko Dievs ir gribējis sacīt. Jau gadiem ilgi Dieva balss mums saka: „Pamodiniet interesi, pētiet un iztirzājiet, studējiet katru patiesības punktu, lai uzzinātu, kas ir Patiesība un kā to atšķirt no maldiem!” Skolniekam personīgi jāpēta un jāiepazīstas ar Dieva Patiesības dziļumiem, un dariet šo darbu Kristus garā. Šajā ziņā skolniekus nekādā gadījumā neierobežojiet.

Rakstu pētīšanā vajadzīga liela pazemība un satriekta, salauzta sirds, kas dedzīgi vēlas atrast Dievu. Kas Patiesību meklēs pazemīgā garā, tiem viņu pētījumos palīdzēs Debesu eņģeļi.

Kungs pamodinās cilvēkus, kas Patiesības Vēsti nesīs cilvēcei Viņa ļaudīm. Ja tie, kas ieņem atbildīgas vietas, neies uz priekšu kā Dieva aizgādība paver ceļu un nenesīs šim laikam piemērotu Vēsti, tad brīdinājuma vārdi tiks doti citiem, kuri būs uzticīgi šim uzdevumam. Lai izpildītu pavēli: „Sauc pilnā kaklā un netaupi!”- tika izraudzīti pat gados jauni kristieši.

Jācenšas kopt mīlestību pieņemošu garu

Dievs aicina tos, kas ieņem atbildīgas vietas Sabatskolas darbā, nolikt visu pašpaļāvību, sevis izcelšanu un lepošanos ar saviem uzskatiem. Ja nāk kāda vēsts, kuru nesaprotat, tad vismaz papūlieties uzklausīt tās sniegtos pierādījumus, salīdziniet Rakstu vietas ar Rakstu vietām, lai uzzinātu, vai tā ir pamatota vai arī nav Dieva vārdā. Ja domājat, ka ieņemtajai nostājai nav pamatojuma Dieva vārdā un ka jūsu viedoklis nav apstrīdams, tad uzrādiet no savas puses stiprus pierādījumus, jo jūsu viedoklis, kaut vai saduroties ar maldiem, netiks satricināts. Nav nekāds tikums, nedz arī vīrišķība pastāvīgi cīnīties tumsā, aizverot acis, lai neredzētu un ausis, lai nedzirdētu, kā arī nocietināt sirdi neziņā un neticībā, lai nevajadzētu pazemoties un atzīt, ka par dažiem Patiesības punktiem esat saņēmuši Gaismu.

Atturēšanās no Patiesības pētīšanas nav saskaņošanās ar Pestītāja pavēli: „Meklējiet Rakstos!” Vai tad tā ir apslēptās mantas meklēšana, ja kāda cita cilvēka pūļu rezultātus nosauc par blēņām, nevēloties rūpīgi pārbaudīt un saskatīt, vai nosodīto un atmesto domu kopojumā neslēpjas vērtīgi Patiesības dārgumi? Vai tie, kuriem gandrīz viss vēl ir jāmācās, turpinās atturēties no visām sapulcēm, kur ir iespējams izpētīt Vēstis, kas tiek pasniegtas tikai tāpēc vien, ka pēc viņu domām Patiesības skolotāju uzskati varbūt nesaskan ar ieskatiem, kurus viņi paši stādās priekšā kā patiesību? Tā jūdi izturējās Kristus dienās, un mēs tiekam brīdināti nedarīt tāpat, izvēloties Gaismas vietā tumsu, jo, esot prom no Gaismas Avota, viņi vadījās no savām cietajām un neticīgajām sirdīm. Neviens no tiem, kas iedomājas, ka visu to jau zina, nav ne par vecu, ne par gudru, lai mācītos no visvienkāršākā un zemākā dzīvā Dieva Vēstneša. / „Sabatskolas darbinieks” 1892.g. jūnijs/

Ko nozīmē būt Dieva līdzstrādniekam?

„Jaunākos vīriešus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretī, paliek kaunā, nevarēdams par mums neko ļaunu sacīt.”

Ja trūkst no sirds nākošas dievbijības, ja savienība ar Dievu netiek uzturēta ik dienas, tad skolotāja vārdi Sabatskolā būs sausi un garlaicīgi, nespējot aizsniegt skolnieku sirdis. Būt Dieva līdzstrādniekam nozīmē daudz vairāk kā tikai iešana Sabatskolā vai piedalīšanās draudzes sapulcēs un citu mācīšanas darbā, vai arī liecības sniegšana atklātās sapulcēs. Būt Dieva līdzstrādniekam nozīmē: stipri un no visas sirds ilgoties glābt grēkā kritušos cilvēkus, kuru dēļ tāpat mira Kristus. Tas nozīmē, ka ir pildīts ar rūpēm par darbu, pastāvīgi plānojot un domājot, kā savas pamācības padarīt interesantākas un atklājot veidus, kā izlietot visus sev uzticētos spēkus, strādājot tajos virzienos, kādos Kristus strādā, lai dvēseles varētu mantot Viņa darbam un piesaistīt Viņam ar Viņa bezgalīgās mīlestības saitēm.

Dieva līdzstrādnieki nevēlas izvairīties no svētiem pienākumiem, Kristus dēļ tie pat labprāt panes grūtības, trūkumu un negodu. Viņi ir gatavi piedzīvot arī atraidīšanu, kaut to panest nemaz nav tik viegli un cilvēcīgajam lepnumam pat pazemojoši. Tomēr Dieva līdzstrādnieks atcerēsies, ka arī Jēzus panesa ļaunu, apvainojumus, atstumšanu un beidzot nāvi, lai glābtu pazudušos. Katra dažādo pļaujas laiku, ko parasti izlietotu mazsvarīgākām lietām, tagad jāizlieto Rakstu pētīšanai, lai zinātu, kā gūt panākumus nozīmētajā darbā. Šis darbs prasa daudz lūgšanu un nopietnu pārdomu, kā izlietot katru spēju un kā ietekmīgāk uz priekšu virzīt Dieva darbu.

Jūs esat Dieva kalpi, kas sūtīti uzcelt Dieva valstību virs zemes, un jums katram jādara sava daļa dvēseļu glābšanā, par kurām Kristus tāpat samaksāja ar Savām Asinīm. Vai tad tā ir maza lieta, ja Sabatskolā māca no sirds nesagatavojoties šim svarīgajam darbam? Daudzi, kas uzņemas kādas klases mācīšanas darbu, maz par to interesējas, turklāt ar savām nesvētajām pūlēm sabojā svēto darbu.

Nepieciešami piedzīvojumi

Skolotāji un darbinieki katrā Sabatskolas nozarojumā! Es griežos pie jums, bīstoties Dievu, un saku, ja jums nebūs dzīvas savienības ar Dievu, ja jūs bieži neatradīsieties nopietnās, dedzīgās lūgšanās Viņa priekšā, jūs nebūsiet spējīgi veikt savu darbu ar Debesu gudrību un mantot dvēseles Kristum. Dieva strādniekiem jābūt apģērbtiem ar pazemību kā ar apģērbu. Pazemīgu strādnieku, kam mācību pieņemošs gars un godbijīga mīlestība uz Patiesību un taisnību, Dievs atzīs un svētīs, lai arī kur tas neatrastos. Un, ja jūs tie esat, tad jūs rūpēsieties par saviem skolniekiem, sevišķā kārtā strādājot viņu glābšanas labad. Tad jūs nostāsieties viņiem blakus mīlošā līdzjūtībā, apmeklēsiet viņus viņu mājās un, sarunājoties ar tiem par viņu piedzīvojumiem Dieva lietās, noskaidrosiet viņu patieso stāvokli, un jūs nesīsiet viņus uz savām ticības rokām pie Dieva Troņa.

Norāšana, raizēšanās un sūdzēšanās par skolniekiem, ka tie ir nemierīgi, nerātni un ļauni, nedos nekādu labumu. Atcerieties, ka jums jābūt pacietīgiem Dieva līdzstrādniekiem, ka visas Debesis interesējas par darbu, kuru darāt, un ka katra Dieva darba daļa prasa pūles un dvēseles mokas. „Esiet stipri vīri!” Jautājiet savam Kungam, kas pakļāvās pazemojumiem un panesa pat krusta nāvi, ko Viņš vēlētos, lai jūs darītu. Darbā ielieciet visus jums uzticētos podus, tā atdodot tos mijējiem. Kristus žēlastības spēkā spēsiet paveikt brīnišķīgu darbu priekš Viņa. Dievišķo avotu bagātības nodotas jūsu rīcībā, un ar lūgšanu palīdzību un ticību varat satvert Dieva apsolījumus un izlietot tos savām vajadzībām. Svētījiet sevi un visu, kas jums ir, kalpošanai Viņam, kurš jūs ir mīlējis un atdevis Sevi jūsu vietā. Jēzus saka: „Ar to

Mans Tēvs ir pagodināts, ka jūs nesat daudz augļu un kļūstat Mani mācekļi.” Šī patiesība Sabatskolas darbu skar tikpat cieši kā sludinātāju darbu. Tā ir zelta izdevība sēt dārgo Sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus mūžībai. Tagad jau varat būt dzīvības smarža uz dzīvību, jo jūs varat līdzdalīt citiem Patiesību, ko paši esat ieguvuši dziļos piedzīvojumos, un tā būs dzīvību dodošs spēks, kas ietekmēs sirdis un vilks tās tuvāk Jēzum. Kad Jēzus velk cilvēkus pie sevis un Viņa līdzstrādnieki sadarbojas ar Viņu, tad tiešām cietām jābūt tām sirdīm, kas neļaujas iespaidoties un nepakļaujas Viņa dievišķās mīlestības varai. / E. G.V. 1892. jūl./