Dari to zināmu pasaulei

Sešpadsmit krīzes gadi

“Dodu jums savu goda vārdu,” sludinātājs A. G. Danielss vēlreiz teica santehniķiem, apmetējiem un kokmateriālu pārdevējiem. “Kad maijā no mūsu Ģenerālkonferences Savienotajās Valstīs saņemsim čeku, mēs tūlīt jums samaksāsim.”

Danielss maz nojauta par pārbaudījumu un uzvaru, ar kuru bija saistīti šie vārdi.¹

Bija 1899. gada pavasaris. Pirms pieciem gadiem virkne acīmredzamu brīnumu iedrošināja Austrālijas ticīgos izveidot koledžu, kas tā laika vajadzībām sagatavotu aizokeāna misionārus tikpat nopietni, kā jau bija sākts darīt Amerikā. 1894. gada janvārī, kad misis Vaita Midlbraitonas nometnē uzstājās ar šo ideju, klātesošajiem tā šķita nerealizējama un pat muļķīga. Kā gan 1000 cilvēkiem iespējams uzcelt un apkalpot koledžu? Bez tam tobrīd Austrālijā, tāpat kā Amerikā, bija ekonomiskā krīze.

Elena Vaita neatlaidās, un brāļi negribīgi viņai sekoja.

Drīz tika izraudzīts 1450 akru (587 ha) liels zemes gabals par pasakainu cenu — 3 dolāri par akru. Bet likās, ka nepietiks arī ar 4500 dolāriem. Valdības eksperts pateica, ka augsne esot skāba, mitra un smilšaina. “Ja kāds bandikuts (Austrālijas somainā žurka, apmēram truša lielumā — tulk. piez.) mēģinātu pāriet šo vietu,” viņš piebilda, “tam būtu jāņem līdzi sev pusdienas.”

Taču atklāsmēs Elena Vaita uzzināja, ka Dievs šo zemes gabalu vēlas padarīt par neticami auglīgu. 1894. gada 24. maijā brāļi devās to apskatīt. Viņi tur atrada ļoti daudz eikaliptu, kas varētu noderēt celtniecībai. Nākamajā rītā, kad viņi ar neparastu dedzību meklēja Dieva vadību, sludinātājs Stīvens Makalafs, kas slimoja ar tuberkulozi un bija tuvu nāvei, sajuta drebuļus pārejam visu ķermeni un tika pilnīgi dziedināts. Šis notikums atstāja dziļu iespaidu uz lūdzēju pulciņu.

Vēl joprojām šaubas nezuda, un vēl joprojām Elena Vaita lūdza brāļus uzticēties Dievam un pirkt zemi. Kaut kā viņiem izdevās nokārtot pāris maksājumus. 1895. gada janvārī no Āfrikas ieradās daži dimantiem bagātās Veselsu ģimenes locekļi (kurus iepazinām 23. nodaļā) un juta pamudinājumu ziedot 5000 dolāru. 6. martā ar saujiņu skolēnu tika atvērts kaut kas līdzīgs sagatavošanās koledžai. Jūlijā, lai parādītu savu ticību pasākuma veiksmei, māsa Vaita nopirka 66 (27 ha) no 1450 akriem un sāka būvēt “Sunnyside” (“Saulgozi”) — māju sev un saviem palīgiem.

Taču mācību gada beigās, oktobrī vai novembrī, kad Austrālijā ir pavasaris, plāni gandrīz izjuka. Visu vainagoja neveiksme, kad viņu advokāts tiesas prāvā nevajadzīgi zaudēja šokējošo summu 2000 dolāru apmērā.

Nākamā gada jūlijā Elena Vaita sapnī saņēma jaunus argumentus, ko darīt zināmus brāļiem un pierunāja tos atsākt celtniecību. Gan pusaudži, gan vecāki ļaudis gāza kokus un zāģēja tos dēļos, nosusināja purvus un iestādīja tur birzi. Viņi strādāja līdz vēlam vakaram, kad daži turēja sveces, lai citi varētu sist naglas.

1897. gada sākumā, kad tika pabeigta meiteņu kopmītne un daudz bija padarīts arī ēdnīcas celšanā, bija izbeigusies visa nauda, un Elena Vaita aicināja brīvprātīgos, kas būtu ar mieru strādāt par velti. Tādi pieteicās trīsdesmit. Ieplānotajā laikā, 1897. gada aprīlī, Eivondeilas Kristiešu darbinieku skola tika atvērta. Tajā bija četri skolotāji un desmit skolēni. Audzēkņu skaits strauji auga. Radās vajadzība pēc dievnama ēkas, kurā noturēt sabata dievkalpojumus. Biznesmeņi, kas nebija adventisti, ziedoja papildlīdzekļus, arī strādnieki veltīja daļu sava laika, un nams drīz tika uzcelts.

1899. gadā audzēkņu skaits bija pieaudzis līdz simtam, un tagad kompleksā vajadzēja jau vairāk ēku. Bet līdzekļi atkal bija izlietoti.

Austrālāzijas misijas lauka prezidents A. G. Danielss bija atbildīgs par kolektes savākšanu. Ar māsas Vaitas iedrošinājumu viņš lūdza Ģenerālkonferenci Betlkrīkā segt katru Austrālijā izdoto dolāru, un vadītāji Amerikā piekrita. No jauna saņēmušies, Austrālijas adventisti atdeva pat pēdējo grasi un apsolījās dot vēl vairāk. Viņi par katru cenu vēlējās, lai jaunatne saņemtu kristīgu izglītību.

Draudzes locekļu finansiālajām iespējām izsīkstot, bija pienācis brīdis, kad sludinātājs Danielss lūdza santehniķus, apmetējus un kokmateriālu pārdevējus sniegt nepieciešamo palīdzību un strādāt uz parāda, solīdams visu samaksāt maijā, kad Ģenerālkonference atsūtīs savu dāsno čeku.

Otrdien, 1899. gada otrajā maijā, tika saņemta aploksne ar sūtītāja adresi “Septītās dienas adventistu Ģenerālkonference, Betlkrīka, Mičigana.” Ar kādu nepacietību tā tika atvērta!

Un ar kādām šausmām bija jākonstatē, ka tur nav naudas!

Danielss bija šokēts. Viņš izlasīja, ka Amerikas brāļiem sakarā ar ieilgušo ekonomikas krīzi radušās daudzas pašmāju vajadzības. Viņi bija pārliecināti, ka Austrālijas ticīgie sapratīs. Zinādami, ka Austrālijā tobrīd ir liels sausums, viņi kā praktisku padomu ieteica celtniecības plānus atlikt uz labākiem laikiem.

Ziņai strauji izplatoties, viens otrs droši vien atcerējās lietas, kas jau laimīgā kārtā bija piedotas vai aizmirstas, proti, ka šī nav pirmā reize, kad Amerikas vadība ir atteikusies palīdzēt grūtā brīdī. 1894. gadā, kad ļoti bija vajadzīga nauda 1450 akru zemes pirkšanai, Elena Vaita tā Kunga vārdā lūdza S. N. Hāskelu atrast sponsorus Kalifornijā. Viņš atsaucās, galvojumos savācot 10 000 dolāru, taču, kad tika saņemti pirmie (un vienīgie) 1000 dolāri, rietumkrasta administrators bez jebkāda ļauna nodoma, taču arī nedomādams par Austrāliju, izmantoja tos pavisam reālām Kalifornijas konferences vajadzībām.²

Uz šādu rīcību māsa Vaita atbildēja ar nopietnu vēstuli, un administrators centās vērst visu par labu.

Taču, ja vadība Savienotajās Valstīs, pilnībā neizprazdama tālā misijas lauka vajadzības, atstāja Austrāliju nelaimē, Dievs tomēr viņus nepameta. 1895. gadā Viņš iedvesmoja Veselsu ģimeni sniegt palīdzību, bet 1899. gadā lika notikt brīnumiem, tā palīdzēdams sludinātājam Danielsam.

Pēc tam, kad nauda netika saņemta, Danielss visu nakti pavadīja lūgšanās eikaliptu mežā. Viņš lūdza, kamēr debesis kļuva gaišas rīta blāzmā, un pār viņu nāca pārliecība, kādu reiz agri no rīta bija saņēmis Hīrāms Edsons — ka lūgšana tiks uzklausīta un Dievs problēmu atrisinās.

Astoņos no rīta Danielss paļāvīgi devās ceļā uz Sidneju, Melburnu un Adelaidu, lai saņemtu naudu, jo bija pārliecināts, ka Dievs viņam to ir sagādājis.

Tikko viņš bija projām, no Jaunzēlandes pienāca telegramma ar jautājumu, vai skolai nebūtu vajadzīgi 2500 dolāri!

Nākamo divu nedēļu laikā Danielss piedzīvoja veselu virkni uzklausītu lūgšanu. Piemēram, ceturtdienas rītā viņu spēcīgi iespaidoja Dan. 6:16 uzrakstītie vārdi: “Tas [Dievs] lai tevi izglābj!” Tad viņš lappuses malā uzrakstīja: “04. 05. 99, 7:30 no rīta.” Pulksten četros pēcpusdienā, kopā ar draugu iedami garām kādai bankai, viņi pamanīja, ka stundu pēc slēgšanas durvis joprojām stāv pavērtas. Viņi iegāja iekšā un bija izbrīnēti, redzot baņķieri un klerkus naudas kaudžu, vekseļu un čeku vidū, bet seifu telpu līdz galam vaļā un neviena neapsargātu.

Baņķieris pacēla acis un nobālēja. “Kā jūs šeit iekļuvāt?” viņš stostījās.

“Durvis bija atvērtas.”

“Nevar būt! Es pats ar savām rokām tās aizbultēju, pagriezu atslēgu un aizkāru ķēdi.” Tad, nopratis, ka šie cilvēki ir saņēmuši pārdabisku palīdzību, baņķieris laipni pavaicāja: “Vai varu jums pakalpot?”

Viņš tik tiešām varēja! Pēc stundas baņķieris smaidīdams iedeva viņiem 300 Austrālijas mārciņas spožās zelta monētās, būdams apmierināts ar to vien, ka vīri ar savu goda vārdu apsolīja to atdot.

Vakarā sludinātājs Danielss blakus Dan. 6:16 uzrakstīja: “Piepildīts 04. 05. 99, 5:00 pēcpusdienā.”

Nauda nāca arī citādos pārsteidzošos veidos, un divu nedēļu laikā visas tūlītējās vajadzības tika apmierinātas. Eivondeila turpināja augt, lai kļūtu par visu, ko Dievs bija ieplānojis: brīnišķīga koledža, simtiem misionāru apmācīšanas bāze un tik sekmīga saimniecība, ka pat speciālisti nāca interesēties par labklājības cēloņiem.

Bet kas tad bija noticis ar Ameriku? Kā tas varēja būt, ka ne tikai vienu, bet pat divas reizes 19. gs. 90. gados turienes vadība jaunu un daudzsološu misijas lauku pameta grūtā brīdī?

Šķiet, atbilde nebūs vienkārša. Nodaļas virsraksts “Sešpadsmit krīzes gadi” (1888–1904) izvirza domu par šīs problēmas iespējamiem apmēriem. Krīzi varētu definēt kā laika sprīdi, kad tiek pieņemti svarīgi lēmumi, kuri ietekmē visus nākotnes notikumus, un kad konfliktā nonākušās puses asi oponē cita citai. 19. gs. deviņdesmitajos gados, kurus mēs aptuveni varētu uzskatīt par kritisko periodu, notika gan lēmumu pieņemšana, gan arī sadursmes starp traģiskajām un godības apņemtajām lietām Septītās dienas adventistu draudzē.

Sāksim ar godības apņemto. Mineapolisā 1888. gadā vairāk nekā jebkad agrāk draudzes vēsturē tika pievērsta uzmanība Jēzum un taisnošanai ticībā. Pamatojoties uz to, Ģenerālkonferences sesijās 1893., 1895. un 1897. gadā, nemaz jau nerunājot par daudzajām nometņu sapulcēm, sludinātājiem un vietējo draudžu atdzimšanu, bija brīži, kad ar sevišķi saviļņojošiem vārdiem tika uzrunāts Evaņģēlija Avots. Tā bija vēsts, kas jādara zināma pasaulei, un, kad aizokeāna misijas staciju darbinieki lasīja ziņojumus “Review” un “General Conference Daily Bulletin” (“Ģenerālkonferences Dienas Biļetens”) slejās, tūkstošiem jūdžu attālumā cilvēku sirdīs ieplūda savāds siltums, un no jauna notika svinīga apņemšanās.

Nevarētu teikt, ka ar šo fenomenu nebūtu saistīti arī Elenas Vaitas meistardarbi — “Laikmetu ilgas”, “Ceļš pie Kristus”, “Kristus kalna svētruna” un “Daba un dzīve līdzībās”.

Kā jau redzējām, šim periodam raksturīgs ir arī izglītības progress. 1891. gadā pirmais valsts mēroga pedagoģiskais institūts uzsāka kristīgo izglītību; drīz arvien vairāk koledžu tika izveidotas laukos, bet 1897. gadā sāka rasties simtiem jaunu draudzes skolu. Jaunu misijas lauku atklāšana un pirmās misijas stacijas nekristīgajās zemēs, tāpat kā otrais lielākais vidējais gada pieaugums (9,8 procenti) desmit gadu laikā, arī ir saistīti ar 19. gs. deviņdesmitajiem gadiem. Atbilstoši tam tika ieviestas dažas administratīva rakstura reformas, par kurām uzzināsim nākamajā nodaļā.

Bet kas tad bija tik slikts? No vienas puses — tiešām nekas! Neviens no plaši pazīstamajiem adventistiem šajā laikā nav ne ielicis bumbu pastkastītē, ne apšaudījis policiju, ne sagūstījis kāda bagāta uzņēmēja mantinieku. Ja neskaitām, ka šur tur, neskatoties uz svētdienas likumu, tika strādāts svētdienās, viņi nenoliedzami bija labi pilsoņi. Tomēr rakstos un vēstulēs, kas vēlāk tika apkopoti “Liecībās sludinātājiem” (“Testimonies to Ministers”), viņu praviete tomēr ir pateikusi dažas ļoti nopietnas lietas.

Šajos rakstos Elena Vaita vairākkārt atklāja Jēzus Kristus cēlo skaistumu un spēcīgā kontrastā arī pierādījumus, ka vadībai, ierindas locekļiem, iestādēm, konferencēm, misijas laukiem un visai draudzei kopumā ir ļoti vajadzīga reforma. Atkal un atkal viņa atgādināja, ka “nevis daži, bet daudzi” (domu akcentējusi viņa pati) ir zaudējuši savu garīgo degsmi un pagriezuši muguru gaismai. Dieva tautā ir notikusi “pārsteidzoša atkrišana”. Draudze ir kļuvusi “vēsa”, jo atdzisusi pirmā mīlestība. Vadītāji Betlkrīkā ir pagriezuši muguru Kungam; arī daudzi draudzes locekļi ir atteikušies no Viņa virsvadības un izvēlējušies baālus. Konferenču prezidenti uzvedas kā viduslaiku bīskapi, un šie principi ir saindējuši arī pašas konferences un ienākuši katrā iestādē. Daži vadītāji bezmaz vai lielās, ka neņem vērā liecības. “Dīvains aklums” ir pārņēmis Ģenerālkonferences prezidentu, jo pat viņš rīkojas pretēji padomiem. Stāvoklis Betlkrīkas izdevniecībā ir kļuvis tik nopietns, ka “Debesis par to ir sašutušas”. Tas Kungs patiesi “cīnās ar savu tautu”, un drīz “satrieks iestādes, kas nosauktas Viņa vārdā”. ³

Tā bija nopietnu apsūdzību virkne. Bet ko tieši viņi darīja nepareizi? “Liecībās sludinātājiem” 441. lappusē ir sniegta atbilde: “Ja jūs sevī uzturat lepnumu, augstprātību, tieksmi uz pārākumu, uzpūtību, nesvētas vēlmes, kurnēšanu, neapmierinātību, rūgtumu, ļaunas valodas, melošanu, krāpšanu un neslavas celšanu, tad jūsu sirdī nemājo vis Kristus, bet gan viss liecina par to, ka jums ir sātana domas un raksturs (..). Jums var būt labi nodomi, labi pamudinājumi, varbūt jūs ar sapratni runājat patiesību, taču jūs nederat Debesu valstībai.”

Pļāpāšana, sūdzēšanās, Dieva apšaubīšana, sabiedriskais stāvoklis pirmajā vietā. Tas arī viss. Viņi rīkojās kā parasti kristieši, taču viņiem bija ar Kristu jāsadarbojas grēku izdeldēšanā, Jēzus skaistuma atstarošanā pasaulei, Dieva rakstura godības atklāšanā sabatā un Viņa žēlastības spēkā jāpārtop par tīriem traukiem Viņa Gara izliešanai pasaulē vēlā lietus laikā.

1888. gadā viņi bija saņēmuši žilbinošu gaismu; kaut kas tāds nebija pieredzēts kopš milleriešu dienām. Liecību vakaros ļaudis ar asarām acīs cits citam apliecināja, ka mīl šo gaismu. “Mūsu sludinātājiem un darbiniekiem vajadzētu saprast, ka cilvēkiem ne tik ļoti vajag vairāk gaismas (..), kā īstenot dzīvē jau esošo gaismu,”  ⁴ brīdināja Elena Vaita. Misis S. M. A. Henrija 1899. gada Ģenerālkonferencē stāvokli analizēja ar citiem vārdiem: “Kā jau vissaldākās lietas, kad tās saskābst, kļūst sevišķi nejaukas, tā sacelties pret vislielāko gaismu nozīmē iekrist visdziļākajā tumsā un ļaunumā. Šai tautai ir bijusi brīnišķīga gaisma.”  ⁵

Mēdz teikt arī, ka, nespēdams kārdināt svētos ļaundarībā, velns tos pieveic viņu tikumos.

Bībeles aicinājumu atdalīties no pasaules (1. Kor. 6) ienaidnieks ir izkropļojis, nošķirot adventistus kolonijās, it īpaši Betlkrīkā. Jau 1879. gadā, kad Betlkrīkā bija 700 vai 800 ticīgo, vadība “Review” publicēja ieteikumu nevienam nepārcelties dzīvot uz turieni bez iepriekšējas konsultācijas.⁶ Veltīgi. 19. gs. 90. gados iedzīvotāju skaits bija sasniedzis jau 2000.

Sablīvējušies kopā, viņi savas rūpes par kustības panākumiem izteica, nevis darot vēsti zināmu pasaulei, bet gan apspriežot cits cita kļūdas. Ap 1900. gadu ticīgo starpā klīda paruna, ka pat Gabriēls, ja viņš apmeklētu Betlkrīku, neizbēgtu no ļaužu kustīgajām mēlēm.

Vispārēja tieksme radīt cilvēkos labu iespaidu par adventistu vēsti, darot tādas lietas, kas “nodrošina darbam reputāciju”, beidzās ar to, ka bija jāceļ lielākas ēkas un jāiepērk modernākas iekārtas, kamēr apjoms pats par sevi sabojāja gan darba, gan darbinieku reputāciju. “Review” ar saviem stereotipijas, galvanoplastikas un iesiešanas cehiem, kā arī piecdesmit tvaika iespiedmašīnām kļuva par lielāko izdevniecību Mičiganas štatā; taču rodas jautājums, vai tik liela tā bija vajadzīga. Lai uzturētu kārtībā dārgo tehniku un samaksātu daudzajiem darbiniekiem, radās kāda cita vajadzība — bija jāpublicē viss, ko piedāvāja. Tika pieņemti vienkārši stāsti, alkohola reklāma un pat spiritistu darbi.⁷ Elena Vaita teica, ka Dievs vēloties, lai Dr. Kelogs savus pacientus mantotu Jēzum un pēdējo dienu patiesībai, taču sanatorija, kuras stāvi pacēlās cits pāri citam, un ēkas, cita blakus citai, doktoram aizņēma pārāk daudz laika.

Līdz ar plašumu ienāca “pasaulīgā politika”, bet misijas gars tika apslāpēts. 1897. gadā Kelogs uzstāja, ka viņa sanatorija esot “konfesijai nepiederoša”. Savukārt izdevniecības “Review” menedžeriem, it īpaši kapteinim Eldridžam Klementam deviņdesmito gadu sākumā un vēlāk Arčibaldam R. Henrijam, izdevās strauji paaugstināt savus ienākumus, strādnieku algu atstājot iepriekšējo. Pazuda agrāko dienu vienkāršība, kad katrs zināja, ka viņa biedri ir tikpat pašuzupurīgi. Nevienlīdzība radīja neapmierinātību, sūdzēšanos un aizdomas. 1897. gadā, kad Henrijs tika atlaists, viņš tiesā pieprasīja no izdevniecības 50 000 dolāru.⁸ Tāda rīcība jau bija pilnīgā pretstatā Ročesteras un Eivondeilas dibināšanas pašaizliedzības garam.

Viens no sešpadsmit krīzes gadu kauna traipiem tiešām bija tiesas prāvas ticīgo starpā. Ar sāpēm Elena Vaita atcerējās agrākos vienotās ticības laikus un citēja Pāvilu: “Jau tā nav laba lieta, ka jūsu starpā vispār tiesājas. Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību?” (1. Kor. 6:7) Kā Kunga vēstnese viņa brīdināja arī, ka ticīgie tikai sāpina Jehovu un varētu pat “pārstāt lūgt Dievu, jo Viņš lūgšanas neuzklausīs”. Vismaz par vienu tiesas prāvu Elena Vaita atzina, ka apsūdzību uzturētājai pusei tiešām bijusi nodarīta pārestība, taču viņa uzstāja, ka netaisnība neattaisno iešanu uz tiesu. Dievs atmaksās, — māsa Vaita atgādināja. “Uzticieties Dievam, jo Viņš ir apsolījis, ka uzklausīs ticības lūgšanu.”  ⁹

Kristus vārdus, kas aicina uz vienotību (Jāņa 17), ienaidnieks vēl jo vairāk izkropļoja, izveidojot pārmērīgu centralizāciju, ko toreiz mēdza dēvēt par “karaļa varu”. Šīs sistēmas paraugs tika pārņemts no tā laika baznīcas.

Jūs droši vien atceraties, ka pirmā organizācija, par kuras izveidi Septītās dienas adventisti nobalsoja, bija izdevniecība. Divus gadus vēlāk radās Ģenerālkonference, kam bija visvienkāršākā iespējamā struktūra un kas tiesiski bija šķirta no izdevniecības. Kad 1866. gadā tika nodibināts Rietumu Veselības Reformas institūts, arī to uzturēja no Ģenerālkonferences neatkarīga asociācija. Tā vēlējās draudzes locekļi. Izdevniecība, kas deviņdesmitajos gados jau bija ļoti liela, vēl joprojām bija neatkarīga, bet Veselības institūtu, kas bija izaudzis par divdesmit septiņu sanatoriju apvienību, tagad pārraudzīja Starptautiskā Medicīnas misionāru un labdarības asociācija — arī no Ģenerālkonferences neatkarīga organizācija.

Arī Starptautiskajai Literatūras un misijas biedrībai un Starptautiskajai Sabatskolas asociācijai, kuru sākums meklējams sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, kā arī Starptautiskajai Reliģiskās brīvības asociācijai, kas tika nodibināta 1889. gadā, bija savi, no draudzes centrālās vadības neatkarīgi vadošie centri.

Tātad 19. gs. 90. gados bija gan par daudz, gan par maz organizētības. Par maz tajā ziņā, ka pārāk daudz asociāciju un biedrību darbojās vairāk vai mazāk neatkarīgi, dažkārt sacenzdamās cita ar citu. Par daudz tāpēc, ka visi svarīgākie un daudzi mazāk svarīgi lēmumi tika pieņemti Betlkrīkā. To darīja vai nu Ģenerālkonference, vai attiecīgā asociācija, vai biedrība vadības klātbūtnē. Vietējām konferencēm, asociācijām, biedrībām un misijas laukiem tika atstāta pavisam ierobežota spēja lemt.

Taču tendence bija tālāka centralizācija. Deviņdesmitajos gados tika veikti daži pasākumi, lai apvienotu “Review and Herald” ar “Pacific Press” (Klusā okeāna izdevniecību). Elena Vaita stingri iestājās pret šādu iestāžu apvienošanos, un kļūda netika izdarīta. Viņa teica, ka Kungs vēloties, lai vairāk, nevis mazāk cilvēkiem būtu iespējas pieņemt lēmumus, pamatodama to ar trīs iemesliem: pirmkārt, lai viena cilvēka vājības nevājinātu visu darbu; otrkārt, lai, uzdodot atbildību vairākiem cilvēkiem, būtu vairāki vadītāji; treškārt, lai vairāki cilvēki vērstos pēc padoma un atbalsta pie Dieva, nevis cits pie cita.¹⁰

1896. gadā Elena Vaita rakstīja no Koranbongas Austrālijā: “Kārtība, ka visas naudas lietas kārto Betlkrīka, kur to pārrauga daži cilvēki, ir nepareizs saimniekošanas paņēmiens (..). Ko šie cilvēki zina par vajadzībām darbā ārzemēs?” Šajā pašā vēstulē viņa Ģenerālkonferencei ieteica nosūtīt uz katru zemi savu pastāvīgu pārstāvi, lai lēmumi tiktu pieņemti ļaužu dzīvesvietās. Šāds pārstāvis varētu būt arī draudzes ierindas loceklis, kuram palīdzētu padomdevēju grupa.¹¹

Paradums visu izlemt Betlkrīkā īpaši nevēlams bija tāpēc, ka padomes, kas to darīja, relatīvi bija ļoti mazas. Piemēram, 1863. gada Ģenerālkonfernces padome tika uzskatīta par atbilstošu 3500 draudzes locekļu kopskaitam. Soli pa solim tā kļuva lielāka, un 1897. gadā tajā jau bija 13 locekļi, taču draudze jau bija izplatījusies visā pasaulē, locekļu skaitam pārsniedzot 70 000.

Ar šādu vispārējo stāvokli tad arī izskaidrojama tukšā aploksne, kas 1899. gada 2. maijā nonāca Austrālijā. Taču, lai gan bija tāds centrālās vadības skopums pret tālajiem misijas laukiem, arī mājās finansu lietas nebija kārtībā. 1901. gadā Ģenerālkonference bija spiesta aizņemties naudu pat misionāru uzturēšanai. Betlkrīkas sanatorijas parāds sasniedza 200 000 dolāru. Dažādās skolas un koledžas bija parādā 330 000 dolāru. Bet Eiropā Norvēģijas izdevniecība Oslo (toreizējā Kristiānijā) bija bankrotējusi un draudēja briesmas, ka tā var nonākt kreditoru rokās, kā tas notika ar Čehovska izdevniecību.

Kritiskajā brīdī Elena Vaita aicināja draudzes locekļu bērnus šoreiz atteikties no Ziemsvētku dāvanām un palūgt vecākiem, lai viņi vairāk ziedo adventes kustībai.¹² 1901. gada aprīlī, Ģenerālkonferences sesijā ar skumju nopietnību raudzīdamās draudzes vadītāju sejās, viņa asarainā balsī sauca: “Ak, kā tas viss plosa manu dvēseli! (..) Šiem vīriem vajadzēja stāvēt svētajā vietā un būt par Dieva balsi tautai. Mēs kādreiz ticējām, ka tāda ir Ģenerālkonference, bet nu jau tā ir pagātne. Mums vajadzīga reorganizācija. Mums jāsāk no pašiem pamatiem un jāceļ pēc citiem principiem.” ¹³

1. Stāsts par Eivondeilas skolas dibināšanu ir atkārtots daudz reižu. Sk. Arthur L. White, “Prophetic Guidance That Launched a College” (divās daļās), “Review and Herald”, 1958. g. 3. un 10. aprīlī; A. G. Daniells, “Establishing the Australasian Missionary College”; Arthur L. White “Notes and Papers” (Washington D. C.: Ellen White Estate,1962), 265., 276. lpp.; A. G. Daniells, “The Abiding Gift of Prophecy (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1936), 315., 316. lpp.
2. Elenas Vaitas 40., 41. un 64. vēstule, 1864. g.
3. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 449., 450. lpp.; 162.–168. lpp.; 89. lpp.; 467. lpp.; 362., 359., 372., 373. lpp.; 327. lpp.; 467. lpp.; 372. lpp.; 373. lpp.
4. Turpat, 439. lpp.
6. “Review and Herald”, 1879. g. 1. maijā, 140. lpp.
7. Sk. Ellen G. White, “Testimonies”, 7. sēj., 164.–168. lpp.
8. David Neff, “A. R. Henry and His Lawsuit” (term paper, Andrews University, 1973).
9. Elenas Vaitas 61. vēstule, 1898. g. un 72. manuskripts, 1898. g.; manuskripta reģ. nr. 334.
10. Ellen G. White, “Testimonies”, 7. sēj., 171.–174. lpp.; arī Arthur L. White, “Confederation and Consolidation”, manuskripts glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
11. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 321. lpp.
12. Elenas Vaitas 71. manuskripts, 1900. g.; manuskripta reģ. nr. 419.
13. Elenas Vaitas atklāšanas runa 1901. g. Ģenerālkonferencē: “General Conference Bulletin”, 1901. g., 25. lpp.', '1', 2, 'history

Mīlestības loks

19. gs. deviņdesmitajos gados Septītās dienas adventistu vadītāji ne vienmēr pieņēma veiksmīgākos risinājumus, tomēr viņi galvenokārt bija cilvēki ar augstiem motīviem, kas pašaizliedzīgi pildīja savus pienākumus, kā nu prata. Viņi strādāja garas stundas, kas pašiem bieži vien nenāca par labu, katrs cenzdamies uzcelt sev uzticēto posmu konfesijas celtnē.¹

Rietumkrasta administrators, kas toreiz neaizsūtīja 1000 dolārus uz Austrāliju, taču neiebāza naudu savā kabatā! Tas viņam nenāca ne prātā, taču viņš nedomāja arī par misijas lauka vajadzībām, kaut gan austrālieši to atgādināja vairākas reizes.

Brīdī, kas aicināt aicināja veidot dižus plānus un parādīt stipru ticību, draudzes vadības stāvoklis radīja vilšanos, gan ne tik daudz par to, kā īstenībā bija, bet gan par to, kā varētu būt.² Bet kurš gan ir tik nevainīgs, lai mestu pirmo akmeni?

Lai šodien to novērtētu vispusīgi, būtu vēlams vēlreiz atcerēties sešpadsmit krīzes gadu straujos panākumus — draudzes locekļu pieplūdumu, jaunu iestāžu atklāšanu, jaunu zemju evaņģelizāciju un faktu, ka tagad daudzu svētrunu un publikāciju centrā bija Kristus. Skaidrs, ka Elena Vaita izmisumā nekrita! Labāk kā jebkurš pazīdama gan draudzes vadības trūkumus, gan veiksmes, viņa dažus augstākos vadītājus raksturoja kā “nosvērtus un prātīgus vīrus”.³ Viņa arī ļoti stingri aizstāvēja konfesiju kā tādu, ja kāds tās vājās puses centās izmantot, lai attaisnotu savu samaitātību. “Kristus draudze,” viņa rakstīja no Austrālijas, nopietni to attiecinādama uz draudzi, kurai ir Jēzus ticība un kas ievēro Dieva baušļus, “lai arī cik tā būtu novājināta un izkropļota, ir vienīgais objekts virs zemes, kuram Viņš veltī visaugstāko uzmanību.” ⁴

Viņas darbi saskanēja ar vārdiem. 1891. gadā, kad Ģenerālkonference Elenu Vaitu aicināja doties uz Austrāliju, viņa negribēja braukt, jo bija jau 63 gadus veca, turklāt atraitne, kas jau tā savus spēkus bija pārtērējusi darbā. Tomēr viņa brauca.

Tikko ieradusies Austrālijā, viņa smagi saslima ar reimatisko artrītu. Kā jau daudzi jauni misionāri, viņa ļoti vēlējās būt atkal mājās un bija neizpratnē, kādēļ vispār ir braukusi. Ne vienreiz vien naktīs, kad nenāca miegs, viņai gribējās raudāt. Pretodamās šīm jūtām, viņa sev teica: “Kas tad nu, Elena Vaita? Vai tad tu neatbrauci uz Austrāliju, sajuzdama pienākumu doties tur, kur Ģenerālkonference bija nolēmusi? Vai tad tāda nebija tava rīcība?”

Uz katru jautājumu māsa Vaita atbildēja apstiprinoši un turpināja: “Tad kāpēc tu jūties pamesta un zaudējusi drosmi? Vai tad te nav strādājis ienaidnieks?

Es ticu, ka tā tas ir.”

Pieskardamās acīm, viņa secināja: “Ar to ir diezgan; es vairs neskatīšos uz tumsas pusi. Uz dzīvību vai nāvi nodošu savu dvēseli Viņam, kas mira par mani.” ⁵

“Es paklausīju Ģenerālkonferences balsij,” viņa vēlāk tajā pašā gadā (1892) rakstīja, “kā to vienmēr esmu centusies darīt, kad man pašai nav bijis īsti skaidrs (..). Es esmu Austrālijā un ticu, ka esmu tieši tur, kur Kungs vēlas.” ⁶

Nav šaubu, viņai bija taisnība. Tikai izmantojusi atšķirtību no galvenā darba centra un tā vadītājiem, kuri bija tik kūtri uz pārmaiņām, viņa vārda pilnā nozīmē no nabadzības un eikaliptiem uzcēla koledžu, kurai bija lemts kļūt par revolucionāru piemēru visai nākamajai adventistu izglītības sistēmai.

Kad ļaudis apciemoja Eivondeilu un novērtēja panākumus, māsa Vaita tik pacilāti slavēja Amerikas un Āfrikas adventistu palaikam sūtītos dāvinājumus, ka apmeklētāji bija dziļi aizkustināti. Viņa saprata, ka šīs palīdzības dēļ “mums šeit, Austrālijā, tagad ir liels pienākums nodot sevi Kunga darbam, audzinot un apmācot jauniešus un jaunietes, lai viņi spētu kalpot Dievam gan vietējā, gan ārzemju misijā”.⁷

Publiski viņa nekad nesūdzējās par nepiepildītajiem solījumiem un administrācijas kļūmēm.

Pat ar vietējiem ļaudīm misis Vaita šajā laikā spēja lielā ticībā runāt par Dieva ieplānoto adventes kustības nākotni, kurai viņa bija ziedojusi tik daudz savas dzīves. “Nav nekāda iemesla šaubīties vai baidīties, ka darbs varētu neveikties,” māsa Vaita pravietiski apgalvoja. “Darbu vada Dievs; Viņš visu nokārtos. Ja darba vadībā būs kas jāpielabo, Dievs to izdarīs, visu slikto vērsdams par labu. Turēsimies ticībā, ka cēlo kuģi, kurā atrodas Dieva ļaudis, Viņš droši ievedīs ostā.” ⁸

Notikumi, kā jau parasti, apstiprināja viņas teikto. Tiešām, pārspīlētās centralizācijas un “karaļa varas” problēmas atrisinājumam daži pasākumi jau tika veikti, un tiem sekoja citi, kuriem vēl šodien ir nozīme draudzē.

1889. gadā Ziemeļamerikas konferences tika sagrupētas sešos apgabalos, kuru vadītāji pārstāvēja Ģenerālkonferenci.

1891.* gadā A. T. Robinsonu nosūtīja organizēt misijas konferenci Dienvidāfrikā. Bija paredzēts, ka viņš tur izveidos parastās asociācijas un sabiedrības. Bet kā gan? Tik daudzām padomēm nepietiktu cilvēku. Tad viņš nolēma visas asociācijas izveidot kā viena cilvēka pārziņā esošas “nodaļas”, kas pakļautas konferencei. Šādai rīcībai viņš prasīja atļauju no Betlkrīkas, līdz kurienei pasta sūtījumi ceļoja veselu mēnesi. Vadošie brāļi stingri iebilda pret Robinsona plānu, taču, kā vienmēr, viņi bija pārāk aizņemti savā darbā. Robinsons viņu kavēšanos ar atbildi saprata kā piekrišanu un turpināja veidot organizāciju pēc saviem ieskatiem. Kad beidzot no vadības tika saņemts “nē”, sistēma jau darbojās tik labi, ka viņš to vairs nemainīja.

Tajā pašā laikā Austrālija tika noteikta par 7. apgabalu. 1894. gadā tā pārorganizējās par Austrālāzijas ūniju, tā kļūdama par pirmo ūniju. Vadītāja vietā nāca administratīvā grupa un komiteja, kas pārstāvēja vietējās konferences.

1897. gadā Robinsons no Dienvidāfrikas tika aicināts par Vidusaustrālijas konferences prezidentu. Atradis tur parasto saujiņu dažādo biedrību un asociāciju, viņš tās pārveidoja par konferences nodaļām. A. G. Danielss un V. Vaits bija šokēti, taču drīz vien, redzēdami, cik labi darbojas “Viktorijas plāns”, pārliecināja arī citas konferences un jauno Austrālāzijas ūniju pārorganizēties nodaļās. Vietējo nodaļu un ūniju pieredze sniedza 1901. gada Ģenerālkonferencei vērtīgus pierādījumus, ka šī sistēma ir laba.

1897. gada Ģenerālkonferences sesijā, kas sapulcējās Ūnijas koledžā, Ģenerālkonferences padome kļuva reprezentatīvāka, jo tajā iekļāva trīspadsmit pārstāvjus. (1883. gadā tā tika paplašināta no trim līdz pieciem, bet 1886. gadā — līdz septiņiem locekļiem.) Sesija arī pārveidoja dažas komitejas, sadalīja prezidenta pienākumus, uzticēja tos vairākiem cilvēkiem un piešķīra autonomiju Eiropas un Austrālāzijas misijas laukiem, taču (lai arī cik izteiksmīgi tas izklausītos) būtībā nemaz nepieskārās jautājumiem par visvairāk nepieciešamajiem darba uzlabojumiem.

1899. gada Ģenerālkonference bija ikdienišķa.

1901. gada Ģenerālkonferencē jau saskatāms progress.

Taču to neviens negaidīja. Pat Elena Vaita vēlāk stāstīja: “Es negribēju braukt uz Betlkrīku. Baidījos, ka nasta, kas man tur būs jānes, maksās man dzīvību.” Kad vadītāji viņu uzaicināja piedalīties, viņa pateica, ka nevarot. Tad Dievs māsu Vaitu atklāsmē aicināja doties ceļā, un viņa paklausīja.⁹

1. aprīlī, dienu pirms sesijas atklāšanas, misis Vaita, kas tikko bija atgriezusies no Austrālijas, koledžas bibliotēkā satika vadītājus. Viņai bija rādītas daudzu šo cilvēku personiskās dzīves lietas, par tām viņa bija uzrakstījusi liecības, pazīdama viņus labāk nekā viņi paši. Viņi bija Dievam piederīgās adventes kustības vadītāji, un māsa Vaita kā īsta māte Israēlā viņus visus mīlēja.

Svinīgi viņa iepazīstināja ar kopsavilkumu vēstīm, kuras nākamajā nedēļā gatavojās izteikt publiski, lai visi zinātu, kas gaidāms. Delegāti nesteidzīgi izklīda, lai dzirdēto pārdomātu. Nākamajā rītā visi atkal sapulcējās dievnamā — tabernākulā.

Slavenais “desmit centu tabernākuls”* lepojās ar savu iespaidīgo pulksteņtorni, sarkanajiem sēdekļiem un skaistajām lustrām. Šajā vislielākajā Betlkrīkas celtnē un arī konfesijas vislielākajā dievnamā brīvi varēja sapulcēties vairāk nekā 2500 cilvēku. Šoreiz telpas bija ļoti pārpildītas, jo pēc nostāstiem klātesošo skaits sasniedza 4000; par ērtībām nevarēja būt ne runas. Pazīstamā Elenas Vaitas fotogrāfija, kurā viņa redzama sludinot, tika uzņemta šajā Ģenerālkonferences sesijā. Vājdzirdīgie delegāti sēž uz kāpnēm, kas savieno paaugstinājumu ar balkonu. Attēlā redzamas klavieres, jo ērģeļu nebija. Draudzes locekļi gribēja iegādāties lielās ērģeles, taču Elena Vaita vēstulē no Austrālijas lūdza pataupīt naudu misijas vajadzībām.¹⁰

Ar atbilstošiem paskaidrojumiem sapulci atklāja prezidents Ērvins; tad priekšā izgāja Elena Vaita. Desmit gadus viņa nebija bijusi Ģenerālkonferencē.

Māsas Vaitas liecība skanēja pavisam tieši.¹¹ “Jums nav tiesību saimniekot,” viņa paziņoja, “ja jūs nesaimniekojat pēc Dieva noteiktās kārtības!

Dievs mūsu vidū nav ielicis nekādu karaļa varu.

Šiem vīriem vajadzēja stāvēt svētajā vietā un būt par Dieva balsi, (..) tā ir pagātne.”

Ko tad tagad lai dara? “Mums vajadzīga reorganizācija (..) pēc cita principa.”

Jaunais princips bija “mīlestība”. “Kāda mīlestība? Mīlestība, kādu mums parādīja Jēzus. Tāda mīlestība, kas darbojas ģimenes dzīvē. Mīlestība, kas cilvēku darbā attur no pļāpāšanas un sūdzēšanās. Mīlestība, kas uzņemas “izpildīt Kristus pavēli “Ejiet pa visu pasauli.”” 

“Šai tautai ir pienācis laiks atdzimt,” viņa uzrunāja klātesošos. Tad, nopietni paskatījusies uz ļaužu jūru, kas aizņēma pirmo stāvu, balkonu un kāpnes, viņa teica: “Es gribu, lai man būtu mājvieta kopā ar svētajiem un es vēlos, lai arī jums tur būtu mājvieta. Es ar jums vēlos strādāt saskaņoti. Lai neviens no šejienes neaiziet pļāpādams; bet ejiet un lūdziet Dievu.”

Kad viņa apsēdās, lielā sapulce norima, klusumā nožēlodama pagātnes kļūdas, cerēdama uz nākotni un meklēdama atrisinājumus tagadnei.

Pēc ilgāka pārtraukuma piecēlās sludinātājs A. G. Danielss. gadiem ilgi Austrālijā viņš bija strādājis kopā ar Elenu Vaitu un daudzajos piedzīvojumos iemācījies uzticēties viņas vadībai. Šoreiz viņas padoms bija atlikt parastās lietas un iecerētos plānus un izveidot lielu komiteju, kas vadītu reorganizācijas darbu un kas būtu ekvivalenta parlamentārajos likumos pazīstamajai “priekšlikumu komitejai”. Viņa nolūks bija radīt maksimāli brīvu gaisotni pārrunām, lai būtu iespējams darboties Dieva Garam.

Katru dienu šī lielā komiteja izvirzīja jaunus priekšlikumus vispārējai apspriešanai. Pa to laiku citas šīs sesijas svētrunas pastiprināja misijas aicinājuma garu.

Doktors Kelogs sniedza saviļņojošas vēstis, uzsvērdams ārstniecības misijas darba lomu dvēseļu mantošanā.

3. aprīlī ap 11:30 no rīta sludinātājs Danielss delegātiem trāpīgi atgādināja, ka Savienotajās Valstīs dzīvo tikai divdesmitā daļa pasaules iedzīvotāju. “Ārpus šīs zemes ir deviņpadsmit divdesmitās daļas cilvēces! No 75 tūkstošiem trešā eņģeļa vēsts ticīgajiem 60 tūkstoši ir tepat, Savienotajās Valstīs!” Viņš norādīja uz pasaules karti, kas atradās aiz muguras pie sienas. “Šodien pasaulē ir 1 miljards pagānu. No 1,4 miljardiem cilvēku vismaz divas trešdaļas ir pagāni.” ¹²

Elena Vaita atkal un atkal piecēlās kājās, lai šādiem iedvesmojošiem aicinājumiem pievienotu savu liecību ietekmi. “Tīrums ir pasaule,” viņa sauca. “Bet vai Ģenerālkonference to ir aptvērusi?” viņa jautāja. Tad viņa atklāti izstāstīja savus pārdzīvojumus. “Es teicu Kungam, ka tad, kad ieradīšos Betlkrīkā, pajautāšu jums, kādēļ atņēmāt līdzekļus Austrālijas darbam (..). Mēs vēlamies, lai šajā sapulcē tiktu izveidota tāda organizācija, ka tamlīdzīgas lietas vairs neatkārtotos. Diviem vai trīs vīriem, kas nekad nav redzējuši neauglīgus tīrumus, (..) nevajadzētu būt noteicējiem.” ¹³

Māsa Vaita vairākas reizes uzrunāja arī ārstus un sludinātājus, aicinādama tos izsargāties no šķelšanās savā starpā, kā arī nepieļaut skaudību, pārpratumus un strīdus. “Es vēlos jums teikt,” viņa brīdināja, “ka drīz kalpošanā nebūs cita darba kā vien ārstniecības misijas darbs.” ¹⁴

Šīs vēstis lika delegātiem atmaigt. Bija panāktas milzīgas pārmaiņas, un beigās tik daudzi gribēja slavēt Dievu par apbrīnojamo darbu, kuru sapulču laikā Viņš bija paveicis to sirdīs, ka tika pieprasīti divi gari liecību dievkalpojumi.

Šīm pārmaiņām vēl joprojām ir liela nozīme. Piemēram, Ziemeļamerikas “apgabali” (no kuriem vadošais bija Dienvidu lauks) uzsāka pārorganizēšanos ūnijās pēc Austrālāzijas parauga. Tā konferenču grupas lēmumu pieņemšanai ieguva jaunas pilnvaras, kādu tām agrāk nebija. Kad ar laiku šāda kārtība izplatījās visā pasaulē, tā sevi pierādīja kā stimulējošu un apmierinošu. Tām teritorijām, kas atradās tālu no centra, tagad tika dota brīvība pieņemt lēmumus, kas kādreiz tika darīts tikai Betlkrīkā, bet Ģenerālkonference ieguva brīvību rūpēties tikai par pamatjautājumiem un vispārējo pārskatu.

Turklāt tika paplašināta Ģenerālkonferences padome (šoreiz līdz divdesmit pieciem locekļiem), tā ka nu vairs visas draudzes svarīgākos jautājumus nekad nelems “divi vai trīs vīri”. Jaunais skaits nebija pastāvīgs. Katras ūnijas prezidents automātiski kļuva par šīs padomes locekli, un tas nozīmē, ka jebkurā pasaules vietā dzīvojošie cilvēki, kas tika ievēlēti vietējā mērogā, kļuva par tikpat pilntiesīgiem Ģenerālkonferences padomes locekļiem kā tie darbinieki, kas dzīvo Savienotajās Valstīs. 20. gs. 70. gados šīs augstākās instances darbinieku skaits pārsniedza 300! Nekad vairs svarīgāko lēmumu pieņemšanā nepiedalījās tikai Ziemeļamerikas iedzīvotāji vien.

1901. gadā tika noteikta arī jauna kārtība, kas garantēja līdzekļu pārdalīšanu no bagātākajiem draudzes apgabaliem uz trūcīgākiem. Sākās arī dažādo sabiedrību un asociāciju (Sabatskolas, Literatūras, Misijas utt.) pārorganizēšana par attiecīgo konferenču (vietējo, ūnijas un Ģenerālkonferences) nodaļām.

Visās šajās pārmaiņās redzama sapratne, ka tīrums ir visa pasaule. Sākotnēji nodaļas un ūnijas tika izveidotas misijas lauka teritorijās. Visas šīs pārorganizēšanas mērķis bija atvieglot naudas, cilvēku un varas mērķtiecīgu izmantošanu, lai vēsti “darītu zināmu pasaulei”.

Kad šis process nonāca līdz nodaļām, Medicīnas misijas un labdarības asociācija nelaimīgā kārtā sāka šaubīties. Kaut arī ārstu un sludinātāju attiecības sesijas laikā stipri uzlabojās, tomēr saglabājās zināma neuzticība. Toreiz kompromiss tika panākts, Ģenerālkonferences padomē ievēlot sešus cilvēkus no medicīnas asociācijas.

Nākamā Ģenerālkonference tika noturēta 1903. gadā Oklendā, Kalifornijas štatā (tur atradās Klusā okeāna izdevniecība, pirms to pārcēla uz Mauntinvjū). Ūniju un nodaļu veidošana lielos vilcienos bija pabeigta, un tagad uzmanība tika pievērsta medicīnai. Diemžēl pa to laiku Dr. Keloga neuzticība sludinātājiem bija drīzāk padziļinājusies, nekā mazinājusies. Tika izteikts priekšlikums visas adventistu iestādes pakļaut vietējām konferencēm, ūnijām vai Ģenerālkonferencei, nevis daļēji neatkarīgajām asociācijām. Dr. Kelogs un daļa viņa tuvu draugu nostājās pret to, taču astoņdesmit procenti delegātu balsoja par. Līdz ar to ārpus konfesijas palika tikai Betlkrīkas sanatorija un kāda sanatorija Meksikā.

Šajā laikā (1902. g. februārī) Betlkrīkas sanatorijas galvenā ēka bija nodegusi līdz pamatiem. Kamēr Dr. Kelogs nodarbojās ar tās atjaunošanu, 30. decembrī līdz pamatiem savukārt nodega izdevniecības “Review and Herald” galvenā ēka. Uzmanības centrā strauji nonāca Elenas Vaitas vēstis par aiziešanu no Betlkrīkas. 1903. gada Ģenerālkonference ieteica savus un “Review and Herald” birojus pārcelt no Betlkrīkas uz citu vietu.

Tā tika paveikts arī šis uzlabojums. Adventistu draudze bija pārgriezusi nabas saiti, kas to turēja pie Betlkrīkas un Savienotajām Valstīm. Pārcēlusies uz valsts galvaspilsētu, Ģenerālkonference līdz ar to izgāja pasaulē, kura bija pateicīga par veiksmīgo organizācijas struktūru, kas reizē sagādāja tiesības brīvi pieņemt lēmumus un nodrošināja darba koordināciju.

Jāpiemin vēl divi vēlākos gados panākti reorganizācijas sasniegumi. Atbildot uz Eiropas darbinieku pamudinājumu, 1913. gada Ģenerālkonferences sesija izveidoja jaunu administratīvu vienību — “divīziju”, kādu tagad ir ap duci. Divīzija radās kā Ģenerālkonferences sekcija, kas strādā attiecīgajā pasaules daļā. Tajā pašā laikā katra no tām aptver zināmu skaitu ūniju. Tā kā ūnijas savukārt sastāv no vietējām konferencēm, bet vietējās konferences — no vietējām draudzēm, tad šī jauninājuma nolūks bija panākt, lai starp draudzes locekli un Ģenerālkonferences ierēdni nebūtu administratīvas plaisas un lai visa konfesija būtu vienots veselums, kas sastāv no vairākiem posmiem.

Otrs liels administratīvs pārkārtojums, kas izdarīts pēc 1901.–1903. gada perioda, galvenokārt skar Ziemeļameriku. gadsimtu mijā Savienotajās Valstīs kopumā bija tikai daži simti melno adventistu. Viņu skaitam augot, pieauga arī sludinātāju skaits. Elena Vaita aicināja panākt, lai arī melno balsis būtu dzirdamas konfesiju pārstāvošajās komitejās. Kad melno draudzes locekļu skaits palielinājās, šis padoms tika apspriests Ģenerālkonferencē. Ap 1940. gadu dažas vietējās konferences pieņēma kā likumu, ka konferences padomē jāuzņem arī kāds no melnajiem sludinātājiem, lai pārstāvētu šīs rases intereses. 1944. gadā jauna nostāja pavēra ceļu nēģeriem pašiem izveidot savas konferences (tās mēdza saukt par “reģionālajām”, “melnajām” konferencēm u. tml.), kas tiktu iekļautas jau esošo ūniju sastāvā. Visur, izņemot Klusā okeāna piekrasti, tā arī izdarīja. Līdz ar to daudzi melnie iekļuva vadības posteņos, un viņu draudzes locekļu skaits ir stipri pieaudzis.

Atskatoties uz 1901. un 1903. gada sesijām, māsai Vaitai bija iemesls priecāties par izmaiņām administrācijā. Viņa arī bija priecīga. Ja reiz Elena Vaita izteicās, ka laiks, kad Ģenerālkonference bija tikpat kā Dieva balss, esot pagātnē, tad 1909. gadā viņa ar pārliecību varēja teikt: “Kad Ģenerālkonferencē tiek apvienotas visus darba laukus pārstāvošo brāļu domas, nevajadzētu stūrgalvīgi turēties pie personiskās neatkarības un saviem uzskatiem, bet gan pakļauties.” ¹⁵ 1913. gadā viņa vēl piebilda: “Es saņēmu iedrošinājumus un svētības, kad sapratu, ka Israēla Dievs joprojām vada savu tautu un paliks kopā ar to līdz galam.” ¹⁶

Tomēr māsa Vaita nebija un arī nevarēja būt pilnīgi apmierināta ar 1901. gada pārmaiņām. Reiz dienas vidū, kad, sagatavojusies aprakstīt šo sesiju, viņa jau turēja rokās spalvu, atklāsme parādīja, kas nebija noticis. Šajā atklāsmē viņa redzēja, ka delegāti pilnīgi atsaucās Dieva aicinājumam atgriezties. Grēku izsūdzēšana ieilga līdz vēlai naktij. Radās prieks, kāds “desmit centu tabernākulā” nekad nebija pieredzēts.

Tad atklāsme izgaisa. Praviete vēl aizvien sēdēja ar spalvu rokā. Izskanēja Dieva iedvesmoti vārdi: “Visas Debesis bija gatavas parādīt žēlastību un augstsirdību.” “Tas varēja notikt.” To iedomājoties, viņu pārņēma asas vilšanās sāpes.¹⁷

Nav šaubu, ka 1901. gada sesija bija liela uzvara. Tomēr turpināja pastāvēt nesaskaņas starp sludinātājiem un ārstiem, un, kad māsa Vaita domāja par Dr. Kelogu, viņas sirds vai lūza. Viņa jutās kā Dāvids pēc uzvaras Ēfraima mežos: “Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!”

Taču attiecības ar mediķiem nevis normalizējās, bet gan vēl vairāk saasinājās un pēc 1903. gada sesijas izveidoja trīsstūri. Keloga “Dzīvā tempļa” (“The Living Temple”) panteisms un patstāvīgā pozīcija 1903. gada sesijā daudzus sludinātājus vēl vairāk atsvešināja no viņa. Tajā pašā laikā izglītības reformas vadītāji E. Saterlends un Persijs Meigans kļuva neiecietīgi pret sludinātājiem, kad tie Imanuēla Misijas koledžā neīstenoja visas viņu idejas. 1904. gadā Mičiganas konferences “Berienspringsas sanāksmē”, kas notika koledžas teritorijā, sešpadsmit gadu krīze nonāca līdz kulminācijai.

“Māmuļa Vaita”, kā viņu mēdza mīļi saukt, visas trīs grupas aicināja izlīgt. Taču Saterlends un Meigans aiz dusmām pret sludinātājiem atstāja savus amatus koledžā. Savukārt Kelogs un sludinātāji cieši turējās savstarpējas neuzticības pozīcijās. Kādu pēcpusdienu Kelogs lasīja lekciju un pamanīja, ka visu acis pievēršas kādam, kas ir aiz viņa. Pagriezies viņš ieraudzīja paveco māsu Vaitu kāpjam uz paaugstinājuma un atbrīvoja viņai katedru. Tad praviete plaši atvēra savu sirdi, mātišķi uzrunādama ārstu un cenzdamās viņu glābt, ja vien iespējams. Kelogs atkāpās līdz sienai. Klausītāju vidū bija arī viņa brālis Vils. Māsa Vaita atsauca atmiņā dienu, kad viņu māte pirms nāves lika Elenai apsolīt, ka abus puišus paņems sev līdzi uz Debesu valstību. Vils raudāja. Doktors stāvēja mierīgs, bet tad, paskatījies pulkstenī, saprata, ka ir laiks doties uz Betlkrīkas vilcienu, un izgāja ārā.

Viņa aiziešana bija simboliska.

Taču māmuļa Vaita nekad nepadevās. Kelogu tiešām viņa vairs nevarēja atgūt, tomēr nepagurdama viņa lieca savu muguru citu cilvēku glābšanas darbā.

Viņa organizēja Lomalindas Medicīnas evaņģēlistu koledžas darbu un vadībai ieteica nodrošināt to ar Betlkrīkā sagatavotiem ārstiem. Gan Danielss, gan ārsti bija atsaucīgi, un vecās brūces sāka dzīt. Kā jau redzējām, pēc tam Elena Vaita devās uz Dienvidiem pie Saterlenda un Meigana, sniedza abiem liecību ar rājienu, kuru uzklausījuši, viņi nožēloja savu rīcību. Tur viņa vadīja Saterlenda un Meigana aizsākto Medisonas koledžas un sanatorijas izveidi, kļuva par aktīvu to padomes locekli (šī ir vienīgā reize, kad viņa vispār bija kādā padomē) un bija ar viņiem kopā arī draudzē un adventistu darbinieku aprindās.

1901. un 1903. gads bija nozīmīgi pagrieziena punkti. Arī 1904. gads. Māmuļa Vaita nostājās trīsstūra vidū, novilka plašu mīlestības loku, kurā tika ietverti visi nogrupējumi, un saliedēja tos spēcīgā savienībā.¹⁸

1. Par šīs nodaļas tematu sk. C. C. Crisler, “Organization” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1938); Arthur L. White, “The Story of the General Conference of 1901”, trīs daļās, “Review and Herald”, 1956. g. 29. martā, 5. aprīlī, 12. aprīlī; “SDA Encyclopedia” šķirkli “Organization”.
2. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 24. lpp.
3. Turpat.
4. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 15. lpp.
5. Ellen G. White, “Selected Messages”, 2. grām., 233., 234. lpp.
6. Turpat, 239. lpp.
7. “Review and Herald”, 1898. g. 18. oktobrī, 621. lpp.
8. Ellen G. White, “Selected Messages”, 2. grām., 390. lpp.
9. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 43. lpp.
10. “Daily Bulletin of the General Conference”, 1893. g., 13.–15. lpp.
11. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 23.–27. lpp.
12. Turpat, 48., 50. lpp.
13. Turpat, 84., 85. lpp.
14. Turpat, 204. lpp.
15. Ellen G. White, “Testimonies”, 9. sēj., 260. lpp.
16. Ellen G. White, “Selected Messages”, 2. grām., 406. lpp.
17. Ellen G. White, “Testimonies”, 8. sēj., 104.– 106. lpp.
18. Par 1904. g. sapulces interpretāciju es esmu parādā Endrūsa universitātes goda profesoram Emetam K. Vande Verem.', '1', 2, 'history

Kvēlot ar Viņa godību

1944. gada 21. oktobrī, sabata rītā, dienu pirms lielās vilšanās simtgades, kāda Septītās dienas adventistu vadītāju grupa pulcējās atceres dievkalpojumā par godu adventistu pionieriem. Nākamajā rītā, 22. oktobrī, viņi devās nelielā svētceļojumā pie Viljama Millera kapa, kas atradās kapsētā netālu no viņa mājas.

Pirms diviem gadiem pasaulē bija sācis skanēt radio raidījums “Pravietojumu balss”. Kad brāļi ieradās Millera atdusas vietā, bija laiks sākties kārtējai programmai. Viņi atstāja automašīnas radio ieslēgtu un nolaida logus, lai nepalaistu garām “Ķēniņa vēstneša” tēmu, ar kuru sākās raidījums.

Uz apsūbējuša marmora piemiņas akmens varēja izlasīt Viljama Millera vārdu un miršanas gadu — 1849. Droši vien uz brīdi viņi apstājās pārdomās, vai tiešām pagājušie simts gadi būtu pierādījums tam, ka Millera cerība ir vieni vienīgi maldi. Tad viņi pamanīja vienu no savām mīļākajām rakstvietām, kura arī bija iegravēta vecajā plāksnē: “Noliktajā laikā nāks gals.” (Dan. 8:19; KJV) Kamēr viņi apbrīnoja pārliecinošo pravietojumu, gaisu pildīja “Ķēniņa vēstneša” skaņas: “Paceliet bazūnes un bazūnējiet, lai top dzirdams, ka Jēzus nāks vēlreiz.”

Slavējiet Viņa vārdu! Viņš nāks vēlreiz.

Bet kad?

Septītās dienas adventisti jau ilgi lieto citātu no Elenas Vaitas 1900. gadā izdotās grāmatas “Christ’s Object Lessons” (“Daba un dzīve līdzībās”) 69. lappuses: “Kristus ilgojas sagaidīt savu atklāsmi draudzē. Kad Kristus raksturs pilnīgi atspoguļosies Viņa ļaudīs, tad Viņš nāks, lai pieprasītu tos kā savu īpašumu.”

Šie vārdi komentē paša Jēzus Kristus izteikto apsolījumu: “Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.” (Marka 4:28,29)

Kad augļi ienākušies. Tūdaļ. Jo pļaujamais laiks ir klāt.

Lauksaimnieki nepļauj, kad tikko uzradušies zaļi asni vai sāk veidoties graudu aizmetņi. Viņi rūpīgi vēro augšanas procesu, noteikdami mitruma daudzumu, krāsu un citus kritērijus, kas raksturo labības stāvokli, kamēr pienāk vēlamā gatavība. Tikai tad laiž darbā kombainus un tūlīt novāc ražu.

Jēzus gaida sava piedodošā, pacietīgā un augstsirdīgā rakstura pilnīgu atveidošanos. Tiešām! Kā Debesu svētnīcas Augstais Priesteris Viņš vairāk nekā gadsimtu pār labības tīrumu ir licis atspīdēt sabata svētumam. Viņš ir aktīvi piedalījies “grēku izdeldēšanā” ne tikai no ierakstiem Debesu grāmatās, bet arī no cilvēku dzīves. Cik patīkama ir doma, ka kādu dienu Kristus sapnis piepildīsies, bet cik žēl, ka Viņam tik ilgi ir bijis jāgaida.

Grāmatas “Christ’s Object Lessons” 419. lpp. ir vēl kāda vieta, kas saskan ar 69. lappuses citātu: “Visas Debesis meklē kanālus, pa kuriem izliet svēto eļļu par iepriecinājumu un svētību cilvēku sirdīm.”

Šajā pašā lappusē doma tiek papildināta: “Katras dvēseles pirmtiesības ir kļūt par dzīvu kanālu, pa kuru Dievs pasaulei var nogādāt savas žēlastības bagātības, Kristus neaptveramos dārgumus. Neko citu Kristus tik ļoti nevēlas kā starpniekus, kas pasaulei atklātu Viņa garu un raksturu. Nekas cits pasaulei nav tik ļoti vajadzīgs, kā cilvēka dzīvē īstenota un atklāta Pestītāja mīlestība.”

Pilnīgu raksturu gaidīšana un Dieva žēlastības kanālu meklēšana nav divas atšķirīgas lietas. Tās ir vienas un tās pašas lietas divas puses. Acīmredzot Dievs gaida, ka Viņa tauta būs pilnīgi gatava uzdevumam. Kungs vēlas, lai tā uzvarētu grēku ne tikai viņu pašu laimes dēļ, bet arī, lai tā būtu derīga Dieva mīlestības rakstura atklāšanai grēciniekiem tuvu un tālu.

Kā gan vēl labāk Septītās dienas adventisti savu vēsti varētu “darīt zināmu pasaulei” — katrai pilsētai, ciemam un katram cilvēkam pasaulē —, ja ne dzīvojot Viņa mīlestībā mājās, tuvākajā apkaimē, darba vietās un visur citur pasaulē?

Cik ilgi Dievam vēl būs jāgaida?

Jau 1884. gadā Elena Vaita rakstīja: “Ja visi, kas apvienojās 1844. gada darbā, būtu pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti un pasludinātu to Svētā Gara spēkā, tad Kungs ar viņu pūlēm būtu varējis izdarīt ļoti daudz. Pasauli būtu pārņēmusi gaismas pārpilnība. Tad jau pirms vairākiem gadiem zeme būtu brīdināta, noslēdzošais darbs — pabeigts un Kristus būtu atnācis atpestīt savu tautu.” ¹

“Vairākus gadus” pirms 1884. gada. Tas tikai ir sapnis! Iedomājieties, ka simts tūkstoši adventistu Savienotajās Valstīs un tūkstošiem adventistu Eiropā un citur būtu pieņēmuši un pasludinājuši vēsti par sabatu un svētnīcu. Kristus būtu varējis atnākt pirms Amerikas Pilsoņu kara! Pikita brigādei nekad nebūtu bijis jāsoļo pretī nāvei Getisbergā. Miljoniem cilvēku nebūtu jācieš dubļos pie Verdenas Pirmā pasaules kara laikā. Hirosima un Nagasaki būtu paglābtas no atombumbām Otrā pasaules kara laikā. Ja Dievs dalās bēdās ar katru atraitni un bāreni, cik ļoti Viņš ir vēlējies sūtīt Jēzu pirms šiem kariem! Un acīmredzot Viņš to būtu varējis darīt, ja vien...

Gaidošs Tēvs, svārstīgi bērni.

Tiem dažiem adventistiem, kas pieņēma trešā eņģeļa vēsti, 19. gs. 50. gados pilnā spēkā tika pasludināta Laodiķejas vēsts. Jēzus ieradās pie viņu sirds durvīm, vēlēdamies ieiet tur uz visiem laikiem. Sevi pieteica vēlais lietus, kas ar viņu starpniecību bija gatavs nolīt uz izslāpušo pasauli. Uzvara un visa piepildījums atradās rokas snieguma attālumā. Dievs deva “laiku vēsts pasludināšanai”. Draudze nedaudz progresēja, bet tad atslāba apmierinātībā.

Gaidošs Tēvs, svārstīgi bērni.

1888. gadā Mineapolisā Gars bija ļoti tuvu. Vēlreiz bija pienācis “laiks vēlajam lietum”. Tam tika sniegts arvien vairāk priekšnoteikumu. Tomēr pārāk daudz ticīgo nevis “kopā ar Jēzu iegāja vissvētākajā vietā”, bet gan izvēlējās sešpadsmit krīzes gadus.

Gaidošs Tēvs, svārstīgi bērni.

Tad “māmuļa Vaita”, acīmredzot Kristus dēļ, novilka pietiekami plašu mīlestības loku, lai tajā ietvertu visus šos svārstīgos bērnus. Mīlestības loks ir saglabājies. To stiprinājušas Bībeles patiesības un “Testimonies for the Church” (“Liecības draudzei”), bet gadu no gada paplašinājuši pastāvīgie adventistu draudzes sasniegumi. Domstarpības gan uzbrūk, taču uzvar saskaņotība. 1975. gada Ģenerālkonferences sesijā pulcējās tūkstoš septiņi simti delegātu. Tur bija gan melni, gan dzelteni, gan sarkani, gan balti, kas pazina gandrīz visas politiskās ideoloģijas virs zemes. Es sēdēju 173 locekļu lielajā vēlēšanu komisijā. Es redzēju, dzirdēju un sajutu, ka dziļi zem sīkajiem strīdus vilnīšiem plūda uzticības un saskaņas straumes.

Šajā Septītās dienas adventistu vēstures apskatā mēs galvenokārt esam samierinājušies ar ziņām par to, kā šī kustība ir sākusies. Sākumam ir īpaša nozīme visai pasaulplašajai šodienas draudzei. Patiesības par Jēzu agrīnie atklājumi un pirmatklājēju pārliecība, drosme un augstsirdība dara saprotamākus iemeslus, kuru dēļ kustība joprojām pastāv. Ja mums būtu pietiekami vietas pienācīgi aplūkot arī divdesmito gadsimtu, stāsti par ticību un pašuzupurēšanos, kā arī labdarības un izaugsmes statistika būtu vairojusies gandrīz neskaitāmas reizes. Pat jaunu patiesību atklājumi aizņemtu veselas nodaļas.

Šur tur mēs jau atsaucāmies uz divdesmitā gadsimta sasniegumiem misijā, medicīnas darbā, organizācijā un izglītībā. Varētu stāstīt daudz vairāk!

Divdesmitā gadsimta adventismam joprojām ir raksturīgi strādnieki ar plašām sirdīm, kas savu dzīvi nodod (bet dažkārt pat atdod savu dzīvību), lai grūtos apstākļos pasludinātu vēsti. Tā korejietis R. Smits mēdza gan iet kājām, gan braukt ar velosipēdu, gan jāt ar ponijiem — dienu un nakti, bet bieži vien dienas un naktis dubļos, lietū, sniegā, ar nosalušām rokām un kājām, tumsā slīdēdams pa nogāzēm, bojādams savu veselību, taču saņemdams arvien jaunus uzdevumus un uzceldams skolas un dievnamus. Savukārt mūža strādniekam Ķīnā Dž. P. Andersonam tika uzticēts palikt Kantonā, kad to bija ieņēmis ienaidnieka karaspēks. Ar lūgšanu, pārdomātu rīcību, taktiku un drosmi viņš cerēja pasargāt misijas slimnīcu no izlaupītājiem un pēc vairākiem gadiem nodeva šo iestādi atpakaļ draudzei, nezaudējis pat ne dvieli vai palagu.

Divdesmitā gadsimta adventismu raksturo arī K. K. Krislers, kas maigi dziedāja “Vienmēr Pestītājs mani vada”, mirdams no plaušu karsoņa Honā, Ķīnas vidienē. Arī V. H. Andersons, kas izveseļojās, tuksneša ceļojuma laikā pamozdamies no nežēlīga dizentērijas uzliesmojuma izraisītas nesamaņas un dzirdēdams savus nesējus, jaunatgrieztos matabelus, dziedam. Maklārens, kad viņa kuģi ielenca naidīgi noskaņoti Zālamana salu iedzimtie, dziedāja “Kopā ar Jēzu es varu visur iet droši” un bez starpgadījumiem izcēlās krastā.

Fidžietis Benijs Tavondi pēc desmit grūtiem gadiem Jaungvinejā pirmo cilvēku par adventistu vēsti pārliecināja, mirdams no čūskas kodiena. Fika Mitrieli, kāda cita Fidži misionāre Jaungvinejā, vairākos ciemos mācīja sievietes un bērnus, džungļu takās pārtvēra iedzimto karotāju mestos šķēpus un sekmīgi dalījās vēstī par Jēzu svētnīcā.

Afrikānis Biljats Sapa bija pirmais misionārs Njasalendas (tagadējās Malāvijas) purvainā ielejā. Viņš kopā ar sievu un diviem bērniem dzīvoja uz kokā uzceltas platformas, jo vietējā ciema iedzīvotāji viņus nepieņēma. Vērojot, kā nomirst abi bērni, viņi abi ar sievu tomēr nepadevās un nedomāja par atgriešanos mājās. Biljats Sapa nepadevās arī tad, kad nomira viņa sieva, un beidzot pārliecināja vietējos, ka viņš tos mīl un ka arī Dievs tos mīl, un nodibināja dažas skolas.

Šodien, protams, bērni Āfrikā un Fidži salās skatās televīziju tāpat kā Eiropā un Ziemeļamerikā, tāpēc divdesmitā gadsimta adventistu misionāriem arī atpalikušajās zemēs ir bijis jāmērojas spēkiem ar moderno tehniku. Tomēr arī mūsdienās plosās veco laiku epidēmijas, tāpēc pie divdesmitā gadsimta adventisma pieder arī tādi vīri kā L. H. Kristians. Padomju Krievijas lielā 1920. gada bada laikā, neraugoties uz to, ka gandrīz puse iedzīvotāju slimoja ar izsitumu tīfu, viņš tur nodzīvoja veselas trīs nedēļas, lai iedrošinātu ticīgos, kamēr mājās palicēji lūdza un gavēja. Savukārt citā zemē kāds drosmīgs un neatlaidīgs koledžas prezidents, kas bija atbildīgs par 1000 studentiem, sāpju nomocīts, spēja sameklēt rīsus, lai pārdzīvotu badu 20. gs. septiņdesmitajos gados.

Tūkstošiem jauniešu pasaules briesmīgāko karu laikā pietika drosmes vienlaicīgi klausīt sirdsapziņai un stāties pretī lodēm. Katram no četrpadsmit militārajā cietumā atsevišķi ieslodzītiem puišiem tika pateikts, ka viņa biedri esot atteikušies no sabata. Saulei rietot, viņi nedroši sāka svilpot vakara dziesmu, klausīdamies, kā pārējie no savām trīspadsmit kamerām pievienojas. Ārrindnieks Desmonds Doss saņēma Kongresa Goda medaļu par septiņdesmit piecu ievainoto izglābšanu Okinavā, kad ienaidnieka bataljons vairākas stundas viņu apbēra ar šāviņiem, šrapneļiem un rokas granātām.

Divdesmitā gadsimta Septītās dienas adventismu raksturo arī daudzu iemīļotais Ģenerālkonferences prezidents V. E. Spaisers (1922–1930), kas visur ceļoja, visus darbiniekus (tā šķiet) pazina pēc vārda, misionāru bērniem nesa dāvanas un sev vienmēr pirka vislētāko biļeti. Reiz, kad brāļi bija neapmierināti, ka tik ievērojams cilvēks braucis trešās klases kupejā, viņš laipni atvainojās: “Piedodiet, es nezināju, ka ir arī ceturtā klase.” Arī ne mazāk iemīļotais Dž. Leimārs Makelhanijs (1936–1950), kas pēc savas otrās ievēlēšanas, uzdevuma pievilcības pārņemts, raudāja.

Daudz vairāk par ordinēto vadību divdesmitā gadsimta adventismu raksturo mērķim svētījušies vienkāršie draudzes locekļi — piemēram, tikko pieminētie varonīgie karavīri, arī tūkstošiem ļaužu Amerikas kontinentos un Filipīnās, kas pasaules mērogā ietekmējuši draudzes locekļu pieaugumu, tāpat neskaitāmi draudzes locekļi, kas māca un vada sabatskolas, labo apģērbu trūcīgajiem, strādā par skolotājiem vai vada Septītās dienas adventistu iestāžu darbu. Daudzi draudzes locekļi ir devuši lielus ziedojumus, piemēram Aiovas dārzkopis Džaspers Veins. Kad viņš ar sievu reiz apspriedās, kādu upuri varētu pienest Kungam, sieva ieteica pasūtīt 100 eksemplārus “Signs of the Times” speciālizdevuma. Vīrs gan domāja, ka prātīgāk būtu samierināties ar divdesmit pieciem eksemplāriem, un abi vienojās par piecdesmit. Šis ieguvums tiek pieminēts katru gadu ražas svētkos.

Daži divdesmitā gadsimta adventistu draudzes locekļi ir saņēmuši īpašu Kunga vadību. Austrālietis Čārlzs Eškrofts no Karmelas 1906. gadā nevarēja izlemt, ziedot vai neziedot savu lielo ābeļdārzu vidusskolai. Viņš lūdza zīmi no Debesīm — negaisu no zilām debesīm nedēļas laikā. Nedēļas laikā zilās debesīs tiešām parādījās melns mākonis, kas nonāca pāri pakalnam līdz ielejai, tieši virs viņa mājas lika uzplaiksnīt zibenim, nograndēt pērkonam un aizslīdēja projām lejup pa ieleju. No tuvējās saimniecības atskrēja Eškrofta brālis, saukdams: “Vai tu redzēji?”

“Jā, redzēju,” atbildēja Čārlzs, “tā ir zīme man, lai es ziedoju savu zemi Kungam.” Tagad šajā vietā atrodas Karmelas koledža.

Statistika liecina par daudzsološu progresu. Ienākumi ir palielinājušies no pusmiljona dolāru 1895. gadā līdz apmēram 300 miljoniem 1975. gadā. Audzēkņu skaits Septītās dienas adventistu skolās ir pieaudzis no apmēram 1300 audzēkņiem 1890. gadā līdz aptuveni 400 tūkstošiem. 1853. gadā Vašingtonas ciema mazā rokas iespiedmašīna Ročesterā izlaida vienu lapas eksemplāru minūtē — sešdesmit lapu stundā ar tādu piepūli, ka pie tās strādājošais jauneklis pēc dažiem mēnešiem spļāva asinis. Divdesmitajā gadsimtā laikraksta “These Times” (“Šie Laiki”) metiens ir pārsniedzis 200 000 eksemplāru mēnesī, “Signs of the Times” — 540 000, “El Centinela” — 600 000. Visā pasaulē ir pieaudzis radio un televīzijas pārraižu skaits. “The Quiet Hour” (“Klusā stunda”) vien jau izmanto 500 raidstacijas, bet “Pravietojumu balss” — vairāk nekā 800. Septiņdesmit miljoni “tēvoča Artura” S. Maksvela grāmatu ir aiznesušas kristiešu ideālus un Bībeles vēsti ģimenēm, kas runā trīsdesmit sešās dažādās valodās. Grāmata “Steps to Christ” (“Ceļš pie Kristus”) ir tikusi iespiesta pat miljons eksemplāros vienā reizē un tulkota vairāk nekā 100 valodās.

Iespaidīga ir arī draudzes locekļu skaita statistika. 1863. gadā uz vienu miljardu pasaules iedzīvotāju bija 3500 adventistu. Attiecība bija apmēram viens adventists pret trim miljoniem. 1975. gadā, kad pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza četrus miljardus, attiecība bija uzlabojusies līdz vienam adventistam pret 1600. Ja līdz 2000. gadam, kad pasaulē būs 6,5 miljardi cilvēku, draudzes locekļu skaita pieaugums joprojām būs kaut vai tikai tagadējie 5,5 procenti gadā, tad ap to laiku būs 10 miljoni sabata ievērotāju jeb viens pret 650.

Tas ir labs progress (slava Dievam!), bet ar to nepietiek. Attīstība tomēr ir pārāk lēna. Ja kopš 1880. gada draudze būtu augusi ar 19. gs. 70. gadu pieaugumu — 11,1 procents gadā —, tad šodien būtu nevis 8,6 milj., bet 275 458 110 draudzes locekļu! “Visas Debesis” ir pārāk ilgi bijušas spiestas “gaidīt”. Ir jāsakrāj enerģijas lādiņš darba paveikšanai, un tad tas “izplatīsies kā uguns rugājos”. Kā Elena Vaita rakstījusi, tas notiks tad, “kad dievišķais spēks savienosies ar cilvēku pūlēm”.² “Dievs darbu padarīs, ja mēs Viņam sagādāsim darba rīkus.” ³

1844. gadā jaunā Elena redzēja gaismas kūļus, kas izšāvās arvien jaunās un jaunās vietās, kamēr piepildīja visu pasauli. Šie gaismas stari ataino Atkl. 18:1 uzrakstīto apsolījumu: “Es redzēju citu eņģeli nokāpjam no Debesīm, kam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa godības.” (KJV) Protams, ka eņģeļa godība atstaro Dieva godību.

Šis Atklāsmes grāmatas 18. nodaļas eņģelis, tāpat kā Atkl. 14:6–12 trīs eņģeļi, simbolizē ļaudis, kas nes vēsti. (“Angelos” grieķu val. nozīmē “vēstnesis”.) “Dieva godība” pirmkārt ir Dieva godības pilnais raksturs. (Sk. 2. Moz. 34) Tāpēc zemi Dieva godība apspīdēs tad, kad draudzi pārņems Dieva spēks un tā pilnīgi atstaros Viņa raksturu. Godību, kuru Elena redzēja vissvētākajā vietā izstarojam no sabata un kura simbolizē paša Dieva mīlestību un svētumu, reiz izstaros sabatu ievērojošo Dieva ļaužu sejas un viņu dzīve. Turot svētu sabatu, vīrieši un sievietes, zēni un meitenes svētosies arī paši. ⁴

“Zemei jākļūst gaišai no viņa godības,” paskaidro Elena Vaita. “Tā Kunga Gars tā svētīs Viņam veltīto cilvēku kalpošanu, ka pār pieaugušo un bērnu lūpām plūdīs slava un pateicība, kas zemi piepildīs ar Dieva atziņu un Viņa nepārspējamo godību.⁵

Šajā godības pilnajā adventes kustības kulminācijā nebūs iesaistīti tikai kustības locekļi vien. Nekādā ziņā! Šeit var iekļūt katra dzīva dvēsele. Pasaule un viss, kas to piepilda, pieder Kungam. Dievs ir Tēvs katram, tāpēc, tiklīdz kāds dzird Viņa Vārdu, tas tūlīt arī spēj dalīties ar citiem priekā par tā pārveidojošo spēku un saņemt pat vēl lielāku prieku, sniedzot to citiem.

“Visvarenā Gars nolaižas pār cilvēku sirdīm, un tie, kas atsaucas šim iespaidam, kļūst par Dieva un Viņa patiesības lieciniekiem. Daudzās vietās var redzēt svētījušos cilvēkus, kas nodod tālāk gaismu, kura viņiem pašiem ir darījusi skaidru glābšanu Kristū. Un, kad viņi turpina atstarot šo gaismu, kā to darīja ar Svēto Garu kristītie Vasarsvētku dienā, viņi no Gara saņem arvien jaunu un jaunu spēku. Tā zemei jātiek apgaismotai Dieva godībā.” ⁶

“Dieva kalpi ar starojošām un svētītām sejām steigsies no vienas vietas uz citu, lai pasludinātu Debesu vēsti. Visā pasaulē tūkstošos balsu izskanēs brīdinājums. Tiks paveiktas pārdabiskas lietas, slimos dziedinās, zīmes un brīnumi ies līdzi ticīgajiem (..).

(..) Gaismas stari iekļūst visur, patiesība kļūst redzama visā tās skaidrībā, un godīgie Dieva bērni sarauj saites, kas tos turēja (..). Patiesība nu ir dārgāka par visu citu. Liels skaits to, kas bija apvienojušies cīņā pret patiesību, tagad nostājas Kunga pusē.” ⁷

Patiesība ir dārgāka par visu citu. Vēstij, kas pasaulei sniegta jau pirms daudziem gadiem, noteikti ir jābūt patiesībai. Īstai patiesībai. Vitāli svarīgajai patiesībai par Jēzu, par to, ko Viņš ir izdarījis un ko dara tagad. Tā ir pirmā eņģeļa vēsts — mūžīgais krusta Evaņģēlijs un šī laika patiesība, ka ir atnākusi Viņa tiesas stunda. Un otrā eņģeļa vēsts, kas aicina cilvēkus šķirties no katra elka, kas tos saista. Tā ir arī trešā eņģeļa vēsts, kas brīdina pret viltotām pielūgsmes sistēmām un norāda uz Dieva baušļiem un Jēzus ticību, uz taisnošanu ticībā.

Kopš 1844. gada Jēzus vissvētākajā vietā aicina pievērst uzmanību sabatam nevis tikai tāpēc, ka tā ir septītā diena, bet tāpēc, ka tā liecina par vienreizēju, Kristus dzīvei līdzīgu dzīvesveidu, kas kā galējais kritērijs pēdējās dienās atdalīs labo no ļaunā. Patlaban Jēzus izdeldē grēkus ne tikai no Debesu grāmatām, bet arī no savu bērnu dzīves, lai viņi iemantotu uzvaras, svētumu un līdzību Kristum. Ar savu starpnieku Svēto Garu Viņš klauvē pie savu sekotāju sirds durvīm, cenzdamies arvien dziļāk sakārtot viņu dzīvi un ilgodamies tos piepildīt ar sevi.

Jēzus zina, ka tie ir tikai “māla trauki”, kuriem vēl joprojām nepieciešama liela mazgāšana, un Viņš tos mazgā ar “veļas mazgātājas sārmu”, kamēr (ja vien vēlas) tie kļūst smaržīgi un tīri, jo Viņš vēlas tos piepildīt. Taču Kristus nevēlas tos piepildīt kā podus vai bļodas, bet gan tā, kā ūdens ar spiedienu piepilda dārza šļūteni, lai atnestu “prieku un svētību cilvēku sirdīm.” Kā kvēle, kas piepilda elektrisko spuldzi un uz visām pusēm izstaro gaismu, tā arī Viņš vēlas bez šķēršļiem un kavēkļiem šķīstīt ļaudis ar to acu, lūpu, roku un kāju starpniecību, kas Viņam pieejamas, un izstarot pasaulē savu godību.

Pūt pār mani, Dieva elpa,
Līdz kļūstu pilnīgi Tavs,
Līdz manas pasaulīgās daļas
Kvēlo dievišķā ugunī.

Septītās dienas adventisti tic, ka ir aicināti pasludināt Dieva pēdējo vēsti. Gadiem ilgi viņi ir apbrīnojami daudz strādājuši un pienesuši upurus, un Dievs acīmredzot to ir svētījis, ar zīmēm liecinādams par savu aizgādību un žēlastībā darīdams brīnumus. Taču lielais brīnums, kura dēļ šī draudze ir radīta — Kristus otrā atnākšana — vēl ir priekšā.

Lai tagadējā ticīgo paaudze savā dzīvē pilnībā un visur pieņem Jēzu un tad ar dedzīgām lūpām un dzīvēm, kas kvēlo ar Viņa godību, dodas uz priekšu līdz pat vistālākajam zemes cilvēkam. Lai vēsti viņi ātri “dara zināmu pasaulei” un lai Jēzus var beidzot nākt.

1. Ellen G. White, “Spirit of Prophecy”, 4 sēj. (Battle Creek, Mich.: The Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1870–1884), 4. sēj., 291. lpp.; Sal. arī “The Great Controversy”, 458. lpp.
2. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 118. lpp.
3. Ellen G. White, “Testimonies”, 9. sēj., 107. lpp.
4. Ellen G. White, “The Desire of Ages”, 283. lpp.
5. Ellen G. White, Comments. “Seventh-day Adventist Bible Commentary”, 7. sēj., 984. lpp.
6. Ellen G. White, “The Acts of the Apostles”, 54. lpp.
7. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 612. lpp.', '1', 2, 'history