Dari to zināmu pasaulei

Kāpēc tētis neatnāca?

Dedzīgais millerietis Čārlzs Fičs nebija vīlies. Viņš bija miris pirms astoņām dienām — 1844. gada 14. oktobrī. Viņš bija trīsdesmit astoņus gadus vecs, sešu bērnu tēvs.

Fičs, kā atceraties, bija milleriešu sludinātājs (kongregacionālists), kas uzzīmēja Daniēla grāmatas 2. nodaļas tēlu, ko varētu arī nepieminēt, un “1843. gada karti”.

Fičs pievienojās adventes kustībai divreiz. 1838. gadā viņš bija viens no pirmajiem sludinātājiem, kas publiski nostājās Millera pusē. Viņš apbrīnoja Millera pravietojumu izskaidrojumus, taču, kad pamanīja, ka opozīcija varētu atņemt viņa moderno Bostonas baznīcu, viņš atkāpās. Tomēr nedaudz vēlāk, pārcēlies uz citu draudzi Ņūdžersijā, viņš patiesi iepazina Jēzu kā savu personīgo Glābēju. Tad Fičs ar prieku atteicās no savas draudzes, lai nestu labo vēsti par Kristu un Viņa taisnību daudzām citām draudzēm. Sirsnīgās vēstules, kas ceļojumu laikā tika rakstītas sievai, rāda, cik dabiski viņa mīlestība pret cilvēkiem saplūda ar mīlestību pret Jēzu.

Tagad, kad Džosija Ličs otrreiz aicināja pievērst uzmanību Millera lekcijām, Fičs 2300 dienu pravietojumā saskatīja skaistu vēsti par viņa brīnišķā Kunga atgriešanos. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās šīs vēsts sludināšanai. Četri no viņa sešiem bērniem traģiski aizgāja bojā, un tas pastiprināja ilgas pēc Kristus otrās atnākšanas.

Neilgi pirms 1844. gada 22. oktobra Fičs kādā drēgnā dienā brīvā dabā pēc kārtas kristīja trīs atgriezto grupas. Acīmredzot tāpēc viņš saslima un pirmdien, 14. oktobrī, nomira.¹

Milleriešu laikraksts “Midnight Cry” ziņoja, ka “viņa atraitne un bez tēva palikušie bāreņi tagad ir Klīvlendā un uzticīgi gaida, ka pēc dažām dienām atnāks mūsu Kungs un sapulcēs izkaisītos ģimenes locekļus. Māsa Fiča (..) smaida un ir laimīga.” ²

Nav grūti iedomāties, kā abi dzīvi palikušie bērni ar asarām acīs pēc bērēm jautāja: “Māt, vai mēs vēl redzēsim tēti?”

“Jā, mīļie,” misis Fiča drosmīgi atbildēja. “Vēl tikai dažas dienas — tad Jēzus atgriezīsies, uzmodinās tēti un arī jūsu aizmigušos brāļus un māsas. Tad mēs no jauna un uz visiem laikiem būsim laimīga ģimene!”

21. oktobra vakarā bērni jautāja: “Māt, vai rīt mēs redzēsim tēti?”

“Jā, mīļie!”

Nākamajā vakarā viņi šņukstēja: “Kāpēc tētis šodien neatnāca?”

Tolaik bija daudz ģimeņu, kurās bērni vai jauni vecāki mira ar tuberkulozi, holēru, garo klepu un citām bīstamām slimībām. Daudzi cerēja uz priecīgo atkalapvienošanos, kad atnāks Jēzus. Ne velti 1844. gada 22. oktobris iegājis vēsturē kā “lielās vilšanās” diena.

Džeimss Vaits vēlāk rakstīja: “Kad sludinātājs Haimss dažas dienas vēlāk ieradās Portlendā, Menas štatā, un paziņoja brāļiem, ka atkal jāsagatavojas aukstai ziemai, manas jūtas bija gandrīz nevaldāmas. Es izgāju no sapulces un raudāju kā bērns.” ³

Kādā citā pilsētā septiņdesmit apjukuši adventisti, iedrošinājuši cits citu neatteikties no uzticības un dalījušies izdevumos, ieguldīdami visus atlikušos līdzekļus kopējā kasē, uzturējās kopā lielā namā, kur viņi bija pulcējušies, lai satiktu Kungu. Kāds milleriešu vadītājs veiksmīgi pierunāja viņus atgriezties mājās un atsākt normālu dzīvi.⁴

Tomēr daudziem milleriešiem tas nebija viegli. Viņiem vairs nebija māju, kur atgriezties. Tie bija pārdevuši savas saimniecības un ienākumus nodevuši kustības kasē. Parīzē, Menas štatā, Edvards Endrūss uzaicināja trūcīgo Stouvelu ģimeni apmesties uz dzīvi pie viņa. Kādā no nākamajām nodaļām mēs redzēsim, cik bagātīgi Dievs šo augstsirdīgo rīcību atalgoja.

Visur vīlušies millerieši jautāja cits citam: “Kur mēs esam nonākuši? Ko esam pārpratuši?”

Millers un citi vadītāji vaļsirdīgi atzina, ka viņi ir kļūdījušies, tomēr viņus mulsināja nepārprotamā liecība, ka “pusnakts saucienu” (ka Kristus nāks 22. oktobrī) un “septītā mēneša kustību” (šīs vēsts dedzīgo izplatīšanu un cilvēku nopietno atsaucību) brīnišķā kārtā Dievs bija svētījis.

Haimss runāja Millera un citu vārdā: “Mēs kļūdījāmies, rīkojoties ticībā, taču bijām pārliecināti, ka mūs vada Vārds, Gars un Dieva gādība (..). Likās, ka septītā mēneša kustībā bija kāds nepārvarams spēks (..), kas sagrāva visu tā priekšā esošo.” Vēsts “aizsniedza sirdis visdažādākajās un tālākajās vietās gandrīz vienlaicīgi. Turklāt veids, kā tas notika, ir izskaidrojams, tikai pieņemot, ka Dievs ir tajā. Visur tā izraisīja visdziļāko sirds izmeklēšanu un dvēseles zemošanos augsto Debesu Dieva priekšā. Tās iespaidā tika atstātas šīs pasaules pievilcīgās lietas, izlīdzināti strīdi un naids, izsūdzēti grēki, notika padošanās Dieva priekšā un skanēja nožēlas pārņemtie salauzto siržu lūgumi pēc piedošanas un pieņemšanas. Mēs varējām vienīgi iesaukties: “Kas mēs esam, ka mums būtu jāpretojas Dievam?”⁵

“Lielais Dievs ir brīnišķīgi izturējies pret mums,” rakstīja F. Brauns, arī pazīstams adventists. “Mūsu intelektuālie un morālie aizspriedumi bija pretstatā mācībai par Kunga atnākšanu (..). Svētais Gars darbojās (..) mūsu visnoslēgtākajās dvēselēs, kamēr otrā atnākšana kļuva par mūsu cerību, par mūsu prieku, par visu.” “Par to runā Bībele — katra tās lappuse ir piesātināta ar vēsti par Kunga drīzo atnākšanu.” ⁶

Brauns daudz nepārspīlēja, teikdams, ka katra Bībeles lappuse ir piesātināta ar vēsti par Kunga drīzo atnākšanu. Jaunā Derība vien to piemin 300 reizes! Jēzus apsolīja: “Un kad Es būšu nogājis (..), tad Es nākšu atkal.” (Jāņa 14:3) Eņģeļi pravietoja: “Šis Jēzus (..) tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap. d. 1:11) Pēteris runāja par laiku, “kad Augstais Gans parādīsies”. (1. Pēt. 5:4) Pāvils ir teicis: “Pats Kungs nāks no debesīm.” (1. Tes. 4:16) Jānis skaidri paziņoja: “Viņš nāk uz padebešiem.” (Atkl. 1:7)

Pat tad, ja apsolījums nevienā vietā nebūtu pilnīgi skaidrs, to nebūtu grūti secināt no citām vietām Bībelē, kuras runā par Dievu. Mīlošais un visspēcīgais Bībeles Dievs neatstās ļaunumu uz zemes mūžīgi. Pienāks diena, kad Viņš visu izmainīs!

Milleram, bez šaubām, bija taisnība, kad viņš sludināja Kristus otro atnākšanu. Tāpat viņam bija taisnība, kad viņš skubināja ļaudis sagatavoties. Jēzus teica: “Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kur jūs nedomājat.” (Mat. 24:44)

Millera aicinājums uz sagatavošanos bija tik izteikts, ka Kristus nākšanas laiks kļuva par otršķirīgu lietu, kaut gan tas arī bija svarīgi. “Manu mērķi pilnībā noteica vēlēšanās pievērst dvēseles Dievam,” viņš rakstīja pēc vilšanās, “un pamudināt līdzcilvēkus sagatavoties tā, lai viņi ar mieru sirdī varētu satikt Dievu.” ⁷

Pēc kāda no pirmajiem ceļojumiem viņš šo pienākumu attiecināja arī uz radiem un kaimiņiem. “Ak, Dievs, pamodini ļaudis Hemptonā (..). Tēvs, atgriez manus bērnus!” ⁸ Daudzi viņa kaimiņi pieņēma Kristu, bet par savu ģimeni viņš 1843. gadā varēja priecāties: “Man ir sieva un astoņi bērni, un man ir pamatots iemesls ticēt, ka viņi visi ir Dieva bērni un ka viņi tic tai pašai mācībai, kurai ticu es.” ⁹

Millera aicinājums uz sirds sagatavošanu tik tālu pārsniedza uzmanību laika aprēķiniem, ka pēc tam, kad Jēzus nebija atnācis 22. oktobrī, viņš ar godu varēja teikt: “Es gribētu jautāt, vai vilšanās ir atstājusi būtisku iespaidu uz manām mācībām.” ¹⁰

Protams, Millers bija kļūdījies izpratnē par notikumu, kas tika apzīmēts ar “svētnīcas šķīstīšanu” 2300 dienu beigās, taču viņam nebija jāatsakās no saviem laika rēķiniem. Viņa 2300 dienu izskaidrojums ar 2300 gadiem pamatojas uz domu (Ec. 4:6), ka pravietojumos simboliskās dienas pielīdzināmas gadiem. Daudzos Bībeles pravietojumos ir sastopama līdzīga simboliskā valoda. Ar sievietēm tiek attēlotas draudzes, ar zvēriem — impērijas, ar lielām ūdens masām — ļaužu masas un tā tālāk. Pat tādi enerģiski Millera pretinieki kā viņa svētība Džordžs Bušs atzina, ka “dienas pieņemšanā par pravietisku gada simbolu (..) jūs atbalsta visveselīgākā eksegēze un tādi slaveni vārdi kā sers Ī. Ņūtons, bīskaps Ņūtons, Kerbijs, Skots, Keits un daudzi citi” ¹¹

Bušam bija taisnība, kad viņš izteica šo atzinumu. 2300 dienas par 2300 gadiem bija atzinuši daudzi cilvēki jau pirms Millera, un tas sniedzas pat līdz Nahavendi devītajā gadsimtā, apmēram tūkstoš gadu pirms Millera dzimšanas! ¹²

Mārtiņš Luters un daudzi citi reformatori ticēja dienas–gada principam gluži tāpat arī sers Īzaks Ņūtons, viens no lielākajiem zinātniekiem vēsturē. Ņūtons visu mūžu studēja teoloģiju un baznīcas vēsturi un par šiem tematiem uzrakstīja vairāk vārdu (1 300 000) nekā zinātnes sfērā.¹³ Viņa matemātisko prātu īpaši valdzināja garie pravietojumi.

Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds Vācijas reformētās baznīcas mācītājs Johans Petri (1718–1792) Dieva vadībā izdarīja ievērojamu atklājumu.¹⁴ Viņš bija pirmais, kas atzina (1768. g.), ka Daniēla grāmatas 8. nodaļas 2300 dienas sākas vienlaicīgi ar Daniēla grāmatas 9. nodaļā pravietotajām septiņdesmit nedēļām. Tā beidzot ar zināmu ticamību bija iespējams aprēķināt, kad tās beigsies.

Petri vērtīgā apgalvojuma patiesumu ir apstiprinājuši no viņa neatkarīgi atklājumi. Tos izdarījuši viņam līdzīgi domātāji — Hanss Vuds Īrijā (1787. g.), Džons Brauns Anglijā (1810. g.) un presbiteriāņu sludinātājs Dienvidkarolīnā V. Deiviss (1811. g.)¹⁵ Visi šie atklājumi tika izdarīti, pirms Viljams Millers, Ņujorkas baptistu draudzes ierindas loceklis, neatkarīgi no citiem pie šī secinājuma nonāca 1818. gadā. Būdami atkarīgi katrs no sava izejas punkta un matemātisko aprēķinu precizitātes, visi šie vīri secināja, ka 2300 dienas beigsies 19. gs. 40. gados vai — kā Hanss Vuds — 19. gs. 80. gados.

Jezuītu priesteris Manuels de Lakunsa, kristiešu jūds Jozefs Vulfs, angļu baņķieris un parlamenta loceklis Henrijs Dramonds, Viljams Kaningems, Heinrihs Rihters, Mortimers O’Salivans, Luiss Gausens, Viljams Pims, Džordžs Kroulijs, Henrijs Menings, Aleksandrs Keits, Džeimss Begs, Džons Stenlijs Feibers un ļoti daudzi citi Skotijā, Īrijā, Francijā, Vācijā, Holandē, Šveicē, Dienvidamerikā, Vidējos Austrumos un (visvairāk) Anglijā rakstīja grāmatas, teica svētrunas, izdeva laikrakstus un noturēja otrās adventes atmodas konferences, kas notika vairāk vai mazāk vienlaikus ar Millera otrās adventes atmodu Ziemeļamerikā.

Eiropas atmodai nebija sakara ar Amerikas atmodu, un tā arī neatklāja precīzo datumu — 1844. gada 22. oktobri. Tomēr ap 1844. gadu liels skaits mācītāju, starp kuriem bija arī 700 anglikāņu priesteru¹⁶, sludināja otro adventi baznīcās un mazās kapelās visā Anglijā, par galveno rakstvietu izvēlēdamies pirmā eņģeļa vēsti: “Ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Slavenais vēsturnieks un parlamenta loceklis Tomass B. Makolijs par 1844. gadu rakstīja, ka to skaitā, kas ticēja nenovēršamai Kristus nākšanai, bija “sabiedrībā godāti, bagāti un spējīgi vīri (..). Augstmaņi un parlamenta locekļi,” viņš turpināja, “ir rakstiski to atzinuši.” ¹⁷

Iespaidīga bija arī “bērnu–sludinātāju” parādīšanās Zviedrijā. No 1841. gada līdz 1844. gada vasarai jaunieši un pat mazi bērni paļāvīgi aicināja izdarīt reformas, lai sagatavotos Kristus nākšanai.

Pēc likuma Zviedrijā neviens pieaugušais nedrīkstēja sludināt bez valsts baznīcas atļaujas. Lai apietu šo šķērsli, Dievs aicināja bērnus. Taču pat daži no viņiem tika vajāti. Piemēram, Ole Bokvists savas māsas klātbūtnē tika nežēlīgi sists, bet tad negaidīti atbrīvots, lai varētu turpināt sludināšanu.

Kāda ļoti maza meitenīte pastāvīgi spēlējās ar savām rotaļlietām, bet pa to laiku viņas mājās sapulcējās kaimiņi. Tad viņa apmēram stundu pārliecinoši sludināja, bet pēc tam atkal atgriezās pie savām lellēm.

Dr. Svens Ēriks Šeldbergs, valsts medicīnas darbinieks ar trīsdesmit gadu stāžu, pētīja “sludināšanas slimību”, kā to sauca ienaidnieki, un ziņoja, ka daži bērni sludina guļus, aizvērtām acīm, neapzināti un acīmredzami neelpodami. Liss Andersdoters, Marija Svensdotera un, iespējams, arī citi pusaudži, kad, viņiem dziedot, tika aizspiestas lūpas un nāsis, turpināja dungot melodiju. Dr. Šeldbergs ziņoja, ka bērni sludina kristietības pamatus — Kristu, lūgšanu, nožēlu un atgriešanos —, taču viņš nevarēja izskaidrot viņu fiziskās izpausmes. Kad bērniem lūdza, lai viņi paši to izskaidro, tie citēja Joēla grāmatas 3:1: “Un tad notiks, ka Es izliešu savu Garu pār visu miesu un radību, un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamās lietas.”

Kas tad bija viņu vēsts? Pamatā tā pati, ko sludināja Millers un angļu adventisti — Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmā eņģeļa vēsts: “Ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” ¹⁸

Lai arī kāds bija iemesls tam, ka 1844. gada 22. oktobrī Čārlza Fiča ģimenē “tētis neatnāca”, tas tomēr nebija tāpēc, ka Millers būtu izgudrojis vieglprātīgu teoriju, kas pamatota uz personiskiem Bībeles izskaidrojumiem. Lielākoties viņa vēsts pamati bija pilnīgi pareizi. Tā bija daļa no otrās adventes atmodas — no starpkontinentālās, starpkonfesionālās kustības, kas pasludināja lielo pravietojumu, kura laiks bija pienācis.

1. Arthur Whitefield Spalding, “Origin and History of Seventh-day Adventists”, 2 sēj. (Washington D. C., Review and Herald Publishing Association, 1961), 1. sēj., 113. lpp., 4. piezīme; “Seventh-day Adventist Encyclopedia” (turpmāk — “SDA Encyclopedia”), šķirklis “Fitch, Charles”.
2. “Midnight Cry”, 1844. g. 31. oktobrī, 142. lpp.
3. James White, “Life Incidents”, 182. lpp.
4. Luther Boutelle, “Sketch of the Life and Religious Experience of the Elder Luther Boutelle” ([Boston]: Advent Christian Publishing Society, 1891), 68., 69. lpp., arī Arthur, “Joshua V. Himes”, 146., 147. lpp.
5. “Midnight Cry”, 1844. g. 31. oktobrī, 140. lpp.
6. Vēstule izdevumam “Advent Herald” 11. novembrī.
7. Miller, “Apology”, 24. lpp.
8. Viljams Millers savam dēlam Viljamam 1838. g. 17. novembrī: Nichol, “The Midnight Cry”, 65., 66. lpp.
9. Viljams Millers 1843. gada 4. februārī izdevumam “Signs of the Times”: Bliss, “Memoirs”, 180., 181. lpp.
10. Miller, “Apology”, 34. lpp.
11. Rush, “Reasons for Rejecting”, 6. lpp.
12. Nahavendi 2300 gadus aprēķināja no 942. g. pirms Kristus, kad tika nojaukta svētnīca Šilo. Saskaņā ar šo rēķinu Mesijam būtu bijis jānāk 1358. g. Sk. Froom, “Prophetic Faith”, 1. sēj., 713. lpp.; “Seventh-day Adventist Bible Commentary”, 4. sēj., 54. lpp.
13. H. McLachlan, ed., “Sir Isaak Newton: Theological Manuscripts” (Liverpool: University Press, 1950), 1.–25. lpp.
14. Petri 70 nedēļu skaitīšanu uzsāka ar 453. g. pirms Kristus, tāpēc 2300 dienu beigas pēc viņa aprēķina bija 1847. gadā. Sk. Froom, “Prophetic Faith”, 2. sēj., 713.–719. lpp.
15. Froom, “Prophetic Faith”, 2. sēj., 719.–722. lpp.; 4. sēj., 210.–221. lpp.
16. Mourant Brock, “Glorification”, (American Millenial Association reprint, 1845), 134. lpp.; Froom, “Prophetic Faith”, 3. sēj., 705., 706. lpp.
17. Thomas B. Macaulay, “Critical and Miscellaneous Essays” (Philadelphia: Cary and Hart), 5. sēj., 324. lpp.; Froom, “Prophetic Faith”, 3. sēj., 268. lpp.
18. Ellen G. White, “Notes of Travel” no “Historical Sketches of the Foreign Missions of the Sventh-day Adventists” (Basle: Imprimerie Polyglotte, 1886), 201.–207. lpp.; Ole Boqvist, “Review and Herald”, 1890. g. 7. oktobrī, 612. lpp.; Froom, “Prophetic Faith”, 3. sēj., 671.–686. lpp.', '1', 2, 'history

Otrais uzvaras gājiens

“Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs.” (Lūk. 24:21)

Der atcerēties, ka 1844. gada 22. oktobra traģēdija nebija pirmā lielā vilšanās, ko piedzīvojuši Dieva bērni. Padomājiet par bēdām, kad Jēzus nomira pie krusta!

Svētdienā, tūlīt pēc krusta notikuma, nezinādami, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, divi Viņa sekotāji atradās ceļā. Jēzus viņus panāca, bet tie Viņu nepazina un drūmi sarunājās par krustā sišanu, vairs necerēdami Viņu kādreiz vēl redzēt. Viens no ceļiniekiem, Kleops, skumji nopūtās: “Mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs.”

Pēc diviem tūkstošiem gadu un tūkstošiem jūdžu attālumā no šīs vietas vēl aizvien ir dzirdami šņuksti skumjā ceļotāja balsī.

Un viņa asaras nebija vienīgās.

“Iedomājieties jauno pāri, kas pirms dažām dienām veda savu sasirgušo bērnu uz Pasā svētkiem. Viss bija atkarīgs no tā, vai viņi spēs to uzturēt dzīvu vēl dažas grūtas jūdzes, vēl dažas raižu pilnas stundas, lai nokļūtu Jeruzalemē pie lielā Dziedinātāja, kas jau vairākus gadus pastāvīgi apmeklēja svētkus. Viņi pārvarēja šīs nogurdinošās jūdzes, šīs baiļu pilnās stundas. Viņi ieradās ar bērnu, kas vēl bija dzīvs, taču uzzināja, ka Dziedinātājs pats ir miris.

Tūkstošiem cilvēku pauda savas bēdas. “Visās malās varēja dzirdēt saucienus: “Mēs gribam Kristu, Dziedinātāju!” (..) Taču ļaudis dzina ārā no tempļa pagalmiem, un vārtos novietoja karavīrus (..). Cietēji (..) bija šīs vilšanās satriekti (..). Veltīga bija vēršanās pie ārstiem; nevienam nebija tādu spēju kā Viņam, kas gulēja Jāzepa kapā.” ¹

“Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs.” Ja vēlaties, tad šī bija “pirmā lielā vilšanās”.

Bēdas krustā sišanas dienā pastiprināja tas, ka tikai dažas dienas pirms savas nāves Jēzus rīkoja saviļņojošu procesiju, kuru mēdz saukt arī par uzvaras gājienu.

To mēs nedrīkstam neņemt vērā. Tas mums labi palīdz saprast milleriešu vilšanos.

Svētdienā pirms savas nāves Viņš sūtīja divus mācekļus, lai tie atrod ēzeli, atsien to un atved pie Viņa. Mācekļi bija pārsteigti, tāpēc Jēzus lika pateikt īpašniekiem: “Tam Kungam to vajag.” Ēzeli atveda, un Jēzus uz tā iejāja Jeruzalemē. Bībele saka, ka ar to Viņš ir piepildījis Vecās Derības pravietojumu: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cak. 9:9)

Kad ļaudis skatījās, kā, piepildīdams Cakarijas pravietojumu, Jēzus uz ēzeļa iejāj Jeruzalemē, radās iespaids, ka Viņš iecels sevi par zemes ķēniņu, aizdzīs ienīstos romiešus un Romas vietā par pasaules galvaspilsētu padarīs Jeruzalemi. Skaidrs, ka Jēzus uzņēmās iniciatīvu pasākumā, kas ļaudīm atstāja ļoti nepareizu priekšstatu par Viņu un kuram vēlāk sekoja traģiska vilšanās.

Kā Kristus — ceļš, patiesība un dzīvība — varēja piedalīties tā izplānotā krāpšanā? Kā Miera Lielskungs tik mērķtiecīgi varēja sarīkot gājienu ar nolūku izraisīt ļaužu siržu salaušanu, kas notika pēc tam?

Vai varbūt šādi jautājumi noved no ceļa? Vai Jēzus bija “tas, kas Israēlu atpestīs?” Noteikti! Viņš bija visas pasaules Pestītājs! Vai Jēzus tiešām bija ķēniņš, kad Viņš sēdās uz ēzeļa? Viņš bija Visuma Ķēniņš!

Tādā gadījumā — vai Jēzus maldināja ļaudis, likdams tiem uzlūkot Viņu par ķēniņu? Nē, protams.

Tad kas tiem lika tā apjukt un nedaudz vēlāk tik ļoti vilties Viņā? Tas bija viņu pašu pārpratums.

Lai mums būtu pilnīgi skaidrs, ka Jēzus nebija atbildīgs par šo pārpratumu un sekojošo vilšanos, uzdosim vēl vienu jautājumu: vai Jēzus tika brīdinājis savus sekotājus, ka Viņš nav tāds ķēniņš, kādu tie Viņu iedomājās, un ka Viņš tiks nogalināts? Mēs atrodam atbildi, ka apmēram deviņus mēnešus pirms krustā sišanas “Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem, un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšāmcelties”. (Mat. 16:21)

Nez vai Kristus varēja izteikties vēl skaidrāk! Tomēr Debesis bija darījušas pat vēl vairāk, lai ļaudis jau iepriekš zinātu patiesību. Jānis Kristītājs jau pašā Jēzus kalpošanas sākumā iepazīstināja ļaudis ar Viņu kā ar Dieva Jēru. (Jāņa 1:29) Jebkurš zināja, ka svētnīcas kalpošanā Dieva jēri mira katru dienu, kā arī reizi gadā Pasā svētkos. 500 gadus pirms Kristus uzrakstītās Daniēla grāmatas 9. nodaļā tika atklāts, ka septiņdesmit gadu nedēļu pēdējās nedēļas vidū Mesija tiks “nogriezts” (angļu tulk.). Jesajas grāmatas 53. nodaļa, kas uzrakstīta apmēram 700 gadus pirms Kristus, pravietoja, ka Dieva Kalps būs “kā jērs, ko ved nokaušanai” (7. p.) 1. Moz. 3:15 — pats pirmais apsolījums par Pestītāju — brīdināja, ka ienaidnieks “iekodīs” sievas dzimumam. Tādā kārtā jau 4000 gadu Debesis darīja visu, lai pasargātu ļaudis no pārpratuma un sekojošās vilšanās!

Bet kāpēc Jēzus vispār sarīkoja šo uzvaras gājienu? Kāpēc Viņš nepalika pie sava ēvelsola Nācaretē un neizvairījās no jebkāda veida pārpratumiem?

Jūs taču zināt, kāpēc! Viņam bija pienācis laiks paveikt visnozīmīgāko darbu vēsturē. Viņam bija jāmirst pie krusta kā salīdzināšanas upurim par pasaules grēkiem, lai katrai cilvēciskai būtnei virs zemes būtu iespējams piedot un lai zvaigžņotajā Visumā atjaunotu uzticību Dieva raksturam un valdībai.

Svētdienas rīta uzvaras gājienā Jēzus zināja, ka Daniēla grāmatas 9. nodaļā pravietotās pēdējās, septiņdesmitās gadu nedēļas vidū jeb, precīzāk, — nākamās piektdienas Pasā svētkos, tieši pulksten trijos pēcpusdienā, kad tiks nokauts Pasā jērs, —Viņam, debesu un zemes Radītājam, būs jānomirst pie krusta ārpus vecās Jeruzalemes mūriem. Jēzus zināja, ka ar to Viņš nepārprotami atklās Dieva mīlestību, pavērs pestīšanas ceļu cilvēkam un padarīs iespējamu mūžīgo dzīvību katram grēciniekam. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Bet ko dotu šādas mīlestības apliecināšana, ja neviens par to neuzzinātu? Šai vēstij bija jātiek pasludinātai, cik plaši vien iespējams, lai grēcīgais cilvēks to varētu uzzināt, ticēt un dzīvot.

Tāpēc Jēzus sarīkoja šo uzvaras gājienu. Viņš darīja visu iespējamo, lai pasargātu ļaudis no pārpratuma. Taču, kad tie bija neatlaidīgi savā nepareizajā izpratnē, Viņš turpināja tik un tā, zinādams, ka pienāks laiks un daudzi, kas citādi to nebūtu ņēmuši vērā, skaidri sapratīs.

Pirms atstājam “pirmo uzvaras gājienu”, mums jāuzdod sev vēl divi jautājumi par to un par “pirmo lielo vilšanos”, kas pēc tam sekoja. Kam un kā uz Emavas ceļa Jēzus izskaidroja notikušo?

Vai varat nosaukt šos divus mācekļus, kas atradās ceļā? Jūs droši vien zināt, ka tur bija Kleops, bet neatceraties otra cilvēka vārdu? Nē, Bībelē tas nav minēts.

Pēc lielās vilšanās, kas sekoja krusta notikumam, Jēzus visnozīmīgāko atklāsmi par sevi un kļūdu visnoderīgāko izskaidrojumu deva nevis vadošajiem mācekļiem — Pēterim, Jēkabam un Jānim, bet diviem vienkāršiem, citādi nepazīstamiem, tomēr uzticīgiem kristiešiem.

Un kā Jēzus viņiem izskaidroja vilšanos? “Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs, neprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” Iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Lūk. 24:25–27)

Te nu tas ir. Acīmredzot Viņš atgādināja Bībeles pantus, kas līdzīgi jau iepriekš pieminētajiem — 1. Moz. 3:15 par čūskas kodienu sievas dzimumam, Jes. 53 par Jēra nokaušanu svētnīcas ceremoniālajā sistēmā, Dan. 9 par Mesijas “nogriešanu” un, bez šaubām, daudzas citas rakstvietas. Tajā brīdī Kleops un viņa biedrs droši vien izsaucās: “Mēs to esam dzirdējuši simtiem reižu! Kāpēc mēs to nespējām agrāk saskatīt?” Un viņu sirdis dega, kad Jēzus tiem izskaidroja Rakstus.

Nedaudz vēlāk, kad viņi atpazina Jēzu, Viņš tos atstāja. Ak, kā tad viņi skrēja atpakaļ uz Jeruzalemi, Pasā svētku mēnesnīcas gaismā klupdami pa akmeņaino taku, steigdamies pastāstīt vadošajiem mācekļiem, ko bija uzzinājuši un ko satikuši!

Tad vadītāji paši vēlreiz rūpīgi pētīja Rakstus. Drīz, Dieva žēlastības stiprināti, viņi nodibināja jaunu reliģisku kustību — kristiešu draudzi.

OTRAIS UZVARAS GĀJIENS

Tik daudz par “pirmo uzvaras gājienu” un tam sekojošo “pirmo lielo vilšanos”. Ja vēlaties, tad tāpat kā 1844. gada 22. oktobra bēdas mēs saucam par “otro lielo vilšanos”, tā varam uzskatīt lielo otrās adventes atmodu par “otro uzvaras gājienu”.

Nākamajās nodaļās mēs uzzināsim, ka 1844. gada 22. oktobrī Jēzus sāka jaunu salīdzināšanas darba posmu, kas ir tikpat svarīgs kā salīdzināšana Golgātā. Jēzus nomira pie krusta septiņdesmit gadu nedēļas beigās Pasā svētku piektdienas pēcpusdienā pulksten trijos. Pēc šīs pašas Dieva žēlastības noteiktās kārtības otrdien, 1844. gada 22. oktobrī, Dan. 8:14 2300 gadu–dienu beigās Viņš uzsāka Salīdzināšanas dienas kalpošanu. Pirmajā gadījumā Viņš tika piesists krustā ārpus vecās Jeruzalemes, bet šoreiz Viņš ieņēma īpašu vietu pie bauslības galdiņiem jaunās Jeruzalemes svētnīcas vissvētākajā vietā. Kā redzēsim, šī jaunā kalpošana ir sevišķi varens žēlastības darbs, ko mēdz saukt arī par “grēku izdeldēšanu”. Tā ir kalpošana, kas iecelta, lai no Kristum dārgo ticīgo sirdīm, dzīvēm un pierakstiem izdeldētu katru grēku un sagatavotu tos mūžīgai vienotībai, mūžīgai vienprātībai ar Tēvu.

Tik lielam un žēlastības pilnam darbam bija jātiek pasludinātam, cik plaši vien iespējams, lai cilvēki atkal uzzinātu, ticētu un dzīvotu. Kā mēs jau redzējām, šo vēsti saņēma plašas ļaužu masas gan Vecajā, gan Jaunajā Pasaulē.

Bet kā Dievs varēja aicināt Milleru un daudzus citus sludināt nepatiesu vēsti?

Mēs redzējām, ka Millera vēsts bija ļoti tuvu patiesībai. Jautājumā par Jēzus burtisku otro atnākšanu, vajadzīgo sagatavošanos, dvēseļu mantošanas svarīgumu un 2300 dienu aprēķinā viņam bija daudz vairāk taisnības nekā viņa laikabiedriem.

Viņa vienīgā kļūda bija uzskats, ka Dan. 8:14 pieminētā svētnīca, kurai jātiek šķīstītai, atrodas uz zemes un ka Kristus izpildīs svētnīcas šķīstīšanu tad, kad nāks, šķīstīs pasauli un kā ķēniņu Ķēniņš tiesās draudzi.

Millers neizdarīja lielāku kļūdu kā Jēzus mācekļi, kad viņi domāja, ka pēc pravietojumiem Kristum kā ķēniņam jānāk 31. gadā.

Bet ja tā, tad kāpēc Jēzus to nepaskaidroja Milleram un nestiprināja pārliecību, ka vēsts ir patiesa?

Viņš mēģināja gan — tieši tāpat kā Viņš to mēģināja darīt saviem mācekļiem pirms pirmā uzvaras gājiena. Ja tiktu pareizi saprastas rakstvietas Dan. 7., Lūk. 12., Ebr. 8. un 9., Atkl. 10. un 11., tās pasargātu no 1844. gada vilšanās, tāpat kā citas Vecās Derības rakstvietas savukārt būtu paglābušas mācekļus no viņu vilšanās.

Pārsteidzoša līdzība ir atrodama arī tam, kā Jēzus brīdināja savus mācekļus, ka Viņam būs daudz jācieš, ka Viņš mirs un augšāmcelsies trešajā dienā. Tas zināmā mērā atkārtojās, kad tieši pirms lielās vilšanās Dievs izvēlējās kādu jaunu millerieti Heizenu Fosu² no Polendas Menas štatā un pravietiskā atklāsmē brīdināja, ka laiks sniegsies ilgāk par 1844. gada 22. oktobri.* Atkal ļaužu prātos bija pārpratums, taču ne Dieva gribā.

Ja šajās detaļās Millers bija kļūdījies, tad kāpēc Dievam vispār vajadzēja, ka viņš sludina? Kāpēc Dievs neļāva viņam turpināt sēt labību un slaukt govis? Galu galā, Millers taču pats to bija vēlējies darīt. Tad nebūtu bijusi arī lielā vilšanās.

Mēs jau iepriekš atradām šo iemeslu. Jēzus gatavojās uzsākt lielo salīdzināšanas darbu, kas žēlastības un varenības ziņā līdzinās Viņa nāvei pie krusta, un par to bija jādzird pasaulei, lai cilvēki varētu par to uzzināt, ticēt un dzīvot.

Bet kam, kur un kā Jēzus pirmo reizi izskaidroja pārpratumu pēc lielās vilšanās?

23. oktobrī, tieši nākamajā rītā pēc 22. oktobra, kāds aktīvs, bet gandrīz nepazīstams adventists Hīrāms Edsons drauga pavadībā taisnā ceļā šķērsoja labības lauku, kad pēkšņi viņam iešāvās prātā pareizi un saskanīgi izskaidrojumi rakstvietām Dan. 7., Lūk. 12., Atkl 10. un 11., kā arī (mājās, jau dažas stundas vēlāk) Ebr. 8. un 9., kuras millerieši nemaz nebija ņēmuši vērā vai arī pārpratuši.

Citiem vārdiem, Jēzus no Rakstiem viņam izskaidroja patiesību par sevi. Hīrāms Edsons bija adventistu “labības lauka Kleops”, kas ceļoja kopā ar savu biedru, kad tos panāca Kristus!

Edsona jaunā atziņa tika rūpīgi un vairākkārt pētīta. Tā noteiktā laikā izcēlās pasaulplaša reliģiska kustība — Septītās dienas adventistu draudze.

1. Ellen G. White, “The Desire of Ages”, (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1898, 1940), 776. lpp.
2. Sk. T. Housel Jemison, “A Prophet Among You” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1955), 485.–489. lpp.', '1', 2, 'history

“Labības lauka kleops”

“Tēt, vai mani nevarētu kristīt šovakar?”

“Ofēlij, tu taču zini, ka ir jau vēls un ka, pirms tu varēsi iet gulēt, mums būs jābrauc divpadsmit jūdzes (19,2 km) vaļējās kamanās!”

“Es zinu, tēt, bet es ļoti gribu tikt kristīta, pirms mēs braucam mājās.”

“Vai tu aptver, ka ezers droši vien ir visapkārt aizsalis un ka mums aukstumā būs jābrauc trīs jūdzes (4,8km) turp un atpakaļ?”

“Jā, bet tas nekas,” meitene atbildēja. “Es to izturēšu.”

Redzēdams viņas apņēmību, sludinātājs griezās pie drauga ar jautājumu: “Vai tev nekas nebūtu pretī, ja mēs kopā ar Ofēliju un tevi aizbrauktu līdz ezeram un kristītu viņu?”

“Es par to būtu priecīgs,” labsirdīgais vīrs atbildēja. Tā Hīrāms Edsons devās uz ledaino ezeru līdzi savai divpadsmit gadus vecajai meitai, bija par liecinieku viņas kristībām tumsā un ļoti vēlā stundā pārradās mājās. Viņš, bez šaubām, bija pārsalis, taču laimīgs Kungā.¹

Šis gadījums, kas notika atmodas beigās 1855. gadā — vienpadsmit gadus pēc lielās vilšanās, iepazīstina mūs ar Hīrāmu Edsonu kā dievbijīgu, kristīgu tēvu. Viņam pavisam bija seši bērni, ja skaita arī mazotnē mirušo. Šīs pašas atmodas laikā Edsons acīmredzot tika iesvētīts par vietējās draudzes vecāko, un tā mēs viņu iepazīstam arī kā aktīvu kristieti. Pēc vilšanās Edsons daudzus gadus — cik vien viņam veselība ļāva — pētīja jauno patiesību, uzupurējās, lai to publicētu un ceļoja, lai to izplatītu. 1850. gadu sākumā viņš palīdzēja Džozefam Beitsam, Džonam Endrūsam, Džonam Lafboro un daudziem citiem sludinātājiem, nenogurstoši meklēdams jaunus interesentus, ziemā bieži vien kājām noiedams simtiem jūdžu. Vasarā viņš nodarbojās ar lauksaimniecību, lai apmaksātu izdevumus. Kustības labā Edsons divreiz pārdeva savu saimniecību un vienu reizi savu aitu ganāmpulku. Vecumā viņš saņēma sludinātāja apliecību. Viņš nomira 1882. gadā.²

Bet turpināsim sākto tematu. Edsona pirmā sieva nomira 1839. gadā, kad viņam bija trīsdesmit divi gadi. Lai trim mazajiem bērniem būtu māte, viņš drīz vien uz savām mājām (netālu no Portgibsonas Ņujorkas štatā, Eri kanāla krastā) atveda jaunu sievu.

1843. gadā adventes vēsts nonāca Ročesterā, līdz kurai bija apmēram trīsdesmit jūdzes (48 km). Drīz tā izplatījās arī Portgibsonā. Edsons, toreiz būdams metodists, šo vēsti pieņēma evaņģelizācijas lekciju laikā.

Tajā pašā vakarā, kad beidzās lekcijas, Edsonu pārņēma tāda sajūta, it kā kāda balss liktu iet mājās pie slimā kaimiņa un Kunga vārdā dziedināt. Tas viņu satrauca, jo viņš domāja, ka dziedināšanas brīnumi ir beigušies jau Bībeles laikos. Tomēr, nespēdams satricināt šo pārliecību, viņš vēlu vakarā iegāja sava drauga mājā. Sveču gaismā Edsons piegāja pie gultas, uzlika rokas uz slimā vīra galvas un teica: “Brāli, Kungs Jēzus tevi dara veselu.” Edsonam par lielu prieku vīrs tūlīt apsēdās gultā, atmeta nost segas, pārlika kājas pār gultas malu un tad sāka staigāt pa istabu, slavēdams Dievu. Drīz arī pārējā ģimene piecēlās un slavēja Dievu.³

Tajā pašā vakarā Edsons dzirdēja balsi, kas teica: “Ej un pasludini [adventes] patiesību saviem draugiem un kaimiņiem.” Bet viņam šķita, ka liecināt ir pat grūtāk nekā dziedināt! Tā viņš cīnījās vairākas dienas. Taču, kad beidzot, līdzīgi Viljamam Milleram, viņš padevās, tad apjauta, ka Dievs viņu var ļoti labi izmantot. Dienā viņš cilvēkus apmeklēja mājās, vakaros noturēja sapulces, un drīz vien redzēja, kā trīs vai četri simti viņa draugu un kaimiņu pieņem Jēzu un pievienojas adventes kustībai.

Šādā darbībā viņa ģimenei pienāca 22. oktobris. Liktenīgā diena lēni tuvojās naktij, un cietsirdīgie pulksteņa sitieni brīdināja, ka laiks ir pagājis. Varam būt pārliecināti, ka šajā brīdī viņi kopā ar draugiem, kas bija pievienojušies, dedzīgi pārskatīja savas ticības pamatojumus — 2300 dienas, kas iesākās 457. gada rudenī pirms Kristus un ilga līdz 1844. gada rudenim; adventes atmoda kā pirmā un otrā eņģeļa vēsts piepildījums; “ieilgušais laiks” pēc pavasara vilšanās un “pusnakts sauciens” nometnes sapulcē augustā; un it īpaši Semjuela Snova svētnīcas šķīstīšanas skaidrais izklāsts ar Salīdzināšanas dienas piemēru.

Šodien, viņi sev teica, 22. oktobrī, “septītā mēneša desmitajā dienā”, Jēzus ir pabeidzis savu salīdzināšanas darbu Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, un nav šaubu, ka tagad Viņš atstās šo vietu un nāks uz zemi, lai svētītu savus ļaudis.

“Mēs uzticīgi gaidījām Jēzu Kristu un svētos eņģeļus kopā ar Viņu,” Edsons vēlāk rakstīja, “un ka Viņa balss aicinās celties Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu un citus seno dienu ticīgos, kā arī tuvus un dārgus draugus, kurus no mums šķīrusi nāve (..). Ieceres bija ļoti augstas, tāpēc mēs gaidījām savu Kungu, līdz pulkstenis nosita pusnakti.” Kad sita pēdējā stunda, Edsona ģimene kopā ar draugiem, tāpat kā arī visur citur millerieši, ar pamirušām sirdīm skaitīja sitienus. Nesadzirdējuši neko vairāk kā neatlaidīgo sitienu skumjo ritmu, tie saprata, ka “diena ir pagājusi”, un nu viņu “vilšanās kļūst par realitāti”. Edsons rakstīja: “Vismīļākās gaidas un cerības tika sagrautas, un mūs pārņēma tāds raudu gars, kādu es nekad agrāk netiku piedzīvojis (..). Mēs raudājām un raudājām — līdz uzausa diena.”

Stundām ritot, Edsons neviļus sāka pārdomāt, kā Dievs viņu bija svētījis kopš brīža, kad viņš pieņēma adventes cerību. Viņam tika dots spēks dziedināt Kristus vārdā; viņš redzēja, kā simtiem cilvēku dzīvē ienāca labas pārmaiņas; viņš varēja priecāties par brīnišķīgo mieru, kas viņu bija pārņēmis. Viņam sāka atgriezties uzticība. “Aiziesim uz klēti,” viņš teica ļaudīm, kas vēl joprojām atradās viņa mājā. Vēsajā un pelēcīgajā vēlā oktobra dienas rītausmā grupiņa vienkāršu ļaužu, apmulsuši, taču joprojām cīnīdamies par ticību, iegāja klētī, aizvēra durvis un nometās ceļos lūgšanā. “Mēs palikām dedzīgā lūgšanā tik ilgi, kamēr saņēmām Gara liecību, ka mūsu lūgšana ir pieņemta, ka tiks dota gaisma, ka mūsu vilšanās tiks izskaidrota un ka mēs saņemsim sapratni un mierinājumu.”

Tajā brīdī netika dots nekāds izskaidrojums, taču cilvēku sirdīs iedegās pārliecība, ka Dievs ir mīlestība un, kaut arī viņi nesaprata, kas bija noticis, Viņš to kādu dienu izskaidros.

Juzdamies labāk, viņi atgriezās virtuvē un paēda brokastis. Tad Edsons kādam no saviem draugiem (acīmredzot O. R. L. Krouzīram) izteica priekšlikumu kopīgi apmeklēt kaimiņus, arī milleriešus, kurus viņi bija mantojuši Kristum, lai iedrošinātu ar savu atjaunoto uzticību. Droši vien tāpēc, lai ietaupītu laiku, viņi taisnā ceļā šķērsoja labības lauku, kas bija salikts statos.

“Ejot pa labības lauku,” Edsons stāsta, “apmēram pusceļā es tiku apturēts. Debesis šķita atvērtas manam skatam, un es pilnīgi skaidri redzēju, ka mūsu Augstais Priesteris nevis iznāca no Debesu svētnīcas vissvētākās vietas, lai [22. oktobrī] ierastos uz zemes, (..) bet šajā dienā vēl tikai iegāja svētnīcas otrajā nodalījumā; pirms nākšanas uz zemi Viņam bija paveicams darbs vissvētākajā vietā.”

Viss bija tik vienkārši, un tomēr tas ir pieskaitāms pie visdramatiskākajiem notikumiem reliģijas vēsturē.

Ābrahāms bija vienkāršs nomadu lopkopis, kad Dievs to aicināja kļūt par tēvu saviem izredzētajiem ļaudīm.

Daniēls savu īpašo aicinājumu saņēma, būdams jauneklis, kas aizvests gūstā uz svešu zemi.

Jēzus bija ceļojošs skolotājs attālā Romas provincē, bet Viņa nāve izglāba pasauli.

Kleops bija gandrīz nepazīstams māceklis, kad Kristus viņam deva Bībeles izpratni, kā rezultātā tika nodibināta kristiešu draudze.

Un Hīrāms Edsons, adventistu “labības lauka Kleops”, bija zemkopis Ņujorkas štata ziemeļos, kā arī uzticīgs draudzes loceklis, kas pētīja Bībeli un mantoja dvēseles Kristum. Dievs viņam deva izpratni par Kristus kalpošanu Debesīs; tas bija jaunums teoloģijas vēsturē.

1. “Review and Herald”, 1855. g. 27. decembrī, 101. lpp.; Dž. N. Lafboro sludinātājam H. M. Kelijam 1919. g. 23. decembrī, 1. lpp.
2. Dati par Hīrāmu Edsonu daļēji pamatojas uz Hīrāma Edsona manuskripta fragmentu bez nosaukuma un datuma; tas glabājas Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā. Citu faktu apkopojumi un analīzes atrodamas Džeimsa Niksa darbā “The Life and Work of Hiram Edson” (research paper, Andrews University, 1971).
3. P. Z. Kinns F. Bouvenam 1930. g. 21. janvārī; W. A. Spicer, “Pioneer Days of the Advent Movement” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1941), 219., 220. lpp.', '1', 2, 'history

Jaunā gaisma no Dieva Vārda

Septītās dienas adventistu mācības pamatā ir vēsts par Jēzu, par to, ko Viņš dara tagad, lai dotu vīriešiem un sievietēm, zēniem un meitenēm brīvību no grēka un padarītu tos par starojošām, augstsirdīgām un izpalīdzīgām būtnēm, kāds ir arī Viņš pats.

Visi kristieši, kas lasa Bībeli, tic, ka Jēzus ir miris pie Krusta par grēciniekiem, un ka pēc augšāmcelšanās Viņš “vienmēr dzīvo, lai būtu tiem par starpnieku”. (Ebr. 7:25; KJV) Vairums teologu, ja tie vispār ir iedziļinājušies šajā jautājumā, pieņem, ka Jēzus šo starpniecību vienmēr ir veicis Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā. Septītās dienas adventisti tic, ka pēc pacelšanās Debesīs Viņš savu starpniecības darbu iesāka svētajā vietā — pirmajā svētajā Debesu svētnīcas nodalījumā un ka tikai 1844. gadā Viņš pārgāja uz otru svēto nodalījumu — vissvētāko vietu.

Šī atšķirība nekādā ziņā nav tikai arhitektoniska. Nebūt ne! Ja Kristus Augstā Priestera darbs Debesu svētajā vietā bija neizsakāmi brīnišķīgs, tad Viņa jaunais un īpašais darbs vissvētākajā vietā to krietni pārspēj ar savu pārveidojošo žēlastību un spēku. Tagad mēs dažas nodaļas veltīsim šim jautājumam un šīs grāmatas ietvaros pie tā vēl bieži atgriezīsimies.

Kad Kleops un viņa biedrs atradās ceļā, Jēzus tos norāja par neticēšanu “visam”, ko par Viņu ir runājuši pravieši. (Lūk. 24:25) Gan mācekļus, gan milleriešus varētu slavēt par to, ka viņi atklājuši tās patiesības par Kristu, kurām vairums ļaužu ir pretojušies vai kuras nav ņēmuši vērā. Tomēr arī viņi ir vai nu ignorējuši vai pārpratuši rakstvietas, kas gadsimtiem ilgi atrodas Svētajos Rakstos. Arī tā patiesība, kuru kopā ar citiem atklāja Hīrāms Edsons, gadsimtiem ilgi bija atrodama Bībelē, taču netika atklāta. Katram kristietim ir Bībele, lai viņš to saprastu.

Vai Hīrāms Edsons labības laukā saņēma pravietisku atklāsmi, kā daži to izskaidro? Varbūt. Tomēr viņš neapgalvo, ka burtiski redzējis Jēzu ieejam vissvētākajā vietā. Vispopulārākajā atstāstā viņš saka, ka “redzējis” Jēzu tur ieejam 22. oktobrī. Turpretī kādā citā atstāstā viņš neko nesaka par “redzēšanu”, bet piemin balsi, kas ar viņu runājusi. Iespējams, viņš pats skaidri nesaprata, kā viņam radās šīs vērtīgās atziņas, taču izdibināt, kas tieši notika, nav nepieciešami. Svarīgi ir tas, ka viņš kaut ko atrada Bībelē, ko arī mēs varam atrast (tikpat labi kā viņa, arī jūsu un manā Bībelē).

Citēsim nedaudz vairāk no viņa rakstītā un paanalizēsim to. “Es redzēju (..), ka Viņš [Kristus] tajā brīdī [1844. g. 22. oktobrī] iegāja kāzu namā; jeb, citiem vārdiem — pie Cienījamā Sirmgalvja, lai saņemtu varu, godību un valdīšanu. Mums jāgaida, kad Viņš atgriezīsies no kāzām. Tad manas domas tika pievērstas Atklāsmes grāmatas 10. nodaļai, kurā es redzēju, ka atklāsme ir runājusi un nav melojusi. Sāka bazūnēt septītais eņģelis; mēs apēdām mazo grāmatu; tā bija salda mums mutē un kļuva rūgta vēderā, padarīdama mūs viscaur rūgtus. Mums atkal ir jāpravieto utt., un, kad septītais eņģelis bazūnēja, atvērās Dieva templis Debesīs, templī bija redzams Viņa Derības šķirsts utt.”

Kad millerieši lasīja Dan. 8:14 (“Līdz divi tūkstoši trīssimt dienām, tad svētnīca tiks šķīstīta” (KJV), viņi pieņēma, ka svētnīca atrodas uz zemes un ka garais 2300 dienu pravietojums sniedzas līdz pasaules galam.

2. Tim. 4:1 viņi izlasīja, ka Kristus “tiesās dzīvus un mirušus pie savas parādīšanās” (KJV) un pieņēma, ka tiesa Kristus otrās atnākšanas brīdī ir vienīgā tiesa, kurai jānotiek. Tad uzšķīra Dan. 7:10–13 un lasīja nepareizi: “Iesākās tiesa (..). Debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā [uz zemi].”

Taču Edsons labības laukā pēkšņi saprata, ka Dan. 7:13 nesaka vis “uz zemi”, bet gan “pie Cienījamā Sirmgalvja”! Kaut arī tiesa noteikti būs tad, kad Kristus otrreiz nāks uz zemi (2. Tim. 4:1), Bībele iepriekš minētajā vietā pravieto citu tiesu, kurai jānotiek pirms pasaules gala. Šīs tiesas laikā Jēzus, kas uz debess padebešiem atnācis pie Tēva, saņem “varu, godību un valdīšanu”. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka mēs pie tā vēl atgriezīsimies nākamajā nodaļā.

Millerieši tik ļoti pievērsa uzmanību Kristus līdzībai par desmit jaunavām, kuras gaida līgavaini atnākam uz kāzām (Mat. 25), ka tikko spēja saskatīt otru Kristus līdzību par kāzām (Lūk. 12). “Ieilgušais laiks” pēc pavasara vilšanās, “pusnakts sauciens” augustā un “lukturu sakārtošana” garīgi spēcīgajā septītā mēneša kustībā — tas viss tik pārliecinoši saskanēja ar līdzību par jaunavām, ka viņi, protams, ticēja, ka Līgavainis nāks 22. oktobrī.

Un Viņš nāca arī — tikai ne uz zemi. Viņš ienāca kāzu namā, kā jau bija iepriekš pateikts līdzībā. Viņš nāca padebešos pie Tēva, lai saņemtu savu valstību, tas ir, lai to “apprecētu”. (Tā ir sena Bībeles idioma.)

Ārā, labības laukā, ar savu uztraukto elpu izpūzdams garaiņu aplīšus aukstajā gaisā, Edsons savas domas pievērsa Kristus vārdiem: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam.” (Lūk. 12:35,36)

Edsons par to bija tik ļoti pārsteigts, ka, rakstīdams atstāstu, pasvītroja vārdus “no kāzām pārnākam”. Varam iedomāties, kā viņš uz lauka skaļā balsī sauca: “Mums jāgaida, kamēr Jēzus atgriezīsies no kāzām! Kāzas ir Kristus salaulāšanās ar Viņa līgavu — jauno Jeruzalemi, Viņa jaunās valstības galvaspilsētu. (Atkl. 21) 22. oktobrī mums ticībā bija jāstājas ar Viņu laulībā. Kad laulību ceremonija beigsies, Viņš nāks, lai ielūgtu mūs uz kāzu mielastu. (Atkl. 19) Ja vismaz to mēs būtu pamanījuši, mēs būtu aiztaupījuši sev vilšanos!”

Viņi, protams, to nebija pamanījuši un tāpēc vīlās, taču lielā vilšanās pati bija pierādījums, ka viņi ir uz pareizā ceļa! To saka Bībele Atklāsmes grāmatas 10. nodaļā, un šī ir nākamā rakstvieta, kurai tika pievērsta Edsona uzmanība.

Atkl. 10 varens eņģelis stāv uz zemes un jūras, simbolizēdams pasaulplašu pravietisku kustību. Vienā rokā viņš tur “mazu atvērtu grāmatu”, bet otru paceļ pret debesīm, zvērēdams, ka “laika vairs nebūs”. Millerieši bija pilnīgi pareizi sapratuši, ka mazā grāmata simbolizē Daniēla grāmatas laiku pravietojumus, kuri uzrakstīšanas laikā netika pilnīgi izprasti (jeb bija “aizzīmogoti” (Sk. Dan. 12)), bet kurus otrās adventes atmodas laikā pasludināja starpkontinentāla pravietiska kustība.

Atkl. 10:10 sākumā Jānis stāsta: “Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus.” Tas skaidri attēlo adventistu prieku, kad viņi gaidīja Ķēniņa atnākšanu. “Tavs (jūsu) līdzgaitnieks svētlaimīgajā cerībā,” viņi mēdza parakstīties zem savām vēstulēm. “Vislaimīgākais gads manā dzīvē,” atceras Elena Vaita.

Laimīgo izjūtu pārņemti, viņi vairs nesaprata nākamos vārdus: “Bet, kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta.” Bet nākamajā rītā pēc 22. oktobra šie vārdi vairs nelikās neizprotami. Edsons rakstīja: “Es redzēju, ka atklāsme ir runājusi un nav melojusi (..). Mēs apēdām mazo grāmatu; tā bija salda mums mutē un kļuva rūgta vēderā, padarīdama mūs viscaur rūgtus.”

Tātad 1844. gada 22. oktobra lielā vilšanās bija paredzēta jau pirms gandrīz 2000 gadiem! Šī vilšanās nevis atspēkoja adventes atmodu, bet gan palīdzēja apstiprināt to par patiesu pravietojuma piepildīšanos!

Pēc vārdiem par rūgtumu Atkl. 10 beidzas ar šādu pantu: “Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.” Šim paziņojumam nebija gatavs pat Edsons. Arī citi adventisti daudzus gadus nespēja to pilnībā izprast. Bet šajā brīdī pietika ar to, ka tas tika ņemts vērā. To izdarīja Edsons: “(..) mums atkal jāpravieto utt.” Pravietiskie laika periodi beidzās 22. oktobrī, bet laiks sludināt Evaņģēliju turpināsies, kamēr tiks piepildīts Dieva noslēpums.

Beidzot Edsons stāsta, ka, būdams labības laukā, viņš ievērojis, ka tad, “(..) kad septītais eņģelis bazūnēja, atvērās Dieva templis Debesīs, templī bija redzams Viņa Derības šķirsts.” Tas norāda uz Atkl. 11:15–19. Kad septītais eņģelis bazūnē, “pasaules valdība” nonāk Kristus rokās. Tad pienāk “tā stunda, kad tiesās mirušos”. Tad atveras “Dieva templis Debesīs”, un tur ir redzams “Viņa Derības šķirsts”. Millerieši to visu attiecināja uz tiesu Kristus otrās atnākšanas laikā 22. oktobrī. Edsons te saskatīja daudz vairāk. Viņu pārsteidza tas, ka Jēzus pirmo reizi ir iegājis Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, kur Derības šķirstā atrodas desmit baušļi. Varbūt drīz radīsies jauna gaisma par baušļu ievērošanu? Tā bija varena doma, taču tad tā viņam vēl nebija pilnīgi skaidra.

Visu šo laiku, kamēr Edsons stāvēja labības laukā, drebēdams satraukumā par savu jauno Bībeles izpratni, viņa biedrs turpināja iet. Viņš bija dziļi nogrimis savās domās, tāpēc nemaz nepamanīja, ka ir viens. Pēkšņi ceļabiedrs apstājās, neizpratnē pagriezās atpakaļ un sauca: “Hīrām, kāpēc tu tur tik ilgi stāvi?”

Tad Edsons atbildēja: “Kungs ir atbildējis uz mūsu rīta lūgšanu un devis jaunu gaismu par mūsu vilšanos.”', '1', 2, 'history

“Paskaties nedaudz augstāk!”

“Kad es lūdzu pie ģimenes altāra, pār mani nāca Svētais Gars, un man likās, ka es paceļos arvien augstāk, tālu pāri tumšajai pasaulei. Es pagriezos, lai paskatītos uz adventes ļaudīm pasaulē, taču nevarēju tos atrast. Tad kāda balss man teica: “Paskaties vēlreiz, tikai nedaudz augstāk.””

Hīrāms Edsons nebija vienīgais, kuram pēc vilšanās Kristus deva jaunu gaismu. Pēc Krustā sišanas un augšāmcelšanās Jēzus parādījās ne tikai Kleopam un viņa biedram, kuri atradās ceļā, bet arī Marijai dārzā, vienpadsmit mācekļiem pie vakariņu galda, 500 ticīgajiem Galilejā, atklāsmē Pāvilam, kā arī daudziem citiem. Līdzīgi arī pēc 22. oktobra Viņš deva jaunu gaismu Edsonam labības laukā, Džozefam Tērneram (acīmredzot) Bībeles pētīšanas klusumā un pravietiskā atklāsmē Elenai Hārmonai.

Džozefs Tērners rediģēja kādu milleriešu periodikas izdevumu. 1844. gadā arī viņš redzēja, ka svētajiem jāgaida, kamēr Līgavainis atgriezīsies no laulību ceremonijas. Viņš kopā ar Apolonu Heilu, arī pazīstamu adventistu, savu gaismu publicēja laikrakstā “Advent Mirror” (“Adventes Spogulis”).

Elena Hārmona ir uzaugusi Gorhemā un Portlendā, Menas štatā. Viņas tēvs cepurnieks Roberts Hārmons un māte Jūnisa bija aktīvi metodistu draudzes locekļi. “Viņi varēja priecāties, visus savus astoņus bērnus redzot atgriezušos un sapulcējušos Kristus draudzē.” ¹

Elenai vēl mācoties pamatskolā, notika smaga nelaime — viņa tika ievainota sejā, kad kāda vecāka meitene meta viņai ar akmeni. Tās sekas bija ievērojams asins zaudējums un ilgstoši elpošanas traucējumi. Tā kā tad vēl nebija modernās medicīnas, viņas veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, un ilgus gadus katra visparastākā infekcija saasināja šo krīzi. Kad vairs nebija iespējams tikt galā ar uzdoto, viņa noskumusi atstāja skolu.

Kad Elenai bija divpadsmit gadu, ģimene dzirdēja Viljamu Milleru un pieņēma viņa vēsti. Kad viņš aicināja cilvēkus pieņemt Kristu, Elena izgāja uz priekšu, taču sāpīgā grēcīguma sajūta neļāva viņai justies glābtai. Nākamajā vasarā metodistu nometnē viņa ļoti dedzīgi lūdza, un tad viņas nasta izgaisa tik pēkšņi, ka viņa pat jutās vainīga! Tam sekoja patīkama apziņa, ka viņa tiek pieņemta. Drīz viņa kopā ar dažiem citiem tika kristīta Kasko līcī netālu no Portlendas.

Viņa vēlreiz centās iegūt izglītību vietējā meiteņu skolā, taču arī šoreiz bija spiesta atteikties no sava nodoma.

Millers atkal ieradās Portlendā. Elena redzēja, kā svētrunas vidū viņš mēdza apstāties, lai pārpildītajā sapulcē ierādītu vietu vecākiem cilvēkiem. Tas viņai ļoti patika. Ļoti dziļu iespaidu atstāja arī Millera nopietnās svētrunas no Bībeles. Taču drīz kāds sludinātājs, kas nebija adventists, ar savu elles uguns sludināšanu Dievu attēloja tik nežēlīgu, ka viss Elenas prieks par Kristus otro atnākšanu izgaisa, un viņu atkal pārņēma šaubas. Elena palika nomodā visu nakti, lūgdama Dieva žēlastību. Māte viņu aizsūtīja pie sludinātāja Stokmana.

Levijs Stokmans bija jauns metodistu sludinātājs, kurš, tāpat kā Hārmoni, bija pieņēmis adventes cerību. Viņš pastāstīja Elenai, ka Dievs nav vis tirāns, bet gan mīlošs Debesu Tēvs, kurš ilgojas, lai Viņa bērni nāktu pie Viņa vienkāršā uzticībā. “Ej droši, Elena,” viņš teica. “Dievs tevi mīl!” Viņš arī teica, ka Dievam noteikti ir kāds īpašs nodoms ar viņu, ja tik jaunam cilvēkam Viņš ir licis izjust tik dziļus ticības pārdzīvojumus. Sludinātājs Stokmans lūdza par Elenu, un viņa priecīga aizgāja.

Būdama pārliecināta, ka līdz Kristus otrajai atnākšanai atlicis tikai nedaudz laika, Elena ziedoja visus spēkus, lai mantotu dvēseles Dievam. Tā viņa mantoja lielāko daļu no tiem, ar kuriem kopā strādāja.

Visu savu ilgo mūžu viņa spilgti atcerējās pēdējās nedēļas pirms 22. oktobra. “Rūpīgi meklējot savās sirdīs, pazemīgi izsūdzot grēkus un daudz lūdzot, mēs tuvojāmies gaidītajam laikam. Katru rītu pirmais pienākums mums bija pārliecināties, vai mūsu dzīvē viss saskan ar Dievu (..). Mēs daudz lūdzām kopīgi un cits par citu (..). Prieks par pestīšanu mums bija vairāk vajadzīgs nekā ēšana un dzeršana.” ²

Kad 22. oktobrī Jēzus neatnāca, Elenas ģimene bija tikpat stipri vīlusies kā jebkura cita ģimene. No visiem astoņiem Hārmonu bērniem vecāku mājās vairs dzīvoja tikai četri jaunākie — 22 gadus vecā Sāra, 18 gadus vecais Roberts un 16 gadus vecā Elena ar savu dvīņumāsu Elizabeti. No tiem, kuri jau bija atstājuši vecāku mājas, divas precētas māsas dzīvoja Poulendā, Menas štatā, apmēram trīsdesmit jūdžu (48 km) attālumā.

Roberts un Elizabete drīz atteicās no visām cerībām uz Kristus otro atnākšanu. Tomēr Roberts pēc dažiem gadiem pie tām atkal atgriezās, un, šķiet, arī Elizabete ir mirusi, būdama kristiete.³ 1844. gada novembrī un decembra sākumā Elena, Sāra un viņu vecāki, dienu no dienas cerēdami, taču jau ar pamazām izzūdošu ticību, gaidīja drīzu Kristus atnākšanu.

Šādā noskaņojumā nu jau septiņpadsmit gadus vecā Elena (viņas dzimšanas diena bija 26. novembrī) decembrī invalīdu ratiņos⁴ aizbrauca pie savas draudzenes misis Heinsas. Kādu rītu lūgšanās viņām pievienojās vēl kāda neliela ticības māsu grupiņa — lūgšanās pēc gaismas vilšanās dēļ un pēc žēlastības saviem mīļajiem, kuru ticība bija vājināta.

Kad viņas nometās ceļos, Svētais Gars tuvojās, radīdams brīnišķīgu pārliecības sajūtu. Šajā brīdī Elena saņēma savu pirmo atklāsmi.

No apmēram 2000 atklāsmēm, kuras viņa savā mūžā saņēma, šī bija pirmā. Tajā Elena pārlūkoja pasauli, veltīgi meklēdama adventes ļaudis, līdz kāds eņģelis tai teica: “Paskaties vēlreiz, tikai nedaudz augstāk.” Tad augstu virs zemes viņa ieraudzīja ceļu, pa kuru ticīgie devās uz Svēto Pilsētu. Tomēr šie ļaudis, ceļš un pilsēta bija tikai palīglīdzekļi atklāsmes vēsts nodošanai. Elenas uzmanība tika pievērsta “spožai gaismai, kas atspīdēja aiz viņiem ceļa sākumā un par kuru eņģelis teica, ka tā esot pusnakts sauciens”.

Tā bija atbilde uz viņu lūgšanām! Debesis teica, ka pusnakts sauciens (sludināšana, ka Līgavainis nāks 22. oktobrī) bija gaisma, patiesa gaisma. Vilšanās iemesls netika izskaidrots, taču ar to tika atjaunota pārliecība!

Gaisma atspīdēja “ceļa sākumā”. Tā bija jauna doma. Adventisti cerēja, ka pusnakts sauciens iezīmēs ceļa nobeigumu. Acīmredzot Dievs vēlējās, lai Viņa sekotāji noietu jaunu piedzīvojumu un kalpošanas ceļu.

Gaisma “atspīdēja visa ceļa garumā un apgaismoja viņu kājas, lai tie nekluptu”. Taču tas nebija viņu vienīgais gaismas avots. Jēzus atradās tieši viņu priekšgalā, vadīdams tos uz pilsētu un iedrošinādams ar gaismu no “savas godības pilnās labās rokas”.

Diemžēl Elena redzēja arī dažus adventistus, kuri “pārsteidzīgi atteicās no gaismas, kas spīdēja aiz viņiem, un teica, ka tas nav bijis Dievs, kas viņus līdz šim vadījis”. Gaisma izdzisa tiem, kas teica, ka 2300 dienām nav nekādas nozīmes un ka 22. oktobris bija kļūda. Šo ļaužu kājas atradās pilnīgā tumsā, “viņi klupa, zaudēja skatienam Jēzu un mērķi un nokrita no ceļa lejā, tumšajā, ļaunajā pasaulē” ⁵

Pirms vīzija beidzās, Elenai bija vēl kāds pārsteigums, ko pateikt citiem. Sludinātājs Stokmans, tāpat kā sludinātājs Čārlzs Fičs, nomira neilgi pirms 22. oktobra. Īsi pirms vīzijas beigām viņai tika parādīts, ka Kristus otrās atnākšanas brīdī viņi abi tiks uzņemti Debesīs. Arī šī bija laba vēsts, un tā sniedza vēl vienu pierādījumu, ka ar adventes kustību ir Dievs.

Nedēļu pēc šīs jaukās atklāsmes Elena saņēma citu, kurā Dievs viņu tieši aicināja kalpot par pravieti. Viņš brīdināja, ka tas būs saistīts ar lielu uzupurēšanos, kā arī apsolīja savu svētību pārpilnību.

Elena šausmās sarāvās. Viņa bija tik slima, ka tikko spēja iziet no istabas un runāja gandrīz tikai čukstus. Viņa bija gatava atdot visu, lai glābtu pazudušos, taču baidījās no opozīcijas un pārpratumiem. Kāda no adventistu sapulcēm tika paredzēta viņas mājā. Nevēlēdamās nevienu satikt, Elena kamanās aizbrauca pie kaimiņiem.

Taču pēc neilga laika viņa padevās Dievam. Kādā lūgšanu sapulcē Elenu apspīdēja redzama gaisma. Viņa liecināja Portlendas adventistiem, un sapulces beigās bija dzirdamas ap sešdesmit grēksūdzes. Tajās cilvēki atzinās, ka bija atteikušies no savas ticības “pusnakts saucienam”, bet tagad no jauna ir pārliecināti, ka tas ir nācis no Dieva. Drīz pēc tam, apmeklējot savu māsu Mariju, viņa par savām atklāsmēm liecināja kādam adventistu pulciņam Makgaiershilā, Poulendas tuvumā. Viņa uzsāka čukstus, taču Dievs gandrīz divas stundas deva viņai spēcīgu balsi. Kad Elena bija beigusi, un ļaudis pēc sapulces uzdeva jautājumus, viņa atkal spēja tikai čukstēt.⁶

Kaut arī Elena vēl joprojām bija tik slima, ka nespēja lasīt, Jaunanglijas ziemas vidū viņa devās apciemot citus adventistus, kas dzīvoja austrumos, gar Menas līča piekrasti. Ekseterā, Menas štatā, kādas nelielas sanāksmes laikā viņa saņēma sevišķas nozīmes atklāsmi.

“Es redzēju troni,” viņa pēc vīzijas stāstīja cilvēkiem, “un uz tā sēdēja Tēvs un Dēls.” Līdz šim viņa zināja, ka 22. oktobris bija svarīga diena, taču nezināja, kāpēc. Tagad viņai tika parādīta Debesu svētnīcas iekšiene. Viņai skatoties, “Tēvs piecēlās no troņa, ugunīgos ratos iebrauca vissvētākajā vietā aiz priekškara un apsēdās”.

Arī Jēzus aizgāja no troņa. To darīdams, Viņš pacēla roku un teica saviem sekotājiem, kuri bija parādīti kā Viņa pielūdzēji šajā telpā: “Gaidiet šeit; Es aizeju pie Tēva, lai saņemtu valstību; turiet neaptraipītas savas drēbes, un pēc neilga laika Es atgriezīšos no kāzām un ņemšu jūs pie sevis.”

Aizgrābta viņa noraudzījās, kā “mākoņu rati, kuru riteņi bija kā liesmojoša uguns, eņģeļu pavadībā sekoja Jēzum. Tad Viņš iekāpa ratos un tika aizvests uz vissvētāko vietu, kur sēdēja Tēvs”.

“Tur,” teica Elena, “es redzēju Jēzu, vareno Augsto Priesteri, stāvam Tēva priekšā.” ⁷

Elena saprata, ka 22. oktobrī Līgavainis iegāja kāzās un ka Viņš atgriezīsies savas otrās atnākšanas laikā. Taču Dan. 7:9–14 piepildījumu viņa redzēja daudz skaidrāk nekā Edsons vai Tērners. Pēc tam, kad Daniēla grāmatas 7. nodaļas četri “zvēri”, desmit “ragi” un briesmīgais “mazais rags” bija nogājuši savu šausmīgo ceļu un vēsture turpat jau beidzās, Daniēls redzēja, kā parādījās vareni troņi un Cienījamais Sirmgalvis ieņēma savu vietu. “Iesākās tiesa, un grāmatas tika atvērtas.” (KJV) Tad “debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā” pie Cienījamā Sirmgalvja, lai saņemtu varu un valdīšanu.

Šādi Bībele pravietoja, ka pirms Kristus otrās atnākšanas, iesākoties tiesas laikam, Tēvs pāries no vienas vietas Debesīs uz citu, un Dēls Viņam sekos. 1845. gada februārī Ekseterā Elenai par lielu pārsteigumu tika parādīts, ka nu šis pravietojums ir piepildījies.

Lūk, kāpēc 22. oktobris bija tik svarīga diena!

Viņai arī ienāca prātā doma par Debesu svētnīcas varenumu. Tā bija pietiekami liela, lai tur atrastos vieta ugunīgajiem ratiem un eņģeļu pulkiem, kas tos pavadīja; “nekāda uz zemes veidota celtne nevar līdzināties tās plašumam.” ⁸

Kad vasarā Elenas veselība nedaudz uzlabojās, viņa kopā ar savu māsu Sāru uzsāka astoņu mēnešu ceļojumu, kurā tās apciemoja Masačūsetsas adventistus. Kādu brīdi viņas uzturējās Otisa Nikolsa ģimenē Dorčesterā, palaikam apciemodamas mājas Portlendā.⁹ Oktobrī Kārverā, Masačūsetsas štatā, kā papildinājumu atklāsmēm par “pusnakts saucienu” un par Līgavaini viņa redzēja vēl trešo atklāsmi.

Tā atklāja laiku, kas gaidāms tikai nākotnē, kad Kristus pabeigs savu Augstā Priestera darbu vissvētākajā vietā, un iesāksies “Jēkaba bēdu laiks”. Viņa par to nekad agrāk nebija dzirdējusi. Doma, ka cilvēkiem kādu laiku būs jādzīvo bez starpnieka, likās nopietna.¹⁰

Elenu ceļojumos pavadīja viņas māsa Sāra un palaikam arī citi, kuru vidū bija arī Džeimss Vaits un kāda tuva radiniece Luīza Fosa. Ceļodama viņa savas atklāsmes pastāstīja katram milleriešu adventistam, kas bija gatavs viņu uzklausīt, un tā daudziem sniedza izpratni un prieku.

1. Ellen G. White, “Life Sketches of Ellen G. White” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1915, 1942), 17. lpp.
2. Ellen G. White, “Christian Experience and Teachings of Ellen G. White” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1922), 53. lpp.
3. Sal. ar “Review and Herald”, 1868. g. 21. aprīlī, 287. lpp.
4. J. N. Loughborough, “A Sketch of Individual Experience” (1918), manuskripts glabājas Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā.
5. Ellen G. White, “Early Writings of Ellen G. White” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1882, 1945), 14., 15. lpp.
6. James White, “A Word to the “Little Flock””, 22. lpp.; arī vēstulē Džozefam Beitsam 1847. g. 13. jūlijā.
7. Ellen G. White, “Early Writings”, 54., 55. lpp.
8. Ellen G. White, “Patriarchs and Prophets” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1890, 1958), 357. lpp.
9. Otiss Nikolss Viljamam Milleram 1846. g. 20. aprīlī; oriģināls glabājas Auroras koledžas bibliotēkā Orina Rou Dženksa adventes materiālu memoriālajā kolekcijā; sal. ar Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 4 sēj. (Battle Creek, Mich.: [1., 2. sēj.] James White, 1858, 1860; [3., 4. sēj.] Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1864), 2. sēj., 67.–82. lpp. Sk. arī 13. nod. 2. piez.
10. Vēstule no māsas Hārmonas Folmoutā, Masačūsetsas štatā, 1846. g. 15. februārī; sk. “Day-Star” 1846. g. 14. martā, 7. lpp.; ar izmaiņām pārpublicēts Frānsisa D. Nikola darbā “Ellen G. White and Her Critics” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1951), 625., 626. lpp.', '1', 2, 'history