Dari to zināmu pasaulei

Iedvesma glābt dvēseles

Džeimsa Vaita sieva bija gan īsta māte, gan “māte Israēlā”. Kamēr pēc Kunga aicinājuma viņa kopā ar vīru atradās ceļojumos, mājsaimnieces uzraudzībā atstātie zēni bija pastāvīgs raižu avots. Savukārt Džeimsam Edsonam un mazajam Villijam, kā jau tas ar zēniem mēdz būt, šī bija pastāvīga izdevība darīt blēņas. Īpaši tas attiecināms uz Džeimsu Edsonu.

Tieši pirms Edsona sešpadsmitās dzimšanas dienas māte ar nopūtām viņam uzrakstīja ļoti nopietnu vēstuli. “Kad visi jau guļ, man nedod mieru bažas par tavu garīgo stāvokli. Mierinājumu es varu gūt tikai klusā lūgšanā (..). Mūsu klātbūtnē tu varbūt ņem vērā mūsu vēlēšanās, taču (..) tu rīkojies pilnīgi pretēji, kad mūsu nav. Tu tik daudzas reizes esi rīkojies pēc sava prāta un īstenojis savas ieceres, slēpdams to no mums, rīkodamies pilnīgi pretēji mūsu padomiem un aizliegumiem, ka nevaram tev vairs uzticēties (..). Tu tagad esi nevis mierinājums, bet sāpīgu raižu avots (..). Manā dārzā ir sazēluši ērkšķi un mežrozītes un nomākuši to sēklu, kuru esmu mēģinājusi sēt.” Un pat vēl sliktāk: “Neizsakāma nomāktība pārņem mūs, kad iedomājamies, kādu iespaidu tu atstāj uz Villiju. Tu viņam māci nepaklausību, slapstīšanos un blēdīšanos (..). Ak, Edson, kad es par to domāju, tas man atņem spēkus un satriec mani, un varbūt tādēļ nevarēšu vairs uzstāties.” ¹

Kad Elena Vaita pamācīja vecākus lūgt par saviem bērniem, turot pirkstu uz Bībeles apsolījumiem, un to darīt, cik vien ir vecāku spēkos — dziļā pazemībā, nopietnā neatlaidībā un nešaubīgā ticībā, viņa zināja, par ko runā.²

No pieredzes viņa zināja, ko nozīmē rakstīt jauniešiem, “skolēniem mūsu skolās” un “jaunajiem draugiem” Polam, Delbertam, Annai, Mērijai un citiem jauniešiem, savējos ieskaitot — visiem, kurus Dievs ar viņas starpniecību vēlas uzrunāt. Kad viņa aicināja šos jauniešus atdot savas sirdis Kristum, sagatavoties Viņa atnākšanai un kalpot ne tikai sev, tad droši vien vismaz reizes simts māsa Vaita ir jautājusi, kādēļ tik maz jauniešu iesaistās dvēseļu mantošanā tā, kā to savā laikā bija darījusi viņa pati.

Atgriezīsimies Elenas bērnībā. Vēlu vakarā uz pirkstgaliem kopā ar misis Hārmonu pieiesim pie guļamistabas durvīm, kurā atrodas Elena ar savu dvīņumāsu Elizabeti, un ieklausīsimies.

“Ak, Dievs, Marta vēl nav gatava!” istabā bija dzirdams čuksts. “Lūdzu, lūdzu, palīdzi man saprast, ko es varētu darīt viņas labā!”

Pēc pārtraukuma balss turpināja: “Dažus draugus Tu jau man esi palīdzējis atvest pie Jēzus — Rebeku, Reičelu, Sjūzenu, Violu un viņas vīru, Annu un viņas vīru, Loisu, Feniju un Peišensu. Esmu tik laimīga par katru no viņiem. Es Tev pateicos, es Tev ļoti pateicos (..). Es ļoti priecājos, ka Jēzus nāks drīz. Bet Martai jābūt gatavai! Lūdzu, palīdzi man saprast, ko es varētu darīt viņas labā.”

Misis Hārmona zina, ka Elena bija gaidījusi, kamēr Elizabete iemieg, klusiņām izlavījusies no segu apakšas un nometusies uz ceļiem blakus gultai. Tāpat viņai ir skaidrs, ka Elena tā turpinās visu nakti un ka rītvakar viņa lūgs atļauju kopā ar vecāko māsu Sāru doties pie Martas uz mājām, un ka viņa nenāks atpakaļ, kamēr Marta savu sirdi nebūs atdevusi Kungam, pat ja tas aizņems visu nakti. Šāda pārpūle ir krietni iedragājusi meitenes veselību, taču šķiet, viņa par to nedomā. Viņa tic, ka pavisam drīz katram būs jauna miesa, katram, kas būs gatavs Jēzus atnākšanai. Un tā turpinās viņas aizlūgšanas par Martu un citiem. Misis Hārmona klausās, kamēr nespēks gūst virsroku un viņa aizstreipuļo uz savu istabu, pieiet pie gultas, uz ceļiem izsaka pēdējo lūgšanu un dodas pie miera.³

Iepriekšējā nodaļa bija veltīta adventes kustības sievietēm, taču tajā ļoti maz runāts par vispazīstamāko adventistu sievieti.

Elena Vaita Septītās dienas adventistu draudzei nozīmēja daudz — viņa bija rakstniece, praviete, padomdevēja, kolektes ierosinātāja un palīdze dažādu iestāžu dibināšanā. Tomēr, lai saprastu misis Vaitu, jāzina, kāda rakstura cilvēks viņa ir būtībā. Elena Vaita caurcaurēm ir bijusi dvēseļu mantotāja. Ne tikai jaunībā, bet visu mūžu viņas vēlēšanās bija redzēt cilvēkus izglābtus.

Reiz, jau vairākus gadus pēc apprecēšanās, viņa ar Džeimsu apmaldījās mežā. Kāda vietējā kolonista ģimene abus pabaroja un parādīja ceļu, bet Elena viņiem atstāja literatūru un pastāstīja par savu ticību. Pēc ilgāka laika viņa šos pašus cilvēkus satika kādā nometnes sanāksmē, un viņi visi bija kļuvuši par Septītās dienas adventistiem. Citu reizi, kad piecas stundas bija jāgaida dzelzceļa stacijā, ar kādu sievieti viņa uzsāka plašas garīgas pārrunas, bet kādai citai skaidroja Bībeli. Šveicē, saņēmusi darbnīcā savu rokas pulksteni, misis Vaita aicināja jauno meistaru apciemot viņu mājās. Kad meistars atnāca, viņas liecības ietekmēts, tas izšķīrās atstāt darbu, kura dēļ bija jāpārkāpj sabats, un atdot savu sirdi Kungam.

Nekad savā kalpošanā viņa neaprobežojās ar draudzi. Tieši otrādi — bieži izrādījās, ka draudzes prasības ierobežo viņas dvēseļu mantošanas darbu un neļauj pildīt īsto misiju. “Es nenācu uz šo Austrālijas nostūri,” viņa teica kādam jauno ticīgo pulciņam šajā zemē, “lai ziedotu savu laiku un spēkus jūsu garīgā stāvokļa uzturēšanai (..). Mana misija ir iet uz tālākiem apvidiem, pie tiem, kas sēž tumsībā un kam nav gaismas.” ⁴ 1901. gada Ģenerālkonferences sesijā sanākušajiem vadītājiem viņa sacīja: “Mana sirds tiecas un ilgojas pēc dvēseļu glābšanas.” ⁵ Tomēr vēl kādu brīdi pakavēsimies viņas jaunībā.

Mēnesi pēc septiņpadsmitās dzimšanas dienas viņa saņēma savu pirmo atklāsmi.⁶ Tā svētos no vilšanās aizveda pie dzīvības koka. Kopā ar eņģeļiem viņa dziedāja “Aleluja” un kopš tā brīža dedzīgāk nekā jebkad agrāk vēlējās redzēt cilvēkus izglābtus. Viņa bija redzējusi Debesis! Viņa pati ar savām acīm pārliecinājās, ka nekāds pasaulīgs apģērbs, nedz ērtības, popularitāte vai finansiāli apsvērumi nevarēja līdzināties dzīvei Dieva pilsētā.

Tomēr būt pravietei dvēseļu mantotājai bija grūtāk nekā būt vienkārši pusaudzei, kas manto dvēseles. Pravietes darbs prasīja lielāku briedumu. Tāpat kā pravietis Jānis, viņa varēja priecāties par iespēju pabūt Debesīs un sarunāties ar Jēzu; taču, kā pravietim Jesajam, viņai arī tika pavēlēts “likt pie sirds Manai tautai tās grēkus”. Kā Jeremijam viņai dažkārt bija jāraud par savu nepopularitāti. Kā Pāvilam viņai bija daudz jāceļo, bieži jāpacieš neērtības un draudošas briesmas. Tā tas bija. *

Daudzi viņu mīlēja, bet daži izsmēja, uzskatīdami par fanātiķi, viltvārdi vai tādu, kas jaucas citu darīšanās. Sākumā, kad Dievs Elenai lika kādam cilvēkam uzrādīt tā grēkus, viņa dažkārt mīkstināja rājienu, lai to būtu vieglāk uzņemt. Tad Jēzus viņas priekšā parādījās svinīgā nopietnībā. Sejā viņa saskatīja mīlestības pilnas raizes. Viņa saprata, ka, ja cilvēki turpinās grēkot tāpēc, ka viņa tiem neaizrāda, tie zaudēs savas dvēseles.⁷

Vēsts savu panāca. Veselu nakti Elena pavadīja, lūdzot par cilvēkiem, un pēc tam vēl vienu nakti, runājot ar tiem. Ja grēku uzrādīšana bija absolūti nepieciešama cilvēku glābšanai, viņa to, protams, darīja.

Ar visu to viņas nevēlēšanās vēl šad un tad parādījās, it īpaši tad, kad viņa nezināja, kā pārliecināt smagākus raksturus. Liecību kādam pazīstamam sludinātājam misis Vaita bija spiesta vēlreiz pārskatīt un nodeva to viņam, kad tas jau atradās uz nāves gultas.⁸

Parasti viņa tomēr pārvarēja nevēlēšanos un kā uzticīga vēstnese sludināja Dieva vārdu. Neviens upuris nebija par lielu, ja tas izšķīra dvēseļu likteni.

Šodien Elenu Vaitu vairāk pazīst pēc viņas grāmatām. Jā, viņa tiešām bija izcila rakstniece. Viņa izdeva vairāk nekā 40 000 iespiestu lappušu un vairāk nekā 50 000 lappušu bija manuskriptā. Viņa rakstīja par morāles jautājumiem, ģimenes dzīvi un teoloģiju; arī par audzināšanas principiem, ekonomiku un veselību; par vēstures nozīmi, rakstu izskaidrošanu un vēl par daudz ko citu. Lai tam atrastu laiku, viņa bieži agri gāja gulēt un cēlās, kad mājās viss vēl bija kluss — piecos, trijos vai pat vienos naktī.

Kaut arī misis Vaita ir pazīstama sarakstīto grāmatu dēļ, tomēr vairāk popularitātes viņa ir ieguvusi, uzstājoties publiski.⁹

Jaunībā Elenai bieži bija jācieš no hroniska aizsmakuma, kas dramatiskā kārtā pazuda, kad viņa ticībā uzrunāja draudzes sapulci. Šis fenomens viņas dzīvē bieži atkārtojās arī vēlāk. Dievs Elenu būtu varējis izdziedināt pavisam, taču Viņš acīmredzot par vērtīgāku uzskatīja savas klātbūtnes apliecinājumu, kad Elena piecēlās, lai runātu. Elena Vaita darīja visu, lai ievērotu veselīgu dzīvesveidu, un pārējo atstāja Dieva ziņā. Viņa mēdza lūgt: “Kungs, es esmu darījusi visu, ko spēju, un izmantojusi Tevis ieteiktos līdzekļus, bet tagad manis uzturēšanai es lūdzu īpašu svētību, ko vienīgi Tu spēj dot.” Kad Džeimss vēl bija dzīvs, viņa bieži tam mēdza teikt: “Ak, cik labi būtu, ja es varētu būt pārliecināta jau iepriekš!” Viņš tad atbildēja: “Dievs nekad nav aizturējis savu svētību brīdī, kad tu piecelies runāt. Tāpēc, lai arī kā tu justos, tev jāpaļaujas uz Viņu un jāuztic sava bezpalīdzīgā dvēsele Viņa apsolījumiem.” “To es arī mēģinu darīt,” viņa teica. “Esmu iemācījusies, ka, sadarbojoties ar Dievu, mums jādara sava daļa. Viņš dod spēku katra pienākuma izpildīšanai.” ¹⁰

Lielāko daļu savu brieduma gadu māsa Vaita runāja ļoti skaidrā un spēcīgā balsī. Vēl ilgi pirms mikrofonu parādīšanās viņa runāja tā, ka dzirdēt varēja pieci tūkstoši cilvēku, bet ne vienreiz vien klausītāju bija piecpadsmit vai pat divdesmit tūkstoši.¹¹ Kāds pacients Vašingtonas sanatorijā reiz, apsēdies otrā stāva balkonā, skaidri dzirdēja, kā Elena Vaita uzrunā nometnes sapulci netālu uzceltajā teltī.

Viņa nekliedza. Tiem klausītājiem, kas atradās priekšpusē, likās, ka viņa runā tieši viņiem. Misis Vaita šo spēju neizskaidroja kā brīnumu, kaut arī godināja Dievu par to. Tieši otrādi — viņa izmantoja zinātniski izpētītu paņēmienu diafragmas balstīšanai un veltīja nopietnu uzmanību izrunai un balss tonim. Tas bija garīgas dabas jautājums. Labi teikta runa veicināja trešās eņģeļa vēsts nodošanu tālāk. Dziļa elpošana stiprināja viņas plaušas un paildzināja gan mūžu, gan kalpošanu. Pareiza runa deva iespēju glābt vairāk dvēseļu. Viņa mācīja, ka ikviens varētu veiksmīgi uzstāties publikas priekšā, ja vien tas izpētītu un ievērotu tos likumus, kurus ievēroja viņa.¹²

Cilvēki, kam bija gadījies dzirdēt Elenu Vaitu, stāstīja par klausītāju “godbijīgo uzmanību”, “aizrautīgu uzmanību”, “uzmanību ar aizturētu elpu”, par “mēmās sapulces dziļo klusumu” un par “svinīgo klusumu, kad viņa stājās kancelē”.

Viņas izturēšanās runas laikā pauda svarīgumu un nopietnību, taču sejā bija redzams patīkams smaids. Eiropā pēc kādas svētrunas, kurā tika izmantots tulks, cilvēki, kas neprata angliski, ar pateicības asarām acīs un ar dedzīgu pieķeršanos sirdī spieda viņas roku. Kāds “Detroit Post” (“Detroitas Pasts”) žurnālists, aprakstot Elenas Vaitas teikto svētrunu Mičiganas Ģenerālkonferences sesijā, to nosauca par “neaizmirstamu un saviļņojošu” pārdzīvojumu. “Kaut arī klausītāju vidū bija labi zināma viņas oratora ietekme,” viņš rakstīja, “tomēr ļaudis nespēja sagatavoties spēcīgajiem un neapstrīdamajiem aicinājumiem, kas atskanēja. Šķita, ka viņa patiesi atradās tiešā Gara vadībā, kad lūdza grēciniekus bēgt no grēkiem. Visvairāk bija jūtama viņas pievilcīgās runas un manieru ietekme.” ¹³

Sapulcēs misis Vaitas lūgšanas dažkārt bija ietekmīgākas nekā viņas svētrunas. Reiz kādā evaņģelizācijas sapulcē Kolorādo štatā, kad oratorei bija jau pāri astoņdesmit, viņas balsi varēja dzirdēt skaidri, kaut arī pa viļņotā skārda jumtu bungāja lietus lāses.¹⁴ Nobeigumā viņa visus aicināja nomesties ceļos. Presbiteriāņi, metodisti, baptisti un citu konfesiju locekļi gandrīz tūlīt tika aizkustināti līdz asarām, kad izdzirdēja patieso un patīkamo aizlūgumu par viņiem. Kāds jūrnieks reiz par Elenas Vaitas lūgšanu izteicās šādi: “Viņa atveda Dievu tieši pie mums un nostādīja mūs Viņa priekšā svētībai. Es noteikti esmu kļuvis labāks.” ¹⁵

Reiz viņa parādīja arī asprātību. Runas laikā Senthelenas sanatorijā viņas dēls V. Vaits aizmiga sēdvietā uz paaugstinājuma viņai aiz muguras. To pamanījusi, misis Vaita uz brīdi apstājās un piezīmēja: “Kad Villijs bija mazs, es viņu mēdzu ņemt līdzi uz paaugstinājuma un ļāvu grozā aiz kanceles gulēt. Tā viņš arī nav ticis vaļā no šī ieraduma.”

Misis Vaitas joks par dēlu ir pieskaitāms “ģimenes” humoram, bet tas savukārt mums atgādina, ka uzstāšanās dēļ maz pamanīta ir viņas mājasmātes loma (ar ko šī nodaļa iesākās). Grāmatas “Child Guidance” (“Bērnu audzināšana”), “The Adventist Home” (“Adventistu māja”) un “Messages to Young People” (“Vēstis jauniešiem”) ir gan viņas pieredzes, gan redzēto atklāsmju auglis. Māsa Vaita pamācīja vecākus nekliegt uz bērniem un dusmās neuzšaut pa dibenu, bet gan nomierināties, pagaidot dažas stundas, un tad paaicināt tos sāņus lūgšanai (un, ja nepieciešams, “uzskaitīšanai”). Pirms šī padoma došanas viņa tā bija darījusi pati.¹⁶

Elena Vaita ticēja, ka māte, virtuvē gatavodama veselīgu maltīti, tikpat noteikti kalpo Dievam kā sludinātājs, kas no kanceles saka svētrunu,¹⁷ un viņa pati bieži ir vēlējusies labāk kalpot Dievam mājās, nekā tik daudz ceļot un sludināt.

Kad piedzima pirmais bērns, viņa domāja, ka tagad jau nu kādu laiku varēs padzīvot mājās. Elena un Džeimss bija satikušies evaņģelizācijas ceļojuma laikā un kopš tā brīža gandrīz pastāvīgi ceļoja. Taču Dievs pateica, ka viņa Viņam ir vajadzīga kalpošanā cīņā izkaisītajiem adventistiem. Ar skumjām Elena atstāja mazo Henriju Stokbridža Haulenda mājā un kā Anna (pravieša Samuēla māte — tulk. piez.) reizi gadā apciemoja, atvezdama dāvanu. Misis Vaita bija noteikusi sev likumu nekad nesūdzēties par to, ka ļaudis viņu aprunā. Taču, kad cilvēki sāka runāt, ka viņai paveicies, jo neesot jāpaliek mājās un jāmaina bērnam autiņi, tas bija tomēr par daudz.¹⁸

Vaitas popularitātes dēļ tika aizmirsts, ka viņa bija precējusies ar izcilu personību.¹⁹

Ja arī Elena Vaita iedvesmoja vīru izveidot avīzi un nodibināt pirmo Septītās dienas adventistu izdevniecību, tomēr lielāko daļu darba padarīja sludinātājs Vaits, vākdams līdzekļus un organizēdams darbiniekus. Viņa pirmā izdevniecība izauga līdz “Review and Herald” izdevniecības asociācijai, kuras ienākumi šobrīd ir ap 20 milj. dolāru gadā. Džeimss Vaits nodibināja arī Klusā okeāna izdevniecību (Pacific Press), kura šodien ir apmēram tikpat liela. Viņš enerģiski atbalstīja un vadīja Rietumu Veselības Reformas institūtu, kas izauga par lielo Betlkrīkas sanatoriju. Viņš palīdzēja izveidot Betlkrīkas koledžu un bija tās pirmais prezidents.²⁰

Džeimss Vaits bija spēcīgs rakstnieks, ietekmīgs runātājs un daudziem tuvs draugs. Viņš bija arī lielisks menedžeris. 1869. gadā, kad Vaits bija slims un nespēja vadīt “Review” darbu, izdevniecība zaudēja 3000 dolāru. Tomēr jau nākamajā gadā viņš zaudēto atguva ar 7000 dolāru lielu ienākumu.²¹ Dažkārt pārstrādāšanās un neizsakāmā vēlēšanās redzēt darbu pabeigtu viņu padarīja nesavaldīgu, bet slimība sagatavoja ceļu nožēlai. Tad nāca liecība, kas apstiprināja viņa nožēlu par nodarīto. Tā sākās ar vārdiem: “1865. gada 25. decembrī man atklāsmē tika rādīta tā Kunga kalpa, mana vīra sludinātāja Džeimsa Vaita lieta.” ²²

Tā Kunga kalps sludinātājs Džeimss Vaits par Elenas vīru kļuva 1846. gada 30. augustā. Viņš bija ievērojis viņu pirms dažiem gadiem, kad sludinātāji Portlendā milleriešu kustības dienās aicināja Elenu uz savām draudzēm liecināt. Viņa savukārt Džeimsu nebija ievērojusi līdz tikšanās reizei Oringtonā, Menas štatā, īsi pēc tam, kad Kungs tai bija licis ceļot un stāstīt par savām atklāsmēm. Apmeklējot vīlušos adventistus, viņi dalījās viens ar otru daudzos piedzīvojumos, taču ir nedomāja par precēšanos, jo uzskatīja, ka Kungs nāks pārāk drīz. Īstajā brīdī evaņģēlists Vaits sadūšojies izteica aicinājumu pieņemt lēmumu. “Tā mēs apprecējāmies,” misis Vaita pēc daudziem gadiem stāstīja, silti piebilzdama, “es jūtu, ka viņš ir vislabākais vīrietis no tiem, kas jebkad staigājuši kurpēs.” ²³

Daudzi cilvēki bija labās domās par Džeimsu Vaitu. “Daudzi ar pateicīgām sirdīm var apstiprināt, ka viņš ir trūcīgo ļaužu draugs,” 1863. gadā rakstīja B. F. Snuks. Viņš rūpējās par papildu samaksu cilvēkiem, kas strādāja vairāk, nekā saņēma algu, kaut arī pats nesaņēma pilnu paredzēto algu. “Review” bezprocentu aizņēmumus misters Vaits bieži atdeva ar procentiem. Reiz viņš bez procentiem aizdeva naudu kādam trūcīgam sludinātājam, kaut arī tas bija gatavs maksāt 10 procentus. Nereti viņš atteicās no materiālā atbalsta izdevniecībai, redzēdams, ka devējam pašam maciņš plāns.²⁴

Lai varētu būt tik augstsirdīgs un, pirmkārt jau, lai samaksātu pavāram un mājsaimniecei, bez kuriem Elena nevarētu ne rakstīt, ne mācīt, ne ceļot, viņš pavadīja ilgas darba stundas, pārdodot rakstāmpapīru, aploksnes, grāmatas un citas preces. Tomēr šķiet, ka viņa filantropijai nekad nebija gala. Kādā no savām pēdējām kopīgajām pastaigām abi Vaiti sarunājās par kādu melnādainu veļas mazgātāju, kuras mājai viņi tobrīd gāja garām. “Siev,” teica sludinātājs Vaits, “mums jāpalīdz šai nabadzīgajai sievietei. Neaizmirsīsim savu daudzo rūpju dēļ trūcīgās dvēseles, kam tik smagi jācīnās, lai dzīvotu. Ja manā rīcībā būtu līdzekļi, es uzceltu mājas, ko izīrēt šiem nabadzīgajiem. Būs jāpadomā, ko varētu darīt, lai atvieglotu viņu dzīvi.” ²⁵

Džeimsam un Elenai bija četri bērni — visi zēni. Kad Henrijam bija pieci gadi, viņš atgriezās ģimenē kā “labi audzināts, dievbijīgs zēns”. Haulendi bija attaisnojuši viņu uzticību.²⁶ Zēni slimoja ar tām pašām slimībām kā jau visi bērni tajos medicīnas analfabētisma laikos. Māte daudz iemācījās par visiem pieejamiem mājas ārstniecības līdzekļiem un par tīra ūdens un svaiga gaisa vērtību. Viņa arī uzzināja, ko nozīmē lūgt par bērnu, kas ir par mata tiesu no nāves, un to stiprinājumu, kas rodas, ja līdzās ir vēl kāds ar tiem pašiem pārdzīvojumiem un ticību. Daudzas reizes par atbildi uz viņu lūgšanām bērni tika dziedināti. Tomēr divi no viņiem mira bērnībā, kas tajā laikā nebija nekas neparasts. Ceturtais bērns Džons Herberts nomira, kad viņam bija trīs mēneši, bet Henrijs nodzīvoja līdz sešpadsmit gadiem. Viņš bija dzīvespriecīgs zēns ar jauku, skanīgu balsi, un vecākiem viņa ļoti pietrūka.

Villijs, šķiet, jau no paša sākuma bijis labs zēns. Pēc tam, kad sludinātājs Vaits malārijas un pārstrādāšanās dēļ 1881. gadā sešdesmit gadu vecumā nomira, Elena Vaita aicināja Villiju par savu pastāvīgo pavadoni. Dievs viņai atklāsmē rādīja, ka Viņš Villiju šim darbam ir sagatavojis “ar gudrības garu un veselu saprātu”.²⁷ Tāpat kā tēvs, viņš kļuva par prasmīgu administratoru.

Edsons piedzima laikā, kad sāka iznākt avīze “Present Truth”. gadiem ilgi vecākiem viņš bija sāpju bērns. Šķiet, pat vēstule, ko māte rakstīja Edsonam sešpadsmitajā dzimšanas dienā, daudz neko nemainīja. Iespējams, viņš pat kļuva ļaunāks. Kad Betlkrīkas ticīgie, sirdsapziņas mocīti, 1870. gadā uzrakstīja publisku atvainošanos, ka nav pienācīgi atbalstījuši Vaitus, arī Edsons atvainojās. Skumji, protams, ka viņam bija iemesls to darīt, taču tas norādīja, ka viņa sirds tiecas pareizā virzienā.

Edsonam bija grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi. Viņš izmēģināja roku tipogrāfijā un, gandrīz tāpat kā tēvs, nodibināja savu izdevniecību, kaut gan izmantoja to tikai peļņai. Kopā ar brālēnu Frenku Beldenu viņi izdeva dažas dziesmu grāmatas. Edsons izmēģināja roku arī komerciālajā fotogrāfijā, kura tolaik vēl bija eksperimentu stadijā. Un vēl — kādu laiku viņš strādāja uz upju tvaikoņa. Kaut arī viņš vēl vienmēr bija adventists, tomēr pilnīga nodošanās Kungam sagādāja grūtības.

Bet tad pēkšņi, neilgi pēc mātes aizceļošanas uz Austrāliju, viņš apjauta, ka kopā ar savu Kungu atrodas uz jauna ceļa.²⁸

Edsons atrada kādas novārtā atstātas misis Vaitas liecības, kurās viņa aicināja doties sludināt Evaņģēliju Dienvidos dzīvojošajiem nēģeriem. Tur bija teikts, ka nēģeriem jāiemāca lasīt, lai viņi paši varētu saprast Bībeli un, galvenais, pret viņiem jāizturas kā pret Dieva bērniem.

Pieredze, ko Edsons bija guvis dažādajos darbos, tagad tika mobilizēta vienam lielam mērķim. Viņš iegādājās upju tvaikoni, ierīkoja vēlāk tur nelielu tipogrāfiju, fotolaboratoriju, kapelu un dzīvojamās telpas sev un saviem palīgiem. Tad viņš devās lejup pa Misisipi. Lai šim pasākumam sagādātu līdzekļus, Edsons pārdeva pēc Bībeles tēmām sarakstītu lasāmgrāmatu “Gospel Primer” (“Evaņģēlija ābece”), kas speciāli viņam tika iespiesta Betlkrīkā. Lai pievērstu lasītnepratēju uzmanību, jaunais misionārs sagatavoja diapozitīvus, bet uz kuģa klāja iespieda traktātus.

Drīz Edsons nēģeriem mācīja lasīt un saprast Bībeli. Piecu gadu laikā viņš izveidoja piecdesmit draudzes!

Par nožēlu, ne visi apsveica viņa panākumus. Kāds saniknots baltais būtu nositis vienu no Edsona palīgiem, ja kāds cits, draudzīgāk noskaņots, nebūtu pavērsis pret uzbrucēju pistoli. Ap 1900. gadu spēcīgi uzliesmoja rasisms, un baltie vairs nevarēja droši strādāt pie melnajiem. Savā aizgādībā acīmredzot arī ar Edsona Vaita starpniecību Dievs panāca, ka melnādainie adventisti paši sludina savai rasei trešā eņģeļa vēsti.

Edsona tvaikoņa tipogrāfija tika pārcelta uz kādu mazu būdiņu, taču vēlāk no tās izveidojās Dienvidu izdevniecības asociācija (Southern Publishing Association) — trešā izdevniecība Amerikā, kuru noorganizēja Vaitu ģimene. “Gospel Primer” pārdeva vairāk nekā miljons eksemplāros. Runā, ka Savienotajās Valstīs tā toreiz esot bijusi vienīgā tāda veida grāmata — unikāls adventistu devums melnādaino amerikāņu attīstībai.

Kā jau redzējām, misis Vaitas jaunība pagāja, kopā ar vīru ceļojot pa ziemeļaustrumu štatiem. 1853. gadā rietumos viņi nonāca līdz Mičiganai, bet 1855. gadā ieradās Betlkrīkā. Tālāk viņu ceļojumi sniedzās līdz Vidējiem Rietumiem, bet tad — līdz Tālajiem Rietumiem. 1872. gadā bija pirmais brauciens uz Kaliforniju, bet 1874. un 1875. gadā viņi sāka laikraksta “Signs of the Times” izdošanu un nodibināja Klusā okeāna izdevniecību.

Džeimss Vaits nomira 1881. gadā. Pēc četriem gadiem Elena Vaita (no 1885. g. augusta līdz 1887. g. augustam) kopā ar dēlu V. Vaitu devās kā misionāre uz Eiropu, bet 1891. gadā uz Austrāliju, lai deviņus gadus kalpotu tur par misionāri pionieri. Atgriezusies 1900. gadā, misis Vaita apmetās uz dzīvi Senthelenas sanatorijas tuvumā, kur nopirka sev zemes gabalu mājvietai “Elmsheivenai” (“Elmshaven”). Tur bija pietiekami daudz vietas viņas sekretārēm un pastāvīgo apmeklētāju plūsmai, kuri meklēja padomu.

Kad Elenai Vaitai jau tuvojās astoņdesmit, viņa līdz mūža beigām vēl paspēja palīdzēt nodibināt Paradīzes ielejas sanatoriju, Lomalindas Medicīnas evaņģēlistu koledžu (tagadējās Lomalindas universitātes Medicīnas un Medicīnas māsu skolas) un Klusā okeāna ūnijas koledžu, kas atrodas pakalnā, dažas jūdzes no viņas mājām.

“Elmsheivenā” viņa pabeidza sēriju “Conflict of Ages” (“Lielā cīņa”), sagatavoja septiņas citas grāmatas un uzrakstīja daudz vēstuļu un rakstu avīzēm un žurnāliem. 1909. gadā viņa ar vilcienu aizbrauca līdz Vašingtonai, lai pēdējo reizi piedalītos Ģenerālkonferences sesijā un uzrunātu delegātus savā parastajā, skaidrajā balsī. Šī ceļojuma laikā misis Vaita iegriezās arī Portlendā, Menas štatā, kur viņa bija gaidījusi Jēzus atnākšanu 1844. gada 22. oktobrī un kur pēc dažām nedēļām bija saņēmusi savu pirmo atklāsmi.

Vēl sirmā vecumā viņa aizvien cītīgi strādāja pie savām grāmatām un korespondences. Taču brīvajos brīžos viņai patika stāstīt bērniem stāstus, kamēr tie sukāja viņas matus, dziedāt pie sevis priecīgas dziesmas par Kristus atnākšanu un apmeklēt brāļus un māsas Kristū. Ģimenes no Napas ielejas vēl ilgi atcerējās “mazo veco sieviņu ar balto galvu, kura vienmēr tik mīļi runāja par Jēzu”.²⁹ Viņa vēl joprojām meklēja dvēseles.

Būdama droša ticībā, Elena Vaita aizgāja dusēt 1915. gada 16. jūlijā. Viņas pēdējie vārdi dēlam bija: “Es zinu, kam esmu ticējusi.” ³⁰ Māsa Vaita bija redzējusi sabatu ievērojošo adventistu izaugsmi no mazas saujiņas līdz 137 tūkstošiem. “New York Independent” (“Ņujorkas Neatkarīgā Avīze”) aizgājēju godināja: “Viņa dzīvoja īstas pravietes dzīvi un darīja nozīmīgu pravietes darbu.”

Viņas pēdējā publiskā uzstāšanās notika Klusā okeāna ūnijas koledžas kapelā. Trausla un nevarīga viņa ar divu sludinātāju palīdzību sasniedza kanceli. Toreiz viņas vēsts bija aicinājums adventistu jaunatnei celties un pabeigt dvēseļu mantošanas darbu, lai Jēzus varētu nākt drīz.

1. Elenas Vaitas 4. vēstule, 1865. g.; manuskripta reģ. nr. 224.
2. Ellen G. White, “Testimonies”, 5. sēj., 322., 323. lpp.
3. Lūgšana un personu vārdi ir tikai iespējama varbūtība, kas balstās uz Ellen G. White, “Life Sketches”, 17.–46. lpp. Par Elenas Vaitas dzīvi sk. Arthur L. White, “Messenger”, 99.–127. lpp. un “SDA Encyclopedia” šķirkli “White, Ellen G”.
4. “Review and Herald”, 1894. g. 29. maijā, 348. lpp.
5. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 26. lpp.
6. Ellen G. White, “Early Writings”, 13.–17. lpp. Ievērojiet, ka 17. lpp. pēdējā rindkopa sāk jau citu atklāsmi par jauno zemi. Sal. arī “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 52. lpp.
7. Ellen G. White, “Early Writings”, 76., 77. lpp.; “Life Sketches”, 90., 91. lpp.
8. Elenas Vaitas 1. vēstule, 1883. g.
9. Vispamatīgākais pētījums par Elenu Vaitu kā publisku runātāju ir Horace J. Shaw, “The Speaking of Ellen G. White” (Ph. D. dissertation, Michigan State University, 1959).
10. Shaw, “The Speaking of Ellen G. White”, 111. manuskripts, 1901. g., 495., 496. lpp.
11. “The Eminent and Self-made Men of Michigan”: “In Memoriam, A Sketch of the Last Sickness and Death of Elder James White” (Battle Creek, Mich.: Review and Herald Press, 1881).
12. Ellen G. White, “Evangelism”, 665.–670. lpp.
13. “Detroit Post”, izdevumā “Review and Herald”, 1874. g. 18. augustā, 68. lpp.
14. H. M. S. Ričardsa atmiņas, kas stāstītas 1969. g. kādā sanāksmē Endrūsa universitātē.
15. Shaw, “The Speaking of Ellen G. White”, 513., 628. lpp.
16. Ellen G. White, “Child Guidance” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1954), 244.–247. lpp.
17. Ellen G. White, “The Adventist Home” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1952), 231.–239. lpp.
18. Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 88., 128., 129. lpp.
19. “SDA Encyclopedia” šķirklis “White, James Springer”.
20. Sidnijs Braunsbergers (Sidney Brownsberger), kuru parasti uzskata par pirmo prezidentu, sākumā kalpoja Vaita pārraudzībā. Sk. Vande Vere, “Wisdom Seekers”, 27. lpp.
21. The Battle Creek Church [of SDA], “Defence of Elder James White and Wife” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1870), 111., 112., lpp.
22. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 613. lpp.
23. “Interview with Ellen G. White re Early Experiences”; manuskripta reģ. nr. 310.
24. “Vindication of the Bussiness Career of Elder James White” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1863).
25. “In Memoriam”, 55. lpp.
26. “Review and Herald”, 1853. g. 1. novembrī, 133. lpp.
27. Elenas Vaitas 125. vēstule, 1898. g.; arī vēstule F. M. Vilkoksam (F. M. Vilcox): Jemison, “A Prophet Among You”, 338., 339. lpp.
28. “SDA Encyclopedia” šķirklis “White, James Edson”; arī Ron Graybill, “E. G. White and Church Race Relations” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1970) un “Mission to Black America” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1971).
29. Ella M. Robinson, “Stories of My Grandmother”, “Junior Guide”, 1963. g. 2. janvārī un “Hymns My Grandmother Loved”, “Youth''s Instructor”, 1951. g. 22. maijā; Arthur L. White, “Messenger”, 108. lpp.
30. Ellen G. White, “Life Sketches”, 449. lpp.', '1', 2, 'history

Svēti, laimīgi un veseli

SĒRU VĒSTS. 10 mēnešus un 15 dienas vecā Džesija Elvīra mirusi ar difteriju. Šis ir jau otrais bērns, ko brālis un māsa Rosi ir zaudējuši vienas nedēļas laikā difterijas dēļ (..).

SĒRU VĒSTS! Ar diloni mirusi 31 gadu vecā Dorkasa Z., Alfrēda Hērlberta sieva. Lielo zaudējumu tagad apraud vīrs un pieci mazi bērni (..).¹

Ziņojumi par zīdaiņu, jauniešu un jaunu vecāku nāvi kā varonīgs smaids caur asarām parādās gandrīz katrā deviņpadsmitā gadsimta vidū iznākušā “Review” numurā. Tur bieži tika sīki iztirzāti slimību gadījumi, aizgājušo pašuzupurīgā dzīve un ik palaikam varēja lasīt vārdus “aizmidzis (vai aizmigusi) Jēzū”. Tā kā pēc mūsdienu standartiem tas ne tuvu nav proporcionāli adventistu kustības skaitliskajiem apmēriem, tad acīmredzot ir bijusi kāda ļoti nopietna kļūda. Dievs noteikti labāk vēlējās redzēt savus uzticīgos bērnus dzīvus, nevis aizmigušus Jēzū.

Gaisma par Kristus darbu Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, kur Viņš desmit baušļu priekšā izdeldē grēkus, drīz vien agrīnajiem adventistiem lika saprast, ka Jēzus vēlas svētot savus sekotājus un ka tie Viņa žēlastībā var piedalīties svētošanās darbā, mērķtiecīgi ievērojot Dieva morāles likumus. Taču tikai daudzus gadus vēlāk ticīgie saprata, ka Debesis labprāt stiprinās arī viņu veselību, ja mērķtiecīgi tiks ievēroti veselības likumi.

Mēs jau redzējām, cik smagi slimi brīžiem bija Džons Endrūss un Džeimss Vaits. Tie nebija vienīgie. Runā, ka vienīgais adventistu pionieris, kam tiešām veselība turējās, bijis Džozefs Beitss. Neskaitot pēdējo neilgo slimību, visas savas dzīves laikā viņš bija slimojis tikai dažas dienas. Beitss arī zināja, kāpēc bija vesels. Viņš nedzēra ne tēju, ne kafiju, ēda augu produktus un daudz laika pavadīja ceļojot, atgriezdams grēciniekus un darīdams tos par svētajiem.

Jūs teiksit, — viņi taču zināja savas vainas; tad kāpēc neko nedarīja?

Izrādās, ka tomēr nezināja.² Pat ārsti tajā laikā nezināja slimību cēloņus. Par to liecina kāds ieraksts Andželīnas Endrūsas dienasgrāmatā:

“Šorīt ap pulksten 5 nomira Karloss Bīmens. Vakar viņam tika pārgriezti strutu pūslīši, un viņš sagatavojās uz labu nakts mieru. Vēl paēda kārtīgas vakariņas. Ap vienpadsmitiem sieva viņam iedeva ārsta izrakstīto morfīna devu. Bīmens tūdaļ iegrima miegā, no kura vairs nepamodās. Daži viņa pēkšņo nāvi izskaidro ar vienu, citi — ar citu iemeslu. Viņa ārsts saka, ka pie visa vainīgs esot pretīgais kakla iekaisums.” ³

Mikrobu teorija vēl piederēja nākotnei. Vēl 19. gs. 40. gados daži ārsti saviem pacientiem mēdza nolaist asinis, domādami, ka slimības cēlonis ir spēka pārpilnība, bet 50. gados, lai “darītu galu slimībai”, bieži tika lietots opijs, kalomels, dzīvsudrabs, arsēns un strihnīns. Tā ārsti nogalināja vairāk, nekā nabaga cietēji būtu miruši paši, ja ar tiem nekas netiktu darīts.

Ķirurģija atradās vēl tikai tapšanas stadijā, arī narkozi tikko sāka ieviest. Nebija arī ne rentgenstaru, ne antibiotiku. Neviens “negāja slimnīcā”, jo slimnīcas nebija ērti pieejamas. Pat aspirīnu toreiz vēl nepazina.

Vairums cilvēku ēda un dzēra, kas pagadās vai ko gribēja, bieži vien lielos daudzumos ar asām garšvielām un jebkurā diennakts laikā. Neviens nesaskatīja sakarības starp diētu un savām slimībām. Logus turēja ciet, jo baidījās saaukstēties. Aizkari tika aizvilkti, lai saules gaisma nebalinātu mēbeles. Ļaudis reti mazgājās. Atkarībā no apstākļiem vai vajadzībām viņi bieži pārstrādājās vai pārpūlējās. Gandrīz neviens nesaprata, ka šāds dzīvesveids drīzāk ir nāves veids.

Kāds no laikabiedriem vēlāk atzinās: “Par galvassāpēm, gremošanas traucējumiem, caureju un drudzi mēs zinājām gandrīz tikai to, ka šīs parādības mēs nespējam ietekmēt un (..) ka tās vada Dieva roka.” ⁴

Protams, adventisti nekad nelietoja alkoholu un 19. gs. 50. gados pilnībā saprata arī tabakas ļaunumu. Ne viens vien ticīgais iemeta savu pīpi krāsnī vai apraka vagā uz lauka. Tomēr 1858. gadā, kad kāds, pēc visa spriežot, kašķīgs pāris jaunajai draudzei gribēja piespiest atteikties no cūkas gaļas, māsa Vaita dalījās liecībā, ka eņģeļi draudzi vada tikai tik ātri, cik tas ir saprātīgi, un ka indivīdiem, kas aizsteigušies priekšā, ir jāpakāpjas atpakaļ.

“Dievs vada tautu, nevis šur tur pa atsevišķam indivīdam, no kuriem viens tic vienai atziņai, bet cits — kādai citai,” viņa teica.⁵ 1858. gadā adventes kustības uzmanības degpunktā bija jautājums par organizāciju. Pirms jaunas gaismas atspīdēšanas Dievs acīmredzot vēlējās, lai brāļi saliedētos vienā kopīgā saimē, kurā cits citam uzticētu vadību un visi būtu vienoti Kristū.

Šķiet, tikko Ģenerālkonferences organizēšana bija pabeigta, eņģeļiem tika norādīts, ka nu beidzot ir pienācis laiks runāt par cūkas gaļas ēšanu un tamlīdzīgām lietām.

Organizācijas jautājumi tika atrisināti 1863. gada 21. maijā. Pēc piecpadsmit dienām, 5. jūnijā, piektdienas vakarā, atklāsmē nāca jauna gaisma veselības likumu zināšanās. Tas notika apmēram 30 jūdzes (48,3 km) uz ziemeļrietumiem no Betlkrīkas, brāļa Ē. Hiliarda nelielajā un vienkāršajā lauku mājā blakus ceļam, kas vēl tagad vijas caur Mičiganas štata Otsīgo novada zaļo pļavu lēzenajiem pauguriem. Merits Kornels un R. Dž. Lorenss (nejaukt ar Horasu Lorensu) Otsīgo ciemā noturēja telts sanāksmes. Apmeklētāju bija maz, un tas droši vien bija Pilsoņu kara dēļ, kura kulminācija bija jūlijā. Neliela grupiņa ar Vaitiem priekšgalā nolēma aizbraukt uz turieni nedēļas nogalē, lai palīdzētu sludināt un uzmundrinātu brāļus. Hiliarda mājās viņi noturēja saulrieta lūgšanu brīdi. Kad tas tuvojās beigām, Elena uzlika rokas Džeimsam un lūdza par viņa veselību. Pēkšņi viņa sajūsmā iesaucās: “Godība! Godība! Godība!” Ar to iesākās jauna atklāsme. Sapulcējušies apsēdās un gaidīja iznākumu.

Pēc četrdesmit piecām minūtēm, kad atklāsme bija beigusies un Elena, kā tas viņai raksturīgi, bija vairākas reizes dziļi ieelpojusi, klātesošie lūdza izstāstīt redzēto. Taču viņa varēja pateikt tikai, ka tas esot bijis kaut kas tik dīvains, ka viņi visu uzreiz nespēšot saprast.

Atklāsmes tematika bija ļoti plaša. Elenas Vaitas vēlāk uzrakstītais atstāsts⁶, kuru papildināja arī turpmāko atklāsmju pārstāsti, sākās ar Ādama un Ievas dzīves aprakstu skaistajā Ēdenē. Tur ļoti nopietni tika norādīts, ka “dzīvnieku izcelsmes pārtika” (gaļa) esot viens no galvenajiem cilvēka deģenerācijas cēloņiem. Īpaši tika nosodīta cūkas gaļa, taču nekas labs netika teikts arī par citu gaļu.

Atklāsme uzstājās pret alkoholisko dzērienu lietošanu, asām garšvielām un sātīgiem saldajiem ēdieniem. Tabaka tika nosaukta par “vienu no vilinošākajām un briesmīgākajām indēm”, arī tējas un kafijas iedarbība esot “līdzīga tabakas iedarbībai”, tikai mazākā mērā. Kā īpaši neveselīga tika parādīta pārēšanās pat ar labu pārtiku, uzkodas ēdienreižu starplaikos vai īsi pirms gulētiešanas. Par lielu ļaunumu tika nosaukta arī pārstrādāšanās. Kas attiecas uz slimību ārstēšanu, Elenai Vaitai tika pavēlēts celt trauksmi pret “zāļu” (kā tolaik tās sauca) — arsēna, strihnīna, kalomela utt. — lietošanu.

Kaitīgo ēdienu, neprātīgās rīcības un aizspriedumu atmešana daudziem tiešām būtu uzlabojusi dzīves apstākļus, taču bija arī pozitīvi padomi — dzert daudz ūdens, regulāri strādāt svaigā gaisā, vēdināt telpas, ļaut tajās iespīdēt saules gaismai un katru dienu mazgāties.

Bet tas taču viss ir pats par sevi saprotams! Šodien grūti saprast, kāpēc Elena Vaita to nespēja paskaidrot tūlīt. Tomēr varam būt pilnīgi pārliecināti, ka toreiz tas bija kaut kas jauns un svešs.

Tas nenozīmē, ka visu, ko māsa Vaita redzēja par veselīgu dzīvesveidu, cilvēki pirmo reizi uzzināja no viņas atklāsmēm! Uz to adventisti nepretendē. Pat daži tā laika adventisti jau vairākus gadus lasīja doktora Rasela T. Trola periodisko izdevumu “Water Cure Journal” (“Ūdens Dziedniecības Žurnāls”), un vismaz Džons Lafboro, Enija Smita, Dž. P. Keloga ģimene un Dž. N. Endrūsa ģimene zināja kaut ko par “racionālajām metodēm” un ūdens terapiju. Pat Vaiti bija izmēģinājuši dažus ūdens ārstniecības paņēmienus un kādu laiku naktīs mēdza turēt atvērtus logus. Džeimss Vaits pat bija no jauna sācis iespiest žurnālā “Review” veselu rakstu sēriju par veselības tematiku.

Galu galā karstā un aukstā ūdens ārstnieciskās īpašības plaši pazina un augstu vērtēja jau Romas impērijā! Vilanovas Arnolds, kuru iepazinām, kad runājām par 2300 dienu tēmu, ūdens ārstniecību un veģetārismu Aviņonas pāvestu pilī mācīja 15. gs., un kaut ko līdzīgu 16. gs. Itālijā mācīja Luidži Kornaro. Džona Veslija padomus veselības kopšanā viņa sekotāji ievēroja jau 18. gs. un 19. gs. sākumā. Pat milleriešu kustībā Dr. L. B. Koulss izteica daudzas idejas, kas bija līdzīgas tām, par kurām vēlāk runāja Elena Vaita. Turklāt mēs vēl nemaz nepieminējām slaveno veģetārieti Silvestru Greiemu.

Ar vienu vārdu sakot, uzklausot gan daudzus agrāk izskanējušus aicinājumus, gan šajā laikā izplatītās idejas, ūdens ārstniecības prakse, veģetārisms, rupjas kviešu maizes lietošana uzturā un citas reformas veselības uzlabošanai Amerikā jau bija sākušās pirms 1863. gada. Kad Elena Vaita pēc savas 1863. gada atklāsmes sāka vairāk lasīt par šo tematu, viņu pārsteidza paralēles, kas bija saskatāmas starp izlasīto un atklāsmēs redzēto. Savā grāmatā “How to Live” (“Kā dzīvot”) kopā ar pašas sarakstītajām nodaļām viņa publicēja arī citu veselības reformatoru rakstus. Māsa Vaita acīmredzami cerēja, ka līdzīgas idejas citos darbos palīdzēs cilvēkiem pieņemt viņas atklāsmes.

Taču bez atklāsmēm šis jautājums nebūtu bijis skaidrs. Zināšanas, ko atsevišķi adventisti bija savākuši, labākajā gadījumā bija fragmentāras. Turklāt līdztekus speciālistu izvirzītajām labajām idejām bija arī daudzi tādi uzskati, kuri gan tika aizstāvēti ar tādu pašu dedzību un spēcīgiem argumentiem, taču mūsdienu zinātnē ir pierādījušies kā pilnīgi aplami. Pat Dr. Trols, kas tik bieži bija izrādījis spīdošas zināšanas jautājumos par ūdeni un labu diētu, pilnīgi noliedza sāli un cukuru, vienu nosaukdams par “minerālu indi”, bet par otru apgalvodams, ka “tas nemaz nav ēdams.” ⁷ Elena Vaita, pamatojoties uz savām atklāsmēm, no šādām kļūdām izvairījās.

Septītās dienas adventisti par Elenas Vaitas atklāsmēm veselības jomā apgalvo: tās iesaka tikai veselīgu diētu un nodarbošanos, brīdinādamas no kaitīgā; tās norāda uz loģiskiem reliģiskajiem motīviem, kas miljoniem cilvēku ir aicinājuši dzīvot veselīgu un līdzsvarotu dzīvesveidu un līdz ar to sasniegt lielākas garīgās uzvaras.

Viens no izcilākajiem Septītās dienas adventistu evaņģēlistiem un teologiem Dž. H. Vagoners jau 1866. gadā norādīja, ka “mēs nepretendējam uz celmlaužu nosaukumu veselības reformas galvenajos principos (..). Tomēr uzskatām,” viņš turpināja, “ka Dievs tos ir sašķirojis [Elenas Vaitas atklāsmēs], tā padarīdams šos principus skaidrākus un spēcīgākus un sasniegdams rezultātus [veselības reformas īstenošanos Septītās dienas adventistu dzīvē], kurus mēs citādi nebūtu varējuši panākt.” Pēc Vagonera vārdiem, šīs atklāsmes ir pacēlušas veselīgā dzīvesveida jautājumu “vienā pakāpē ar lielajām trešā eņģeļa vēsts patiesībām”, ar kuru palīdzību “vājā tauta var saņemt spēku uzvarai un (..) kļūt derīga mūžībai”.⁸ (Autora izcēlums.)

Tā laika terminoloģijā jaunais dzīvesveids tika nosaukts par “veselības reformu”. Vārds “reforma” bija populārs, jo Amerikā toreiz notika cīņa par vairākām reformām — cietumu reformu, psihiski slimo patversmju reformu, lauksaimniecības reformu, izglītības reformu, laulību reformu un citām.

Tā bija “reformu ēra”, un Horass Grīlijs (amerikāņu žurnālists un politiķis, 1811–1872 — tulk. piez.) varēja rakstīt: “Nebūt reformatoram nozīmē pa īstam nemaz nedzīvot.” Ja veselības reforma būtu sākusies gadsimtu vēlāk, 20. gs. 60. gados, tad vārda “reforma” vietā droši vien būtu “revolūcija”, bet viss kopā tiktu nosaukts par “veselības revolūciju”.

Dievs acīmredzot vēlējās izdarīt revolūciju savas tautas dzīvē, padarot to veselāku, svētāku un līdz ar to arī laimīgāku.

1. Ar nelieliem labojumiem no “Review and Herald”, 1863. g. 30. jūnijā, 39. lpp. un 23. jūnijā, 31. lpp.
2. Daudzas šajā nodaļā aplūkotās lietas pārrunātas jau agrāk: Dores Eugene Robinson, “The Story of Our Health Message” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1943, 1955) un Ellen G. White Estate, “A Critique of Prophetess of Health” (Washington D. C.: Ellen G. White Estate, 1976).
3. Andželīnas Endrūsas dienasgrāmata, 1860. g. 14. septembrī.
4. Tas bija Dž. N. Endrūss: Ellen G. and James White, “Christian Temperance and Bible Hygiene” (Battle Creek, Mich.: Good Health Publishing Co., 1890), 263. lpp. Sk. arī Dž. N. Endrūsa vēstuli Džeimsam Vaitam 1877. g. februārī.
5. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 207. lpp.
6. Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 4. (a) sēj., 120.–151. lpp.
7. R. T. Trola (R. T. Trall) raksts “Hog Milk for Humans” izdevumā “Health Reformer”, 1869. g. oktobrī, 76. lpp.; arī Ellen G. White Estate, “Ellen G. White and Health Reform” (Washington D. C.: Ellen G. White Estate, 1975), 32. lpp.
8. “Review and Herald”, 1866. g. 7. augustā, 76., 77. lpp.', '1', 2, 'history

1865. gada Ziemsvētku dāvana

Jaunais veselības akcentējums tiešām bija “veselības revolūcija”, taču tas tika paredzēts ne tikai pašu labumam vien. Jauno atziņu vērtība bija tā, ka cilvēki kļūst veseli ne tikai tāpēc, lai paši justos labi, bet lai varētu palīdzēt atgūt veselību arī citiem.¹ Tam ir tiešs sakars ar draudzes misiju pasludināt Evaņģēliju “visās pilsētās, visos ciemos”, darīt to zināmu pasaulei.

Veselības reforma ir “ārstniecības misijas darba” pamats.

Ārstniecības misijas darbs Septītās dienas adventistu kustībā tagad ir ļoti daudzveidīgs — sākot ar vienkāršo kristieti, kurš līdzjūtībā palīdz kaimiņam, cerēdams atvieglot viņa slimību un aicināt pie Kristus, un beidzot ar akreditētām medicīnas koledžām, kas sagatavo dažādu specialitāšu ārstus.

Vienkāršākajā ārstniecības misijas sfērā misis Vaita darbojās sava mūža lielāko daļu, pastāvīgi uzņemdama mājās slimus cilvēkus un apkopdama viņus, līdz tie izveseļojās, un bieži apciemodama kaimiņus, lai bērniem mājās izdarītu ārstnieciskas procedūras vai pieaugušajiem, kam bija neapmierinošs uzturs, atnestu kādu garšīgu ēdienu.²

1902. gadā viņa rakstīja: “Mēs esam nonākuši laikā, kad katram draudzes loceklim vajadzētu ķerties pie ārstniecības misijas darba.” ³ Vairākos rakstos un liecībās viņa paskaidroja, ka to varētu darīt, gan lūdzot kopā ar slimniekiem, gan mācot cilvēkiem pēc veselības likumu principiem gatavot ēst, ģērbties, mājās veikt ārstnieciskas procedūras. 1901. gada Ģenerālkonferencē viņa aicināja “nekad, nekad” neatdalīt ārstniecības misijas darbu no evaņģēliskā misijas darba.⁴

Ar vienu vārdu sakot, medicīniskais misijas darbs ir Evaņģēlijs darbos. Tas nozīmē darīt labu citiem, izrādot Dieva mīlestību. Tā ir apzināta labdarība, kas ne tikai palīdz cilvēkiem nelaimes, slimības vai ārkārtējas nabadzības gadījumā, bet arī pastāvīgi dod iespēju dzīvot labāku dzīvi. Galamērķis ir izdarīt visvērtīgāko darbu šo cilvēku labā — atvest viņus pie Kristus.

Lai arī cik svarīgas ārstniecības misijas darbā būtu sanatorijas, slimnīcas un medicīnas koledžas, tās tomēr nav šīs jomas svarīgākās kalpošanas formas. “Ne jau daudzās iestādes, lielās ēkas un ārišķību Dievs vēlas, bet gan Viņam dārgo cilvēku saskaņotu rīcību. Katram cilvēkam jāpaliek savā vietā un atbilstoši savām iespējām jādomā, jārunā un jārīkojas saskaņā ar Dieva Garu.” ⁵

Jaunās gaismas vērtība, starp citu, pierādījās jau pašas Elenas Vaitas dzīvē. Piemēram, pāris gadus pirms viņas nāves cienījamā astoņdesmit septiņu gadu vecumā (kas nemaz nav tik slikti, ja jau septiņpadsmit gadu vecumā cerības bija vairs tikai trim mēnešiem) rakstnieks un vēsturnieks Arturs V. Spaldings, apmeklēdams “Elmsheivenu”, viņas mājas Kalifornijā, sarunas beigās piedāvāja palīdzību uzkāpt pa kāpnēm.

“Ai, nē, paldies,” viņa gaiši atteica. “Es vēl pati ļoti labi varu uzkāpt. Eh, es jūtos žirgta kā meitenes gados!”

Te misis Vaita sevi pieķēra. “Kā meitenes gados?” viņa iesaucās. “Man tagad būtu jāsaka citādi! Kad es biju meitene, biju slima un vāja, mans organisms bija nožēlojamā stāvoklī. Bet nu tas Kungs mani ir darījis veselu un stipru, un es esmu veselāka, daudz veselāka nekā meitenes gados.” ⁶

Laulības pirmajā laikā viņi abi ar Džeimsu slimoja ļoti daudz, jo pārāk smagi strādāja, pārāk maz gulēja, un uzturs bija pārāk nabadzīgs. Tā viņi rīkojās tāpēc, ka apzinājās darba apjomu, bet “izkaisītais pulciņš palīdzēja maz”. (Ar laiku viņi saprata, ka Dievs neprasa šādus pārspīlētus upurus⁷) Turklāt, Elenai no slimībām īpaši bija jācieš arī tādēļ, ka viņa bija Dieva vēstnese un līdz ar to arī sātana uzbrukumu mērķis. Sevišķi skaidrs tas viņai kļuva “lielās cīņas” atklāsmē 1858. gadā.⁸

Jaunībā Elena bieži tika dziedināta momentāni. Vēlāk viņai bija jāturas ticībā arī tad, kad Dievs izlēma nedarīt brīnumu. Vienas no jaukākajām rindiņām grāmatā “The Desire of Ages” (“Laikmetu ilgas”) tika uzrakstītas, kad viņa “ticībā cieta”, Austrālijā slimodama ar reimatisko artrītu.

1863. gada 5. jūnija veselības reforma bez radikālām pārmaiņām dzīvesveidā nebūtu nesusi uzlabojumus Elenas Vaitas veselībā. Pirms tam viņa bija liela gaļas ēdāja un nevarēja ciest rupjmaizes garšu.

Tomēr māsa Vaita ļoti vēlējās veselu organismu, lai labāk varētu kalpot Dievam, tāpēc nolēma paklausīt.

Viņa pagatavoja veģetāru maltīti un izcepa paplāti rupjas kviešu maizes. Taču viss izskatījās tik pretīgs...

Tad, kā Elena Vaita pati stāsta, viņa esot salikusi rokas klēpī un teikusi: “Vēder, tev būs jāgaida, kamēr būsi ar mieru ēst maizi. Es vai nu ēdīšu vienkāršus ēdienus, vai neēdīšu nemaz.” ⁹ Pēc otrās vai trešās izlaistās ēdienreizes viņa beidzot varēja ēst. Kopš tā laika viņa kļuva par veģetārieti uz visu mūžu, izņemot dažas reizes, it īpaši ceļojumos, līdz 1894. gadam. Pēc 1894. gada sava mūža atlikušajā divdesmit vienā gadā viņa neēda vairs gaļu vispār — pat garāko celojumu laikā ne, jo no saņemtās gaismas bija pārliecinājusies, ka to darīt nav saprātīgi.¹⁰

1865. gadā sludinātāju Džeimsu Vaitu ievēlēja par Ģenerālkonferences prezidentu. Pilsoņu karš tuvojās beigām, un arī Vaita apbrīnojamais enerģijas krājums sāka izsīkt. Trieka viņu pat daļēji paralizēja.

Tobrīd slimi bija arī sludinātāji Lafboro un Ūrija Smits, un kopā ar Vaitiem visi devās skumjā ceļā uz “mājām pakalnā” — tā bija kāda ārstniecības iestāde, kur strādāja Džeimss Džeksons un kura tiešām arī bija uzcelta pakalnā Densvilā, Ņujorkas štatā. Tagad Vaiti jau zināja pietiekami daudz, lai nebūtu atkarīgi no kura katra ārsta, un Dr. Džeksons piedāvāja vienas no labākajām saules un ūdens procedūrām, kādas vien valstī bija pieejamas.

Ūrija Smits atveseļojās ātri, arī Lafboro drīz bija tik vesels, ka varēja atgriezties darbā. Turpretī Džeimsa Vaita jau tā nopietnais stāvoklis bija tikai pasliktinājies. Tad Elena Vaita arvien vairāk sāka raizēties par dažām Dr. Džeksona ārstniecības metodēm.

Viņš saviem pacientiem lika atpūsties, dejojot un spēlējot kārtis, ieteica nemaz nedomāt par ticību un nedarīt nekādu darbu. Tāds ticīgs un aktīvs augstu principu cilvēks, kāds bija sludinātājs Vaits, to izjuta kā īstu vardarbību. Decembra puteņiem plosoties, Vaiti aizbrauca, cerēdami, ka Džeimss ātrāk atveseļosies pie draugiem Ročesterā.

Pēc divām Džeimsam Vaitam veltītām lūgšanu nedēļām Ročesteras ticīgie Ziemsvētku dienu, 1865. gada 25. decembri, pavadīja gavējot un lūdzot par viņa veselību. Dievs atbildēja, pasniegdams viņiem (un līdz ar to arī pasaulei) īpašu Ziemsvētku dāvanu.

Tajā dienā Elena Vaita atklāsmē redzēja, ka ideja par “pilnīgu atpūtu bez ticības” ir aplama un ka adventistiem pašiem jāizveido sava ārstniecības iestāde ar ūdens terapiju un veģetāru uzturu, kurā līdzsvarots un dievbijīgā garā organizēts ārstēšanās kurss būtu pieejams ne tikai adventistiem, bet pilnīgi visiem, un kur ārstēšana notiktu kā ar medicīnisku līdzekļu palīdzību, tā arī mācot cilvēkiem, “kā rūpēties par sevi un izsargāties no saslimšanas”.¹¹

Šīs “ārstniecības iestāžu” atklāsmes divi tūlītēji rezultāti bija: pašu Vaitu ģimenē realizēts inspirētais pierādījums tam, ko sieviete var panākt, kopjot slimu vīru;¹² 1866. gadā tika nodibināts Rietumu Veselības Reformas institūts, kas tika atvērts kādā pārbūvētā vecā Betlkrīkas ēkā.

Rietumu Veselības Reformas institūta uzcelšanā visvairāk darba ieguldīja un veselības reformas attīstībā visā pasaulē vairākus gadus daudz darīja neliela auguma (163 cm) vīrs, apsviedīgs ārsts Džons Hārvijs Kelogs. Viņš tiešām ir pelnījis, ka veltījam kādu brīdi sava laika.¹³

Džons Hārvijs Kelogs dzimis sešpadsmit bērnu ģimenē 1852. gadā, kad viņa tēvs Dž. P. Kelogs kļuva adventists. 1855. gadā misters Kelogs ziedoja ceturto daļu no naudas, kas bija vajadzīga, lai uzceltu nelielo darbnīcu “Review and Herald” rokas iespiedmašīnai, bet 1856. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Betlkrīku, kur atvēra slotu veikalu.

Desmit gadu vecumā Džons Hārvijs strādāja tēva veikalā, bet 1866. gadā četrpadsmit gadu vecumā bija korektors Septītās dienas adventistu izdevniecībā. Šis bija gads, kad atklāja Rietumu Veselības Reformas institūtu, kuram Dž. P. Kelogs ziedoja vislielāko individuālo dotāciju — 500 dolāru. Ne tēvs, ne dēls neparedzēja, cik liela loma Džonam būs šīs iestādes attīstībā. Viņa aicinājums bija kļūt par skolotāju.

Jā, Džons tiešām vienu gadu nostrādāja skolā, taču viņa nākotne bija cita. 1872. gadā viņš uzsāka medicīnas studijas Dr. Trola Higiēnas un terapijas koledžā Ņūdžersijā, drīz pāriedams uz Enarboras medicīnas koledžu Mičiganā, bet beidzot — uz Ņujorkas Belevjū medicīnas koledžu, kura bija vislabākā valstī. Kaut kā sludinātājam Džeimsam Vaitam izdevās dabūt 1000 dolārus, lai palīdzētu Džonam, un jaunais Kelogs daudz šo līdzekļu izlietoja, nolīgdams citus studentus, kas viņam palīdzēja privātā kārtā ārpus nodarbībām koledžā. Viņa mācīšanās kāre nebija apmierināma.

Saņēmis augstāko grādu medicīnā, doktors Kelogs 1875. gadā atgriezās Betlkrīkā un pēc gada kļuva par Rietumu Veselības Reformas institūta direktoru medicīnas jautājumos. Tobrīd tur bija reģistrēti divdesmit pacienti. Kad izplatījās ziņa, ka vadību pārņem divdesmit četrus gadus vecs jaunietis, seši no viņiem esot sanatoriju atstājuši.

Viņu atstātās gultas drīz tika atkal aizņemtas. Uz Betlkrīku, lai izmantotu leģendārā medicīnas doktora un viņa rūpīgi izraudzīto kolēģu prasmi, devās tik daudz pacientu, ka turpmākajos divdesmit gados bija vajadzīga gandrīz nepārtraukta celtniecības un paplašināšanas programma. Nosaukumu ātri vien mainīja, un tagad tā bija Betlkrīkas Medicīnas un ķirurģijas sanatorija — vieta, kur ļaudis “mācās saglabāt veselību”. Ap 1902. gadu, kad nodega divas no galvenajām ēkām, kopumā tur bija vietas dažiem simtiem (bet varbūt tūkstotim vai vairāk) pacientu.

Dr. Kelogs bija talantīgs. Viņš sekoja jaunākajiem sasniegumiem medicīnā, dažādās valodās lasīdams jaunākos žurnālus un vairākas reizes braukdams uz Eiropu mācīties no turienes labākajiem ārstiem. Viņš uzrakstīja piecdesmit grāmatas, no kurām dažas ir apjomīgi darbi medicīnas jomā. Viņš nodibināja medicīnas koledžu. Viņš izdarīja neskaitāmas operācijas, tik maigi aizvērdams brūces, ka “Keloga rēta” kļuva par firmas zīmi. Viņš pastāvīgi tika aicināts lasīt lekcijas. Viņš izgudroja dažāda veida procedūru ierīces, no kurām dažas vēl joprojām lieto pasaulē. Viņš izstrādāja desmitiem jaunu ēdienu, no kuriem vispopulārākais — kukurūzas pārslas — visā zemē izmainīja brokastu ieradumus, un sagādāja savam brālim Vilam (V. K. Kelogam) spožu biznesu, kad tas 1906. gadā uzsāka ražošanu. Apgalvojums, ka doktors izgudrojis arī zemesriekstu sviestu, jau rada problēmas, it īpaši ņemot vērā, ka Dienvidamerikas indiāņi jau sen lieto arahisa pastu, kas no iepriekš minētā ne ar ko daudz neatšķiras. Tomēr nav šaubu, ka Kelogs padarīja savu, to popularizēdams, jo zemesriekstus sāka lietot visās Savienotajās Valstīs.¹⁴ Šķiet, arī tā ir patiesība, ka viņš radīja jaunu terminu “granula”, ko tik plaši lietoja 20. gs. septiņdesmitajos gados.

Pēc 1902. gada postošās uguns Dr. Kelogs no jauna uzcēla nodegušās ēkas. Tagad viņš baudīja ļaužu labvēlību, it īpaši 20. gs. padsmitajos un divdesmitajos gados. ASV prezidents Kūlidžs, Henrijs Fords, pianists Persijs Greindžers un evaņģēlisko dziesmu komponists Houmers Roudhīvers bija tikai daži no augstajiem pacientiem. Admirālis Bērds vairākas reizes konsultējās pie Keloga par diētu polārpētniekiem. Bieži nāca arī citas slavenības, dažas pat regulāri reizi gadā.

Kā redzat, lai gan Betlkrīkas sanatorija bija specializējusies ķirurģijā un tur bija lielas nodaļas akūtiem slimniekiem, tā vairāk populāra bija kā vieta, kur cilvēki nāca nodzīt lieko svaru, atpūtināt nervus un vispār stiprināt veselību. Tajā valdošās atmosfēras ziņā sanatorija vairāk līdzinājās viesnīcai nekā slimnīcai.

Savos brieduma gados, tērpies baltā elegantā uzvalkā ar baltu kreklu, baltu kaklasaiti, baltās zeķēs un baltās kurpēs, doktors sapulcēja klausītājus sanatorijas vestibilā un ik nedēļas sniedza aizraujošu lekciju par jaunākajiem sasniegumiem medicīnā. Ārstniecības misijas darba primārais mērķis bija iemācīt cilvēkiem saglabāt veselību.

1907. gadā Dr. Kelogs aizgāja no draudzes. Iespējams, ka par šo soli viņš bija sācis domāt jau 1890. gadā.¹⁵ Bija vairāki iemesli. Jau esošo neapmierinātību ar konfesijas vadošo lomu administrācijā nelaimīgā kārtā vēl vairāk saasināja dažu sludinātāju nevēlēšanās sekot vienam otram veselības reformas principam. Kelogs, kurš pats nemaz tik teicami neievēroja šos principus, bieži strādāja līdz pēdējiem spēkiem, un tas viņu padarīja nesavaldīgu.

Sava loma bija arī teoloģijai. Bībeles apgalvojumu, ka kristieša miesa ir “Svētā Gara mājoklis” (1. Kor. 6:19), viņš turpināja līdz galējībām, panteisma garā uzskatot, ka Dievs mājo katrā dzīvā būtnē — dzīvniekos, kukaiņos, augos, pat gravitāciju un saules gaismu pielīdzinot Dievam. Šāda nostāja grauj adventistu pamatmācību par Kristu Debesu svētnīcā un paver ceļu fanātismam un amoralitātei (ja Dievs ienāk manī, tad viss, ko vēlos darīt, ir labi — līdz šim secinājumam Kelogs gan nekad nenonāca).

Kelogs kādus desmit gadus vai pat ilgāk rotaļājās ar panteistiskajiem uzskatiem, izpelnīdamies vairākas nopietnas vēstules no māsas Vaitas. Kad viņš savu teoriju publicēja grāmatā “The Living Temple” (“Dzīvais templis” — 1903. g.), pilnīga aiziešana no draudzes bija vairs tikai laika jautājums.

Jau nopietnāk šī doma par šķiršanos no konfesijas nostiprinājās, kad viņš Elenu Vaitu vairs neatzina par īpašu Kunga vēstnesi. Jaunībā Džons ievēroja viņas padomus un pat kādu laiku dzīvoja pie viņas. Taču, kad māsa Vaita viņu brīdināja izsargāties no panteisma, pārstrādāšanās un alkatības un lūdza pievērst uzmanību ne tikai pacientu miesai, bet arī dvēselei, Kelogs aizvien vairāk izvairījās no viņas ietekmes. Izlasot Elenas Vaitas vēstules Kelogam un viņas publiskos aicinājumus sludinātājiem par viņu, katram kļūst skaidrs, cik dziļi viņas sirdi ievainoja šī aiziešana.

Cik gan daudz Kelogs būtu varējis darīt adventes vēsts pasludināšanā pasaulei, ja viņš būtu palicis šajā kustībā! Iedomājieties vien, ka viņš ar savu talantu un iespaidu būtu pārliecinājis Henriju Fordu vai ASV prezidentu Kūlidžu ievērot sabatu un pievienoties adventes cerībai!

Tā kā ap 1903. gadu Keloga aiziešana no draudzes bija jau paredzama un viņa medicīnas skolu izmantot vairs nebija vēlams, tad Elena Vaita, nu jau pāri septiņdesmit gadu slieksnim, sāka domāt par jaunas medicīnas skolas izveidošanu Dienvidkalifornijā. Viņa juta arī vajadzību pēc papildu sanatorijām šajā apvidū.

Kelogs bija noorganizējis divdesmit septiņu vai pat vairāk sanatoriju tīklu visā pasaulē. Kā jau bija parasts, katra no tām papildus vispārējai slimnīcas tipa aprūpei specializējās arī fizioterapijā (ūdens terapija, vingrinājumi, masāža utt.). Līdz šim Kalifornijā bija tikai viena adventistu sanatorija, kas atradās Napas apgabalā, Senthelenas tuvumā, Senitēriumas pilsētā (tagadējā Dīrpārka). Elena Vaita uzstāja, ka jaunajām sanatorijām jābūt ārpus lielākajām pilsētām. “Neceliet sanatorijas lielpilsētās,” viņa brīdināja 1903. gada Ģenerālkonferenci.¹⁶

Ar Džona Bērdena un citu uzticīgu palīgu atbalstu viņa atrada potenciālu ēku sanatorijas ierīkošanai Glendeilas ciemā, kas atradās dažas jūdzes no Losandželosas. Citas piemērotas ēkas tika atrastas Neišenalsitijā, dažas jūdzes uz dienvidiem no Sandjego un Lomalindā, kas atradās netālu no trīs pilsētām — Riversaidas, Redlendsas un Sanbernardino. Kad adventisti lūdza Dievu par sanatorijas iekārtošanu, zemes īpašumu cenas strauji kritās. Kunga sirmā vēstnese pierunāja negribīgos brāļus izdarīt pirkumu. Iztrūkstošā summa tika saņemta — reiz pat no pavisam cita valsts nostūra ķīlas izpirkšanas pēdējā dienā. Šis notikums ir stāsts pats par sevi.

Par jauno medicīnas koledžu Elena Vaita brāļiem rakstīja, ka Kungs vēlas tādu iestādi, kuras beidzēji Amerikā varētu nokārtot jebkuru eksāmenu šajā specialitātē. Un tā, pakalnu un apelsīnu audžu apņemta, Lomalindā dzima Medicīnas evaņģēlistu koledža; tās pirmās izdvestās skaņas bija ticības saucieni, bet pirmais elpas vilciens — lūgšana. Šodien šo sākotnējo iestādi pārstāv Lomalindas universitātes Medicīnas un Medicīnas māsu skolas, kurām klāt nākušas arī stomatoloģijas, sabiedrības veselības un citas skolas.

1975. gadā adventisti atvēra otru medicīnas skolu Montemorelosā, Meksikā.

20. gs. 90. gados, lai darītu cilvēkus svētus, laimīgus un veselus, Septītās dienas adventistu rīcībā ir divas medicīnas koledžas, kuru vērtība sniedzas vairākos miljonos dolāru, daudzas veselīgu ēdienu rūpnīcas, neliela medicīniskās palīdzības kuteru flote, gaisa flote un pasaulplašs slimnīcu un klīniku tīkls apmēram četrsimt iestāžu apjomā. Tā visa uzturēšanā iesaistīti tūkstošiem terapeitu, zobārstu, medicīnas māsu un cits medicīniskais personāls, nemaz nerunājot par vadītājiem, kasieriem, inženieriem, sekretāriem un saimniecības pārziņiem. Visa konfesija kopumā, kurā nu jau ir 8,6 miljoni ticīgo, veselības ideju uzskata par garīgu privilēģiju un “ārstniecības misijas” darbu par ticības pienākumu.

Kas gan būtu domājis, ka tik daudz augļu atnesīs ideja, kuras aizmetnītis parādījās 1863. gada jūnija piektdienas vakarā necilajā lauku mājā, dažas jūdzes uz rietumiem no Otsīgo, Mičiganas štatā?

Vai arī no “Ziemsvētku dāvanas”, ko lūdzēju pulciņš ar asarām acīs atvēra 1865. gadā Ročesterā?

1. Ellen G. White, “Testimonies”, 9. sēj., 158., 159. lpp.
2. “Review and Herald”, 1906. g. 26. jūlijā, 8. lpp.
3. “Review and Herald”, 1902. g. 29. jūlijā, 7. lpp.
4. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 205. lpp.
5. Ellen G. White, “Testimonies”, 6. sēj., 293. lpp.
6. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 407. lpp., piezīme par 351. lpp.
7. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 205., 206. lpp.; “The Desire of Ages”, 359.–363. lpp.
8. Ellen G. White, “Life Sketches”, 162., 163. lpp.
9. Ellen G. White, “Testimonies”, 2. sēj., 371., 372. lpp.
10. Ellen G. White, “Counsels on Diet and Foods” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1938), 173.–178., 491. lpp.
11. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 494. lpp.
12. Valdzinošu epizodi šajā stāstā sk. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 363. lpp.
13. Faktus rindkopām, kas stāsta par Dr. Kelogu, sk. Richard W. Schwarz, “John Harvey Kellogg, M. D.” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1970).
14. R. Roy Johnson, “The Peanut Story” (Murfreesboro, N. C.: Johnson Publishing Co., 1964), 90., 91., 158.–173, lpp.
15. Schwarz, “Kellogg”, 69. lpp.
16. “Review and Herald”, 1903. g. 14. aprīlī, 19. lpp.', '1', 2, 'history

Sagatavošana kalpošanas priekam

Neviens briesmīgāks nedarbs
dekanātu tā nesadusmoja
Kā slepens vai atklāts smaids
pretējam dzimumam;

Es vienmēr esmu brīnījies —
un brīnīšos visu mūžu,
Kā gan koledžas laikā mēnesnīcā
man izdevās atrast sievu.

Tomēr par vienu lietu, kas tagad
man kļuvusi skaidra, es nebiju pārliecināts —
Visi šie stingrie ierobežojumi
ir tiešām nākuši man par svētību.

¹

Gandrīz katrs, kas mācījies Septītās dienas adventistu koledžā, no sirds var pievienoties šiem vārdiem un atskatoties pateikties Dievam par “stingrajiem ierobežojumiem” un daudz ko citu, kas ir citāds viņa kristīgajā koledžā.

Būtu vērts iedziļināties, kāda ir šīs atšķirības būtība, jo dažkārt tā draud izzust.

Visas acis pievērsās Sidnijam Braunsbergeram.

Elena Vaita, kas nesen ar savu vīru bija atgriezusies no Kalifornijas, kur viņi sāka izdot “Signs of the Times”, tikko bija nolasījusi garu liecību par Dieva ideāliem adventistu izglītībā. Pirmā Septītās dienas adventistu augstākā mācību iestāde — Betlkrīkas koledža — vēl tikai tapa, tās mācību korpusu vēl cēla, skolas padome bija sapulcējusies, lai izstrādātu plānus un dzirdētu Kunga padomus. Uzaicināts tika arī tās pirmais rektors profesors Sidnijs Braunsbergers (Mičiganas universitāte, 1869. g.), jo, pēc daudzu domām, no viņa lielā mērā bija atkarīga pasākuma izdošanās.

“Brāli Braunsberger,” iesāka kāds no padomes locekļiem, “ko mēs varētu darīt, lai īstenotu tikko sniegtās māsas Vaitas pamācības?”

Visi ar nepacietību gaidīja atbildi. Tas, ko viņi izdzirdēja, bija teikts atklāti un godīgi: “Man nav nekādas sajēgas par šādas skolas vadīšanu.” ²

Tas nebija sevišķi veiksmīgs sākums.

Tomēr tas arī nebija adventistu izglītības pats sākums. 1852. gadā Džeimss Vaits norāja vecākus, kas savu bērnu izglītību atstāja novārtā, pamatojoties uz to, ka “Kristus nāks tik drīz”, un bērni tik un tā neko nepagūs iemācīties. Viņa paša ieguldījums bija konfesijas pirmā jauniešu avīze “Youth’s Instructor”.

1853. un 1854. gadā daudzas adventistu ģimenes savās mājās izveidoja nelielas dienas skolas. Vispazīstamākā no tām bija deviņpadsmit gadus vecās Martas Baiingtonas vadītā skola Baksbridžā, Ņujorkas štatā. Viena vai divu gadu laikā visas šīs skolas beidza pastāvēt. Tas bija ļoti nožēlojami, jo sabatu ievērojošie bērni atklātajās skolās tika izsmieti “īpatnējo” ideju dēļ. Kaut arī daudzi turējās, gaidīdami, ka kuru katru brīdi nāks Jēzus un paņems viņus debesīs, daudzi citi padevās un adventes kustībai zuda.³

Dažus gadus pēc Vaitu un “Review and Herald” redakcijas pārcelšanās no Ročesteras uz Mičiganas štatu 1855. gadā adventisti izveidoja draudzes skolu Betlkrīkā, kuru sešus gadus apkalpoja daudz dažādu skolotāju. Tā tika atstāta, kad tuvumā uzcēla jaunu un skaistu valsts skolu.

Uz šo Betlkrīkas valsts skolu adventisti sūtīja tikai pamatskolas vecuma bērnus. Pusaudži centās atrast darbu strauji augošajā izdevniecībā un Rietumu Veselības Reformas institūtā.

Strādājot “Review”, Edsons Vaits ievēroja kādu svešinieku skaldām malku, ar kuru tika uzturēta vienmēr rijīgā uguns tipogrāfijas tvaika mašīnu krāsnīs. Darba laikam beidzoties, Edsons kopā ar savu draugu Džordžu Steitsu un citiem zēniem aprunājās ar šo svešinieku un uzzināja, ka viņa vārds ir Gudlovs Bels.

Kā Bels puišiem pastāstīja, viņš bija mācījies Oberlinas koledžā Ohaio štatā, vienā no toreiz visrevolucionārākajām skolām valstī. Tā esot bijusi pirmā koledža, kurā puiši ar meitenēm mācījušies kopā. Tur tikusi uzsvērta vajadzība līdztekus parastajām mācībām strādāt kādu darbu rūpniecībā vai lauksaimniecībā. Turklāt šī iestāde bijusi veidota reliģiskā garā. Bels pastāstīja arī, ka dažus gadus viņš esot vairākās skolās strādājis par skolotāju, taču, kad pārpūlēšanās dēļ saslimis, esot nopriecājies, uzzinot par jauno Rietumu Veselības Reformas intstitūtu Betlkrīkā. Reformas vārds šajā nosaukumā tūlīt atgādināja Oberlinu.

Protams, kalomela un strihnīna vietā ārsti viņam parakstīja karsta un auksta ūdens procedūras un norīkoja fiziskā darbā svaigā gaisā. Bels teica, ka viņam esot paticis Veselības Reformas institūts un tas, ko viņš uzzinājis par Septītās dienas adventistiem.

“Vai jūs, mister Bel, nebūtu ar mieru dažus no mums mācīt vakarskolā?” puiši dedzīgi jautāja.

Domāts — darīts. Garajos un siltajos 1868. gada vasaras vakaros Gudlovs Bels vadīja “izlases skolu” divpadsmit adventistu jauniešiem, kuru vidū bez abiem Vaitu puišiem bija Dž. P. Keloga dēli — Džons Hārvijs, vēlākais pasaulslavenais ārsts, un Vils — kukurūzas pārslu karalis. Tas bija neparasts studentu kolektīvs.

Bels savukārt bija jauks skolotājs, kas mācīšanas metožu ziņā bija tālu aizsteidzies priekšā tālaika skolām. Viņa audzēkņi vielu apguva pamatīgi, taču neiekala. Viņš pieprasīja tik pilnīgu izpratni, ka momentā bija jāspēj attiecīgo tematu izskaidrot.

Skolā veicās tik labi, ka rudenī tajā gribēja iestāties vēl daudzi citi puiši. Bela rīcībā tika nodota nelielā sākotnējā “Review” ēka, kuru Dž. P. Kelogs un citi bija cēluši 1855. gadā. Lai izmitinātu sievu un četrus bērnus, Bels salaboja apakšējā stāva bojātās sienas. Tagad viņa skolnieki kāpa pa ārpusē esošajām nedrošajām kāpnēm, lai nokļūtu otrajā stāvā, kādā garā telpā ar zemiem griestiem, kur notika mācības.

1872. gadā Ģenerālkonferences padome bija jau tik pārliecināta par Bela spējām, ka nolēma materiāli atbalstīt viņa izlases skolu kā pirmo oficiālo Septītās dienas adventistu skolu.

1872. gads ir ievērojams ne tikai ar to, ka profesors Bels adoptēja šo “rūpju bērnu”, bet arī ar to, ka radās Elenas Vaitas pirmās liecības par patiesās audzināšanas būtību. No daudzajiem simtiem lappušu par šo tematu pirmās lappuses parādījās “22. liecībā.”

“22. liecība” sākas ar teikumu: “Nodarboties ar jauno cilvēku gara pasauli ir vispatīkamākais darbs.”

“Vispatīkamākais” (angļu val. “the nicest”) darbs. Nevis patīkamākais tajā ziņā, ka tas būtu ļoti patīkams pats par sevi vai sagādātu prieku (kaut arī mācīšana dažkārt tiešām mēdz tāda būt), bet vispatīkamākais šī vārda 19. gs. nozīmē: “tāds, kas prasa pedantiski rūpīgu izvēli, taktisku uzvedību, lietu pamatīgu izvērtēšanu vai uzmanīgu un godīgu izturēšanos.” ⁵

Ar to Elena Vaita gribēja pateikt, ka audzināšana nav vis laika kavēklis neapmācītiem skolotājiem un nepieredzējušiem vecākiem, bet gan cēls darbs, kas prasa pamatīgu sagatavošanos un neatlaidīgu pašaizliedzību.

To apstiprina otrais teikums šajā liecībā: “Vislielākā piepūle jaunatnes audzināšanā būtu jāveltī tādai mācīšanas metožu izveidei, kas jau prasa prāta augstākos un cēlākos spēkus.”

Lūdzu, izlasiet to vēlreiz. Kas tā ir par mācīšanas metožu izveidi, kura prasa “prāta augstākos un cēlākos spēkus”?

Elena Vaita pati uz to atbild. Īstam kristiešu skolotājam jābūt vienlīdz ieinteresētam “skolnieku fiziskajā, prāta, morālajā un garīgajā audzināšanā”. Mācīšana ir vispatīkamākais darbs, jo katrs audzēknis vispusīgi jāaptver kā “vienots veselums”, tajā pašā laikā ņemot vērā atšķirīgos raksturus, kas izceļ individualitāti. Mācīšanas gaitā specifiska uzmanība pievēršama audzēkņu pestīšanai; veselībai; praktiskajām zināšanām, kuras jāapgūst, lai varētu strādāt lauksaimniecībā, biznesā, veikt mājas pienākumus, utt. ; arī spriešanas spēju attīstībai; bez tam audzēkņi jāaicina nodot sevi kalpošanai citiem.

Tā kā šie ir audzināšanas pamatprincipi, kļūst skaidrs, ka to īstenošanai nepietiek ar skolas sienām vien. Tāpēc šajā liecībā bieži pieminēti gan skolotāji, gan vecāki. Vecākiem viņu bērnu pestīšanas jautājumam jābūt “pirmajā un visaugstākajā vietā”. Arī viņu “pirmajām un pastāvīgajām rūpēm” vajadzētu būt par bērnu veselību. Šīs divas “pirmās” lietas ir vienādi uzsvērtas, jo garīgo veselību ļoti iespaido fiziskā veselība. Mātēm atšķirībā no citiem uzdevumiem mājas pienākumus vajadzētu uzskatīt par svētiem un svarīgākiem nekā stenogrāfistes vai muzikantes darbs. Tik tiešām, “neviena nodarbošanās nav tik svarīga” kā mājas uzturēšana.

Labi organizētā skolā (atgriezīsimies tagad pie skolotāju lomas) noteikti jāievieš “lauksaimnieciska vai rūpnieciska ražošana”, kur audzēkņi “katru dienu zināmu laiku” varētu ziedot aktīvam darbam. Turklāt nepietiek, ka skolēnus vienkārši īstajā brīdī pieliek pie darba. Viņi rūpīgi jāapmāca dažādos darbos, lai veikums būtu kvalitatīvs. Viņiem jāmāca “tiklab skolas mācību programma, kā arī darbs”.

Bībeles pētīšanai, protams, vajadzētu ieņemt īpašu vietu, tomēr ne uz mācību rēķina.

Kāds tad ir šīs līdzsvarotās, visu aptverošās izglītības jeb audzināšanas nolūks? “Izglītības lielais mērķis ir iemācīt mums Dieva dotos spēkus izlietot tā, lai vislabāk liecinātu citiem par Bībeles reliģiju un atklātu Dieva godību. Dievišķā Vārda patiesības vislabāk spēs novērtēt intelektuāli attīstīts kristietis. Kristu vislabāk var pagodināt tie, kas Viņam kalpo ar izpratni.”

Vēlāk Elena Vaita savu filozofiju apkopoja un papildināja ar šādiem ievērojamiem vārdiem: “Īsta izglītība ir kas vairāk nekā tikai zināma mācību kursa apgūšana. Tas ir kaut kas vairāk nekā sagatavošanās tagadējai dzīvei. Tas attiecas uz visu būtni kā vienotu veselumu un uz visu cilvēka iespējamās eksistences laiku. Izglītība ir saskaņota fizisko, prāta un garīgo spēku attīstība. Tā audzēkni sagatavo kalpošanas priekam šinī pasaulē un augstākam plašākas kalpošanas priekam jaunajā pasaulē.” ⁶

Patiesā izglītība nav tā, kuru ikdienā sastopam visur, un tā nav atdalāma no Septītās dienas adventistu draudzes. Draudzei jāveidojas no cilvēkiem, kas saprot, tic, dzīvo pēc Dieva īpašās pēdējo dienu vēsts un apvienojas misijā darīt to zināmu pasaulei. Vismaz Septītās dienas adventistu izglītība ir radusies kā viens no galvenajiem šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Tā tiecas ne tikai sagatavot sludinātājus, ārstus, medicīnas māsas un skolotājus, bet arī katru audzēkni, lai kāds būtu viņa aicinājums, padarīt par veiksmīgu dvēseļu mantotāju Kristum.

“Viens no mūsu skolu lielajiem mērķiem ir jaunatnes mācīšana kalpošanai mūsu iestādēs un dažādās draudzes darba nozarēs”, taču visiem adventistu bērniem — vienalga, vai tie kļūst par draudzes darbiniekiem vai ne — būtu jāsaņem kristīgās audzināšanas svētības, lai viņi varētu stāties pienākumos “gan personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē”. “Īsta audzināšana ir misionāru sagatavošana. Katrs Dieva dēls vai meita ir aicināti par misionāriem.” ⁷

Neilgi pēc tam, kad Ģenerālkonference pārņēma Bela izlases skolu, tā noorganizēja izglītības biedrību un plānoja izveidot vidusskolas un koledžas apvienojumu.

Vajadzīga bija zeme. “Sagādājiet zemi lauksaimniecībai un rūpniecībai,” Elena Vaita kā Kunga starpniece ieteica. Viņa ierosināja izmantot zemi ezermalā dažas jūdzes ārpus pilsētas.

Piedāvāts tika arī 50 akrus (20 hektārus) lielais apgabala gadatirgiem atvēlētais zemes gabals, un viņa izlēma iegādāties arī to. Vaiti sēdās vilcienā, lai dotos uz Kaliforniju, bet darījumu atstāja brāļu ziņā.

“Ja vien tirgus laukums būtu bijis tuvāk Veselības Reformas institūtam,” kāds kautrīgs padomes loceklis uztraucās, “tad jau audzēkņiem nebūtu grūti iet uz turieni strādāt.” (Attālums bija tikai paprāvāka kvartāla garumā!) “Ja skolu celsim tik tālu projām, tad jau būs jāpārceļ arī institūts. Padomājiet par izdevumiem!”

Betlkrīka pati stipri atgādināja laukus. Ielām nebija seguma, bet ietves saliktas no dēļiem. Rudeņos varēja dzirdēt tītaru buldurēšanu tuvējos mežos. Līdzīgi Latam, kad viņam tika pavēlēts bēgt no dzīves lielpilsētā, brāļi skatījās uz Betlkrīku kā uz Coāru un kaulējās ar savu sirdsapziņu: “Vai tad šī nav maza pilsētiņa?”

Te pēkšņi Erasts Hasijs piedāvāja pārdot savus 12 akrus (4,8 ha) ielas otrajā pusē, pretī Veselības institūtam! Padome tam uzklupa, pēc tam piecus akrus pārdeva, atstājot septiņus un apsveica sevi, sak, nu gan daudz Kunga naudas esam ietaupījuši.

Taču Elena Vaita domāja par to, cik daudz Kunga gribas viņi ir atmetuši. Neizrādīdama savu sarūgtinājumu, viņa rudenī ieradās padomes sēdē un no jauna pastāstīja par Dieva plāniem Viņa skolai. Tā bija arī reize, kad visu klātbūtnē profesors Braunsbergers pateica, ka neko nezinot par šādas iestādes vadīšanu.

Misters Bels gan strādāja pēc jaunajiem principiem, bet viņa talants vairāk izpaudās mācīšanā, nevis administrēšanā,⁸ tāpēc, iespējams, citas izvēles nebija. Jebkurā gadījuma šķita svarīgi, lai skolā būtu cilvēks ar universitātes grādu. Braunsbergers tika iecelts par rektoru, bet prezidents bija Džeimss Vaits.

Kaut arī Braunsbergers bija pašaizliedzīgs, tomēr drīz apliecināja savus vārdus, ka viņš tiešām neko nezina par to darbu, kas Dievam bija vajadzīgs. Viņam bija klasiskā izglītība. Braunsbergers ne tikai ignorēja rūpniecību un lauksaimniecību, bet pat lāgā nespēja noorganizēt Bībeles stundas. Redaktora Ūrijas Smita vadītais Bībeles mācību kurss bija doktrināli pareizs, tomēr diezgan garlaicīgs. To apmeklēja varbūt piektā daļa audzēkņu, un Bībele bieži vien tika mācīta skolas dievkalpojumos. Vairums audzēkņu izvēlējās “vispārējo” mācību kursu, aiziedami par skolotājiem uz valsts pamatskolām. Citi, gatavodamies kļūt par sludinātājiem vai darīt kādu darbu konferences vai citos birojos, pieņēma uzaicinājumus, tikko tie bija izteikti — pat mācību gada vidū.

Dievs to visu svētīja. Viņš vadības nodibinātajai koledžai darīja visu labāko. Laiku pa laikam studentu kolektīvu saliedēja saviļņojošas atmodas, un ar dažu simtu adventistu jauniešu sanākšanu kopā kaut vai tikai uz dažiem mēnešiem radās jauna draudzes vienotības sajūta.

1881. gadā jauno prezidentu Braunsbergeru pārsteidza vesels kalns problēmu. (Pilnībā prezidenta amats viņam tika uzticēts 1880. gadā.) Atzīdams savu neveiksmi, viņš klusu atstāja šo darbu un pārcēlās uz ziemeļiem, Mičiganā uzsākdams mežstrādnieka un skolotāja darbu. Taču 1882. gadā Kalifornijas konference viņu aicināja vadīt jauno Heldsburgas akadēmiju un koledžu. Braunsbergers piekrita, tūlīt izstrādāja plānus rūpniecībai un Bībeles studijām un ātri pierādīja, ka dažu gadu laikā bija daudz apguvis Dieva izraudzītā veida skolas vadīšanā.⁹

Izvēloties jaunu prezidentu, Betlkrīka atkal apgāja Belu, šoreiz par labu kādam patīkamam oratoram, šķiet, Aleksandram Maklērnam. Tas nekas, ka viņš nebija Septītās dienas adventists! Viņš ievēroja sabatu, piedalījās telts sanāksmēs un viņam bija arī grāds — turklāt teoloģijā.

Maklērns nostrādāja gadu un pēc studentu kolektīva sašķelšanas divās daļās aizgāja, pievienodamies Mariona biedrībai.¹⁰ (Stāsta, ka kāds saniknots puisis profesoru Belu esot nosviedis pa kāpnēm.) Jūnijā Betlkrīkas koledža slēdza savas durvis un vienu gadu (1882–1883) visi apspriedās, ko darīt turpmāk. Pēc S. N. Hāskela aicinājuma Bels no turienes aizgāja, lai palīdzētu izveidot Sautlankāsteras akadēmiju (tagad tā ir daļa no Atlantijas ūnijas koledžas).

Krīze, kuras kulminācijas brīdī skola tika slēgta, nāca par labu. Padome, skolas vadība un studenti pārdomāja izglītības principus. Attieksme mainījās. 1883. gada rudenī, kad mācības atsākās, telpās mājoja pavisam cits gars, turklāt draudzei tagad vienas skolas vietā bija trīs — vidusskola Masačūsetsā un divas koledžas, viena Mičiganā un otra Zelta Rietumos.

Jaunais koledžas prezidents Betlkrīkā bija V. H. Litldžons, kāds akls sludinātājs, kuru Ģenerālkonferences prezidents Dž. A. Batlers palūdza kalpot, kamēr atradīs citu cilvēku. Šis cits cilvēks izrādījās Viljams Vorens Preskots.

Preskotam bija zinātniskais grāds. Bez tam viņam bija arī laikraksta redaktora un reportiera pieredze. Šis cilvēks iedvesmoja jauniešus meklēt savu personību vērtību un mācīties valdīt pār sevi. Viņš bija labs adventists. Viņš arī no sirds vēlējās sekot Elenas Vaitas inspirētajiem ideāliem.

Preskots panāca, ka arvien vairāk tiek cienīta Bībele, piedalījās vairākās brīnišķīgās atmodās un atklāja vairākus nelielus rūpniecības uzņēmumus.

1889. gadā skolas vadība nolēma, ka rūpniecības uzņēmumi vairs nav vajadzīgi! Drīz Elena Vaita brīdināja par izpriecu un sporta sacensību briesmām, kas tad aizņems roku darba vietu.¹¹

1891. gadā Nebraskā tika atvērta Ūnijas koledža, bet 1892. gadā — Vallavallas koledža Vašingtonas štatā. Šo trīs koledžu prezidents vienlaicīgi bija Preskots.

Vēl 1891. gadā Preskots palīdzēja Elenai Vaitai un citiem Petoskijā, Mičiganas štatā, vadīt pirmo valsts mēroga Septītās dienas adventistu skolotāju institūtu. Ap simts skolotāju, kas strādāja visās malās izkaisītajās adventistu skolās un valsts skolās, tagad sapulcējās telšu nometnē un pārsprieda pirmām kārtām “kristiešu izglītību”. Tas bija pagrieziena punkts.

1894. gadā Preskots saņēma aicinājumu ceļot pa visu pasauli, bet Betlkrīkas koledžā viņu aizstāja profesors V. Keiviniss. Iespējams, arī Keiviniss gribēja būt reformators, tikai, tāpat kā viņa priekšteči, nezināja, kas īsti darāms. Un ko gan viņš būtu varējis iesākt tik ierobežotā darbalaukā? Katram viņš lika vadīt vismaz vienu Bībeles stundu. Taču Elena Vaita no Austrālijas rakstīja, ka pašreizējos apstākļos ir labāk, ja mazāk laika audzēkņi pavada Betlkrīkā. Pēc mēneša viņa rakstīja atkal. Ja izglītībā Dievam un Bībelei tiktu ierādīta centrālā vieta, kā tam vajadzētu būt, tad audzēkņi savās mācībās panāktu vēlamo.¹²

Draudzē bija daži cilvēki, kuri ne tikai vēlējās reformēt Septītās dienas adventistu izglītību, bet kuriem bija arī idejas un enerģija to paveikt. Viens no tādiem bija doktors Džons Hārvijs Kelogs. Otrs — gandrīz trīsdesmit gadus vecais koledžas darbinieks Persijs Meigans. Trešais bija arī gados jaunais Eds Saterlends. 1892. gadā, mācīdams vēsturi Betlkrīkas koledžā, Saterlends panāca, ka studenti no koledžas ēdienkartes izsvītroja gaļu. Tas bija kaut kas jauns! Viņš, būdams Vallavallas prezidents, nodibināja tur rūpniecības uzņēmumus, veicināja reliģisku degsmi un iemācīja saviem audzēkņiem patiesu sevis atdevi kalpošanai Dievam. Savukārt tālajā Austrālijā Elena Vaita parādīja, ko nozīmē viņas liecības, Eivondeilā no nabadzības un eikaliptiem uzceldama paraugkoledžu.

1897. gadā Ģenerālkonference E. Saterlendu iecēla par Betlkrīkas koledžas jauno prezidentu, bet Persiju T. Meiganu — par viņa dekānu. Kelogs bija sajūsmā.

Bija panāktas izmaiņas! Klasikas metodes bija atmestas. Grādi atmesti. Sākās mācības, kas sagatavo misijai. Bībele kļuva par galveno mācību grāmatu, apsteidzot pārējās; tā tika lietota pat dažās matemātikas stundās. Tēlaini runājot, Saterlendam turot arkla rokturus, Meiganam vadot iejūgu un 220 mārciņas (99 kg) smagajam profesoram Lemsonam sēžot uz arkla korpusa, jaunā administrācija uzara spēļu laukumu un sagatavoja augsni labības audzēšanai. Atsevišķā vietā tika apstrādāti vēl astoņdesmit akri (32 ha) zemes. Studenti sāka mācības sludinātāju un kolportieru kursos, kā arī apguva citus priekšmetus, kas sagatavoja slimo aprūpes misijas darbam, medicīnas misijas darbam, misijas darbam lauksaimniecībā, misijas darbam tirdzniecībā utt. “Misijas darbs” nozīmēja pašaizliedzīgu sevis atdevi, vēlēšanos un spēju sevi uzturēt un pastāvīgu darbošanos dvēseļu mantošanā. Daudzi studenti tika uzņemti arī viena gada “vispārējā” kursā, taču ne vairs ar tendenci gatavot viņus par skolotājiem valsts skolās.

Pamatodamies uz Elenas Vaitas ieteikumu katrā draudzē, kur ir vismaz seši bērni, izveidot savu draudzes skolu,¹³ Saterlends un Meigans centās pierunāt savus vispārējā kursa studentus ziedot sevi adventistu draudzes skolām. Kaut kā izdevās atlicināt laiku un enerģiju, lai sameklētu daudzus Betlkrīkas absolventus un citus adventistus, kas šajā apkārtnē strādāja valsts skolās, un arī viņus aicināt atvērt draudzes skolas. Daudzi atsaucās.

Turklāt daudzi bija ļoti pašuzupurīgi. Kāda meitene, uzzinājusi, ka vietējā draudze, kurai viņa bija vajadzīga, nevarēja piedāvāt ne samaksu, ne atsevišķu dzīvokli, bet vannas istabas vietā tur bija ārpusē ierīkota ateja, neizšķīrās par šo upuri. Taču viņas vietā tūlīt nāca cita. Viņa bija ar mieru gulēt skolas ēkas neapkurināmajā jumtistabiņā un par lasīšanas, ģeogrāfijas un angļu literatūras mācību grāmatām galvenokārt izmantot lietotus “The Desire of Ages” un “Youth’s Instructor” eksemplārus, jo trūka naudas bibliotēkas izveidei. Viņa mīlēja bērnus, un arī bērni un to vecāki mīlēja viņu.

Nākamajā rudenī, kad viņa ieradās atkal, jumta istabiņā bija ierīkota krāsns, bet sienu siltumu sargāja bērniem tik dārgās “Youth’s Instructor” lapas.¹⁴

Kāds jauns pāris Pensilvānijā savu laulības dzīvi un darbu uzsāka senlaicīgā mītnē, kas kalpoja par pajumti ne tikai viņiem pašiem un skolai, bet arī deviņiem no viņu piecpadsmit audzēkņiem, diviem palīgiem un arī trijiem skolas padomes locekļiem.¹⁵ No 1897. līdz 1900. gadam tika atvērtas apmēram 150 skolas 4000 bērniem. Šī darba iniciatori lielākoties bija Betlkrīkas koledžas studenti.

1901. gadā koledža pati un Ģenerālkonference nolēma slēgt šo mācību iestādi Betlkrīkā un pārcelt to uz laukiem.

Saterlends un Meigans, paņēmuši līdzi velosipēdus, vilcienā aizbrauca līdz stacijai, kas bija vistuvāk iecerētajai vietai un tad devās pa dienvidrietumu Mičiganas ceļiem un takām, meklēdami īstu lauku zemes gabalu, kur celt jauno skolu. Kādu dienu pēc divdesmit piecu jūdžu (40 km) gara brauciena pa smilšainiem ceļiem ziemeļu virzienā no Sautbendas Indiānas štatā, viņi atvilka elpu lielu kļavu paēnā, kas norobežoja mistera F. Gārlenda ābeļu dārzu Mičiganas štata kūrortpilsētas Berienspringsas tuvumā. Drīz šeit uz 272 akru (110 ha) liela zemes gabala pacēlās Imanuēla Misijas koledža, kas tagad ir Endrūsa universitātes daļa.

Pirmajā gadā mācības notika vakaros, pamestajā Berienas apgabala cietumā un tiesas namā, bet pa dienu studenti plecu pie pleca ar pasniedzējiem strādāja laukos vai cēla koka ēkas. Elena Vaita uzsvēra, ka šāda mācību spēku un audzēkņu sadarbošanās kristīgajā izglītībā ir tik svarīga, ka tā “nekādā gadījumā” nedrīkst tikt atstāta novārtā¹⁶

Mācību programma bija tiktāl vienkāršota, ka vienā kursā studenti apguva tikai vienu mācību priekšmetu. Tika uzceltas četras galvenās ēkas, no kurām trīs bija vāji apkurinātas pat ziemā — studenti varēja norūdīties un sagatavoties visām misionāra dzīves grūtībām. Dienā bija tikai divas ēdienreizes, un atkal, protams, nebija nekādu bakalaura grādu.

Tas bija mazliet par daudz vai varbūt — daudz par maz.

Ūnijas koledža Nebraskā arī izmēģināja divas ēdienreizes dienā un centās iztikt bez apkures, taču tā piešķīra grādus tiem Septītās dienas adventistu jauniešiem, kuri to vēlējās. Kelogs, 1903. gadā pagriezis draudzei muguru, no jauna atvēra Betlkrīkas koledžu. Studentu skaits Berienspringsā saruka. Kritika auga augumā. Saterlends un Meigans jautāja Elenai Vaitai, vai drīkst atvērt jaunu skolu Dienvidos un, saņēmuši apstiprinošu atbildi, aizgāja, paņemdami līdz dažus pasniedzējus.

Saterlends un Meigans bija aizgājuši par tālu. Piemēram, Elena Vaita nekad nebija uzstājusies pret grādiem izglītībā kā tādiem; un ap 1910. gadu, kad Lomalindā izveidojās Medicīnas evaņģēlistu koledža, viņa īpaši ieteica tās absolventus sagatavot iespējamām tālākām mācībām jebkurā mācību iestādē.¹⁷ Elena Vaita gan ieteica divas ēdienreizes dienā, taču droši ļāva saviem studentiem Eivondeilā ēst trīs reizes un vienmēr nodrošināja trešo ēdienreizi darbiniekiem.¹⁸

Tomēr Saterlendam un Meiganam piemita neticama drosme, ticība un enerģija, un viņi bija paveikuši labu darbu. Viņi bija pārcēluši koledžu uz laukiem, uzsākuši tajā ieviest lauksaimniecību un rūpniecību, pāri visam izcēluši Svēto Rakstu un pašaizliedzīgas kalpošanas nozīmi, ieviesuši pasniedzēju un audzēkņu kopīgu fizisko darbu, izveidojuši iknedēļas audzēkņu un pasniedzēju kopīgu sapulci iekšējo noteikumu pārspriešanai,¹⁹ ekonomiski uzcēluši vajadzīgās ēkas. Ar vienu vārdu sakot, viņi bija izlauzuši pirmo ceļu.

Prezidenti un skolas vadība, kas Imanuēla Misijas koledžā nāca pēc viņiem, šo procesu pilnveidoja. Profesora Frederika Grigsa vadībā (1918–1925) tika īstenots Elenas Vaitas sabalansētās izglītības plāns. Darbs lauksaimniecībā un rūpniecībā nodrošināja ienākumus, rakstura audzināšanu un labas audzēkņu un pasniedzēju attiecības. Uzplauka reliģijas novirziens. Mācību process gan noslēdzās ar grādu iegūšanu, taču tajā pašā laikā katra rīcība atklāti un mērķtiecīgi veda uz dvēseļu glābšanu.

Studenti bija entuziasma pilni, un koledžu viņi pabeidza labi audzināti, ar vēlmi kalpot Kungam, lai arī kur Viņš aicinātu iet un vēsti “darīt zināmu pasaulei”.

1896. gadā Ģenerālkonferences prezidents O. Olsens personiski piedalījās fiziskajā darbā Oukvudas koledžas izveidē. Viņš strādāja sešdesmit piecu ozolu birzī 360 akru (146 ha) lielā saimniecībā Hantsvilas tuvumā Alabamas štatā. Sākotnēji dēvēta par Oukvudas Industriālo skolu, tā deva iespēju apgūt gan teorētiskus, gan praktiskus mācību kursus.

Ap to pašu laiku (1892. g.) Dienvidos tika atvērta cita koledža — Greisvilas akadēmija, kas dažus gadus vēlāk (1916. g.) no Greisvilas Tenesijas štatā tika pārcelta uz Koledždeilu. Šī akadēmija drīz izauga no sava juniorkoledžas statusa un kļuva par vēl vienu četrgadīgu mācību iestādi, kuru tagad sauca par Dienvidu misijas koledžu.

Tajā pašā laikā tika nodibinātas arī daudzas citas adventistu koledžas — Kanādā, dažādās Eiropas valstīs, Āfrikā, Dienvidamerikā, Indijā un citur. Savienotajās Valstīs Heldsburgas koledža no mazās pilsētiņas, kas ap to bija izveidojusies, pārcēlās uz krāterveidīgu ieplaku Houvela kalna virsotnē un tika pārdēvēta par Klusā okeāna ūnijas koledžu. Ģenerālkonferences biroja tuvumā Takompārkā tika izveidota Vašingtonas misijas koledža, kas specializējās misionāru sagatavošanā ārzemēm. Betlkrīkas un Čikāgas Dr. Keloga Amerikas medicīnas misijas koledžu vietā Dienvidkalifornijas apelsīnu birzīs pacēlās Medicīnas evaņģēlistu koledža (tagadējās Lomalindas universitātes daļa).

1874. gadā, kad vērās Betlkrīkas koledžas durvis, Džeimss Vaits ar sev raksturīgo tālredzību aicināja izveidot vēl četras citas koledžas, lai ar tām piepildītu visu plašumu no Atlantijas līdz Klusajam okeānam.²⁰ Ja viņš būtu nodzīvojis līdz 1980. gadam, tad būtu redzējis sava sapņa daudzkārtēju piepildījumu visās pasaules valstīs. Tas viņu iepriecinātu.

20. gs. divdesmitajos gados, lai stingrāk pamatotu Lomalindas atbilstību Amerikas Mediķu asociācijai, dažas Ziemeļamerikas adventistu koledžas savām medicīniskās apmācības prgrammām nodrošināja juniorkoledžas statusu. Šim nolūkam daži nobrieduši un pieredzējuši pasniedzēji tika sūtīti uz universitātēm, lai iegūtu doktora grādu. 20. gs. trīsdesmitajos gados pēc pamatīgas izpētes dažas koledžas saņēma seniorkoledžas statusu. Šajos pašos 30. gados Klusā okeāna ūnijas koledža bija lieciniece, kā izveidojās kāda cita Ģenerālkonferences iestāde, kas vēlāk kļuva par Septītās dienas adventistu Teoloģijas semināru.

20. gs. četrdesmitajos gados Amerikas adventistu koledžās lielas pārmaiņas notika pēc karavīru atgriešanās no Otrā pasaules kara. Tie, kas sāka mācības, bija nobrieduši, precējušies cilvēki. Piecdesmitie gadi ir raksturīgi ar daudzu pasniedzēju centieniem iegūt doktora grādu. 60. gadu sākumā Imanuēla Misijas koledžu paplašināja līdz Endrūsa universitātei, bet Medicīnas evaņģēlistu koledža tika apvienota ar Lasjerras koledžu, medicīniskās aprūpes un stomatoloģijas skolām, tā izveidojot Lomalindas universitāti.

Neviena konfesija tā nerūpējas par saviem jauniešiem kā Septītās dienas adventistu draudze.

Kopš 1852. gada tā ir sākusi izdot periodiskus izdevumus jaunatnei. To skaits pasaulē tagad sniedzas jau vairākos desmitos. Draudzes sabatskolas, jaunatnes un izglītības nodaļas lielā mērā vai pat pilnīgi ir paredzētas jaunatnes vajadzībām. Šodien tā ir protestantu plašākā sākumskolu un vidējās izglītības sistēma pasaulē. 20. gs. astoņdesmitajos gados Septītās dienas adventistu rīcībā bija aptuveni 5000 skolu, kurās strādāja 24 500 pasniedzēju un mācījās ap 600 000 audzēkņu.

Arī šodien Septītās dienas adventistu konfesija turpina ieguldīt miljoniem dolāru izglītības programmās, būdama pārliecināta, ka jaunie ļaudis ir viņu nākotnes cerība un ka cilvēkiem jāsaprot, jāīsteno un jāpasludina Dieva īpašā vēsts šim laikam.

1. D. K. Nikola (Nicola): Evereta N. Dika (Everett N. Dick) darbā “Union College, Fifty Years of Service” (Lincoln, Neb.: Union College Press, 1941), 45. lpp.
2. Daudzi fakti, par kuriem nav norāžu, ņemti no E. K. Vande Vere, “Wisdom Seekers”. Šis darbs par SDA agrīnās izglītības vēsturi un Endrūsa universitātes vēsturi aizstāj Spaldinga vēsturi “Origin and History”, 2. sēj., 6. lpp.
3. “Review and Herald”, 1852. g. 19. augustā, 63. lpp.; 1888. g. 6. novembrī, 689., 690. lpp.; 1927. g. 7. jūlijā, 2. lpp.
4. “Testimonies for the Church” deviņi sējumi savākti no trīsdesmit septiņām atsevišķām “Liecībām” (“Testimony”), no kurām pirmās trīsdesmit četras tika izdotas kā atsevišķas brošūras. Šeit apspriestā “22. liecība” tagad atrodama “Liecībās” (“Testimonies”), 3. sēj., 131.–160. lpp. un ir arī pārpublicēta grāmatā “Fundamentals of Christian Education” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1923), 15.–46. lpp.
5. “Webster’s Third New International Dictionary”.
6. Ellen G. White, “Education” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1903, 1952), 13. lpp.
7. Ellen G. White, “Testimonies”, 6. sēj., 133. lpp.; “Counsels to Teachers”, 44. lpp.; “The Ministry of Healing”, 395. lpp.
8. Ellen G. White, “Testimony to the Church of Battle Creek”, 1.–8. lpp.
9. Vande Vere, “Wisdom Seekers”, 20.–22. lpp.; H. O. McCumber, “The Advent Message in the Golden West” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1946, 1968), 129.–132. lpp.
10. “Review and Herald”, 1883. g. 14. augustā, 528. lpp. Vēlāk Maklērns (McLearn) pievienojās septītās dienas baptistiem.
11. Ellen G. White, “Fundamentals of Christian Education”, 378. lpp.
12. Turpat, 334.–367. lpp (1895. g. 21. martā) un 368.–380. lpp. (1895. g. 22. aprīlī)
13. Ellen G. White, “Testimonies”, 6. sēj., 199. lpp.
14. “Youth''s Instructor”, 1956. g. 21. februārī.
15. “Student” (Betlkrīkas koledžas izdevums), 1898. gada janvārī, 65. lpp.
16. Ellen G. White, “Counsels to Parents, Teachers and Students” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1913, 1943), 211. lpp.
17. Ellen G. White, 7. manuskripts, 1910. g.
18. Ellen G. White, “Counsels on Diet and Foods”, 173.–178., 491. lpp.
19. Ellen G. White, “Education”, 290. lpp.
20. “Signs of the Times”, 1874. g. 13. augustā, 44. lpp.', '1', 2, 'history

Kristus neaprakstāmā pievilcība

Kādā 1868. gada ziemas dienā Džons Matesons pieklauvēja pie sava tautieša, dāņu imigranta, baptistu mācītāja Nelsona durvīm. Jaunais Matesons pavaicāja, vai drīkst ieiet paciemoties, bet viņa svētība Nelsons atteica: “Nē.”

Matesons stāsta: “Man kļuva žēl viņa. Stāvēdams sniegā, mierīgi izņēmu Bībeli un sāku lasīt par Dieva mīlestību un jauko sadraudzību Kristū. Tas sludinātāju dziļi saviļņoja, un viņš beidzot mani aicināja iekšā. Mēs izraudājāmies un lūdzām Dievu, bet tad pētījām Bībeli.” Tajā pašā vakarā Nelsons pieņēma adventistu vēsti, pienācīgā kārtā kļūdams par Septītās dienas adventistu sludinātāju.¹

Elenas Vaitas stāsti par “Dieva valstības slavu un krustā sistā Pestītāja neaprakstāmo mīlestību” 1853. gadā aizkustināja pusaudža Elberta Leina sirdi, un viņš visu mūžu kalpoja Kungam.² Runājot par šo pašu skaisto tēmu 1858. gadā pēc “lielās cīņas” atklāsmes, viņa tā aizkustināja Betlkrīkas draudzi, kā to vēl nebija izdarījis neviens.

Nevienam no šiem notikumiem nevajadzētu izraisīt izbrīnu. Adventes kustība dzima, raugoties uz Jēzu. “Jēzus nāks drīz,” skanēja milleriešu uzmundrinājumi. “Ko Jēzus dara tagad?” — šāds jautājums sekoja pēc lielās vilšanās. “Viņam jāpadara darbs vissvētākajā vietā,” atbildēja Edsons un citi sabatu ievērojošie adventisti, kas atklāja šo patiesību un pasludināja to pasaulē. Septītās dienas adventisms būtībā ir vēsts par Kristu, par to, ko Viņš ir izdarījis un dara grēcinieku glābšanas labā.

Izbrīnu rada tas, ka ap 19. gs. 80. gadiem septītas dienas adventisti lielā mērā bija novērsuši skatu no sava Kunga. O. Olsens, kas drīz kļuva par Ģenerālkonferences prezidentu, Linkolnas telts sapulcē Nebraskas štatā 1885. gadā aicināja uzskatīt tagadējo sabata ievērošanu par pārāk farizejisku un tāpēc no jauna pieņemt Kristus taisnību,³ taču Olsens bija izņēmums. Daudzi sludinātāji (gan ne visi) tik sparīgi uzsvēra obligāto sabata ievērošanu, ka gandrīz noliedza personiskās attiecības ar sabata Kungu. Elena Vaita bieži runāja par Jēzus pievilcību, taču viņas nu jau pazīstamie vārdi, kuriem tik liels iespaids bija piecdesmitajos gados, tagad slīdēja gar ausīm. Kad žurnāla “Review” korespondenti rakstīja par pestīšanas nosacījumiem, viņi vienmēr rūpējās, lai viss tiktu pateikts pareizi: “Mūs glābj tikai Kristus”, “Neviens saviem spēkiem nevar ievērot baušļus.” Bet te kaut kā trūkst. Jeb, pareizāk, trūkst kādas Personas. Kristus bija kļuvis par doktrīnu un daudziem adventistiem Viņš vairs nebija personīgs draugs kā agrāk.

Draudzei ļoti bija vajadzīgs jauns priekšstats par Kristu, tāds, kura līnijas būtu uzvilcis jauns un patiess rasētājs. Mākslinieki, kam bija dots šis uzdevums, savu Kristus portretu attina 1888. gada Ģenerālkonferences sesijā Mineapolisā, Minesotas štatā.

“Mineapolisa.”
“1888. gads.”

Šie divi izteicieni adventistu vēsturē visur iet līdzās kā laulāts pāris.⁴ Tie liecina par vienu no vissvarīgākajām Ģenerālkonferences sesijām, kas ir līdzvērtīga 1863. gada un 1901. gada sesijām. Tomēr, atšķirībā no šīm divām sesijām, Mineapolisa–1888 ir slavena nevis ar noorganizēšanos vai pārorganizēšanos, bet ar to, ka tā pasludināja taisnošanu ticībā.

Divdesmit septītā Ģenerālkonferences sesija notika no 1888. gada 17. oktobra līdz 4. novembrim kādā tikko uzceltā Septītās dienas adventistu dievnamā Ezera un Ceturtās ielas stūrī. Pēc mūsdienu priekšstatiem šī Ģenerālkonferences sapulce skaitliski nebija liela. Toreiz draudzes locekļu kopskaits visā pasaulē bija tikai 27 000. Sapulcē piedalījās ap deviņdesmit delegātu.

Tika apspriesti tādi jautājumi kā jaunu misijas lauku attīstība, “darba dalīšana”, lielpilsētu evaņģelizācija, kuģis Klusā okeāna Dienvidu salu apkalpošanai utt., taču šīs konferences darba kārtībā iekļautie parastie punkti šodien gandrīz netiek pieminēti. Toties atmiņā palicis, ka “Kungs savā lielajā žēlastībā visdārgāko vēsti saviem ļaudīm ir sūtījis ar sludinātāju Vagonera un Džounsa starpniecību (..). Tā atklāja taisnošanu ticībā mūsu Galvotājam. Tā aicināja pieņemt Kristus taisnību, kas kļūst redzama paklausībā visiem Dieva baušļiem.” ⁵

Diemžēl tas nav viss, kas palicis atmiņā no 1888. gada Mineapolisā. Elena Vaita rakstīja arī šādus vārdus: “Man tika paskaidrots [atklāsmē], ka šausmīgais piedzīvojums Mineapolisas konferencē ir viena no skumjākajām lappusēm šī laika patiesībai ticīgo ļaužu vēsturē.” ⁶

Mineapolisa–1888 adventistu vēsturē ieiet kā vēl viena liela iespēja, līdzīga 19. gs. piecdesmito gadu Laodiķejas aicinājumam, kad ticīgie Dieva piedāvājumu pieņēma tikai daļēji un zināmā mērā to noraidīja. Vēl vienu reizi gaidošais Tēvs bija spiests turpināt pacietīgi gaidīt savus tūļīgos bērnus. Tomēr 1888. gada apsolījums paliek spēkā arī šodien.

Vislielāko devumu šajā Ģenerālkonferencē ieguldīja mūsu divi “mākslinieki” — Alonso T. Džounss un Elets Dž. Vagoners. Sludinātājs A. T. Džounss dzimis 1850. gadā Ohaio štatā. Divdesmit gadu vecumā viņš iestājās armijā, kur kalpoja trīs gadus, daļu laika pavadīdams nometnē Vallavallas tuvumā. Brīvajos brīžos viņš studēja vēsturi, Bībeli un Septītās dienas adventistu literatūru, kas gadījās pa rokai. Kad Džounss bija demobilizējies, I. D. Van Horns viņu kristīja, un viņš apprecēja šī sludinātāja sievas māsu un pēc kāda laika saņēma aicinājumu pievienoties E. Dž. Vagoneram par “Signs of the Times” līdzredaktoru. 1886. gadā viņi ar Vagoneru kļuva arī par “American Sentinel” (“Amerikas Sardze”), “Liberty” (“Brīvība”) priekšteča redaktoriem. Džounsu īpaši interesēja attiecības starp baznīcu un valsts varu un pravietojumu piepildīšanās.

Sludinātājs E. Dž. Vagoners dzimis 1855. gadā, Ņujorkas štata Belevjū Medicīnas koledžā ieguvis grādu medicīnā (turpat arī Dr. Dž. H. Kelogs ieguva savu grādu) un strādāja par ārstu Betlkrīkas sanatorijā. Pēc daudziem gadiem viņš atstāja medicīnu, uzsākdams sludināšanu, un 1884. gadā kļuva par vienu no “Signs of the Times” darbiniekiem.

Šajā laikā, kādā mākoņainā 1882. gada dienā, telts sapulcē Heldsburgas tuvumā Kalifornijas štatā sludinātājs Vagoners piedzīvoja kaut ko sevišķu. Viņš bija apsēdies sapulces telpas malā. “Pēkšņi,” kā viņš vēlāk rakstīja, “mani no visām pusēm apņēma gaisma, un telts man tagad kļuva gaišāka nekā tad, ja to apspīdētu pusdienas saule, un es redzēju Kristu manis dēļ karājamies pie krusta. Tajā brīdī pirmo reizi kā visu iekarojuši plūdi mani pārņēma atziņa, ka Dievs mani mīl un ka Kristus ir miris par mani.” ⁷ Šī brīnišķīgā pārliecība, protams, atstāja ietekmi uz visu viņa tālāko darbu.

Vagoners un Džounss stipri atšķīrās. Džounss bija garš un plecīgs, bet Vagoners — maza auguma un kalsns. Abi kļuva par sevišķi iespaidīgiem runātājiem un savā starpā tik tuviem draugiem, ka pat uzskati viņiem bija līdzīgi. Reiz, kad abiem bija ieplānots sludināt vienā draudzē divus sabatus pēc kārtas, viņi bija pārsteigti, uzzinājuši, ka abi bija noturējuši vienu un to pašu svētrunu.⁸

Uz brīdi pievērsīsim uzmanību vēstij, kuru Džounss un Vagoners sniedza Mineapolisā, taču vispirms izvirzīsim jautājumu, kāpēc konferences delegāti to tomēr neuzņēma.

Vispirms jau tas bija jauns vai vismaz atjaunots Kristus nozīmes uzsvērums. Tāpēc katram nebija pilnīgi skaidrs, ka šī vēsts tiešām ir patiesība par Jēzu. Vagonera svētrunas (par šo jautājumu galvenokārt runāja viņš) tika definētas kā “bauslības” interpretācija vēstulēs romiešiem un galatiešiem. Viņa mērķis bija parādīt, ka cilvēkus glābj Kristus taisnība, nevis paklausība baušļiem. Šai pamatdomai visi piekrita.

Taču, turpinot šo tēmu, Vagoners attiecināja uz morālo bauslību dažas rakstvietas, kuras adventisti līdz šim bija attiecinājuši uz ceremoniālo bauslību. Piemēram, Gal. 3:24,25 runā par bauslību kā “audzinātāju”, kas noved pie Kristus un kurai “vairs nav varas pār mums”, jo ir atnākusi ticība. gadiem ilgi adventistu evaņģēlisti to bija attiecinājuši uz ceremoniālo bauslību, bet Vagoners tagad pateica, ka šeit ir runa par morālo bauslību — desmit baušļiem.

Varam iedomāties, ka klausītāji, nezinādami, kas viņam padomā, baidījās, ka viņš sāks uzbrukt sabatam. Taču tas nav nekāds spēcīgais attaisnojums viņu naidīgumam. “Daudzi bija pazaudējuši Jēzu no sava redzesloka,” vēlāk rakstīja Elena Vaita. “Gadiem ilgi draudze ir raudzījusies uz cilvēku (..), bet ne uz Jēzu.” ⁹ Kopā ar to, ko Vagoners bija pateicis par bauslību, viņam bija daudz kas sakāms par Jēzu. Bet daudziem klātesošajiem likās, ka viņš jau pārāk daudz ir runājis par Jēzu. Pēc viņu domām, pasaulei gan ir jādzird par Jēzu, taču tagad aktuālā patiesība ir ceturtais bauslis, un, ja neuzsvērs to, tad cilvēki domās, ka bez tā var tikt Debesīs.

Tātad Vagonera Jēzus nozīmes uzsvērums saistībā ar bauslību likās svešs un izraisīja aizdomas. Savukārt kaut kas cits bija pārāk pazīstams, un tas izraisīja nesaskaņas. Radās strīdus gars. Šodien teoloģiski strīdi ir reta parādība, taču pirms gadsimta tie bija populāri. Adventistu evaņģēlistu nostāja jautājumos par sabatu un mirušo stāvokli bija tik stingri nopamatota Bībelē, ka ar to varēja uzbrukt gandrīz katram. Strīdi izraisīja vietējo iedzīvotāju interesi, novezdami ļaužu masas līdz kristībām.

Bet ar to tika uzturēts arī kaujas instinkts. Daži no 1888. gada Ģenerālkonferences delegātiem nevis mierīgi kopā ar Dr. Vagoneru pārrunāja viņa svētrunu tematiku, bet gan izaicināja viņu uz strīdu. Ne Vagoners, ne Džounss tam neļāvās. Viņi paskaidroja, ka nav atnākuši strīdēties, bet gan pētīt Bībeli un runāt par Jēzu. Neraugoties uz to, tika izraudzīts darbinieks, kas noturēja svētrunu un sludināja pret viņu nostāju.

Nākamajā dievkalpojumā Vagoners un Džounss atbildēja tā, ka daudzi to atcerējās vēl ilgi.

Viņi nestrīdējās. Vagoners piegāja pie kanceles, atvēra Bībeli un izlasīja garu rakstvietu, kas Jēzus nozīmes uzsvērumu apstiprināja kā patiesu un veselīgu mācību. Brāļi domāja, ka viņš lasa savas svētrunas pamattekstu un nepacietīgi gaidīja pašu svētrunu. Taču, izlasījis rakstvietu, viņš vienkārši apsēdās, nepiebildis ne vārda. Tad piecēlās A. T. Džounss, izlasīja citu rakstvietu un arī apsēdās. Tā viņi darīja pārmaiņus, līdz tika izlasītas sešpadsmit rakstvietas. Sapulce beidzās ar lūgšanu. Tas arī bija viss. Iespaids palika ļoti dziļš.

Bez strīdus gara un tā, ka jaunā nostāja bija neparasta, trešā problēma šajā konferencē radās no vecuma starpības starp abiem kaliforniešiem un vadītājiem no Betlkrīkas, kuri viņiem oponēja. Ja Ģenerālkonferences prezidentam bija piecdesmit četri gadi un Ūrijam Smitam piecdesmit seši, tad Džounsam bija trīsdesmit astoņi, bet Vagoneram — tikai trīsdesmit trīs.

Tomēr ar šo paaudžu barjeru neko daudz izskaidrot nevar. Misis Vaita, kura stingri atbalstīja Džounsu un Vagoneru, bija viena no visvecākajām šīs sesijas dalībniecēm. Viņai bija sešdesmit gadu.

Vēl viens nesaprašanās cēlonis, kuru nevaram neņemt nopietni, ir kļūda, kuru Vagoners un Džounss paši bija pieļāvuši.

Jaunā atziņa par taisnošanu ticībā šķita tik brīnišķīga, ka viņi nespēja paciesties, bet jau vairākus gadus pirms uzstāšanās Ģenerālkonferencē centās sarakstīt par šo jautājumu kādu grāmatu vai publicēt rakstus izdevumā “Signs of the Times”. Viņi ļoti labi zināja, ka Ģenerālkonferences prezidents un redaktors Ūrija Smits domā citādi, taču viņiem bija patiesība, patiesība par Jēzu, un likās, ka tas ir jāpasludina publiski, lai arī kā uz to raudzītos “vecā sardze” Betlkrīkā.

Ja Vagoners un Džounss būtu rīkojušies taktiskāk, viņi būtu aiztaupījuši daudz nepatikšanu sev un draudzei. Abi censoņi bija panākuši, ka vecākie vadītāji uz viņiem skatījās, dziļi noraizējušies, un tas lielā mērā izskaidro, kāpēc gados vecākie “nesadzirdēja” tās brīnišķīgās lietas, kuras viņi pateica 1888. gadā Mineapolisā.

Kad Vagoners un Džounss publicēja savus uzskatus, misis Vaita bija Eiropā. “Es uzreiz varu pateikt, ka jūs esat izdarījuši kļūdu,” viņa rakstīja. “Tagad jūs esat parādījuši piemēru citiem, lai viņi rīkojas tāpat kā jūs, brīvi izplatīdami visdažādākās idejas un teorijas un sniegdami tās publikai. Tas beigsies ar kaut ko tādu, kas jums pat sapņos nerādās.” Viņa pabeidza ar šādiem vārdiem: “Mums jāuztur vienota fronte pasaules acu priekšā. Sātans gavilēs, ja ieraudzīs nesaskaņas Septītās dienas adventistu vidū.” ¹⁰

Bet ne jau visi Mineapolisas Ģenerālkonferencē noraidīja vēsti. Nekādā ziņā. Daudziem tas bija jaunu, satraucošu pārdzīvojumu sākums. Viens no delegātiem atgriezās savā draudzē Viskonsinā ar tādu sajūsmu par taisnošanu ticībā, ka kāds fermeris viņa draudzē, pārņēmis šo entuziasmu, nekavējoties pārdeva savu saimniecību, ziedoja lielas dotācijas konfesijai un tika uzņemts evaņģēliskajā kalpošanā. Kāds jauns sludinātājs Mineapolisā ieradās “pilns aizspriedumu” (kā viņš pats izteicās), taču bija pilnīgi pārsteigts par vēsts skaistumu. Aizgājis mežā netālu no dievnama, viņš pēcpusdienu pavadīja kopā ar Dievu un Bībeli un tieši šajā brīdī un šajā vietā iepazina Kristu kā savu personīgo Glābēju. Bagātas svētības bija saņēmuši arī sludinātāji S. N. Hāskels (priekšsēdētājs), Lūiss Džonsons, Dž. O. Korliss un citi. Kāds no sludinātājiem un, iespējams, arī vairāki citi atzina, ka viņu jaunās attiecības ar Jēzu ir tik atšķirīgas no agrākajām, ka pat lūdza kristīt viņus otrreiz.

Turklāt daži delegāti, kuri 1888. gadā bija ieņēmuši nepareizas pozīcijas, 90. gadu sākumā no sirds atzinās. Viens no viņiem bija sludinātājs Ūrija Smits. Īsi pirms Elenas Vaitas brauciena uz Austrāliju viņš ne tikai personiski atvainojās viņai un citiem, bet arī nostājās lielās telts sanāksmes priekšā, lai atzītu vainu, ko bija nodarījis Mineapolisā. Tā tik bija drosme!

Arī daudzi vienkāršie ļaudis ar lielu degsmi atsaucās jaunajai vēstij. Pēc Mineapolisas–1888 nākamā gada lielāko daļu Vagoners, Džounss un Elena Vaita pavadīja, noturot atdzimšanas dievkalpojumus vietējās draudzēs, draudzes iestādēs un nometnēs. Šajā gadā Ģenerālkonferences sesiju starplaikā Elena Vaita, bieži vien kopā ar vienu vai abiem šiem sludinātājiem, apmeklēja Betlkrīku (septiņas reizes), Potervilu, Demoinu, Sautlankāsteru, Bruklinu, Vašingtonu, Viljamsportu (divas reizes), Ņujorku (divas reizes), Čikāgu, Otavu, Veksfordu, Kalamazū, Sagino, Kolorādo štatu, Heldsburgu un Oklendu. Tās nebija gadījuma rakstura tikšanās, bet gan brīži, kas prasīja milzīgu darbu, sludināšanu, aicināšanu, padomu došanu, pamācīšanu un lūgšanas, kamēr pretspars atslāba, plūda asaras, tika izsūdzēti grēki, atjaunojās draudzīgi rokas spiedieni un starojošās sejas apliecināja uzvaru un jaunpiedzimšanu. Piektdienas vakarā, kad bija beigusies vizīte Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā, vietējā draudze sarīkoja liecību dievkalpojumu, kas ilga vairākas stundas. Elena Vaita to komentēja šādi: “Nekad vēl nebiju redzējusi, ka atdzimšanas darbs tik pamatīgi virzās uz priekšu un tomēr ir brīvs no nevajadzīgas drudžainības.” ¹¹ 1889. gada jūlijā viņa varēja apliecināt: “Kopš Ģenerālkonferences sesijas katrā sapulcē ļaudis kā izslāpuši uztvēra dārgo vēsti par Kristus taisnību.” ¹² Bet pēc dažiem mēnešiem: “Viņi [tie, kas apmeklēja 1889. gada Ģenerālkonferenci] saka, ka pagājušais gads esot bijis pats labākais gads viņu dzīvē.” ¹³

Sludinātāju Džounsu drīz vien uzskatīja par konfesijas vadošo teologu. Cienīts tika arī sludinātājs Vagoners, kuru nosūtīja uz Angliju par misionāru.

Atsaucība tiešām bija tik liela, ka draudzes locekļu skaits tagad auga ar vidējo ātrumu apmēram par 10 procentiem gadā, 1901. gadā gandrīz trīskāršojot 1888. gada kopskaitu, neraugoties uz problēmām, kuras aplūkosim nākamajā nodaļā.

Daudzi bija noskaņoti uz drīzu vēlā lietus nolīšanu darba nobeigumam. Tiešām, Elena Vaita jau rakstīja: “Brīdis, kurā mēs patlaban dzīvojam, (..) ir Svētā Gara izliešanās brīdis (..). Tas ir vēlā lietus laiks.” ¹⁴

Tik daudz par notikumiem un apstākļiem. Bet tagad iepazīsimies ar pašu 1888. gada vēsti.

Kā jau minējām, Mineapolisā Vagonera svētrunu centrā bija Jēzus Kristus. Elena Vaita ar prieku un pateicību tās visas kopā nosauca par “Kristus neaprakstāmo pievilcību”.¹⁵

Mūsu rīcībā šodien nav precīza Vagonera runu pieraksta. Tomēr viņa teikto varam noprast, ja papētam grāmatas, kuras viņš ir uzrakstījis pirms un pēc konferences. Kādai no tām ir nosaukums “Christ and His Righteousness” (“Kristus un Viņa taisnība”).

Visa grāmata runā par Jēzu. Kristus ir mūsu Glābējs vārda vispilnīgākajā nozīmē. Nav neviena cita vārda, ar kuru cilvēks varētu izglābties. Jēzū mājo visa Dievības pilnība, un Viņš vēlas arī mūs piepildīt ar dievišķu spēku. (Sk. Kol. 2:9; Ef. 3:19)

Šis brīnišķīgais Jēzus ir gatavs bez maksas mums piedot visus grēkus un ietērpt savā taisnībā. Šī taisnība, ko Viņš vēlas dot, nepastāv tikai ticēšanā vien. Kad Dievs piedod, Viņš mūs neatstāj tādus pašus kā bijām. Dievs “neapslēpj grēku, uzlikdams mums apmetni, bet gan atņem grēku (..). Grēka piedošana ir kaut kas vairāk nekā tikai formāls akts, kaut kas vairāk nekā ieraksts Debesu grāmatās (..). Grēku piedošana ir realitāte; tas ir kaut kas taustāms, tas ir kaut kas tāds, kam ir vitāli svarīga ietekme uz cilvēka personību.” Kad grēciniekam ir piedots, viņš kļūst par jaunu radību.¹⁶

Taču, kā pieļāva Vagoners, var gadīties, ka jūs jūtaties tik necienīgi, ka nespējat noticēt, ka Dievs jūs pieņem kā savu bērnu.

Lai sāktu šo problēmu risināt, viņš jautāja: “Vai cilvēks saņem to, ko ir nopircis?”

Ja cilvēks aiziet uz veikalu, Vagoners turpināja jautājumu, palūdz kaut ko un samaksā, vai tad viņš pēkšņi mainīs lēmumu un aizies projām, nepaņēmis līdzi pirkumu? Protams, ka ne. Ja viņš par kaut ko ir samaksājis, tad to arī paņems. Jo vairāk viņš būs samaksājis, jo ar lielāku pārliecību to paņems. Jēzus ir samaksājis par mums ar visaugstāko cenu, kāda vien iespējama — “ar Kristus dārgajām asinīm”. (1. Pēt. 1:19) Jā, “Viņš sevi par mums nodevis”. (Tit. 2:14) Tāpēc, Vagoners secināja, varat būt droši, ka Viņš jūs pieņems!

Bet kāpēc Viņš tik dārgi samaksāja par to, kurš nemaz nav tā cienīgs? Tieši tāpēc, ka jūs neesat tā cienīgs, Viņš jūs ir atpircis — lai pēc pārveidošanas Viņš jūs varētu nostādīt bezvainīgu Visuma priekšā un priecātos par apbrīnojamo izmaiņu jūsos.¹⁷

Taču taisnošana ticībā ir daudz vairāk nekā piedošana; tā ir arī uzvara pār grēku. Būdams cilvēks, Kristus dzīvoja taisnu dzīvi, un “arī jūs varat saņemt to pašu spēku, ja vien vēlaties”, Vagoners turpināja. “Kādas brīnišķīgas iespējas paveras kristietim! (..) Lai cik daudz arī sātans cīnītos pret viņu, uzbrukdams miesas visvājākajām vietām, kristietis paliks Visvarenā ēnā un tiks piepildīts ar Dieva spēku.” Kristus, būdams daudz stiprāks par sātanu, var pastāvīgi mājot kristieša sirdī. “Noraudzīdamies uz sātana uzbrukumiem kā no stipra cietokšņa, viņš var teikt: “Es visu spēju Kristus spēkā, kas mani dara stipru.”” ¹⁸

Lai cik tas būtu dīvaini, daudzi kristieši piedzīvo, ka, lūgdami pēc palīdzības grēku pārvarēšanā, viņi sajūt vēl spēcīgākas ļaunās tieksmes nekā pirms tam. Kādēļ? Ko viņi ir darījuši nepareizi?

Vagoners paskaidroja, ka viņi kļūdās, stāstīdami Dievam par savām problēmām un nepieminot Viņa apsolījumus. Lūgšana par problēmām pievērš uzmanību mūsu vājībām un tā padara mūs vājākus. Lai tiešām saņemtu palīdzību, mums sava uzmanība jāpievērš Dieva spēkam un Viņa apsolījumiem. Kristietim, kam ir kārdinājumi, teica Vagoners, jāatceras vismaz šis apsolījums: “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” (1. Tim. 1:15) Tāpēc viņš savu lūgšanu var sākt, citējot šo apsolījumu un veltot tam savu uzmanību; tā rīkodamies, viņš saņems ticību.

“Turklāt,” Vagoners turpināja, “mēs zinām, ka (..), ja Dievs dod apsolījumu, tad tas jau ir tikpat kā piepildīts. Tāpēc (..) mēs uzskatām, ka esam jau uzvarējuši un pateicamies Dievam par Viņa neizmērojami lielajiem un dārgajiem apsolījumiem. Kad mūsu ticība satver šos apsolījumus un realizē tos, mēs nevaram atturēties no Dieva slavēšanas par Viņa brīnišķīgo mīlestību; un, kad to darām, mūsu prāti ir pilnīgi novērsti no ļauniem darbiem, un uzvara pieder mums.” ¹⁹

Tik daudz par Vagonera uzstāšanos. Arī Elena Vaita bieži runāja 1888. gada konferencē Mineapolisā. Īpaši nozīmīga ir svētruna, kuru viņa teica sabata pēcpusdienā, 13. oktobrī.²⁰ Tās pamatteksts bija: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis,” bet vēsts galvenā doma bija, ka mums “jāuzlūko” jeb jādomā par šo Dieva mīlestību. Tā bija tā pati Vagonera koncepcija — domāt par Dieva apsolījumiem, nevis par savām nelaimēm.

“Kā gan ūdensroze tik balta un šķīsta var peldēt starp ezera putām un netīrumiem?” viņa jautāja. “Tāpēc, ka no apkārtējās vides tā izvēlas tikai to, kas dara šķīstu un baltu!” Viņa deva padomu delegātiem: “Nerunājiet par grēku un ļaunumu, kas ir pasaulē, bet paceliet savus gara skatus un runājiet par savu Pestītāju (..). Runājiet par to, kas uz prātu atstāj labu iespaidu.

Ja esat nokāpuši bezcerības pagrabā, nesūdzieties par jūs apņemošo tumsu. No kurnēšanas gaisma neradīsies. Kāpiet ārā no šī pagraba! Izejiet no tumsas un uzkāpiet augšistabā, kur gaiši atspīd gaisma no Dieva vaiga.

Nesūdzieties arī par dzīves ērkšķiem un dzeloņiem. Salasiet puķes! Mūsu domām jākavējas pie iedrošinošām lietām.

Lai atskan vārdi par to, ko Kristus jūsu dēļ ir darījis.”

Sludinātājs Vagoners parādīja, ka taisnošana ticībā darbojas tad, kad kristieši pieprasa Dieva apsolījumu piepildīšanos. Arī Elena Vaita teica: “Es vēlos, lai jūs paņemtu bagātos Dieva apsolījumus un kā gleznas pakārtu pie jūsu atmiņu galerijas sienām (..). Ak, es vēlos, lai Dieva apsolījumi būtu kā dzīvas gleznas pie jūsu atmiņu galerijas sienām, lai jūs uz tām varētu skatīties! Tad jūsu sirdi varēs piepildīt Dieva žēlastība, un jūs spēsit paaugstināt Jēzu.”

Aizgrābtības klusumā sapulce klausījās viņas svētrunas nobeigumu: “Ak, es mīlu Viņu. Es Viņu mīlu, jo Viņš ir mana mīlestība. Es saskatu viņā neaprakstāmu pievilcību un, ak, kā es gribētu, lai mēs reiz ieietu pa vārtiem Dieva pilsētā (..). Es vēlos, lai jūs izkopjat savas sirdis un lūpas, lai varētu slavēt Viņu, lai varētu runāt par Viņa spēku un godību (..). Lai Dievs mums palīdz vairāk Viņu slavēt un tikt atrastiem nevainīgiem Viņa priekšā.”

Kādā citā lielā svētrunā²¹ Elena Vaita runāja par salīdzināšanas darbu, ko Kristus mūsu labā veic Debesu svētnīcā. Kamēr Viņš to šķīsta, viņa teica, mums savas “dvēseles svētnīcas” būtu jāšķīsta, ieejot kopā ar Viņu Debesu svētnīcā, izsūdzot savus grēkus un ticībā satverot Viņa roku.

Šajās attiecībās ar Jēzu ir ne tikai piedošana, bet arī uzvaras spēks. “Mēs esam dzirdējuši daudzus attaisnojumus,” viņa teica šajā svētrunā. “Ļaudis saka: “Es nevaru tikt galā ar to un to.” Ko jūs domājat ar to un to?” viņa jautāja. “Vai gribat teikt, Golgātas upuris kritušās cilvēces labā ir nepilnīgs, ka ar to mums nav dāvāts pietiekami daudz žēlastības un spēka, lai mēs varētu izskaust savas dabiskās nepilnības un tieksmes?”

(Daudziem adventistiem bija grūti noticēt šim apsolījumam. Pēc sešpadsmit gadiem, 1904. gadā, Elena Vaita ar skumjām atzina: “Daudzu to cilvēku dzīvē, kuru vārdi ir ierakstīti draudzes grāmatās, nav notikusi patiesa pārmaiņa (..). Viņi apliecina, ka ir pieņēmuši Kristu kā savu Pestītāju, bet netic, ka Viņš dos spēku uzvarēt grēkus.” ²²)

Drīz pēc 1888. gada (ja vien drīkstam atstāt Mineapolisu) Elena Vaita izdeva brošūru “Steps to Christ” (“Ceļš pie Kristus”). Tajā viņa turpināja izskaidrot taisnošanu ticībā un tās darbību.

Piemēram, runādama par to, cik pilnīgi un brīnišķīgi Dievs piedod grēku, viņa teica: “Ja tu nodod sevi Viņam un pieņem Viņu par savu Pestītāju, tad, lai arī cik tu agrāk būtu bijis grēcīgs, Viņa dēļ tu tagad tiksi uzskatīts par taisnu. Tava rakstura vietā stājas Kristus raksturs, un Dievs tevi ir pieņēmis tā, it kā tu nebūtu grēkojis.” ²³

Tas ir vareni, bet tas vēl nav viss. Mēs katru dienu varam dzīvot, zinādami, ka Viņš mūs mīl, un neuztraukdamies par savu pestīšanu. (Glābšanu panāk ar taisnošanu ticībā, nevis ar taisnošanu raižu dēļ!) “Mums nevajadzētu sevi padarīt par centru un nodoties raizēm un bailēm, vai tikai tiksim glābti,” viņa rakstīja.²⁴

Vai tas nozīmētu, ka mums nekas nav jādara? Nē, mums kaut kas tomēr ir jādara. Jādara tas, ko sludinātājs Vagoners un Elena Vaita uzsvēra 1888. gadā. Mums jāizvēlas domāt un runāt par Viņa apsolījumiem. “Turies ar savu dvēseli pie Dieva un uzticies Viņam. Runā un domā par Jēzu (..). Atmet visas šaubas, izklīdini bailes (..). Saņem Dieva mieru (..). Ja paliksi Viņa rokās, Viņš tevi vadīs, un tu Viņa mīlestības spēkā būsi vairāk kā uzvarētājs.” ²⁵

Bet vai tad Bībele nemāca, ka kristietim jāpaliek nomodā, jācīnās un jālūdz? Jā, tiešām, to varam atrast Mat. 26:41 un Lūk. 13:24. Taču Elena Vaita 1892. gadā norādīja, ka jācīnās ir nevis pret grēku, bet par to, lai domātu par Jēzu. “Mums ir jābūt nomodā, jācīnās un jālūdz, lai nekas mūs nepieviltu un nepamudinātu izvēlēties citu kungu, jo mums vienmēr paliek iespēja to darīt. Tāpēc nenolaidīsim acis no Kristus, un Viņš mūs pasargās. Kad raugāmies uz Jēzu, esam drošībā (..). Pastāvīgi uzlūkojot Viņu, mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu.”” (2. Kor. 3:18)²⁶

Šis Kristus neaprakstāmās pievilcības akcentējums draudzē ienāca kā spirdzinoša vēsma.

1. L. H. Christian, “Sons of the North” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1942), 130 lpp.
2. “Review and Herald”, 1881. g. 23. augustā, 143. lpp.
3. Maikla Makgukina (Michael McGuckin) raksts “The Lincoln City Mission: A. J. Cudney and Seventh-day Adventist Beginnings in Lincoln, Nebraska” izdevumā “Adventist Heritage”, 1975. g. vasarā.
4. Turpinot tēmu, ieteicams lasīt Olson, “Through Crisis to Victory” un LeRoy Edwin Froom, “Movement of Destiny” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1971), 237.–268. lpp. Abi šie darbi diemžēl sniedz optimistiskāku ainu, nekā brīdina Elenas Vaitas liecības.
5. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 91., 92. lpp.
6. Elenas Vaitas 179. vēstule, 1902. g.; sk arī Olson, “Through Crisis to Victory”, 39. lpp.
7. E. J. Waggoner, “Confession of Faith”, 5. lpp., eksemplārs glabājas Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā.
8. A. T. Jones, “The Gathering Call”, bēru svētruna E. Dž. Vagoneram, 1916. g. novembrī. Eksemplārs glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
9. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 92., 93. lpp.
10. Ellen G. White, “Counsels to Writers and Editors”, 75., 76. lpp.
11. “Review and Herald”, 1889. g. 5. martā, 146. lpp.
12. “Review and Herald”, 1889. g. 23. jūlijā, 466. lpp.
13. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 361., 362. lpp.
14. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 511., 512. lpp.
15. Elenas Vaitas 5. manuskripts, 1889. g.: Olson, “Through Crisis to Victory”, 48. lpp.
16. E. G. Waggoner, “Christ and His Righteousness” (Oakland, Calif.: Pacific Press Publishing Company, 1890 [Facsimile reproduction, Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1972], 66. lpp. Cits Vagonera darbs: “The Glad Tidings” — sākotnēji izdots 1900. g., 1972. g. rediģējusi Klusā okeāna izdevniecības asociācija.
17. Waggoner, “Christ and His Righteousness”, 69.–73. lpp.
18. Turpat, 29.–31. lpp.
19. Turpat, 78.–84. lpp.
20. Šī svētruna publicēta Olsona darbā “Through Crisis to Victory”, 246.–256. lpp.
21. Turpat, 260.–269. lpp.
22. Elenas Vaitas raksts izdevumā “Review and Herald”, 1904. g. 7. jūlijā, 7. lpp.
23. Ellen G. White, “Steps to Christ” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1908, 1956), 62. lpp.
24. Turpat, 72. lpp.
25. Turpat.
26. Turpat.', '1', 2, 'history