Dari to zināmu pasaulei

Ko tagad dara Jēzus?

“Nu mēs zinām, kur pašlaik atrodas Jēzus — Viņš ir Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā. Mēs arī it kā zinām, ko Viņš tur dara — Viņš piedalās “kāzās” un pirmsadventes “tiesā”. Ko tas nozīmē vienkāršā valodā? Ko tad tagad dara Jēzus?”

Edsons un Krouzīrs bija apsēdušies pie galda Edsona mājā Portgibsonā, kur kādu laiku dzīvoja arī Krouzīrs. Viņiem pievienojās arī trešais draugs — Dr. F. B. Hāns no Kenendeigvas, vietējās ārstu biedrības sekretārs. Viņu priekšā atradās Bībeles, viens vai divi Krūdena konkordances eksemplāri un, iespējams, daži milleriešu periodikas raksti.

Džozefa Tērnera raksts izdevumā “Advent Mirror” tika iespiests dažas nedēļas vēlāk, tāpēc par Elenas atklāsmēm viņi vairāk kā gadu nekā nezināja. Tā nu mūsu Portgibsonas trijotne meklēja atbildi vislabākajā vietā — savās Bībelēs.

Visi trīs palaikam satikās, lai pētītu Dieva Vārdu un lūgtu pēc jaunas gaismas, un izpratne par Debesu svētnīcu padziļinājās. Piemēram, viņi nonāca pie pārliecības, ka svētnīca ir tikpat reāla vieta kā “pilsēta ar stipriem pamatiem” (Ebr. 11:10), kurā tā atrodas, kā arī tikpat reāla kā “daudzie mājokļi”, kurus Kristus aizgāja sagatavot Tēva namā. (Jāņa 14:1–3)¹

Draugi savos pētījumos par atslēgu izmantoja šādus tekstus no Ebr. 8 un 9: “Mums ir tāds Augstais Priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim Debesīs, svētnīcas un īstās telts kalpotājs; [Priesteri virs zemes] kalpo Debesu svētnīcas atveidam un ēnai; Pirmā svētnīca bija patiesās attēls; Debesu lietu attēliem jātiek šķīstītiem ar to pašu [ar dzīvnieku upuriem], bet Debesu lietām pašām ar labākiem upuriem nekā tie.”

No šīm un citām rakstvietām viņi saprata, ka Kristus krusta upuris un Viņa kā Augstā Priestera kalpošana Debesīs ir simboliski attēloti Vecās Derības ceremonijās. Viņi uzzināja, ka Dievs lika Mozum uzcelt saiešanas telti un sākt tajā kalpošanu, lai būtu uzskatāms piemērs, kā mācīt lielās patiesības par Jēzu Kristu. Viņi saprata, ka, ja viņi vēlas zināt, ko Augstais Priesteris Jēzus šodien dara Debesu svētnīcā, ir svarīgi saprast, ko senos laikos priesteri darīja Vecās Derības svētnīcā. Šeit bija neizmērojamu dārgumu atslēga!

Lasot 2. un 3. Mozus grāmatu, viņiem nebija ilgi jāpūlas, lai saprastu, ka uz zemes celtā svētnīca (tā saucamā saiešanas telts) bija pārnesama telts ar diviem nodalījumiem. To israēlieši lietoja, veicot ilgo ceļojumu tuksnesī no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Katru dienu, kad ļaudis nāca izsūdzēt savus grēkus, viņi upurēja dzīvniekus, un viņiem tika piedots. Tad priesteris vai nu tieši vai netieši* nelielu daļu no šī dzīvnieka asinīm pārnesa svētnīcas pirmajā telpā (svētajā vietā), slakot tās uz mazā, skaistā zelta altāra, kas tur atradās. To darot, viņš svētnīcā ienesa izsūdzētā grēka ierakstu, un, tā kā grēks ir šausmīgi nešķīsts, tad pat šī grēka ieraksts aptraipīja jeb “apgānīja” svētnīcu.

Reizi gadā Salīdzināšanas dienā augstais priesteris upura asinis ienesa svētnīcas otrajā telpā (“vissvētākajā vietā”) un slacīja tās uz svētās zelta lādes (“šķirsta”). Tajā glabājās desmit baušļi, kurus cilvēki grēkojot bija pārkāpuši.

Edsonam, Krouzīram un Hānam likās, ka Salīdzināšanas diena ir vissvarīgākais notikums. Salīdzināšanas diena arī Semjuelam Snovam Ekseteras nometnes sapulcē deva pierādījumu, ka 2300 dienas beidzas 1844. gada 22. oktobrī. Šī diena acīmredzami bija vissvinīgākais un nozīmīgākais notikums senajā ceremoniju gadā.

Taču, pirms noskaidrojam, ko šie vīri uzzināja par Salīdzināšanas dienu, nedaudz aplūkosim pašu jēdzienu “salīdzināšana”. * Šī interesantā vārda pamatā ir idioma “būt vienisprātis”. Viljams Tindāls, kas 16. gadsimtā par savas dzīvības cenu Bībeli pārtulkoja angļu valodā, vārdu “salīdzināšana” lietoja, lai apzīmētu draudzīgu attiecību atjaunošanos Dieva un grēcinieku starpā (salīgšanu), kā arī, lai apzīmētu līdzekļus, ar kuru palīdzību šīs labās attiecības tiek panāktas. No Tindāla Bībeles apmēram pēc gadsimta tas pārgāja uz karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma versiju, bet no turienes to savā leksikā pārņēma visi angliski runājošie Dieva Vārda pētnieki.

Grēcinieki ir “nesaskaņā ar Dievu”, jo tos no Viņa attālina grēki. (Jes. 59:2) Tā kā viņi paši nespēj sevi atjaunot, tad salīgšana (salīdzināšana) jāpanāk kādam citam. Lai apmierinātu šo vajadzību, Jēzus atdeva savu dzīvību, tāpēc vairums protestantu teologu Kristus nāvi mēdz saukt par salīdzināšanu. Taču adventisti, savā dedzībā cenzdamies uzzināt par Jēzu visu iespējamo, vārdā “salīdzināšana” atraduši daudz plašāku jēgu.²

Piemēram, Hīrāms Edsons kopā ar saviem draugiem ievēroja, ka zemes svētnīcas kalpošanā, tautai ik dienas upurējot un izsūdzot grēkus, tie tika piedoti, un viņu labā tika izdarīta salīdzināšana. (Sk. 3. Moz. 4:26,31,35) Un tomēr viņu grēki reizi gadā Salīdzināšanas dienā tika vēlreiz pārskatīti un nomazgāti.

Dievs prasīja, lai šajā svinīgajā Salīdzināšanas dienā (3. Moz. 16) augstais priesteris pats veiktu rituālus. To nedarīja neviens parasts priesteris.

Reizi gadā šajā dienā augstais priesteris iegāja vissvētākajā vietā, kur spoža, pārdabiska gaisma pār šķirstu simbolizēja Dieva klātbūtni. Raksti augstā priestera uzdevumu šajā sevišķajā dienā un šajā sevišķajā vietā izceļ šādiem vārdiem: lai “salīdzinātu svēto svētnīcu” un lai “salīdzinātu jūs [Dieva tautu], lai šķīstītu jūs, ka jūs esat šķīsti no visiem saviem grēkiem tā Kunga priekšā”. (3. Moz. 16:33,30; KJV)

Svētnīcas šķīstīšana un to ļaužu šķīstīšana, kuriem ir piedots, Vecās Derības laikos gāja roku rokā. Edsons kopā ar draugiem nolēma, ka 1844. gada 22. oktobrī iesāktajai Kristus kalpošanai Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā vajadzētu būt ar šādu nozīmi: tiek šķīstīta Debesu svētnīca, un galīgi tiek šķīstīti Dieva svētie, kuriem grēki ir piedoti.

Ar konkordanču palīdzību Edsons, Krouzīrs un Hāns sameklēja vietas Bībelē (KJV), kur sastopami vārdi “salīdzināt” un “salīdzināšana”. Viņi atrada, ka tiem ir saistība ar tādiem vārdiem kā “šķīstīt”, “samierināt”, “nomazgāt”, “piedot”, “svētīt”, “svētot”, “taisnot”, “atpirkt” un “izdeldēt” ³ Sevišķu vērību viņi veltīja apsolījumam Ap. d. 3:19–21: pirms Dievs laiku beigās atkal uz zemi sūtīs Jēzu, grēki tiks pilnīgi “izdeldēti”.

Viņi nolēma, ka ikdienas salīdzināšana attēlo žēlastības pilno Kristus nāvi pie krusta un Viņa kalpošanu Debesu svētnīcas svētajā vietā, tā darot iespējamu grēku piedošanu katram grēciniekam. Bet gadskārtējā Salīdzināšanas diena, pēc viņu domām, ir bijis simbols Kristus kalpošanai Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, ar kuru tiek izdeldēti grēki katram ticīgajam, kas pēc grēku izsūdzēšanas ir palicis uzticīgs. Tā viņi nonāca pie triumfējoša secinājuma: kad visu laiku grēcinieki meklēja piedošanu, izsūdzētie grēki tika pierakstīti svētajā vietā, tā apgānot Debesu svētnīcu. Un, tieši tāpat kā “Debesu lietu attēliem jātop šķīstītiem” ar dzīvnieku upuriem, arī “Debesu lietām pašām” reiz jātiek šķīstītām (Ebr. 9:23). Svētnīcas šķīstīšana, kas tagad notiek, patiesi ir varens salīdzināšanas darbs. Ar to tiek atņemts un izdeldēts katrs grēks, kas Dieva ļaudis atdala no Dieva.

Krouzīram kā šī pulciņa labākajam rakstītājam tika uzticēts uzrakstīt pētījumu rezultātus. Enoks Džeikobss, kāds atsaucīgs adventistu preses izdevējs Sinsinati, piekrita par autoru līdzekļiem publicēt šo rakstu sava laikraksta “Day–Star” (“Dienas Zvaigzne”) speciālizdevumā. Tas izmaksāja apmēram 30 dolāru, un Edsons ar Hānu piekrita segt šos izdevumus, ja Krouzīrs uzņemas rakstīt. Viņu materiālais stāvoklis bija tik smags, ka grūti bija sagādāt pat pusi šīs summas. Lai palīdzētu, misis Edsona pārdeva dažas no sudraba darinātās kāzu rotaslietas. Viņi cerēja, ka izdevumus kompensēs pateicīgie lasītāji.

Tolaik Elena Hārmona kopā ar citiem adventistiem ceļoja pa Masačūsetsas štatu, un acīmredzot bija paredzēts apmeklēt arī citas Jaunanglijas daļas. Viņa bija priecīga, kad ieraudzīja laikraksta “Day–Star” 1846. gada 7. februāra speciālizdevumu. Tas pārsteidzoši saskanēja ar atklāsmēm, kuras viņa bija saņēmusi.

Elenas entuziasms ātri pieņēmās spēkā. Drīz pēc tam kādā atklāsmē Kungs viņai rādīja, ka “brālim Krouzīram bija patiesā gaisma par svētnīcas šķīstīšanu utt. un ka tā bija Viņa griba, lai brālis Krouzīrs šos uzskatus uzrakstītu laikraksta “Day–Star” 1846. gada 7. februāra speciālizdevumā”. Viņa to komentē: “Es jūtos Kunga pilnvarota ieteikt šo speciālizdevumu katram svētajam.” ⁴

Pēc vairākiem gadiem, kad par šo tēmu bija iegūts jau daudz vairāk izpratnes, Elena vēl joprojām, tāpat kā trīs vīri toreiz, runāja par “šo vareno salīdzināšanas darbu” un par “grēku izdeldēšanu”.⁵ Viņa šo jauno domu nosauca arī par vienu no Septītās dienas adventistu vēsts “orientieriem”.⁶ Pēc viņas vārdiem, ja to nesaprotam, tad “šajā laikā nav iespējams piedzīvot nopietnu ticību”.⁷ Šo domu Elena īpaši uzsvēra, būdama jau tuvu sava mūža noslēgumam: “Svētnīca ir mūsu ticības pamats.” ⁸

Svētnīca ir mūsu ticības pamats!

Septītās dienas adventisti pastāv tāpēc, lai tiem cilvēkiem pasaulē, kas tic Jēzum, nestu vēsti par to, ko Viņš dara tagad.

Pat Vecās Derības laikos, kad augstais priesteris šķīstīja svētnīcu, viņš šķīstīja arī tautu. Kungs ar Mozus starpniecību darīja zināmu savai tautai, ka viens no Salīdzināšanas dienas mērķiem bija, “lai jūs būtu šķīsti no saviem grēkiem tā Kunga priekšā”. “1844. gads,” Elena Vaita rakstīja 1889. gadā, “bija lielu notikumu laiks, kas mūsu pārsteigtajam skatienam atklāja Debesīs notiekošo svētnīcas šķīstīšanu un kam ir ciešs sakars ar Dieva ļaudīm virs zemes.” ⁹

Cik ļoti varens un cik ļoti tiešs tam ir sakars ar Dieva ļaudīm virs zemes, viņa liek noprast savas grāmatas “The Great Controversy” (“Lielā cīņa”) 485. lpp.: “Tā tiks līdz galam piepildīts Jaunās Derības apsolījums: “Es piedošu viņu noziegumus un vairs nepieminēšu viņu grēku.” “Tajās dienās un tajā laikā, saka tas Kungs, meklēs Israēla noziegumus, bet to vairs nebūs; un Jūdas grēkus, bet tie nebūs atrodami.”” (Jer. 31:34; 50:20; KJV)

Edsons un viņa draugi par Jēzu uzzināja ļoti daudz. Tomēr mums jāpaciešas līdz nākamajām nodaļām, lai rastu izskaidrojumu, kāds svarīgs sakars ir Kristus Augstā Priestera kalpošanai ar kāzām, tiesu, trešā eņģeļa vēsti, Dieva zīmogu, praviešu garu un it īpaši ar septīto dienu — sabatu.

1. O. R. L. Krouzīra raksts (O. R. L. Crosier) “The Law of Moses” izdevumā “Day-Star Extra” 1846. gada 7. februārī, 38. lpp.
2. Septītās dienas adventisti par salīdzināšanu uzskata visu pestīšanas plānu kopumā — no sākuma līdz beigām (sk. “SDA Encyclopedia” šķirkli “Atonement”). Sk. arī “Seventh-day Adventists Answer Questions on Doctrine” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1957), 341.–390. lpp. Krusts ir Kristus salīdzināšanas darba visvarenākais posms. Tomēr par tikpat svarīgu tiek uzskatīta arī Viņa kalpošana Debesīs (Ellen G. White, “The Great Controversy between Christ and Satan” [Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1888, 1911, 1950], 489. lpp.) Daudzās vietās Ellena Vaita arī šo kalpošanu sauc par salīdzināšanu (atonement), piemēram, “Spiritual Gifts”, 1. sēj., 158. lpp.; “Testimonies for the Church”, 5. sēj., 575. lpp.; “The Great Controversy”, 420., 489., 623. lpp.; “Testimonies to Ministers” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1923, 1961), 37. lpp.
3. O. R. L. Krouzīra raksts “The Law of Moses” izdevumā “Day-Star Extra”, 1846. gada 7. februārī, 40. lpp.
4. James White, “A Word to the “Little Flock””, 12. lpp.
5. Ellen G. White, “Patriarchs and Prophets”, 358. lpp.
6. Ellen G. White, “Counsels to Writers and Editors” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1946), 30. lpp.
7. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 488. lpp.
8. Ellen G. White, 20. manuskripts, 1906. g.
9. Ellen G. White, “Counsels to Writers and Editors”, 30. lpp.', '1', 2, 'history

Atraitnes liecība

1843. gadā Amerikas Septītās dienas baptistu Ģenerālkonferencē tika nobalsots par kādu akciju, kas pelna mūsu visciešāko uzmanību.

Sapulci apmeklēja daži duči “vēstnešu”, pārstāvēdami apmēram 5500 draudzes locekļu, kas galvenokārt dzīvoja Rodailendā, Ņūdžersijā, un vietām izklaidus arī dažos citos štatos. Pēkšņs likumprojekts par svētdienu un valsts likumdevēju rīcība nesen bija pastiprinājuši ļaužu interesi par sabatu. Šķita, ir pienācis laiks risināt jautājumu par Dieva svēto dienu. Sapulce nolēma atbalstīt ieteikumu, kas šajā draudzē bija neparasts: “Šī gada novembra pirmā diena mūsu draudzēs tiek ievērota kā lūgšanu un gavēņa diena, lai visvarenais Dievs celtos un iestātos par savu svēto sabatu.” ¹

Uzticīgie Septītās dienas baptisti, kuri trešdien, 1843. gada 1. novembrī, ievēroja šo ieteikumu, gāja nedaudz pa priekšu varenajai un svarīgajai atbildei, ko Dievs bija sagatavojis jau pirms vairākiem gadsimtiem.

Jau tad, kad viņi lūdza un gavēja, kāda sieviete no viņu vidus, misis Reičela Ouksa (pēc otrajām laulībām misis Prestona) no Veronas, Ņujorkas štata Oneidas apgabala, domāja par pārcelšanos uz Vašingtonu — kādu ciemu Ņūhempšīras štata kalnos. Viņas astoņpadsmit gadus vecā meita Dilaita strādāja šī ciema vidusskolā par skolotāju, un, tā kā misis Ouksa pati bija atraitne, tad doma, ka ziemu varētu pavadīt Vašingtonā kopā ar Dilaitu, likās pareiza. Kāpēc gan ne?

Turklāt viņai pavērtos iespēja tur liecināt. Viņa arī varētu paņemt līdzi traktātu krājumu par sabatu.

Savus nodomus īstenodama, misis Ouksa 1844. gada ziemas vidū kopā ar citiem kristiešiem apmeklēja draudzi savā jaunajā dzīvesvietā. Tā bija patstāvīga draudze, kas kopā ar sludinātāju bija pieņēmusi Viljama Millera adventes vēsti. Skaidrības labad jāpiemin, ka šī draudze svinēja svētdienu, bet, tā kā tuvumā nebija nevienas draudzes, kas atbilstu misis Ouksas pārliecībai, tad viņa kopā ar meitu Dilaitu pēc labākās sirdsapziņas ievēroja sabatu, bet svētdien kristiešu sadraudzības dēļ apmeklēja draudzi. Šī svētdiena bija starpkonfesionāla sadraudzības diena, un svētrunu teica Frederiks Vīlers, pajauns metodistu ceļojošais sludinātājs no divpadsmit jūdžu (19,2 km) attālās Hilsboro. Piepeši viņš pateica kaut ko tādu, kas bezmaz vai lika misis Ouksai sākt runāt no vietas.²

Viņa savaldījās, līdz Vīlers, šis jaukais gans, pats deva vārdu savai jaunajai draudzes loceklei no Ņujorkas.

“Kad jūs, sludinātāj Vīler, runājāt,” viņa strauji atbildēja, “es tikko spēju savaldīties. Jūs teicāt, ka mums jāievēro visi desmit baušļi, taču jūs pats pastāvīgi pārkāpjat vienu no tiem!”

“Kāpēc, māsa Ouksa,” iesaucās labsirdīgais vīrs, “ko jūs ar to gribat teikt?”

“Es gribu teikt, ka ceturtais bauslis skan: “Septītā diena ir tā Kunga, tava Dieva sabats,” bet jūs ievērojat nedēļas pirmo dienu. Kunga sabata vietā jūs ievērojat pāvesta svētdienu!”

Mēs nezinām, vai sludinātājs jutās aizvainots vai ne, taču ir zināms, ka tajā pašā ziemā, iespējams, 1844. gada 16. martā,³ viņš pieņēma lēmumu ievērot septīto dienu kā sabatu.

Tā Frederiks Vīlers, metodists un adventists millerietis no Ņūhempšīras štata Hilsboro, kļuva par Ziemeļamerikā pirmo adventistu sludinātāju, kas ievēroja sabatu. Un, kaut arī tad Vīlers to vēl nesludināja savā Vašingtonas draudzē, tomēr šķiet, ka viņš to darīja netālu no mājām esošajā skolā un ka šo jautājumu viņš ir pārrunājis ar vismaz vēl vienu sludinātāju, kurš arī bija pieņēmis adventes cerību. Ap 1844. gada augustu bijušais brīvprātīgo baptistu sludinātājs Tomass M. Prebls kļuva par Ziemeļamerikā otro adventistu sludinātāju — sabata ievērotāju. Viņš vadīja draudzi kādā Ņūhempšīras štata pilsētiņā Vierā apmēram divpadsmit jūdzes (19,2 km) no Hilsboro.

1844. gada oktobra sākumā bija vismaz vēl viens adventists, kas ievēro sabatu — māsa S. Bleika no Rodailendas, kura droši vien agrāk, tāpat kā misis Ouksa, ir bijusi Septītās dienas baptistu draudzē.⁴

Bez Ziemeļamerikas arī citur ap šo laiku un pat agrāk ne mazums pirmo adventistu ievēroja septīto dienu — sabatu. Viens no tiem bija ievērojams Argentīnas valstsvīrs Fransisko Hermogens Ramoss Meksija (1773–1825), kurš prata apvienot reformu politiku, plaša profila lauksaimniecību un indiāņu evaņģelizāciju. Šī cilvēka sludināšanas rezultātā daudzi atgriezās, taču 1821. gadā sabata ievērošanas dēļ viņš tika arestēts. Kāds cits, Džeimss Begs (1800–1868) no Skotijas, kas Britu salās bija pazīstams kā rakstnieks par pravietojumu un otrās adventes tēmām, sabatu sāka ievērot ap 1832. gadu.⁵

Taču mums jāatgriežas jau pieminētajā Ņūhempšīras štata Vašingtonas ciemā. Dilaita Ouksa, šķiet, dzīvoja lielajā Fārnsvortu mājā. Tāpēc arī viņas māte droši vien uzturējās tur. Starp atklāto misis Ouksu un viņas labvēlīgajiem un godīgajiem saimniekiem droši vien norisinājās daudz pārrunu par sabatu un svētdienu.

Bez tam Sairuss, viens no Fārnsvortu dēliem, bija iemīlējis jauno skolotāju, un viņi vēlāk apprecējās.

Taču jebkuras rūpes aizēnoja tuvojošais pasaules gals. Drīz bija jānāk Kristum, un vairumam adventistu nebija laika nodarboties ar jautājumu par jaunas svētās dienas prasībām. Tā starp tiem, kuri ar ilgām gaidīja 1844. gada 22. oktobri, bija vismaz trīs, kas ievēroja sabatu — Frederiks Vīlers Hilsboro, Tomass Prebls Vierā un māsa Bleika Rodailendā. Cik zināms, misis Ouksa tolaik nespēja pārliecināt vašingtoniešus par sabata ievērošanu. Arī viņu pašu mēs nevaram iekļaut šajā skaitā, jo nav zināms, vai viņa kļuva par adventisti tolaik vai vēlāk. Bet kopā ar misis Ouksu būtu vismaz četri.

Pēc 22. oktobra “laika iztecēšanas” Vašingtonas adventisti neatteicās no savas ticības, bet pacietīgi turpināja gaidīt Kristus nākšanu. Tad viņi ar lielāku interesi pievērsa uzmanību misis Ouksas sabatam.

Neilgi pēc tam, kādā svētdienas rītā šī mazā, bet spēcīgā kristiešu brāļu draudze (konfesijas nosaukums) noturēja svinīgu dievkalpojumu. Viljams, Fārnsvortu vecākais dēls, sapulces laikā piecēlās un uzrunāja ļaudis, kas viņu pazina jau kopš dzimšanas. Viņš paziņoja, ka ir nolēmis turpmāk ievērot ceturtā baušļa sabatu. Jēzus Kristus šo dienu nav mainījis, bet to ir izdarījis pāvests, tā piepildīdams pravietojumu. Viljams pateica arī, ka viņš vēloties tikt pieskaitīts Kunga sabata ievērotājiem un nevis pāvesta sabata pārkāpējiem.

Tikko viņš bija apsēdies, arī viņa brālis Sairuss piecēlās un izteica šo pašu brīnišķīgo liecību.

Misis Ouksai un viņas meitai noritēja pa prieka asarai, un viņas slavēja Kungu.

Tomēr ne visiem tas patika. Lielākā daļa draudzes tolaik nepieņēma sabatu, kaut arī daudzi to izdarīja vēlāk. Tie, kas pieņēma sabatu, uz laiku pārtrauca apmeklēt draudzi, bet pulcējās lielajā Fārnsvortu mājā. Šī bija Ziemeļamerikā pirmā adventistu draudze, kas ievēroja sabatu.

Taču, pirms izsekojam sabata jautājuma tālāko attīstību, ļoti interesanti un noderīgi uz brīdi atskatīties pagātnē. Galu galā Septītās dienas adventisti sabatu pārņēma no misis Ouksas, bet savukārt viņa, bijusī metodiste, to pārņēma no Septītās dienas baptistiem. Cik tālu pagātnē tad ir iespējams izsekot sabatam?

Protams, līdz radīšanai! Bet pēdējo gadsimtu robežās būtu vērts atkāpties vismaz līdz 16. gs. 20. gadiem, kad Viduseiropā pilnā sparā ritēja reformācija.⁶ Ja Mārtiņš Luters un visi citi lielie reformatori teica, ka patiesība jāmeklē “Bībelē un tikai Bībelē”, tad nav brīnums, ka viņu sekotāju vidū aktuāls kļuva arī jautājums par svētdienu un sabatu. Par sabatu Raksti māca tikpat skaidri kā gandrīz par visām pārējām lietām.

16. gs. 20. gados Eiropā bija arī tādi kristieši, kas jautāja: “Ja Luters saka, ka mums jāseko Bībelei un tikai Bībelei, tad kāpēc viņš pats tā nedara?” Viņu vidū bija daži, kas maza bērna kristību nomainīja pret “ticīgā kristību”, izpelnīdamies sev nosaukumu “anabaptisti”. Anabaptistu vidū radās divi vīri ar sevišķu interesi par šo jautājumu. Abi kādreiz bija bijuši katoļu priesteri. Meklēdami patiesību, viņi atteicās no savas priestera karjeras un kļuva par luteriešiem. Turpinot pētīt Rakstus, viņi kļuva par anabaptistiem. Pēc vēl tālākiem pētījumiem viņi pieņēma sabatu un kļuva par pirmajiem “sabata anabaptistiem”.

Luters sūtīja teologus, lai viņus atrunātu. No šo teologu ziņojumiem mēs uzzinām, ka šie divi vīri — Osvalds Glaits un Andreass Fišers — savu lēmumu par sabatu nav pieņēmuši vieglprātīgi. Viņi savu nostāju bija rūpīgi pārdomājuši. Viņi teica, ka sabats nevar būt ceremoniālās bauslības daļa, jo tas ticis iecelts radīšanas laikā, pirms vēl vispār radās vajadzība pēc ceremoniālās bauslības. Tāpēc tā ir morālās bauslības daļa, kas joprojām ir saistoša. Citējot Mat. 5:17,18, viņi pierādīja, ka Jēzus nebija ar mieru izmainīt pat ne vismazāko zīmīti, ne rakstu galiņu no bauslības. Atsaucoties uz Jēk. 2:10, viņi savukārt vēl piebilda, ka arī apustuļi nav radījuši nekādas izmaiņas. Viņi norādīja, ka svētdienas pielūgšana ir piepildījums pravietojumam par mazo ragu (Dan. 7:25), kas “centīsies grozīt svētku laikus un bauslību”.

Ja tolaik cilvēki ieņēma šādu nostāju, tad pat protestantu zemēs tie vairs nevarēja cerēt uz normālu dzīvi. 1529. gadā Andreasam Fišeram un viņa sievai tika piespriests nāves sods. Sievu bija paredzēts sodīt noslīcinot, bet Fišeru pašu — pakarot. Sievu tā arī noslīcināja, bet vīrs kāršanas laikā nokrita zemē un aizbēga.

Taču nelaimīgā kārtā viņam neizdevās izsargāties līdz mūža galam. 1539. vai 1540. gadā viņu notvēra kāda bruņinieka karavīri, ieveda savā pilī un nosvieda no pils mūra.

Osvaldam Glaitam bija daudz piedzīvojumu, kad viņš, lai iedrošinātu ticīgos un rastu jaunus sabata ievērotājus, ceļoja pa Viduseiropu. 1545. gadā viņu notvēra. Pēc gada un sešu nedēļu pavadīšanas cietumā viņu pusnaktī pamodināja karavīru balsis telpā blakus kamerai. Durvis atsprāga vaļā. Karavīri turēja rokās liesmojošas lāpas, un to nemierīgajā gaismā no cietsirdīgās nežēlības nācēju sejās viņš noprata savu gaidāmo likteni. Cauri klusajai pilsētai viņu aizveda Donavas krastā un ar sasietām rokām un kājām iemeta upē.

Kad karavīri sadzirdēja ūdens šļakstus, viņi vēl nemaz nenojauta, ka patiesība, kuras dēļ Glaits bija atdevis savu dzīvību, gadsimtiem ilgi turpinās dzīvot Vācijā, tā būs kā eksplozija, kas uzsāk jaunu laikmetu Lielbritānijā, pārceļos uz Amerikas kolonijām un divdesmitajā gadsimtā skars miljoniem siržu visā pasaulē.

Ir zināms, ka citi sabata ievērotāji šajā laikā ir dzīvojuši Nīderlandē, Šveicē, Morāvijā un Zviedrijā,⁷ bet pēc neseniem pētījumiem — arī Spānijā, Seviljas pilsētā.⁸

Katrs zina, ka pirmie Amerikas puritāņi ir bijuši sevišķi stingri svētdienas ievērotāji, jo viņi ticēja, ka saskaņā ar ceturto bausli jāievēro svētdiena. Tas pats sakāms arī par britu puritāņiem, taču 17. gs. Anglijā izcēlās tāds sajukums ceturtā baušļa izpratnē, ka daži sāka ievērot sabatu. Šīs kustības piemiņu glabā tās pionieri — Septītās dienas baptisti.⁹

Vieni no pirmajiem bija Džons un Dorotija Trāski. Viņš bija dedzīgs puritāņu mācītājs, bet viņa — apdāvināta skolotāja, kura prata iemācīt lasīt turīgu ģimeņu ļoti maziem bērniem. Abi par sabata ievērošanu tika ieslodzīti cietumā. Misteram Trāskam tika piespriests sods (ap 1617. gadu) “aizvest uz Vestminsteras kauna stabu un no turienes ar pēršanu aizdzīt uz Flītu*, un tur ieslodzīt”.

No Vestminsteras līdz Flītas cietumam bija divas jūdzes (3,2 km). Kā bija jācieš, kad viņu iejūdza ratos un pēra visu ceļu! Taču ap to laiku, kad piespriestie trīs gadi cietumsoda tuvojās beigām, viņš atkāpās no saviem uzskatiem un atteicās no sabata. Toties sieva, uzzinājusi par vīra gļēvulību, ieguva vēl vairāk drosmes. Viņa savā netīrajā, blusu un žurku apsēstajā cietumā palika uzticīga piecpadsmit vai sešpadsmit gadus — līdz pat savai nāvei.

Anglikāņu mācītājs Frānsiss Bemfīlds 1662. gadā tika ieslodzīts cietumā par apzinātu atteikšanos zvērēt. Patstāvīgi pētot Bībeli, viņš kļuva par sabata ievērotāju. Gandrīz katru dienu sludinādams līdz pat sava deviņu gadu soda beigām, viņš cietumā izveidoja sabata ievērotāju grupiņu! Pēc atbrīvošanas viņš atkal uz neilgu laiku tika ieslodzīts. Atkal atbrīvots, viņš pārcēlās uz Londonu, kur vēl trīs reizes tika apcietināts par sabata patiesības sludināšanu. Savu dzīvi viņš beidza Ņūgeitas cietuma drēgnumā.

Kāds cits sabatu ievērojošs mācītājs — Džons Džeimss sludināja sabata pēcpusdienā, 1661. gada 19. oktobrī. Baznīcā ienāca policija un karaļa Čārlza II vārdā pavēlēja viņam pārtraukt.

Būdams drosmīgs cilvēks, viņš droši turpināja.

Sacēlās tracis. Džeimss tika apcietināts. Zvērināto tiesa sacerēja apsūdzību un kā nodevēju viņu sodīja ar nāvi, pakarot, noslīcinot un sacērtot četros gabalos.

Par spīti tam, ka karaliene drosmīgi divas reizes centās atrunāt karali, Džonu Džeimsu pakāra Ņūberijā, tad noņēma viņa ķermeni, sacirta, izņēma sirdi un iemeta ugunī, bet galvu uzdūra uz mieta pie viņa baznīcas par šausmīgu biedinājumu ikvienam, kas gribētu ievērot septīto dienu — sabatu.

Daudziem Septītās dienas baptistiem sabats bija diena, kuras dēļ ir vērts mirt.

Ne visiem septiņpadsmitā gadsimta britu sabata ievērotājiem nācās ciest vajāšanas. Vairāku galma dāmu un citu dižciltīgu sieviešu iecienītais ginekologs doktors Pīters Čemberlens trīsdesmit divus gadus droši ievēroja sabatu. Viņš runāja vairākās valodās, slimību gadījumos zināja ieteikt karsta un auksta ūdens procedūras un, starp citu, izgudroja arī bezzirgu ratus, kurus dzina vējš. Ar savu apdāvinātību un spējām viņš galmam bija pārāk vērtīgs, lai to vajātu.

Septītās dienas ievērošanu uz Ameriku atveda Stīvens Mamfords, kas 1664. gadā emigrēja no Anglijas un 1671. gadā Rodailendā noorganizēja pirmo Septītās dienas baptistu draudzi Amerikā. 18. gs. sākumā Betlēmē, Pensilvānijas štatā, bija arī morāviešu sabata ievērotāji. Grāfs Nikolajs fon Cincendorfs pēc tikšanās ar viņiem sāka ievērot gan sabatu, gan svētdienu. Dažviet kolonijās bija satopami arī vācu sabata ievērotāji.

Amerikā Septītās dienas baptisti 1802. gadā ar 1200 draudzes locekļiem nodibināja Ģenerālkonferenci. Kaut arī viņu skaits nemitīgi pieauga, viņi nekad nebija sevišķi aktīvi evaņģelizācijas darbā. Daudziem sabats kļuva par dienu, kuru drīzāk turēja savā sirdī, nevis dalījās ar citiem. Tomēr daži no viņiem to darīja, un tas mums liek atgriezties pie 1843. gada nozīmīgās Ģenerālkonferences, kura nolēma nošķirt 1843. gada 1. novembri kā lūgšanu un gavēņa dienu, lai Dievs “celtos un iestātos par savu svēto sabatu”.

Ar atraitnes Reičelas Ouksas starpniecību viņu lūgšana tika paklausīta, pārsniedzot visskaistākos sapņus.

1. “Seventh-day Baptists in Europe and America”, 3 sēj. (Plainfield, N. J.: The Seventh-day Baptist General Conference, 1910–1972), 1. sēj., 185. lpp. Sk. arī Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 942., 943. lpp.
2. Sākotnējās fragmentārās ziņas par to, kā Reičela Ouksa adventistus Vašingtonas ciemā pārliecināja par sabatu, sīkākās detaļās ievērojami atšķiras cita no citas, un adventistu vēsturnieki šo jautājumu ir daudz pētījuši. Interesenti šajā grāmatā sniegto pārstāstījumu var salīdzināt ar Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 944.–951. lpp. un Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 115.–117. lpp., 397.–400. lpp.
3. S. V. Bārtls (S. W. Bartle) V. A. Spaiseram 1935. g. 4. septembrī. Oriģināls glabājas Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā, V. A. Spaisera kolekcijā. Bārtla autoritāte ir Džordžs Vīlers (George Wheeler), droši vien Frederika Vīlera (Frederick Wheeler) dēls.
4. Māsas S. Bleikas (S. Blake) vēstule no Ričmondas Rodailendas štatā izdevumam “Advent Herald and Signs of the Times Reporter”, 1844. gada 2. oktobrī, 72. lpp.
5. Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 920.–940. lpp.
6. Informāciju par agrīnajiem sabata anabaptistiem sk. Gerhard F. Hasel, “Sabbatarian Anabaptists of the Sixteenth Century”, pirmo daļu “Andrews University Seminary Studies 5” (1967. jūlijs), 101.–121. lpp. un otro daļu “AUSS 6” (1968. g. janvāris), 19.–28. lpp.
7. Sk. “SDA Encyclopedia” šķirkli “Sabbath”.
8. Mario Veloso, “Reformation in Seville, 1530–1560” (master’s thesis, Andrews University, 1972), 143.–145. lpp. Spāņu sabata ievērotājs bija Konstanino de la Fuente (Constanino de la Fuente).
9. Informāciju par izcilākajiem septiņpadsmitā gadsimta britu septītās dienas baptistiem sk. “Seventh-day Baptists in Europe and America”, 1. sēj., 63.–111. lpp.; Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 906.–917. lpp.; Dž. N. Endrūsa un L. R. Konrādija (L. R. Conradi) “History of the Sabbath and the First Day of the Week” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1912), 717.–734. lpp.', '1', 2, 'history

Kapteinis sludina Dieva Vārdu

Veids, kā sabats no Septītās dienas baptistiem nonāca līdz nākamajiem Septītās dienas adventistiem, atgādina uguni, kas pa degli tuvojas pulvera mucai.

Misis Ouksa savu pārliecību nodeva tālāk Frederikam Vīleram un saujiņai Vašingtonas adventistu. Vīlers tajā laikā to sludināja ne visai sekmīgi un acīmredzot nodeva tālāk Tomasam M. Preblam.

Prebls par to rakstīja izdevuma “Hope of Israel” (“Israēla Cerība”) 1845. gada februāra numurā, kuru, starp citu, rediģēja tas pats Džozefs Tērners, kas 1844. gada decembrī, tāpat kā Edsons un Elena, atklāja patiesību par Kristus atgriešanos no kāzām.

Tikko bija iespējams, Prebls pārstrādāja savu rakstu un pārpublicēja to kā traktātu ar jau piemērotāku nosaukumu: “Traktāts, kas parāda, ka septītā diena jāievēro kā sabats.” Savas vēsts nobeigumu viņš uzrakstīja ļoti enerģiski, daudzās vietās lietodams kapitālburtus un kursīvu. “Šeit mēs redzam Dan. 7:25 piepildījumu — “mazo ragu,” kas maina “svētku laikus un bauslību”. Tāpēc man šķiet, ka visi, kas sabata vietā ievēro nedēļas pirmo dienu, ir pāvesta svētdienas ievērotāji!! un DIEVA SABATA PĀRKĀPĒJI!!!”

Raksts un traktāts guva sekmes. Vai nu šī vai cita iemesla dēļ milleriešu teologs Dž. B. Kuks vairākus gadus aizstāvēja sabatu. Traktāta kopija taisnā ceļā nonāca Parīzē, Menas štatā, kur tā dažus pārliecināja, to skaitā arī Edvarda Endrūsa ģimeni, un šeit mums vēl būs, ko redzēt. Kādu šī raksta kopiju izlasīja arī par vienu no milleriešu vadītājiem kļuvušais jūras kapteinis Džozefs Beitss. Pateicoties viņa pūlēm, uguns taisnā ceļā turpināja virzīties pa degli.

Tas nebūtu Beitss, ja nesāktu rīkoties. Viņš tūlīt atstāja visus savus darbus un sāka pētīt Bībeli. Lai satiktu Frederiku Vīleru, 140 jūdzes (224 km) garo ceļu uz Hilsboro viņš veica gan braukšus ratos, gan ar vilcienu, gan kājām (iespējams arī, ka viņš visu ceļu veica kājām). Ieradies ļoti vēlu vakarā, viņš pamodināja visu ģimeni un kopā ar Frederiku Vīleru atlikušo nakts daļu pavadīja, pētot Rakstus. (Vīlera dēls Džordžs pēc tam visu mūžu stāstīja par šo nakti.) Nākamajā rītā Beitss un Vīlers devās uz Vašingtonu un tur, kļavu birzī, līdz pusdienas laikam ar Fārnsvortiem sarunājās par sabatu.

Tad Beitss devās atpakaļ uz savām mājām Fērheivenā, Masačūsetsas štatā. Ceļā viņš cīnījās ar domām par to, kādu iespaidu uz ģimeni, draugiem un kaimiņiem varētu atstāt sabata ievērošana. “Kāda tev daļa? Tu seko Man!” — neatlaidīgi skanēja viņa ausīs.

Iedams pa Ņūbedfordas — Fērheivenas tiltu, Beitss atgrieza pirmo no saviem adventistu draugiem. “Kas jauns, kapteini Beits?” jautāja Džeimss Medisons Monro Hols. “Jauns ir tas,” atbildēja kapteinis, “ka septītā diena ir tā Kunga, mūsu Dieva sabats.” Jau nākamo septīto dienu Hols ievēroja kā sabatu.

Tiktāl par 1845. gadu. Iespējams, ka Septītās dienas baptisti nav bijuši sevišķi aktīvi evaņģēlisti sabata jautājumā, taču Džozefs Beitss bija kapteinis — jau pēc nosaukuma vien vadītājs. Turklāt viņš bija adventists, kurš alka palīdzēt cilvēkiem sagatavoties sastapt Kungu. Kā viņš pats izteicās, viņš nekādi nespēja iedomāties, “ka mūsu varenais Virspavēlnieks mums būtu licis atstāt kūpošu upuri uz Dieva altāra ienaidnieka zemē. Bet drīzāk gan mums jātraucas no vienas uzvaras pretī otrai”.

1846. gadā Beitss izlasīja Krouzīra rakstu “Day–Star” 7. februāra speciālizdevumā un piekrita, ka svētnīca, kurai jātiek šķīstītai, atrodas Debesīs un ka tā ir tikpat reāla kā pati jaunā Jeruzaleme. Viņš sēdās un uzrakstīja līdzīgu darbu — traktātu “Atvērtās Debesis”, kurā pievienoja papildu pierādījumus no astronomijas un Bībeles. Nesamierinādamies ar to, viņš devās ceļā uz Portgibsonu, lai salīdzinātu savus pierakstus ar Edsona, Krouzīra un Hāna pierakstiem. Visus trīs viņš padarīja par sabata ievērotājiem.

Tajā laikā Beitss uzrakstīja savu vispopulārāko traktātu “Septītās dienas sabats — pastāvīga zīme”. Dievs svētīja upuri un zināšanas, kas bija ieliktas šajā nelielajā darbā. Tas daudziem lika atgriezties pie sabata. Starp tiem bija arī Džeimss un Elena Vaiti, kuri šo vēsti pieņēma neilgi pēc savām kāzām 1846. gada 30. augustā.

Ņemot vērā visu šo, kā arī Džozefa Beitsa vēlākos darbus, viņu droši var uzskatīt par sabata patiesības tēvu Septītās dienas adventistu vidū. Tā ir tauta, pie kuras šodien pieder miljoniem sabata ievērotāju visā pasaulē.

Apstāsimies un iepazīsimies ar Džozefu Beitsu.¹

Kas tas bija par vīru! Bezbailīgs, atjautīgs, nenogurstošs, kārtīgs, pašaizliedzīgs, ar spilgtu raksturu un laipns. Būdams Septītās dienas adventisma pionieru sentēvs, viņš ceļoja vairāk un slimoja daudz mazāk nekā citi draudzes dibinātāji. Beitss nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam.

Beitss ir dzimis 1792. gadā Masačūsetsas štatā tikai kādas divpadsmit jūdzes (19,2 km) no Ņūbedfordas ostas. Šī osta drīz kļuva par pasaules nozīmes vaļu tirdzniecības centru.

15 gadu vecumā viņš nebija atrunājams doties jūrā par kuģapuiku. Tēvs cerēja, ka zēnam nebūs patīkami, un viņš no tā atteiksies. Tas tiešām bija ļoti nepatīkami, bet viņš tik un tā īstenoja savu nodomu. Sava pirmā jūras brauciena laikā Beitss no takelāžas iekrita Atlantijas okeānā, taču tika izglābts, pirms haizivs, kas kuģa otrā pusē meklēja barību, paspēja ar viņu pamieloties.

Otrā ceļojuma laikā viņu Liverpūlē sagūstīja un ar varu piespieda iestāties Anglijas karaļa flotē. Tas tolaik bija brutāls britu paņēmiens, kas pasteidzināja 1812. gada karu ar Ameriku. Viņš tika atbrīvots tikai pēc pieciem gadiem. Pusi šī laika viņš pavadīja jūrā kā jūrnieks un pusi — kā gūsteknis uz karakuģa vai arī šausmīgajā Dārtmūras cietumā. Vairākas reizes viņš mēģināja aizbēgt pār bortu vai caur kuģa korpusu, taču visi mēģinājumi beidzās neveiksmīgi.

Izkļuvis brīvībā, viņš laikā no 1815. līdz 1828. gadam veica desmit jūras braucienus, no kapteiņa otrā un pirmā palīga izvirzīdamies par kapteini, un kļuva arī kuģa līdzīpašnieks. Ceļojumu starplaikā 1818. gadā viņš apprecēja savu bērnības draudzeni Prūdensu Naiju.

Beitsa dzīve vienmēr bija piedzīvojumiem bagāta. Reiz, būdams kuģa apkalpes loceklis, viņš pārbaudīja enkura ķēdes, kad pēkšņi pamanīja, ka viņa airu laivu apņem lieli ledus gabali un biezajā krēslā aiznes projām jūrā. Kapteinis viņa dēļ jau noturēja apbedīšanas dievkalpojumu!

Kādu citu reizi, atgriežoties no Eiropas ar smagu tērauda kravu, tikai trīs dienu brauciena attālumā no mājām viņa kuģis tika ierauts niknā un lielā vētrā. Kuģis uz vairākām nedēļām tika aizdzīts atpakaļ Atlantijas okeānā, tomēr garās ūdenszāles un milzums vēžveidīgo, ar kuriem bija apaudzis tā korpuss, kavēja tālāku dreifu. Septiņas reizes kapteinis signalizēja garām braucošajiem kuģiem, lai lūgtu ūdeni un pārtiku. Līdz mūža galam Džozefs Beitss ticēja, ka melnādainā pavāra lūgšana, šī pirmā lūgšana, ko viņš dzirdēja uz klāja, bija viens no iemesliem, kāpēc viņi beidzot nokļuva mājās.

Cits pēc cita Beitsu ģimenē piedzima pieci bērni (pirmais gan nomira vēl mazs), un šajā laikā Džozefs no savas dzīves apņēmīgi izskauda dzeršanu, vīnu, tabaku un bezdievību. Viņš sāka vairāk domāt par pestīšanu. Prūdija (tā viņš sauca savu sievu) viņa jūrnieka lādē ielika Jauno Derību. Šī labā grāmata atstāja dziļu iespaidu uz kapteini. Sākumā, satriekts par savu dvēseli, viņš domāja, vai nelēkt pār bortu. Dienvidamerikas krastā viņš, glābdamies no čūskām, bija spiests uzkāpt kokā un balsī lūdza. Viņā ienāca miers, taču pilnīgas uzticības Dievam vēl nebija.

Pārbraucis mājās Fērheivenā, viņš ieviesa regulārus ģimenes dievkalpojumus un sāka apmeklēt draudzi. Zēna gados, pirms aiziešanas jūrā, viņš savu sirdi jau bija nodevis Dievam un priecīgi apmeklēja lūgšanas sapulces. Tagad tas viss bija tālu pagātnē, tāpēc bija jāsāk no jauna. Piepeši viņa izbailes pazuda, un to vietā trauksmaini ielauzās prieks. “Mana mēle tika atbrīvota Dieva slavēšanai (..). Bijībā pret manu atgriešanos un Dieva pieņemšanu visas šaubas un tumsa izgaisa kā rīta rasa, manā sirdī un prātā kā upe ieplūda miers uz daudzām nedēļām un mēnešiem.”

Šajās labajās dienās viņš ļoti lūdza Dievu vēstulē, kuru “aizsūtīja” pār bortu: “Kungs, es Tevi ļoti lūdzu, izlieto mani kā savu darbarīku, ieskaiti mani pie īpašajiem ļaudīm.”

Turpmākajos gados šī lūgšana tika brīnišķīgi paklausīta. Savu kristību dienā viņš sāka organizēt vienu no Amerikā pirmajām atturībnieku biedrībām. Pēdējā jūras braucienā, kas notika tūlīt pēc tam, viņš saviem ļaudīm, nepazīstamiem cilvēkiem no Bostonas, lika izvairīties no jebkādas bezdievības, pilnīgi atturēties no alkohola un ievērot sabatu (kas viņam tolaik, protams, nozīmēja svētdienu). Viņi varēja priecāties par vismazāk strīdīgo komandu visa sava darba stāža laikā. Drīz četrdesmit, bet vēlāk septiņdesmit pieci Ņūbedfordas un Fērheivenas kuģi sekoja Beitsa un viņa komandas priekšzīmei.

1828. gadā, pēc divdesmit viena jūrā pavadīta gada, viņš atstāja jūrniecību un pārdeva visus savus jūrniecības īpašumus. Viņš bija apsolījis Prūdensai, ka paliks mājās tad, kad būs sakrājis 10 000 dolāru. Šķiet, savu mērķi viņš bija sasniedzis. Bet šīs rīcības iemesls bija cits. Beitss gribēja iegūt vairāk iespēju liecināt par Kungu. Laikā, kad viņš veidoja zīdkopības saimniecību un pārdeva savu nekustamo īpašumu, viņš kļuva par aktīvu vietējās kristiešu apvienības (konfesijas nosaukums) draudzes locekli, kā arī iestājās dažās reformu atbalstītāju biedrībās, piemēram, verdzības atcelšanas (jeb abolicionistu) biedrībā.

Taču tieši tad, kad viņa zīdkopības saimniecība sāka ražot, viņš pirmo reizi dzirdēja milleriešu svētrunu un, neraugoties ne uz ko, tūlīt iekļāvās adventes kustībā. Tā kā agrāk kopā ar Dž. V. Haimsu viņš bija darbojies atturībnieku biedrībā, tad tagad drīz vien viņu pieņēma adventistu kustības vadībā. Viņš vadīja kādu no vispārējām sapulcēm.

1843. gadā Beitss kopā ar H. S. Gērniju, kādu raupju kalēju, kam bija skanīga balss, devās evaņģelizācijas ceļojumā uz Kentas salu Mērilendas piekrastē. Tolaik viņš bija pametis abolicionismu, jo ticēja, ka Jēzus otrā atnākšana būs vienīgā veiksmīgā atbilde verdzībai. Tagad viņš vergus gribēja izvest Kristus dāvātajā brīvībā. Taču vergturi viņu sagaidīja aizdomu pilni.

“Es domāju, ka jūs esat abolicionists,” kāds teica, “un esat atbraucis, lai iegūtu mūsu vergus.”

“Es tiešām esmu atbraucis, lai iemantotu jūsu vergus. Un arī jūs pašus!” atbildēja Beitss. “Es vēlos, lai jūs visi tiktu glābti.”

Kāds no klātesošajiem pārtrauca sapulci un draudēja sarīdīt pūli, lai uzsēdinātu viņus abus kopā ar Gērniju jāteniski uz žoga staba un iznestu no pilsētas.

Beitss mazliet asprātīgi atbildēja: “Ja jūs to apseglosit, tad mēs tiešām labāk jāsim, nevis iesim kājām.” Publika smējās un piespieda draudētāju apklust. Beitss kopā ar “dziedošo evaņģēlistu” savai ticībai pievērsa daudzus, gan melnos, gan baltos.

Pirms 1844. gada pavasara viņš pārdeva savu saimniecību un nekustamo īpašumu. Gaidīdams Kunga atnākšanu, viņš nokārtoja arī savus parādus un taisījās turpat vai visu atlikušo iedzīvi atdot kustības labā. Kad Prūdensa (angļu val. “prudence” — apdomība) protestēja, ka viņš rīkojas neapdomīgi, viņš paļāvīgi atbildēja: “Tas Kungs mūs apgādās.” Kaut arī Kungs neatnāca, kā bija gaidīts, Viņš tiešām apgādāja Beitsu ģimeni, pie tam bieži vien neparastā veidā.

Atnākot otrdienai, 1844. gada 22. oktobrim, Džozefam gandrīz nemaz vairs nebija naudas un nebija arī vienīgā dēla. Izvēlējies labāk sekot sava tēva jaunības dienu dēkām nekā viņa reliģiskajai pārliecībai, četrpadsmit gadus vecais Džozefs pirmdien, 21. oktobrī, ar vaļu medību kuģi devās jūrā. Jaunā Džozefa dzīves divdesmitajos gados viņu ievainoja valis, bet trīsdesmitajos viņš jūrā aizgāja bojā.

Nākamajā dienā pēc vilšanās kapteinis Beitss bija ļoti apmulsis. Būdams savā dzīvesvietā sevišķi godājams vīrs, viņš savus kaimiņus bija skubinājis sagatavoties Kristus nākšanai. Nu tie zobojās pat uz ielas, tā ka viņš vēlējās, lai zeme atvērtos un viņu aprītu.

Tomēr drīz Beitss tika tam pāri un pievienojās tiem adventistiem, kuri cerēja, ka viņu aprēķini nav bijuši pareizi un ka Jēzus tomēr drīz nāks. Mēs jau redzējām, ar ko viņš nodarbojās 1845. un 1846. gadā. No Prebla un no Bībeles viņš pārņēma sabatu, bet no Edsona, Krouzīra un Hāna — viņu atklāto jauno gaismu par svētnīcu. 1846. gadā viņš guva pārliecību, ka Elena Vaita ir patiesa praviete. Tā viņš pamazām kopā ar Džeimsu un Elenu Vaitiem kļuva par vienu no trijiem jaunās Septītās dienas adventistu kustības vadītājiem.

Pieradis pie nebeidzamiem ceļojumiem jūrā, jūrasbraucējs Beitss turpināja ceļot. Līdz 1852. gadam viņš centās aiznest jauno gaismu milleriešiem no Menas līdz Mičiganai. Pēc tam viņš turpināja ceļot vēl tālāk, liecinādams katram, kas klausījās — sākot no klaidoņiem ceļmalā un beidzot ar Mičiganas štata gubernatoru V. H. Kreipo viņa mājā. Tolaik vilcieni bija tas, kas šodien ir lidmašīnas. Dažreiz viņš ar tiem brauca, izdalīdams pasažieriem traktātus. Citreiz viņš gāja kājām — tas bija lētāk, un ceļā varēja satikt vairāk cilvēku. Dažkārt viņam nebija naudas ceļam, tāpēc bija jāiet kājām.

Bieži viņš nosoļoja daudzas jūdzes pa sniegu tikai tāpēc, lai apmeklētu vienu vienīgu ģimeni. Dažos gadījumos viņš ieradās īstajā laikā, lai lūgtu par nopietni slimu bērnu un redzētu, kā tas tiek dziedināts. Reiz, pēc vairākiem ceļojumā pavadītiem mēnešiem, viņš atgriezās Fērheivenā, lai atkal tikai pēc vienas brīvdienas atstātu mājas un apmeklētu “izkaisīto ganāmpulku”! (Misis Beitsa ilgus gadus dzīvoja kopā ar savu māti, kas bija kļuvusi par atraitni, bet vēlāk — ar savu precēto meitu.)

Kaut arī Beitss spēja ietekmēt plašas ļaužu masas, viņš parasti uzrunāja nelielus pulciņus baznīcās, skolās vai lauku mājās. Ieinteresētie ļaudis saaicināja savus lauku kaimiņus no vairāku jūdžu attāluma, kā arī sagādāja Beitsam guļasvietu vienai vai divām naktīm. Tad, sekojot viņa aicinājumam, bieži vien radās daži jauni sabata ievērotāji.

Laika apstākļi īpaši nebiedēja šo vīru, kuram bija nācies stāties pretī okeāna vētrām. Sešdesmit divu gadu vecumā viņš kristīja septiņus cilvēkus, stāvēdams upē, kurā trīs pēdu (apm. 1 m) biezā ledū bija izcirsts āliņģis. Gaisa temperatūra toreiz esot bijusi trīsdesmit grādu zem nulles.

Ar dabisku enerģiju un takta izjūtu apveltītajam Beitsam, kas bija gandrīz trīsdesmit gadus vecāks par Džeimsu Vaitu, tika uzticēts vadīt lielākoties visas svarīgākās sapulces, ko noturēja sabatu ievērojošie adventisti. Šis ieradums beidzās ar oficiālas Ģenerālkonferences dibināšanu 1863. gada maijā. Tā kapteinis turpināja komandēt.

Reformators turpināja iestāties arī par reformām. Uzlabojumiem dzīvesveidā, kurus viņš bija izdarījis 20. gados, līdz 1844. gadam viņš pievienoja atteikšanos no tējas, kafijas, gaļas un stipriem saldumiem. Uzskatīdams par labāku liecināt ar savu personisko piemēru, līdz Elenas Vaitas veselības reformas atklāsmei 1863. gadā Beitss ļoti maz publiski runāja par savu diētu. Vēlāk viņš par šo tematu runāja brīvāk.

Kad ļaudis skatījās uz viņu, tie bija spiesti klausīties! Visā savā mūžā neilgi slimojis tikai dažas reizes, septiņdesmit deviņu gadu vecumā viņš varēja teikt: “Esmu pilnīgi brīvs no jebkādām sāpēm!”

Džeimss Vaits, kas reti bija brīvs no dažādām slimībām, par Beitsu izteicās šādi: “Viņš stāvēja kā piemineklis, bet pa ielu gāja veikli kā lapsa.”

Būdams kuģa virsnieks, Beitss bija paradis vienmēr atskaitīties par savu kuģi un apkalpi, tāpēc arī tagad, neskatoties uz nepārtrauktajiem ceļojumiem, viņš varēja pastāvīgi nosūtīt simtiem ziņojumu un rakstu uz “Review” (“Pārskats”) redakciju. Abonenti, no kuriem daudzus viņš pats bija kristījis, bija pateicīgi par to.

Viņa rakstnieka spējas palīdz mums atgriezties vietā, no kuras sākām. Beitss, šis pašaizliedzīgais kapteinis, kas ievēroja svētdienu, kļuva par vēl pašaizliedzīgāku un sabatu ievērojošu adventistu. Kā jau redzējām, viņa 1846. gadā sarakstītā brošūra ar nosaukumu “Septītās dienas sabats — pastāvīga zīme” pārliecināja par sabatu Džeimsu un Elenu Vaitus, kā arī daudzus citus. 1855. gadā viņš pastāstīja Dž. N. Lafboro, ko bija piedzīvojis, kad 1847. gada rudenī rakstīja savu darbu “Septītās dienas sabata aizstāvība”. Tas ir populārs stāsts un to ir vērts atstāstīt.

Pirms Rietumu sudraba šahtu attīstības 19. gs. 70. gados sudrabs Savienotajās Valstīs bija reta prece, tāpēc tika lietotas angļu un spāņu monētas. Tālāk pārstāstītā notikuma laikā Beitsam bija atlicis vairs tikai viens Jorkas šiliņš skaidrā naudā. Atstāstīsim šo notikumu viņa paša vārdiem.²

“Kādu dienu, kad es lūdzu, man radās pārliecība, ka jāuzraksta grāmata par sabatu un ka Dievs sagādās līdzekļus. Tad es apsēdos pie sava rakstāmgalda, paņēmu Bībeli un konkordanci un sāku strādāt. Pēc kādas stundas ienāca misis Beitsa un teica: “Džozef, man trūkst miltu cepšanai.”

“Cik daudz tev vajag?” es jautāju.

“Kādas četras mārciņas*,” viņa atbildēja.

Es aizgāju un nopirku miltus, atnesu tos mājās un atkal apsēdos pie sava rakstāmgalda. Drīz misis Beitsa atkal ienāca un iesaucās: “No kurienes ir šie milti?”

“Kas tad nu?” es jautāju. “Vai nepietiek?”

“Es tomēr nesaprotu,” viņa teica. “Vai tiešām tu, kapteini Beits, kas esi kuģojis no Ņūbedfordas uz visām pasaules malām, tagad gāji, lai nopirktu četras mārciņas miltu?”

Līdz tam brīdim misis Beitsa [kura tad vēl neievēroja sabatu] nezināja manu patieso finansiālo stāvokli. Sapratis, ka nu man viņai ir par to jāpasaka, es mierīgi teicu: “Siev, par šo pārtiku es iztērēju pēdējo naudu, kas man bija.”

Misis Beitsa sāka smagi elsot un jautāja: “Ko nu mēs darīsim?”

Es piecēlos kājās, it kā vēl joprojām būtu kapteinis, kas komandē savu kuģi un teicu: “Es taisos rakstīt grāmatu un izplatīt pasaulē sabata patiesību.”

“Bet par ko mēs dzīvosim?”

“Tas Kungs pavērs ceļu.”

“Ak! “Tas Kungs pavērs ceļu! Tas Kungs pavērs ceļu!” Tā tu vienmēr saki.” Un, izplūdusi asarās, viņa atstāja istabu.

Kādu pusstundu es rakstīju, un tad man radās sajūta, ka vajadzētu aiziet uz pastu. Es aizgāju, un tur mani tiešām gaidīja vēstule, tikai tās sūtīšanas tarifs nebija pilnīgi apmaksāts — pietrūka piecu centu. Man par kaunu nācās atzīties savam draugam, pasta priekšniekam misteram Drū, ka man nav pat piecu centu, taču viņš bija laipns un teica: “Ņemiet vien, samaksāsit citreiz.”

“Nē,” es atbildēju, “es neņemšu vēstuli, kamēr pasta tarifs nav samaksāts. Taču man šķiet, ka vēstulē ir nauda. Vai jūs to nevarētu atvērt? Ja tur ir nauda, tad paņemiet no tās pasta tarifa daļu.”

Pasta priekšnieks piekrita un atrada desmit dolāru banknoti. Tā bija no kāda cilvēka, kurš rakstīja, ka Kungs viņam esot radījis tik spēcīgu iespaidu par kapteiņa Beitsa vajadzību pēc naudas, ka viņš to tūlīt man izsūtījis.

Ar vieglu sirdi es devos uz pārtikas veikalu, nopirku mucu miltu par 4 dolāriem, kartupeļus, cukuru un citas nepieciešamas preces. Paskaidrojis, kur pārtika jānogādā, es brīdināju: “Saimniece, iespējams, teiks, ka tās nav viņas mantas, taču nepievērsiet tam uzmanību. Izkraujiet preces uz lieveņa.”

Tad es gāju pie iespiedēja Bendžamina Lindseja, vienojos par savas grāmatas izdošanu, ka par darbu maksāšu, līdzko saņemšu naudu, un ka grāmatas man nepiederēs, kamēr rēķins netiks pilnībā apmaksāts.

Es zināju, ka man neviens nebija parādā, taču es jutu, ka mans pienākums ir uzrakstīt šo grāmatu un ka Dievs pamudinās cilvēkus sūtīt līdzekļus. Es nopirku papīru un spalvas, lai novilcinātu laiku un lai pārtika tiktu nogādāta mājās pirms manas ierašanās. Tad devos mājās, klusi iegāju pa sētas durvīm un atkal apsēdos pie sava darba. Drīz misis Beitsa ienāca manā istabā un satraukti jautāja: “Džozef, paskaties uz lieveni mājas priekšā! No kurienes šīs mantas? Es teicu kučierim, tās nav mūsu, bet viņš tik un tā tās izkrāva.”

“Domāju, ka ar to viss ir kārtībā,” es atteicu.

“Bet no kurienes tās ir?”

“Tas Kungs ir atsūtījis.”

““Tas Kungs atsūtījis. Tas Kungs atsūtījis.” Tu vienmēr tā saki!”

Es iedevu viņai vēstuli, ko biju saņēmis. Viņai atkal bija jāraud, taču tas bija jau pavisam citādāk nekā pirmo reizi. Tad viņa man laipni lūdza piedošanu par savu neticību.

Bet nauda nāca dažkārt pat no cilvēkiem, kurus nekad nebiju saticis. Pēdējā summa, kas mums bija vajadzīga (es tā arī nekad neuzzināju, no kurienes tā tika sūtīta), pienāca tieši tajā dienā, kad tika iespiestas grāmatas.”

Kaut arī Džozefs Beitss tā arī nekad neuzzināja, no kurienes bija nākusi pēdējā summa, Dž. N. Lafboro 1884. gadā to tomēr uzzināja. Izrādījās, ka to bija sagādājis H. S. Gērnijs — dziedošais kalējs, ar kuru kopā Džozefs Beitss bija apmeklējis Kentas salu. Kad Gērnijs toreiz devās šajā ceļojumā, šefs viņu atlaida no darba un dusmās atteicās pat samaksāt aprēķinu, kas viņam pienācās. Taču tieši īstajā brīdī Kungs lika šefam atmaigt.³

Dieva gādība, kad Viņš 1846. un 1847. gadā palīdzēja kapteinim Beitsam izplatīt sabata patiesību, bija apliecinājums pirmajiem sabatu ievērojošajiem adventistiem, kuru ticība bieži tika sāpīgi pārbaudīta, ka Dievs ir ar viņiem.

Deglis bija aizdedzinājis pulveri. Uz visām pusēm pāri ļaudīm uzliesmoja jaunā gaisma par Dieva svēto dienu!

1. Šis ieskats Beitsa dzīvē galvenokārt pamatots uz viņa paša rakstiem, ieskaitot autobiogrāfiju, kuru 1970. gadā pārpublicējusi Dienvidu izdevniecība, arī uz Godfrey T. Anderson, “Outrider of the Apocalypse” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1972); un Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 111.–130. lpp.
2. Pārfrāzēts no Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 251.–254. lpp. Lafboro apgalvo, ka šis starpgadījums esot noticis 1846. gadā, kad Beitss rakstījis savu pirmo grāmatu par sabatu. Savukārt Džeimss Vaits darbā “Life Incidents” stāsta, ka Beitsam 1847. gada rudenī, kad viņš par šo tematu rakstījis grāmatu ar vairāk nekā 100 lappusēm, palicis vairs tikai viens Jorkas šiliņš. Šķiet, minētā grāmata ir “A Vindication of the Sabbath, and the Commandments of God: With a Further History of God''s Peculiar People, from 1847 to 1848” (New Bedford: Press of Benjamin Lindsey, 1848), kura nāca klajā 1848. gada janvārī un kuras sagatavošanai acīmredzot bija vajadzīgi vairāki mēneši. Godfrijs T. Andersons no Lomalindas universitātes nesen atrada vienu šīs grāmatas eksemplāru Bostonas pilsētas bibliotēkā.
3. “Review and Herald”, 1923. g. 28. jūnijs, 9., 10. lpp. Mēs varam teikt, ka Dievs naudu ir turējis “apzīmogotu līdz vilšanās beigām, lai ar tās palīdzību varētu uzsākt trešā eņģeļa vēsts pasludināšanu”. (Sk. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 401. lpp.)', '1', 2, 'history

Trešā eņģeļa vēsts

Kad 1846. gada sākumā Elena Hārmona pirmo reizi satika Džozefu Beitsu, viņa neticēja, ka sabats ir sestdiena. Kapteinis savukārt neticēja Elenas Hārmonas pravietiskajām atklāsmēm.

Beitsā, kas bija vairāk nekā trīsdesmit gadus vecāks par Elenu, viņa saskatīja laipnu patēvu. Tomēr viņu mulsināja tas, ka tik patiess kristietis tik ļoti uzsver ceturto bausli.

“Vai tad viņš nezina,” viņa sprieda,” ka ir vēl deviņi citi?”

Savukārt Beitss uzskatīja Elenu par brīnišķīgu kristiešu jaunieti, taču viņas vīziju dēļ “jutās satraukts un cieta ārkārtīgus pārbaudījumus”, kaut arī neatrada šajās vīzijās nekā tāda, kas būtu pretrunā ar Rakstiem. Viņš domāja, ka to vienīgais cēlonis ir Elenas sliktais veselības stāvoklis.

Beitss pēc publiskajām sapulcēm sāka izjautāt Elenu un viņas māsu. Tā gada novembrī viņa bija redzējusi vīziju par zvaigznēm un planētām. Beitss zināja, ka viņa šajā jomā neorientējas, taču pats, būdams jūrnieks, par to zināja ļoti daudz. Dzirdētais viņu tā iespaidoja, ka viņš beidzot atzina Elenas spējas par patiesu praviešu garu.

Milleriešu adventisti bija stāvējuši varenā, vienotā ticībā, ka Kristus nāks 1844. gada 22. oktobrī un šķīstīs “svētnīcu”, par kuru viņi uzskatīja pasauli un draudzi. Tagad tie bija sadalījušies vairākos atšķirīgos slāņos. Daudzi pilnīgi atstāja visu vēsti un vai nu atgriezās savās iepriekšējās konfesijās, vai vispār aizgāja no kristietības.

Pretēji tam maza, bet enerģiska daļiņa milleriešu sāka ticēt, ka Kristus nākšanas laiku ir sapratuši pareizi. Pēc viņu uzskatiem, Jēzus tiešām bija atnācis 22. oktobrī, taču neredzami un tikai pie saviem patiesajiem ticīgajiem — t. i., pie viņiem pašiem.

Pēc šo ļaužu uzskatiem, Jēzus bija šķīstījis svētnīcu (t. i., viņus) no jebkāda grēka traipa, un tāpēc viņi vairs nekad negrēkos.

Elenai par lielu izbrīnu, Kungs viņu aicināja palīdzēt izvest šos ļaudis no viņu maldiem. Kad Elena redzēja, ka viņu pretenzijas uz svētumu pavadīja muļķība un pat amorāla rīcība, viņai radās liela nepatika pret jebkādu fanātismu. Nākamajos gados viņa bieži brīdināja pret pretenzijām būt brīvam no grēka.

Diezgan liels skaits milleriešu (apmēram 40 000 vai vairāk) turpināja ticēt, ka 2300 dienu beigās Kristus nāks šķīstīt draudzi un pasauli, taču viņi teica, ka ir kļūdījušies, nosakot savu aprēķinu sākuma punktu (457. g. pirms Kristus). Šie adventisti apvienojās 1846. gada aprīlī Olbani, Ņujorkas štatā. Ik pēc desmit gadiem viņi izsludināja jaunus Kristus nākšanas datumus. Viņi vēl joprojām eksistē. To skaits ir ap 30 000, konfesijas nosaukums — adventes kristiešu draudze.

Starp šiem apbēdinātajiem, taču vēl joprojām uzticīgajiem adventistiem bija tādi, kas sasprindzināja savus spēkus — Edsons un Krouzīrs (ar savu gaismu svētnīcas jautājumā), Elena Hārmona (ar savu gaismu svētnīcas jautājumā un ar praviešu garu) un Beitss (ar savu gaismu sabata jautājumā).

Neilgi pirms 1846. gada beigām dažādās vietās Jaunanglijā un Ņujorkas štatā nelielos centros apvienojās tie, kas ticēja sabatam, svētnīcai un praviešu garam. Tādi, protams, bija Fērheivenā un Portgibsonā, kā arī citur, piemēram, Topšemā, Menas štatā, vietējā apgabala inženiera Stokbridža Haulenda vadībā un litogrāfa Otisa Nikolsa vadībā Dorčesterā, Masačūsetsas štatā, dienvidos no Bostonas.

Iespējams, ka pirmie adventisti, kas pieņēma visus šos trīs atklājumus — sabatu, svētnīcu un praviešu garu —, bija Otisa Nikolsa ģimene. Šie taisnie ļaudis 1845. gadā uzņēma Elenu un viņas māsu Sāru. Toreiz viņi visi vēl ievēroja svētdienu, bet sabatu pārņēma no Džozefa Beitsa vairākus mēnešus pirms Elenas. Iespējams, ka viņiem pienākas gods būt pirmajiem, kurus sauca par Septītās dienas adventistiem.¹

Starp citu, Otiss Nikolss 1846. gada aprīlī² uzrakstīja Viljamam Milleram vēstuli, mudinādams pieņemt māsu Elenu par Dieva pravieti un viņas jauno gaismu par svētnīcu kā Dieva patiesību. Sāpīgi to pieminēt, bet Millers jau bija pārāk vecs un noguris, lai to saprastu.

Mēs nespēsim noteikt, kuri ir bijuši pirmie Septītās dienas adventisti. Lai arī kā tas būtu, 1846. gada 30. augustā Portlendā apprecējās Džeimss Vaits un Elena Hārmona. Tā kā adventes ticības dēļ viņi bija izslēgti no savām iepriekšējām draudzēm, savu svinīgo solījumu tie izteica miertiesneša priekšā.

Džeimss bija ļoti veiksmīgs adventistu evaņģēlists. Tas bija viņš, kura sešu nedēļu evaņģelizācijas sērija (tā tika pieminēta šīs grāmatas otrajā nodaļā) beidzās ar 1000 jaunatgrieztām dvēselēm. Laiku pa laikam apmeklēdams Portlendu, viņš sāka pievērst uzmanību ziņojumiem, ka dažādi sludinātāji aicina māsu Elenu liecināt viņu draudzēs. Pēc vilšanās viņš atkal satika Elenu laikā, kad viņai bija atklāsme par Līgavaini. No tās reizes viņi šad tad kopā ceļoja, un tos, protams, pavadīja Sāra Hārmona vai Luīza Fosa, vai pat līdz pusducim citu, kuri centās iedrošināt vīlušos adventistus. Tad, būdami gandrīz pilnīgi bez naudas, viņi apprecējās. Misters un misis Hārmoni, kuri bija pārcēlušies atpakaļ uz Gorhemu, aicināja ciemos, un viņi labprāt atsaucās.

Džeimss un Elena nekavējoties sāka pētīt Džozefa Beitsa jauno grāmatu par sabatu, salīdzināja to ar Bībeli un secināja, ka septītā diena tiešām ir Dieva īstais sabats. Pēc pāris mēnešiem (tieši tad, kad Beitss piekrita Elenas atklāsmēm) viņa ļoti smagi saslima, un daži domāja, ka viņa mirs. Vecāki, māsas un vīrs dedzīgi lūdza, taču nekļuva labāk, kamēr Otiss Nikolss neatsūtīja savu dēlu Henriju no Dorčesteras, lai dalītos viņu raizēs. Kopā ar Henriju viņi no jauna noturēja lūgšanas, un tas tik ļoti aizgrāba jauno Nikolsu, ka viņš piecēlās no lūgšanas, pārgāja pāri istabai un uzlika roku uz Elenas galvas. “Māsa Elena,” viņš teica, “Jēzus Kristus tevi dziedina.” Nākamajā dienā Elena jutās tik vesela, ka kopā ar Džeimsu varēja jāšus veikt trīsdesmit astoņas jūdzes (60,8 km) garu ceļu uz sapulci. Bet vēl pēc neilga laika viņa jutās tik labi, kā gadiem nebija jutusies. Kad 1847. gada 26. augustā Vaitiem piedzima pirmais bērns, to nosauca par Henriju Nikolsu Vaitu šī jaunā cilvēka un laimīgā notikuma atcerei.

Tajā pašā 1846./1847. gada rudenī un ziemā, pēc tikšanās ar Edsonu un Krouzīru Portgibsonā un ar Elenu Topšemā sakarā ar viņas astronomisko atklāsmi, Beitss devās mājās, lai pārstrādātu un paplašinātu savu pirmo grāmatu par sabatu, kuras krājums jau bija gandrīz izsīcis.

Grāmatas “Septītās dienas sabats — pastāvīga zīme” otrajā izdevumā Beitss attīstīja tālāk savu sapratni par trešā eņģeļa vēsti. Viņš arī risināja Hīrāma Edsona domu, ka, iespējams, ir piepildījies Atkl. 11:18,19 uzrakstītais. Beitss ievēroja, ka Prebls, Kuks un citi, to skaitā arī viņš pats, bija sajutuši, ka jāpublicē izskaidrojums par sabata jautājumu. Viņš izvirzīja domu, ka iemesls varētu būt šāds: 1844. gadā, kad “septītais eņģelis bazūnēja, atvērās Dieva templis Debesīs, un tajā bija redzams Viņa Derības šķirsts”. (Derības šķirstā atradās desmit baušļi.)

Par šo pēdējo uzskatu Beitss bija atturīgs. “Es nesaku, ka šis uzskats būtu neapšaubāms,” viņš brīdināja, “bet man šķiet, ka secinājums ir spēcīgs.” ³ Tomēr pavasara sākumā viņa šaubas tika izkliedētas. Elena saņēma divas nozīmīgas atklāsmes.⁴ Viena tika sniegta 1847. gada 6. martā, bet otra — 3. aprīlī. Tās bija ļoti līdzīgas, tāpēc būs pietiekami, ja pārskatīsim tikai otro.

Ņemot vērā tā laika ziņojumus, iedomāsimies toreizējos apstākļus.⁵

Topšemā, Menas štatā, pavasaris bija pilnā sparā. Sniegs kusa, ziedēja krokusi, un sarkankrūtīši zālē medīja kāpurus. Sabatā, 3. aprīlī, Stokbridža Haulenda mājā ticīgie zemojās lūgšanā, meklēdami Dieva gaismu un patiesību. Pēkšņi Elena savā siltajā, patīkamajā balsī izsaucās: “Godība, Godība!” Visiem bija skaidrs, ka viņa atkal saņem atklāsmi.

Pulciņu pārņēma cieņas un bijības sajūta. Uz lūgšanām jau tikpat kā bija atbildēts. Visi zināja, ka tad, kad Elenas redzējums beigsies, viņai būs kāda vērtīga vēsts.

Atrodoties vēl atklāsmes varā, Elena piecēlās un piegāja pie galda, uz kura pirms lūgšanām visi bija nolikuši savas Bībeles un citas grāmatas. Arī pārējie piecēlās un apsēdās krēslos, lai noskatītos un klusībā lūgtu pēc Dieva svētības.

Bez vilcināšanās Elena paņēma Bībeli un turēja sev virs galvas. Kaut arī, tā turot, to nebija iespējams lasīt, viņa pievērsās kādam Bībeles apsolījumam. Tad viņa piegāja klāt kādam, kam bija vajadzīgs tieši šīs rakstvietas iedrošinājums, skatīdamās uz debesīm, citēja to un maigi piespieda Bībeli pie viņa krūtīm. Kad šis cilvēks paņēma Bībeli, lai pats izlasītu šo rakstvietu, Elena paļāvīgi atgriezās pie galda, paņēma citu Bībeli un to pašu atkārtoja ar citu cilvēku. Tā viņa darīja vairākas reizes, tad apsēdās, bet redzējums turpinājās.

Pēc kāda laika viņa dziļi ieelpoja, un tas bija viņas pirmais elpas vilciens kopš vīzijas sākuma.

Katrs alka uzzināt, ko viņa teiks. Elenas skatiens klīda visapkārt pa istabu, kamēr pēc Debesu godības viņas acis pierada pie zemes krēslas.

“Vai tu mums vari pastāstīt, ko Kungs tev ir rādījis?” Džeimss mierīgi pajautāja.

“Jā, jā, es varu,” Elena atbildēja.

“Es redzēju eņģeli, kas strauji lidoja man pretī. Viņš ātri mani paņēma no zemes un aiznesa uz Svēto Pilsētu. Pilsētā es redzēju templi, kurā arī iegāju. Tad es nokļuvu svētajā vietā.

Jēzus pacēla priekškaru, un es iegāju vissvētākajā vietā. Tur es redzēju šķirstu, kas bija pārklāts ar vistīrāko zeltu. Jēzus stāvēja pie tā. Iekšā bija akmens galdiņi, kas bija salikti kopā kā grāmata. Jēzus to atvēra, un es redzēju desmit baušļus. Uz viena no galdiņiem bija uzrakstīti četri baušļi, bet uz otra — seši, taču ceturtais — sabata bauslis spīdēja visspožāk. Svētais sabats izskatījās godības pilns. Ap to bija godības oreols.”

To izdzirdot, ļaudis pārsteigumā paskatījās cits uz citu, un Elena pamanīja viņu reakciju. “Es arī biju pārsteigta,” viņa piekrita. “Man nenāca ne prātā, ka sabats Dieva skatījumā būtu kaut kas tik ļoti svarīgs.”

Pēc neliela pārtraukuma viņa turpināja: “Es redzēju, ka svētais sabats ir un būs kā šķirošs mūris starp patieso Dieva Israēlu un neticīgajiem un ka sabats ir lielais jautājums, kas savieno Dievam dārgo un Viņu gaidošo svēto sirdis.”

Atkal istabā krustojās pārsteiguma pilni skatieni.

Elena brīdi padomāja, cenzdamās atrast vislabākos vārdus, lai izteiktu to, ko bija redzējusi un gribēja pastāstīt. “Es redzēju, ka Dievam ir bērni, kas nezina un neievēro sabatu. Viņi nav atteikušies no gaismas, kas par to tiek sniegta. Un bēdu laika sākumā, turpinot vēl pilnīgāk pasludināt sabatu, mēs bijām pildīti ar Svēto Garu. Tas sakaitināja baznīcas un vārda adventistus, jo tie nevarēja atspēkot sabata patiesību. Šajā laikā visi Dieva izredzētie skaidri redzēja, ka mums ir taisnība, tie atdalījās [no pārējiem] un izcieta vajāšanas kopā ar mums.”

Pēc dažiem gadiem, kad Elena labāk saprata šo atklāsmi, viņa piebilda, ka šajā gadījumā viņai rādīts, ka “trešais eņģelis, kas sludināja Dieva baušļus un Jēzus ticību, attēlo ļaudis, kas pieņem šo vēsti un liek atskanēt pasaulē brīdinājuma balsij, aicinot turēt Dieva baušļus un Viņa likumu kā savu acuraugu, un, atbildot uz šo brīdinājumu, daudzi pieņems Kunga sabatu” ⁶

Taču atklāsmes brīdī saprasto Elena nekavējoties uzrakstīja, un dažu dienu laikā Džozefs Beitss izdeva tūkstoš eksemplāros vienā pusē apdrukātu lapiņu. Džeimss Vaits ziedoja 7,50 dolārus Beitsa izdevumu segšanai. Drīz Vaits šo atklāsmi kopā ar citām tēmām vēlreiz publicēja traktātā “A Word to the Little Flock” (“Vēsts mazajam pulciņam”). Vēlāk (1851. gadā) šīs atklāsmes viņš publicēja brošūrā “A Sketch of the Christian Experience and Views of Ellen G. White.” (“Īss Elenas Vaitas kristīgās pieredzes un uzskatu apraksts. “) Šodien tas viss ir pieejams krājumā “Early Writings” (Agrīnie raksti).

Kad ticīgie izlasīja 3. aprīļa atklāsmi, daži bija neizpratnē. Viņi domāja, ka tad, kad būs sācies bēdu laiks, katra cilvēka pārbaude būs beigusies, un viņa lieta izlemta. “Kāda tad vairs būs jēga sludināt sabatu?” viņi jautāja. To Elena Vaita paskaidroja savā nākamajā grāmatā⁷ (tā arī ietverta grāmatā “Early Writings”):

“Šeit pieminētais “bēdu laika sākums” neattiecas uz laiku, kad sāksies pēdējās mocības, bet gan uz neilgu laiku pirms to sākuma, kad Kristus vēl būs svētnīcā. Tajā laikā, pestīšanas darbam beidzoties, pār zemi nāks bēdas, un tautas iedegsies dusmās, taču tās tiks kontrolētas, lai tiktu padarīts trešā eņģeļa darbs. Tas būs laiks, kad nāks “vēlais lietus” jeb tā Kunga klātbūtnes atsvaidzinājums, kas dos spēku trešā eņģeļa skaļajai balsij un sagatavos svētos, lai tie varētu pastāvēt septiņu pēdējo mocību laikā.” ⁸

Pirmos sabatu ievērojošos adventistus valdzināja paredzējums, ka tiem “vēl pilnīgāk jāpasludina sabats”.

Pilnīgāk nekā kam? Par ko pilnīgāk? Kādā ziņā pilnīgāk? Šo jautājumu svarīgumu nav iespējams pārspīlēt.

Uz tiem 1847. gadā bija pieejama vismaz šāda atbilde: sabatam jāpievērš daudz lielāka uzmanība, tam ir jāienāk dziļāk personiskajā dzīvē nekā tas savā laikā bija tiem, no kuriem Septītās dienas adventisti pārņēma sabatu — sabata anabaptistiem un Septītās dienas baptistiem.

Kā atceraties, Septītās dienas baptisti un sabata anabaptisti uzskatīja, ka sabats ir jāievēro šādu iemeslu dēļ:

1) tas ir morāles likumu daļa;
2) to apstiprinājuši Jēzus un apustuļi;
3) atkritusī baznīca to ir izmainījusi, tā piepildīdama pravietojumu.

Vai te bija kas nepareizs? Nē. Tas viss ir bībelisks un augstu novērtē pagātnē notikušo pravietojumu piepildījumu.

Taču sabata patiesība nozīmē daudz vairāk. Šodien atšķirība starp Septītās dienas adventistiem un citiem sabata ievērotājiem nav kaut kas neskaidrs. Tajā ietilpst vitāli svarīgas atšķirības dzīvesveidā un domāšanā, daudz plašāka izpratne par to, kādēļ mēs eksistējam, kas no mums tiek gaidīts un kam mums vajadzētu būt.

Šajā atšķirībā ietilpst tādi Bībeles termini kā “Dieva zīmogs”, “triju eņģeļu vēstis”, “zvēra zīme”, “svētnīca” un “tiesa”. Septītās dienas adventisti pamatā ir pieņēmuši visu, ko māca Septītās dienas baptisti, taču, pētot Bībeli, tam pievienojuši ļoti svarīgas praktiskas atziņas par pēdējo dienu pravietojumu.

Kad saujiņa adventisma pionieru pētīja Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas triju eņģeļu vēstis, tie atrada nopietnus pierādījumus, ka viņiem pašiem ir noteikta loma noteiktā laikā, ko bija iepriekš paredzējuši Raksti. Tāpat kā millerieši 19. gs. 40. gadu sākumā, viņi piedalījās pirmā eņģeļa vēsts izplatīšanā par tiesas stundu un mūžīgo Evaņģēliju. (Atkl. 14:6,7) 1843. un 1844. gadā viņi sekmēja otrās eņģeļa vēsts izplatīšanos — Bābele ir kritusi un tāpēc Dieva ļaudīm jāiziet no tām draudzēm, kas attēlotas ar “Bābeli”. (Atkl. 14:8; 18:1–4) 1846. gadā viņi pamanīja, ka trešais eņģelis sludina vēsti, kuras centrā ir Kristus — tā bija vēsts par sabata ievērošanu — tā pati vēsts, kas šajā laikā bija piesaistījusi viņu uzmanību. (Atkl. 14:9–12)

Pārsteigti viņi saprata, ka ir iesaistīti trešā eņģeļa vēsts pasludināšanā, tāpat kā jau bija piedalījušies pirmā un otrā eņģeļa vēsts pasludināšanā.

Viņu Bībeles pētījumos rasto atklājumu atbalstīja Elenas Vaitas atklāsmes 1847. gada 6. martā un 3. aprīlī. Šīs atklāsmes atjaunoja viņiem noliktā un pravietotā laika izjūtu, norādīdamas, ka kopš 1844. gada 22. oktobra Jēzus stāv pie Derības šķirsta, atklādams baušļus un godības oreolu ap sabatu. 1849. gadā kāda cita atklāsme sniedza informāciju, ka “laiks, ar kuru sākot, baušļiem jāatspīd visā savā krāšņumā un jāparādās to nozīmei (..), iestājas ar brīdi, kad tiek atvērta ieeja vissvētākajā vietā [t. i., 1844. gada 22. oktobrī] (..), kur Viņš [Jēzus] tagad stāv pie šķirsta”.⁹ Citā atklāsmē Elena redzēja eņģeli, kas citēja Atkl. 14. nod. trešā eņģeļa vēsti, norādīdams augšup uz Debesu svētnīcu.¹⁰

Šis bija milzīgs solis uz priekšu, kas apsteidza Septītās dienas baptistus. Tas adventistiem radīja jaunu nolemtības sajūtu, apziņu, ka viņi ir aicināti piepildīt vēl vienu pravietojumu, kuram ir pienācis laiks.

Jēzus nepaliks vissvētākajā vietā mūžīgi. Kā mēs to jau devītajā nodaļā redzējām, 1845. gada oktobrī Elena redzēja brīdi, kad Jēzus atstās šo vietu un uzkāps uz padebeša, kas Viņu aiznesīs uz zemi; tā būs Dieva tiesas nākšana pār grēciniekiem. Arī Atklāsmes grāmatas 15. un 16. nodaļa paredz šo laiku un norāda, ka Dieva tiesa nāks kā mocības.

Trešā eņģeļa vēsts stāsta ne tikai par sabata ievērošanu, bet arī paskaidro, kas ir tie ļaudis, kam būs jācieš šinīs pēdējās mocībās. Tie ir tie, kas neparāda uzticību un neievēro Dieva baušļus, līdz ar to savā sirdī pieņemdami “zvēra zīmi”.

Pirmajiem Septītās dienas adventistiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka Atklāsmes grāmata runā par divām pretējām zīmēm, ko cilvēki savā sirdī pieņems pirms pārbaudes beigām — “zvēra zīmi” un “Dieva zīmogu”. Tā kā zvēra zīme tiek piešķirta tiem, kas neievēro Dieva baušļus, tad Dieva zīmogs pieder tiem, kas ievēro pilnīgi visus baušļus (arī sabata bausli) — tā to saprata agrīnie adventisti.

Viņi atklāja, ka Dieva zīmogs ir sabats, ja to pareizi ievēro ticībā uz Jēzu. Šīs viņu interpretācijas pamatā bija plaši Bībeles pētījumi un viena vai vairākas Elenai Vaitai dotās atklāsmes.¹¹

Iedziļinoties Atklāsmes grāmatas 7. nodaļā rakstītajā, viņi pamanīja vēl kādu īpašu eņģeli, kuram pēdējās dienās bija vara izdarīt šo Dieva ļaužu “apzīmogošanu” ar sabatu. Viņi pamanīja arī, ka septiņas pēdējās mocības netiks izlietas, kamēr katrs patiess Kristus sekotājs netiks apzīmogots.

Kad pionieri pārdomāja šīs un vēl citas lietas, viņiem radās neatlaidīgas mērķtiecības pamudinājums. Viņi apzinājās, ka sabats ir svarīgs, jo laiks ir īss, un Jēzus nāks drīz.

Darīdams savu noslēdzošo darbu Debesīs, Kristus liek pievērst uzmanību sabatam. Šajās pēdējās dienās Viņš izdeldē grēkus, bet sabata neievērošana, bez šaubām, ir grēks.

Kad debesīs savilksies pēdējā bēdu laika tumšie mākoņi un draudošā vētra grasīsies izgāzt dusmas, lielā cīņa starp Kristu un sātanu uz zemes sasniegs savu kulmināciju. It visur gan labie eņģeļi, gan ļaunie dēmoni centīsies pievērst cilvēka uzticību vai nu Dievam, vai zvēram. Šo norišu laikā cilvēku raksturi neizbēgami tiks pārvērsti vai nu pēc Dieva, vai ļaunā līdzības. Neviens no tā nevarēs izbēgt. Visi būs spiesti izšķirties. Tikai tie, kas izvēlēsies Dieva patiesību, būs brīvi no mocībām un varēs priecāties par Kristus otro atnākšanu.

Šajā cīņā iesaistīt visus spēkus, bagātības un talantus tiek aicināts katrs sabata ievērotājs, kurš izprot laiku: “Lai vēsts lido, jo laiks ir īss!”¹²

Cik ļoti šī attieksme atšķiras no attieksmes, kura radās Vašingtonā, Ņūhempšīras štatā, pēc misis Ouksas atnestās vēsts! Kad šī labā Septītās dienas baptiste atklāja savu vēsti, adventisti atbildēja, ka Jēzus nākšot drīz un tāpēc neesot vairs ne laika, ne vajadzības apspriest sabatu.

Taču, kad Beitss, Gērnijs, Edsons, Džeimss un Elena Vaiti, Deivids Arnolds, Stokbridžs Haulends un citi sabatu ievērojošie adventisti iedziļinājās pētījumos, viņi uzzināja, ka tieši tāpēc, ka Kristus nāks drīz un ka laiks ir īss, ir jāpieņem un plaši jāsludina sabats — šis lielais pārbaudījums patiesai uzticībai Jēzum.

Un šī ir vismaz daļa no tā, kas tika domāts ar “sabata pasludināšanu vēl pilnīgāk”. Tā ir trešā eņģeļa vēsts būtība.

Bet Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā trešais eņģelis savu vēsti sludina “stiprā balsī”. Lai šī pravietojuma daļa varētu tikt piepildīta un lai vēsts aplidotu tos, kas to nepazīst, ticīgie sāka izjust pienākumu laist klajā periodisku izdevumu.

1. Saskaņā ar dažādajām tradīcijām par “pirmo septītās dienas adventistu” mēdz uzskatīt gan Reičelu Ouksu (Rachel Oakes) un Frederiku Vīleru, gan Viljamu Fārnsvortu (William Farnsworth). Tad, kad viņi pieņēma sabatu, neviens no viņiem neko nezināja par “mūsu ticības pamatu” — jauno gaismu svētnīcas jautājumā. Tā kā viņi nepazina Elenas Hārmonas Vaitas praviešu gara mūsdienu traktējumu, nezin vai viņus var pieskaitīt tiem, kas “ievēro Dieva baušļus un kam ir Jēzus liecība” šī jēdziena īpašajā mūsdienu nozīmē. Otiss Nikolss ievēroja visas trīs doktrīnas (sabatu, svētnīcu un praviešu garu) dažus gadus pirms Vīlera, Fārnsvorta un misis Ouksas; arī agrāk nekā Beitss, Edsons un Vaiti. Vēl viens no pirmajiem ticīgajiem (varbūt pat pirms Nikolsa) bija H. S. Gērnijs (H. S. Gurney).
2. Otiss Nikolss Viljamam Milleram 1846. gada 20. aprīlī. Rakstīts uz 1846. g. 6. aprīlī izdotas Elenas Hārmonas atklāsmju popularizēšanas lapas otras puses.
3. Joseph Bates, “The Seventh Day Sabbath, A Perpetual Sign”, 2. revidētais un paplašinātais izdevums (New Bedford: Press of Benjamin Lindsey, 1847), iv lpp.
4. Atklāsme par sabatu un svētnīcu, kuras apraksts sākas grāmatas “Life Sketches” 100. lpp., ir 3. aprīļa atklāsme, tā pati, kas aprakstīta grāmatā “Early Writings”, 32.–35.lpp. Tā ir arī tā pati, kuru Džozefs Beitss izdeva popularizēšanas lapā “A Vision” (1. sēj., 1. nr.; 1847. g. 7. aprīlī). Šīs pašas lapas “piezīmēs” (“Remarks”) Beitss runā par “līdzvērtīgu atklāsmi”, ko Elena Vaita saņēmusi 1847. g. 6. martā. Iespējams, ka šī ir atklāsme, kas aprakstīta “Life Sketches” 95., 96. lpp. Rūpīgi attiecīgo divu aprakstu pētījumi apstiprina šādu secinājumu.
5. Pārfrāzēts no Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 244., 245. lpp.
6. Domas, kas šeit sniegtas kā Elenas Vaitas uzskati, ir brīvi pārfrāzētas no “Early Writings” 32., 33., 85., 86. lpp.; “Life Sketches” 95., 96., 100.–103. lpp. un “Spiritual Gifts” 2. sēj. 82., 83. lpp. Šeit summējas gan 6. marta, gan 3. aprīļa atklāsmju detaļas.
7. Nosaukums ir: “Supplement to the Christian Experience and Views of Ellen G. White” (1854. g.).
8. Ellen G. White, “Early Writings”, 85., 86. lpp.
9. Turpat, 42. lpp.
10. Turpat, 254. lpp.
11. It īpaši sk. turpat, 36.–38. lpp.; arī “SDA Encyclopedia” šķirkli “Seal of God”.
12. “Present Truth”, 4. nr., (1849. g. septembris), 28. lpp.', '1', 2, 'history

Vecais labais “Review”

Periodiskais izdevums, kuru Džeimss Vaits sāka izdot 1850. gada novembrī, jau vairāk nekā gadsimtu veterānu starpā ir pazīstams kā “vecais labais “Review”“ (“Pārskats”). Tā īstais nosaukums (kuru 1978. gadā pārdēvēja par “Adventist Review” — “Adventistu Pārskats”) pastāvēšanas laika lielāko daļu ir bijis “The Advent Review and Sabbath Herald” (“Adventes Pārskats un Sabata Vēstnesis”).¹

“Adventes Pārskats”? Ja “advente” ir Kristus otrā atnākšana, kā tad periodisks izdevums to var apskatīt pirms šī notikuma?

1850. gadā to izskaidroja tā, ka advente, kuru aplūkoja “Review”, bija lielā otrās adventes atmoda. Pēc 1844. gada pavasara vilšanās Džosija Ličs izdeva darbu “The Advent Shield” (“Adventes vairogs”), kurā noskaidroja Dieva vadību un pravietojumu piepildīšanos tā laika adventes kustībā. 1847. gada vasarā Džozefs Beitss uzrakstīja “Second Advent Way Marks and High Heaps” (“Otrās adventes ceļrāži un augstienes”), kas bija šīs pašas tēmas vēstures koriģējums.

Elena savā pirmajā atklāsmē bija redzējusi, ka pusnakts sauciena spožajai gaismai jāspīd visa ceļa garumā līdz pat Svētajai Pilsētai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik daudz vēsturisku stāstu par agrīno adventismu, no kuriem vienu jūs patlaban lasāt. Šis ir arī viens no “Advent Review and Sabbath Herald” izdošanas iemesliem.

Jaunajam laikrakstam bija jāsniedz izšķirošā vēsts par Jēzus kalpošanu vissvētākajā vietā, kuras mērķis ir atšķirt cilvēkus no grēka un aicināt tos pie Kristus.

No sākotnējiem sabata un svētnīcas atklājumiem līdz “Review and Herald” svinīgajai atklāšanai aizritēja divarpus radoši un nozīmīgi gadi, kurus iezīmēja vairāk nekā divdesmit² nedēļas nogales konferences (tās bija turpinājums sākotnējām 1846. gada nedēļas nogales sapulcēm). Par šo sapulču telpām izvēlējās mājas dažādu apvidu centros, kur dzīvoja sabata ievērotāji. Tās tika noturētas virtuvēs, viesistabās, kādā ratu novietnē, arī kādā “lielā nepabeigtā istabā” un dažos iztīrītos šķūņos.

1848. gada aprīlī noturētā konference bija sevišķi nozīmīga. Pieradis, ka apmeklētāju ir ap duci (tā tas bija pat Topšemā), Džeimss Vaits bija aizkustināts, kad Alberta Beldena mājā Rokihilā, Konektikutas štatā, ieradās ap piecdesmit cilvēku. Dažus gadus vēlāk viņš šo konferenci novērtēja kā “pirmo vispārējo sanāksmi (angļu val. “general conference”), kuru noturēja Septītās dienas adventisti. Skaita un ietekmes ziņā tā iezīmēja jaunu ēru [adventes] kustībā.” ³

Konferences mēdza noturēt no piektdienas līdz svētdienai vai no ceturtdienas pēcpusdienas līdz pirmdienas rītam. Reiz kāda sapulce tika noturēta svētdien un pirmdien. Džeimss Vaits, pats kā dzīvs “Adventes Pārskats”, liecināja, ka milleriešu kustības sludinātie patiesie notikumi sasniedz savu kulmināciju, Kristum ieejot vissvētākajā vietā. Džozefs Beitss, dzīvais “Sabata Vēstnesis”, sludināja sabatu saistībā ar liecības šķirstu un vajadzību paklausīt ceturtajam bauslim.

Cilvēki, kas apmeklēja šīs sapulces, bija pārdzīvojuši 1844. gada sagatavošanos un vilšanos. Tagad, kad daži gadi tos šķīra no sākotnējās sajūsmas un tai sekojošajām ciešanām, viņi cits citam jautāja, vai tā maz ir patiesība? Vai 2300 dienas tiešām beidzas 1844. gadā? Vai Jēzus tiešām ir iegājis Debesu svētnīcā? Vai mēs pareizi darījām, kad sludinājām pirmo un otro vēsti? Vai tagad mūsu pienākums ir dzīvot pilnā saskaņā ar desmit baušļiem?

Viņi bija ziedojuši sevi nepopulāras teoloģijas veicināšanai. Viņi nebija raduši izpatikt brīvās filozofijas kaprīzēm. Viņu kritēriji bija tie paši, kas Luteram Vormsas sapulcē — Raksti, veselais saprāts un sirdsapziņa. Kad viņi atrada, ka Bībele skaidri apstiprina septītās dienas sabatu, vairums veltīja tam savu dzīvi.

“Daudzi cilvēki,” Elena Vaita rakstīja 1904. gadā,⁴ “neapzinās, cik stingri pamati ir likti mūsu ticībai. Mans vīrs, tāpat arī sludinātājs Džozefs Beitss, Pīrss, sludinātājs [Hīrāms] Edsons un citi dedzīgie, cēlie un patiesie atradās starp tiem, kas (..) patiesību meklēja kā apslēptu mantu. Esmu satikusies ar viņiem, un mēs kopīgi esam aizrautīgi pētījuši Rakstus un lūguši. Bieži mēs esam palikuši nomodā līdz vēlai naktij, bet dažkārt pat visa nakts ir pagājusi, lūdzot pēc gaismas un pētot Dieva Vārdu. Atkal un atkal šie brāļi nāca kopā pētīt Bībeli, lai to saprastu un sagatavotos veiksmīgi mācīt citiem.”

Pašas Elenas Vaitas loma ir ierobežota, taču nozīmīga. “Kad viņi savos Bībeles pētījumos nonāca tik tālu, ka jau teica: “Nu mēs vairs neko nespējam darīt”, tad tā Kunga Gars nāca pār mani,” viņa stāsta, “aizrāva mani atklāsmē, un mūsu pētītajam tika dots pilnīgi saprotams izskaidrojums kopā ar pamācību, kā veiksmīgāk strādāt un mācīt citiem.”

Piedāvātos norādījumus brāļi nekavējoties pārbaudīja ar savu Bībeļu un konkordanču palīdzību un satraukti pārliecinājās, ka tie tiešām izskaidro studētās tēmas.⁵ Šī Elenas Vaitas līdzdarbība bija sevišķi iespaidīga. Viņa stāsta: “Brāļi zināja, ka bez atklāsmes es nevarēju saprast šīs lietas.” Protams, lielos vilcienos viss bija pietiekami skaidrs, taču bieži vien viņa nevarēja saprast kādu rakstvietu vai nespēja tikt līdzi brāļu aizrautīgajiem spriedumiem, ar kuriem viņi aizstāvēja savus viedokļus.

“Šādā stāvoklī,” viņa saka, “es atrados, kamēr saskaņā ar Dieva Vārdu mums kļuva skaidri visi mūsu ticības svarīgākie punkti.” Dievs acīmredzot to darīja ar nolūku, lai brāļi saprastu, ka patiesībai, pie kuras Viņš aicināja turēties un to pasludināt, pamats bija pašā Bībelē un nevis (kā dažiem varētu būt kārdinājums teikt) vienkārši jaunas sievietes sapņos.

1848. gadā tika noturēta kāda sapulce Deivida Arnolda mājā, kas atradās netālu no Volnijas Ņujorkas štatā. Elena Vaita stāsta,⁶ ka tur “bija sapulcējušies apmēram trīsdesmit pieci cilvēki — tie visi bija draugi, kas šajā novadā varēja sanākt kopā. Taču no visa šī skaita labi ja divi bija vienisprātis. Daži pieļāva nopietnas kļūdas, un katrs neatlaidīgi centās uztiept savu viedokli, paziņodams, ka tas saskan ar Rakstiem.”

Kad sākās Kunga piemiņas mielasts, kāds no brāļiem piecēlās un paziņoja, ka, pēc viņa pārliecības, tas esot jānotur tikai reizi gadā — laikā, kad Jēzus pats to darījis. Kāds cits savukārt teica, ka tūkstoš gadu laikmets ir jau pagājis.

“Šīs savādās uzskatu nesaskaņas man uzvēla lielu smagumu,” Elena Vaita rakstīja pēc vairākiem gadiem. “Es redzēju, ka daudzas kļūdas tiek pasniegtas kā patiesība. Man šķita, ka Dievam tiek atņemts gods. Manu garu pārņēma lielas bēdas, un zem šīs nastas es zaudēju samaņu. Daži izbijās, domādami, ka es mirstu. Brāļi Beitss, Čemberlens, Gērnijs, Edsons un mans vīrs lūdza par mani. Kungs sadzirdēja savu kalpu lūgšanas, un es atguvu samaņu.

Tad pār mani nolaidās Debesu gaisma, un es drīz vien biju projām no zemes lietām.”

Šajā atklāsmē viņai tika parādīts, kas ir nepareizi šajos maldos un kādai vajadzētu būt pareizajai nostājai. Viņai tika “pavēlēts likt tiem labot savas kļūdas un vienoties” ap lielajām svētnīcas un sabata patiesībām. Iznākumā sapulce “beidzās ar triumfu. Patiesība uzvarēja”, un kustība guva dažus jaunus locekļus.

Šo sapulču vadīšana prasīja uzupurēšanos. Elena tam ziedoja pašu dārgāko. Būdama pārliecināta, ka Dievs aicina, viņa ar asarām acīs atstāja savu mazo dēlu Henriju pie viena no saviem labākajiem draugiem — Stokbridža Haulenda. Vairākus gadus, līdzīgi Samuēla mātei Annai, viņa to laiku pa laikam apciemoja, atvezdama dāvanas.

Lai iegūtu naudu Deivida Arnolda mājā noturētās sapulces apmeklēšanai, Džeimss Vaits četrdesmit dolārus nopelnīja, ar izkapti pļaujot sienu (samaksa bija astoņdesmit septiņi ar pusi centa par akru).

Pēc sapulces Edsona šķūnī Portgibsonā brālis Beitss kopā ar Vaitiem devās mājup pa Eri kanālu. Turēdams rokā vērtīgu dolāru banknoti kā braukšanas maksu, viņš mēģināja iekāpt laivā. Taču laiva neapstājās, un Beitss zaudēja līdzsvaru. Mūsu bijušais kapteinis bezbailīgi sāka peldēt, “vienā rokā turēdams kabatas portfeli, bet otrā — dolāru naudaszīmi. Tad nokrita cepure, un, cenzdamies to paglābt, viņš pazaudēja naudaszīmi, toties stingri turēja savu kabatas portfeli.” Neilgi pēc tam viņš kopā ar Vaitiem pārsteidza ar savu apmeklējumu kādu jaunu sabatu ievērojošu pāri — brāli un māsu Harisus, cerēdams tur izžāvēt savas drēbes.

1848. gada pēdējā sanāksme tika noturēta 18. un 19. novembrī Otisa Nikolsa mājā Dorčesterā. Zināmu iemeslu dēļ tā bija visnozīmīgākā šajā laikā. Tā kā ticīgie nonāca arvien ciešākā vienotībā lielajās patiesībās, kuras pētīja, tad pamazām radās vajadzība pēc kāda, kas to visu publicētu. Varbūt sludinātājs Beitss varētu izdot vēl vienu grāmatu?

Dorčesterā viņi daudz lūdza pēc vadības vēsts publicēšanā. Svētdien misis Vaitai bija atklāsme, kuras laikā viņa balsī runāja par sabatu un Dieva zīmogu (Atkl. 7), kas austrumos paceļas kā saule, kļūdama siltāka un spožāka, līdz svētie kļūst nemirstīgi. Pēc atklāsmes viņa lika brālim Beitsam publicēt, ko bija pateikusi.⁷ Pagriezdamās pret savu vīru, viņa turpināja: “Man ir vēsts tev. Tev jāsāk izdot nelielu avīzi un jāsūta tā tautā.” ⁸

Neliela avīze. Grāmatas, bez šaubām, ir labas, taču tās bieži tiek pamestas. Periodiskie izdevumi ir noturīgāki.

Misis Vaita šo ieteikumu par avīzi paskaidroja tālāk: “Lai tā no sākuma ir neliela; taču kad ļaudis to lasīs, viņi tev sūtīs līdzekļus iespiešanai, un tas veiksies jau no sākuma.”

Pēc neilga brīža viņa turpināja: “Man tika rādīts, ka šis mazais sākums kļūs kā gaismas straumes, kas apņems pilnīgi visu pasauli.” Šiem nabadzīgajiem pionieriem tas bija iespaidīgs pravietojums!

Tam sekoja pārbaudījumu laiks. Daudzi ļaudis, kas vēlējās, lai avīze tiktu izdota, gribēja, lai par to maksā kāds cits. Sludinātājam Vaitam nebija naudas, lai par saviem līdzekļiem segtu izdevumus. Tā kā viņš bija pilnīgi nodevies kalpošanai, viņa ienākumi bija atkarīgi no gadījuma darbiem evaņģelizācijas ceļojumu starplaikā un no nelieliem ziedojumiem. Kad viņš meklēja atbalstu ieteiktajai avīzei, atsauksmes uz to bija pārsteidzoši negatīvas.

1849. gada janvārī Džozefs Beitss šo robu aizpildīja ar jaunu grāmatu “A Seal of the Living God; A Hundred Fourty–Four Thousand of the Servants of God Being Sealed, in 1849” (“Dzīvā Dieva zīmogs; simtčetrdesmit četri tūkstoši Dieva kalpu, kas apzīmogoti 1849. gadā”). Pārņēmis dažus uzskatus no Elenas Vaitas “pasauli aptverošajām gaismas straumēm”, viņš paļāvīgi prognozēja sabata pasludināšanu Francijā, Lielbritānijā, Krievijā un zemēs austrumos no Eifratas.

Gadu vēlāk, 1850. gadā, arī Džeimss Vaits izdeva grāmatu — tā bija 48 lappušu bieza dziesmu grāmata ar nosaukumu “Hymns for God’s Peculiar People, That Keep the Commandments of God, and the Faith of Jesus” (“Dziesmas Dieva ļaudīm, kuri ievēro Dieva baušļus un Jēzus ticību”).⁹ Arī tā izplatīja vēsti par Dieva zīmogu, šo “skaidro vēsti, kas paceļas no austrumiem” un lūdz:

Ak, Dievs, ak, dzīvais Dievs,
Savu zīmi uzliec mums
Un no iznīcības rīkstes,
Ak, pasargi, ka nemirstam.

Dziesma ar nosaukumu “Second Advent History” (“Otrās adventes vēsture”) pārdzīvo pirmā un otrā eņģeļa vēstis un noslēdzas ar vārdiem: “Taču trešā nopietnā vēsts pasludina galīgo likteni.” Kāda cita apdziedāja Elenas Vaitas sākotnējās atklāsmes. To bija uzrakstījis V. H. Haids, kas tika dziedināts, kad Elena savas pravietes kalpošanas pirmajos mēnešos lūdza par viņu:

Mēs dzirdējuši esam par mirdzošo un svēto zemi;
Mēs dzirdējuši esam, un mūsu sirdis priecājas.

Sava mūža nogalē Elena Vaita bieži dungoja šo dziesmu.¹⁰

Dažāda veida grāmatas ir labas, bet Dievs bija teicis, ka vajadzīgs periodisks izdevums!

1848. gadā Vaits bija pļāvis sienu par astoņdesmit septiņiem ar pusi centiem akrā, lai nopelnītu naudu un varētu apmeklēt sapulci. 1849. gada jūlijā, pēc vairāku mēnešu neveiksmīgām lūgšanām par savu avīzi, viņš nolēma vēlreiz šādi nopelnīt naudu.

“Es eju meklēt lauku, kuru varētu pļaut,” viņš paziņoja sievai.

Kad šajā vasaras rītā viņš devās prom no mājas, Elenu nomāca milzīga nasta, un viņa zaudēja samaņu. Tika raidīta lūgšana, un drīz viņa atguvās. Tad nāca atklāsme.

“Par ko tā bija?” Džeimss pēc tam jautāja.

“Par tevi.”

“Ko tu redzēji?”

“Kungs man rādīja, ka Viņš bija tevi svētījis, kad tu pagājušajā gadā gāji pļaut. Taču, ja tu to pašu mēģināsi darīt tagad, Viņš liks tev saslimt. Tavs darbs ir rakstīt, rakstīt, rakstīt un iet ticībā.”

Tas savu panāca. Džeimss sameklēja spalvu, papīru un ar savas Bībeles un konkordances palīdzību nekavējoties ķērās pie rakstu gatavošanas. Pārskatot rakstvietas, bieži gadījās, ka tās bija grūti saprotamas. Tad viņš kopā ar Elenu zemojās Dieva priekšā un lūdza izskaidrojumu, bet pēc tam atkal turpināja rakstīt.

Tobrīd viņi uz laiku bija apmetušies Alberta Beldena jaunajā mājā Konektikutas štatā, netālu no Rokihilas. Šīs mājas otrajā stāvā, kādā lielā, nepabeigtā istabā tika noturēta 1848. gada pirmā konference. Džeimsam un Elenai Vaitiem pēc trīs gadu laulības dzīves vēl joprojām nebija mēbeļu. Viss, kas viņiem piederēja, viegli bija ieliekams trīs pēdas (apm. 1m) garā lādē.

Katrs liekais penijs tika izlietots adventes kustības vajadzībām. Klarisa Bonfoja no tuvējās Midltaunas piedāvājās pārcelties ar visu iedzīvi pie viņiem. Tā bija jauka rakstura sieviete, kuras māte bija jau mirusi. Abi Vaiti nopriecājās. Ratos atveda viņas mēbeles, mājas otrajā stāvā tika izveidotas starpsienas, un tur varēja sākt saimniekot.

Tā bija brīnišķīga apvienošanās — Bonfojas jaunkundze kopā ar Vaitiem un viņi visi kopā ar Beldeniem. Vienprātība ticībā draugu starpā izveido tuvākas attiecības nekā tās ir radiniekiem. Draudzība turpinājās, un Elenas māsa Sāra apprecēja Beldenu dēlu Stīvenu, kļūdama par māti komponistam Frenkam E. Beldenam.¹¹

Tajā pašā mēnesī, kad dzima jaunā avīze (1849. g. jūlijā), piedzima arī Vaitu otrais bērns. Zēnam tika dots vārds Džeimss Edsons, bet avīzi nosauca “Present Truth” (“Šī Laika Patiesība”).

Šis nosaukums ņemts no 2. Pēt. 1:12. Savā pirmajā redaktora rakstā Vaits rakstīja: “Apustuļa Pētera laikā bija tam laikam piemērota patiesība. Draudzei vienmēr ir bijusi attiecīgajam laikam piemērota patiesība. Tagadējā patiesība ir tā, kas parāda tagadējo pienākumu un pareizo nostāju mums, kas gatavojamies būt par lieciniekiem tādām bēdām, kādas vēl nekad nav bijušas.” “Šī laika patiesība”, protams, bija sabats.

Kad materiāls bija sagatavots, Džeimss Vaits karstā jūlija tveicē aizgāja uz Midltaunu, uzkāpa pa kāpnēm vietējās tipogrāfijas birojā un pieprasīja iespiest tūkstoš eksemplārus.

Džeimsam ļoti sāpēja kāja. Astoņas jūdzes (12,8 km) turp un atpakaļ viņam bija jāklibo.

Kad iespiedējs Čārlzs Hemlins Peltons uzmeta pirmo skatienu nosaukumam un tematu virsrakstiem Džeimsa Vaita rokrakstā, viņš apmulsa. “Iknedēļas sabats iecelts radīšanas laikā, nevis Sinaja kalnā,” viņš lasīja. “Vai tā ir “šī laika patiesība?””

Taču darbs paliek darbs. Viņš paraustīja plecus un norādīja, kur parakstīties. Vaits parakstīja līgumu un kliboja lejup pa garajām kāpnēm. Kad Peltons ar mazajiem burtiņiem sāka salikt tekstu, neskaidrības izzuda. “Tuvojas vētra,” viņš lasīja. “Karš, bads un epidēmijas jau ir palaisti darbā. Tagad ir laiks, vienīgais laiks meklēt patvērumu dzīvā Dieva patiesībā.”

Kaut arī iespiedējam pirmo trīs numuru materiāls bija pilnīgs jaunums, lielākā daļa no tā bija sen nopamatota Septītās dienas baptistu mācībā. Trešajā un ceturtajā numurā parādījās adventistiem raksturīgas koncepcijas — Jēzus svētnīca, trešā eņģeļa vēsts, sabats kā Dieva zīmogs un pārdomas par Jes. 58:12–14, kur sabata ievērotāji tiek saukti par “plaisu aizmūrētājiem” (KJV) Dieva likumā. “Ir pienācis laiks,” paziņoja Džeimss Vaits, “sabatu sludināt vēl pilnīgāk.”

Sludinātājam Vaitam atkal bija jāklibo turp un atpakaļ, lai izlasītu korektūru un pārliecinātos, vai iespiestais viņu apmierina. Kad visi eksemplāri bija gatavi, viņš aizņēmās brāļa Beldena ratus, lai atvestu izdevumu mājās.

Avīzes tika sakrautas grēdā uz grīdas. No tuvējām mājām tika aicināti šurp ticīgie. Ar asarām acīs un dedzību viņi nometās ceļos apkārt šai avīžu kaudzei un lūdza Dievu, lai Viņš tās svētī. Tad viņi tās salocīja, apgrieza malas un nogādāja katram, kas, pēc viņu domām, varētu tās lasīt. Dažas Džeimss salika ceļasomā un aiznesa atpakaļ uz Midltaunu, lai varētu nosūtīt pa pastu. Gandrīz nekavējoties tika saņemtas vēstules un atlīdzība, iedrošinot turpināt iesākto.

Pēc četru laikraksta numuru izdošanas Vaiti atstāja Alberta Beldena māju, pavadīja dažas laimīgas dienas kopā ar savu trīs gadus veco dēlu Henriju Stokbridža Haulenda mājā Topšemā un tad, no vietējiem brāļiem aizņēmušies mēbeles, uz laiku apmetās Osvīgo, Ņujorkas štatā. Bonfojas jaunkundze devās līdzi, lai auklētu mazo Edsonu, kamēr Elena Vaita ar vīru ceļoja.

Šī ceļojuma dēļ “Present Truth” pāris mēnešus netika izdota. Kad Vaits atrada iespiedēju un izdeva decembra numuru, izrādījās, ka entuziasms pret šo avīzi bija gandrīz pilnīgi izzudis. Oponēja pat Beitss¹² (un tas kādu laiku bija uzkrītoši), droši vien uzskatīdams, ka periodiska izdevuma publicēšana pārāk cieši piesaista redaktoru pie rakstāmgalda.

Kādu brīdi ziedojumi kļuva tik mazi, ka Vaits bija spiests paziņot: “Patlaban man vairs nemaz nav līdzekļu, un es esmu pat parādā.” ¹³ Elena Vaita piebalsoja, pieminēdama atklāsmi: “Es redzēju nabaga dvēseles, kas izmisīgi meklēja šī laika patiesību. Taču tie, kas apliecināja ticību šī laika patiesībai, ļāva aiziet bojā šīm dvēselēm, jo aizturēja līdzekļus, kas bija nepieciešami Dieva Vārda izplatīšanai. Aina bija tik satriecoša, ka es lūdzu eņģeli to nerādīt.” ¹⁴

Tad sāka ienākt nauda. Vienaldzību nomainīja degsme, un Džeimss Vaits drīz kļuva par divu avīžu redaktoru!

Tagad viņa pārziņā atradās gan “Present Truth”, gan “Advent Review”. Kad pagāja 1850. gada novembris un Vaiti pārcēlās uz Senterportu Ņujorkas štatā un vēlāk uz Parīzi Menas štatā, iznāca pirmais laikraksta “Second Advent Review and Sabbath Herald” ¹⁵ numurs, kas bija abu iepriekšējo laikrakstu apvienojums un turpinājums. Bez rakstiem par sabatu un svētnīcu tika iespiesti arī citi — tur, protams, bija dažādas Bībeles tēmas, sabata ievērotāju vēstules, kā arī ziņojumi par viņu nedaudzo, vienmēr ceļojošo sludinātāju atrašanās vietu un darbību.

Parakstīšanās sākumā bija par velti, bet vēlāk cena tika noteikta 1 dolārs gadā tiem, kas spēj samaksāt, un par velti tiem, kas nespēj samaksāt. To pasūtīja gandrīz katra adventistu ģimene, un vairums arī maksāja. Šis laikraksts bija kā loceklis mīlestības ķēdē, kas saliedēja kustību un virzīja to uz priekšu.

Šodien “vecais labais “Review””, krietni uzlabots un paplašināts, joprojām kalpo Septītās dienas adventistu draudzes saliedēšanai, vadīšanai un vēstures atcerei. Pēdējos gados straujais draudzes locekļu skaita pieaugums ārpus Ziemeļamerikas ir pamudinājis laist klajā speciālus izdevumus, kas piemēroti lasītājiem citās vietās, piemēram, Eiropā un Dienvidamerikā.

Kad bija sākts izdot jauno laikrakstu, Vaiti joprojām pārāk daudz ceļoja, pārāk smagi strādāja, un viņiem par maz tika maksāts. Bija jāpasludina liela vēsts, taču to darīja tikai daži vēstneši. 1851. gadā Džeims Vaits bija tik ļoti noguris un pārmērīgā darba nomākts, ka kādu dienu izgāja no mājas, lai aiznestu iespiedējam zīmīti, ko ielikt nākamajā “Review” numurā — ka tas ir pēdējais numurs. Taču, viņam izejot no mājas, Elena atkal zaudēja samaņu, un viņš atgriezās, lai palīdzētu. Ar lūgšanu viņu ticība tika atjaunota, un laikraksts joprojām pastāvēja.¹⁶

Dzīvojot Saratogaspringsā, sludinātājs Vaits nolēma, ka jāpārtrauc slēgt līgumus ar komercfirmām un jāizveido pašiem sava tipogrāfija. Viņš nevarēja samierināties, ka sabata sludināšanai veltīts periodisks izdevums tiek iespiests sabatā, kā bieži vien gadījās. Viņš arī juta, ka ticīgie darbu padarīs rūpīgāk nekā neticīgie, un turklāt cerēja iekrāt naudu adventes kustības vajadzībām.

Lai nopirktu nepieciešamo iekārtu, vispirms bija jāatrod nauda. Tika publicēts aicinājums, ienāca līdzekļi, un Vaits iegādājās kādu Vašingtonas rokas iespiedmašīnu. Tā ļoti līdzinājās iespiedmašīnai, kuru piecpadsmitajā gadsimtā lietoja Gūtenbergs.

Pa to laiku kāda cita pārcelšanās Vaitus ar visu “Review” aizveda uz Ročesteru. Par 175 dolāriem gadā tika noīrēta kāda liela, veca māja. Tā bija pietiekami plaša, lai tur varētu novietot gan iespiedmašīnu, salikumu un papīru, gan izmitināt Vaitus pašus, viņu mazos dēlus un apmēram duci pašaizliedzīgu brīvprātīgo. Viņi nesaņēma daudz vairāk atalgojuma kā tikai uzturu un dzīvokli, pie tam uzturā nebija nekā cita kā pastāvīgi tikai putras un pupas.

Starp tiem, kas tolaik pievienojās laikraksta darbiniekiem, bija Enija Smita un nedaudz vēlāk arī viņas brālis Ūrija.

Enija palīdzēja visur, kur vien bija vajadzīgs — visbiežāk kā korektore, bet dažkārt, kad sludinātājs Vaits bija projām, pat aizstāja redaktoru. Viņai bija dzejnieces talants, un desmit Enijas Smitas dziesmas tika ievietotas “Draudzes dziesmu grāmatā” (“The Church Hymnal”). “I Saw One Weary, Sad and Worn” (“Es redzēju kādu nogurušu un skumju”) ir tikai viens no populārākajiem viņas dzejoļiem, kuri rotāja “Review” pirmo lappusi. Vairums to liriski atainoja adventes kustību:

Mēs ejam, mēs ejam kā vientuļš svētceļnieku pulciņš
Uz mirdzošu godības pasauli, uz taisnības un laimes zemi.

Viņas pāragrā nāve no tuberkulozes divdesmit septiņu gadu vecumā tika rūgti apraudāta.

Ūrija Smits bija arī dzejnieks. Viņam gan bija vairāk nosliece uz klasiskiem paraugiem, taču arī noderīgiem laikrakstam “Review”:

Nāca stunda,
Un, tai nākot, kā viesulis pacēlās sauciens:
“Redzi, Līgavainis nāk; izejiet
Jūs Viņam pretī!”

Ūrijam bija divdesmit gadu, kad viņš atteicās no saviem plāniem mācīties Hārvarda universitātē un pārcēlās uz lielo māju Ročesterā. 1855. gadā divdesmit trīs gadu vecumā viņš tika iecelts par redaktoru. Ar tikai dažiem pārtraukumiem Ūrija Smits piecdesmit gadus strādāja laikrakstā “Review”, lielāko daļu laika būdams galvenais redaktors, taču ilgu laiku arī grāmatvedis, tipogrāfijas vadītājs un korektors.

Tiklab ar spalvu, kā arī ar darbarīkiem Smits rīkojās izveicīgi. Ilgi viņš vienīgais darināja iespieddarbu ilustrācijas kokgriezumu tehnikā. Viņš pats izgatavoja arī rakstāmgaldus, no kuriem divi ir saglabājušies.¹⁷ Viņš pieteica patentu kājas protēzei, ar kuru, Dievu lūdzot, bija iespējams nomesties ceļos (kāju viņš bija zaudējis pusaudža gados). Vēlāk viņš pieteica patentu uzlabotam skolas solam.

Daudzus gadus Ūrija Smits bija Ģenerālkonferences sekretārs. Turklāt no deviņiem līdz divpadsmitiem vakarā viņš atrada laiku arī grāmatu rakstīšanai. Visievērojamākā no tām ir “Thoughts on Daniel and the Revelation” (“Domas par Daniēla grāmatu un Atklāsmes grāmatu”), kura vēl vairākus gadu desmitus pēc viņa nāves atspoguļoja adventistu izpratni par šīm divām lielajām pravietiskajām grāmatām. Tā kā Ūrija Smits bija patīkams cilvēks, laipns un pašaizliedzīgs, viņš bija arī viens no pazīstamākajiem adventistu vadītājiem savā laikā. Smits nomira septiņdesmit viena gada vecumā ar trieku, kas viņu pārsteidza kādā 1903. gada marta piektdienā ceļā uz darbu.

Taču atgriezīsimies pie sākuma. 1855. gadā Mičiganas ticīgie aicināja Vaitus pārcelties no Ročesteras uz Betlkrīku un piedāvāja viņu vajadzībām uzcelt nelielu darbnīcu. Piedāvājums tika ar prieku pieņemts, un drīz vien uzcēla mazu divstāvu koka ēku.

Nākamo gadu desmitu laikā mazo rokas iespiedmašīnu aizstāja ar tvaiku darbināma iekārta. Pakāpeniski mazo ēku aizstāja arvien lielākas, līdz Betlkrīkas Septītās dienas adventistu tipogrāfija kļuva par vislielāko un vislabāko tipogrāfiju visā Mičiganas štatā.

Taču adventisti nekad nav aizmirsuši, ka viņu pirmais centrs bija Ročesteras nams, kurā atradās rokas iespiedmašīna, un ka viņu pirmā iestāde bija tipogrāfija. Tikai tāpēc, lai to reģistrētu kā likumīgu izdevniecību, vadītāji 1860. gadā apspriedās, lai izvēlētos konfesijas nosaukumu. Tik ilgi, kamēr Ģenerālkonferences biroji atradās Betlkrīkā (no 1863. līdz 1903. g.), tie bija izvietoti “Review and Herald” izdevniecības telpās.

Tas viss ir simboliski. Septītās dienas adventistu draudze tika radīta īpašās pēdējo dienu vēsts dēļ. Tās misija ir dzīvot pēc šīs vēsts un ar grāmatām, laikrakstiem un arī citādi darīt to zināmu citiem, lai visi varētu dzīvot saskaņā ar šo vēsti.

1. Šī nodaļa galvenokārt pamatojas uz Ellen G. White, “Life Sketches” 110.–128. lpp., James White, “Life Incidents”, 264.–296. lpp., Džeimsa un Elenas Vaitu tā laika korespondences un Arthur Whitefield Spalding, “Footprints of the Pioneers” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1947), 99.–103. lpp.
2. Tālaika dokumentos ir ziņas par septiņām dažāda mēroga un nozīmes konferencēm, kas notikušas 1848. gadā: Rokihilā un Bristolē Konektikutas štatā; Osvīgo un Portgibsonā Ņujorkas štatā; vēlreiz Rokihilā; Topšemā, Menas štatā; un Dorčesterā, Masačūsetsas štatā. Dažas no šīm 1848. gada sanāksmēm adventistu starpā kļuvušas pazīstamas kā “sabata konferences”. Šo terminu acīmredzot ieviesis Arturs L. Vaits savā darbā “Messenger to the Remnant” (Washington D. C.: Board of Trustees, Ellen G. White Publications, 1954), 38. lpp. Viņš min piecas “sabata konferences”, nenosaucot sapulces Bristolē un Dorčesterā. “SDA Encyclopedia”, šķirklis “Sabbath Conferences” min arī Dorčesteru kā sestās konferences sanākšanas vietu un ziņo, ka 1849. un 1850. gadā esot noturētas sešpadsmit līdzīgas sanāksmes. Ir zināms, ka Beitss 1847. gadā apmeklējis Midltaunā, Konektikutas štatā, noturēto konferenci.
3. James White, “Life Incidents”, 271. lpp. Šeit konferenču skaits raksturots kā “mazāk nekā trīsdesmit”. Elenas Vaitas grāmatā “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 93. lpp. ir citēta kāda viņa tā laika vēstule, kurā šis skaits norādīts “ap piecdesmit”.
4. Ellen G. White, “Selected Messages”, 2 sēj. (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1958), 1. grām., 206., 207. lpp.
5. Joseph Bates, “A Seal of the Living God. A Hundred Forty-four Thousand, of the Servants of God Being Sealed, in 1849” (New Bedford, [Mass.]: Press of Benjamin Lindsey, 1849), 31. lpp.
6. Ellen G. White, “Life Sketches”, 110., 111. lpp.
7. Turpat, piezīme 116. lpp. apakšā.
8. Turpat, 124., 126. lpp.
9. Šī dziesmu grāmata, kaut arī datēta ar 1849. gadu, klajā nenāca ātrāk kā 1850. gadā. Pirmā iespiedloksne (vai iespiedloksnes) acīmredzot tika salikta 1849. gadā, bet pārējās vēlāk. Sk. “Present Truth”, 1849. g. decembrī, 47. lpp; arī 1850. g. martā., 7. nr., 56. lpp., 1850. g. martā, 8. nr., 64. lpp. Tas pats atrodams Elenas Vaitas 4. vēstulē, 1850. gadā.
10. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 70. lpp.; Arthur L. White, “Messenger”, 127. lpp.
11. Frenks Beldens ir sarakstījis daudz dziesmu, no kurām 29 atrodamas draudzes dziesmu grāmatā “The Church Hymnal”. Daudzus gadus plašu atzinību guva viņa sacerētā dziesma “Christ in Song”.
12. Džeimss Vaits no Osvīgo Ņujorkas štatā brālim Heistingsam 1850. g. 10. janvārī. Sk. Arthur L. White, “Messenger”, 49. lpp.
13. “Present Truth”, 1849. g. decembrī, 47. lpp.
14. “Present Truth”, 1850. g. aprīlī, 71. lpp.
15. Sākot ar tā otro sējumu, 1851. gada 5. augustā nosaukums mainīts uz “Advent Review and Sabbath Herald”.
16. Ellen G. White, “Life Sketches”, 140. lpp.
17. Viens no tiem glabājas “Review and Herald” izdevniecībā Vašingtonā, otrs — Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkā.', '1', 1, 'history