Dari to zināmu pasaulei

Priekšvārds

Septītās dienas adventisti neuzskata sevi tikai par “reliģisku sabiedrību”. Viņi raugās uz savu draudzi kā uz dinamisku garīgu kustību, kurai uzticēta šī laika vēsts un kuras virzošais spēks ir misijas darba aicinājums. Visa viņu vēsts ir par Jēzu: “mūžīgais Evaņģēlijs “ par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, kas dāvā cilvēkiem jaunu sirdi; “adventes cerība” par drīzu Kristus otro atnākšanu, lai dotu cilvēkiem jaunu mājvietu; un “šī laika patiesība” par Kristus kalpošanu Debesīs mūsu dienās — par grēku apbrīnojamo izdzēšanu un piedāvājumu, kāda nav bijis nekad agrāk — darīt cilvēkus veselus, svētus un laimīgus.

Viņu misija ir šo labo vēsti darīt zināmu pasaulei, jo tā nepieder tikai tiem, kuri šobrīd ir septītās dienas adventisti. Šī ir vispārēja vēsts visiem un visur. Tā jāsludina “visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām”, visās pilsētās, visos ciemos, katrā zemē, valstī, kolonijā; un “visai radībai”. (Marka 16:15)

Vienā grāmatā nav iespējams uzrakstīt visu, ko vajadzētu zināt par septītās dienas adventistiem. Šī grāmata pastāstīs visvairāk par to, kā iesākās adventistu kustība, izskaidros tās galvenos vadmotīvus un parādīs, ko šī kustība cer drīzumā sasniegt.

“Nē, Dievs. Es nespēju sludināt!”

“Nē, Dievs. Nē!
Tu zini, es nespēju sludināt.
Es nespēju sludināt!”

Pirms Viljams Millers pilnīgi nodevās Kungam un kļuva par otrās adventes atmodas kustības vadītāju Amerikā, viņš trīspadsmit gadus strīdējās ar Dievu un cīnījās ar savu sirdsapziņu. Jau no paša sākuma vajadzētu uzsvērt, ka viņš negribēja pasaulei darīt zināmu, ka Kristus nāks drīz.¹

Laikā, kad deviņas desmitdaļas Amerikas iedzīvotāju dzīvoja uz laukiem, arī Viljams Millers bija lauksaimnieks. Tomēr viņš nebija parasts lauksaimnieks. Zēna gados dzīvodams Louhemptonā, Ņujorkas štatā, vakaros, kad visa ģimene jau gulēja, viņš savā koka mājiņā pēc Linkolna metodes dzīvas uguns gaismā lasīja grāmatas. Apprecējies 1803. gadā un apmeties uz dzīvi Zaļajos Kalnos Poltnijā, Vermontas štatā, viņš drīz vien izlasīja visas viņu interesējošās vietējās bibliotēkas grāmatas. Millera jaunā sieva Lūcija daudzus saimniecības darbus darīja pati, lai viņš varētu veltīt vairāk laika studijām. Tā kā Millers bija ne tikai dedzīgs studijās, bet arī sabiedrisks un enerģisks, viņš sākotnēji tika iecelts par policistu, vēlāk par policijas priekšnieka vietnieku un tad par miertiesnesi. Drīz vien viņš kļuva pietiekami turīgs, lai varētu atļauties divus zirgus, pietiekami gudrs, lai viņam būtu tuvi draugi abās tā laika politiskajās partijās, un pietiekami pasaulīgs, lai atteiktos no savas bērnības laika ticības un kļūtu par deistu.

Uzaudzis baptistu ģimenē, Viljams jaunekļa gados kādu laiku bija nopietni nobažījies par savu dvēseli. Viņš centās atrast mieru, stingri paklausot saviem vecākiem un atsakoties no saviem lolotajiem īpašumiem, bet velti. Viņš joprojām ticēja Bībelei, taču raizējās par tās šķietamo neefektivitāti un pretrunām. Pēc laulībām, dienās, kad Amerika vēl bija jauna, Millers lasīja Džefersona, Franklina un citu lielo domātāju — Deivida Hjūma, Voltēra un Tomasa Peina darbus. Arī citi domājoši cilvēki Poltnijā lasīja šīs pašas grāmatas, un tā viņš drīz pieņēma deismu, šo pievilcīgo, bet paviršo pasaules uzskatu.

Deisms māca, ka Dievs ir radījis pasauli un licis tai funkcionēt pēc nemainīgiem cēloņu un seku likumiem. Saskaņā ar šiem likumiem cilvēkiem ir jādzīvo šķīsti, saticīgi un godīgi; taču ticēt lūgšanas nozīmei, Pestītājam vai arī dzīvei pēc nāves tika uzskatīts par bērnišķīgu māņticību. Lai notiktu brīnumi, piedošana un augšāmcelšanās, Dievam būtu jārīkojas pretstatā saviem dabiskajiem likumiem, un tas ir neiedomājami. Dievs pasauli ir uzvilcis kā pulksteni un atstājis, lai viss rit pašplūsmā.

Millers secināja, ka nevis kristietība, bet gan pieklājīga dzīve, likumīgs un kārtīgs amerikānisms cilvēkā attīsta visu labāko. Jaunajā dzīvesvietā viņa māja kļuva par regulāru sapulču vietu patriotiskām, bet neticīgām ģimenēm.

Hemptonā Millera mātei kļuva zināms Poltnijā notiekošais, un viņa bija ļoti noraizējusies. Viņa lūdza savu pusbrāli un audžutēvu, kas abi bija baptistu garīdznieki, laiku pa laikam apmeklēt Viljamu un apsolīja, ka viņas lūgšanas tos pavadīs. Viljams silti uzņēma tēvoci Ēlihu un vectēvu Felpsu, bet, kad viņi bija projām, viņš tos palaidnīgi izmēdīja par lielu uzjautrinājumu saviem draugiem.

Būdams pārliecināts, ka nevis mīlestība pret Kristu, bet gan dzimtenes mīlestība ir cilvēces lielākā cerība, Millers 1812. gada kara laikā brīvprātīgi iestājās karadienestā. Kopā ar viņu pieteicās vēl četrdesmit septiņi citi vīri ar noteikumu, ka kalpos tiešā viņa pakļautībā!

1812. gada karš, Amerikas otrā militārā cīņa par neatkarību, lielākoties bija bezjēdzīga un neko neveicoša afēra. Pletsburgas kauja, kas notika Šampleina ezera krastā, nedaudz jūdžu no Millera bērnības mājām, bija spožs izņēmums.

1814. gada 11. septembra rītā briti varēja lepoties ar 15 000 karavīru sauszemes karaspēku un nelielu floti ezerā. Amerikāņus, kuru bija tikai 5500, nomāca pārliecība par sakāvi.

Rezultāts bija pilnīgs pārsteigums.

“Ser, viss beidzies,” tās pašas dienas pēcpusdienā pulksten divos divdesmit kāds sajūsmināts amerikāņu virsnieks rakstīja ziņojumu. “Britu flote atklāja uguni pret amerikāņu karogu. Milzīga asins izliešana abās pusēs — tas viss ir skaidri pārskatāms no vietas, kur es patlaban rakstu (..). Skats bija majestātisks, cēls un grandiozs. Šorīt pulksten desmitos briti atklāja pret mums ļoti sīvu un iznīcinošu uguni gan no ezera, gan no krasta. Viņu (..) raķetes bira kā krusa. Jums nav ne jausmas par šo cīņu (..). Jums vajadzētu iedomāties, kā mēs jūtamies, jo es to nespēju aprakstīt.”

Ar lepnumu šis virsnieks aprakstīja uzdevumu, kuru viņš bija veicis: “Esmu apmierināts, ka varu cīnīties. Zinu, ka neesmu gļēvulis (..). Trīs no maniem vīriem ievainoja kāds šāviņš, kas sprāga divu pēdu attālumā no manis.”

“Urā! Urā!” viņš izsaucās savā sajūsmā; bet brīdī, kad fortā ieveda divdesmit vai trīsdesmit gūstekņus, viņš rūpīgi parakstīja savu vārdu: “Vienmēr jūsu Viljams Millers.”

Karš beidzās 1815. gadā. Kapteinis Viljams Millers bija parādījis savas vadītāja spējas jau vairākus gadus pirms tam, kad viņš nevilšus dibināja reliģisku kustību.

Kad Millers atgriezās mājās, lai slauktu, artu, sētu un pļautu, viņa nemierīgais prāts lika nopietnāk pārbaudīt patriotu ticību. Pēc cēloņu un seku likuma, viņš sprieda, kaujai pie Pletsburgas vajadzēja beigties britu labā. Viņu karaspēks sastāvēja no veterāniem, kuri nupat bija sakāvuši Napoleonu, un to skaits taču trīskārtīgi pārsniedza amerikāņu skaitu. Kāds mūsdienu vēsturnieks ir nosaucis Pletsburgu par šī kara “izšķirošo notikumu” ², bet šis amerikāņu komodors savā ziņojumā priekšniekam slavēja Dievu: “Visaugstajam ir labpaticis dāvāt mums spožu uzvaru.” ³ Vai nevarēja būt, ka Dievs īstenoja kādu savu nodomu ar Ameriku? Un kā paliek ar lādiņu, kas sprāga pie viņa kājām, neievainojot viņu un nenogalinot viņa draugus? Vai tas nebija Dievs, kas pasargāja?

No Poltnijas Millers pārcēlās atpakaļ uz Louhemptonu. Tā kā tēvs bija miris, viņš nomaksāja ķīlu par savu bērnu dienu māju, lai māte varētu tur dzīvot un būt brīva no parādiem. Pats viņš apmetās uz dzīvi līdzās 200 akru (81 ha) lielā fermā.

Pieklājības pēc Millers devās uz vietējo baptistu draudzi reizēs, kad viņa tēvocis teica svētrunu, bet citās reizēs viņš atturējās apmeklēt dievkalpojumus.

“Tevis nebija dievkalpojumā pagājušo svētdien,” māte saudzīgi ieminējās.

“Māt, tu mani tur neredzēsi, kad tēvoča nav klāt.”

“Kāpēc nē, dēls?”

“Man nepatīk, kā diakoni lasa svētrunu.”

“Esmu pārliecināta, ka viņi dara labāko, ko spēj.”

“Māt, bet kāpēc tad, kad nav tēvoča, viņi nevarētu ļaut man lasīt svētrunu?”

Tā Millers neapzināti izlika sev lamatas, un izmanīgie brāļi, par kuriem viņš tik gardi bija pasmējies, noķēra viņu tajās. Svētrunas, ko viņam uzdeva lasīt no Aleksandra Praudfita “Praktiskajām pārrunām”, lika apdomāties.

Šaubas par deismu padziļinājās.

Pagāja 1816. gada 11. septembris, Pletsburgas uzvaras otrā gadadiena. Iepriekšējā vakarā tika sarīkota balle un teikta arī svētruna. Atbraukušais evaņģēlists atlaida ļaudis mājās ar asarām acīs. Balle beidzās, un sākās atmoda. Nākamajā svētdienā bija Millera kārta lasīt svētrunu. Šoreiz Praudfita pamācības nosaukums bija “Vecāku pienākums pret bērniem”.⁴ Svētrunas vidusdaļā emociju pārņemts, viņš nespēja to nobeigt.

Izmisis par saviem grēkiem, Millers iedomājās, cik labi būtu mesties Pestītāja rokās un pilnīgi paļauties uz Viņa žēlastību.

Viņam bija vajadzīgs Pestītājs. Pasaulei ir vajadzīgs Pestītājs. Bet vai šāda brīnišķīga Būtne eksistē?

Viņš atgriezās pie Bībeles, un tajā viņš atrada Pestītāju, ko bija meklējis. “Es biju spiests atzīt, ka Raksti ir no Dieva nākusi atklāsme,” viņš vēlāk rakstīja. “Tie kļuva par manu prieku, un Jēzū es atradu draugu.” ⁵

Nekavējoties viņš uzsāka regulārus ģimenes dievkalpojumus. Bet tagad viņa pasaulīgie draugi ņirgājās par viņu tāpat, kā agrāk viņš bija ņirgājies par citiem kristiešiem. “Kā tu zini, ka Bībele ir Dieva Vārds?” viņi uzbruka. “Un kā tad ir ar tās pretrunām?”

“Ja Bībele ir Dieva Vārds,” Millers stingri atbildēja, “tad visu, kas ir tajā, var izprast un starp visām tās daļām atrast saskaņu. Dodiet man laiku, un es atradīšu saskaņu starp visām šķietamajām pretrunām vai arī palikšu joprojām deists.”

Nolicis pie malas visas grāmatas, izņemot Bībeli un Krūdena konkordanci, viņš sāka ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas pirmo pantu un gāja uz priekšu tikai tik daudz, cik spēja tikt galā ar problēmām, kas radās. Lietodams paralēlās rakstvietas un konkordanci, viņš ļāva, lai Bībele pati sevi izskaidro. Pamazām izzuda visas šķietami neatrisināmās pretrunas.

Visvērtīgākais bija tas, ka viņš uzzināja, ka Jēzus, viņa mīlošais Draugs un Glābējs, ir apsolījis atgriezties uz Zemes! Viņš atrada, ka daudzi citi pravietojumi bija piepildījušies. Kāpēc lai nepiepildītos šis? Tad kādu dienu viņš izlasīja rakstvietu, kas pēc tam noteica visu viņa tālāko dzīvi — Dan. 8:14: “Līdz divi tūkstoši trīssimt dienām, tad svētnīca tiks šķīstīta.” (KJV)

Viņš sāka pētīt daudz straujāk; dažkārt visu dienu, citreiz — pat visu nakti. Izmantojot Ec. 4:6 un citas rakstvietas, viņš noskaidroja, ka 2300 dienas ir 2300 gadi, un pareizi aprēķināja, ka tie iesākas 457. gadā pirms Kristus. Nepareizs bija viņa pieņēmums, ka “svētnīcas šķīstīšana” ir pasaules gals un Kristus otrā atnākšana. 1818. gadā, pēc divu gadu nepārtraukta darba, viņš nonāca pie satriecoša secinājuma, ka Kristus atgriezīsies “ap 1843. gadu” (2300 gadus pēc 457. g. pirms Kristus) un ka “pēc divdesmit pieciem gadiem (..) visas tagadējās dzīves lietas tiks likvidētas”.

Beigas pēc divdesmit pieciem gadiem? Tad ir jābrīdina pārējie. Viņa dvēselē nemitīgi skanēja dedzīga balss: “Ej un dari to zināmu pasaulei!”

Piecus gadus Millers atraidīja šo saucienu un enerģiski pārdomāja savu stāvokli. No vēlākiem Millera rakstiem varam secināt, ka viņš baidījās kļūdīties un novest kādu no ceļa. Viņam pašam pret to radās vairāk iebildumu, nekā vēlāk izvirzīja pretinieki. Kad vairāku gadu pētīšanas darbs izkliedēja visas šaubas, savukārt radās bailes no publiskas uzstāšanās. “Es teicu Kungam, ka esmu kautrīgs un ka man nav nepieciešamo dotību.”

Millers arvien aktīvāk sāka darboties savā vietējā draudzē. Viņš pievērsa aizvien lielāku vērību grēcinieku atgriešanai un dalījās savā pārliecībā par Kristus nākšanu paziņām un draugiem, ar kuriem sarakstījās. Bet nekas nespēja apmierināt neatlaidīgo iekšējo aicinājumu sludināt. 1831. gadā, pēc trīspadsmit gadu ilgas vilcināšanās, viņa dvēseles nasta pēkšņi šķita nepanesama.

“Ej un dari to zināmu pasaulei!”

“Es tevi esmu iecēlis par sargu. Dari zināmu pasaulei!”

Stipri izbijies no Dieva aicinājuma, viņš pacēla acis no Bībeles, kuru lasīja. Bet vai tas bija Dieva aicinājums? Par to vispirms ir jābūt pārliecinātam. Viņš sita dūri uz galda un piecēlās. Tad nometās ceļos un lūdza: “Nē, Dievs. Nē! Tu zini, ka es nespēju sludināt. Es nespēju sludināt.

Bet varbūt tas ir Tavs prāts, ka es eju.

Kungs, es slēgšu derību ar Tevi. Ja Tu pavērsi ceļu, tas ir, ja Tu sūtīsi man aicinājumu sludināt, tad, ak, Kungs, es iešu.”

Viņš atvieglots nosēdās krēslā. “Nu, tā,” viņš nodomāja, “tagad man būs mierīgs prāts, jo, ja saņemšu aicinājumu, tad zināšu, ka ar mani ir Dievs. Bet maz ticams,” viņš apmierināti smaidīja, “ka kāds lūgs tādu piecdesmit gadus vecu lauksaimnieku kā es sludināt Kunga otro atnākšanu.”

Pēc pusstundas viņu uzmodināja skaļi klauvējieni pie durvīm.

“Kas varētu būt tik steidzīgs sestdienas rītā?” viņš sev nevērīgi pajautāja.

Klauvēšana atkārtojās. “Būs laikam jāiet paskatīties.”

“Labrīt, tēvoci Viljam,” pie durvīm jautri iesaucās zēns.

“Krustdēls Ērvings!” iesaucās Millers. “Ko tad tu dari tik agrā rītā sešpadsmit jūdzes (25,6 km) no mājām?”

“Tēvoci Viljam, es nācu jau pirms brokastīm, lai pateiktu tev, ka mūsu Drēzdenes baptistu sludinātājs nevarēs runāt rītdienas dievkalpojumā. Tēvs mani sūtīja, lai ataicinātu tevi. Viņš grib, lai tu nāc un runā par to, ko esi izpētījis Bībelē — par Kristus otro atnākšanu, tu jau zini. Vai nāksi?”

1. Stāstu par Viljamu Milleru un lielo otrās adventes atmodu vairākas reizes atstāstījis “Advent Shield” (“Adventes Vairogs”) un Millers pats, arī milleriešu adventisti Silvestrs Bliss (Sylvester Bliss), Īzaks Velkams (Isaac Wellcome), Džozefs Beitss (Joseph Bates) un Džeimss Vaits (James White); arī Dž. N. Lafboro (J. N. Loughborough), M. Elsvorts Olsens (M. Elsworth Olsen), Everets N. Diks (Everet N. Dick), F. D. Nikols (F. D. Nichol), Lerojs Edvīns Frūms (LeRoy Edwin Froom), Arturs Vaitfīlds Spaldings (Arthur Whitefield Spalding), Vitnijs R. Kross (Whitney R. Cross), Džeroms Klārks (Jerome Clark), Deivids Tolmedžs Arturs (David Tallmadge Arthur) un citi. Vēstules, publikācijas un pirmavoti glabājas Aurorā, Ilinoisas štatā, Auroras koledžas bibliotēkā Orina Rou Dženksa adventes materiālu memoriālajā kolekcijā (Orrin Roe Jenks Memorial Collection of Adventual Materials); arī Berienspringsā (Berrien Springs), Mičiganas štatā, Endrūsa universitātes (Andrews University) Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā (Heritage Room); Elenas Vaitas arhīvos (Ellen G. White Estate), dažās citās bibliotēkās, mikrofilmā “Millerites and Early Adventists” (Ann Arbor, Mich.: University Microfilms, 1978).
2. Samuel Eliot Morison, “The Oxford History of the American People” (New York: Oxford University Press, 1965), 398. lpp.
3. Sylvester Bliss, “Memoirs of William Miller” (Boston: Joshua V. Himes, 1853), 47. lpp.
4. Blisa darbā “Memoirs” (6. lpp.) teikts, ka Milleram bijis uzdots lasīt svētrunu “Vecāku pienākumu svarīgums” (“Importance of Parental Duties”) no grāmatas “Praudfuta praktiskās svētrunas” (Proudfoot''s Practical Sermons”). Šķiet, šeit domāta Aleksandra Praudfita (Alexander Proudfit) svētruna “Vecāku pienākums pret bērniem” (“The Duty of Parents to Their Children”) grāmatā “Praktiskā dievbijība trīspadsmit lekcijās” (“Practical Godliness in Thirteen Discourses — Salem, 1813).
5. Par Millera atgriešanos un aicinājumu stāsta viņš pats darbā “Apology and Defence” (Boston: Joshua V. Himes, 1845).', '1', 2, 'history

Lielā otrās adventes atmoda

Ne vārda neteicis, Millers apgriezās uz papēža, izskrēja pa virtuves durvīm, ieklupa tuvējā kļavu birzī un sāka cīnīties ar Kungu. Viņš bija dusmīgs uz sevi, dusmīgs uz Dievu un ļoti izbijies.

Veselu stundu viņš nepārtraukti lūdza, lai viņu atbrīvo no šīs apņemšanās. “Ak, mans Dievs, es lūdzu, sūti kādu citu!”

Viņš mēdza turēt vārdu, pat vēl būdams deists. Vai tad kā kristietim viņam bija kāda atlaide? Pēc karstām, rūgtām asarām viņš beidzot padevās Dievam.

Ak, kas par prieku tagad piepildīja viņa dvēseli! Trīspadsmit atteikšanās gadi bija pagājuši. Kāds padošanās prieks! Lai slavēts Viņa vārds! Sevišķi neparastā veidā viņš sāka lēkāt un skaļi slavēt Dievu.

Viņa mazākā meita Lūcija Anna, bažīgi noskatījusies, iebēga mājā. “Māt, māt, nāc ātri!”

Tūlīt pēc pusdienām Millers kopā ar Ērvingu jau bija ceļā un gāja gar Šampleina ezera galu (pirms nedaudz gadiem pie šī ezera viņš bija cīnījies Pletsburgas kaujā). Millers devās pie savas māsas uz Drēzdeni. Lai viņam būtu vieglāk, sapulce tika noturēta virtuvē, kur Milleru nosēdināja pie galda lielā atzveltnes krēslā. Lielā otrās adventes atmoda Amerikā bija sākusies!¹

Viņa Bībeles zināšanas bija tik iespaidīgas un viņa vienkāršie un kvēlie aicinājumi tik aizkustinoši, ka Drēzdenes ļaudis viņu pierunāja sludināt katru vakaru veselu nedēļu. Valodas izplatījās no mājas uz māju. Apmeklētāju skaits pieauga. Vairāk kā ducis ģimeņu pievērsās Kristum. Nav šaubu, ka no Gildforda mājas grupas izveidojās draudze.

Bet kas notika, kad viņš atgriezās mājās? Viņu sagaidīja ielūgums no kāda sludinātāja, kas vēl nemaz nebija dzirdējis par šiem Drēzdenē noturētajiem vakariem. Millera derība ar Kungu bija dubulti apstiprinājusies. Nav šaubu, ka viņš tika aicināts kalpot. Tas ir tikpat droši kā toreiz, kad tika aicināti Pēteris, Jēkabs un Jānis, — tikpat skaidrs aicinājums, un tas pats Aicinātājs.

Jau no paša sākuma Millers saņēma vairāk ielūgumu, nekā tos spēja izpildīt. Kongregacionālisti, metodisti, baptisti un presbiteriāņi sacentās savā starpā, lai dabūtu viņu no mājām pie savām kancelēm. Lai apmierinātu pieprasījumu, viņš par savu naudu izdeva brošūru ar savām svētrunām. Bet tas tikai vēl vairāk veicināja pieprasījumu, jo ziņas par šo darbu ļaudīs izplatījās ātri. Tad iespiedējs grāmatu ar viņa svētrunām izdeva par savu naudu.

1833. gadā vietējais baptistu mācītājs, kas labi pazina Milleru, parakstīja viņam atļauju sludināt. Pēc diviem gadiem vēl daži baptistu sludinātāji un vairāki citu konfesiju vadītāji parakstīja apliecību, kas ieteica viņu kā lektoru par pravietojumiem.²

Gandrīz visur, kur Millers sludināja, ļaudis atgriezās. Bieži šajās vietās notika atdzimšana; dažkārt pārvērtās veselas pilsētas. “Tu jau, brāli Hendrik, smejies,” viņš rakstīja kādam draugam savas karjeras sākumā, “iedomājoties veco brāli Milleru sludinām! Bet smejies vien; (..) viss ir pareizi — es esmu to pelnījis. Sludināt patiesību ir viss, ko es varu vēlēties.”

Tajā laikā katrā ciemā bija arī savi neticīgie; dažās vietās to bija pat ļoti daudz. Neticīgie bija līdzīgi deistiem, tikai ar vēl dziļākām šaubām. Millerā viņi atrada cilvēku, kas jautāja viņu jautājumus un uz tiem arī atbildēja. Kādā vietā simts neticīgo atgriezās vienas nedēļas laikā.³ Savas dzīves nogalē Millers aplēsa, ka ir sludinājis vismaz 500 pilsētās — no Masačūsetsas līdz Mičiganai, no Kvebekas līdz Mērilendai, dažās no tām pat vairākas reizes — un ka viņš personiski bija sekmējis 6000 dvēseļu atgriešanos.⁴ Taču mēs turpinām savu stāstu.

Pirmos astoņus gadus Millers par likumu bija pieņēmis iet tikai tur, kur Kungs “pavēra ceļu”, un bija ļoti aizņemts mazpilsētu nelielajās draudzēs. 1839. gada rudenī, pabeidzot savu kalpošanu Ekseterā, Ņūhempšīras štatā, viņš satika cilvēku, kas izmainīja viņa tālāko darbību.

Džošua V. Haimss⁵ trīsdesmit piecu gadu vecumā jau bija plaši pazīstams Jaunanglijā kā cīnītājs pret verdzību, alkoholismu un karu. Tā kā viņš visiem spēkiem centās padarīt pasauli par labāku dzīves telpu, viņu dziļi aizkustināja Millera vēsts par 2300 dienām. Tikko sapulce bija beigusies, Haimss enerģiski piegāja klāt un aicināja Milleru atkārtot savu svētrunu viņa kapelā Bostonā, Čardonas ielā.

Tā 1839. gada 8. decembrī Millers ar savām lekcijām pirmo reizi uzstājās lielpilsētā. Interese bija tik liela, ka sapulces tika rīkotas divreiz dienā, taču, neskatoties uz to, simtiem cilvēku nevarēja tajās piedalīties vietu trūkuma dēļ.

Haimss bija saviļņots. Vienmēr bijis vadonis dažādām grupām un kustībām, viņš Millera aicinājumā saskatīja jaunu kustību, kam būtu jāpieliek punkts visām kustībām.⁶

“Vai tiešām tam, ko mums esi sludinājis, tu arī tici?” viņš mājās kādu vakaru Milleram jautāja.

Millers atbildēja piesardzīgi un nopietni: “Brāli Haims, man ir visstingrākā pārliecība par to, citādi es nesludinātu.”

“Tad ko tu dari, lai to izplatītu pasaulē?”

Millers pārskaitīja savus mēģinājumus aizsniegt katru pilsētu un ciemu, kas viņam bija sūtījuši uzaicinājumus. Haimsu pārņēma šausmas. Katru mazo pilsētu un ciemu? Bet kā ar lielpilsētām? Vai Baltimora, Ročestera, Filadelfija un Ņujorka — vai tiešām septiņpadsmit miljoni ASV iedzīvotāju lai paliek nebrīdināti? Un kā ar pārējo pasauli? “Ja Kristum jānāk pēc dažiem gadiem, kā tu tam tici,” viņš satraukts izsaucās, “tad nav vairs laika — ir pērkona balsī jāsludina vēsts, lai ļaudis uzmostas un sagatavojas!”

“Es to zinu, es zinu, brāli Haims,” Millers atbildēja nogurušā balsī, “bet ko gan var iesākt viens vecs fermeris? Es nekad neesmu radis publiski runāt. Esmu pilnīgi viens.” Viņš nopūtās. “Sludinātājiem patīk, ka es sludinu un tādā kārtā sekmēju viņu draudžu izaugsmi, un ar to līdz šim parasti viss arī ir beidzies. Es jau esmu meklējis palīdzību.”

Haimss sāka rīkoties. Nekavējoties (kā viņš teica vēlāk) nolika uz Dieva altāra sevi, savu ģimeni, reputāciju un visu, kas viņam bija, lai savu iespēju robežās līdz galam palīdzētu Milleram. Viņš kļuva reizē gan par Millera menedžeri, gan par reklāmas aģentu, gan par iesvētītu darba veicināšanas ekspertu.

“Vai tu dosies uz lielpilsētām, ja saņemsi ielūgumu?”

“Jā, tiešām, lai nu Dievs man palīdz.”

“Tad, Millera tēv, gatavojies kampaņai. Durvis būs atvērtas katrā Savienoto Valstu pilsētā, un brīdinājums izskanēs līdz pat zemes galiem.” (Vārds “tēvs” tolaik apzīmēja arī mīlestības apliecinājumu un cieņu pret gados vecākiem vīriem.)

Haimss piepildīja savu solījumu un savu pareģojumu. Drīz vien Millers sludināja zemes lielākajās pilsētās, un viņa vārds tautā kļuva slavens.

Viens no veidiem, kā Haimsam izdevās noorganizēt Millera uzstāšanos lielpilsētās, bija pierunāt savas konfesijas — kristiešu apvienības mācītājus neliegt iespēju izmantot viņu kanceles. Viens no tādiem bija Menas štata Portlendas sludinātājs Lorenso Dovs Flemings. Tieši Fleminga draudzē Kasko ielā Millera vēsts aizsniedza Roberta Hārmona ģimeni, un tā viņu pusaudze meita Elena, vēlākā Septītās dienas adventistu draudzes dibinātāja, veltīja savu dzīvi adventes cerībai. Haimss palīdzēja ļoti enerģiski. Iespējams, visvairāk viņš paveica ar publikācijām. 1840. gada februārī bez naudas un priekšstata par potenciālajiem lasītājiem viņš laida klajā pirmo adventistu periodisko izdevumu — “Signs of the Times” (“Laiku Zīmes”).

Kādu brīdi “Signs of the Times” rediģēja Haimss pats. Kustībai pieaugot, viņš atrada palīgus, kas strādāja birojā, bet pats sāka izdot laikrakstus citās pilsētās un iedrošināja talantīgus cilvēkus, lai tie arī izdod savas avīzes. Pēc četriem gadiem adventes vēsti dažādās pilsētās sludināja “Midnight Cry” (“Pusnakts Sauciens”), “Glad Tidings” (“Priecīgās Vēstis”), “Advent Chronicle” (“Adventes Hronika”), “Jubilee Trumpet” (“Svinību Bazūne”), “Philadelphia Alarm” (“Filadelfijas Trauksme”), “Voice of Elijah” (“Elijas Balss”), “Southern Midnight Cry” (“Dienvidu Pusnakts Sauciens”), “Western Midnight Cry” (“Rietumu Pusnakts Sauciens”), “True Midnight Cry” (“Patiesais Pusnakts Sauciens”) un daudzi citi izdevumi. Pārsvarā tie bija skaidri sarakstīti, prasmīgi rediģēti un labi iespiesti uz kvalitatīva papīra. Bija arī grāmatas — vairāk nekā četrdesmit grāmatu sērija, kas pazīstama ar nosaukumu “Otrās adventes bibliotēka”. Pirms 1844. gada 22. oktobra lielās vilšanās astoņi miljoni adventistu izdevumu eksemplāru nonāca pie lasītājiem un sludināja Dieva Vārdu.

Žurnālu abonēšanu tolaik parasti kārtoja pasta priekšnieki. Kentonas pasta priekšnieks Aiovas štatā ziņoja, ka pēc milleriešu avīžu parādīšanās “vislielākais pieprasījums” esot bijis pēc papildu eksemplāriem. “Vai jūs man nevarētu atsūtīt vēl?” viņš lūdza. “Jūs nevarat iedomāties, cik daudz laba tās padara.” ⁷

Millera vēsts nebija vienkārši “liela jezga tajā laikā”. Tā bija pirmā eņģeļa vēsts — “mūžīgais Evaņģēlijs” un “ir pienākusi Viņa tiesas stunda”. (Atkl. 14:6,7) Tā bija evaņģelizācija, kas centās palīdzēt cilvēkiem sagatavoties satikt Kungu. Tās rezultātā 1844. gada rudenī metodistu draudzes bija ieguvušas 40 000, bet baptistu draudzes — 45 000 jaunu locekļu.⁸ Kāda jauna milleriešu sludinātāja sešu nedēļu ceļojums lika pieaugt vietējām draudzēm par veselu tūkstoti! ⁹

Kad Millers bija Portlendā, kāds izlaidīgs jauneklis aizelsies ieskrēja bārā un uzsauca saviem draugiem: “Zēni, Kasko ielā ir kāds sludinātājs, kas saka, ka tuvojas pasaules gals. Vai jūs nepārtrauktu savas azartspēles un nepaklausītos, kas viņam sakāms?” Portsmutā, Ņūhempšīras štatā, atmoda turpinājās vēl vairākas nedēļas pēc tam, kad Millers jau bija projām. Baznīcu zvani katru dienu iezvanīja lūgšanas stundu, it kā katru dienu būtu svētdiena. Dzērienu veikali kļuva par sapulču telpām. Daži simti atgriezās, un vairāki tūkstoši pulcējās ūdens malā, lai redzētu, kā viņi tiek kristīti.

Daudzu konfesiju sludinātāji iesaistījās, lai palīdzētu darbā. Džošua V. Haimss bija tikai viens no tiem. Citu ievērojamu vadītāju starpā, kuri pievienojās Milleram, bija arī Džosija Ličs — metodists, kas jau bija pazīstams kā pravietojumu izskaidrotājs un pieņēma Millera mācību tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka tā nav pretrunā ar metodismu. Viņš sludināja ļoti plaši, izdeva 200 lappušu biezu grāmatu ar Millera lekcijām un palīdzēja pierunāt pievienoties arī Čārlzu Fiču. Fičs bija kongregacionālistu sludinātājs Bostonā, kurš kādu laiku bija slavenā evaņģēlista Čārlza G. Finnija palīgs. Ar pazīstamā metodista Apolona Heila palīdzību viņš izveidoja “1843. gada diagrammu”, kuru, šķiet, lietoja visi lektori, demonstrēdami daudzos Bībeles pravietojumus, kas saplūst kopā 1843. gadā. Viņš blakus uzzīmēja arī Daniēla grāmatas 2. nodaļā minēto tēlu, sadalīdams to valstu secībā.

Blakus šiem izcilajiem vadītājiem bija vēl daudzi citi. Jāpiemin Džeimss Vaits, kas, tāpat kā Haimss, bija kristiešu apvienības sludinātājs, un Džozefs Beitss, arī šīs pašas konfesijas loceklis, kas, nebūdams profesionāls garīdznieks, tika uzskatīts par sludinātāju. Bet neviens nezina, cik daudz bija palīgu! Tā laika aplēses svārstās no 700 līdz 2000. No 174 zināmiem sludinātājiem apmēram puse bija metodistu, ceturtdaļa — baptistu, bet pārējie bija kongregacionālisti, presbiteriāņi, episkopaliāņi, luterāņi, dāņu reformisti, kvēkeri un daži citi.

Nebūs pārspīlēts, ja apgalvosim, ka Millers nebija vienīgais milleriešu vadītājs. Viņu atbalstīja daudzi prasmīgi, domājoši cilvēki no lielākajām konfesijām, no kuriem ne mazums bija ar ievērojamu augstāko izglītību. Tā bija iespaidīga liecība “vecajam fermerim”. Millerisms bija reformācijas kustība ar Kristu centrā, ko priecīgi pieņēma daudzi — gan draudžu ierindas locekļi, gan tā laika ievērojamāko draudžu vadītāji, tūkstošiem neticīgo, deistu un šīs nemierīgās pasaules vienkāršo cilvēku.

Interese kļuva arvien plašāka, līdz Millers, Haimss un citi vadītāji sāka gandrīz nepārtraukti riņķot starp Ņujorku un Bostonu, Olbani un Jūtiku, Ročesteru un Bufalo, projām uz ziemeļiem Kanādā, rietumos uz Sinsinati, Sentluisu un Luisvilu, tad atpakaļ dienvidos uz Vašingtonu un Baltimoru. Roberts Vinterss aizveda vēsti uz Angliju. Pasts to nogādāja katrā Savienoto Valstu pasta nodaļā un katrā zināmajā misijas stacijā visā pasaulē.¹⁰

Galvaspilsētā Vašingtonā pat pēc viltus paziņojuma sapulcējās 5000 cilvēku. Filadelfijas laicīgā prese ziņoja par “milzīgu” adventistu pūli, kurā bija ap 15 000 klausītāju.

Daudzo dažādo konfesiju vadītāju klātbūtne milleriešu kustībā padarīja darbinieku sanāksmes par vispārējām. Sākot ar 1840. gada rudeni tika sasaukts vairāk nekā divdesmit¹¹ “vispārējo sapulču”. Tās notika dažādās vietās, dažkārt divas vai trīs reizes mēnesī.

Pirmā vispārējā sapulce notika oktobrī Džošuas V. Haimsa Čardonas ielas kapelā. Vēdertīfa saasinājums neļāva Milleram piedalīties sapulcē; tā tas bija arī otrajā, trešajā un ceturtajā reizē. (Piekto sapulci noturēja Louhemptonā, tāpēc viņš to varēja apmeklēt.) Vīlies par to, ka viņam jāpaliek malā, Millers sāka saprast, ka kustība, ko viņš pēc Dieva aicinājuma bija uzsācis, Dieva spēkā ir tālu pāraugusi viņu.

Vispārējās sapulces tika noturētas kā lielas masu sanāksmes. Tā kā šo un citu milleriešu sapulču apmeklētība strauji pieauga, 1842. gada maijā Bostonā noturētajā sapulcē, kuru vadīja Džozefs Beitss, tika nolemts izmēģināt nometņu sapulces, un tās ieplānoja trīs reizes vasarā.

Nometni, kura sākās 28. jūnijā Īstkingstonā, Ņūhempšīras štatā, vadīja Džošua V. Haimss, un tajā piedalījās septiņi līdz desmit tūkstoši cilvēku. Laikraksts “Boston Daily Mail” (“Bostonas Ikdienas Pasts”) ziņoja par šo notikumu un apsveica nometnes dalībniekus. Uz vienu vai divām stundām to apciemoja pat dzejnieks Džons Grīnlīfs Vitjērs. Pat pēc vairākiem gadiem viņš vēl aizvien atcerējās daiļrunīgos sludinātājus, kas lietoja Bībeles simbolisko valodu, attēlus, kuros varēja redzēt Nebukadnēcara tēlu un Atklāsmes grāmatas zvērus; viņš atcerējās arī neskaidros mežu apveidus, balto telšu loku, nometnes ugunskuru dūmus, kas pacēlās kā vīraks, un dedzīgos, augšup vērstos skatienus.

Drīz nometņu sapulces noturēja daudzās vietās; bieži vien tās noorganizēja vietējās brīvprātīgo komitejas. Vīrieši, sievietes un bērni pulcējās no visām pusēm, pārpildīdami tvaikoņus, dzelzceļa vagonus un aizturēdami pasta ratus; nogurušie gājēji ieradās pa visiem apkārtējiem ceļiem. Gan dievbijīgie, gan ziņkārīgie — visi kā viens devās ceļā uz otrās adventes kustības nometnes svarīgajām sapulcēm. Likās, ka gandrīz katrs ticīgais nes rokās Bībeli.¹²

Pēc lielajiem panākumiem nometnēs millerieši nolēma ziedot līdzekļus pietiekami lielai teltij, kurā varētu saiet daudz ļaužu un to varētu lietot apdzīvotās vietās, kurās nav iespējams sarīkot nometnes un telpas ir par mazām. Viņi pasūtīja tolaik vislielāko telti Amerikā un nosauca to par “lielo telti”. Tās uzcelšanai un nojaukšanai bija vajadzīga pastāvīga četru cilvēku brigāde. Telts diametrs bija 36 metri, tās centra kārts — 16,5 metrus gara, un tajā bija vietas 4000 cilvēkiem.¹³

Trīsdesmit dienu laikā lielā telts bija pasūtīta, uzcelta un jau tika izmantota. Ja Kristum bija jānāk “ap 1843. gadu”, vairs nedrīkstēja zaudēt laiku. Avīzes bija pārsteigtas par ātrumu, ar kādu telts tika nojaukta, transportēta ar kravas ratiem, tvaikoņiem vai vilcieniem un atkal uzcelta citā pilsētā. Kad telts bija uzcelta, ļaudis mēdza saderēt, ka tā nebūs pilna. Kad sapulces sākās, tie apstulba, redzēdami telti pārpildītu. Dzelzceļš norīkoja papildu vilcienus, lai varētu apkalpot lielās ļaužu masas.

Ročesterā pēkšņa vēja brāzma pārrāva piecpadsmit nostiprinājumus un “maigi” nosēdināja telti uz cilvēku galvām. Ar noteikumu, ka lekcijas turpināsies, ļaudis sapratnē savāca kolekti telts remontam. Tajā pašā laikā svētdienā Haimss astoņas stundas sludināja trīs grupām tirgus laukumā.

Adventisti svētdienās apmeklēja savas draudzes, bet nedēļas laikā bieži satikās starpkonfesionālās sapulcēs un lūgšanu svētbrīžos. Drīz Bostonā, Akronā, Sinsinati un Klīvlendā viņi cēla izturīgas un tajā pašā laikā ekonomiskas “saiešanas teltis” (tabernākulus), kurās bija sēdvietas tūkstošiem cilvēku. Kad smējēji teica, ka šīs celtnes graujot viņu ticību Jēzus drīzajai atnākšanai, ticīgie citēja Jēzu: “Pelnieties ar to, iekāms Es pārnākšu.”

1842. gadā vispārējā sapulce nolēma sarīkot trīs nometnes gadā. Sarīkota tika trīsdesmit viena. 1843. gadā sarīkoja četrdesmit. 1844. gadā — piecdesmit četras, bet par visiem gadiem kopā — 125. Kopējais apmeklētāju skaits bija vismaz pusmiljons, neskaitot tos tūkstošus, kas apmeklēja citas sanāksmes — “lielajā teltī”, baznīcās, saiešanas teltīs un īrētās telpās.

Dievs vēlējās, lai pirmā eņģeļa vēsts tiktu pasludināta “katrai ciltij, valodai un tautai”, un aicināja Milleru to “darīt zināmu pasaulei”. Viņš nevēlējās, ka tā tiktu slēpta pa stūriem!

1. Sk. Arthur Whitefield Spalding, “Pioneer Stories of the Advent Message” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1942), 40.–49. lpp. Spaldings apgalvo, ka faktus apstiprinājis notikumu aculiecinieks.
2. Miller, “Apology”, 19., 20. lpp.
3. Sk. James White, “Sketches of the Christian Life and Public Labours of William Miller” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1875), 111., 112. lpp.
4. Miller, “Apology”, 22., 23. lpp.
5. Šobrīd vislabākā Haimsa biogrāfija ir: David Tallmadge Arthur, “Joshua V. Himes and the Cause of Adventism, 1839–1845” (master''s thesis, University of Chicago, 1961).
6. Arthur, “Joshua V. Himes”, 168. un 51. lpp.
7. “Midnight Cry”, 1843. g. 25. maijs, 74. lpp.
8. Everets N. Diks šos skaitļus ieguvis, salīdzinādams metodistu un baptistu draudžu pieaugumu 19. gs. četrdesmito gadu sākumā ar to agrāko pieaugumu un samazināšanos, kas notika tūlīt pēc 1844. gada. Izanalizējis faktus, viņš secināja, ka atkritējus iespaidojis millerisms. Pierādījumi ir satraucoši. (Sk. Dick, “William Miller and the Advent Crisis, 1831–1844” (doctoral dissertation, University of Wisconsin, 1930), 263., 264. lpp.)
9. Jaunais sludinātājs bija Džeimss Vaits. Sk. viņa darbu “Life Incidents, in Connection With the Great Advent Movement, as Illustrated by Three Angels in Revelation 14” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1868), 96. lpp.
10. “Midnight Cry”, 1843. g. 24. augusts, 1. lpp.
11. Sk. Arthur, “Joshua V. Himes”, 61., 62. lpp. Arturs nav vienisprātis ar Leroju Edvīnu Frūmu, kas saskaitījis 16, un domā, ka to skaits varētu būt starp 23 un 26. Sk. Froom, “Prophetic Faith of Our Fathers” (Washington D.C.: Review and Herald Publishing Association, 1946–1954), 4. sēj., 555. lpp.
12. Sk. Joseph Bates, “Second Advent Way Marks and High Heaps” (New Bedford, Mass.: Press of Benjamin Lindsey, 1847), 11., 12. lpp.
13. Iespējams, ka adventistiem nebija jāmaksā par lielo telti. 1892. gadā Lafboro rakstīja, ka Viljamss (E. C. Williams) no Ročesteras Ņujorkas štatā viņam piecdesmitajos gados teicis, ka šo telti Milleram esot uzdāvinājis. Tomēr šajos faktos ir neskaidrības. Sk. J. N. Loughborough, “Rise and Progress of the Seventh-day Adventists” (Battle Creek, Mich.: General Conference Association of Seventh-day Adventists, 1892), 41. lpp.', '1', 2, 'history

Ieilgušais laiks

Protams, ne jau katrs piekrita Milleram vai ņēma viņu nopietni. Daži teica, ka to visu viņš darot naudas dēļ. Likumdevēji izteica priekšlikumu atlikt pasaules galu uz 1860. gadu. Kāds krāpnieks par 200 dolāriem piedāvāja vietas glābšanas balonā, kāds sludinājums ziņoja: “Ir pienācis laiks” — tas ir, laiks ārstēties ar “Vinstāra mežaķiršu balzamu”. Karikatūrā bija attēlota “Millera saiešanas telts lielā debesbraukšana”, bet blakus velns, kas, sagrābis Haimsu, kliedz: “Džošua V., tev jāpaliek ar mani.”

Kad Millers sāka sludināt, Amerikā valdīja optimisms, un daudziem runas par tuvojošos pasaules galu bija jaunums. Džeksona demokrātija šķita kā cilvēces pilnības vēstnesis. Līdzīgi bija arī ar misionāru biedrībām, Bībeles biedrībām, svētdienas skolām. Gandrīz neticami izgudrojumi sniedza pierādījumu, ka pasaule ir nostājusies uz zelta laikmeta sliekšņa.

Kad Viljams Millers 1833. gada pavasarī ar tvaikoni brauca pa Hudzonas upi uz kādu savu uzstāšanās vietu, viņš dzirdēja, kā vairāki vīri apbrīno pēdējo gadu notikumus. Gāzģeneratori! Kokvilnas tīrāmās mašīnas! Konservi! Fotogrāfija! Makormika pļaujmašīna! Tvaika lokomotīves! Kaut vai tas pats pukstošais, šļakstinošais un dūmus klepojošais tvaikonis, ar kuru viņi brauca.

“Tas tā nevar turpināties,” kāds no vīriem izbijies piezīmēja, “citādi pēc trīsdesmit gadiem cilvēks kļūs par kaut ko pārdabisku.”

Sarunas nobeigumā tai pievienojās Millers. “Kungi,” viņš piebilda, “šie izgudrojumi man liek domāt par Daniēla grāmatas 12:4: “Pēdējās dienās daudzi to tad izpētīs, un atziņas vairosies.”” “Pamanījis, ka klausītāji izrāda interesi, viņš sniedza tiem vēstures apskatu Daniēla grāmatas 11. un 12. nodaļas pravietojumu gaismā. Tad viņš pēkšņi attapās. “Džentlmeņi, es negribēju tik ilgi izaicināt jūsu pacietību.”

Kad Millers pārgāja uz tvaikoņa otru galu, visa grupa sekoja un lūdza turpināt. Tad viņš mācīja visu Daniēla grāmatu — par zelta galvu, par mazo ragu, par 2300 dienām — būtībā visu, sākot ar četrām valstīm un beidzot ar tiesu un Kristus otro atnākšanu. “Vai jūs to esat arī uzrakstījis?” viņam jautāja; un, kad viņš parādīja savas iespiestās svētrunas, izķēra visas, kas bija paņemtas līdzi.¹

Nav zināms, vai Millera ceļa biedri galu galā pieņēma viņa mācību, taču vairums tā laika sludinātāju un teologu gan nepieņēma. Tā vietā viņus bija pārņēmis fantastiskais “postmileniālisms”*, kuru popularizēja Daniēls Vitbijs. Viņi norādīja uz izgudrojumiem un misijas darba attīstību, sacīdami: “Redziet, — pasaule kļūst arvien labāka. Kristus otrā nākšana notiek jau tagad — garīgi, ļaužu sirdīs. Mēs atrodamies uz tūkstoš miera gadu sliekšņa!”

Lai arī cik savādi tas liktos, ne viens vien no šiem sludinātājiem vairāk vai mazāk ticēja 2300 dienu pravietojumam. Daži uzskatīja, ka jaunais laikmets sāksies 19. gs. 40. gados. Viņa svētība Džordžs Bušs, Ņujorkas universitātes ebreju un Austrumu literatūras profesors, bija tipisks šī uzskata pārstāvis. Atzīdams, ka Millera sapratne par 2300 dienām ir pareiza, viņš neatlaidīgi apgalvoja, ka “lielais pasaules notikums ir nevis tās fiziska sadegšana, bet tās garīgā atdzimšana” ²

Millers atbildēja, citējot Rakstus: “ (..) pastarajās dienās,” viņš teica, “ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā, maldinādami un maldīdamies” (2. Tim. 3:1,13); taču ne jau katrs sludinātājs gribēja dzirdēt šādu rakstvietu. Laikam paejot, viņi no savām kancelēm enerģiski sāka oponēt Milleram. Daži oponēja ar citiem paņēmieniem.

19. gs. 40. gados populāra bija frenoloģija. Tā pretendēja uz spējām noteikt cilvēka raksturu pēc viņa galvas formas. Tolaik bija modē iet pie šādiem speciālistiem un izpētīt savu galvu. 1842. gada martā, kad Millers sludināja Medfordā, Masačūsetsas štatā netālu no Bostonas, kāds adventistu uzskatus pieņēmis kristietis pierunāja Milleru apmeklēt viņa draugu frenologu, ļoti cerēdams to tādā kārtā atgriezt. Frenologs, kas par adventismu neinteresējās, nekad nebija saticis Milleru un nepazina viņu.

“Kas par izbalansētu un labi attīstītu galvu,” viņš piezīmēja, ar saviem trenētajiem pirkstiem taustīdams Millera galvaskausu. “Ser, es jums saku, misteram Milleram būtu pamatīgi jānopūlas, ja viņš gribētu atgriezt šo cilvēku!” Pagājis nedaudz pretī un ieskatījies Millera sejā, viņš teica: “Jums ir krietni vairāk veselā saprāta, nekā tas būtu vajadzīgs, lai atturētos no mistera Millera vieglprātīgajiem niekiem!”

Frenologs turpināja, izteikdams veselu rindu pikantu salīdzinājumu starp galvu, ko viņš pētīja, un Millera galvu, kādu viņš to bija iedomājies. “Ak, kā es vēlētos izpētīt mistera Millera galvu,” viņš nopūtās vīru priekšā, kuri sēdēja krēslu rindā gar sienu. “Tad es to noteikti sakamptu!” Tad, uzlicis roku uz “fanātisma daivas”, viņš iespurdzās: “Varu saderēt ar jums, ka vecajam Viljamam Milleram uz galvas ir fanātisma puns manas dūres lielumā.”

Kad frenologs ilustratīvi divkāršoja savu dūri, klientu rinda jautri smējās kopā ar viņu, plikšķināja augšstilbus un taustīja cits citam galvas, atdarinādami ārsta dūri. Frenologs smējās visskaļāk.

Kad apskate beidzās, frenologs laipni palūdza: “Ser, vai jūs man nepateiktu savu vārdu, lai to varu ierakstīt jūsu kartītē?”

“Ak,” Millers līdzjūtīgi atbildēja, “manam vārdam jau nav nekādas nozīmes. Lai paliek.”

“Bet, ser, es tiešām gribētu reģistrēt tik lielisku galvu kā jūsējā. Turklāt tas ir vajadzīgs maniem pierakstiem.”

“Nu, labi,” klients negribīgi piekāpās, “ja vēlaties, varat to nosaukt par Milleru.”

“Millers? Millers?” stostījās frenologs. “Bet vai drīkstu pajautāt, kāds ir jūsu vārds?”

“Mani sauc Viljams Millers.”

“Vai tas džentlmenis, kas lasa lekcijas par pravietojumiem?”

“Tas pats.”

Te frenologs apsēdās savā krēslā, drebēdams aiz pārsteiguma un samulsuma.³

Ja daži oponēja Milleram un izsmēja viņu, tad citi, kaut arī nepiekrita Milleram, stingri aizstāvēja viņa godu. Bija ļoti daudz arī tādu — gan fermeru, mājsaimnieču, rūpnīcu strādnieku un inteliģences pārstāvju, kuri negribēja ticēt viņam, taču jutās neveikli.

Laikraksti tika pieblīvēti ar noslēpumainu parādību aculiecinieku stāstiem. Oreola apvīts Jupiters. Zirgs ar jātnieku uz Mēness. Melns krusts uz asiņaina Mēness. Dziedāšana debesīs. Cilvēki pastaigājas debesīs. Triju eņģeļu saucieni: “Vai, vai, vai.”

Ne par visām šīm noslēpumainajām parādībām ziņoja millerieši. Viņi bija tik ļoti aizņemti ar Rakstu pētīšanu, ka tās maz aplūkoja, bet par tām ziņoja neticīgie un plaši to publicēja presē.

1833. gadā, divus gadus pēc tam, kad Millers sāka sludināt, zvaigznes krita kā sniegpārslas. 1843. gadā kādas februāra beigu dienas vēsā mijkrēslī debesīs dienvidrietumu pusē parādījās iepriekš neparedzēta liesmojoša komēta. Tā bija redzama dienas gaismā. Vēstnesis no kosmosa. Pastardienas spīdeklis. Pat skeptiķi nodrebēja.

Millera sākotnējās aplēses noveda pie “apmēram 1843. gada”. 1843. gada sākumā laikrakstā “New York Tribune” (“Ņujorkas Tribīne”) viņš publicēja atklātu vēstuli Džošuam V. Haimsam, paskaidrodams, ko bija domājis ar šo termiņu.

Millers saprata, ka 457. gads pirms Kristus pēc Bībeles iesākās pavasarī jeb, precīzāk, 457. g. 21. martā, tāpēc no tā laika skaitītajam 2300. gadam jāsākas 1843. gada pavasarī un jābeidzas 1844. gada pavasarī.

Tāpēc laikrakstā “Tribune” viņš paziņoja, ka viņa noteiktais laiks ir ne ātrāk kā laika posmā starp 1843. gada 21. martu un 1844. gada 21. martu.

Uzsākot “pasaules pēdējo gadu”, Millers nopietnāk nekā jebkad agrāk savā svinīgajā, skanīgajā un laipnajā balsī visur aicināja cilvēkus atgriezties:

“Uzmanieties, atgriezieties, steidzieties, steidzieties pie Dieva šķirsta, pie Jēzus Kristus, pie reiz nokautā Jēra, lai jūs dzīvotu, jo Viņš ir cienīgs saņemt visu godu, varu un slavu. Ticiet, un jūs dzīvosit. Paklausiet Viņa vārdam, Viņa Garam, Viņa aicinājumiem, Viņa ielūgumiem; vairs nav laika atlikt; es jūs lūdzu, neatsakieties no tā; nē, ne uz īsu brīdi. Vai jūs vēlaties pievienoties Debesu korim un dziedāt jauno dziesmu? Tad nāciet tā, kā Dievs vēlas; atgriezieties. Vai jūs gribat, lai jums Debesīs būtu mūžīgās mājas, kas nav rokām darinātas? Tad savā sirdī un dvēselē pievienojieties šiem laimīgajiem ļaudīm, kuru Dievs ir tas Kungs. Vai jūs gribat, lai jums būtu daļa pie mīļotās pilsētas — jaunās Jeruzalemes? Tad pagriezieties pret Ciānu; kļūstiet par svētceļniekiem kā vecajos labajos laikos. “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības,” saka Kristus, “tad jums visas šīs lietas taps piemestas.””⁴

Ak, vai! Par spīti visām svētrunām, par spīti visām izdalītajām publikācijām, par spīti visām sarīkotajām nometnēm, par spīti Millera skaidrajiem Bībeles pierādījumiem, par spīti viņa apbrīnojamam aicinājumam darīt to zināmu pasaulei, pasaules pēdējais gads aizritēja, bet Kristus neatnāca.

Ticīgie bija apmulsuši. Tomēr viņi nebija cerējuši uz konkrētu dienu gadā, tāpēc 1844. gada pavasarī nepiedzīvoja tik sāpīgu vilšanos kā 22. oktobrī. Kustība vēl joprojām elpoja, taču tās pulss bija kļuvis lēnāks, un acis nolaidās.

Tomēr tūkstošiem milleriešu liecināja par noslēpumaino Svētā Gara spēcinošo darbību, kas norisinājās cilvēkos.

Atgriezušies pie Bībeles, viņi izlasīja: “Šis pravietiskais skatījums īstenosies noteiktā laikā, (..) pat ja tā piepildīšanās novilcinātos, tad tomēr stipri būs uz to cerēt un paļauties, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks.” (Hab. 2:3)

Sevišķi viņus iedrošināja Kristus vārdi: “Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas [desmit jaunavas] visas iesnauda un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: “Redzi, līgavainis nāk.”” (Mat. 25:5,6)

Atklājums, ka Bībele ir paredzējusi laika novilcināšanos, kļuva par spēcīgu iedrošinājumu. 1844. gada maijā Džosija Ličs publicēja darbu “Advent Shield” (“Adventes Vairogs”), kas bija pārskats par Dieva vadību un mācīšanu adventes atmodā līdz tam laikam. Arī šis bija uzmundrinājuma un spēka avots.

Ap to laiku adventes cerības opozīcija, kas attīstījās dažādās protestantu konfesijās, sasniedza kulmināciju, un millerieši tika atstumti. Redzēdami, ka draudzes, pie kurām viņi piederēja, ignorē Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā uzrakstīto pirmā eņģeļa vēsti, viņi atzina, ka tās ir “kritušās Bābeles” draudzes, par kurām pravieto šīs pašas nodaļas otrais eņģelis. Tas vēlāk pievienoja viņu uzticībai domu, ka tie ir pravietotie ļaudis un ka Dievs ir ar viņiem.

Daži adventisti, it īpaši Semjuels Šefīlds Snovs un viņa draugi, atcerējās Viljama Millera 1843. gada 3. maijā rakstīto vēstuli laikrakstam “Signs of the Times”. Tajā viņš bija skaidrojis, ka, tāpat kā Jēzus mira “pirmajā mēnesī” Pasā svētku laikā (Bībeles ceremoniālā gada pavasarī), Viņš varētu atgriezties Salīdzināšanas dienā “septītajā mēnesī” (rudenī). Tas bija domu grauds, kam bija jāuzdīgst.

Tā 1844. gada vasarā millerieši sevi uzskatīja par “jaunavām” ieilgušajā laikā, kas sludina gan pirmā, gan otrā eņģeļa vēsts piepildīšanos. Viņi uzticējās apsolījumiem, pētīja pravietojumus, izdalīja publikācijas, turpināja lūgšanu dievkalpojumus un telts sanāksmes, aicināja tūkstošus pastāvīgās nometņu sapulcēs un lūdza par pusnakts saucienu.

1. Pārfrāzēts no Blisa darba “Memoirs”, 106. lpp.
2. George Bush, “Reasons for Rejecting Mr. Miller’s Views on the Advent, with Mr. Miller’s Reply” (Boston: Joshua V. Himes, April 15, 1844), 11. lpp.
3. Pārfrāzēts no “Midnight Cry” 1843. g. 23. novembra numura 2. lpp. Atkārtots izdevums Frānsisa D. Nikola (Francis D. Nichol) darbā “The Midnight Cry” (Washington, D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1944), 98., 99. lpp.
4. William Miller, “Evidence From Scripture and History of the Second Coming of Christ, About the Year 1843; Exhibited in a Course of Lectures” (Boston: Joshua V. Himes, 1842), 174., 175. lpp.', '1', 2, 'history

Pusnakts sauciens

Kādā neaizmirstamā nometnē Ekseterā, Ņūhempšīras štatā, 1844. gada augustā beidzot tika sadzirdēts pusnakts sauciens.¹

Bijušais jūrnieks, kapteinis Džozefs Beitss, cilvēks, kas adventes kustības dēļ bija atteicies no savas karjeras, pūlējās pierunāt milleriešus turpināt darbību un iedrošināja viņus, atsaukdamies uz savām agrākajām jūrniecības dienām.

Ļaudis, neapmierināti un nepārliecināti, grozījās karstajā svelmē. Kad parādījās kāds jātnieks un, nokāpis no zirga, ieņēma vietu sola galā, visi pagriezās un vēroja viņu. Tie, kas atradās vistuvāk, uzsāka dzīvu sarunu. Bet Džozefs Beitss turpināja savu runu.

Pēkšņi ar lielu apņēmību piecēlās misis Kauča. Viņa bija Semjuela Snova, tikko pienākušā jātnieka, māsa. Viņa runāja pieklājīgi, bet ar pārliecību.

“Brāli Beits! Mēs vairs nedrīkstam tērēt laiku, kavējoties pie patiesībām, ar kurām esam pazīstami. Laika ir maz. Mūsu starpā ir Kunga kalpi, kam ir pienācīga barība, ko dot Viņa namam šajā brīdī. Lai viņi runā, un lai ļaudis tos klausās.”

Kāds aculiecinieks stāsta, ka, viņai runājot, Kunga Gars sakustināja sapulci kā vēsmiņa, kas saceļ ņirbu vilnīšus spoguļrāmā ezerā. Visapkārt atskanēja dedzīgi saucieni: “Āmen, māsa, jā, jā.” Šur tur vīri un sievas izplūda asarās, nojauzdami atbildi uz viņu lūgšanām.

Beitss ar godu atstāja katedru. “Ja brālim Snovam ir no Kunga nākusi vēsts mums, tad lai viņš nāk un dalās šajā patiesībā.” Braukdams vilcienā uz Ekseteru, viņš nojauta, ka ir jānotiek tieši šādam pavērsienam.

Snovs bija gatavs, taču tika nolemts uzstāšanos atlikt, lai ļautu viņam izmantot agrās rīta sapulces svaigumu.

“Mūsu Kungs ir apsolījis, ka Viņš atgriezīsies un ņems savus ļaudis pie sevis,” Snovs atgādināja tūkstošiem, kas bija sapulcējušies nākamās dienas rīta vēsumā.²

“Bet par savas atgriešanās laiku Jēzus mācekļiem teica: “Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi Debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Marka 13:32) Daudzi ir atzinuši,” Snovs turpināja, “ka šis pants pierāda, ka cilvēki nekad nezinās laiku. Bet, ja šī rakstvieta to pierāda, tad tā pierāda, ka arī Dēls nekad nezinās šo laiku, jo šeit izteiktais apgalvojums ir attiecināts gan uz Dēlu, gan uz cilvēkiem un eņģeļiem! Taču, ja šis pants nepierāda, ka Kristus nekad nezinās savas atnākšanas laiku, tad tas nepierāda arī, ka cilvēki un eņģeļi nekad to nezinās!”

“Kad Jēzus atnāca pirmo reizi,” Snovs turpināja, “Viņš nāca noliktajā laikā, un Viņam bija vēsts par laiku. Viņš paziņoja: “Laiks ir piepildīts.” (Marka 1:15) Es jautāju jums, brāļi un māsas, kurš laiks bija piepildījies?”

“Pravietiskais laiks,” pūlis atbildēja. “Sešdesmit deviņas no Daniēla septiņdesmit nedēļām.”

“Pareizi, pareizi,” Snovs tos iedrošināja. “Mēs visi zinām Daniēla grāmatas 8. un 9. nodaļas pravietojumus par 2300 dienām (gadiem) un septiņdesmit gadu nedēļām, kas no tām ir nolemtas (vai “nogrieztas”). Mēs esam pieraduši skaitīt 2300 gadus līdz “apmēram 1843. gadam”.

Bet mēs šo to esam pārskatījušies! Mēs sakām, ka 2300 gadi sākas 457. gada pavasarī pirms Kristus un beidzas 1844. gada pavasarī, taču 2300 gadiem nebija jāiesākas gada sākumā, bet “no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzalemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu”. (Dan. 9:25) Savukārt Ezr. 7:8 mums saka, ka šī pavēle nenonāca līdz Jeruzalemei, kamēr nebija pienācis tā gada piektais mēnesis! Brāļi, ja Bībeles gads sākas un beidzas pavasarī un ja šī pavēle stājās spēkā tikai ar gada piekto mēnesi, vai tad 2300 gadiem nav jāturpinās vismaz piecus mēnešus vēl pēc pavasara sākuma?”

“Āmen.” “Pareizi.” “Tik tiešām,” atbildēja ļaudis.

“Tātad mēs esam kļūdījušies, gaidīdami Kristus atnākšanu 1844. gada pavasarī!”

“Jā, jā! Pateicība Dievam!”

“Nākamā patiesība, kas atklājas par Kristus nākšanas laiku,” Snovs ar kvēlu pārliecību turpināja savu atziņu, “ir pilnīgāka sapratne par pavasara un rudens simboliem Mozus bauslībā.

Vissvarīgākie svētki pavasara ceremonijās bija Pasā svētki, kurus noturēja Bībeles gada pirmajā mēnesī. Svarīgākie svētki rudens ceremonijās bija Salīdzināšanas diena gada septītajā mēnesī. Bet kas tā bija par dienu, kad Jēzus mira pie krusta?”

“Pasā svētki,” atbildēja pūlis, kas aizrautīgi sekoja līdzi.

“Pareizi, Kristus, mūsu Pasā Jērs, tika par mums krustā sists (1. Kor. 5:7) pavasarī, pirmajā mēnesī, tajā pašā dienā, kad tika nokauts Pasā jērs. Bet tas nav viss. Kurā diennakts laikā Pasā jērs tika nokauts?”

“Vakarā,” ļaudis atbildēja.

“Jā, jeb precīzāk — “starp vakariem,” kā tas ir Rakstu ebreju oriģinālā; nevis saulrieta brīdī, bet pēcpusdienas vidū. Sakiet, kurā stundā Kristus, mūsu Pasā Jērs, atdeva savu dzīvību par mums?”

“Pulksten trijos,” sekoja atbilde.

Atsaucoties uz seno jūdu vēsturnieku Jozefu un talantīgo hronologu Viljamu Heilsu, Snovs datēja Kristus nāvi ar pavasari, 31. gadā pēc Kristus, Daniēla septiņdesmitās gadu nedēļas vidu. “Brāļi, no Dieva Vārda es jums daru zināmu, ka tad, kad Jēzus nāca pirmo reizi, Viņš mira kā mūsu Pasā Jērs tieši tajā gadā, kuru paredzēja Daniēla pravietojums, un tieši tajā dienā, kuru noteica ceremoniālā bauslība, pat tieši tajā stundā, ko noteica šī bauslība. Šeit netrūka nevienas bauslības detaļas. Katra zīmīte un katrs sīkums tika piepildīts. Laiks tika sevišķi stingri ievērots!

Un tā, brāļi, gluži kā Pasā svētki ir pavasara simbols, tā Salīdzināšanas diena ir rudens simbols. Bet ko darīja augstais priesteris Salīdzināšanas dienā?”

“Viņš šķīstīja svētnīcu.”

“Jā, tiešām! Un kādu darbu Jēzus pabeigs Dan. 8:14 pieminēto gadu jeb dienu beigās?”

“Svētnīcas šķīstīšanu!” pūlis atkal atsaucās.

“Tieši tā! Turklāt, ja laiks tika sevišķi stingri ievērots tad, kad Jēzus mira kā mūsu Pasā Upuris, vai no tā neizriet, ka laiks būs tikpat stingri ievērots arī tad, kad mūsu Augstais Priesteris pabeigs svētnīcas šķīstīšanu? Vai nav skaidrs, ka Jēzus piepildīs Dan. 8:14 uzrakstīto pravietojumu ne tikai šajā nodaļā pieminētajā gadā, bet vēl precīzāk — arī noteiktajā Salīdzināšanas dienas datumā?”

Millerieši lielā izbrīnā un dziļā pateicībā noskatījās uz savām Bībelēm, uz Snovu un cits uz citu.

Snovs turpināja iet pretī nospraustajam mērķim. “Un kad, brāļi, Salīdzināšanas diena iekrīt pēc Bībeles ceremoniālā kalendāra?”

“Septītā mēneša desmitajā dienā,” tie atbildēja gandrīz unisonā.

“Jums atkal taisnība! 3. Moz. 23:27 teikts: “Bet desmitā diena šai pašā septītajā mēnesī lai jums ir Salīdzināšanas diena.” Brāļi, ja šķīstīšana simboliski tika izpildīta septītā mēneša desmitajā dienā, kad Jēzus pabeigs īstās svētnīcas šķīstīšanu?” Viņa dedzība pārgāja arī uz citiem.

Un pūlis atkal nodārdināja savu atbildi: “Septītā mēneša desmitajā dienā.”

Snovs ievilka elpu pirms sava galīgā pierādījuma. “Pēc visrūpīgākā aprēķina, ko savā tālredzībā Kungs ir licis saglabāt jūdiem karaītiem, septītā mēneša desmitā diena šogad iekrīt 22. oktobrī.”

Viņš uz brīdi pieklusa, tad lika atskanēt savas uzrunas kulminācijai.

“Brāļi, padomājiet par to. Patlaban ir augusta otrā nedēļa. Nepaies trīs mēneši, kad Kungs pabeigs savu salīdzināšanas darbu un atstās svētnīcu, lai svētītu savus ļaudis, kas Viņu gaida. (3. Moz. 9:22,23) Nepaies trīs mēneši, kad Dieva darbs tiks pabeigts. Nekad vairs nebūs ziemas uz šīs aukstās, vecās zemes. Nepaies ne trīs mēneši, kad Līgavainis būs šeit, lai saņemtu savu līgavu, kas Viņu gaida. Vai nav pienācis laiks atskanēt pusnakts saucienam: “Redzi, Līgavainis nāk, izejiet Viņam pretim?”“

Pateicības asaras bira aumaļām. Snovu lūdza nākamajā dienā atkārtot savu lekciju, lai visi varētu pārliecināties, ka ir sapratuši pareizi. Citi vadītāji aicināja ļaudis saprātīgi izmantot nelielo atlikušo dienu skaitu.

Nopietni, pazemīgi, taču iedvesmas pilni ticīgie devās mājup ar vilcieniem, tvaikoņiem un ratiem. Visur viņi aiznesa sev līdzi šos jaunumus. Viena nometne pēc otras liecināja par to pašu mierīgo, taču satraukuma pilno atsauksmi.

Drīz vien Jaunanglijas granīta kalni skanēja “pusnakts saucienā”. Ar gandrīz neapturamu spēku kā vēja spārnos tas pārlidoja no viena novada uz citu. “Septītā mēneša kustība” izplatījās no Kanādas līdz Mērilendai, no Atlantijas līdz Vidējiem Rietumiem — vienlaicīgi un gandrīz vienprātīgi, līdz vēsti sadzirdēja katra pilsēta, katrs ciems un ciemats. Haimss sākumā bija pret šo kustību, bet tad, pārliecinājies par Dieva klātbūtni tajā, pievienojās. Viljams Millers šo tematu rūpīgi pētīja, dedzīgi lūdza par to un tad priecīgi rakstīja: ““Septītajā mēnesī” es tagad redzu godību, kuru nekad agrāk netiku redzējis. Esmu gandrīz mājās. Slava! Slava! Slava!”

22. oktobris! Tikai dažas dienas līdz beigām.

Ak, kādā laikā mēs dzīvojam!

Kad tuvojas pēdējās dienas, adventistu tirgotāji slēdz savus veikalus, amatnieki — savas darbnīcas, strādnieki atstāj darbu. Nometņu sapulcēs daudzi atzīstas savās nepilnībās un pulcējas kopējās lūgšanās. Lielas summas tiek ziedotas trūcīgo ļaužu parādu nomaksāšanai un adventistu laikrakstu izdošanai. Tā tas turpinās, līdz izdevēji vairs nav spējīgi tik daudz līdzekļu izmantot, tiem jānoraida un jāapbēdina veltīgie ziedotāji.

Uz laukiem daži zemkopji, lai apliecinātu savu ticību, atstāj nenovāktu ražu. Kartupeļi paliek zemē,* āboli sapūst dārzos, siens paliek uz laukiem nesavākts. Pilsētu ļaudis — daudzi skolotāji, daži miertiesneši, pat kāds Norfolkas pilsētas tiesnesis — atkāpjas no saviem amatiem.

Filadelfijā kāds drēbnieks slēdz savu darbnīcu Piektajā ielā “par godu ķēniņu Ķēniņam, kurš parādīsies ap divdesmit otro oktobri”. Kāds liels uzņēmums Bruklinā atlaiž no darba savus strādniekus. Metodisti, kongregacionālisti un presbiteriāņi aizsteidzas uz kristību vietām.

Tvaika iespiedmašīnas darbojas dienu un nakti, iespiezdamas “Midnight Cry” un citas avīzes. Pēdējo trīs nedēļu laikā Ņujorkā un Bostonā tiek izdots simtiem tūkstošu dažādu laikrakstu eksemplāru. Daudzi tūkstoši nāk klajā arī Ročesterā, Topšemā, Filadelfijā, Lankasterā, Jūtikā, Klīvlendā, Sinsinati, Detroitā un Toronto.

Gaidīšana, publikācijas, gatavošanās, nodošanās. Tā ir beigu kulminācija.

15. oktobris, vēl septiņas dienas. 16. oktobris — sešas dienas. 17. oktobris, 18. oktobris, 19. oktobris.

19. oktobrī iespiedmašīnas pārtrauca strādāt. Lielā telts tika sarotīta un atstāta pēdējam brīdim. Runātāji atgriezās savās mājās, lai būtu kopā ar ģimenēm. Džošua V. Haimss aizsteidzās uz Louhemptonu, lai būtu kopā ar Milleru.

Kustības dalībnieki bija priecīgu gaidu pārņemti. Pusaudze Elena Hārmona vēlāk rakstīja: “Šis bija laimīgākais gads manā dzīvē. Mana sirds bija priecīgu gaidu pilna.” ³

Pārējā pasaule gaidīja neziņā. Tūkstoši, kas nekad nebija pievienojušies kustībai, tagad savās sirdīs juta bailes, ka tā varētu būt patiesība.

20. oktobris, 21. oktobris. 1844. gada 22. oktobris.

22. oktobra rītam uzaustot, millerieši pulcējās lielās un mazās grupiņās teltīs, dievnamos un mājās. Sapulces pavadīja svinīgas lūgšanas un priecīga Dieva slavēšana. Louhemptonā Millera draugi pulcējās pie kļavu birzs, netālu no viņa mājas, ko šodien sauc par Pacelšanās klintīm. Viņi gaidīja visu dienu, jo nezināja, kurā stundā viņu Kungs nāks.

Austrumos saule uzausa “līdzīgi līgavainim, kas iziet no savām telpām”. Taču Līgavainis neparādījās.

Saule stāvēja zenītā, sildīdama un dodama dzīvību un “dziedināšanu zem tās spārniem”. Taču Taisnības Saule neuzlēca.

Tā nozuda rietumu sārti kvēlojošajās debesīs “briesmīga kā karaspēki ar karogiem”. Bet Tas, kurš sēdās mugurā baltajam zirgam, neieradās kā Debesu pulku Vadonis.

Pār zemi klusi un mierīgi nolaidās vakara ēnas. Lēni pagāja vakara stundas. Bēdu nomāktajās milleriešu mājās pulksteņi nosita divpadsmit. 22. oktobris bija pagājis. Jēzus neatnāca. Viņš neatnāca!

1. Šis notikums sīki pārstāstīts Džeimsa Vaita darbā “Life Incidents”, 153.–168. lpp.
2. Snova pētījumi Ekseterā notikumu attīstību noveda līdz kulminācijai, kas parādījās tik daudzās vietās un tik dažādos veidos, ka millerieši to uzskatīja par pārdabisku. Sk. J. N. Loughborough, “The Great Second Advent Movement” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1905), 157.–159. lpp. Šeit sniegtā Snova uzstāšanās adaptēta no viņa rakstiem izdevumā “True Midnight Cry”, kā arī “Advent Review and Signs of the Times Reporter” 1844. g. 16. oktobrī, no Džeimsa Vaita darba “Life Incidents” 159.–168. lpp. un Džozefa Beitsa “Second Advent Way Marks” 30., 31. lpp.
3. Ellen G. White, “Testimonies for the Church”, 9 sēj. (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1885–1909, 1948), 1. sēj., 54. lpp.', '1', 2, 'history