Viena diena ar Dievu

Maijs

1. maijs - elenas vaitas noguldījumi

„Pārdodiet savus īpašumus un izdaliet nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neiznīkstošu mantu Debesīs, kur zagļi nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt” Lūkas 12:33.
Šorīt mēs visi jutāmies labi. Vakar vakarā pie mums atnāca A kungs ar savu dzīves draugu. Tas bija skaists apciemojums. Saruna ritēja ap noguldījumiem bankā un par to, cik daudzi ar saviem noguldījumiem ir kļuvuši bagāti. Daži bija cietuši arī zaudējumus. A kungs ar savu dzīves draugu un māsas B un C šādā veidā apsprieda zaudējumus un peļņu.
„Bet tagad,” ieminējās A kundze, „Vaitas kundzei mums kaut kas jāpastāsta. Viņai jāizsaka savas domas. Līdz šim viņa nav teikusi nevienu vārdu”.
„Labi”, es lēnām sacīju, „es jau daudzus gadus ieguldu savus līdzekļus bankā un zaudējumus neesmu piedzīvojusi. Tā man ir ar lieliem procentiem atdevusi atpakaļ arī visu pamatkapitālu”.
Visi pārsteigti saskatījās. C smaidīja, bet A kungs jautāja: „Kur jūs to ieguldījāt?”
„Debesu vērtspapīros. Es savu mantu aizsūtīju sev pa priekšu uz Debesīm. Šo Debesu vērtspapīru īpašnieks mani brīdināja: „Nekrājiet sev mantas virs zemes”, un teica, ka še es piedzīvošu briesmīgi lielus zaudējumus. Viņš man ieteica krāt „mantu Debesīs, kur kodes un rūsa to nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog”. Noguldījums Debesīs ir drošs un dos ārkārtīgi lielu peļņu”.
A kundze piebilda: „Un tāds noguldījums jums sniegs izmaksas, kamēr vien jūs dzīvosiet? Jums nebūs jāsastopas ar vērtspapīru kursa celšanos vai krišanu. Tas noteikti atgriezīsies atpakaļ, nav jābaidās no zaudējumiem”.
Tad mēs viņiem novēlējām labu nakti un ļāvām viņiem to pārdomāt. Teiciet Kunga vārdu ik dienas par tiem pierādījumiem, kādus vienmēr saņemam, ka mūsu manta ir noguldīta Debesīs. Kāds skaists noguldījums! Man ik dienas vajadzīgs apstiprinājums, ka Jēzus ir mans un es piederu Viņam. – Vēstule 20. 1876. g. 1. maijā.
„Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaulē… lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamajai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību” (1. Tim. 6:17-19). Tas ir saprātīgs un pilnīgi drošs ieguldījums. Mums un jums ir ieteikta īpaša labo darbu praktizēšana. Šāda peļņa ir ļoti vērtīga. Te nedraud briesmas kļūdīties. – Liecības 1. sējums, 693. lpp. [131]

2. maijs - iegūts caur kristu

„Un tagad es jūs uzticu Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem” Apustuļu darbi 20:32.
Zināšanas par Kunga ceļu ir pieaugušas un turpinās pieaugt. Atkrišana un māņticība ietērpj pasauli dumpinieku un pārkāpēju rupjajās drēbēs. Literatūra un visādi veida sekli izdomājumi tiek izplatīti līdzīgi rudens lapām, un cilvēku tūkstoši ir tā savaldzināti ar lētiem antireliģiskiem darbiem, ka nopietnai lasāmvielai viņu prātos vairs nepaliek vietas. Pret Dieva Vārdu un visu, kas cilvēku varētu pacelt no viņa zemā stāvokļa, tie izturas vienaldzīgi.
Tomēr patiesība atrodas Dieva Vārdā un visi, kas atbalsta šī laika patiesību no Dieva, dara darbu dotajam laikam un mūžībai. Kurš Dieva Vārdu uzņem prātā un sirdī, tie izšķirīgi nostājas par Dievu un Debesu Visumu. Tie vienotām sirdīm, roku rokā aizstāvēs svēto un šķīsto, kas izturēs laikmetu pārbaudi. Kurš atbalsta maldus ar vārdiem, rakstiem un balsi, kā arī ar to cilvēku apspiešanu, kas pievienojušies patiesībai, tie nostājas pretējā pusē, kopā ar pirmo lielo atkritēju un ļaunajiem cilvēkiem, kas darbojas kā viņa aģenti. Dieva Vārds ziņo, ka tie kļūs „aizvien ļaunāki, pievildami un būdami pievilti”. Līdz pat laika galam cilvēki strādās par labu vienai vai otrai no šīm pretējām pusēm.
Visi mūsu spēki pieder Dievam. Tie pieder Viņam caur radīšanu un atpestīšanu. Dievs ikkatram piešķir Sava spēka mēru, un Viņš sagaida, lai ikviens to izlietotu par labu patiesības pusei. Kristietim nedalītā ieinteresētībā jāstāv Kunga pusē. „Tad nu paliek ticība, cerība un mīlestība”. Ticība raugās cauri drosmi atņemošām grūtībām un turas pie neredzamā, pie paša Visvarenā, tāpēc tā neapmulst. Ticība, cerība un mīlestība ir māsas, un viņu darbs savstarpēji pilnīgi savienojas, lai mirdzētu pasaules morālās tumsas vidū. Bērniem un jauniešiem jāsniedz attiecīgi norādījumi; nezinošie, pacietīgi pūloties, jāiepazīstina ar patiesību. Tā jāpasniedz soli pa solim. – Manuskripts 46. 1897. g. 2. maijā, „Tava Vārda ienākšana apgaismo”. [132]

3. maijs - debesu aicinājums

„Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts” Lūkas 14:11.
Lai neviens nepaaugstinās, runājot par sevi, parādot savas spējas un zināšanas, izkopjot augstprātību! Lai neviens necenšas izjaukt otra darbu, kas nerīkojas pēc viņa pieņemtā standarta. Debesu Skolotājs aicina mūs: „Nāciet šurp pie Manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt! Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla” (Mat. 11:28-30). Kristus nekad nav bijis pašpaļāvīgs, neiecietīgs vai augstprātīgs. Viņš saka: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat” (Jāņa 5:19).
Nevienam cilvēkam nav tiesību uzskatīt sevi kā pašam piederošu būtni. Ikviens cilvēks, ikviena lieta pieder Kungam. Visas balvas, ko cilvēks saņem no Debesīm, turpina piederēt Kungam. Visas mums esošās vērtības vajadzētu izlietot par labu mūsu līdzcilvēkiem, lai arī tie kļūtu par vērtīgiem strādniekiem. Visi spēki un visāda apdāvinātība ir talants, kas jāatdod Dieva godam, izlietojot to Viņa darbā. Mūsu spējas, kuras devis Dievs, nevajadzētu izvirzīt kalpošanā savtīgiem mērķiem. Mums vienmēr vajadzētu labprāt dot tālāk, darot citiem zināmu to, ko mēs zinām, un būtu jāpriecājas, ja viņi darbā izkopj spēkus un prātu, kas pārāks par mūsējo.
Dieva dāvanas nedrīkst izlietot sevis izcelšanai, bet tās jānodod mijējiem, lai Viņš savu mantu saņemtu ar augļiem. Lai neviens nemēģina kļūt ievērojams, laimīgs vai apmierināt savas tieksmes, neizlietojot spēkus, ar kuriem tas ir apdāvināts, kur būtu bijis pareizi tos izlietot, jo ar tādu rīcību viņš apkauno Devēju un nepiepilda nodomu, kura dēļ tas radīts. Visi mūsu spēki nāk no Dieva un tie jāizlieto Viņa godam…
Nevienam nav ne vismazākā iemesla lielīties. Nevienam nav ne vismazākā pamata lepoties vai sevi izcelt, pat ja viņš darījis vislabāko, ko spējis. – Vēstule 10. 1884. g. 3. maijā, kādam sludinātājam, celmlauzim Dānijā. [133]

4. maijs - darba svētības

„Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši, lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī to priekšā, kas ir ārpusē, un mums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās” 1. Tesaloniķiešiem 4:11-12.
Daudzi uzskata darbu par lāstu, kura autors esot dvēseļu ienaidnieks. Tāds uzskats ir kļūda. Dievs cilvēkiem devis darbu kā svētību – prāta nodarbināšanai, viņa organisma stiprināšanai un viņa spēju attīstīšanai. Ādams strādāja Ēdenes dārzā un savā garīgajā un fiziskajā rosmē, viņš atrada savai svētajai esamībai vislielāko prieku. Kad nepaklausības dēļ viņu izdzina no šīs skaistās mājvietas un dienišķās maizes iegūšanai viņš bija spiests cīnīties ar ietiepīgo zemi, arī tad šis darbs sniedza atvieglojumu viņa noskumušajai dvēselei un viņu sargāja no kārdināšanām.
Saprātīgs darbs ir pilnīgi nepieciešams cilvēka labklājībai un laimei. Tas vāju padara stipru, neuzņēmīgu pārvērš drosmīgā, nabagu dara bagātu un aplaimo nelaimīgo. Mūsu dažādie pienākumi ir doti proporcionāli mūsu dažādām spējām, un Dievs sagaida atbilstošus augļus no talantiem, kurus Viņš devis Saviem kalpiem. Ne mums piemītošo talantu lielums noteic atalgojumu, bet veids, kā mēs to izlietojam – uzticības pakāpe, kādā mēs izpildām dzīves pienākumus, lielus vai mazus.
Kūtrums ir gandrīz vislielākais lāsts, kas var piemeklēt cilvēku, jo tā pēdās iet netikumība un noziegumi. Sātans glūn savā paslēptuvē, gatavs pārsteigt un iznīcināt nepiesardzīgos, kuru brīvais laiks dod iespēju ienaidniekam zem pievilcīgas maskas iegūt šo ļaužu labvēlību. Nekad viņš negūst lielākus panākumus, kā ejot pie cilvēkiem viņu no darba brīvajā laikā.
Vislielākais lāsts, kas seko bagātībai, ir modē nākušais uzskats, ka darbs cilvēku pazemo. „Redzi, tas bija tavas mātes Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām; tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku” (Ec. 16:49). Šeit Svētajos Rakstos mums atklāti kūtruma briesmīgie rezultāti. Tas izsauca šo līdzenuma pilsētu bojā eju. Kūtrums novājina prātu, pazemo dvēseli, samaitā izpratni, pārvērsdams lāstā to, kas bija dots kā svētība. – „Signs of the Times”, 1882. g. 4. maijā. [134]

5. maijs - atbrīvošanās no grēka

„Kas noliedz savu ļauno darbu, tas tam neizdodas, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību” Salamana pamācības 28:13.
Babiloniešu tērpa un nožēlojamas zelta un sudraba mantas dēļ Ākans bija ar mieru pārdot sevi ļaunajam, izsaukt pār savu dvēseli Dieva lāstu, atteikties no tiesībām uz lieliem īpašumiem Kanaānā un zaudēt visas izredzes nākotnē iegūt nemirstīgu mantojumu uz atjaunotās zemes…
Tik liela bija viņa nekaunība un pretošanās griba, ka pat līdz pēdējam mirklim Jozua baidījās, ka viņš uzstās par savu nevainību un izsauks draudzes līdzjūtību pret sevi, liekot tai negodīgi izturēties pret Dievu. Viņš nebūtu atzinis savu vainu, ja ar tādu rīcību necerētu novērst sava nozieguma sekas. Šī cerība viņā pamodināja šķietami atklāto savas vainas atzīšanu un ar grēku saistīto sīkumu izstāstīšanu. Tā vainīgie atzīs savus grēkus, nosodīti un bez cerības stāvot Dieva tiesas priekšā, kad ikkatra lieta tiks izšķirta dzīvībai vai nāvei. Tad atzīšanās tiks izteikta par vēlu, lai glābtu grēcinieku.
Daudzi, kas sevi dēvē par kristiešiem, atzīst savus grēkus līdzīgi Ākanam. Viņi vispārīgi atzīst savu necienīgumu, bet atteiksies izsūdzēt tos grēkus, kuru vaina gulstas uz viņu sirdsapziņas un, kas izsaukuši Dieva nepatiku pār Viņa ļaudīm. Tā daudzi apslēpj savtības grēkus, krāpšanu, negodīgu izturēšanos pret Dievu un kaimiņiem, grēkus ģimenē un daudzus citus, kurus pienāktos atklāti atzīt.
Patiesa grēku nožēla izraisās, apzinoties grēka pretīgo raksturu. Taču vispārīgas grēku atzīšanās nemostas no patiesas dvēseles zemošanās Dieva priekšā. Tās grēciniekam ļauj pašapmierināti turpināt līdzšinējo rīcību, līdz viņa sirdsapziņa nocietinās, un brīdinājumi, kas kādreiz viņus uztrauca, vairs neizraisa nekādas briesmu izjūtas, un, laikam paejot, viņa grēcīgā rīcība tam šķiet pavisam pareiza. Pārāk vēlu viņa grēki to atradīs tajā dienā, kad tos uz visiem laikiem vairs nevarēs nomazgāt ne ar upuriem, ne ar ziedojumiem. Liela starpība ir starp piekrišanu pierādītam faktam un to grēku atzīšanu, kurus zinām tikai mēs paši un Dievs. – „Signs of the Times” 1881. g. 5. maijā. [135]

6. maijs - pestīšanas būtība

„Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni!” Efeziešiem 5:8.
Tas, kurš lika gaismai atspīdēt tumsā, apgaismos arī ikkatra cilvēka prātu, kas pareizā veidā raudzīsies uz Viņu, mīlēs Viņu vairāk par visu, nešaubīgi ticēs Viņam un paļausies uz Viņu. Viņa gaisma iespīd cilvēka prāta kambaros un dvēseles templī. Sirdi piepilda tās godības atzīšanas gaisma, kas mirdz Jēzus Kristus vaigā. Šai gaismai līdz nāks garīgās atzīšanas spējas…
Labprātīgi pakļaujoties patiesības pierādījumiem un staigājot gaismā, kas spīd uz mūsu takas, mēs saņemam vēl lielāku gaismu. Caur dievišķās godības atklāšanās spēku, mūsu garīgās izpratnes spējas pastāvīgi pieaug.
Kristus atzina patiesību tieši, izsmeļoši un bez vismazākām šaubām. Jo tuvāk kāds cilvēks pazīst Jēzu Kristu, jo rūpīgāk viņš centīsies pret līdzcilvēkiem izturēties ar cieņu, laipni un taisnīgi. Viņš ir mācījies no Kristus un sekos Viņa priekšzīmei kā vārdos, tā darbos. Ticībā viņš ir vienots ar Kristu. „Mēs esam Dieva darba biedri” (1. Kor. 3:9).
Kristus lūdza par vienotību Savu sekotāju starpā. Šī vienotība ir tāds pierādījums, kam jāpārliecina pasauli, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu glābt grēcinieku. Mēs kalpojam Kristum, parādot viens otram patiesu, šķīstu un svētu mīlestību. Kas izvēlējušies savienoties ar Kunga iestādēm, tiem jābūt dievbijīgiem, pašaizliedzīgiem un pašuzupurīgiem ļaudīm, kas dzīvo nevis, lai izpatiktu sev, bet Kungam. Tādi cilvēki darīs godu Kunga iestādēm.
Lai kļūtu pestīts, ir nepieciešami pilnīgi pazīt Dievu un Kristu. Mēs katru dienu daudz zaudējam, ja neapgūstam Kristus lēnprātību un Viņa piemīlīgumu. Kurš mācās no Kristus, tie iegūst visaugstākā veida izglītību. Caur ticību un uzticēšanos Kristus glābjošai mīlestībai un žēlastībai viņi pieaug atzīšanā un gudrībā. Viņi mīl un slavē Radītāju…
Tiem, kas ir glābti, šajā dzīvē ik dienas jāsaņem žēlastība no Dieva, un nevis savtīgai uzkrāšanai, bet gan izdalīšanai par svētību citiem, ar kuriem viņi saistīti, tiem palīdzot iegūt izglītību garīgās lietās. – Vēstule 191. 1901. g. 6. maijā, V.L. Huveram (Hoover). [136]

7. maijs - recepte labai veselībai

„Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, un ko vien darāt, to visu dariet Dievam par godu” 1. Korintiešiem 10:31.
Kungs neprasa, lai Viņa vēstneši veselības reformas skaistās patiesības pasniegtu tā, ka citu cilvēku prātā rastos aizspriedumi. Lai neviens neliek piedauzīšanās akmeņus to ceļā, kas dzīvo nezināšanas tumsā! Pasniedziet sātības pamatlikumus to vispievilcīgākā veidā! Lai visi veselības reformas aizstāvji nopietni cenšas to padarīt tādu, kāda, pēc viņu apgalvojumiem, tā ir…
Uztura jautājumu vajadzētu izpētīt pacietīgi. Lai te rīkotos pareizi, ir nepieciešamas zināšanas un gudras izšķiršanas spējas. Dabas likumiem nevajadzētu pretoties, bet gan tiem paklausīt. Veselībai vajadzētu pievērst vislielāko uzmanību. Daži apzinīgi atturas no nepiemērota uztura lietošanas, bet tajā pat laikā neēd citu barību, kurā būtu nepieciešamie elementi organisma pienācīgai uzturēšanai. Nekad nenododiet liecību par veselības reformu, nesagādājot veselīgu un garšīgu ēdienu, kas stātos kaitīgā uztura vietā, ko mēs atmetam.
Vajadzīga liela smalkjūtība un apdomība tāda ēdiena sagatavošanai, kas stātos līdzšinējā uztura vietā, ko līdz šim lietojušas daudzas ģimenes. Šis darbs prasa ticību, nopietnu apņemšanos un visu apvienotas pūles, savādāk veselības reformas lietai tiks uzkrauts negods. Mēs esam mirstīgi, un mums sevi jāapgādā ar garšīgām un veselīgām uzturvielām. Kas nezina, kā pagatavot veselīgu uzturu, tiem jāmācās savienot uzturvielas tā, lai iegūtu garšīgus ēdienus…
Vienkāršojot uzturu, iesim uz priekšu saprātīgi. Dieva aizgādībā ikkatrā zemē tiek ražoti produkti, kas satur organisma uzbūvei nepieciešamās vielas. No tiem var izgatavot veselīgus un garšīgus ēdienus.
Nepielietojot nepārtrauktas izdomas spējas, neviens nekad nekļūs meistarīgs veselīgu ēdienu izgudrotājs. Bet kuru sirdis būs atvērtas Lielā Skolotāja iespaidam un iedvesmai, tie visi iegūs arvien lielākas zināšanas un veiklību. Tie daudz iemācīsies paši un varēs pamācīt arī citus, jo Kristus viņiem dos izpratni un vajadzīgo veiklību. – Vēstule 177. 1901. g. 7. maijā, Aiovas savienības brāļiem un māsām. [137]

8. maijs - sagatavošanās debesīm

„Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” 1. Korintiešiem 4:7. Tāpēc, ka cilvēks var iegūt dzīvi, kas mērojama ar Dieva dzīvi, Kungs izjauc viņa pasaulīgi godkārīgos plānus, kas, ja tiem atļautu īstenoties, savaldzinātu viņa jūtas un prātu, un padarītu to nederīgu nākamajai pasaulei. Dievs ikvienu no mums pārbauda. Viņš mums uztic talantus, lai redzētu, vai to izlietošanā mēs parādīsimies pilnīgi nesavtīgi. Viņš mums skaidri saka: „Kas vismazākā lietā uzticams, tas arī lielā ir uzticams” (Lūkas 16:10). „Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?” (12.p.). Atcerēsimies, ka mūs pārbaudīs pēc Kristus valsts likumiem! Mēs nepiederam paši sev, lai sevi izmantotu tā, kā pašiem patīk. Mēs esam dārgi atpirkti, un Kristus valsts likums, desmit svētie priekšraksti, ir tas standarts, kas mums jāaizsniedz. Dievs dedzīgi stāv par Savu bauslību. Viņš pārbauda ikkatru cilvēku, lai redzētu, vai tas paklausīs, vai nē. Cilvēks grēkoja, un grēka alga ir nāve. Kristus uzņēmās šo sodu un cilvēkam sagādāja pārbaudes laiku. Šajā pārbaudes laikā mēs tagad dzīvojam. Mums dota iespēja pārbaudīt pašiem savu vērtību Tā skatījumā, Kurš atdeva Savu vienīgo Dēlu, lai mēs nepazustu, bet iegūtu mūžīgu dzīvību. Mums ir viens Kungs, Kristus. Mums vienmēr jāatceras, ka mēs esam ar Viņa asinīm atpirktais mantojums. Dieva gribai jākļūst par mūsu gribu. Mūsu rīcībā nodotas fiziskās, intelektuālās un garīgās dāvanas. Dieva griba skaidri atklāta Bībelē. Dievs sagaida, ka ikviens cilvēks izlietos savas dāvanas tādā veidā, kas viņu arvien vairāk iepazīstinātu ar Dieva lietām un ļautu viņam attīstīties, kļūstot arvien izsmalcinātākam, cēlākam un šķīstākam. Šajā pasaulē vīriem un sievām jāsagatavojas būt derīgiem savai vietai Debesu dižciltīgo būtņu vidū. Šajā pasaulē viņiem jāsagatavojas pārcelšanai augšējos pagalmos. Tie, kuri uzņemsies šo darbu saskaņā ar Bībeles norādījumiem, Kristus žēlastībā kļūs par paraugu visiem, kas ieies caur vārtiem pilsētā. – Vēstule 80. 1903. g. 8. maijā, Dr. Dž.H. Kellogam. [138]

9. maijs - brīdinošs sapnis

„Bēdas tam, kas savu tuvāko dzirdina no lielās krūzes, tur klāt piemaisot savu indi, un tā panākot, ka tas piedzeras” Habakuka 2:15.
Es sapņoju un sapnī brīnījos, kāpēc tu (šim brālim piederēja izpriecu jahta ASV Rietumkrastā) tik bieži neesi mājās un savā ģimenē, un sabatos Dieva namā, un nenāc uz lūgšanas sapulcēm. Tanī pašā mirklī es atrados uz tavas jahtas klāja. Tur bija jautra sabiedrība, kas runāja un smējās, jokoja un spēlēja kārtis. Tu biji ar viņiem. Es redzēju galdus klātus ar ēdieniem, atbilstošiem šīs sabiedrības samaitātai ēstkārei. Es dzirdēju pieprasām liķieri.
Es izbrīnījusies gaidīju, ko teiksi tu, kurš sevi dēvē par Kristus mācekli, kas it kā gaida un pasteidzina Viņa atnākšanu. Tu teici: „Te tas ir”. Viņu priekšā tika nolikti dažādi vīni, viņi tos dzēra un tu dzēri kopā ar viņiem…
Jauneklis, kas daudzreiz bija izskaidrojis manus sapņus, griezās pie tevis un sacīja: „Ēst un dzert kopā ar dzērājiem… Kurš pirka šīs pudeles?” Tu sacīji: „Es tās pirku, jo savādāk nevarēju sameklēt sabiedrību, kas brauktu ar mani jūrā, ja es šajā ziņā neizpatikšu viņu apetītei”.
Tas ir pietiekošs pierādījums, ka Dievam tu neesi patīkams un, ka tu sevi esi nolicis sātana kārdināšanu laukā. Tu pienes briesmīgu upuri, lai apmierinātu savu nesavaldīto mīlestību atrasties uz ūdeņiem. Ja tu to vēlies vairāk par darbu, ko Dievs grib, lai tu darītu, tad drīz vien tev atļaus iet pašam savu ceļu. Tu pazaudēsi abas pasaules…
Pēc šī sapņa bija man kāds cits. Es sapņoju, ka tu atkal lieto tabaku. Es domāju, ka tu šos nožēlojamos ieradumus, kurus reiz biji uzvarējis, atkal atsāc, un ka tu soli pa solim ej atpakaļ tumsā, lētā tirgū pārdodams savu dvēseli. Un tagad es tev gribu jautāt: „…Ko tu esi nodomājis darīt?” Tu atrodies lielās briesmās…
Es tevi brīdinu kā māte brīdina savu dēlu: bēdz no šīm lietām, kas apdraud tavu tikumību, un caur nodošanos samaitātai ēstkārei, aizrauj tevi nežēlastībā… Es nododu tev šīs nedaudzās lappuses kā Kristus iesūtne. Sargies novērsties no dotajiem brīdinājumiem! Mīlestībā, Elena Vaita. – Vēstule 5. 1877. g. 9. maijā. [139]

10. maijs - dzīvot dievam

„Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs” Mateja 10:32-33.
Vai tā nenotiek? Vai mēs apliecinām Kristu savā ikdienas dzīvē? Vai mēs liecinām par Viņu ar saviem tērpiem, rotājot sevi ar vienkāršiem un neuzkrītošiem apģērba gabaliem? Vai mūs rotā lēnprātīgs un kluss gars, kas Dieva acīs ir tik dārgs? Vai cenšamies virzīt uz priekš Kunga lietu? Vai demarkācijas līnija starp jums un pasauli ir skaidri saredzama? Jeb jūs cenšaties atdarināt šī deģenerētā laikmeta modi? Vai starp jums un pasaules cilvēkiem pastāv kaut kāda atšķirība? Vai jūsos darbojas tas pats gars, kurš redzams nepaklausības bērnos?
Ja esam kristieši, tad mums jāseko Kristum arī tad, ja taka, pa kuru jāiet, nemaz nesaskan ar mūsu dabiskajām tieksmēm. Nav nekādas nozīmes teikt jums valkāt šo vai citu tērpu, jo, ja jūsu sirdī ir mīlestība uz ārišķībām, tad jūsu izrotājumu nolikšana malā līdzināsies tikai koka lapu noraušanai. Dabīgās sirds tieksmes atkal pieteiks sevi. Jums pašiem jābūt savai sirdsapziņai.
Ak, ja mēs atcerētos, ka Kristus kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti, vai mēs tad necenstos pagodināt Viņa vārdu un darīt Viņa darbu? Mums jāpaliek Viņā, kā zars paliek vīna kokā. Jēzus saka: „Es esmu vīna koks, jūs zari. Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt… Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par maniem mācekļiem” (Jāņa 15:5-8).
Ja mēs būtu izpildījuši šo Kunga pavēli, tad lietu stāvoklis mūsu draudzēs būtu pavisam savādāks, un mēs zinātu, ko nozīmē Dieva Gara dziļi skarošais darbs. Tas, kas mums vajadzīgs, ir cirvis, kas pielikts pie koka saknēm. Mums jāmirst pasaulei, jāmirst sev, un jādzīvo Dievam. Mūsu dzīvei jābūt paslēptai ar Kristu Dievā, lai, kad Viņš parādīsies, mēs arī varētu parādīties līdz ar Viņu godībā. Mums jānāk tuvu pie Kristus, lai cilvēki varētu redzēt, ka mēs esam bijuši ar Kristu un no Viņa mācījušies… Raugieties pastāvīgi uz Kristu! Ar pazemīgu garu meklējiet Dieva tuvumu! Vārdos, izturēšanās veidā un dzīvē aplieciniet Kristu! – „Review and Herald” 1892. g. 10. maijā. [140]

11. maijs - ceļš, patiesība un dzīvība

„Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko gribat – tas jums notiks” Jāņa 15:7.
Daudzi cilvēki paceļas pāri Jēzus Kristus atklātajai vienkāršībai, domādami, ka, lai darītu Dieva darbus, viņiem jāveic kaut kas liels. Citu cilvēku uzmanību pilnīgi saista laicīgās lietas, un viņiem nepavisam neatliek laika domāt par mūžības realitāti. Noguruši no rūpēm, kas novērš domas no garīgām lietām, viņi nevar atrast laiku ciešākai savienībai ar Dievu. Viņi pastāvīgi paši sev jautā: „Kur lai es atrodu laiku Dieva Vārda pētīšanai un īstenošanai dzīvē?”
Kristus pazīst šīs grūtības, kas pārbauda katru dvēseli, un saka: „Palieciet Manī, un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. Es esmu vīna koks, jūs zari. Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļus, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:4-5).
Mūsu pirmais un augstākais pienākums ir apzināties, ka mēs pastāvīgi atrodamies Kristū. Darbs jādara Viņam. Mums jācenšas uzzināt, „ko saka tas Kungs”, nododot savu dzīvi Viņa vadībā. Ja mums būs mūsos mājojošais Kristus Gars, viss mums izmainīsies. Vienīgi Pestītājs var dot dusu un mieru, kas mums tik ļoti vajadzīgs. Un ikkatrā aicinājumā, ar kuru Viņš liek mums meklēt Kungu, ka mēs to atrodam, Viņš aicina mūs arī palikt Viņā. Dieva Gars ir tas, kas mūs skubina nākt. Ja mums būs šī dusa un miers, mūsu ikdienišķās nepatikšanas vairs neliks mums būt skarbiem, rupjiem un nelaipniem. Tad mēs neiesim pa saviem ceļiem un nedarīsim savu prātu. Mēs vēlēsimies darīt Dieva prātu, paliekot Kristū, kā zari vīna kokā.
Kristus par Sevi saka (ka Viņš ir): „Ceļš, patiesība un dzīvība” (14:6). Ceļš uz Debesīm attēlots kā šaura taka, kas nosprausta, lai pa to ietu Kunga atpirktie. Bet pie ikkatra soļa šo taku apmirdz gaisma…
Pestīšana nozīmē pilnīgu dvēseles, miesas un gara padošanos. Mūsu dabas nevaldāmo elementu dēļ, virskundzību bieži gūst kaislības. Grēcinieka vienīgā cerība ir izbeigt grēkot. Tad viņa prāts saskanēs ar Kristus prātu. Viņa dvēsele nonāks sadraudzībā ar Dievu. – Manuskripts 73. 1899. g. 11. maijā. „Paliekat Manī”. [141]

12. maijs - lūdz, tici, pieprasi!

„Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet Kungam negantība, bet, kas rīkojas uzticības garā, tas Viņam labi patīk” Salamana pamācības 12:22.
Man darāms darbs, un Kristus žēlastībā es to darīšu. Man sāpes sagādā tikai tie, kas daudz vieglāk tic meliem, nekā patiesībai. Ko lai es daru viņu labad? Ko lai es daru viņu glābšanai, lai tie neradītu melus un arī nemīlētu melus, kad tie ir sacīti? Viss, ko es varu darīt, ir norādīt viņiem uz Jēzu, dārgo Glābēju, lai tie pieņem to sev par priekšzīmi. Ja viņi iemīlēs Jēzu, tad viņi kļūs šķīsti, nevainīgi un neapgānīti. Tad viņi sev izvēlēsies ticības atmosfēru, bet ne šaubu, skepticisma un neticības atmosfēru. Viņi runās par Jēzu, par Debesīm, par kristieša pienākumiem, kristieša cīņām un kā sekmīgi pretoties sātana varai. Viņi nebūs kā maitas putni, kas uzkrīt citu cilvēku iedomātajiem trūkumiem.
Ak, kaut varētu viņiem parādīt Jēzu! Ak, kaut viņiem patiktu runāt par Viņa nesalīdzināmo pievilcīgumu! Ak, kaut to sirdis iepazītos ar Viņa mīlestību! Tad sātana viltības viņiem nepaliktu apslēptas. Mūsu ieroči tiktu pavērsti pret mūsu nāvīgāko ienaidnieku. Mums ticībā vajadzētu raudzīties uz skaidru gaismu. Debesu eņģeļi mīlestībā neatlaidīgi vēro, vai mēs nododamies Dievam. Mums ticībā vajadzētu redzēt sātanu, kurš uzmana katru mūsu nepareizo soli – visu, ko pret mums varētu izlietot, izmantojot sev par labu mūsu vienprātības un mīlestības trūkumu, mūsu līkos ceļus, un tad triumfējošā līksmībā Dieva eņģeļiem norādīt uz tiem…
Kaut arī mēs esam bezspēcīgi aptvert grēka un sātana darbus, tomēr mums ir sagādāta palīdzība. Lūdziet un jūs saņemsiet! Divi vai trīs var pieprasīt Viņa apsolījumus, un, ja tie tos lūdz Viņa Vārdā, tad Viņš tos izpildīs. Mums jāprasa, lai Viņš to darītu mūsu labā.
Ak, mans brāli, nejūties tik neatkarīgs, ka negribi lūgt palīdzību no Vienīgā, Kurš var tev palīdzēt saraut sātana valgus! Tev jābūt modram, dedzīgam, uzticīgam un patiesam, pazemīgam, paļāvīgam, maigam un līdzcietības pilnam…
Iesāc darbu pats savā sirdī, un tad, kad tava sirds būs kristīta ar Kristus Garu, ved arī savus bērnus pie Dieva Jēra! – Vēstule 11. 1883. g. 12. maijā, kādam draudzes loceklim Kalifornijā. [142]

13. maijs - mīlēt, lai paklausītu

„Ja jūs turēsiet Manus baušļus, jūs paliksiet Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā” Jāņa 15:10.
Kristus rāda, ka Viņa ļaužu paklausība Dieva baušļiem ir ļoti svarīga lieta. Viņiem saprātīgi ar tiem jāiepazīstas un tad tie jāieauž savā ikdienas dzīvē. Cilvēks pats nespēj turēt Dieva baušļus, kā vien, ja paliek Kristū un Kristus viņā. Bet palikt Kristū nav iespējams, ja ir gaisma par Dieva baušļiem, un tomēr tie netiek ievēroti, pat ne vismazākais. Ar labprātīgu un nelokāmu paklausību Dieva Vārdam, mēs parādam savu mīlestību Dieva Sūtītajam.
Neturēt Dieva baušļus, nozīmē Viņu nemīlēt. Un neviens neturēs Dieva likumus, ja nemīlēs Viņu, Tēva vienpiedzimušo Dēlu. Un tikpat noteikti, ja tie mīlēs Viņu, tad šī mīlestība atklāsies paklausībā Viņam. Visi, kas mīl Kristu, tos mīlēs Tēvs, un Viņš tiem darīs Sevi zināmu. Visos viņu sarežģītos un ārkārtējos gadījumos tiem Jēzus Kristus būs palīgs.
Kā Kristus atklās Sevi viņiem, un pasaulei paliks neredzams – tas mācekļiem bija noslēpums. Viņi nevarēja izprast Kristus vārdu garīgo nozīmi. Viņi domāja par ārēju, redzamu parādīšanos. Viņi nespēja aptvert patiesību, ka Kristus klātbūtne var būt pie tiem, un tomēr pasaulei Viņš paliek neredzams. Viņi neizprata garīgās atklāšanās nozīmi.
Lielais Skolotājs vēlējās iedrošināt Savus mācekļus, cik vien Viņam tas bija iespējams, jo tos gaidīja smagi pārbaudījumi. Tomēr mācekļiem bija grūti saprast Viņa vārdus. Tiem vēl vajadzēja mācīties, ka iekšēja garīga dzīve, ko apņem mīlošas paklausības aromāts, dos tiem vajadzīgos spēkus.
Tiešai Dieva līdzībai ir jāiespiežas un jāatstarojas cilvēcē. Aukstajām sirdīm jāatdzīvojas un jāiedegas dievišķā mīlestībā – mīlestībā, kas pulsētu vienoti ar mīlestību, ko Pestītājs tiem parādīja…
Ja nebūtu nekādu pārbaudījumu, kas Dieva ļaudis satrauktu, tad arī neatklāsies ne šo ļaužu mīlestība, ne tā enkura spēks, kas cilvēcīgo laiviņu tur drošā vietā. – Manuskripts 44. 1897. g. 13. maijā, „Kristus pārstāvji”. [143]

14. maijs - līdzjūtīgais kristietis

„Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj” Jāņa 14:30.
Visos Savos dzīves ieradumos, Pestītājs sniedza priekšzīmi, kādai, pēc Viņa prāta, jābūt draudzei virs zemes. Sakiet to ļaudīm! Kristus vēlas stādīt Savu draudzi Tēva priekšā bez vainas un traipa.
Jau ar pašiem pirmajiem gadiem Pestītāja dzīve bija saistīta ar nabadzību. Bērnība Viņam pagāja darbā. Strādājot pie namdara sola un kā ģimenes loceklim, nesot savas nastas, Viņš bieži nogura. Viņš dzīvoja samaitātā laikmetā. Tomēr apkārtējais ļaunums Viņu nesamaitāja. Viņu neiespaidoja liekulīgo un bezdievīgo cilvēku raksturi. Atdusu Viņš atrada atklātā laukā, dabas ainavu vidū. Te Viņš guva barību Savai garīgai dzīvei. Ieskatoties dziļāk par virspusi, Viņš no dabas noslēpumiem uzkrāja zināšanas, kas Viņam sagādāja prieku un mieru.
Atklātās darbības laikā Pestītāju pastāvīgi uzmanīja viltīgi un liekulīgi ļaudis. Viņam vienmēr sekoja spiegi, lai no Viņa lūpām uztvertu kaut ko tādu, kas noderētu aizspriedumu izsaukšanai pret Jēzu. Tie atkārtoti mēģināja panākt, ka Viņš vismaz izskatītos vainīgs kādā netaisnā darbībā. Atsevišķos gadījumos tie Viņam izlika slazdus ar dažādiem jautājumiem, kuru atbildes, kā tie cerēja, liktu ļaudīm Viņu nosodīt. Tomēr pēc katra šāda mēģinājuma viņi bija spiesti ar kaunu atstāt cīņas lauku; Kristus atbildes viņu rīcību parādīja pareizā gaismā. Uzrunās Pestītājs sniedza patiesības spēku ļaužu masām, kas klausījās Viņu. Pat vīri, kas bija sūtīti izspiegot viņa rīcību, bija spiesti atgriezties un teikt tiem, kas viņus sūtīja: „Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks” (Jāņa 7:46).
Runā laipni, jo Kristus klausās uz ikkatru tavu vārdu! Lai viss, ko tu saki, stāsta par līdzjūtību uz citiem cilvēkiem – tad tu atklāsi Kristus raksturu. Visa Kristus izturēšanās bija laipna un vienkārša. Mums, Viņa sekotājiem, jābūt Viņa dabas līdzdalībniekiem. Mums ik dienas jāmācās no Lielā Skolotāja, lai dvēseli apņemošā atmosfēra stāstītu par garīgo dzīvību. – Vēstule 158. 1908. g. 14. maijā, Edsonam Vaitam. [144]

15. maijs - soli pa solim

„Un viņa Kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, tu esi bijis uzticīgs ar mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā” Mateja 25:21.
Ak, cik daudzi gaida izdevības veikt lielus, pašuzupurīgus darbus, bet paiet garām ikdienas pienākumiem, ar kuriem Dievs tos pārbauda! Mazās lietas ir tās, kas attīsta un nosaka raksturu un garu. Šīs sīkās lietas nedrīkst atstāt novārtā, un tieši tās cilvēku sagatavo smagāku pārbaudījumu panešanai, kad viņam ar tiem būs jāsastopas…
Jūsu rakstura veidošanās darbs vēl nekādā ziņā nav pabeigts. Katru dienu šajā celtnē tiek ielikts labs vai slikts ķieģelis. Jūs ceļat vai nu šķībi, vai arī precīzi un pareizi, lai veidotos skaists templis Dievam. Tāpēc nemeklējiet lielas izdevības un neatstājiet neizmantotas mazās iespējas darīt sīkus laipnības darbus. Jūs Kristus garu varat atklāt vārdos, balss tonī, sejas izteiksmē un skatā. Kurš atstāj novārtā šīs mazās iespējas un tomēr sev glaimo, ka esot gatavs darīt lielas, brīnišķas lietas Kungam, tam draud briesmas ciest pilnīgu neveiksmi.
Dzīvi neveido lieli upuri un apbrīnojami sasniegumi, bet gan mazās lietas. Kristieša pazīšanās zīme ir laipnība, mīlestība un pieklājība… Jums jāizkopj skaistās īpašības, kuras atklājās Jēzus raksturā… Mūsu savstarpējā satiksmē vienmēr atcerēsimies, ka citu cilvēku dzīvē ir nodaļas, kuras paliek aizzīmogotas mirstīgo acīm. Ir skumji atgadījumi, kas ierakstīti Debesu grāmatās, bet, kas svēti tiek sargāti no pētošiem skatiem. Tur reģistrētas ilgas un grūtas cīņas ar pārbaudošiem apstākļiem, kas radušies pašu mājās, un kas dienu no dienas centušies laupīt drosmi, iznīcināt ticību un paļāvību, līdz vīrišķība šķietami ir pilnīgi sabrukusi. Tomēr Jēzus zina visu, un Viņš neko neaizmirst. Tādi cilvēki laipnus vārdus un parādītu labvēlību uzņems kā eņģeļu smaidus. Patiesa drauga stingrs, izpalīdzīgs rokasspiediens ir vērtīgāks par zeltu un sudrabu. Tas cilvēkam palīdz atgūt vīrišķību. – Vēstule 16. 1886. g. 15. maijā, diviem Senthelēnas sanatorijas ārstiem. [145]

16. maijs - pilnīga padošanās

„Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus, bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” Galatiešiem 2:20.
Dievs nepieņems neko mazāku kā pilnīgu padošanos. Debesīs nekad neieies svārstīgi, grēcīgi kristieši. Viņi tur nejutīsies laimīgi, jo viņi nemaz nepazīst augstos, svētos principus, kas valda karaliskās ģimenes locekļos.
Īsts kristietis dvēseles logus tur atvērtus uz Debesīm. Viņš dzīvo sadraudzībā ar Kristu. Viņš grib saskaņoties ar Kristus gribu. Kļūt arvien Kristum līdzīgākam ir viņa visaugstākā vēlēšanās…
Dedzīgi un nenogurstoši mums jācenšas sasniegt ideālu, ko Dievs mums nospraudis. Tas mums jādara nevis grēka izpirkšanai, bet kā vienīgais līdzeklis patiesas laimes aizsniegšanai. Vienīgais ceļš miera un prieka iegūšanai ir dzīva savienības nodibināšana ar To, Kurš atdeva Savu dzīvību par mums, Kurš mira, lai mēs varētu dzīvot, un Kas dzīvo, lai pievienotu Savu spēku to pūlēm, kas tiecas uzvarēt.
Svētums ir pastāvīga saskaņa ar Dievu. Vai mums nevajadzētu censties būt tādiem, kādus mūs tik ļoti vēlas redzēt Kristus – kristiešiem darbos un patiesībā, lai pasaule mūsu dzīvē var saskatīt patiesības glābjošā spēka atklāšanos? Šī pasaule ir mūsu sagatavošanās skola. Atrodoties šeit, mēs sastapsimies ar pārbaudījumiem un grūtībām. Ienaidnieks pastāvīgi centīsies mūs aizvilt no uzticības Dievam. Bet, kamēr mēs turēsimies pie Tā, Kas par mums atdeva pats Sevi, tikmēr mēs būsim drošībā.
Kristū bija ietverta visa pasaule. Viņš nomira pie krusta, lai iznīcinātu to, kam bija nāves vara, un lai atņemtu grēku ikkatrai ticīgai dvēselei. Viņš mūs aicina nodot sevi uz kalpošanas altāra, par dzīvu, pieņemamu upuri. Mums bez atlikuma jānododas Dievam ar visu, kas mums ir un kas mēs esam.
Šajā zemākajā skolā virs zemes mums jāapgūst mācības, kas mūs sagatavos augstākai skolai, kur mūsu izglītība turpināsies Kristus personīgajā vadībā. Tur Viņš mums atvērs Sava Vārda nozīmi. Vai šajās nedaudzajās, vēl atlikušajās pārbaudes laika dienās, mēs nerīkosimies kā cilvēki, kas tiecas pēc dzīves Dieva valstī, pēc mūžīgas un svētas laimes? – „Review and Herald”, 1907. g. 16. maijā. [146]

17. maijs - sirds svētums

„Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām”, saka Kungs, „Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta” Jeremijas 31:33.
Ja Dieva bauslība ir ierakstīta sirdī, tā atklāsies šķīstā un svētā dzīvē. Dieva baušļi nav nedzīvi burti. Tie ir gars un dzīvība, kas Kristus gribai pakļauj iztēli un pat domas. Kura sirdī tie ir ierakstīti, tā tiks ļoti modri sargāta, jo no tās iziet dzīvība. Visi, kas mīl Jēzu un tur Viņa baušļus, centīsies izvairīties pat no tā, kas šķiet ļauns – ne tāpēc, ka viņi jūtas spiesti to darīt, bet tāpēc, ka tie atdarina šķīstu paraugu, un tiem derdzas viss, kas ir pretējs viņu sirdīs rakstītajiem likumiem. Viņi nejutīsies pašapmierināti, bet uzticēsies Dievam, Kurš vienīgais var viņus pasargāt no grēka un nešķīstības. Viņus apņems šķīsta atmosfēra, viņi nesamaitās ne savas, ne citu dvēseles. Tie priecāsies, rīkojoties taisnīgi, mīlot žēlastību un pazemīgi staigājot sava Dieva priekšā.
Ļaudīm, kas dzīvo šajās pēdējās dienās, draud briesmas palikt bez šķīstas reliģijas, bez sirds svētuma. Dieva atgriezošais spēks nav pārmainījis viņu raksturus. Viņi sakās ticam svētajai patiesībai tāpat, kā to darīja jūdu tauta, bet, šo patiesību neīstenojot dzīvē, tie paliek neziņā kā par Rakstiem, tā par Dieva spēku. Dieva likumu iespaids un spēks ir visapkārt ap viņiem, bet ne viņu dvēselēs, lai tās atjaunotu patiesā svētumā…
Dievs grib, lai Bībeles skolotājs savā raksturā un mājas dzīvē būtu paraugs tiem pamatlikumiem, kurus viņš māca saviem līdzcilvēkiem.
Lielāks iespaids ir pašam cilvēkam, bet ne tam, ko viņš saka. Klusa, dievbijīga un mācībai atbilstoša dzīve ir iespaidīga vēstule, zināma un lasāma visiem cilvēkiem. Cilvēks var runāt un rakstīt kā eņģelis, bet viņa izturēšanās var atgādināt kritušo velnu… Pareizs raksturs nav kāds ārējs veidojums, vai kas virsū uzlikts, bet gan tāds, kas izstaro no iekšienes. Ja sirdī mājo laipnība, šķīstums un lēnprātība, pazemība un taisnīgums, tad tas atmirdzēs raksturā, un tādam raksturam ir liels spēks. – „Review and Herald”, 1887. g. 17. maijā. [147]

18. maijs - uzticība tēva ģimenei

„Lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu… Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi” 1. Kor. 12:25-27.
Kristū mēs esam vienas Ģimenes locekļi. Dievs ir mūsu Tēvs, un Viņš sagaida, ka mēs parādīsim interesi par Viņa saimes locekļiem… Kā viena vīna koka zari, mēs saņemam cerību no tā paša avota, un labprātīgā paklausībā kļūstam viens ar Kristu.
Ja viens Kristus saimes loceklis krīt kārdināšanā, citiem laipnā ieinteresētībā jārūpējas par to, cenšoties viņa kājas pagriezt no maldu takām un mantot viņu tīrai, svētai dzīvei. Šādu kalpošanu Dievs prasa no ikviena Savas draudzes locekļa (1. Kor. 12:12-27).
Dažiem trūkst patiesu garīgu piedzīvojumu tāpēc, ka viņi uzņem gaismu un nesniedz to tālāk. Viņus bieži pārsteidz kārdināšanas, kas nāk tik jaukā un patīkamā veidā, ka viņi tās neuzskata par viltīgā ienaidnieka krāpjošo darbu. Cik svarīgi, lai viņi iegūtu tiem nepieciešamos piedzīvojumus! Kunga ģimenes locekļiem jābūt gudriem un vērīgiem, darot visu iespējamo, lai glābtu savus vājos brāļus no sātana paslēptajiem tīkliem.
Tas ir iekšējās misijas darbs, kas tikpat daudz nāks par labu kā darba darītājiem, tā arī tiem, kuru labā minētais darbs tiek darīts. Mazākā lokā parādītā laipnā ieinteresētība, brāļiem un māsām teiktie līdzjūtīgie vārdi, sagatavos mūs darbam pie tiem ģimenes locekļiem, ar kuriem, ja mēs paliksim uzticīgi, mums būs kopā jādzīvo mūžīgos laikmetos.
Kristus saka: „Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu” (Atkl. 2:10). Tāpēc tik uzmanīgi Kunga ģimenes locekļiem vajadzētu rūpēties par saviem brāļiem un māsām. Kļūstiet par viņu draugiem! Ja viņi ir trūcīgi un tiem vajadzīgs uzturs un apģērbs, tad kalpojiet kā viņu laicīgās, tā garīgās vajadzībās. Tā jūs viņiem būsiet par divkāršu svētību…
Cik saudzīgi un iejūtīgi mums vajadzētu izturēties pret tiem, kas pūlas aizsniegt dzīvības vainagu! Kas iejūtīgi un mīloši būs palīdzējis kādai dvēselei viņas vajadzībās, citā reizē pats var nonākt apstākļos, kur būs vajadzīgi cerību pilni, līdzjūtīgi vārdi un iedrošinājums. – Manuskripts 63. 1898. g. 18. maijā, „Iekšējās misijas darbam”. [148]

19. maijs - paklausība ir svētošanās

„Un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu” Efeziešiem 5:2.
Kā pilnīgs un labprātīgs upuris, Kristus nodevās par mums visā Savas dievības pilnībā un visā Savas nevainojamās cilvēcības krāšņumā, un ikkatram, kas nāk pie Viņa, Kristus jāpieņem tā, it kā viņš būtu vienīgais cilvēks, par kuru samaksāta šī maksa. Kā Ādamā visi mirst, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi, jo paklausīgais uzmodīsies nemirstībai, bet pārkāpējs – nāvei, pārkāptā likuma soda izciešanai.
Paklausība Dieva likumiem ir svētošanās. Attiecībā uz šo dvēselē darāmo darbu, daudzi turas pie maldīgiem uzskatiem, tomēr Jēzus ir lūdzis, lai Viņa mācekļi tiktu svētīti caur patiesību, piebilzdams: „Tavs Vārds ir patiesība”. Svētošanās nav viena acumirkļa, bet gan pastāvīgi progresējošs darbs, kas tāpat kā paklausība turpinās nepārtraukti. Kamēr vien sātans uzmāksies mums ar savām kārdināšanām, atkal un atkal tiks izcīnīta cīņa sevis uzvarēšanai; bet caur paklausību patiesība svētos dvēseli. Kas izturēsies lojāli pret patiesību, tie, Kristus nopelnā uzvarēs visas rakstura vājības, kas tiem lika ietekmēties no jebkuriem mainīgās dzīves apstākļiem.
Daudzi uzskata, ka viņi nevar grēkot, jo ir svētoti, tomēr šāds uzskats ir maldinošs ļaunā valgs. Pastāvīgi draud briesmas krist grēkā, jo Kristus izteica brīdinājumu, lai mēs būtu modri un lūgtu, ka nekrītam kārdināšanā. Ja mēs apzināsimies savu vājumu, tad neuzticēsimies sev, bet izjutīsim vajadzību meklēt Jēzu, mūsu taisnību, kas ir arī mūsu spēka Avots. Mēs nāksim satriektā garā un grēku nožēlā, izmisīgi izjūtot savu bezgalīgo vājumu, un ik dienas radināsimies izlūgties sev Kristus asins nopelnu, lai kļūtu par traukiem, kurus var lietot Kungs. Pastāvīgi izjūtot savu atkarību no Dieva, mēs necīnīsimies pret patiesību, bet vienmēr tiksim darīti spējīgi nostāties par patiesību. Mums vajadzētu pieķerties Bībeles mācībām, nesekojot pasaules ieradumiem un tradīcijām, cilvēku vārdiem un darbiem. – „Signs of the Times” 1890. g. 19. maijā. [149]

20. maijs - Kristus brīnumdarbu kronis

„Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca nevien Jēzus dēļ, bet arī, lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no mirušiem” Jāņa 12:9.
Mielasts Sīmaņa namā saveda kopā daudzus jūdus, jo viņi zināja, ka tur atradās Kristus. Viņi nāca ne tikai, lai redzētu Jēzu, bet arī Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Lācara uzmodināšana bija Kristus brīnumdarbu kronis. Jūdu tautai bija dots pēdējais pārbaudošais pierādījums. Lācars tika uzmodināts no nāves, lai nodotu liecību par Kristu.
Daudzi domāja, ka Lācars varēs pastāstīt kaut ko brīnišķīgu. Viņi jutās pārsteigti, ka viņš tiem neko nestāstīja. Lācaram nebija nekā, ko stāstīt. Inspirētie raksti šo lietu jau sen bija apgaismojuši: „Mirušie… vispār nezin vairāk nekā… laiks mīlēt un ienīst… viņiem jau sen pāri” (Salamans mācītājs 9:5-6).
Bet Lācars varēja nodot brīnišķīgu liecību par Kristus darbu. Viņš bija dzīvs dievišķā spēka liecinieks. Pārliecinoši un spēcīgi viņš paziņoja, ka Kristus ir Dieva Dēls, un jautāja ļaudīm, ko tie iegūs, Viņu nonāvējot.
Par Kristus dievību priesteriem bija doti visu pārspējoši pierādījumi. Tomēr savās sirdīs viņi nolēma pretoties visai gaismai un noslēdza sava prāta kambarus, lai tajos neiekļūtu neviens gaismas stars.
Kristum parādītais gods saniknoja rakstu mācītājus un farizejus. Viņi apspriedās, kā nonāvēt arī Lācaru, jo viņa dēļ daudzi jūdi nogāja un ticēja Jēzum (Jāņa 12:11). Lācara liecība bija tik skaidra un pārliecinoša, ka priesteri nevarēja to atspēkot… Tāpēc viņi plānoja nonāvēt Lācaru… Tie domāja Lācaru novākt slepeni, lai tad arī Kristus nāve kļūtu atklātībai mazāk zināma. Viņi sprieda, ka mērķis attaisnos līdzekļus, tomēr Nikodēmu un Jāzepu no Arimatijas savās apspriedēs viņi nedrīkstēja pielaist, jo tad tiktu atklāti viņu slepkavīgie nodomi.
Pret Lācaru viņi nevarēja izvirzīt nekādu apsūdzību, un tomēr, lai nevajadzētu pieņemt nenoliedzamo pierādījumu, tie plānoja viņa nāvi. Tā rīkosies cilvēki, ja tie atšķirsies no Dieva. Ja virsvaldību pār prātu gūst neticība, tad sirds nocietinās un nekāds spēks vairs nevar to darīt iejūtīgāku. – Manuskripts 47. 1897. g. 20. maijā, „Jūdass”. [150]

21. maijs - vienotība ar kristu

„Lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Kunga Vārdu… Ja tad nu kāds ir šķīstījies no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam” 2. Timotejam 2:19-21.
Vienotība ar Kristu atkarīga no Svētā Gara atjaunotā prāta. Tādā veidā, saņemdami no Kristus grēku piedošanu, mēs tiekam stiprināti dzīvot jaunu dzīvi. Kam ir šī ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, tas ir tīrīts trauks, svētots, un Kungs to kā derīgu var izlietot. Paša „es” tad ir miris…
Visa nevienprātība, visas savtīgās domas, vārdi un darbi ir augļi, kas rodas, kad cilvēkā darbojas nesvēts gars. Šī gara iespaidā tiek izteikti vārdi, kas nenorāda uz Pestītāju. Tādā cilvēkā nemājo Kristus, godības cerība. Kas tā dzīvo, tie ir grēcinieki, kaut viņi var nomaskēties par svētiem…
Kas pieņēmuši Kristu, tie ir lēnprātīgi un no sirds pazemīgi. Kristus viņu sirdīs atver dzīvības ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai, atspirdzinot citu cilvēku dvēseles. Dieva žēlastība šķīsta to cilvēku dzīvi, kas ēd dzīvības maizi un dzer pestīšanas ūdeni…
Lai visi pētī Dieva Vārdu! Lai neviens nenosloga savu dvēseli ar tik daudz nastām, ka vairs nespēj pētīt Kristus dotās dārgās patiesības!…
Dieva Vārds nav saprasts pat pa pusei. Ja ikkatrs izsauktu gavēni savai dvēselei, lai ar sirsnīgām lūgšanām pētītu Dieva Vārdu, un lasītu tikai tās grāmatas, kas viņam palīdzētu skaidrāk izprast Dieva Vārdu, tad Dieva ļaudis garīgi būtu daudz veselāki un stiprāki, un tiem būtu daudz vairāk garīgu zināšanu un saprašanas, nekā viņiem ir tagad. Mums jāmeklē Dievs, lai Viņš kļūtu mūsu dvēselēm ļoti dārgs. Mums Viņš jātur pie sevis kā vienmēr paliekošs viesis un līdzgaitnieks, nekad nešķiroties no Viņa. Katrai dvēselei dota priekštiesība būt vienotai ar Kristu Dievā. Bet, lai mēs tādi būtu, mums jābūt lēnprātīgiem un pazemīgiem, mācību pieņemošiem un paklausīgiem. Vai mums nevajag būt to skaitā, kas ar nopietnām, sirsnīgām lūgšanām un uzticīgu dzīvi apņēmušies iegūt ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli? – Vēstule 75. 1900. g. 21. maijā, Vispasaules savienības priekšniekam vec. sl. G.A. Irvinam. [151]

22. maijs - šķīstīšanas process

„Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti” Ebrejiem 2:18.
Es atmodos pulksten divpadsmitos, lai uzrakstītu man dotos norādījumus…
Tika teikti vārdi: „Es esmu pasaules gaisma. Iededziniet savās dvēselēs gaismu no cilvēcīgo darba rīku gudrības, un jūsu gaisma izdzisīs tumsā! Meklējiet Manu gudrību un jūs vadīs nemaldīgs padoms! Ikvienam Dieva bērnam dota priekštiesība saņemt šādu vadību! Lūdziet, un jūs saņemsiet; bet lūdziet ticībā!. Lūdziet pēc tā, kas saskan ar Dieva Vārdu! Ticiet un jūs saņemsiet!”
Kristus ir mūsu spēka Avots. Pētīsim Viņa mācības! Nododot Savu vienpiedzimušo Dēlu dzīvei mūsu pasaulē un pakļaujot Viņu kārdināšanām, lai Viņš varētu pamācīt mūs, kā tās pārvarēt, Tēvs pilnībā ir gādājis, lai ienaidnieks mūs nesagūstītu. Stājoties pretī kritušajam ienaidniekam, Kristus uzvarēja cilvēces labā. Viņš visās lietās ir kārdināts līdzīgi mums, bet Dieva spēkā Viņš pretojās kārdināšanām, lai varētu palīdzēt mums, kad mēs tiekam kārdināti.
Kļūstot par Viņa dievišķās dabas dalībniekiem, mums jāmācās atšķirt sātana kārdināšanas, un Dieva žēlastības spēkā jāuzvar samaitātība, kas ir pasaulē caur iekāri. Cilvēks, kas bijis grēcīgs, caur Kristus nopelnu var tikt izdaiļots un šķīstīts, un var stāvēt līdzcilvēku priekšā kā Dieva līdzstrādnieks. Nopietniem Dieva meklētājiem noteikti tiks piešķirta dievišķā daba, noteikti tiks dāvāta Kristus līdzjūtība.
Lai dvēseles nomaldinātu, sātans pielieto visas savas izdomas spējas. Ko tad lai mēs darām? Ticēsim, ka Kungs ir labprātīgs celties un palīdzēt vājajam!
Vislielāko spēku jūs iegūsiet, domājot un runājot par garīgām lietām. Lai tavā dzīvē atklājas Dieva Vārda svētojošais iespaids! Lai šis spēks izsmalcina un cēliena dvēseli! Kungs vēlas, lai Viņam kalpojošie ļaudis staigātu pazemīgi Viņa priekšā. „Ņemiet uz sevis Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams, un Mana nasta viegla” (Mat. 11:29-30). – Vēstule 166. 1908. g. 22. maijs, „Review and Herald” redaktoram V.V. Preskotam. [152]

23. maijs - mūsu mantojuma nodrošināšana

„Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras tām līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgajās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīgā uguns soda izciešanai” Jūdas vēstule 7. pants.
Mūsu pasaules pilsētu izredzes tiešām ir drūmas. Dievs atrauj Savu Garu no šīm bezdievīgajām pilsētām, kas kļūst līdzīgas pirmsplūdu pasaules pilsētām, un kā Sodoma un Gomora. Šo pilsētu iedzīvotāji ir vispusīgi pārbaudīti. Mēs esam aizsnieguši laiku, kad Dievs sāks sodīt šos pārdrošos netaisnības darītājus, kas atsakās turēt Viņa baušļus un ņemt vērā Viņa brīdinājuma vēstis. Viņš, ilgi panesot ļaundarus, ikkatram piešķir izdevību meklēt Viņu un pazemot savas sirdis Viņa priekšā.
Visiem sniegtas iespējas nākt pie Kristus un tikt atgrieztiem, lai Viņš tos var dziedināt. Tomēr pienāks laiks, kad žēlastība vairs netiks piedāvāta. Dārgie nami – arhitektūras mākslas brīnumi – tiks iznīcināti bez vismazākās vilcināšanās, kad Kungs redzēs, ka to īpašnieki pārkāpuši piedošanas robežu. Ugunsgrēkā iznīcinātas lieliskās celtnes, kuras uzskatīja par ugunsdrošām, labi ainos, kā īsā laikā var aiziet bojā visa šīs zemes arhitektūra…
Mateja 24. nodaļa sniedz vispārējas norādes par to, kas nāks pār šo pasauli. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū. Jābrīdina ļaudis, kas iet bojā savos grēkos. Kungs ikvienu, kam Viņš uzticējis līdzekļu talantu (podu), aicina rīkoties kā Viņa palīdzošajai rokai, dodot naudu Viņa darba virzīšanai uz priekšu. Mūsu nauda ir Kunga īpašums, kas mums tikai aizlienēta, un kas jāiegulda pēdējās žēlastības vēsts pasniegšanā pasaulei…
Tas, kurš raugās uz laicīgām vajadzībām kā uz savu galveno lietu, kas izlieto savu dzīvi, cenšoties iegūt pasaulīgo mantu, tas tiešām atdod savas spējas nožēlojamam pasākumam. Pārāk vēlu tas ieraudzīs, ka viss, kam viņš uzticējies, sagrūs pīšļos. Tikai aizliedzot sevi, tikai upurējot laicīgās bagātības, ir iegūstamas mūžīgās vērtības. Debesu Valstībā kristietis var ieiet tikai caur daudz bēdām. Viņam pastāvīgi jāizcīna labā cīņa, nenoliekot savus ieročus, līdz Kristus viņam liks iet dusēt. Tikai visu atdodot Kristum var nodrošināt mantojumu, kas pastāvēs visā mūžībā. – Vēstule 90. 1902. g. 23. maijā, kādam draudzes ierindas loceklim Džonsonam. [153]

24. maijs - degsme par patiesību

„Kungs būs tas, kurš ies tev pa priekšu, un Viņš būs ar tevi. Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies” 5. Mozus 31:8.
Nekas šajā pasaulē, nekādi laicīgi labumi vai prieki, nevar ieņemt Dieva klātbūtnes un Viņa labvēlības vietu. Ja Viņš nav mūsu Draugs un mūsu daļa, tad mēs tiešām esam vientuļi. Mums var būt daudz citu draugu, bet tie nekad nevar būt tas, kas mums ir Kristus.
Kurš vēlas atrast piedošanu pagātnes grēkiem, tiem jānāk pie Kristus tieši tādiem, kādi viņi ir, un jāsaka: „Kungs, kaut gan es esmu dārgi atpirkts un piederu Tev, tomēr pagājušā laikā esmu atteicies sevi Tev nodot. Tagad es atzīstu, ka nepiederu pats sev, ka nevaru ar sevi rīkoties, kā man pašam tas patiktu. Pieņem mani, kāds es esmu, nožēlojams, grēcīgs radījums, un tīri, šķīsti mani no visiem maniem grēkiem, uzņemdamies manus grēkus! Tīri un šķīsti mani, Kungs, no visiem maniem grēkiem, uzņemdams manus grēkus pats uz Sevis. Es to neesmu pelnījis, bet vienīgi Tu vari mani glābt. Atņem man grēkus un piešķir Savu taisnību! Es vairs nevienu dienu nevēlos dzīvot grēkā. Dāvā man Tavu taisnību un pasargā mani no visu Tavu svēto likumu pārkāpšanas!”
Neierobežo Israēla Svēto! Ilgojies pēc lielākas Viņa mīlestības atklāsmes, lai tu varētu mantot citus Viņa laipnības atzīšanai!…
Kungs devis ķīlā Savu brīnišķīgo pilnību, ka tie, kas, atzīstot savus grēkus, Viņu meklēs ar pazemīgām sirdīm, tie Viņu atradīs, un Viņš tiem būs dārgs. Bet, kas atteiksies paklausīt, baidīdamies izsaukt laicīgo draugu nepatiku, tie nevar būt draugi Dievam. Paklausi, paklausi, Kristus dēļ un pats savas dvēseles dēļ! Paklausi tam, ko tava sirdsapziņa atzīst par patiesību! Pieņem Kristus žēlastību un Viņa taisnību! Dievs mīļi tevi aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla” (Mat. 11:28-30). Ja tu atraidīsi aicinājumu atgriezties brīvībā no grēka, tad Dieva lielā diena tevi pārsteigs Viņa likumu pārkāpšanā, nepaklausīgu, neaizsargātu un bezcerīgu. Viņš tad nevarēs tev ierādīt vietu Savā valstībā. Lai Dievs tev palīdz nākt tagad, tā ir mana lūgšana. – Vēstule 80. 1900. g. 24. maijā, kādam draudzes loceklim Austrālijā. [154]

25. maijs - apsēdies viņa paēnā

„Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu” Efeziešiem 4:11-12.
Kungs nevienu no mums nav darījis spējīgu nest darba nastas vienam pašam. Viņš savienojis kopā dažādi domājošus cilvēkus, lai tie savstarpēji varētu apspriesties un viens otram palīdzēt. Tā viena cilvēka trūkumi piedzīvojumos un spējās, tiek aizpildīti ar cita piedzīvojumiem un spējām. Mums vajadzētu rūpīgi izpētīt norādījumus, kas doti korintiešiem un efeziešiem attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem kā Kristus miesas locekļiem.
Tavā darbā, Edson, tev jāņem vērā, ka ikvienam strādniekam jāatbalsta citi strādnieki, kas saistīti ar Dieva lietu. Tev jāatceras, ka citiem, tāpat kā tev, ir kāds darbs, kas viņiem jāpadara sakarā ar šo lietu. Tu nedrīksti noslēgties pret padomiem…
Mēs esam saistīti kalpošanā, saistīti Dieva lietā, un mums katram atsevišķi jāsaprot, ka mēs esam daļa no viena liela veselā. Mums jāmeklē gudrība no Dieva, mācoties izprast modra un nogaidoša gara nozīmi, un jāiet pie Pestītāja, kad jūtamies noguruši un nospiesti. Uzticies Dievam, un ne tikai cilvēcīgajam spriedumam vien!
Tev jāmācās atteikties no savas gribas un saviem ceļiem, un pieņemt gaismu no tiem, kurus Dievs darījis par savām palīdzošām rokām, ko Viņš nozīmējis, lai sniegtu tev palīdzību. Ej pie Kristus pēc atvieglojuma. Pieķeries Viņam. Paliec pie Viņa pietiekoši ilgi, lai tava griba pakļautos Viņa gribai. Daudzi lūgšanā ir pārāk steidzīgi. Ātriem soļiem tie iziet cauri Kristus mīlošās klātbūtnes paēnai, paliekot svētajā vietā varbūt tikai dažus mirkļus, nesagaidot vajadzīgo padomu. Viņiem nav laika apstāties, nav laika uzkavēties pie dievišķā Skolotāja. Ar savām nastām tie atgriežas darbā.
Piesaisti savas domas Pestītājam. Atstāj pasaules steigu un apsēsties Kristus paēnā. Tas tev jādara, lai saņemtu bagātīgas svētības, ar kurām Viņš gaida, lai tās tev dāvātu. Atdod savas domas augstām un svētām lietām. Un tad ikdienas pūļu un cīņu troksnī tavi spēki atkal atjaunosies. – Vēstule 80. 1902. g. 25. maijā, Edsonam Vaitam, kurš strādāja dienvidu štatos starp melnādainajiem. [155]

26. maijs - priekštiesību pieprasīšana

„Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod” Mateja 7:13-14.
Dariet, ko jūs variet, un ceļš pavērsies jūsu priekšā! Katram mirklim ir zelta vērtība. Ārpus Kristus esošās dvēseles jāpārliecina satvert evaņģēlija cerību…
Mums nav jādzīvo šai pasaulē, lai izpatiktu pašiem sev. Katru dienu mums jāveic nopietns un smags darbs. Ticībā mēs raugāmies uz lietām, kas nav redzamas, un tā rīkojoties mēs no redzes loka pazaudējam ceļā esošās grūtības un pārbaudījumus. Debesis ir mūsu mājas. Mēs nedrīkstam riskēt ar cerību, kuru mēs tik ilgi esam lolojuši – redzēt Jēzu, kāds Viņš ir, un tikt pārveidotiem Viņa līdzībā. Mēs ceram, ka jūs spersiet soļus piesardzīgi. Dzīvojiet ticības un lūgšanas dzīvi, un iegūstiet nevīstošo godības vainagu!
Nevienam no mums nav cita izglābšanās ceļa, kā tikai tas, ko mums sagatavojis mūsu Glābējs. Viņš savā zemes dzīvē praktiski parādīja pašaizliedzības un pašuzupurēšanās priekšzīmi, un tādus Viņš vēlas redzēt arī mūs. „es esmu no Debesīm nācis”, sacīja Kristus, „lai darītu nevis to, ko Es gribu, bet ko grib Tas, Kurš mani sūtījis” (Jāņa 6:38).
Mēs nevaram būt kristieši, ja dzīvojam, izpatīkot paši sev. Ja sekojam Kungam, tad mums jāiet cauri šaurajiem pašaizliedzības vārtiem. Daudziem, kas sevi uzskata par dievbijīgiem, šī taisnā pašaizliegšanās taka ir par šauru. Viņi vēlas ērtāku taku un kāpj uz kāda cita ceļa. Viņi atsakās no Glābēja ietajām pēdām. Visus šādus ļaudis Kristus nosauc par zagļiem un laupītājiem. Viņi piesavinās kristieša vārdu, kurš tiem nepienākas, jo savā dzīvē viņi neatdarina Kristus dzīvi. Viņi prasa priekštiesības, kuras pieder Dieva bērniem, lai gan tie neviens nav Viņa īpašums. Virs zemes viņi dzīvo savtīgu dzīvi un neko nedara patiesības un dvēseļu glābšanas labā, ko tiem vajadzētu darīt. Tiešām jāskumst par šiem sevi apmānošajiem cilvēkiem. Viņi nekad neredzēs Debesis, jo nav labprātīgi dalīties kaunā un negodā, ko viņu dēļ izcieta Kristus.
Mīļie bērni, ieslēdziet Kristu savās sirdīs, un jūs iemīlēsiet visus, kuru dēļ Viņš mira, un darīsiet visu iespējamo viņu glābšanai! – Vēstule 30. 1874. g. 26. maijā, viņas bērniem. [156]

27. maijs - priecājieties iekš kunga

„Jo mēs dzīvojam ticībā, nevis skatīšanā” 2. Korintiešiem 5:7.
Šorīt galva man ir neskaidra. Migla un mākoņi nomāc manu prātu, tomēr ienaidnieka iečukstējumiem neuzticēties Kungam, es nepievērsīšu vērību. Tagad pienākusi mana reize cīnīties labajā ticības cīņā. Šis ir tieši tāds gadījums, kad vajadzīga stipra ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Tagad es vēl dedzīgāk meklēju Kungu.
1. Laiku 28:9 sniegta Dāvida pavēle Salamanam…
Kunga pravietis sniedza vēsti Asam: „Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un ja vien jūs Viņu meklēsiet, tad Viņu atradīsiet, bet ja jūs Viņu atmetīsiet, tad Viņš arī jūs atmetīs” (2. Laiku 15:2, salīdzini ar Jer. 29:11-13). Mana sirds plūst pāri ticībā. Ticība nav jūtas, ticība nav skatīšanās. „Ticība ir cerējamo lietu būtība, pierādījums neredzamām lietām” (Ebr. 11:1, angļu tulk.).
Pulksten trijos pēcpusdienā es runāju Rehabiešu zālē (Rehabite’s hall) par Filipiešiem 4:4-7 „priecājieties iekš tā Kunga vienmēr, es vēlreiz saku, priecājieties! Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem, Kungs ir tuvu. Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū”. Es ticu, ka šis apsolījums dots man, un es to pieņemu personīgi sev. Apsolījumam pašam par sevi nav nekādas vērtības, ja es pilnīgi neticu, ka Viņš, kurš devis šo apsolījumu, pārpārim spēj to piepildīt, un ka Viņam ir bezgalīgs spēks izdarīt visu, ko Viņš saka.
Vēsts, kuru Kungs man deva, ir ticības vēsts. Mēs ne ar ko nevaram Dievu vairāk apkaunot, kā neuzticoties Viņa Vārdam. Uz jūtām nemaz nevar paļauties. Reliģija, ko baro un uztur dzīvu jūtu saviļņojumi, ir bezvērtīga. Dieva Vārds ir tas pamats, uz kura droši var balstīties mūsu cerība; un tieši uzticībā Dieva Vārdam mēs tiekam stiprināti, nopamatoti un piekalti Mūžīgajai Klintij. Tad būs paklausīta Pāvila lūgšana:
„Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsiet augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsiet Dieva atziņā” (Kol. 1:10-11). – Manuskripts 80. 1893. g. 27. maijā, dienasgrāmata. [157]

28. maijs - iemājojošais Kristus

„Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un viņš neklups” 1. Jāņa 2:9-10.
Pagājušā naktī es sapņoju, ka uz reliģisku sapulci bija atnācis neliels ļaužu pulciņš. Tur bija viens, kas ienācis apsēdās tumšā stūrī, kur viņš nepievērsa citu uzmanību. Nevaldīja gara brīvība. Kunga Gars bija saistīts. Draudzes vecākais izteica dažas piezīmes. Likās, ka viņš kādu gribēja sāpināt. Svešinieka sejā es ieraudzīju skumjas. Kļuva redzams, ka to sirdīs, kas teicās ticam patiesībai, nebija Jēzus mīlestības, un kā neizbēgams rezultāts, sanāksmei bija Kristus Gara trūkums, un ļoti trūka, kā domās, tā izjūtās, mīlestības uz Dievu un vienam uz otru. Sapulce neatspirdzināja nevienu tās dalībnieku.
Kad sapulce tuvojās noslēgumam, svešinieks piecēlās un skumju pilnā, asaru apslāpētā balsī sacīja, ka viņu pašu dvēselēs un viņu dzīvē ir ļoti liela vajadzība pēc Jēzus mīlestības, kas lielā mērā valda ikkatrā sirdī, kurā iemājo Kristus. Ikkatra Dieva Gara atjaunota sirds mīlēs ne tikai Dievu, bet arī savu brāli, un, ja šis brālis kļūdās, ja viņš ir nomaldījies, tad ar to jārīkojas kā paredzēts evaņģēlijā. Ikkatrs solis jāsper saskaņā ar Dieva Vārda dotajiem norādījumiem. Viņš teica: „Jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā” (Gal. 6:1). Vai neatceraties Kristus lūgšanu, īsi pirms mācekļu atstāšanas, lai uzsāktu Savu mokpilno, izmisīgo cīņu Ģetzemānes dārzā pirms Viņa nodošanas, mocīšanas un krustā sišanas? (Skat. Jāņa 17:15-23).
Esiet uzmanīgi savā izturēšanās veidā pret asinīm atpirkto Kristus īpašumu! Vajadzēs skaidri un uzticīgi norāt ļaunos darbus, tomēr tam, kas uzņemas šo pienākumu, jāapzinās, vai ļaunie darbi viņu pašu nav šķīruši no Kristus. Tam pašam jābūt garīgam, un attiecīgais cilvēks jāatgriež lēnprātīgā garā…
Kristus Gars un raksturs atklājas Dieva izredzēto ikdienas sarunās, viņu lēnprātībā un bezvainīgā uzvedībā. Un, kurus vada Dieva Gars, tie ir Dieva bērni. – Manuskripts 32. 1887. g. 28. maijā, dienasgrāmata „Vācijas apmeklējums”. [158]

29. maijs - mūsu lietas cienīšana

„Tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā” 1. Timotejam 3:9.
Šorīt es slavēju Kungu par man dāvāto mieru. Man ir pilnīgs miers iekš Kunga. Es uzticos Viņa mīlestībai. Kāpēc lai mēs nedusētu Dieva mīlestībā, Viņa Vārda apgalvojumos? Ko Jēzus māca? „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” (Mat. 11:28-30). Tad iesim, mēs, kas ticam Jēzū Kristū, nekavēsimies ne mirkli, nu iesim!
Kas stipri turas pie sevis, it kā baidīdamies, ka, neskatoties uz Jēzus līdzšinējo rīcību, Viņš tomēr nedomā tā, kā saka, tie visi ļoti apvaino Dievu. Vai neejot pie Jēzus, mēs ar savu rīcību nesakām: „Es neticu, ka Kungs Jēzus tā arī domā”? Pret saviem cilvēcīgajiem draugiem jūs neesat tik apšauboši un neuzticīgi. Ja viņi ir godājami un, ja viņi jums ko apsolījuši, jūs nesakāt: „Es neticu, es nevaru ticēt nevienam tavam solījumam. Man tas ir nepatīkami, tomēr es nespēju ticēt taviem vārdiem”.
Tiešām, ar savu rīcību jūs visu to sakāt Dievam… Nākot pie Viņa, jūs vienmēr esat atraduši mieru, tomēr jūs gribat šaubīties, raudzīties paši uz sevi un nopūsties par sevi. Bet tagad nedariet vairs tā. Nometiet jūgu, ko jūs paši esat pagatavojuši savam kaklam, un kas tik briesmīgi jūs moka, un uzņemiet Kristus jūgu, par kuru Viņš saka, ka tas ir patīkams, un Viņa nastu, kuru Viņš priekš jums sauc par vieglu!…
Svētais Gars ir Iepriecinātājs, jūsu Iepriecinātājs. Vai Svētais Gars Savu darba daļu nav padarījis? Ja tas tā nebūtu, tad jūs nevarētu vainot. Tomēr apsolījums ir drošs un paliekošs. Ja jūs neticat Dievam, jūs Dievu darāt par meli un rādāt, ka jūs nevarat uzticēties Svētā Gara darbam, kas vienmēr gatavs palīdzēt jūsu nespēkam… Viņš pastāvīgi gaida pie jūsu durvīm, vienmēr klaudzina, lai Jūs Viņu ielaistu. Ļaujiet Viņam ienākt! Jums tikai jānoliek sava griba Kunga pusē. Jums vajadzīgs šis apsolījums, un tas ir bezgalīgais Spēks, kas stāv aiz šī apsolījuma, kuram jūs varat pilnīgi uzticēties. Sakiet tam: „Es piederu tam Kungam. Es ticu.” Izmetiet no dvēseles visas šaubas! Ticiet Dievam. Viņš jūs mīl! Nekad, nekad neatļaujieties šaubīties vai neuzticēties Viņam! – Manuskripts 80. 1893. g. 29. maijā, dienasgrāmata. [159]

30. maijs - bez traipa

„Tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā;…Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas” Efeziešiem 5:25-27.
Mēs saucamies kristieši. Dzīvosim atbilstoši šim vārdam! Būt kristietim nozīmē būt līdzīgam Kristum. Tas nozīmē sekot Kristum pašaizliedzībā, augsti pacelt Viņa mīlestības karogu un pagodināt Viņu ar nesavtīgiem vārdiem un darbiem. Īsta kristieša dzīvē nav nekā no paša „es” – tas ir miris. Nekādas savtības nebija Kristus dzīvē, dzīvojot šeit virs zemes. Ietērpies mūsu dabā, Viņš dzīvoja dzīvi, pilnīgi veltītu citu labumam…
Kristus sekotājiem jābūt vārdos un darbos šķīstiem un patiesiem. Šajā pasaulē – netaisnības un samaitātības pasaulē – kristiešiem jāatklāj Kristus īpašības. Visam, ko viņi saka vai dara, jābūt brīvam no savtības. Kristus vēlas viņus stādīt Tēva priekšā „bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, šķīstus Viņa žēlastībā un darītus Viņam līdzīgus.
Savā lielajā mīlestībā Kristus nodevās par mums. Viņš atdeva Sevi, lai varētu apmierināt cīnošās dvēseles vajadzības. Mums Viņam jāpadodas. Ja šī padošanās ir pilnīga, Kristus var pabeigt darbu, ko Viņš iesāka ar Sevis nodošanu. Tad Viņš mūsos var izdarīt pilnīgu atjaunošanas darbu.
Kristus atdeva Sevi cilvēces glābšanai, lai visi, kas tic Viņam, iegūtu mūžīgo dzīvību. Kas pareizi novērtē šo lielo upuri, tie saņems no Pestītāja visdārgāko no visām dāvanām – skaidru sirdi. Viņi iegūs piedzīvojumus, kas vērtīgāki par zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem. Viņu dzīve rit Debesīs kopā ar Kristu, un savienībā ar Viņu tie bauda prieku un mieru, ko vienīgi Viņš var dot. Tie Viņu mīl no visas savas sirds, prāta, dvēseles un spēka, atzīdami, ka tie ir Viņa asinīm atpirktais mantojums. Viņu garīgo skatu neaptumšo pasaulīgā gudrība vai pasaules mērķi. Tie ir viens ar Kristu, kā Viņš ir viens ar Tēvu.
Vai jūs domājat, ka Kristus nevērtēs tos, kas pilnīgi dzīvos Viņam? Vai jūs domājat, ka Viņš nenāks pie tiem, kas, līdzīgi mīļotam Jānim, Viņa dēļ nonāks grūtībās un smagos pārbaudījumos? Viņš atrod Savus uzticīgos un uztur sakarus ar tiem, iedrošina un stiprina tos. – „Review and Herald”, 1907. g. 30. maijā. [160]

31. maijs - mūsu sargeņģelis

„Tiešām, Tu, ak Kungs, esi mans patvērums. Visaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij. Jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos” Psalmi 91:9-11.
Eņģeļiem uzdots rūpēties par ikkatru ģimeni. Ikvienu cilvēku uzmana kāds svēts eņģelis. Šie eņģeļi nav redzami, tomēr reizēm viņi liek Savai gaismai iemirdzēties tik skaidri, ka viņu esamību var atskārst. Es ticu, ka tā tas bija tavas atklāsmes gadījumā. Šī parādīšana tev māca, ka Kungs tevi mīl un Viņa eņģeļi tevi sargā. Tevi uztur Dieva spēks.
Vēl notiks daudzas līdzīga rakstura lietas. Šī gaismas atklāsme, kā tu to sauc, paskubināja tevi rīkoties pareizi. Uz īsu brīdi tu esi redzējis Debesu gaismu. Lai tas tevi stipri iedrošina un dara tevi pateicīgu! Mums visiem vienmēr vajadzētu pateikties par to, ka mūs no mirkļa uz mirkli uzmana Debesu eņģeļi. Ļoti daudzi priecātos un būtu pateicīgi, ja būtu redzējuši gaismu, ko tu redzēji.
Kad tu pētī Rakstus, cenzdamies dzīvot un rīkoties taisni, eņģeļi, kas vienmēr tevi pavada, ļoti priecājas. Debesu eņģeļi uzkrītošā veidā nāk pie cilvēkiem, kuri atsaucas uz patiesības pierādījumiem un cenšas tiem paklausīt. Ja šie eņģeļi vienmēr nav redzami, tev jāatceras, ka viņi tomēr ir pie tevis, vienīgi tavas miesīgās acis nav stiprinātas ieraudzīt šo gaismu…
Ar mums ir liela nelaime – ka mēs neņemam laiku pārdomām, ka mūsu tuvumā atrodas Debesu būtnes, lai atbalstītu mūs ikkatrā tieksmē rīkoties pareizi. Debesu gaisma tev ir pienākusi ļoti tuvu. Tev dots pierādījums, ka Kungs tevi mīl un rūpējas par tevi. Tu te vari smelt drosmi un just spēka un žēlastības pieplūdumu, lai darītu tik daudz laba, cik vien tu to spēji…
Pateicība Kungam, tava sirds tika atspirdzināta – jo tev bija priekštiesība ieraudzīt dažus šo Debesu vēstnešu gaismas starus. Tev ļauts redzēt, cik daudz tu vari darīt, lai palīdzētu savai mātei un citiem ģimenes locekļiem. Kristietis ir tas, kurš ik dienas mācās no Kristus, pildot mazos dzīves pienākumus un nesot citu nastas. Tā tu būsi vienota ar Kristu. – Vēstule 82. 1900. g. 31. maijā, jaunai draudzes loceklei Austrālijā Elsijai Etkinsai (Elsie Atkins). [161]

Jūnijs

1. jūnijs - īsts kristietis

„Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielākās lietās ir uzticams, un kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns” Lūkas 16:10.
Īsts kristietis ir Kristus kalps. Viņa darbam, kuru tas dara Kristum, jātiek padarītam rūpīgi un labi. Nekas nedrīkst novērst viņa prātu no darba. Vajadzīgo uzmanību var pievērst arī citām lietām, tomēr tām jāpakļaujas galvenajam, jo kalpošana Kristum prasa visu cilvēku – sirdi, prātu, dvēseli un spēku. Kungs dalītu sirdi nepieņems. Viņš sagaida, ka mēs darīsim vislabāko, ko spējam. Un nekas nav mazsvarīgs Viņa acīs, kas ir padarīts uzticīgi…
No ikkatra cilvēka tiek prasīts, lai viņš darītu Dieva nozīmēto darbu. Mums labprāt jāveic mazie pienākumi, jādara, kas darāms – ko kādam vajadzēs padarīt, izmantojot mazās izdevības. Ja tās ir mūsu vienīgās izdevības, mums tomēr jāstrādā uzticīgi. Kas pazaudē stundas, dienas un nedēļas, tāpēc ka nav labprātīgs darīt pie rokas esošo darbu, lai cik vienkāršs tas būtu, tam būs jāatbild Dieva priekšā par izšķiesto laiku. Ja tas domā, ka var atļauties neko nedarīt, tāpēc, ka nevar saņemt vēlamo atalgojumu, lai viņš apstājas un padomā, ka šī diena, šī viena diena pieder Kungam. Viņš ir Kunga kalps. Viņš nedrīkst izšķiest Kunga laiku. Lai viņš domā tā: es izmantošu laiku, lai kaut ko padarītu, un nopelnīto algu es atdošu Dieva darba atbalstīšanai. Tad mani nepieskaitīs pie nekā nedarītājiem.
Ja cilvēks pāri visam citam mīl Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, tad viņš nejautās, vai šis darbs viņam ienesīs daudz vai maz. Viņš veiks šo darbu un samierināsies ar piedāvāto algu. Viņš ar savu priekšzīmi nemācīs citus atteikties no darba, tāpēc ka alga nav tik liela, kādai, pēc viņa domām, tai vajadzētu būt.
Kungs spriež par cilvēka raksturu, ņemot vērā motīvus, pēc kuriem tas vadās savā rīcībā ar līdzcilvēkiem. Ja parastās darba lietās viņa principi nav tīri, tad tas pats tiks ienests viņa garīgajā kalpošanā Dievam. Attiecīgi pavedieni ieaudīsies visā viņa reliģiskajā dzīvē. Ja jūs sevi cienāt pārāk augstu, lai strādātu priekš sevis par tik mazu algu sev, tad dariet šo darbu Kungam; nododiet ienākumu Kunga mantu namā. Pienesiet pateicības upuri Dievam par jūsu dzīvības saglabāšanu! Bet nekādā gadījumā nenododieties kūtrumam. – Manuskripts 20. 1896. g. 1. jūnijā. [162]

2. jūnijs - mūsu augstsirdīgais kungs

„Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” Mateja 6:24.
Pāri kritušajai pasaulei un neatjaunotajai sirdij skaidri uzrakstīti vārdi: „Visi meklē savu labumu.” Mūsu kritušās dabas galvenais likums ir – savtība. Savtība dvēselē ieņēmusi to vietu, kur uz troņa paaugstinātam vajadzētu atrasties Kristum. Taču Kungs prasa pilnīgu paklausību. Ja mēs no visas sirds vēlēsimies kalpot Viņam, tad mēs sev nejautāsim, vai paklausīt Viņa prasībām, vai padoties savām laicīgajām interesēm.
Godības Kungs neņēma vērā Savas ērtības un Savu patiku, kad Viņš atstāja augsto pārvaldnieka vietu, lai kļūtu par Sāpju Vīru, kurš pazīst bēdas, lai uzņemtos negodu un nāvi, un cilvēku atbrīvotu no viņa nepaklausības sekām. Jēzus mira, lai glābtu cilvēku ne viņa grēkos, bet no viņa grēkiem. Mums jāatstāj maldu ceļi, jāuzņemas savs krusts un jāseko Kristum, paklausot Dievam, lai tas maksātu, ko maksādams.
Kurš sakās kalpojam Dievam, bet patiesībā kalpo mamonam, tos piemeklēs sods. Neviens netiks attaisnots, kurš laicīgo ieguvumu dēļ ies pa nepaklausības ceļu. Ja Dievs varētu atvainot vienu cilvēku, tad viņš varētu atvainot visus. Kas personīgā labuma dēļ neņem vērā Kunga skaidrās pavēles, tie krāj sev sāpes nākotnē. Kristus teica: „Vai nav rakstīts: „Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām”? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri” (Marka 11:17). Dieva ļaudīm jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tie, līdzīgi senajiem jūdiem, nepadarītu Dieva namu par tirgus namu.
Daudzi grēko, upurējot reliģiju pasaulīgo ieguvumu dēļ; viņi saglabā dievbijības formu, bet visas viņu domas saistās pie laicīgiem pasākumiem. Tomēr Dieva likumiem jāierāda pirmā vieta, un tiem jāpaklausa kā garā, tā arī burtā. Mūsu augstā priekšzīme Jēzus, ar Savu dzīvi un nāvi mācīja visstingrāko paklausību. Viņš mira kā taisnais par netaisniem, nevainīgais par vainīgajiem, lai tiktu saglabāts Dieva likumu gods, un cilvēks tomēr pilnīgi nepazustu…
Dievs neko nav atrāvis cilvēkam neko, kas varētu darīt to laimīgu vai nodrošināt tam mūžīgas vērtības. Viņš zemi ietērpis skaistumā, un apgādājis to ar visu, kas nepieciešams cilvēku ērtībām šajā laicīgajā dzīvē. – „Signs of the Times” 1887. g. 2. jūnijs. [163]

3. jūnijs - durvis vēl arvien atvērtas

„Jo Kungs piešķir zināšanas, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne” Salamana pamācības 2:6.
Mūsu pasaulē, kur patiesība tik stipri sajaukta ar maldiem, ka to grūti atšķirt, nemeklēt gudrību no augšienes tiešām ir ļoti bīstami. Kas to tagad ņems vērā un bez kavēšanās pievērsīsies Kungam, nostājoties uz patiesības pamata, tie iegūs piedošanu. Visi maldi ir sajaukti ar patiesību, un tāpēc sātana viltu ir grūti ieraudzīt. Bet, kad pār mums nāks pārbaudes laiks, tad kļūs redzama starpība starp taisno taisnību un bezdievīgo netaisnību.
Visi maldi ir grēks, un visu grēku pirmavots ir sātans. Nepareizi dzīves ieradumi padarījuši aklas vīru un sievu acis un notrulinājuši viņu uztveres spējas. Mums tagad jābūt piesardzīgiem visās lietās…
Pasaules iedzīvotāji sātana vadībā sasaistās kūļos, lai tiktu sadedzināti. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku, nevienu mirkli. Zemē sāksies Dieva sodība, un, kas ir stūrgalvīgi, kurus nepārliecina Dieva sūtītie brīdinājumi, tie tiks sasieti kūļos sadedzināšanai. Lai vīna kalnā iziet sludinātāji un draudzes locekļi! Viņi ievāks pļauju, kur vien tie pasludinās aizmirstās Dieva patiesības. Ir vajadzīgi misionāri, vīri un sievas. Viņi atradīs ļaudis, kas pieņems patiesību un nostāsies līdzās saviem skolotājiem, lai mantotu dvēseles Kristum…
Ganāmpulkā jāsapulcina ļaužu masas. Daudzi, kas patiesību jau pazinuši, ir samaitājuši savu ceļu Dieva priekšā un atteikušies no ticības. Izrobotās rindas jāaizpilda ar ļaudīm, kurus Kristus aino kā tādus, kas ieradušies vienpadsmitajā stundā. Dieva Gars vēl darbojas pie daudziem. Dieva postošo sodību laiks ir žēlastības laiks tiem, kam nav bijusi izdevība iepazīties ar patiesību. Kungs tos saudzīgi uzmeklēs. Viņa žēlojošā sirds jūt tiem līdzi; Viņa roka vēl ir izstiepta glābšanai, kaut arī tiem, kas nevēlējās nākt, durvis jau aizvērušās. Tiks ielaists liels skaits cilvēku, kas patiesību pirmo reizi dzirdēs šajās pēdējās dienās. – Vēstule 103. 1903. g. 3. jūnijā, piedzīvojušam darbiniekam vec. sl. Džordžam B. Stāram ar dzīves biedri, kuri sadarbojās ar E. Vaitu Austrālijā un ASV. [164]

4. jūnijs - lai neviens jūs nepiekrāpj

„Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgu mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām” 2. Timotejam 4:3-4.
Pirms Kristus pirmās atnākšanas un tieši tās laikā, reliģijas pasniedzēji izvirzīja svešus, dīvainus uzskatus, kas tā bija sajaukti ar patiesības atsevišķajām daļām, ka izcēlās ar savu krāpjošo spēku, vadot dvēseles prom no Dieva, kaut arī turpinot saglabāt Dieva īsto pielūdzēju izskatu. Līdzīgu sabiedrības izskatu un stāvokli varam redzēt šinīs pēdējās dienās. Kurš novēršas no ticības, tas pieķeras dažādiem cilvēcīgiem uzskatiem. Bībele tiek pakļauta kritikai. Vai Rakstu izskaidrošanas sludinātāji tāpēc tik ļoti atšķiras viens no otra, ka Bībeles ziņojumos būtu atrodamas neskaidrības un pretrunas? – Nē! Nelaime ir tāda, ka cilvēki šodien rīkojas tāpat kā Kristus dienās, pasniegdami cilvēku baušļus kā Bībeles mācības. Reliģijas pasniedzēji atrodas tādā pat stāvoklī kā farizeji, par kuriem Viņš teica: „Jūs alojaties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku” (Mat. 22:29). Tieši tie vīri, kuriem Kristus teica šos vārdus, sevi uzskatīja par īstajiem Rakstu izskaidrotājiem un ļaužu pamācītājiem.
Vai Raksti ir neskaidri un nenoteikti? Vai tajos atrodams pamats pretrunīgiem uzskatiem un dažādajām domām un mācībām, kam tic reliģiskā pasaule? Ja tā, tad mums ir tiesības apšaubīt to dievišķo izcelsmi, jo Dieva inspirācija neliks ļaudīm izstrādāt atšķirīgus uzskatus. Kurš uzņemas izskaidrot Bībeli, tie sagroza Dieva Vārdu un, cenšoties Dieva patiesību saskaņot ar cilvēku izdomātām mācībām, viņi izkropļo to patieso nozīmi. Rakstus sagroza un izmanto nepareizi, un patiesības dārgakmeņi tiek ielikti maldu ietvaros. Šie mācītāji ir kļuvuši akli un vairs nespēj skaidri izprast Rakstu patieso nozīmi…
Jēzus, kurš cilvēku glābšanai nodeva Savu dzīvību, mums sniedzis brīdinājumu par to, kas notiks pēdējās dienās. Mācekļi piegāja atsevišķi, lai Viņam jautātu par pasaules galu. Jēzus sacīja: „Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: „es esmu Kristus”, un tie pievils daudzus”(Mat. 24:4-5). – „Signs of the Times” 1894. g. 4. jūnijs. [165]

5. jūnijs - personīga sagatavošanās

„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu” Jāņa 13:34.
Šie vārdi nav cilvēku vārdi, bet tie ir mūsu Pestītāja vārdi, un cik svarīgi mums izpildīt Viņa norādījumus! Nekas tā nevar vājināt draudzes iespaidu kā mīlestības trūkums. Kristus saka: „Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži” (Mat. 10:16). Ja mums jāsastop ienaidnieku pretestība, kas ainoti kā vilki, tad uzmanieties, ka tādu pašu garu neparādām mēs paši savstarpējās attiecībās.
Ienaidnieks labi zina – ja mēs viens otru nemīlēsim, viņš savu mērķi sasniegs, ievainos un novājinās draudzi, radot nesaskaņas brāļu starpā. Tad viņš spēs tos pavedināt domāt vienam par otru ļaunu, runāt ļaunu, apvainot, nosodīt un ienīst vienam otru. Tādā veidā tiks likta negodā Dieva lieta, apkaunots Kristus vārds un neizsakāms ļaunums nodarīts cilvēku dvēselēm.
Cik ļoti mums vajadzētu uzmanīties, lai mūsu vārdi un rīcība saskanētu ar svēto patiesību, kuru Dievs uzticējis mums! Pasaules ļaudis raugās uz mums un grib redzēt, ko mūsu ticība ir darījusi ar mūsu raksturiem un dzīvi. Viņi uzmanīgi vēro, vai tā ir atstājusi svētojošu iespaidu uz mūsu sirdīm, vai mēs tiekam pārvērsti Kristus līdzībā. Viņi gatavi atklāt ikvienu trūkumu mūsu dzīvē, ikkatru mācībai neatbilstošu rīcību. Nedosim viņiem nekādu iemeslu paļāt mūsu ticību!
Nevis pasaules pretestība ir tā, kas mūs visvairāk apdraud, bet gan ļaunums, kas tiek lolots mūsu pašu sirdīs. Pa pusei atgriezto vārda kristiešu nesvētā dzīve ir tā, kas kavē patiesības darbu un izsauc tumsu pār Dieva draudzi…
Dievs vēlas, lai mēs katrs personīgi ieņemtu tādu stāvokli, ka Viņš pār mums varētu izliet Savu mīlestību. Viņš cilvēku vērtē ļoti augstu un to ir atpircis ar Sava vienpiedzimušā Dēla upuri. Mums mūsu līdzcilvēkos jāredz Kristus īpašums, par kuru Viņš samaksāja ar Savām asinīm. Ja mums būs šī mīlestība vienam uz otru, tad mēs pieaugsim arī Dieva un patiesības mīlestībā. – „Review and Herald” 1888. g. 5. jūnijs. [166]

6. jūnijs - pestīšanas cena

„Mans bērns, nenicini Kunga pamācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem” Ebrejiem 12:5-6.
Kristus ir mūsu priekšzīme. Viņu pakļāva grūtībām. Viņš panesa ciešanas. Viņš pazemojās līdz cilvēcībai. Kristus nesa savas nastas, neparādot nepacietību, neticību, kurnēšanu vai sūdzēšanos. Tāpēc, ka Viņš bija Dieva Dēls, pārbaudījumi Viņam nekļuva vieglāki. Tevi neskar tādas nelaimes, grūtības vai sarežģījumi, kas tikpat daudz nebūtu nomākuši arī Dieva Dēlu; nav tādu bēdu, kurām līdzīgā mērā netika pakļauta arī Viņa sirds. Viņa jūtas tikpat viegli tika ievainotas kā tavējās. Un tomēr Viņa dzīvē un raksturā neatklājās ne mazākā vaina. Viņa raksturs iezīmējās ar morālu pilnību, kurā bija viss, kas vien patiess, svēts, taisns, šķīsts, patīkams un, kam laba slava.
Dievs mums ir devis pilnīgu un bezvainīgu paraugu. Dievs vēlas tevi izveidot par spējīgu, panākumiem bagātu strādnieku. Tavam prātam, pēc Viņa nodoma, jātiek šķīstītam, cēlinātam un paaugstinātam. Ja prātam ļaus nodarboties ar mazām lietām, tad tas, saskaņā ar nemainīgu likumu, kļūs arvien vājāks. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi paplašinātu savu domu un darbu plānu robežas, enerģiski izmantojot savus spēkus pie lielām, cēlinošām un cilvēku paaugstinošām lietām. Tas intelektuālām spējām piešķirs jaunu elastīgumu. Tāda cilvēka domas paplašināsies, viņa enerģija mobilizēsies lielu, tālu sniedzošu un varenu darbu veikšanai, dodoties dziļos un plašos ūdeņos, kur nav ne dibena, ne krasta…
Dievs redz cilvēku sirdis un izprot viņu raksturu, ja arī tie paši savu stāvokli nenovērtē pareizi. Dievs zina, ka cietīs Viņa lieta un Viņa darbs, ja netiks izlabotas nepareizības, kas nav pamanītas, un tādēļ neizlabotas, ir viņos pašos. Kristus sauc mūs par Saviem kalpiem, ja mēs darām, ko Viņš mums pavēl. Katram cilvēkam nozīmēta īpaša sfēra, sava vieta un savs darbs, un Dievs neprasa ne vairāk, ne mazāk, kā no viszemākā, tā no visaugstākā, kā vien piepildīt savu aicinājumu. Mēs nepiederam paši sev. Mēs, pateicoties žēlastībai, esam kļuvuši Kristus kalpi. Mēs esam atpirkti ar Dieva Dēla asinīm. – Vēstule 16. 1875. g. 6. jūnijā, agrākajam Vispasaules savienības vadītājam, vecākajam sludinātājam Dž.I. Batleram. [167]

7. jūnijs - viņa žēlastība ir pietiekoša

„Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” Filipiešiem 2:12-13.
Ikvienam no mums jāpadara savs pestīšanas darbs, kam jāapmierina visas Dieva prasības. Dievs neko nedara neatkarīgi no tā darbarīka, kura labā attiecīgais darbs jāveic. Viņa žēlastība ir pietiekoša, lai darbotos Viņam piederošā cilvēkā un caur to visu doto apsolījumu piepildīšanai, bet tam, kam šī žēlastība tiek veltīta, jāpaklausa visām pavēlēm.
Dieva prasības grib panākt, lai Viņa ļaudis izietu no pasaules un paliktu atšķirti, nekādā veidā neņemot dalību pie pasaules tumsas darbiem. Bez svētas dzīves „neviens Kungu neredzēs” (Ebr. 12:14). „Kas grib būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” (Jēk. 4:4).
Kungam strādājot pie mums, mums arī pašiem jāstrādā sevis labā. Ja Kungs pie mums sūta Savus kalpus ar norājošu, brīdinošu vai biedējošu vēsti, tad mēs nedrīkstam novērsties un atteikties pieņemt vēsti, tāpēc ka tā nenāk no mācītiem vīriem. Mēs nedrīkstam teikt: „Šī vēsts nav vajadzīga”. Ikkatra vēsts, ko Dievs mums sūta ar Savu vēstnešu starpniecību, nāks jums par labu, lai jums vēl pilnīgāk parādītu pestīšanas ceļu. Kādi līdzekļi Dievam ir Savas vēsts nodošanai cilvēkiem, ja ne Viņa sūtītie vēstneši? Un vai jums nav bail izvēlēties sev tikai to vēsts daļu, kas jums patīkama, bet atmest to, kas šķērso jūsu taku?
Jūs nedrīkstiet izteikt savas šaubas. Tās iedveš sātans. Ja jūs necienāt veidu un līdzekļus, ko Dievs lieto jūsu aizsardzībai, vai esat padomājuši, kādi līdzekļi Viņam vēl rezervēti jūsu lietas nokārtošanai? Vai jūs nepielaižat noteiktu kļūdu, kritizējot Dieva sludinātājus, runājot vieglprātīgi par tiem, kurus apustulis pavēl augsti godāt viņu darba dēļ? Vai vīri un sievas ar ierobežotiem piedzīvojumiem atraidīs Dieva nozīmēto līdzekļu – Viņa sludinātāju – palīdzību?…
Kāda cieņa, pēc jūsu domām, būs bērniem pret Dieva vēstnešiem, kad jūs par šiem cilvēkiem atļausieties izteikties necienīgi, kā jūs to esat darījuši? – Manuskripts 37. 1887. g. 7. jūnijs, „Sadarbošanās ar Dievu”. [168]

8. jūnijs - ej šodien strādāt!

„Īstenās atziņas sākums ir Kunga bijāšana, un svētuma jēdziena pareiza izpratne ir dziļa prāta darbība” Salamana pamācības 9:10.
Ikvienam cilvēkam ir uzticētas savas īpašas spējas. Šie ir talanti (jeb podi), kas jāizlieto uzticīgā kalpošanā, lai, Kristum atnākot, Viņš tos varētu saņemt atpakaļ ar augļiem. Mēs daudz dzirdam par augstāko izglītību, kā pasaule skatās uz šo lietu. Taču, kurš nepazīst augstāko izglītību, kā to mācīja un mums par priekšzīmi izdzīvoja Kristus, tas vispār nezin, kas ir augstākā izglītība. Augstākā izglītība nozīmē saskaņošanos ar pestīšanas noteikumiem. Tajā ietilpst piedzīvojumi, ko iegūstam, katru dienu raugoties uz Jēzu, un strādājot kopā ar Viņu pazudušo glābšanai.
Slinkums ir grēks, jo ap mums esošā pasaule ir jāapstrādā. Kritušā un grēcīgā cilvēka pacelšanas darbam Kristus atdeva Savu dzīvību. Kaut Viņš bija Debesu Valdnieks, Viņš tomēr dzīvoja, cieta un mira, kritušo cilvēku izsmiets un nomocīts, un tikai tāpēc, lai Viņš cilvēku ģimenei varētu sagatavot dzīvokļus Debesu pagalmos. Kristus sniedza visaugstākās pamācības. Vai varam iedomāties kādu vēl augstāku izglītību par to, kas iegūstama, sadarbojoties ar Viņu?
Tagad ir mūsu laiks strādāt. Visu lietu gals ir tuvu, drīz nāks nakts, kad neviens cilvēks nevarēs strādāt. Šī nakts ir daudz tuvāk, nekā daudzi domā. Paaugstiniet Golgatas Vīru to priekšā, kas dzīvo savos grēkos! Strādājiet ar balsi un rakstāmrīku, lai atvairītu nepareizos uzskatus, kas savaldzinājuši ļaužu prātus attiecībā uz augstāko izglītību. Kristus pavēl ikkatram strādniekam: „Ej šodien strādāt Manā vīna kalnā, Manam vārdam par godu.” Parādiet samaitātības nomāktajai pasaulei patiesas augstākās izglītības skaistumu! No ikkatra ticīgā jāatstaro gaismai. Nogurušajiem, nomāktajiem, sirdīs salauztajiem un samulsušajiem ļaudīm jānorāda uz Kristu, visas garīgās dzīvības un garīgā spēka Avotu…
Meklējiet augstāko izglītību, kas ir pilnīgā saskaņā ar Dieva prātu, un jūs noteikti saņemsiet algu, ko sniedz šīs izglītības saņemšana. Ja jūs stundu pēc stundas nostādīsiet sevi stāvoklī, kur jūs varat saņemt Dieva svētības, tad Kunga Vārds būs paaugstināts caur jūsu dzīvi. – Vēstule 102. 1909. g. 8. jūnijs, agrākajiem Betlkrīkas un Berienspringsas izglītības darbiniekiem, kuri tobrīd strādāja Medisonas skolā, Tenesijas štatā, ASV, I.A. Sjūzerlandam (Sutherland) un P.T. Megenam (Magan). [169]

9. jūnijs - evaņģēlija izrotāšana

„No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus” Ījaba 23:12.
Īstie mācekļi ir tikai tie, kas Rakstus lasa kā uz viņiem runājošu Dieva balsi. Viņi dreb Dieva Vārda priekšā, jo tas viņiem ir dzīva īstenība. Viņi pētī un meklē apslēpto mantu. Viņi atver savu prātu un sirdi tā uzņemšanai, un lūdz pēc dievišķās žēlastības, lai kļūtu derīgi nākošai mūžīgai dzīvei.
Līdzko Debesu lāpa ielikta cilvēka rokās, tas, raugoties uz savu taisnību, tūlīt saredz savas nepilnības, savu vājumu un savu bezcerīgumu. Viņā pašā nav nekas, kas to varētu ieteikt Dievam. Viņš tad lūdz Svēto Garu, kas pārstāv Kristu, lai Tas pastāvīgi būtu ar viņu un viņu vadītu visā patiesībā…
Tikai piekrišana patiesībai vēl nav Bībeles reliģija… Ir daudz kristiešu, kuru sirdis tā ieslēgtas paštaisnības bruņās, ka Kunga labi asinātās bultas, kuras pret mums raida eņģeļu rokas, nespēj tām izspiesties cauri. Patiesība aizslīd tiem garām, un dvēsele netiek ievainota. Cilvēkam vispirms pašam jāmeklē Dievs, un tad Svētais Gars ņem dārgo, par visiem rubīniem vērtīgāko patiesību, kā tā nāk no Jēzus lūpām, un nodod to paklausīgai sirdij kā dzīvu spēku. Sirdī uzņemtā patiesība kļūst par dzīvinošu spēku, kas atmodina visas cilvēka spējas. Tās dievišķais iespaids skar sirdi un izraisa debešķīgu mūziku, kas slavā un pateicībā atskan no cilvēku lūpām. Ak, ko lai es saku to ļaužu pamodināšanai, kas sakās ticam patiesībai, lai tie izrotātu evaņģēliju ar ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli! Kristus liek jums raudzīties uz Viņu kā jūsu aptumšoto dvēseļu Apgaismotāju…
Cilvēku ziņkāre liek tiem meklēt atzīšanas koku, un bieži vien viņi domā, ka ir noplūkuši visvērtīgāko augli, kuru pārbaudot, kā Salamans to darīja, tie spiesti atzīt par niecību un tukšumu, salīdzinājumā ar patiesā svētuma zinātni, kas tiem atvērtu Dieva pilsētas vārtus…
Visiem cilvēkiem jāizprot, ka šajā dzīvē viņu vislielākais un svarīgākais darbs ir dievišķās līdzības iegūšana, sava rakstura izveidošana nākamajai dzīvei. Debesu patiesības tiem jāizmanto savas praktiskās dzīves plašajās vajadzībās. – Manuskripts 67. 1898. g. 9. jūnijā. „Meklējiet Rakstos”. [170]

10. jūnijs - pļaujas laiks

„To dariet, saprazdami šo laiku, ka jums jau pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi. Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu, tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās” Romiešiem 13:11-12.
Mēs esam daļa no cilvēces lielā auduma, un savstarpēji, viens otru iespaidojam ne tikai draudzē. Debesu ģimene ir sasaistīta ar zemes ģimeni, lai Kristus šai pasaulē kļūtu par varenu spēku. Kā dārgs mantojums mums jāsavāc visi patiesības dārgakmeņi, kas sniegti sentēviem un praviešiem, kas uzkrāti no paaudzes uz paaudzi.
Tagadējās un aizgājušo paaudžu svētie iespaidi ir varens Dieva spēks, kas var stāties pretī ne tikai miesai un asinīm, bet arī valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un ļaunajiem gariem pasaules telpā. Šī laika Dieva ļaudīm dotas visas agrāko paaudžu priekštiesības un izdevības, un arī lielāka gaisma, kas tiem Dieva darbu ļauj strādāt daudz spēcīgākā veidā, kā to varēja darīt iepriekšējās paaudzēs. Šīs priekšrocības prasa atbilstošus augļus. Mūsu pūlēm pavērt ceļu citiem, jābūt proporcionālām Debesu vērtībai.
Kungs ir tuvu. Debesu saprātīgām būtnēm, savienotām ar svētotām zemes ietekmēm, jāpasludina trešā eņģeļa vēsts un jābrīdina ļaudis – visu lietu gals ir tuvu. „Jo vēl mazs brīdis, un tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies” (Ebr. 10:37). Jāsagatavo ļaudis pastāvēšanai Kunga dienā, un jādara viss, lai viņi varētu pastāvēt. Nopietnu kļūdu izdara tie, kas drūzmējas vienkopus pilsētās un ciemos. Kas tādā veidā neļauj savam iespaidam izplatīties arvien plašāk, līdz tiek aizsniegti pasaules visattālākie apgabali, tie nolaidīgi nestāv savu pienākumu vietā…
Īsi pirms pacelšanās Debesīs, Kristus, lūdzot par Saviem brāļiem, teica: „Ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jāņa 17:20-21). Ak, kaut šie brīnišķīgie vārdi ar Dieva pirkstu tiktu ierakstīti katrā sirdī! – Manuskripts 7. 1891. g. 10. jūnijs. „Kristīgā kalpošana dzīvajā draudzē”. [171]

11. jūnijs - neatlaidīga lūgšana

„Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks – velns – staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt” 1. Pētera 5:8.
Mums ir jācīnās ar viltīgu velnu! Vienīgi Kristus ir varens un var pilnīgi stāties pretī viņa spēkam, tāpēc mums no mirkļa uz mirkli vajadzīgs Jēzus. Mēs esam truli un miegaini, ka nesaredzam cilpas, ko sātans ir izlicis nepiesardzīgām kājām. Tāpēc mums jāzina, kurp mēs ejam, lai viss, ko darām, tiktu darīts Dievā. Paša „es” te nedrīkst iejaukties, nedrīkst pacelt savu balsi.
Dvēseļu iznīcināšana ir sātana un viņa pārstāvju parasts darbs uz šī zemes. Dvēseļu glābšana ir ikkatra Kristus sekotāja darbs, lai arī cik vājš viņš būtu. Ja savtīgās intereses nostājas pirmā vietā un dvēseļu glābšana otrajā, vai ja vispār tai netiek ierādīta nekāda vieta, tad tāds cilvēks strādā sātana pusē, jo tieši viņa izlikšanās ir cilpa, lai nomaldinātu citus no ceļa, un tie Dieva valstību un Viņa taisnību neliktu pirmajā vietā. Tādiem cilvēkiem strādāt liek sātans. Dvēseļu glābšanai vienmēr jāierāda pirmā vieta, jo sātans staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, kuru tas varētu aprīt. Mums dvēseles jānorauj no viņa takas. Mums viss skaidri jāparedz un jāizprot, mums jātic un jāstrādā tā, kā glābjot dvēseli no nāves, zinot, ka bezrūpība no mūsu puses to var aizraut nāvē.
Misijas darbs – kaut Dievs mums palīdzētu izprast, kas tas ir un kā mums tajā iesaistīties! Ikkatram misionāram, dzenoties iegūt Kristum līdzīgu raksturu, pilnīgi jāpieder Kungam. Dievbijības standarts jāpaceļ augstu. Jāupurē visāda veida kalpošana elkiem. Jāglābj dvēseles, dārgas dvēseles…
Kad draudze Skotijā pieņēma dažus kompromisa lēmumus, atsakoties no saviem stingrajiem principiem, bija kāds vīrs, kurš nolēma nekad, ne vismazākajā lietā nepiekāpties. Viņš pakrita Dieva priekšā uz ceļiem un lūdza: „Kungs, dod man Skotiju, vai man jāmirst!” Viņa neatlaidīgā lūgšana tika uzklausīta. Ak, kaut no visām vietām paceltos sirsnīgas ticības lūgšanas: „Dod man dvēseles, kas iegrimušas maldu gružos, vai man jāmirst! Ļauj tām atzīt patiesību, kāda tā ir Jēzū!”
Mums savās sirdīs ir jānes nasta par dvēselēm; šī darba labad jāatsakās no visiem savtīgiem apsvērumiem. Samaksātās Kristus asinis rāda, cik dārga ir dvēsele. – Vēstule 20. 1883. g. 11. jūnijā. V.C. Vaitam. [172]

12. jūnijs - Dievs rūpējas par savu draudzi

„Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies; vairāties no viņiem!” Romiešiem 16:17.
Visos pasaules laikmetos ir bijuši cilvēki, kas domā, ka viņiem jādara kāds darbs Kungam, un kas neciena tos, kurus Kungs līdz šim ir lietojis. Viņi atsaucas uz Rakstiem nepareizā veidā, viņi tos sagroza, lai atbalstītu paši savas domas. Lai kādas būtu to cilvēku prasības, kas atraujas no draudzes organizācijas, lai pasludinātu pašu izgudrotas teorijas, viņi ar tām kalpo sātanam, lai radītu kādu jaunu viltību dvēseļu atšķiršanai no tagadējā laika patiesības.
Sargies no tiem, kas ceļas liela pienākuma apziņā, lai apsūdzētu draudzi! Izredzētie ļaudis, kas ar krūtīm nostājušies pretī pasaules pretestības vētrai un kas augstu izceļ kājām mītos Dieva baušļus, uzskatot tos kā svētus un godājamus, tiešām ir pasaules gaisma. Kā mirstīgs cilvēks drīkst viņus nosodīt un nosaukt draudzi par netikli, Bābeli, laupītāju bedri, visu nešķīsto un ienīsto putnu mājokli, velna mājvietu, kas piedzirda tautas ar savas netiklības vīnu, kas biedrojas ar ķēniņiem un pasaules lielajiem vīriem, kas kļuvusi bagāta ar savas kārības pārmērībām, sakot, ka viņas grēki uzkāpuši līdz Debesīm un Dievs pieminējis tās netaisnību? Vai šāda vēsts mums jāpasniedz Septītās dienas adventistiem? Es jums saku: „Nē!” Dievs nevienam cilvēkam nav devis šādu vēsti. Lai šie ļaudis pazemo savas sirdis Dieva priekšā un lai ar patiesi sagrauztu garu nožēlo, ka viņi, kaut uz laiku, bija nostājušies līdzās brāļu apsūdzētājam, kas tos apsūdz Dieva priekšā dienām un naktīm…
Pieņemsim, ka maldīgi vērsta vēsts: „Izejta no tās Mani ļaudis” būtu tā, kas ikvienam ir jādzird, bet – uz kurieni lai mēs ejam?
Es jums saku, mani brāļi, Kungam ir labi organizēta ļaužu kopa, caur kuru Viņš grib strādāt. Tajā starp citiem var atrasties vairāk kā desmit Jūdasu; tajā var būt straujais Pēteris, kas pārbaudošos apstākļos aizliegs savu Kungu; tajā var būt ļaudis līdzīgi Jānim, ko Jēzus mīlēja, bet kurš karsti vēlējās iznīcināt cilvēku dzīvības, izsaucot pār tiem uguni no Debesīm, lai atriebtos par Kristus un patiesības apvainošanu. Tomēr Lielais Skolotājs cenšas sniegt pamācošus norādījumus, lai izlabotu šos pastāvošos ļaunumus. – Manuskripts 21. 1893. g. 12. jūnijs. [173]

13. jūnijs - uzturošais gars

„Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem” 2. Korintiešiem 9:8.
Mēs (Elena Vaita sniedza savu palīdzību vakara evaņģelizācijas sapulcēm Sanhosē, Kalifornijā) ceļamies pulkstenis piecos, ēdam pusseptiņos, un tad vīri ar visu brigādi dodas uz telti, kur veltī pusotru stundu Bībeles studijām un kopīgām pārrunām. Salīdzinot iepriekšējās dienas piedzīvojumus un uzklausot norādījumus attiecībā uz pareiziem ieradumiem, kādi viņiem jāizkopj, un vajadzību pārvarēt ikkatru rakstura trūkumu, tā ir skola, kas tiem visiem ļoti vajadzīga.
L. ir labi jaunieši, bet ar lieliem trūkumiem – nekārtīgi, atstāj novārtā vienkāršus pienākumus un neveic tieši viņu priekšā esošos darbus. Tiem pienācis laiks pilnīgi sagatavoties darbam vai no tā atteikties, un pievērsties tai izglītības nozarei, kurai nav veltīta uzmanība, līdz viņu raksturs kļūst līdzsvarots. Ja tas netiks panākts, viņi nekad nebūs derīgi iziet pa vienam un kaut ko darīt. Mums visiem vairāk vajadzīgs Dieva Gars, vairāk īstas ticības, vairāk pastāvīgu un sirsnīgu lūgšanu, lai mēs varētu saskatīt savu vislabāko darbu lielo nepilnību un pilnīgo nespēku pašiem aizsniegt dievišķo standartu.
Ak, cik liels ir šis dvēseļu glābšanas darbs! Cik maz, kas to saprot! Un cik maz ir to, kas dara visu iespējamo dvēseļu piepulcināšanai Kristum! Sātans strādā ar visiem saviem spēkiem – neatlaidīgi, nenogurstoši un čakli, kamēr daudzi, kas atzīst patiesību, turpina gulēt, neko nedara dvēseļu glābšanai un neīsteno pašu apliecināto patiesību. Neinteresantas liecības ļaudis neuzklausīs. Mums viņi jāaizsniedz caur Dievu. Mums Dieva rokās jābūt padevīgiem, veidojamiem kā mālam podnieka rokās. Ikkatrai cīņas un pārbaudījumu stundai mums pietiks Dieva žēlastības. Stiprāk pieķersimies Dievam! Viņa Gars mums palīdzēs! Viņa Gars mūs stiprinās un uzturēs!
Nākot arvien tuvāk Dievam, mēs atzīsim pašu savu niecību, vairāk mācīsimies paļauties uz Jēzu Kristu un ieraudzīsim skaidrus Jēzus mīlestības pierādījumus. Viņa aizgādības vadībā mēs saskatīsim Dieva laipnības un žēlastības atklāšanos. – Vēstule 21. 1883. g. 13. jūnijā, V.C. Vaitam. [174]

14. jūnijs - sargi pie ieejas

„Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. Viņi aiziet un raud. Dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus” Psalmi 126:5-6.
Mēs daudzkārt (Elena un Džeims Vaiti) pieviļamies savās cerībās, bet, kad mēs redzam Kungu darbojamies caur mūsu pūlēm un dvēseles nākam pie Kristus, mēs aizmirstam nogurumu, pieviltās cerības un pārbaudījumus, ar kuriem mums jāsastopas šī darba dēļ, un jūtamies Dieva pagodināti, ka mums ļauts tajā piedalīties. Mēs piedzīvojām dažus ļoti skaistus lūgšanas brīžus ar atsevišķiem cilvēkiem, kas bija zaudējuši cerību un gandrīz nonākuši izmisumā (Aiovas telts sanāksmē). Mēs priecājāmies līdz ar viņiem, kad gaisma iespīdēja aptumšotajos dvēseles kambaros. Kungs tiešām iedrošināja mūsu sirdis un mūs stiprināja mūsu lielajam darbam. Mēs ticam, ka šīs sanāksmes rezultātā Dievam par godu būs daudz augļu.
Lai jūsu lūgšanas, mani bērni (Edsons un Emma), paceļas mūsu labā uz Debesīm, ka Dievs tumsā un maldos esošās dvēseles novestu pie patiesības atzīšanas! No ikkatras Dieva Vārda lappuses mirdz gaisma, dārga gaisma. Bībele ir mūsu padomdevēja. Pētot tās lappuses un sirsnīgi ilgojoties uzzināt savus pienākumus, mums tieši līdzās nostājas eņģeļi, lai iespaidotu prātu un stiprinātu uztveres spējas, ka varam ieraudzīt Dieva Vārdā atklātās svētās lietas.
Visas domas, vārdi un darbi mums jāpārbauda pie Dieva atklātās gribas. Visos gadījumos vajadzētu jautāt: „Vai tas patiks Dievam? Vai tas saskanēs ar Viņa Vārda mācībām?” Ja prāts sāk šaubīties attiecībā uz mūsu pienākumu, tad dabīgā sirds prasīs nodoties tās tieksmēm. Tomēr izvēlsimies tikai drošāko ceļu, kaut arī tas sevī ietvertu nezin cik lielu sevis aizliegšanu. Apņemies ne mazākā mērā neriskēt lietās, kas saistās ar mūžības interesēm!…
Mīļais dēls, Edson, uzticīgi sargi savas domas! Stipri nocietini visas pieejas savai sirdij! Tev jāuzceļ barjeras pret visiem sātana tuvošanās mēģinājumiem. Neko tev nelīdzēs modrība vienā vietā, ja citas atstāsi novārtā. Viena sargkareivja bezrūpīga nevērība apdraud visu armiju. Vienas takas neaizsargāšana uz nocietinājumiem var noslēgties ar visas pilsētas zaudēšanu… Mūs gaida briesmas, ar kurām mums būs jāsastopas, un mūsu vienīgā drošība ir Dievā. – Vēstule 32. 1876. g. 14. jūnijs. [175]

15. jūnijs - nemirstīgais mantojums

„Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā” Titus 2:11-12.
Dieva eņģeļi nesasniedz lielākas zināšanas, kā Dieva prāta atzīšanu; un izpildīt Debesu Tēva prātu, ir viņu vislielākais prieks. Arī kritušam cilvēkam dota priekštiesība iepazīt Dieva gribu. Kamēr dots pārbaudes laiks, mums vislielākā mērā vajadzētu izmantot visas iespējas, lai kļūtu tādi, kādiem vien mums iespējams kļūt, un, tiecoties pēc augstāka saprāta līmeņa, mums jājūtas atkarīgiem no Dieva, jo bez Viņa žēlastības mūsu pūles nevar sagādāt paliekošu labumu. Tikai caur Kristus žēlastību varam kļūt uzvarētāji; Viņa asins nopelnā mums jāiekļaujas to skaitā, kuru vārdi netiks izdzēsti no dzīvības grāmatas. Kas beidzot būs uzvarētāji, to dzīve turpināsies līdztekus Dieva dzīvei, un viņi nesīs uzvarētāju vainagu. Ja mūs gaida tik liels un mūžīgs atalgojums, tad pacietīgi skriesim mums nolikto skrējienu, raugoties uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju.
Mēs nešaubīgi jums sakām, ka mūžības un nemirstīgā mantojuma iegūšanai, jums, šajā pārbaudes laika dzīvē, jākļūst par uzvarētājiem. Jāatstāj viss, kas aptraipa un apkauno dvēseli, no visa tā ir jānotīra sirds. Mums jāzina, ko nozīmē būt dievišķās dabas līdzdalībniekiem, izbēgušiem no samaitātības, kas ir pasaulē caur iekāri. Vai uzdrošināsieties uzsākt karu pret miesas iekārēm? Vai esat gatavi cīnīties pret Dieva un cilvēka ienaidnieku? Sātans apņēmies pakļaut verdzībai ikkatru dvēseli, ko vien viņš spēs, jo viņš izmisīgi cenšas atņemt dvēseles Kristum un mūžīgai dzīvei. Vai ļausiet viņam nozagt jums Dieva Gara skaistās īpašības un iedēstīt jūsos viņa paša samaitāto dabu? Jeb vai pieņemsiet lielo pestīšanu un jūsu labā pienestā Bezgalīgā Upura nopelnā kļūsiet par dievišķās dabas līdzdalībniekiem? Dievs ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai caur Viņa kaunu, ciešanām un nāvi jūs varētu iegūt slavu, godu un nemirstību. – „Signs of the Times” 1891. g. 15. jūnijā. [176]

16. jūnijs - krusta brīnums

„Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu no savas aplamās, no tēviem mantotās, dzīves, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgām asinīm” 1. Pētera 1:18-19.
Tā Aiovas ļaudīm bija skaista diena. Mūsu sapulce beidzās tikai ap pulkstenis vieniem… Lielā atpirkšanas un pestīšanas dāvana priekš visiem, kas to pieņems, likās tik apbrīnojama, neaptverama ierobežotam prātam, ka vārdi nespēja atainot bezgalīgās svētības, ko pasaules Pestītājs nolicis mūsu sniedzamības robežās. Viņa varenība un lielums laipni apklāja mūsu vājumu.
Dārgais Pestītāj Jēzu! Mēs varam iepazīties ar Tēva mīlestību, kas atklājas Viņa mīļotā Dēla nodošanā nāvē par kritušo pasauli. Pētot šo neizsakāmo mīlestību Golgatas krusta gaismā, mēs jūtamies pārsteigti, un mums jābrīnās. Mēs redzam žēlastību, saudzīgu maigumu un piedošanu harmoniski savienojamies ar taisnību, cieņu un spēku. Jēzus liek grēciniekam raudzīties uz Viņu un dzīvot. Viņš saka: „Es atradu izpirkšanas iespēju”. Pazušanas bezdibenim, ko atvēra grēks, līdzīgi tiltam pāri likts Golgatas krusts. Grēkus nožēlojošas ticīgas dvēseles var ieraudzīt piedodošo Tēvu, kas caur Golgatas krustu mūs samierina ar Sevi.
Kristus iepazīšana atklāj grēka dziļumu un tā pretīgo dabu, bet ticībā mēs redzam Kristus asins šķīstošo straumi, kas nomazgā ikkatra grēka traipu un vainu. Šī pestīšana pat pa pusei nav novērtēta. Caur Jēzus asinīm mums sniegtā pestīšana netiek uzskatīta kā nenovērtējami dārga. Tā ticībā pilnīgi jāpieņem kā Dieva lielā dāvana, ko Viņš mums pasniedz caur Jēzu Kristu. Mūsu grēku un nelaimju nasta tika uzlikta Tam, kurš Savā žēlastībā spēj mums piedot un Savā varenībā spēj mūs glābt.
Kāpēc mēs esam tik auksti? Kāpēc esam tik pasaulīgi? Kāpēc esam tik bezrūpīgi? Kāpēc Jēzus mīlestības liesma nedeg uz mūsu sirds altāra? Viņš nesa mūsu grēkus un mūsu bēdu nastu; kāpēc mums nav lielāka ticība? Kāpēc mēs pilnībā neuzticamies un ticībā nesaņemam visu no rokām, kas tika pienaglotas pie krusta, lai tās kļūtu visspēcīgas mūs glābt? Kāpēc mēs neuzticamies tai mīlestībai, kas mums atklāta tādā bezgalīgā upurī, lai mēs varētu dzīvot?
Raugieties ticībā uz krustu! Uzlūkojiet to un dzīvojiet! Par to mēs mācīsimies un dziedāsim visos mūžības laikmetos. – Vēstule 6. 1881. g. 16. jūnijā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [177]

17. jūnijs - turēsimies stipri

„Un Viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās”. Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani” 2. Korintiešiem 12:9.
Pagājušā naktī es gulēju pavisam maz. Es centos raudzīties uz Jēzu, nodot sevi Lielā Ārsta rokās. Viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar manu žēlastību” (2. Kor. 12:9). Kristus žēlastība visos apstākļos liek cilvēkam runāt īstos vārdus. Miesīgas ciešanas neatvaino nekristīgu rīcību.
Šajās bezmiega stundās manas domas kavējās pie uzvaras jautājuma. Kungs saka: „Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla” (Atkl. 3:21).
Ir ļaudis, kas vienmēr dažādi atvaino staigāšanu saskaņā ar ienaidnieka doto padomu. Daži domā, ka fiziskās kaites dod tiesības teikt uzbudinošus vārdus un izturēties piedauzīgi. Bet vai Jēzus tādiem cilvēkiem nav sagādājis visu nepieciešamo kārdināšanu pārvarēšanai? Vai pārbaudījumu un nelaimju dēļ viņiem jābūt nepateicīgiem un nesvētiem? Vai Kristus taisnības stari nav pietiekoši spoži, lai izkliedētu sātana ēnas? Stāv rakstīts, ka Dieva žēlastība ir pietiekoša priekš visām vainām un grūtībām, ar kādām jācīnās cilvēku būtnēm. Vai tad tā ir nespēcīga pret miesīgām kaitēm? Vai lai dievišķā žēlastība stāv malā un savu darbu veic sātans, turot upuri sava ļaunā rakstura varā?
Ak, cik dārgs ir Jēzus dvēselei, kas Viņam uzticas! Tomēr daudzi staigā tumsā, jo savu ticību viņi apglabā sātana ēnā. Viņi nav darījuši to, ko Jēzus žēlastībā viņi varēja darīt. Viņi nav runājuši par ticību, cerību un drosmi. Nekad un ne uz mirkli nevajadzētu ļaut sātanam uzskatīt, ka viņa spēks apbēdināt un apgrūtināt ir lielāks par Kristus spēku uzturēt un stiprināt.
„Aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt” (Lūk. 18:1). Ikkatrai patiesai, Dievam pienestai lūgšanai, pievienojas Kristus asins spēks. Ja atbilde kavējas, tad tāpēc, ka Dievs vēlas, lai mēs, balstoties uz Dieva spēka apsolījumiem, izkoptu svētu drosmi. Uzticīgs ir Tas, Kurš to apsolījis. – Manuskripts 19. 1892. g. 17. jūnijs. [178]

18. jūnijs - uzticīga kalpošana

„Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, Kas spriež taisnu tiesu” 1. Pētera 2:23.
Es ceru, ka kritika un kļūdu meklēšana nepadarīs jūs neiecietīgus, bet, ja ar to jāsastopas, atcerieties, ka jūs neesat pilnīgi un viegli varat maldīties. Daudzas dzīves laikā pielaistās kļūdas cilvēkus padara aizdomu pilnus, kaut arī paši kritizētāji tāpat maldās savos dzīves gājumos. Daudzi par to nedomā un rezultātā izturas nežēlīgi pret citiem, spriežot par otru pēc sevis, ka tiem ir tādas vai vēl lielākas vājības nekā viņiem pašiem. Tomēr mums katram pašam par sevi jāsaglabā tāda izturēšanās, kas stāv pāri atriebībai.
Mums jābūt gudrākiem, ejot tam visam garām, uzticīgi darot savu darbu, nenogriežoties ne pa labi, ne pa kreisi, vizoties tikai uz priekšu un domājot vienīgi par Dieva godu. Par rakstura spēku neliecina jūtu izvirdumi, kam ļaujam izpausties pret netaisnu rīcību. Pašsavaldīšanās, stipra spēcīgo izjūtu apspiešana ir tā, kas norāda uz rakstura spēku un Jēzus Gara klātbūtni. Uzvarētājs saņems pieeju pie dzīvības koka, kas atrodams Dieva Paradīzes vidū. Tāds atalgojums dots darbīgam kristietim, kurš uzvar, kurš pūlas, upurē sevi, cīnās labo ticības cīņu. Pēc uzvaras jātiecas un jācīnās pareizi un cēli. Kristus žēlastību saņem visi, kas cīnīsies atbilstoši likumiem – noteikumiem.
Mans dēls (Edson), ļaužu runām piegriez, cik vien iespējams, mazāku vērību! Lai viņi saka, ko viņi grib, bet neizcel savu „es” ne ar vārdiem, ne izturēšanos! Kungs vēlas, lai tu rīkotos tā, ka tevi varētu uzskatīt par uzticības cienīgu. Tev ir spējas, kas domātas, lai tu darītu labu citiem, ja tikai tu neatļausies rīkoties impulsīvi. Ja tu parādīsi, ka stipri paļaujies uz Dievu, tad tu iemantosi cieņu un uzticību, un tavs iespaids būs labs. Tu savai gaismai liksi spīdēt visizdevīgākā veidā. Tu centīsies pārstāvēt Jēzu. Tu zini, ka mūsu Glābējs tika zaimots, bet Viņš neatbildēja ar zaimiem. Cilvēki Viņu nicināja un atmeta. Vai Viņa sekotāji šajā dzīvē var gaidīt kaut ko labāku? Kaut mūsu laipnais Debesu Tēvs dāvātu ikkatram no mums vairāk žēlastības, un mēs varētu priecāties Viņa mīlestībā! – Vēstule 99. 1886. g. 18. jūnijā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [179]

19. jūnijs - ikviens loceklis – misionārs

„Un tad Viņš teica: „Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Israēla ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu pagāniem, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam” Jesajas 49:6.
Otrdienas rīts, 19. jūnijs. Ieskatos savā pulkstenī: tas rāda divi. Es apģērbos, piesaucu to Kungu un mēģinu uzrakstīt dažus vārdus, kas šorīt pa pastu jānosūta uz Āfriku. Kaut Kungs man palīdzētu katras rindiņas rakstīšanā!…
Ieskaties Jesajas 49. nodaļā! Es nevaru uzrakstīt visu nodaļu. Lasi to rūpīgi un bijīgi! Kādi vareni vārdi! „Tu esi Mans kalps, Israēl, kurā Es gribu tikt pagodināts” (Jes. 49:3, angļu tulk.). Cik daudzi, kas vispārbaudošākos apstākļos darījuši labāko, ko spējuši, panesuši līdzekļu un iekārtu trūkumu, gatavi teikt Rakstos sniegtos vārdus: „Es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu izšķiedis savus spēkus; tomēr mana taisnība ir pie Kunga, un mana alga mana Dieva rokā” (4.p.).
Jāsniedz visi brīdinājumi. Mūsu lielajās telts sanāksmēs jāsludina patiesība, Bībeles patiesība. Tad arī citas draudzes dzirdēs patiesību. Tām būs dota izdevība. Visi nevēlēsies dzirdēt. Daudzi nostāsies pret visu, kas prasa pašaizliegšanos. Viņi negrib pieņemt sabatu. 2. Mozus 31:12-18 skaidri un nepārprotami pateikts, ko Dievs sagaida no Saviem ļaudīm, un ka tā atmešanai sekos nāve. Neskatoties uz to, daudzi atteiksies paklausīt, jo patiesība sevī ietver sevis aizliegšanu un sevis upurēšanu.
Daudzi sludinātāji negrib klausīties un būt pārliecināti. Viņi negrib iet svētnīcā un iegūt patiesības atziņu no Dieva Vārda, bet gan atņemt ļaudīm atzīšanas atslēgu, sagrozot Rakstus un izkropļojot Dieva Vārda patieso nozīmi. Tāpēc ikkatrs solis ļaužu aizsniegšanai, lai tos glābtu no pazušanas maldos un nepaklausībā, prasa nepārtrauktu smagu cīņu. Bet vai tā mitēsies? Nē! Pacel karogu! Uzstādi Dieva patiesības pieminekļus, kur vien tas iespējams; strādā jaunos laukos, un atgriešanās neizpaliks. Daži, kas uzreiz nepieņem noteiktu stāvokli, palīdzēs virzīt darbu uz priekšu ar savu atbalstu un līdzekļiem, un tad paši nostāsies Kunga pusē. Dievam vajadzīgi pārstāvji visās pasaules daļās un vietās. – Vēstule 86. 1900. g. 19. jūnijā, A.G. Danielsam. [180]

20. jūnijs - krāšņais mantojums

„Teiciet Dievu Viņa svētajā vietā, teiciet Viņu Viņa varas spēcīgajā cietoksnī, - debesu izplatījumā! Teiciet Viņu par Viņa lielajiem darbiem… Visi, kam dvaša, lai slavē Kungu!” Psalmi 150:1-6.
Vakar pulksten desmitos mēs nonācām šajā vietā – Īstportlendā, Oregonas štatā. Braucot no Valla Vallas, otrdienas rītā vilciens, kā parasti, apstājās uz divdesmit minūtēm pie Maltnomas ūdenskrituma. Gandrīz visi atstāja vagonus, lai kāptu augstajā kraujā un redzētu brīnišķīgi skaisto un vareno skatu…
Krastmalā atradās kāpnes, aiz tām šaura zigzagveida taka un tad vēl koka kāpnes. Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz nonācām pie rupji veidota tilta, kas bija uzcelts pāri aizai pie pirmā ūdenskrituma. Mēs pārgājām tam pāri. Lielais ūdenskritums atradās augstāk, un to sauca par Līgavas plīvuru (Bridal Veil). Šeit ūdens krīt apmēram no 200 metru liela augstuma. Krītot uz klinšu izciļņiem, ūdens šaltis sašķīst smalkās lāsēs, radot ļoti jauku skatu. Es priecātos, ja šajā vietā, ko apņem jauki dabas skati, būtu iespējams pavadīt visu dienu. Bet mēs pateicāmies arī par šiem īsajiem mirkļiem, kuros varējām redzēt šo krāšņo un lielisko dabas ainu, kaut arī tās aplūkošanai mums vajadzēja kāpt kraujā un stāvēt uz šim nolūkam īpaši uzcelta tilta…
Es atcerējos dziesminieka vārdus, kurš aicina visus, kam ir dvaša, slavēt Kungu; kas aicina dzīvo un nedzīvo dabu iekļauties lielajā korī, lai teiktu un slavētu Dievu. Šī viņa vēršanās pie nedzīvām lietām, kas nespēj ne just, ne domāt, ir visstiprākais pārmetums tiem, kas apveltīti ar saprātu, ja viņu dvēseles nepriecājas par Dieva varenību un godību, un lūpas nepauž Viņa slavu.
„Teiciet Viņu, saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes…Teiciet Kungu… jūs lielie jūras nezvēri, un jūs, jūras plūdi! Jūs, uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas pilda Viņa vārdu” (Ps. 148:3-8). Lai pienestu slavu Visaugstākajam, sapulcināti visi šie Dieva pārstāvji dabā. Un kurš starp Dieva radījumiem lai klusē, kad To, Kurš valda Debesīs, teic zvaigznes, iedamas savu gaitu, teic vējš, glāstīdams zemi, visi mākoņi, kas pārklāj debesis, kā arī lietus gāzes un ikkatrs saules stars. – Manuskripts 9. 1884. g. 20. jūnijā. „Maltnomas ūdenskrituma apmeklēšana”. [181]

21. jūnijs - aicinājums visiem

„Un Viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz, un strādnieku maz; tad nu lūdziet Pļaujas Kungu, lai Viņš strādniekus sūta Savā pļaujā” Lūkas 10:2.
Kādu laiku es vairs nevarēju braukt dēļ iekaisuma mugurā un gūžā, un, braucot mājās (no Heldsburgas koledžas), es ļoti saguru. Bet es ļoti pateicos savam Debesu Tēvam, ka Viņš atkal mani stiprinājis.
Nesen mūsu brāļi Kalistogā (Kalifornija) noturēja sapulces zem klajas debess… Nākošo viņi organizēs Senthelenas tuvumā, ja atradīsies piemērota vieta. Mēs vēlamies darīt visu, ko spējam, lai brīdinātu ap mums esošos ļaudis par Pestītāja drīzo atnākšanu. Es ticu, ka ar šādu darbu mēs paveiksim daudz laba. Mana sirds tiecas pretī ļaudīm, kas atrodas tumsā, kas nepazīst patiesību…
Drīzumā ceru apmeklēt kareivju namu Jauntvilā (Yountville). Jau vairākus mēnešus kāda darbinieku grupa, katrā otrā sabatā, tur noturēja dziesmu dievkalpojumus. No sākuma uz dievkalpojumiem atnāca tikai daži cilvēki, bet tagad tur katru reizi sanāk no septiņdesmit pieciem līdz simts cilvēkiem. Atsevišķās reizēs sniegtas trīsdesmit minūtes garas uzrunas par Bībeles tematiem. Pirms dažām nedēļām noturētajā sapulcē kareivjiem jautāja, vai pēc dziesmu dievkalpojuma viņi nevēlas uz īsu brīdi kopīgi papētīt Bībeli. Apmēram divdesmit cilvēku izteica savu piekrišanu. Bet, kad atnāca laiks Bībeles lasījumiem, uz tiem atnāca vairāk nekā piecdesmit. Darbinieki bija paņēmuši līdz lasāmvielu. Kad kareivjiem jautāja, vai viņi to vēlētos, viņu sejas atplauka un rokas dedzīgi sniedzās pēc grāmatām un laikrakstiem.
Pagājušā sabatā kāds inteliģenta izskata cilvēks šajā namā vienam no mūsu brāļiem sacīja: „Kad jūs vēl nenācāt pie mums dziedāt, es gandrīz visu laiku pavadīju dzerot un piedzeroties kopā ar saviem biedriem. Taču kopš jūsu atnākšanas, es esmu atradis labāku iespēju izmantot savu laiku. Es atteicos no alkoholiskajiem dzērieniem un savu brīvo laiku pavadu lasot „Visu laikmetu ilgas…”
Mēs ceram, ka darbs pie kareivjiem attīstīsies arvien tālāk. Ieinteresēti ir vairāki cilvēki, un par mītnēm atbildīgās personas atzīst, ka te tiek darīts labs darbs. Es pilnīgi ticu, ka daži no šiem cilvēkiem, varbūt arī daudzi, tiks izglābti. Es vēlētos, kaut visi mūsu ļaudis redzētu viņu priekšā atvērtās durvis. – Vēstule 112. 1903. g. 21. jūnijā. Austrālijā strādājošajam vec.sl. J.A. Berdenam ar dzīves biedri. [182]

22. jūnijs - mīlēt nozīmē kalpot

„Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts Debesīs jums” 1. Pētera 1:3-4.
Kristus reliģija ir kaut kas vairāk par runāšanu vien. Kristus taisnība atklājas taisnīgā rīcībā un labos darbos, uz kuriem mūs skubina tīri un nesavtīgi motīvi. Nekam nederēs ārēja taisnība, ja trūks iekšēja rotājuma. „Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un dzīvojam tumsā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem” (1. Jāņa 1:5-7). Ja mums nav Dieva mīlestības un Dieva gaismas, tad mēs neesam Viņa bērni. Ja mēs ar Kristu nesakrājam, tad mēs izkaisām. Mēs visi atstājam zināmu iespaidu, un šis iespaids ietekmē citus – tagadējam un mūžīgam labumam, vai mūžīgam zaudējumam.
Kristus skolā visiem jāmācās pilnveidot kristīgu raksturu un nonākt vienotībā ar Kristu. Saviem mācekļiem Kristus teica: „Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā” (Mat. 18:3). Kristus tiem izskaidroja, ko Viņš ar to ir domājis. Viņš nevēlējās, lai tie kļūtu bērni saprašanā, bet ļaunumā. Maziem bērniem nav pārākuma un aristokrātijas izjūtu. Savā izturēšanās veidā viņi ir vienkārši un dabīgi. Kristus vēlas, lai Viņa sekotāji pierastu izturēties nemāksloti, lai viss liecinātu par pazemību un līdzību Kristum. Viņš mums uzlicis pienākumu dzīvot par labu citiem. Viņš atnāca no karaliskajiem Debesu pagalmiem uz šo zemi, lai parādītu, cik ļoti Viņu interesē cilvēks. Bezgalīgā cena, kas samaksāta par cilvēka atpestīšanu, rāda, ka cilvēka vērtība ir tik liela, ka Kristus varēja upurēt Savu bagātību un godu karaliskajos pagalmos, lai to paceltu no pazemotā stāvokļa, kādā grēks cilvēku novedis.
Ja Debesu Majestāte varēja darīt tik daudz, lai parādītu Savu mīlestību uz cilvēku, ko cilvēkam vajadzētu darīt, lai viens otram palīdzētu tikt ārā no tumsas un ciešanu bedres? – Review and Herald” 1886. g. 22. jūnijā. [183]

23. jūnijs - Dieva rīcība ar cilvēkiem

„Klausieties, mani mīļotie brāļi, vai Dievs tos, kas pasaulei ir nabagi, nav izredzējis par bagātniekiem ticībā un tās valsts mantiniekiem, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” Jēkaba 2:5.
Līdzībā par bagāto vīru un Lācaru Lielais Skolotājs atvelk priekškaru un rāda, ka Dievs ir visas ticības, visas skaidrības un visas žēlastības pamats” Manuskripts 81. 1898. g. 23. jūnijā „Bagātais vīrs un Lācars”.
Jūdi apgalvoja, ka viņi ir Ābrahāma pēcteči, bet, nedarot Ābrahāma darbus, tie pierādīja, ka nav viņa īstie bērni. Tikai tos, kas garīgi ar viņu saskaņojušies, var uzskatīt par īstajiem Ābrahāma pēctečiem. Kristus atzina šo ubagu (Lācaru) kā tādu, ar ko Ābrahāms sadraudzējies vissirsnīgāk, kaut gan tas piederēja pie šķiras, ko uzskatīja par zemāku.
Katrai sirdij jāizkopj cilvēcīga līdzjūtība. Tā ir Dieva īpašība, un no tās nekad nedrīkst atteikties. „Jūs visi esat brāļi” (Mat. 23:8). Dievs cilvēkiem uzlicis pienākumu izturēties līdzjūtīgi pret saviem līdzcilvēkiem, palīdzēt trūcīgajiem, ievainotajiem un satriektajiem. Viņu pašu rīcība ir cilvēkus demoralizējusi, bet kurš starp cilvēkiem var izprast tā, kā Dievs to saprot, kas ir šīs nelaimes cēlonis?
Šodien mūsu pasaulē ir daudz ievainotu un noskumušu siržu, kurām vajadzīgs atvieglojums. Kungam ir darba rīki, kam jāpadara gaišāka šo noskumdināto ļaužu dzīve. Mēs ikviens varam nodot savus talantus (podus) augļotājam, izkliedējot mākoņus un ļaujot ienākt ticības un cerības saulstariem no Tā, kurš „tik ļoti pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību”(Jāņa 3:16).
Kristus rādīja, ka tuvojas laiks, kad bagāto stāvoklis, kas nav dzīvojuši, paļaujoties uz Dievu, mainīsies uz nabagu stāvokli, kuri bija pastāvīgi paļāvušies uz Dievu. Kas ir trūcīgi ar šīs pasaules mantām, un tomēr ir pacietīgi ciešanās un uzticas Dievam, kādā dienā tiks paaugstināti pāri daudziem tiem, kas ieņem visaugstākās vietas, kādas vien šī pasaule var dot.
Kungs ar mums nerīkojas tā, kā to dara cilvēki. Viņš nodeva Savu Dēlu par bezgalīgi lielu upuri, lai mantotu mūs Savam kalpošanas darbam, un līdz ar Savu Dēlu, Viņš mums atdeva visas Debesis. To Viņš darīja, lai parādītu, cik augstu Viņš vērtē būtnes, kuras viņš radījis. – Turpat. [184]

24. jūnijs - vadība dzīves sarežģījumos

„Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: „Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” Kaut arī jūs ietu pa labi vai novērstos pa kreisi” Jesajas 30:21.
Tev (Edson) vajadzīgs nemaldīgs Padomdevējs, Tāds, kurā baumas nespēj modināt aizspriedumus, Tāds, kura spriedumu neiespaido aprobežoti uzskati. Ja tev paveras ceļš uz vienu vai otru pusi, tu pats to nespēsi izšķirt, vai tev pa to jāiet vai no tā jāizvairās, un neviens mirstīgs cilvēks tev to nepateiks. Varbūt tavā priekšā kāds ceļš it kā aizveras, vai tāpēc lai tu pagrieztos un ietu citā virzienā, bet varbūt tāpēc, lai pārbaudītu tavas apņēmības nelokāmību. Nevienam nav dota gudrība, lai to pateiktu. Tev vajadzīgs Vadonis, mirstīgai acij nesaskatāms spēks, kas spēj spriest par taviem motīviem, taviem nolūkiem un tavas sirds domām, lai tevi vadītu pa tev ejamo ceļu. Zvaigzne Austrumos vadīs tevi pa taviem ceļiem, ja tu tikai tai sekosi.
Tu nekad neesi viens. Tu nekad neatrodies tādā vietā, kur nebūtu neviena cita, kas par tevi interesētos. Mūsu Debesu Tēvs atdeva Savu Dēlu, lai Viņš mirtu tavā vietā. Golgatas krusts liecina, ka Viņš dziļi interesējas par tavu labklājību. Dieva Dēls ir tevi atpircis, un tevis dēļ tiek pienestas daudzas lūgšanas.
Ja tu domāsi pareizi un rīkosies pareizi, tad viss būs labi. Ja tu lūgsi Dieva palīdzību, tu nelūgsi velti. Kungs strādā dažādos veidos, lai iemantotu tavas sirds uzticību. Ne par ko Viņš nepriecājas vairāk, kā par tavu nastu atvieglošanu. Meklē pie Viņa spēku un gaismu, un Viņš devis apsolījumu, ka tu atradīsi laimi savai dvēselei. Ja tev atraisīsies sirds un balss lūgšanai, tad Viņš noteikti tevi dzirdēs, un būs rokas, kas sniegsies uz leju, lai tevi glābtu. Mums ir Dievs, kas dzird lūgšanas, un, ja neviens līdzeklis nelīdz, Viņš ir tavs patvērums, tavā tuvumā esošā palīdzība bēdu laikā…
Ja tu iesi pie Dieva ar pazemīgu, ticīgu sirdi, meklējot vadību savā neizpratnē, tad tev ir tiesības savu lietu nodot Viņam. Lai Viņa apsolījumi nepiepildītos, jāzūd Debesīm un zemei. Tāpēc turi Dievu pie vārda! Tu ticēji Viņa apsolījumiem, kad tev bija tikai trīs gadi. Paturi arī tagad bērna neviltoto uzticību, un nāc pie Jēzus ticībā, kas neļaujas atbaidīties! Uzticies Kungam no visas sirds un tava paļāvība tevi nekad nepievils, nekad tā nepavērsīsies pret tevi! Atceries Jēkabu, kad viņš lūdza Dievu Pnielas līdzenumā. Viņa lūgšana tika uzklausīta un atbildēta, un viņš ieguva varenu uzvaru. – Vēstule 2. 1886. g. 24. jūnijā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [185]

25. jūnijs - veselīgs dzīvesveids

„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un, ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti, tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu” 1. Korintiešiem 6:19-20.
Pirmos evaņģēlija vēstnešus izsūtīja ar ziņu, ka „Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mat. 10:7). Tā skan arī mūsu vēsts šodien. Mums jāatceras, ka dvēseļu aizsniegšanas darbu nevar aprobežot ar kādu vienu metodi. Evaņģēliskais ārstnieciskais darbs uz priekšu jāvirza ne pēc viena cilvēka noteiktajiem paņēmieniem, bet pēc Kristus dziedināšanas veida. Visam, kas tiek darīts, jānes Svētā Gara zīmogs. Mums jāstrādā tā, kā strādāja Kristus, tādā pat praktiskā veidā. Tad varēsim justies droši.
Dievišķajam uzdevumam nav vajadzīgas nekādas reformas. Kristus patiesības pasniegšanas veidu nav iespējams uzlabot. Strādnieks, kas savās darba metodēs ieauž lietas, kas valdzina pasaulīgi noskaņotus ļaudis, domādams, ka tā samazināsies iebildumi pret cilvēkam paredzētā krusta nešanu, samazina savu iespaidu. Saglabājiet dievbijības vienkāršo godīgumu! Kunga svētības nepavadīs sludinātājus, kuru runā jūtams pasaules zīmogs, bet Viņš svētīs tā cilvēka vārdus, kurš mīl patiesas taisnības vienkāršību.
Mūsu darbam jābūt praktiskam. Mums jāatceras, ka cilvēkam ir arī miesa, kas jāglābj tāpat kā dvēsele. Mūsu darbs sevī ietver daudz vairāk par nostāšanos ļaužu priekšā un runāšanu uz tiem. Mums darbā jākalpo arī ļaužu fiziskajām vajadzībām, ar kādām mēs sastopamies. Mums jāsniedz veselības pamatlikumi, dziļi iespiežot klausītājos atziņu, ka viņiem jādara sava daļa savas veselības saglabāšanā.
Lai dvēsele būtu vesela, arī miesai jābūt veselai. Miesas stāvoklis iespaido dvēseles stāvokli. Kas vēlas būt fiziski un garīgi stiprs, tas nedrīkst nodoties pārmērībām. Tam jāsargās apgrūtināt savu dvēseli ar fizisko un garīgo pārslodzi. Dievs cilvēkiem uzlicis par pienākumu ievērot pareizus pamatlikumus attiecībā uz ēšanu, dzeršanu un ģērbšanos.
Kungs vēlas, lai mēs paklausītu dzīvības un veselības likumiem. Mums katram būs Viņam jāatbild par savas miesas pareizu kopšanu, lai tā vienmēr būtu vesela. – Vēstule 123. 1903. g. 25. jūnijs, Edsonam un Emmai Vaitiem. [186]

26. jūnijs - Gara darbs

„Dieva valstība nenāk ārēji redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: „Redzi, še viņa ir vai tur”, – jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū” Lūkas 17:20-21.
Debesu valstību var just, bet nevar redzēt. Dieva Gara iekšējais darbs salīdzināts ar saraudzēšanas procesu… Ar šo līdzību Kristus aino cilvēka sirdi. Patiesības rauga iekšējais darbs atklāsies dzīvē. Sirdij jātiek attīrītai no Visa netīrā. Cilvēkā jāattīsta rakstura īpašības, kas viņu darīs derīgu kalpošanai Dievam jebkurā veidā. Procesu, kā raugs saraudzē miltu masu, kurā to iejauc, mēs neredzam, tomēr tas darbojas, līdz milti tiek pārvērsti maizes mīklā. Tāda radikāla pārmaiņa jāpaveic arī Dieva Garam. Netiek piešķirtas jaunas spējas, bet tiek panākta liela pārmaiņa šo spēju izmantošanā. Dabīgās tieksmes tiek klusinātas un apspiestas. Rodas jaunas domas, jaunas izjūtas un jauni motīvi. Tomēr, visām spējām atjaunojoties, cilvēks nepazaudē savu identitāti…
Šajā pārvērtībā Raksti dara lielu darbu. Kristus lūdza: „Svēti tos patiesībā; Tavi Vārdi ir patiesība” (Jāņa 17:17). Šajā, mums uzticētajā darbā, mēs strādājam kopā ar Dievu. Dievišķā starpniecība kārto šo cilvēcīgo darba rīku sadarbību…
Milti, kuros raugs ielikts, attēlo ticīgu, Jēzu pieņemošu sirdi. Kristus liek parādīties uz āru principiem, kurus vienīgi Viņš var ielikt cilvēkā iekšā. Pasaule raugās uz šiem cilvēkiem kā uz noslēpumu, ko tā nevar saprast. Savtīgais, naudu mīlošais cilvēks dzīvo, lai ēstu, dzertu un priecātos par savu pasaulīgo mantu. Par mūžību viņš nemaz nedomā. Mūžīgo pasauli viņš izslēdz no saviem aprēķiniem. Bet, kurš pieņem patiesību un tai tic, tam ir ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli no visa juteklīgā. Pasaule šos ļaudis nespēj izprast, jo tie raugās uz mūžīgām realitātēm. Viņos darbojas motīvu spēks, kas pārveido raksturu. No Debesīm saņemts visu pārvarošs iespaids, darbojas līdzīgi miltos paslēptam raugam. Ar Savu glābjošo spēku sirdī ienāk Jēzus mīlestība, lai pārvarētu visu būtni, dvēseli, miesu un garu. – Manuskripts 82. 1898. g. 26. jūnijā. „Patiesības raugs”. [187]

27. jūnijs - lūgšanas spēks

„Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” 2. Pētera 3:9.
Man jābrīnās, ka Dievs tik ilgi turpina panest cilvēku bērnu stūrgalvību, redzēt viņu nepaklausību un tomēr ļaut tiem dzīvot, izlietot nepareizi Viņa žēlastību un visļaunākā veidā nodot nepareizu liecību par Viņu. Tomēr Dieva ceļi nav mūsu ceļi, tāpēc nebrīnīsimies par Viņa mīlošo iecietību, maigo žēlastību un bezgalīgo līdzjūtību, jo Viņš sniedzis nepārprotamus pierādījumus, ka tieši tāds ir Viņa raksturs – lēns dusmot, kas parāda žēlastību tūkstošiem, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus…
Es tiešām jūtos ļoti pateicīga par jauko mieru, kāds man ir šajā rītā. Pagājušā naktī es labi atpūtos un jūtu, ka šajā rītā mana dvēsele dus Dievā. Viņš mani nepametīs un neatstās, Viņš man būs pavisam tuvs Palīgs vajadzību brīdī…
Visās malās dvēseles iet bojā savos grēkos. Mana dvēsele tiecas tām pretī. Es ilgojos pamodināt šos ļaudis no nāvi nesošā truluma. Ak, cik daudzi vēl nekad nav brīdināti, vēl nekad nav dzirdējuši patiesību! Bet pārliecinošus vārdus, brīdinājumus un lūgšanas dzird citi, kas tiem nepiegriež nekādu vērību, atmet priekštiesības un izdevības, kas šos ļaudis glābtu, ja viņi tās izmantotu. Liekas, ka viņi sastinguši ledū. Bet mūsu sirdīm jābūt dievišķās uguns sasildītām, sirsnīgām un stiprām jābūt mūsu kristīgām pūlēm un mūsu kristīgajai priekšzīmei.
Pienākums, kas gulstas uz mums, nav mazs. Atkarības sajūta liks mums vairāk tuvoties Dievam, un pildāmo pienākumu apziņa aicinās mūs vairāk strādāt un lūgt – strādāt, ticēt un pastāvīgi lūgt. Spēku! Spēku! Mēs visvairāk saucam pēc neierobežota spēka. Tas gaida uz mums. Mums tikai tas jāsaņem, jātur Dievs pie vārda, jārīkojas ticībā, stipri jāpaļaujas uz apsolījumiem, jācīnās pēc Dieva žēlastības veltēm. Nav nozīmes skolas zināšanām, nav vajadzīga ģenialitāte, var nebūt daiļrunības, tomēr pazemīgas un sagrauztas sirds lūgšanas Dievs dzird, un, ja Viņš dzird, tad nekāds šķērslis virs zemes nespēs mūs aizkavēt. Dieva spēks dos mums panākumus. – Vēstule 35. 1878. g. 27. jūnijs, Vispasaules savienības vadītājam Džeimsam Vaitam. [188]

28. jūnijs - gaisma mūsu takai

„Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus… Stiprini manus soļus ar Savu Vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani!” Psalmi 119:130-133.
Es redzēju Dieva eņģeli stāvot jums līdzās un rādot uzaugšu. Šis eņģelis kalpoja jūsu tēvam un mātei, un ir piedāvājis arī jums savu apsardzību. Taču jūs bieži novēršaties no viņa un tiecaties iet paši pa saviem ceļiem. Tā jūs atsvešinieties no Dieva…
Laimīgs tas cilvēks, kurš pats atklāj, ka Dieva Vārds ir gaisma viņa kājām un svece viņa ceļam – gaisma, kas spīd tumšā vietā. Tur ietverti Debesu norādījumi cilvēkiem. Tomēr daudziem, un ļoti daudziem, nav neviena vadoņa, kā vien aprobežoto cilvēku domas, aizspriedumi un kaislības, vai arī viņu pašu mainīgās izjūtas. Viņu prāts pastāvīgi ir satraukts un svārstīgs. Viņus nepārtraukti moka garīgs drudzis.
Ja jūs sekotu Kristum, tad Dieva Vārds jums būtu kā mākoņu stabs dienā un kā uguns stabs naktī. Tomēr Dieva gods nav bijis jūsu dzīves darba galvenais mērķis. Jums ir Bībele. Izpētiet to pats priekš sevis! Dievišķo norādījumu mācības nedrīkst ignorēt vai sagrozīt. Dievišķais prāts vadīs tos, kas vēlas tikt vadīti. Patiesība paliek patiesība, un tā apgaismo visus, kas to meklē ar pazemīgu sirdi. Maldi paliek maldi, un nekādi pasaulīgas filozofijas plūdi nepadarīs tos par patiesību.
„Jūs esat dārgi atpirkti: tāpēc pagodiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam” (1. Kor. 6:20, angļu tulk.). Ko Kungs prasa no Viņa asinīm atpirktā mantojuma? Visas būtnes svētošanu – šķīstumu, kas līdzīgs Kristus šķīstumam, pilnīgu saskaņu ar Kunga prātu. Kas tad dara dvēseli skaistu? Tās Būtnes jauko īpašību klātbūtne, kas atdeva Savu dzīvību, lai atpirktu vīrus un sievas no mūžīgās nāves…
Neviens aicinājums nav tik maigs, neviena mācība tik skaidra, neviena pavēle tik spēcīga un aizsargājoša, un neviens apsolījums nav tik pilnīgs, kā tie, kuri norāda grēciniekiem uz Avotu, kas atvērts cilvēka dvēseles vainas mazgāšanai. – Vēstule 207. 1904. g. 28. jūnijā. Kādam pazīstamam cilvēkam Betlkrīkā. [189]

29. jūnijs - pie kā lai mēs ejam?

„Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši, un kas kļuvis par stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” Apustuļu darbi 4:11-12.
Kad daudzi Kristus sekotāji Viņu pameta un Pestītājs jautāja divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jāņa 6:68). Kristus sirdī ielija skumjas, redzot kādu, kurš Viņu atstājis, jo Viņš zināja, ka cilvēka vienīgā cerība ir ticība Viņa vārdam un Viņa misijai. Šī Viņa sekotāju dezertēšana bija Viņa pazemojums. Ak, cik maz cilvēku pazīst bēdas, kādas šajos gadījumos pilda bezgalīgās Mīlestības sirdi!
Neviens visā pasaulē nekad nav dedzīgāk ilgojies pēc atzīšanas un sadraudzības, kā to darīja Kristus. Viņš alka pēc cilvēku simpātijām. Viņa sirdi pildīja dziļas ilgas, lai cilvēku būtnes novērtētu Dieva dāvanu pasaulei, un pagodinātu Viņu, ticot Viņa vārdiem un tālāk paužot Viņa slavu. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16).
Cik skumji bija Jēzus vārdi: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Tie skāra visu mācekļu sirdis, izņemot vienu. Šis viens bija Jūdass. Viņa sirds piederēja tikai naudai. Visvairāk viņš ilgojās kļūt lielāks par visiem.
Mācekļi pamatoti varēja sacīt: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.” Padomājiet, kas ir Kristus! Visaugstākā Dēls, un tomēr Skumju Vīrs, kurš pazina bēdas. Vai esam piedzīvojuši svētības, kas nāk no sirsnīgas uzticēšanās Viņam, lai tad pagodinātu Viņu ar nepārtrauktu savas mīlestības parādīšanu un pastāvīgu nodošanos Viņam? Kristus alkst pēc augļiem – augļiem, kas remdētu Viņa dvēseles izsalkumu pēc mums. Viņš vēlas, lai mēs nestu „daudz augļus”.
Turēsim savas sirdis pastāvīgi atvērtas Viņa mīlestībai! „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36). Ak, ja mēs izprotoši varētu atkārtot Pētera vārdus: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi”, tad pār mums izlietos brīnišķīgas svētības! – Vēstule 171. 1905. g. 29. jūnijs, Edsonam un Emmai Vaitiem. [190]

30. jūnijs - kristīga izturēšanās un kristīgas ambīcijas

„Es esmu jums rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat stipri, un Dieva Vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši. Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības” 1. Jāņa 2:14-15.
Es jūtos satraukta, redzot un saprotot, cik maz laika atlicis darbam. Nekad, šķiet, no mums kā no tautas nav bijuši atkarīgi tik lieli rezultāti. Nekad nav bijis tāds laiks kā tagad, kad visa vecuma jauniešiem visās zemēs tik dedzīgi jāveic neatliekams darbs.
Mūsu laika jauniešiem sabiedrība uzstāda savas prasības. Vīri, kas stāvējuši cīņas priekšējās rindās, nesot nastas un ik dienas paciešot karstumu, drīz atstās aktīvās dzīves skatuvi. Kur ir jaunieši, kas aizpildīs viņu vietas, kad šie gudrie pamācītāji un padomdevēji vairs nespēs nest savas nastas? Šie pienākumi uzgulsies jauniešiem. Tāpēc ir tik svarīgi, lai šie jaunieši paši sevi izglītotu, jo šos pienākumus vajadzēs pildīt viņiem.
Sagatavojies, mans dēls (Viljams), pildīt savus pienākumus ar visskaidrāko uzticību! Es vēlētos, kaut spētu iespiest jauniešiem prātā atziņu, kādi tie varētu kļūt un ko tie varētu padarīt, ja tie izprastu tās prasības, kādas Dievs tiem uzstāda. Viņš tiem devis spējas, ne lai tās kūtrumā novājinātos, bet lai tās stiprinātos un kļūtu skaistākas darbā.
Villij, mana vislielākā vēlēšanās ir nevis, lai tu kļūtu par lielu vīru pēc pasaules standarta, bet gan par labu cilvēku, kurš ik dienas pieaug un tuvojas Dieva noteiktajam taisnības standartam…
Lai izveidotu raksturu, ir nepieciešams darbs. Tas ilgs visu dzīves laiku. Šis darbs prasīs dziļas pārdomas. Jāmācās pareizi spriest, jāpierod būt čaklam un neatlaidīgam… Citi tevi var atbalstīt tavā darbā, bet viņi nekad tavā vietā nespēs uzvarēt kārdināšanas. Tu viņu vietā nevari būt godīgs, patiešām čakls un izveicīgs, un viņi tādi nevar būt tavā vietā. Zināmā izpratnē tev jāstāv vienam, jo tev palīdzēs Jēzus un Dieva eņģeļi. Bet tikai nedaudzi sasniedz to, ko viņi varētu sasniegt sava rakstura izveidošanas darbā, jo viņi nesprauž augstu mērķi. Labklājība un laime nekrīt klēpī. Šīs lietas iegūst ar darbu, tās ir ilgstošas audzināšanas augļi. – Vēstule 22. 1875. g., savam 20 gadus vecajam dēlam Viljamam. [191]

Jūlijs

1. jūlijs - līdzjūtīgs pestītājs

„Es viņu steidzīgi sūtu, lai jūs, viņu ieraudzījuši, atkal priecātos… Uzņemiet viņu Kungā ar visu prieku un vērtējiet augstu tādus vīrus, jo Kristus darba dēļ viņš bija tuvu nāvei” Filipiešiem 2:28-30.
Apustulis Pāvils, kas bija saņēmis daudzas atklāsmes, bija spiests cīnīties ar dažādas izcelsmes grūtībām, tomēr šajās cīņās un grūtībās viņš nepārtrauca uzticēties un paļauties uz Dievu. Svētā Gara īpašas apmācības iznākumā viņa spriedums bija kļuvis šķīsts, cēls un svēts. Pret viņu vērstie ienaidnieku izdomājumi kalpoja viņam kā audzināšanās un izglītošanas līdzeklis, jo viņš iemācījās justies atkarīgs no Kunga Jēzus. Viņš saka: „Tagad es visu uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atzīšanas augsto cildenumu” Filipiešiem 3:8…
Jēzus jūt ikkatru apbēdinājumu, ko piedzīvo Viņam kalpojošie ļaudis, kas turpina strādāt Viņa darbu, lielu grūtību nomākti. Domāsim par Jēzus mīlestību, lai varam ticēt un būt drosmīgi! Kungs dzīvo un valda. Nāks negudri padomdevēji un centīsies mūs samulsināt, bet visu laiku raudzīsimies uz Jēzu un uzticēsimies Viņam! Viņš ir bijis un turpina būt mūsu Palīgs… Es reizēm apmulstu un nezinu, ko darīt, bet es nejūtos nospiesta. Es stingri esmu apņēmusies visā savā dzīvē ienest tik daudz saules gaismas, cik vien man tas būs iespējams.
Reizēm mani satrauc parādi, kuros esmu nonākusi, cenšoties virzīt uz priekšu Dieva lietu. Es nonācu parādos, pūloties izvērst darbu Austrālijā. Dārgi maksāja grāmatas „Visu laikmetu ilgas” izdošana, un es vēl tagad esmu izdevniecībai nedaudz parādā…
Māja, kurā es tagad dzīvoju, tika samaksāta ar aizņēmuma naudu. Es esmu tikpat labprātīga atstāt šo dzīves vietu, cik labprātīga es biju to pirkt. Šajā pasaulē man nav paliekošas vietas. Ja Kungs man sacīs: „Ej un uzsāc darbu jaunā vietā,” es iešu un darīšu.
Es uzticos nešaubīgi. Es nekad nezaudēju drosmi, jo varu turēties pie Kristus rokas. Būsim vienmēr priecīgi, lai citiem nepieliptu mūsu mazdūšības gars! - Vēstule Nr. 127, 1903. gada 1. jūlijā.
Vecākajam sludinātājam Dž.M. Haskelam, kas daudzus gadus strādāja ar Elenu Vaitu pilsētas evaņģelizācijas darbā. [192]

2. jūlijs - jūs visi esat brāļi

„Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto dalu, bet būdami par priekšzīmi ganāmpulkam” 2. Pētera 5:2-3.
Kas cilvēkam deva dzīvību? Vai ne Dievs? Lai kristietis, kas katrā savas elpas vilcienā atkarīgs no Dieva, nejūtas pārāks par saviem brāļiem. Viņam nevajadzētu tiem diktēt noteikumus, it kā viņš būtu tiem devis dzīvību un saprātu, un tāpēc tiem par visu būtu jāatskaitās viņam.
Mūsu vidū mostas gars, kuru valdīšanu Kungs necietīs. Nekad kristiešiem nevajadzētu domāt, ka viņi ir kungi pār Dieva mantojumu. Kristiešu starpā nedrīkst būt tāds gars, kas vienus dara par aizbildņiem (patroniem) un citus par aizbildināmiem (protežē). Dieva pavēle mums to aizliedz. „Jūs visi esat brāļi” Mateja 23:8. Nevienam nevajadzētu domāt, ka viņam pieder brāļu prāta spējas, ka citiem jāpakļaujas viņu diktātam. Viņš spējīgs maldīties, spējīgs kļūdīties kā ikviens cilvēks. Viņam nevajadzētu pārvaldīt lietas pēc saviem uzskatiem.
Kas pakļaujas šādam sevis paaugstināšanas garam, tas nonāk sātana pārvaldībā. Ja Evaņģēlija sludinātāji nevar saskaņoties ar viņa uzskatiem un iedomām, tad viņš no tiem novēršas un sāk runāt pretī, piepildot savu sirdi ar rūgtumu un izsmieklu pret sludinātājiem un visu sludināšanas darbu.
Neviens tāds darbs nenes Debesu parakstu. Kristiešiem vajadzētu atklāt Kristus maigumu, un to viņi darīs, ja viņu sirdīs mājos Kristus. Viņi saskatīs Kristu arī savos brāļos. Viņi miermīlīgi savstarpēji apspriedīsies. Ja tiktu atklātas cilvēka dzīves tumšās nodaļas, kādas tās īstenībā ir, cik daudzi tad vēl glaimotu ļaudīm, ka jūtas kompetenti teikt, ka citiem jārīkojas, kā viņi liek.
Jēzus ar Savu dzīvi mums ir parādījis šķīstuma un pilnīga svētuma priekšzīmi. Būdams visaugstākā Debesu Būtne, Viņš bija vislabprātīgākais kalpot citiem. Būdams vispagodinātākais, Viņš pazemojās un palika par Kalpu tiem, kas īsi pirms tam Viņam strīdējās par to, kurš Viņa valstībā būs vislielākais.
Meklēt uz citu cilvēku rēķina sev priekšrocības ir tāds piedzīvojums, kas izmaksās dārgi. - Vēstule Nr.92, 1900.gada 2.jūlijā, Dr. Dž. H. Kellogam. [193]

3. jūlijs - nav vietas lepnumam

„Tāpat jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs lepniem stāv pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstina savā laikā” 1. Pētera 5:5-6.
Dievs daudzkārtīgi pierādījis Savu apsolījumu un draudu patiesīgumu. Viņa ļaudis Kunga Vārdam var uzticēties. Vai tie tomēr neņems vērā šo gaismu un pierādījumus un ies pa savu pašu izraudzīto ceļu, neatkarīgi no Dieva noteiktiem iekārtojumiem? Pat labiem cilvēkiem jābūt piesardzīgiem no visām pusēm, lai nepaaugstinātos svētību dēļ, kuras Dievs viņiem piešķīris, un pasaules cilvēku aplausi un uzslava neliktu tiem izrādīt savu lielo gudrību un sasniegumus.
Kungs redz, Kungs zina. Viņš noteikti pazemos visas šādas tieksmes, jo Viņš ienīst lepnumu, savtību un mantkārību. Jo sekmīgāks kļūst darbs, jo mazāk tiesību cilvēkam izcelt pašam sevi, it kā viņš būtu tas, ko vajadzētu paaugstināt. Mums jāuzticas Dievam. Viņš cilvēkus apveltījis ar spējām, ka tie Viņa darbā var ieņemt ievērojamu lomu. Lai viņi sargās paaugstināt paši sevi!…
Drīz pienāks Ciānai noliktais laiks. Dievs gādājis ļaudis un līdzekļus, ar ko Viņa darbs tiks pabeigts. Viņš neatstās Savus ļaudis kaunā, Viņš pabeigs Savu darbu. Viņa darbs iet uz priekšu, kā Viņš to noteicis. Mūsu derība ar Kristu mūs savieno ar varenā Ķēniņa augstību, ar gādīga Gana laipnību un maigumu. Lūdzu, izlasi Jesajas 42.nodaļu!
Dievs vēlas, lai cilvēki izprastu prasības, kāda Viņam ir pret tiem. Viņš tiesās ikkatru, kas nostāsies starp saviem līdzcilvēkiem un viņu Dievu, vadot tos pa ceļiem, kas nav paredzēti atpestītajiem. „Dievam visi Savi darbi ir zināmi no mūžības” Apustuļu darbi 15:18. (Glika tulk.) Viņš ir iekārtojis, lai Viņa darbs pasaulei tiktu parādīts skaidrā un svētā veidā. Dieva valstība nenāk redzamā veidā, bet caur Viņa Vārda iedvesmojošo jaukumu, caur Viņa Gara darbu dvēselē. Viņa darbs daudzās vietās pasaulē jau būtu pavirzījies uz priekšu, ja cilvēks nebūtu nostājies starp ļaudīm un Dievu, darot darbu, ko Dievs viņam nav licis darīt.
Vēstule Nr.93, 1900. gada 3. jūlijā, Vispasaules Savienības priekšniekam, vecākajam sludinātājam G.A. Ērvinam (Irvin). [194]

4. jūlijs - Jēzus gādā

„Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādās par jums” 1. Pētera 5:7.
Es tev rādu vienīgo drošo un uzticamo palīdzību. Lūdz Dievu, Kristus dēļ sargāt un svētīt tevi un tavus mīļos bērnus! Viņš to darīs, Viņa apsolījums ir uzticams. Tavs Debesu Tēvs, Dievs, būs tev vienmēr klātesošs Draugs. Viņš Katrā vajadzības brīdī sniegs tev padomu, tevi vadīs un iepriecinās. Ak, pastāvīgi meklē Visvarenā palīdzību! Viņa izstieptā roka glābs.
Lai cik pārbaudošs ir tavs gadījums, tomēr nepadodies izmisumam. Sargā pati sevi! Tava sirds var sāpēs gandrīz vai lūzt, tomēr uzticies un ceri. „Viņam nav tiešs prieks mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus” Raudu dziesmā 3:33. Nekad neatļaujies žēloties un skumt! Esi priecīga Dievā, ceri, un tad pienāks gaišais rīts!
Nepārtraukta pacietīga labdarība izvedīs tevi cauri šīs pasaules bēdām un ķildām pie slavas, goda un mūžīgās dzīves.. Turi Dievu sevī un pāri sev, un tev ne no kā nebūs jābaidās! Bībele ir gaisma tiem, kas dzīvo tumsā. Tiecoties pēc laimes pilnas nemirstības, kas apsolīta tiem, kas izturēs līdz galam, tu atradīsi savu augšupejošo spēku, stiprumu, kas tev vajadzīgs lai pretotos ļaunumam. Esi stipra pārbaudījumu stundā, tad tu beidzot iegūsi nevīstošu vainagu!
Tev vajadzīga vadība no augšienes. Uzticies Kungam no visas sirds, un nekad Viņš nepievils tavu uzticību! Ja lūgsi palīdzību no Dieva, tu nelūgsi velti. Lai mūs iedrošinātu Viņam uzticēties, Viņš mums tuvojas caur Savu Svēto Vārdu un Garu, cenšoties tūkstoš veidos iemantot mūsu uzticību. Tomēr ne par ko Viņš nepriecājas vairāk kā par nespēcīgā pieņemšanu, kas meklē spēku pie Viņa. Ja mums atradīsies sirds un balss lūgšanai, tad Viņam noteikti atradīsies auss uzklausīšanai un roka glābšanai.
Nav neviena tāda gadījuma, kad Dievs būtu paslēpies no Savu ļaužu lūgšanām. Kad nav līdzējis nekas cits, Viņš vienmēr ir bijis klātesošs Palīgs katrā vajadzībā. Dievs lai aplaimo tavu nabaga sasisto, ievainoto dvēseli. Pieķeries Viņa rokai, turies stipri pie tās! Viņš uzņemsies gādāt par tevi, taviem bērniem, un visām tavām bēdām un nastām, ja tu tikai visu nodosi Viņam.
Vēstule Nr.42, 1875.gada 4.jūlijā, kādai māsai, kas nesen bija zaudējusi savu dzīves draugu. [195]

5. jūlijs - uzvarēs patiesība

„Mēs… nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva Vārdu, bet pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā” 2. Korintiešiem 4:2.
Nedrīkst notikt nekāda pamatpatiesību graušana, kuras Kungs ir apstiprinājis ar daudziem brīnišķīgiem pierādījumiem. Jāatskan balsij, kas skaidri un nepārprotami apliecina patiesību, pretstatā skepsei un maldiem, kas nāk no patiesības ienaidnieka. Notiks reforma, un dievišķās patiesības principu īstenošana dzīvē uzrādīs pieaugšanu žēlastībā, jo dievišķais iekārtojums spēj apgaismot un svētot cilvēka saprātu.
Patiesība, kāda tā ir Jēzū, kādu Viņš pasludināja, ietērpies vētras mākonī, ir patiesība un īstenība arī šinīs mūsu dienās, un tā tikpat noteikti atjaunos patiesības pieņēmēja prātu, kā to darīja pagājušos laikos. Kristus teica: „Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām” Lūkas 16:31.
Kā tautai mums Svētā Gara visu pārvaldošajā vadībā jāsagatavo ceļš Kungam, ceļš Evaņģēlija izplatīšanai visā tā šķīstumā. Dzīvā ūdens straumei savā tecējumā jāpadziļinās un jāpaplašinās. Visos laikos, tuvu un tālu, tiks aicināti vīri no arkla, no visparastākajiem darbiem, kas lielā mērā aizņem cilvēku prātus, un tiks apmācīti, strādājot savienībā ar pieredzējušiem cilvēkiem – cilvēkiem, kas izprot patiesību. Visbrīnišķīgākās Dieva rīcības iznākumā grūtību kalni tiks pacelti un iemesti jūrā…
Kas sludina patiesību, tie centīsies patiesību parādīt ar savu pareizi nokārtoto dzīvi un dievbijīgām sarunām. To darot, viņi kļūs stipri patiesības aizstāvji, ierādot tai vietu dzīvē, kādu Dievs ir paredzējis…
Jāatskan aicinājumam: „Ej, strādā Manā vīna kalnā”! Paklausot šim aicinājumam, vēsts, kurai tik liela nozīme priekš zemes iedzīvotājiem, tiks sadzirdēta un izprasta. Cilvēki uzzinās, kas ir patiesība. Darbs ies uz priekšu un aizvien uz priekšu. Sodībās un svētībās atklāsies un tiks atzīta Aizgādības zīmīgā iejaukšanās. Patiesība gūs uzvaru.
Vēstule Nr.230, 1906. gada 5. jūlijā, Betlkrīkas draudzes vecākajiem sludinātājiem, kalpotājiem un ārstiem. [196]

6. jūlijs - pasludini vārdu

„Jums nebūs sacīt „derība” visur, kur šie ļaudis saka ”derība”, un nebūs bīties, kur tiem bīstas, nedz baiļoties” Jesajas 8:12.
Mūsu darbam jāpasludina pasaulei pirmā, otrā un trešā eņģeļa vēsts. Pildot savus pienākumus, mūsu ienaidnieki nav jānicina, ne arī no tiem jābaidās. Dievs nav paredzējis, ka mēs slēgtu līgumus ar ļaudīm, kuriem nav tāda pat ticība kā mums…
Mums jābūt laipniem un pieklājīgiem pret tiem, kas atsakās būt lojāli pret Dievu, bet nekad, nekad mums nav jāpievienojas viņu padomam attiecībā uz Dieva darba svarīgajām interesēm, jo tas nav Kunga ceļš. Uzticoties Dievam, mums pastāvīgi jāiet uz priekšu, pazemīgi izjūtot savu atkarību no Viņa. Mums nesavtīgi jādara Viņa darbs, nododot sevi un visu, kas saistīts ar mūsu tagadni un nākotni viņa gudrajai aizgādībai, paturot savu sākotnējo paļāvību stipru līdz pat galam. Vienmēr atceraties, ka ne mūsu vērtīguma dēļ mēs saņemam Debesu svētības, bet gan Kristus dēļ, Viņa nopelnā, ticot Viņam. Dievs mūs pieņem savā bagātajā žēlastībā.
Es lūdzu Dievu, lai mani brāļi saprastu, ka priekš mums ļoti svarīga ir trešā eņģeļa vēsts, un, ka patiesā sabata ievērošana ir zīme, kas atšķir Dievam kalpojošos ļaudis no tiem, kas Viņam nekalpo. Lai atmostas tie, kas kļuvuši miegaini un vienaldzīgi! Mēs esam aicināti būt svēti, un mums jāsargās atstāt iespaidu, ka mūsu ticības īpašo iezīmju paturēšanai nav sevišķi liela nozīme. Uz mums gulstas svinīgs pienākums vēl stingrāk nostāties par patiesību un taisnību, kā mēs līdz šim to esam darījuši.
Nepārprotami skaidri jāatklājas robežlīnijai starp tiem, kas tur Dieva Baušļus, un tiem, kas tos netur. Mums apzinīgi jāgodā Dievs, čakli izmantojot visus līdzekļus, kas mums var palīdzēt palikt derības attiecībās ar Viņu, lai tad varētu saņemt Viņa svētības – svētības, kas tik vajadzīgas ļaudīm, kuri tik smagi tiks pārbaudīti. Atstājot iespaidu, ka mūsu ticība, mūsu reliģija nav mūsu dzīvi pārvaldošais spēks, nozīmē stipri apkaunot Dievu.
Vēstule Nr.128, 1902.gada 6.jūlijā, Vispasaules Savienības komitejai un Ārstnieciskās misijas padomei. [197]

7. jūlijs - grēku nožēlas un atgriešanās augļi

„Vai jums, jūs rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negantības” Mateja 23:25.
Tad Jānis sludināja Jūdejas tuksnesī, un pie viņa atnāca kristīties farizeji un saduķēji, bezbailīgais taisnības sludinātājs tos uzrunāja sekojoši: „Jūs odžu dzimums, kas jums mācījis bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus” Mateja 3:7.8. Šie vīri negāja pie Jāņa, pareizu motīvu vadīti. Viņu principi un viņu dzīve bija samaitāta, tomēr viņi nemaz nesaprata savu patieso stāvokli. Pilni godkāres un lepnuma, viņi bez kavēšanās izmantotu katru līdzekli, kas ļautu tiem izcelt savu „es” un nostiprināt savu iespaidu sabiedrībā. Kristība no šī jaunā skolotāja rokas, kā viņi domāja, palīdzētu tiem gūt lielākus panākumus šajos viņu pašu plānos.
Viņu motīvi Jānim nebija apslēpti, un viņš tos sagaidīja ar savu pārdrošo jautājumu: „Kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?” Ja viņi būtu dzirdējuši Dieva balsi, runājam uz sirdīm, tie to parādītu, nesot grēku nožēlai atbilstošus augļus. Bet tādi augļi nebija redzami. Izteikto brīdinājumu viņi uzņēma kā cilvēka balsi. Viņus valdzināja spēks un drosme, ar kādu Jānis runāja, bet Dieva Gars nepārliecināja viņu sirdis, tāpēc arī runātie vārdi nenesa augļus mūžīgai dzīvei.
Neviens neatrodas tālāk no Debesu valstības par paštaisniem formālistiem, kas varbūt lepojas ar saviem personīgajiem sasniegumiem, bet kuriem nemaz nav Kristus Gara. Tā vietā par viņiem valda skaudība, greizsirdība un mīlestība uz slavu un popularitāti. Viņi pieder ļaužu šķirai, kurus Jānis nosauc par odžu dzimumu vai ļaunā bērniem. Viņi sātana lietai pakalpo iespaidīgāk par visnekrietnāko izvirtuli, jo pēdējais neslēpj savu patieso raksturu - viņš parādās tāds, kāds viņš ir.
Nekas mazāks par izmainītu dzīves veidu, par grēku nožēlai un atgriešanās piedzīvojumam atbilstošiem augļiem neapmierinās Dieva prasības. Bez tādiem augļiem mūsu ticības apliecībai nav nekādas vērtības. - „Signs of the Times”, 1887.gada 7.jūlijā [198]

8. jūlijs - kungs, nāc drīz!

„Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis” 1. Pētera 4:7.
Gals ir tuvu, un mums jābūt sagatavotiem uz to, kas mūs sagaida. Mūsu dzīvei kopā ar Kristu jābūt apslēptai Dievā. Mums nepieciešams Svētā Gara audzinošais darbs.
Būt priecīgiem ir mūsu priekšrocība. Redzot, cik akli un kļūdaini ir daudzi mūsu brāļi, es reizēm tieku kārdināta ļauties nomāktības sajūtai. Man sāp sirds, domājot par nenosvērtajiem cilvēkiem, kas pazaudējuši savu pareizo stāju. Kaut Kungs izklīdinātu nenoteiktības mākoņus, lai virsroku gūtu patiesība un taisnība! Liekas gandrīz neticami, ka viltības varai var būt tāds spēks. Man žēl šo cilvēku, tomēr viņu atstātais iespaids uz citiem ir tik spēcīgs, ka man jānodreb. Mūs gaida vētraina nākotne, tomēr ar mums ir Kāds, kas varens visu pārvarēt.
Reizēm, kad pie debesīm ieraugu mākoni, es negribot izsaucos: „Nāc, Kungs Jēzu, un nāc drīz!” Tāds laiks kā šis atklāj raksturu. Es ilgojos redzēt ienaidnieka varu salauztu. Tomēr neļausim savai ticībai samazināties! Vienīgo patieso iepriecu es atrodu, raugoties pāri šai cīņai un skatot beigu uzvaru, Dieva godības spožuma atstarošanos uzvarētājos. Pravietojumi runā par šīs cīņas drošo iznākumu, un ticībā mēs to jau varam redzēt. Es ilgojos īstenībā redzēt to, ko Kungs man rādījis atklāsmēs.
Zemei tiek atrauts Dieva Gara savaldošais spēks. Mūsu darbs jāpadara ātri. Jādara viss mūsu spēkos esošais, lai glābtu dvēseles no nāves. Drīz Kungs, Debesu Dievs, uzcels Savu valstību, kas nekad netiks iznīcināta. Tagad mums pienācis laiks izveidot šķīstu, Debesīm derīgu raksturu. Darbs kļūs arvien nopietnāks un intensīvāks, un tā līdz pat galam. Mums vajadzīga lielāka ticība. Mums jālūdz un jābūt modriem.
Jau nedēļām ilgi es jūtos kā kūlīšiem piekrauti rati, ne tāpēc, ka man vismazākā mērā būtu jāšaubās par darbu, ko Dievs man devis, ne arī tāpēc, ka man būtu kaut kāda vēlēšanās izvairīties no atbildībām, kuras Viņš man uzlicis, bet sirds man sāp to cilvēku dēļ, kas staigā maldu aklumā, kas zaudējuši izšķiršanas spējas un kas nevar atšķirt patiesību no maldiem.
Vēstule Nr.226., 1906.gada 8.jūlijā, vecākajam sludinātājam Batleram, kas ilgus gadus sastrādāja ar Dienvidu Ūniju, būdams savā laikā arī tās priekšsēdētājs. [199]

9. jūlijs - karogs pret ienaidnieku

„Kad ienaidnieks nāks kā plūdi, Kunga Gars pacels karogu pret viņu” Jesajas 59:19. (angļu tulk.)
Dievs vēlas, lai ikkatrs cilvēks izprastu savu pienākumu un paklausītu aicinājumam strādāt Kunga paredzētajā veidā, bet ne pēc paša prāta. Dievs vienmēr atalgo savu ļaužu uzticību. Ceļš uz žēlastības troni vienmēr ir atvērts. Dievs redz Savu ļaužu vajadzības tikpat skaidri viņus apņemošā pusnakts tumsā kā pusdienas gaismas spožumā. Vienmēr meklēt palīdzību no mūsu Dieva, tā ir mūsu drošība.
Kad Kungs mums dāvina Savu apsardzību un par mums saka: „Jūs esat Mani līdzstrādnieki,” tad, ja jūs turaties pie Kunga ceļa, jūs varat būt droši vislielāko briesmu vidū. Kad sātans cenšas piekrāpt ticīgos un paļāvīgos Dieva bērnus, Dievs paceļ karogu to labā, kas apzinīgi strādā, saskaņojoties ar Viņu. Šis karogs, kuru Viņš izceļ, ir Viņa Likumi. Kas rīkojas taisnīgi, tiem vienmēr klāt ir Draugs, lai tiem palīdzētu. Ikkatrā vajadzības, nepatikšanu un grūtību brīdī Viņš atrodas to tuvumā. Kad tiem jāsastopas ar kārdināšanām, Viņš piedāvā Sevi par patvēruma vietu, sakot: Es tevi vadīšu ar Savām acīm. Es tevi izglābšu no grūtībām un būšu tev par apsegu pret ķildīgām mēlēm.”
Kungs redz ne tā, kā cilvēki redz. Tie, kas Viņu mīl un visvairāk godā, tie kļūst par ienaidnieku izsmiekla un zobgalību priekšmetu. Viņš vēlas, lai mēs saprastu, ka panākumus darbā mēs negūsim, pieskaņojoties pasaules kritērijiem vai cilvēku izdomājumiem.
Pie Dieva nemaz nav vietas liekulībai vai izlikšanās mākslai. Viss, pie kā mēs pieliekam savas rokas, tiek darīts Debesu saprātīgo būtņu priekšā. Viņš, ar Kuru mums vienmēr jārēķinās, lasa visas mūsu domas un dvēseles ilgas. Par dvēseles gūtajām uzvarām neliecina ārējais izskats vai cilvēku uzslava, bet gan labvēlība, žēlastība, līdzcietība un stipra pieķeršanās Dieva likumiem…
Neskatoties uz lielo gaismu, kas spīd uz viņu takas, Dieva ļaudīm draud briesmas no piemērošanās pasaules ieradumiem… Būsim uzticīgi savām krāsām! Pacelsim karogu ar uzrakstu: „Dieva Baušļi un Jēzus ticība!” - Vēstule Nr.99, 1900.gada 9.jūlijā, kādam ārstam Austrālijā. [200]

10. jūlijs - Dievam lai gods

„Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps” Mateja 20:26.27.
Nevienam, nevienai cilvēcīgai būtnei nevajadzētu sevi nostādīt visaugstākā vietā, pieņemot citu uzslavas un aizmirstot, ka viss pieder Dievam. Dieva svētības apsolītas tiem, kas alkst un slāpst pēc taisnības, bet nekas nav Dievam tik pretīgs kā alkšana un slāpšana pēc cilvēku uzslavas.
Kad Kungs svētnīcas svaros svērs cilvēku rīcību, kuri tiekušies būt pirmie, un, kad tie ieraudzīs, kā Kungs skatās uz šādām tieksmēm un šādiem strīdiem, tad tie, savas rīcības apkaunoti, zemu nolieksies pie Viņa kāju pamesla. Visi nevar būt pirmie, visi nevar būt meistari. Staigājiet pazemīgi Dieva priekšā un atzīstiet Viņu par savu Meistaru. Nespēja saskatīt citos pārākas īpašības un lietderīgākas spējas kā sevī ir liela nelaime.
Ja mēs vēlēsimies būt dievišķās dabas līdzdalībnieki, tad Dievs mūs veidos, lai atrodam laimi rosīgās pūlēs un dusā Kristus jūga nešanā. Pareiza Dieva doto spēku izlietošana, lūgšana, nogaidīšana, modrība un strādāšana, Kristus jūga nešana un nepārtraukta mācīšanās no Viņa būt lēnprātīgiem un no sirds pazemīgiem, darīs mūsu dzīves ļoti līksmas.
Ja nebūtu Dieva laipno žēlastības dāvanu un svētību, mēs mūžībai būtu pilnīgi zuduši. Tāpēc lai neviens neslavē pats sevi, pārtikdams no savas iedomātās gudrības! Ja cilvēks pats būtu ražojis savas spējas, tad vēl būtu kāds iemesls slavēt sevi. Tomēr cilvēkam nav nekā, kas būtu viņa paša īpašums. Neparādīsim citiem, ka mums trūkst īstas gudrības, izceļot paši sevi! Pazemīgi nometīsimies pie Tā kājām, kas mums uzticējis mūsu spējas! Izlietosim un izmantosim šīs spējas, un atdosim Devējam atpakaļ pamatkapitālu un augļus!…
Kā svētu uzticības dāvanu izlietosim pareizi katru spēju. Tiem, kurus Dievs darījis par Saviem namturiem, ir nopietni jāpētī Raksti, lai varētu darīt zināmas patiesības citiem, vadot tos uz takas, kas nosprausta Kunga atpirktajiem ļaudīm. Ar priekšrakstiem un priekšzīmi mums jāmāca citi, ka caur Kristus žēlastību viņi var paklausīt visiem Dieva Baušļiem un tikt ietērpti Kristus taisnībā… „Svētīgi tie, kas Viņa Baušļus dara, lai tie ieiet pa pilsētas vārtiem un tiem ir tiesības pie dzīvības koka” Atklāsmes 22:14. - Manuskripts Nr.88, 1898.gada 10.jūlijā, „Līdzība par namturi”. [201]

11. jūlijs - garīgā sāls

„Jūs esat zemes sāls” Mateja 5:13.
Dievs prasa no tiem, kas apgalvo, ka ticot Bībelei kā ticīgā rakstura mērauklai, lai tie visā savā kalpošanā atklātu Kristus līdzību, ka ne mazākai sāls drusciņai nezustu tās saglabājošais iespaids. Līdzība ar Kristu ir jāsaglabā visās lietās. Prāts un sirds jāattīra no visa veida grēkiem, no visa, kas nelīdzinās Kristum.
Dievs ikvienam Viņa darba darītājam, ikkatram draudzes loceklim paredzējis īpašus pildāmos pienākumus. Viņa ļaudīm bauslības spēks jāizceļ pāri cilvēcīgajam spriedumam. Tiem jānostiprina šī bauslība, saskaņojot ar to visu savu būtni, miesu, dvēseli un garu.
Dievs Saviem pavalstniekiem pavērs ceļu visā viņu satiksmē ar pasauli un visās viņa darba darīšanās ar pasauli. Ar laipnības un mīlestības darbiem viņiem jāparāda, ka tie pretojas mantkārībai un savtībai, un, ka viņi mūsu pasaulē pārstāv Debesu valstību. Ar pašaizliedzību, ar iespējamās peļņas upurēšanu viņiem jāizvairās no grēka, lai saskaņā ar Dieva valstības likumiem, viņi patiesību varētu parādīt visā tās skaistumā.
Bet, ja mūsu vārdi un rīcība nelīdzinās Kristum, ja mūsu piekoptais gars kaitē citiem, ja mēs atgriežamies atpakaļ pie vecajām, nepatīkamajām rakstura īpašībām, domājot par to, lai veikala lietās paši iegūtu vislielāko labumu uz kāda cita cilvēka rēķina, ja aizmirstam pienākumu būt savstarpēji izpalīdzīgiem, mēs maz domājam vai pat kaitējam savam brālim un izpostam viņa izredzes, tad mēs esam sāls, kas zaudējusi savu īsto garšu – nekam nederīga un kā nevērtīga izmetama un kājām saminama. Mēs varbūt iegūsim labumu sev, bet kādu palīdzību būsim snieguši pasaulei?
Kā mūsu raksturam var būt saglabājošas īpašības, kādas ir garšu nezaudējušai sālij? Kā mēs varam atstāt glābjošu iespaidu? Burtiski paklausot skaidrām Dieva pavēlēm katrā dzīves jomā, būdami laipni, devīgi un augstsirdīgi, saredzot Dieva lietas vajadzības un cenšoties tās apmierināt, darot nepieciešamo darbu, lai parādītu patiesību, kāda tā ir Jēzū.
Vēstule Nr.79, 1901.gada 11.jūlijā, jaunievēlētajam Vispasaules Savienības priekšniekam E.Dž. Danielsam. [202]

12. jūlijs - nesalīdzināma mīlestība

„Un to godību, ko Tu man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens; Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis, kā Tu Mani esi mīlējis” Jāņa 17:22.23. (angļu tulk.)
Ak, kāda mīlestība, kāda nesalīdzināma mīlestība! Kritušās cilvēcīgās būtnes var tik cieši savienoties ar Kristu, kad tiek pagodinātas kopā ar Viņu. Uz šīs zemes tie ir gājuši Viņa pēdās, pūlējušies, kā Viņš ir pūlējies dvēseļu labā, par kurām Viņš nomira, un, kad Viņš nāks atprasīt tos, kas pieder Viņam, tie ieies Viņa priekšā, sēdēdami kopā ar Viņu Debesu valstībā pie Viņa galda. Viņš saka: „Kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps” Jāņa12:26.
Cik brīnišķīga ir doma, ka mēs, nožēlojamie, kritušie grēcinieki, varam kļūt viens ar Kristu, kļūt Viņa dievišķās dabas līdzdalībnieki, kas Viņa žēlastībā tīrīti, šķīstīti, pagodināti! Mēs varam uzvarēt un nosēsties līdzās Kristum. Mums jātiek saskaņotiem ar Viņa attēlu. Viņš mūs mīl, un Viņš mums palīdzēs. Mums bez pretošanās jādodas Viņa rokās.
Mums ir Viņa apsolījums. Mēs satveram tiesības uz Debesu valstību kā realitāti. Nevienas satveramās tiesības nesaskan vairāk ar Bauslību un nav vairāk pamatoti izteiktas kā tās, kuras paver Dieva ļaudīm ceļu uz Debesu dzīvokļiem. Kristus saka: „Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums būtu teicis: „Es noeju jums vietu sataisīt?” Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” Jāņa 14:1.-3.
Visi, kas vēlas, var šo derības apsolījumu attiecināt uz sevi. Tiešām dārga cena samaksāta par mūsu izglābšanu – Dieva vienpiedzimušā Dēla asinis. Kristus izcieta smagus bēdu pārbaudījumus. Viņa cilvēcīgā daba tika mocīta līdz pēdējai iespējai. Viņš pārcieta cilvēku pārkāpumu izpelnīto nāves sodu. Viņš kļuva par grēcinieku Vietnieku un Galvotāju. Savas ciešanu un nāves augli Viņš varēja parādīt, uzceļoties no miroņiem. Atvērtais Jāzepa kaps sludināja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic Man un dara taisnības darbus, ko Es daru, tiek taisnoti, svētoti, darīti balti un pārbaudīti. Tie panākuši dievbijību un ieguvuši mūžīgo dzīvību.”
Vēstule Nr.144, 1903.gada 12.jūlijā, Edsonam Vaitam. [203]

13. jūlijs - darbs ir svētība

„Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām, naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti” 1. Tesaloniķiešiem 2:9.
Kaut Pāvils kā čakls skolnieks sēdēja pie Gamaliēla kājām, viņš apguva arī amatu. Viņš bija mācīts telšu meistars. Jūdi, kā bagātnieki, tā trūcīgo šķiru pārstāvji, bija paraduši apmācīt savus dēlus un meitas kādā lietderīgā darbā, lai, pienākot nelabvēlīgiem apstākļiem, viņi nebūtu atkarīgi no citiem, bet ar iegūtām darba iemaņām paši varētu rūpēties par savām vajadzībām. Viņi varēja mācīties literatūras nozarē, tomēr viņiem bija jāapgūst arī kāds amats. To uzskatīja par viņu izglītības neatņemamu sastāvdaļu.
Par Pāvilu un Akvilu teikts, ka pēc sava amata viņi bija telšu taisītāji. Sludinot Evaņģēliju, Pāvils strādāja savu amatu kā telšu taisītājs, un tādā veidā viņš klausītājiem varēja nodot vēl pilnīgākas zināšanas par Kristu. Viņš strādāja, lai iegūtu līdzekļus iztikai…
Korintā viņš (Pāvils) dzīvoja un strādāja kopā ar Akvilu un Priskillu, pilnīgāk iepazīstinot viņus ar patiesību. Lielais apustulis nekaunējās un nebaidījās no darba, un neuzskatīja to kā pazemojošu viņa īstajam sludināšanas darbam…
Vīru un sievu atbalstīšana slinkumā ar personīgām dāvanām vai draudzes naudām skubina tos uz grēcīgiem ieradumiem, un no tādas rīcības vajadzētu apzinīgi izvairīties. Ikkatrs vīrs, katra sieva un katrs bērns būtu sagatavojams veikt praktisku, lietderīgu darbu. Visiem vajadzētu apgūt kādu amatu. Tas var būt telšu taisītāja amats vai kāds cits darbs, bet visiem vajadzētu mācīties mērķtiecīgi izlietot savus miesas locekļus. Dievs ir labprātīgs palielināt visu to iemaņas, kas radināsies būt čakli.
Ja fiziski veselam cilvēkam ir īpašums un viņam sevis uzturēšanai nav vajadzīgs strādāt, tad tomēr viņam vajadzētu strādāt līdzekļu iegūšanai Dieva lietai un Viņa darba atbalstīšanai. „Lai viņš savā darbā nav kūtrs, bet lai ir dedzīgs garā, gatavs kalpot Kungam”. Romiešiem 12:11. Dievs svētīs visus, kas rūpēsies, lai viņu iespaids uz citiem šajā ziņā būtu pareizs.
Manuskripts Nr.93., 1899.gada 13.jūlijā. [204]

14. jūlijs - pilnīga ticība

„Paļaujies uz Kungu no visas savas sirds, un nepaļaujies uz sava prāta gudrību” Salamana pamācības 5:5.
Dievs ir pavisam tuvs Palīgs vajadzīgā brīdī. Ja tu uzticēsies Viņam, Viņš liks Savai laipnībai iet tavā priekšā; Viņš tevi vadīs ar Savu padomu. Viņa Svētais Gars, Viņa aizgādība un Viņa Vārda mācības – viss tiks izmantots tevis pamācīšanai un vadīšanai pa Kunga ceļu. Dievs tev devis apsolījumu: „Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu” Ebrejiem 13:5. Tāpēc tu pazemīgi, un tomēr pilnīgi paļāvīgi vari teikt: „Šis Dievs ir mans Dievs uz visiem laikiem mūžīgi.”
Es esmu pamācīta tev teikt: „Neuzticies sev, bet uzticies Dievam.” Šis ir tas mērs, pēc kura mēs tiksim tiesāti Debesu skatījumā – pēc mūsu ticības Dievam. Dedzīgi centies darīt Dieva darbus! Vienmēr saglabā patiesas dievbijības vienkāršību! „Kas pret Mani grēko, tas ievaino savu dvēseli” Salamana pam. 8:36. Pētī Rakstus, jo bez tiem nav nekā cita, kas tik stipri nopamatotu tavu ticību Dievam un Viņa patiesībai! Ja tu ticēsi Dievam, tu iziesi kā uzvarētājs.
Nerunā par pārbaudījumiem un grūtībām! Novērs skatu no šīm lietām un raugies uz Jēzu! „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus” Jāņa 1:29. Tu esi atpirkts ar Viņa asinīm. Nepievil To, kas atdeva Savu dzīvību, lai tu varētu kļūt uzvarētājs! Viņš tika kārdināts visās lietās, kā tu un es varam tikt kārdināti, un, lai atsistu kārdināšanas, Viņš visu nakti pavadīja lūgšanās un satiksmē ar Savu Tēvu. Kristus neatstāja šo pasauli, līdz nebija katrai dvēselei sagādājis iespēju dzīvot pilnīgas ticības un paklausības dzīvi un iegūt pilnīgu raksturu.
Kristus tev sagādāja iespēju dzīvot Viņa dzīvi. Bībelē tev doti Viņa dārgie vārdi; tici tiem, īsteno to mācības! Nekad neapšaubi Dieva Vārdus! Šie Vārdi, ienesti tavā dzīvē, tevi tīrīs un svētos, kā arī palielinās tavu lietderību. Tev dota priekšrocība palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga, teikt iedrošinošus vārdus, kam iedrošinājums vajadzīgs. Atceries, ka tev jāparāda pasaulei Dieva godības gaisma! - Vēstule Nr.206, 1908. gada 14. jūlijā, kāda personīga liecība. [205]

15. jūlijs - muļķīgs fanātisms

„Nevis pieķeras jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas novēršas no patiesības” Titus 1:14.
Man pienākušas vēstules, kur jautā par dažu cilvēku mācībām, kas saka, ka nevajadzētu nonāvēt nevienu dzīvību, pat ne kukaiņus, lai cik apgrūtinoši un mokoši tie būtu. Vai tas var būt, kāds saka, ka Dievs viņam devis šādu vēsti pasniegšanai ļaudīm? Kungs nav nevienai cilvēcīgai būtnei tādu vēsti devis.
Ļaudīm jāsaņem gaisma par to, kas ir patiesība. Šīs blakus lietas, kas šeit pieminētas, ir kā siena, koks un rugāji, salīdzinot ar patiesību šīm pēdējām dienām.
Tukšas pasakas tiek ienestas kā svarīgas patiesības, un daži tās uzskata kā pārbaudes akmeni. Ir sniegtas vēstis par nežēlību attiecībā par dzīvnieku nokaušanu uzturam. Šīs vēstis ir pareizas, bet no tām daži atvasinājuši, ka nevajadzētu nokaut nevienu kukaini. Tā izraisās diskusijas, un domas tiek novērstas no tagadējās patiesības.
Dievs nevienam nav teicis, ka nokaut kukaini, kas traucē mieru un atpūtu, būtu grēks. Visās savās mācībās Kristus nav devis tāda rakstura vēsti, un Viņa mācekļiem jāmāca tikai tas, ko Viņš tiem pavēlējis.
Es vēlētos teikt saviem brāļiem un māsām: ”Cieši turieties pie norādījumiem, kas atrodami Dieva Vārdā!” Domājiet par varenajām Rakstu patiesībām! Tikai tā jūs varat kļūt viens ar Kristu. Jums nemaz nav laika diskusijām par kukaiņu nokaušanu. Jēzus jums tādu nastu nav uzlicis. „Kas kopīgs salmiem ar graudiem?” Jeremijas 23:28. Jāpētī Kristus izcilās īpašības un pēc tam dedzīgi jātiecas, lai ikviens ticīgais būtu pilnīgs Viņā, uzrādot Viņa rakstura skaistumu. Mums nemaz nav laika tukšām, muļķīgām runām. Kavēsimies pie svētajām un svinīgajām šī laika patiesībām!…
Dievs vēlas, lai vīri un sievas domātu skaidri un atklāti. Visiem jāaizsniedz arvien augstāka pakāpe, jāparedz arvien plašāki horizonti. Raugoties uz Jēzu, tiem jāpārvēršas Viņam līdzīgiem. Tiem savs laiks jāizlieto, pētot dziļās un mūžīgi paliekošās Debesu patiesības.
Vēstule Nr.82., 1901.gada 15.jūlijā, „Mīļajiem brāļiem un māsām”. [206]

16. jūlijs - ēst, lai dzīvotu

„Mans dēls, ievēro Manus Vārdus, un lai tava auss noliecas Manai runai pretī!…Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un zāles visai viņu miesai, kas dziedina” Salamana pamācības 4:20-22.
Maldīgos uzskatus, kas kļūdīgas audzināšanas rezultātā radušies ģimenē, bērni ir nodevuši bērnu bērniem, nostiprinot savas iegribas apmierinošus ieradumus, kas cilvēku tūkstošiem sagrāvuši veselību. Mūsu sanatorijām jābūt vietām, kur daudzus cilvēkus varētu apmācīt lietās, kas attiecas uz dzīvību un veselību. Liela vērība jāpiegriež ēšanas ieradumiem, lai neviens neslimotu ēstkāres dēļ. Kungam nepatīk, ka Viņa ļaudis, kas atpirkti ar Viņa mīļotā Dēla asinīm, neapdomīgi nodara sev ļaunu ar nepareiziem dzīves ieradumiem. Ejot caur šo pasauli, mums vajadzētu censties pamācīt visus, kas grib tikt pamācīti, kā izvairīties no sevi lutinošiem ieradumiem un kā tos pārvarēt.
Ja ticam Jēzum Kristum, tad mums jācenšas apgūt zināšanas, kā uzturēt smadzenes skaidras un darbīgas, lai no mūsu iespaida nekas nepazustu. Mums jācenšas kļūt Dieva līdzstrādniekiem, saglabājot mūsu organismu tādā stāvoklī, ka mūsu kalpošanas darbs būtu pilnīgs. Nepareiza izturēšanās pret gremošanas orgāniem, no kuriem tik lielā mērā atkarīga visas būtnes labklājība, tiešām ir nožēlojama gudrība. Ja traucējumi ir kuņģī, tad traucētas ir arī domas un samazinās smadzeņu nervu spēks. Tāpēc veselīga dzīves veida zinātnes apgūšana, nepārtraukta uztura jautājumu apgūšana un apzinīga pieeja šai lietai kļūst par reliģisku pienākumu ikkatram cilvēkam.
Apustulis Pāvils mums saka, ka mēs nepiederam paši sev, ka mēs esam dārgi atpirkti. Ja mēs patiesi mīlam To, kas atdeva Savu dzīvību mūsu labā, tad izvairīšanās no slimībām mums jāsaprot kā svinīgs pienākums…
Kārdināšanas spēks attiecībā uz nodošanos samaitātai ēstkārei mērojams tikai ar Kristus ilgajām ciešanām Viņa garajā gavēnī tuksnesī. Kristus zināja, ka pestīšanas plāna izvešanai Viņam atpirkšanas darbs jāsāk tieši tur, kur sākās grēks. Tādam jābūt arī mūsu piedzīvojumam. Mūsu reformas darbs jāsāk tieši tur, kur deģenerācija visasāk izjūtama.
Vēstule Nr.218, 1908.gada 16.jūlijā, kādam Savienības priekšniekam. [207]

17. jūlijs - viņam līdzīgā dzīve

„Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs” Mateja 5:16.
Dvēselē uzņemtā patiesība atklāsies apdomīgā dzīvē. Nebūs redzama vieglprātīga uzvedība un nepienācīga familiaritāte. Ja ikviens, kas sevi sauc par Dieva bērnu, koptu laipnības un mīlestības garu, bēgot no zemiskām domām un uzmanības parādīšanas nevietā, un veltītu savus Dieva dotos spēkus patiesības izplatīšanai, cenšoties glābt dvēseles, kāda spoža un neizgaistoša gaisma tad mirdzētu pasaulē!
Ja mēs ticam, ka vienīgi Kristus ar Savu nesalīdzināmo mīlestību spēj glābt dvēseles, cik sirsnīgi tad ikvienam vajadzētu turēties pie Kristus, daudz lūgt, kā Kristus to darīja, un dzīvā ticībā daudz prasīt Viņa vārdā, lai saņemtu un būtu labprātīgi izlietot un paši tikt izlietoti, ka mantotu dvēseles Kristum. Lai visi, kas sevi sauc par kristiešiem, atver savas sirds durvis Viņa Garam un Viņa žēlastībai, tad Kristus miers tādā mērā valdīs viņu sirdī un atklāsies viņu raksturā, ka izbeigsies visas nesaskaņas, visi strīdi, visas sacensības, visas košanas un vienam otra aprīšanas, un visas tieksmes pēc pārākuma. Visspēcīgāk un vissirsnīgāk izpaudīsies vēlēšanās dzīvot Kristus dzīvi. Mums jāpārstāv Viņa žēlastības Gars, nedodot nevienam izdevību, sekojot mūsu priekšzīmei, darīt kaut ko sliktu.
Jēzus bija pieklājīgs un labvēlīgs. Viņš bez ierunām paklausīja visiem Sava Tēva Baušļiem, neprasot padomu savtīgām interesēm un ērtībām. Mums pietiek, ja zinām, ka runājis ir Dievs, un, ja zinām Viņa gribu, kā tā atklāta Viņa Vārdā, tad mums tai jāpaklausa.
Pasaules Pestītājs runā uz mums; klausīsimies, ko Viņš saka: „Svētīgi ir tie, kas Viņa Baušļus dara, lai viņiem ir tiesības pie dzīvības koka, un lai var ieiet caur vārtiem pilsētā” Atklāsmes 22:14. Tad tie, kas izprot Dieva prasības, kā tās atklātas Viņa Vārdā, bet atvaino savu nolaidību vai stūrgalvību Dieva prasību nonicināšanā, ar savu rīcību rāda, ka uz viņiem neattiecas apsolījums, kas dots ar paklausības nosacījumu. Viņi nav tie, kuriem būs tiesības uz dzīvības koku, bet pieskaitīti stūrgalvīgajiem Dieva Likumu pārkāpējiem, uz kuriem Jēzus teiks: „Atkāpieties no Manis, visi jūs. Netaisnības darītāji” Lūkas 13:27. - Manuskripts Nr.15, 1885. gada 17. jūlijā, „Nesvētījošos strādnieku iespaids”. [208]

18. jūlijs - talanti uzticēti kalpošanas vajadzībām

„Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savās starpā visi esam locekļi… un mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas” Romiešiem 12:5-6.
Dievs ikkatram cilvēkam uzticējis talantus. Katram cilvēkam Viņš devis Savu darbu. Viņa vīna kalnā neviens nevar slinkot.. Ikkatram dots visnopietnākais, svētākais un svinīgākais darbs, kas viņam jāpadara Kungam. Ikkatram uzticēts kāds uzdevums, un neviens nav attaisnojams. Pienāks pēdējā aprēķina diena, kad Kungs prasīs atskaiti no Saviem kalpiem. Soģis ir lielais Gans, kas devis galvenos pamatlikumus, kuri noteiks atskaites gaitu ar Viņa kalpiem, kas taisnoti ticībā un tiks tiesāti pēc viņu darbiem. Ticība izpaužas mīlestībā un šķīsta dvēseli no morālas apgānīšanās, lai tā var kļūt par templi Kungam.
Uzticētie talanti nav domāti tikai nedaudziem mīluļiem, kas izceļas starp līdzcilvēkiem ar savu izglītību un intelektuālo pārākumu. Ar talantiem attēlota apdāvinātība, kas individuāli piešķirta ikkatram Kunga ģimenes loceklim, kā viszemākajam un neizprotošākajam loceklim, kā arī tiem, kas ieņem augstākos uzticības amatus. Šīs dāvanas uzticētas proporcionāli mūsu dažādajām spējām, un ikvienam savi talanti jāizlieto Dievam par godu. Cilvēkam jāpalielina sava lietderība, jo ar talantu izlietošanu viņš kļūst arvien spējīgāks tirgoties ar Kunga mantām un tādā veidā tās pavairot. Šīs Kunga dāvanas ir patiesības gaisma un visas garīgās priekšrocības. Tās jāvērtē un tām jāatļauj iespaidot prātu un raksturu. Mums Kungam jādod atpakaļ attiecīgi augļi, atbilstoši uzticētajām dāvanām,
Mēs žēlastībā esam izraudzīti par Viņa kalpiem. Kalps ir strādnieks, kas nes rūpju nastas dažādas atbildības… Mums jāatzīst, ka tās nav mūsu mantas, ar kurām mēs rīkojamies, bet Kunga uzticēts kapitāls, lai mēs to ieguldītu un pavairotu kā gudri Kunga mantas pārvaldnieki, ka varam Viņam atdot ieguldīto kapitālu līdz ar augļiem. Mēs Kunga mantu nedrīkstam noslēpt un neko ar to nedarīt. Tā rīkojās kūtrais kalps ar savu vienu talantu (jeb podu) un pazaudēja dvēseli. Ikkatram jāveic kāds svinīgs darbs, un neviens nedrīkst izniekot savu laiku. Cilvēks nedrīkst vieglprātīgi izturēties pret tam dotajām priekšrocībām un izdevībām. Viņa raksturam un spējām jākļūst arvien labākām saskaņā ar viņa priekšrocībām un izdevībām, lai Dieva lietā varētu padarīt pilnvērtīgu darbu. - Manuskripts Nr. 81, 1891. gada 18. jūlijs. [209]

19. jūlijs - vienmēr klātesošs palīgs

„Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu paļaujas bēdu laikā, tiem Viņš ir stipra pils, un Viņš pazīst tos, kas pie Viņa meklē patvērumu” Nahuma 1:7.
Mums Dieva Vārdā doti bagāti apsolījumi, ja tikai mēs ticam Viņam un uz Viņu paļaujamies. Mums draud briesmas uzticēties pašu nožēlojamām, cilvēcīgām pūlēm un neuzticēties Dievam. Ikvienam, kam jāpilda kāda loma lielajā Dieva darba pēdējo dienu sagatavošanās pasākumā, jānāk tuvu Dievam. Ja Dievs izsūta Savus strādniekus veikt Viņa īpašo darbu, tad Viņš apsola būt vienots ar tiem, ja viņi būs viens ar Dievu. Bet, ja viņi nošķiras no Dieva un mēģina darīt šo darbu paši savā spēkā, tad tie ik solī sastapsies ar grūtībām un sarežģījumiem. Te mums dots apsolījums, ka, strādājot Kungam, Viņš ir pie mūsu labās rokas, lai mums palīdzētu un strādātu ar mums.
Tā būtu vislielākā muļķība pasaulē jebkuram no mums, ja gūtos panākumus mēs piedēvētu paši sev. Jo pazemīgāk mēs staigāsim ar Dievu, jo vairāk Viņš mums atklās Sevi, lai mums palīdzētu. Kungs nekad nav domājis izsūtīt Savus kalpus Viņa darba veikšanai, kur tiem pretosies sātans ar viņa eņģeļiem, ja Viņš tiem nesniegtu dievišķu palīdzību. Iemesls, kāpēc mums darbā nav lielāku panākumu, slēpjas apstāklī, ka mēs paļaujamies paši uz saviem spēkiem, bet ne uz Dieva palīdzību, ko Viņš mums grib dot. Mums dota priekšrocība izjust savu vājumu, savu niecīgumu, un tad prasīt palīdzību, ko Dievs mums ir sagatavojis. Savās bēdās mēs varam ņemt Dieva Vārdu un, izjūtot dvēseles nomāktību, sacīt: „Šeit, Kungs, ir Tavs apsolījums, un es ticu Tavam Vārdam!”
Mums jāmācās iet pie mūsu Debesu Tēva, tieši tā, kā bērns iet pie saviem šīs zemes vecākiem. Kristus saka: „Vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs Debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” Mateja 7:9. – 11. …
Kaut arī ikvienam Dieva strādniekam jāattīsta savi spēki, cik vien tas iespējams, tomēr viņam nevajadzētu šiem saviem spēkiem uzticēties… Dariet visu iespējamo, ko jūs varat darīt, un pārējo uzticiet Dievam! - Manuskripts Nr.8, 1886.gada 19.jūlijā. [210]

20. jūlijs - ēdiet, lai stiprinātos

„Svētīta esi tu, zeme, kuras ķēniņš ir dižciltīgas izcelsmes, un kuras augstie vadītāji sēž pie galda īstā laikā, un sēž kā vīri, nevis kā plītnieki” Salamans Mācītājs 10:17.
Veselības likumiem jāpaklausa. Ļoti svarīgi ir, lai gremošanas orgāni nebūtu pārslogoti. Daudz ir tādu, kas kuņģim liek pastāvīgi strādāt. Tas nevar atgūt savus spēkus, un iznākumā rodas gremošanas traucējumi.
Neko nevajadzētu ēst ēdienu starplaikos, un starp ēdienreizēm vajadzētu paiet vismaz piecām stundām. Ja uzņem ēdienu, pirms gremošanas orgāni tikuši galā ar iepriekšējo ēdienu, to darbā rodas traucējumi…
Pietiek ar trim ēdienreizēm, bet divas ēdienreizes ir labāk nekā trīs. Pēdējos trīsdesmit gados es esmu ēdusi tikai divas reizes dienā. Trulums, kas bieži nomoka ļaudis, rodas no pārēšanās un ēšanas nenoteiktos laikos. Ēdiena sagremošanas traucējumi rada nospiestības sajūtu, un, kas cieš no šīs kaites, kaut arī viņš sauc sevi par kristieti, tomēr rīkojas nekristīgi.
Daži apgalvo, ka ir pietiekami, ja vadāmies no ēšanas tieksmēm. Bet cilvēks var pierast ēst daudzas reizes dienā, un tomēr tas nav vislabākais. Tāds ieradums izsauks slimību, jo gremošanas orgāni būs pārslogoti.
Īstenojiet veselības reformu un atsakieties nogriezties no pareizās takas! Nepagurstiet, bet lai gribasspēks pakļauj ēstkāri labam mērķim!..
Dievs Ādamam uzticēja Ēdenes dārzu, lai tas to koptu un sargātu. Par sēklu nesošām zālēm un kokiem Viņš sacīja: „Lai tie jums būtu par ēdamo” 1. Mozus 1:29; 3:18. Vēlāk, pēc grēkā krišanas, tika atļauts ēst gaļu. Pirms plūdiem nekas nav teikts par dzīvnieku valsts uzturvielu lietošanu…
Pamēģiniet sešus mēnešus iztikt bez gaļas ēdieniem, un pavērojiet, vai nebūs notikusi pārmaiņa uz labo pusi. Es, lūdzu, jūs, dariet to tūlīt! Lai jūsu iztēles spējas tiek svētotas! Lai atmostas jūsu prāts un sirdsapziņa, un visa jūsu būtne, sargieties sev parādīt pārāk lielu līdzjūtību! Esiet varoņi! Stingri apņemieties uzvarēt savu samaitāto ēstkāri! - Vēstule Nr.208, 1905.gada 20.jūlijā, kādam ārstam un viņa sievai. [211]

21. jūlijs - lai jūsu gaisma spīd!

„Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā, un līdz pašam pasaules galam” Apustuļu darbi 1:8.
Mana sirds priecājas, redzot atgriezto vidū (pie Villija, Mičiganā) tik daudz jaunu vīru un sievu, kuru sirdis, atzīstot labo darbu, bija kļuvušas iejūtīgas un padevīgas. Tas tiešām bija skaists brīdis. „Jo ar sirds ticību panākama taisnošana un ar mutes liecību – pestīšana” Romiešiem 10:10.
Svarīgi, lai tie, kas tikko pieņēmuši ticību, izprastu savu pienākumu pret Dievu, kas tos aicinājis atzīt patiesību, un piepildījis viņu sirdis ar svētu mieru, ka viņi varētu atstāt svētījošu iespaidu uz visiem, ar kuriem satiekas. „Jūs esat Mani liecinieki,” saka Kungs. Jesajas 43:10. Katram Dievs uzticējis kādu darbu, lai pasauli iepazīstinātu ar Viņa pestīšanu.
Patiesā reliģijā nav nekādas savtības vai noslēgtības. Kristus Evaņģēlijs ir visu aizsniedzošs. Tas attēlots kā zemes sāls, kā pārveidojošs raugs, kā gaisma, kas spīd tumšā vietā. Nevienam nav iespējams palikt Dieva mīlestībā un labvēlībā, un baudīt satiksmi ar Viņu, neizjūtot atbildību par dvēselēm, kas atrodas tumsā un maldos un iet bojā savos grēkos, lai gan Kristus ir nomiris par tām. Ja tie, kas saucas par Kristus sekotājiem, negrib spīdēt kā gaisma pasaulē, tad dzīvinošais spēks viņus atstāj un tie kļūst auksti, paliekot bez Kristus. Viņus apklāj vienaldzības lāsts, nāvei līdzīga miegainība, kas viņus padara par nāves iemiesojumiem, bet ne par dzīviem Jēzus pārstāvjiem.
Ikvienam jāpaceļ krusts un pieticīgā, lēnprātīgā un pazemīgā garā jāuzņemas Dieva uzliktie pienākumi, nododoties personīgam darbam to labā, kuriem viņu apkārtnē vajadzīga palīdzība un gaisma. Visi, kas uzņemas šos pienākumus, iegūs bagātus piedzīvojumus, viņu pašu sirdis sāks kvēlot degsmē, un stiprināti tie no jauna sāks censties, lai ar bijāšanu un drebēšanu panāktu savu atpestīšanu, jo Dievs ir tas, kas viņiem dod gribu un veiksmi pēc Savas patikas. - „Review and Herald”, 1891.gada 21.jūlijā. [212]

22. jūlijs - atvērtas durvis

„Manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un, ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs” Ījaba 23:10.
Bieži visdrošākais pierādījums, kāds mums var būt, ka atrodamies uz pareizā ceļa, ir tas, ka pat vismazākie panākumi iegūstami tikai ar pūlēm, kad mūsu ceļu ietin tumsa. Tāds ir bijis mans piedzīvojums, ka visbrīnišķīgākās ticības virsotnes mēs varam sasniegt caur tumsu un mākoņiem…
Mums nav drošības šaubās un bailēs, jo tās palielinās, ja mēs raugāmies uz tām un runājam par tām. Es jutu, ka izstiepju savu roku un satveru Kristus roku, kā to darīja grimstošais māceklis uz vētrainās jūras. Es vēlos uzticīgi darīt savu darbu, lai, stāvot lielā, baltā troņa priekšā un saņemot uzaicinājumu atbildēt par miesā darītajām lietām, kas visas ierakstītas grāmatās, es varētu tur redzēt stāvam dvēseles, liecinot, ka es tās esmu brīdinājusi, ka es tām esmu lūgusi raudzīties uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus.
Ak, kaut tur būtu dvēseles, kas izglābtas caur manām, kā darbarīka, pūlēm! Caur Kristu es vēlētos ļaudīm norādīt uz atvērtām durvīm. „Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt” Atklāsmes 3:8.
Dieva pilsēta ar visu savu pievilcību saka: „Nāc!” Ja mēs ar savu dzīvi, aicinājumiem, lūgšanām un brīdinājumiem varam parādīt grēciniekiem izglābšanās ceļu un piesaistīt viņu uzmanību Debesu vārtiem, kas atvērušies viņu uzņemšanai. Ja ticībā viņš var ieraudzīt, ka ieejai dzīvībā ir atvērtas durvis, tad viss ir iegūts. Tad zemes burvība nobālēs, un Debesu valdzinājums aplaimos dvēseli…
Kavēkļi, kas attur mūs no kristīga rakstura pilnveidošanas, atrodas mūsos pašos. Tos atņemt var Jēzus. Krusts, kuru Viņš prasa, lai mēs nestu, modinās, nevis patērēs mūsu spēkus, un atņems mūsu vissmagāko nastu, lai mēs uzņemtos Kristus nastu, kas ir viegla. Pildot pienākumus, būs jāsastopas ar cīņām un pārbaudījumiem. Kristus mūs aicina godībai un skaidrībai. Dzīve, ko Viņš mums sagatavojis ar savām ciešanām un nāvi, nekad mums nesagādās mokas un bēdas. Ikkatrs pašaizliedzības un pašuzupurēšanās darbs, ko mēs veicam, sekojot Kristum, ir tikai pazudušās avs daudzie soļi, ar kuriem tā atgriežas ganāmpulkā. - Vēstule Nr.7, 1877.gada 22.jūlijā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [213]

23. jūlijs - vai pazīsti savu Kungu?

„Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā. Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli, tāpēc, ka nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par Savu Dēlu… Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības” 1. Jāņa 5:10-12.
Kaut mēs pazīstam Kristu vienā izpratnē, ka Viņš ir pasaules Pestītājs, tomēr Viņš ir kaut kas vairāk par to. Mums personīgi jāiepazīstas ar Viņu un jāiepazīst piedzīvojumi Kristū Jēzū, praktiskas zināšanas par to, kas Viņš ir mums un kas mēs esam Viņam. Tāds piedzīvojums nepieciešams ikvienam, jo es to nevaru iegūt jūsu vietā, un jūs to nevarat iegūt manā vietā. Mūsu labā darāmajam darbam jātiek paveiktam Dieva Svētā Gara iespaidā uz mūsu cilvēcīgo prātu un sirdi. Sirdij jātiek šķīstītai un svētotai.
Ka tā tas ir, to man nevienam no jums nav jāsaka, jo jūs to zināt. Nevienam no mums nevajadzētu šaubīties par to, kur mēs atrodamies, vai domāt: „Es vēlētos zināt, kur es stāvu Dieva priekšā.” Mums dzīvā ticībā vajadzētu iegrimt Dievā, un, tā rīkojoties, pār mums spīdēs Viņa dzīvība. Mums ne mazākā mērā nav vajadzība atrasties nespēka vai vēsuma stāvoklī. Kas tad mums jādara? „Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tad lai to lūdz no Dieva, Kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” Jēkaba 1:5. Tā viņam taps dota. Šajā lietā nav nekādu „ja” vai „bet”, tikai „lai viņš lūdz ticībā”.
Jūs lūdzat un prasāt no Dieva gudrību un veiksmi, un jūs atzīstat, ka jums tas viss jāsaņem. Bet var gadīties, ka tieši pēc lūgšanas jums liksies, ka šķērsām jūsu takai nogūlusies velnišķā sātana ēna, un jūs aiz tās nekā nevarat saskatīt. Kas tas ir? Velns tikai vēlas aptumšot jūsu ticību… Bet jums nav nekādas vajadzības atļaut viņam to darīt. Vai mūsu kritērijs ir jūtas vai dzīvā Dieva Vārds? Vai mums sava ticība jāiegremdē mākoņos? Tieši to sātans no mums sagaida…
Reizēm tāds mākonis ir klājies arī pār mani, tomēr es zinu, ka Dievs nav mainījies… „Lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies.” Neuzņemiet sevī ne vismazāko sātana iečukstējumu! Tas nozīmē „nešaubīdamies, jo kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim” 6.p. Kungs darīs lielas lietas mūsu labā, ja tikai mēs parādīsim paļaušanos uz Viņu. - Manuskripts Nr.93a, 1899.gada 23.jūlijā. [214]

24. jūlijs - sējiet pie visiem ūdeņiem!

„Bet ejiet, sludiniet un sakiet: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi… „Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļa somu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam savs ēdiens pienākas” Mateja 10:7-10.
Lielais apustulis Pāvils bija apguvis telšu taisītāja amatu. Telšu taisītāja amatā bija augstākas un zemākas nozares. Pāvils bija apguvis augstākās nozares, bet, ja apstākļi to prasīja, viņš varēja arī strādāt zemākās nozarēs…
Jūras krastā dzīvojošie grieķi bija izmanīgi tirgotāji. Veikala darīšanās viņi bija radinājušies būt veikli un izmanīgi un domāja, ka naudas pelnīšana ir dievbijība, un, ka spēja iegūt peļņu ar tīriem un netīriem līdzekļiem ir iemesls, lai tos godātu. Pāvils pazina viņi dzīvi un nevēlējās dot iemeslu runāt, ka viņš ar saviem līdzstrādniekiem sludina Evaņģēliju tāpēc, lai pārtiktu no Evaņģēlija. Kaut viņam bija pilnīgas tiesības iztikt tādā veidā, „jo strādniekam savs ēdiens pienākas”, tomēr viņš saprata, ka, tā rīkojoties, viņa atstātais iespaids uz līdzcilvēkiem un līdzstrādniekiem nebūs tas vislabākais. Pāvils baidījās, ka, dzīvojot un iztiekot no Evaņģēlija sludināšanas, citi varētu domāt, ka uz tādu rīcību viņu pamudina savtīgi motīvi… Viņam bija jāparāda, ka tas ir labprātīgs iesaistīties jebkurā lietderīgā darbā. Viņš nevēlējās dot nekādu iemeslu apvainot Evaņģēlija darbu ar savtīgu motīvu pierakstīšanu Vārda pasludinātājiem. Viņš nevēlējās veikalnieciski noskaņotajiem grieķiem dot iespēju kaitēt Dieva kalpu iespaidam.
Pāvils sprieda, ka viņš nevar mācīt Baušļus, kas prasa mīlēt Dievu no visas sirds un dvēseles, spēka un prāta, un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, ja dos kādu iemeslu domāt, ka viņš mīl sevi vairāk par savu tuvāko vai savu Dievu, un ka viņš atdarina grieķus, veikli izmantodams savu amatu peļņas nolūkos, nepaklausot Evaņģēlija pamatlikumiem. Kā viņš ļaudis var vadīt pie Kristus, ja ņems no viņiem visu, ko vien viņš var dabūt? Pāvils nolēma nedot šiem viltīgajiem, citus kritizējošajiem naudas pelnītājiem iemeslu domāt, ka Dieva kalpi strādā tikpat viltīgi un negodīgi kā viņi paši.
Manuskripts Nr. 97, 1899.gada 24.jūlijā, „Sludinātājs un fiziskais darbs”. [215]

25. jūlijs - vai jūs ceļat uz klints?

„Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, proti, Jēzus Kristus” 1. Korintiešiem 3:11.
Ļaudis, sēžot kalna nogāzē un klausoties Kristus Vārdus, varēja redzēt ielejas un aizas, caur kurām ceļu uz jūru atrada kalnu straumes. Vasarā šīs straumes bieži izzuda, atstājot savā vietā tikai sausas un putekļainas gultnes. Bet, kad kalnos sāka plosīties ziemas vētras, šīs upes kļuva par trakojošām straumēm, kas reizēm pārpludināja ielejas un aizrāva sev līdz visu, kas gadījās ceļā. Tad bieži zaļajā līdzenumā uzceltās zemnieku būdiņas, kas šķietami atradās ārpus visām briesmām, tika aizrautas nevaldāmajiem ūdeņiem līdzi. Bet augstu kalnos atradās mājas, kas bija celtas uz klints. Dažās vietās šai zemē mājokļi tika celti pilnīgi uz akmeņiem, un daudzi no tiem pretojās vētrām tūkstošiem gadu ilgi. Šīs mājas cēla ar lielu piepūli un pārvarot dažādas grūtības. Tās nebija tik viegli aizsniedzamas, un vietām, kur tās atradās, bija grūtāk piekļūt kā zālainajiem līdzenumiem Šīs mājas bija celtas uz klints un vēji, vētras un plūdi velti ap tiem trakoja.
Kas dzird Kristus Vārdus un paklausa tiem, tie ceļ uz klints, un, vētrām nākot, viņu nams nesagrūst. Viņi caur ticību Jēzum Kristum iegūst mūžīgo dzīvību. Bet, kas dzird Viņa Vārdu un tomēr neklausa, tie ceļ uz nedroša pamata, ko var pielīdzināt smiltīm, un lietus piemeklējuma laikā tie aiziet bojā.
Ja Ādams un Ieva būtu ņēmuši vērā viņiem sākumā teiktos Dieva Vārdus, tad tie nebūtu pazaudējuši savu sākotnējo stāvokli. Mūsu Pestītājs stājās pretī daudz stiprākām un viltīgākām kārdināšanām par tām, kādas bija jāiztur Ādamam, un Viņa vienīgais ierocis bija tas, kas pieejams visiem – Dieva Vārds. Kad sātans nāca pie Kristus, Viņam jūtoties vājam, un teica, lai Viņš apmierina Savu izsalkumu, pārvēršot akmeņus maizē, ar to pierādot, ka Viņš ir Dieva Dēls, Kristus atbildēja: „Stāv rakstīts: „Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes” Mateja 4:4.
Mēs visur sastopamies ar dažādām maldu mācībām, un, ja nebūsim iepazinušies ar to, ko saka Kristus, tad mēs tiksim aizvilti no pareizā ceļa. - Manuskripts Nr.27, 1886. gada 25.jūlijā, „Celšana uz Klints”. [216]

26. jūlijs - pēc jūsu ticības

„Tad Tas aizskāra viņa acis un sacīja: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības” Mateja 9:29.
Mums, Dieva bērniem, pienākas runāt par ticību, bet ne par šaubām. Mums Kungā jābūt priecīgiem un cerību pilniem. Neskatīsimies uz apkārtesošajām tumšajām lietām, bet skatīsimies uz To un ticēsim Tam, Kuru Dievs devis pasaulei, lai glābtu mūs no grēkiem! Kristus mūs glābj, iedvešot mūsu sirdīs ticību un pārliecību patiesībai. Patiesība dara mūs brīvus, un, kurus Dēls atbrīvo, tie tiešām ir brīvi. Pagodināsim Dievu, parādot aizvien lielāku uzticību un paļāvību, ka Viņš pieņems ikvienu dvēseli, kas godīgi un no sirds kalpos Viņam!
Mēs esam Kunga mazie bērni, un mums vajadzīga Viņa vadība un Viņa uzturošais spēks. Ja mēs apgūsim Jēzus laipnības, pacietības un mīlestības mācības, mēs kļūsim par svētību visiem, ar ko satiksimies. Kungs vēlas, lai mēs priecātos par Viņa apsolījumiem un pateiktos Viņam domās vairāk, kā mēs to darām. „Kas pateicību upurē, tas tur Mani godā” Psalmi 50:23. Mācīsimies pateikties Dievam par Viņa brīnišķo pretimnākšanu cilvēcei un Viņa lielo mīlestību!
Dieva vienpiedzimušais Dēls piekrita atstāt Debesu pagalmus un nākt uz mūsu pasauli, lai dzīvotu kopā ar nepateicīgiem ļaudīm, kas atraidīja Viņa laipno žēlastību. Viņš bija ar mieru dzīvot nabadzībā, izturēt ciešanas un pastāvēt kārdināšanās. Viņš kļuva sāpju Vīrs, Kas pazīst bēdas. Un Dieva Vārds ziņo: „Mēs it kā paslēpām savas sejas no Viņa” Jesajas 53:3. (angļu tulk.)
No Viņa paša mācekļiem Pēteris Viņu aizliedza, un Jūdass Viņu nodeva. Ļaudis, kurus Viņš nāca aplaimot, Viņu atmeta. Tie Viņu apkaunoja un sagādāja Viņam neizsakāmas ciešanas. Galvā Viņam uzlika ērkšķu vainagu, kas iespiedās svētajos deniņos. Tie sita Viņu, un tad pienagloja pie krusta. Un visa tā vidū neviena žēlaba neizlauzās no Viņa lūpām.
Kristus panesa visas šīs ciešanas, lai iegūtu tiesības piešķirt mūžīgo dzīvību visiem, kas ticēs Viņam. Ak, domājot par to, es saprotu, ka no manām lūpām nekad nevajadzētu izlauzties nevienai žēlabai…
Kad mums iet grūti, tad padomāsim par to, cik mūsu pestīšana izmaksāja Visuma Dievam.
Vēstule Nr. 232, 1908.gada 26.jūlijā, ASV dienvidu štatu darbiniekiem, brālim un māsai Heiriem. [217]

27. jūlijs - mazi cilvēki – lielas lietas

„Vai tad Libanona sniegs jebkad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai izsīkst no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi?” Jeremijas 18:14.
Mēs nevēlamies dzert no duļķainajām straumēm. Mums nav vajadzīga neticības samaitātā filozofija. Neticīgie kļuvuši drosmīgi tikai tāpēc, ka daudzi tik labprāt atdodas šaubām un dažādām jautāšanām. Lai Dievs mums palīdz dzert no skaidrajām straumēm, kas plūst no Dieva troņa! Mēs varam dzert un turpināt dzert, un, ja jums slāpst pēc atziņām, tad to šeit ir ļoti daudz…
Daudzi sevi uzskata par apbrīnojami gudriem, neticīgo rakstnieku domu izpratnē, tomēr viņi redzēs, ka ir cēluši uz smilšaina pamata. Viņi nav cēluši uz stipras Klints. Nāks vajāšanu un pārbaudījumu vētras un aizskalos viņu pamatu, un tiem nebūs nekā, uz kā stāvēt. Mums vajadzīgs cieši piestiprināt savas dvēseles mūžīgajai Klintij…
Brālis Hatčins reiz Vermontā jājot sastapa kādu tiesnesi. Tas sacīja: „Es redzu, ka jūs esat septītās dienas adventists.” „Jā.” „Labi,” tas turpināja, „jūs neesat nekas cits kā tikai sīki ļautiņi.” „Jā, mēs to zinām,” atbildēja brālis Hatčins, „bet mēs pārspriežam varenas lietas. Tieši šo vareno lietu apspriešana liek mums mēģināt iepazīstināt ļaudis ar patiesību.” Tieši tas mums vajadzīgs – varenas lietas, kas cilvēkus dara gudrus, lai tiktu izglābti.
Līdz ko jūs sākat domāt, ka esat lieli vīri un ka jūsu zināšanas ir tik plašas, ka jūs spējat izprast neticīgo autoru darbus un izņemt visu labo no tiem, un atstāt slikto, tad jūs jau esat gudrāki par to, kas rakstīts… velns atrodas jums tieši blakus, un arī ļaunie eņģeļi ir tur. Velns ir daudz gudrāks un izmanīgāks par jums, un jūs nespējat izprast viņa darba plānus. Viņš savas domas tik viltīgi saaudīs ar rakstnieku domām, ka nebūs iespējams ieraudzīt tur esošos maldus…
Ja vēlies būt gudrs vīrs Dieva skatījumā, tad nāc tieši pie Golgatas krusta un uzņem no turienes nākošo informāciju., un tavs vārds tiks pieskaitīts gudrajiem cilvēkiem, kas savu namu cēluši uz Klints. - Manuskripts Nr.8.b., 1891.gada 27.jūlijā, „Uzruna skolotājiem”. [218]

28. jūlijs - atalgojums par uzticību

„Bet sargieties, ka jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu, un šīs dzīves rūpēm, un ka šī diena jums piepeši neuzbrūk” Lūkas 21:34. (angļu tulk.).
Mīļie kristīgie draugi, apstājieties un padomājiet! Jūs rīkojaties ar sava Kunga naudu. Kā jūs to izlietojat? Jūs varbūt pieļaujat, ka jūsu prātu aizņem un noslogo veikala darīšanas un šīs dzīves rūpes. Tomēr tādas lietas jūs neienesīsiet citā pasaulē. Tāda veida izglītību tur nevarēs izmantot.
Tad kāpēc neizlietot jums uzticētos talantus Kristus Valsts uzcelšanai? Kāpēc neatdot kalpošanai Dievam to taktu, enerģiju un izmaņu, kas jums sagādāja panākumus veikala dzīvē? Šīs pasaules darbi iznīks. Vai nebūtu labāk zināmu jūsu spēka daļu ieguldīt Dieva lietā, tāda darba izveidošanai, kas pastāvēs vienmēr, kur nekad nebūs jācieš zaudējumi?
Jūsu siržu pastāvīgai nastai vajadzētu būt: „Ko es varu darīt, lai glābtu dvēseles, par kurām nomira Kristus? Man visapkārt atrodas dārgas dvēseles, kas iegrimušas ļaunumā un kurām jāiet bojā, ja kāds nestrādās viņu izglābšanas labā. Kā man vislabākā veidā aizsniegt šos maldošos, lai novestu tos uz krāšņo Dieva pilsētu un stādītu Troņa priekšā, sakot: „Šeit esmu es un bērni, ko Kungs man devis?”
Dažs varbūt atvainos sevi, sakot: „Man nav pieredzes šādā darbā; es savas spējas esmu izlietojis tikai priekš šīs zemes lietām.” Tiešām, tas atkarīgs no jums, vai jūs turpināsiet atdot savu laiku un spēku pasaulīgām interesēm, jeb izmantosiet to Dieva darbā. Šajā kalpošanā neviens netiks spiests. Ja izvēlēsieties savus spēkus koncentrēt pasaulīgām lietām, nekas mūs netraucēs to darīt. Tomēr, kāpēc mēs tik neatlaidīgi gribam krāt mantu šeit, bet ne Augšā? Pieņemsim, ka jūs izmainīsiet šo lietu kārtību un noguldīsiet daļu savas mantas Debesīs. Vai jūs nepriecātos to atkal un atkal saņemt kā nezūdošu?…
Kristus katram cilvēkam noteicis savu darbu. Otrā nāve būs to daļa, kas nestrādās un nepūlēsies. Un tad atskanēs vārdi: „Eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji” Mateja 7:23. Bet uzticīgajiem kalpiem viņu daļa nezudīs. Tie iemantos mūžīgo dzīvību, un kā visjaukākā mūzika viņu ausīs skanēs vārdi: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps” 25:23. - „Signs of the Times”, 1887.gada 28.jūlijā. [219]

29. jūlijs - Dieva apsolījums vecākiem

„Ka mūsu dēli izaug savā jaunībā kā kupli zaļojoši dēsti, mūsu meitas lai būtu kā stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs!” Psalmi 144:12.
Mēs kā rupji akmeņi ar Patiesības cirtni tiekam izcirsti no pasaules akmeņlauztuves un ielikti Dieva darbnīcā. Kas patiesi tic Kristum kā savam personīgajam Pestītājam, tas ievēros, ka Patiesība pie viņa padara kādu noteiktu darbu. Viņa ticība ir darbīga ticība, kas izpaužas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Kungs Jēzus par mums ir samaksājis atpirkšanas maksu. Viņš atdeva Pats Savu dzīvību, lai tie, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Kas patiesību pieņem ticībā, tie liecinās par viņu dzīvē īstenotās ticības labumu. Raugoties uz Jēzu, savas ticības Iesācēju un Pabeidzēju, tie pastāvīgi augs un attīstīsies. Mēs paši nespējam radīt ticību, tomēr, sastrādājoties ar Kristu, mēs varam veicināt ticības izaugsmi un tās uzvaru…
Kristus darbs cilvēka sirdī neiznīcina Viņa spēku. Kristus vada, stiprina, padara cēlu un svēto visas dvēseles spējas. Tikai personīgi iepazīstoties ar Viņu, mēs pasaulei varam attēlot Viņa raksturu. Jānis saka: „Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva vaļu palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam” Jāņa 1:12. Un vēl: „No Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību” 16.p.
Kristus jāparāda arī mājas dzīvē. Liela atbildība gulstas uz tēvu un māti, jo no viņiem prasīs atskaiti par viņu bērnu pareizu pamācīšanu. Viņiem jārunā laipni ar tiem, jābūt pacietīgiem, vērīgiem un pastāvīgi jālūdz, lai Kungs veidotu viņu bērnu sirdis. Tomēr, lūdzot Dievu, lai Kungs veidotu viņu raksturus, tēvam un mātei jādara sava daļa, ar savu dzīvi iespaidīgi attēlojot bērniem dievišķo Priekšzīmi. Dievs no jūsu rokām nepieņems paviršu, šad un tad darītu darbu. Jūsu bērni ir Dieva mantojums, un Debesu eņģeļi vēro kā vecākus, tā bērnus, vai tie sadarbojas ar Dievu, veidojot raksturus pēc dievišķā Parauga. - Manuskripts Nr.32, 1894.gada 29.jūlijā. [220]

30. jūlijs - šodien apsolītais spēks

„Ar to Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie Dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no posta, kas kārību dēļ ir pasaulē” 2. Pētera 1:4.
Es ilgojos pēc veselības un fiziska spēka, lai varētu kalpot Dievam Viņam pieņemamā veidā. Kristus saka: „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus, un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsiet Manā vārdā, Viņš jums dos” Jāņa 15:16.
Dieva Vārdā atrodam daudz apsolījumu. Es saņemšu spējas redzēt, es saņemšu smadzeņu spēku, man būs skaidrs prāts un mani vadīs Svētais Gars, jo Es to lūdzu Jēzus vārdā. Kāds brīnišķīgs Pestītājs! Viņš par mani atdeva Savu dzīvību. „Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan izpratīs Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padomdevējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen!” Romiešiem 11:33. – 36.
Es ilgojos pēc labumiem, kurus mēs visi varam iegūt caur ticību. Tagad mums dota izdevība paslēpt savu dzīvību kopā ar Kristu Dievā. Ikkatrs laika mirklis ir dārgs. Vērtīgie talanti, ko mums aizdevis Dievs, jāizlieto, kalpojot Viņam. „Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu” 1.Korintiešiem 6:18.20.
Tiešām, mēs piederam Kungam kā Viņa asinīm atpirktais mantojums. „Tāpēc, vai ēdat, vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu” 1.Korintiešiem 10:31. To Dievs prasa no ikviena, kas būs Viņa ģimenes loceklis Debesu valstībā. Jāuzvar viss savtīgums. Mums jābūt uzticīgiem Dievam kā magnētadata polam, uzticīgiem visiem Viņa Baušļiem. Cilvēki izdod savus likumus un ļoti dedzīgi cenšas panākt to ievērošanu. Bet tajā pašā laikā viņi pārkāpj visvarenā Valdnieka visaugstākos Likumus. Tos viņi cenšas padarīt par tukšiem un nevajadzīgiem. Viņi cilvēcīgo paceļ pāri dievišķajam. „Vai Es to lai nesodītu?” saka Kungs” Jeremijas 5:9. Tiešām, Dievs ikkatram cilvēkam atmaksās pēc viņa darbiem. - Manuskripts Nr.70, 1897.gada 30.jūlijā, dienasgrāmatas ieraksts. [221]

31. jūlijs - kā rīkoties, sastopot pretestību?

„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu, novērsdamies no nesvētām runām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas. Daži, turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības” 1.Timotejam 6:20-21.
Strādājot Dieva darbā, mēs sastopamies ar lielu pretestību. Ar viltīgiem paņēmieniem un krāpjošu rīcību jūdi centās atturēt ļaudis, lai tie neticētu Kristum. Tagad viltīgi skolotāji izmantos visus līdzekļus, lai atturētu ļaudis no iepazīšanās ar Patiesību. Ir cilvēki, kas maldus mīl vairāk nekā Patiesību, jo Patiesība runā pretī viņu tieksmēm un rāj viņu rīcību. Viņi atsakās nožēlot savus grēkus un atgriezties, kaut arī Patiesība tiktu pierādīta skaidri un pārliecinoši. Viņi nevēlas meklēt Rakstos, lai redzētu, vai šīs lietas tādas ir. Tur atrodas krusts, ko vajadzētu nest, bet viņi nevēlas aizliegt sevi. Dievs tos aicina turēt svētu Viņa sabatu, bet tie atsakās atstāt paši savus ceļus.
Dieva tautu gaida liels un svinīgs darbs. Pašaizliedzībā un sevis ziedošanā tiem jānāk ļoti tuvu Kristum, tiecoties sasniegt tikai vienu mērķi – pasniegt pasaulei pēdējo žēlastības vēsti. Vieni strādās vienā veidā, citi atkal citā veidā, kā Kungs tos aicinājis un kā Viņš tos vadīs. Tomēr viņiem visiem jāpūlas kopīgi, cenšoties darbu padarīt par vienu kopīgu pasākumu. Dieva kalpiem jāstrādā Dievam ar rakstāmrīku un balsi. Uzrakstītais Patiesības Vārds jāpārtulko dažādās valodās. Evaņģēlijs jāpasludina visām tautām…
Nesvētoti cilvēki liks Dieva darbam ceļā šķēršļus, kā viņi to ir darījuši pagātnē. Tomēr neapstājieties, lai uzsāktu ar viņiem diskusijas un nonāktu nepatikšanās. Ja kavēkļi ir vienveidīgi, esiet gatavi pagodināt Dievu, strādājot citā veidā, un atrast durvis, kuras nav slēgtas. Šķēršļi, kas tagad ir šķietami nepārvarami, zudīs. Dievs kavēkļus var atņemt visneparedzamākā veidā, jo ar tādu rīcību visvairāk tiktu pagodināts Viņa Vārds.
Pārbaudījumi un grūtības neizpaliks, jo daudzi rīkojas pilnīgi pretēji Dieva nodomiem. Uzmanieties, lai jūs Dieva priekšā vienmēr staigātu lēnprātīgā un pazemīgā garā! Jūs varbūt teiksiet, ka tiekat pārprasti, tomēr, ja jūs ar savu izturēšanos pastāvīgi parādīsiet Kristus rakstura brīnišķo skaistumu, ļaunās mēles jutīsies apkaunotas. - Vēstule Nr.193, 1901.gada 31.jūlijā, „Mīļajiem bērniem”. [222]

Augusts

1. augusts - dievišķās dabas līdzdalībnieki

„Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu! Bēdas lai tiem, kas tikai pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās” Jesajas 5:20-21.
Kungs prasa, lai ikkatrs stāvētu sava pienākuma postenī un darītu tieši to darbu, kuru Kungs norādījis, ka tam jātiek padarītam. Lai ikkatrs uz priekšu ietais solis tiek ievadīts ar pazemīgām un nopietnām lūgšanām! Patiesībai jāizplatās kā gaismu izplatošam starmetim. Kas ir patiesības aizstāvji, tiem jārīkojas kā ļaudīm, kas pilnīgi atmodušies…
Kristus pasludina bēdas visiem, kas pārkāpj Dieva Likumus. Savā laikā Viņš pasludināja bēdas rakstu mācītājiem, jo tie savu varu izmantoja to apbēdināšanai, kas no viņiem gaidīja taisnību un tiesu. Kas Dieva likumu nobīdīšanu malā uzskata par nieka lietu, un kas neatšķir labu no ļauna, kaut arī viņi vārda pēc būtu draudzes locekļi, pār tiem nāks visas briesmīgās grēka sekas.
Ainojumos, ko Kungs man devis, es redzēju ļaudis, kas seko savām iegribām, nepareizi attēlojot patiesību, pazemojot savus brāļus un sagādājot tiem grūtības. Tagad tiek veidoti raksturi, un cilvēki izvēlas nostāties vai nu Kunga Jēzus Kristus pusē, vai sātana un viņa eņģeļu pusē. Kungs aicina visus, kas grib būt godīgi un paklausīt Viņa likumiem, iziet un neuzsākt nekādus kontaktus ar tiem, kas nostājušies ienaidnieka pusē. Pret viņu vārdiem rakstīts: „Tekel – tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu” Daniela 5:27…
Daudzi cilvēki izliekas morāli bezvainīgi, tomēr viņi nav kristieši. Viņi ir pievilti un nespēj saprast, ko nozīmē būt īstam kristietim. Viņu raksturos atrodas piemaisījumi, kas iznīcina zelta vērtību, un viņiem nevar uzspiest dievišķās atzinības zīmogu. Tiem jātiek atmestiem kā netīram un bezvērtīgam metālam.
Mēs paši no sevis nevaram izveidot pilnīgu, morāli nevainīgu raksturu, bet mēs varam pieņemt Kristus taisnību. Mēs varam būt dievišķās dabas līdzdalībnieki un izbēgt no samaitātības, kas ir pasaulē caur iekāri. Kristus mums atklājis pilnīgu priekšzīmi, kādiem mums kā Dieva dēliem un meitām jābūt. - Vēstule Nr.256, 1906.gada 1.augustā, „Maniem brāļiem sludinātājiem Austrālijā”. [223]

2. augusts - Jēzus, jūsu draugs tiesas zālē

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” Jāņa 3:16.
Ja mums dots tik bagāts un pilnīgs apsolījums kā Jāņa 3:14. - 19. …es jautāju: „Kādu atvainojumu jebkurš no mums var sniegt savai neticībai?” Kā jūs varat atvainot izteicienu: „Es nedomāju, ka Kungs dzird manas lūgšanas; es vēlētos, kaut varētu ticēt, ka esmu kristietis”, vai: „Es vēlētos kādu pierādījumu, ka esmu Dieva bērns?” Izjūtas ir ļoti mainīgas, bet te dots dārgais, mūžīgais Dzīvības Vārds.
Kur ir pierādījumi? Vai tas ir kāds jūtu uzplūdums? Vai sirds saviļņojums ir tas, kas liecina, ka jūs esat Dieva bērni? Te sniegts dārgais, mūžīgais Dzīvības Vārds, un tas mūs visā pilnībā iedrošina dzīvā ticībā satvert Evaņģēlijā mums sniegto cerību.
Mēs varam tiekties būt kopā ar Jēzu Kristu, kas mūs aizstāv Debesu pagalmos. Mums tieši nepieciešams Draugs. Mēs esam grēkojuši, bijuši nepaklausīgi un pārkāpuši Viņa Likumus, un tāpēc ļoti svarīgi, lai tiesā mums būtu Draugs, kas mūsu lietu aizstāvētu Tēva priekšā. Viņš saka: „Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus cilvēkus vilkšu pie Sevis.” Labi, bet vai visi tiks vilkti?. Kristus velk, bet vai viņi atsaucas uz vilkšanu? Vai viņi grib nākt? Atklāsmes grāmatā rakstīts sekojošs aicinājums: „Un Gars un līgava saka: „Nāc!” Un kas to dzird, lai saka: „Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas” Atklāsmes 22:17.
Ne tikai sludinātājiem jāsaka: „Nāc,” bet ikkatrs, kas dzird, lai saka: „Nāc!” Visiem jāizprot šīs vēsts nolūks, un kad tas izprasts, jāsaka: „Nāc!” Šī nākšana jums nozīmē visu. Un, izprotot, ka jūs varat nākt, un, ka šī priekšrocība ir tik liela un nepelnīta, jūs vēlēsieties, lai arī citiem būtu tādas pat priekšrocības. Tā mēs kļūstam Dieva līdzstrādnieki. Tāds ir mūsu darbs.
Dievs saka: „Nāc!” Gars saka: „Nāc,” līgava saka: „Nāc,” un kas dzird, lai saka: „Nāc!” Ak, kaut vairāk būtu to, kas ar mācībai atbilstošu dzīvi un kas ar saviem lūpu veidotiem vārdiem sacītu: „Nāc!” … Dzīvu un iespaidīgu liecību, ka Debesis kaut ko ir vērtas, ka ir vērts censties būt kristietim, jūs nodosiet ne tikai ar priekšrakstu pasniegšanu, bet arī ar savu priekšzīmi. - Manuskripts Nr. 10, 1891. gada 2. augustā. [224]

3. augusts - patiesības spēks

„Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti – kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž brīvībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?” Jesajas 58:6.
Patiesība, dārgā Patiesība atstāj svētījošu iespaidu. Kristus dabas iepotēšana cilvēkā ir tas svētošanas darbs, ko veic Svētais Gars. Tad raksturā atklājas Kunga Jēzus Kristus jaukās īpašības, kas tiecas izpausties labos darbos. Raksturs arvien vairāk tiek pārveidots pilnīgā Kristus līdzībā, taisnībā un patiesā svētumā. Dievišķās Patiesības daudzās un dažādās prasības iesaista mūs vienā labā darbā pēc otra. Evaņģēlija Patiesības nav kaut kādas atsevišķas patiesības. Savstarpēji saistītas tās veido Debesu dārgakmeņu rindu, kā tas atklāts Kristus personīgajā darbā, un līdzīgi zelta pavedienam tās ieaudušās visā kristieša dzīvē un darbā…
Lai mūsu prātā dziļi tiek iespiesta atziņa, ka Dieva bērniem jāatklāj pasaulei Dieva žēlastība un Viņa mīlestība. Pārmeklējiet Debesis un zemi un jūs neatradīsiet nevienu patiesību, kas būtu spēcīgāk atklāta kā tā, kas runā par žēlastību tieši pret tiem, kuriem vajadzīga jūsu līdzjūtība un palīdzība jūga salaušanai un apspiesto atbrīvošanai. Šeit Patiesība, kāda tā ir Jēzū, tiek īstenota dzīvē. Šeit tai tiek paklausīts, un šeit tā tiek mācīta.
Par Patiesību un tās atzīšanu daudz runā, tomēr Patiesības īstenošanai dzīvē, palīdzot līdzcilvēkiem, ir sevišķi liels iespaids, kas sniedzas līdz Debesīm un ietver sevī mūžību. Šai pasaulē tiek pārbaudīta katra dvēsele; ikkatra cilvēka piedzīvojumi, ikkatra cilvēka ikdienas dzīves stāsts nekļūdīgi pasaka, vai tas ir Kristus vārdu un darbu darītājs. Dzīvē ir ļoti daudz sīku notikumu, kurus redz vienīgi Dievs. Krāšņi atalgota tiks Patiesības īstenošana mazajās lietās. Lielās un svarīgās lietas redz un atzīst gandrīz visi, tomēr, ļaudis, kas saucas par kristiešiem, reti tās savieno ar šķietami mazajām lietām, lai tad veidotos tikai viena pilnīga dzīve. Par reliģiju tiek pārāk daudz runāts, un pārāk maz tā tiek īstenota dzīvē. Uz līdzcilvēkiem Dievišķās Patiesības atstāj mazu iespaidu, kur tām, ja mēs tās īstenotu, vajadzētu atstāt lielu iespaidu. Patiesība, dārgā Patiesība, ir Jēzus dzīves īstenošana – dzīvs, iedarbīgs princips. - Manuskripts Nr.34, 1894.gada 3.augustā. [225]

4. augusts - vārdiem ir liela nozīme

„Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans Patvērums un mans Pestītājs!” Psalmi 19:15.
Lai zinātu, kā izturēties mūsu savstarpējās attiecībās, mums visiem jāpētī Kristus dzīve un Viņa sniegtās mācības. Mīliet nomierinošu Dieva Gara iespaidu! Atcerieties, ka valodas dāvanai, pareizi izlietotai, ir ļoti liela vērtība un, ka no sirds pilnības mute runā. Atcerieties arī, ka pēc saviem vārdiem jūs tiksiet attaisnoti, un pēc saviem vārdiem jūs tiksiet notiesāti. Nepārdomāti vārdi bieži rada grūtības, kuras citādi nemaz nerastos. Mēs visi esam nolikti šajā pasaulē, lai būtu par Dieva bērniem un sagatavotos nākošai, nemirstīgai dzīvei. Neizsakiet nevienu nelaipnu un nepārdomātu vārdu. Atrodoties ģimenes lokā, uzmanieties, lai jūsu vārdi būtu laipni un glāstoši, kas citus iepriecinātu un iedrošinātu. Neaizmirstiet mazos laipnības darbus, kas tik lielā mērā stiprina ģimenes locekļus, kas cīnās ar vājībām, ko vienīgi viņi paši spēj izprast.
Neatmaksājas rīkoties pēc sava prāta un nepakļauties citiem maznozīmīgās lietās, ienesot mājās rūgtumu un dusmas. Dzīve ir pārāk īsa un jau tā piesātināta bēdām. Mums nemaz nav laika kādas jūtīgas kārdinātas sirds satriekšanai.
Lai ikviens ir laipns un uzmanīgs pret citiem! Nekad neļaujiet saulei norietēt, jums dusmojoties! Nekad neaizveriet acis miegā, nenokārtojot mazas, satraukumu izraisošas grūtības, kas ievaino un uztrauc dvēseli!…
Kad tiekat kārdināti neprātīgi domāt vai runāt, nometieties ceļos, kur jūs atrodaties, un lūdziet Dievu, līdz esam saņēmuši mieru no Jēzus. Un es droši zinu, ka Viņš jūs nepametīs un neatstās. Jūs varat nicināt paši sevi jūsu satrauktās valodas dēļ, tomēr atceraties, ka Jēzus jūs žēlo, un, ka Viņš grib dziedināt jūsu dvēseli un miesu, ja jūs darīsiet, ko Viņš jums pavēl. Lūk, ko Viņš jums saka: „Lai viņi satver Manu spēku, lai noslēgtu mieru ar Mani; un viņš noslēgs mieru ar Mani” - Jesajas 27:5. (angļu tulk.).
Jēzus vēlas radīt jūsu dvēselē Debesu harmoniju. Lasiet Viņa Vārdus, nerunājiet tiem pretī, bet paļaujaties uz tiem un ceriet uz tiem! Uzklausiet brīnišķos Vārdus, ko Dievs saka jums! Staigāt kopā ar Kristu nozīmē ticēt, ka Viņš iet jums līdzi, kaut arī jūs Viņu neredzat.
Vēstule Nr.104, 1901.gada 4.augustā, I.K. Bīmanim. [226]

5. augusts - apsegti ar Kristus taisnību

„Un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” Filipiešiem 3:9.
Jozua, kas stāv Kunga eņģeļa priekšā ar aptraipītām drēbēm, attēlo tos, kuru ticības dzīvē bijušas kļūdas, kurus pārspējušas sātana kārdināšanas un kas nav Dieva labvēlības cienīgi. Šodien cilvēcīgās būtnes stāv Dieva priekšā aptraipītās drēbēs. Visa viņu taisnība ir kā „sārņains tērps” . Jesajas 64:6. Sātans pret viņiem izlieto savu meistarīgi apsūdzošo spēku, norādot uz to nepilnībām kā uz viņu vājumu pierādījumu. Viņš ar nicināšanu norāda uz to cilvēku kļūdām, kas saka, ka dara Kunga darbu. Viņš tos ir piekrāpis un lūdz atļauju tos iznīcināt.
Bet viņi uzticas Kristum, un Kristus viņus neatstās. Kristus nāca uz šo pasauli, lai atņemtu viņu grēkus un piešķirtu tiem Savu taisnību. Viņš saka, ka caur ticību Viņa Vārdam var saņemt piedošanu un pilnveidot Kristum līdzīgu raksturu. Savus grēkus tie ir izsūdzējuši Kristum un lūguši piedošanu, un Viņš paziņo, ka tāpēc, ka tie raugās uz Viņu un tic Viņam, Viņš tiem dos spēkus kļūt par Dieva bērniem.
Viņu raksturos ir nepilnības, bet, tā kā viņi neuzticas savam nopelnam un neattaisno savus grēkus, viņi lūguši piedošanu Kristus nopelnā; tad Kungs viņus pieņems un aprās sātanu. Tāpēc, ka tie pazemojušies, atzīstot savus grēkus, Kristus atsakās uzklausīt ienaidnieka apsūdzības. Jēzus pilnīgi piedod grēkus šiem nožēlojošajiem ļaudīm. Viņš turpinās viņos Savu glābjošo mīlestības darbu, ja tie turpinās ticēt Kungam un paļauties uz Viņu.
Kas dievišķā žēlastībā guvuši uzvaru pār savām vainām, tiem jāmāca citi, kā iegūt šo uzvaru, norādot viņiem uz spēka Avotu. Visām atgrieztajām dvēselēm dota priekšrocība palīdzēt ap viņiem esošajiem ļaudīm, kas vēl nelīksmojas gaismā, kurā stāv viņi. Arī tie var iegūt prieku, ar kuru iepazinušies viņi. „Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam” Jāņa 1:12. Tie var ieņemt savu vietu šajā pasaulē kā Dieva gaismas nesēji. - Vēstule Nr. 173, 1903.gada 5.augustā, „Maniem mīļajiem brāļiem”. [227]

6. augusts - Dievs godā pazemību

„Jo tā saka Augstais un Varenais, Kas dzīvo mūžīgi, Viņa vārds ir Svētais: „Es dzīvoju augšā un svētnīcā, un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem” Jesajas 57:15.
Kristus pieņem viszemāk stāvošos ļaudis un grib būt kopā ar tiem. Viņš nepieņem cilvēkus viņu daiļrunības dēļ, bet tāpēc, ka tie meklē Viņu un ilgojas pēc Viņa palīdzības. Viņa Garam strādājot sirdī, visas spējas pamostas enerģiskam darbam. Šajos atklātajos un pieticīgajos cilvēkos Kungs redz visvērtīgāko materiālu, kas pastāvēs vētrās un aukās, karstumā un spaidos. Dievs redz ne tā, kā cilvēki redz…
To starpā, kuru sirdīs mājo Dieva mīlestība, valda patiesa cieņa. Strādājot Kungam, mūsu darba mērķim vajadzētu būt Viņa Vārda pagodināšanai, ko panākam ar grēcinieka atgriešanu. Kas strādā atzinības iemantošanai, tos Dievs neatzīst par labiem strādniekiem. Kungs sagaida, ka Viņa kalpi strādās, citu motīvu vadīti.
Daudzi izlietos sevi un ļausies izmantoties dvēseļu mantošanā Kristum. Paklausot varenajai pavēlei, viņi izies, lai strādātu Kunga labā. Kalpojošo eņģeļu vadībā, vienkārši, Dieva Gara skubināti cilvēki brīdinās citus uz lielceļiem un sānceļiem. Pazemīgi vīri, kas neuzticas savai apdāvinātībai, bet kas strādā savā vienkāršajā godīgumā, pastāvīgi uzticoties Dievam, dalīsies Pestītāja priekā, jo viņu neatlaidīgās lūgšanas pievedīs dvēseles Kristum. Tiem mums vajadzētu teikt: „Ejiet uz priekšu, brāļi! Strādājiet, cik labi jūs spējiet, pazemīgi un sirsnīgi, un Dievs strādās ar jums!” Tie jāstiprina un jāiedrošina un, cik drīz vien iespējams, jāsagatavo šim darbam, lai viņu pūles vainagotos ar panākumiem. Viņi strādā saskaņā ar neredzamajiem Debesu darba rīkiem. Viņi ir Dieva līdzstrādnieki, un šiem brāļiem jānovēl Dieva palīdzība un jālūdz par tiem, kad tie strādā Kristus vārdā. Nevienam nav tiesības kavēt šādus strādniekus. Pret viņiem jāizturas ar lielu cieņu. Nevajadzētu izteikt nevienu apšaubošu vārdu par tiem, kas pasaules grūtajos laikos sēj Evaņģēlija sēklu.
Dievs būs ar šiem vienkāršajiem strādniekiem. Debesu eņģeļi strādās ar viņiem pašaizliedzīgajā darbā. Jēzus skars sirdis ar Svētā Gara spēku. Grēcinieku atgriešanā Dievs darīs brīnumus. Draudzes lokā tiks sapulcināti vīri un sievas. - Vēstule Nr. 109, 1901. gada 6. augustā J.O. Džonstonam. [228]

7. augusts - pienākuma saskatīšana

„Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails” Atklāsmes 3:17.
Kas tad dara kailus un nelaimīgus šos cilvēkus, kuri jūtas pārlieku bagāti? Tas ir Kristus taisnības trūkums. Paši savā taisnībā tie attēloti kā ietērpti sārņainās drēbēs, un tomēr šajā stāvoklī viņi sev glaimo, ka esot tērpti Kristus taisnībā. Vai var notikt vēl lielāka pašpievilšanās? Kā pravietis to attēlo, viņi varbūt sauc: „Mēs esam „Kunga nams, Kunga nams, Kunga nams!” (Jer. 7:4), kaut gan viņu sirdis pilda nesvēta tirgošanās un netaisna preču apmaiņa. Dvēseles tempļa pagalmus bieži var apmeklēt skaudība, lepnums, ļaunas aizdomas, rūgtums un tukšs formālisms. Kristus skumji uzlūko cilvēkus, kuri sevi sauc par kristiešiem un, kas jūtas ļoti bagāti patiesības atziņās, bet kuriem patiesības nav ne dzīvē, ne raksturā, un kuri savus trūkumus neapzinās. Dzīvojot grēkos un neticībā, viņi vieglprātīgi izturas pret Kunga kalpu sniegtajiem padomiem un brīdinājumiem, nicinot un izsmejot Viņa vēstnešus un to norājošos vārdus pieņemot par tukšām pasakām. Liekas, ka tie zaudējuši izšķiršanas spējas un vairs nevar atšķirt Dieva sūtīto gaismu no tumsas, kas nāk no viņu dvēseļu ienaidnieka…
Jēzum aizejot, Viņš Savu darbu, tā dažādajās nozarēs, uzticēja cilvēkiem. Ikkatram patiesam Kristus sekotājam jāpadara savs īpašs darbs savam Kungam, un šis darbs viņam jāveic rūpīgi, saņemot norādījumus un pavēles no sava Vadoņa. Mēs esam Dieva pārstāvji, kuriem par savu darbu jāatbild Viņam. Mūsu rokās nodotas Debesu vērtības, un mums jācenšas pagodināt tikai Viņu, kurš mūs ir aicinājis šajā darbā. No savas puses mums pienākums jāpilda uzticīgi, veicot norādīto darbu, pilnībā izmantojot mums uzticētās spējas. Neviena dzīva būtne nevar šo darbu padarīt mūsu vietā. Šis darbs mums jāpadara čakli, izlietojot Dieva doto saprātu un darba gaitā gūstot arvien lielākas zināšanas un spējas. – „Review and Herald”, 1894. g. 7. augustā. [229]

8. augusts - kā zvaigznes mūžīgi mūžam

„Bet saprātīgie mirdzēs kā debesu stiprumu spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam” Daniela 12:3.
Uz mums gulstas svinīga atbildība pasniegt neticīgajiem patiesību vispārliecinošākā veidā. Cik uzmanīgiem mums tādēļ vajadzētu būt, ka nepasniedzam patiesību tādā veidā, kas vīrus un sievas no tās atbaidītu! Reliģijas skolotāji atrodas tādā vietā, kur tie var izdarīt daudz laba vai ļauna. Ja ikviens tagad atmostos un izprastu uzlikto atbildību, apņemdamies nesēsties tiesneša krēslā, lai kritizētu un nosodītu citus, bet pats ietu pie darba un pasludinātu evaņģēliju tumsā mītošajiem ļaudīm tā, kā nekad agrāk, tad no netaisnības pie taisnības atgrieztos daudzas dvēseles.
Nepieciešami uzticīgi nama pārvaldnieki. Dievs strādās ar ikvienu, kurš ļaus ar sevi strādāt. Svētais Gars vedīs daudzas dvēseles pie Kristus. Viņa sabiedrībā tie tiks sagatavoti augšā esošajiem mājokļiem. Kas būs Dieva līdzstrādnieki, tie kļūs gudri dvēseļu mantošanas darbam. Viņi mācīsies no Lielā Skolotāja un, pasniedzot Bībeles tematus ļaudīm, kuriem tie cenšas palīdzēt, viņu pašu sirdis piepildīs Kristus žēlastība un tiem atvērsies Dieva Vārds. Liekot atskanēt aicinājumam: „Kam slāpst, lai nāk, kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas” (Atkl. 22:17), dzesētas tiks viņu pašu slāpes.
Tagad visiem jābūt uzticīgiem Dievam, salasot druskas, lai nekas nepazūd. Viņš aicina kalpot uzticīgi un čakli. Nedrīkst parādīties izšķērdība; jāievēro vissīkākā monēta. Jāatceras mācība, ko Kristus sniedza Saviem mācekļiem pie ļaužu pulka pabarošanas ar pieciem maizes klaipiem un divām zivīm. Kad visi bija paēduši, Kristus sacīja: „Salasiet atikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” (Jāņa 6:12).
Mums patiesība jāpieņem no Kristus un jāsniedz tālāk ļaudīm. Neticība un visāda veida ļaunums ātri vairojas, un tam proporcionāli jāpieaug Dieva kalpu dedzībai un neatlaidībai… Ja neveltīsim Dievam savu mīlošo kalpošanu, mēs grēciniekus atstāsim nebrīdinātus. – Vēstule 177. 1903. g. 8. augustā, Edsonam Vaitam. [230]

9. augusts - mātes mīlestība

„Vai māte var aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgo bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” Jesajas 49:15.
Es esmu pateicīga mūsu laipnajam Debesu Tēvam, ka tu (Edson) tiec aplaimots ar labu veselību. Izmanto pilnībā šo dārgo priekšrocību un nekļūsti bezrūpīgs, un nepārkāp veselības likumus! Dzīvo vienkāršu dzīvi, lai veselība saglabātos!…
Ej uz priekšu, mans dēls, un ja tu uzticēsies Dievam un darīsi Viņu par savu stiprumu un padomdevēju, tad beidzot kļūsi uzvarētājs.. Staigā pazemīgi, vērtēdams citus augstāk par sevi, un, kaut Dievs tev dotu gudrību, lai visa tava rīcība būtu saprātīga un tu kļūtu par darba rīku Viņa rokās, veicot daudz laba, sakarā ar šo pēdējo dienu svarīgā darba virzīšanu uz priekšu. Nedomā, ka tava māte ir barga un kritizējoša! Viņa ir ļoti ieinteresēta tavā lietā, lai tev būtu panākumi šajā dzīvē un tu iemantotu nākošo nemirstīgo dzīvi.
Dievs tevi mīl. Viņš jautā: „Vai sieva var aizmirst savu zīdaini?” Jesajas 49,15. Varbūt tu esi dzirdējis skumjo stāstu par māti, kas ar savu vīru un mazo bērnu ziemas vidū mēģināja šķērsot Zaļo kalnāju (Green mountain). Viņu virzīšanos uz priekšu apturēja nakts un vētra. Vīrs steidzās meklēt palīdzību, bet tumsā un sanestajos sniegos apmaldījās. Pagāja ilgs laiks, līdz viņš atgriezās pie savējiem. Māte juta, ka viņu sāk stindzināt nāves aukstums. Viņa izģērbās un pagrieza krūtis pretī stindzinošajam vējam un sniegiem, lai ar visu, kas viņai bija atlicis, glābtu sava bērna dzīvību. Rītam austot, dzīvo bērnu atrada ietītu mātes lakatā. Tas ar smaidu un maza bērna jauko čalošanu centās pievērst sev salā sastingušās mātes acu skatu un brīnījās, kāpēc viņa nemostas no miega.
Šeit redzama mīlestība, kas stiprāka par nāvi, kas saista mātes sirdi ar viņas bērnu. Un tomēr Dievs saka, ka drīzāk māte aizmirsīs savu bērnu, nekā Viņš aizmirsīs kādu cilvēku, kas Viņam uzticas. Pietiek ar to vien, ka Kungs mūs mīl, lai mēs katrā dzīves stundā justu pret Viņu visdziļāko pateicību. Dieva mīlestība runā uz tevi. Vēro to, citādi tu Viņa vārdus nevarēsi attiecināt uz sevi! Tikai uzticies Jēzus mīlestībai, un tu izjutīsi visdziļāko prieku! - Vēstule Nr.12, 1873.gada 9.augustā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [231]

10. augusts - sātana viltīgā gudrība

„Miesīgs cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams” 1.Korintiešiem 2:14.
Viss, ko vadošie zinātniskie prāti var mums sniegt bez pasaules gaismas – Kristus, ir kā pelavas salīdzinot ar kviešiem. Kristu apbēdina tas, ka tik maz ir to, kas izprot zinātni par vienotību ar Viņu. Prāti, kas neatrodas dievišķā vadībā, nespēj izprast atpestīšanas zinātni. Dievbijības noslēpums atrodams vienīgi ticošā dvēselē, kas iztukšota no sava „es”. Debesu valstībā vislielākais ir tas, kas līdzīgi mazam bērnam labprāt pieņem mācību.
Nikodēma izglītību un viņa zināšanas uzskatīja par lielām un dziļām, tomēr Kristus viņam rādīja, ka Dievs tās nemaz nevērtē. Viņam jāpiedzimst no jauna. Viņam jāiegūst jauni uzskati un jāsaprot, ka visā īstā zinātnē atrodas Dievs. Kungs ne tikai sagaida, ka cilvēks darīs vislabāko, ko viņš spēj, bet arī ka viņš turpinās mācīties un mācīt citus. Tad tas varēs sacīt: „Es zinu, kam es ticu. Jēzus ir dzīvības Maize. Iztiekot no Viņa, es kļūšu viens ar Kristu Dievā.”
Savienībā ar jebkuru Dieva darba virzienu mums jālieto svētā uguns. Iedomātās cilvēcīgās spējas un veiklība ir parastā uguns, bet Dievs to neatzīst. (3.Mozus 10:1-2.) Mums jānostājas noteiktā vietā uz mūžīgās Patiesības augstās platformas. Pienācis laiks, kad visi, kas strādā Kristus rindās, saņems Dieva zīmi vārdos, garā, raksturā un Imannuēla pagodināšanā. Tik daudzi mūsu cilvēki nodarbojas ar ticības un dievbijības noslēpumu, kur šo lietu viņi varētu atrisināt, vienkārši sakot: „Es zinu, ka Kristus ir mana daļa mūžīgi. Viņa laipnība un žēlastība mani ir padarījusi lielu”…
Dieva patiesība netiek paaugstināta Viņa ticīgajos ļaudīs, jo viņi to neieauž savā personīgajā dzīvē. Viņi saskaņojas ar pasauli un savu iespaidu dara atkarīgu no tās. Viņi ļauj pasaulei tos atgriezt un svētās uguns vietā ienes parasto, lai savā darba nozarē varētu saskaņoties ar pasaules standartu. Nevajag tā censties atdarināt pasaules ieradumus! Tā ir parastā, bet ne svētā uguns. Dzīvā Maize nav tikai jāapbrīno, bet jāēd. Maize, kas nākusi no Debesīm, dos dzīvību dvēselei.
Manuskripts Nr.95, 1898.gada 10.augustā, „Kristus mūsu daļa”. [232]

11. augusts - staigāšana kopā ar neredzamo dievu

„Tu viņus pasargā Sava vaiga svētumā ļaunu cilvēku priekšā, paglāb viņus Savā namā no nesaticīgām mēlēm” Psalmi 31:21.
Kaut arī Dieva Vārds tik maz tiek īstenots dzīvē, tas tomēr ir un paliek vienīgais dziedināšanas līdzeklis atsevišķa cilvēka un visas tautas sāpēm un nelaimēm. Cilvēki nevar mesties uz ceļiem ielās un tirgus laukumos, lai pienestu savas lūgšanas Dievam. Tomēr nekad neaizmirstiet – lai arī kur jūs būtu, jums vienmēr ir Dievs, kuru jūs variet piesaukt, meklējot gudrību… „Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu vārdu” Atklāsmes 3:8.
Enohs staigāja kopā ar neredzamo Dievu. Viņa Pavadonis bija pie tā pat vistrokšņainākās zemes vietās. Lai to atceras visi, kas vienkāršībā un mīlestībā turas pie Patiesības. Cilvēkiem, kam jāveic daudz darbu, ir vislielākā vajadzība pastāvīgi turēt Dievu savu acu priekšā. Kad kārdinātājs uzmācas ar saviem iečukstējumiem, tad tie, kas Viņu mīl un ievēro „Tā saka Kungs”, var tikt paslēpti Visaugstākā tuvumā. Tos pasargās Viņa apsolījumi. Visa veida satraukumu un darba steigas vidū tie atradīs sev klusu atpūtas vietu.
Ņemiet Dievu visur sev līdz! Viņa durvis ir atvērtas katram Dieva bērnam. Dievs ir tuvu tai dvēselei, kas Viņu meklē. (Raudu dziesmas 3:25.) Daudzi paliek kārdināšanās vieni paši tāpēc, ka netur Kungu vienmēr savā priekšā. Mums bieži jāstaigā savs dzīves ceļš tieši tādās vietās, kur vismazāk domā par Dievu. Ja no redzesloka tiek izlaists Dievs, ja izbeidzās mūsu ticība un savienība ar Dievu, dvēsele nonāk neizbēgamās briesmās. Cilvēkam vairs nav iespējams palikt godīgam un nevainīgam.
Kungs ir mūsu Palīgs un stiprā Pils. Dievs ir gādājis, lai kārdināšanas nepārvarētu nevienu cilvēku, kas uzticas Viņam. Kristus tikpat daudz ir pie Viņam ticošajiem ļaudīm tad, kad tie spiesti kaut kādā veidā saskarties ar pasauli, kā tad, kad tie sapulcējas Viņa namā Viņa pielūgšanai. Domājiet par šiem vārdiem: „Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi” Atklāsmes 3:4. - Manuskripts Nr.97, 1898. gada 11.augustā, „Nepieciešama staigāšana ciešā savienībā ar Dievu”. [233]

12. augusts - raugieties gaismā!

„Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās” Romiešiem 12:12.
Dievs prasa, lai mēs visos apstākļos, saskaņojoties ar Jēzu, būtu dedzīgi savā ticības dzīvē. Cenšaties strādāt Viņa rindās, jo tas ir patiesas dievbijības auglis! Mantojiet dvēseles Jēzum!
Ja jūs domāsiet, ka jums ir brīv sūroties un gausties par smagiem zaudējumiem, par pagājušām lietām, par lietām, kas neattiecas uz jums un kuras jūs nevarat ne atcelt, ne grozīt, tad nepadarīti paliks pienākumi, kas atrodas tieši uz jūsu takas. Raugieties uz Jēzu, kas ir jūsu ticības Iesācējs un Pabeidzējs! Novērsieties no lietām, kas jūs dara drūmus un nepatīkamus, jo, kavējoties pie tām, jūs kļūstat par darba rīku ienaidnieka rokās drūmuma un tumsas vairošanai un ap jums esošās atmosfēras samaitāšanai. Kaut arī jūs skartu smagi piemeklējumi, jums pienākas skatīties uz augšu un skatīt Jēzū gaismu…
Ja jūs pilnīgi nododaties savām personīgām bēdām un tumsai, domājot, ka Dievs pret jums izturējies cietsirdīgi, tad jūsu reliģija nav augšupceļoša, bet gan nospiedoša. Jūs kļūsiet par tumšu ēnu, par skarbu, vienmēr neapmierinātu cilvēku, ja pilnīgi nodosieties paši savām bēdām.
Klāt bija māsa Makalpaina, kas tieši tā rīkojās. Viņa bija zaudējusi dēlu, kas nebija sagatavojies nāvei. Šajā sabiedriskajā sanāksmē viņa par to runāja ar citiem. Ak, viņa bija tik ļoti nomākta un apbēdināta, tomēr teica, ka māsas Vaitas runa viņu esot iepriecinājusi. Mūsu sabiedriskā sanāksme bija laba un lietderīga, un tad šī apbēdinātā māsa runāja ar mani par savu dēlu, kuru viņa bija apglabājusi pirms dažām nedēļām, un kas nomira bez cerības. Viņa stāstīja par savām bēdām, kas viņu nospieda. Es lūdzu viņu atstāt sērošanu par mirušajiem, kuru pieminēšana nedod nekāda labuma, un teicu, ka tai kā mātei vēl jāparāda žēlastība un gudri jārūpējas par dzīvajiem bērniem, un ka viņa ne mirkli nedrīkst veltīt tukšām žēlabām, bet tā vietā jāapjož gurni un jāsāk strādāt, cenšoties savus bērnus pievest Jēzum, un pašai, pakļaujoties Kristum, pieaugt žēlastībā un Viņa atzīšanā. Strādājot Kristus rindās, viņa nekad nekļūs vēsa, bet visos Pestītāja plānos pielīdzināsies Viņam. - Manuskripts Nr. 83, 1893. gada 12.augusta dienasgrāmata. [234]

13. augusts - nekad neizsakiet nevienu drosmi atņemošu vārdu!

„Esiet priecīgi vienmēr! Lūdziet bez mitēšanās Dievu! Par visu esiet pateicīgi, Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums” 1.Tesaloniķiešiem 5:16-18.
Ticība tur Dievu pie vārda. Dieva Dēls jums sagatavo vietu Debesu mājokļos. Lai atskan par to pateicība! Nedomājiet, ka jūs neesat Viņa bērni, ja vienmēr nejutīsieties pacilāti. Personīgi un čakli iesaistieties darbā, ko Viņš no jums prasa! Vērtējiet katru izdevību tāda darba veikšanai, kas jūs darītu par svētību ap jums esošajiem ļaudīm! Apņemieties darīt savu daļu vietas pārveidošanā, kur jums būtu savs darbs, ko Dievs atzītu un svētītu.
Apvienojieties ar savu darba biedru Rakstu pētīšanā. Svētie Raksti palīdzēs Kungu meklējošiem ļaudīm uzzināt, kā paveikt Viņa darbu. Tiecoties pēc kristīga rakstura pilnības, kalpojiet citiem, kur vien nonākat. Slavē Kungu vienmēr! Raugies uz apstākļu gaišo pusi, bet ne uz tumšajām! Esi modrs un lūdz, un Kungs tevi svētīs, vadīs un stiprinās! Centies, cik iespējams, būt citiem par svētību!
Dieva skatījumā tu esi dārgs. Viņš vēlas, lai tu koptu jauko pazemības un sirsnīgas pateicības garu. Izmanto katru izdevību izglītības iegūšanai, lai varētu sniegt citiem, ko pats esi mācījies. Tava palīdzība vajadzīga daudziem. Svētais Gars izlietos visus, kas vēlēsies tikt lietoti.
Patiesība pēc savas dabas ir šķīstījoša. Lai patiesība un taisnība gūst virsroku tavā dzīvē, tad tiks padzīts kļūdu meklēšanas ieradums. Es lūdzu, lai Kungs tevi vadītu un stiprinātu. Pētī Kristus Vārdus! Rīkojies pēc tiem, un tev klāsies labi!
Ja tu pētīsi Dieva Vārdu un ļausi Patiesības svētījošam iespaidam veidot tavu dzīvi, tad Kungs darīs tevi par Sev pieņemamu strādnieku. Visiem, kas sanāk kopā draudzes ietvaros, vajadzētu stāties Kunga strādnieku armijas rindās. Bet, ja netiks apspiesti dabīgie rakstura vilcieni, tad krīzes laikā, kad būs vajadzīgi stipri, cerību iedvesmojoši vārdi, tiks izteikti mazdūšīgi un bezcerīgi vārdi, kas smagi nomāks draudzi. Raugies pastāvīgi uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju! Pazemīgi staigā kopā ar Dievu un neizsaki drosmi atņemošus vārdus! - Vēstule Nr.246, 1908. gada 13. augustā, V.R. Strozeram. [235]

14. augusts - noa laiks un mūsdienas

„Ticības spēkā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības” Ebrejiem 11:7.
Noa izturīgā ticība kopā ar viņa darbiem notiesāja tā laika pasauli. Viņš ne tikai sludināja tagadējo patiesību attiecībā uz to laiku, bet arī īstenoja dzīvē katru sniegto svētrunu. Ja arī viņš nekad nebūtu pacēlis balsi brīdinājumiem, tomēr viņa darbi, viņa svētais raksturs samaitātības un bezdievības vidū būtu kā nosodoša svētruna viņa laika neticīgajiem un izlaidīgajiem ļaudīm. Viņš Kristum līdzīgā pacietībā un lēnprātībā panesa izaicinošus apvainojumus, nievājošas piezīmes un izsmieklu. Viņa balss bieži bija dzirdama, pienesot lūgšanas Dievam, lai Viņš dotu Savu spēku un palīdzību, ka varētu pildīt visas Dieva pavēles. Šis spēks nosodīja neticīgos.
Tad pienāca diena, kad vainīgā cilvēce pēdējo reizi dzirdēja Noa lūdzošo aicinājumu. Viņš vēlreiz tos lūdz piegriezt vērību brīdinājuma vēstij un meklēt patvērumu šķirstā. Viņš lūdzoši izstiepj savas rokas, un viņa balsī dzirdama līdzjūtība.
Ar asarām acīs un drebošām lūpām viņš tiem saka, ka viņa darbs ir padarīts. Bet pār Nou gāžas skaļi, rupji smiekli, zobgalības un vēl spēcīgāki apvainojumi. Viņš dzird, ka viņu nosauc par jūsmotāju, fanātiķi un ārprātīgo. Viņš atvadās no tiem, ieiet ar savu ģimeni šķirstā, un Dievs aizver durvis. Durvis, kas Nou ieslēdza šķirstā, pasauli izslēdza ārpusē. Noa dienās bija aizvērtas un Dievs tās aizslēdza. Līdz tam laikam bija atvērtas durvis, pa kurām vecās pasaules iedzīvotāji, ja tie ticētu Dieva sūtītajai vēstij, varētu atrast savu patvēruma vietu. Bet tagad šīs durvis bija aizslēgtas, un neviens cilvēks nevarēja tās atdarīt. Pārbaudes laiks bija beidzies.
Dieva lielā pacietība bija beigusies, ieraksti Dieva rēķinu grāmatā bija apkopoti, netaisnības kauss bija pilns. Žēlastība izbeidzās, un taisnība paņēma atriebības zobenu.
Noa laikā bija šādas aizslēgtas durvis. Aizslēgtas durvis bija arī neticīgajiem Sodomas izpostīšanas laikā, bet atvērtas durvis bija Latam. Ar aizslēgtām durvīm sastapās arī Tīras iedzīvotāji un Jeruzalemes iedzīvotāji, kas neticēja, bet pazemīgajiem ticīgajiem un Dieva paklausīgajiem ļaudīm durvis bija atvērtas. Tā tas būs arī laiku beigās. - Manuskripts Nr. 17, 1885. gada 14. augustā, „Pārdomas uz kuģa klāja”. [236]

15. augusts - dievišķais vietnieks

„To, Kas grēku nepazina, Viņš mūsu vietā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” 2. Korintiešiem 5:21.
„Citus Viņš ir pestījis, bet Sevi pašu Viņš nevar pestīt” Marka 15:31. Tikai tāpēc, ka Kristus nevēlējās glābt Sevi, grēciniekam bija cerība uz piedošanu un labvēlību Dieva priekšā. Ja Viņš grēcinieku glābšanas darbā kļūdītos vai zaudētu drosmi, visiem Ādama dēliem un meitām būtu zudusi pēdējā cerība. Visa Kristus dzīve bija viena vienīga pašaizliedzība un pašuzupurēšanās. Iemesls tam, ka redzam tik maz uzticīgu kristiešu, ir tas, ka pašaizliedzības un pašuzupurēšanās vietā stājusies izpatikšana sev un sevis lutināšana.
Ak, ar kādām dvēseles sāpēm un ilgām Kristus centās glābt pazudušos ļaudis! Pie krusta pienaglotais ķermenis neatņēma Viņa dievību un nemazināja Viņa dievišķo spēku caur cilvēcīgo upuri glābt visus, kas pieņems Viņa taisnību. Pie krusta mirstot, Viņš, caur ticību Viņam kā personīgam Pestītājam, pārcēla vainu no pārkāpēja personas uz dievišķo Vietnieku. Vainīgās pasaules grēki, kas līdzībā apzīmēti „sarkani kā purpurs”, tika uzlikti dievišķajam Galvotājam…
Dievība darīja Savu darbu, kamēr cilvēcība cieta no Dievu nīstošās tautas un atriebības, jo Kristus Sevi bija atzinis par Dieva Dēlu. Vienīgi Viņš varēja atbildēt nabaga cietējam noziedzniekam. Vienīgi Viņš varēja galvot par vainīgo cilvēku. Mirstošais Glābējs redzēja, ka šis cilvēks ir daudz bezvainīgāks par tiem, kas Viņam piesprieda nāvi, daudz bezvainīgāks par priesteriem, rakstu mācītājiem un valdītājiem, kas ņēma aktīvu dalību, prasot Dieva Dēla nāvi.
Kāda brīnišķīga ticība bija šim pie krusta mirstošajam noziedzniekam! Viņš pieņēma Kristu tad, kad likās, ka Tas nemaz nevar būt Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Nelaimīgā ļaundara lūgšanā bija kāda nots, un tā aizsniedza Kristu. Mirstošā vīra ticība Kristus ausīm bija kā visskaistākā mūzika. Viņa nāves agonijā ieskanējās priecīgā pestīšanas un glābšanas nots. Dievs bija pagodināts Savā Dēlā un caur Viņu. - Manuskripts Nr. 84a, 1897. gada 15. augustā, „Kristus pie krusta”. [237]

16. augusts - vai varat teikt, ka esat saņēmuši Dieva zīmogu?

„Klausies, Mana tauta, Manu mācību, atveriet savas ausis Manas mutes Vārdiem” Psalmi 78:1.
Mums ir vēsts, kas jāsniedz ļaudīm, kuriem nav tagadējās patiesības gaismas, un šajā darbā mēs nedrīkstam savu ticību aizliegt. Israēla bērnu vēstures pētīšana palīdzēs mums izsargāties no to kļūdu atkārtošanas, kas sabojāja viņu dzīves aprakstu. Kungs brīnišķi atbrīvoja tautu no vergošanas varmācīgajam ķēniņam un Pats uzņēmās atbildību par viņu lielo armiju. Viņš dienā to vadīja ar mākoņu stabu un naktī ar uguns stabu. Šis mākonis sedza Viņa tiešo klātbūtni. Viņš tiem sagādāja uzturu tuksnesī, un cilvēki ēda eņģeļu maizi…
Bet drīz pēc Israēla izvietošanās nometnē pie Sinaja Mozus tika aicināts kāpt kalnā, lai satiktos ar Dievu. Vienīgi Viņš kāpa pa stāvo un nelīdzeno taku pie mākoņa, kas iezīmēja Kunga klātbūtnes vietu. Tagad Israēlam vajadzēja nonākt tuvās un īpatnējās attiecībās ar Visaugstāko Dievu. Kā tautai viņiem vajadzēja nākt sevišķā Dieva pārvaldībā…
Pērkonam dārdot un zibeņiem laistoties, Dievs runāja Savus likumus, visam lielajam ļaužu pulkam dzirdot. Dievs šo likumu došanas gadījumu padarīja par bijājami varenu. Viņš vēlējās, lai ļaudis izprastu Viņa likumu augsto raksturu. Ļaudis jāmāca, ka viss, kas saistīts ar kalpošanu Viņam, jāuzlūko ar vislielāko cieņu…
Mums palikušais laiks ir ļoti īss. Noliksim visas savtīgās iegribas, jo tās vājina fiziskos, garīgos un morālos spēkus un padara cilvēcīgo darba rīku nespējīgu pareizi izprast Dieva prasību svētumu.
Vai jūs varat teikt, ka esat saņēmuši dzīvā Dieva zīmogu? Vai jūs varat teikt, ka Patiesība jūs ir svētojusi? Kā tauta mēs Dieva likumiem neesam ierādījuši tik augstu vietu, kā to vajadzēja darīt. Mums draud briesmas, ja sabatā rīkojamies tā, kā mums pašiem patīk.
Grāmatās, kuras man tika uzdots sarakstīt, mūsu ļaudīm sniegti dārgi norādījumi. Cik daudzi lasa un pēta šīs grāmatas? Gaismai, ko Dievs mums devis, var paiet garām vienaldzīgi un neticībā, kamēr šī gaisma notiesās visus, kas nevēlēsies to pieņemt un tai paklausīt. - Vēstule Nr. 258, 1907. gada 16. augustā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [238]

17. augusts - tiecieties pēc priecīga noskaņojuma!

„Mēs esam darīti par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem” 1. Korintiešiem 4:9.
Kungs ir labs un ļoti slavējams. Mācīsimies Viņu slavēt ar savu balsi un atzīsim, ka mēs vienmēr atrodamies augsti stāvošu personu sabiedrībā – Dieva un Viņa Dēla, Jēzus tuvumā. Mēs esam skatu spēle nekritušajām pasaulēm, eņģeļiem un mūsu līdzcilvēkiem. Šī atziņa liks mums rīkoties kā Kungs mums pavēl, un darīt to pareizā sirds stāvoklī.
Būsim modri lūgšanās! Tas mums palīdzēs saprast, ka atrodamies Kristus, mūsu dvēseļu Vadoņa, pārraudzībā. Viņš apveltīs mūs ar nelokāmu mērķtiecību, apvaldītām, Kristum līdzīgām, tieksmēm un veselīgu spriedumu, ļaujot mums runāt skaidri, un tomēr laipni. Laika vispār ir pārāk maz, lai mēs justos nelaimīgi. Mēs, mīļais brāli un māsa, tieksimies pēc priecīga gara noskaņojuma, jo mēs zinām, ka mums ir mīlošais Pestītājs, kurš mūs svētīs un aplaimos, ja mēs priecāsimies par Viņa klātbūtni mūsu sirdīs.
Mēs nevaram atļauties izlietot valodas dāvanas tādā veidā, kas nevienam nedotu kādu labumu. Dieva Vārds noregulē mūsu jūtu avotu un mūsu savstarpējo izturēšanos, bet sirds stāvoklis noregulē iekšējās dzīves principus. Šķīsti, neliekuļoti principi liks runāt un rīkoties pareizi. Mūsu spējām jāpieaug, vai arī tās arvien vairāk samazināsies.
Mums jābūt Kristus mazajiem bērniem, kas mācās no Viņa. Mums pilnīgi jātic mūsu sludinātajai patiesībai un jāīsteno tā dzīvē, rādot, ka visu lietu gals ir tuvu. Mums katru brīdi jābūt sagatavotiem skatīt brīnišķo notikumu norisi. Ik dienas mums no jauna jāveltī sava dzīve kalpošanai Kungam, un jāatver sirds durvis Debesu Viesa uzņemšanai un Viņa mīlestības baudīšanai.
Naktī es daudz lūdzu, lai vairāk varētu izprast sava Pestītāja mīlestību. Kaut arī es nekad neatļaujos no sirds pazaudēt Viņa mīlestības izjūtu, tomēr es ļoti vēlos, lai tā kļūtu arvien lielāka, līdz par mani varētu teikt: „Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi” (Kol. 2:10).
Runāsim vienmēr priecīgus vārdus un nekad neatļausim pār lūpām izlauzties kādam dusmīgam vārdam! Tāds vārds var ievainot kādu nabaga dvēseli, kas visiem spēkiem tiecas pēc dzīvošanas Debesu atmosfērā. – Vēstule 185. 1903. g. 17. augusts, vec .sl. S.N. Haskelam un viņa dzīves biedrei. [239]

18. augusts - kopiet mājas dzīvē iejūtīgu laipnību!

„Pār visām lietām, lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu” 1. Pētera 4: 8.
Jauneklis, kas atnāca pie Jēzus, jautāja, ko viņam vajadzētu darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Jēzus viņam teica, lai viņš tur Baušļus, un uzskaitīja dažus bauslības priekšrakstus. Jauneklis atbildēja: „To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Mateja 19:20. Pirmie četri Baušļi liek mīlēt Dievu vairāk par visu, un seši pēdējie prasa mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Cik daudz ir to, kas godīgi un no visas sirds tā dara?
Kungs nāks pēc īsa brīža, bet vai mēs pildām prasītos pienākumus? Mīlestība atrodas dievbijības pamatā. Neviens cilvēks nemīl Dievu, lai arī kāda būtu viņa ticības apliecība, ja tas nesavtīgi nemīl savu brāli. Ja mēs mīlam Dievu, tāpēc, ka Viņš mūs vispirms ir mīlējis, tad mīlēsim arī visus tos, par kuriem Kristus nomira. Mēs nedrīkstam atļaut vislielākās briesmās un vislielākā vajadzībā nonākušai dvēselei aiziet nebrīdinātai, neaprūpētai un nepamācītai. Mēs nedrīkstam turēties tālu no maldīgajiem, būt pret viņiem prasošiem un kritizējošiem, vai ļaut tiem grimt vēl dziļāk viņu nelaimē un bezcerībā, līdz beidzot krist sātana kaujas laukā. Dievs tad vadīs mūs pa tādiem pašiem ceļiem, pa kādiem ir vadījis mūsu brāļus vai Kunga jaunākos locekļus.
Izkopjiet sirsnīgu un iejūtīgu garu! Mājas lokā lai ap mums vienmēr ir mīloša atmosfēra!. Bet gars, kas tik lielā mērā ielauzies draudzē, Dievam ir nepatīkams. Ikviens, kas atļaujas citus notiesāt vai padarīt mazdūšīgus, un kas neparāda iejūtīgu laipnību un līdzjūtību, kārdinātai un pārbaudījumos nonākušai dvēselei, pats tiks vadīts caur tādiem pat piedzīvojumiem, kādiem cauri gājuši citi, un cietīs no citu cietsirdības. Izjūtot to pašu, ko citi jutuši, līdz tiem apriebsies viņu pašu cietsirdība un tie atvērs sirds durvis, lai Jēzus varētu ienākt.
Dieva atgriešanās spēkam jānāk pār ikkatru cilvēku, kam ir kaut kāds sakars ar Dieva lietu un Viņa darbu, lai ikviens tiktu piepildīts ar Kristus mīlestību un līdzcietību, savādāk daudzi nekad neredzēs Debesu valstību. - Manuskripts Nr. 62, 1894. gada 18. augustā, „Mājas misijas darbs”. [240]

19. augusts - divprātības briesmas

„Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos” Jēkaba 1:7.
Daudzi gribētu kalpot Kungam, ja tiem būtu iespējams arī kalpot pašiem sev. Bet tas nevar notikt. Kungs Savā armijā nepieņem gļēvuļus. Te nevar pastāvēt nekāda izlikšanās. Kristus sekotājiem jābūt gataviem kalpot Viņam vienmēr un visādā veidā, kādā vien kalpošana tiks prasīta. Dievs pieņems tikai uzticīgus, nosvērtus cilvēkus. Kristus saka: „Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa” Mateja 12:30.
Krīzes gadījumos daudzi mēģinājuši būt neitrāli, tomēr savu mērķi tie nav sasnieguši. Šeit neviens nevar palikt neitrāls. Kas centīsies tā rīkoties, tie piepildīs Kristus Vārdus: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” 6:24. Kas sāk kristīgi dzīvot tikai daļēji, beidzot, lai arī kādi bijuši viņa nodomi, atradīsies ienaidnieka pusē.
Divprātīgie vīri un sievas ir vislabākie sātana sabiedrotie. Lai cik labi viņi domā paši par sevi, tie tomēr ir liekuļi. Visiem, kas izvēlējušies būt uzticīgi Dievam un patiesībai, jāstāv par taisnību. Vilkt jūgu kopā ar nesvētiem ļaudīm un palikt uzticīgiem Patiesībai vienkārši nav iespējams. Mēs nevaram savienoties ar ļaudīm, kas kalpo sev, kas strādā saskaņā ar pasaules plāniem. Tā mēs varam pazaudēt savu savienību ar Debesu Padomdevēju. Mēs varam izrauties no ienaidnieka cilpām, tomēr mēs tiekam ievainoti un sasisti, un mūsu dzīve ir sakropļota. „Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas grib būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” Jēkaba 4:4.
„Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zudīs” Jāņa 12:25. Kas pazaudē tīras sirdsapziņas vairogu, tas pazaudē arī Debesu eņģeļu līdzdarbību. Tad viņā vairs nestrādā Dievs. Viņu iedvesmo cits gars. Kļūt par atkritēju, Dieva lietas nodevēju, ir daudz nopietnāka lieta kā nāve; tas nozīmē mūžīgās dzīvības zaudēšanu. - Manuskripts Nr. 87, 1897. gada 19. augustā, „Visi, kas grib dzīvot dievbijīgi Kristū Jēzū, tiks vajāti”. [241]

20. augusts - caur dabu pie dabas dieva

„Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs” 1. Mozus 1:31.
Dabā Dievs runā ar mums. Viņa balsi mēs dzirdam, raugoties dabas skaistumā. Viņa godību redzam skaistajās lietās, ko veidojušas Radītāja rokas. Mēs stāvam un aplūkojam Viņa darbus, kuras no mums nešķir nekāds plīvurs. Šīs lietas mums devis Dievs, lai, raugoties Viņa roku darbā, mēs varētu iepazīt Viņu.
Kā Savas mīlestības apliecinājumu Dievs mums devis visas šīs lietas. Kungs mīl skaistumu, un, lai sniegtu mums gandarījumu, Viņš devis skaisto dabu. Līdzīgi kā vecāki cenšas nolikt skaistas lietas savu mīļoto bērnu priekšā. Kungs vienmēr priecājas, ja mēs esam laimīgi. Kungs šo zemi bagātīgi apveltījis ar skaistām un derīgām lietām, kaut arī grēks tās padarījis nepilnīgas. Ziedu brīnišķās krāsas mums stāsta par Viņa maigo mīlestību. Tām ir sava valoda, kas liek mums atcerēties vareno Dievu – Devēju.
Mēs cauri dabai varam redzēt vareno Dievu. Savu raksturu Dievs atklāj skaistajos kokos, krūmos un ziedos. To var pielīdzināt visskaistākajām lilijām, rozēm un neļķēm. Man patīk skatīties uz Dieva radītajām lietām dabā, jo uz tām redzams Viņa rakstura nospiedums. Viņš tās mums devis, mīlot mūs, un Viņš vēlas, lai mēs par tām priecātos. Tāpēc nepielūgsim dabas skaistās lietas, bet raudzīsimies caur tām uz dabas Dievu un pielūgsmē tieksimies pretī visa laba Devējam! Lai šie skaistie mīlestības liecinieki piepilda Dieva nodomu un velk mūsu sirdis Viņam tuvāk, lai tās tiktu piepildītas ar Viņa rakstura skaistumu un apbrīnotu Viņa laipnību, līdzjūtību un neizsakāmo mīlestību.
Dievs ir labs un ļoti slavējams. Viņa žēlastība bagāti izlejas par mums. Visapkārt ap mums Viņš izkaisījis Savas mīlestības lieciniekus. Pagāni var trakot un izdomāt visādus niekus, bet Kungs paliek nemainīgs. Mūžīgo kalnu stiprumu Viņš nolicis par drošu patvērumu Saviem ļaudīm. Saviem apspiestajiem un vajātajiem bērniem Viņš sagādājis kalnus un alas. Mēs varam dziedāt: „Dievs ir mans Patvērums un īsti varens Palīgs bēdu laikā.” Viņš veidojis augstos kalnus un mūžīgos pakalnus – uz Viņu mēs varam raudzīties. - Manuskripts Nr. 100, 1898. gada 20. augustā, „Caur dabu pie dabas Dieva”. [242]

21. augusts - lielā projektētāja pārvaldībā

„Un šīs Valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals” Mateja 24:14.
Lai izplatītu krusta iespaidu, draudzei kā organizētai kopai jāstrādā ļoti čakli. Kas strādā nesavtīgi, izplatot patiesību tuvu un tālu, tie Debesu pagalmos reģistrēti kā „Dieva līdzstrādnieki”… „Dieva tīruma kopēji”… „Dieva ēka”. Lielā projektētāja pārvaldībā viņi parāda, kādi var kļūt cilvēki, ja tie uzņemas Kristus jūgu, mācīdamies no Viņa lēnprātību un pazemību.
Tāpēc, ka tik daudzi ticīgie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, cenšas izvirzīties pirmie, Viņš tiem nevar uzticēties. Ja viņi būtu pazemīgi, uzticīgi, labprātīgi mācīties no Kristus, tad tiem būtu spēks, kas atklātu pasaulei patiesības iespaidu uz cilvēka raksturu. Kas strādā Kristus rindās, nekad necentīsies izcelt sevi; tie, nepārtraukti pūloties misijas pasākumos, uzrādīs pastāvīgu progresu. Tie neapmierināsies, kamēr draudzei tiks pievienota viena draudze pēc otras.
Dievs sagaida, ka Viņa darbā strādājošie ļaudis nopietni cīnīsies par ticību, kas vienreiz svētiem dota. Mūsu misijas darbam jākļūst plašākam, nekā tas pagātnē ir bijis. Jāpievieno jaunas teritorijas; patiesības karogs jāpaceļ jaunās vietās; jādibina draudzes; jādara viss iespējamais, lai izpildītu uzdevumu: „Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas” Mateja 28:19.
Draudzes dzīvība atkarīga no intereses, kādu tās locekļi parāda. Lai Dieva draudze atceras, ka Kristus nodevās par Upuri, lai glābtu pasauli no bojāejas. Mūsu dēļ Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu iegūt mūžīgas bagātības. Vai tiem, kurus Kungs svētījis ar patiesības atzīšanu, savos plānos jākļūst svārstīgiem? Lai tie atmostas saviem daudzajiem pienākumiem un atsakās no ikkatras savtīgas tieksmes, ka Kungs var pār viņiem izliet Savu Svēto Garu!
Lai tie meklē Kungu, kamēr Tas tuvu! Viņiem nav nekāda iemesla gausties un neticēt. Lai viņi pilnīgi pārtrauc meklēt kļūdas un kurnēt un piekopj pateicīgu garu par pagātnē saņemto žēlastību un svētībām. Lai viņi slavē Kungu, no sirds priecājas par Viņa Vārda gaismu! - „Signs of the Times”, 1901. gada 21. augustā. [243]

22. augusts - Dieva prasības

„Nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušajiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam” Romiešiem 6:13.
Ja tu sagaidi, lai Dievs tevi mīlētu un svētie eņģeļi paliktu tavā tuvumā, tad tev jāiegūst padevīgs gars. Esi labprātīgs pieņemt norādījums un ļauties vadīties! Un centies staigāt tikai pa tikumības un svētuma taku!
Dievam pret tevi ir prasības. Viņš tevi apveltījis ar dzīvību, veselību un dažādām spējām, un saprātu, lai tu, ja tu to vēlies, tās vēl vairāk attīstītu, bet nevis izlietotu nepareizi, nododot savas spējas un savu prātu sātana pārvaldībai. Tu esi atbildīgs par tām spējām, kuras Dievs tev devis. Pilnīgi izmantojot savas priekšrocības, tu vari sagatavoties pienākuma posteņiem un dzīvot derīgu dzīvi. Tev nav jātiecas darīt lielus darbus, paveikt kaut ko ievērojamu, bet tu vari padarīt savu darbu, kaut tas arī būtu mazs, tomēr ar atbildības sajūtu, lai Dievs pieņemtu šo darbu. Ja tu pareizi paveiksi mazos darbus, Dievs tev uzticēs lielākus. Izšķiroša nozīme ir tevis ieturētajam ceļam. Dieva eņģeļi tevi vēro, lai redzētu, kādu raksturu tu izveidosi. Dievs sver morālo vērtību, un Debesīs tiek pierakstīti visi tavi darbi, visi tavi ietie soļi, un ar šo sarakstu tu reiz sastapsies.
Atceries, Dievs izlieto visus Savus bērnus, ja tie pakļaujas Viņam. Viņš katram ir paredzējis savu vietu un savu darbu. Daudzi ir tādi, arī tu tai skaitā, kas domā, ka Dievs viņus nevar lietot. Nedomā vairs tā! Arī savu mazo darbu tu vari padarīt Dievam par godu. Strautiņš neatsakās traukties uz priekšu pa savu šauro gultni, tāpēc, ka tas nav tik liels kā upe. Zāle neatsakās augt tāpēc, ka tā nesasniedz stalto koku garumu. Zvaigznes neatsakās spīdēt tāpēc, ka tās nav saule. Ak, nē! Visām lietām dabā ir sava noteikta vieta, un tās par to nesūdzas. Garīgās lietās ikkatram cilvēkam ir sava īpaša sfēra un savs īpašs aicinājums. Augļus Dievs prasīs saskaņā ar uzticēto kapitālu, pēc Kristus dāvanas mēra… Tagad ir tavs laiks un tava priekšrocība… parādi sava rakstura stingrību, kas tev piešķirtu patiesu morālu vērtību! Kristum ir tiesības uz tavu kalpošanas darbu. Nododies Viņam ar visu savu sirdi! - Vēstule Nr. 30, 1875. gada 22. augustā, „Mīļā māsa Mērija”. [244]

23. augusts - patiesīguma pārbaude

„Bet esiet Vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami” Jēkaba 1:22.
Kungs prasa no ikkatra cilvēka īpašu kalpošanas darbu. Kam atklāts dzīvais Vārds, kas redz patiesību un nodod Dievam miesu, dvēseli un garu, tie izpratīs Pestītāja vārdus: ”Ej un strādā šodien Manā vīna kalnā” Mateja 21:28. Te izteikta prasība, bet ne obligāta. Viņa Vārdā ir atklāta Dieva griba, un, kas tic Kristum, tie savu ticību parādīs darbos. Tie būs Vārda darītāji.
Patiesīgumu pārbauda ne vārdos, bet darbos. Kristus nevienam nejautā: „Ko tu runā vairāk nekā citi?” bet gan: „Ko tu dari vairāk par citiem?” Dziļi nozīmīgi ir šie vārdi: „Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs to darāt” Jāņa 13:17. Vārdiem nav nekādas vērtības, ja vien tos nesaka no godīgas un patiesas sirds. Runas dāvanai ir iespaids un vērtība tikai tad, ja to pavada atbilstoši darbi. Ir vitāli svarīgi, lai katra dvēsele dzirdētu Dieva Vārdu un to darītu.
„Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet” Mateja 7:13…
Visur redzami pierādījumi, ka pasaulē ir daudz viltnieku, kas saka: „Es iešu”, bet patiesībā nekur neiet. Viņi var runāt jauki un patīkami, tomēr viņi krāpj citus un ar savu dzīvi pierāda, ka viņu vārdi nav teikti, atrodoties Dievā. Praktiskā dzīve ir īstais rakstura rādītājs. Ar saviem vārdiem un darbiem mēs parādam pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, vai mēs ticam Kristum kā personīgam Pestītājam.
Labie darbi nenopirks Dieva mīlestību, bet tie parāda, ka mums ir šī mīlestība. Ja mēs savu gribu un savus ceļus pakļausim Dievam, mēs ar to neko nebūsim darījuši Dieva mīlestības iegūšanai. Mēs paklausām Dieva pavēlēm tāpēc, ka tāda rīcība ir pareiza. Māceklis Jānis raksta: „Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” 1.Jāņa 4,19. Ikkatrā cilvēkā, kas kalpo Kristum, būs redzama īsta garīga dzīvība. Kas ir dzīvi Kristū, tie ir piesātināti ar Viņa Garu un nevar nestrādāt Viņa vīna kalnā. Viņi dara Dieva darbus. Lai ikviens, lūgšanu pavadībā, pārdomā, kā viņa dzīve un rīcība varētu atbilst viņa atzītajai mācībai! - Manuskripts Nr.120, 1899. gada 23. augustā, „Ej, strādā šodien Manā vīna kalnā”. [245]

24. augusts - satveriet dievišķo spēku

„Toreiz Tu runāji ar Savu svēto parādībā un sacīji: Es esmu vainagojis varoni, kam jāspēj palīdzēt” Psalmi 89:20.
Kungs jūs mīl. Kungs ir ļoti līdzjūtīgs. Viņš devis apsolījumu: „Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums” Jēkaba 4:8. Ja ienaidnieks nāk kā plūdi, Kunga Gars pacels jūsu labā karogu pret to. Neaizmirstiet, ka Jēzus Kristus ir jūsu cerība!
Visos skumjajos gadījumos, kādi var nākt pār jums, Kristus jums saka: „Vajadzētu būt tā, ka pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, - jā, tiešām, slēgtu ar Mani mieru!” (Jesajas 27:5).
Jūsu darbs ir satvert spēku, kas ir tik stiprs kā mūžīgais tronis. Ticiet Dievam! Uzticieties Viņam! Esiet priecīgi visos apstākļos!. Kaut arī pār jums var nākt grūtības, ziniet, ka Kristus visas šīs bēdas ir izcietis Sava mantojuma labā. Nekas Kungam nav tik dārgs kā Viņa draudze. Kungs redz sirdi. Viņš pazīst tos, kas pieder Viņam. Kungs pārbaudīs ikkatru dzīvu dvēseli.. „Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti, un pārbaudīti, bet bezdievīgie paliks un rīkosies bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet saprātīgie un apgaismotie to sapratīs” (Daniela 12:10).
Lai tie, kas mīl Dievu, ir Viņa Vārda darītāji! Kļūdu meklēšanas un citu apsūdzēšanas vietā viņi lai dzied slavu un pateicību! Kungs svētīs tos, kas meklēs mieru…
Uzticieties Kungam! Lai jūs nenomāc ne izjūtas, ne valodas, ne kāda cilvēcīga darba rīka attieksme! Uzmanieties, lai vārdos vai darbos jūs nevienam nedotu iespēju kaitēt jums! Raugieties nepārtraukti uz Jēzu! Viņš ir jūsu stiprums. Raugoties uz Jēzu, jūs tiksiet pārveidoti Viņa līdzībā. Viņš būs jūsu vaiga gaišums un jūsu Dievs…
Draudzei jūs esiet vajadzīgi, un Kristus dēļ jums jāklusina un jāapspiež savas izjūtas. Viņš vēlas, lai jūs ļautu Svētajam Garam strādāt jūsos. Tad jūs draudzei varēsiet sniegt dzīvību un to iepriecināt. Lietojiet ļoti izmeklētus vārdus, lai jūs draudzei būtu par īstu svētību! Neapbēdiniet savas dvēseles ar citu cilvēku nepareizo, mācībai neatbilstošo dzīvi! Saņemieties un visās lietās dzīvojiet atbilstoši mācībai! - Vēstule Nr.125, 1900. gada 24. augustā, jauniem Austrālijas ticīgajiem, brālim un māsai Džeimsiem. [246]

25. augusts - Dieva likumi ir nemainīgi

„Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati. Žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā” Psalmi 89:15.
Nav jābrīnās, ka tagadējo laiku Dieva baušļu pārkāpēji grib aiziet no tiem prom, cik tālu vien iespējams, jo tie viņus nosoda. Tomēr ļaudis, kas uzskata, ka Kristus krusta nāve atcēlusi desmit baušļus, ir piekrāpti līdzīgi jūdiem.
Uzskatot, ka Dieva baušļi ir stingri un nepanesami, cilvēki nonicina To, kurš pārvalda visu Visumu saskaņā ar Saviem svētajiem priekšrakstiem. Kas, lasot Veco un Jauno Derību, turas pie šī uzskata, to sirdis sedz priekškars. Nāve ir sods par vismazākā likuma pārkāpšanu, un, ja nebūtu Kristus, grēcinieku Aizstāvja, tad tā pilnībā skartu ikkatru pārkāpēju. Taisnība ir saaudusies ar žēlastību. Kristus un Bauslība stāv viens otram cieši līdzās. Bauslība pārliecina pārkāpēju, un Kristus aizstāv grēcinieku.
Līdz ar Kristus pirmo atnākšanu iestājās lielākas gaismas un godības laikmets, bet tā būtu grēcīga nepateicība, ka pilnīgākas un krāšņākas gaismas atspīdēšanas dēļ sāktu nicināt un apsmiet mazāku gaismu. Kurš nicina jūdu laikmeta svētības un godību, tie nav sagatavoti iegūt kādu labumu no Evaņģēlija sludināšanas. Tēva godības spožumu un Viņa svēto likumu pilnību un skaistumu var izprast vienīgi caur Viņa mīļotā Dēla Golgātā pienesto salīdzināšanas Upuri. Bet, ja atmesti tiek Dieva Likumi, tad pat šis salīdzināšanas darbs zaudē savu nozīmi.
Kristus dzīve visnoteiktākā un pilnīgākā veidā aizstāvēja Viņa Tēva likumu, un Viņa nāve liecināja par šo Likumu negrozāmību. Uzņemoties grēcinieka vainu, Kristus neatbrīvoja cilvēku no pienākuma paklausīt šiem Likumiem, jo, ja šos Likumus būtu iespējams grozīt vai atcelt, Viņam nebūtu jānāk ciest un mirt šajā pasaulē. Tieši tas, ka Kristus mira par to pārkāpšanu, liecina par šo Tēva Likumu nemainīgo raksturu.
Jūdi atkāpās no Dieva un savā mācībā dievišķo Likumu aizvietoja ar savām tradīcijām. Kristus dzīve un mācības skaidri parāda šo pārkāpto Likumu prasības. Debesu pulki saprata, ka Viņa misijai vajadzēja paaugstināt Tēva likumus, padarīt tos godājumus un attaisnot to prasības.
„Signs of the Times”, 1887. gada 25. augustā. [247]

26. augusts - sargieties no okultisma

„Bet, kad jums sacīs: „Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst,” tad atsakiet: „Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušajiem?” Jesajas 8:19.
Spiritisms ir īsts viltības meistardarbs. Tas ir sātana vissekmīgākais un visvaldzinošākais krāpšanas paņēmiens – aprēķināts, iegūstot to cilvēku simpātiju, kuri savus mīļos ir guldījuši kapā. Ļaunie eņģeļi parādās to mīļoto izskatā, atstāsta ar viņu dzīvi saistītos notikumus un dara darbus, kādus tie darīja savas dzīves laikā. Tā viņi cilvēkiem liek domāt, ka viņu mirušie draugi ir eņģeļi, kas lidinās un uztur sakarus ar tiem. Šie ļaunie eņģeļi, kas izliekas par mirušajiem draugiem, zināmā mērā tiek uzskatīti kā elki, un daudzi viņu vārdiem piešķir lielāku nozīmi, kā Dieva Vārdam. Tā cilvēki tiek vadīti atmest patiesību un „piegriezt vērību maldu gariem.”
Dieva Vārds skaidri saka: „Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār vairs nezina nekā, tiem arī nav vairs algas, ko gaidīt, pat viņu piemiņa aizmirstas. Tiklab laiks mīlēt kā ienīst, un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū.” Mācītāja 9:5.6. Šie skaistie vārdi runā tieši pretī spiritistu mācībai, un, ja tie būtu ņemti vērā, daudzas dvēseles būtu izglābušās no ienaidnieka cilpām.
Daudzi tikai ziņkāres dēļ iepazīstas tuvāk ar spiritismu. Viņiem nav nekādas īstas ticības tam, un viņi šausmās atraujas no domas, ka tie varētu kļūt par medijiem, tomēr viņi uzdrošinājušies nostāties uz aizliegtas un bīstamas zemes. Kad viņi nonāk viltnieka nenogurstošajās rokās, tie redz, ka atrodas viņa varā, kas savus kalpus padara par visnožēlojamākajiem vergiem, un nekas viņus nevar izglābt kā vien Dieva spēks. Mūsu vienīgā drošība ir pilnīga uzticēšanās Dieva Vārda norādījumiem un nešaubīga paklausība tiem. Bībele ir vienīgā karte, kas parāda šauro ceļu, kas apiet iznīcību nesošās lamatas…
Kāda mīlestība, kāda brīnišķīga mīlestība ir tā, ka Dievs panes Savu ļaužu stūrgalvību un sūta palīdzību ikkatrai dvēselei, kas vēlas darīt Viņa prātu un atstāt grēkus! Ja tikai cilvēks gribētu sadarboties ar Debesu spēkiem, viņš varētu kļūt vairāk kā uzvarētājs. Kaut arī mēs esam krituši radījumi, kas spējīgi veikt visbriesmīgākos noziegumus, tomēr mēs varam kļūt uzvarētāji.
„Signs of the Times”, 1889. gada 26. augustā. [248]

27. augusts - pasaulē, bet ne no tās

„Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu grib būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” Jēkaba 4:4.
Kunga lielā diena ir ļoti tuvu. Kad Kristus parādīsies Debesu padebešos, ļaudis, kas nebūs Viņu meklējuši no visas sirds, kas būs ļāvuši sevi pievilt, noteikti pazudīs. Mūsu vienīgā drošība ir grēku nožēla, atgriešanās un grēku izsūdzēšana. Kas tagad dedzīgi meklē Kungu, pazemojot savas sirdis Viņa priekšā un atstājot savus grēkus, tie caur patiesības svētījošo iespaidu tiks sagatavoti sadraudzībai ar ķēnišķīgo ģimeni un redzēs Ķēniņu Viņa skaistumā…
Lai kādi ir izglītības dotie ieguvumi, vienīgi tie, kas jūtas atbildīgi Dieva priekšā un kurus vada Svētais Gars, var būt iespaidīgi skolotāji vai sekmīgi to dvēseļu mantotāji Dievam, kuras nonāk viņu iespaidā. Vai lai par vadītājiem Kunga iestādēs atzīstam ļaudis, kas paši neņem vērā dievišķos padomus? Lai Dievs mūs no tā pasargā! Kā gan lai par drošiem vadītājiem atzīst tos, kas atklāj neticības garu un kuru vārdos un raksturā nav redzama patiesa dievbijība?
„Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni (mācoties Kunga ceļu), tad jūs nenāksiet Debesu valstībā” Mateja 18:3.
Savs „es” jānoved paklausībā Kristus jūgam. Lielais skolotājs aicina visus mācīties no Viņa… „Cilvēka Dēls ir nācis atpestīt pazudušo” Mateja 18:11. Kurš vēlas tikt izglābts, tam jābūt labprātīgam tapt izglābtam Kunga norādītā ceļā - veidā, bet ne tā, kā tas pats to gribētu. Cilvēka vienīgā cerība ir par velti sniegtā Dieva žēlastība. Dievs tiešām ir ar ikvienu no mums…
Mēs esam aicināti būt par Kunga īpašiem ļaudīm, un daudz augstākā izpratnē, kā daudzi to ir sapratuši. Pasaule iegrimusi ļaunumā, un Dieva ļaudis aicināti iziet no pasaules un palikt atšķirti. Viņiem jābūt brīviem no pasaules ieradumiem un tās dzīves veida. Viņiem nav jāsaskaņojas ar pasaules uzskatiem, bet jāstāv atšķirtiem kā Kunga īpašiem ļaudīm, kas parāda dedzību visa veida kalpošanas darbos. Viņiem nedrīkst būt nekāda sadraudzība ar tumsības darbiem. - Vēstule Nr.280, 1906.gada 27.augustā, „Maniem brāļiem un māsām Denverā un Bolderā”. [249]

28. augusts - Kristus paņēmienu atdarināšana

„Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: „Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem taisnus, bet grēciniekus” Marka 2:17.
Neviens skolotājs cilvēkam nekad nav piešķīris tādu izcilu godu, kādu tam piedēvēja mūsu Kungs un Meistars. Viņu pazina kā „grēcinieku un muitnieku Draugu”. Viņš gāja pie visām sabiedrības šķirām, lai visi varētu saņemt svētības, kuras Viņš bija nācis sniegt. Viņu varēja redzēt sinagogās un uz tirgus laukumiem. Viņš piedalījās Savu tautiešu sabiedriskajā dzīvē, iepriecinādams ar Savu klātbūtni visas tās ģimenes, kas Viņu ielūdza pie sevis. Tomēr nelūgts Viņš ne pie viena negāja.
Viņš vienmēr atviegloja visādas cilvēku ciešanas, kas ticībā Viņam tika darītas zināmas. Tomēr Viņš Savu dziedinošo spēku nedalīja izšķērdīgi, un to nesaņēma ļaudis, kas parādīja savtīgu un neatkarīgu noslēgtību, neizsakot savas bēdas un nelūdzot tik ļoti vajadzīgo palīdzību. Visi, kas pie Viņa nāca ticībā un gribēja saņemt atvieglojumu, un bija uz to sagatavojušies, to arī saņēma. Viņa klātbūtnē bēdas bēga prom. Viņa klātbūtnē sāka vīst netaisnība un nomāktība. Pat nāve, šī nežēlīgā grēcīgās cilvēces maitātāja, paklausīja Viņa pavēlēm
Visos laikmetos pēc Kristus dzīves cilvēku vidū ir bijuši ļaudis, kas, atzīstot Viņa esamību, tomēr ir gājuši noslēgtības vai farizejiskas augstprātības ceļu. Viņi nav bijuši par svētību saviem līdzcilvēkiem. Nekur Kristus dzīve neattaisno viņu netaisno svētulību, jo Viņa raksturs iezīmējās ar sirsnību un labdarību. Šeit virs zemes ikkatrs mūku ordenis Viņu izslēgtu no savu locekļu skaita tikai tāpēc, ka Viņš pārkāpj viņu rakstītos likumus. Ikvienā draudzē un konfesijā atrodas maldīgi ļaudis, kas Viņu apvainotu Viņa izšķērdīgās žēlastības dēļ…
Ļaudīm, kuriem Viņš uzticējis Savu patiesību, jānokārto attiecības ar pasauli tā, lai saglabātos gan Viņa klusais, svētais miers, gan tai pašā laikā tiktu iegūtas vispilnīgākās zināšanas, kā sastapt cilvēkus ar to aizspriedumiem tur, kur viņi atrodas, un pakalpot viņiem ar gaismu, mieru un iepriecu, kas atrodama Dieva patiesības pieņemšanā. Viņiem sev par priekšzīmi jānorāda uz Kristus iedvesmojošo, autoritatīvo un sabiedrisko dzīvi. Tiem jāizkopj tas pats labdarības gars, kāds bija Jēzum, un jāizstrādā tādi paši darbības plāni cilvēku sastapšanai tur, kur viņi atrodas. - Vēstule Nr.2, 1878.gada 28.augustā, „Mīļajiem brāļiem (Šveicē)”. [250]

29. augusts - kristieša gudrība

„Tādēļ prātīgais šai laikā cieš klusu, jo šie ir ļauni laiki” Amosa 5:13.
Visiem, kas tic patiesībai, lūgšanu pavadītiem, jābūt ļoti apdomīgiem un piesardzīgiem. Mūs gaida pārbaudoši notikumi un mums jāparāda liela piesardzība, sargājot mūsu lūpas bezdievīgo priekšā. Savās gaitās mums būs jāsastopas ar fanātiski dedzīgiem cilvēkiem, kuri uzkūdīs patiesību nīstošus ļaudis, un mums vajadzēs saglabāt mieru. Mēs nedrīkstam pateikt visu, ko zinām, jo iespaidi, kas paliks cilvēku prātos, sātana ietekmē tiks ļoti palielināti.
Jābūt modriem lūgšanās. Ļaunums, ar kuru mums būs jāsastopas, ilgi ir krājies un līdzīgi vētrai nāks pār daudziem, kad to vismazāk gaidīs. Kaut viņus nevar apvainot ļaunuma radīšanā, viņi tomēr tā izveidošanos paātrina. Tiks izvirzīti apvainojumi, kurus ticīgie nevarēs atspēkot, jo viņi nav bijuši gudri ne rakstīšanā, ne runāšanā.
Tautu valdības izdos likumus, kas iedarbosies apspiedoši. No jauna tiks apstiprināti vecie likumi, kas praktiski savu spēku bija zaudējuši. Mums savā darbā jāiet uz priekšu saprātīgi un ticībā zem Jēzus Kristus gudrās virsvaldības. Pasludinot pasaulei pēdējo žēlastības vēsti, mums Kungam jāpadara liels darbs, un, lai ietu no vienas pasaules gala līdz otram, mēs esam atkarīgi no autoritātēm un varām. Kamēr mēs no šīm pastāvošajām varām esam atkarīgi, mēs no tām nedrīkstam nošķirties, jo mums ir pasaulplaša vēsts.
Mums mierīgi jāiet uz priekšu, un, ja ceļš vienā virzienā šķietami tiek aizsprostots, mēs nedrīkstam nosodīt pastāvošās varas, jo, tā rīkojoties, mēs pamācīsim citas varas, kā tām rīkoties, lai šķērsotu mūsu ceļu. Mēs nedrīkstam satraukt pretējos elementus vai izaicināt atmaksu vai atriebību. Pietiekoši ātri pienāks kulminācijas punkts. Tas jau glūn uz mums kā zaglis naktī. Mēs varam sludināt Bībeles patiesības, kuru iespaids netraucē mūsu darbu.
Manuskripts Nr.90, 1893.gada 29.augustā, „Mūsu izturēšanās pret pastāvošām varām”. [251]

30. augusts - patiesa svētošanās

„Un Viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas lai ņem uz sevi krustu un staigā Man pakaļ” Lūkas 9:23.
Pirmdienas rītā sapulce teltī sākās pussešos. Es runāju apmēram trīsdesmit minūtes par taupību, iegādājoties drēbes un izlietojot līdzekļus. Draud briesmas, ka Kunga līdzekļu izlietošanā mēs varam kļūt bezrūpīgi un neapdomīgi. Jaunajiem sludinātājiem, kas iesaistās sludināšanas darbā teltīs, vajadzētu būt uzmanīgiem un izvairīties no lieliem izdevumiem. Darbam rodas daudz vajadzību līdz ar telšu uzcelšanu jaunos laukos un misijas pasākumu paplašināšanos. Šajās lietās jāievēro visstingrākā taupība, un tomēr bez skopuma pazīmēm…
Mūsu rīta sapulce tika noturēta teltī. Es atkal runāju trīsdesmit minūtes par patiesu svētošanos, kas nav nekas cits, kā ikdienas miršana sev un ikdienas saskaņošanās ar Tēva prātu. Pāvila svētošanās izpaudās ik dienas cīņā ar savu „es”. Viņš saka: „Es mirstu ik dienas” 1.Kor.15:31. Viņa prāts un viņa tieksmes ik dienas stājās pretī pienākuma apziņai un Dieva gribai. Apņēmies nesekot savām tieksmēm, viņš darīja Dieva prātu, lai cik nepatīkams un krustā sitošs tas bija viņa dabai. Iemesls, kāpēc šajā laikā daudzi dievbijības dzīvē negūst lielus panākumus, slēpjas apstāklī, ka viņi paši savu gribu tur par Dieva gribu. Viņi dara tieši to, ko grib paši, bet glaimo sev, ka ir saskaņojušies ar Dieva gribu. Viņi visās lietās izpatīk paši sev, un ar savu „es” tiem nav nekāda cīņa.
Daudzi no sākuma labi cīnās pret savtīgajām tieksmēm pēc izpriecām un ērtībām. Viņi ir patiesi un sirsnīgi, bet ilgstošā ikdienišķā miršana un nepārtrauktais nemiers sakarā ar pretošanos sātana kārdināšanām viņus nogurdina. Pie tam kūtrums izliekas tik patīkams, un miršana sev tik atbaidoša, ka viņi aizver miegainās acis un nepretojoties padodas kārdināšanām.
Ļaudīm, kas saskaņojas ar pasauli, Dieva Vārdā nav paredzēts nekāds salīdzinājums. Dieva Dēls skaidri pateica, ka Viņš varētu visus cilvēkus vilkt pie Sevis, tomēr Viņā nav nācis pasauli ieaijāt miegā un atnest mieru, bet gan zobenu. Kristus sekotājiem jāstaigā Viņa brīnišķās priekšzīmes gaismā un, izceļot Evaņģēlija standartu un prasības, mums pastāvīgi jācīnās ar savu „es”, upurējot jebkuras ērtības un savtīgās tieksmes, lai arī kā būtu jāpūlas un jācieš. - Vēstule Nr.49a, 1878.gada 30.augustā. [252]

31. augusts - garīgās augšanas noslēpums

„Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru” Efeziešiem 4:13.
Ja Kristus sekotāji nopietni un dedzīgi meklētu gudrību, tie tiktu ievadīti bagātos patiesības laukos, kas viņiem pilnīgi nepazīstami. Kas nodosies Dievam tikpat pilnīgi kā Mozus, to tikpat droši vadīs Dieva roka, kā tika vadīts lielais Israēla vadonis. Tas var būt vienkāršs un šķietami neapdāvināts cilvēks, bet ja viņš ar mīlošu un paļāvīgu sirdi paklausīs katram dievišķās gribas norādījumam, tad viņa spēki tiks šķīstīti, kļūs cēlāki un apgarotāki, un viņa spējas palielināsies. Vērtējot dievišķās gudrības pamācības, viņam tiks uzticēti svēti uzdevumi; viņš tiks stiprināts izveidot savu dzīvi par godu Dievam un par svētību pasaulei…
Šajā laikā daudzi ir tikpat nezinoši par Svētā Gara darbu pie cilvēka sirds, kā tas bija ar ticīgajiem Efezā (skat. Apustuļu darbi 19:1-6), un tomēr neviena patiesība Dieva Vārdā nav skaidrāk izklāstīta. Par šo tēmu runājuši pravieši un apustuļi. Kristus Pats pievērš mūsu uzmanību stādu valsts augšanai, ilustrējot ar to Viņa Gara darbu garīgās dzīvības uzturēšanā. Vīna koka sula, paceldamās no saknēm, nonāk zaros, uztur augšanu un gādā par ziedu un augļu rašanos. Tā arī dzīvību dodošais Svētā Gara spēks, nākdams no Pestītāja, ieplūdīs dvēselē. Tas pamodina jaunus motīvus un jaunas intereses un noved domas paklausībā Dieva gribai, darot saņēmēju spējīgu nest skaistos svēto darbu augļus.
Šīs garīgās dzīvības Autors paliek neredzams. Dzīvības piešķiršanas un uzturēšanas metodes cilvēcīgā filozofija nav spējīga saprast. Tomēr Gara darbs vienmēr saskan ar rakstīto Vārdu. Garīgā pasaule līdzinās fiziskajai pasaulei. Fizisko dzīvi no mirkļa uz mirkli uztur dievišķais spēks, tomēr tā netiek uzturēta tieša brīnumdarba veidā, bet ar svētību izlietošanu, kas noliktas mūsu sniedzamības robežās Tā arī garīgā dzīvība tiek uzturēta, izmantojot līdzekļus, ko mums sniedz Aizgādība. Ja Kristus sekotājs grib aizsniegt „īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru” (Ef. 4:13), tad viņam jāēd dzīvības maize un jādzer glābšanas ūdens. - „Review and Herald”, 1911. gada 31. augustā. [253]

Septembris

1. septembris - ņemiet, lai varētu dot

„Dēstītājs un laistītājs - a3 sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba” 1. Korintiešiem 3:8.
Aicinot mācekļus atstāt zvejnieku tīklus, Kristus tiem teica, ka viņiem jākļūst par cilvēku zvejniekiem. Ar to Kristus pateica, ka viņiem būs jāstrādā. Sniedzot patiesību citiem, viņiem tīkli bija jāmet laivas labajā pusē. Ar to Kristus domāja, ka viņiem, dvēseles glābjot, būs jāstrādā ticībā. Šis darbs atsevišķu cilvēku labā Dieva aizgādībā iemācīs tos strādāt apkārtējās sabiedrības labā. Viņi nedrīkst domāt, ka tie ir kādas darba nodaļas sastāvdaļa, bet gan individuāli pavedieni no viena vesela darba, kas nešķirami saistīti kā ķēdes atsevišķi locekļi, savienoti ar līdzcilvēkiem un Dievu.
Dievs vēlas, lai jaunieši kļūtu pazemīgi, pilnvērtīgi strādnieki, kas nes Kristus jūgu un uzņemas Viņa nastas. Viņš saka: „Jūs esat Dieva līdzstrādnieki.” Bērniem un jauniešiem dedzīgi jācenšas pieaugt saprašanā un garīgos sasniegumos; kā garīgās, tā laicīgās lietās viņiem vajadzētu censties strādāt pēc papildināšanas plāna. Apustulis Pēteris saka: „Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā” 2. Pēt.1:5-8.
Iešanai uz priekšu patiesā izglītībā nav nekā kopēja ar savtību. Patiesas zināšanas nāk no Dieva un atgriežas pie Dieva. Viņa bērniem jāsaņem, lai atkal varētu dot. Kas caur Dieva žēlastību ieguvuši intelektuālas un garīgas priekšrocības, tiem, ejot arvien tālāk un priekšu, jāvelk arī citi pretī augstākiem sasniegumiem. Un šim darbam, kur labums tiek sniegts citiem, savas pūles pievienos neredzami spēki. Uzticīgi darot savu darbu, mums vajadzētu tiekties pretī augstākiem taisnības, svētuma un pilnīgas Dieva atziņas mērķiem. Tad mēs paši jau šajā dzīvē kļūsim pilnīgāki Kristū un paņemsim sev līdzi uz Debesu pagalmiem savas palielinātās spējas, lai tur mūsu augstākā izglītība pieaugtu vēl tālāk. - Manuskripts 108. 1898. g. 1. sept., „Augstākā izglītība”. [254]

2. septembris - uzrakstīti mums par mācību

„Pazemīgos Viņš vada Savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca Savu ceļu” Psalmi 25:9.
Dievs strādās pie tiem, kas uzklausīs Viņa balsi. Dieva Vārdam jābūt mūsu padomdevējam un vadonim dzīves gaitās. Vecās Derības vēsturiskās mācības, uzticīgi pētītas, pamācīs mūs. Kristus mākoņa stabā dienā un uguns stabā naktī vadīja un apgaismoja Israēla bērnus viņu ceļojumā pa tuksnesi. Tas bija nemaldīgs Vadonis.
Visos viņu piedzīvojumos Dievs centās tiem mācīt paklausību Debesu Vadonim un ticību Viņa glābjošajam spēkam. Tieši viņu atbrīvošana no Ēģiptes spaidiem un iešana cauri Sarkanajai jūrai atklāja tiešu Dieva glābjošo spēku. Kad tie sacēlās pret Viņu un rīkojās pretēji Viņa gribai, Dievs tos sodīja. Ja tie turpināja (dusmoties) dumpoties un bija apņēmušies rīkoties pēc sava prāta, Dievs deva viņiem, ko tie lūdza, un tā parādīja tiem, ka tas, ko Viņš tiem liedza, netika dots viņu pašu labā. Katra sodība, kas tiem uzbruka par kurnēšanu, bija mācība lielajam ļaužu pulkam, ka Dieva likumu pārkāpšana iznākumā vienmēr nesīs bēdas un ciešanas.
Vecā Derība uzrakstīta par labu nākošajām paaudzēm. Tikpat daudz vajadzīgas Jaunās Derības mācības. Arī šeit Kristus ir Savu ļaužu skolotājs, Kas tiem liek meklēt gudrību, kura nāk no augšienes, un saņemt pamācības taisnībā, kas izveidos viņu raksturus pēc Dievišķās līdzības. Kā Vecās tā Jaunās Derības raksti māca paklausību Dieva baušļiem, jo tādi ir nosacījumi ar Dieva dzīvi mērojamās mūžīgās dzīves iemantošanai. Ar paklausību mēs kļūstam par Dievišķās dabas līdzdalībniekiem, un mācāmies izbēgt no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Tāpēc Rakstu mācības jāpētī, to pavēlēm jāpaklausa, un tajos atklātie principi, kas ir dārgāki par zeltu, jāieauž ikdienas dzīvē. - Vēstule 342. 1907. g. 2.sept., „Strādniekiem Dienvidkalifornijā”. [255]

3. septembris - vairāk priekšrocību kā eņģeļiem

„Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas” Psalmi 130:3.4.
Tiem, kas savām kājām izvēlas šo savādo ceļu, Kungs saka šos iedrošinošos vārdus. Viņš pieņems to lūgšanas, ja tie nožēlos savus grēkus un atgriezīsies. Caur Kristus bezgalīgo Upuri un caur ticību Viņa Vārdam tie var saņemt Dieva apsolījumus. Ādama bērni var kļūt par Dieva bērniem. Ak, cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka Kristum, nākot kā cilvēkam, kritušai cilvēcei tika dāvināts otrs pārbaudes laiks! Kristus cilvēkiem paver plašas iespējas. Savienībā ar Viņu tie var kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Caur ik dienas piešķirto Kristus žēlastību tie var tikt pacelti un izdaiļoti, lai tie kļūtu par Dieva dēliem un meitām. Tāda mīlestība ne ar ko nav salīdzināma.
Kristus prasa pilnīgu paklausību. Tai jāizpaužas dziļi skarošā praktiskā darbā. Ik dienas mums jāpieaug Dievišķās gribas atzīšanā. Kristus piešķirs Savu Garu visiem, kas strādās vienotībā un pazemībā.
„Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” 1.Kor. 6:19.20. Kāda cena ir samaksāta par kritušās cilvēces atpirkšanu! Vai ikkatrai dvēselei nevajadzētu kalpot Dievam, cenšoties izmantot talantus, kas tai uzticēti, lai tos ar augļiem varētu atdot Dievam atpakaļ?
Jēzus saka: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad (mācoties un dzīvojot pēc šīs mācības) jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm” Mat.11:28.29. Ja vēlamies dzīvot kristīgu dzīvi, mums pastāvīgi jāsadarbojas ar Dievu, pazaudējot sevi paļāvībā uz Jēzu Kristu. Katru dienu mums jāstrādā kā priekš mūžības.
Cilvēks tika veidots nedaudz zemāks par eņģeļiem. Tomēr, kad tas tiks šķīstīts un pārcelts Debesu pagalmos, viņš būs apveltīts ar lielākām priekšrocībām kā eņģeļi.
Viss, kas taviem brāļiem un māsām vajadzīgs, viss, kas vajadzīgs ikvienam no mums, ir dzīvot pazemīgu, kristīgu dzīvi, atklājot raksturā spēku, ko caur savienību ar Jēzu mēs saņemsim no Viņa. - Vēstule 196. 1903. g. 3.sept., kādam veikalniekam. [256]

4. septembris - cīņā iesaistīti neredzami spēki

„Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā…, jo viņš ir melis un melu tēvs” Jāņa 8:44.
Mums visiem jāzina, ka eksistē kritušais eņģelis, kas Debesu pulku vidū tika godāts kā tuvākais Kristum. Viņa pieviļošais darbs tika veikts tādā slepenībā, lai zemāk stāvošie eņģeļi domātu, ka viņš ir Debesu valdnieks. Sātans iekārtoja tā, it kā starp eņģeļiem būtu radušās visas sliktās Debesīs radušās aizdomas, lai gan viņš pats bija tas, kas ierosināja šīs domas, kurām eņģeļi nekad nebūtu nodevušies, ja viņš tās nebūtu pamodinājis. Viņš veikli tās pienesa Dievam it kā no eņģeļiem nākušas, lai gan visas tās sākās no paša sātana…
Tā kā viņš savas viltīgās aizdomas nevarēja iepotēt Kristum, viņš nolēma graut tā autoritāti ar nepatiesiem ziņojumiem un apgalvojumiem. Iznākumā Debesīs izcēlās karš, un sātans no turienes tika izraidīts. Viņš kļuva par visnāvīgāko Kristus ienaidnieku. Visos iespējamos veidos viņš pastāvīgi centās darboties pretī Kristus lielajam dvēseļu glābšanas darbam.
Debesu pagalmos Kristus centās pārliecināt sātanu par viņa briesmīgajiem maldiem, līdz ļaunais kopā ar saviem piekritējiem atklāti sacēlās pret pašu Dievu. Tagad augstais eņģelis pieprasīja sev tiesības un stāvokli, kas augstāks kā Kristum. Izraidīts no Debesīm, viņš nonāca uz šo zemi, apņēmies strādāt pretī Kristum. Viņam nedraud briesmas pazaudēt paša pieviltos eņģeļus. Viņš tos sapulcinājis zem sava karoga cīņai pret Dieva Dēlu.
Kad uz šo pasauli atnāca Kristus, sātans Viņam visur sekoja, cenzdamies iznīcināt Viņa darbu. Kristum dziedinot slimos un apbēdinātos, sātans bija tur, lai, cik vien iespējams, apgrūtinātu Viņa dvēseļu glābšanas darbu…
Kad ļaudis, pamodināti un pārliecināti par draudošajām briesmām, sāka jautāt: „Ko lai es daru mūžīgās dzīves iemantošanai?” arī sātans bija tur, pamudinādams priesterus un valdītājus pretoties Pestītāja darbam un šķērsot Viņa ceļu. Tomēr Kristus vienmēr izrādījās pārāks par sātanu. Norādams sātaniskos spēkus, Viņš atbrīvoja nabaga dvēseles, kuras bija saistītas ļaunā važās. - Vēstule 292. 1906. g. 4.sept., Dr. D.H. Kresam un viņa dzīves biedrei Sidnejas sanatorijā, Austrālijā. [257]

5. septembris - mūsu vadonis visā patiesībā

„Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi” Jāņa 14:16.
Kristus paziņoja, ka pēc Savas aiziešanas debesīs Viņš sūtīs Savai draudzei kā vainagojošu dāvanu Iepriecinātāju, Kas ieņems Viņa vietu. Šis iepriecinātājs ir Svētais Gars, Viņa dzīvības dvēsele, Viņa draudzes spēks, pasaules gaisma un dzīvība. Ar Savu Garu Kristus sūta samierinošu iespaidu un spēku, kas atņem grēku.
Kungs mani pamācīja teikt jums un visiem Viņa ļaudīm, lai ļoti sargās pretoties Svētā Gara darbam – Iepriecinātājam, ko sūta Kristus. Sargieties spert pirmo pārdrošo pretošanās soli! Stāstot mācekļiem par Svēto Garu, Kristus centās pacelt viņu domas un stiprināt viņu cerības visaugstāko un varenāko iespēju satveršanai. Centīsimies izprast Viņa vārdus! Centīsimies pareizi novērtēt Viņa sniegto brīnišķo Velti! Meklēsim Viņa Gara pilnību!…
Es neredzu mums cita ceļa, kā vien Kristus Vārdu ievērošanu: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man” Mat.16:24. Mums jāpaklausa šiem vārdiem, ja gribam iemantot mūžīgo dzīvību. Debesu Majestāte nāca uz šo pasauli, lai pasniegtu mums šo mācību ar nepārtrauktas pašaizliegšanās pilnu dzīvi. Vai ņemsim vērā Viņa pamācības?
Lai tiktu izglābti, mums Dieva lietās jāiegūst dziļi un pilnīgi piedzīvojumi. Grēku salīdzināšana izdarīta ar bezgalīgā Dieva Dēla dāvināšanu…
Vest grēciniekus pie Kristus ir Iepriecinātāja, Svētā Gara darbs. Pestītājs ir dievišķā Priekšzīme, svētuma pilnība, un Viņš ir tas, kas atjauno dvēseli. Mums dotas tiesības saņemt no Kristus visus rakstura pilnveidošanai vajadzīgos spēkus. Bet, lai mēs iegūtu šos spēkus, mums lielākos apmēros jāparāda pašaizliedzība un pašuzupurēšanās.
Kristus visu ir sagādājis, lai mēs būtu Dieva bērni. Ak, mana sirds saka: „Slavē Viņa svēto vārdu, jo no Viņa pilnības mēs varam saņemt žēlastību uz žēlastību.” Pieņemot Viņa vārdus, centīsimies aizsniegt pilnības augsto standartu! Mēs varam būt droši tikai tad, ja tiecamies pēc tām īpašībām, kas mūs dara par Dieva bērniem un svētota spēka īpašniekiem. - Vēstule 155. 1902. g. 5.sept., tiesnesim un Betlkrīkas sanatorijas adventistu advokātei Artūra kundzei. [258]

6. septembris - tu varēsi uzvarēt

„Tevi, Tu, manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku” Daniela 2:23.
Šajā sātanisko brīnumdarbu laikā, lai piekrāptu, ja iespējams, pat izredzētos, tiks sludinātas, kā arī praktizētas visāda veida viltības. Lai ticīgie neko nesaka sātana varas izcelšanai. Kungs iezīmēs Savus baušļus turošos ļaudis ar īpašām Savas labvēlības pazīmēm, ja tie tiks veidoti no Viņa Gara un nostiprināti vissvētākajā ticībā, stingri klausīdami Viņa vārda balsij.
Pazemosim savas dvēseles Dieva priekšā! Strādāsim, domādami tikai par Viņa godu! Lai no mūsu lūpām pastāvīgi plūst slava un teikšana, jo Viņa dāvinātās svētības ik dienas ir jaunas, un tās vajadzētu pieņemt ar pateicību. Dievs ir iecietīgs un ļoti žēlīgs. Ja Viņš rīkotos ar mums pēc mūsu stūrgalvības, pēc mūsu ģeķīgā un nenoteiktā izturēšanās veida un pēc mūsu nepastāvības, kur tad mēs būtu? Bet „Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi” Ps. 103:14. Atceries, ka neviena cilvēcīga būtne viena pati nav spējīga pastāvēt viltīgā ienaidnieka priekšā!
Ja mēs pastāvēsim Kunga lielajā dienā kopā ar Kristu kā mūsu Patvērumu un mūsu stipro Pili, tad mums jānoliek visa skaudība un visa tiekšanās pēc pārākuma. Mums pilnīgi jāiznīcina šo nesvēto lietu saknes., lai tās nekad vairs nevar atplaukt un zelt. Mums pilnīgi jānostājas Kunga pusē…
Meklē taisnību un nostājies zem Visvarenā lielā vairoga! Dievs tevi aicina, lai tu Viņu meklētu ar pazemīgu sirdi. Lasi Dāniēla lūgšanu un pārdomā, vai tavi piedzīvojumi izturēs uguns pārbaudi! Kungs bagāti svētīs tos, kas pazemosies Viņa priekšā…
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ļaudis, kas nezina, ko nozīmē staigāt kopā ar Dievu, mūs nosaldē līdz nāvei… Mēs nedrīkstam atļauties ielaisties strīdā. Mums jārunā vārdi, kas atbalsta mieru, žēlastību un patiesību. Mums uzcītīgi jāpārmeklē savas sirdis, pazemojoties Dieva priekšā. Mums jāciena mūsu brāļi, bet viņi nav jāliek tai vietā, kur jāatrodas Dievam, jo viņi ir tikai cilvēki. - Vēstule 195. 1903. g. 6. sept., V.C Vaitam. [259]

7. septembris - lepnība nāk pirms krišanas

„Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” 1. Korintiešiem 10:12.
Tieši pirms Pētera krišanas Kristus viņam teica: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus” Lūk.22:31.
Cik patiesa bija Pestītāja draudzība pret Pēteri! Cik līdzjūtīgs ir šis Viņa brīdinājums! Tomēr tas Pēteri aizvainoja. Būdams apmierināts pats ar sevi, Pēteris pašpaļāvīgi paziņoja, ka viņš to nekad nedarīs, no kā Kristus viņu brīdināja. Viņš sacīja: „Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē” 33.p. Šī pašpaļāvība bija viņā bojāeja. Viņš kārdināja sātanu, lai tas kārdinātu viņu, un viņš krita, viltīgā ienaidnieka viltības pārvarēts. Kad Kristum viņš visvairāk bija vajadzīgs, Pēteris nostājās ienaidnieka pusē un atklāti aizliedza savu Kungu…
Dauzi šodien stāv, kur stāvēja Pēteris, kad tas pašpaļāvīgi ziņoja, ka neaizliegs savu Kungu. Savas pašapmierinātības dēļ viņi kļūst par vieglu laupījumu sātana viltībai. Kas atzīst savu vājumu, tie uzticas spēkam, kas augstāks par viņiem pašiem. Un kamēr tie raugās un Dievu, sātanam nav nekādas varas pār viņiem, bet viegli tiek pārvarēti tie, kas uzticas paši sev. Atcerēsimies, ka, ja mēs neņemsim vērā Dieva sniegtos brīdinājumus, mūs sagaida krišana. Kristus nepasargās no ievainojumiem to, kas bez pavēles nostājas uz ienaidnieka zemes. Viņš atļauj pašapmierinātajam cilvēkam, kas rīkojas tā, it kā viņš zinātu vairāk par savu Kungu, iet tālāk savā iedomātajā spēkā. Tad seko ciešanas un sakropļota dzīve, vai varbūt pilnīga sakāve vai nāve.
Karā ienaidnieks izmanto ļaužu vājākās vietas un tur viņš vērš savus visnežēlīgākos triecienus. Kristieša nocietinājumos nedrīkst būt vāju vietu. Viņam jāaizbarikādējas ar balstiem, ko Raksti sniedz tam, kas dara Dieva prātu. Kārdinātā dvēsele uzvarēs, ja tā sekos Kristus priekšzīmei. Kurš kārdinātājam stājas pretī ar vārdiem: „Stāv rakstīts”, var justies drošs „Tā saka Kungs” aizsardzībā.
Kungs atļauj saviem bērniem krist, un tad, ja viņi nožēlo savu nepareizo rīcību, Viņš palīdz tiem nostāties izdevīgākā stāvoklī. Kā uguns šķīstī zeltu, tā Kristus ar kārdināšanām un pārbaudījumiem šķīsta Savus ļaudis. - Manuskripts 115. 1902. g. 7. sept., „Pašapmierinātības briesmas”. [260]

8. septembris - lai tava ticība nemitētos

„Mana dvēsele ir līksma par manu Kungu, Viņu daudzinādama; cietēji lai to dzird un priecājas” Psalmi 34:3.
Kad, pūloties glābt dvēseles, grēcinieks tiek pārliecināts par savu grēku, un jūs redzat pierādījumus, ka Kristus par to ir iežēlojies, ja jauna cerība plaukst viņa sirdī, tad nav pareizi sacīt: „Mēs lūdzām par viņu, un viņš atdeva savu sirdi Dievam un tika glābts.” Tā ir maldīga doma. Tiem dota priekšrocība teikt svinīgi, sirsnīgi un priecīgi: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir piedevis tavus grēkus!” Iedrošiniet ikvienu dvēseli cerēt un ticēt, bet nekad… nesakiet par kādu cilvēku: „Viņš ir glābts”.
Lai maldošo avi atvestu atpakaļ, mums tai jāparāda iecietība un saudzējoša žēlastība. Mums dota priekšzīme Kristus rīcībā ar Pēteri, kurš ar lādēšanos un zvērēšanu bija aizliedzis savu Kungu. Pēteris domāja, ka viņš ir stiprs. Viņš teica: „Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu!" Jāņa 13:37. Bet Jēzus Viņam atbildēja: „Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi” Marka 14:30. Bet Pēteris runāja vēl daudz vairāk: „Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi nekad neaizliegšu” 31.p.
Lielīties nav gudri. Pēteris krita, jo viņš nepazina pats savu nespēku…
Kungs Pēterim bija sacījis: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!" Lūk.22:31-32.
Ja sātanam būtu atļauts darīt savu darbu, Pēterim vairs nebūtu nekādas cerības. Viņa ticība būtu pilnīgi sagruvusi. Ja Pēteris būtu pazemīgi un dedzīgi meklējis dievišķo palīdzību, ja viņš klusībā būtu pārmeklējis savu sirdi, tad pārbaudījumu brīdī viņš nebūtu ticis izsijāts. Sātans nevar pārvarēt vienkāršu Kristus mācekli, kas Kunga priekšā staigā ar lūgšanām. „Kad ienaidnieks nāks kā plūdi, Kunga Gars pacels karogu viņa labā pret ienaidniekiem” Jes. 59:19. (angļu tulk.) Kristus kā pavēnis, kā patvēruma avots nostājas starpā, un Viņu ļaunie nevar pārvarēt. - Manuskripts 109 (1898. g. 8. sept., „Pētera krišana un pacelšana”. [261]

9. septembris - piedotu grēku apziņa

„Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” Jāņa 3:30.
Man ir ļoti skumji redzēt praktiskas dievbijības trūkumu mūsu pašu vidū. Visur daudz tiek izcelts paša „es”, un Kristus Garu grūti saskatīt. Mums nepieciešams dievišķs apgaismojums. Mums katru dienu jāatjauno nodošanās un svētīšanās Dievam.
Kāpēc mums trūkst apziņas, ka mūsu grēki ir piedoti? Tāpēc, ka esam neticīgi. Mēs dzīvē neīstenojam Kristus mācības un neieaužam Viņa tikumus savā dzīvē. Ja Kungs Jēzus Kristus tiem dāvinātu cerību, prieku un sajūsmu, tad daudzi no mums to izmantotu lepnuma un sevis izcelšanai. Ja Kristus caur ticību mājo sirdī, tad Viņā dotās mācības tiks īstenotas dzīvē. Mums būs tik augsti uzskati par Jēzu Kristu, un paša „es” tiks pazemots. Mūsu mīlestība centrēsies Jēzū, un mūsu domas stipri tieksies pretī Debesīm. Kristus augs, bet paša „es” samazināsies.
Prāts jāradina domāt par Debesu lietām. Pazemība radīsies, ja iepazīsimies ar Jēzus Kristus pievilcīgo skaistumu. Kavējoties pie Jēzus Kristus brīnišķīgajām īpašībām, mēs ieraudzīsim grēka pretīgumu un ticībā satversim Jēzus Kristus taisnību. Mēs kopsim Jēzum piemītošās labās īpašības, lai varētu atstarot uz citiem Viņa rakstura līdzību. Raugoties uz Golgatas krustu, mēs neizcelsim sevi, bet pastāvīgi atcerēsimies savu necienīgumu un to, cik dārgi Debesīm maksājusi mūsu pestīšana. Mēs aptversim Kristus bezgalīgās mīlestības apmērus.
Daudzi ļauj savām domām kavēties pie savas personas necienīguma, it kā tas būtu kas labs un teicams. Tas kavē viņus pilnīgi drošā ticībā nokļūt pie Jēzus. Viņiem tiešām būtu jāizjūt sava bezvērtība un tādēļ – sava grēcīguma dēļ – tiem vajadzētu izjust nepieciešamību iet pie Pestītāja, Kurš ir viņu vērtība un cieņa, un Kurš grib būt viņu taisnība, ja viņi pazemosies, nožēlos savus grēkus un atgriezīsies. Viņu necienīgums ir pats par sevi redzams fakts. No otras puses, Jēzus cienīgums nemaz nav noliedzams. Tāpēc lai ikviens, kas vēl šaubās, kļūst stiprs cerībā, jo viņam ir Kāds, Kas cienīgs būt par viņa Pestītāju. Viņa vienīgā pestīšanas cerība ir satvert ticībā to cieņu, kuras viņam pašam nav, bet kuru grib sniegt Jēzus Kristus – mūsu Taisnība. - Manuskripts 21. 1889. g. 9. sept., dienasgrāmata. [262]

10. septembris - Kristus nav dalīts

„Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag” 1. Korintiešiem 12:18.-21.
Ja cilvēku raksturi nav pilnīgi vienādi, tad tas nenozīmē, ka mums vienam no otra vajadzētu atrauties un stāvēt atsevišķi. Tā kā mēs esam Debesu Ķēniņa bērni, tad mūsu vidū nedrīkstētu būt tādu nesaskaņu, ka mēs stātos viens otram ceļā.
Kungs nolicis, ka Viņa kalpiem ir dažādas dāvanas. Tas ir Viņa prāts, ka draudzē tiek iekļauti dažādi domājoši cilvēki, lai kopā kļūtu par Viņa līdzstrādniekiem. Tā kā mums būs jāsatopas ar dažādi domājošiem cilvēkiem, tādēļ mums arī vajadzīgas dažādas dāvanas. Dieva kalpiem jāstrādā pilnīgā saskaņā. Es pateicos Dievam, ka mēs visi neesam pilnīgi vienādi, lai gan mums ir viens un tas pats Gars – Gars, kas mājoja Kristū. Apustulis Jānis nebija tas pats, kas apustulis Pēteris. Katram vajadzēja apspiest savas īpatnības un klusināt savu temperamentu, lai varētu atbalstīt vienam otru, ticot patiesībai un ļaujot tai viņus svētot.
Tā ir Kristus taisnība, kas iet mūsu priekšā. Tas ir Viņa raksturs, kas mums jāatdarina. Un kas būs tālāk? - Kunga godība būs mūsu atalgojums. Mūsu Vadonis iet mums pa priekšu, un, ja mēs sekosim Viņam, Viņš mums piešķirs Savu taisnību, kas atklāsies pareizi nokārtotā dzīvē un dievbijīgās sarunās. Tā ir ticība un darbi, kas padara mūs par kristiešiem, sagatavojot mūs dzīvei ar Kristu Debesīs.
Vai Kristus ir dalīts? – Nē. Kristus, kas mājo vienā dvēselē, neķildosies ar Kristu, kas mājo citā dvēselē. Mums jāmācās panest apkārtesošo cilvēku īpatnības. Ja mūsu griba nodota Kristus gribas pārvaldībā, tad kā mums var rasties nesaskaņas ar brāļiem? Ja mums ir kādas nesaskaņas, tad varam zināt, ka tas tāpēc, ka mūsu pašu „es” vēl nav krustā sists. Kuru atbrīvo Kristus, tas ir patiesi brīvs. Mēs neatrodamies pilnīgi Kristū, ja nemīlam citus, kā Kristus mūs ir mīlējis. Ja mēs to darīsim, kā Kristus mums ir pavēlējis, tad mēs ar to pierādīsim, ka esam pilnīgi Viņā.
Mums jābūt tai ticībai, par kuru pravietoja pravieši un kuru sludināja apustuļi – ticībai, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. - Vēstule 141. 1902,g,10.sept., vec.sl. S.N. Haskelam, strādājot evaņģelizācijas darbu Ņujorkā. [263]

11. septembris - lai gaita ir mierīga un taisna

„Jo Es jums priekšzīmi esmu devis” Jāņa 13:15.
Mēs veidojam raksturu Debesīm. Bez pārbaudījumiem un ciešanām neviens raksturs nevar kļūt pilnīgs. Mums jātiek pārmeklētiem un pārbaudītiem. Kristus izturēja šo pārbaudi mūsu labā, lai mēs caur Viņa sniegto dievišķo spēku izturētu šo pārbaudi paši savā labā. Kristus ir mūsu Priekšzīme pacietībā, izturībā, lēnprātībā un pazemībā. Starp Viņu un bezdievīgo pasauli pastāvēja nesaskaņas un karš, tomēr Viņš ne vārdos, ne darbos neparādīja ne dusmas, ne varmācību, kaut gan par saviem labajiem darbiem saņēma apkaunojošu un pāri darošu samaksu. Viņu apbēdināja. Viņu atmeta un pret Viņu izturējās ar nicināšanu, tomēr Viņš nevienam neatriebās. Viņam piemita pašsavaldīšanās, cieņa un majestātiskums. Viņš visu mierīgi pacieta un pārestības atmaksāja tikai ar līdzjūtību, žēlastību un mīlestību…
Atdariniet šajās lietās Pestītāju! Neuztraucieties, ja kaut kas neizdodas! Neļaujiet pamosties savam „es” un nezaudējiet pašsavaldīšanos, ja nenotiek tas, ko jūs vēlaties! Citu nepareizā rīcība neatvainos jūsu nepareizības. Divas nepareizas rīcības nekad nespēs izlabot vienu. Lai kļūtu uzvarētāji, jums jācīnās un jāuzvar.
Kristus nekad nekurnēja, neizteica nevienu neapmierinātības vārdu un nekad neizrādīja nepatiku vai dusmas. Viņš nekad nekļuva mazdūšīgs, satraukts vai īgns. Vispārbaudošākos un satraucošākos apstākļos Viņš palika mierīgs, savaldīgs un pacietīgs. Lai kāds satraukums un nemiers bija Viņam visapkārt, Viņš savu darbu veica klusi un mierīgi. Aplausi Viņu nesajūsmināja. Ienaidnieku draudi Viņu nebiedēja. Viņš gāja cauri pasaules satraukumam, varmācībai un noziegumiem, kā saule iet savu ceļu virs mākoņiem. Cilvēcīgās kaislības, nemiers un nepatikšanas palika zem Viņa. Viņa gaita līdzīgi saulei veda visam tam pāri. Un tomēr, pret cilvēku rūpēm Viņš nebija vienaldzīgs. Viņa sirdi vienmēr aizkustināja brāļu ciešanas un vajadzības, it kā cietējs būtu Viņš Pats. Viņā valdīja kluss iekšējs prieks un skaidrs miers. Viņa griba vienmēr iekļāvās Tēva gribā. No Viņa bālajām, trīcošajām lūpām atskanēja vārdi: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek”.
Vēstule 51a. 1874.g. 11.sept., Edsonam un Emmai Vaitiem. [264]

12. septembris - kristieši tagad

„Un tagad, bērniņi, palieciet Viņā, lai, kad Viņš parādīsies, mums būtu drošs prāts un mēs, Viņam atnākot, nepaliktu kaunā” 1. Jāņa 1:28.
Daudzi domā kādreiz kļūt par kristiešiem, bet tūlīt sākt tādu dzīvi negrib… Atdodot savas dzīves labāko daļu ienaidniekam, jūs ne tikai paši daudz zaudējat, bet ieaudzināt arī saviem bērniem nevērību pret mūžīgām lietām. Priekšzīme, ko viņi saņem no jums, virza viņus uz nepareizo pusi. Jūsu nevīžība nolaupa viņiem tieši tās zināšanas, kuru pasniegšanu viņiem Dievs jums uzlicis par pienākumu, lai tie varētu iemācīties mīlēt un godāt Dievu un paklausīt Viņa prasībām…
Jūsu mazie ar interesi novēro vecākus cilvēkus. Jūs veidojat viņu prātus domāt, kā jūs domājat, un rīkoties, kā jūs rīkojaties – nepazemoties uz ceļiem Visuma valdnieka priekšā, jo arī jūs to nedarāt. Jau tas ir slikti un pietiekoši briesmīgi, jo jādomā par jūsu pašu dvēseļu pazušanu, ja jūs nenododaties Dievam un neapzināties, ka paši neieiesiet pa pestīšanas durvīm, bet daudz briesmīgāk ir domāt, ka jūs aizslēdzat iespēju ieiet pa tām arī saviem bērniem. Reiz par visām reizēm aizmirstiet par savu cieņu un sociālo stāvokli un parādieties saviem bērniem kā skolnieki Kristus skolā! Atklāti pasakiet viņiem, ka, neatzīstot sevi par Dieva bērniem, jūs esat pielaiduši kļūdu. Sakiet viņiem, ka tagad jūs kā ģimene vēlaties sākt dzīvot Dievam, un tad lasiet un lūdziet kopā ar saviem bērniem…
Mieru jūs varat iegūt vienīgi, atrodot to Jēzū. Pasaule ar tās prasībām un ieradumiem spējīga radīt neskaitāmas ciešanas. Daudzi cieš tāpēc, ka visas ilgas nepiepildās. Viņi paši sev uzkrauj nastas, savas nepiepildītās vēlēšanās. Sirdsapziņas notiesātiem – nesaskaņojoties ar Dievu un baidoties no Viņa nepatikas un dusmām – viņu dzīve rit nepārtrauktu baiļu ēnā. Ciešanu gadījumos viņi nesaņem nekādu Debesu mierinājumu. Tiem jābaidās no soda. Nākotne ir briesmīgu nojautu aizēnota.
Par dvēselēm dota izpirkšanas nauda, pienests bezgalīgs upuris – Valdnieks ir miris par saviem padotajiem, lai Viņa pavalstnieki varētu izbēgt grēkam, samaitātībai un postam. Caur Dieva Dēla pazemošanos visi var saņemt piedošanu, šķīstumu un uz Debesīm vērstas domas…
Nāciet, kamēr brīnišķā žēlastība jūs aicina! - Vēstule 26. 1879.g.12. sept., personīga liecība kādam laulātam pārim. [265]

13. septembris - uzmaniet savus vārdus!

„Stāv rakstīts…, atkal stāv rakstīts…, jo stāv rakstīts” Mateja 4:4.-10.
Daži, kurus agrāk Dievs bija pagodinājis, vēlāk sapinās sātana valgos. Viņi tika brīdināti par tiem draudošajām briesmām, bet, atteikdamies uzklausīt sūtītos brīdinājumus, tie tika piekrāpti arvien vairāk, līdz beidzot tie jau cīnījās pret Kungu un Viņa strādniekiem.
Kas stāv uz mūžīgās patiesības klints, reizēm sastapsies ar tādu pretestību, kas prasīs ļoti izšķirīgu rīcību. Tādās reizēs rūpīgi apsveriet ikkatru vārdu, lai neievainotu tās dvēseles, kurām jūs gribat palīdzēt. Valdiet savu mēli kā ar iemauktiem! Atcerieties, ka Dievs jums nav uzdevis savu brāļu tiesāšanas darbu!…
Apkopojiet visus Dieva Vārdā esošos iepriecinājumus un iedrošinājumus, un pasniedziet tos dvēselēm, kas cīnās ar sarežģījumiem un grūtībām. Nekad pieviltajiem neizsakiet krusai līdzīgas apsūdzības!…
Sastopoties ar ienaidnieku tuksnesī, Kristus uz ļaunajiem iečukstējumiem atbildēja: „Stāv rakstīts.” Kad sātans nekaunīgi apgalvoja, ka viņam piederot visa pasaule un aicināja Kristu to pielūgt kā dievu. Kristus, Kurš ar vienu vārdu varēja piesaukt sev palīgā eņģeļu leģionus, tikai sacīja: „Atkāpies sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot” Mat.4:10. Šīs cīņas spraigumu mēs izprotam tikai daļēji. Likās, ka Pestītājs mirs šajā kaujas laukā, tomēr Viņš izturēja nekrietnā ienaidnieka triecienus. Viņa rūpīgi izvēlētie vārdi bija tikpat asi kā abējās pusēs griezīgs zobens. Sātans bija pilnīgi atsists. Viņš saprata, ka Dzīvības Lielkungu nevar piekrāpt ne ar kādu viltību.
Tagad mēs atrodamies kaujas laukā… Pētīsim Dieva Vārdu!…
Visiem, kas tic Viņam, Kristus dos spēku kļūt par Dieva bērniem. Kas tādā veidā kļūst par ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, tie dzīvos Tam, kurš kļuva par viņu grēku salīdzinātāju. Arvien vairāk iepazīstoties ar patiesību, viņu kājas nostāsies uz droša pamata. Šo pamatu zem viņu kājām nevar izskalot ne vētras, ne plūdi… - Vēstule 289. 1905. g. 13. sept., „Maniem brāļiem, sludinātājiem”. [266]

14. septembris - kopiet Kristum līdzīgu mīlestību!

„Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu” 1. Pētera 3:10.
Kristīgiem vecākiem nekad nevajadzētu zaudēt atziņu, ka viņi paši ir Dievam mazi bērni, kuriem jāradinās būt laipniem un līdzjūtīgiem, jo viņiem jāaudzina citi. Vecākiem savu bērnu priekšā jāpārstāv Jēzus. Attieksmē pret tiem viņi nedrīkst parādīt nesavaldību, ne arī aukstu, ledainu cienīgumu, kas liek mīlestībai sirdī sasalt. Viņiem jābūt tik laipniem un saudzīgiem, lai viņu izturēšanās klusinātu un mīkstinātu bērnu sirdis, sagatavojot tās uzņemt sevī Kristus mīlestību un Viņa žēlojošo laipnību. Kristietis nedrīkst izteikt nevienu asu vārdu ne vecākam, ne jaunākam cilvēkam. Runāt tādus vārdus skubina ienaidnieks…
Dieva Vārds mūs māca būt laipniem, maigiem, žēlojošiem un pieklājīgiem. Kopiet Kristum līdzīgu mīlestību! Lai viss, ko jūs darāt, nes šīs mīlestības zīmogu! Kas nerunā tādus vārdus un nedara Kristus darbus, tie cenšas iekļūt Debesīs pa kādu citu ceļu, bet ne pa durvīm.
Necentieties saglabāt savu auksto, nekristīgo cienīgumu! Tā nav reliģija, tā nav kristietība. Jums vajadzīga gaisma, kas mirdz Kristus vaigā, lai arī jūsu vaigs sāktu atstarot Viņas mīlestības spožumu. Nolieciet savu tēraudcieto cienīgumu! Tā rīkoties jums ieteic Dievs. Lai jūsu sirdis piepildās ar Dieva mīlestību! Tad jūsu seja izstaros Kristum līdzīgu līdzjūtību…
Daži cilvēki, kas netic ne Dievam, ne Viņa spēkam, kalpo svētās lietās. Viņi vairo pūles, lai ar savas izdomas palīdzību iegūtu pestīšanu. Cik nožēlojamas ir viņu veltīgās pūles taisnot pašiem sevi un atturēties no lejup traucošās ļaunuma straumes! Viņi jūtas bezspēcīgi, jo viņi nav iemācījušies paļauties uz Dievu…
Dievs ir mūžīgais, neviena neradītais visa laba Avots. Visi, kas uz Viņu raugās un Viņam uzticas, atrod, ka Viņš tiešām ir tāds. Tiem, kas Viņam kalpo un Tam pieķeras kā savam Debesu Tēvam, Viņš sniedz apgalvojumu, ka piepildīs Savus apsolījumus. Kristus prieks būs viņu sirdīs, un viņu prieks būs pilnīgs. - Vēstule 203. 1903. g. 14. sept., „Nešvilas (Nashville) izdevniecības atbildīgajiem darbiniekiem”. [267]

15. septembris - ja jūdass būtu atgriezies

„Kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju” Jāņa 13:18.
Kristum bija iespējams atbrīvoties. Kad Viņš teica vārdus: „Es tas esmu,” viņu tūlīt ielenca eņģeļi, un ļaužu pūlim tika dots pilnīgs pierādījums, ka ar Kristu ir Dieva spēks. Kad slepkavīgais pūlis sāka grīļoties un beidzot smagi pakrita pie zemes, Kristus viegli varēja tos paturēt pakritušus šādā bezspēcības stāvoklī un pats neskarts aiziet no viņu vidus. Viņš tos varēja iznīcināt, ļaujot atplaiksnīt Savas godības spožumam. Jūdass to gaidīja, jo Kristus daudzkārt bija izbēdzis…
Nav jābrīnās, ka Jūdass pat tad turpināja nīst un izvest dzīvē savu nodomu līdz galam. Ja viņš tad būtu nožēlojis savu vainu, ja pēdējā brīdī būtu atzinis savu grēku, ja būtu salūzusi viņa nodevēja sirds, viņš būtu saņēmis piedošanu. Tomēr sātaniskā pretošanās pieauga proporcionāli dotajai gaismai, kas netika pieņemta. Lūgumi, brīdinājumi par daudzām briesmām nākotnē, neizmainīja Jūdasa nodomu, jo neizmainīta palika viņa sirds. Neskatoties uz sniegto gaismu un pierādījumiem, viņš tomēr nolēma iet savu ceļu un rīkoties pēc sava prāta. Kristus apbrīnojamā iecietība, laipni izteiktie rājieni, kas no dievišķām lūpām beidzot aizsniedz viņu, nesalauž viņa stūrgalvīgo sirdi. Ar ilgo pretošanos viņš savu sirdi jau ir nocietinājis. Viņš redz, kurp to ved viņa rīcība, bet tam visapkārt ir sātaniskie spēki un viņš nespēj sevi izglābt no viņu valgiem. Tik ilgi koptās cilvēcīgās īpašības un gaismas atraidīšana tagad viņu padara aklu pret visām tālākajām sekām.
Jūdass nav vienīgais, kas gājis cauri šādiem piedzīvojumiem…
Jūdass bija vīrs ar vērtīgām spējām. Bet pamācīties viņš neļāvās…
Ja kādam ir sakari ar tiem, kas nes vēsti no Debesīm, un tas dzird patiesību, bet to nedara, tad šī patiesība kļūst viņam mazvērtīga, ka viņš tai vairs nepiegriež uzmanību. Tā tas bija ar Jūdasu. Cilvēkam jātic patiesībai; viņam jāizmaina savas rīcības veids un jāsaskaņojas ar gaismu, kas apspīd viņu. - Manuskripts 100. 1897. g. 15. sept., „Kristus arests”. [268]

16. septembris - turi jēzu pie vārda

„Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” Filipiešiem 4:6.
Es pastāvīgi domāju par tevi un skumstu, ka tu nevari atrast sev mieru. Es vēlētos tevi iepriecināt, ja vien tas būtu manos spēkos. Vai Jēzus, mūsu mīļais Pestītājs, nav tik daudzkārt tev bijis īsts Palīgs vajadzības brīdi? Neapbēdini Svēto Garu un nebēdājies vairs! To tu daudzreiz esi teikusi citiem. Lai tevi iepriecina to cilvēku vārdi, kas nav tik slimi kā tu, un lai Kungs tev palīdz – tā ir mana lūgšana.
Ja tas ir Kunga prāts, ka tev jāmirst, tad tev par priekšrocību vajadzētu uzskatīt nodot sevi – miesu, dvēseli un garu – taisnā un žēlsirdīgā Dieva rokās… Viņam nav tādu nosodošu domu, kā tu to stādies priekšā. Es vēlētos, lai tu pārtrauktu domāt, ka Kungs tevi nemīl. Bez atlikuma nododies Viņa pieņemtajam žēlojošajam lēmumam!…
Tu nedrīksti domāt, ka esi izdarījusi kaut ko tādu, kas Dievam liek pret tevi izturēties bargi. Es zinu labāk. Tikai tici Viņa mīlestībai un turi Jēzu pie vārda…
Viņš vēlas, lai tu ticētu un rīkotos saskaņā ar savu ticību. Kristus ar Savu dzīvi mums ir devis piemīlīgu rakstura ainojumu, kādam ikvienam no mums vajadzētu būt. Viņš to vēlas.
Nekādas aizdomas vai neuzticība nedrīkst savaldzināt mūsu prātu. Nekādas drūmas nojautas vai Dieva visspēcības apšaubīšana nedrīkst samulsināt mūsu ticību. Lai Dievs palīdz mums staigāt Viņa priekšā lēnprātībā un pazemībā!
Kristus nolika Savu karalisko tērpu un ķēnišķīgo kroni, lai varētu dzīvot kopā ar cilvēci un parādīt, ka cilvēcīgās būtnes var būt pilnīgas. Ietērpies žēlastības drēbēs, Viņš dzīvoja mūsu pasaulē pilnīgu dzīvi, apliecinādams ar to Savu mīlestību uz mums. Viņš paveica visu, kas neticību Viņam padarītu neiespējamu. Viņš nokāpa no sava augstā Pavēlnieka stāvokļa Debesīs, lai pieņemtu cilvēka dabu. Viņa dzīve ir priekšzīme tam, kāda var būt mūsu dzīve. Kristus kļuva par vīru, kas pazīst bēdas un sāpes, lai nekādas šaubas par Dieva lielumu nemazinātu mūsu ticību Viņa mīlestībai. Cilvēcīgā sirds, kas nodevusies Viņam, kļūs par svētu arfu svētās mūzikas atskaņošanai. - Vēstule 365. 1904. g. 16. sept., Mariannai Deivis, kādai Elenas Vaitas literārajai palīdzei, kas mira no tuberkulozes. [269]

17. septembris - visi cilvēki ir brāļi

„Dievs…, kas radījis pasauli un visu, kas tanī… licis visām tautām celties no vienām asinīm” Apustuļu darbi 17:24-26.
Dievs cilvēcīgām būtnēm ir parādījis bezgalīgas mīlestības dziļumus, un tomēr, cik maz mēs vēl spējam novērtēt šo mīlestību. Kristus nomira pie Golgatas krusta, lai grēcinieki varētu tikt izglābti no vergošanas grēkam un nolikti Dieva priekšā izdevīgākā stāvoklī. Domājiet par brīnišķīgo mīlestību, ko Tēvs atklājis šī Upura pienešanā! Mums pienākas norādīt uz šo mīlestību tiem, kas atrodas ārpusē, mums pienākas stāstīt grēciniekiem, ko Kristus darījis viņu labā, un kas tie var kļūt caur Viņa pārveidojošo žēlastību.
Mēs vēlamies, lai viss darītais pagodinātu Kunga Vārdu un virzītu uz priekšu Viņa lietu. Nekad nav bijis tāds laiks, kad gudra vadība būtu vajadzīga vairāk kā tagad. Cilvēcīgo aizspriedumu autors nav Dievs. Vadīties no impulsiem ir ļoti bīstami. Cilvēcīgie impulsi ir lēta prece un nevar aizstāt Svēto spriedumu.
Kungs Jēzus ar lielu interesi noraugās uz ikkatru dvēseli. Viņš ir pateicis, ka draudzes garīgais raksturs rūpīgi jāsargā. Šī draudze atrodas pasaulē un tai jāstrādā pasaules labā, tomēr draudzes durvis nedrīkst atvērt pasaulīgumam. „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” Mat.15:13. Draudze stipri jāapsargā. Tās svētais raksturs jāparāda pasaulei. „Jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne” 1.Kor.3:9. „Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” Fil. 2:12.13.
Tagad patiesība jāpasludina veselām tautām un ciltīm, valodām un ļaudīm. Kristus vēlas, lai mēs strādātu tādā veidā, kas nepamodinātu aizspriedumus, jo, ja tiek pamodināti aizspriedumi, tad daži tiek izslēgti no patiesības uzklausīšanas.
Mēs vēl atrodamies šajā pasaulē, kur pastāv šie šķēršļi, un mums jāstrādā tādā veidā, kas mums ļautu aizsniegt visas ļaužu šķiras. Lai pašreizējie kavēkļi nenomāc jūs un neizposta ticību un paļāvību Dievam! - Manuskripts 114. 1904. g. 17. sept., „Norādījumi darbam pie krāsainajiem ļaudīm”. [270]

18. septembris - nekad nepazemojiet to, kurš maldās!

„Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu” Mateja 12:35.
Pret cilvēkiem, ar kuriem tu kopā strādā, nekad neizturies kā pret neuzticīgiem, kā vien, ja tev ir nekļūdīgi pierādījumi, ka viņi tādi ir. Un pat ja kāda strādnieka neuzticība skaidri pierādīta, tu nedrīksti pret viņu izturēties tā, ka viņam būtu pamatojums teikt: „Tu biji skarbs” Tu nedrīksti darīt neko tādu, kas maldošajā pamodinātu dusmas. Nerunā ar ticīgiem un neticīgiem tādā veidā, kas varētu satraukt sirds sliktākās jūtas. Neizsaki apsūdzības, kas var būt nežēlīgi netaisnas. Ar tādu rīcību tu vari aizdzīt dvēseles pazušanā.
Tev savā darbā jāatklāj Kristus līdzjūtība. Taviem vārdiem jāstāsta par Viņa mīlestību, tev jārunā jaunās Kanaānas valodā. Tu vairs neesi pasaules cilvēks. Tu esi izgājis no pasaules, un tev jāpaliek atšķirtam no tās metodēm un dzīves veida. Vārdos un darbos tev jāatklāj Dieva mīlestības nodoms. Tev vienmēr jāizturas ar cieņu pret saviem līdzstrādniekiem.
Kas kalpo Kristum, tas tikai izpilda savu pienākumu, atklājot pret visiem ar viņu saistītiem cilvēkiem Dieva Gara jaukās īpašības. Nedrīkst atskanēt neviens īgns vai dusmīgs vārds, jo tādi izteicieni apvaino Kristu un apkauno kristieša vārdu. Savaldīt pašam sevi ir daļa no tā cilvēka pienākumiem, kas pieņēmis vadītāja posteni.
Kungs par Saviem darba biedriem izraudzījis cilvēcīgas būtnes. Tiem jāīsteno dzīvē Viņa nodomi. Mirstot pie Golgatas krusta, Viņa pazemošanās sasniedza kulminācijas punktu. Viņa glābjošais darbs ierobežotajam cilvēka prātam nemaz nav aptverams. Par cilvēces glābšanai pienestā upura pilnību kaut kāda nojauta ir vienīgi tiem, kas miruši sev un kuru dzīve ar Kristu ir apslēpta Dievā.
Arī ikdienišķajā dzīvē mums jāseko Kristus priekšzīmei. Tad mūsu reliģiskajā dzīvē ienāks miers, kas pārsniedz saprašanu. Mēs nedrīkstam iesaistīties nekādos pasākumos, lai gūtu cilvēku uzslavu vai godu. Mēs nedrīkstam izteikt nevienu vārdu un nedrīkstam darīt nevienu darbu, kas pazeminātu citu cilvēku prātos Tā ideālo skaistumu, Kas pie krusta nomira kauna pilnā nāvē, lai nopirktu tiesības glābt Savus ienaidniekus. - Vēstule 196. 1901.g. 18.sept., kādam Senthelēnas sanatorijas pārvaldniekam. [271]

19. septembris - kā iegūt debesis šeit

„Tie tiecas pēc labākas, tas ir, Debesu tēvijas” Ebrejiem 11:16.
Mums ar visiem Dieva dotajiem spēkiem jācenšas izskaidrot Rakstus tumsā mītošajiem ļaudīm. Tur ir laime, cerība un miers izmisumā nonākušajiem cilvēkiem. Mēs nedrīkstam atļauties atdot Dieva dotās spējas šīs zemes parastajām lietām. Mums vajadzīga ticība, kas satvertu apsolījumus, kuri mums sniegti Evaņģēlijā. Sargāsimies pazaudēt savas dvēseles! Ja tās mums jāpazaudē, tad mums būtu labāk, ja mēs nekad nebūtu dzimuši. Viena dvēsele ir vairāk vērta kā viss zelts un sudrabs, ko iespējams sakrāt šeit virs zemes.
Mums jāizkopj dzīva ticība Dievam. Mums jānovērš savas acis no šīs zemes pievilcīgajam lietām un jāpiesaista tās Debesīm un Debesu lietām. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka zeme nostātos starp mums un Debesīm, bet mums jādzīvo tā, lai visas mūsu gaitas pagodinātu tikai Dievu. Mēs runājam par Debesīm un tās labumiem, un neiegūt Debesis būtu briesmīgs zaudējums. Un ja tas tā ir, ja tās ir tik skaistas un iekārojamas, tad ienesīsim tās jau šinī dzīvē! Ienesīsim tās jau savās ģimenēs, un audzināsim bērnus nedzīvot šai pasaulei, bet mūžīgai, nemirstīgai dzīvei!…
Mazas debesis jums jau var būt šeit, ja tikai jūs savu skatu pastāvīgi turēsiet pievērstu Dievam – ne tā, ka vienu pusi no sava laika atdodam, lai raudzītos uz Kristu, bet otru pusi, lai raudzītos uz pasauli. Ja jūs dzīvosiet Dievam, Viņš liks Savu mūžīgo Roku zem jums un sacīs: „Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” Mat.11:30. Vai jūs tam ticat? Es varu apliecināt, ka tā tas ir. Par saviem pagātnes piedzīvojumiem varu liecināt, ka es nevēlos, lai man būtu iztrūcis kāds pārbaudījums vai kāds apbēdinošs piedzīvojums. Pāvils saka: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” 2.Kor.4:17.18. Mums jāraugās uz mūžības lietām, lai varētu nopietni padomāt par to, kā izlietojam sava prāta spējas un vai neesam centušies tās stiprināt ar neko nedodošām lietām, kuras mēs nevarēsim paņemt sev līdzi, kad tiksim aizrauti gaisā pretim Kungam…
Mums jācīnās, lai mēs droši varētu ieiet Dieva pilsētā… Visam pārējam, salīdzinot ar to, nav nekādas nozīmes. - Manuskripts 16. 1886.g. 19.sept., „Kristiešu priekšrocības”. [272]

20. septembris - Kristus ir ceļš

„Filips Viņam saka: "Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek." Jēzus viņam saka: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu” Jāņa 14:8,9.
Ar cilvēcīgiem pētīšanas paņēmieniem mēs neizpratīsim Dievu, tomēr Viņš Sevi ir atklājis Kristus raksturā, kas ir Tēva godības atspīdums un tiešs Viņa personas attēls. Ja vēlamies kaut ko uzzināt par Dievu, mums jākļūst līdzīgiem Kristum.…
Kas ikdienas necenšas arvien vairāk pielīdzināties Kristum, tas neizpratīs Dieva raksturu. Dzīvojot šķīstu dzīvi caur ticību Kristum kā personīgam Pestītājam, ticīgais iegūst arvien skaidrāku un augstāku izpratni par Dievu. Neviens cilvēks, kura raksturs nav cēls un Kristum līdzīgs, nevar pareizā gaismā runāt par Dievu. Viņš var sludināt Kristu, bet viņš neparāda saviem klausītājiem, ka Kristus ir paliekošs viesis viņa sirdī…
Kas pieņem patiesību, kļūst Kristus mīlestības līdzdalībnieku. Tie, par to liecinās, cenšoties ar nopietnām, pašuzupurīgām pūlēm pasniegt Dieva mīlestības vēsti ļaudīm, kas dzīvo maldos. Tā viņš kļūst par Kristus līdzstrādnieku. Mīlestība uz Dievu un vienam uz otru piesaista dvēseli Kristum ar šīs mīlestības zelta ķēdi. Dvēsele tiek savienota ar Viņu svētā un cēlā savienībā.
Patiesa svētošanās ar maigas līdzjūtības saitēm savieno ticīgos ar Kristu un vienu ar otru. Šī savienība nepārtraukti iepludina sirdī bagātīgas Kristum līdzīgas mīlestības strāvas., kas no tās izplūst tālāk mīlestībā vienam uz otru.
Īpašības, kuras visiem ļoti svarīgi iegūt, ir tās, kas iezīmēja Kristus rakstura pilnību – Viņa mīlestība, pacietība, nesavtība un Viņa labdarība…
Domāt, ka cilvēkam ir mūžīgai dzīvei derīga ticība, ja tam nav Kristum līdzīgas mīlestības uz saviem brāļiem, ir vislielākā un liktenīgākā pievilšanās. Kas mīl Dievu un savu tuvāko, to piepilda gaisma un mīlestība. Dievs ir viņā un visapkārt ap viņu. Kristieši mīl ap viņiem esošos ļaudis kā dārgas dvēseles, par kurām nomira Kristus. Tāds jēdziens, kā „nemīlošs kristietis” nemaz nevar būt, ja „Dievs ir mīlestība.” - Manuskripts 133. 1899. g. 20.sept., „Dieva likumu svarīgā nozīme”. [273]

21. septembris - Dievs ir persona

„Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais” Ebrejiem 11:3.
Visas dabas lietas un norises liecina par dzīvā Dieva darbiem. Daba ir mūsu mācību grāmata, kuru mums devis Dievs, visu lietu Radītājs. Šīs dabas lietas nedrīkst saukt par Dievu. Tās stāsta par Dieva raksturu, bet tās nav Dievs. Ar Viņa radīto lietu starpniecību mēs varam izprast Dievu, Viņa mīlestību, Viņa varu un viņa godību, tomēr cilvēkiem draud lielas briesmas pielūgt dabu kā Dievu.
Cilvēka mākslinieciskā prasme rada ļoti labas un skaistas lietas, kas iepriecina mūsu acis, un šīs lietas kaut ko mums stāsta par viņu izgudrotāju, tomēr tās nav pats cilvēks… Jāizceļ nevis šie izstrādājumi, bet gan cilvēks, kas izgudroja šīs slavējamās lietas. Tā tas ir arī ar dabu. Kunga vara pastāvīgi atklājas kā brīnumus darošs spēks, lai cilvēku ģimene varētu saskatīt bezgalību augšā aiz visām radītām lietām un saprast, ka Viņš, Kurš izgudroja tādu būtni kā cilvēku, radījis arī visu citu, kas skaists mūsu pasaulē.
Tagad daudz tiek darīts, lai Radītājs netiktu uzskatīts par personīgu Dievu. Dievs ir būtne, un cilvēks izveidots Viņa līdzībā. Radījis cilvēku pēc Savas līdzības, Dievs to bija izveidojis pilnīgu visā viņa uzbūvē, tomēr tam trūka dzīvības. Tad personīgais, pašeksistējošais Dievs iedvesa šajā veidojumā dzīvības elpu, un cilvēks kļuva dzīva, elpojoša un saprātīgi domājoša būtne. Sāka strādāt visas cilvēka mehānisma daļas. Fiziskiem likumiem sāka paklausīt sirds, artērijas, vēnas, mēle, rokas, kājas, prāta spējas un izjūtu orgāni. Tad cilvēks kļuva dzīva dvēsele.
Caur Jēzu Kristu Dievs – ne kaut kāda smarža, vai kaut kas netverams, bet personīgs Dievs – radīja cilvēku un apveltīja to ar saprātu un spēku…
Kungs ir dzīvs, personīgs Dievs. Dzīvs, personīgs Pestītājs atnāca uz mūsu pasauli, lai iznīcinātu sātana maldinošos izdomājumus un viņa krāpniecisko darbu. - Manuskripts 117. 1898.g. 21.sept., „Personīgs Dievs.” [274]

22. septembris - vai esat pārgājuši no nāves dzīvībā?

„Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē” 1. Jāņa 3:14.
Man bija jādomā par to, cik maz mēs vērojam Dieva Vārda skaidro paziņojumu par mūsu savstarpējām attiecībām. Cilvēcīgās sirds savtīgums ir tas, kas mūsu domas piesaista mums pašiem, un reizēm sāpīgi redzēt, ka pat cilvēkos, kam ir šķietama savienība ar Dievu, domas lielā mērā kavējas pie viņiem pašiem, nevērojot un nejūtot citu vajadzības. Mēs esam savienoti kopā lielā cilvēcības audumā, un visās mūsu savstarpējās attiecībās mums jāmeklē Kristus prāts. Aizvērt acis pret trūkumcietējiem un bojā ejošajiem ļaudīm, atstāt grēciniekus nebrīdinātus un mūsu vienaldzības un savtības dēļ kārdināt tos teikt: „Neviens nerūpējas par manu dvēseli.,” nozīmē apkaunot Dievu un visu Dieva lietu. Mūsu darbs ir celt vienam otru vissvētākajā ticībā.
Ja mūsu starpā nav tādas pilnīgas saskaņas, mums nevajadzētu domāt, ka šai lietā mēs nemaz neesam vainojami. Ja citu domas un izjūtas neplūst tieši pa tādu pat gultni kā mūsējās, mums nevajadzētu domāt, ka viņu uzskati ir nepareizi, bet mūsu – pareizi. Mums savas domas pastāvīgi jāvalda, lai mēs atbilstu Kristus lūgšanai Jāņa 17:21.-23. Mums ir jāzina, kas ir jūgs, ko Kristus mums liek ņemt, un nastas, kas mums tādā reizē jānes, pastāvīgi cenšoties ar laipnību un mīlestību parādīt mūsu brālim, ka mēs interesējamies par viņu, dienu no dienas ieaužot mīlestību visā mūsu rīcībā. Ugunī pārbaudītais zelts ir – ticība un mīlestība. Ja mēs kādu redzam maldāmies vienā punktā, mums nevajadzētu viņam paiet garām, neko nesakot, bet tā vietā vajadzētu mēģināt viņu izvest no tumsas gaismā. Mums citu intereses vajadzētu sargāt tāpat kā savējās. Mēs nevērtējam dvēseli tā, kā to vajadzētu darīt. Mums vajadzētu būt savienotiem vienā lielā brālībā un jāstāv tādā vietā, kur labprātīgi un iecietīgi varam panest viens otra kļūdas, cenšoties nest viens otra nastas. - Ef. 5:1.2.
Jūs varbūt teiksiet, ka tas ir sludinātāja darbs. Tomēr šis darbs jādara arī mums ikvienam. - Manuskripts 13. 1886.g. 22.sept., „Kristīgā brālība.” [275]

23. septembris - viņš vienmēr ir ar mani

„Ja Es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka, bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr ienīst gan Mani, gan Manu Tēvu” Jāņa 15:24.
Visi Kristus brīnumdarbi darīti to cilvēku aplaimošanai, kurus jūdu vadītāji neievēroja, nicināja un kuriem viņi atteicās palīdzēt. Un Kristu (vienkāršā tauta) mīlēja, jo viņš bija lielais Ārsts un Palīgs. Viņš visā Savā žēlastībā bija gaisma no Debesīm. Ar ikkatru labo darbu Viņš centās ļaudīs izraisīt vēlēšanos pieņemt Viņu par savu personīgo Pestītāju. Viņa dzīve izplatīja aromātu, būdama dzīvības smarža uz dzīvību. Cilvēku mājās un sirdīs Viņš ienesa saules gaismu. Tie pie Viņa atnāca noskumuši, bet atstāja Viņu, līksmi dziedot slavas dziesmas. Viņš tiem ziedoja Pats Sevi, lai tie Viņam ierādītu mājvietu savās sirdīs.
Un tomēr viņi (jūdu vadoņi) Kristu negribēja pieņemt. Apgalvojot, ka ievēro bauslību, viņi ar saviem darbiem to aizliedza. Kaut arī viņiem bija acis, viņi tomēr neredzēja tās neziņas dēļ, ko izraisīja viņu cietās sirdis. Viņu netīrās sirdis, viņu aptraipošie dzīves ieradumi, viņu savtība, skaudība, greizsirdība un ļaunas aizdomas un Dieva likumu pārkāpšana, kaut viņi teicās, ka tos ievērojot, nodeva nepārtrauktu liecību par viņu raksturu. Koku pazīst pēc tā augļiem. Kristus skaidri parādīja viņu patieso raksturu. Viņš teica, ka tie māca „tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles” Mark.7:7. Un vēl: „Jūs Rakstus nesaprotat, nedz Dieva spēku” 12:24. „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” Mat.5:8. Kā viņi to redzēs? – Tāpat kā Enohs Viņu redzēja. Viņam bija priekšrocība staigāt kopā ar Dievu un sarunāties ar Viņu. Ticībā Enohs dzīvoja Dieva tuvumā trīs simti gadus. Ticībā viņš redzēja Jēzus ticību. Jēzus īpašā kārtā rūpējās par viņu. Priesteriem un vadītājiem arī vajadzēja iegūt piedzīvojumus, kādi bija Enoham. Tiem bija vajadzīga pastāvīga Dieva klātbūtnes izjūta. Ak, kādas žēlastības bagātības Kungs ilgojas dāvināt Savai mīļotajai tautai! Tas attēlots aicinājumā uz tiem sagatavoto mielastu: „Viss sagatavots, nāciet!” Mat. 22:4. - Manuskripts 97. 1897.g. 23.sept., „Jūdi atmet Kristu.” [276]

24. septembris - Dieva darba biedri

„Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē” 1. Korintiešiem 3:7.
Mums jāsaprot, ka atsevišķi mēs ikviens sastrādājam ar Dievu. „ Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti,” – tā Viņš mūs pamāca un piebilst: „ Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” Fil. 2:12.13. Te Dievišķais līdzdarbojas ar cilvēcīgo darba rīku…
Vajadzīgs agrais un vēlais lietus. „Mēs esam Dieva darba biedri” 1.Kor.3:9. Vienīgi Kungs var dot agro un vēlo lietu. Mākoņi, saules gaisma, nakts rasa – šīs ir Debesu visdārgākās dāvanas. Tomēr visa šī labvēlība, ko Debesis tik bagātīgi izlej pār zemi, maz palīdzēs tiem, kas ar čaklu un neatlaidīgu darbu to neizmanto savai vajadzībai. Lauksaimniecības darbā jāiegulda personīgas pūles. Notiek zemes aršana un otrreizējā irdināšana. Šajā darbā jāizmanto attiecīgi darba rīki un cilvēkam dotā gudrība. Sēkla jāiesēj, tai paredzētajā laikā. Jāievēro dabas likumi, kas noteic sējas un pļaujas laiku, citādi nekādas ražas nebūs…
Apustulis ienes vēl citu ainojumu: „Jūs esat… Dieva celtne” 9.p. – ceļamā ēka. Ēkas celšana prasa zināšanas, kā izlietot kokus, kurus Dievs izaudzējis, lai aplaimotu un svētītu cilvēkus. Kungs liek kokiem augt mežā, un cilvēkiem šie koki jāizmanto. Tie jānozāģē un jāapstrādā ar zāģi, cirvi, ķīli un āmuru, un tad tie ir derīgi attiecīgai ēkai…
Tā attēlota cilvēka sadarbošanās ar Dievu. Viss spēks nāk no Dieva. Kristus saka: „Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” Jāņa 15:5. Ja tā tas ir, cik stundas tad mēs droši varam mēģināt strādāt vieni paši? Visa slava pieder Dievam, un, mums strādājot ar Dievu, šai slavai visos iespējamos veidos jāplūst atpakaļ pie Dieva…
Mums rūpīgi jāapsver mūsu pašu garīgās vajadzības. Ja mēs paliksim Kristū, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka godkārīga rīcība, pat kalpojot Viņam, aizēno patīkamo garīgo smaržu, kurai jāraksturo visa mūsu sadarbība ar brāļiem. - Manuskripts 182. 1897.g.24. sept., „Jūs esat Dieva aramais tīrums.” [277]

25. septembris - dievišķā žēlastība ir mūsu vislielākā vajadzība

„Jo kad es sludinu Evaņģēliju, tad man nav ko lepoties” 1. Korintiešiem 9:16.
Patiesa atgriešanās nodibina nepārtrauktu savienību starp mums un Dievu. Būs jāsastopas ar kārdināšanām un spēcīgām dziļāki plūstošām straumēm, kas nesīs mūs prom no Dieva mūsu agrākajā vienaldzības un grēcīgas aizmāršības stāvoklī. Bez dievišķas žēlastības neviena cilvēcīga sirds nevar būt stipra. Neviens cilvēks nevar palikt atgrieztā stāvoklī, ja tas nerūpējas pats par sevi, un, ja par viņu nerūpējas Kungs. Ja kāds stipri neturēsies pie Dieva, un Dievs stipri neturēs viņu, tad cilvēks paaugstināsies, kļūs pašpaļāvīgs un noteikti kaut kur klups un kritīs. Pāvils paļāvās uz ticībā iegūstamo Dieva spēku. Savā pazemībā viņš izsaucās: „Nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” Gal.2:20. „Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” 1.Kor.9:26.27.
Pāvils pastāvīgi baidījās, ka viņa ļaunās tieksmes nenoslāpē labās, tāpēc viņš nepārtraukti cīnījās ar pretspēku, nevaldāmām tieksmēm un kaislībām. Ja lielais apustulis, izjūtot savu nespēku, dreb, tad kam gan ir tiesības būt pašapmierinātam un lielīties? Tajā brīdī, kad mēs jūtamies pašapmierināti un pašpaļāvīgi, mums draud briesmas no apkaunojošas neveiksmes. Mūsu vienīgais aizsarglīdzeklis pret grēkiem, kas mūs visai apstāj, ir lūgšana – ik dienas un ik stundas. Nevis viena, garīgā degsmē aizvadīta diena, un nākošā bezrūpībā, bet, paliekot modriem un dedzīgiem, mums dzīvības spēki jāsaņem nepārtraukti no mūsu savstarpējiem sakariem ar Dievu. Ir vajadzīgas lūgšanas. Mums nevajadzētu gaidīt uz attiecīgu noskaņojumu, bet lūgt, sirsnīgi lūgt, vai izjūtam lūgšanas prieku, jeb nē. Debesis ir atvērtas mūsu lūgšanām. Lūgšanas ir tas kanāls, kas mūsu pateicību un mūsu dvēseles ilgas pēc dievišķām svētībām nones pie Dieva troņa, lai atpakaļ saņemtu atspirdzinošas Dieva žēlastības straumes. Ļoti daudzi ļauj šim kanālam aizsalt, un tad savienība ar Dievu ir pārtraukta… Ak, kaut mēs vairāk laika pavadītu uz saviem ceļiem un mazāk, liekot savus plānus un domājot, ka varētu padarīt lielas lietas! – Vēstule 52. 1874.g.25.sept., Edsonam un Emmai Vaitiem. [278]

26. septembris - Dieva pastāvīgais aicinājums

„Tāpat arī labie darbi ir visiem zināmi, un, kur tas tā vēl nav, tur tie nevar palikt apslēpti” 1. Timotejam 5:25.
Daudzi, kas iemīlējuši savas tieksmes apmierinošu dzīvi, un kas kurn par Laodiķejas vēsts skaidro valodu, nesaprot, cik grēcīga ir patiesībā viņu rīcība… Tomēr tiesas dienā tiem būs jākaunas no savas nepateicīgās dzīves un no sacelšanās pret To, Kas viņus tik ilgi ir panesis un, Kas tos viņu grēku dēļ tūlīt neatmeta. Nekāda grēka atzīšana, nekāda raudāšana tad nepalīdzēs tiem, kas būs sabojājuši savas dzīves pārskatu. Daudzi, kas tagad sevi sauc par Kristus mācekļiem, tiks pieskaitīti grēkus nenožēlojošajiem ļaudīm, kas piekrāpuši savas dvēseles mūžīgai pazušanai. Patiesības sagrozīšana nevienu dvēseli neiedrošinās atvērt lūpas sevis aizstāvēšanai tiesas dienā. Tad tiks atvērtas grāmatas, kur būs ierakstīti katra cilvēka darbi.…
Dievs Savā Vārdā sniedzis vēstis ļaudīm, kas turpina bezrūpīgi dzīvot un kas nekaunas par savu bezrūpīgo rīcību. Es dzirdēju sakām vārdus: „Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: mans ceļš ir Tam Kungam apslēpts, manu tiesu Dievs neievēro? Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama” Jes. 40:27.28. Ja bezrūpīgie un sevi lutinošie ļaudis meklētu Kungu un izsūdzētu Viņam savus grēkus, tad tie saprastu, ka viņu neatgrieztā dzīve nomaldina citus cilvēkus, un viņi nožēlotu savus grēkus un atgrieztos.…
Dievs pastāvīgi aicina cilvēcīgās sirdis, liekot tām atzīt Viņa mīlestību un žēlastību, un pieņemt Viņa taisnību grēcīgo principu vietā. Tā Viņš cilvēkus ir aicinājis visos laikmetos. Noa dienās Kristus runāja uz ļaudīm caur cilvēcīgu darba rīku, sludinādams tiem, kas vergo grēkam. Pie Israēla Viņš atnāca mākoņa stabā dienā un uguns stabā naktī. Viņš bija Tas, Kas tuksneša ceļojumā audzināja šo lielo ļaužu pulku…
Daudzi pietiekoši neizprot šīs lielās Israēlam dotās mācības, ko šodien vajadzētu saprast katrai dzīvai dvēselei. Cilvēks var lielīties ar augstu inteliģenci, tomēr, lai aptvertu Evaņģēlija atklāsmes, tam vajadzīgs kaut kas vairāk par cilvēcīgo inteliģenci. - Vēstule 106. 1909. g. 26. sept., ”Mūsu draudzēm Oklendā un Berkelejā”. [279]

27. septembris - neatstājiet novārtā mazās lietas!

„Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj” Mateja 6:27.28.
Mani izsauca runāt (lielai auditorijai, Oklendā, Kalifornijā) par katrai dvēselei svarīgā, dziļā un pilnīgā darba vajadzību, lai tā iegūtu iespējamos spēkus, un ka vajadzētu apkopot visnopietnākās pūles, lai ar priekšrakstu un priekšzīmi palīdzētu visiem tiem, ar kuriem nākam saskarē, tiekties pēc šī pilnīgā darba, kam jātiek padarītam viņos caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu un Pestītāju.
Ļoti daudzi labprāt pieviļ sevi attiecībā uz savu garīgo stāvokli. Kristū mums jāiegūst uzvara. Viņš ir mūsu pilnīgā Priekšzīme. Kaut Viņš pilnībā ienīda grēku, tomēr Viņš varēja raudāt par grēcinieku. Būdams pazemīgs kā bērns, Viņš tomēr bija dievišķās dabas Īpašnieks. Viņa raksturā bija tas, kam būtu jābūt mūsu raksturā – nesvārstīga izturība pienākuma pildīšanā, no kura Viņu nevarēja novērst nekādi šķēršļi, ne draudi, un tajā pašā laikā Viņa sirdī valdīja līdzjūtība, kas cieta līdzi visām cilvēces nelaimēm. Viņš nevarēja paiet tām garām, jo Viņš bija Lielais Ārsts, kuram jādziedina cilvēces slimības.
Viņš bija Debesu Majestāte, kas darīja darbu nākotnei, tomēr Viņš uzņēmās un nokārtoja arī tagadnes lietas, neatstājot pašas mazākās no tām novārtā, kaut arī īstenoja visvarenākos plānus kritušās pasaules iemītnieku labā.
Dārgais Glābējs Jēzus runāja ar Saviem klausītājiem par dzīves parastajām lietām, par viņu rūpēm attiecībā uz viņu ģērbšanos, ēšanu un dzeršanu. Viņš tos mācīja, ka šīs lietas nedrīkst tos savaldzināt tā, ka tiek paņemta visa viņu interese, pastāvīgi par to domājot un par to rūpējoties. Viņš norādīja uz putniem un teica, ka viņu Debesu Tēvs rūpējas pat par mazo zvirbulīti. Viņš uztur pasaules, bet gādā arī par mazajiem putniņiem, un cik vairāk Viņš gādās par tiem, kas veidoti Viņa līdzībā. Viņš norādīja uz krāšņajiem ziediem, aicinādams klausītājus padomāt par tiem, un pateica, ka to kailā vienkāršība pārspēj visu Salamana godību, un tomēr tās tiek nopļautas vienā dienā. Vai jūs neesat daudz labāki par tām? - Manuskripts 21. 1889.g. 27.sept. [280]

28. septembris - dzenoties pēc mērķa

„Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū” Filipiešiem 3: 14.
Mums visiem jāuzņemas krusts un jāiet cauri īpašiem piedzīvojumiem. Ja meklējam savus priekus, un apmierinām savas tieksmes un savu garšu, tad atmaksas un atalgojuma dienā tiksim atrasti par viegliem. Ja dzīvosim, lai darītu labu citiem un pagodinātu Dievu, tad nerūpēsimies par sevi, bet centīsimies būt derīgi pasaulei, par svētību cilvēcei, tad no Kunga lūpām dzirdēsim aplaimojošos vārdus: „Labi, tu uzticīgais un godīgais kalps.”
Mums jādzīvo nākošai pasaulei. Bezmērķīga, uz labu laimi dzīvota dzīve ir nožēlojama. Dzīvei vajadzīgs mērķis – jādzīvo īpašam nolūkam. Lai Dievs mums visiem palīdz būt pašuzupurīgiem ļaudīm, kas mazāk rūpējas par sevi, kas arvien vairāk aizmirst sevi un savas savtīgās intereses, un dara labu, negaidot par to pagodinājumu šeit, bet tāpēc, ka tas ir mūsu dzīves mērķis., kas piepilda mūsu eksistences nolūku. Lūgsim ikdienas Dievu, lai viņš mums atņem savtīgumu!…
Es esmu redzējusi, ka īsti laimīgi cilvēki virs zemes ir tie, kas dzīvo mērķtiecīgu dzīvi, cenšoties aplaimot un darīt labu līdzcilvēkiem, un slavēt un pagodināt savu Glābēju. Nemierīgs, neapmierināts cilvēks, kas, cerot atrast laimi, meklē vienu lietu, un tad izmēģina otru, vienmēr par kaut ko sūdzas un ir neapmierināts. Viņam vienmēr kaut kā trūkst, jo viņš dzīvo tikai pats sev. Lai tavs mērķis ir darīt labu un uzticīgi pildīt savu lomu dzīvē.
Valda steiga un satraukums. Cilvēki drudžaini iegulda savus līdzekļus akcijās un obligācijās, kļūst vienā dienā bagāti, un tomēr nav apmierināti. Bezprātīgās cerībās viņi turpina ieguldīt citos pasākumos. Vērtspapīru vērtība krīt, un miljonārs, kas tāds ir no rīta, vakarā ir jau ubags, un, pēc viņa domām, labākais atrisinājums sarežģījumiem ir pistole, virve vai līča ūdens. Nauda ir svētība, ja tās lietotāji saprot, ka viņi ir Kunga mantas pārvaldnieki, ka viņiem jārīkojas ar Kunga naudu un, ka reiz viņiem par savu pārvaldītāja darbu būs jāatskaitās Kunga priekšā. Mīlestība uz naudu ir tā, ko Bībele nosoda kā visa ļaunuma sakni – tādu mīlestību, kas naudas pazaudēšanas gadījumā cilvēkiem liek uzskatīt par bezvērtīgu dārgo dzīvību, ko Dievs tam dāvinājis. - Vēstule 17. 1872. g. 28. sept., Dž.I. Vaitam [281]

29. septembris - tavs darbs ir Dieva darbs

„Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm” Salamana pamācības 22:29.
Īsts Kristus sekotājs ikkatru savu veikalniecisko pasākumu uzskatīs kā savas reliģijas sastāvdaļu, tāpat kā lūgšanas ir daļa no viņa reliģijas. Arī Rakstu pētīšana tiks uzskatīta par viņa reliģijas daļu, jo caur to viņš iepazīst tam dotās pavēles. Rakstu gaismā cilvēks redz sevi kā Dieva kalpu, kuram pienākas darīt Viņa prātu. Reizēm šīs pavēles ir pretējas tām, kādas viņš vēlētos pildīt, ja izvēle tiktu atstāta viņam pašam, tomēr tāpēc tas savu darbu neuzskata par kļūdu. Cenšoties darīt Kunga prātu, ap viņu ir Dieva eņģeļi, lai to pasargātu no sātana viltus. Dieva Vārdam ik dienas jābūt mūsu skolotājam. Tas ir vienīgais drošais iepriecinājuma Avots visās mūsu grūtībās, vienīgais Atbalstītājs un Pamācītājs mūsu darbos.
Kristietim jādzīvo kā Debesu pamatlikumu pārstāvim. Viņam uzlikts svēts pienākums atklāt patiesību tās tikumiskajā vērtībā un tās jaukajā skaistumā. Viņā vārdos un darbos vajadzētu iezīmēties laipnībai, maigumam un stingram godīgumam. Nodevies Dievam un atšķirts kalpošanai viņš tagad vienmēr pagodinās savu reliģisko pārliecību. Ir jāradinās visā dzīves darbā atklāt Dieva Garu. Dieva Gars nekad nenomaldinās Dieva bērna soļus. Caur spēku, ko sniedz Svētais Gars, mēs varam iztīrīt savu dzīvi no visa, kas ir apšaubāms. Ja iziesim no tumsas, kas ticības trūkuma dēļ apņem mūsu dvēseles, un nostāsimies tur, kur pilnībā uz mums var krist Dieva Vārda gaismas stari, tad soli pa solim mēs tiksim ievadīti svētuma takā…
Nopietni pētot Dieva Vārdu, mums dota priekšrocība uzzināt, kur savā ikdienas dzīvē mēs vēl neatklājam šī Vārda principus. Un, kad spogulis atklāj mums mūsu trūkumus, tad ar nopietnām lūgšanām un ticību jātiecas no tiem atbrīvoties un saskaņoties ar mums doto standartu. Cenšoties aizsniegt pilnību, kādu Dievs vēlas redzēt, mūsos, pašiem neapzinoties, atklāsies vārdos, darbos un garā Dieva līdzība. - Vēstule 300. 1907.g.29.sept., Austrālijas Ūnijas priekšniekam, vec. sl. O.E. Olsenam. 282

30. septembris - jādara liels darbs

„Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam? Tāpat arī, ja jūs ar savu mēli neteiksit skaidrus vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit vējā runājuši” 1. Korintiešiem 14:8,9.
Daudzi cilvēki gaida un grib dzirdēt „skaidru skaņu”, vēsti, kas atbilstu valdošajiem ārkārtējiem apstākļiem. Mūsu zemē visās vietās Kungam ir godīgas dvēseles, kas dzīvo neskaidrībā. Šī vēsts jāsludina ar svētotām spējām. Kunga Vārds ir teikts. Dievs aicina svētotas sirdis un lūpas. Brīdinājuma vēsts jāsniedz lielās pilsētās, un arī mazpilsētās un ciemos. Dieva izredzētajiem ļaudīm jāstrādā čakli, izdalot mūsu grāmatas un izplatot gaismu. Mūsu laikrakstiem patiesība nav jāsniedz romānu veidā, jo tas vājina iespaidu, kādu patiesībai jāatstāj uz cilvēkiem, jo tā ir vissvinīgākā patiesība, kāda jebkad cilvēkiem ir dota. Šai patiesībai jāietver sevī skaidro „tā saka Kungs”. Vēsts jāatkārto un jānorāda uz Bībeles pamatojumiem, un nevis romānu, bet gan Bībeles stilā. Daudzi cilvēki vēro un gaida pierādījumus patiesās reliģijas esamībai.
Kungs saka: „Šai vēstij jāatskan svinīgos brīdinājumos. Jūsu plānos nedrīkst ieaust kaut ko tādu, kas kavētu šīs vēsts skaidru pasniegšanu. Atkārtojiet vēsti! Bezdievība pilsētās pieaug. Ienaidniekam ir liels iespaids uz cilvēkiem, jo Mani ļaudis neatver savas sirdis atbildīgo pienākumu izpratnei. Saki Maniem ļaudīm, lai tie iesaistās darbā un pasludina šo vēsti! Viņiem jārunā un jāstrādā patiesās dievbijības vienkāršībā, un Mans Gars iespaidos cilvēku sirdis. Lai atskan īsts brīdinājuma signāls! Mans eņģelis ies jūsu priekšā, ja patiesība būs jūs svētojusi.”
Jādara liels darbs. Patiesība jāpasludina, skaidri izrunājot katru vārdu. Mums jāstrādā Svētā Gara svētotiem, pazemīgi staigājot Dieva priekšā. Mums jāsūta vēstneši uz visiem neapstrādātiem laukiem, un Kungs iespaidos sirdis. Gara spēkā izplatījās pirmā un otrā eņģeļa vēsts, un, kas pazemīgi strādājot, to pasludināja, tie saņēma lielas svētības. Uzmodīsimies visi un ar lielu enerģiju iesaistīsimies mums darāmajā darbā! - Vēstule 88. 1910. g. 30. sept., vec. sl. E.Dž. Danielsam. [283]