Viena diena ar Dievu

Ievads

Par autoru

Elena G. Vaita (dzimusi Harmone, Gorhomā Menas štatā 1827. g. 26. novembrī) ir viena no pirmajām Septītās dienas adventistu draudzes rakstniecēm. Patiesībā viņa savus darbus sāka rakstīt publicēšanai presē jau piecpadsmit gadus pirms draudzes noorganizēšanas. Ar sagatavoto materiālu daudzumu – 100000 lappuses – viņai līdzās nav varējis nostāties neviens no adventistu draudzes rakstniekiem.
Viņas vīrs Džeims Vaits jāuzskata par Septītās dienas adventistu draudzes dibinātāju. Viņš, sākot ar 1852. gadu, bija arī „Review and Herald” izdevniecības apvienības vadītājs. Šo apvienību oficiāli reģistrēja 1861. gadā. Vaitu laulātajam pārim piedzima četri dēli, no kuriem divi izauga lieli. Vaitas kundze nodzīvoja trīsdesmit trīs gadus ilgāk par savu vīru un aizgāja dusēt 1915. gadā. Vecāko jauniešu stiprināšanai domātajā Rīta sveicienu programmā paredzēts katrā trešajā gadā vielu ņemt no Elenas Vaitas rakstiem. Šis izdevums unikāls tajā ziņā, ka katras dienas lasījumu Vaitas kundze savā laikā tiešām rakstījusi attiecīgajā gada dienā (kaut arī nav ievērota sarakstīšanas hronoloģiskā kārtība). Lai palīdzētu saistīt attiecīgo lasījumu ar notikumiem viņas dzīvē un draudzes vēstures pirmajām dienām, izdevuma beigās ievietots pielikums, kur uzrādīta viņas dzīves biogrāfija.

Priekšvārds [6]

Izraugoties materiālu šai E. G. Vaitas Rīta sveicienu grāmatai, mēs rīkojāmies pēc savādāka plāna. Mēs nemeklējām materiālus kādai centrālai domai, bet izvēlējāmies tos uz labu laimi, kas vairāk saskanēja ar Elenas Vaitas rakstiskajām vai mutiskajām vēstīm, kuras viņa sniedza attiecīgajā kalendāra dienā. Šie raksti, kas parasti savstarpēji sasaucas, izraudzīti no Elenas Vaitas četrdesmit sešiem darbības gadiem, lai gan visumā viņa draudzei kalpoja septiņdesmit gadus. Tematu izraudzīšana no padomus dodošām un ierosinošām vēstulēm, kā arī no viņas svētrunām un rakstiem presē, deva mums iespēju šeit pasniegt plašu jautājumu dažādību, kas mūs stiprinās ikdienas gaitās. Šāda pieeja paver mums interesantu un lietderīgu iespēju dziļāk ielūkoties Dieva īpašās vēstneses darbā. Piemēram, mums te atklājas viņas ieradums rakstīt svarīgus padomus agri no rīta, kad citi nama iemītnieki vēl guļ. Tā tas bija 1905. gadā. Jaunais gads bija tikai vienu stundu vecs, kad Elena Vaita piecēlās, lai šajā svētdienas rītā, 1. janvārī, ietu uz savu kabinetu un sāktu dienas darbu. Viņa tad rakstīja:
„Ir vēss rīts. Es iekūru uguni. Zemojos Kunga priekšā lūgšanā. Tik daudzas lietas nospieda manu sirdi. Es lūdzu Kungu Jēzu, lai Viņš mani vada un rāda, ko lai mans rakstāmrīks šorīt raksta… Man vajadzīgs Lielais Palīgs, lai Viņš vadītu manas domas. Ko lai es vispirms rakstu ar savu rakstāmrīku… Ak, kā es izjūtu vajadzību pēc Svētā Gara vadības.” – Manuskripts 173; 1905.
Viņa atradās savā ērtajā Elmshavenas otrā stāva darba istabā, kuru tik labi pazīst daudzi Septītās dienas adventisti. Šajā rītā Svētais Gars vispirms vērsa viņas domas pie Okvudas (Oakwood) koledžas studentiem, kuriem viņa uzrakstīja iedrošinošu vēsti uz četrām lapas pusēm. Iepriekšējos gados viņa bija rakstījusi dažādās vietās un dažādos apstākļos: savā Sannisaidas (Sunnyside) mājā, Kuranbongā, Austrālijā, savā Centrālās izdevniecības nama otrā stāva darba istabā Bāzelē, Šveicē, savā Heldsbergas mājā, koledžas tuvumā, Kalifornijas ziemeļos, un savā mājā Betlkrīkā. Sākuma gados Betlkrīkā, kad viņas māja bija maza un bieži pilna ar bērniem un viesiem, viņa rakstīja „Review and Herald” kantora bibliotēkas kaktā.
Viņu rakstīt nekavēja pat ceļošana ar vilcienu, kuģi vai zirgu pajūgu. Šīs grāmatas beigu daļā vairākos lasījumos būs sniegts īss, vispārīgs viņas darbības un ceļojumu apraksts. [7]
Darbības sākumā Elena Vaita savās publicētajās grāmatās iekļāva arī atsevišķām personām sniegtos padomus, jo vienam cilvēkam domātie brīdinājumi un norādījumi bieži ietver sevī arī citiem derīgus principus un padomus (skat. Liecības 5. sēj. 658.-659. lpp.). Viņa nesaņēma gaismu priekš katra atsevišķa cilvēka, kuram būtu vajadzīgs kāds padoms.
1905. gadā, tuvojoties savas vēstuļu rakstīšanas pārslogotās dzīves noslēgumam, viņa kādā vēstulē izteicās: „Ar Dieva palīdzību es esmu centusies rakstīt vēstules, kas var sniegt palīdzību ne tikai tiem, kam tās adresētas, bet arī daudziem citiem, kuriem vajadzīga tāda pat palīdzība.” – Vēstule 79. 1905. gadā. Šādās vēstulēs pilnībā varēja būt apskatīta kāda svarīga vēsts, kas domāta tieši adresētai personai, vai arī, ja tā bija domāta citiem pazīstamiem cilvēkiem, tā varēja saturēt kādas jaunas atziņas vai garīgas patiesības, kuru pamatā bija viņas daudzās, gadu gaitā saņemtās atklāsmes. Šajos jaukajos lasījumos lielā mērā iekļauti izvilkumi no tūkstošām tādām vēstulēm, kas glabājas Elenas Vaitas aktu vākos. Dažas vēstules adresētas Vispasaules Savienības vadītājiem, dažas rakstītas vietējo savienību vadošajiem darbiniekiem. Viena vēstule rakstīta rūpju nomāktai mātei. Te izmantotas vēstules sanatoriju vadītājiem, ārstiem, sevišķi kārdinātiem cilvēkiem, jauniešiem un svētajiem brieduma gados. Ir arī vēstules saimnieciskajiem darbiniekiem un „Review and Herald” redaktoriem. Dažas rakstītas pat viņas pašas dēliem, kuriem, tāpat kā citiem Septītās dienas adventistiem, bija vajadzīgi padomi un iedrošinājumi. Viena daļa vēstuļu rakstīta darbinieku sievām un sievietēm-darbiniecēm. Šajā sakopojumā ņemti izvilkumi gan no vispārējiem manuskriptiem, kur aprakstīti dažādi apstākļi, gan viņas dienasgrāmatas un plašā ikdienas sarakste. Te visur ir daudz garīgo pamācību, iedrošinājumu un norādījumu. Stenogrāfiski uzrakstītās daudzās svētrunas tiek uzglabātas kā E. G. Vaitas manuskripti. Visi šie avoti snieguši bagātīgu materiālu šo lasījumu sējumam. Dažādības dēļ neliels izvilkumu skaits ņemts no viņas periodiskajiem rakstiem, kas vairāk kā sešdesmit gadu laikā parādījušies „Review and Herald” un „Signs of the Times” izdevumos. Izmantotie avoti norādīti katrā lasījumā, uzrādot kartotēkas nosaukumu un tās personas uzvārdu, amatu un dzīves vietu, kurai vēsts adresēta. Svētrunām un manuskriptiem sniegts kartotēkas apzīmējums un rakstīšanas datums. Daudzi lasītāji vispirms iepazīsies ar šīm rindiņām, lai izprastu šīs svētīšanās vēsts raksturu. Ja personas uzskati, kurai vēsts adresēta, gadu gaitā mainījušies, jāatceras, ka šeit tā tiek aplūkota ar tiem uzskatiem, kādi viņai bija, kad Elena Vaita rakstīja šo vēsti. [8] Ja kādai personai dotā vēsts, kuru Elena Vaita izraudzīja publicēšanai, bija domāta tikai šim cilvēkam, vai arī bija ļoti konfidenciāla, viņa darīja visu iespējamo, lai neatklātos attiecīgās personas identitāte. Atceroties viņas rīcību, arī mēs šajā grāmatā dažos gadījumos nenosaucam adresāta uzvārdu. Tomēr gadījumu vairākumā mēs sniedzam uzvārdu un vietu nosaukumus, jo tas ļauj labāk izprast doto padomu. Tādi paskaidrojumi vēstij piešķir papildus apgaismojumu, pārvēršot Rīta sveicienus par dārgiem padomiem visa vecuma ļaudīm.
Bieži parādīsies sekojoši vārdi: Dr. Dž.H. Kellogs, kas ieņēma Betlkrīkas sanatorijas medicīniskā darba vadītāja posteni; vecākie sludinātāji G. I. Batlers (Buttler) un A. G. Danielss – Vispasaules savienības vadītāji; G. B. Stārs (Starr) – evaņģēlists un sanatorijas kapelāns; Dž. A. Berdens (Burden) – sanatorijas vadītājs Austrālijā un Kalifornijā un V. S. Vaits, kas atbalstīja māti viņas darbā un ieņēma vairākus svarīgus posteņus draudzē. Vairākas vēstules adresētas viņas otrajam dēlam Edsonam Vaitam vai Edsonam un Emmai pēc viņu laulībām 1870. gadā. Dažas jaunlaulātiem padomu sniedzošas ļoti skaistas vēstis rakstītas Edsonam un Emmai viņu laulības dzīves sākumā. Edsona karjera noveda viņu pie izdevniecības vadītāja pienākumiem, dziesmu sarakstīšanas un publicēšanas, sabatskolas vadības un beidzot pie misijas darba uzsākšanas Dienvidu štatos starp melnādainajiem.
Kādos trijos vai četros gadījumos rindkopas ir pārkārtotas, lai noslēgums būtu skaidrāks un iespaidīgāks. Citādi rindkopu secība grāmatā ir tāda pati kā Elenas Vaitas rokrakstos.
Mēs lūdzam Dievu, lai šī grāmata palīdzētu veikt katras dienas uzdevumu ar pieaugošu pateicību par Kunga neiztrūkstošo žēlastību un pamudinātu uz jaunu apņemšanos dzīvot saskaņā ar Viņa prātu, lai mēs reiz visi kopā varētu stāvēt Kristāljūras krastmalā Debesīs.
Elenas G. Vaitas mantojuma pārvaldnieku komiteja, Vašingtona (Washington, D.C.). [9]

Janvāris

1. janvāris - miera apsolījums

„Kam stipra ticība, tam Tu dodi mieru, tiešām – mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi! Paļaujieties uz Kungu vienmēr, jo Dievs Kungs jums ir mūžīga Klints!” Jesajas 26:3-4.
Es jums novēlu laimīgu jauno gadu! Uz visiem laikiem noliksim tādas lietas kā ticības trūkumu un neuzticēšanos Jēzum. Sāksim dzīvot vienkāršas, bērnišķīgas paļāvības pilnu dzīvi, nebalstoties uz jūtām, bet uz ticību.
Neapkaunojiet Jēzu ar Viņa dārgo apsolījumu apšaubīšanu. Ir cilvēki, kas saka: „Es ticu, es ticu”, un gaida visu apsolījumu piepildīšanos, kas doti zem paklausības nosacījuma. Viņi gaida pie sevis visu apsolījumu piepildīšanos, bet paši nedara Kristus darbus. Tāda ticība nepagodina Dievu, tā nav īsta ticība. Ir arī cilvēki, kas cenšas turēt visus Dieva baušļus, bet nesasniedz tiem novēlētās augstās priekštiesības un nesaņem nekā. Dieva apsolījumi ir domāti ļaudīm, kas tur Viņa baušļus un dara to, kas Viņam patīk…
Es katru dienu cīnos labo ticības cīņu. Es izlietoju ticības spēkus un nepaļaujos uz jūtām, es rīkojos kā kad Kungs mani dzirdētu, man atbildētu un mani svētītu. Ticība nav kaut kāds priecīgs jūtu uzplūdums, tā tur Dievu pie vārda un tic Viņam, jo Viņš ir teicis, ka to darīs…
Es ceru, ka nekas jūs nepadarīs mazdūšīgus…
Dievs vēlas redzēt jūs brīvus. Viņš vēlas, lai jūs paļāvīgi uzticētos Viņam, beigtu šaubīties un ticētu. Kaut Dievs jums palīdzētu… Mūsu priekšā pavēries jauns gads. Lai tas ir laimīgs gads! Palieciet Jēzus sargājošās rokās un necentieties paši no tām izrauties. Slavējiet Dievu un ejiet uz priekšu. Mēs jau esam tikpat kā mājās.
Kungs nāk. Paceliet galvas un priecājieties, jo jūsu pestīšana tuvojas. Jēzū es redzu līdzcietīgu, mīlošu Pestītāju. Tādu, kas pilnīgi spēj izglābt visus, kas vien nāk pie Viņa. Visu savu smago nastu uzlieciet Dieva apsolījumiem. Ticiet, jo jums dota priekštiesība ticēt. – 31. vēstule 1887. g. 1. janvāris. Martai Bordo (Bourdeau), kāda sludinātāja – celmlauža Eiropā – sievai. [10]

2. janvāris - vienprātība

„Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis” 1. Jāņa 2:6.
Daudzi ir nostājušies uz ienaidnieka apburtās zemes. Prātu nodarbina pavisam mazsvarīgas lietas – ģeķīgas sabiedriskas sanāksmes, dziedāšana, jokošanās un niekošanās – un Dievam viņi kalpo ar dalītu sirdi. Šajās lietās jums palīdz kāda neredzama persona, kas atrodas jūsu vidū – ar jums ir sātans un viņš līksmojas velnišķīgā priekā. Netiek ņemti vērā Kristus vārdi: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mat. 6:24).
Pēc Kristus pacelšanās Debesīs Svētais Gars tūlīt nenonāca. Pēc Viņa pacelšanās Debesīs pagāja desmit dienas, un tikai tad tika dots Svētais Gars. Šo laiku mācekļi izlietoja, lai ļoti rūpīgi sagatavotos tik dārgas dāvanas saņemšanai. Kad viņi čakli bija pārbaudījuši savas sirdis un upurējuši visus elkus, pār viņiem tika izlietas vislielākās Debesu bagātības. Viņi bija pazemojuši savas sirdis Dieva priekšā, stiprinājuši savu ticību, atzinuši savus grēkus un sirdīs saskaņojušies viens ar otru. „Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja” (Ap. d. 2:1-2). Draudzei nepieciešams līdzīgs piedzīvojums tieši šeit, darbu lielajā centrā (Betlkrīkā, Mičigānas štatā, konfesijas galvenajā mītnē 1855.-1903. g.). Vai mēs pārmeklējam savas sirdis, gatavojoties saņemt Debesu žēlastības velti? Kungs turpina gaidīt, vēloties dāvināt mums šo žēlastību.
Kungs atklāsies Savos ļaudīs, bet tiem ar saviem darbiem nenogurstoši Viņš jāmeklē… Tagad darāmais darbs ir vissvarīgākais no visiem darbiem. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.
Vai tieši šajā svinīgajā laikā jāatļauj ienaidniekam radīt tieši tādu lietu stāvokli – izpriecas un izklaidēšanos – kas saistītu prātus un tos piepildītu ar tukšām domām un tiekšanos pēc ārišķībām, kur nemaz nav vietas Dievam, mūžībai vai Debesīm? – Manuskripts 38. 1890. g. dienas grāmata Betlkrīkā, Mičigānā, 1890. g. 2. janvāris. [11]

3. janvāris - debesis mums līdzās

„Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mat. 18:20).
Strādājiet cilvēku labā, esiet nomodā par tiem un lūdziet par tiem, kā tādi, kam būs jāatskaitās. Šinī gadā izmēģiniet Kunga ieteikto līdzekli pret ļaunumu. Lai ikviens cilvēks dara to, ko Kungs viņam liek darīt, raugoties uz Jēzu, kam pieder visas dvēseles…
Lai nelielas grupiņas sanāk kopā vakaros vai agri no rīta un pēta Bībeli pašas priekš sevis. Lai tās ņem laiku lūgšanām, ka Svētais Gars var tās stiprināt, apgaismot un svētot…
Ja jūs tā darīsiet, pār jums nāks lielas svētības no Viņa, kas kalpošanai veltīja visu Savu dzīvi, kas jūs atpircis ar Savām asinīm, ar Savu dzīvību. Jums jāiegūst Svētā Gara spēks, citādi mums nav iespējams kļūt uzvarētājiem. Kādas skaistas liecības jūs varētu nodot par šo jauko sadraudzību ar līdzstrādniekiem šajos dārgajos brīžos, kopīgi izlūdzoties svētības no Dieva. Lai ikkatrs savus piedzīvojumus izsaka vienkāršos vārdos…
Katram ticīgam jāveic darbs uzbrukumā. Tas ir karš katru dienu. Kristus saka: „Jūs esat Mani liecinieki” (Jes. 43:10). Domājiet par to, runājiet par to un rīkojieties tā. Debesis gandrīz jau ir aizsniegtas. Atveriet durvis pret Debesīm un aizveriet tās uz šīs zemes pusi… Vai jūs dzirdēsiet Viņa balsi un atvērsiet savas sirds durvis Jēzum? Vai mīlēsiet Viņu, kas Savu dzīvību atdeva par jums?
Izveidojiet mazas grupiņas, kas kopīgi pētītu Rakstus. Ar to jūs neko nezaudēsiet, bet iegūsiet daudz. Jūsu sanāksmēs ieradīsies Dieva eņģeļi un, baudot Dzīvības Maizi, jūs iegūsiet garīgus muskuļus un garīgu spēku. Jūs stiprināsieties it kā no dzīvības koka lapām. Tikai tā jūs saglabāsiet savu godīgumu un taisnīgumu. Uzticība Jēzum Kristum nodrošinās jums visdārgāko atalgojumu. Lai ikkatra dvēsele tiecas pēc mūžīgās dzīvības, atzīstot Kristu vārdos un garā. Viņš ir devis Savu vārdu ķīlā, ka atzīs jūs un mani Sava Debesu Tēva priekšā – priecīgi un no visas sirds. Vai nav vērts pēc tā tiekties? Pārdomājiet, ko jūs personiski varat darīt, lai jūs būtu uzticīgi pamatlikumiem, lai paliktu nesamaitāti jebkurā savas dzīves posmā, un jūs redzēsiet Viņa godību. – Vēstule 2. 1900. g. 3. janvārī, brālim un māsai Sislijiem (Sisley). [12]

4. janvāris - augsnes apstrāde

„Jo kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā” Jesajas 61:11.
Varenās Dieva patiesības – „stāv rakstīts” – pielīdzināms dzīvības koka lapām, kuras cilvēkam jāēd, lai tie iegūtu garīgo dzīvību. Ēdot Kunga Jēzus Kristus vārdus, tie mums kļūst par mūžīgo dzīvību. Viņš mums saka: „Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jāņa 6:63). No Kristus nākošā, visu atjaunojoša dzīvības straume dziedina rētas, ko sitis grēks.
Ak, cik labs mums Draugs ir Jēzus,
Mūsu grēkus, bēdas nes,
Ak, cik labi, ka mums visu,
Ļauts teikt Dievam lūgšanā.
Lai ko dara citi, mums katram personīgi ar bailēm un drebēšanu jārūpējas par savas dvēseles pestīšanu. Kāpēc? – Tāpēc, ka Dievs ir tas, kas darbojas mūsos, dodot gudrību un veiksmi, pēc Sava labā prāta. Tiešām, lai pagodināts tiktu Viņa paša vārds. Viņš strādās pie cilvēka sirdīm un prāta, jo cilvēki Viņa acīs ir dārgi, ja tikai atļaus Viņam darīt Savu darbu.
Kad cilvēks krita, Dievs sāka darboties, lai iznīcinātu sātana plānus. Dievs strādā cilvēkā. „Jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne” (1. Kor. 3:9). Iesākumā Dievs cilvēkam pavēlēja kopt zemi. Šis darbs tika padarīts grūtāks, sakarā ar Dieva likuma pārkāpšanu. To pārkāpjot, cilvēks rīkojās pretēji savai tagadējai un mūžīgai labklājībai. Zeme tika pakļauta lāstam, jo caur nepaklausību cilvēks pavēra sātanam iespēju sēt viņa sirdī ļaunumu. Zeme, kas sākumā izdeva tikai vērtīgu ražu, tagad sāka audzēt arī nezāles, un tās kopšana prasīja nepārtrauktu cīņu.
Zemes kopšana, līdzīgi skolai, sniedz cilvēkam garīgas mācības. Kopjot zemi, cilvēks kā spogulī redz Dieva darbu pie viņa paša cilvēcīgās sirds. Dievišķais sirds apstrādāšanas darbs pārveido cilvēku. Ja šis darbs, savienībā ar Dievu, tiek virzīts uz priekšu, tad cilvēcīgais darba rīks dien dienā šajā kaujā caur Kristu gūs uzvaru un godu. Caur doto žēlastību tas uzvarēs un tiks nolikts izdevīgākos apstākļos. – Vēstule 5. 1900. g. 4. janvārī, brālim Kolkordam (Colcord). [13]

5. janvāris - tu, Dievs, mani redzi

„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm. Viņam mēs esam atbildīgi” Ebrejiem 4:13.
Patiesībai iespējams uzvarēt vienīgi tad, ja dalībnieki staigā un strādā ar nepārtrauktu Dieva klātbūtnes apziņu. Tiem vienmēr jāatceras, ka uzticīgs liecinieks dzird katru viņu vārdu un vēro katru viņu soli kā mājas dzīvē, tā ļaužu vidū. Kristum ir jābūt viņu Vadonim pie katra plāna izstrādāšanas un pie katra darba sākšanas un beigšanas. Jebkuras padomes locekļiem vajadzētu runāt un rīkoties tā, it kā priekškars būtu atvilkts un tiem savas darba lietas vajadzētu kārtot visa Debesu Visuma klātbūtnē. Jo īstenībā tas tā arī ir; šos darbiniekus vēro visas Debesis. Plānojot agresīvu kara gājienu, lai nekur neizceļas paša es; tam jābūt apslēptam, pilnīgi apslēptam Kristū…
Viss, kas būs kustināms, tiks kustināts, un paliks tikai tas, kas nav izkustināms.
Kungs prasa mūsu nedalīto mīlestību. Ja cilvēki Kungam nenododas ar visu sirdi, tad pārbaudījumos un grūtībās tie neizturēs. Kad ienaidnieks pret viņiem vērsīs savus sakārtotos spēkus un cīņa liksies grūta, tieši tajā laikā, kad ienaidnieka atsišanai būs vajadzīgs viss intelektuālais spēks, kā arī gudras vadības smalkjūtība un neizmantotās rezerves, tad tie, kas visu dara ar pus sirdi, pagriezīs savus ieročus paši pret saviem kareivjiem: tie vājinās rokas, kurām vajadzētu būt stiprām kara vešanai. Dievs pārbaudīs visus, kas saņēmuši patiesības atziņu, lai redzētu vai viņiem var uzticēt Kunga karu, kad uzmāksies virsniecības un varas un šīs pasaules tumsas valdnieki un ļaunie gari gaisā. Mūs gaida bīstamas dienas un mēs varam būt droši vienīgi, ja ik dienas saņemam Dieva atgriezošo spēku – nododot sevi pilnīgi Viņam, lai darītu Viņa prātu un staigātu Viņa vaiga gaismā. (Skat. 1. Pēt. 2:9).
Tagad, kad mēs jau stāvam pie apsolītās zemes robežām, lai neviens neatkārto neuzticīgo izlūku grēku. Viņi atzina, ka zeme, kuru tie gāja izlūkot, bija laba zeme, bet viņi paziņoja, ka tās iedzīvotāji ir stipri, ka tur ir arī milži un, ka viņi paši, salīdzinot ar tiem, šo ļaužu acīs un paši savās acīs, bija kā sienāži. Visas grūtības tika pārspīlētas un padarītas par šķietami nepārvaramiem šķēršļiem… Un tā viņi ar savu neuzticību saraudzēja visu draudzi. – Manuskripts 6. 1892. g. 5. janvāris. „Darbs Kristus rindās”. [14]

6. janvāris - cīņa beigusies

„Jo patiesi Es jums saku: Tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne rakstu galiņš no bauslības, tiekams viss notiek” Mateja 5:18.
Kad Kristus uzsāka Savu darbību, sātans Viņam visur stājās pretī un lika lietā visus savus spēkus, lai Viņu pārvarētu. Cīņa risinājās par katru zemes pēdu. Tā sevī ietvēra ļoti daudz. Uz spēles bija liktas ārkārtīgi svarīgas intereses. Bija jāatbild uz sekojošiem jautājumiem: Vai Dieva likumi ir nepilnīgi un tāpēc tie jāgroza vai jāatceļ? Vai tie ir nemainīgi? Vai Dieva vadība ir stabila un droša? Vai tā nav jāmaina? Atbilde uz šiem jautājumiem bija jādod ne tikai Dieva pilsētas iemītniekiem, bet visa plašā nekritušā Visuma apdzīvotājiem…
Sātans sekoja Dieva Dēlam no silītes līdz krustam. Viņam uzbruka kārdināšanas līdzīgi vētras brāzieniem. Taču, jo nežēlīgāka izvērtās cīņa, jo pilnīgāk Viņš iepazina kārdināšanas, kas pastāvīgi uzbruka cilvēkam, jo labāk Viņš varēja sagatavoties palīdzēt kārdinātiem cilvēkiem.
Pārbaudījumu smagums, caur kuriem gāja Kristus, bija proporcionāls mērķim, kas ar Viņa panākumiem bija aizsniedzams, vai neveiksmes gadījumā zaudējams. Te bija ietvertas ne tikai vienas pasaules intereses. Šī zeme kļuva par kaujas lauku, bet cīņas rezultāti ietekmēja visas Dieva radītās pasaules… Sātans centās panākt, lai izskatītos, ka viņš cīnās par mūsu Visuma brīvību.
Pat Kristum karājoties pie krusta, ienaidnieks bija apņēmies tā sagrozīt un viltot Viņa vārdus, lai visi justos pārliecināti par Dieva likumu tirānisko dabu. Kristus apbēdināšanai viņš personīgi izdomāja vajadzīgo viltu, izplānoja ikkatru ļaunumu un satrauca cilvēku prātus. Viņš pats skubināja cilvēkus izteikt nepareizus apvainojumus pret Būtni, kas bija darījusi tikai labu. Viņš pats iedvesmoja nežēlīgos darbus, kas pavairoja un palielināja nevainīgā un svētā Dieva Dēla ciešanas.
Ar šo savu rīcību sātans izkala ķēdi, ar kuru viņš pats tiks saistīts… Nekritušais Visums varēs apliecināt Dieva taisnīgumu sātana sodīšanā. Debesis pašas redzēja, kādas tās kļūtu, ja viņš būtu palicis tajās…
Dieva likumu negrozāmība tika nopamatota dziļi ne tikai šīs pasaules nedaudzo un ierobežoto radījumu prātos, bet visu Debesu Visuma iedzīvotāju prātos… Vienā balsī tie slavēja Dievu kā taisnu, žēlojošu un pašaizliedzīgu. – Manuskripts 1. 1902. g. 6. janv. „Dieva taisnība”. [15]

7. janvāris - apsolījumu vērtēšana

„Pildiet Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Kungam un ne cilvēkiem” Efeziešiem 6:6-7.
Visā mūsu dzīves darbā pastāvīgi centīsimies atsaukties Kristus lūgšanai, lai mēs būtu vienoti savstarpēji un ar Viņu. Vienmēr, pirms mēs kaut ko uzsākam, jautāsim paši sev: „Vai tas iepriecinās manu Glābēju? Vai tas saskan ar Dieva prātu?” Apziņa, ka Kristus dzīvi mēs ienesam ikdienas piedzīvojumos, piešķirs šiem ikdienišķajiem pienākumiem svētu cieņu. Viss, ko mēs darām, tiks darīts pareizi un labi, lai ar to tiktu pagodināts Kungs. Tā mēs parādīsim pasaulei, ko kristietība spēj panākt grēcīgām cilvēcīgām būtnēm, pastāvīgi palielinot viņu kalpošanas spējas šajā dzīvē un sagatavojot tos augstākajai dzīvei nākamajā pasaulē. – Manuskripts 1. 1903. g. 7. janv. „Uzsaukums”.
Es slavēju Kungu. Šorīt es gulēju līdz pulkstenis četriem. Man nevajadzēja, kā parasts, naktī daudzkārt atmosties. Tā man ir liela svētība, par ko jūtos pateicīga. Man jānes smaga nasta, redzot Dieva ļaužu garīgo stāvokli, kas atrodas tālu no tā, lai saskanētu ar dotajām priekštiesībām. Guļot nomodā, es lūdzu savu brīnišķo Pestītāju nākt man palīgā un pamodināt vēstnešus, kas apņēmīgi sniegtu vajadzīgu vēsti. „Tavs vārds ir patiesība” (Jāņa 17:17). Es ilgojos pēc fiziska spēka un izturības, lai no sirds pilnības mute varētu runāt Svētā Gara iedvesmā.
Bieži nakts atklāsmēs esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem un atkārtoti es šiem ļaudīm esmu sniegusi spēcīgus uzaicinājumus. „Ja nu jūs ar Kristus esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristus apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsiet līdz ar Viņu” (Kol. 3:1-4).
Cik bagāts ir šis mums sniegtais apsolījums. Tad parādīsim, ka mēs šo apsolījumu vērtējam un strādājam kā tas tiek prasīts, nopietni un dedzīgi, un būsim pateicīgi par tādu garantiju. Ja mēs atklāsim, ka meklējam to, kas ir augšā, tad labumu no tā gūsim gan paši, gan visi tie, ar kuriem mēs savā kalpošanā ļaudīm sastopamies. – Manuskripts 173. 1905. g. 7. janv. – dienasgrāmata. [16]

8. janvāris - kristieša pazemība

„Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis” Jēkaba 4:8.
Kungs ir pacietīgs pret cilvēkiem, un kad tie atklāj apņemšanos dzīvot pēc sava prāta, Viņš tiem to atļauj. Man ir parādīts kritušā cilvēka vājums un viņa neziņa. Bet, ja viņš iedziļinās mācībās, un, iepazīstot Kunga prātu, sāk laboties, tad tas pats sāk saprast savu nezinošo stāvokli, ar to atklādams savu garīgo pieaugšanu.
Jo tuvākas ir kristieša attiecības ar Dievu, jo lielāku dievišķu apgaismojumu viņš saņem. Viņš arvien skaidrāk sāk izprast savu niecīgumu, ierauga sava rakstura trūkumus un Dieva sniegtajā gaismā izprot savu pienākumu. Jo vairāk viņš tuvojas Kristum, jo pilnīgāk un skaidrāk viņš ierauga savus trūkumus, kurus agrāk nebija pamanījis un ierauga arī savu vajadzību pazemoties apakš Dieva varenās rokas. Ja viņš tiek izcelts, tad ne tāpēc, ka viņš pats sevi izceltu, bet tāpēc, ka Kungs viņu izceļ. Pastāvīgi raudzīdamies uz Jēzus Kristus skaidrību un pilnību, un visā savā dzīvē atzīdams Dievu un paklausīdams Viņam, tas tomēr nekļūst akls pret savām kļūdām un nepilnībām. Ja arī viņa uzvedība cilvēku skatījumā ir laba un nevainojama, Dievs tomēr lasa viņa sirds tieksmes un vēlēšanās.
Kristieša pazemība ir brīnišķīga rota – tiešs pretstats sātana atkrišanai, kurš izceļas ar nesvētu godkāri un visāda veida viltu, kādu vien viņš spēj izgudrot. Pazemības rota, caur Jēzu Kristu, ļaus nepilnīgam cilvēkam ieraudzīt savas nepilnības un darīs to derīgu svēto mantojumam, kur Dievs ir viss visā…
Vai Kungs nav norājis jūsu ceļu?… Jums ir uzticētas spējas, kas var tikt uzlabotas un Dieva vadībā ietekmīgi izlietotas. Tad Viņa taisnība ies jūsu priekšā un Kunga godība jūs pavadīs. „Bez Manis”, saka Kristus, „jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:5). Ja jūs nevērtēsiet Viņa padomu, jums draud briesmas. – Vēstule 21. 1892. g. 8. janv. [17]

9. janvāris - svētku drēbes

„Celies, celies un apjoz savu spēku, Ciāna. Tērpies savās svētku drēbēs, Jeruzaleme, svētā pilsēta” Jesajas 52:1.
Nakts laikā es… piedzīvoju kaut ko līdzīgu tam, ko pirms diviem gadiem izbaudīju Salamankā, Ņujorkā. Kad atmodos no sava pirmā miega, likās, ka mani apņem gaisma, un telpa šķita pilna ar eņģeļiem. Dieva Gars bija uz manis un mana sirds pār pārim slavēja Dievu. Es skaļi iesaucos: Kungs Jēzu, es mīlu Tevi; Tu zini, ka es mīlu Tevi. Mans Debesu Tēvs, es slavēju Tevi no visas savas sirds. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību” (Jāņa 3:16). „Taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvien kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena” (Sal. Pam. 4:18). Jēzu, mans Pestītāj, Debesu Tēva pārstāvi, es uzticos Tev!”
Mans miers līdzinājās upei, man likās, ka esmu ieslēgta Dievā, tuvā sadraudzībā ar Viņu, kā nomodā tā miegā. Kāda augsta un svēta priekštiesība likās piešķirta man Jēzus mīlestībā, Viņa dzīvībā un Viņa apsardzībā…
Ak, kādēļ gan Kristus draudze neceļas un netērpjas savās svētku drēbēs? Tie, kas sakās ticam patiesībai, tik maz pazīst Kristu un tik maz vērtē to, kas Viņš tiem būs un kas tie var būt Viņam, un tas ir kristietības vājuma vislielākais iemesls. Mums piešķirtas vissvinīgākās un vissvarīgākās patiesības, kādas jebkad uzticētas mirstīgām būtnēm.
Ja mūsu domas, mūsu prāti un mūsu rīcība būtu šķīstāka un cēlāka, atbilstošāka svētajai ticībai, kuru mēs atzīstam un apliecinām, tad mēs savas atbildības redzētu pavisam savādākā gaismā. Cik svinīgi un svēti tās mums parādītas! Mēs dziļāk izprastu savus pienākumus un Dieva bijībā mēs pastāvīgi tiektos pēc pilnīgāka svētuma. Šīs zemes laicīgās lietas tiktu pakļautas debešķīgajām un mūžīgajām…
Es esmu tik pateicīga par priekštiesību būt vienotai ar Dievu vienalga kādā veidā. Es jūtos ļoti pagodināta. Es lūdzu tikai, lai Kungs Savā lielajā žēlastībā un mīlošajā laipnībā dotu man spēku būt derīgai kalpošanā Viņam. – Vēstule 20 a. 1893. g. 9. janv. Kapteinim S. Ildridžam (Eldridge). [18]

10. janvāris - līdzeklis pret vienaldzību

„Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam vispirms un arī grieķim” Romiešiem 1:16.
Dieva plānam cilvēku glābšanā nav trūkumu. Ja evaņģēlijs katrai dvēselei nav glābjošais Dieva spēks, tad ne tāpēc, ka vainīgs būtu evaņģēlijs, bet tāpēc, ka cilvēki praktiski netic un praktiski nepieņem žēlastību un Kristus taisnību… Kas sevi tikai sauc par kristiešiem, nepieņem Kristu par savu personisko Pestītāju, bet seko Jēzum lielā attālumā. Viens iemesls šīs personiskās reliģijas trūkumam ir tas, ka viņi nav apmācīti šajos vitālajos pamatlikumos.
Otrs iemesls šai vienaldzībai un apātijai, kas redzama mūsu draudzēs ir tas, ka jaunākie locekļi nav pacietīgi un neatlaidīgi mācīti strādāt kā uzticīgi Kristus armijas kareivji…
Daudzi pieņēmuši patiesību, nerokot pietiekoši dziļi, lai izprastu tās pamatprincipus un, sastopoties ar pretestību, tie aizmirst patiesību atbalstošus pierādījumus un liecības. Vairāk par visu viņiem vajadzētu saprast, ka īstas un paliekošas zināšanas var iegūt tikai ar nopietnām pūlēm un neatlaidīgu darbu. Ja cilvēku prāts būtu disciplinēts ar rūpīgu Rakstu pētīšanu, tad pie patiesības atgrieztos simtiem cilvēku, kur tagad atgriežas tikai viens…
Attiecībā uz ceļu kā grēcinieks var nākt pie Dieva un tikt taisnots Viņa priekšā, daudzi atrodas tādā pat neziņā kā īstie pagāni. Savu neziņu viņi nevar atvainot, jo iedvesmotais Padomdevējs saka: „Kad kļūst izprotami Tavi Vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus” (Ps. 119:130). „Īstenās atziņas sākums ir Kunga bijāšana” (Sal. Pam. 9:10).
Kaut kāds reliģisks piedzīvojums, kas nebalstās uz Kristu, un vienīgi uz Viņu, ir bezvērtīgs… Intelektuāli spēcīgiem ļaudīm nepieciešami skaidri parādīt pestīšanas plānu, kā tas atklāts Rakstos. Pasniedziet viņiem patiesību tās vienkāršībā un spēkā. Ja tā nesavaldzina viņu uzmanību un nepamodina viņos interesi, tad viņus nekad nebūs iespējams ieinteresēt dievišķās patiesības lietās. Visās draudzēs atrodamas pilnībā neapmierinātas dvēseles. Katru sabatu tie vēlas dzirdēt kaut ko skaidru un noteiktu kā viņi var tikt glābti, kā viņi var kļūt kristieši. Viņiem vissvarīgāk uzzināt, kā grēcinieks var tikt taisnots Dieva priekšā. – Vēstule 23a. 1893. g. 10. janv. Brālim I. H. Geitsam (Gates). [19]

11. janvāris - vispirms jāsalīdzinās

„Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu” Mateja 5:23-24.
Ja mūsu pienākums ir tik skaidri pateikts, kāpēc tad tik daudzi draudzes locekļi rīkojas pretēji skaidrajam: „Tā saka Kungs”, un runā par savām grūtībām ar ļaudīm, kas neko nezina par viņiem vai par tiem, ar kuriem šīs grūtības saistās? Lielais Skolotājs Jēzus mums izskaidrojis mūsu pienākumu. Dievs nevar pieņemt ne mūsu dāvanas, ne mūsu lūgšanas, kamēr mēs šo pienākumu atstājam neizpildītu, ļaujot skaudības, ļaunu aizdomu un greizsirdības indei ieperināties mūsu sirdīs un sabojāt mūsu sadraudzību un laimi. Ak, cik daudz nelaimes būtu aiztaupītas un cik daudz ļaunu domu apklusinātas, ja ticīgie ķertos pie darba, kas pēc Kristus norādījuma jādara ļaunu domu un ļaunu vārdu aizkavēšanai.
Nedaudzi paskaidrojoši vārdi pilnīgi varētu izmainīt cilvēku uzskatus, kuru starpā radušās nesaskaņas un virsroku ņēmušas ļaunas domas. Mēs nevaram paklausīt Dieva likumiem, ja nenoliekam malā visas nesaskaņas, ja neļaujam Kristus Garam klusināt un ietekmēt mūsu sirdis. Mūsu lūgšanas aizkavē mūsu lepnā sirds, mūsu atteikšanās atzīt kļūdas un izlīdzināt nepareizos iespaidus.
Mums vajadzētu darīt visu mūsu spēkos esošo, lai noņemtu ikkatru piedauzīšanās akmeni no mūsu kaimiņu vai brāļu takas. Mans dēls (Edson), mācies piekāpties, cik vien tas tevim iespējams. Neļauj nepareiziem priekšstatiem un aizvainotai sirdij apstādināt iespēju pieaugt pazemībā un iejūtībā pret citiem. Sātans noteikti kārdinās šo cilvēku izprast visu nepareizi un no kurmja rakumiem veidot kalnu. Cilvēks, kas viegli apvainojas, pieķersies visāda veida nepareizām domām.
Kungs Jēzus devis īpašus norādījumus par to, kas jādara katram Viņa „mazajam bērnam”. Kad mēs lūdzam „piedodi mums mūsu noziegumus, kā mēs piedodam tiem, kas noziedzas pret mums”, vai mēs darām savu daļu, lai šī lūgšana tiktu paklausīta?… Ja mūsu brālim kaut kas ir pret mums, mums jāatstāj uz altāra dāvana, kuru mēs gribējām pienest Dievam, un jāizlīdzinās ar brāli. Tad varam nākt un upurēt savu dāvanu. Šis ir vienīgais ceļš, lai savās sirdīs saglabātu Dieva mieru. – Vēstule 12. 1903. g. 11. janv., Edsonam Vaitam. [20]

12. janvāris - strādājot nedrīkst gulēt

„Cilvēka bērns, Es tevi esmu iecēlis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāmāca un jābrīdina Manā Vārdā” Ecehiēla 3:17.
Dievam priekš katra no jums ir savs pienākuma postenis. Viņš prasa, lai jūs būtu ne tikai uzticīgi sargkareivji, bet arī krietni strādnieki. Nekad nezaudējiet interesi par citiem, nekad nekļūstiet bezrūpīgi un bezdarbīgi, nekad neguliet savā postenī un nekad neatstājiet neizpildītus savus tiešos pienākumus jums uzticētajos posteņos.
Ir vajadzīga labprātība, pastāvīga gatavība, pat nopietna piepūle, dziļa ieinteresētība un nesvārstīga uzticība. Jums jāmācās iziet darbā, kad vien pienākums uz to aicina. Mēs nezinām cik ilgi mums būs atļauts strādāt. Šis noslēpums pieder Dievam un ar gudru nolūku mums tas nav atklāts. Bet kamēr vien mēs varam strādāt, izmantosim laiku kā tādi, kam par to būs jāatskaitās. Ak, padomājiet dziļāk un ņemiet vērā mūžību. Cik daudz darba mūsu pasaulē, lai pamodinātu bezrūpīgos, nedomājošos un nezinošos cilvēkus, ka tie iepazītos ar Dieva bērniem, un saprastu, cik nepieciešami viņu pašu un Dieva goda labad paklausīt šiem likumiem. Jo likumu pārkāpšana izsauks ne tikai lielas ciešanas, bet noslēgsies ar šīs pasaules un nākošās pasaules mūžīgās dzīves zaudēšanu. Jums šī lieta nopietni jāpārdomā un jāsaprot cik lielā mērā vīru un sievu svētlaime ir atkarīga no jums.
Uzticība no jūsu puses var izglābt daudzas dvēseles, bet nolaidība un bezrūpība var atnest jūsu līdzcilvēkiem kā tagadējās, tā nākošās dzīves zaudēšanu. Ar uzticību, ar pastāvīgu modrību savā pienākumu postenī, jūs varat novērst daudz nelaimes un Dieva likumu pārkāpumu… Mums visiem kopā jāceļas un Dieva spēkā jāizprot tagadējā laika prasības…
Ticībā kliedziet uz Dievu, lai Viņš izlietu Savu gaismu un žēlastību caur Viņa paša nozīmētajiem kanāliem, par labu tiem, kas cieš zināšanu trūkuma dēļ. Lūdzot un čakli pūloties apspiest nepareizības un nostājoties pret izlaidību un modes ģeķībām, dzīvā ticībā satveriet spēku, ko jūs varat iegūt, lai viss jūsu darbs būtu svētīts. Jūs varat uzkrāt gaismu, zināšanas un spēku; un jūsu iespaids var skart citus… Ikkatra uzņemta atbildība stiprinās jūs jauniem pasākumiem, lai darbs sekmīgi virzītos uz priekšu. – Vēstule 4 a. 1879. g. 12. janv., diviem jauniem Betlkrīkas sanatorijas ārstiem. [21]

13. janvāris - debesu pārstāvis

„Beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi” 1. Pētera 3:8.
Cik ļoti vajadzētu kopt līdzjūtīgu un maigu garu. Nevienam nav jākaunas parādīt laipnību un maigumu kļūdīgajiem. Tiem, kas domā, ka viņi nekļūdās, ir tālu no bezvainīguma Dieva acīs. Neviens lai nedomā, ka līdzjūtības parādīšana ir kaut kas tāds, no kā vajadzētu kaunēties…
Ja kādai dvēselei dzīves krīzes gadījumos cits cilvēks mēģina sniegt padomu, tad šis padoms būs tikai par tik vērtīgs un iespaidīgs, par cik padoma devējs ar savu priekšzīmi un garu to tādu būs darījis. Vārdiem atbilstoša dzīve, sirsnīgas, Kristum līdzīgas intereses parādīšana briesmās esošajai dvēselei, ir tie faktori, kas padomam piešķir pārliecinošu spēku un manto ļaudis drošām takām. Kas gatavi citus paļāt, kas saka griezīgus un satriecošus vārdus kādai ievainotai dvēselei, tie dara sātana darbu un sadarbojas ar tumsas valdnieku…
Lai kārdinātās un pārbaudītās dvēseles atceras, ka pārmācības saņemšanas gadījumos, Kungs ir tas, kas viņas glābs no nāves. Lai tie, kas saņem rājienus, neaizmirst – „ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu” (Atkl. 3:19).
Cilvēcīgie darba rīki, Kristus Gara apdvesti, rūpēsies par dvēselēm kā tādi, kam būs jāatskaitās par savu darbu. Kristum ir pret mums prasības, un mums jāsaprot mūsu pienākums un jāpilda tas Dieva bijībā, un domājot tikai par Viņa godu, mēs nedrīkstam būt neuzticīgi. Nekopiet nevienu savtīgu domu vai dabisku tieksmi, kas liktu lūpām klusēt! Runājiet un nebaidieties! Ar maigas līdzjūtības pilnām sirdīm, mīlot cilvēkus, brīdiniet, pamāciet un lūdziet.
Nekad nebeidziet pūlēties kādas dvēseles labā, kamēr vien vēl ir kāds cerības stars. Jūsu vārdi dvēselei var būt sāpīgi. Ak, tad uzmanieties un ietērpiet tos Jēzus mīlestībā un maigumā. Mīkstiniet katru skaņu ar mīlestību un līdzjūtību… Kā jūs izturēsieties pret citiem, kā jūs tiesāsiet citus, tā Kungs izturēsies pret jums un tiesās jūs. Lai tie, kas sevi sauc par Dieva bērniem, īsteno dzīvē Kristus mācības. Ja kāds spiests otru ievainot, lai tas saprot, ka viņam obligāti jāpilda arī dziedināšanas pienākums. Patiesība vienmēr jārunā mīlestībā, dvēselē nepārtraukti mājojot Kristus Garam. – Vēstule 7c. 1894. g. 13. janv. „Mīļajiem brāļiem atbildīgās vietās „Review and Herald” kantorī. [22]

14. janvāris - vai esat lūguši?

„Labvēlīgs Kungs ir tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz Kunga palīdzību” Raudu dziesma 3:26, 24.
Kungs vēlas, lai mēs lūgtu un ņemtu. Debesu vēstneši gaida patiesas un sirsnīgas līgšanas, viņi tuvojas izslāpušām, izsalkušām dvēselēm. Tāpēc ar visu savu būtni tiecieties pretī Dievam. Gaidiet uz Kungu. Debesu vēstneši izlies visu, kas viņos ir, zelta caurulēs, kas savienotas ar zelta kausiņiem, citu siržu apgaismošanai. Ja lūgsiet ticībā, tad arī saņemsiet. Nekad, nekad nepalieciet bez zelta eļļas, jo tā uzturēs jūsu spuldzes degošas.
Ticiet, ka jūs saņemsiet, ko lūgsiet, un jums tas notiks. Nāciet ar pazemīgu sirdi, tomēr atsaucoties uz apsolījumu. Tad arī ziniet, ka saņemsiet. Mūsu Pestītāja vārds, Viņa visu uzvarošais Vārds, ir mūsu drošība, mūsu lepnums. Dievs pats mūs iepazīstina ar sevi kā lūgšanas uzklausošs Dievs. Stāviet pareizi Dieva priekšā, lai jūs varat saņemt Gara liecību, ka esat viens no Viņa izredzētajiem un uzticīgajiem, kas paļaujas vienīgi uz Viņu.
Nekad nepieļaujiet, ka sātans padara jūs mazdūšīgus. Neuzticieties M… rokām, bet Dieva rokām. Mācieties vairāk lūgt, kopiet pazemību un lēnprātību, un pastāvīgi uzmanieties, lai jūsu dvēsele vienmēr paliktu Dieva tuvumā. Visā savā darbā paļaujieties uz Svēto Garu, jo Viņš ir jūsu stiprums un jūsu panākumu kaldinātājs. Kungs mūs pastāvīgi audzina grūtību skolā. Lūdziet un lūdziet, esiet savās lūgšanās īsi un izsakiet savas vajadzības kodolīgi. Visu izteiciet Dievam lūgšanās – savas laicīgās darba rūpes, zudušās cerības, savus priekus, savas bēdas un bailes.
Dariet to, N…, un jūs staigāsiet Dieva klātbūtnes apziņā, un slava un pateicība plūdīs no jūsu sirds un jūsu lūpām visiem dzirdamos teikšanas vārdos. Jūsu sirds kļūs maiga un jūs savā sirdī dziedāsiet dziesmu Dievam…
Aizsniedziet augstu standartu. Neielaidieties mazvērtīgās sarunās, bet lai jūsu dvēsele plūst pāri lūpu veidotos vārdos, stāstot cilvēkiem par Jēzus mīlestību.
Ejot pie Dieva Vārda, būsim vienmēr apdomīgi un godbijīgi. Pareizi izlietotas valodas un balss dāvanas sekas iesniegsies mūžībā, tāpat kā arī visi labo īpašību iespaidi, kas mums doti lietošanā un uzlabošanā. Mums jābūt šķīstiem savā valodā, svētiem visāda veida sarunās. Tā tuvojoties Dievam, Viņš tuvosies mums. – Vēstule 166. 1897. g. 14. janvāris, darbinieku pārim. [23]

15. janvāris - ir apsolīta palīdzība

„Vai mans Vārds nav kā uguns?” saka Kungs, „un kā veseris, kas sagrauj klintis?” Jeremija 23:29.
Kungs vēlas, lai Viņa bērni labi izpildītu savu darbu daļu un caur miera devēju Kristu dzīvotu mierā viens ar otru. Ja sirdī valda Kristus, tad visi būtnes spēki darbojas saskanīgi un vienoti. Katra atsevišķa cilvēka prāts un jūtas, zinot savus īpašos pienākumus, vienoti veic savus darbus, un, kā ķēniņš uz troņa, visu darbojošos mehānismu vada prāts.
Varbūt, ka pie jūsu rakstura celtnes vēl daudz kas jādara, varbūt jūs esat kā šķautņains akmens, kas jāapcērt un jānospodrina, un tikai tad tas varēs ieņemt savu vietu Dieva templī. Jums nevajadzētu justies pārsteigtiem, ja Dievs ar cirtni un veseri atšķeļ jūsu rakstura trūkumus, līdz jūs kļūstiet piemērots tai vietai, kuru Dievs jums sagatavojis. Šo darbu nevar padarīt neviens cilvēks. Vienīgi Dievs to var paveikt. Un esiet droši, Viņš neizdarīs nevienu nevajadzīgu cirtienu. Katrs Viņa cirtiens tiek izdarīts mīlestībā, jūsu mūžīgās labklājības un laimes dēļ. Viņš pazīst jūsu vājības un strādā, lai atjaunotu, bet ne lai postītu.
Kāpēc mēs novēršamies no dievišķās gudrības pie cilvēciskās gudrības? Šo negodu Dievs redz, ko mēs Viņam nodarām. Viņš zina, ka mēs savas sāpes nevarēsim remdināt pie cilvēkiem un Viņš žēlo mūs, jo mums ir tik daudz trūkumu un tomēr negribam uzticēties Viņam un darīt Viņu par mūsu nastu Nesēju. Viņš redz, ka cilvēku būtnes nevērīgi izturas pret viņiem sniegto mīlestību un žēlastību, un Viņš skumji saka: „Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību” (Jāņa 5:40).
Mūsu neuzticība apvaino Viņu, kurš tik daudz darījis mūsu labā. Viņš nekad nenovērsīsies no tiem, kas nāks pie Viņa. Vājajai, nožēlojošai dvēselei, kas nogurusi no raudzīšanās uz cilvēkiem, vienīgi lai tiktu pievilta un aizmirsta, Kristus saka: „Lai tā satver Manu spēku, ka der mieru ar Mani; un tai būs miers ar Mani” (Jes. 25:5; angļu tulk.).
Saviem ļaudīm Kristus vēlas teikt to pašu, ko Viņš teica Israēlam senatnē: „Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnīgs tieši šo rotu dēļ, kurās Es tērpu tevi”, saka Dievs tas Kungs” (Eceh. 16:14). – Manuskripts 5. 1901. g. 15. janv. „Tuvu klāt esošā palīdzība”. [24]

16. janvāris - visuma spēka avots

„Nebīsties, jo Es esmu ar tevi. Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku” Jesajas 41:10.
Jēzus Kristus ir pasaules vislielākais Skolotājs. Par to es esmu saņēmusi brīnišķus pierādījumus. Viņš mani padarīja par Savu vēstnesi, lai es lielās garīgās patiesības nodotu daudziem tūkstošiem… Cik ļoti es vēlētos pasniegt Viņa norādījumus tā, lai daudzi tiktu vadīti pie Viņa. Es pilnīgi uzticos Viņa vadībai, un es zinu, ka mani uztur Viņš, kurš Saviem mācekļiem pavēlēja iet un sludināt evaņģēlija vēsti, mācot „turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mat. 28:20).
Kopš 1884. gada es strādāju sabiedrisku darbu. Mani vienmēr stiprina Kungs. Es no augšienes saņemu fizisku, intelektuālu un garīgu spēku. Es droši zinu, ka Kristus dod man Savu stiprinošo žēlastību un pierādījumus, ka Viņš ir pasaules gaisma. Es pazīstu Viņa spēku. Viņa labā es vēlos darīt visu iespējamo, kamēr vien es dzīvošu. Mierīgā un pilnīgā paļāvībā es vēlos nodot savu dvēseli Dievam līdz tai dienai, kad šeit savu darbu pabeigusi, es iešu dusēt. Aizmigšana Jēzū mani nemaz nebiedē. Augšāmcelšanās rītā es Viņu redzēšu, kāds Viņš ir…
Būsim pilnīgi droši, ka mūsu attiecības ar Dievu ir pareizas, lai Kungs mūs var mācīt, vadīt un atklāt Savu prātu. Pārdomājiet, lūdzu, šis lietas. Un būsim vairāk kopā ar Dievu lūgšanās. Kungs ir mūsu palīgs, mūsu spēks un stiprā pils. Ja mēs pazemīgi staigāsim ar Dievu, bīsimies un pagodināsim Viņa Vārdu, tad Viņš piepildīs mūsu domas, un mēs tiksim pārveidoti Viņa līdzībā. Čakli pārbaudīsim paši savas sirdis un iegūsim to gudrību, ko var dot vienīgi Dievs.
Atcerēsimies, ka šaubas ir bīstamas. Ja tās tiek lolotas, tad tās noved neticībā… Visiem mūsu ļaudīm tagad ir jātiecas pēc Svētā Gara piešķiršanas. Neielaidieties nekādās ķildās un nolieciet nevienprātību, strīdēšanos un centieties saskaņoties ar lūgšanu, kas rakstīta Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā. Es jūs lūdzu, runājiet lūgšanās ar Dievu no visas sirds un dvēseles, un arī dzirdami. – Vēstule 58. 1906. g. 16. janv., brāļiem: Vešbernam, Preskotam, Danielsam un Kolkordam. [25]

17. janvāris - kristietības mēraukla

„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama” Mateja 5:13.
Kas ielikti uzticības amatos, tiem jābūt pilnvarotiem pieņemt dažādus lēmumus, tomēr tie nekad nedrīkst šīs savas pilnvaras izlietot, lai atteiktu palīdzību trūcīgiem un nevarīgiem. Tās nekad nedrīkst izmantot, lai kādai cīņā esošai dvēselei atņemtu drosmi un dzīves prieku. Lai tie, kam piešķirti iespaidīgi amati, vienmēr atceras, ka Dievs vēlas, ka tie īstenotu dzīvē Kristus prātu…
Patiesu dievbijību mēro pēc padarītiem darbiem. Vārdos izteiktai ticības apliecībai nav nekādas vērtības; arī amats neko nedod; tikai ar Kristum līdzīgu raksturu mēs varam apliecināt, ka Dievs Savu Dēlu ir sūtījis pasaulē. Kas sevi sauc par kristiešiem, bet nerīkojas, kā Kristus būtu rīkojies viņu vietā, tie ļoti kaitē Dieva lietai. Tie nepareizi attēlo savu Pestītāju un ir nostājušies zem svešiem karogiem.
Patiess māceklis, kura sirdī mājo Kristus, ar savu dzīvi pasaulei sludinās, ka Kristus mīl cilvēci.
Viņš rīkosies kā Dieva palīdzību sniedzoša roka. Saņemot žēlastību no Pestītāja un sniedzot to citiem, visu viņa būtni caurstrāvos garīgas veselības spirgtums…
Šķīsta un neaptraipīta reliģija nav jūtas, bet gan mīlestības un žēlastības darbu darīšana. Tāda reliģija nepieciešama veselībai un laimei. Tā ieiet sagānītajā dvēseles templī un ar pātagu izdzen visus grēcīgos uzbrucējus. Uzkāpusi tronī, tā ar savu klātbūtni visu dara svētu, apgaismojot sirdi ar Taisnības Saules spožajiem stariem. Tā atver dvēseles durvis pret Debesīm, un ielaiž tajā Dieva mīlestības saulesstarus. Tai līdzi iet savaldība un miers. Palielinās fiziskie, intelektuāli un morālie spēki, jo dvēseli, līdzīgi dzīvinošam eliksīram, piepilda Debesu atmosfēra…
Ja kristieši neatklāj Kristu, tad kāda vērtība viņiem ir? Vai viņi tad nelīdzinās savu garšu zaudējušai sālij, kas vairs „neder nekam”? Bet ja tie savā dzīvē atklāj patiesības glābjošās īpašības, tad nabaga, grēkos nocietinātās dvēseles netiks pamestas bojā ejai savā samaitātībā. Labie darbi ir redzami, jo taisnības dzīvinošos pamatlikumus nevar apslēpt. Dzīvē īstenots evaņģēlijs līdzinās sālij, kam piemīt tās garšu dodošās īpašības. Tam ir spēks glābt dvēseles. – Vēstule 7. 1901. gadā 17. janv., „Brāļiem uzticības amatos”. [26]

18. janvāris - dariet visu iespējamo

„Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem” 1. Korintiešiem 12:4-6.
Ļaudis, kuriem šķietami piemīt vislielākās spējas, ne vienmēr ir tie, kas dažādās darba līnijās gūst vislielākos panākumus. Kungs izlieto, tā saucamos, mazāk spējīgākos cilvēkus. Viņiem var trūkt daiļrunības, bet, ja tie ir vienoti ar Dievu, Viņš tos bagāti svētīs. Ļoti nozīmīgi ir viņu neizmeklētie vārdi, kas nāk tieši no sirds, un Kungs tos novērtē.
Lai tie, kas saistīti ar Kunga darbu, nemeklē tā veikšanai visspējīgākos cilvēkus. Dievs stāv aiz tiem, kas dara visu iespējamo. Lai ikkatrs strādnieks paļaujas uz Viņa spēku, un Dievs ietekmēs sirdis, kuru dēļ tas strādā. Daudz laba var padarīt godīgs un vienkāršs strādnieks, kas saprot, ka pienākumi nav atkarīgi no ārišķībām, bet no Tā, kas viņam šo darbu uzticējis…
Dievs vēlas, lai Viņa darbā tiktu iesaistīti dažādi prāti. Lai cilvēki izietu darbā, uzticoties Kungam, un Viņš ies tiem līdzi, pārliecinādams un atgriezdams dvēseles. Viens strādnieks var būt veikls runātājs, cits labs rakstnieks, vēl kādam var būt sirsnīgas un dedzīgas lūgšanas dāvanas, vēl citam dziedāšanas dāvana. Kādam citam var būt spējas izprotamā veidā izskaidrot Dieva Vārdu. Un visām šīm dāvanām jākļūst par spēku Dieva darbā, jo Dievs pats sadarbojas ar strādnieku. Vienam Dievs devis gudrības vārdus, otram zināšanas, trešajam ticību. Tomēr visiem jāstrādā zem viena Vadoņa. Dažādas dāvanas paver iespēju dažāda veida darbam, tomēr „viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem” (1. Kor. 12:6).
Lai neviens nenicina šķietami vājākās dāvanas. Lai strādā visi un neviens netur savas rokas klēpī, domādams, ka viņš nevar veikt varenus darbus. Beidziet skatīties uz sevi. Skatieties uz savu Vadoni. Sirsnībā, lēnībā un mīlestībā dariet visu iespējamo.
Dievs noteikti svētīs strādniekus, kas savam darbam nodosies ar visu savu sirdi. Ja Kungs savam darbam izrauga jūsu kājas, - atdodat tās Viņam. Ar šīm kājām jūs varat meklēt dvēseles. – Vēstule 1. 1902. g. 18. janv. Vecākajam sludinātājam S. N. Haskelam un viņa dzīves biedrei, kas bija iesaistījušies pilsētu evaņģelizācijas darbā. [27]

19. janvāris - vienā reizē viena diena

„Uzticieties Viņam arvien, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis. Dievs ir mūsu patvērums” Psalmi 62:9.
Kāda priekštiesība, ka mums, grēcīgiem un mirstīgiem, atļauts sarunāties ar Dievu. Istabiņā aiz aizslēgtām durvīm vai ejot pa ielu, vai darot savus darbus, mūsu sirdis var pacelties pie Dieva, meklējot Viņa padomu, un mūsu dvēsele var tiekties Dievam pretī, elpot Debesu gaisu. Dievs dzirdēs visas šīs dvēseles ilgas. Mēs visas savas grūtības varam nest pie Dieva. Viņa bezgala mīlošā roka tiecas piepildīt visas mūsu vajadzības. Cik pateicīga esmu, ka mums vienai reizei dota tikai viena dzīves diena. Viena diena, kas jāiztur, viena diena, kurā jābūt modriem, viena diena garīgās dzīves progresam, un tāpēc mūsu dienas var būt auglīgas un mums dārgas.
Mums pildāmi kareivju pienākumi, gūstamas uzvaras, jo mēs nedrīkstam aizvērt acis pret sātana viltīgajiem uzbrukumiem un nodomiem. Mēs lūdzam un turpinām būt modri, lai sātans mums nepiezagtos un neliktu mums aizmirst vajadzību lūgt, vajadzību sargāties no viņa un palikt nomodā.
Kristieša karā mums jāuzmana sātans un jāuzmana pašiem sevi, jo citādi tiksim ievilināti viņa valgos. Mūsu drošība atkarīga no mūsu sirds stāvokļa. Lai Dievs mums palīdz uzvarēt pašiem sevi, jo citādi mēs noteikti zaudēsim Debesis. Maza nogriešanās no taisnības takas, maza padošanās iegribām, dotajā brīdī liekas mazsvarīga lieta, bet tieši tā sātans mūs var aizvest uz ceļa, kas mūs šķirs no taisnības un no Dieva. Mums ir vajadzīgi nevis mūsu ceļi, bet Dieva ceļi. Mums jācīnās ar visiem mūsu būtnes spēkiem, lai samītu sātanu zem savām kājām, un pastāvīgi atrastos pareizās attiecībās ar Dievu, lai mums būtu pamatotas tiesības uz mūsu nemirstīgo mantojumu.
Mums viss var tikt atņemts, līdz mēs pazemīgi atļausim Dieva prātam mūs vadīt un pārraudzīt. Mums vajadzīga vienkārša, bērnišķīgi paļāvīga uzticēšanās Dievam. Ne pašpaļāvība, bet pazemīga nodošanās Jēzum. Kādas rakstura īpašības mēs kopjam? Vai tādas, kas derēs arī mūžībā? Varbūt mēs savu laiku pavadām čaklā darbā, bet mūsu dvēseles nesaņem nekādas svētības un mūsu Debesu Tēvs netiek pagodināts. Mūžīgā dzīvība ir visa dzīves laika neatlaidīgu un nenogurstošu pūļu vērta, un mēs šo darbu nedrīkstam darīt tikai šad un tad. Mēs nevaram atļauties atstāt Jēzu ārējā pagalmā, ārpus mūsu sirds, jo no tā atkarīgas mūsu dvēseles visaugstākās intereses. – Vēstule 81. 1887. g. 19. janv. Edsonam un Emmai Vaitiem. [28]

20. janvāris - debesis ir manā pusē

„Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša” Mateja 6:22.
Sātana patreizējais darbs ir vilt un apsūdzēt. Kungs saka, ka viņš savus brāļus apsūdz dienām un naktīm. Ilgas pieredzes rezultātā sātans kļuvis ļoti uzmanīgs savā kļūdu meklēšanas darbā un viņš apmācīs ikvienu cilvēku, kuru varēs iedrošināt pievienoties viņam. Viņš jau daudzus ir piekrāpis, kas akli iet pa sātana sagatavotajiem ceļiem.
Dēmons ir šīs zemes centrālais spēks. Viņa tronis atrodas pasaules vidū, kur vajadzētu atrasties Dieva tronim. Baznīca ir viņu pieņēmusi par savu vadoni, jo tā ir saskaņojusies ar pasauli dzīvot Dieva svēto likumu pārkāpšanā.
Kristus atdeva Sevi, lai atbrīvotu cilvēku no postītāja varas. Kļūstot par grēku nesēju, Viņš salauza sātana varu, Viņš sacīja: „Es kļūšu par atbrīvotās pasaules centru…”
Dievs paziņoja: „Es sūtīšu darbā visus svētos spēkus, lai tie pretotos neredzamā ienaidnieka armijām un iznīcinātu viņa varu. Svētā Gara mūžīgā palīdzība glābs cilvēku no grēka ietekmes un atjaunos viņā Dieva līdzību”…
Kungs neatļaus Savai dārgajai tautai, kuras Galva ir Kristus, doties ienaidnieka rindās, nedarot visu iespējamo viņu labā. Viņu vienīgā cerība ir Dieva pavēļu pildīšana. Šis ir tas evaņģēlijs, kas atskan mūsu dienās.
Visiem cilvēkiem Kristus sūta Savu aicinājumu: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglot. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla” (Mat. 11:28-30).
Jau gadsimtiem ilgi pāri pasaules sajukumam un nemieram skaidrās skaņās ir bijis dzirdams šis ielūgums. Dievs neatstās cilvēku viņa paša prātam un viņa paša ceļiem, lai tas pazustu, nepieliekot visas pūles viņu glābt. Kristus kalpošanas darba apjomam, Viņa tālu sniedzošās žēlastības un spēka sfērai nav robežu. – Vēstule 78. 1900. g. 20. janv, brālim un māsai Heismeriem. [29]

21. janvāris - visgaišākais un labākais

„Arī līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksiet sirmi. To Es darīju līdz šim un arī turpmāk Es to jums darīšu, Es jūs nesīšu un izglābšu” Jesajas 46:4.
Man ļoti rūp, lai mēs, kas pazīstam patiesību jau tik ilgi, savos daudzajos dzīvības gados, nobriestu garā un darba metodēs; lai mēs izprastu vienkāršās, tomēr svarīgās un tik daudz sevī ietverošās trešās eņģeļa vēsts patiesības; un lai mēs pieņemtu šīs patiesības Dieva mīlestībā un sniegtu tās citiem…
Katru dienu nodod sevi Kristum. Savu sākotnējo uzticību paturi stipru līdz galam. Kungs tevi nav atstājis. Viņš vēlas, lai tu augtu žēlastībā un palielinātos tavas spējas palīdzēt ļaudīm. Bet, kad tu tos esi ieinteresējis, tad tev jārunā tieši par lietu un tev jāapstājas, pirms tev liekas, ka esi pateicis pusi.
Es nevaru panest domu, ka kādam gados vecajam mūsu ticības draugam samazinātos iespaids un darba spējas. Kungs grib, lai tu, sadarbojoties ar Viņu, sevi izveidotu cik iespējams derīgāku. Ja tu šajā darbā labprātīgi savienosies ar Viņu, tavas pēdējās dienas būs visgaišākās un labākās…
Atver savas dvēseles logus pret Debesīm un aizver tos pret zemi. Ļauj Taisnības Saules stariem iespīdēt tava prāta kambaros. Izkop Kristus lēnprātību un laipnību, uzņemties Viņa jūgu un nest Viņa nastas, lūk, mācības, kas gaida, lai tu tās apgūtu, un tas vajadzīgs kā tev, tā visiem, ar kuriem tu nonāc kontaktā. Kop Debesu tikumus. Šķīsti dvēseli no visiem traipiem, kļūsti derīgs, lai tevi var uzņemt par ķēnišķīgās ģimenes locekli.
Dieva Vārda pamācības, tieši būvdarbu vidū, aplaimos strādnieku prātus ar žēlastību un palīdzēs tiem veikt savu darbu. Kungam, ietekmējot viņu prātus, tie viens no otra mantos skaistas domas. Dieva eņģeļi staigā pa (Sidnejas) sanatorijas zemi. Tāpēc lai strādnieki runā vārdus, kas nāktu par svētību apkārtesošajiem ļaudīm. Mans brāli, mīlot patiesību, dari savu darba daļu. Tici Rakstiem kā Dzīvā Dieva Vārdam. – Vēstule 11. 1901. g. 21. janv., Dr. M.G. Kellogam, strādājot Austrālijā. [30]

22. janvāris - raugieties uz priekšzīmi

„Tavs Vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem” Psalmi 119:105.
Dieva strādnieks nav atstāts bez priekšzīmes. Viņam dots paraugs, kuram sekojot, tas kļūs par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Viņam pavēlēts pagodināt Dievu, īstenojot nesavtīgus nolūkus un mērķus. Kungs pazīst cilvēka dabu un ir nolicis viņa priekšā Debesu valsts likumus, kas viņam jāgodā un kuriem jāklausa. Viņš kā ceļvedi tā rokās ir ielicis Bībeli, kura tam parādīs, kas ir patiesība un kas tam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Šī Grāmata interesi no laicīgām lietām pievērš garīgām realitātēm. Tā saka cilvēkam, kaut arī tas ir kritis un grēcīgs, ka viņš var kļūt Debesu pagalmos valdnieks un ķēniņš. Dieva mantinieks un Kristus līdzmantinieks.
Dievs redz, cik spēcīgi cilvēks nodevies tieksmei krāt laicīgās vērtības, tāpēc visos dzīves ceļos dzirdami vārdi: „Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36). „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mat. 6:19-21).
Dieva vēstnešiem nodots tieši tas darbs, kuru, virs zemes dzīvojot, darīja Kristus. Tiem jānododas ikvienam Viņa veiktajam kalpošanas veidam. Sirsnīgi un dedzīgi tiem jāstāsta ļaudīm par Debesu neaptveramajām un neiznīcīgām mantām. Tiem jābūt piepildītiem ar Svēto Garu. Tiem jāatkārto Debesu piedāvātais miera un piedošanas apsolījums. Tiem jānorāda uz Debesu vārtiem un jāsaka: „Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara pie dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem” (Atkl. 22:14; Glika tulk.).
Viņš gaida, lai ikkatrs strādātu saskaņā ar savām īpašajām spējām. Cilvēku aktivitāti nedrīkst apspiest, tā tikai jāsvēto un jāievada pareizā virzienā. – Manuskripts 27. 1907. g. 22. janv., „Jaunanglijas sanatorijai”. [31]

23. janvāris - debesu dividendes

„Tiem, kas Tevi bīstās, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad” Psalmi 60:6; Glika tulk.
Gādā par to, lai patiesība, kur vien tu ej, vienmēr būtu ierakstīta tavā karogā…
Kā tauta jūdi atteicās pieņemt Kristu. Viņš tos bija vadījis visos viņu ceļojumos, kā neredzams, bezgalīgi varens Vadonis. Viņš tiem bija darījis zināmu Savu prātu, tomēr pārbaudījumā tie atmeta Viņu, savu vienīgo cerību, vienīgo pestīšanu, un tad Dievs atmeta viņus. „Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam” (Jāņa 1:12). Visiem, kas pieņem un paklausa nosacījumiem, Dieva dāvanas turpina plūst nepārtraukti, un Viņam to nav žēl un Viņš tās neprasa atpakaļ. Dievs cilvēkiem piešķīris Savas dāvanas, ne lai tās izlietotu saskaņā ar iedzimtām, untumainām iedomām un dabīgām tieksmēm, bet saskaņā ar Viņa prātu…
Tiem, kas bīstās Dievu, jādomā pašiem. Tie nedrīkst atļaut citiem cilvēkiem domāt viņu vietā. Viņu prāts vairs nedrīkst atrasties maldīgu principu, teoriju un doktrīnu varā. Jāatmasko arī augstās aprindās valdošā nezināšana un netikumība, noziegumi, varmācība un apspiešanas kāre. Dzīvības Gaisma nākusi uz šo pasauli, lai spīdētu morālās tumsas vidū. Tagad evaņģēlijs jāpasludina trūcīgajiem un apspiestajiem. Visvienkāršākajiem ļaudīm jāsniedz izdevība izprast kādiem viņiem jākļūst, lai varētu ieiet Dieva valstībā.
Šodien zemāko aprindu ļaudīm jāieņem savas vietas, paklausot pavēlei: „Ejiet uz priekšu!” Ticībā viņiem jāstājas pretī grūtībām un tie nedrīkst paklausīt neticīgo tukšajām valodām un strīdiem. Tiem jāiet uz priekšu no vienas pienākumu pakāpes uz otru, pastāvīgi lūdzot un īstenojot dzīvē ticību, kas saņem atbildes uz lūgšanām…
Dievam ir daudz strādnieku, tomēr visi, kas vēlas strādāt saskaņā ar Dieva plānu, ir ieslēgti vārdos: „Jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne” (1. Kor. 3:9). Dieva kalpiem jārīkojas tā, lai nepazustu neviena garīgā dāvana. Viņu gribai jāpieņem nogaidošs stāvoklis, un, kad pienāks Dieva laiks, viņu zizlis zaļos. Neviens nezin, kādu veidu šis darbs pieņems, tomēr Dieva kalpiem vienmēr jābūt gataviem rīkoties, spējīgiem izprast sava Vadoņa gribu un Viņa ceļus. – Vēstule 8. 1899. g. 23. janv., Betlkrīkas sanatorijas medicīniskā darba vadītājam Dr. Dž.H. Kellogam. [32]

24. janvāris - pilnīgi viņā

„Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” Mateja 5:48.
Dievs no visiem prasa morālu pilnību. Kam Dievs devis gaismu un izdevības, tiem, kā Dieva nama pārvaldniekiem, jātiecas pretī pilnībai, un nekad, nekad tie nedrīkst pazemināt taisnības standartu, piemērojot to iedzimtām un pašu izkoptām tieksmēm uz ļaunu. Kristus pieņēma mūsu cilvēcīgo dabu un dzīvoja mūsu dzīvi, lai parādītu, ka arī mēs varam kļūt Viņam līdzīgi, ja mums ir daļa pie dievišķās dabas. Mēs varam būt svēti, kā Kristus bija svēts cilvēcīgajā dabā. Bet kāpēc pasaulē ir tik daudz nepatīkamu raksturu? Tāpēc, ka tie nezin, ka viņu nepatīkamais izturēšanās veids, viņu skarbums un nelaipnā valoda nāk ne no svētas sirds…
Mūsu mīlestību uz Dievu atklāj tas mīlestības aromāts, kas no mums plūst uz līdzcilvēkiem. Pacietīga kalpošana ir tā, kas dod mieru dvēselei. Israēla labklājību veicina pazemīgas, neatlaidīgas un uzticīgas pūles. Kas būs labprātīgi mācīties Kristus ceļus, tos Dievs uzturēs un stiprinās…
Visi pareizi izgudrojumi un uzlabojumi nāk no Viņa, kas ir apbrīnojams padomā un nepārspējams darbā. Lai ko mēs darītu un lai kurā darba nozarē mēs būtu nolikti, Dievs pastāvīgi vēlas mūs darīt mūs spējīgākus, prasmīgākus un iejūtīgākus. Viņš vēlas pārveidot cilvēku prātu, lai tas varētu veikt pilnvērtīgu darbu.
Ārsta rokas jūtīgais pieskāriens, viņa vara pār nerviem un muskuļiem, viņa zināšanas par cilvēka organisma smalko veidojumu, ir gudrība, ko dod dievišķais spēks, lai to izlietotu par labu cietošai cilvēcei. Namdara prasme izlietot āmuru un kalēja spēks skandināt laktu, viss nāk no Dieva. Viņš cilvēkiem uzticējis spēkus, un Viņš sagaida, ka tie no Viņa prasīs padomu. Tad tie Viņa dāvanas varēs izlietot nekļūdīgi, liecinot Dievam par godu, ka tie ir Viņa līdzstrādnieki. Tā viņi šķīsta savas dvēseles un Gars tos dara svētus patiesībā. Viņu dzīvē piepildās Kristus vārdi – sirdsšķīstie Dievu redzēs (skat. Mat. 5:8).
Ikvienam vajadzētu saprast, ka visi Dieva ļaudis strādā vienam lielam mērķim. Visos departamentos noris Dieva darbs, un kas šo darbu veic precīzi un bez kļūdām, tie pārstāv Dieva pilnību. – Vēstule 9. 1899. g. 24. janv. Tiem, kas Vispasaules savienībā ieņem atbildīgās vietas. [33]

25. janvāris - Dieva vadības zīme

„Tas ir, kā kad cilvēks aizceļojot, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā” Marka 13:34.
Mūsu priekšā ir liels darbs, to mēs paši neesam izgudrojuši vai izplānojuši. Visas Debesis ir ieinteresētas šajā darbā, un kurš tajā iesaistās, tiem jānostājas zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga. Dievs vēlas, lai mēs savas sejas būtu pievērsuši frontei, vērojot ikkatru mūsu Kunga kustību un būdami gatavi paklausīt ikkatrai Viņa pavēlei. Ikkatram cilvēkam Viņš dod savu darbu. Dievs vīriem un sievām devis spējas, kuras nedrīkst izšķiest kūtrās pārdomās un untumainās jūtu izpausmēs, bet tās jāizmanto izšķirīgās pūlēs. Mūsu spējas nav jāizlieto abstraktai domāšanai, ne arī neko nedarošai rosībai. Spēki no apakšas ap mums esošajā pasaulē visus ir satraukuši. Kurš pazīst patiesību, tiem jākļūst piepildītiem ar iedvesmu no paša Dieva. Dvēseles gaismeklis jāuztur tīrs un degošs.
Mūsu darāmais darbs ir vismazākais iemesls noguruma izjūtai. Mūs nogurdina grēks, kas ir pielipis visam, ko darām. Dievs darbu bija paredzējis tikai kā svētību. Cilvēks nekad nejustos laimīgs, ja tam nebūtu kaut kas ko darīt. Cilvēkam pirms grēka ienākšanas neuzmācās tumšas, nosodāmas domas, viņš nepazina nekādu nospiestību, jo visiepriecinošākā veidā viņš varēja domāt par dabu. Bet čūskas viltīgā rīcība nocietināja sirdsapziņu, atstājot tur savas nožēlojamās pēdas. Darbs cilvēku neposta, tikai likumīga lietu pārspīlēšana izsmeļ dvēseles un miesas spēkus. Smagā darbā pavadīta dzīve sniedz daudz lielāku apmierinājuma sajūtu, kā kūtrumā pavadītās dienas.
Attiecībā uz šo darbu, Dieva Vārds ir skaidrs un nepārprotams. Neviens pie Dieva atgriezts cilvēks nevar būt kaut kas cits, kā vien strādnieks…
Tagad jāsniedz pēdējais aicinājums uz mielastu. Dvēseles gaismekļi jāuztur tīri un degoši, vienmēr no jauna uzpildīti ar svētu eļļu (skat. Cak. 4:11-14). Kunga vārdā, lai ikviens tagad nošķiras no visas netaisnības, ka Kunga diena to nepārsteidz kā zaglis. Patiesība jāpasludina skaidrās, nepārprotamās līnijās, bet vienmēr tāda, kāda tā ir Jēzū. – Vēstule 11. 1899. g. 25. janvāris. „Mīļajiem brāļiem”. [34]

26. janvāris - debesu pase

„Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu un mūžīgu godību, jo mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” 2. Korintiešiem 4:17-18.
Es vēršos pie tevis un taviem bērniem. Es jūtu jums līdz jūsu tagadējās bēdās. Ja es būtu pie jums, es jums teiktu iepriecinošus vārdus, bet tā kā es neesmu, tad varu uzrakstīt tikai dažas rindas, lai jūs zinātu, ka es neesmu jūs aizmirsusi lielajā zaudējumā…
Mēs dzīvojam šīs zemes vēstures novakarē, un mēs varam apglabāt savus mirušos, zinot ka viņi tiek paslēpti uz īsu brīdi, līdz dusmas ir pāri. Mums nav jāskumst pēc tiem kā ļaudīm, kam nav cerības, jo viņu dzīvība ir paslēpta ar Kristu Dievā. Mums vienmēr ir iemesls priekam…
Grūtības, ar kurām jāsastopas ļaudīm, kas ietērpjas Kristū un tur Viņa baušļus, nav mūsu Kunga izgudrotas. Viņš saka: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man” (Mat. 16:24). Saprātīgiem cilvēkiem pienākas turēties pie patiesības un dzīvot tikumīgu dzīvi. Mēs piedzimstam ar nepatiku pret šīm lietām. Tas tiešām ir skumji, ka cilvēkam pašam sevī jāsaskata pretošanās tieksmes tikumiem, kurus augsti vērtē Dievs: paļāvībai, labu darošai mīlestībai, laipnam garam un neizaicināmai pacietībai. Mīļie bērni, sakiet paši sev: es esmu vājš, bet Dievs ir mans stiprums. Viņš man nozīmējis mana pienākuma vietu vai posteni. Virspavēlnieks, kuram es kalpoju, man pavēl būt uzvarētājam…
Lai jūsu ģimeni piemeklējušās bēdas kļūst jums visiem par svētību. Mūsu mīļā māsa, jūsu māte, mīlēja Jēzu. Viņas cīņa ir beigusies. Jums jāatceras, ka viņa dus cerībā. „Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsiet līdz ar Viņu” (Kol. 3:4). Lai jūsu sirdīs iemājo Svētā Gara miers un prieks. Atveriet savas siržu durvis, lai kā godāts viesis var ienākt Jēzus un jūs būsiet ieguvuši Iepriecinātāju (Jāņa 15:12). Lai dzīvo ģimenes locekļu sirdis saslēdzas ciešā savstarpējā sadraudzībā. Lai ikkatrs no jums cenšas būt otram par svētību, bet ne par traucējumu un kavēkli…
Sagatavosimies Cilvēka Dēla atnākšanai. Parādīsim uzticību Dievam un mēs saņemsim dzīvības vainagu. – Vēstule 10. 1898. g. 26. janv., brālim Heiram (Hare). [35]

27. janvāris - vienotā solī

„Bet es jūs. Brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā” 1. Korintiešu 1:10.
Pagājušajā naktī man šķita, ka es stāvu daudzu cilvēku priekšā, kuru starpā nebija vienprātības. Viens gribēja iet uz priekšu, bet citi palikt uz vietas. Viņu starpā nevaldīja vienprātība. Es redzēju, ka viņu starpā parādījās kāda Debesu būtne un sacīja: „Stājieties ierindā!” Karā neviens neiet, paklausot pats savai komandai. Jūsu visu Kungs saka: stājieties ierindā!
Pēc tam es vairs nevarēju aizmigt. Es domāju par to, vai šajā sapulcē mūsu brāļi ir ieņēmuši savas vietas kopējā ierindā. Lielākam pulkam strādnieku bieži ir ļoti grūti saskaņoties vienam ar otru; tomēr ikvienam jāieņem ierindā sava vieta un jāpilda norādītais uzdevums. Es lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz Saviem kalpiem tā rīkoties.
Kaut arī daži kādu laiku ir gājuši paši savu ceļu, viņi tomēr var atgriezties un stāties ierindā. Kungs zina, ka tas nav vislabākais priekš Viņa bērniem, ja tiem atļauts ikvienam rīkoties pēc savas patikas, atsakoties savienoties ar saviem brāļiem, kas uz lietām skatās nedaudz savādāk, kā viņi to dara.
Daži negrib atsaukties aicinājumam atstāt savus ceļus un saskaņoties ar Dieva ceļiem. Viņi vēlas iet paši savu izraudzīto ceļu. Tiem, kas vēlas tā rīkoties, dota priekštiesība arī uz priekšu turpināt iet pa saviem nesvētajiem ceļiem, bet šī ceļa galā tos gaida bēdas un posts.
Kungam ir izraudzīti īpaši ļaudis, kurus Viņš izlietos Savā darbā, kamēr tie ļausies sevi izlietot saskaņā ar Viņa labo prātu. Viņš nekad nevarēs izlietot nevienu no tiem cilvēkiem, kas cenšas pazemot kādu citu. Brāļi, kļūstiet paši pazemīgi. Ja jūs tā rīkosieties, svētie eņģeļi varēs nākt pie jums un nolikt jūs izdevīgākā stāvoklī. Tad jūsu dzīve kļūdu vietā piepildīsies ar laimi. Centieties pieskaņoties Dieva vadībai, tad jūs spēsiet uztvert Svētā Gara norādījumus.
Kungs nāk! Visu lietu gals ir tuvu. Pavisam maz laika palicis rakstura veidošanai. – Manuskripts 47. 1910. g. 27. janv., „Stājieties ierindā”. [36]

28. janvāris - kungs, tu visu zini!

„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” Efeziešiem 6:12.
Kopš ierados šajā sanāksmē (Klusā okeāna savienības ik pēc diviem gadiem rīkotajā sesijā), man bija jāpiedzīvo dīvainas lietas. Kādā dienā, kad savienības priekšā biju jau lasījusi dažas lietas, nasta, kas nospieda manu dvēseli, turpināja mani nomākt arī pēc atgriešanās savās telpās. Mans prāts bija satraukts. Šajā naktī es it kā nevarēju aizmirsties miegā. Likās, ka ļaunie eņģeļi atrodas tieši manā istabā. Ciešot garīgi šķita, ka es ļoti ciešu arī miesīgas sāpes. Mana labā roka, kas gadu gaitā gandrīz vienmēr bija pasargāta no slimībām un ciešanām, šķita zaudējusi savu spēku. Es to nevarēju pacelt. Bez tam ārkārtīgi asas un mokošas sāpes es izjutu ausī; kā arī ļoti sāpēja kakls. Likās, ka sāpēs man būs jākliedz, bet es turpināju atkārtot vārdus: „Kungs, Tu visu to zini”.
Es atrados īstā agonijas stāvoklī. Likās, ka sāp smadzenes un visas mana ķermeņa daļas. Reizēm es vēlējos celties augšā ar domu: „Es te vairāk negulēšu ne mirkli”. Bet tad atkal es domāju: „Tu uzmodināsi tikai citus mājiniekus un viņi pat neko tevis labā darīt nevarēs.” Un tā es turpināju raudzīties uz to Kungu un teikt: „Kungs, Tu visu zini par šīm sāpēm.” Tas turpinājās gandrīz līdz rīta ausmai, reizēm žoklī, tad smadzenēs un tad atkal citos ķermeņa locekļos. Īsi pirms rīta ausmas es uz kādu stundu aizmigu.
Šorīt ar manu roku atkal viss kārtībā. Šajā telpā bija ļauno eņģeļu leģioni un, ja es ticībā nebūtu pieķērusies Kungam, es nezinu, kas ar mani tad būtu noticis…
Es nekad nespēšu jums aprakstīt tos sātaniskos spēkus, kas darbojās šajā telpā… un tomēr otrā rītā stāvot jūsu priekšā man nekas vairs nesāpēja.
Man nāca gaisma – ja vairāk neatklāsies Svētā Gara tuvums un lielāks dievišķā spēka darbs mūsu vidū, tad daudzi Dieva ļaudis tiks pārvarēti. Ienāks sātaniskie spēki, kā tie nāca pie manis. Tomēr mēs nedrīkstam padoties šiem ienaidnieka spēkiem. Manuskripts 25. 1910. g. 28. janv., „Klusā okeāna savienības darbinieku sanāksmē sniegtā uzruna”. [37]

29. janvāris - kristīgā dusa

„Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm” Mateja 11:29.
Tu (Edī Vallinga) man esi kā mazs bērns. Jau gadiem ilgi kopš tev palika seši gadi, es esmu pildījusi mātes pienākumus. Mūsu dzīves ir saaudušās un tu esi kļuvusi daļa no manis, tāpēc, ja tev ir kādas grūtības, ja tev kaut kā trūkst un, ja tev vajadzīgi līdzekļi, es gaidu, kad tu nāksi pie manis, it kā es būtu tava māte.
Es ceru, ka mans nodoms, adoptējot jūs (Edī un Mei Vallingas) par saviem bērniem, attaisnosies. Redzēju jūs abas izaugam par krietnām sievietēm, par Dieva bērniem, kas veido savus raksturus mājokļiem, kurus Jēzus aizgājis sagatavot tiem, kas Viņu mīl. Es ļoti vēlētos, lai jūs to darītu par savas dzīves mērķi un saturu. Raksturu veidošanas darbs ir vissvarīgākais darbs. Tas nav darbs, kas izbeigsies ar šo dzīvi, bet tas iesniegsies arī nākamajā dzīvē. Ko jūs, Kristus nopelnā un žēlastībā, panāksiet šeit pie sevis, tas tiks paturēts visos mūžības laikmetos, un man ļoti rūp, lai jūs sev nenospraustu zemu mērķi. Lielais Skolotājs saka: „Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Nekad, nekad Kristus sniegtais miers sev līdz nenesīs bēdas un skumjas…
Esat skaidrā prātā un modras lūgšanās. Kritiski pārbaudiet sevi un dariet nopietnu darbu. Esiet patiesas. Vienmēr atcerieties, ka jūs atrodaties Dieva un svēto eņģeļu klātbūtnē, ka vienmēr jāsagādā prieks Kungam un, ka Viņš jāgodā un jāslavē…
Edī, spraud mērķi kļūt cēlai sievietei, patiesai kristietei. Ieslēdz patiesību sirdī. Es vēlētos kaut tu personīgi iepazītu Pestītāja mīlestības ārkārtīgo skaistumu. Ja tevī atradīsies Jēzus, godības cerība, tad tu atklāsi Kristu, runājot par Viņu. Ja Viņa miers būs tavā sirdī, tad tu noteikti par to liecināsi savos vārdos un rīcībā. Esi godīga pati pret sevi un esi pazemīga. Nesteidzies runāt pirmā, bet esi atturīga un pieklājīga; nekad neizcel sevi, bet par sevi domā un runā arvien mazāk un mazāk, un visas savas nastas nodod Jēzum. Lai Dievs tev palīdz iegūt mūžīgo dzīvi…
Ļoti mīlot, tava tante Elena.
Vēstule 92. 1886. g. 29. janv., E. Vaitas māsas meitai, ko viņa līdz ar tās māsu Mei uzņēma audzināšanai savās mājās. [38]

30. janvāris - tavs gadījums nav bezcerīgs

„Es uzlūkoju nabagu un, kam sagrauzts gars un kas Manu Vārdu bīstas” Jesajas 66:2.
Tevi man rādīja kā šaubu un bezcerības nomāktu cilvēku. Kristus sacīja par tevi, kā Viņš kādreiz bija teicis par Pēteri: „Sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus, bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos” (Lūkas 22:31-32). Es tev nesu labu vēsti: Jēzus tevi mīl, vētru mētāto dvēseli. Tu savu ticību vēl neesi sadragājis, lai gan sātans cenšas tevi iedvesmot domāt, ka tā ir iznīcināta. Skaties uz Jēzu un dzīvo. Nāc pie Kristus tieši tāds, kāds tu esi. Pieņem Viņu par savu personisko Pestītāju.
Tu esi kļūdījies, bet ne ar tīšu nodomu; tevi aizrāva kārdināšanas. Lielas naudas summas piederība apreibināja tavu prātu un samaitāja spriedumu. Tu nesaprati kā līdzekļus izlietot gudri, Dievam par godu. Tomēr tu līdzekļus esi ieguldījis arī Viņa lietā, kur to izlietos Viņam par godu. Mans brāli, kaut arī tu neesi rīkojies tik gudri, kā tu būtu varējis un kā tev vajadzētu rīkoties, tomēr Dievs pieņem to, ko tu esi darījis, vēloties paaugstināt Viņa godu…
Man priekš tevis tika rādīti šie vārdi: „Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būt uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus” (Ebr. 2:17), tos atpērkot. Atgriezīgam grēciniekam jātic Kristum kā savam personiskajam Pestītājam. Tā ir viņa vienīgā cerība. Viņš drīkst satvert Kristus asins nopelnu un kā savas vērtības apliecinājumu pienest Dievam krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju. Un tā caur upuri, kur Kristus pienesa pats Sevi, nevainīgais par vainīgajiem, ir novērsti visi šķēršļi, lai pār kritušo cilvēku bagātīgās žēlastības straumēs plūstu Dieva piedodošā mīlestība…
Nāc tikai pie Jēzus tagad, kamēr vēl saka „šodien”. Piedzīvojumi, kuriem tu esi gājis cauri, iegūs visaugstāko vērtību, kad tu iejūgsies darbā līdzās Kristum, lai kļūtu Dieva līdzstrādnieks. Tu esi priecājies par patiesību, tu esi ticējis patiesībai, un tu tai vēl tici un ceri pretēji katrai cerībais, jo Svētais Gars cīnās par tevi.
Kārdināšanu iespaidā tu sev esi izvēlējies līkus ceļus, tomēr pretojies velnam un viņš bēgs no tevis; tuvojies Dievam un Viņš tuvosies tev. – Vēstule 91. 1895. g. 30. janv., kādam pārtikušam adventistu veikalniekam. [39]

31. janvāris - Dievs strādās ar tevi

„Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sargā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesu” 1. Mozus 18:19.
Es vēlētos tev sniegt mierinājuma un iepriecinājuma vārdus. Kungs tevi nav atstājis. Viņa mūžīgās rokas tur tevi. Viņš tavā kristīgā dzīvē tev dāvājis visaugstāk novērtējamus piedzīvojumus. Tu esi ļāvusi savai gaismai spīdēt savā ģimenē un citi ir jutuši tās dievišķīgos starus. Tomēr pastāv draudi, ka tu, mīlestībā uz bērniem, atļausies apmierināt lūgumus, kurus tu pati neatzīsti kā vislabākos priekš viņiem un kas nepagodinās Dievu.
Tu esi Kunga izraudzīts darba rīks, caur kuru Viņš ir strādājis un grib strādāt tavu bērnu dvēseļu glābšanai. Jums jāsniedz tāda pat liecība, kādu sniedza Jānis, atkārtodams Kristus vārdus un vēlēdams, lai tie viens otru mīlētu kā Kristus tos ir mīlējis. Svētais Gars apliecina viņu vienotību ar Kristu un ticīgie, kā arī neticīgie, zinās, ka jūs esat bijuši ar Kristu un mācījāties no Viņa. Vēl vairāk iepazīstoties ar Kristu, jūs atstarosiet Kunga rakstura īpašības.
Tu būsi pakļauta cilvēcīgām vājībām un, bez šaubām, pielaidīsi arī kļūdas, bet līdzjūtīgais, mīlošais Pestītājs piedos tavus maldus, jo tu lūdz Viņu un mīli Viņu. Garā tu ieelposi Kristus lēnprātību un būsi savā mājā ar gaismu. Tavu valodu izdaiļos žēlastība un svēts svaidījums dvesīs no tavām lūgšanām. Kungs strādās caur tavām pūlēm, kā Viņš ir darījis pagātnē, un Viņa taisnība ies tavā priekšā, un Kunga godība tevi pavadīs.
Tev vienmēr ir iemesls slavēt Dievu par Viņa mīlošo laipnību un līdzjūtīgo žēlastību. Visiem taviem bērniem ir pieejamas Viņa izpērkošās asinis. Ja tu nepārslogotu savus fiziskos spēkus, tu Jēzus vārdā varētu veikt lielu un skaistu darbu… Jums, kas ticat, Viņš ir dārgs… Staigājiet mīlestībā kā mīļi bērni. Dieva Gars cīnās ar šiem bērniem, aicina tos pie Kristus un saka: „Nāciet, jo visas lietas ir sataisītas” (Lūkas 14:17). Vai jūs paklausīsiet? – Vēstule 94. 1895. g. 31. janv., kādai atraitnei, lielu, pieaugušu bērnu mātei. [40]

Februāris

1. februāris - ko Dievs sagaida

„Dievs stājas pretī lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību… Zemojieties Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās” Jēkaba 4:6-10.
Ja Dievs cilvēkiem uztic atbildības, Viņš sagaida, ka tie paklausīs Viņa likumiem. Tiem jārīkojas taisnīgi, atzīstot, ka Dievs redz viņu izturēšanos pret līdzcilvēkiem, un, ka Viņš sodīs katru netaisnu, apspiedošu rīcību. Dievs cilvēkiem sniedz iespēju kļūt vienotiem ar Kristu un vienotiem ar Viņu. Kas staigās dievbijībā, pārdomājot par Viņa raksturu, tie ik dienas arvien vairāk līdzināsies Kristum. Kas nevēlēsies iepazīties ar Dievu, tie kļūs lielīgi un ārišķīgi.
Daudz ir tādu, kas ietērpjas, kā viņi domā, lielā cienīgumā. Bet Dieva acīs tie ir ģeķi. Viņi nav ieskatījušies dievišķīgajā spogulī un nesaprot, cik smieklīga ir viņu iedomība svētā Dieva skatījumā. Viņš, kas redz cauri ārējam izskatam, nicina šo cilvēku pašapmierinātību. Viņi var ieņemt uzticības vietas draudzē vai pasaulē, bet kamēr viņi, izceļot sevi par pielūgšanas objektu, turpina apkaunot Pestītāju, tie Dievam ir nepatīkami.
Dievs nepriecājas par cilvēku sodīšanu, kas staigā pretēji Viņa norādījumiem, nepareizi attēlojot Viņa raksturu. Bet, ja tie neatgriezīsies, tad pienāks laiks, kad viņiem būs jāpļauj savas rīcības neizbēgamā alga…
Kas iesaistījušies derībā, lai kalpotu Dievam, tiem jābaidās, lai viņu dzīve nekļūtu tāda, kas neatklāj starpību starp patiesību un maldiem. Tie nedrīkst novērsties sānis pie uzpūtīgām domām, cilvēcīgiem plāniem un glaimiem. Taisno cilvēku dzīvei, paliekot Viņam uzticīgi, jārada kauns tajos cilvēkos, kas atsakās pakļauties Dievam… Dievs aicina Savus ļaudis staigāt Viņa priekšā visā pazemībā. Viņš vēlas, lai tie aizsniegtu arvien augstākas garīgas atziņas. Viņš sniedz visādus pamudinājumus, lai cilvēki atgrieztos un pakļautos Viņam…
Dievs cenšas panākt, lai cilvēki paši pazemotos. Viņš cenšas tos vadīt un iegriezt viņu soļus Lielā Ārstnieciskā Misionāra pēdās. Un tomēr Pestītājs bieži tiek pievilts un ļaudis, kas tik daudz stāsta par savu ticību, sit Viņu no jauna krustā. – Vēstule 61. 1904. g. 1. febr., „Maniem brāļiem atbildīgos amatos”. [41]

2. februāris - kā radīt ietekmi

„Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu” Apustuļu darbi 4:13.
Kad Jēzus dzīvoja virs zemes, Viņš nelika zvejniekiem atstāt savus tīklus un laivas, lai ietu pie jūdu skolotājiem un tur sagatavotos evaņģēlija kalpošanas darbam. Iedams gar Galilejas jūru, Viņš „ieraudzīja divus brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklus jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: „Nāciet Man līdz, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem”. Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. Un no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam” (Mat. 4:18-22).
Šī nevilcinošā paklausība, neizsakot nevienu jautājumu, nedzirdot algas apsolījumu, šķiet ļoti zīmīga. Tomēr Kristus vārdi sevī ietvēra tādu aicinājumu, kurā bija viss, ko Viņš vēlējās, lai tas tur būtu. Viņa vārdiem bija pamudinošs iespaids. Nebija nekādu garu paskaidrojumu, bet, ko Viņš teica, tam bija pievelkošs spēks…
Kristus vēlējās, lai šie vienkāršie zvejnieki, savienībā ar Viņu, kļūtu par līdzekļiem, kas izrautu cilvēkus no kalpošanas sātanam, liktu tiem ticēt Kristum un mācītu viņiem Debesu valstības lietas. Šajā darbā tiem vajadzēja kļūt par Viņa kalpiem, cilvēku zvejniekiem…
Kristus izvēlējās tos, kurus pasaule uzskatīja par nemācītiem un nezinošiem cilvēkiem – lai samulsinātu šīs pasaules gudros vīrus. Mācekļi nebija mācījušies rabīnu tradīcijas, tomēr ar Kristu kā savu Skolotāju un Priekšzīmi, tie ieguva visaugstāko izglītību; viņu priekšā bija dievišķais Paraugs. Kristus tiem sniedza mācības, kas savā raksturā pārsniedza visas citas.
Kurus Dievs izlieto Savā kalpošanā, tos Viņš vēlas šim darbam sagatavot pats Savā īpašā veidā. Kas sludina Kristu, tiem ik dienas jāmācās no Viņa, lai izprastu glābšanas darba noslēpumu un kalpotu ļaudīm, par kuriem Viņš nomira… Tiem Viņš jāatdarina visās lietās, kļūstot par līdzdalībniekiem Viņa maigajā mīlestībā un Viņa stingrajā nostājā pret visāda veida ļaunumu. – Vēstule 53. 1905. g. 2. febr., diviem vadošajiem brāļiem nesen dibinātajā Paradīzes ielejas sanatorijā. [42]

3. februāris - bailīgajiem, nogurušajiem un vājajiem

„Uzticies Kungam un dari labu; tad tu dzīvosi šai zemē un tu tiešām tiksi paēdināts” Psalmi 37:3, angļu tulk.
„Uzticies Kungam!” Katrai dienai ir savas nastas, savas rūpes un savas grūtības; un kad mēs satiekamies, cik labprāt mēs runājam par šīm grūtībām un nepatikšanām. Sarunās tiek ievīts tik daudz aizlienētu bēdu, izteikts tik daudz rūpju un baiļu, ka gandrīz var domāt, ka ar mums nav bijis mīlošs, līdzjūtīgs Pestītājs, kas labprāt uzklausa visus mūsu lūgumus, un ir vienmēr klātesošs palīgs jebkurā vajadzības brīdī.
Daži pastāvīgi dzīvo ar aizlienētām grūtībām un bailēm. Katru dienu tos apņem Dieva mīlestības redzamās zīmes; katru dienu tie bauda Viņa aizgādības dāvātās svētības, un tomēr viņi tās neredz. Viņu prāts pastāvīgi kavējas pie kaut kā nepatīkama, kas, kā viņi baidās, var atgadīties, vai pie tiešajām grūtībām, kuras kaut gan sīkas, padara aklas viņu acis pret daudzām lietām, par kurām vajadzētu pateikties. Sastapšanās ar grūtībām nevelk tos tuvāk Dievam, vienīgajam, drošajam palīdzības Avotam, bet gan šķir no Tā, jo pamodina viņos nemieru un vēlēšanos gausties un sūdzēties.
Brāļi un māsas, vai mēs rīkojamies pareizi būdami tik neticīgi? Kāpēc lai mēs esam nepateicīgi un aizdomu pilni? Jēzus ir mūsu Draugs. Visas Debesis ir ieinteresētas mūsu labklājībā; un mūsu bailes un rūpes apbēdina Dieva Svēto Garu. Mums nevajag nodoties rūpēm un bailēm, kas mūs tikai nomoka un nogurdina, bet nemaz nepalīdz panest šīs grūtības. Nevajadzētu parādīt tādu neuzticību Dievam, kas mums liek baidīties par dzīvei nepieciešamo lietu iespējamo trūkumu nākotnē, it kā mūsu laime būtu atkarīgi no šīm laicīgām lietām, un mums tās būtu jāiegūst, nemaz nedomājot, ka Dievs pārrauga visas lietas.
Jums var rasties sarežģījumi darbā, jūsu izredzes var kļūt arvien tumšākas, un jums var draudēt zaudējumi. Tomēr nezaudējiet drosmi; visas savas rūpes uzticiet Dievam un esiet mierīgi un priecīgi. Iesāciet katru dienu ar sirsnīgu lūgšanu, neaizmirstiet pienest pateicību un slavu. Lūdziet gudrību, ka varētu pareizi nokārtot savas lietas un tā izsargāties no zaudējumiem un nelaimēm. Dariet visu, ko jūs spējat, vēlamo rezultātu panākšanai. Jēzus apsolījis Savu dievišķo palīdzību, tomēr ne bez cilvēcīgām pūlēm. – „Review and Herald”, 1885. g. 3. febr. [43]

4. februāris - palīdzība mācībās

„Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu” 2. Timotejam 2:15.
Esiet uzmanīgi pie Rakstu izskaidrošanas. Lasiet tos ar atvērtu sirdi, lai Dieva Vārds var ieiet un izplatīt Debesu gaismu, ļaujot vienkāršiem un godīgiem cilvēkiem to izprast. Te nav domāti ļaudis ar nevingrinātu prātu, bet tādi, kas netiecas pāri mēram un savām spējām, cenšoties būt oriģināli un neatkarīgi, meklēdami zināšanas augstāk par patieso gudrību.
Visi, kas māca Dieva Vārdu, iesaistījušies vissvinīgākajā un svētākajā darbā; jo savos meklējumos viņiem jāsaņem gaisma un pareizas zināšanas, lai sniegtu tās tālāk tiem, kas dzīvo neziņā. Izglītības un audzināšanas uzdevums ir iepotēt tādas domas, kas satur gaismu un patiesību. Ikviens, kurš Rakstos pētīs čakli un pacietīgi, tajos iegūs patiesas zināšanas, lai varētu mācīt tālāk citus. Šis darbs jāuzsāk pareizi un ar godīgu sirdi, noliekot pie malas aizspriedumus un mantotos uzskatus. Tomēr iespējama arī nepareiza Rakstu izskaidrošana, izceļot atsevišķus pantus un piešķirot tām nozīmi, kas pētīšanas sākumā var likties pareiza, bet kas pēc tālākiem meklējumiem atklājas kā kļūdaina. Ja patiesības meklētājs salīdzinās Rakstus ar Rakstiem, viņš atradīs atslēgu, kas tam atvērs dārgumu krātuvi un ļaus pareizi izprast Dieva Vārdu. Tad viņš sapratīs, ka viņa pirmās atziņas neiztur pārbaudi un ka turpināt tām ticēt, nozīmē sajaukt patiesību ar nepatiesību.
Dziesminiekam Dāvidam viņa dzīves gājumā vairākkārtīgi bija jāmaina savas domas. Atsevišķās reizēs, sākot izprast Dieva prātu un Viņa ceļus, viņš jutās ļoti pacilāts. Bet tad, ieraugot Dieva žēlastību un bezgalīgo mīlestību, viss viņam it kā ietinās tumsā. Un tomēr cauri šai tumsai viņš iepazinās ar galvenajām Dieva īpašībām, kas nopamatoja un stiprināja viņa ticību.
Raudot un lūdzot viņš ieguva skaidrāku izpratni par Dieva raksturu un Viņa īpašībām, jo viņu mācīja Debesu spēki, un tad Viņš atzina, ka viņa uzskati par Dieva tiesu un bardzību bijuši pārspīlēti. – Manuskripts, 1896. g. 4. febr. [44]

5. februāris - neizskaitāmas svētības

„Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz Kungu!” Psalmi 27:14.
Nezaudē drosmi, mana māsa. Vēl mazliet un mēs redzēsim Jēzu. „Jūsu sirdis lai neizbīstas”, Viņš teica Saviem mācekļiem. „Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” Jāņa 14:1-3.
Iedrošini savu sirdi Kungā! Es priecājos par gaišajām nākotnes izredzēm, un tā vari darīt arī tu. Būsim līksmi un slavēsim Kungu par Viņa mīlošo laipnību pret cilvēku bērniem. Nepievērsies tumsai. Tici Dievam. Mēs piederam Kristum un neaizmirsīsim, ka Viņš mūs mīl un grib būt mūsu Palīgs un Dievs.
Pagājušā vakarā es ilgi nevarēju aizmigt. Mani nomāca rūpes un es jutos satraukta, jo es zināju, ka dažiem uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi, un es nesapratu, kā lai viņiem palīdzu raudzīties uz Jēzu un iepriecināt savas sirdis Viņa mīlestībā. Es domāju, kaut varētu tikai pieķerties Kristus rokai un dzirdēt Viņa balsi te guļot bez miega un lūdzot par sevi, un daudz vairāk par citiem, kas pakļauti kārdināšanām un pārbaudījumiem! Vēl pēc pulkstenis vieniem es nebiju aizmigusi. Es jutos noskumusi, jo šajā dienā man bija jāveic kāds rakstu darbs, un es domāju, ka nespēšu to uzrakstīt, jo nevarēšu gulēt. Tad ap pulkstenis diviem es piecēlos, apģērbos, iekūru krāsni un līdz brokastīm jau biju uzrakstījusi daudz lappušu. Līdz brokastīm padarīju daudz un man nemaz neuzbruka miegainība.
Pateiksimies Dievam par katru labvēlību, ko saņemam no Viņa. Centīsimies būt saulaini kristieši. Tos cilvēkus, par kuriem es uztraucos un baidījos, ka viņi neizturēs līdz galam, es uzticēju Dievam. Kas ir patiesi dievišķs, tas mirdzēs morālajā tumsā, jo viņu apspīd Kristus gaisma. Viņam mēs pastāvīgi esam parādā slavu un pateicību, jo caur ticību mūs uztur Viņa spēks. Mēs paši sevi nevaram pasargāt.
Nezaudē drosmi. Kungs tevi mīl un jūt līdzi katrai tavai vājībai. Viņš noteikti tevi stiprinās un svētīs, ja tu tikai Viņam uzticēsies. Bezgalīgā Dieva sirds nejutīsies apmierināta, ja Viņš tiem, kas mīl Viņa Dēlu, dotu mazāk svētību, nekā Viņš deva Savam Dēlam. – Vēstule 57. 1905. g. 5. febr., kāda sludinātāja sievai, A.J. Brīda kundzei. [45]

6. februāris - pateicīga sirds

„Pateicieties vienmēr par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā” Efeziešiem 5:20.
Kungam patiktu, ja tu papūlētos aizmirst pats sevi. Sāc pateikties Kungam par jūsu māju un skaisto apkārtni, un daudzām laicīgām svētībām, kuras Viņš jums sniedzis. Dodot atpakaļ pateicību Kungam par Viņa labdarību, tu vari kaut ko darīt Tam, kas tavā labā ir darījis visu. Padomā par līdzjūtības dziļumiem, kādus Viņš, tavs Pestītājs tev atklājis. Tevis dēļ Viņš atdeva dzīvību, izciešot nežēlīgu krusta nāvi. Vai tu nevari par to slavēt Kungu? Ja tu paslēptu savu dzīvi Kristū, Viņš labprāt tevi pieņemtu.
Ja tu parādītu, ka tev ir darbīga ticība, cenšoties ik dienas vingrināt savu gribasspēku, visas tavas spējas kļūtu stiprākas. Es to zinu no piedzīvojumiem. Es atceros gadījumu, kur manas spējas atguva savu elastīgumu, kad biju mēģinājusi tās vingrināt. Vai tu nemēģinātu atstāt šīs domas un būt priecīga garā? Uzticies Jēzum. Stipri tici Viņam un esi padevīga Viņa rokās. Pārmainot savus ieradumus, tu iegūsi lielas svētības…
Vienpadsmit mēnešus pēc aizbraukšanas uz Austrāliju es ļoti cietu no reimatiskiem iekaisumiem. Es nevarēju pacelt kājas no grīdas, neizjūtot stipras sāpes…
Šajos vienpadsmit ciešanu mēnešos… es nevēlējos padoties. Mana labā roka, no elkoņa uz leju bija vesela, tā kā es varēju lietot rakstāmrīku, un es rakstīju izdevniecībai divus tūkstošus piecsimt vēstuļpapīra lapaspušu. Šinī laikā, kad es pārdzīvoju visbriesmīgākās ciešanas savā dzīvē…
Bet visam tam ir arī sava priecīgā puse. Mans Pestītājs likās atrodamies man cieši līdzās. Viņa svēto tuvumu es izjutu savā sirdī un biju ļoti pateicīga. Šie ciešanu mēneši bija manas dzīves vislaimīgākie mēneši tāpēc, ka mani pavadīja mans Pestītājs… Viņa mīlestība pildīja manu sirdi. Visas slimības laikā mani iepriecināja Viņa mīlestība, Viņa maigā līdzjūtība…
Raugies uz Jēzu, tavu līdzcietīgo un mīlošo Glābēju! Ja tu savu bezpalīdzīgo dvēseli uzticēsi Kristum, Viņš sniegs tev prieku un mieru. Viņš būs tavas līksmības kronis un tava ārkārtīgi lielā alga. – Vēstule 34. 1907. g. 6. febr., kāda savienības vadītāja sievai Austrālijā. [46]

7. februāris - debesu spogulis

„Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Kunga Gars” 2. Korintiešiem 3:8.
Mans mīļais brāli, uz ko tu raugies? Uzlūkojot vīru un sievu nepilnības, tu pakāpeniski tiec pārveidots tiem līdzīgs. Izdari pilnīgu pārmaiņu un raugies uz Jēzu, lai uzlūkojot Viņa pilnību, tu tiktu pārveidots Viņa līdzībā. Tad par tavu domu un rakstura noteicēju kļūs Viņa Gars. Ar savu dievbijību, vārdiem un rīcību, kā arī ar savu garīgo rosību patiesības un taisnības labā, tu pārstāvēsi Kristu.
Novēršoties no cilvēcīgām nepilnībām un uzlūkojot Jēzu, raksturā norisinās dievišķs pārveidošanās darbs. Tādi cilvēki pastāvīgi raugās uz Kristu kā uz spoguli, kurš atstaro Dieva godību un, uzlūkojot Viņu, tiek pārvērsti Kristus līdzībā „no spožuma uz spožumu. To dara Kunga Gars” (2. Kor. 3:18). „Bet, ja kādam nav Kristus Gars, tas Viņam nepieder” (Rom. 8:9).
Novērs savas acis no citu nepilnībām un pastāvīgi raugies uz Kristu. Ar satriektu sirdi pētī Viņa dzīvi un raksturu. Tev vajadzīga ne tikai lielāka gaisma, bet tev jākļūst arī dzīvākam, lai varētu saskatīt tavā priekšā klāto galdu, ēstu un dzertu Cilvēka Dēla miesu un asinis, kas ir Viņa Vārds. Baudot labo dzīvības Vārdu, pārtiekot no Dzīvības Maizes, tu saņemsi nākošās pasaules spēku un Kristū Jēzū tiksi no jauna radīts. Ja tu pieņemsi Viņa dāvanas, tu tiksi atjaunots svētumā un Viņa žēlastība izaudzēs tevī augļus Dievam par godu.
Svētais Gars prātam atklāj Kristu un ticība Viņu satver. Ja tu Kristu pieņemsi par savu personisko Pestītāju, tad piedzīvojumos tu iepazīsi lielā upura vērtību, kas tevis dēļ tika upurēts pie Golgatas krusta. Kristus Gars, darbojoties pie sirds, pārvērš to Viņa līdzībā, jo Kristus ir paraugs, pēc kura Gars strādā. Caur Viņa Vārda kalpošanu, caur Viņa aizgādību un caur Viņa iekšējo darbu, Dievs uzspiež dvēselei Kristus līdzību.
Iegūt Kristu ir tavs pirmais darbs un atklāt Viņu kā tādu, kas pilnīgi spēj izglābt visus, kas nāk pie Viņa, ir tavs nākošais darbs. – Manuskripts 10. 1897. g. 7. febr., „Kristus pārstāvēšana”. [47]

8. februāris - spēks, ko dod cīņa

„Dievs Kungs man palīdz, tādēļ es nenokļuvu kaunā, tādēļ es apcietināju savu seju kā akmeni, jo es zināju, ka nepalikšu kaunā” Jesajas 50:7.
Tu esi atpirkta ar bezgalīgi dārgu cenu un tu nepiederi sev. Jēzum Kristum pieder dvēsele, miesa un gars, un tev vajadzētu visā pazemībā, tomēr stingrā apņēmībā, sacīt: „Es piederu Kungam. Es kalpošu Viņam ar visu savu sirdi, prātu un spēku.”
Nekļūsti mazdūšīga no pretestības, ar ko tev jāsastopas. Patreizējā laikā varbūt patīkamāk būtu peldēt pa straumi, jo pāreja no taisnības un svētuma uz tumsu un pārkāpumu ir ērta un viegla, turpretī tam, kas cenšas aizsniegt mūžības krastus, būs jācīnās pret vēju un pret straumi. Vienīgā reliģija, kuru pasaule apbrīno, ciena un augstu vērtē, ir tāda ticība un reliģija, kas savā garā nav uzbrūkoša, kas nav darbībā varonīga, un kura ir pasaules strāvu samaitāta…
Izsmiekls un zobgalības, kas nāk no šīs, Dieva patiesību nicinošās ļaužu daļas, ir kompliments kristieša godprātībai. Ja tu piederētu pasaulei, tu varētu baudīt tās smaidus, glaimus un aplausus. Bet ja tevī ir Kristus, godības cerība, tad tavs garīgums norās pasaules lepnumu un pārspīlējumus…
Pretestība, ar kuru tu sastopies, daudzējādā veidā var nākt tev par labu. Tā var attīstīt īpašus kristīgus tikumus, kas reti atplaukst labklājībā un saules apmirdzētās takās. Ticība, pacietība, izturība, Debesīm pievērstās domas un ieaugoša uzticēšanās Dieva aizgādībai, ir tie augļi, kas uzzied un nobriest tumšu mākoņu, vētru un negaisu vidū. Koki, kas stāv vieni paši un ir pakļauti nežēlīgiem vējiem un vētrām, izturēs arī visstiprākās aukas tāpēc, ka to saknes būs laistas dziļi zemē un zari izplesti visos virzienos; tieši pretojoties vētrām un negaisiem tie kļūst arvien skaistāki un spēcīgāki. Tāds var būt tavs gadījums. Tev var trūkt cilvēcīgas līdzjūtības un atbalsta, tu var justies kā tāda, kuras vienīgā cerība ir pacelt savas rokas lūgšanā pretī Dievam un savā pilnīgajā bezspēcībā pieķerties savam Glābējam. Debesu sūtītā palīdzība būs tieši tā, kas tev vajadzīga…
Ja tu bīsties Dievu, tad tev nav jābaidās ne no kā cita. Ja tu iepriecināsi Viņu, tu iegūsi visu, kas tavai dvēselei vajadzīgs, - Vēstule 4a. 1880. g. 8. febr., māsai Brigsai (Briggs). [48]

9. februāris - jauna dzīve

„Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja: „Debesu Valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga” Mateja 13:33.
Kad raugs nonāk miltos, tas iespiežas visās vietās, līdz viss pilnīgi pārmainās. Tā darbojas Svētais Gars pie cilvēka sirds. Pieņemtā patiesība, kurai cilvēks tic, izvirza dzīvei jaunus noteikumus un darbības principus. Tiek izcelts jauns rakstura paraugs – Kristus dzīve. Kas tā pieņem patiesību, tie pilnīgi paļaujas uz Kristu un pastāvīgi saņem arvien vairāk spēka un lielāku gaismu. Tie ik dienas no savas sirds izraida tukšu iedomību, savtību un paštaisnību.
Uzņemot sevī Kristus Garu, viņi sāk izstarot īpašus, skaidrus gaismas starus. Viņos uzaust svinīga izpratne par mūžības īstenību. Norisinās pilnīga prāta un sirds atjaunošanās. Kā raugs, nonācis miltos, saraudzē visu mīklu, tā patiesības raugs, nonācis sirdī, pakļauj sev visus dvēseles, miesas un gara spēkus…
Sirds pārveidošanās nozīmē visa cilvēka pilnīgu pārmaiņu. Kristus saka: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību” (Jāņa 3:3). Šī sirds pārmaiņa nav redzama, jo tas ir iekšējs darbs, un tomēr tā ir arī redzama, jo tā no iekšienes darbojas uz āru…
Vai patiesības raugs darbojas jūsu sirdīs? Vai tas savam svētojošam spēkam ir pakļāvis visu sirdi un visas jūtas…
Mūsu pirmais darbs mums jādara mūsu pašu sirdīs. Dzīvē jāīsteno patiesas reformas pamatlikumi. Sirdij jākļūst atgrieztai un svētotai, citādi mums nevar būt nekāda savienība ar Kristu. Kamēr mūsu sirdis ir dalītas, tikmēr mēs nekad, nekad nekļūsim īsti derīgi ne šai, ne arī nākošajai dzīvei. Kā saprātīgām būtnēm mums jāapsēžas un nopietni jāpārdomā vai mēs tiešām tiecamies vispirms pēc Dieva Valstības un Viņa taisnības. Vislabākais, ko mēs varētu darīt, ir skaidrā prātā un vaļsirdīgā godīgumā apsvērt, vai vēlamies veltīt nepieciešamo piepūli kristieša cerības iegūšanai un kristieša Debesu aizsniegšanai. Ja Kristus žēlastībā mēs apņemamies to veikt, tad pēc tam mums jājautā: „Kuras ir tās lietas, kas man jāatšķir no manas dzīves, lai es vairs nekluptu?” – Manuskripts 14. 1898. g. 9. febr., „Līdzīgi raugam”. [49]

10. februāris - viņa klātbūtnes apsolījums

„Pasludini Dieva Vārdu, uzstājies laikā un nelaikā, norāj, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos” 2. Timotejam 4:2.
Kurš vien mēģina veikt kādu reformas darbu, tas sastapsies ar lielu pretestību. Šis darbs prasa atteikšanos no sevis.
Mums nav jājautā, vai citi mūs vērtēs vai nevērtēs. Par to mums nav nekādas daļas. Raugieties uz veidu, kādā Kristus strādāja. Ikvienam, kas mēģinās veikt kādu reformas darbu, ikvienam, kurš centīsies vadīt grēciniekus pie pašaizliedzīgas un svētas dzīves, katru stundu būs vajadzīgs Kristus drošais apsolījums, kuru Viņš deva pēc Savas augšāmcelšanās: „Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mat. 28:20).
Pieņemiet Vārdu, ieaudiet to savā dzīvē un sludiniet šo vārdu, kā jūs to esiet darījuši agrāk. Kungs Jēzus jums ir devis Savas klātbūtnes apsolījumu. Pieņemiet to; vērtējiet to. Ne jums, ne man nav uzdots mērot citu cilvēku vērtējumus, ko tie izsaka par pašaizliegšanos un pašuzupurēšanos.
Reformas darbs no visiem prasīs ticību, asaras un lūgšanas, kādas vien saprātīgas būtnes var pienest. Mums uzdots pacelt krustu un to nest, pastāvīgi minot Jēzus pēdās, kā arī nepārtraukti tiekties pēc tā paša gara, kas Jēzum lika ilgoties pēc priekšā stāvošām ciešanu kristībām pie krusta…
Kad Ģetzemanes dārzā ciešanu kauss tika ielikts Pestītāja rokās, Viņam uzmācās doma: dzert to vai arī atstāt pasauli, lai tā iet bojā savos grēkos? Cilvēka saprašanai Viņa ciešanas bija par lielām. Kungam briesmīgi mokoties, „Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemes” (Lūkas 22:44). Noslēpumainais kauss trīsēja Viņa rokās. Šajā drausmīgajā krīzes mirklī, kad visas lietas bija liktas uz spēles, Kristum līdzās nostājās varens eņģelis no Dieva tuvuma un nevis lai šo kausu izņemtu no Viņa rokām, bet gan lai stiprinātu Viņu to iztukšot, sniedzot Viņam Tēva mīlestības apliecinājumu.
Kristus dzēra kausu un, tāpēc grēcinieki var nākt pie Dieva un atrast piedošanu un žēlastību…
Vai ņemsim uz sevi krustu un sapratīsim, ko nozīmē sekot Jēzum, parādot pašaizliedzību ikkatrā solī? – Vēstule 66. 1906. g. 10. febr., vec. Sludinātājam S.N. Haskelam ar dzīves biedri. [50]

11. februāris - Dieva labestība ir atklājusies

„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” 1. Pētera 2:9.
Kā vasks uzņem precīzu zīmoga līdzību, tā dvēsele pieņem un saglabā Dieva morālo attēlu. Uzlūkojot Viņa skaidrību un taisnību, mēs kļūstam ar to piepildīti un pārveidoti… Ja mēs neuzmanīsimies un neparādīsim stipru, nelokāmu un darbīgu ticību, tad mēs kļūsim miegaini un mūsu ticība vājināsies…
Dieva ļaužu tagadējais lielais grēks ir tāds, ka mēs nevērtējam Dieva svētības, kuras Viņš mums ir dāvājis. Mēs kalpojam Dievam ar dalītu sirdi. Mēs mīlam kādu elku un zemojamies tā altāra priekšā. Dieva mīlestība ir augsta un svēta un, ja tā saaužas ar mūsu dzīvi un raksturu, dvēsele tiek darīta svēta. Dievs ar Savu patiesību cenšas mūs izveidot par atšķirtiem un īpašiem ļaudīm. To panāk patiesības iespaids. Mūsu paklausība un nodošanās nelīdzinās mums dotajai gaismai un priekštiesībām, un mums uzliktais svētais pienākums staigāt kā gaismas bērniem netiek izpildīts. Mēs kā kristieši neaizsniedzam mūsu augsto aicinājumu. Dievs mūs ir brīdinājis un norājis, bet tas uz mums atstājis tikai īslaicīgu iespaidu, jo iešanu uz priekšu un uz augšu mēs neuzskatām par savas dzīves darbu.
Ak, kaut Dieva ļaudis ņemtu vērā tiem dāvātās augstās priekštiesības un Dieva Vārda gaismā saprastu, ka mēs tiksim tiesāti saskaņā ar gaismu, kas spīd uz mūsu takas. Visas priekštiesības un izdevības, kuras Dievs mums devis, ir dotas ar nolūku, lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem. Savā rīcībā Dieva ļaudīm jāvadās no stingra pamatlikuma, par galveno izceļot Dieva valstības un Viņa taisnības meklēšanu, un tad virzīties no gaismas pretī vēl lielākai gaismai…
Ikkatra dvēsele, kas patiesi tic Dieva Vārdam, to parāda arī savos darbos. Dieva lielākā labvēlība atklājas Viņa darbos. Nedarot to, ko Dieva griba vai Viņa Vārds no ļaudīm prasa, tie nevar būt kristieši. Patiesība spēj glābt mūsu dvēseles, jo Dievs ar Savu Garu pastāvīgi darbojas tajā, un šī dievišķā līdzdarbība patiesību dara par svētojošu spēku. – Vēstule 8. 1887. g. 11. febr., brālim un māsai Lokvudiem. [51]

12. februāris - vēstneši

„Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” 2. Korintiešiem 5:20.
Plānā par dievišķības līdzības atjaunošanu cilvēkā, viss bija gādāts, lai Svētais Gars darbotos pie cilvēka prāta un, atvietojot Kristus tiešo klātbūtni, ar Savu spēku pārveidojoši iedarbotos uz cilvēka raksturu. Līdz ar patiesības pieņemšanu, cilvēki kļūst par Kristus žēlastības saņēmējiem, veltīdami savas svētotās cilvēcīgās spējas darbam, ko darīja Kristus – cilvēki kļūst par Dieva līdzstrādniekiem. Dievišķā patiesība tiek iespiesta viņu prātos, tikai lai cilvēkus darītu par Dieva pārstāvjiem. Bet es vēlētos jautāt draudzei: vai jūs piepildāt šo nodomu? Vai jūs īstenojat Dieva plānu dievišķās patiesības izplatīšanā, šo ārkārtīgi svarīgo patiesības dārgakmeņu izkaisīšanā?
Ko lai domā Dieva eņģeļi, noraugoties uz Kristus draudzi un redzot, cik lēni rīkojas tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem patiesības gaismas izplatīšanā tikumiskajā tumsā guļošajā pasaulē. Debesu saprātīgās būtnes zina, ka krusts ir apbrīnojamā pestīšanas plāna viduspunkts. Tās zina, ka tikai caur krustu kritušais cilvēks var tikt salīdzināts un no jauna savienots ar Dievu.
Debesu padomes raugās uz jums, kas sakāt, ka esat pieņēmuši Kristu par savu personisko Pestītāju, lai redzētu kā jūs šo Dieva pestīšanu darāt zināmu tiem, kas sēž tumsā. Viņi raugās un grib redzēt, kā jūs iepazīstiniet citus ar Svētā Gara darba lielo nozīmi, kā caur šo dievišķā spēka darbību grēka samaitāts un aptraipīts cilvēka prāts var tikt atbrīvots no sātana valdzinošiem meliem un viltīgajiem izskaidrojumiem, un pievērsts Kristum kā viņu vienīgajai cerībai, viņu personīgajam Pestītājam.
Kristus saka: „Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejiet un nesat augļus, un jūsu augļi paliek” (Jāņa 15:16). Kā Kristus vēstnese es vēlos lūgt visus, kas lasa šīs rindas, tās pamatīgi pārdomāt, kamēr vēl ir diena. „Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietiniet savas sirdis” (Ebr. 4:7). Ne mirklīti nevilcinoties, jautājiet: „Kas es esmu Kristum? Un, kas Kristus ir man? Kas man jādara? Kāda rakstura augļus es nesu?” – „Review and Herald” 1895. g. 12. febr. [52]

13. februāris - sirds kalpošanas darbs

„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu” Lūkas evaņģēlijs 10:27.
Sirds ir visa cilvēka centrālais cietoksnis un, ja tā nav pilnīgi nostājusies Kunga pusē, ienaidnieks vienmēr atradīs kādu neapsargātu ieeju, caur kuru viņš to var dabūt savā varā. „Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir Tas, kurš jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (Fil. 2:12-13). Ja jūs vēlaties pieņemt gaismu, jums tā apzināti jāmīl un pastāvīgi jāvingrina ticība, neļaujot valdīt jūtām. Ja patiesība tiek mīlēta, sargāta un uzskatīta kā svēta velte, tad ar to ir pierādīts, ka Svētais Gars šo patiesību ir iedēstījis cilvēka sirdī. Tad sirdī uzplauks mīlestība kā izplūst dzīva ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvei. Ja šī mīlestība ir sirdī, tad strādnieks Kristus darbā neredzēs nekā vienmuļa un nogurdinoša.
Ne par vienu Debesu gaismas staru nevajadzētu svārstīties vai šaubīties.
Kungs vareni atklājis jums Savu laipnību, žēlastību un mīlestību. Kurš Dieva darbu nosauc par nepienācīgu satraukumu un fanātismu, tas noteikti atrodas uz apdraudētas zemes. Ja viņi nelabosies, tad viņu sirdsapziņa arvien vairāk notrulināsies un tie arvien mazāk vērtēs Dieva Gara darbu. Viņiem kļūs arvien grūtāk izprast Dieva vēsti. Bet kāpēc? Tāpēc, ka tie grēko pret Svēto Garu un savas pretestības dēļ nostājas tur, kur nevar saņemt Dieva Garu, un pretojas katram ierocim, kuru Dievs varētu izmantot viņu glābšanai no bojā ejas. Jūdi jautāja Kristum: „Kādu zīmi Tu mums rādīsi?” (Jāņa 2:18). Lai gan tajā paša laikā visa Kristus dzīve un raksturs, Viņa mācības un brīnumdarbi, kā nepārtraukta zīmju rinda liecināja par Viņa svēto misiju un dievību.
Dievam darbojoties pie cilvēku sirdīm, lai vilktu tās pie Kristus, liekas, ka tās pārvar kāds spiedošs spēks, tie sāk ticēt un atdodas Dieva Gara iespaidam. Bet, ja viņi nesaglabā dārgo uzvaru, kuru Dievs tiem deva; ja viņi atļaujas atsākt veco dzīves veidu un atstātos ieradumus, nododas izpriecām un pasaules greznībai; ja viņi pārtrauc lūgt un pretoties ļaunumam, tad tiem kļūst pieņemamas sātana kārdināšanas un viņi tiek vadīti apšaubīt agrāko piedzīvojumu patiesīgumu. – „Review and Herald” 1894. g. 13. febr. [53]

14. februāris - Dieva līdzstrādnieki

„Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne” 1. Korintiešiem 3:9.
Iedrošini sirdis tiem, par kuriem Kristus ir atdevis Savu dzīvību. Vadi viņus, lai viņi saprot, ka savā kristīgajā dzīvē tiem nav jābūt atkarīgiem no apkārtējās vides. Tev būs jāpūlas, lai viņi atzītu savu pienākumu kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Bet ņem vērā, ka arī Kristus, kalpojot virs zemes, smagi pūlējās visu dienu, un bieži nesekmīgi. Liec dvēselēm aptvert mūžīgo zaudējumu, kas būs jācieš visiem, kas atteiksies nodot Kristum visu savu sirdi, prātu un dvēseli bez atlikuma. Ikkatra diena, kas pavadīta, neļaujot Kristum mājot dvēselē, ir zaudēta diena. Tad rādi tiem, kuru labā tu strādā, cik daudz var iegūt, padodoties Dievam.
Dieva strādniekam lūgšana dod garīgus spēkus no jauna uzsākt šo cīņu. Te ir tava vislielākā spēka Avots. Dievs attēlots kā tāds, kurš no Savas svētās vietas Debesīs noliecas un ar dzīvu interesi uzmanīdams tos, kas strādā Viņa labā, būdams gatavs sniegt Savu žēlastību visiem, kas kā lūdzēji tuvojas Viņa tronim.
Nekad neaizmirsti, ka tu esi Dieva līdzstrādnieks un ka tev ir priekštiesība pastāvīgi baudīt Viņa aizsargājošo žēlastību. Kristus ar interesi vēro katru virs zemes veikto reformas kustību. Viņš ikvienu, Viņa vārdā nosaukto cilvēku, aicina ik dienas atgriezties no jauna, lai tas, Svētā Gara vadībā un spēkā, varētu saprātīgi strādāt Viņa lietā…
Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu skaidra un svēta tauta, kas tālāk sniedz gaismu visiem ap tiem esošajiem ļaudīm. Tomēr viņi par godu un slavu Dievam uz šīs zemes var būt tikai, ja viņi karogu tur augstu paceltu, tikai tad, ja viņi patiesības pamatlikumus padara par savas ikdienas dzīves sastāvdaļu, tikai tad, ja viņi rāda, ka apliecinātā patiesība spējīga viņus pašus pievērst taisnībai un uzturēt garīgi dzīvus. Ikkatram kristietim dota priekštiesība saņemt žēlastību, kas darītu to spējīgu Dieva darbā stingri nostāties par taisnības principiem. – Vēstule 8. 1912. g. 14. febr., S.N. Haskelam. [54]

15. februāris - saprātīga kalpošana

„Jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta, tālāk miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlsirdības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības” Jēkaba 3:16-17.
Viena lieta man ir skaidra. Kunga ļaudīm nav uzlikts pienākums dzīvot nevēlamā klimatā un pastāvīgi pasliktināt savu veselību. Ja kādā vietā atmosfēra ir domstarpību un rīvēšanās pilna, ja ļaudis, kas pastāvīgi cenšas strādāt pretī darbinieka pūlēm un vienmēr gudro kā iegūt personiskas priekšrocības, padara viņa darbu ārkārtīgi grūtu, tad lai darbinieks iet uz kādu citu vietu, kur garīgā atmosfēra ir veselīgāka un kur viņš var cerēt gūt lielākus panākumus…
Mums jāatceras, ka katrā vietā, kur mēs strādājam Kunga pusē, mēs darbojamies pretī sātanisko spēku pūlēm. Tu esi gājis cauri grūtībām. Tev arī tām lielākā vai mazākā mērā būs jāsastopas visur, kur tu iesi. Sātans izmanto ikkatru vājāko rakstura vietu un cīnīsies par virskundzību; tomēr mēs nevaram atļauties zaudēt iespēju gūt uzvaras priekš Kunga. Mēs pastāvīgi sastapsimies ar ienaidniekiem un, ja nebūsim piesardzīgi, tad zaudēsim izdevības iegūt uzvaru…
Šī laika grūtības ir ļoti dažādas, bet Kristus ir gājis tām cauri un mums nemaz nevajadzētu baidīties. Viņš mūs aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” (Mat. 11:28-30). Apsolījums skan: „Es viņam esmu klāt bēdās” (Ps. 91:15).
Ak, kāds Viņš mums ir varens cietoksnis un tornis! Es esmu gājusi cauri lielām bēdām, tādēļ, ka daži no tiem, kas… bija saņēmuši liecību, ka Kungs vāju darba rīku izlieto lielu un mūžīgu patiesību paziņošanai, novērsās no dzīvajiem ūdens avotiem, lai izcirstu ūdeni nesaturošus avotus un dzertu no tiem. Es nakti pēc nakts ļoti ciešu. Es varu gulēt tikai dažas stundas, jo manu dvēseli nomāc domas par tiem, kas iet nepareizus ceļus. – Vēstule 80. 1906. g. 15. febr. F.M. Vilkoksam, Bolderu sanatorijas vadītājam, Kolorādo štatā, un vēlākam „Review and Herald” redaktoram. [55]

16. februāris - Dievs ienīst krāpšanu

„Sauc pilnā balsī, nevienu nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus” Jesajas 58:1.
Liekulība Dievam ir īpaši pretīga. Liela daļa cilvēku, kas apgalvo, ka pazīst patiesību, dod priekšroku mīlīgām un viņus netraucējošām vēstīm. Viņi vēlas piemērotus, spējīgus sludinātājus, kas nesatrauktu viņu sirdsapziņu ar patiesības atklāšanu. Viņi izvēlas vīrus, kas tiem glaimo un viņi, savukārt, glaimo sludinātājam, kas parāda šādu „labo” garu, bet nonievā uzticīgos Dieva kalpus.
Daudzi slavē sludinātāju, kam patīk runāt par Jēzus laipnību, žēlastību un mīlestību, un kas īpašā kārtā neuzsver mūsu pienākumus, kas nebrīdina no liekulības briesmām un nestāsta par Dieva dusmu šausmām.
Kunga darbs ir nopietns un skaidri izteikts, tas paceļas pāri viltum un liekulībai. Viņa uzticīgie gani cilvēkus neslavēs. Viņi nāks ļaužu vidū ar noteiktu: „Tā saka Kungs, Israēla Svētais.” Tie sniegs Viņa vēsti, vai cilvēki klausa vai neklausa tai. Ja ļaudis nicina Dieva Vārdu un uzticas apspiešanas darbam, liekulībai un pasaulīgumam, tad tiem jāparāda, ka Dievs tos uzskata par vainīgiem, lai, ja tas iespējams, pamodinātu viņus nožēlot savus grēkus un atgriezties. Ja viņi ir par lepniem savu maldu atzīšanā un negrib pievērsties Dievam, priecājoties par Viņa pestīšanu un meklējot Viņa labvēlību, tad Kungs atņems no viņiem Savu gaismu un ļaus tiem iet pa viņu pašu izvēlēto ceļu.
Kas nobīda Kunga uzticīgos vēstnešus malā, kas padara tos mazdūšīgus un nostājas starp ļaudīm un šiem vēstnešiem, lai viņu vēstij nebūtu tāds iespaids, kādu tai vēlētos piešķirt Dievs, tiem būs jāatbild par viltu un atkrišanu, kas viņu rīcības dēļ ienāks draudzē. Tiem būs jādod Dievam briesmīgs norēķins. Pēc tam, kad Kungs atkārtoti brīdinājis Savus ļaudis, un tie atkārtoti atsakās uzklausīt Viņa balsi, un nevēlas pieņemt mācību, tad viņu vaina Kungam kļūst ļoti pretīga. Šo cilvēku dumpīgā rīcība tiek ierakstīta grāmatās Viņa priekšā un apsūdzēs tos, kad sāksies tiesa un grāmatas tiks atvērtas. – Manuskripts 10. 1899. g. 16. febr. „Brīdinājuma vārdi”. [56]

17. februāris - ņem laiku, lai kļūtu svēts

„Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību” Romiešiem 15:4.
Mēs sakām visiem cilvēkiem: pētiet savas Bībeles tā, kā to neesat darījuši nekad iepriekš… Lai cilvēcīgās lūpas, Svētā Gara vadībā apstiprina šo patiesību. Es lūdzu par visiem, lai tie būtu modri un lūgtu, ka nekrīt kārdināšanā.
Pasaulē notiekošajam darbam priekš mums visiem ir liela nozīme. Tagad ir tā, kā tad, kad Noa dienās tika dota vēsts un izteikts aicinājums visiem, kas vēlas iet šķirstā. Mēs nezinām, kad izskanēs pēdējā brīdinājuma vēsts, un mūsu lieta būs izšķirta uz mūžību. Kungs tomēr ir laipns un Viņš turpina ļaudis aicināt uz lielo mielastu… „Nāciet, jo viss ir sataisīts” (Lūkas 14:17).
Visiem Noas laika iedzīvotājiem tika piedāvāta cerība iekļūt šķirstā pirms durvju aizslēgšanas. Kad durvis bija aizslēgtas, šķirstā iegājušie tika stingri pārbaudīti, jo tiem vajadzēja atrasties šķirstā veselu nedēļu, un tikai tad sāka līt lietus. Ak, cik tad briesmīgi Dievu izsmēja, izzoboja, izaicināja tie, kas bija atteikušies ieiet! Bet, kad nedēļa bija noslēgusies, sāka līt lēns lietus. Tas bija kaut kas jauns. Lietus turpinājās līdz visas dzīvās būtnes virs zemes bija gājušas bojā. Izglābās tikai viena ģimene – ģimene, kas bija iegājusi šķirstā.
Mums tagad jābūt sagatavotiem šīs zemes vēstures noslēdzošām ainām. Lai visi čakli pārmeklē savas sirdis un atgriežas, ka viņu grēki var tikt piedoti. Pasaule arvien noteiktāk nostājas pretī Dievam un Viņa patiesībai. Visi, kas darīs Dieva prātu, iegūs zināšanas un vērtīgus piedzīvojumus. Mums tagad īsā laikā jāsagatavojas padarīt lielu darbu. Mums jāiegūst personīgi piedzīvojumi un, ja mēs pazemīgi iesim pie Kunga, Viņš ļausies atrasties un sadarbosies ar mums, Viņa pestīšana kļūs redzama.
Dienām un naktīm es lūdzu Kungu… Mani ļoti sāpina domas par to cilvēku stāvokli, kas saņēmuši tik lielu gaismu, un tomēr šo gaismu pastāvīgi atmet… Es ilgojos redzēt šīs neticības sabrukumu. Es ilgojos redzēt sātanu uzvarētu un aizraidītu prom.
Mani uztur ticības dāvana. – Vēstule 84. 1906. g. 17. febr. Betlkrīkā, Mičigānas štats, strādājošajam vec. Sludinātājam F.V. Fernsvortsam (Farnsworth) ar dzīves biedri. [57]

18. februāris - debesis sākas jau šeit

„Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas, ko Tu parādi ļaužu priekšā tiem, kas uz Tevi cerē” Ps. 31:20.
Tagad rakstot es jūtos ļoti pateicīga mūsu Pestītājam par Viņa mīlošo gādību, ko mēs visi izjūtam. Lasot Dieva Vārdu un pakrītot uz ceļiem lūgšanā, mani tā saviļņo Dieva laipnība un žēlastība, ka es nevaru pienest savu lūgšanu bez asarām. Domājot par mana Debesu Tēva labvēlību un mīlestību, mana sirds jūtas salauzta un maza. Es alkstu un slāpstu pēc ciešākas un jo ciešākas sadraudzības ar Jēzu šajā dzīvē. Kristus ir piesists krustā manis dēļ, un vai man vajadzētu žēloties, ja tieku sista krustā līdz ar Viņu?
Nekad neesmu izjutusi dziļākas ilgas pēc taisnības kā tieši tagad. Nakts nomoda stundās es lūdzu: „Kungs, māci Saviem ļaudīm kā meklēt un glābt pazudušās avis”.
Mēs nezinām, kas mūs sagaida, un mūsu vienīgā drošība ir staigāšana kopā ar Kristu, liekot mūsu rokas Viņa rokā, un no sirds Viņam pilnīgi uzticoties. Vai viņš nav teicis: „Vajadzētu būt, ka pie Manis meklētu aizsardzību un ar Mani slēgtu mieru, - jā tiešām, slēgtu ar Mani mieru!” Jes. 27:5, angļu val. Turēsimies cieši pie Pestītāja. Pazemīgi staigāsim kopā ar Viņu, piepildīti ar Viņa lēnprātību. Lai paša „es” ir apslēpts ar Viņu Dievā…
Man sāp sirds, redzot, cik daudzi savu „es” padara par savu elku. Kristus par viņiem samaksājis pilnu izpirkšanas maksu. Viņam pieder visas viņu kalpošanas spējas, tomēr viņu sirdīs valda pašmīlība un vēlēšanās rotāt sevi. Viņi nepiegriež vērību vārdiem: „Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un staigā Man pakaļ” (Marka 8:34).
Starp ļaudīm, kas pēdējā norēķināšanās dienā rūgti pievilsies, atradīsies daži, kas būs bijuši ārēji dievbijīgi un dzīvojuši šķietami kristīgu dzīvi. Tomēr paša „es” ieausts visā viņu darbā. Viņi lepojas ar savu morālo skaidrību, savu iespaidu un savām spējām ieņemt augstākas vietas par citiem, kā arī ar savām patiesības zināšanām, jo viņi domā, ka šīs lietas iemantos Kristus uzslavu. Viņi saka: „Kungs, mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās” (Lūkas 13:26). „Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” (Mat. 7:22). – Vēstule 91. 1904. g. 18. febr., V.C. Vaitam. [58]

19. februāris - miers viņa tuvumā

„Es tad pieminu Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnumdarbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevi un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari” Psalmi 77:12-13.
Mūs gaida lielas bēdas un mūsu ļaudis jāaicina ārā no vienaldzības, lai tie sagatavotos šai dienai… Tagad mums nav jāatsakās no savas paļāvības, tā tagad ir kļuvusi par stipru pārliecību, stiprāku kā jebkad agrāk. Līdz šejienei Dievs mums palīdzējis, un Viņš mums palīdzēs līdz galam. Raudzīsimies uz varenajiem pīlāriem, kas mums stāsta par to, ko Dievs darījis mūsu labā, lai mūs iepriecinātu un glābtu no postītāja. Mums vajadzētu atcerēties ikkatru asaru, ko Kungs noslaucījis no mūsu vaigiem, ikkatras sāpes, ko Viņš klusinājis, visas novērstās rūpes, visas izkliedētās bailes, visas apmierinātās vajadzības un visas dāvinātās žēlastības dāvanas, lai stiprinātu priekšā stāvošajiem notikumiem, kas mūs sagaida vēl atlikušajā ceļojuma laikā.
Mēs noteikti varam sagaidīt jaunus sarežģījumus un jaunas cīņas nākotnē, bet kā atskatoties pagātnē, tā lūkojoties nākotnē, mēs varam sacīt: „Līdz šejienei Kungs mums ir palīdzējis” (1. Sam. 7:12). „Kādas tavas dienas, tāds būs tavs spēks” (5. Mozus 33:25, angļu tulk.). Grūtības nepārsniegs mūsu spēkus, kādi tiks doti to panešanai.
Tāpēc ķersimies pie darba, kur vien to atrodam, bez vismazākās sūdzēšanās, zinot, ka nevar nākt nekas cits, kā vien mūsu spēkiem atbilstošas grūtības. Mūsu bērni atrodas Dieva rokās. Mūsu ticībai jāatmostas un jāpieķeras apsolījumiem, un mēs nedrīkstam žēloties un nedrīkstam skumt, jo ar to mēs apkaunotu Dievu. Mums jāuztur priecīgs un cerības pilns gara noskaņojums. Mūsu tagadējo mieru nedrīkst traucēt iedomātas grūtības, jo Dievs nekad neatstās un nepametīs nevienu dvēseli, kas Viņam uzticas. Dievs ir lielāks par mūsu bailēm. Ja mēs čakli censtos atcerēties mums veltītos žēlastības darbus, uzskaitot gadījumus, kur Dievs darbojas mūsu labā, kur Viņš mums ir bijis labāks par bailēm, kur Viņš iejaucies ar Savu spēku un samulsuma brīžos parādījis žēlastību, atbalstīdams mūs tad, kad klupām, un iepriecinādams, kad skumām, tad mēs sapratīsim, ka tā ir neticība, kas laupa uzticību Dievam un pilda mūs ar raizēm un bailēm. Atcerēsimies Viņa žēlastības darbus un vienmēr priecāsimies par tiem. Mums ik dienas jādzīvo noticības… priecājieties iekš Dieva vienmēr. Šodien slavējiet Dievu par Viņa žēlastību un turpiniet slavēt viņu vienmēr. – Vēstule 11 a. 1884. g. 19. febr., vec. sludinātājam Ūrijam Smitam ar dzīves biedri. [59]

20. februāris - pēc bērna darbošanās var nomanīt

„Jau pēc bērna darbošanās var nomanīt, vai viņš grib būt šķīsts un taisns” Salamana pamācības 20:11, angļu tulk.
Kad Kristus vēl bija bērns, Jāzeps un Viņa māte to atrada templī starp mācītiem vīriem, klausoties un izjautājot viņus. Ar saviem jautājumiem Viņš apgaismoja šo cilvēku prātus. Šajā Jeruzalemes apmeklējuma laikā Jēzus atzina, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls un, ka Viņu gaida īpašs darbs.
Kad Viņa māte tam sacīja: „Mans Dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši”. Viņš atbildēja: „Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” (Lūkas 2:48-49). Un kaut arī Viņš atgriezās Nācaretē un pakļāvās saviem vecākiem, tomēr Viņu vairs neatstāja atziņa par Viņam priekšā stāvošo darbu – atziņa, ka Viņam jādzīvo un jāstrādā, lai glābtu pazudušos. Viņš saprata, ka Viņam uzticīgi jāuzmana visas Savas spējas, lai sātans pie Viņa nevienā vietā negūtu ne vismazākās priekšrocības.
Visā Savā rīcībā Viņam jābūt Dieva Dēlam, lai varētu dzīvot cilvēku vidū kā Tēva pārstāvis. Viņa darbs bija darīt citus par Dieva bērniem, un Viņš nedrīkstēja pazaudēt nevienu izdevību rauga ienešanai miltos, lai citi jaunieši, un arī vecāki cilvēki, saprastu, ka nav labi un droši neizmantot iespējas, lai intelektuāli sagatavotos par Dieva līdzstrādniekiem. Viņam bija jāmāca līdzcilvēki līdz pēdējam izmantot visas savas spējas, lai kļūtu par tādiem, kādus viņi paši reiz sevi vēlētos redzēt.
Kristus brāļi Viņu nesaprata, jo Viņš tiem nelīdzinājās. Viņš centās atvieglot ikkatru ciešanu gadījumu, ar kuru Tam iznāca saskarties, un Viņam vienmēr bija panākumi. Naudu dot citiem Viņš varēja pavisam maz, bet Viņš bieži bija dalījies Savā vienkāršajā uzturā ar tiem, kas pēc Viņa domām bija trūcīgāki par Viņu. Brāļi redzēja, ka Kristus iespaids spēcīgi darbojas pretī viņu iespaidam, jo kad viņi bija bargi runājuši ar nabaga pazemotajām dvēselēm, ar kurām tiem iznāca saskarties, tad Viņš tās uzmeklēja un sacīja tām iepriecinošus un iedrošinošus vārdus, lai tos stiprinātu. Ja dzīvojot ģimenes lokā Viņš neko vairāk nevarēja darīt, tad cik vien iespējams klusu un neuzkrītoši Viņš šiem izmocītajiem ļaudīm pasniedza kausu vēsa ūdens un ielika viņu rokās pats Savu uztura devu. – Manuskripts 22. 1898. g. 20. febr. „Kristus – Lielais Misionārs”. [60]

21. februāris - stipri viņa spēkā

„Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm” Romiešiem 6:12.
Pastāvīgi mācies no Jēzus, pastāvīgi pieaudz ticībā, žēlastībā un patiesības atzīšanā. Mēs darām lielu darbu un Kungs ir mūsu Palīgs, Kungs ir mūsu Vairogs. Viņš mūs nepametīs un neatstās. Dieva eņģeļi iesaistījušies šajā brīdinājuma vēsts pasludināšanā pasaulei. Paši no sevis mēs neko nevaram padarīt. Bez Kunga Gara mēs esam tikpat vāji kā ūdens. Mūsu stiprums ir apslēpšanās Jēzū, lai Kristus parādās kā visskaistākais un kā Vadonis starp desmit tūkstošiem.
Atkal es tevi skubinu rūpīgi uzmanīt mājokli, kuru Dievs tev devis. Lai grēks nevalda tavā mirstīgajā miesā un neizšķied fiziskos spēkus, kurus Dievs tev devis, saudzē tos, visās lietās uzticoties pilnīgajam Pestītājam. Viņš vēlas, lai tu kļūtu uzvarētājs un visbeidzot nestu dārgakmeņiem rotātu kroni.
Debesis, brīnišķīgās Debesis ir svēto mūžīgās mājas. Tur mums būs mūžīgs miers. Tāpēc izlietosim savus spēkus, lai Kunga ļaudīm netiek darīts pāri, lai Dievs tos var vairot skaitā, svētot un izmantot vissvarīgākajā kalpošanā. Kaut Dievs nāktu tev ļoti tuvu… un piešķirtu tavam iespaidam spēku apspiest maldus, māņticību un sātana darbu.
Mēs no Dieva varam prasīt lielas lietas un Viņš mums tās dos. Mēs būsim stipri Viņa spēkā. Īstenojiet dzīvē Bībeles reliģijas augstās prasības, bet stāstot par tām, tu sastapsies ar garīdznieku pretestību; tevi nicinās, izzobos, apkaunos un apmelos. Tavus motīvus, vārdus un rīcību pārpratīs, izskaidros nepareizi un nosodīs. Bet, ja tu turpināsi strādāt, neskatoties uz apvainojumiem un nozākājumiem, ja rīkosies pareizi, ja būsi laipns, pacietīgs, pazemīgs garā un laimīgs Dievā, tad tu ietekmēsi citus. Tev simpatizēs visi godīgie un saprātīgie ļaudis.
Izcel dzīvības Vārdu! Pretestības vētras, niknumā izšķiedušas spēkus, beidzot saplaks. Klaigas apklusīs… Godīgi un dievbijīgi ļaudis ieraudzīs patiesības saskaņu, to izpratīs un tai paklausīs. – Vēstule 16. 1879. g. 21. febr., vec. sludinātājam celmlauzim Dānijā J.G. Matisonam. [61]

22. februāris - visur, kungs

„Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir” Filipiešiem 4:11.
Pati no sevis biju spiesta domāt, ka neredzot nekādas izmaiņas manas fiziskās veselības stāvoklī, stāstīt citiem par savām sāpēm un bezmiegā pavadītajām nakts stundām, nav tas labākais, ko es varu darīt. Aiziet diena pēc dienas, bet mans stāvoklis paliek tāds pats. Manu ķermeni pārņēmušas reimatisma sāpes. Man nav ēstgribas, nav prieka ēdot, un kad uz īsu brīdi es esmu apsēdusies, tad piecelšanās man sagādā sāpes. Locekļi atsakās paklausīt manai gribai, un ja man vispār izdodas tos pakustināt, tad jācieš lielas sāpes.
Es daudzkārt esmu domājusi, ka Kungs mani nav sūtījis uz šo zemi (Austrāliju). Reizēm jūtos pārliecināta, ka Kungs vēlējās, lai es paliktu Kalifornijā, pati savā mājā, un, cik man tas būtu iespējams, aprakstītu Kristus dzīvi. Viena lieta man tomēr ir skaidra, ka ļaudīm šajā zemē vajadzīga palīdzība un es baidījos, ka atteikšanās doties uz Austrāliju varētu būt savtīgums vai savu ērtību meklēšana.
Savas dzīves laikā esmu centusies darīt to, kas pretējs manām tieksmēm, jo Kristus, mūsu Priekšzīme, nedzīvoja, lai izpatiktu sev. Kad no kaut kurienes atskanēja nopietns palīdzības sauciens un lūgums liecināt draudzē, man atkārtoti bija jādomā, ka es esmu sev sagādājusi miera vietu, pie tam, dārgi par to samaksājot, kur varētu rakstīt par Kristus dzīvi, un tomēr es neuzdrošinājos teikt „nē”. Es tūlīt atbildēju, ka rīkošos atbilstoši spēkam, ko Dievs man dos. Kad šis darbs manā vājumā bija padarīts, bija jāuzņemas citi pienākumi Betlkrīkā, kas mani dienām un naktīm nospieda, liekot daudz lūgt nakts stundās, kad nevarēju gulēt.
Kad devos uz Kaliforniju, es tiešām domāju, ka varu tur palikt pa ziemu, bet daudzi izteica domas, ka tagad ir laiks doties uz Austrāliju, un es neiedrošinājos palikt Kalifornijā, bet rīkojos saskaņā ar manu brāļu ieteikumiem un viņu gaismu. Kad ierados Austrālijā, manī pamodās dziļa pienākuma apziņa, un es strādāju kā vienmēr to biju darījusi. – Manuskripts 29. 1892. g. 22. febr., dienasgrāmata, rakstīta Melburnā, Austrālijā. [62]

23. februāris - nav nekā, ko baidīties

„Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un, kā caur daudz bēdām jāieiet Dieva valstībā” Apustuļu darbi 14:22.
Dievs vēlas, lai mēs Viņam uzticētos un priecātos par Viņa labdarību. Viņš ik dienas liek mums priekšā Savas dāvanas un mums tās ir jāsaredz, un jābūt spējīgiem tās pieņemt. Lai arī cik liela un krāšņa būs pilnīga atbrīvošanās no ļaunuma, ko mēs aptversim tikai Debesīs, tomēr ne viss tiek paturēts noslēdzošajam atbrīvošanas laikam. Jau tagadējā dzīvē Viņš sniedz mums daudz no šiem labumiem. Mums ik dienas jākopj ticība vienmēr klātesošajam Glābējam. Uzticoties spēkam, kas atrodas ārpus mums un stāv augstāk par mums, vingrinot ticību neredzamajam Palīgam un spēkam, kas gaida, lai mēs savā vajadzībā un atkarības izjūtā to pieprasītu, mēs varam paļauties uz Kungu kā apmākušās, tā saulainās dienās, dziedot par Viņa glābšanu un par Viņa mīlestības tagadējo iepriecu. Dzīvei, ko tagad dzīvojam, jānorit ticībā Dieva Dēlam.
Kristieša dzīve ir savāds skumju un prieku, vilšanās un cerību, baiļu un paļāvības sajaukums. Kristus sekotājam modīsies dziļa neapmierinātība pašam par sevi, redzot savas sirds spēcīgos satraukumus, kaislību bangas, kas it kā gatavas visu aizslaucīt. Taču tam seko nožēla, skumjas un atgriešanās, un dziļš, apslēpts prieks un miers, jo ticībā pieķeroties Dieva Vārda atklātajiem apsolījumiem, cilvēks zin, ka viņam pieder lēnprātīgā Pestītāja piedodošā mīlestība. Un šo Pestītāju viņš cenšas ievest savā dzīvē un ieaust savā raksturā.
Tieši šīs atziņas, šīs Dieva labvēlības izpausmes liek dvēselei pateicībā izsaukties: „Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20). Mums ir pamats justies iepriecinātiem. Dvēselei, kurā mājo Jēzus, var uzmākties smagas ārējas grūtības. Griezīsimies pie Viņa pēc mierinājuma, ko Viņš priekš mums ir devis Savā Vārdā. Zemāk esošie cerību un prieka avoti mūs it kā var pievilt, bet augstāk stāvošie avoti, kas baro Dieva upi, ir apgādāti ar bagātīgiem krājumiem, un nekad nevar izsīkt. Dievs vēlas, lai tu novērstu savu skatu no savu bēdu cēloņiem, un pievērstu to Viņam, kas ir dvēseles, miesas un gara Īpašnieks. Viņš mīl cilvēka dvēseli. Viņš zina tās vērtību. Viņš ir īstais Vīnakoks, mēs tā zari. Mēs neiegūsim nekādu garīgu barību, ja to neņemsim no Jēzus, kas ir dvēseles Dzīvība. – Vēstule 10. 1887. g. 23. febr., Dr. Dž.H. Kellogam. [63]

24. februāris - kā atbrīvoties no vainas apziņas

„Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas, un lai atgriežas pie Kunga, ka tas par viņu apžēlojas – un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā” Jesajas 55:7.
Mana mīļā māsa, es esmu saņēmusi liecību, ka Dievs tevi mīl, un ka dārgais Pestītājs, kas atdeva Sevi, lai glābtu tevi, neatgrūdīs tevi no Sevis tāpēc, ka tu tiec kārdināta un savā vājumā varbūt esi tikusi pārvarēta…
Tāpēc neraujies ārā no mīļā Glābēja rokām, bet ticībā paļaujies uz Viņu. Viņš tevi mīl. Viņš rūpējas par tevi, Viņš svētī tevi, un Viņš piešķirs tev Savu mieru un žēlastību. Viņš tev saka: „Tavi grēki tev piedoti” (Lūkas 5:23). Es tev saku, ka Jēzus tevi mīl, kaut arī mēs kļūdāmies un tiekam pievilti grēkot. Viņš piedod mums un piedod pilnīgi. Uzkrāj savā dvēselē Dieva brīnišķos apsolījumus…
Novērs savu skatu no sava kropluma un raugies uz Kristus pilnību. Mēs paši sev nevaram pagatavot taisnības tērpu. Šīs šķīstās taisnības drēbes atrodas Kristus rokās, un Viņš mūs tajās ietērps. Viņš mums teiks mīļus piedošanas un apsolījumu vārdus. Un izslāpušai dvēselei Viņš sniegs dzīvā ūdens avotus, kas mūs var atspirdzināt. Viņš pavēl mums nākt pie Viņa ar visām savām bēdām un nastām, un Viņš saka, ka mums būs miers. Mums tāpēc jātic Viņa piedošanu sološiem vārdiem, un jāparāda ticība, mierīgi dzīvot Viņa mīlestībā…
Šī vainas sajūta jānoliek Golgatas krusta pakājē. Grēka apziņa saindējusi patiesās laimes un dzīvības avotus, bet Jēzus mums saka: „Uzlieciet to visu uz manis; Es ņemšu uz Sevis jūsu grēkus, Es dāvāšu jums mieru. Negraujiet vairs savu pašcieņu, jo Es jūs esmu atpircis ar Savu asins maksu. Jūs piederat Man un Es stiprināšu jūsu novājināto gribu; Es atņemšu jūsu žēlabas par grēkiem”. Tāpēc atdod Viņam savu pateicīgo sirdi, kas dreb nenoteiktībā, un satver tavā priekšā nolikto cerību. Dievs pieņems tavu salauzto, satriekto sirdi. Viņš piedāvā tev piedošanu par velti. Viņš piedāvā tev iespēju tikt uzņemtai Viņa ģimenē, un žēlastību, kas palīdzēs tikt pāri tavām vājībām, un mīļais Pestītājs vadīs tevi soli pa solim, ja tu liksi savus roku Viņa rokā un ļausies Viņa vadībai.
Uzmeklē dārgos Dieva apsolījumus. Ja sātans ar saviem draudiem iespiežas tavā prātā, novērsies no tiem un pieķeries apsolījumiem. – Vēstule 38. 1887. g. 24. februārī, „Manai mīļajai māsai”. [64]

25. februāris - uzticies un paklausi

„Tā saka Kungs: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu… Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz Kungu un kura cerība ir Kungs” Jeremijas 17:5-7.
Līdzīgi jūdiem Kristus dienās, arī šodien daudzi dzird un tic, bet negrib nostāties uz paklausības ceļa un pieņemt patiesību kāda tā ir Jēzū. Viņi baidās pazaudēt laicīgās priekšrocības. Ar prātu tie piekrīt patiesībai, bet paklausīt nozīmē pacelt sevis aizliegšanas un uzupurēšanās krustu, un vairs nepaļauties uz cilvēku un nedarīt miesu par savu stiprumu. Tāpēc viņi novēršas no krusta. Viņi varētu apsēsties pie Jēzus kājām, ik dienas mācīties no Viņa, kuru pareizi pazīt ir mūžīgā dzīvība, tomēr viņi nevēlas to darīt.
Ikvienam, kas tiek izglābts, jāatsakās no saviem plāniem, saviem godkārīgiem sevis izcelšanas nodomiem, un jāseko Kristum, kur Viņš iet tam pa priekšu. Visu lietu izpratne jāpakļauj Kristum, lai Viņš to tīrītu, izsmalcinātu un skaidrotu. Tas notiks vienmēr, ja Kunga Jēzus mācības tiks pareizi uzņemtas. Nav viegli ik dienas mirt savam „es”, pat ja tiek atklāts brīnišķīgais Dieva žēlastības stāsts un Viņa mīlestības bagātība, kas apmierina visas dvēseles vajadzības.
Ak, cik ļoti mums vajadzīga tuvāka iepazīšanās ar Kungu Jēzu. Mums jāiekļaujas Viņa gribā, jāīsteno Viņa nodomi un no visas sirds jāsaka: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Ak, kā es ilgojos redzēt mūsu draudzes savādāku stāvokli, stāvokli, kas atšķirtos no patreizējā, kad mēs ikdienas apbēdinām Svēto Garu ar savu remdeno reliģiju, ar dzīvi, kas nav ne auksta, ne karsta. Kristus saka: „Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes” (Atkl. 3:15, 16).
Ak, kā Kristus tiktu paaugstināts un pagodināts neticīgo pasaules cilvēku priekšā, ja Viņa sekotāji būtu tādi, par kādiem viņi sevi sauc – īsti kristieši, kurus Kristus mīlestība spiež atklāt Viņu šīs elkus pielūdzošās pasaules priekšā, parādot lielo starpību starp tiem, kas kalpo Dievam un tiem, kas Viņam nekalpo… Mums jāstāsta citiem par Kristus mīlestību, un lai to spētu, mums no piedzīvojumiem jāzina, ko nozīmē glabāt šo mīlestību savā sirdī. Visi atrastu daudz iespēju darbam, ja viņi izmantotu tiem piešķirtās izdevības. – Vēstule 35. 1903. g. 25. febr., māsai L.M. Holai (Hall), kristīgai līdzstrādniecei un ilggadīgai Betlkrīkas sanatorijas saimniecības pārzinei. [65]

26. februāris - svētošanās noslēpums

„Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, Tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā” 2. Korintiešiem 4:6.
Kristus liek mums spīdēt kā gaismekļiem pasaulē, atstarojot Dieva gaismu, kā tā redzama Jēzus Kristus vaigā. Kurš no mums to dara? Vai mūsu dzīve izplata šo brīnišķo gaismu? Dievs sagaida, lai mēs ikviens pasaulē atstarotu Viņa attēlu. Mēs soli pa solim esam vadīti uz priekšu. Mēs esam gājuši un ticībā strādājuši, un mums sevi jādisciplinē panest grūtības kā labiem Jēzus Kristus kareivjiem.
Mums vajadzīgs veselīgs, spēcīgs prāts, kas viegli nekļūst mazdūšīgs, prāts, kas radināts tikt galā ar grūtībām, ar kurām mums jāsastopas, kas gatavs risināt un pārvarēt vislielākās problēmas. Mums jāpaceļ patiesības karogs ap mums esošajos ciemos un pilsētās. Mums jāsaredz, ko varam darīt, un tas jādara mīlestībā un dievbijībā. Ja ticībā būsim gājuši tik tālu, cik mums tas iespējams, tad Kungs darbosies mūsu labā. Dievs ir tas, kurš mūs iedvesmoja uzsākt šo darbu. Lūdzot, ticot un strādājot mēs esam gājuši soli pa solim uz priekšu. Dievs ir mūsu ticības iesācējs un, ja mēs katrs darām savu daļu, Viņš šo darbu izveidos pilnīgu un pagodinās Savu Vārdu ar tā nobeigšanu. Kungs iedvesmo Viņam nodevušos strādniekus strādāt, vadoties ne no tā, ka viņi redz, bet no tā, ko Kungs redz.
Mums jāstiprina savas dvēseles ar cerību, kas ir ticības dvīņu māsa. Dieva strādniekiem jādzīvo pilnīgā padotībā Viņa gribai. Bīstami ir strādāt pretēji Dieva nodomiem, ja cilvēks vēlas vadīties no saviem uzskatiem, kurus viņš pieņem par vislabākajiem Dieva nodomu īstenošanai. Tomēr mēs nedrīkstam palikt pie saviem uzskatiem un savas gribas. Mūsos, ar mums un caur mums jāstrādā Dievam. Mums jābūt Dieva rokās kā mālam podnieka rokās, lai Viņš izveidotu mūs pēc dievišķās līdzības.
Mūsu sirdīm jābūt pilnīgi svētītām Dievam. Necentīsimies palikt pie saviem uzskatiem un sava prāta. Dievs mums ir devis Savu patiesību, lai tā svētotu, izdaiļotu un paceltu visu cilvēku. „Tāda ir Dieva griba attiecībā uz jums, lai jūsu dzīve būtu svēta” (1. Tes. 4:3). „Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai, Tā atzīšanai, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un brīnuma spēku” (2. Pēt. 1:3). – Manuskripts 70. 1899. g. 26. febr., „Dieva līdzstrādnieki”. [66]

27. februāris - pareiza domāšana

„Tāpēc, apjozuši savus prātus gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies” 1. Pētera 1:13.
Domas jādisciplinē. Apjoz prāta gurnus, lai tas darbotos pareizā virzienā, saskaņā ar rūpīgi izstrādātiem plāniem; tad katrs solis būs solis uz priekšu, un darbs un laiks nepazudīs nedrošos pasākumos un uz labu laimi spraustos plānos. Mums jādomā par mūsu dzīves uzdevumu un mērķi un pastāvīgi jātiecas pretī kaut kam vērtīgam. Ik dienas domas vajadzētu radināt turēties pie lietas, kā kompasa adata turas pola virzienā. Ikkatram vajadzētu būt savam mērķim un nodomam, un tad visas domas un rīcība jāvirza šo mērķu sasniegšanai un nodomu īstenošanai, lai tad tos varētu novest līdz galam…
Neviens cits, kā vien tu pats vari valdīt pār savām domām. Cīnoties aizsniegt augstāko attīstības pakāpi, sekmes vai veiksmes lielā mērā atkarīgas no domu rakstura un to disciplinētības. Ja domas tiks vadītas, kā Dievs to vēlas, lai tās katru dienu būtu apjoztas, tad tās kavēsies pie lietām, kas palīdzēs jums aizsniegt pilnīgāku nodošanos un lielāku dievbijību. Ja domas būs pareizas, tad rezultātā būs pareizi arī vārdi, kuriem sekos rīcība, kas ar savu raksturu nomierinās, iepriecinās un aplaimos dvēseles…
Kas rīkojas visu rūpīgi nepārdomājot, tie rīkojas negudri. Viņu pūles ir lēkmjveidīgas, viņi uzsāk vienu, otru lietu, dara šo un to, bet nepanāk neko. Viņi atgādina vīnogulāju, kura nekoptajām stīdziņām ļauj stiepties visos virzienos un pieķerties pie dažādiem, viņu sniedzamības robežās esošiem gružiem. Lai šis vīna stāds kaut kam derētu, vispirms stīgas jāatrauj no lietām, kurām tās pieķērušās, un jāradina vīties ap lietām, kas visu vīna koku izveidotu skaistu un patīkamu…
Skolnieki, kas pastāvīgi mācīsies, atradīs un satvers jaunu gaismu, jaunas atziņas un jaunus patiesības dārgakmeņus. Viņu domas un prāts ir pakļauts domāšanas likumībai. Tieši noslogojums prāta spējas paplašina, spēcina un atdzīvina. Prātam jādarbojas vai arī tā spējas samazināsies. Tas panīks, ja tam trūks jaunu pārdomu tematu. Ja prātam neliksim intensīvi darboties, tas noteikti zaudēs savas domāšanas spējas. – Vēstule 33. 1886. g. 27. febr., kādam sludinātājam Eiropā. [67]

28. februāris - gana palīgi

„Kā Gans Viņš ganīs Savu ganāmpulku. Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī un sargās avju mātes” Jesajas 40:11.
Redzamajā radībā dievišķā gudrība atklājas procesu bezgalīgajā dažādībā. Vienveidība nav likums, kuram pakļautos dabas valsts. Arī žēlastības valstī neturas pie šī likuma. Viena mērķa aizsniegšanai – dvēseļu glābšanai – Dievs darbojas dažādi. Laipnais Glābējs ar dažādiem prātiem rīkojas atšķirīgi. Tikpat pilnīgu sirds pārmaiņu var panākt kā ar vienu, tā ar kādu citu procesu. Kungs ir tas, kurš strādā pie cilvēku prāta un veido raksturu.
Ne visi vienā un tajā pašā veidā tiek vadīti pie Kunga. Mirstīgās būtnes ar savu klasifikāciju nedrīkst patvaļīgi aprobežot vai apšaubīt Dieva darbošanos pie cilvēku prātiem. Dažiem viegli saskatāms garīgs spēks un izšķiršanas spējas, bet citiem te „dots dzelonis miesā” (2. Kor. 12:7). Reizēm šķiet, ka cilvēkam jābūt gatavam no augstām virsotnēm kāpt pāri bezdibenim. Bet, kurš uzdrošināsies teikt, ka Dievs smagi pārbaudīto cilvēku nemīl kā Savu bērnu, un, ka Viņa roka joprojām nebūtu izstiepta, lai to glābtu?
Debesu Gans zina, kur atrast no pulka noklīdušus jērus. Viņš nesīs tos atpakaļ. Viņš aicina sludinātājus un draudzes locekļus pamosties saviem pienākumiem un šajā darbā apvienoties ar Viņu. Meklēt un glābt pazudušos ir kristieša īpašais pienākums. Sludinātājam un draudzes locekļiem jāiedrošina un jāatbalsta ļaudis, kas pakļauti spēcīgām kārdināšanām un nezina, kur tiem griezties. Mans brāli, Dieva žēlastībā tu vari kļūt par vienu no tiem, kas spētu atvest ganāmpulka noklīdušās avis.
Kā Ēlijas dienās Dievam bija septiņi tūkstoši, kas nebija locījuši savus ceļus Bāala priekšā, tā tagad Viņam ir daudzi pasaulē, kas ir staigājuši visā saņemtajā gaismā. Viņam rezervēts vesels izredzētu cilvēku zvaigznājs, kas vēl iemirdzēsies šajā tumsā. Vietās, kur varētu sagaidīt tikai ērkšķus un dadžus, vēl parādīsies auglīgi taisnības koki. Tamlīdzīgās vietās atrodas cilvēki, kas atplauks Kungam patīkamā skaistumā gluži tāpat kā daudzi no tiem, kas atrodas labvēlīgākās vietās. Uzziedot visneapsološākos apstākļos, tie vienmēr ap sevi izplatīs Viņa žēlastības aromātu. – Vēstule 39. 1903. g. 28. febr., Dž. Vesselam (Wessels). [68]

29. februāris - viņa pēdās

„Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” Efeziešiem 2:10.
Kungs nepieņem tādu cilvēku kalpošanu, kas dzīvo neiespaidīgu, neko nedarošu dzīvi. Viņu iespaids vada ļaudis prom no Kristus. Jēzus dzīvi iezīmēja pašaizliedzība un cēla augstsirdība Viņa zemes dzīves kalpošanas laikā no sākuma līdz beigām, Viņš gāja apkārt labu darīdams. Neviens grēks neaptraipīja Viņa dzīvi. Viņa vārdus un rīcību neapgānīja savtība. Viņš jautāja farizejiem: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” (Jāņa 8:46), zinādams, ka tie neatradīs neko, lai Viņu apsūdzētu. Viņa pratināšanas laikā Pilāts uzsvērti paziņoja: „Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu” (Jāņa 18:38).
Kristus saka, ka mums jādzīvo tā, kā Viņš ir dzīvojis. „Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ” (Marka 8:34). Viņa pēdas ved mūs uz upura takas.
Ejot cauri dzīvei, mums pašķiras daudzas kalpošanas iespējas. Kalpošanas un sludināšanas darbam visapkārt ap mums ir atvērtas durvis. Mēs varam daudz darīt sava Kunga labā, pareizi lietojot valodas dāvanu. Vārdi ir spēks uz labu, ja tos pavada Kristus līdzjūtība un maigums. Nauda, iespaids, smalkjūtība, laiks un spēks – tās visas ir dāvanas, kas mums uzticētas, lai vēl vairāk varētu palīdzēt ap mums esošajiem ļaudīm, un vairāk pagodinātu savu Radītāju.
Daudzi domā, ka tā būtu liela priekštiesība, ja varētu apmeklēt vietas, kur risinājās Kristus zemes dzīve, iet, kur Viņš gāja, raudzīties uz ezeru, kura krastā Viņam patika mācīt ļaudis un aplūkot ielejas un pakalnus, kurus tik bieži skatīja Viņa acis; tomēr, lai mītu Kristus pēdās, mums nav jādodas uz Palestīnu. Jēzus pēdas atrodas pie slimnieku gultas, nabadzīgā būdiņā, drūzmainās ielās un visās vietās, kur cilvēka sirds alkst mierinājuma.
Visi sev var atrast kādu darbu. „Nabagi vienmēr ir pie jums” (Jāņa 12:8), sacīja Jēzus, un nevienam nevajadzētu domāt, ka viņš nevar atrast sev vietu, kur tas varētu strādāt savam Kungam…
Kristus dzīves likums, pēc kura ikvienam tiesā būs jāpastāv vai jākrīt, skan: „Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem” (Mat. 7:12). – „Review and Herald” 1912. g. 29. febr. [69]

Marts

1. marts - vienīgā drošība

„Manas svētās dienas turiet svētas, jo tā būs zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, lai jūs zinātu, ka Es, Kungs, tas esmu, kas jūs svētī” 2. Mozus 31:13.
Lai ikviens meklē Kungu pats priekš sevis. Mūžība ir mūsu priekšā. Tu nedrīksti atļaut aiziet vēl kādai dienai, bez izšķirošas nostājas Kunga pusē. Vai tu nepildīsi to darba daļu, ko Dievs tev licis paveikt šajās zemes vēstures noslēdzošajās dienās?
Nav iespējams aprakstīt to Dieva ļaužu piedzīvojumu, kas dzīvos virs zemes, kad sastapsies pagātnes mocības ar Debesu godību. Tie staigās gaismā, kas nāks no Dieva troņa. Ar eņģeļu starpniecību tiks uzturēti nepārtraukti sakari starp Debesīm un zemi. Un sātans, ļauno eņģeļu apņemts, un saukdams sevi par Dievu, darīs visādus brīnumdarbus, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos. Notiekošajos brīnumdarbos Dieva ļaudis neatradīs sev nekādu drošību, jo sātans viltos visus brīnumdarbus, kādi vien tiks darīti. Dieva pārbaudītie ļaudis sev spēku atradīs zīmē, par kuru rakstīts 2. Mozus 31:12-18. Viņi nostāsies dzīvā Vārda – „Stāv rakstīts” – pusē. Tas ir vienīgais pamats, uz kura tie droši var stāvēt. Kas lauzīs savu derību ar Dievu, tie tajā dienā būs bez cerības un bez Dieva pasaulē.
Dieva pielūdzēji īpašā kārtā atšķirsies ar ceturtā baušļa ievērošanu – jo tas ir Dieva radīšanas spēka zīme, un prasa, lai cilvēks Viņam parādītu cieņu un godu. Bezdievīgie iezīmēsies ar savām pūlēm iznīcināt šo Dieva pieminekli un paaugstināt Romas iestādījumu. Šīs cīņas noslēgumā visa kristietība sadalīsies divās lielās šķirās – kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, un tajos, kas pielūdz zvēru, viņa attēlu, pieņem viņa zīmi…
Dieva ļaudis nākotnē sagaida lielas grūtības un briesmīgi pārbaudījumi. Kara gars satrauc tautas no viena zemes gala līdz otram. Tomēr šajā nākošajā bēdu laikā – tādu bēdu laikā, kāda nav bijis, kamēr bijušas tautas virs zemes – Dieva izredzētie ļaudis pastāvēs stingri un neizkustināmi. Sātans ar saviem eņģeļiem nespēs viņus iznīcināt, jo tos aizsargās spēkā varenāki eņģeļi. – Vēstule 119. 1904. g. 1. martā, Dž. Veselam. [70]

2. marts - paskubināsim uz mīlestību

„Es biju apņēmies: „Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievis vēl manā priekšā” Psalmi 39:2.
Mani bērni, esiet modrīgi un lūdziet Dievu, arvien vairāk uzmaniet savus vārdus un savu izturēšanos pret citiem. „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītiet kārdināšanā” (Mat. 26:41). Tā ir nožēlojama gudrība, ja ienaidniekam tiek dotas kaut vismazākās priekšrocības. Mans dēls, esi vienmēr pieklājīgs, tad tavs iespaids pastiprināsies pār tiem, pie kuriem tu strādā. Neizsaki nevienu nepārdomātu vārdu! Tu esi Kristus pārstāvis, tāpēc lai tava pašcieņa tevi pasargā no dusmu izpausmes. Ja nesot Kristus jūgu mēs cienīsim paši sevi, mūsu iespaids palielināsies desmitkārtīgi.
Cilvēcīgā daba vienmēr paliks cilvēcīgā daba, tomēr savienībā ar dievišķo dabu, tā var kļūt cēlāka un augstāka. Tieši līdzdalība dievišķajā dabā palīdz cilvēkiem izbēgt no samaitātības, kas valda pasaulē caur iekārošanu.
Patiesību nepieciešams īstenot dzīvē, un tikai tad tā kļūs par spēku pasaulē. Ja patiesība paliek sirdī, tad ikdienas dzīvē atklāsies Kristus žēlastības uzvarošais spēks. Nekad neatstāj patiesību ārējā pagalmā. Ļauj, lai Svētais Gars to iegravē tavā dvēselē…
Godājiet Dievu un Viņa atpirkto īpašumu. Lai jūsu izturēšanās ir pārdomāta, jo jūs esat Kristus pārstāvji. Rūpīgi uzmaniet savus vārdus, strādājiet dedzīgi grēcinieku pārliecināšanā un atgriešanā. Lai lūgšana pastāvīgi tur sirdi atvērtu Dievam. Ja jums jādzird nepatiesi un nelaipni vārdi, nepazaudējiet pašsavaldīšanos. Atcerieties, ka „miermīlīga atbilde klusina dusmas” (Sal.p. 15:1) un, ka tas, kurš valda pār savu garu, ir lielāks par to, kurš ieņem pilsētu.
Īsts kristietis vienmēr ir pieklājīgs. Iedomīgi un uzpūtīgi cilvēki domā, ka viņiem ir tiesības izteikt daudzās lietas, kuras labāk būtu neteikt. Mazāk vārdu un vairāk laipnu darbu, padarītu viņus par spēku uz labu. Dievs saka: „Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts” (Mat. 12:37). Dieva priekšā nonāk visu mūsu vārdu un darbu saraksts, kā labo, tā ļauno. Kāda svinīga doma!
Dieva Vārds mūs brīdina, lai mēs viens otru neiznīcinātu ar dusmām. Tikai viens izprovocēšanas veids ir attaisnojams, Pāvils raksta: „… vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem” (Ebr. 10:24). – Vēstule 38. 1903. g. 2. martā, Edsonam un Emmai Vaitiem. [71]

3. marts - pieņemamās ambīcijas (godkāre)

„Un viņš atbildēja: Es likšu visai savai godībai iet tev garām, un Es saukšu tavā priekšā Kunga Vārdu. Jo, kam Es esmu žēlīgs, to Es žēlošu, un par ko Es apžēlojos, par to Es arī turpmāk apžēlošos” 2. Mozus 33:19.
Ar šo ainojumu Kungs vēlas mūs pamācīt, ka Viņš no Saviem ļaudīm prasa šķīstu raksturu un svētu dzīvi. Viņš vēlas redzēt, ka Viņa bērni viens pret otru atklātu lēnprātību, mīlošu laipnību un žēlastību, tādā veidā parādot, ka „Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina (atgriež – angļu val.) dvēseli” (Ps. 19:7). Kungs labprāt atklāsies mums, ja mūsu sirdis meklēs Viņu un Viņam kalpos. Viņš pastāvīgi vēlas ļaudīm, kas Viņam kalpo ar šķīstu sirdi, piešķirt visbagātākās svētības. Kristus būs mūsu Skolotājs, ja mēs savu sirdi atvērsim Viņa norādījumiem un paklausīsim Viņa balsij…
Kungs vēlas, lai jūsu iespaids uz labu vērstos plašumā. Vai esat apņēmušies būt īsti kristieši? Tad arī neatlaidieties no sava nodoma un nekļūstiet mazdūšīgi. Lai jūsu darbam ir augšupejošs iespaids, ka varat strādāt kopā ar Dievu. Kungs vēlas, lai mēs visi pagodinātu Viņa Vārdu.
Pagājušajā naktī mani sevišķi nomāca atbildības sajūta par darbu, kas vēl jādara. Šis darbs prasīs visu cilvēcisko spēku izmantošanu. Vai jūs vēlaties izmantot savas spējas tādā veidā, kas jūs pilnīgi savienotu ar Jēzu Kristu? Kā vecākiem un skolotājiem mums jāsadarbojas ar lielo, dievišķīgo Skolotāju. Mums jācenšas atmodināt vīros un sievās pazaudēto morālās atbildības sajūtu. Lai visi vecāki tagad sadarbojas ar dievišķo plānu un kļūst par Dieva līdzstrādniekiem.
Dievam pieder visas mūsu dažādās spējas. Viņš mūs ir atpircis ar Sava Dēla dāvināšanu, tāpēc visi, kas izjūt savu pienākumu pret Dievu, saskaņosies ar dievišķiem plāniem. Vīriem, kas uzņēmušies atbildību pasludināt pasaulei trešo eņģeļa vēsti, stingri jāapņemas atbalstīt Dieva darbu. Viņam jānodod balss, dvēsele un sirds, lai sasniegtu visaugstākās attīstības pakāpi – līdzību Dieva raksturam. Mūsu līdzcilvēku pacelšanai jāizmanto visas spējas un visas īpašības, ar kādām Kungs mūs apveltījis. Ja mēs darīsim vislabāko, ko spējam, strādājot nesavtīgi, Kungs pieņems mūsu kalpošanu. – Vēstule 50. 1909. g. 3. martā, kādam privātā praksē strādājošajam ārstam. [72]

4. marts - ikkatrā noietā solī

„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” Efeziešiem 2:8.
Mēs paši no sevis nevaram pat ticēt. „Tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2:8). Viss mūsu glābšanas darbs norisinās caur mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus dāvināšanu. Cik priecīga es esmu. Tas nāk no avota, par kuru mēs nevaram šaubīties. Viņš ir „Iesākums”. Vai Viņam ar to pietiks? Vai Viņš te apstāsies? „Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un (pabeidzēju) piepildītāju” (Ebr. 12:2). Pateicība Dievam, Viņš vada mūs ikkatrā noietā solī. To Viņš darīs arī turpmāk, ja mēs vēlēsimies izglābties Viņa norādītajā ceļā, paklausot Viņa prasībām. „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2:8). „Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (12-13. p.). Slava Dievam! Vai lai kāds kļūst mazdūšīgs? Vai lai kāds pagurst? Vājām mirstīgām būtnēm nav uzticēts šis jūsu glābšanas darbs. Šo darbu jūsos dara Kristus. Ikkatram Ādama dēlam un meitai dotas tiesības izglābties. Tomēr mums pašiem jāgādā par to. Mēs nedrīkstam te būt kūtri. Šajā pasaulē mēs esam nolikti darbam. Mēs te neesam nolikti, lai sēdētu, rokas klēpī salikuši. – Manuskripts 18. 1894. g. 4. martā, „Dieva līdzstrādnieki”.
Kristus mācīja patiesību, jo Viņš pats bija patiesība. Viņa mācībā bija iemiesotas Viņa domas, Viņa raksturs un Viņa dzīves pieredze. Tā tam jābūt arī pie Viņa kalpiem: kas grib mācīt Viņa Vārdu, tam šis Vārds jāpadara par savu personīgo piedzīvojumu. Tiem jāzina, ko nozīmē darīt Kristu par savu gudrību, taisnību, svētošanos un pestīšanu. Sniedzot Dieva Vārdu citiem, viņi to nedrīkst izteikt kā kādu varbūtību vai pieņēmumu. Līdz ar apustuli Pēteri viņiem jāsaka: „Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2. Pēt. 1:16).
Pilnīgi nododoties kalpošanai Dievam, strādnieks gūst piedzīvojumus, kas viņam ļauj arvien sekmīgāk strādāt sava Meistara labā. – Vēstule 86. 1907. g. 4. martā. „Mūsu draudzēm lielās pilsētās”. [73]

5. marts - vairāk par vārdiem

„Pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība” Salamana pamācības 4:23.
Bez visu aptverošas dzīves šķīstīšanas, bez lēnprātīga un pazemīga gara, cilvēki, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, nevar Viņu pagodināt pasaules priekšā. Ja viņu dzīvē neatklāsies Kristus žēlastība un laipnība, tos nekad nevarēs ielaist Debesu mājokļos, kurus Kristus aizgājis sagatavot tiem, kas Viņu mīl un tur Viņa baušļus.
Mūsu draudzes locekļu saimē atrodas daudzi, kas savas ticības īstenošanā ievij sava neatgriezīgā „es” ceļus un ieradumus, tādā veidā samaitādami savu raksturu, kaut ar vārdiem saka, ka viņi iet Kunga ceļu. Mājas un draudzes dzīvē tiek ienests tik daudz vieglprātības, ka ar to apbēdina Kristus Garu. Mūsu vidū ir veselas ģimenes, kuras pazudīs, ja neatmodīsies no savas miegainās vienaldzības. Tās ik dienas neatgriežas un nav apguvušas patiesas dievbijības brīnišķo zinātni. Tādēļ tie ir trauki, kurus Kungs nevar lietot. Viņi atļāvuši sātanam vadīt un pārraudzīt viņu vārdus un rīcību, un tie nesaprot, cik daudz ļauna ar savu paaugstināšanos tie nodara citām dvēselēm. Viņi sāpinājuši Kristus sirdi, sāpinot tos, kurus Kungs atpircis ar savām asinīm. Šiem neatgrieztajiem ticības apliecinātājiem man pavēlēts sacīt: „Rociet dziļāk un lieciet stipru pamatu uz Klints – Kristus Jēzus”. Nepietiek, ja mēs tikai runājam par augstāku dzīvi. Mūsu ikdienas rīcībai būtu citiem jāpaskaidro, ko mēs saprotam ar jēdzienu – augstākā dzīve…
Ikkatra cilvēka mūžīgā dzīvība atkarīga nevis no vārdiem, ne arī no ticības mutiskās apliecības, bet no nopietniem darbiem. Mums apņēmīgi jācenšas pasargāt savu sirdi un šajā darbā jāparāda liela uzcītība, pastāvīgi raugoties uz Jēzu, mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju. Mums modri jāuzmana arī nevaldāmā mēle, jāmeklē izdevības labiem darbiem, kā to darīja Jēzus. Evaņģēlija kalpi, sludiniet Kristu. Ienesiet Viņa dievišķo skaistumu savās domās un dvēselē. Esiet patiesi un pastāvīgi turieties Dieva Vārda disciplinējošo norādījumu rāmjos. Mums jātiek izglābtiem Dieva norādītā veidā. Mums jābalstās uz Viņa padoma un jāpievienojas Viņa darbiem. Grēkus nožēlojoša sirds vienmēr ir iejūtīga. Māciet ikvienu cilvēku, kas sevi sauc par Dieva bērnu, ka pareizi veidots raksturs vienmēr līdzināsies dievišķajam paraugam. – Vēstule 78. 1907. g. 5. martā, Berklejas (Berkeley) draudzes locekļiem. [74]

6. marts - atveriet durvis!

„Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, pie tā Es ieiešu un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani” Atklāsmes 3:20.
Durvis Kristum atvērsies tad, kad sirds būs atbrīvojusies no pašmīlības, jo tad jūs dzirdēsiet Viņa klauvējienu. Bet, ja nenovāksiet gružus, kas Jēzum liek palikt ārpusē, Viņš nenāks pie jums, jo Viņš nelieto varu, lai ieietu.
Nakts atklāsmē es saņēmu skaidru liecību, ka Kungu Jēzu atradīs visi, kas Viņu meklēs no visas savas sirds un pieķersies Viņam ticībā. Es griežos pie jums ar ļoti nopietniem un dedzīgiem vārdiem. Atsaucieties Kristus lūgšanai attiecībā uz vienotību, un nolieciet ļaunās aizdomas, ar kurām sātans cenšas jūs novest neceļos! Aizraidiet prom ienaidnieku un tad Kunga Gars pret to pacels karogu jūsu labā! …
Dvēseles izaugsme ir atkarīga no Kristus salīdzinošā upura pieņemšanas. Viņš nāca uz šo pasauli, lai mums iegūtu grēku piedošanu. Mūsu galvenais darbs ir visnopietnākā veidā tiekties pēc garīgām svētībām, lai šo pēdējo dienu briesmu vidū mēs paliktu uzticīgi Dievam, pasargāti no padošanās sātanam pat vismazākajās lietās. Ikvienam jāiet taisni ceļi, lai klibais nenomaldās. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Dvēseles izaugsme atkarīga no vienotības, par kuru Kristus lūdza, lai tā būtu starp tiem, kas Viņam tic. Tiem jābūt vienotiem ar Kristu, kā Viņš ir vienots ar Tēvu. Tas nav Dieva, bet gan viltīgā ienaidnieka plāns, ja mēs viens no otra nošķirsimies.
Mums jāsargās no ļaudīm, kas atsakās no saviem pagātnes piedzīvojumiem, un, kas ar īpašām viltībām grib nomaldināt, ja iespējams, arī izredzētos. Viņš, kas mūs aizstāv Debesu pagalmos, pazīst visu to cilvēku viltīgos izdomājumus, kas šo darbu dara. Kas paši aiziet no ticības, tie strādā, lai iedragātu arī citu uzticību, un šo darbu viņi ir veikuši jau gadiem ilgi. Brīdinājums mums nāk no Tā, kurš interesējas par mums, jo Viņš redz mums draudošās briesmas un pazīst to cilvēku viltīgos nodomus, kuri pretojas Viņa patiesībai…
Viņš, kas mūs aizstāv Debesu pagalmos, šķīstīs Savus ļaudis. Kristus savus svētos darīs pilnīgus. – Vēstule 90. 1906. g. 6. martā, brāļiem, kas sapulcējušies Greisvilā (Graysville), Tenesijas štatā. [75]

7. marts - atveriet augšējos logus!

„Meklējiet Kungu un Viņa spēku, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās!” 1. Laiku 16:11.
Tagad, tieši tagad mums dota iespēja atvērt dvēseles logus pret Debesīm un aizvērt tos, kas vērsti uz zemi. Tagad pienācis laiks katram draudzes loceklim sacīt: „Es noslēgšu sirdi pret visu, kas varētu traucēt manu sadraudzību ar Kristu; es atvēršu savas dvēseles logus pret Debesīm, lai varētu izprast garīgas lietas.”
Ticīgajiem jārunā ar Dievu un jāatklāj Viņam sava personīgā vajadzība pēc Svētā Gara. Dieva Vārdam jābūt viņu dzīves pamatam. Visas Debesis mūs aicina apgaismot savu dzīvi ar Taisnības Saules spožajiem stariem. Ja runāsim par ticību, cerību un drosmi, stiprākas kļūs mūsu dvēseles un palielināsies mūsu ticība, cerība un drosme. Meklēsim šo lielo Taisnības Saules dāvanu, lai tā no mūsu dzīves apgaismo arī citus! Meklēsim Kungu, lai zinātu, kā paveikt Viņa darbu pasaulē! Tā mēs kļūsim panākumiem bagāti misionāri, kas var iedvesmot arī citus cerības pilniem un drosmīgiem piedzīvojumiem.
Kalpojot Kungam, neizturēsimies nevērīgi pret mazām lietām. Ikkatram cilvēkam jāauž savas dzīves audums. Lai beidzot visa auduma raksts būtu pilnīgs, tad ļoti rūpīgi jāieauž ikkatra raksta pavediens. Kristus žēlastība mūs darīs spējīgus izveidot labu un skaistu dzīves darbu. Dienu no dienas mums visiem jāpūlas uzlabot savas spējas. Ik dienas mums jāizlieto mūsu kristīgais saprāts vājo stiprināšanai un izmisušo iedrošināšanai. Ikkatrai dvēselei būs jāiztur ļoti nopietna pārbaude. Vai tāpēc mums nevajadzētu vairāk strādāt, būt modriem, lūgt un godināt Kungu? Tā mēs gūsim visdārgākos piedzīvojumus. Liels ticīgo skaits jau ļoti daudz pazaudējuši tāpēc, ka nav nopietni meklējuši Kungu, nav Viņu meklējuši ticībā, kuru nevar atraidīt.
Vienkārši, pazemīgi un iedrošinoši vārdi un darbi pamodinās ticību arī citu sirdīs. Kungs nāks drīz un dabīgajai sirdij ik dienas nepieciešams atgriezties. Mums jāmācās runāt Kristus lēnprātībā; mūsu darbiem un mūsu garam jāliecina, ka mēs kalpojam Kungam. – Vēstule 54. 1909. g. 7. martā, savienības vadītājam, vec. sludinātājam S.N. Haskelam. [76]

8. marts - ko dara mīlestība

„Es slavēšu Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu” Psalmi 146:2.
Jau pusgadsimtu es esmu bijusi Kunga vēstnese un, kamēr vien dzīvošu, es turpināšu sniegt vēstis, kuras Dievs man dod priekš Viņa ļaudīm. Es sev nepieņemu nekādu pagodinājumu. Jau manā jaunībā Kungs mani padarīja par Savu vēstnesi, lai Viņa ļaudīm sniegtu iedrošinošas, brīdinošas un norājošas liecības. Sešdesmit gadus man ir bijuši sakari ar Debesu vēstnešiem, un es pastāvīgi esmu mācījusies iepazīt dievišķās lietas un ceļus, kādus Kungs izmanto, lai izvestu dvēseles no viņu maldiem, ka tās ierauga gaismu Dieva gaismā…
Es mīlu Dievu. Es mīlu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, un es ļoti interesējos par katru cilvēku, kas sevi sauc par Dieva bērnu. Esmu apņēmusies būt uzticīga nama pārvaldniece, kamēr vien Kungs taupīs manu dzīvību. Es nepievilšu savu Kungu un nekļūšu arī mazdūšīga.
Jau vairākus mēnešus es briesmīgi ciešu par ļaudīm, kas pieķērušies sātana filozofijai (panteistu mācībām; skat. Liecības (Testimonies) 8. sēj., 255-304. lpp.) un stāsta par to citiem, izmantojot dažādus iztulkojumus, lai grautu uzticību šai pēdējai paaudzei sniegtajām evaņģēlija vēstīm un īpašajam darbam, kuru Dievs uzdevis man darīt. Es zinu, ka šo darbu man ir uzticējis tas Kungs, un man nav jāatvainojas ne par vienu manis veikto darbu. Savā dzīvē es pastāvīgi saņemu pierādījumus par Dieva brīnumus darošo spēku, kas uztur manu miesu un dvēseli, ko esmu nodevusi Kungam. Es nepiederu pati sev, es esmu dārgi atpirkta. Man ir tik droši pierādījumi par Kunga darbošanos manis labā, ka man jāatzīst Viņa pārmērīgā žēlastība. Es mīlu Kungu, es mīlu savu Glābēju un mana dzīve pilnīgi atrodas Dieva rokās. Kamēr vien Viņš mani uzturēs, es sniegšu izšķirošas liecības.
Par ko lai es sūdzos? Tik daudzkārtīgi Kungs pacēlis mani no slimības gultas, un tik brīnišķīgi Viņš mani ir uzturējis, ka es nemaz nevaru šaubīties. Man ir tik daudz nepārprotamu pierādījumu par Viņa īpašajām svētībām, ka man nav iespējams šaubīties. Viņš man dod spēku brīvi stāstīt par Viņa patiesību daudz cilvēku priekšā. – Vēstule 86. 1906. g. 8. marts, Dienvidus ūnijas vadītājam, vec. sludinātājam G.J. Batleram (Buttler). [77]

9. marts - seko norādījumiem!

„Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no Debesīm” Jāņa 6:31.
Israēla audzināšanas darbs aptvēra visus viņu dzīves piedzīvojumus un ieradumus. Dievs rūpējās par visu, kas saistījās ar viņu labklājību, un Savā aizgādībā deva attiecīgus likumus. Viņš tiem noteica īpašu ēdienkarti, tāpēc, ka vēlējās tos izveidot par Saviem pārstāvjiem. Uztura ziņā viņi bija pakļauti pārdomātiem ierobežojumiem. Gaļas ēdienu lietošana bija gandrīz pilnīgi aizliegta. Tautai bija jābūt svētai, un Kungs zināja, ka gaļas ēdienu lietošana kavēs viņu garīgo pieaugšanu. Caur žēlastības brīnumdarbu, Viņš tos uzturēja ar Debesu maizi. Viņiem sagādātais uzturs pēc savas dabas tiem sniedza fiziskos, garīgos un morālos spēkus… Dieva izvēles saprātīgums tika apliecināts šādā veidā, kuram tie nevarēja runāt pretī. Neskatoties uz tuksneša dzīves grūtībām, visās viņu ciltīs nebija neviena vāja.
Ja Israēlam dotu uzturu, pie kāda viņi bija pieraduši Ēģiptē, tad viņi parādītu tādu pat stūrgalvīgu garu, kāds tagad redzams pasaulē. Šī laika cilvēku uzturā ir ietvertas lietas, ko Kungs Israēla bērniem nebūtu ļāvis ēst. Patreizējā cilvēces ģimene skaidri rāda, kādi kļūtu Israēla bērni, ja Dievs viņiem atļautu ēst ēģiptiešu ēdienus un atdarināt viņu ieradumus.
Israēla tuksneša dzīves vēsture uzrakstīta par labu Dieva Israēlam līdz pat laika galam. Dieva rīcības aprakstā, attiecībā uz šiem ceļiniekiem visos viņu tuksneša gājienos – ļaužu pakļaušana izsalkumam, slāpēm un nogurumam, un uzkrītošā Dieva spēka atklāsme, kas tiem sniedza vajadzīgo palīdzību – atrodami brīdinājumi un mācības Viņa tautai šajā laikā. Dažādie ebreju piedzīvojumi gluži kā skolā sagatavoja viņus apsolītajai dzimtenei Kanaānā. Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis šajās dienās ar pazemīgām sirdīm un mācību pieņemošu garu, aplūkotu grūtības un pārbaudījumus cauri kuriem gāja senais Israēls, lai viņi no tiem smeltu mācību kā sagatavoties Debesu Kanaānai. – Vēstule 44. 1903. g. 9. martā, Sidnejas sanatorijas vadītājam, vec. sludinātājam Dž.A. Berdenam (Burden). [78]

10. marts - taisnības likumi

„Bet miera Dievs, kas no miroņiem paaugstinājis mūsu Kungu Jēzu… Tas lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu” Ebrejiem 13:20-21.
Sanākot kopā, lai meklētu un pielūgtu Kungu, jums vajadzētu būt tikai vienam mērķim – pagodināt To, kura visas prasības ir taisnas un cilvēkiem piemērotas. Viņa prāts, kas atklāts Viņa Vārdā, jāīsteno dzīvē līdz pēdējam burtam. Taisnības likumiem jākļūst redzamiem visiem cilvēkiem, atklājoties Dievu apliecinošās tautas dzīvē. Mums jādzīvo tikai vienam mērķim –pagodināt savu Radītāju, pastāvīgi cenšoties būt īstiem kristiešiem šī vārda vistiešākajā nozīmē.
Mūsu Skolotājs teica šādus vārdus: „Jums jāļaujas vadīties no Dieva. Mācieties saskaņoties. Mīliet kā brāļi; esiet līdzcietīgi, esiet pieklājīgi! Dieva baušļi ir taisni un cilvēkam piemēroti. Visi Viņa strādnieki jāgodā kā Dieva līdzstrādnieki.”
Visām šīm darba dažādajām interesēm jāpievērš liela uzmanība. Sākot ar šo laiku, atbildība strauji palielināsies. Dievs vēlas, lai jūsu darbā atklātos pilnīgie taisnības likumi. Katru dienu daudz laika pavadiet kopā ar Dievu un uzklausiet Viņa balsi, kas jums saka: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs” (Ps. 46:11). Vēstij ejot uz priekšu, palielināsies jūsu atbildība, un palielināsies arī kārdināšanas. Darba varenībai gulstoties uz jūsu dvēselēm, pazemojiet savas sirdis Dieva priekšā. Uzticīgi pildiet šī darba savu daļu un esiet uzticīgi, apzinoties savu personīgo atbildību Dieva priekšā. Dievs neuzlūko cilvēka personību, Viņš rīkojas taisni un ir taisns. Ticības apliecībai pašai par sevi nav nekādas nozīmes un zināšanām ir vērtībai tikai tad, ja tās izlieto taisnīgi.
„Nekurniet, nesūdzieties, neiekārojiet, neķildojieties”, turpināja mūsu Skolotājs. „Kad jūtieties neveseli, raugieties uz Lielo Ārstu. Jums vajadzētu priecāties un pazemoties Kunga priekšā. Nododoties savtībai, cilvēki kļūst tuvredzīgi un viņu redzes loks sašaurinās. Tad viņi vairs neredz sakarību starp cēloni un sekām. Dieva Vārdam visās lietās jābūt jūsu vadonim. „Kungs ir Savā svētā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā” (Hab. 2:20).
Kungs tagad aicina ļaudis, kas izraudzīti Viņa darbam, stāvēt kā vienam vīram Kristus darba virzīšanai uz priekšu. – Vēstule 112. 1907. g. 10. martā, Nešvilas sanatorijas un Dienvidu ūnijas vadītājiem. [79]

11. marts - valdzinošs kristietis

„Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā” Romiešiem 12:10.
Mēs sevi nedrīkstam nolikt par mērauklu, ar kuru citiem jāsaskaņojas. Rūpējoties par to cilvēku laimi, ar kuriem mums jāsastopas, mums jāparāda dziļu iejūtību un dvēseli saviļņojošu sajūsmu. Mums pienākas izslēgt sevi no mūsu plāniem un izjust personīgu atbildību rīkoties tā, kā Kristus būtu rīkojies, ja atrastos mums līdzīgos apstākļos. Tad mēs iespaidosim citus cilvēkus tādā veidā, kas pagodinās Dievu.
Mums, Kristus sekotājiem, uz līdzcilvēkiem jācenšas atstāt vislabākais iespaids par reliģiju, kuru mēs aizstāvam, un jācenšas iedvest tiem labas un cēlas domas. Dažus mūsu iespaids skars šim laikam un mūžībai.
Ja vēlamies mācīt citus, mums pašiem ik dienas jāmācās no Kristus. Ir cilvēki, kas neizprot Dieva darba svētumu. Šiem vismazāk spējīgajiem, vismazāk domājošajiem un pat viskūtrākajiem jauniešiem mums jāveltī sevišķa, lūgšanām bagāta uzmanība. Ir vajadzīga īpaša gudrība, lai zinātu, kā palīdzēt tiem, kas it kā ne par ko nerūpējas un neko nedomā. Dāvids sacīja: „Tava žēlastība darīja mani lielu” (2. Sam. 22:36; Ps. 18:35).
Cenšoties palīdzēt citiem, mēs varam iegūt visskaistākās uzvaras. Lai iedrošinātu ļaudis, kuriem jāveidojas, mums jānododas to labā nenogurstošā dedzībā, sirsnīgā uzticībā, pašaizliedzībā un pacietībā. Laipni, iedrošinoši vārdi darīs brīnumus. Daudz ir tādu, kas viņu labā veltītām personīgām un neatlaidīgām pūlēm, bez kļūdu meklēšanas un pastāvīgas rāšanas, atsauksies ar vēlēšanos laboties…
Mums jāsadarbojas ar Kungu Jēzu, cenšoties maldīgos un nespējīgos ļaudis pārveidot par saprātīgiem, šķīstiem un svētiem. Dievs mūs aicina parādīt nenogurstošu un pacietīgu interesi attiecībā uz to cilvēku glābšanu, kuriem nepieciešams dievišķs slīpējums…
Dievs neliegs gudrību tiem, kas to meklēs. Viņš cilvēkam parāda žēlastību un laipnību, lai tas, savukārt, to varētu sniegt tālāk citai trūkumā dzīvojošai dvēselei. – Vēstule 94. 1905. g. 11. martā, kādai izpalīdzīgai adventistu atraitnei, māsai Žozefīnei Gotcianai (Gotzian). [80]

12. marts - personīga, praktiska dievbijība

„Apgaismotas gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot” Efeziešiem 1:18.
Lai jūsu prāta acis tā tiek apgaismotas, ka tiktu skarta jūsu sirds, un lai dvēseles templis tā tiek piepildīts ar dievišķo žēlastību un līdzjūtību pret bojā ejošām dvēselēm, kas nekad nav dzirdējušas šo vēsti, ka jūs tiktu pamodināti praktiski pūlēties viņu labā. Tā, atvēruši acis ap mums esošo lauku praktiskām vajadzībām, mēs mācīsimies sašaurināt mūsu pašu iedomātās vajadzības. Mūsu darbam misijas virzienā jākļūst daudz plašākam. Mums tagad jādzīvo pašaizliedzīgāk un uzupurīgāk, tā, kā to neesam darījuši nekad agrāk.
Tikai rosīgi pūloties piepildīt Dieva lietas vajadzības, mēs nonāksim saskarē ar visa spēka Avotu. Tomēr, lai neviens nelolo domas, ka ļaudīm, kas satvēruši patiesību, vairāk vajadzētu dot nekā ņemt. Jūsu garīgie izdevumi nedrīkst pārsniegt jūsu garīgos ienākumus. Pirmais vispilnīgākā mērā atkarīgs no otrā. Ja nebūs ienākumu, tad nebūs arī izdevumu. Visinteresantākie un rosīgākie Dieva kalpi visos laikmetos ir bijuši tie, kuru dievbijība bijusi vispraktiskākā un visdzīvākā. Viņu garīgās vajadzības tika aizpildītas no nekad neizsīkstošā spēka Avota, lai tad viņiem būtu ko dot citiem. Ja mēs pastāvīgi domāsim, kā pagodināt tikai Dievu, tad mēs arī rūpēsimies par savas personīgās dievbijības padziļināšanu.
Draud briesmas, ka, izvēršot vispusīgu reliģisku aktivitāti, mūsu dievbijība nekļūs dziļāka, bet gan seklāka. Draud briesmas, ka mūsu strādnieki kļūst arvien atkarīgāki no cilvēcīgā darba spēka, no dažādiem iekārtojumiem un no lieliem sagatavošanās darbiem, pazaudējot stipru ticību Dievam; sniedzot ārējas labklājības izskatu, bet atstājot novārtā sirds darbu. Filantropija, lai cik plaša tā būtu, nekad neaizvietos personīgu dievbijību. Briesmas draud no visām pusēm un mums pastāvīgi jājūtas atkarīgiem no Dieva, lai Viņa Svētais Gars var darīt mūsu sirdis šķīstas, nesavtīgas un jūtīgas pret norādījumiem no augšienes…
Dieva darbā nav nekā mazsvarīga un, piešķirot atalgojumu, vērā tiks ņemta uzticība, ar kādu darbs ticis padarīts, bet nevis padarītā darba daudzums. Tā cilvēka darbs, kuram ir viens talants (pods), Dieva acīs ir tikpat vērtīgs kā tā, kuram ir pieci talanti (podi). – Manuskripts 25. 1899. g. 12. martā, „Uzticība Dieva darbā”. [81]

13. marts - izgaismojot ceļu

„Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātās un samaitātās pasaules vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē” Filipiešiem 2:14-15.
Kristiešiem jātop par gaismas rādītājiem, kas citiem pasniedz dzīvības vārdus. Apustulis tos skubina aizsniegt dievbijības augstāko pakāpi. Pasauli nepārliecinās tas, ko māca no paaugstinājuma, bet gan tas, ko draudze īsteno dzīvē. Ceļš uz Debesīm var būt tumšs vai gaišs, tieši proporcionāli draudzes sniegtajai skaidrajai un spēcīgajai vai arī apšaubāmajai un untumainajai gaismai. Sludinātājs no paaugstinājuma pasludina evaņģēlija teoriju, bet draudzes praktiskā dievbijība stāsta par patiesības spēku un rāda tās patieso vērtību.
Evaņģēlijs ir praktisku patiesību sakopojums, kuram jāizdara lielas izmaiņas cilvēka raksturā. Ja patiesība nepārveido dzīvi, tās ieradumus un praktisko pusi, tad tā nav patiesība tiem, kas saka, ka tai tic. Caur patiesību cilvēkam jātop svētotam. Jēzus saka: „Tavs Vārds ir patiesība” (Jāņa 17:17). Ja Dieva patiesība nepaceļ cilvēku no viņa izlaidības, nesātības un izvirtības ieradumiem, neliek tam atstarot Dieva līdzību, tad cilvēks ir pazudis.
Jūsu dzīvei, brāļi un māsas, jākļūst savādākai, nekā tā līdz šim bijusi, parādot Debesīm un zemei, ka jūs esat pasaules gaisma, kas sniedz ļaudīm dzīvības vārdus. Draudzes locekļu dievbijība ir tas standarts, pēc kura pasaule spriež par evaņģēliju. Tad nu lai ikviens draudzes loceklis Senklerā nevainojami pilda savus pienākumus, jo jūs esat Dieva līdzstrādnieki. Lai jūsu sniegtais piemērs saskan ar Lielo Paraugu.
Dariet visu bez kurnēšanas, strīdēšanās un skaudības. Neatkārtojiet veco apmelojumu, ko Dievam teica cilvēks ar vienu talantu (podu): „Es baidījos no tevis, tāpēc, ka tu esi bargs cilvēks un ņem, kur tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis” (Lūkas 19:21). Šajā līdzībā attēloti daudzie reliģijas piekritēji, kas to atzīst vienīgi vārdos, bet necenšas aizsniegt iespējami viszemāko dievbijības pakāpi, kas tomēr tiem ļautu izbēgt no pazušanas.
Jums katrā ziņā čakli un ar lūgšanām jāpētī Bībele, tad jūs ieraudzīsiet augsto mērķi un tieksieties to sasniegt. – Vēstule 14. 1885. g. 13. martā, Senklēras draudzei, Nevadas štats. [82]

14. marts - pirmdzimtības svētības

„Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savas acis” Psalmi 32:8.
Ikkatram atsevišķam draudzes loceklim ir tādas pat tiesības uzzināt Rakstos Dieva gribu, attiecībā uz viņam darāmo darbu, kādas ir savienības vadītājam uz viņa darāmo darbu, kādas ir draudžu savienības vadītājam vai kādā citā uzticības amatā esošai personai. Kungu meklēs ikviens, kurus Svētā Gara darbs būs apgaismojis un pamācījis. Dievs labprāt grib satikties ar Saviem ļaudīm…
Ikkatram atsevišķam cilvēkam, sirsnīgu lūgšanu pavadībā, pašam jācenšas priekš sevis iepazīt Dieva Vārdu un tad tam paklausīt. Vienīgi dienu no dienas uzticoties Dievam un nepaļaujoties uz miesu, cilvēks var iegūt piedzīvojumus, kas atbilstu Kristus lūgšanai: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu” (Jāņa 17:3). Šī mācība jāapgūst ikvienam cilvēkam, kas sācis jaunu gadu. Visās savās laicīgās lietās, visās rūpēs un raizēs, gaidiet uz Kungu. Nepaļaujieties ne uz valdniekiem, ne uz cilvēku bērniem, kaut arī tie atrastos uzticības amatos. Kungs jūsu sirdis ir savienojis ar Dievu. Ja jūs Viņu mīlat, un esiet pieņemti Viņa darbā, tad visas savas nastas, atklātās un slepenās, nododiet Kungam un gaidiet uz Viņu. Tā jūs gūsiet personīgus piedzīvojumus, pārliecību par Viņa klātesamību un gatavību uzklausīt jūsu lūgšanas pēc gudrības un vadības, un drošu paļāvību Kunga labprātībai palīdzēt jums grūtā brīdī…
Viņš grib, lai jūs priecātos un katru dienu slavētu Viņu par priekštiesībām, kas jums dāvātas Kristus vārdos: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mat. 11:28)… Atklājiet Kungam savu lietu, un, lai kādas būtu jūsu rūpes un grūtības, jūsu gars tiks stiprināts to izturēšanai. Jums pavērsies ceļš, kas jūs atbrīvos no sarežģījumiem un grūtībām. Jums nav jāiet uz kādu citu pilsētu, vai līdz zemes galam, lai uzzinātu kā jums jārīkojas. Uzticieties Dievam kā savam klātesošajam Palīgam, kurš valda pār visām lietām un zina, kas katrā reizē ir vislabākais! – Manuskripts 15. 1897. g. 14. martā, „Nepieciešami personīgi piedzīvojumi”. [83]

15. marts - pieklājīgs kristietis

„Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis” Efeziešiem 4:32.
Mums sirdīs jākopj mīlestība. Mums nevajadzētu domāt ļaunu par brāļiem. Vissaudzīgākā veidā mums vajadzētu domāt par brāļu vārdiem un darbiem. Mums jābūt Bībeles kristiešiem. „Savas dvēseles šķīstījuši, paklausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas savas sirds un pastāvīgi” (1. Pēt. 1:22).
Mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi pret mūsu pašu dvēseļu pestīšanu. „Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi” (2. Kor. 13:5).
Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi paši pret sevi. Mums jājautā pašiem sev, kāds ir mūsu domu un izjūtu raksturs, kāda ir mūsu daba, kādi ir mūsu nodomi, vārdi un darbi. Mēs nevaram justies droši, ja pastāvīgi un ar panākumiem necīnāmies pret pašu grēcīgo samaitātību. Mums jāvēro sevi, vai esam priekšzīme kristīgā svētumā, vai atrodamies ticībā. Ja mēs, pārbaudot savas sirdis Dieva Vārda gaismā, dziļi tās neizmeklēsim, patmīlība liks mums domāt par sevi daudz labāk, nekā mums to vajadzētu darīt. Nevajadzētu tā aizrauties ar citu cilvēku labošanu, ka aizmirstam rūpēties paši par savām dvēselēm. Nevajadzētu būt tik dedzīgiem pret mūsu brāļiem, ka šajā dedzībā aizmirstam darbu, kas jāpadara pie mums pašiem. Mūsu stāvokli ne par matu labāku nepadarīs citu nepareizības. Pašiem pie sevis jāpadara personīgs darbs, kuru nekādā gadījumā nedrīkst atstāt nepadarītu…
Ja mūsos mājo Dieva mīlestība un žēlastība, tad tam atbilstošu iespaidu mēs atstāsim arī uz citiem. Mēs ne ar ko nevaram lielīties. Viss ir tikai labvēlīgā Pestītāja dāvana. Mums čakli jāveido pašiem savas dvēseles. Mums jāstaigā pazemīgi. Mums nav vajadzīgs kara tērps, bet gan miera un taisnības drēbes. Kaut Kungs mūs pamācītu, kā uzņemties Viņa jūgu un nest Viņa nastas! Visu šajā lietā un šajā darbā var paveikt ar laipnu un labvēlīgu garu. Mēs vienmēr varam būt laipni un nekad nevajadzētu baidīties, ka par daudz tādi esam bijuši. Ir jāradinās būt labu vēlošiem pret visiem cilvēkiem. – Vēstule 11. 1880. g. 15. martā, kādai Vispasaules savienības amatpersonai. [84]

16. marts - uzvaras nodrošinājums

„Kas pats Sevi nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta” Galatiešiem 1:4.
Atdodot Savu dzīvību par pasaules dzīvību, Kristus uzcēla tiltu pār bezdibeni, ko bija radījis grēks, un pievienoja šo grēkiem nolādēto zemi kā provinci Debesu Visumam. Dievs izvēlējās šo zemi par Savu vareno žēlastības darbu skatuvi. Kaut arī zemes iedzīvotāju dumpošanās dēļ, pār zemi bija izteikts nosodošs spriedums, kaut arī Dieva likumu pārkāpšanas dēļ arvien vairāk savilkās dusmu mākoņi, tomēr Debesīs atskanēja kāda noslēpumaina balss: „Raugi, Es nāku… darīt Tavu prātu, Mans Dievs” (Ps. 40:7-8). Mūsu galvotājs un vietnieks nāca no Debesīm un paziņoja, ka Sev līdzi nesīs lielu un nenovērtējamu mūžīgās dzīvības dāvanu. Piedošana piedāvāta visiem, kas no jauna pakļaujas Dieva likumiem. Taču ir cilvēki, kas atsakās pieņemt „tā saka tas Kungs”. Tie negrib godāt un cienīt Viņa likumus. Tie izdod stingrus cilvēcīgus likumus pretēji „tā saka tas Kungs” un ar priekšrakstiem un piemēru vada vīrus, sievas un bērnus grēkā. Cilvēcīgās pavēles viņi izceļ augstāk par dievišķīgajiem likumiem. Šie nepaklausīgie pār sevi izsauc Dieva nosodījumu un dusmas. Savelkas Dieva sodības mākoņi. Iznīcības līdzekļi krājas no paaudzes uz paaudzi, un tomēr pastāvīgi palielinās atkrišana, dumpošanās un nepakļaušanās Dieva likumiem. Dieva atlikušie ļaudis, kas tur Viņa baušļus, sapratīs Daniela teiktos vārdus: „Daudzi taps šķīstīti un tīrīti un kausēti, un tie bezdievīgie būs bezdievīgi, un tie bezdievīgie visi to neliks vērā, bet tie prātīgie to liks vērā” (Dan. 12:10; Glika).
Sātans šo pasauli ir nosaucis par savu zemi. Šeit atrodas viņa sēdeklis, un viņš savā pakļautībā tur visus, kas atsakās turēt Dieva baušļus, un atmet skaidro „tā saka tas Kungs”. Tie stāv zem ienaidnieka karoga, jo pasaulē ir tikai divas ļaužu šķiras. Viņi nostājas vai nu zem paklausības karoga, vai zem nepaklausības karoga.
Jēzus tagad sūta vēsti kritušajai pasaulei. Viņš ar prieku pieņem šķietami bezcerīgu materiālu – ļaudis, caur kuriem strādājis sātans, – un tos dara par Savas žēlastības pavalstniekiem. Viņš priecājas glābt tos no dusmām, kas nāks pār nepaklausīgajiem. – Manuskripts 41. 1898. g. 16. martā, „Dieva mīlestības mērs”. [85]

17. marts - talanti doti lietošanai

„Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” 1. Pētera 4:10.
Cik daudzas Dieva dāvanas tiek izlietotas nepareizi, jo ļaudīm, kuriem tās dotas, dvēselē nav Kristus mīlestības kvēles! Ļoti vajadzīgs, lai katrs darītu labāko, ko spēj. Ir cilvēki, kas gudri būtu izlietojuši savus talantus, ja tiem atļautu pašiem cīnīties un justies atkarīgiem no savām spējām. Bet tie kļūst par līdzekļu īpašniekiem un pazaudē vēlēšanos izkopt savus talantus, un dara visu iespējamo šo līdzekļu izšķiešanā. Pārmērīgais naudas daudzums tos sabojā un neļauj tiem izveidoties par uzticīgiem namturiem.
Lai visi, kas sevi sauc par kristiešiem, rīkojas gudri ar savu naudu! Dievs pārbauda jums aizlienētās naudas un piešķirto garīgo svētību stāvokli. Vai jūs kā namdari uzmanāt šīs vērtības? Vai jūs vēlaties pārbaudīt sevi, vai taupīgi izmantojiet jums uzticēto mantu, jeb vai izšķiediet Kunga līdzekļus savtīgiem izdevumiem, lai dižotos ar savu bagātību? Kaut nevajadzīgi izdotā nauda būtu noguldīta Debesīs!
Dievs Saviem namturiem dod vairāk kā naudu vien. Jūsu spējas stāstīt citiem ir dāvana. Kādas Dieva dāvanas jūs dodiet citiem ar saviem vārdiem un laipno izturēšanās veidu? Vai atļaujat savai naudai pāriet ienaidnieka rindās, lai iznīcinātu tos, kurus jūs vēlētos iepriecināt? Arī patiesības zināšana ir talants. Tumsā vēl atrodas daudzas dvēseles, kuras varētu apgaismot daži jūsu patiesie un dzīvē īstenotie vārdi. Ir sirdis, kas alkst pēc līdzjūtības, kuras iet bojā bez Dieva. Jūsu līdzjūtība tiem varētu palīdzēt…
Visu kristiešu galvenais pienākums ir vissirsnīgāko lūgšanu pavadībā pētīt Svētos Rakstus, lai iegūtu ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli no visiem savtības pavedieniem. Ja patiesība ir uzņemta sirdī, tad tā darbojas līdzīgi labam raugam, kamēr visi spēki tiek pakļauti Dieva gribai. Tad jūs no savas puses neko nevarēsiet pielikt savai gaismai, tāpat kā saule neko nepieliek savējai. – Manuskripts 42. 1898. g. 17. martā. „Ikkatram vīram Dieva darbā”. [86]

18. marts - grēka cena

„Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis” Salamans mācītājs 3:11.
Viņš (Dievs) grib, lai mēs redzētu šīs pasaules dabas jaukumus. Viņš vēlas, lai mēs to redzētu un mācītu savus bērnus tur saskatīt Dieva mīlestības izpausmi uz cilvēkiem. Šī balss, vecāki, runā uz jums, lai jūsu sirdis kļūtu jūtīgākas un padevīgākas. Vienmēr savā priekšā turiet To, kurš radījis debesis un zemi, Kurš pārklāj laukus ar samtaino segu un devis mums skaistos kokus ar to krāšņo lapotni. Taču tā vietā, lai slavētu Dievu, kurš visu radījis, cilvēki runā par pašu ražotām lietām, domā par savām mājām, priecādamies par to skaistumu, un par drēbēm, kas tik bagātīgi izrotātas. Tas viss paņem laiku un naudu, un tas nozīmē – arī dvēseles. Dievs devis naudu, lai mēs to izlietotu Viņa paaugstināšanai. Ak, kaut varētu atvilkt priekškaru! Kaut uz īsu brīdi varētu ieskatīties mīlestībā, kas pārsniedz visu saprašanu. Es gandrīz nedrīkstu tai pieskarties, es gandrīz nedrīkstu pieminēt godību, kas rezervēta cilvēkiem. Kādiem? Visiem, kas tikuši pārbaudīti un domā vienīgi par Dieva godu, kuri grib būt uzticīgi Debesu patiesībai. Pasaules godam, pasaules slavai un aplausiem viņu acīs nav nekādas vērtības.
Visiem, kuri tic Jēzum Kristum kā savam personīgajam Pestītājam, kas tad ar tiem būs? Viņu sirdīs no Dieva sirds ieplūdīs mīlestība. Ko tādas sirdis tad darīs? Tās kalpos Dievam un turēs Viņa baušļus, lai nenonāktu stāvoklī, kādā nonāca Ādams un Ieva pēc apgrēkošanās. Mēs to nevaram atļauties. Mēs nevaram atļauties grēkot. Grēks maksā pārāk dārgi…
Mēs vēlamies iet caur mūžīgās pilsētas vārtiem. Kad atvērsies pērļotie vārti, mēs vēlamies dzirdēt apsveikuma vārdus. Mēs vēlamies, lai uz mūsu pierēm liktu nemirstīgās godības vainagus. Mēs vēlamies iegūt Debesu austuvēs austu tērpu, tik baltu, kādu neviens balinātājs virs zemes nevar izbalināt; mēs vēlamies redzēt Ķēniņu Viņa skaistumā un uzlūkot Viņa nesalīdzināmo skaistumu… Es jūs lūdzu, noguldiet savu mantu Debesīs! Atbrīvojieties no visa, kas varētu samulsināt jūsu prātu tiktāl, ka jūs vairs nespētu atšķirt svētu no nesvēta! – Manuskripts 20. 1894. g. 18. martā, „Mūsu Tēva rūpes par Saviem bērniem”. [87]

19. marts - izvēle un darbi

„Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” 1. Pētera 2:24.
Tikai tāpēc, ka Viņš (Kristus) grēku sodu uznesa Savā paša miesā pie krusta, cilvēkam dots otrs pārbaudes laiks. Ja tas vēlas, viņš var atgriezties un pakļauties Dievam. Taču, ja viņš atsakās paklausīt Dieva baušļiem, ja atmet brīdinājumus un Dieva sūtītās vēstis, izvēloties maldu vārdus, kurus runā ļaudis, kas atbalso lielā viltnieka apgalvojumus, tad tāds labprātīgi paliek neziņā un šādu cilvēku sagaida Dieva nopēlums. Viņš izvēlas nepaklausību, jo paklausība nozīmē uzņemties krustu un parādīt pašaizliedzību, un sekot Kristum paklausības takā.
Cilvēka dabīgais prāts tiecas pēc izpriecām un savu tieksmju apmierināšanas. Sātans savā gudrībā tam rada daudz iespēju, lai cilvēki vienmēr būtu satraukti, lai vīriem un sievām nebūtu laika domāt par savas dvēseles likteni. Mīlestība uz izpriecām ir lipīga. Tai parādoties, prāts traucas no vienas izpriecas uz otru, pastāvīgi meklējot kaut kādas uzjautrināšanās iespējas…
Spējas priecāties par godības bagātībām attīstās proporcionāli mūsu ilgām iegūt šīs bagātības. Kā var rasties vēlēšanās vērtēt Dievu un Debesu lietas, ja tā netiek izkopta šajā dzīvē? Ja pasaules rūpēm un prasībām atļaujam aizņemt visu mūsu laiku un uzmanību, mūsu garīgie spēki kļūst arvien vājāki un mirst, jo tie netiek vingrināti. Prātam, kas pilnīgi nodevies šīs zemes lietām, aizvērta ikkatra sprauga, caur kuru varētu iekļūt Debesu gaisma. Dieva pārveidojošo mīlestību nespēj just ne prāts, ne raksturs. Spējas, kuras vajadzētu izlietot aktīvai dievbijīgai dzīvei, netiek ņemtas vērā un paliek neizmantotas. Kā gan lai cilvēks tad atsaucas, dzirdot aicinājumu: „Nāciet, jo visas lietas sataisītas” (Lūkas 14:17)? Kā cilvēkam iespējams saņemt uzslavu: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps”, ja viņš ir bijis nepaklausīgs, nepateicīgs un nesvēts? Viņš savu prātu radinājis novērsties no Dieva visskaidrākajām patiesībām, ar nepatiku raudzīties uz reliģiskajām lietām. Viņš vairāk mīl zemes lietas nekā Debesu lietas.
Paklausība Dieva pavēlēm ierakstīs mūsu vārdus Jēra dzīvības grāmatā, „jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki” (Ebr. 3:14). – Manuskripts 28. 1899. g. 19. martā, „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību”. [88]

20. marts - zāles pret bojāeju

„Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar kuru man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei” Galatiešiem 6:14.
Raugieties uz Golgatas krustu. Tas galvo par mūsu Debesu Tēva neierobežoto mīlestību un žēlastību. Ak, kaut ikviens nožēlotu savus grēkus un darītu pirmos darbus! Ja draudze tā rīkosies, tad tā mīlēs Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ēfraims neapskaudīs Jūdu, un Jūda nekaitinās Ēfraimu. Tad tiks sadziedēta šķelšanās un Israēla robežās nekur vairs nedzirdēs skarbas strīdus skaņas. Caur žēlastību, ko tiem bagātīgi dos Dievs, viņi centīsies atsaukties uz Kristus lūgšanu, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ar Tēvu ir viens. Tad dvēselē pastāvīgi valdīs miers, mīlestība un žēlastība, un labvēlība uz visiem cilvēkiem. Kristus mīlestība būs ikkatras mēles sarunu temats, un Uzticīgais Liecinieks vairs neteiks: „Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājies no savas pirmās mīlestības” (Atkl. 2:4). Dieva ļaudīm paliekot Kristū, atklāsies Jēzus mīlestība, un visu sirdis atdzīvinās Viņa Gars, atjaunojot un atdzīvinot Kristus līdzībā visu sirdis vienādi. Ikviens kā patiesā Vīnkoka dzīvais zars būs savienots ar Savu dzīvo Vadoni, Kristu. Ikvienā sirdī mājos Kristus, to vadot, iepriecinot, svētot, lai parādot pasaulei Jēzus sekotāju vienotību, liecinātu, ka atlikuma draudzei ir piešķirtas Debesu pilnvaras. Kristus draudzes vienotība pierādīs, ka Dievs sūtījis pasaulē Savu vienpiedzimušo Dēlu…
Darbi nenopirks mums ieeju Debesīs. Lielais Upuris, kas pienests Golgatā, ir pietiekošs ikvienam, kas tic. Kristus mīlestība ticīgajos atmodinās jaunu dzīvību. Kas dzers ūdeni no dzīvības avota, tas tiks piepildīts ar valstības jauno vīnu. Ticība Kristū būs tas līdzeklis, kas ticīgajiem liks darboties pareizā garā un pareizu motīvu vadībā, un no tā, kurš raudzīsies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, izplūdīs laipnība un Debesīm pievērstas domas. Raugies uz Dievu un neraugies uz cilvēkiem! Dievs ir tavs Debesu Tēvs, kurš pacietīgi panesīs tavas vājības, tās piedodot un dziedinot. – „Review and Herald”, 1894. g. 20. martā. [89]

21. marts - satriekts gars, grēku atzīšana un sadarbošanās

„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” 1. Jāņa 1:9.
Ienaidnieks mūs kārdinās, taču vai mums, atsakoties kaut vismazākā lietā no stingriem, godīgiem principiem, jādod viņam iespēja nojaukt visas barjeras? Ja padosimies kaut vismazākajā lietā, viņš turpinās mūs kārdināt dažādos veidos, līdz mēs rīkosimies pretēji skaidrajiem Dieva Vārda norādījumiem, paklausot sātana prātam un viņa gribai. Sātans un viņa eņģeļu pulki pastāvīgi modri vēro un meklē līdzekļus, ar ko savaldzināt un pazudināt dvēseles, kas nostājušās zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga. Jūs kādu laiku staigājāt pareizi, jūs baudījāt, ka Kungs ir labs, bet tad jūs kritāt grēkā un nonācāt tumsā. Kad kritāt kārdināšanā, jūs pārtraucāt raudzīties uz Jēzu, jūsu ticības iesācēju un pabeidzēju. Taču, atzīstot savus grēkus, ticiet, ka Dieva Vārds nekļūdās un Kungs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Jums tikpat lielā mērā nākas ticēt, ka Dievs piepildīs Savus Vārdus un piedos jūsu grēkus, ka jums pienākas tos Viņam izsūdzēt. Jums jātic Dievam, ka Viņš darīs tieši tā, kā apsolījis Savā Vārdā, un piedos jums visus jūsu pārkāpumus.
Kā mēs lai zinām, ka Kungs tiešām ir mūsu grēkus piedodošais Pestītājs, un kā lai mēs pārbaudām šo brīnišķo žēlastību un mīlestību, kas Viņā kvēlo pret mums? Ak, mums nešaubīgi jātic Viņa Vārdiem, jātic ar satriektu un pakļāvīgu garu! Nav nekādas vajadzības pastāvīgi staigāt apkārt noskumušam, sūdzoties par saviem grēkiem, un pastāvīgi justies Dieva nopeltam. Ticiet Dieva Vārdam un vienmēr raugieties uz Jēzu, kavējoties pie Viņa tikumiem un Viņa žēlastības, un sirdī radīsies pilnīga nepatika pret visu, kas ir ļauns. Tad jūs atradīsieties starp tiem, kas salkst un slāpst pēc taisnības. Tomēr, jo tuvāk iepazīsimies ar Jēzu, jo skaidrāk saskatīsim sava rakstura trūkumus.
Redzot savas neveiksmes, atzīsim tās Jēzum, un patiesi satriektā garā, sadarbosimies ar Svētā Gara dievišķo spēku, lai uzvarētu visu ļaunumu! Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad arī jātic, ka tie ir piedoti, jo apsolījums ir ļoti noteikts. – „Review and Herald” 1912. g. 21. martā. [90]

22. marts - pārbaudes laiks un pilnība

„Ja kāds runā, tad kā Dieva Vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, ko Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Āmen!” 1. Pētera 4:11.
Visas dažādās spējas, kādas ir cilvēka dvēselei, miesai un garam, ir devis Dievs, lai cilvēks tās izglītotu un veidotu, līdz tās aizsniedz visaugstāko iespējamo attīstības stāvokli. Cilvēcīgajam darba rīkam jāsadarbojas ar dievišķo gribu, un, tā rīkojoties, cilvēks tiek nosaukts par Dieva līdzstrādnieku. Visas spējas, visas īpašības, ar kādām Dievs mūs ir apveltījis, jāizlieto Viņa Vārda pagodināšanai. Cilvēkam jāsadarbojas ar Kristu Dieva tikumiskās līdzības atjaunošanā sevī, un tas tiks panākts, uzņemoties Kristus jūgu un ik dienas apgūstot Kristus lēnprātību un pazemību, lai Kristus savu bērnu var izlietot par svētību līdzcilvēkiem.
Vispirms saņemot pamācību no Kristus, un tad pašam sargājot savu prātu un dvēseli, viņam jākalpo svētam mērķim, paceļot savas domas pie tā, kas ir šķīsts un augsts, un ar vārdiem un priekšzīmi modinot cilvēkos vēlēšanos pateikties un nodoties Dievam. Šādi rīkojoties, viņš kļūst par Dieva līdzstrādnieku. Nevienu uzticēto dāvanu nevajadzētu izlietot sevis izcelšanai, meklējot cilvēku uzslavu, bet gan lai paaugstinātu Dievu, lai iedvesmotu citus cilvēkus – nedomājot par to, kādu godu viņš sev varētu iegūt, bet gan kā varētu būt par svētību līdzcilvēkiem un kļūt par vissekmīgāko darba rīku cilvēku aicināšanā domāt par Debesu lietām. Ar vārdiem un darbiem tiem jāmāca citus iet Jēzus pēdās. Tad arī paša prāts kļūs līdzsvarots un spējas tiks vērtētas kā Dieva dāvana, kas jāizlieto, lai visos iespējamos veidos atbalstītu Dieva plānu. Harmoniski sadarbojoties ar Dievu Viņa lielajā plānā, viņš izpildīs tam nozīmēto darbu. Caur viņam doto Dieva žēlastību tas domās par Kristus rakstura līdzības atjaunošanu sevī. Pats žēlastībā pacelts, viņš ir sagatavojies savā pārveidotajā raksturā pacelt savus līdzcilvēkus, kā ar priekšrakstiem, tā ar priekšzīmi.
Visas Dieva dāvanas jāizlieto radošam un pārveidojošam darbam. Nekādā gadījumā šis darbs nedrīkst kļūt egocentrisks vai veltīts līdzstrādniekiem vien…
Šis dzīves pārbaudes laiks dots cilvēka atgriešanai atpakaļ pie pilnības, kādi savā raksturā būs visi izglābtie. Dieva likumi atspoguļo Viņa raksturu. – Vēstule 46. 1900. g. 22. martā, Austrālijas kristietim Deividam Stīdam. [91]

23. marts - vēro viņa gādību

„Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām” Efeziešiem 6:11.
Mūs gaida vētrainas dienas. Zeme ir samaitāta un kļūst vēl samaitātāka. Tomēr jūs pilnīgi varat uzticēties Kristum. Neskatoties uz vardarbību, noziegumiem un naudas piesavināšanos, kur uz to nav nekādu tiesību, vēl ir Dievs, kas valda pār visu Visumu. Mēs esam Viņa bērni un neesam padoti untumainam liktenim. Mums ir, un tieši jums ir, svēts apsolījums, ja jūs lasīsiet iedrošinošus vārdus, kas no jauna stiprina mūsu cerību. Jūs varat priecāties dzīvajā Pestītājā. Viņš ir mūsu Kungs. Viņa apsolījumi pieder visiem, kas Viņu pieņems.
Dieva Vārda svētās mācības rāda, ka jācienī viss cilvēks. Prāta spējas, kā arī spēcīgās jūtas nedrīkst apspiest kā ienaidniekus, bet tās ir pakļaujamas Kristum, iesaistāmas Viņa darbā. Visi mūsu spēki jāveltī visšķīstākajiem mērķiem.
Kristus nāca atpestīt cilvēci. Viņš interesējas par katru mūsu soli. Viņš vēlas mūs veidot pēc dievišķās līdzības. Kristus nebeigs strādāt, kamēr visas lietas būs izšķirtas. Man ļāva skatīt Viņa gādību un lielo mīlestību, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis. Es nemaz nešaubos par Viņa aizgādības vadību pagātnē, mūsu darba vēsturē. Es būtu tikpat vainīga kā Israēla bērni, ja es neko nemācītos no rājieniem, ko Dievs viņiem izteica. Nepaklausība jāsoda un tā tiks sodīta, ja vīri un sievas neatstās savus pārkāpumus un grēkus, ar pastāvīgu modrību savas vājākās vietas nepadarīs par visstiprākajām. Caur paklausību tumsa pārvērtīsies par gaismu…
Kristus devis vēsti, kas pilna ar Viņa spēka svētībām. Viņš nāca atpestīt cilvēci, un Viņš turpinās sūtīt vēsti pēc vēsts, lai glābtu Savu ganāmpulku no sātaniskām viltībām. Viņš nepārtrauks sūtīt Savas vēstis, līdz atpestītais Visums būs ieguvis atdusu. – Vēstule 100. 1906. g. 23. martā, gados veciem, sevi uzturošiem darbiniekiem, brālim un māsai Beldeniem. [92]

24. marts - pastāvīgs kristietis

„Dievs ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsības… Ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa dēla Jēzus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem” 1. Jāņa 1:5-7.
Kristiešiem ir dotas priekštiesības savienoties ar gaismas Avotu un caur šo dzīvo savienību kļūt par pasaules gaismu. Patiesie Kristus sekotāji staigās gaismā, kā Viņš ir gaismā, un viņu gājums nebūs nedrošs un klupšanu bagāts, it kā tie staigātu tumsā. Lielais Skolotājs Saviem klausītājiem stāstīja, ka viņi var būt pasaulei par svētību, ainojot to ar sauli, kas, uzlecot austrumos, izkliedē miglu un tumšās ēnas. Rītausmu nomaina diena. Saule, kas visu piepilda ar zeltainu, dažādiem krāsu toņiem bagātu gaismu, un tad ar savu spožumu izrotā debesis, simbolizē kristieša dzīvi. Kā saules stari sniedz gaismu, dzīvību un svētības visam dzīvajam, tā kristiešiem ar saviem labajiem darbiem, ar priecīgu noskaņojumu un drosmi, jābūt par gaismu pasaulē. Kā saules gaisma aizdzen nakts ēnas un izlej savu krāšņo mirdzu pār kalniem un lejām, tā kristietis atstaros Taisnības Sauli, kas apspīd viņu.
Patieso Kristus sekotāju godīgā dzīve izgaisinās neziņu, māņticību un tumsu, kā saule aizdzen nakts biedējošās ēnas. Līdzīgā kārtā Jēzus mācekļi ieies zemes tumšajos apgabalos, izplatot patiesības gaismu, līdz tumsā esošo cilvēku ceļu būs padarījusi gaišu patiesības gaisma.
Kādā pretstatā tam ir vārda kristieša dzīve, kas ir kā sāls, kas zaudējusi savu garšu. Viņam nav dzīvas savienības ar Dievu un „līdzīgi mazvērtīgai sālij” – par kuru Kristus saka, ka tā neder nekam, kā vien ārā izmetama, lai to samin ļaužu kājas – viņam nav nekādas glābjošas vērtības. Tāda ir vārda kristieša dzīve, ja tam nav dzīvas savienības ar Jēzu Kristu. Šie, bez saules palikušie vārda kristieši, ir tikai tumšas ēnas…
Jebkura šaubu izteikšana stiprina neticību. Ikkatra cerības, gaismas un mīlestības doma un vārds stiprina ticību un sagatavo dvēseli cīņai pret pasaulē valdošo morālo tumsu. Kas runās par ticību, tiem būs ticība, kas runās par drosmi atņemošām lietām, tiem nebūs ne drosmes, ne ticības. Uzlūkošana mūs pārveido. – Vēstule 16. 1880. g. 24. martā, kādai Vispasaules savienības amatpersonai. [93]

25. marts - pārbaudiet visu

„Pārbaudiet visu, kas labs, to paturiet” 1. Tesaloniķiešiem 5:21.
Brāļi, mums dziļi jārokas patiesības raktuvēs. Jūs varat paši sev jautāt un arī viens otram, ja tikai jūs to dariet pareizā garā; tomēr pārāk bieži paša „es” ir tik liels, ka, līdz ar pētījumu uzsākšanu, parādās nekristīgs gars. Tieši par to sātans priecājas. Bet mums pie šī darba vajadzētu nākt ar pazemīgām sirdīm, zinot, kas ir patiesība. Tuvojas laiks, kad mēs tiksim izšķirti un izklīdināti, un katram būs jāstāv vienam pašam bez priekštiesībām satikties ar ļaudīm, kam tāda pat dārga ticība. Kā jūs pastāvēsiet, ja Dievs nebūs jums līdzās un jūs nezināsiet kā Viņš jūs vada? Kad vien mēs sākam pētīt Bībeli, ar mums kopā ir tas Kungs. Kungs ne uz mirkli nepieļaus nezinošam locim vadīt kuģi. Mēs pavēles varam saņemt no mūsu pestīšanas Vadoņa…
Ja kāds brālis māca maldus, atbildīgās vietās esošajiem cilvēkiem tas ir jāzina, bet, ja viņš māca patiesību, tiem jānostājas viņa pusē. Mums visiem jāzina, kas starp mums tiek mācīts, jo, ja tā ir patiesība, tad mums tā jāzina. Tā jāzina sabatskolas skolotājam, un jāsaprot ikkatram sabatskolas dalībniekam.
Dievs mums visiem uzlicis pienākumus zināt, ko Viņš mums sūta. Viņš devis norādījumus, pēc kuriem varam pārbaudīt ikkatru mācību: „Pie bauslības un liecības, ja tie tā nerunā, tad tas ir tāpēc, ka viņos nav gaismas” (Jes. 8:20, angļu tulk.). Bet, ja tas iztur pārbaudi, tad neesat tik aizspriedumaini, ka nespējat atzīt pierādītu lietu tikai tāpēc, ka tā nesaskan ar jūsu domām.
Nepieķerieties ikkatram iebildumam, pat ne mazam, un neuzpūtiet to tik lielu, cik vien iespējams, un nesaglabājiet to izlietošanai nākotnē! Neviens nesaka, ka mēs atradīsim pilnību kāda cilvēka pētījumos, bet to es zinu, ka mūsu draudze mirst bez mācības par taisnošanu ticībā Kristum un tai radniecīgām patiesībām.
Neatkarīgi no tā, ar ko gaisma tiek sūtīta, mums Kristus lēnprātībā jāatver sirdis tās uzņemšanai. – „Review and Herald” 1890. g. 25. martā. [94]

26. marts - atšķiršanās no grēka

„Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām” Kolosiešiem 3:1-2.
Dieva prasības mums ir skaidri parādītas, un tagad mums jāatbild uz jautājumu: „Vai gribam ar tām saskaņoties?” Vai pieņemsi nosacījumus, kas izklāstīti Viņa Vārdā – atšķiršanos no pasaules? Tas nav viena mirkļa vai vienas dienas darbs. To nevar panākt, nometoties ceļos pie ģimenes altāra un kalpojot Dievam ar lūpām, ne arī atklātās pamācībās un lūgšanās. Tas ir visas dzīves darbs. Mūsu nodošanās Dievam jāparāda darbīgā principā, kam jāsaaužas ar mūsu dzīvi un mūs jāvada pie sevis aizliegšanas un uzupurēšanās. Tai jāatrodas visu mūsu domu pamatā un jābūt visas mūsu rīcības dzinējspēkam. Tā piecels mūs pāri pasaulei un atšķirs mūs no tās aptraipošā iespaida.
Mūsu reliģiskiem piedzīvojumiem jāietekmē visa mūsu rīcība, un, ja šie piedzīvojumi balstās uz Dievu, un mēs izprotam dievbijības noslēpumu, ja mēs ik dienas saņemam nākošās pasaules spēkus un uzturam savienību ar Dievu, un atrodamies sadraudzībā ar Svēto Garu, ja katru dienu arvien ciešāk pieķeramies augstākai dzīvei, un arvien ciešāk piekļaujamies mūsu Glābēja asiņojošiem sāniem, tad mūsos sāks darboties svēti un augšupceļoši principi. Tad mēs tikpat dabīgi tieksimies pēc skaidrības, svētuma un atšķiršanās no pasaules, kā godības eņģeļi pilda tiem nozīmēto uzdevumu, glābjot mirstīgās būtnes no pasaules samaitājošā iespaida. Ikviens, kas ieies caur Dieva pilsētas pērļotajiem vārtiem, būs Vārda darītājs, viņš būs dievišķās dabas līdzdalībnieks, izbēdzis no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Mums dota priekštiesība aizsniegt Kristū esošo pilnību, un tikt svētītiem ar visu, ko Viņš ir nodrošinājis. Bagātīgi ir gādāts, lai mēs tiktu pacelti no zemes ielejas un mīlestībā pieķertos Dievam un Debesu lietām.
Vai šī atšķiršanās no pasaules, paklausot dievišķai pavēlei, padarīs mūs nederīgus darbam, ko Kungs mums atstājis? Vai tā kavē mūs darīt labu ap mums esošajiem ļaudīm? Nē! Jo ciešāk mēs turēsimies pie Debesīm, jo lielāks būs mūsu spēks lietderīgai dzīvei šinī pasaulē. – Manuskripts 1. 1869. g. 26. martā, „Uzticība sagatavošanās darbā”. [95]

27. marts - nostāšanās par pestīšanu

„Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā” Efeziešiem 6:10.
Ja jūs cieši savienosieties ar Jēzu Kristu, gaismas un gudrības Avotu, jūs varat kļūt par stipriem vīriem un sievām Kristū. Mēs tik labprāt iztiekam bez īpašiem pierādījumiem par mūsu tuvumu Dievam, ka ciešam neveiksmes, kur varētu gūt panākumus. Jēzus par visu ir gādājis, lai mēs ne tikai ticētu nepopulārai patiesībai, bet lai mums būtu prieks Viņā. Patiesība darbojas mīlestībā, un ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli…
Tagad jājautā: Vai jūs pieaugat patiesības atzīšanā? Vai jums ir dzīva savienība ar Jēzu Kristu? Jūs redzat, Ābrahāms tāds bija, un viņš sarunājās ar eņģeļiem un izlūdzās no tiem labvēlību. Jūs redziet, ka arī Mozum bija dzīva savienība ar Dievu, un viņš no visas sirds lūdza, ka varētu redzēt Dieva godību. „Rādi man Tavu godību”, viņš lūdza, un Kungs viņu nenorāja par šo lūgumu. Mēģinādams uzzināt ko vairāk par Dievu un Viņa godību, viņš nebija pārgalvīgs. Tomēr mēs redzam, ka varenais ticības vīrs tika paslēpts klints spraugā un Dieva roka aizsedza klinti, un tikai tad Viņš atklāja Savu godību.
Mēs neesam pietiekoši dedzīgi savā ticībā vai savos mēģinājumos… Es ceru, ka neviens no jums nepaliks bezdarbīgs, juzdamies apmierināts ar savu ticību patiesībai. Kamēr vien ir kāda glābjama dvēsele visā pasaulē, jums jāspiežas tuvāk visas gaismas un spēka Avotam, lai varētu šīs dvēseles izglābt. Jums nav jārūpējas, lai jūsu darbs iegūtu pasaulīgu slīpējumu. Jums ir dvēseles, kuras var izglābt vai pazaudēt, un jums savā dzīvē, raksturā un darbā vajadzīgs daudz vairāk Jēzus. Jūs viens otram varat palīdzēt un būt par svētību, uzticīgi pildot darbu, kurā jūs esat iesaistījušies, atzīdami, ka jūs esat Dieva pārstāvji virs zemes…
Nepieļaujiet, ka patiesība, daudzkārtīgas atkārtošanas dēļ, nedod jums vairs nekāda sevišķa labuma, bet lai tā dienu no dienas sagatavo jūs Debesu eņģeļu sabiedrībai Dieva valstībā. – Manuskripts 19a. 1886. g. 27. martā, „Mācības no Ābrahāma dzīves”. [96]

28. marts - viņa paliekošā klātbūtne

„Tu man dari zināmu dzīvības ceļu. Prieka pilnība ir Tava vaiga priekšā un jaukas, svētību pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas” Psalmi 16:11.
Šī pasaule ir mūsu skola, audzināšanas un sagatavošanas skola. Mēs te esam nolikti Kristum līdzīga rakstura veidošanai un augstākas dzīves valodas un ieradumu iegūšanai. Visur valda iespaidi pret labo. Grēka izaugsme sasniegusi tādu pilnību un dziļumu, un kļuvusi Dievam tik pretīga, ka drīz Viņš celsies Savā varenumā un briesmīgi satricinās zemi. Ienaidnieka viltīgie plāni un viņa maldinošie izdomājumi ir tādi, ka ticībā vājāki cilvēki nevar saskatīt viņa krāpjošo darbu. Tie iekrīt sātana sagatavotajās cilpās, kuras viņš izliek caur cilvēcīgiem darba rīkiem, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos. Vienīgi tie, kas būs cieši vienojušies ar Dievu, izpratīs ienaidnieka melus un intrigas…
Domā par godību, kas sagaida uzvarētājus! Tie redzēs Viņu, kura vaiga priekšā ir prieka pilnība un pie kura labās rokas ir svētību pilnas dāvanas.
Ļausim Dievam valdīt pār mūsu prātu! Neteiksim un nedomāsim neko tādu, kas līdzās ejošo cilvēku nogrieztu no pareizā ceļa!
Es jūtos ļoti nomākta, jo tik maz ir to, kas parāda, ka viņi ir baudījuši dziļo laimes izjūtu, ko dod savienība ar augšāmcēlušos Pestītāju, kas no mums ir pacēlies Debesīs. Pasaules ļaudis tiecas pēc pārākuma. Dieva sekotājiem pastāvīgi jātur Kristus savu acu priekšā un jājautā: „Vai šis ir Kunga ceļš?” Mūsu sirdīm jābūt pildītām ar svētām ilgām dzīvot Kristus dzīvi. Viņā iemiesota visa dievības bagātība. Viņā paslēptas visas atzīšanas un gudrības bagātības.
Ak, kaut mūsu ļaudis saprastu, kādas priekšrocības tie iegūtu, ja pastāvīgi raudzītos uz Jēzu! „Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Kunga Gars” (2. Kor. 3:18). Viņš ir mūsu Alfa un Omega. Spiežoties cieši pie Viņa un uzturot savienību ar Viņu, mēs kļūsim Viņam līdzīgi. Pārvaldošā Kristus Gara spēkā, mēs pārvēršamies savās sirdīs un dzīvē. Viņa Vārdi tiek iegravēti dvēseles galdiņos, un mēs esam Viņa liecinieki, ar savu ikdienas dzīvi pārstāvot Viņu. – Vēstule 47. 1903. g. 28. martā, kādam jūdu tautības sludinātājam, kurš strādāja savu tautiešu labā, F.S. Džilbertam (Gilbert). [97]

29. marts - dodiet, ko esat saņēmuši

„Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts” Salamana pamācības 11:25.
Devība ir viens no Svētā Gara iekārtojumiem un, ja Dievu apliecinoši ļaudis atrauj Kungam piederošos desmitos un ziedojumus, tad tie piedzīvos garīgus zaudējumus. Kungs neatalgos skopu došanu. Viņš Savus ļaudis aicina godāt Viņu ar savu mantu un ar visu savu ienākumu augļu pirmajiem.
Nav iespējams izstrādāt noteikumus katram gadījumam, jo tāda rīcība bieži apbēdinātu devēju. Jāņem vērā apstākļi, kādos atrodas daži cilvēki, saskaņā ar Dieva norādījumiem. Kungs sagaida, ka cilvēks dos no tā, kas viņam ir, bet nevis no tā, kā viņam nav. Dažiem ienākuma desmitā daļa pilnīgi neatbilst tam, ko viņiem vajadzētu dot Kungam, bet citiem tā ir pietiekoša daļa.
Cik daudzi zaudē bagātas svētības un kļūst par garīgiem punduriem tāpēc, ka atrauj Dievam to, kas Viņam pieder! Dieva un cilvēku ienaidnieks pastāvīgi strādā, lai atņemtu Dievam piederošas vērtības un izlietotu tās cilvēcīgā darba rīka pagodināšanai un slavināšanai. „Manas ģimenes vajadzības prasa no manis to un šo”, tā runā ļaudis, un mājas ērtībai tiek sagādātas dažādas mēbeles, visādi tērpi un saldumi galdam. Viņi savas vēlēšanās neierobežo, kaut arī tādā veidā izsauktu pār sevi un savām ģimenēm nosodījumu.
Dievs mūs ir darījis par Saviem palīgiem un sabiedrotajiem lielajā Viņa valstības uzcelšanas darbā virs zemes. Mēs varam iet neuzticīgā namtura ceļu un šādā veidā zaudēt visdārgākās priekštiesības, kādas jebkad dāvātas cilvēkiem. Gadu tūkstošiem Dievs ir strādājis ar cilvēcīgiem darba rīkiem, bet, ja Viņš gribētu, Viņš varētu atteikties no mantkārīgiem un savtīgiem ļaudīm. Viņš Savu darbu varētu padarīt arī bez mūsu līdzdalības. Bet kuram no mums tas patiktu, ja Kungs tā rīkotos…
Kungs lasa ikkatru mūsu sirds domu, ikkatru prāta impulsu. Ja mēs nedodam labprātīgi, mēs Viņu izsmejam. Ja mēs parādīsim pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, ka Dieva lietas izaugsme ir mūsu vislielāko rūpju priekšmets, tad Dievs mūs svētīs. – Manuskripts 47. 1899. g. 29. martā, „Dievs mīl priecīgu devēju”. [98]

30. marts - dodiet eļļu maniem lukturiem!

„Ne caur spēku, ne caur varu, bet caur Manu garu (tas notiks), saka Kungs Cebaots” Cakarijas 4:6.
Mums nevajadzētu domāt, ka esam tikai maza gaismiņa un tāpēc mums nav īpaši jārūpējas, lai mēs spīdētu. Mūsu gaismas lielā vērtība slēpjas tās pastāvīgā mirdzēšanā pasaules morālās tumsas vidū, ne lai izpatiktu sev un sevi slavētu, bet lai pagodinātu Dievu un visu, kas ir mūsos. Ja, kalpojot Dievam, veicam mūsu spējām atbilstošu darbu, tad tas ir viss, ko Viņš no mums sagaida…
Mēs zinām, ka lukturiem, kas mums dod gaismu, pašiem par sevi šīs gaismas nav. Viņi paši sevi nevar uzpildīt. Tāpēc arī svaidītajiem svētajiem jālej eļļa zelta caurulēs. Un Debesu uguns, kad tā tiek izmantota, dara lukturus par degošām un spīdošām gaismām. Mūsu sirds nevar atstarot gaismu, ja tai nav dzīvas savienības ar Debesīm. Tikai šī savienība ļaus tām pastāvīgi degt svētā, nesavtīgā mīlestībā uz Jēzu un uz visiem Viņa asinīm atpirktajiem. Un, ja zelta eļļa pastāvīgi netiek papildināta, liesma apdzisīs. Ja Dieva mīlestība nav mūsu sirdīs valdošais pamatlikums, tad mūsu gaisma izdzisīs…
Sātans ar saviem sabiedrotajiem eņģeļiem, norādot uz ļaudīm, kas sevi sauc par Dieva bērniem, bet kuru noskaņojums un rīcība rāda, ka tie vairāk līdzinās pašam atkritējam, izsmej Kristu un Viņa eņģeļus. Cik ilgi mēs aizvien no jauna Dieva Dēlu sitīsim krustā, tā ka Dievam jākaunas mūs saukt par Saviem dēliem un meitām? Vai nav pienācis laiks nolikt visas bērnišķības? Vai lai mēs esam starp tiem, kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas?
Zelta eļļa ir tā, ko Debesu sūtņi ielej zelta caurulēs, lai to tālāk aizvadītu līdz zelta kausiņiem, kas dod nepārtrauktu, spoži mirdzošu gaismu Dievam. Tad tas var sniegt tālāk gaismu un patiesību visiem, kas atrodas tumsā, maldos un grēkos. Šo zelta eļļu neražo cilvēcīgā gudrība. Tā simbolizē svēto sūtņu neredzamo spēku, kuri gaida pie Dieva troņa, lai to sniegtu ikvienam tumsā esošajam, ka tas ap sevi varētu izplatīt Debesu gaismu. To cilvēku sirdīs, kas ticībā vienoti ar Dievu, Viņa mīlestības zelta eļļa ieplūst bagātīgi. – Manuskripts 27. 1897. g. 30. martā, „Draudze kā patiesības glabātāja”. [99]

31. marts - viņa atpirktais īpašums

„Jo mūsu ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi” 2. Korintiešiem 10:4-5.
Tiem, kas tic patiesībai, jāuzmanās, lai, saskaroties ar neapdomīgiem un bezdievīgiem cilvēkiem, tie nenoslīdētu tādā pat līmenī, lietojot tādus pat sātaniskus ieročus, kādus lieto viņu ienaidnieki, brīvi atļaujoties izteikt stipras personīgas izjūtas, un pamodinot pret sevi un pret darbu, ko Kungs tiem uzticējis, dusmas un rūgtu ienaidu. Pastāvīgi paaugstiniet Jēzu! Mēs esam Dieva līdzstrādnieki. Mēs esam apgādāti ar garīgiem ieročiem, kas spējīgi noārdīt ienaidnieka cietokšņus. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam nepareizi attēlot savu ticību, ieaužot darbā nekristīgas īpašības. Mums jāpaaugstina Dieva likumi, kas mūs saista ar Jēzu Kristu un ar visiem, kas Viņu mīl un tur Viņa baušļus. Mums ir jāatklāj mīlestība uz dvēselēm, par kurām Kristus mira. Mūsu ticība jāparāda kā spēks, kura Autors ir Kristus. Un Viņa Vārdam, Bībelei, jāsniedz mums pestīšanai vajadzīgā gudrība.
Ielaidiet dvēselē Kristus taisnību ar tās dzīvību dodošu iespaidu, un tad jūs varēsiet dziedāt: „Viņš piedod visas mūsu vainas”. Bet jūs teiksiet: „Es garīgi esmu pavisam vājš”. Lielais Ārsts jūs aicina nākt pie Viņa, lai tad Viņš jūs varētu izdziedināt. Viņš dziedinās visas mūsu kaites. Vissliktākās no šīm kaitēm ir: skaudība, greizsirdība, ļaunas aizdomas, aprunāšana un vēlēšanās nodoties plāniem, kas strādā pretī Dieva darbam. Visu dzīvēm vajadzētu būt svētām, tomēr tās ir pilnas ar samaitātību, un tāpēc cilvēki viegli padodas sātana kārdināšanām. Bet, ja mūsu sirdī mājo Kristus, tad varat teikt: „Viņš izglābis manu dzīvību no iznīcības; Viņš kronē mani ar mīlošu laipnību un maigu žēlastību”. Tāpēc lai mūsu sirdīs un uz mūsu lūpām skan slavas dziesmas. Domājiet par to, ko Kristus izcieta mūsu dēļ. Tā vietā, lai meklētu kaut ko citu apsūdzēšanai un nosodīšanai, pateicieties Kungam, ka pie Viņa ir piedošana! Kristus jūtas apbēdināts, ja mēs citus kritizējam un apsūdzam, jo tas ir sātana darbs. Smelsim ūdeni no pestīšanas avotiem un slavēsim Kungu!
Svētrunu sniegšana vēl neliecina, ka cilvēks ir piedzimis no jauna. Par to liecina Kristus maiguma vērtēšana, ar kādu Viņš izturas pret Savas ganības avīm. – Manuskripts 46. 1898. g. 31. martā, „Darbs, kas gaida Dieva ļaudis”. [100]

Aprīlis

1. aprīlis - saskaņošanās ar prasībām

„Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes; izmantojiet šo laiku! jūsu runa lai ir arvien tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt” Kolosiešiem 4:5-6.
Neizceliet laicīgās rūpes tik augstu, ka laiks pazūd, gādājot par to, kas nemaz nav tik vajadzīgs! Es nemaz nevaru izteikt, cik ļoti mani nomāc šī jautājuma nopietnība. Laiks aiziet un, kad man rāda daudzās draudzes, kas nav sagatavojušās veikt Kunga darbu, kuru nostāja ir bezrūpīga un kurām Kristus darbs neinteresē, es jūtos ļoti satraukta, ka jautāju: „Ko lai es saku un ko lai es daru, lai šis stāvoklis izmainītos?” Es varu tikai teikt: „Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Marka 8:36-37).
Man šķiet, ka patreizējā mūsu stāvoklī neviens neaptver, kāds ir Dieva līdzstrādnieka uzdevums. Daudzi nesaprot, ko nozīmē īsta atgriešanās un ko tā sevī ietver. Un tagad es griežos pie tevis un tavas ģimenes, lai jūs pamostos un visā pilnībā izprastu svinīgo pienākumu censties atmodināt draudzes locekļos apziņu par vislielākās modrības nepieciešamību un vajadzību darīt visu iespējamo, bez Kristus dzīvojošo un bojā ejai nolemto dvēseļu glābšanai. Ik dienas brīdiniet kādu, kas nezin, ka visu lietu gals ir tuvu.
Lai ietu pretī cilvēku nesagatavotajam stāvoklim, Dievs nemainīs ne mazāko prasību zīmīti vai rakstu galiņu. Svētais Dieva Vārds nekad netiks grozīts vai atmests. Pasaule ir aizmigusi savos grēkos. Debesis un zeme zudīs, bet nekad nezudīs Viņa Vārds. Dieva Vārdam jābūt mūsu vadonim. Mūs gaida liels darbs, un tomēr ļaudis, kas sevi sauc par kristiešiem to nesaprot: „Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu Valstībā” (Mat. 18:3).
Cik maz ir to, kas saprot, cik ļoti mazās lietas iespaido šo dzīvi! Kristus atzīs tos, kas izturēs Dieva pārbaudi. Dieva Vārda patiesības un šo glābjošo patiesību īstenošana, mūs sagatavo atpestīto sabiedrībai. Kaut Dievs mums palīdzētu augstu vērtēt morālo pilnību! Izsmalcinātas un svētotas garīgās spējas ir vērtīgākas par Ofīras zeltu. Labas morālās stājas izkopšanai Dieva priekšā būs vajadzīgs visa dzīves laika darbs. Māciet to, mans mīļais brāli un māsa, kā ar priekšrakstiem, tā ar piemēru. – Vēstule 37a. 1903. g. 1. aprīlī, brālim un māsai Berdeniem (Burden) Austrālijā, Sidnejas sanatorijā. [101]

2. aprīlis - debesu vērtējums

„Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlastības vārdā, nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums” Romiešiem 12:1.
Cilvēka rakstura mērīšana notiek pastāvīgi. Dieva eņģeļi vērtē jūsu morālo vērtību, pārliecinās par jūsu vajadzībām un nes jūsu lietu Dieva priekšā. Cik nopietni un dziļi mums vajadzētu censties saskaņoties ar Dieva Gara prātu! Ak, cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka par palīgu mums nozīmēts Viņš, kurš varens glābt!…
Vai jūs parādiet nepacietību un runājiet pārsteidzīgus vārdus? Vai jūs augsti vērtējiet paši sevi? Vai jūsu domas un dzīve nav iekāres pilnas? Vai rīkojieties pilnīgi pretēji Dieva nodomiem? Vai jūs aplaupāt Debesu Tēvu, atraujot Viņam savus talantus un savu sirdi? Kāpēc neizbeigt šādu rīcību? Kāpēc nepadoties Dievam pilnīgi? Viņš piešķir jums Savu gaismu un mieru, un jūs baudīsiet Viņa pestīšanu. Uz priekšu vairs nepienesiet Dievam klibu, slimu upuri. Jūsu fiziskie un garīgie spēki novājinājušies jūsu pašu pārkāpumu dēļ, bet tāds upuris Debesīs nav pieņemams. Kāpēc gan nenākt, neatlabt un dziedināt visas vainas un tad pienest Dievam dzīvu upuri, kas ir svēts un kam nav nekādas vainas? Vai esat aplaupījuši Dievu ar desmitiem un ziedojumiem? Lūk, pamācība jums – Kungs saka: „Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā namā būtu barība, un pārbaudiet tad mani šinī ziņā”, saka Kungs Cebaots, „vai Es neatvēršu Debesu logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums” (Mal. 3:10). Kāpēc neturiet Kungu pie Viņa vārda? Mums dota priekštiesība baudīt Kristus prieku.
Tos, kas baudījuši Kristus atzīšanas bagātības, grūti būs pārliecināt, ka Viņš ir kā sakne izkaltušā zemē, kurai nav nekā jauka, jo Viņš mums var kļūt „pārāks par tūkstošiem” un „ārkārtīgi pievilcīgs” (Augstā dz. 5:10, 16). Es Viņu mīlu. Es mīlu Viņu! Es redzu Jēzū nesalīdzināmu skaistumu, es redzu Viņā visu, ko cilvēka bērni var iekārot. Iesim pie Dieva Jēra, „kas nes pasaules grēkus” (Jāņa 1:29). Viņa nopelnā un taisnībā kļūsi derīgs Debesīm. „Salauztu un sagrauztu sirdi Viņš nenicina”. – „Review and Herald”, 1889. g. 2. aprīlī. [102]

3. aprīlis - patiesības uzvara

„Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams neko ļaunu par mums sacīt” Titus 2:7-8.
Patiesības uzvara ir atkarīga no to cilvēku atstātā iespaida, kas tai tic. Tā mums jāpaaugstina ar personisku darbu, ar pareizi nokārtotu dzīvi, ar dievbijību, ticību un saudzīgu līdzjūtību. Mums ir Debesis, kas jāiegūst. Uzvarētājam apsolīta visaugstākā alga. Tiešām, mūsu priekšā nolikta mūžīga godība, kā pamudinājums, lai mēs pēc tā tiektos, ka iegūtu nevīstošu dzīvības kroni.
Kurš nolēmis uzvarēt, tas iesaistās cīņā, no kuras viņš ne mirkli netiek atbrīvots. Viņam vīrišķīgi jācīnās šajā labajā ticības cīņā. Saskaņojoties ar likumiem, viņam jāiet uz priekšu, dienu no dienas dzenoties pēc skaidrības un morālas vērtības. Dievs sagaida, lai cilvēks varētu pārstāvēt Kristu. Viņam jātic Dieva apsolījumiem un paļāvīgi jāpaliek Kristū, rādot apkārtējiem ļaudīm, ka viņam pieejams neizsīkstošs bagātību avots, no kura tas pastāvīgi var smelt jaunas vērtības. Viņa vārdiem jābūt pareiziem, viņa garam taisnīgam. Viņa rokas nekad nedrīkst pagurt, darot tam no Dieva uzticēto darbu. Viņš sastapsies ar pārbaudījumiem, tomēr viņam vienmēr jābūt drosmīgam un priecīgam. Viņam pret visiem cilvēkiem jāizturas kā pret Kristus atpirktu īpašumu, bezpartejiski un bez liekulības. Svētais Gars ir viņa palīgs. Caur Kristu, kurš viņu stiprina, viņš spēj panest visas lietas…
Proporcionāli tam, cik Dievs katram uzticējis talantus, tie viņam jāatdod Dievam atpakaļ. Dievs cilvēku pieņem „pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kā viņam nav” (2. Kor. 8:12). Viņš negaida no cilvēka, kam ir viens talants, to, ko Viņš sagaida no tā, kuram ir pieci. Ja bagātie cilvēki izvēlas apmierināt visas savas savtīgās tieksmes un baudīt šīs dzīves jaukās lietas, tad viņi arī saņem atbilstošu spriedumu. Viņi atsakās godāt Kristu ar pazemīgu paklausību, ar Viņa krusta pacelšanu. Viņi dzīvo, lai izpatiktu paši sev, un ar to apkauno Dievu, taču Dievs saka: „Kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu” (1. Sam. 2:30)…
Tikai tie, kas uzticīgi izlieto savus talantus, apzinoties uz viņiem gulstošo svinīgo atbildību, dara lielu darbu, jo viņi nepārtraukti ir uzticīgi… Dieva acīs lieli ir tikai tie, kas Viņu pagodina ar gudru, tiem uzticēto talantu izlietošanu, ko viņi panāk, atbalstot Dieva darbu. – Manuskripts 53. 1899. g. 3. aprīlī, „Pamācības vārdi ar sanatoriju saistītiem ļaudīm”. [103]

4. aprīlis - neaprakstāma godība

„Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz Viņu” Jesajas 64:4.
(Atbilde māksliniecei Stjuartas kundzei, kas bija lūgusi Elēnu Vaitu pastāstīt par Jauno Jeruzalemi) Jūs izteicāt vēlēšanos, lai es aprakstītu Jauno Jeruzalemi. Es noteikti atsakos kaut ko tādu darīt. Manas spējas tam nebūtu piemērotas pat mēģinājumam to darīt un es ieteicu jums necensties iegūt kādu īpašu attēlojumu, kas it kā kaut ko stāstītu par Jauno Jeruzalemi. Visdaiļrunīgākais Jaunās Jeruzalemes ainojums ir… nemēģināšana par to stāstīt.
Ikviens, kurš runā par nākamo neredzamo pasauli, vislabāk tās neizsakāmo godību var izteikt, citējot Pāvila vārdus: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (1. Kor. 2:9). Es redzu, ka daudzi tuvojas svētām lietām, it kā viņu ierobežotās spējas varētu tās aptvert…
Tik daudzi cilvēki kāpj uz svētās zemes ar nesvētām kājām, tā kā mēs esam ļoti piesardzīgi pat savos paziņojumos par svētām un mūžīgām lietām, jo ar svētuma jēdzienu sajaukti aprobežoti un parasti uzskati. Cilvēks var mēģināt, ar viņam uzticētajām un izkoptajām spējām kaut ko pastāstīt par Debesīm, un viņš visās lietās rupji kļūdīsies.
Jūsu spēki kā māksliniecei, ja jūs tos pielietosiet līdz pēdējai iespējai centienos aptvert neredzamo pasauli, nogurs un izsīks, un tomēr aiz visa tā vēl paliks mūžība. Ar šiem teikumiem jūs mani atvainosiet, ka nemēģinu jums kaut ko stāstīt par Mākslas Meistara darbiem.
Ja ļaudis, domājot par Jauno Jeruzalemi, līdz pēdējai iespējai piepūlēs savu iztēli, tomēr viņi būs pieskārušies tikai mūžīgās godības robežām, ko reiz iemantos uzticīgie uzvarētāji. Novelciet kurpes no savām kājām, jo vieta, kur jūs stāvat, ir svēta. Šī ir vislabākā atbilde, ko es varu dot uz jūsu jautājumu. – Vēstule 54. 1886. g. 4. aprīlī, māsai Stjuartei. [104]

5. Aprīlī - debesu garantija

„Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, tad jums taps atvērts” Mateja 7:7.
Ak, kaut visi no personīgās pieredzes zinātu, cik daudz ar sirsnīgām lūgšanām no Debesu apsolītā miera dvēsele var iegūt jau tagad! Ja šo mācību kāds nav apguvis, tad labāk necensties apgūt nevienu citu dzīves mācību, līdz Kristus skolā šī mācība ir pilnīgi izprasta un uzņemta.
Kā kristiešiem mums katru dienu vajadzīgi jauni un dzīvi piedzīvojumi. Mums jāmācās Viņam uzticēties, ticēt Viņā un Viņam nodot visas lietas. Caur ticībā pienestām lūgšanām Jēkabs no vāja, kļūdaina cilvēka tika pārvērsts par valdnieku kopā ar Dievu. Viņš uzvarēja caur ticību. Dievs ir visvarens, bet cilvēks – ierobežots. Sarunā ar Dievu mēs Viņam drīkstam atklāt dvēseles visslepenākās lietas – jo Viņš visu zina – bet tās nav jāatklāj cilvēkam…
Nekļūsti bezrūpīgs un nešķiries no sava spēka Avota! Uzmani savas domas un vārdus, un visā, ko tu gribi darīt, centies pagodināt Dievu! Jo tuvāk nāksi krusta pakājei, jo skaidrāk redzēsi Jēzus nesalīdzināmo skaistumu un Viņa neiznīkstošo mīlestību, kādu Viņš parāda kritušam cilvēkam…
Neļauj darba steigai tevi šķirt no Dieva! Ja tev vispār kādreiz vajadzīgs padoms un asas izšķiršanas spējas, tad tas ir noteikti tad, kad tavām rokām ir daudz darba. Tieši tad jāņem laiks lūgšanai, lai iegūtu stiprāku ticību un pilnīgāku uzticību Galvenā Ārsta padomam. Lūdz, lai Viņš tev palīdz, lūdz biežāk, ja tavi pienākumi vairojas vai kļūst sarežģītāki…
Ak, kāds varens temats pārdomām, ka savā dabīgā stāvoklī samaitātais un pazudušais cilvēks var tikt atjaunots un glābts caur Kristus laipno palīdzību, ko Viņš cilvēkam sniedz caur evaņģēliju! Dvēselē uzņemtā Jēzus mīlestība aizdzīs no tās ienaidnieku, kas grib cilvēku paturēt savā varā. Ikkatrs pacietībā panests pārbaudījums, ikkatra ar pateicību pieņemta svētība, ikkatra uzticīgi atsistā kārdināšana, darīs tevi par stipru vīru Jēzū Kristū. Visu šo žēlastību var iegūt lūgšanā.
Satver spēku no augšienes! Arī Jēzus, gatavojoties lielajam pārbaudījumam, meklēja vientulību kalnos un nakti pavadīja, lūdzot Savu Tēvu. – Vēstule 11. 1886. g. 5. aprīlī. Dr. Gibsam (Gibbs) Senthelenas sanatorijas ārstam. [105]

6. aprīlis - netaisnības izlabošana

„Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm, kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis” Mateja 18:15.
Ejot pie cilvēka, kas pēc jūsu domām pielaidis kļūdu, uzmanieties, ka jūs ar viņu runājiet lēnprātīgā un pazemīgā garā, jo cilvēka dusmas nedara Dieva taisnību. Maldošais nav paceļams citādā veidā, kā vien lēnprātīgā garā, laipnībā un saudzīgā mīlestībā. Uzmaniet savas runāšanas veidu! Sejas izteiksmē, kustībās un balss tonī izvairieties no visa, kam varētu būt lepnuma vai pašapmierinātības piegarša. Sargieties no vārdiem un skatieniem, kas izceltu jūs un jūsu labumu un taisnīgumu nostatītu pretstatā viņu kļūdām! Turieties tālu no otra neievērošanas, nicināšanas vai pavēles toņa pielietošanas pret viņu. Rūpīgi izvairieties no dusmu atklāšanas un, kaut jūsu vārdiem jābūt skaidriem, tomēr tie nedrīkst būt pārmetoši, apvainojoši un aizrautīgi, bet tikai mīļi un sirsnīgi.
Vairāk par visu sargieties no vismazākās naida vai ļaunuma izpausmes, kā arī no rūgtuma un skarbuma. No mīlošas sirds neplūdīs nekas cits, kā vien mīļi un laipni vārdi. Tomēr visi šie dārgie augļi nedrīkst aizkavēt jūs runāt visnopietnākā un svinīgākā veidā, it kā uz jums raudzītos Dieva eņģeļi, un jūs rīkotos, ņemot vērā nākošo tiesas dienu.
Nekad neaizmirstiet, ka rājiena panākumi lielā mērā atkarīgi no gara, kādā tas izteikts! Neatstājiet neizmantotu nopietnu lūgšanas iespēju, lai jūsu prāts būtu pazemīgs, un Dieva eņģeļi varētu darboties pie sirdīm, kas jūsu priekšā, kuras jūs cenšaties aizsniegt, un ar Debesu ietekmi padarītu tās tik jūtīgas, ka jūsu pūlēm būtu vēlamie panākumi. Ja panākts kaut kas labs, godu nepierakstiet sev. Paaugstināt vajadzētu vienīgi Dievu. Vienīgi Dievs visu ir darījis…
Visas mūsu pūles glābt maldošos var būt veltīgas. Viņi jums var atmaksāt labu ar ļaunu, Viņi var tikt saniknoti, bet ne pārliecināti. Ko darīt tad, ja viņi neklausa labajiem priekšlikumiem un turpina iet tālāk savu iesākto, nepareizo ceļu? Tā būs bieži. Reizēm pat vissaudzīgākajiem un maigākiem rājieniem nebūs vēlamo rezultātu. Tādā gadījumā svētības, kuras jūs novēlējāt citiem, kuras saņemamas ar pareizu rīcību, atgriezīsies jūsu pašu klēpī. Ja maldošais turpina grēkot, izturieties pret viņu laipni, un nododiet viņu jūsu Debesu Tēvam. – Vēstule 30. 1868. g. 6. aprīlī, brālim un māsai Rodžersiem (Rogers). [106]

7. aprīlis - Kristus kā magnēts

„Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: „Tiešām es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo” Apustuļu darbi 10:34-35.
Kristus neatzīst nekādu šķiru vai tautību atšķirību. Viņš patur Sev dievišķu un nevienam neatdodamu priekštiesību strādāt saskaņā ar Savu spēku un patiku. Mūsu līdzcietīgais Pestītājs darbojas visu šķiru vidū. Kad caur uzplēsto jumtu pie Viņa kājām nolaida paralizēto vīru, Viņš redzēja tā nelaimi un ciešanas, un tūlīt izlietoja Savu spēku kā grēkus piedodošs Pestītājs: „Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti” (Mat. 9:2).
Tanī reizē daži rakstu mācītāji paši pie sevis sacīja: „Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?” (Marka 2:7). Cik pārsteigti tie jutās, kad viņu neizteiktās domas tiem tika atklātas: „Kam jūs tā domājat savās sirdīs?”, jautāja Jēzus, „Kas ir vieglāki: Vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” Viņš saka uz triekas ķerto: „Es tev saku: celies. Ņem savu gultu un ej mājās” (8.-11. p.).
Kristus mainīja grēcinieka stāvokli Dieva priekšā, atbrīvodams dvēseli no tās apslēptās vainas. Neprātīgais bagātnieks nomira savā lielajā bagātībā, bet bezpalīdzīgais grēcinieks, aiznests pie Kristus, parādīja ticību Kristus spējām viņu dziedināt, un nepievīlās. Vispirms tika dziedināts slimais gars, un tad Lielais Ārsts dziedināja arī viņa miesas kaiti.
Tā Kristus vilka ļaudis pie Sevis. Viņš citu cilvēku saprātam atvēra visskaistākās patiesības. Atziņas, ko Viņš nāca pasniegt, bija evaņģēlijs visā tā pilnībā un spēkā. Grēku Nesējs redz visas šausmas, ko grēks uzkrāvis cilvēkam, un Viņš nāca pasaulē ar atbrīvošanas vēsti.
Kas ir kristietība? Dieva ierocis grēcinieku atgriešanai. Jēzus sauks pie atbildības visus, kas Viņam nav pakļāvušies, kurš savā dzīvē neatklāj Golgatas krusta iespaidu. Tiem, kurus Viņš atpirka ar Savu nāvi Golgatā, Kristus ir jāpaaugstina. – Manuskripts 56. 1899. g. 7. aprīlī. „Sekošana Kristum”. [107]

8. aprīlis - pamācības liecināšanas darbam

„Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: „Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” Mateja 28:18-20.
Kas dzimtenes laukos saņēmuši patiesības atziņu un svētības, ko šī atziņa sniedz, tiem vajadzētu atcerēties cilvēkus, kas strādā jaunos laukos, kur darbs ir grūts un attiecīgu iekārtu maz…
Mateja desmitajā nodaļā sniegtās pamācības rāda, kā Kungs raugās uz cilvēkiem, kas iziet strādāt Viņam jaunajos laukos. Izlasiet šo nodaļu! Izpētiet, ko Kristus sacīja par briesmām, ar kurām šiem vēstnešiem būs jāsastopas, un par grūtībām, kādas tiem būs jāiztur! „Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā”, Viņš sacīja Saviem mācekļiem, „Tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži” (Mat. 10:16). Arī tagad tiem, kas strādā jaunos laukos, jāsastopas ar dažādiem pārbaudījumiem un daudzām grūtībām. Tiem ir vajadzīga dzimtenes laukos strādājošo brāļu līdzjūtība un atbalsts, kur darba iekārtas ir daudz bagātīgākas un līdzekļi ir vieglāk iegūstami.
Kristus pēdējie vārdi mācekļiem rāda, cik svarīgs ir patiesības izplatīšanas darbs. Tieši pirms pacelšanās Debesīs Viņš tiem deva uzdevumu: „Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mat. 28:19-20).
Kristus neaprobežoja Savu darbu tikai ar vienu vietu. Par Viņa darbu lasām: „…Viņš tiem sacīja: „Arī citās pilsētās Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo priekš tam Es esmu sūtīts”. Un Viņš sludināja Jūdejas sinagogās” (Lūkas 4:43-44).
Kaut visi tie, kas saņēmuši patiesības gaismu, paklausītu Kristus norādījumiem, un Dieva doto laiku, spējas un līdzekļus neizmantotu vienā vai divās vietās tad, kad patiesības gaismai jāiet visā pasaulē! Brīnišķīgais žēlastības darbs, par kuru runā evaņģēlijs, jāaiznes uz visām vietām. – Vēstule 92. 1902. g. 8. aprīlī. „Maniem brāļiem atbildīgajās vietās medicīniskajā misijas darbā”. [108]

9. aprīlis - dzīvo jaunu dzīvi!

„Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet jūs arī viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši” Mateja 7:12.
Kristus nāca un mācīja ne tikai to, kas mums jāzina un kam mums jātic, bet arī, kas mums jādara attiecībās ar Dievu un līdzcilvēkiem. Taisnības zelta likums prasa, lai mēs viens pret otru izturētos tā, kā vēlētos, lai citi izturētos pret mums. Mums pastāvīgi jādomā par citu mūžīgām interesēm, sakot sev: „Viņi ir Pestītāja asinīm atpirktie, par kuriem samaksāta dārga maksa”.
Visā mūsu rīcībā ar līdzcilvēkiem, mums pret tiem – kā ticīgiem, tā neticīgiem – jāizturas tā, kā Kristus pret tiem izturētos, ja Viņš atrastos mūsu vietā. Ja paklausība Dieva likumiem nāk mums par labu mūsu tagadējai un mūžīgai dzīvei, tad tā tas būs arī, ja viņi paklausīs šiem likumiem. Mūsu augstākais mērķis ir būt priekš viņiem par ārstnieciskās misijas darbiniekiem, kā Kristus to ir pavēlējis…
Visiem, kas caur pērļotiem vārtiem ieies Dieva pilsētā, visā savā rīcībā jāpaaugstina Kristus. Tieši tas tos dara par Kristus vēstnešiem, Viņa lieciniekiem. Viņiem jāsniedz skaidra un izšķiroša liecība pret visiem ļauniem ieradumiem, tiem norādot uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Viņš visiem, kas Viņu pieņem, dod spēku palikt par Dieva bērniem.
Atdzimšana ir vienīgā taka, pa kuru mēs varam aizsniegt Svēto pilsētu. Tā ir šaura un arī vārti, pa kuriem mums jāiet, ir šauri. Tomēr mums pa šo taku jāvada vīri, sievas un bērni, mācot tiem, ka, lai tiktu izglābti, tiem jāiegūst jauna sirds un jauns gars. Jāuzvar vecie, iedzimtie rakstura vilcieni. Dvēseles dabīgajām tieksmēm ir jāmainās. Jānoliek malā visa krāpšana, viltus un visa veida ļauna runāšana. Jādzīvo jauna dzīve, kas cilvēka bērnus dara līdzīgus Kristum. Mums, tā sakot, jāpeld pret ļaunuma straumi.
Ceļš uz Debesīm ir šaurs, ierobežots ar Jehovas dievišķajiem likumiem. Kurš iet pa šo ceļu, tam pastāvīgi sevi jāaizliedz un jāklausa Kristus mācībām… Nepaļausimies uz cilvēku, bet uz Jēzu Kristu, kurš nomira, lai mēs varētu kļūt taisnoti! – Vēstule 103. 1905. g. 9. aprīlis, Paradīzes ielejas (Paradise Valley) sanatorijas vadītājam E.S. Belindžeram (Ballenger). [109]

10. aprīlis - aizsardzības vairogs

„Viņš nāca pie Savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” Jāņa 1:11.
Viņš, kurš cilvēces ģimeni atpirka pats savām asinīm, katru pret Viņa bērniem vērstu apvainojumu uzņem kā Viņa paša apvainošanu. Viņa likumiem jākļūst par dievišķās aizsardzības vairogu, kas sargās ikkatru dvēseli, kas Viņam uzticas.
Kad Kristus uzrādīja vainu un sacīja: „Vai, jums!”, Viņš vienmēr dziļi noskuma.
Tieši pirms nāves pie krusta, Viņš noraudzījās uz pilsētu (Jeruzalemi) un raudāja par to, sacīdams: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!” (Lūk. 19:42). Tad Viņš uz brīdi apklusa. Viņi bija nonākuši Eļļas kalna virsotnē un mācekļi, kuru acu priekšā pēkšņi atklājās Jeruzaleme, gribēja izplūst slavas izsaucienos, bet redzēja, ka viņu Skolotājs līksmības vietā centās apslāpēt asaras.
Kristus tuvojās Savas misijas noslēgumam un zināja, ka drīz pienāks brīdis, kad Jeruzalemes pārbaudes laiks būs beidzies. Viņam negribējās teikt liktenīgā sprieduma vārdus. Trīs gadus Viņš bija nācis, meklēdams augļus, bet nebija atradis neko. Visus šos gadus Viņu nomāca viena vēlēšanās – sniegt Savai nepateicīgajai un nepaklausīgajai tautai svinīgus brīdinājumus un Debesu laipnos aicinājumus. Viņš ļoti ilgojās, lai šī tauta pieņemtu Viņa vārdus.
Cik laipni un žēlojoši Viņš to bija aicinājis! Ar kādu rūpību Viņš bija strādājis, lai Viņu sirdīs pamodinātu atziņu, ka Viņš ir Israēla vienīgā cerība! Viņš tos nesa uz Savas sirds. Viņš darīja visu iespējamo to glābšanai, un tomēr Sava šīs zemes darba noslēgumā Viņš, valdot asaras, bija spiests teikt: „Jūs negribējāt nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība”.
Pār Jeruzalemi savilkās dievišķu dusmu mākonis. Kristus redzēja pilsētu ienaidnieku aplenktu. Viņš redzēja tās krišanu. Asaru apslāpētā balsī Viņš izsaucās: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm” (42. p.).
Es sniedzu šo vājo ainojumu… tiem, kas šodien rīkojas tāpat, atsakoties pieņemt Dieva žēlastības vēstis. – Vēstule 317a. 1905. g. 10. aprīlī. „Mīļajiem brāļiem sludināšanas un ārstnieciskās misijas darbā”. [110]

11. aprīlis - Dieva varenība

„Dievs Kungs Cebaot, kas ir tāds kā Tu? Stiprs ir Kungs, un Viņa uzticība ir ap Viņu. Tu valdi pār trakojošu jūru; kad jūras viļņi ceļas, Tu tos klusini” Psalmi 89:9-10.
Vakar brālis (Čārlzs) Čitendons (Chittendon) paņēma vairākus no mums savā laivā līdzi uz ūdens… Mēs uz ūdens un jūrmalā pavadījām visu dienu. Cauri Zelta vārtiem mēs izbraucām okeānā… Viļņi bija lieli un mēs lieliski tikām svaidīti uz augšu un leju… Šļakatas gāzās pār mums. Modrais kapteinis lika atskanēt savām pavēlēm un daudzas rokas tūlīt paklausīja. Pūta stiprs vējš un es savā dzīvē nekad kaut ko tādu nebija piedzīvojusi.
Šodien man vajadzētu rakstīt par Kristus staigāšanu virs ūdens un vētras klusināšanu. Ak, kā šī aina iespiedusies manā atmiņā!… Dieva un Viņa darbu varenība savaldzinājusi manas domas. Viņš satur vēju Savās rokās. Viņš valda pār ūdeņiem. Dieva skatījumā mēs, ierobežotas būtnes, bijām kā puteklīši virs plašajiem un dziļajiem Klusā okeāna ūdeņiem, tomēr Debesu eņģeļi no Viņa augstās godības bija sūtīti sargāt šo veco buru kuģīti, kas traucās pāri viļņiem.
Cik dzīvi es varēju iztēloties savā priekšā mācekļus laivā cīnāmies ar viļņiem! Nakts bija tumša un vētraina. Kunga nebija ar viņiem. Viļņi bija lieli un vējš pūta pretī. Ja ar viņiem būtu bijis Jēzus, viņu Pestītājs, tiem nebūtu jābaidās. Visas garās, nogurdinošās nakts laikā, tie strādāja ar saviem airiem, laužot ceļu caur viļņiem un pretvēju. Tos nomāca briesmu un šausmu izjūta. Tie bija stipri vīri, kas bija raduši skatīties briesmām un grūtībām acīs, un kurus nevarēja tik viegli iebaidīt.
Viņi cerēja kādā noteiktā vietā laivā uzņemt savu Pestītāju, bet kā lai tie bez Viņa aizsniedz kaut šo vietu? Visas pūles likās veltīgas, jo vējš pūta pretī. Airētāju spēki bija izsmelti, bet nežēlīgā vētra nerimās un turpināja negantā niknumā raidīt pret laivu vilni pēc viļņa, it kā vēlēdamies ieraut dzelmē laivu kopā ar visiem braucējiem. Ak, kā viņi ilgojās pēc Jēzus!
Vislielākajā briesmu brīdī, kad viņi jau bija atteikušies no cīņas un visu uzskatīja par zaudētu, zibens gaismas uzliesmojumā, ceturtās nakts sardzes laikā, viņi ierauga Jēzu staigājam pa ūdens virsu. Jēzus viņus nebija aizmirsis! Viņa modrais skats maigā līdzjūtībā un žēlojošā mīlestībā bija vērojis tos visas briesmīgās vētras laikā. Viņu vislielākajā vajadzības brīdī Viņš bija pie tiem. – Vēstule 5. 1876. g. 11. aprīlī, Džeimsam Vaitam. [111]

12. aprīlis - laipnības tikums

„Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Kungam” Efeziešiem 6:4.
Dievs aicina ticīgos pārtraukt kļūdu meklēšanu un vairs neteikt nepārdomātus, nelaipnus vārdus. Vecāki, lai jūsu vārdi, ko jūs sakiet bērniem, ir laipni un patīkami, ka eņģeļi var iet jums palīgā, tuvināt viņus Kristum! Ģimenes draudzes ietvaros ir jānotiek dziļam reformācijas darbam. Sāciet to tūlīt! Lai izbeidzas visa rūkšana, sūdzēšanās un bāršanās! Kurš sūdzas un rājas, tie aizdzen Dieva eņģeļus un atver durvis ļaunajiem eņģeļiem.
Lai vīri un sievas atceras, ka viņiem pietiek nastu, ko nest, un nav nekādas vajadzības sagandēt savu dzīvi, ļaujot ģimenē ienākt nesaskaņām un strīdiem. Kas dod vietu mazām nesaskaņām, tie savās mājās ieaicina sātanu. Bērniem pielīp šis strīdus gars un viņi to parāda pat par niekiem. Ļaunie spēki dara savu daļu, lai vecāki un bērni kļūtu neuzticīgi Dievam.
Mani brāļi un māsas, vai gribiet sadarboties ar Dievu, darot visu iespējamo miera un saskaņas labā? Lūdziet pēc Svētā Gara jaukā pārveidojošā iespaida! Lai uz jūsu lūpām valda laipnības likums! Neesat vairs īgni, nepieklājīgi un nelaipni. Dzīvojiet atbilstoši savai ticības apliecībai!…
Ja jūs uzņemieties Kristus jūgu, ja jūs paklausiet aicinājumam: „Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm” (Mat. 11:29), tad jūs izbeigsiet likt jūgus uz citu kakliem. Jūs beigsiet meklēt kļūdas. Atšķiršanos no citiem jūs vairs neuzskatīsiet par tikumu. Jūs runāsiet par lietām, kurās jūs esat vienprātīgi.
Jūs gatavojaties sastapt Kungu, kad Viņš spēkā un godībā nāks debesu padebešos. Šajā lielajā un cēlajā darbā mums vienam otrs ir jāatbalsta. Vecākiem, cik vien viņi to spēj, jāienes savās mājās saulaina un jauka atmosfēra. Ar laipniem vārdiem un darbiem viņiem mājas jāpiepilda ar saules gaismu…
Nekalpojiet Dieva ienaidniekam, parādot skarbu un nelaipnu garu! Debesīs ieies vienīgi tie, kas būs uzvarējuši kārdinājumu runāt un rīkoties skarbi un nelaipni. Rīkojieties tā, kā Kristus to vēlas, runājiet Kristus vārdus, un Kungs Jēzus caur Svēto Garu būs jūsu mājas viesis. – Vēstule 133. 1904. g. 12. aprīlī, Edsonam un Emmai Vaitiem. [112]

13. aprīlis - Kristus – dzīvības maize

„Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no Debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību” Jāņa 6:47-51.
Atskan jautājums: Kas mums jādara, lai strādātu Dieva darbu? Kas mums jādara, lai iemantotu Debesis? Šis svarīgais jautājums atbildēts visiem, kas vien vēlas to zināt: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš sūtījis” (Jāņa 6:29). „Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no Debesīm un pasaulei dod dzīvību” (33.p.). „Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam” (35.p.).
Kristus viņiem lika saprast, ka cilvēkam, lai izprastu šīs lietas, jātiek pamācītam no Dieva. Šī iemesla dēļ draudzei šodien ir tik seklas Rakstu zināšanas. Sludinātāji sniedz tikai daļu no Dieva Vārda, un atsakās īstenot dzīvē pat tik, cik viņi māca. Tas noved pie Dieva Vārda un mācības nepareizas izpratnes, rada maldus un nepareizus Rakstu skaidrojumus…
Cilvēks mūs var pamācīt skaidri ieraudzīt patiesību, bet vienīgi Dievs var pamācīt sirdi pieņemt patiesību glābjošā veidā, tas ir, uzņemt mūžīgās dzīvības Vārdu labā un godīgā sirdī. Kungs pacietīgi gaida, lai pamācītu ikkatru lēnprātīgu dvēseli, kas vēlas tikt pamācīta. Kļūda nav pie labprātīgā Pamācītāja, vislielākā Skolotāja, kādu pasaule jebkad pazinusi, bet vainīgi ir skolēni, kas turas paši pie savām domām un saviem uzskatiem, un negrib atteikties no cilvēku teorijām, lai pazemīgi ietu pie Dieva un ļauties no Viņa mācīties. Viņi negrib atļaut savu apziņu un sirdi izglītot, disciplinēt un sagatavot – apstrādāt, kā lauksaimnieks apstrādā tīrumu, un kā arhitekts veido celtni…
Ikvienam jātiek apstrādātam un veidotam pēc dievišķās līdzības. Kristus jums, mani mīļie, jaunie un vecie draugi, saka mūžīgo patiesību: „Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī” (53.p.).
Ja jūs nepieņemsiet Kristus vārdus par savu vistuvāko padomdevēju, tad jūsos neatklāsies ne Viņa gudrība, ne Viņa garīgā dzīvība. – Vēstule 88. 1900. g. 13., aprīlī, Eivondeilas adventistu skolas vadītājiem un skolotājiem. [113]

14. aprīlis - esi viņa vēstnesis

„Un Viņš tiem sacīja: „Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts” Marka 16:15-16.
No instrukcijas, ko Jēzus deva septiņdesmit mācekļiem, un no viņu piedzīvojumiem, Dieva darba strādnieki var atvasināt vērtīgas mācības. Šie mācekļi tika izsūtīti uz pilsētām un ciemiem, kur Jēzus pats vēlāk gribēja iet, lai pamodinātu interesi par Savu darbu, lai ļaudis būtu sagatavoti pieņemt lielās patiesības, kuras Viņš vēlējās tiem sniegt…
„Pēc tam Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet. Un Viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz, tad nu lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš strādniekus sūta Savā pļaujamā. Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā” Lūkas 10:1-3.
„Un kurā pilsētā jūs ieiesiet, un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakiet viņiem: „Tuvu pie jums ir nākusi Dieva Valstība” (8-9.p.).
Tā bija viņu vēsts galvenā doma. Šo vēsti viņi nedrīkstēja izlaist no redzes loka, ne arī ielaisties strīdā par mazsvarīgām lietām, kas pat varēja aizvērt durvis svarīgajām patiesībām, kuras Jēzus viņiem pavēlēja mācīt. Viņiem vajadzēja mācīt Veco Derību, izskaidrojot pravietojumus par Kristus misiju un darbību, kā arī pasniegt patiesības, kas ļaužu sirdis darītu jūtīgākas, lai tās būtu sagatavotas uzņemt Kristu, kad Viņš vēlāk tur nonāks…
Šie septiņdesmit nebija pastāvīgi atradušies Jēzus tuvumā, tomēr viņi bieži bija dzirdējuši Kunga norādījumus un mācības. Tie gāja uz Viņa pavēli, lai strādātu tā, kā Viņš pats strādāja. Visur, kur viņi gāja, tiem vajadzēja sniegt vēsti: „Dieva Valstība atnākusi jūsu tuvumā. Visi tiks pieņemti šajā valstībā, kas saskaņosies ar Viņa vēsti un uzņems Viņa vēstnešus. Šī ir jūsu piemeklēšanas diena”. Tiem Dieva patiesību vajadzēja pasniegt tā, lai ļaudis tiktu vadīti satvert svētības, kas bija noliktas viņu sniedzamības robežās. – Vēstule 119. 1905. g. 14. aprīlī, Nešvilas draudzes locekļiem. [114]

15. aprīlis - es tevi sargāšu

„Tāpēc, ka tu esi turējis Manu patiesību mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pa visu pasauli, pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes” Atklāsmes 3:10.
Šie vārdi ir svarīgi un ļoti svinīgi, un būtu labi, ja mēs tos neaizmirstu un meklētu Rakstos, ko tie īsti nozīmē. Pār visu pasauli nāks kārdināšanu stunda, lai pārbaudītu tos, kas dzīvo virs zemes, un, kaut arī mēs paši nevēlētos izsaukt pār sevi bēdu laiku, nedz arī vaidēt par grūtībām nākotnē, tomēr mums vajadzētu tik cieši savienoties ar Dievu, lai nekristu kārdināšanā, kad šī stunda nāks pār mums. „Kas jūsu starpā bīstas Kungu? Lai tas uzklausa Viņa kalpa balsi: kas staigā tumsā, kur nav gaismas, lai tas uzticas Kunga vārdam un paļaujas uz savu Dievu” (Jes. 50:10, angļu tulk.).
Kungs mūsu labā pacels karogu pret ienaidnieku. Mums vajadzētu ticēt, ka Dievs ir mūsu palīgs, ka mēs nebīsimies, nejutīsimies pārsteigti un nebrīnīsimies, jo mēs zinām, ka Israēla Dievs ir bijis ar Saviem ļaudīm no paša sākuma – no šīs pasaules sākuma laika Dievs ir bijis ar Saviem paklausīgiem bērniem. Mums jārāda, ka mēs paļaujamies uz Dievu, un jāatklāj pasaulei, ka Viņam varam uzticēties, jo mēs ticam Viņam. Viņš Savu vārdu licis ķīlā un nenāks neviena tāda kārdināšana, kur nebūtu sagādāta palīdzība, kas mūs uzturēs…
Šajās pēdējās dienās mēs sagaidām pārbaudījumus; mēs neceram neko citu, bet kaut Dievs mums dotu žēlastību, ka varam izturēt šos pārbaudījumus, kad tie nāks, un nepagurt vajāšanās! Mēs nevēlamies būt tādā stāvoklī, ka tajā laikā mums aptrūktu spēka. Tāpēc iepazīsimies ar Dievu tagad!…
Dievam ir ļaudis, kas nepieņems zvēra zīmi pie savas labās rokas vai pie savas pieres. Saviem ļaudīm Dievam šajā pasaulē ir paredzējis vietu, kur tiem jāatstaro gaisma. Jūs esat Dieva sargkareivji. Par Saviem ļaudīm Kristus saka: „Jūs esat pasaules gaisma; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta” (Mat. 5:14).
Dievs deva Savus likumus visam Visumam. Viņš radīja cilvēku, sniedza dabas veltes cilvēka vajadzībām. Viņš Savās rokās tur mūsu elpu un dzīvību. Viņš ir jāatzīst un Viņa likums jāgodā visu lielo vīru un zemes augstāko varu priekšā. – „Review and Herald”, 1890. g. 15. aprīlī. [115]

16. aprīlis - dodiet, kā esat saņēmuši!

„Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet” Mateja 10:8.
Negaidīti talanti izaug starp visu šķiru cilvēkiem. Ja tikai vīriem un sievām pasniegs patiesības vēsti, tad daudzi, kas to dzirdēs, to pieņems. Ļaudis no visiem sabiedrības slāņiem, augsti un zemi, bagāti un nabagi, pieņems šī laika patiesību. Kunga darbā tiks aicināti daži, kurus uzskata par neizglītotiem, tāpat kā Pestītājs aicināja vienkāršos, nemācītos zvejniekus. Tiks aicināti vīri no arkla kā Elīza, un jutīsies iedvesmoti uzņemties tiem no Kunga nozīmēto darbu. Tie sāks strādāt vienkārši un mierīgi, lasot un skaidrojot Rakstus citiem. Viņu vienkāršām pūlēm būs panākumi.
Darbs tiks darīts no mājas uz māju, un to veiks ļaudis, kas sapratīs, ka viņi var veikt Kunga darbu, jo Viņš tiem ir devis Savu Garu. Pazemīgā garā ejot uz priekšu, Kristus tiem sniegs žēlastību, ko tie, savukārt, sniegs tālāk citiem. Kungs tiem dos tādu pat mīlestību uz bojā ejošām dvēselēm, kādu Viņš deva mācekļiem senatnē.
Nākotnē patiesību pieņems cilvēcīgās būtnes caur kurām varēs strādāt eņģeļi. Pagātnē Debesu vēstneši sadarbojās ar cilvēcīgiem darba rīkiem, piešķirot viņu valodai un iespaidam spēku, kas tiem ļāva atrast pārliecinošus pierādījumus, kas aizsniedza dvēseles citadeli. Šķietami neizglītotu un nemācītu cilvēku darbs, bieži vien atstāj apbrīnojami labu iespaidu…
Nevienam, kas uztvers Taisnības Saules dievišķos starus, netrūks piemērotu vārdu. Tā nebūs oratoru māksla, ko pasaule vērtē, bet Debesu daiļrunība. Viņi teiks vārdus, kas griezīsies tieši pie prāta, atmodinot sirdsapziņu un liekot klausītājiem jautāt: kas ir patiesība?
Tādus strādniekus mēs varam iedrošināt un teikt: es esmu drošs, ka jūs atstāsiet labu iespaidu šajā lielajā un svētajā darbā, ja ņemsiet vērā paši sevi, saprotot, ka jūs esat padoti glābjošai žēlastībai, iekļauti svētās ģimenes locekļu attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu, un izsūtīti dvēseļu glābšanas darbā. – Vēstule 123. 1905. g. 16. aprīlī, Ņujorkas savienības vadītājam, vecākam sludinātājam S.H. Leinam (Lane). [116]

17. aprīlis - spēks dotajai dienai

„Kādas tavas dienas, tāds būs tavs spēks… Mūžīgais Dievs ir tavs patvērums, un apakšā ir mūžīgās rokas” 5. Mozus 33:25-27; angļu tulk.
Es esmu tik pateicīga savam Debesu Tēvam par svētībām, ko Viņš man ikdienas piešķir. Apmēram pirms nedēļas es savā rakstīšanas darbā jutos pilnīgi izsmēlusi savus spēkus. Prāts atsacījās darboties un tas mani ļoti nomāca. Es gandrīz jau atmetu cerību, ka jebkad varēšu atgūt savus spēkus. Tad kādā vakarā es ļoti sirsnīgi lūdzu Dievu pēc Viņa stiprinošā un dziedinošā spēka, lai es atkal atspirgtu, ka spētu uzrakstīt dažas lietas, ko vajadzētu publicēt. Pēc tam es gāju gulēt. Naktī man likās, ka es runāju vairākās sanāksmēs par Svētā Gara atspirdzinošo un dziedinošo spēku. Pustrijos es atmodos. Manas galvas sāpes bija pazudušas un uz manis dusēja Svētā Gara mierinošais iespaids. No savas istabas es nokāpu pirmajā stāvā un slavēju Dievu. Tad paņēmu rokās spalvaskātu un sapratu, ka manas domas ir skaidras un, ka es atkal varu rakstīt tikpat labi kā līdz šim. Kopš šī piedzīvojuma es jau esmu uzrakstījusi diezgan daudz. Mūsu Pestītājs ir vislabākais ārsts pasaulē. Es Viņu slavēju par šo brīnišķīgo svētību, ar kuru Viņš mani šajā gadījumā bija apveltījis.
Patiesā reliģija ir tāda, kas pastāvīgi domā par Dieva godu un slavu. Mums svētā godbijībā jācienī mūsu Debesu Tēvs. No Sava asinīm atpirktā mantojuma Viņš prasa priecīgu paklausību. Ieraugot Viņa lielo mīlestību, mūsu sirdīs ielīs pateicība un mēs Viņam kalposim ar prieku, un Viņam uzticēsimies stipri, paļāvīgi un pilnīgi.
Es ilgojos savā dzīves darbā izteikt Kristus prieku. Es ilgojos pēc Svētā Gara svaidījuma, lai varētu būt par svētību citiem. Mums dots apsolījums: „Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un pēc tam saviem bērniem par svētību. Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis” (Jer. 32:39-40).
Dievs ir „liels padomā un varens darbos, Tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darba augļiem” (19.p.). – Vēstule 139. 1904. g. 17. aprīlī, ierindas draudzes loceklim Ilinoisas savienības komitejā, Robertam Vikerijam (Vickery). [117]

18. aprīlis - pastāvīga savienība ar dievu

„Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat” Mateja 24:44.
Es ticu, ka mēs atrodamies uz pašām mūžīgās pasaules robežām, un es cenšos palikt pastāvīgā savienībā ar Dievu. Es augsti vērtēju mūžīgo dzīvību un nekas mani nedrīkst šķirt no Dieva mīlestības. Man pastāvīgi jāmācās un jāradinās balstīties uz Kristu, un no Viņa saņemt garīgus spēkus. Dievs vēlas, lai mēs praktiski iepazītu Kristu, un kļūtu uzticīgi Dieva liecinieki, stāstot par Kristus žēlastību kā vārdos, tā darbos, ar savu apzināto un neapzināto iespaidu.
Es baidos, ļoti baidos, ka daudzi, ar Dieva darbu saistītie jaunieši, nepazīst Pestītāju. Domājot par Dieva darbu kritušā cilvēka labā, es jūtos ļoti pārsteigta, ka Dievs ņem nožēlojamas, kritušas būtnes un apbruņo tās ar morālu spēku, ka Viņa žēlastība darbojas iekšēji, pārveidojot raksturu un darot cilvēkus derīgus mājvietām, kuras Dievs tiem sagatavo – derīgus Dieva klātbūtnei, derīgus eņģeļu sabiedrībai un sadraudzībai ar Dievu. Ak, kā mana sirds ilgojas būt starp tiem, kas staigās ar Jēzu Kristu uz atjaunotās zemes…
Mums ar savas dzīves darbu vajadzētu sagatavoties mūžībai. Mēs nezinām, cik drīz mūsu dzīves darbs šeit var noslēgties, un cik svarīgi gūt uzvaru pār mūsu zemisko, grēcīgo dabu, un pielīdzināties Kristum. Mēs nedrīkstam izšķiest nevienu mirkli. Mums ik dienas jāgatavojas mūžībai. Dzīves laiks mums dāvāts mūžīgās dzīves priekšrocību iegūšanai. Dievs mums dāvājis šo pārbaudes laiku, un, ja mēs dzīvojam septiņdesmit gadus, cik īss tomēr ir šis laiks pestīšanas panākšanai! Un tad salīdziniet mūsu dzīves laiku ar dzīvi, kas līdzināsies Dieva dzīvei. Mūsu īsais pārbaudes laiks var izbeigties kuru katru mirkli. Tāpēc cik čakliem un dedzīgiem mums vajadzētu būt neaptraipītā vārda iegūšanai priekš mājām uz atjaunotās zemes…
Es visus savus spēkus atdodu darbam, ko Kungs man uzdevis, un ļoti sargos, lai nekas mani no šī darba nešķirtu… Mums jātiecas būt savienotiem ar Dievu. Viņa interesēm jābūt mūsu interesēm, Viņa domām un mērķiem jābūt mūsējiem. Mēs esam iepazinuši Dieva mīlestību uz grēciniekiem un bezgalīgo upuri, kas pienests bojā ejai nolemto dvēseļu glābšanai. Tad nu savienosimies ar Kristu šajā lielajā darbā! – Vēstule 82. 1887. g. 18. aprīlī, Edsonam un Emmai Vaitiem. [118]

19. aprīlis - grēku nožēla un reforma

„Svētī tos patiesībā, Tavi Vārdi ir patiesība” Jāņa 17:17.
Kungs aicina uz izšķirošu reformu. Mani brāļi, parādiet patiesu grēku nožēlu par savu aiziešanu prom no Dieva! Lai eņģeļi un cilvēki redz, ka pie Dieva ir grēku piedošana. Septītās dienas adventistu draudzēs jāparādās ārkārtējam Dieva spēkam. Draudzes locekļiem no jauna jāatgriežas, lai viņi kā Dieva liecinieki var atklāt patiesības autoritatīvo spēku, tās patiesības, kas dvēseli dara svētu…
Kas svētīti caur patiesību, tie parādīs, ka patiesība viņu dzīvē izraisījusi reformu, ka tā viņus sagatavo pārcelšanai Debesu pasaulē. Bet kamēr dzīvē noteicošo lomu spēlē lepnums, skaudība un ļaunas aizdomas, Kristus tādā sirdī nevalda. Dvēselei trūkst Viņa mīlestības.
To cilvēku dzīvē, kas ir dievišķās dabas dalībnieki, tiek krustā sists augstprātības un pašapmierinātības gars, kurš liek izcelt pašam sevi. Tā vietā mājvietu rod Kristus gars un dzīvē parādās Gara augļi. Iegūstot Kristus prātu, Viņa sekotāju dzīvē parādās Kristus rakstura jaukās īpašības.
Nekas mazāks par to nepadarīs cilvēkus Dievam pieņemamus. Nekas mazāks par to nedos viņiem šķīstu un svētu raksturu, kas jāiegūst visiem, kas tiks ielaisti Debesīs. Līdzko cilvēks apvelk Kristu, viņa garā, vārdos un rīcībā redzami pierādījumi par viņā notiekošo pārmaiņu. Viņa dvēseli apņem Debesu atmosfēra, jo tajā mājvietu Sev atradis Kristus…
Ak, cik maz ir to, kas savā dzīvē atklāj šos dzīvības principus!… Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī” (Jāņa 6:54-57).
Vai jūs ticiet šiem brīnišķajiem vārdiem? Vai jūs uzņemiet Kristus vārdus? Es jums saku, ja jūs patiesi esat tos uzņēmuši, tad jūs īstenosiet dzīvē šo patiesību saskaņā ar Kristus mācību. – Vēstule 63. 1903. g. 19. aprīlī. „Mūsu brāļiem ārstniecisko misionāru padomē”. [119]

20. aprīlis - centies būt krietns!

„Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus, varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas” 2. Timotejam 2:24-25.
Ikvienam, kas iesaistās šajā darbā, vajadzētu atmiņu zālē, ierāmētā veidā, izkārt sekojošus vārdus: „Mēs esam Dieva darba biedri” (1. Kor. 3:9). Tad, pūloties mantot dvēseles Jēzum Kristum, netiktu pielaistas tik daudzas skaidri redzamas kļūdas. Ļaudis katrā ziņā jānostāda uz pamata un tad jāiekļauj stiprā celtnē, kas izturēs pēdējās lielās dienas ugunis. Aizsniegt tos un viņu sirdis salauzt nevar savādāk, kā vien caur Dieva spēku (Skat. 1. Kor. 3:9-15).
Lai cilvēki, kas iesaistījušies svinīgajā darbā, sniedzot pasaulei pēdējo vēsti, ņem vērā Pāvila pamācību: „Pasludini Dieva Vārdus”. Ne frenoloģijas (teorija par galvas kausa formas atbilstību cilvēka garīgajām un morālām īpašībām) zinātni vai cilvēku izdomājumus, bet paklausieties uz Timotejam dotajiem iedvesmotajiem vārdiem: „Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams. Pasludini Dieva Vārdus, uzstājies laikā un nelaikā, norāj, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības un piegriezīsies pasakām”(2. Tim. 4:1-4).
Evaņģēlija sludinātājs nekad nav pamācīts kļūt par veiklu sprediķotāju vai populāru runātāju, bet viņam dota pavēle: „Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdus. Bet no nesvētām un tukšām runām izvairies, jo viņi arvien dziļāk iestigs bezdievībā” (2:15-16). Vai ikkatrs Dieva vēstnesis ņems vērā šos vārdus? Mēs esam Dieva līdzstrādnieki un, ja tie, kas uzņemas sniegt dzīvības Vārdus citiem, ik dienas neiejūdzas kopā ar Kristu un nepaceļ Viņa nastas, un katru dienu nemācās no Jēzus, tad tiem būtu labāk, ja viņi sev meklētu citu nodarbošanos. – Manuskripts 29. 1893. g. 20. aprīlī, „Darbiniekiem jāmācās krusta pakājē”. [120]

21. aprīlis - mūžīgais liktenis

„Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka, vārdi, ko Es jums runāju ir gars un dzīvība No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. Tad Jēzus sacīja divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais” Jāņa 6:63-69.
Paklausīgajiem Dieva Vārds ir dzīvības koks. Tas ir pestīšanas vārds, pieņemts mūžīgajai dzīvei. Kas paklausa tā mācībām, tie ēd Dieva Dēla miesu un dzer Viņa asinis. Mūsu mūžīgais liktenis ir atkarīgs no iespaida, kādu šie vārdi atstāj uz mums. Tajā atrodami nepieciešamie elementi pilnīga rakstura izveidošanai. Kristietim paredzētas tik ciešas attiecības ar Dievu, ka viņa dzīvei jāsaistās ar Kristus dzīvi Dieva mūžīgajā dzīvībā.
Savā brīnišķīgajā lūgšanā Kristus sacīja: „Ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs” (Jāņa 17:20). Te ietverti visi, kas tic evaņģēlijam. „Lai viņi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis” (21.p.). Mūsu vienotība un savstarpējā mīlestība apstiprina pasaules priekšā mūsu liecību, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu glābt grēciniekus.
„Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat, kā mēs esam viens; Es viņos un Tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat kā Tu Mani esi mīlējis” (22-23. p.). Katru reizi, kad es lasu šos vārdus, šķiet, ka tie ir par skaistiem, lai būtu patiesi. Tomēr es pieņemu tos un tiem ticu, un pateicos Dievam par Viņa pilnīgajiem un bagātajiem apsolījumiem, kas doti ar nosacījumu, ka mums jāaizsniedz Kristus taisnības standarts…
Dzīvības Vārds ir tas, no kā kristietim jādzīvo. No šī Vārda mums pastāvīgi jāsaņem pieaugošas patiesības atziņas. No tā mums jāgūst gaisma, šķīstums, svētums un ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Tas mums dots, lai mēs varētu tikt atpestīti un bezvainīgi nostādīti dievišķās godības troņa priekšā. Kāda brīnišķa uzvara, ko cilvēkam guvis Kristus! – Vēstule 60. 1900. g. 21. aprīlī, kādam jauneklim, kurš E. Vaitai lūdza padomu. [121]

22. aprīlis - vienotības recepte

„Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosiet, tad jums Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” Mateja 6:14-15.
Es vēlētos ar tevi parunāt dažas lietas attiecībā uz tavu nostāju pret brāli A. Tev draud briesmas justies pārāk apvainotam par iedomātu netaisnību, ko viņš tev nodarījis. Un, mans brāli, ja viņš tiešām rīkojies netaisni, vai tad tu nevari saprast, ka cietējs būs viņš, bet ne tu? Es esmu pārliecināta, ka tev šajā gadījumā būtu jāizturas kā kristietim pienākas, piedodot viņam un nepieļaujot nekādu atsvešināšanos…
Vai tu, brāli, atceries savu lielo parādu Kungam un cik ļoti tev vajadzīga Viņa piedošana, Viņa žēlastība un Viņa mīlestība? Vai aizmirsīsi to?… ja tu nepiedosi savam brālim viņa noziegumus, tavs Debesu Tēvs nepiedos tev tavus noziegumus (skat. Mat. 6:15).
Vai tu izmantosi savas spējas un gudrību, lai darītu visu, kas tavos spēkos, tiecoties pēc vienprātības ar brāli A.? Raksti viņam kā brālim! Noārdi visus šķēršļus un lai nav nekādu nesaskaņu jūsu starpā! Mīli tā, kā brālim pienākas, parādi žēlastību, esi pieklājīgs. Es tev izrakstu Kristus mīlestību, kas jāuzņem lielās devās un tā darīs lielas pārmaiņas, jo tai ir brīnišķas dziedināšanas spējas.
Vai tu nedomā, ka visas Debesis uz jums noraudzītos ar patiku, ja jūs atvērtu savas sirdis žēlojošai Kristus mīlestībai? Par šo lietu visu laiku būs spiests domāt vecākais sludinātājs A., un to pašu darīsi arī tu, kamēr pastāvēs un tiks koptas šīs jūsu nesaskaņas. Izraujiet visas rūgtās saknes un uz visiem laikiem aizmirstiet tās.
Iespējams, ka tev ir nepareizi uzskati par vecākā sludinātāja A. īstajiem motīviem. Bez tam tu vari domāt, runāt un just vairāk, kā tev vajadzētu to darīt, un pārprast savu brāli…
Sātanam ļoti patiktu, ja jūs koptu nepiedodošu garu un nespiestos kopā vienprātībā. Bet, redzot šķelšanos brāļu starpā, apbēdināts jūtas Jēzus, kas ik katru cilvēku vērtē augstu. Es vēlētos, kaut mēs visi pielīdzinātos Jēzus atstātai priekšzīmei. Viņš nenāca cilvēkus nomaitāt, bet lai tos glābtu. Viņš savus spēkus izlietoja cilvēku aplaimošanai, bet ne viņu sāpināšanai. Viņa vārdus, Viņa izturēšanos un Viņa darbus vienmēr caurstrāvoja dievišķs maigums. Nekas nevarēja sagandēt Viņa absolūto pacietību vai pamodināt Viņā atriebības jūtas. – Vēstule 46. 1887. g. 22. aprīlī, Dr. Dž.H. Kellogam. [122]

23. aprīlis - raugieties uz gaišo pusi

„Tie piederēs Man”, saka Kungs Cebaots, „tai dienā, kad Es savākšu Savus dārgakmeņus, un Es tos saudzēšu kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo” Maleahijas 3:17.
Man tev ir sakāmi iedrošinoši vārdi. Jēzus tevi mīl. Viņš atdeva Savu dārgo dzīvību, lai tu nepazustu, bet iegūtu mūžību. Tāpēc pacel savas acis uz Viņu! Skaties uz gaišo pusi! Raugoties uz tumšo pusi, tu neiegūsi nekā laba. Esi pacietīgs, lai notiek kas notikdams! Spēku tu vari gūt no Jēzus, jo Viņā māj visa pilnība. Kad tev uzmācas bezcerība un izmisums, turpini raudzīties uz Jēzu. Savā pilnīgajā bezpalīdzībā nododies Viņam. Viņš vienmēr dzīvo, lai tevi aizstāvētu. Viņa acīs tu esi dārgs. Viņš, kas savu interesi veltī pat mazajam pelēkam zvirbulim, mīlestībā un žēlastībā vēro savu pārbaudījumiem un bēdām pakļauto bērnu.
Mūsu tagadējai laimei un labumam nākotnē Dievs mūs pakļauj stingrai audzināšanai. Pārmācības, kuras Viņš Saviem bērniem sūta, ir vislielākā svētība. Viņš tos nekad nevada savādāk, kā viņi paši to vēlētos, ja tie redzētu noslēgumu jau sākumā, un izprastu šī nodoma krāšņumu, ko tie kā Viņa līdzstrādnieki izpilda.
Dievišķais Meistars nevērtīgam materiālam veltī maz laika. Viņš spodrina tikai vērtīgos dārgakmeņus, nolīdzinot to asās šķautnes, lai tie kļūtu līdzīgi kristālam. Šis process ir sāpīgs un pārbaudošs, Kristus noņem lieko virskārtu, un, liekot akmeni pie pulējamās ripas, to cieši piespiež, lai tiktu noņemts viss nelīdzenais un raupjais. Un tad, pacēlis dārgakmeni pret gaismu, Viņš saredz tajā atspīdam Savu atspulgu, un paziņo, ka tagad tas ir piemērots savai vietai Viņa dārgakmeņu krātuvei…
Mans mīļais brāli, pastāvīgi raugies uz Jēzu un ienes debesis savā dzīvē šeit virs zemes. Ceļš uz Debesīm ir šaurs un vārti ir šauri, tomēr visi, kas vēlas, var ieiet caur šiem vārtiem un iet pa šauro taku. Ja mēs vispār aizsniegsim Debesis, tad šīm Debesīm jāiesākas jau šeit virs zemes. Jo vairāk mēs ienesīsim Debesis šajā dzīvē, jo lielāka būs mūsu laime augšā esošajās mājās.
Domā par Dieva laipnību, par Viņa lielo mīlestību, ar kādu Viņš tevi mīlējis! Ja Viņš tevi nebūtu mīlējis, Viņš nedotu Jēzu, lai Viņš mirtu par tevi. Tevi tur mūžīgās rokas. Visās tavās bēdās Viņš bēdājas līdz ar tevi. Lielu spēku Dievs mums sniedz caur Savu mūžīgo Dēlu. – Vēstule 69. 1903. g. 23. aprīlī, kādam bēdu nomāktam jauneklim. [123]

24. aprīlis - dabas un dzīves likumi

„Mīļais, pār visām lietām es vēlēju, lai tev labi klājas, un tu esi vesels, tā ka tavai dvēselei labi klājas” 3. Jāņa vēstule 2. pants.
Tūkstoši, pat miljoni, kas dzīvo virs zemes, cieš paši savas nepareizās rīcības dēļ. Vai tiem, par kuriem Jēzus atdeva Savu dzīvību, nevajadzētu arī pašiem vērtēt savu laimi, mieru un veselību, paklausot visiem dabas likumiem? Radīšanas un atpestīšanas darba dēļ mēs piederam Kungam un Viņš prasa, lai mēs mācītos gādāt par savu ķermeni, rūpīgi ievērojot dzīvības, veselības un tīrības noteikumus.
Mums pienākas saglabāt un cienīt savu ķermeni, lai ar nevērību, ar nodošanos savtīgām tieksmēm, samaitātu ēstgribu un kaislību apmierināšanu, nepadarītu to tādu, kas mirst, mums vēl dzīvojot, un kļūst samaitāts, nešķīsts un Dievam pretīgs.
Cik spēcīgi un gaiši izstaro Dieva mīlošā laipnība un žēlastība visā Viņa rīcībā pret Savu mantojumu!… Visas Debesis ir dziļi ieinteresētas mūsu labklājībā, lai sātans nevaldītu pār mums un mūs nepārveidotu savā līdzībā. „Jo redzi, nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokurināta krāsns; tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs rugāji”, saka Kungs Cebaots, „un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus! Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedināšana no šīs saules spārnu gaismas, un jūs varēsiet staigāt iekšā un ārā, lēkdami kā barojami teļi” (Mal. 3:19-20).
Izturoties nicinoši pret dabas likumiem, vīri un sievas liek pamatus postam un ciešanām. Vājo morālo spēku dēļ tie kļuvuši par nožēlojamiem kaislību vergiem. Daži rok sev kapu paši ar saviem zobiem, citi padodas zemiskiem ieradumiem un, morāli apgānoties, aptraipa savu dvēseli un miesu, novājina smadzeņu spēku. Ar to viņi paši sev aizslēdz Debesu pilsētas vārtus, jo par dabas likumu pārkāpšanu atbildība tiks prasīta. Sodam ir jānāk…
Šajā virzienā ir jāiepazīstas ar mācībām, kuru ievērošana sniegs veselību miesai un garam. Ja cilvēks pats saprātīgi valdīs pār ēšanas un dzeršanas ieradumiem, ēdīs un dzers Dievam par godu, tad Viņa dzīves laiks pagarināsies. Ēdiet, lai dzīvotu, nevis dzīvojiet, lai ēstu. – Manuskripts 53. 1898. g. 24. aprīlis, „Audzināšanas darbam ir nepieciešamas zināšanas fizioloģijā”. [124]

25. aprīlis - pastāvīgi uz priekšu

„Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums, bet aizgājis, Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu” Jāņa 16:7-8.
Tikai caur Svētā Gara vareno darbu var tikt savaldīts un apspiests sātana nomācošais darbs. Tikai Svētais Gars pārliecina par grēku un, ar cilvēka piekrišanu, to izraida no dvēseles. Tad prāts nonāk jaunas bauslības padotībā, un šī bauslība ir karaliskā brīvības bauslība. Jēzus nāca, lai salauztu dvēseles grēka verdzības važas; jo grēks var triumfēt tikai tur, kur dvēseles brīvība ir apspiesta. Jēzus aizsniedza cilvēku posta un sāpju vislielākos dziļumus un ar Savu mīlestību velk to pie Sevis. Caur Svētā Gara darbu Viņš paceļ prātu no tā pazemotā stāvokļa un piesaista to mūžīgai realitātei. Kristus nopelna dēļ cilvēks var izlietot savas būtnes viscēlākos spēkus un izraidīt grēku no dvēseles…
Staigājot Dieva bauslībā, mēs ejam pa ceļu, kas paredzēts Kunga atpirktajiem. Pa šo ceļu gājuši visu laikmetu uzticīgie ļaudis, un viņi ir spīdējuši kā gaisma pasaulē. Šajā laikmetā viņu nodotā gaisma spīd vēl spožāk pār ļaužu taku, kas staigā tumsā. Daži patiesību pieņēma, ticēja un tai paklausīja. Trešā eņģeļa vēsts ir iespiedusies daudzos aptumšotos prātos. No Dieva Svētā Vārda mirdz Viņa gudrības, laipnības, žēlastības un mīlestības gaisma. Mēs neatrodamies tur, kur atradās mūsu tēvi. Šajās pēdējās dienās uz mums spīd lielāka gaisma. Darot tikai tos pašus darbus, ko darīja mūsu tēvi, un kalpojot Dievam tā, kā tie kalpoja, mēs Dievu nepagodināsim, Viņš mūs tādus nevarēs pieņemt.
Lai Dievs mūs uzskatītu par bezvainīgiem, mums tikpat uzticīgi jāpaklausa un jāseko gaismai mūsu laikā, cik uzticīgi viņi bija, sekojot un paklausot gaismai, kas toreiz spīdēja uz viņu ceļa. No ikkatra draudzes locekļa mūsu Debesu Tēvs prasa ticību un augļus atbilstoši dotajai žēlastībai un gaismai. Neko mazāku Dievs nevar pieņemt. Ikvienam vajadzētu nostāties tur, kur to apmirdzētu gaisma. Cilvēkam jāvērtē katrs gaismas stars, lai tas ar Debesu sūtīto mirdzu, apgaismotu un aplaimotu citus. – „Review and Herald” 1893. g. 25. aprīlī. [125]

26. aprīlis - kristīgs karavīrs

„Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varat pretī stāties velna viltībām” Efeziešiem 6:11.
Kungs sadarbosies ar ikkatru godīgu cilvēku, ar ikkatru Viņam nodevušos krusta kareivi. Tomēr neviens nevar būt labs karavīrs, kurš domā, ka viņam jāstrādā neatkarīgi no saviem līdzstrādniekiem, kas savu spriedumu uzskata par vislabāko. Dieva strādniekiem jāsadarbojas kopā, vienam novēršot otra trūkumus…
Vai mēs izmantosim priekštiesību un sagatavosimies stāties pretī ienaidnieka viltībām? Vai mēs izprotam Dieva darba svēto raksturu un vajadzību rūpēties par dvēselēm, kā tādiem, kam par to būs jāatbild? Mums jābūt ļoti čakliem, saprotot „šo laiku, ka… jums pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi. Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu; tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās” (Rom. 13:11-12).
Vai mēs mācāmies atteikties no savām iegribām? Jeb vai vēl arvien tik lielā mērā padoms tiek prasīts no sava „es”, ka, sadarbojoties ar brāļiem, mēs savu spriedumu uzskatām par vislabāko? Lai Dievs mūs pasargā un neļauj mums sevi uzskatīt augstākus par citiem, ka no mums netiktu atrautas Dieva svētības, kuras Viņš dod lēnprātīgiem un pazemīgiem! Kas patiesi godā Dievu, tie sevi apslēps Kristū, priecājoties, ja Dievs tiek pagodināts ar to cilvēku darbu, kas ar viņiem saistīti. Neviens nevar gūt panākumus Dieva darbā, kas pārāk augstu vērtē pats sevi. Ar laiku viņa pārākuma apziņa palielinās vēl vairāk un drīz vien viņš sāk domāt, ka darbā viņam nevajadzētu savienoties ar brāļiem, bet ka labāk būtu strādāt vienam pašam…
Noliksim tālu prom no sevis katru pašpaaugstināšanās izjūtu! Sagatavosimies par labiem krusta kareivjiem, apgūstot mācību, ko sniedza Kristus, sakot: „Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm” (Mat. 11:29).
Kurš būs apspiedis savas ilgas pēc atzinības, tas visdrošāk iemantos atzinību ar savu nesavtīgo rīcību. Lai palīdzētu un iedrošinātu citus, Viņš labprāt atteiksies no savām iegribām, kļūstot citiem cilvēkiem par visu ko, lai kaut kā dažus izglābtu. Tāds cilvēks ir cienījams vadītājs Kristus armijas rindās. – Vēstule 67. 1900. g. 26. aprīlī, vec. sludinātājam S.N. Haskelam ar dzīvesbiedri, kuri strādāja pilsētu evaņģelizācijas darbā. [126]

27. aprīlis - mūsu vēsts aizstāvēšana

„Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi apzīmēta” 1. Timotejam 4:1-2.
Es saņēmu norādījumus, ka Kungs Savā bagātīgajā spēkā vairāk kā pusgadsimtu ir pasargājis Savas vēstneses labo roku, lai tiktu uzrakstīta patiesība, publicēšanai periodikā un grāmatās, kā Viņš man to pavēlēja rakstīt. Bet kāpēc? Tas tādēļ, ja par to neuzrakstītu, ticības celmlaužiem nomirstot, varētu rasties daudzi ticībā jaunu ļaudis, kas reizēm kā patiesības vēstis pieņemtu mācības, kurās ietverti maldu uzskati un bīstami izdomājumi. Reizēm tas, ko ļaudis sniedz kā „sevišķu gaismu”, patiesībā ir viltīgi maldi, kas līdzīgi nezālēm, kuras, iesētas starp kviešiem, uzdīgs un nesīs briesmīgus augļus. Tāda veida maldus daži atbalstīs līdz pat šīs zemes vēstures noslēgumam.
Daži, pieņemdami maldīgas teorijas, cenšas tās pamatot ar manos rakstos izteiktām patiesībām, kuras tie izmanto, izraudami no vispārējās sakarības un savienojumā ar maldiem, tās sagroza. Šādi atkrišanas sēklas, uzdīgdamas ātri izveidojas par spēcīgiem stādiem, tiek apņemtas ar dažādām dārgām patiesībām kā dēstiem, un tādā veidā tiek panākts varens iespaids viltus stādu patiesīguma aizstāvēšanai.
Tā tas bija ar atkrišanas mācībām grāmatā „Dzīvais templis” (Dž.H. Kelloga izdota, kurā izteikti panteistiski uzskati). Viltīgi maldi šajā grāmatā apņemti ar daudzām skaistām patiesībām… Valdzinošie sātana maldi grauj uzticību patiesajiem ticības pīlāriem, kas pamatoti uz Bībeles pierādījumiem. Patiesību atbalsta skaidrais – „Tā saka tas Kungs”. Bet tur ieausti maldi un Raksti lietoti, izraujot tekstus no to dabīgās sakarības, lai nopamatotu maldus, kas pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos…
Neļausim paiet dienām, pazaudējot dārgās izdevības meklēt Kungu no visas sirds, no visa sava prāta, no visas savas dvēseles! Ja mēs patiesību nepieņemsim mīlestībā, tad varam nonākt starp tiem, kas, redzot brīnumdarbus, ko sātans darīs šajās pēdējās dienās, sāks tiem ticēt. – Vēstule 136. 1906. g. 27. aprīlis, brāļiem Batleram, Danielsam un Irvinam. [127]

28. aprīlis - pestīšanas ceļvedis

„Bet tu paliec mācībās, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies, jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, un ka tu no mazām dienām zini Svētos Rakstus, kas spēj darīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū” 2. Timotejam 3:14-15.
Daudzi cilvēku izdomājumi, izskaidrojot Rakstus, liek tiem, kas mācās Bībeli, to izprast, balstoties uz mācītu vīru apgalvojumiem, bet tāda rīcība ir kļūda. Evaņģēlija pieņemšanu Dievs nav darījis atkarīgu no prātošanas. Evaņģēlijs ir piemērota garīga barība, cilvēka garīgās apetītes apmierināšanai. Visos gadījumos tas ir tieši tāds, kāds cilvēkam vajadzīgs…
Dieva Vārds ir lielā audzinošā Grāmata. Lai gan daudzi sakās, ka to ciena, viņi tomēr daudz augstāk vērtē citas grāmatas. Cilvēku prāts tiek izcelts pāri dievišķajam. Vai lai es izsakos skaidri un nododu nepārprotamu liecību? Ja Dieva Vārdu vienmēr uzskatītu, kā tam vajadzētu būt – kā Dieva balsi cilvēkam, kā visas gudrības, visas patiesības un visas augstākās izglītības avotu – tad bērni, jaunieši un vecāki to ne tikai pētītu, bet tam uzticētos kā savam skolotājam un ceļvedim, lai caur to Dievs „nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību” (Ef. 2:7)…
„Nākamajos laikmetos”. Kāda gan būs šo nākamo laikmetu vēsture? Vai pasaules ļaudīm iespējams ieskatīties mūžības augstumos un dziļumos, ko apustulis nosauc par nākamiem laikiem? Ko varam uzzināt par šiem nākamajiem laikiem?
Bībele ir mūsu mācību grāmata un tā jāpētī uzcītīgi – nevis kā grāmata, ko izlasām starp citām grāmatām. Tai jābūt grāmatai, kas apmierina mūsu dvēseles vajadzības. Šī grāmata cilvēku, kurš to lasīs un tai paklausīs, darīs gudru uz izglābšanos. Kā barība nevar pabarot miesu, ja to neuzņem un nesagremo, tā dzīvā Dieva Vārds nedos dvēselei nekāda labuma, ja to nepieņem kā skolotāju augstākās izglītības iegūšanai, kā tādu, kas stāv pāri visiem cilvēcīgiem ražojumiem, ja nepaklausīsim tās pamatlikumiem, jo tā ir Dieva gudrība…
Dievs panāks Savu nodomu, likdams cilvēkam sadarboties ar lielo pestīšanas plānu, un, izveidojot no tā to, ko Viņš Savā Vārdā apsolījis: „Ka vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofīras dārgumi” (Jesajas 13:12). – Manuskripts 50. 1898. g. 28. aprīlī, „Jūdi prasa zīmi”. [128]

29. aprīlis - pilnīga nodošanās

„Klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs! Un tev būs Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” 5. Mozus 6:4-5.
Eņģeļus izraidīja no Debesīm tāpēc, ka tie nevēlējās strādāt, saskaņojoties ar Dievu. No sava augstā stāvokļa viņi krita tāpēc, ka vēlējās paaugstināties. Tie sāka izcelt paši sevi un aizmirsa, ka viņu personiskais skaistums un raksturs nāk no Kunga Jēzus. Eņģeļi (kritušie) vēlējās aptumšot patiesību, ka Kristus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, un viņi pieķērās domai, ka tiem vairs nav jāprasa padoms no Kristus. Viens eņģelis uzsāka šo cīņu un to turpināja, līdz Debesu pagalmos starp eņģeļiem izveidojās sacelšanās. Tie kļuva iedomīgi sava skaistuma dēļ.
Šeit visiem vajadzētu mācīties, ka ikkatrs par visu ir atbildīgs Dievam. Ja viņi mīlēs Dievu no visas savas sirds, tie kļūs gudri uz izglābšanos. Tie darīs Viņa prātu, un viņu gaisma vienmēr būs viņu godība, un tā nesamazināsies, jo tie atzīs Kungu, bīsies Viņu un Viņam kalpos. Ikkatrai dvēselei dots svinīgs darbs atzīt, ka tā ir Jēzus Kristus kalps, kas ar kristības solījumu svinīgi apņēmies ietērpties Kristus taisnībā. Vai mēs īstenosim dzīvē Kunga Jēzus iedvesmojošo priekšzīmi?
Esmu pamācīta, ka ikvienam ticīgajam jābūt modram lūgšanās, savādāk viņš būs zaudētājs kristieša dzīves cīņā. Visiem ik dienas sirsnīgā apņēmībā jāmeklē Kungs, rītos, pusdienā un vakarā, savās domās kavējoties pie Dieva Vārda, lai izprastu Viņa prasības.
Mūsu vissvarīgākais uzdevums ir kalpot Kungam no visas sirds, un censties, lai Kungam piederētu kā sirds, tā arī prāts. Visi, kas nāks pie Pestītāja pēc padoma, saņems vajadzīgo palīdzību, ja viņi tuvosies Kungam pazemībā un paļāvīgi pieķersies apsolījumam: „Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts” (Mat. 7:7).
Paceliet karogu, sākdami ar pilnīgu padošanos Kungam un tad turpiniet nepārprotami paklausīt visām Viņa pavēlēm, saskaņā ar Viņa paša norādījumiem. Neviena no Viņa Vārda svarīgajām patiesībām nedrīkst palikt neievērota. – Vēstule 42. 1910. g. 29. aprīlī. Vec. sludinātājam D.A. Pārsonam, Kalifornijas dienvidos. [129]

30. aprīlis - dievišķa recepte

„Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss noliecas manai runai pretī… Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina” Salamana pamācības 4:20-22.
Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū. Dieva Gars no zemes tiek atrauts, bet Kungs tevi, mans brāli, nav atstājis. Man pavēlēts iedrošināt tevi, ka tava dzīve nav veltīgi izšķiesta. Uzmosties, mans brāli, un Kungs tevi vadīs darbā, kuru Viņš tev paredzējis. Turpmāk vairs neiepriecini ienaidnieku, padodoties viņa kārdinājumiem atmest visas cerības. Lai Dieva patiesība tavai dvēselei ir kā saules gaisma un dzīvībai nepieciešamais gaiss!
Mans brāli, vai tu negribi sadarboties ar lielo Dziedinātāju? Ļoti svarīgi, lai tu vingrinātu savus muskuļus tāpat kā savus nervus… Rokas, kājas un visi muskuļotie locekļi radīti darbam. Ja tu šos locekļus nelietosi proporcionāli smadzeņu spēkam, tu zaudēsi savus dzīvības spēkus, ko tev vajadzētu saglabāt.
Kungs mani pamācīja tev sacīt, ka tava ķermeņa locekļi jālieto tāpat kā tavas galvas smadzenes. Atrodi kaut ko, kas attiecīgā vietā darāms, un īpaši apņemies lietot savus locekļus tāpat kā runas orgānus…
Es atceros kādu mūsu darbinieku, kurš pirms vairākiem gadiem ieradās mūsu Senthelēnas institūtā. Viņš bija ļoti vājš un domāja, ka nevar piecelties no gultas. Viņu ārstējošais ārsts par šo gadījumu man stāstīja: „Es neredzu viņam nekādu cerību, ja mēs viņu nedabūsim ārā no gultas un kaut kādā veidā nepanāksim, lai viņš sāktu lietot savus locekļus un savu prātu.” Es ieteicu ārstam pierunāt pacientu apģērbties īsam pārgājienam, lai viņš par kādu lietu izteiktu savas domas. Dabūt viņu ārā no gultas bija ļoti grūti, tomēr ārstam tas izdevās. Nākošajā dienā pacients aizgāja vēl mazliet tālāk. Pēc trim nedēļām šim vīram paskubinājumi vairs nebija vajadzīgi un drīz vien viņam radās apetīte veselīgam uzturam. Tas notika pirms septiņpadsmit gadiem un šis vīrs dzīvo vēl tagad, ar stiprām smadzenēm un tādiem pat kauliem un muskuļiem.
Mans brāli, tu nevari būt tāds, kādam tev fiziski vajadzētu būt, ja tu vienlīdzīgi nevingrināsi visus savas būtnes spēkus… Kungs ir tavs Palīgs un tavs Dievs. Viņš vēlas atrisināt tavu lietu, un Viņš ar tevi sadarbosies, ja tu liksi strādāt smadzenēm, kauliem un muskuļiem. Vai tu pieņemsi šo Lielā Ārsta recepti? – Vēstule 160. 1907. g. 30. aprīlī, brālim un māsai J.A. Stāriem (Starr). [130]