Bērna vadonis

14. daļa. Saglabājot fiziskās spējas

61. Mājsaimniece virtuvē

(Piezīme. Grāmata “Padomi par barību un diētu” sniedz izvērstus padomus par visu ēšanas jautājumu.)

[371] Mājsaimnieces augstais aicinājums. Nav nevienas svarīgākas nodarbošanās par mājsaimniecību. Lai pagatavotu labu ēdienu, pasniegtu to uz galda pievilcīgu, ir vajadzīgas vispusīgas zināšanas un pieredze. Tas, kurš gatavo mums ēdienu, kas nonāks kuņģī un pārvērtīsies asinīs, lai barotu visu sistēmu, ieņem vissvarīgāko un viscēlāko posteni.1

Ir svarīgi, lai ikviens jaunietis pamatīgi iepazītos ar ikdienas pienākumiem. Ja vajadzīgs, jauna sieviete var iztikt bez franču valodas un algebras zināšanām, vai pat bez klavierspēles. Bet nevar iztikt bez tā, ka viņa iemācās izcept labu maizi, rūpīgi pašūt piemērotu apģērbu un paveikt prasmīgi daudzos mājsaimniecības pienā-kumus.

Nav nekas, kas būtu vēl svarīgāks par pavāra spējām un inteliģenci, lai nodrošinātu visas ģimenes veselību un laimi. Ar slikti pagatavotu, neveselīgu ēdienu viņa var aizkavēt un pat sagraut gan pieaugušā lietderību, gan bērna attīstību. Vai arī, sagādājot ēdienu, kas piemērots miesas vajadzībām un reizē ir pievilcīgs un garšīgs, viņa var paveikt tik daudz laba taisnības pusē, cik citādāk būtu paveikusi ļaunā pusē. Tā dzīves laime dažādos veidos ir saistīta ar uzticību parastajos pienākumos.2

[372] Ēdienu gatavošanas zinātne ir svarīga māksla. Ēdienu gatavošanas zinātne nav sīkums. (..) Šo mākslu vajadzētu uzskatīt par visvērtīgāko no visām mākslām, jo tā ir cieši saistīta ar dzīvi. Tai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, jo, lai radītu labas asinis, organismam ir vajadzīgs labs ēdiens. Lai ļaudis būtu veseli, ir nepieciešams veikt medicīnisko misijas darbu, mācot gatavot labu ēdienu.

Bieži ar negaršīgu ēdienu veselības reformu pārtaisa par veselības sagrāvēju. Pirms veselības reformai ir panākumi, ir nepieciešams novērst zināšanu trūkumu veselīgu ēdienu gatavošanā.

Ir maz labu pavāru. Daudzām, daudzām mātēm ir jāskolojas pavārmākslā, lai viņas varētu ģimenei labi pagatavot un glīti pasniegt ēdienu.3

Centies kļūt par mākslas meistari. Mūsu māsas bieži nezina, kā gatavot. Es rīkotos šādi: ietu pie vislabākā pavāra, kādu var atrast valstī, un paliktu pie viņa, ja vajadzīgs, vairākas nedēļas, līdz būtu kļuvusi par mākslas meistari – par vispusīgu, prasmīgu pavāru. Es to darītu arī tad, ja būtu četrdesmit gadus veca. Jūsu pienākums ir zināt, kā gatavot ēdienu, un mācīt to darīt savām meitām.4

Pētiet un dariet. Ēdienus var pagatavot vienkārši un veselīgi, bet ir māksla tos padarīt gan gardus, gan barojošus. Sievām vajadzētu iemācīties pareizi gatavot, un tad to, ko iemācījušās, ar pacietību lietot. Tādēļ, ka viņas negrib to darīt, daudziem ir jācieš. Tādām es saku: “Ir laiks modināt jūsu snaudošās spējas un sākt mācīties! Neticiet, ka laiks, kas izmantots, [373] lai iegūtu zināšanas, kā pagatavot veselīgu un garšīgu ēdienu, ir veltīgi izšķiests. Nav svarīgi, cik liela pieredze ir gatavošanā. Ja kādam ir atbildība par ģimeni, tad viņa pienākums ir mācīties, kā par to pareizi rūpēties.5

Būtiska ir gan dažādība, gan vienkāršība. Maltītēm vajadzētu būt daudzveidīgām. Tiem pašiem ēdieniem, pagatavotiem tādā pašā veidā, nevajadzētu parādīties uz galda dienu no dienas, ēdienreizi pēc ēdienreizes. Ja ēdieni ir dažādi, tos ēd ar lielāku baudu, un organisms tiek labāk barots.6

No tā, ko ēdam, ir veidots mūsu ķermenis, un, lai tas būtu vesels, mums jāēd pareiza barība. Tā jāsagatavo ar visu rūpību, lai apgādātu miesas vajadzības. Visiem, kas gatavo ēdienu, ir reliģisks pienākums mācīties sagatavot dažāda veida veselīgus un garšīgus ēdienus.7

Pat pie galda mode un ārišķības atstāj savu kaitīgo iespaidu. Veselīgi pagatavots ēdiens ir kļuvis par otršķirīgu jautājumu. Liela ēdienu dažādība prasa laiku, naudu un darbu, nenesot nekāda labuma. Varbūt mode prasa, lai vienā ēdienreizē būtu seši ēdieni, bet šāds ieradums grauj veselību. Tā ir paraža, kuru saprātīgiem vīriem un sievām vajadzētu gan vārdos, gan darbos nosodīt. (..) Mājas pienākumi aizņem gandrīz visu namamātes laiku. Visas saimes veselība būtu labāka, ja ēdienus sagatavotu vienkāršāk. 8

Sliktas ēdienu gatavošanas sekas. Tūkstoši pazaudē dzīvības spēkus vienīgi nepareizas ēdienu gatavošanas dēļ. Šādā ceļā iet bojā daudz vairāk dvēseļu, nekā spējam iedomāties. Ķermenis nedarbojas pareizi, [374] un rodas slimības. Šādā stāvoklī cilvēks arī Debesu lietas labprāt nepieņem.9

Trūcīgs, slikti pagatavots ēdiens samaitā asinis, vājinot asinsradošos orgānus. Tas traucē organisma darbību un rada slimības ar to pavadonēm – uzbudinātiem nerviem un sliktu garastāvokli. Trūcīgas ēdienu gatavošanas upurus var skaitīt tūkstošos un desmit tūkstošos. Uz daudziem kapakmeņiem varētu rakstīt: “Miris ne-pilnvērtīga ēdiena dēļ” vai “Miris, jo nepareizi rīkojās ar savu kuņģi”.10

Māciet saviem bērniem gatavot. Neatstājiet novārtā pienākumu mācīt bērniem gatavot ēst. Darot to, jūs viņiem iemācāt principus, kas ir jāsaņem reliģiskajā izglītībā. Mācot saviem bērniem fizioloģiju un vienkāršu, bet prasmīgu pavārmākslu, jūs ieliekat pamatus vislietderīgākajai izglītības nozarei. Ir vajadzīga prasme izcept labu, vieglu maizi. Laba pavārmāksla ir reliģija, un es šaubos par tās šķiras reliģiju, kas ir pārāk nezinoša un bezrūpīga, lai mācītos pavārmākslu.11

Pamāciet pacietīgi un priecīgi. Mātēm vajadzētu turēt savas meitas jau no agras bērnības pie sevis virtuvē un mācīt tām pavārmākslu. Mātes nevar gaidīt, ka viņu meitas sapratīs mājturības noslēpumus bez audzināšanas. Viņām vajadzētu tās pamācīt pacietīgi un ar mīlestību, ar savu priecīgo sejas izteiksmi un atzinības vārdiem padarīt darbu tik patīkamu, cik vien iespējams.12

Neizsakiet nopēluma vārdus, ja tām vienreiz, divreiz vai trīsreiz kaut kas neizdodas! Mazdūšība jau tā dara savu darbu un kārdina viņas teikt: “Nav jēgas. Es to nevaru izdarīt.” Šis nav laiks nopēlumam. Griba kļūst vāja. Tai vajag pretimnākošu pamudinājumu, priecīgus, cerības pilnus vārdus: “Neuztraucies [375] par kļūdām. Tu vēl tikai mācies, un tāpēc tev jābūt gatavai arī rupji kļūdīties. Mēģini vēlreiz. Domā līdzi, ko tu dari. Esi ļoti rūpīga, un tu noteikti gūsi panākumus.”13

Kā laupa interesi un degsmi. Daudzām mātēm neizdodas saprast, cik svarīgas ir zināšanas šajā nozarē, un viņas labāk izdara visu pašas, nekā uzņemas grūtības un rūpes, pamācot savus bērnus un paciešot viņu kļūdas un neveiksmes. Kad meitas izdara kādu kļūdu, mātes sūta viņas prom un saka: “Nav jēgas. Tu nevari izdarīt šo vai to. Tu mani apgrūtini un traucē vairāk nekā palīdzi.”

Tā mācekļu pirmās pūles tiek noraidītas, un neveiksme nogalina viņu interesi un aizrautību mācīties. Viņas baidās mēģināt vēlreiz un labāk ada, šuj, tīra māju vai dara jebko citu, tikai ne gatavo ēdienu. Šeit lielā mērā ir vainojama māte. Viņai vajadzēja pacietīgi savu meitu pamācīt, lai darot tā varētu apgūt šo prasmi, kas galu galā novērsīs neveiklumu, kompensējot neprasmīgās nepieredzējušā strādnieka kustības.14

Jaunas sievietes visnepieciešamākā sagatavotība praktiskajai dzīvei. Jaunas sievietes vajadzētu pamatīgi skolot pavārmākslā. Lai arī kādi būtu apstākļi dzīvē, tās ir zināšanas, kuras praktiski var likt lietā. Tā ir izglītības nozare, kura vistiešāk ietekmē cilvēku dzīvi, sevišķi mūsu vistuvāko dzīves.15

Es slavēju savu šuvēju; es vērtēju savu pārrakstītāju, bet mans pavārs, kurš zina, kā pagatavot ēdienu, lai uzturētu dzīvību un barotu smadzenes, kaulus un muskuļus, ieņem vissvarīgāko vietu starp palīgiem manā ģimenē.16

[376] Jaunas sievietes domā, ka gatavot ēst un darīt citus mājsaimniecības pienākumus ir sulaiņa darbs. šī iemesla dēļ daudzas meitenes, kas apprecas un uzņemas rūpes par ģimeni, maz saprot pienākumus, kas gulstas uz sievu un māti.17

Radiet barjeru pret muļķībām un netikumiem. Mācot savām meitām pavārmākslu, jūs ap viņām uzceļat barjeru, kas pasargās viņas no muļķībām un netikumiem, kurus citādāk viņas būtu kārdinātas pieņemt.18

Arī vīriešiem jāmācās gatavot. Vīriešiem, tāpat kā sievietēm, vajadzētu prast pagatavot vienkāršu, veselīgu ēdienu. Viņu darījumi bieži liks atrasties viņiem vietās, kur tie nevar iegūt veselīgu ēdienu. Tad, protot pagatavot paši, viņi šo mākslu var izlietot labiem nolūkiem.19

Gan vīriešiem, gan sievietēm vajadzētu mācīt, kā taupīgi pagatavot ēdienu un iztikt bez gaļas.20

Mācieties taupīt; izvairieties no zudumiem. Jebkurā pavārmākslas nozarē vajadzētu pārdomāt jautājumu: “Kā pagatavot ēdienu visdabiskāk un vislētāk?” Turklāt vajadzētu rūpēties, lai ēdiena atlikumus, kas palikuši pāri, neizmestu ārā. Izdomājiet, kā šos pārpalikumus izmantot. Šī prasme, taupība un smalkjūtība ir veiksme. Siltākajos gadalaikos pagatavojiet mazāk. Lietojiet vairāk sausas vielas. Ir daudzas nabadzīgas ģimenes, kurām bieži tik tikko pietiek ēdamā. Tās var uzzināt, kāpēc ir trūcīgas; tās izmet tik daudz drusku un kripatiņu.21

Nopietni jautājumi pārdomām. “Ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” [377] Vai jūs to darāt, gatavojot ēst un aicinot pie galda savu ģimeni? Vai jūs savu bērnu priekšā liekat tikai tādu ēdienu, par kuru zināt, ka tas dos vislabākās asinis? Vai tas ir ēdiens, kas saglabās viņu ķermeni pēc iespējas mazāk satrauktā stāvoklī? Vai tas ir tas, kas nodrošinās tiem vislabāko attieksmi pret dzīvību un veselību? Vai tas ir ēdiens, ko jūs cenšaties pasniegt saviem bērniem? Vai arī, neskatoties uz viņu nākotnes labklājību, jūs gatavojat tiem neveselīgu, uzbudinošu, kairinošu ēdienu?22
_______________
1Liecības draudzei, 3. sēj., 158. lpp.
2Audzināšana, 216. lpp.
3Veselīga uztura pamati, 263. lpp.
4Liecības draudzei, 2. sēj., 370. lpp.
5Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 49. lpp.
6Dziednieciskā kalpošana, 300. lpp.
7Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 48., 49. lpp.
8Turpat, 73. lpp.
9Turpat, 49. lpp.
10Dziednieciskā kalpošana, 302. lpp.
11Liecības draudzei, 2. sēj., 537. lpp.
12Turpat, 1. sēj. 684. lpp.
13Turpat, 684., 685. lpp.
14Turpat, 685. lpp.
15Turpat, 683., 684. lpp.
16Turpat, 2. sēj., 370. lpp.
17Dziednieciskā kalpošana, 302. lpp.
18Liecības draudzei, 2. sēj., 370. lpp.
19Dziednieciskā kalpošana, 323. lpp.
20Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 313. lpp.
21Veselīga uztura pamati, 258. lpp.
22Liecības draudzei, 2. sēj., 359., 360. lpp.

62. Ēst, lai dzīvotu

[378] Dievs deva tieksmes un ēstgribu. Mūsu dabīgās tieksmes un kāres (..) bija dievišķi ieceltas, un, nodotas cilvēkam, tās bija šķīstas un svētas. Dieva nodoms bija, ka saprāts valdīs pār ēstgribu un ka tā kalpos mūsu laimei. Ja tieksmes regulē un kontrolē svētots saprāts, tad cilvēks ir svēts Kungā.1

Dievišķās aizgādības objekts. Israēliešu audzināšana ietvēra visus viņu dzīves ieradumus. Viss, kas bija saistīts ar viņu labklājību, bija dievišķās aizgādības rūpes un atradās dievišķā likuma ietvaros. Pat sagādājot ēdienu, Dievs meklēja viņu augstāko labumu. Manna, ar ko Viņš ēdināja viņus tuksnesī, bija tāda, kas nodrošināja fizisko, prāta un morālo spēku. (..) Par spīti tuksneša dzīves grūtībām, visās viņu ciltīs nebija neviena vārguļa.2

Miesu būvē ēdiens, ko ēdam. Mūsu miesas ir veidotas no tā ēdiena, ko ēdam. Ķermeņa audi pastāvīgi tiek bojāti; pat vismazākā katra orgāna kustība ir saistīta ar enerģijas zudumu, un šo zudumu atsver ēdiens. Katram ķermeņa orgānam ir vajadzīga sava daļa barības vielu. Smadzenēm ir jānodrošina sava daļa; kauli, muskuļi un nervi prasa savu. Brīnišķīgs process pārvērš ēdienu asinīs un izlieto šīs asinis, lai veidotu dažādas ķermeņa daļas; bet šis process turpinās nepārtraukti, nodrošinot dzīvību un spēku katram nervam, muskulim un audam.3

[379] Sāciet ar pareizu zīdaiņa barošanu. Nav iespējams par augstu novērtēt pareizu uztura ieradumu mācīšanu bērniem. Mazuļiem ir jāmācās, ka viņi ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu. Audzināšanai ir jāsākas ar zīdaini uz mātes rokām. Bērnam vajadzētu dot ēst tikai pēc noteiktiem starplaikiem, un, augot lielākiem, vairs ne tik bieži. Nevajadzētu dot saldumus vai pieaugušo ēdienu, ko bērns nespēj sagremot. Rūpes un regularitāte zīdaiņu ēdināšanā ne tikai nodrošinās veselību, padarot mierīgus un patīkamus viņu raksturus, bet arī liks pamatus ieradumiem, kas būs tiem par svētību vēlākajos gados.4

Audziniet garšu un ēstgribu. Bērniem, izaugot no zīdaiņa vecuma, vēl joprojām vajadzētu veltīt lielas rūpes, lai audzinātu viņu garšu un ēstgribu. Bieži viņiem ļauj ēst to, ko tie paši izvēlas, un viņi izvēlas, nedomājot par veselību. Pūles un nauda, kas tik bieži izšķiesta neveselīgos gardumos, liek bērniem domāt, ka dzīves aug-stākais mērķis un lielākā laime ir spēja izdabāt ēstkārei. Šādas audzināšanas sekas ir rijība, tad seko slimība. (..)

Vecākiem vajadzētu audzināt savu bērnu ēstgribu un nevajadzētu atļaut lietot neveselīgus ēdienus.5

Uzturs ietekmē garīgos, mentālos un fiziskos spēkus. Mātes, kuras apmierina savu bērnu vēlēšanās uz veselības un laimes rēķina, sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Sevis izdabāšana pieaug līdz ar bērniem, un tiek upurēta gan prāta, gan fiziskā enerģija. Mātes, kuras dara šo darbu, ar rūgtumu pļaus ražu, ko pašas sējušas. Viņas redz, ka bērni ir izauguši [380] ar nesagatavotu prātu un raksturu, nespējot darīt cēlu un derīgu darbu sabiedrībā vai mājās. Neveselīgas barības ietekmē cieš gan garīgie, gan arī fiziskie un prāta spēki. Sirdsapziņa kļūst aptumšota, un uzņēmība pret labiem iespaidiem vājināta.6

Izvēlieties vislabāko barību. Lai uzzinātu, kāda barība ir vislabākā, mums ir jāizpēta Dieva sākotnējais plāns cilvēka uzturam. Tas, kas radīja cilvēku un kas saprot viņa vajadzības, norādīja Ādamam, ko ēst. (..) Radītājs mūsu uzturam izvēlējās labību, augļus, riekstus un dārzeņus.7

Sagatavojiet tos vienkārši un garšīgi. Dievs cilvēku bagātīgi apgādāja ar līdzekļiem nesamaitātas ēstgribas apmierināšanai. Viņš tā priekšā izklāja zemes augļus – dāsnu barības dažādību, kas ir patīkama garšai un barojoša visam organismam. No tiem, saka mūsu labvēlīgais Debesu Tēvs, mēs varam brīvi ēst. Augļi, labība un dārzeņi, vienkārši pagatavoti, bez garšvielām un jebkādiem taukiem, ar pienu vai krējumu ir visveselīgākais uzturs. Tie sagādā ķermenim barības vielas un piešķir izturības spēku un prāta spraigumu, ko nedod uzbudinošs ēdiens.8

Ēstgriba nav drošs vadonis. Vajadzētu izvēlēties tos ēdienus, kas vislabāk apgādā ar ķermeņa uzbūvei nepieciešamām barības vielām. Šajā izvēlē apetīte nav drošs vadonis. Nepareizi ēšanas ieradumi ir samaitājuši apetīti. Bieži tā pieprasa barību, kas bojā veselību un rada nevis spēku, bet vājumu (..) Visur valdošās slimības un ciešanas lielā mērā atbilst izplatītākajām kļūdām uztura jautājumā.9

[381] Bērni, kas sekoja neaudzinātai ēstgribai. Ceļojot esmu dzirdējusi vecākus atzīmējam, ka viņu bērnu apetīte ir ļoti smalka un, ja tiem nepasniedz gaļu un kūkas, tad tie nevar paēst. Kad pienāca pusdienas, es novēroju, kāda bija šiem bērniem pasniegtā ēdiena kvalitāte. Tā bija smalku kviešu maize, šķiņķis ar melnajiem pipariem, marinēti dārzeņi, kūkas un konservi. Šo bērnu bālā, iedzeltenā sejas krāsa skaidri norādīja uz kuņģa ciešanām. Divi bērni novēroja kādas citas ģimenes bērnus, kas ēda sieru, un tie pazaudēja apetīti ēst to, kas tika pasniegts viņiem. Lutinošajai mātei, baidoties, ka viņas dārgie bērni paliks šo ēdienreizi bez ēšanas, vajadzēja lūgt pēc siera gabala saviem bērniem. Māte atzīmēja: “Maniem bērniem tik ļoti garšo šis vai tas, un es dodu viņiem to, ko tie grib, jo apetīte kāro pēc tās barības, ko prasa organisms.”

Tas būtu pareizi, ja ēstgriba nekad nebūtu bijusi samaitāta. Ir dabiska un samaitāta ēstgriba. Vecāki, kuri nepārtraukti māca saviem bērniem ēst neveselīgu, uzbudinošu ēdienu, kamēr garša ir sabojāta un kāro pēc māliem, zīmuļu grafīta, grauzdētas kafijas, tējas biezumiem, kanēļa, krustnagliņām un citām garšvielām, nevar teikt, ka apetīte pieprasa to, kas vajadzīgs organismam. Ēstgriba ir tik ilgi nepareizi audzināta, līdz tā ir samaitāta. Trauslie gremošanas orgāni ir uzbudināti un ievainoti, līdz tie ir zaudējuši savu smalko jutīgumu. Vienkāršs, veselīgs ēdiens tiem šķiet pliekans. Izkropļotais kuņģis neveiks tam doto darbu, ja to nestimulēs ar visuzbudinošākajām vielām. Ja šie bērni no zīdaiņa vecuma būtu mācīti ēst tikai veselīgu barību, pagatavotu visvienkāršākajā veidā, cik vien iespējams saglabājot tā dabīgās īpašības un izvairoties [382] no gaļas ēdieniem, taukiem un garšvielām, garša un apetīte nebūtu sabojāta. Savā dabiskajā stāvoklī tā lielā mērā var norādīt uz barību, kas ir vislabāk piemērota organisma vajadzībām.10

Kā ir ar gaļas ēdieniem? Mēs nenovelkam nekādu precīzu līniju, kurai būtu jāseko uztura jautājumā, bet sakām, ka zemēs, kur ir augļu, labības un riekstu pārpilnība, gaļas ēdieni nav īstā barība Dieva ļaudīm. Es esmu pamācīta, ka gaļas ēdieniem ir tieksme padarīt raksturu dzīvniecisku, laupīt vīriešiem un sievietēm to mīlestību un līdzjūtību, kādu viņiem vajadzētu izjust citam pret citu, un nodot augstākos būtnes spēkus zemāko kaislību pārvaldībā. Ja arī kādreiz ir bijis veselīgi ēst gaļu, tad tagad tas tā noteikti nav.11

Kāpēc vajadzētu atmest gaļas ēdienus? Tie, kas ēd gaļu, ēd pārstrādātu labību un dārzeņus, jo dzīvnieki no tiem saņem barības vielas, kas nodrošina augšanu. Dzīvība, kas bija labībā un dārzeņos, nokļūst ēdājā. Mēs to saņemam, ēdot dzīvnieka gaļu. Cik daudz labāk būtu to saņemt tieši, ēdot barību, ko Dievs mums ir devis!

Gaļa nekad nav bijusi labākais uzturlīdzeklis; bet tās lietošana tagad ir vēl vairāk apšaubāma, jo strauji pieaug dzīvnieku slimības. Tie, kas ēd gaļas ēdienus, maz zina, ko viņi ēd. Bieži vien, ja viņi varētu redzēt apēstos lopus dzīvus, un zinātu, kāda ir apēstās gaļas kvalitāte, tie ar pretīgumu novērstos no tās. Ļaudis nepār-traukti ēd gaļu, kas ir pilna ar tuberkulozes un vēža iedīgļiem. Tas izraisa tuberkulozi, vēzi un citas neārstējamas slimības.12

Sekas uzreiz neizjūt. Gaļas uztura sekas var arī uzreiz neizjust, bet tas nav pierādījums tam, [383] ka tā ir nekaitīga. Tikai nedaudzi tic, ka ieēstā gaļa ir tā, kas ir saindējusi asinis un radījusi ciešanas. Daudzi mirst no slimībām, kuras viennozīmīgi izraisa gaļas ēšana, lai gan patieso slimības un nāves cēloni nenojauš ne viņi paši, ne citi.13

Atgriezieties pie sākotnējā veselīgā uztura! Vai nav pienācis laiks ikvienam atteikties no gaļas uztura? Kā tie, kas ilgojas kļūt šķīsti, tīri un svēti, lai varētu būt Debesu eņģeļu sabiedrībā, var turpināt lietot uzturā to, kas rada tik kaitīgas sekas dvēselē un miesā? Kā viņi var atņemt dzīvību Dieva radījumiem, lai varētu kā gardumu baudīt to gaļu? Lai tie drīzāk atgriežas pie veselīgā un garšīgā uztura, ko Dievs cilvēkam deva iesākumā!14

Kristus gaidītāju ejamais ceļš. Tie, kas gaida Kunga atnākšanu, atteiksies no gaļas uztura. Gaļa vairs nebūs viņu ēdienkartes daļa. Mums vienmēr vajadzētu paturēt šo mērķi savā acu priekšā un censties pastāvīgi iet tā virzienā. Es nedomāju, ka, ēdot gaļu, mēs būtu saskaņā ar gaismu, kuru Dievam ir paticis mums dot.15

Atgriežoties pie Dieva sākotnējā nodoma. Atkal un atkal man ir rādīts, ka Dievs savus ļaudis ved atpakaļ pie sava sākotnējā nodoma, tas ir, nelietot uzturā mirušu dzīvnieku gaļu. Viņš vēlētos, kaut mēs mācītu ļaudīm labāku ceļu. (..) Ja gaļa ir atmesta, ja garša netiek audzināta šajā virzienā, ja ir pamodusies patika pret augļiem un labību, tad drīz būs tā, kā Dievs iesākumā bija paredzējis. Viņa tauta nelietos gaļu.16

[384] Pamācības par uztura maiņu. Ir kļūda uzskatīt, ka muskuļu spēks ir atkarīgs no gaļas uztura. Organisma vajadzības labāk var apmierināt un labāku veselību var baudīt bez gaļas. Labība ar augļiem, riekstiem un dārzeņiem satur visas nepieciešamās barības vielas, lai veidotu labas asinis. Gaļas uzturs nenodrošina šos elementus tik labi un tik pilnīgi. Ja gaļas lietošana būtu tik svarīga veselībai un spēkam, tad tā būtu iekļauta uzturā, ko cilvēkam deva iesākumā.

Pārtraucot lietot gaļu, bieži parādās vājuma izjūta, nespēks. Daudzi to izvirza par pierādījumu, ka gaļas uzturs ir svarīgs, bet patiesībā tās trūkumu tik ļoti izjūt tāpēc, ka gaļa ir uzbudinoša, jo tā sakarsē asinis un satrauc nervus. Dažiem atmest gaļas ēšanu būs tikpat grūti kā dzērājam atstāt degvīna malku, bet tomēr ir labāk mainīt savu uzturu.

Atmetot gaļas barību, tās vietu vajadzētu ieņemt labības, riekstu, dārzeņu un augļu dažādībai, kas būtu gan barojoši, gan garšīgi. Sevišķi nepieciešams tas ir tiem, kas ir vāji vai pārslogoti nepārtrauktā darbā.17

Palīdzēt var labi sagatavoti aizstājēji. Laba pavārmāksla ir būtiska prasība sevišķi tad, ja gaļa nav galvenais uzturlīdzeklis. Ir jāpagatavo kaut kas, kas ieņemtu gaļas vietu, un šiem gaļas aizstājējiem ir jābūt labi pagatavotiem, lai nerastos ilgas pēc gaļas.18

Es pazīstu ģimenes, kas gaļu ir aizstājušas ar nepilnvērtīgu uzturu. Viņu uzturs ir [385] tik trūcīgi pagatavots, ka kuņģis sajūt riebumu pret to. Šīs ģimenes man ir teikušas, ka veselības reforma viņiem nav piemērota, ka viņi zaudē fiziskos spēkus. Šeit ir viens no iemesliem, kāpēc daži ir cietuši neveiksmi, cenšoties vienkāršot savu uzturu. Viņu uzturs ir trūcīgs un pagatavots bez izdomas, tas pastāvīgi ir vienveidīgs.

Vienā ēdienreizē nevajadzētu būt daudziem ēdienu veidiem, bet visām ēdienreizēm nevajadzētu sastāvēt no viena veida ēdieniem bez dažādības. Ēdienu vajadzētu pagatavot vienkārši, tomēr patīkami, lai rosinātu ēstgribu.19

Pārvarot nedabīgu ēstkāri. Personām, kas ir pieradušas pie trekna, uzbudinoša uztura, ir nedabīga garšas sajūta, un tās nevar uzreiz ar baudu ēst vienkāršu barību. Būs vajadzīgs laiks, lai garša kļūtu dabīga un lai kuņģis atgūtos no pārciestās vardarbības. Bet tiem, kas būs neatlaidīgi, lietojot veselīgu barību, pēc kāda laika tā iegaršosies. Viņi augstu vērtēs tās smalko un garšīgo aromātu un ēdīs to ar lielāku baudu nekā agrāk neveselīgus gardumus. Piedevām kuņģis, atrodoties veselīgā stāvoklī, nesakarstot un nepārpūloties, bez grūtībām veiks savu uzdevumu.20

Veselīgs uzturs nav upuris. Mācot bērniem valdīt pār savu ēstgribu un ēst veselīgi, izskaidrojiet viņiem, ka viņi aizliedz sev tikai to, kas nodarīs tiem pāri. Viņi atstāj kaitīgo, lai dotu priekšroku kaut kam labākam. Lai galds ir pievilcīgs un apetīti rosinošs, klāts ar labām lietām, ko Dievs tik dāsni ir devis!21

[386] Ņemiet vērā gadalaiku, klimatu un nodarbošanos. Ne visi veselīgie ēdieni paši par sevi ir vienādi piemēroti mūsu vajadzībām jebkuros apstākļos. Izvēloties barību, ir jābūt ļoti rūpīgam. Mūsu uzturam jāatbilst gadalaikam, klimatam, kādā mēs dzīvojam, un mūsu darbam. Daži uzturlīdzekļi, kas ir piemēroti lietot vienā gadalaikā vai vienā klimatā, nav derīgi citā. Tāpat arī personām ar dažādu nodarbošanos ir piemēroti dažādi ēdieni. Bieži uzturs, kuru ir labi lietot fiziska darba strādniekiem, nav piemērots personām ar sēdošu vai spraigu garīgu darbu. Dievs mums ir devis plašu veselīgu ēdienu dažādību, un katram vajadzētu izvēlēties to, ko pieredze un saprātīgs spriedums atzīst par visderīgāko viņa paša vajadzībām.22

Pagatavojiet ēdienu saprātīgi un prasmīgi. Nav pareizi ēst tikai tāpēc, lai apmierinātu ēstgribu; nevajadzētu būt vienaldzīgam pret ēdiena kvalitāti un veidu, kā tas ir pagatavots. Ja ēdienu nevar ēst baudot, organisms nebūs tik labi pabarots. Barību vajadzētu izraudzīties rūpīgi, un ēdienu pagatavot prasmīgi.23

“Mēs paši varam “iekost” jebko.” Daudzās ģimenēs daudz gatavo viesiem. Uz galda pasniedz dažādus ēdienus. Šie ēdieni ir kārdinājums tiem, kas nav pieraduši pie tādas sātīga uztura dažādības. (..)

Es zinu, pa kādu ceļu iet daži no tiem, kas šādi uzņem viesus. Viņu pašu ģimenēs tie neievēro regularitāti. Ēdienreizes sagatavo tad, kad mātei un sievai tas ir ērtāk. Viņa nepēta, kas ir vajadzīgs vīra un bērnu laimei. Viesiem gatavo šādu parādi, [387] taču “tikai mums” viss ir pietiekami labs. Pārāk bieži ir redzams galds pie sienas, aukstās uzkodas uz tā, bez sevišķām pūlēm padarīt tās pievilcīgas. “Tikai mums,” viņi saka. “Mēs varam “iekost” vienalga ko.”24

Lai ēdienreize ir patīkams kopā pavadīts laiks. Ēdienreizei vajadzētu būt satiksmes un atpūtas laikam. Visu, kas var nospiest un satraukt, vajadzētu izraidīt no prāta. Lai valda uzticība un laipnība, kā arī pateicība visa labā Devējam, tad sarunas būs patīkamu, priecīgu domu straume, kas pacels un nenogurdinās.25

Galds nav tā vieta, kur vecākiem ar savu nesaprātīgo rīcību vajadzētu attīstīt bērnos sacelšanos. Visai ģimenei vajadzētu ēst ar prieku un pateicību, paturot prātā, ka tie, kas mīl un paklausa Dievam, piedalīsies Jēra kāzu mielastā Dieva valstībā un ka Jēzus pats viņus apkalpos.26

Regularitāte ēšanā. Neregulāras ēdienreizes izjauc gremošanas orgānu veselīgo tonusu, kaitējot veselībai un priekam.27

Nevienā gadījumā ēdienreizei nevajadzētu būt neregulārai. Ja pusdienas ēd stundu vai divas pirms parastā laika, kuņģis nav sagatavots jaunajai slodzei, jo tas vēl nav pārstrādājis iepriekšējā ēdienreizē apēsto un tam nav dzīvības spēku jaunajam darbam. Tā gremošanas sistēma ir pārslogota.

Ēdienreizi nevajadzētu arī vienu vai divas stundas nokavēt, pielāgojoties apstākļiem vai lai paveiktu noteiktu darba daudzumu. Kuņģis pieprasa ēst tai laikā, kad tas ir pieradis saņemt uzturu. Ja šis laiks ir nokavēts, sistēmas dzīvības spēki samazinās un beidzot tā ir tik zema un panīkusi, ka ēstgriba ir pilnībā pār-gājusi. [388] Ja tad uzņem barību, kuņģis nespēj attiecīgi parūpēties par to. Ēdienu nevar pārvēst labās asinīs. Ja visi ēstu noteiktā laikā, neko nebaudot starp ēdienreizēm, viņi būtu gatavi ēdienreizei, un tā sagādātu prieku kā algu par viņu pūlēm.28

Māciet bērniem, kad, kā un ko ēst. Bērniem parasti nemāca, cik svarīgi ir, kad, kā un ko viņi ēd. Tiem atļauj brīvi apmierināt savu garšu, ēst jebkurā laikā, apēst augli, ja to iekāro viņu acis; un kūkas, cepumi, sviestmaizes, gandrīz nepārtraukti ēstie saldumi padara viņus par kārumniekiem un gremošanas orgānu slimniekiem. Gremošanas orgāni, kam līdzīgi dzirnavām liek nepārtraukti darboties, kļūst vāji, smadzenēm tiek atņemti dzīvības spēki, lai palīdzētu veikt virsstundas kuņģim, un tā prāta spēki tiek vājināti. Nedabiskais uzbudinājums un dzīvības spēku vājums padara viņus nervozus, nesavaldīgus, ietiepīgus un uzbudinātus. Vecāki gandrīz nedrīkst nolaist no tiem acis. Daudzos gadījumos liekas, ka morālie spēki ir tā notrulināti, ka ir grūti pamodināt kauna jūtas un izpratni par grēka mokošo dabu; tie viegli piesavinās ieradumu izlocīties, krāpt un bieži atklāti melot.

Vecāki apraud savu bērnu sliktos ieradumus, bet nesaprot, ka šo ļaunumu ir izraisījusi viņu pašu sliktā audzināšana. Viņi nav redzējuši nepieciešamību savaldīt savu bērnu ēstkāri un kaislības, un, bērniem kļūstot vecākiem, arī nepareizās tieksmes ir augušas un nostiprinājušās. Mātes ar savām rokām pagatavo un pasniedz saviem bērniem ēdienu, kas ievaino miesu un prātu.29

[389] Nekad neēdiet starp ēdienreizēm. Kuņģim ir jāvelta rūpīga uzmanība. To nedrīkst pastāvīgi nodarbināt. Atvēliet šim bieži nepareizi un ļaunprātīgi izmantotajam orgānam arī mieru un atpūtu. (..)

Pēc laikā ēstās maltītes kuņģim vajadzētu atļaut piecas stundas atpūsties. Līdz nākamajai ēdienreizei kuņģī nevajadzētu nokļūt nevienam kumosiņam. Šajā laikā kuņģis paveiks savu darbu un tad būs sagatavots atkal uzņemt barību.30

Mātes dara lielu kļūdu, atļaujot ēst starp ēdienreizēm. Šis sliktais ieradums sabojā kuņģi un liek pamatus vēlākām ciešanām. Bieži vien kaprīzumu izraisa neveselīgie, vēl nesagremotie ēdieni. Bet māte neuzskata par vajadzīgu veltīt laiku, lai noskaidrotu cēloni un labotu savu neprātīgo rīcību. Viņai nav arī vaļas apklusināt nemierīgo brēkuli. Lai mazo cietēju nomierinātu, viņa tam iedod kūkas gabalu vai kādu citu gardumu, bet tas ļaunumu tikai palielina. (..)

Mātes bieži sūdzas par bērnu vājo veselību un prasa padomu ārstam, bet, ja viņas būtu kaut nedaudz saprātīgas, tad redzētu, ka šīs problēmas izraisa nepareiza ēšana.31

Vēlas uzkodas – kaitīgs ieradums. Cits slikts ieradums ir ēst tieši pirms gulētiešanas. Cilvēks ir ievērojis regulāras ēdienreizes, bet noguruma sajūtas dēļ uzņem vēl barību. Šī nepareizā rīcība kļūst par ieradumu un bieži tik ļoti nostiprinās, ka viņš domā, ka nav iespējams gulēt bez ēdiena. Tā, ēdot vēlas vakariņas, gremošanas process turpinās gulēšanas stundās. Kuņģis turpina nepārtraukti strādāt, bet tā darbs nav pilnīgs. [390] Miegu bieži traucē nepatīkami sapņi, no rīta cilvēks pamostas neatspirdzis un nevēlas brokastis. Kad mēs ejam gulēt, kuņģim vajadzētu būt savu darbu paveikušam, lai tas, tāpat kā citi ķermeņa orgāni, varētu baudīt mieru. Sēdoša darba strādniekiem vēlas vakariņas ir sevišķi kaitīgas. Bieži vien šādi traucējumi ir sākums slimībai, kas beidzas ar nāvi.32

Mātei ir atklāts, cik svarīgas ir brokastis. Tavai meitai ir nervozs uzbudinājums, un viņas uzturu vajadzētu rūpīgi uzraudzīt. Viņai nevajadzētu ļaut izvēlēties ēdienu, kas apmierinās viņas garšu, nesniedzot nepieciešamās barības vielas (..) Nekad neļauj viņai iziet no mājas uz skolu bez brokastīm. Neuzdrošinies šajā jautājumā pakļauties savām tieksmēm. Noliec sevi pilnīgi Dieva pārvaldībā, un Viņš palīdzēs tev visas savas ilgas saskaņot ar Viņa prasībām.33

Vieglas brokastis ir sabiedrības tradīcija un kārtība. Bet tas nav labākais veids, kā apieties ar kuņģi. Brokastu laikā kuņģis ir labākā stāvoklī, lai pārstrādātu lielāku barības daudzumu nekā otrajā vai trešajā ēdienreizē. Ieradums ēst trūcīgas brokastis un pamatīgas pusdienas ir nepareizs. Lai brokastis ir jūsu galvenā maltīte dienā!34

Sagādājiet bagātīgi vislabākos ēdienus. Bērniem un jauniešiem nevajadzētu pat vismazākajā mērā būt nepietiekami paēdušiem; viņiem vajadzētu sagādāt papilnam veselīgas barības, bet tas nenozīmē, ka ir pareizi tiem pasniegt treknus cepumus un kūkas. Viņiem vajadzētu būt vislabākajām kustībām un vislabākajam uztu-ram, [391] jo tas lielā mērā nosaka psihisko un morālo spēku stāvokli. Pareiza, veselīga diēta būs viens no līdzekļiem, kā nodrošināt veselīgu gremošanu.35

Ieturiet mērenību. Vecāki bieži pieļauj kļūdu, pārbarojot bērnus. Ja ar bērniem šādi apietas, viņi kļūst par gremošanas orgānu slimniekiem. Arī labu pārtiku ir būtiski lietot ar mēru. Vecāki, nolieciet bērniem priekšā tik daudz, cik viņiem vajadzētu apēst. Neļaujiet tiem ēst tik, cik viņiem liekas nepieciešams. (..) Vecāki, ja jūs šajā lietā nebūsiet modri sargi, jūsu bērniem būs notrulināta uztvere. Viņi var apmeklēt skolu, bet nespēt mācīties tā, kā vajadzētu; jo viņu spēki, kam vajadzēja būt smadzenēs, pārstrādā lieko barību, kas noslogo kuņģi. Vecākiem vajadzētu saprast, ka pārāk daudz barības padara bērnus nevis spēcīgus, bet gan vājus.36

Noteicējiem jābūt vecākiem, nevis bērniem. Māciet bērniem aizliegt ēstkārei, būt apmierinātiem ar vienkāršu, Dieva dotu uzturu. Nevajadzētu atļaut tiem noteikt, ko viņiem vajadzētu ēst, bet gan jums ir jānosaka, kas viņiem ir vislabākais. Jūs darāt grēku, ja atļaujat saviem bērniem kurnēt un gausties par labu, veselīgu ēdienu tikai tāpēc, ka tas neatbilst viņu samaitātajai garšai.37

Lai bērnam nerodas iespaids, ka tāpēc, ka viņš ir jūsu bērns, jums viņam ir jāpiekāpjas un jāļauj izvēlēties un norādīt savu ceļu. Nevajadzētu ļaut viņam izvēlēties ēdienus, kas nav labi, tikai tāpēc vien, ka viņam tie garšo. Vadošajam spēkam bērna dzīvē ir jābūt vecāku pieredzei.38

[392] Cieniet bērna izvēli, ja tā ir saprātīga. Mums pašiem personīgi ir jāizlemj, vai mūsu dzīvi pārvaldīs prāts vai miesa. Jauniešiem pašiem ir jāizdara izvēle, kas veidos viņu dzīvi. Nekādas pūles nevajadzētu taupīt, lai viņi varētu izprast spēkus, ar kuriem viņiem ir jāsastopas, un iespaidus, kas veido raksturu un nosaka likteni.39

Audzinot bērnus un jauniešus, viņiem vajadzētu mācīt, ka ēšanas, dzeršanas un ģērbšanās ieradumi, kas ir veidoti pēc pasaules standarta, nav saskaņā ar veselības un dzīvības likumiem un ka tos jātur saprāta un intelekta pārvaldībā. Ēstkāres spēkam un ieraduma stiprumam nevajadzētu ļaut pārspēt saprāta balsi. Lai sasniegtu šo galarezultātu, jauniešiem ir jāizvirza augstāki mērķi un motīvi nekā tikai dzīvniecisks apmierinājums ēdot un dzerot.40

Samaitātas ēstkāres tālejošās sekas. Daži neizprot vajadzību ēst un dzert Dievam par godu. Samaitātas ēstkāres apmierināšana ietekmē viņus visās dzīves jomās. Tas ir redzams ģimenē, draudzē, lūgšanu sanāksmēs un bērnu audzināšanā. Tas ir viņu dzīves posts. Tas neļauj tiem saprast patiesības šim pēdējam laikam.41

Veselīgs dzīvesveids – personīgs pienākums. Tam, ko mēs ēdam vai dzeram, ir liels iespaids uz mūsu dzīvi un raksturu, un kristiešiem vajadzētu saskaņot savus ēšanas un dzeršanas ieradumus ar dabas likumiem. Mums ir jāsaprot savs pienākums pret Dievu šajā jautājumā. Paklausību veselības likumiem vajadzētu padarīt par no-pietnu izpētes priekšmetu, jo labprātīga nezināšana šajos [393] jautājumos ir grēks. Katram ir jāizjūt personīga atbildība dzīvot veselīgi.42
_______________
1Atturība, 12. lpp.
2Audzināšana, 38. lpp.
3Dziednieciskā kalpošana, 295. lpp.
4Turpat, 383. lpp.
5Turpat, 384. lpp.
6Veselīga uztura pamati, 230. lpp.
7Dziednieciskā kalpošana, 295., 296. lpp.
8Veselīga uztura pamati, 92. lpp.
9Dziednieciskā kalpošana, 295. lpp.
10Veselīga uztura pamati, 293. lpp.
11Liecības draudzei, 9. sēj., 159. lpp.
12Dziednieciskā kalpošana, 313. lpp.
13Turpat, 315. lpp.
14Turpat, 317. lpp.
15Veselīga uztura pamati, 380., 381. lpp.
16Turpat, 82. lpp.
17Dziednieciskā kalpošana, 316. lpp.
18Vēstule 60a, 1896. g.
19Liecības draudzei, 2. sēj., 63. lpp.
20Dziednieciskā kalpošana, 298., 299. lpp.
21Turpat, 385. lpp.
22Turpat, 296., 297. lpp.
23Turpat, 300. lpp.
24Manuskripts 1, 1892. g.
25Audzināšana, 206. lpp.
26Vēstule 19, 1892. g.
27Dziednieciskā kalpošana, 384. lpp.
28Veselīga uztura pamati, 179. lpp.
29Pacific Health Journal, 1890. g. maijs
30Veselīga uztura pamati, 173., 179. lpp.
31Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 61. lpp.
32Dziednieciskā kalpošana, 303., 304. lpp.
33Vēstule 69, 1896. g.
34Veselīga uztura pamati, 173. lpp.
35Vēstule 19, 1892. g.
36Manuskripts 155, 1899. g.
37Vēstule 23, 1888. g.
38The Signs of the Times, 1896. g. 13. augusts
39Audzināšana, 202. lpp.
40Good Health, 1880. g. jūlijs
41Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 151. lpp.
42Manuskripts 47, 1896. g.

63. Sātība visās lietās

[394] Nesātība izraisa lielāko daļu slimību. Nesātība ir pamatā lielākajai daļai slimību. Ik gadu tā iznīcina desmitiem tūkstošus. Mēs nerunājam par nesātību, ierobežojot to tikai ar alkoholisko dzērienu lietošanu, bet piešķiram tai plašāku nozīmi, ietverot jebkuru kaitīgu izdabāšanu ēstkārei vai citām kaislībām.1

Ar nesātību daži upurē pusi, citi – divas trešdaļas savu fizisko, garīgo un morālo spēku un kļūst par ienaidnieka rotaļlietām.2

Ir grēks lieki izdabāt. Lieka izdabāšana ēšanā, dzeršanā, gulēšanā vai skatīšanā ir grēks. Saskanīga, veselīga visu miesas un prāta spēku darbība sniedz laimi; un, jo pacilātāki un pilnīgāki ir spēki, jo šķīstāka un neaptumšotāka laime.3

Sātība ir reliģiskās dzīves princips. Sātību vajadzētu mācīt un praktizēt visās šīs dzīves lietās. Sātība ēšanā, dzeršanā, gulēšanā un apģērbā ir viens no reliģiskās dzīves principiem. Patiesība, iekļuvusi dvēseles svētnīcā, vadīs pareizi apieties ar ķermeni. Neko, kas ir saistīts ar cilvēka veselību, nedrīkst uzskatīt ar vienaldzību. Mūsu mūžīgā labklājība ir atkarīga no tā, kā mēs savā dzīvē lietojam laiku, spēkus un ietekmi.4

Mums šeit ir piešķirts tikai viens dzīves laiks; un ikvienam vajadzētu jautāt: “Kā es varu vislabāk izlietot savu dzīvi?”5

[395] Mūsu pirmais pienākums pret Dievu un pret līdzcilvēkiem ir attīstīt sevi. Katru spēju, ar kuru Radītājs mūs ir apveltījis, vajadzētu izkopt līdz augstākajai pilnības pakāpei, lai mēs sniegtu vislielāko labumu, kas atbilst mūsu spējām. Tāpēc labi izlietots ir tas laiks, kas ir veltīs labas fiziskās un garīgās veselības iegūšanai un saglabāšanai. Mēs nedrīkstam atļauties traucēt nevienas prāta vai miesas darbības attīstību, ne arī izkropļot to pārstrādājoties vai ļaunprātīgi izlietojot kādu dzīvā mehānisma daļu. Ja mēs to darām, tad mums ir jācieš sekas.6

Sātībai ir brīnišķīgs spēks. Sātībai un regularitātei visās lietās ir brīnišķīgs spēks. Tā darīs vairāk nekā apstākļi vai dabiskās spējas, lai nodrošinātu to rakstura piemīlību un gaišumu, kas padara līdzenu dzīves taku. Turklāt šādi iegūts pašsavaldīšanās spēks būs viena no visvērtīgākajām īpašībām, lai veiksmīgi cīnītos ar bargajiem dzīves pienākumiem un realitāti, kas sagaida ikvienu cilvēku.7

Līdzeklis domu attīrīšanai. Katru dienu cilvēkiem, kas ieņem atbildīgus posteņus, ir jāpieņem lēmumi ar tālejošām sekām. Bieži viņiem ir jādomā ātri, un to veiksmīgi var izdarīt tikai tas, kurš ievēro stingru sātību. Prāts stiprinās, pareizi apejoties ar fiziskajiem un garīgajiem spēkiem. Ja spriedze nav pārāk liela, tad katra jauna piepūle dod jaunu enerģiju.8

Sātīgi ieradumi nes bagātīgus augļus. Jaunā paaudze no visām pusēm ir apņemta ar kārdināšanām ēšanas jautājumā. Īpaši mūsu lielajās pilsētās katrs grēcīgs ieradums ir padarīts vienkāršs un vilinošs. [396] Tie, kuri, tāpat kā Daniēls, negrib sevi piesārņot, saņems savas sātīgās dzīves algu. Lielāks fiziskais spēks un pieaugošā izturība tiem nodrošina spēka krājumus, kur smelt vajadzīgā brīdī.

Pareizi fiziskie ieradumi veicina prāta attīstību. Gara dāvanas, fiziskie spēki un ilgs mūžs ir atkarīgi no negrozāmiem likumiem. Šajās lietās nav gadījuma rakstura. Dievs neiejauksies, lai pasargātu cilvēku no dabas likumu pārkāpšanas sekām.9

Lai jūsu veselība būtu pilnīga, esiet sātīgi visās lietās. Lai uzturētu veselību, ir nepieciešama sātība visās lietās. (..) Mūsu Debesu Tēvs sūtīja veselības reformas gaismu, lai mūs pasargātu no nepareizas ēstkāres ļaunajām sekām, lai tie, kas mīl skaidrību un svētumu, zinātu, kā ar apdomu ir lietojamas Dieva dotās dāvanas, un lai, sātīgi dzīvodami, tie tiktu svētīti patiesībā.10

Sātība iet pa priekšu svētošanai. Dieva ļaudīm ir jāmācās, kāda nozīme ir sātībai visās lietās (..) No viņu dzīvēm ir jāizmet sevis izdabāšana. Pirms tie var reāli saprast, kāda nozīme ir patiesai svētošanai un saskaņai ar Kristus gribu, tiem sadarbībā ar Dievu ir jāiegūst virsroka pār nepareiziem ieradumiem un rīcību.11

Nesātība mācībās. Nesātība mācībās ir dzēruma veids; un tie, kas to piekopj, līdzīgi dzērājam nomaldās no drošiem ceļiem, klūp un iekrīt tumsā. Kungs vēlas, lai katrs audzēknis patur prātā, ka mums vajadzētu skatīties tikai uz Dieva godību. Viņam nevajadzētu iztukšot un izšķiest savus fiziskos un [397] garīgos spēkus, cenšoties apgūt visas iespējamās zinātnes atziņas, bet gan saglabāt visu savu spēku svaigumu un enerģiju, lai iesaistītos darbā, ko Kungs viņam ir norādījis, palīdzot dvēselēm atrast taisnības ceļu.12

Sātība darbā. Mums savā darbā jāievēro sātība. Mūsu pienākums nav nolikt sevi tādā vietā, kur mums būs jāpārstrādājas. Daži var uz kādu laiku atrasties vietās, kur tas ir nepieciešams, bet tam vajadzētu būt izņēmumam, nevis normai. Mums ir jāievēro sātība visās lietās. Ja mēs godājam Kungu, veicot savu daļu, Viņš no savas puses saglabās mūsu veselību. Mums vajadzētu saprātīgi pārraudzīt visus savus orgānus. Ievērojot sātību ēšanā, dzeršanā, apģērbā, darbā un visās citās lietās, mēs varam savā labā darīt to, ko nevar izdarīt neviens ārsts.13

Kā likumam jābūt tam, ka dienas darbs neturpinās līdz vēlam vakaram (..) Man ir rādīts, ka tie, kas tā dara, bieži pazaudē daudz vairāk nekā iegūst, jo enerģija ir izsmelta un vēlā darba sekas ir nervozais uzbudinājums. Sākumā tie varbūt zaudējumu nemana, bet veselība tomēr tiek izpostīta.14

Tas, kurš ļoti pūlas padarīt kādu darbu noteiktā laikā un turpina strādāt arī tad, kad vajadzētu atpūsties, negūs nekāda labuma. Tas savu kapitālu ir aizņēmies. Tas patērē dzīvības spēkus, kas būs vajadzīgi nākotnē. Vēlāk, kad tik neapdomīgi patērētie spēki ir vajadzīgi, tad viņam to trūkst. Fiziskais spēks ir zudis, un arī gara spēka nav. Viņš jūt, ka cietis zaudējumu, bet nezina, kāpēc. Ir pienācis laiks, kad fiziskie spēki ir nepieciešami, bet tie ir izsmelti. Katram, kas pārkāpj veselības likumus, [398] vairāk vai mazāk tādēļ ir jācieš. Dievs mūsu miesu ir radījis tā, ka vajadzīgie spēki dažādos dzīves laikos mums netrūkst. Ja mēs, pastāvīgi pārpūloties, šos spēkus neapdomīgi izšķiežam, tad mums par to reiz būs jācieš.15

Sātība apģērbā. Apģērbam visādā ziņā vajadzētu būt veselīgam. Pāri par visām lietām Dievs vēlas, lai mēs būtu veseli – veseli gan miesā, gan garā. Mums kopā ar Viņu ir jāstrādā pie savas miesas un dvēseles veselības. Veselīgs apģērbs sekmē gan vienu, gan otru.

Apģērbam vajadzētu būt pievilcīgam un skaistam, rotātam ar dabisku vienkāršību. Kristus mūs brīdināja no dzīves lepnības, bet ne no tās pievilcības un dabiskā skaistuma.16

Sātība ēšanā. Īsta sātība māca mūs pilnīgi iztikt bez kaitīgā un saprātīgi lietot veselīgo. Tikai nedaudzi saprot, kā viņu ēšanas ieradumi ietekmē veselību, raksturu, derīgumu šajā pasaulē un mūžīgo likteni. Ēstgribai vienmēr vajadzētu būt morālo un intelekta spēku pārvaldībā. Miesai vajadzētu kalpot prātam, un nevis prātam atrasties miesas pakļautībā.17

Tie, kuri ēd un strādā nesātīgi un nesaprātīgi, arī runā un rīkojas nesaprātīgi. Lai būtu nesātīgs, nav obligāti jālieto alkoholiskie dzērieni. Nesātīgas ēšanas grēks – ēdot pārāk bieži, par daudz un treknu, neveselīgu barību – sagrauj gremošanas orgānu veselīgo darbību, iespaido smadzenes un sagroza spriedumu, kavējot racionālu, nosvērtu, veselīgu domāšanu un darbību.18

[399] Īpašas rūpes, lai nepārēstos. Deviņos gadījumos no desmit ir lielākas briesmas apēst par daudz nevis par maz. (..) Ir daudz slimo, kas necieš no saslimšanas. Viņu slimības cēlonis ir padošanās ēstkārei. Viņi domā, ka veselīgu ēdienu var ēst tik, cik patīk. Tā ir liela kļūda. Personām, kuru spēki ir vājināti, vajadzētu ēst mēreni un pat ierobežot barības daudzumu. Tad organisms spēs viegli un labi paveikt savu darbu, izbēgot no daudzām ciešanām.19

Neatraidiet Dievu ar nevienu nesātīgu rīcību. Mēs esam dārgi atpirkti; tāpēc mums ir jāpagodina Dievs savā miesā un savā garā, kas pieder Viņam. Mēs nedrīkstam Viņu noliegt pat ar vienu nesātīgu rīcību, jo vienpiedzimušais Dieva Dēls mūs ir nopircis par bezgalīgu maksu, pat upurējot savu dzīvību. Viņš nemira par mums, lai mēs kļūtu par ļaunu ieradumu vergiem, bet lai mēs varētu kļūt Dieva dēli un meitas, kas kalpo Viņam ar ikvienu savas būtnes spēju.20

Tie, kuri pastāvīgi apzināsies, ka viņi stāv šādās attiecībās ar Dievu, neļaus kuņģī nokļūt barībai, kas izpatīk ēstkārei, bet bojā gremošanas orgānus. Tie nesamaitās Dieva īpašumu, kalpojot nepareiziem ieradumiem ēšanā, dzeršanā un apģērbā. Viņi ļoti rūpēsies par dzīvo mehānismu, saprotot, ka tas ir jādara, lai strādātu kopā ar Dievu. Viņš vēlas, lai tie būtu veselīgi, laimīgi un derīgi. Bet, lai tādi būtu, viņiem sava griba ir jānoliek Viņa gribas pusē.21

Ienesiet sātību visos mājas dzīves sīkumos. Mēs uzstājam, lai sātības principus iedzīvina [400] visos mājas dzīves sīkumos; lai vecāku paraugs būtu sātības mācību stunda; lai bērniem mācītu pašaizliedzību un pašsavaldīšanos jau no zīdaiņa vecuma.22

Ģimenes lokā un draudzē mums vajadzētu kristīgo sātību pacelt uz paaugstinājuma. Tai vajadzētu būt dzīvam, darbīgam elementam, kas pārveido ieradumus, tieksmes un raksturus.23 _______________
1Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
2Vēstis jaunatnei, 236. lpp.
3Veselīga uztura pamati, 44. lpp.
4Liecības draudzei, 6. sēj., 375. lpp.
5Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
6The Signs of the Times, 1890. g. 17. novembris
7Audzināšana, 206. lpp.
8Dziednieciskā kalpošana, 309. lpp.
9Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 28. lpp.
10Turpat, 52. lpp.
11Medicīniskā kalpošana, 275. lpp.
12Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 405., 406. lpp.
13Atturība, 139. lpp.
14Padomi par veselīgu dzīvesveidu, 99. lpp.
15Kristīgās audzināšanas pamati, 153., 154. lpp.
16Dziednieciskā kalpošana, 288., 289. lpp.
17Atturība, 138. lpp.
18Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 155. lpp.
19Manuskripts 1, 1876. g.
20Vēstule 166, 1903. g.
21Atturība, 214. lpp.
22Review and Herald, 1884. g. 23. septembris
23Atturība, 165. lpp.

64. Mājas un sātības krusta karš

[401] Nesātība plosās un ārdās. Nesātība vēl joprojām turpina savus postījumus. Visu veidu netaisnība stāv kā milzīga barjera, lai aizkavētu patiesības un taisnības panākumus. Sociāli pārkāpumi, dzimuši neziņā un netikumos, vēl joprojām izraisa neizsakāmu postu un met savu ļauno ēnu gan uz draudzi, gan pasauli. Netiklība jauniešu vidū nevis mazinās, bet pieaug. Novērst šo postošo lāstu palīdzēs tikai un vienīgi nopietnas, pastāvīgas pūles. Cīņa ar vēlmēm un ēstkāri, ar ļauniem ieradumiem un nesvētām kaislībām būs nikna un briesmīga. Tikai tie, kas vadās pēc principiem, var šajā cīņā gūt uzvaru.1

Par spīti visām pūlēm savaldīt nesātību, tā arvien palielinās. Mēs nevaram būt par daudz nopietni, cenšoties aizkavēt tās izplatīšanos, paceļot pakritušo un pasargājot vājo no kārdināšanas. Ar mūsu nespēcīgajām cilvēciskajām rokām mēs gan varam maz ko darīt, bet mums ir uzticams Palīgs. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Kristus roka var aizsniegt cilvēka ciešanu un samaitātības lielākos dziļumus. Viņš spēj mums palīdzēt uzvarēt pat šo briesmīgo nesātības dēmonu.2

Atrisinājums ir pilnīga atturība. Mūsu vienīgā drošība pret nesātības varu ir pilnībā atturēties no vīna, alus un citiem reibinošiem dzērieniem. Mums jāmāca bērni, ka šīs lietas ir jāatstāj, ja viņi vēlas būt vīrišķīgi. Dievs mums ir rādījis, ko ietver patiesa vīrišķība. [402] To, kas uzvar, godās, un viņa vārdu neizdzēsīs no Dzīvības grāmatas.3

Ar nopietnām, neatlaidīgām pūlēm, neizrādot interesi par moderno dzīvi, vecāki var ap saviem bērniem uzcelt morālu aizsargvalni, kas aizsargās viņu bērnus no nesātības radītām neveiksmēm un noziedzības. Bērniem nevajadzētu ļaut izaugt, kā tie vēlas, attīstot rakstura īpašības, ko vajadzētu izskaust jau pašā dīglī. Bet viņi ir rūpīgi jādisciplinē un jāaudzina, lai tie nostātos taisnības, labvēlīgu pārkārtojumu un atturības pusē. Krīzes brīdī viņiem būs morāla neatkarība, lai stātos pretī straumei, kas noteikti uzbruks tiem, kas stāv patiesas reformas pusē.4

Nesātība bieži ir sekas izdabāšanai mājās. Mūsu zemē pieliek lielas pūles, lai apturētu dzeršanu, bet uzvarēt un padarīt rāmu pieaugušu lauvu ir smags darbs. Ja tikai pusi no tām pūlēm, kuras izlieto, apkarojot šo lielo ļaunumu, veltītu, lai apgaismotu vecākus par viņu atbildību veidot bērnu ieradumus un raksturu, būtu panākts tūkstoškārt lielāks labums. Nedabīgā tieksme pēc reibinošiem dzērieniem bieži vien rodas mājās, daudzos gadījumos pat pie to galda, kuri ir visdedzīgākie veikt atturības darbu. Mēs novēlam Dieva svētību visiem, kuri vēlas darboties atturības lietā, bet mēs viņus lūdzam ieskatīties dziļāk šī ļaunuma cēloņos un reformas darbā būt pamatīgākiem un noteiktākiem.5

Lai aizsniegtu nesātības saknes, mums ir jāskatās dziļāk par alkohola un tabakas lietošanu. Nesātības aizsācēji var būt dīkdienība, bezmērķība vai ļauna sabiedrība. Bieži iemeslu atrod pie galda ģimenēs, kas sevi uzskata par sātīgām. Viss, kas rada gremošanas traucējumus, nepamatotu satraukumu prātā vai jebkādā citā veidā vājina organismu, izjaucot garīgo un fizisko spēku līdzsvaru, mazina [403] prāta kontroli pār miesu un tiecas pretī nesātībai. Daudzu talantīgu jauniešu kritiens sākas, padodoties nedabīgai ēstkārei, ko izraisa neveselīgs uzturs.6

Veids, kā amerikāņi parasti klāj galdu, ir tāds, kas veicina dzērāju rašanos. Lielai daļai vadošais princips ir ēstkāre. Kas izdabā ēstkārei, ēdot pārāk bieži un neveselīgu ēdienu, tas, atbilstoši tam, cik viņš ir stiprinājis tieksmi uz nepareiziem ēšanas ieradumiem, mazina savas spējas pretoties apetītes prasībām un kaislībām citos aspektos.7

Tēja un kafija – nesātību veicinoši faktori. Nesātība, kas iesākusies jau vecāku namā, vispirms vājina gremošanas orgānus, un drīz vien vienkāršie ēdieni vairs neapmierina ēstgribu. Iestājas neveselīgs stāvoklis, un rodas kāre pēc stiprākiem, kairinošākiem līdzekļiem. Tēja un kafija iedarbojas acumirklī. Šīs indes kairina nervu sistēmu, un dažos gadījumos uz neilgu laiku liekas, ka prāts ir saasināts, domas – dzīvākas. Tā kā šie kairinošie līdzekļi rada patīkamas sajūtas, tad daudzi domā, ka tie patiešām ir vajadzīgi; bet pēc tam vienmēr seko atslābums. Nervu sistēma tagadējām vajadzībām ir aizņēmusies spēkus no rezervēm, tāpēc visam šim īslaicīgajam mundrumam seko atbilstošs nogurums. Acumirklīgais atvieglojums, kas radies no tējas un kafijas, ir pierādījums tam, ka tas, kas likās esam spēks, bija tikai nervozs uzbudinājums, un tādēļ ir kaitīgs visam ķermenim.8

Tabaka – izsmalcināta inde. Smēķēšana ir ieradums, kas bieži vien vēl vairāk ietekmē nervu sistēmu nekā alkohols. [404] Tā savu upuri saista ciešākās saitēs nekā vīna glāze, šo ieradumu ir daudz grūtāk uzveikt. Miesa un prāts daudzos gadījumos ar tabaku ir vairāk saindēti nekā ar alkoholiskajiem dzērieniem, jo tā ir izsmalcinātāka inde.9

Tabaka bojā smadzenes un notrulina jūtīgumu, tā ka prāts nevar skaidri atšķirt garīgās lietas, sevišķi tās patiesības, kas tiecas izlabot šo pretīgo kārību. Tie, kas jebkādā veidā lieto tabaku, nav tīri Dieva priekšā. Ar šādu neķītru rīcību tiem nav iespējams pagodināt Dievu savā miesā un garā, kas pieder Viņam.10

Tabaka novājina smadzenes un paralizē to smalkākas uztveres spējas. To lietojot, rodas slāpes pēc stiprākiem dzērieniem, un ļoti daudzos gadījumos tas ir par cēloni dzeršanas ieradumiem.11

Kairinošu un narkotisku vielu ietekme. Kairinošu un narkotisku vielu ietekmē mazinās fiziskie spēki, un tas, kas ietekmē miesu, ietekmē arī prātu. Kairinātāji var uz laiku pamodināt enerģiju un radīt garīgu un fizisku rosību; bet, kad uzmundrinošais iespaids ir beidzies, gan prāts, gan miesa ir sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Alkohols un tabaka ir atnesuši cilvēcei briesmīgu lāstu, ne tikai vājinot miesu un sajaucot prātu, bet arī pazeminot morāli. Nobīdot pie malas saprātu, valdīt sāk dzīvnieciskās kaislības. Jo brīvāk lieto šīs indes, jo brutālāka kļūst cilvēka daba.12

Māciet bērniem pretīgumu pret kairinošiem līdzekļiem. Māciet savus bērnus sajust pretīgumu pret kairinošiem līdzekļiem. Cik daudzi nezinādami sekmē tieksmi uz tādām lietām!13

[405] Dievs aicina vecākus sargāt savus bērnus no izpatikšanas ēstkārei un sevišķi no kairinošu un narkotisku vielu lietošanas. Uz kristīgu vecāku galda nekad nevajadzētu būt ēdieniem, kas satur garšvielas un virces. Viņiem ir jāmācās pasargāt kuņģi no vardarbības.14

Jo mazāk šajā ātrajā laikmetā lieto uzbudinošu ēdienu, jo labāk. Sātība visās lietās un stingra ēstkāres aizliegšana ir vienīgais drošais ceļš.15

Uzsaukums vecākiem. Vecāki var pārnest uz saviem bērniem tieksmi izdabāt ēstkārei un kaislības, kas var apgrūtināt šo bērnu audzināšanas un pamācīšanas darbu, lai tie būtu stingri sātīgi un lai tiem būtu šķīsti un tikumīgi ieradumi. Ja kāre pēc neveselīgiem ēdieniem un pēc kairinošiem un narkotiskiem līdzekļiem ir saņem-ta mantojumā no vecākiem, kāda svinīga atbildība stāties pretī ļaunām tieksmēm, ko viņi ir iedevuši saviem bērniem, gulstas uz tēvu un māti! Cik nopietni un čakli vecākiem vajadzētu strādāt, lai ticībā un cerībā izpildītu savu pienākumu pret savām neveiksmīgajām atvasēm!16

Garša un ēstgriba ir jāaudzina. Vecākiem kā pirmo lietu vajadzētu izprast dzīvības un veselības likumus, lai, gatavojot ēdienu vai praktizējot citus ieradumus, viņi nepieļautu savā darbībā neko, kas viņu bērnos attīstītu nepareizas tieksmes. Cik rūpīgi mātei vajadzētu mācīties, kā uzklāt galdu ar visvienkāršākajiem, vis-veselīgākajiem ēdieniem, lai gremošanas orgānus nevājinātu, nervu spēki saglabātu līdzsvaru un pamācības, kuras tiem vajadzētu sniegt saviem bērniem, ar viņu priekšā esošo barību netiktu neitralizētas. Ēdiens vai nu vājina, vai stiprina gremošanas orgānus, [406] un tam ir liela loma, kontrolējot ar Dieva asinīm atpirkto bērnu fizisko un morālo veselību.17

Kāds svēts pienākums ir uzticēts mūsu māsām – rūpēties par savu bērnu fizisko un morālo stāju, lai nervu sistēma būtu līdzsvarota un dvēsele nebūtu apdraudēta!18

Mūsu māsas lielajā atpestīšanas darbā var darīt daudz, galdu klājot tikai ar veselīgiem un pilnvērtīgiem ēdieniem. Viņas var savu dārgo laiku izlietot, audzinot savu bērnu garšu un ēstgribu, veidojot sātības ieradumus visās lietās un veicinot pašaizliedzību un cilvēkmīlestību.19

Nevērīgi vecāki arī nes atbildību. Daudzi vecāki, lai izvairītos no uzdevuma pacietīgi audzināt bērnus pašaizliedzībā, atļauj tiem ēst un dzert, kad viņi grib. Gadiem ejot, ilgas apmierināt ēstkāri un citas tieksmes nemazinās, un šo nesātībā izaugušo jaunatni pārvalda impulsi. Tā ir kļuvusi par baudkāres vergu. Kad šie jau-nieši ieņem savu vietu sabiedrībā un sāk pastāvīgu dzīvi, viņiem trūkst spēka atturēties no kārdināšanām. Nepareizās audzināšanas un sevis izdabāšanas ļaunās sekas mēs redzam rīmās, tabakas vergos, dzērājos un žūpās. (..)

Kad mēs dzirdam kristīgu vīru un sievu bēdīgās vaimanas par nesātības briesmīgajām sekām, tūdaļ rodas jautājums: “Kas uzaudzināja šo jaunatni? Kas ir lolojis viņos nevaldāmās kārības? Kas nav izpildījis savu nopietno atbildību sagatavot viņu raksturus pilnvērtīgai zemes dzīvei un eņģeļu sabiedrībai nākotnē?”20

[407] Īstais darbs sākas mājās. šim darbam jāsākas jau mājās. Vislielākā pienākuma nasta gulstas uz tiem, kas ir atbildīgi par jauniešu audzināšanu un viņu raksturu veidošanu. Mātes darbs ir palīdzēt saviem bērniem izveidot pareizus ieradumus un nevainojamu gaumi, attīstīt [22] morālu izturību, patiesas tikumiskās vērtības. Māciet viņus neietekmēties no citiem, nepadoties nepareiziem iespaidiem, bet ietekmēt citus uz labu, pacelt un padarīt cildenākus tos, ar kuriem viņi satiekas. Māciet viņiem, ka savienībā ar Dievu tie saņems spēku stāvēt pretī visniknākajām kārdināšanām.21

Sātība nav lieta, ar ko jokot. Daudzi sātības jautājumus padara par joku priekšmetu. Viņi apgalvo, ka Kungs nekrāmējas ar tādiem sīkumiem kā mūsu ēšana un dzeršana. Bet, ja Kungs par šīm lietām nerūpētos, Viņš neatklātos Manuas sievai, sniedzot tai noteiktas pamācības un divas reizes piekodinot ievērot tās. Vai tie nav pietiekami pierādījumi tam, ka Viņam rūp šie jautājumi?22

Dzīves izmaiņa sākas ar māti. Raksti māca, ar kādu rūpību mātei vajadzētu sargāt savus ieradumus.23

Dzīves izmaiņai vajadzētu sākties ar māti pirms bērna dzimšanas; un, ja Dieva pamācībām uzticīgi paklausītu, nesātība nepastāvētu.24

Eņģeļa pamācība ebreju vecākiem skāra ne tikai mātes ieradumus, bet arī bērna audzināšanu. Nepietika ar to, ka Simsons, bērns, kam vajadzēja atbrīvot Israēlu, saņēma labu iedzimtību. Vajadzēja sekot rūpīgai audzināšanai. [408] No zīdaiņa vecuma viņam vajadzēja mācīt stingras sātības ieradumus. (..)

Norādījumi, kas sniegti ebreju bērniem, māca mums, ka neko, kas ietekmē bērna fizisko labklājību, nedrīkst atstāt novārtā. Nekas nav mazsvarīgs. Katrs iespaids, kas skar miesas veselību, atstāj sekas arī uz prātu un raksturu.25

Sātību un pašsavaldīšanos vajadzētu mācīt jau šūpulī. Šī darba lielākā nasta gulstas uz māti, un ar tēva palīdzību viņa to var sekmīgi virzīt uz priekšu.26

Turpiniet mācības pie mājas pavarda un skolā. Visgrūtāk ir aizmirst tos ieradumus, kas ir piekopti visu dzīvi un kas ir audzinājuši apetīti. Nesātības dēmonu uzvarēt nav viegli. Tam ir milzīgs spēks, un to ir grūti pārspēt. Bet lai vecāki sāk karot pret nesātību jau pie savas mājas pavarda, savās ģimenēs, ar principiem, kurus tie saviem bērniem māca jau zīdaiņu vecumā. Tad viņi var cerēt uz panākumiem. Tas no jums, mātes, prasīs izlietot dārgās, Dieva dotās stundas, veidojot, attīstot un audzinot bērnu raksturus un mācot tiem stingri ievērot sātības principus ēšanā un dzeršanā.27

Pamācības šajā virzienā vajadzētu sniegt katrā skolā un ikvienā mājā. Jauniešiem un bērniem vajadzētu izprast, kādu ietekmi atstāj alkohols, tabaka un citas līdzīgas indes, sagraujot miesu, aptumšojot prātu un padarot juteklīgu dvēseli. Vajadzētu apskaidrot, ka neviens, kas lieto šīs vielas, nevar ilgi saglabāt pilnīgas savu fizisko, prāta un morālo spēku spējas.28

[409] Atklājiet mazu atkāpju sekas. Vajadzētu sargāties no ļaunuma iedīgļiem. Pamācot jauniešus, ir ļoti skaidri jāatklāj, kādas sekas atstāj šķietami sīkas novirzes no pareizā. Iedvesiet jauniešos domu, ka viņiem ir jābūt kungiem, nevis vergiem. Dievs viņus ir iecēlis par valdniekiem viņos esošajā valstībā, un tiem ir jārūpējas par savu Debesu norādīto ķēnišķību. Uzticīgi sniedzot šādas pamācības, tās nesīs bagātīgus augļus. To iespaids izglābs tūkstošiem vīru un sievu, kas atrodas uz iznīcības robežas.29

Radiet morālu izturību, lai pretotos kārdināšanām. Lai apturētu pieaugošo nesātības ļaunumu, ir nepieciešams veltīt personīgas pūles pareizā pusē. Ak, ja mēs varētu atrast vārdus, kas atrastu ceļu pie katra tēva un mātes sirds!30

Vecāki var savos bērnos ielikt veselīgas un laimīgas dzīves pamatu. Viņi var izlaist tos no savas mājas ar morālu izturību pretoties kārdinājumiem un drosmi un spēku cīnīties ar dzīves pro-blēmām. Viņi var iedvest savos bērnos cēlu mērķi un attīstīt spēku, kas viņu dzīves izveidos Dievam par godu un pasaulei par svētību. Viņi var nolīdzināt ceļu zem savām kājām, cauri saules stariem un ēnām uz godības augstumiem.31

Dievs aicina mūs nostāties uz sātības platformas ēšanā, dzeršanā un apģērbā. Vecāki, vai jūs neatmodīsieties, lai veiktu Dieva dotos pienākumus? Izpētiet veselības reformas principus un māciet saviem bērniem, ka pašaizliedzības ceļš ir vienīgais glābšanās ceļš.32 _______________
1Atturība, 234. lpp.
2Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 21. lpp.
3Turpat, 37. lpp.
4Atturība, 214., 215. lpp.
5Review and Herald, 1884. g. 23. septembris
6Audzināšana, 202., 203. lpp.
7Liecības draudzei, 3. sēj., 563. lpp.
8Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 31. lpp.
9Liecības draudzei, 3. sēj., 562. lpp.
10Padomi par veselīgu dzīvesveidu, 81. lpp.
11Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 17. lpp.
12The Signs of the Times, 1910. g. 13. septembris
13Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 17. lpp.
14Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs
15Liecības draudzei, 3. sēj., 561. lpp.
16Turpat, 567., 568. lpp.
17Turpat, 568. lpp.
18Turpat
19Turpat, 489. lpp.
20Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 76. lpp.
21Turpat, 21., 22. lpp.
22Atturība, 233., 234. lpp.
23Dziednieciskā kalpošana, 372. lpp.
24The Signs of the Times, 1910. g. 13. septembris
25Dziednieciskā kalpošana, 379., 380. lpp.
26Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs
27Liecības draudzei, 3. sēj., 567. lpp.
28Audzināšana, 202. lpp.
29Turpat, 203., 204. lpp.
30Pacific Health Journal, 1890. g. maijs
31Dziednieciskā kalpošana, 352. lpp.
32Manuskripts 86, 1897. g.

15. daļa. Piemērots apģērbs

65. Pareiza apģērba svētības

[413] Atbilstošs un piestāvošs apģērbs. Mūsu priekštiesība ir pagodināt Radītāju ar apģērbu, tāpat kā ar citām lietām. Viņš vēlas, lai mūsu apģērbs būtu ne tikai tīrs un veselīgs, bet arī mums atbilstošs un piestāvošs.1

Mums vajadzētu censties izskatīties tik labi, cik vien spējam. Svētnīcas kalpošanā Dievs sīki aprakstīja katru kalpotāja apģērba detaļu. Tā arī mēs tiekam mācīti, ka Viņš izvēlas, kādam ir jābūt to apģērbam, kas Viņam kalpo. Ļoti sīki bija aprakstīts Ārona tērps, jo viņa apģērbs bija simbolisks. Tāpat arī Kristus sekotāju apģērbam vajadzētu būt simboliskam. Visās lietās mums ir jābūt Viņa pārstāvjiem. Mūsu ārējo izskatu visos aspektos vajadzētu raksturot kārtībai, vienkāršībai un šķīstumam.2

Apģērbs ilustrēts ar paraugiem no dabas. Ar puķēm, lilijām Kristus raksturoja Debesu vērtību skaistumu, atturīgu pievilcību, vienkāršību, šķīstumu, atbilstību, kas dara mūsu drēbes Viņam patīkamas.3

Pēc apģērba stila var spriest par raksturu. Apģērbs un tā kārtīgums parasti ir rādītājs, pēc kura spriež par cilvēku.4

Mēs spriežam par personas raksturu pēc viņa apģērba stila. Atturīga, dievbijīga sieviete ģērbsies atturīgi. Attīrīta gaume, izkopts prāts atklāsies vienkārša, piemērota apģērba izvēlē. (..) Tā sieva, kura ir vienkārša, neuzkrītoša savā apģērbā un uzvedībā, parāda, ka viņa saprot, ka patiesu sievieti [414] raksturo morālas vērtības. Cik pievilcīga, cik saistoša ir vienkāršība apģērbā! To piemīlībā var salīdzināt ar lauka puķēm.

Vadošie principi — skaidri atklāti. Es ļoti lūdzu mūsu tautu Dieva priekšā nākt uzmanīgi un piesardzīgi. Sekojiet apģērba tradīcijām tik tālu, cik tās saskan ar veselības principiem. Lai mūsu māsas ģērbjas vienkārši, kā to daudzas dara, valkājot viņu vecumam atbilstošas drēbes no laba, izturīga materiāla, un lai viņu prāts nebūtu pastāvīgi saistīts pie apģērba. Mūsu māsu apģērbam vajadzētu būt vienkāršam. Viņām vajadzētu sevi ietērpt neuzkrītošās drānās, kuras raksturo kautrība un atturība. Sniedziet pasaulei dzīvu ilustrāciju iekšējam Dieva žēlastības rotājumam.6

Sekojiet valdošajiem ģērbšanās paradumiem, ja tie ir vienkārši, veselīgi un piemēroti. Kristiešiem nevajadzētu pūlēties padarīt sevi par vispārējas uzmanības objektu, ģērbjoties atšķirīgi no pasaules. Bet, ja, sekojot savai pārliecībai un pienākumam ģērbties vienkārši, viņi atpaliek no modes, tiem nevajadzētu mainīt savu apģērbu, lai būtu līdzīgi pasaulei; bet viņiem vajadzētu parādīt cēlu neatkarību un morālu drosmi rīkoties pareizi, ja arī visa pasaule dara citādāk.

Ja pasaulē sevi piesaka vienkāršs, ērts un veselīgs ģērbšanās veids, kas ir saskaņā ar Bībeli, tad, pieņemot šādu ģērbšanās stilu, mūsu attiecības ar Dievu un pasauli nemainīsies. Kristiešiem vajadzētu sekot Kristum un saskaņot savu apģērbu ar Dieva Vārdu. Viņiem vajadzētu izvairīties no galējībām. Viņiem vajadzētu pazemīgi darīt pareizi, neievērojot uzslavas vai kritiku, un pieslieties labajam tā vērtības dēļ.7

[415] Izvairieties no galējībām. Netērējiet laiku, cenšoties sekot visām muļķīgajām modēm apģērbā. Ģērbieties kārtīgi un skaisti, bet nepadariet sevi par aprunājamo objektu, vai nu ģērbjoties pārāk moderni, vai nevīžīgi un nekārtīgi. Rīkojieties tā, it kā jūs zinātu, ka Debesu acs ir pār jums un jūs dzīvojat vai nu tā, ka Dievs jūs pie-ņem, vai tā, ka nepieņem.8

Rūpes par apģērbu nevajadzētu sajaukt ar lepnumu. Ir kāda ļaužu šķira, kas nepārtraukti runā par lepnumu un apģērbu, bet kas paši nemaz nerūpējas par savām drēbēm un domā, ka būt netīram ir tikums, un tāpēc ģērbjas nekārtīgi un bezgaumīgi. Viņu apģērbs bieži izskatās tā, it kā tas būtu lidinājies pa gaisu un tad nosēdies uz viņu pleciem. Viņu drēbes ir netīras, un tomēr tie arvien runā pret lepnumu. Tie par lepnumu nosauc pieklājību un kārtību.9

Tie, kas ir bezrūpīgi un nekārtīgi apģērbā, reti kad ir cēli savās sarunās. Tādiem nav izsmalcinātu jūtu. Tie par pazemību dažreiz uzskata dīvainību un prastumu.10

Kristus slavēja uzmanību. Kristus redzēja, cik ļoti cilvēka sirds pieķeras apģērbam, un tāpēc Viņš savus sekotājus brīdina, jā, pat pavēl tiem ar to savas domas nenodarbināt. “Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts, kā viena no tām.” Mat. 6:28-29 (..) Lepnums un izšķērdība apģērbā ir grēki, kas sevišķi izplatīti sieviešu vidū; tāpēc šīs pamācības skar tieši viņas. Ak, cik bezvērtīgas ir pērles, zelts vai dārgas drēbes, ja tās salīdzinām ar Kristus rakstura skaistumu un lēnprātību!11

Bībeles norādījumi Dieva tautai. Man norādīja uz šādām Svēto Rakstu vietām. Eņģelis teica: tām ir jāpamāca Dieva tauta. “Tāpat arī sievas, pieklājīgā uzvedībā, drēbēs kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuras grib parādīt dievbijību, – ar labiem darbiem.” 1.Tim. 2:9,10 “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums un zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs. Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas...” 1.Pēt. 3:3-512

Daudzi uz šiem priekšrakstiem raugās kā uz pārāk vecmodīgiem, lai tos ņemtu vērā; bet Viņš, kas deva tos saviem mācekļiem, saprata, kādas briesmas ir mīlēt apģērbu mūsu dienās, un sūtīja mums šo brīdinājumu. Vai mēs tajā ieklausīsimies un būsim gudri?13

Tie, kas patiesi cenšas sekot Kristum, pievērsīs lielu vērību apģērba izvēlē. Viņi centīsies ievērot priekšraksta prasības (1.Pēt. 3:3-5), kuras Kungs tik skaidri ir atklājis.14

Apģērba mīlestības briesmas. Mīlestība uz apģērbu apdraud morāli un padara sievietes raksturu pretēju kristīgai sievietei, kuru raksturo vienkāršība un atturība. Uzkrītošs, ekstravagants apģērbs pārāk bieži valkātāja sirdī rada miesas kāri un pamodina skatītāja sirdī zemiskas kaislības. Dievs redz, ka raksturu bieži sagrauj lepnums un iedomība apģērbā. Viņš redz, ka greznas drēbes apslāpē ilgas darīt labu.15

[417] Vienkārša apģērba svētība. Es iesaku mūsu jaunajām māsām vienkāršu, glītu, neuzkrītošu apģērbu. Jūs nevarat labāk likt savai gaismai spīdēt uz citiem kā ar vienkāršu apģērbu un izturēšanos. Jūs varat visiem parādīt, ka, skatoties uz mūžīgajām vērtībām, jūs dzīves lietas vērtējat pareizi.16

Atturība pasargās no tūkstoš briesmām. Manas māsas, izvairieties pat no ļaunā tuvošanās. Šajā ātrajā laikmetā, kas ož pēc samaitātības, jūs nevarat būt drošas, ja sevi nesargājat. Tikumība un atturība ir retas parādības. Es aicinu jūs kā Kristus sekotājas ar augstu ticības apliecību lolot dārgo, nenovērtējamo atturības pērli. Tā sargās tikumību.17

Šķīsta vienkāršība apģērbā, savienota ar pieklājīgu uzvedību, apņems jaunu sievieti ar tādu svētu gaisotni, kas būs viņas vairogs tūkstoš briesmās.18

Vecmodīga doma. Mācīt bērnus iet par šauro šķīstuma un svētuma taku uzskata par pavisam dīvainu un vecmodīgu domu. Šāds viedoklis valda pat to vecāku vidū, kas uzskata, ka viņi kalpo Dievam. Bet viņu darbi apliecina, ka tie ir mamona kalpi. Viņi ir godkārīgi sacensties ar saviem kaimiņiem un salīdzina savu un savu bērnu apģērbu ar citu draudzes locekļu apģērbu.19

Vienīgais apģērbs, ko atzīst Debesīs. Ir kāds apģērbs, pēc kura nevainīgi var dzīties katrs bērns un jaunietis. Tā ir svēto taisnība. Ja pēc šī apģērba dzītos tikpat dedzīgi un neatlaidīgi kā pēc modernā apģērba, [418] tad cilvēks ļoti drīz būtu apģērbts Kristus taisnībā un viņa vārdu neizdzēstu no dzīvības grāmatas. Mātēm, kā arī bērniem un jauniešiem vajadzētu lūgt: “Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu.” Ps.51:11 Sirdsskaidrība un pastāvīgs gars ir dārgāki nekā zelts gan laicīgajā dzīvē, gan visā mūžībā. Tikai sirdsskaidrie redzēs Dievu.

Tādēļ, mātes, māciet savus bērnus, ka Kristus taisnība ir vienīgais apģērbs, ar kuru tie var nokļūt Debesīs, un, tajā tērpušies, tie šajā dzīvē vienmēr darīs pienākumus, kas pagodinās Dievu.20
_______________
1Audzināšana, 248. lpp.
2Liecības draudzei, 6. sēj., 96. lpp.
3Dziednieciskā kalpošana, 289. lpp.
4Review and Herald, 1900. g. 30 janvāris
5Review and Herald, 1904. g. 17. novembris
6Manuskripts 167, 1897. g.
7Liecības draudzei, 1. sēj., 458., 459. lpp.
8Manuskripts 53, 1912. g.
9Review and Herald, 1900. g. 23. janvāris
10Review and Herald, 1900. g. 30. janvāris
11Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 93., 94. lpp.
12Liecības draudzei, 1. sēj., 189. lpp.
13Turpat, 4. sēj., 630. lpp.
14Vēstis jaunatnei, 345., 346. lpp.
15Liecības draudzei, 4. sēj., 645. lpp.
16Turpat, 3. sēj., 376. lpp.
17Turpat, 2. sēj., 458. lpp.
18Audzināšana, 248. lpp.
19The Signs of the Times, 1894. g. 10. septembris
20Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 95. lpp.

66. Mācot ģērbšanās pamatprincipus

[419] Nepieciešamā audzināšanas daļa. Neviena audzināšana nevar būt pilnīga, ja tā nemāca pareizos ģērbšanās principus. Bez šādas izglītošanas audzināšanas darbs pārāk bieži ir atpalicis un samaitāts. Mīlestība uz apģērbu un nodošanās modei skolotājiem ir visgrūtāk pieveicamie sāncenši un visreālākie šķēršļi.1

Nav dots neviens konkrēts stils. Man nav dots neviens konkrēts stils kā noteikts likums, pēc kā visiem vajadzētu vadīties, izvēloties apģērbu.2

Kārtīgs, pievilcīgs, tīrs apģērbs. Jauniešus vajadzētu pamudināt izveidot pareizus ģērbšanās ieradumus, lai viņu ārējais izskats būtu kārtīgs un pievilcīgs. Viņiem vajadzētu mācīt uzturēt savas drēbes tīras un kārtīgi salāpītas. Visiem viņu ieradumiem vajadzētu būt tādiem, kas viņus padarītu par palīgiem un atbalstu citiem.3

Raugieties, lai jūsu apģērbs jums der un piestāv. Kaut arī tas būtu tikai lēts, rupjš audums, to vajadzētu uzturēt tīru un kārtīgu.4

Kārtība un laba gaume. Kristieši izvairās no pārspīlējumiem un izrādīšanās apģērbā, bet viņu apģērbs ir kārtīgs, neuzkrītošs, pieklājīgs un piestāv attiecīgajai personai.5

Pareizu gaumi nevajag nonicināt vai nosodīt. Ja mēs izdzīvosim savu ticību dzīvē, tad tā padarīs mūs tik skaidrus apģērbā un tik dedzīgus labos darbos, ka mūs ievēros kā īpašus ļaudis. Bet, ja mēs zaudējam kārtības un tīrības izjūtu apģērbā, [420] tad faktiski atstājam patiesību; jo patiesība nekad cilvēku nepazemo, bet paceļ.6

Manas māsas, apģērbs stāsta vai nu par Kristu un svēto patiesību, vai arī tas ir pasaules pusē. Kāds ir jūsu apģērbs?7

Laba gaume krāsu un auduma raksta izvēlē. Gaumei vajadzētu izpausties arī krāsu izvēlē. Saskaņa šajā aspektā ir vēlama tik tālu, cik tas ir ērti. Tomēr var ņemt vērā sejas krāsu. Vajadzētu meklēt neuzkrītošas krāsas. Izvēloties rakstainu audumu, vajadzētu izvairīties no lieliem un koši sarkaniem rakstiem, kas parāda tā nēsātāja iedomību un tukšu lepnību. Dīvaini ērmīgā gaume, liekot kopā dažādas krāsas, ir slikta.8

Ņemiet vērā, cik audums izturīgs un kā valkājas. Mūsu apģērbam, lai gan tas ir pieticīgs un vienkāršs, vajadzētu būt labai kvalitātei, piestāvošām krāsām un piemērotam valkāšanai. Vajadzētu drīzāk ņemt vērā izturīgumu, nevis ārējo izskatu. Drēbēm ir jānodrošina siltums un piemērota aizsardzība. Salamana Pamācībās gudru sievieti apraksta, ka tā “nebaidās sava nama dēļ sniega, jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes”. Sal.pam. 31:219

Pirkt labu audumu nozīmē taupīt. Ir pareizi pirkt labu audumu un rūpīgi pašūt apģērbu. Tā ir taupība. Bet bagātīgi rotājumi nav vajadzīgi, un izpatikt sev tajos nozīmē izlietot Dieva darbam paredzēto naudu, lai apmierinātu savas iegribas.10

Atcerieties Kunga vīnadārza vajadzības. Mums vajadzētu ģērbties kārtīgi un gaumīgi; bet, manas māsas, pērkot un šujot sev un saviem bērniem drēbes, domājiet par darbu Kunga vīna dārzā, kas joprojām gaida uz saviem darītājiem.11

Pasaulīgie izdod daudz naudas apģērbam. [421] Bet Kungs prasa, lai Viņa ļaudis iziet no pasaules un ir atšķirti. Izlaidīgs un dārgs apģērbs nepiestāv tiem, kas atzīst un tic tam, ka viņi dzīvo pēdējās dienās. (..)

Esiet taupīgi, izdodot naudu par apģērbu. Atcerieties, ka tas, ko jūs velkat mugurā, ietekmē tos, ar kuriem jūs satiekaties. Neizšķiediet savām vajadzībām līdzekļus, kas tik ļoti ir nepieciešami citur. Neizlietojiet Kunga naudu, lai apmierinātu savu vēlmi pēc dārgām drēbēm.12

Vienkāršība apģērbā iesaka tā valkātāja reliģiju. Saprātīga sieviete vislabāk izskatās vienkāršā apģērbā.13

Ģērbieties tā, kā to vajadzētu darīt kristietim, – vienkārši, glīti, kā “pienākas sievām, kuras grib parādīt dievbijību, – ar labiem darbiem”.14

Lai tiktu līdzi nejēdzīgai modei, daudzi zaudē patiku pret dabīgu vienkāršību un ir savaldzināti ar mākslīgo. Viņi upurē laiku un naudu, prāta enerģiju un patiesu dvēseles cēlumu un velta visu savu būtni modernas dzīves prasībām.15

Dārgie jaunieši, jūsu tieksme ģērbties pēc pēdējās modes un rotāties ar mežģīnēm, zeltu un mākslīgiem ziediem neieteiks citiem jūsu reliģiju vai patiesību, kuru jūs apliecināt. Apķērīgi cilvēki raudzīsies uz jūsu mēģinājumiem izskaistināt savu ārieni kā uz pierādījumu vājam prātam un lepnai sirdij.16

Nepiedienīga izrādīšanās nav pieļaujama. Jauniešiem, kas grezno savu ārieni un sprauž spalvas pie cepurēm, es atgādinātu, ka viņu grēku dēļ mūsu Glābēja galvā bija apkaunojošais ērkšķu kronis. Izšķiežot dārgo laiku, lai rotātu savas drēbes, [422] atcerieties, ka godības Ķēniņš valkāja vienkāršu, viengabalainu apmetni. Jūs, kas nogurdināt sevi, rotājot savu ārieni, atcerieties, lūdzu, ka Jēzus bieži bija noguris no nepārtraukta, smaga darba un pašaizliedzības, lai svētītu cietējus un trūcīgos. (..) Mūsu dēļ Viņš, skaļi saucot un lūdzot, pienesa Tēvam savas lūgšanas. Viņš lēja asaras un Viņa vaigu ciešanas un bēdas izkropļoja vairāk nekā jebkura cita cilvēka dēla vaigu, jo Viņš gribēja glābt mūs no lepnuma un mīlestības uz iedomību un izpriecām, ko mēs tagad atļaujamies un ar ko atstumjam no sevis Jēzus mīlestību.17

Nevajadzīgi rotājumi. Atmetiet nevajadzīgus rotājumus un atlieciet Dieva darbam līdzekļus, kurus jūs šādā veidā esat ietaupījuši. Mācieties pašaizliedzības mācību un māciet to arī saviem bērniem.18

Izskaidrots jautājums. Man bieži jautā, vai es uzskatu, ka ir nepareizi valkāt vienkāršas audekla apkaklītes. (Piezīme. Sk. Liecības Draudzei 1. sēj., 135., 136. lpp.) Mana atbilde vienmēr ir bijusi nē. Daži ir pārspīlējuši to, ko es esmu rakstījusi par apkaklītēm, un pieturas pie uzskata, ka ir nepareizi valkāt jebkādas apkaklītes. Man rādīja pārāk dārgi iegūtas apkaklītes un dārgas un nevajadzīgas lentītes un mežģīnes, kuras ir valkājuši un vēl joprojām valkā daži sabata turētāji modes un izrādīšanās pēc. Minot apkaklītes, mans nolūks nebija pateikt, ka nevajadzētu valkāt nekādas apkaklītes, vai, minot lentītes, ka nevajadzētu valkāt vispār nekādas lentītes.19

Izšķērdīgi vai galēji rotājumi. Mūsu sludinātājiem un viņu sievām vajadzētu būt par paraugu apģērba vienkāršībā; viņiem vajadzētu ģērbties kārtīgi, ērti, izvēlēties labu audumu, [423] bet izvairīties no visa, kas ir ekstravagants, un no jebkādiem rotājumiem, pat ja tie nav dārgi; jo šīs lietas stāsta par mūsu trūkumiem. Mums vajadzētu audzināt jauniešus būt vienkāršiem apģērbā – vienkāršiem, bet kārtīgiem. Iztiksim bez rotaslietām, pat ja tās nemaksā dārgi.20

Ne izrādīšanās dēļ. Patiess šķīstums negūs apmierinājumu miesas greznošanā izrādīšanās dēļ.21

Bībele māca pieklājību apģērbā. “Tāpat arī sievas, pieklājīgā uzvedībā, drēbēs kaunīgi un savaldīgi.” 1.Tim. 2:9 Tas aizliedz izrādīšanos apģērbā, pārlieku spilgtas krāsas, izšķērdīgus greznojumus. Jebkurš plāns ar apģērbu piesaistīt sev uzmanību vai radīt apbrīnu neatbilst Dieva Vārdā prasītajam pieklājīgajam apģērbam.22

Pašaizliedzība apģērbā ir daļa no kristieša pienākumiem. Ģērbties vienkārši un atturēties no rotaslietām un jebkura veida greznojumiem nozīmē turēties pie mūsu ticības. Vai mēs esam to skaitā, kas redz pasaules cilvēku muļķību, izpatīkot sev ar izšķērdīgu apģērbu un ar mīlestību uz izpriecām?23

Neiznīcīga rota pret zeltu un pērlēm. Ir kāda rota, kas nekad neiznīks, kas sagādās laimi visiem, ar ko mēs kopā dzīvojam šajā dzīvē un kas spīdēs ar neaptumšotu mirdzumu mūžīgajā nākotnē. Šī rota ir lēnprātīgs un pazemīgs gars. Dievs ir aicinājis mūs ietērpt savu dvēseli visbagātākajās drānās. (..) Tā vietā, lai tiektos pēc zelta rotaslietām ārienei, vajadzētu nopietni pūlēties, lai iegūtu to gudrību, kas ir vērtīgāka par tīru zeltu.24

Ak, cik bezvērtīgas ir pērles, zelts vai dārgas drēbes, ja tās salīdzinām ar Kristus rakstura skaistumu un lēnprātību! [424] Fiziska pievilcība pastāv simetrijā – visu daļu harmoniskā samērībā, bet garīgs skaistums pastāv harmonijā ar Kristu – mūsu līdzībā Viņam. Kristus pievilcība patiesi ir nenovērtējams krāšņums. Tā paaugstina un padara cildenu savu īpašnieku, atstāj uz citiem dzīvinošu ietekmi, vadot tos pie gaismas un svētību Avota.25

Patiesa skaistuma pievilcība. Ikvienam piemīt dabīga tieksme drīzāk būt sentimentālam, nevis praktiskam. Ņemot vērā šo faktu, vecākiem, audzinot savus bērnus, vajadzētu virzīt un vadīt viņu prātus tā, lai viņi mīlētu patiesību, pienākumu un pašaizliedzību un lai tiem būtu cēla neatkarība izvēlēties darīt pareizi, ja arī vairākums rīkojas nepareizi. (..)

Ja tie saglabās labu veselību un laipnu raksturu, tad kā apģērbu iegūs patiesu skaistumu kopā ar dievišķu žēlastību. Un viņiem nebūs vajadzības greznoties ar rotaslietām, jo tās vienmēr parāda, ka trūkst iekšēja patiesu morālo vērtību rotājuma. Skaists raksturs Dieva skatījumā ir vērtība. Šāds skaistums būs pievilcīgs, bet ne maldinošs. Šāda pievilcība ir kā noturīgas krāsas, tās nekad neizbalē.26

Jēzus šķīstā reliģija drīzāk pieprasa no tās sekotājiem dabiska skaistuma vienkāršību un dabiskas tīrības un cēla šķīstuma spodrumu nekā mākslīgo un neīsto.27

Māciet bērniem atzīt saprātīgu apģērbu. Būsim uzticīgi mājas dzīves pienākumos. Lai mūsu bērni saprot, ka tur ir jāvalda paklausībai. Māciet viņiem atšķirt tādu apģērbu, kas ir saprātīgs, no tā, kas ir nejēdzīgs, [425] un apgādāt sevi ar kārtīgām un vienkāršām drēbēm. Kā ļaudīm, kas gatavojas drīz sastapties ar Kristu, mums vajadzētu ar pieklājīgu apģērbu dot pasaulei paraugu, pretstatā valdošajai pēdējai modei. Pārrunājiet šīs lietas un gudri izplānojiet, ko jūs darīsiet; tad īstenojiet savās ģimenēs šos plānus. Apņemieties, ka jūs vadīs augstāki principi nekā jūsu bērnu tieksmes un vēlmes.28

Ja mūsu sirdis ir vienotas ar Kristus sirdi, (..) mēs nevilksim mugurā neko, kas piesaista uzmanību vai kas rada strīdu.29

Sagādājiet vecumam un stāvoklim sabiedrībā piemērotu apģērbu. Mana māsa, saisti savu bērnu sirdis pie sevis ar pieķeršanos. Velti tiem patiesas rūpes un uzmanību visās lietās. Apgādā tos ar piemērotu apģērbu, lai viņu āriene tos nepazemotu, jo tas varētu kaitēt viņu pašcieņai. (..) Būt kārtīgam un ģērbties atbilstoši vecumam un dzīves stāvoklim vienmēr ir bijis pareizi.30

Ķermeni nevajadzētu sažņaugt. Apģērbam vajadzētu piegulties viegli, netraucējot brīvu asins riņķošanu, nedz brīvu, dziļu, dabīgu elpošanu. Kājām vajadzētu būt pasargātām no mitruma un aukstuma. Tā apģērbti, mēs varam iziet svaigā gaisā pat rīta un vakara rasā vai pēc sniega un lietusgāzes, nebaidoties saaukstēties.31

Mazu bērnu apģērbs. Ja bērna apģērbs ir silts, ērts un aizsargājošs, tad ir likvidēts viens no galvenajiem uzbudinājuma un nemiera iemesliem. Mazulim būs labāka veselība, un mātei rūpes par bērnu neprasīs tik daudz spēka un laika.

[426] Savilktas jostas un šauras blūzītes traucē sirds un plaušu darbību, un no tām vajadzētu izvairīties. Nekad nevajadzētu ar apģērbu saspiest kādu orgānu vai ierobežot tā kustību brīvību. Katra bērna apģērbam vajadzētu būt pietiekami brīvam, lai nodrošinātu brīvu un pilnīgu elpošanu, un tā pašūtam, ka tā smagums bal-stās uz pleciem.32

Lai ekstremitātes ir pamatīgi apģērbtas. Sevišķu uzmanību vajadzētu veltīt ekstremitātēm, lai tās būtu tikpat pamatīgi apģērbtas kā krūtis un sirds rajons, kur ir vissiltāk. Vecāki, kas bērnu kājas un rokas atstāj gandrīz kailas, upurē viņu veselību un dzīvību uz modes altāra. Ja šīs ķermeņa daļas nav tik siltas kā rumpis, asins cirkulācija nav līdzsvarā. Kad ekstremitātes, kas ir attālinātas no vitālajiem orgāniem, nav kārtīgi apģērbtas, asinis plūst uz galvu, radot galvassāpes vai deguna asiņošanu; vai arī krūtīs ir pilnuma sajūta, kas rada paātrinātu sirdsdarbību, jo šajā vietā ir pārāk daudz asiņu; vai arī kuņģim pieplūst pārāk daudz asiņu, radot gremošanas traucējumus.

Modes dēļ mātes atstāj savu bērnu locekļus gandrīz kailus. Tā asinīm tiek atņemts to dabīgais riņķošanas ceļš, un tās pieplūst iekšējiem orgāniem, izjaucot asinsriņķošanu un radot slimību. Mūsu Radītājs neradīja locekļus, lai tie būtu atsegti kā seja. Dievs izveidoja (..) arī plašas vēnas un nervus locekļiem un kājām, lai tie saturētu sevī plašu cilvēka dzīvības straumi un locekļi saglabātu tikpat vienmērīgu siltumu kā rumpis. Tiem ir jābūt tik pamatīgi apģērbtiem, lai asinis plūstu uz ekstremitātēm.

[427] Sātans ir izgudrojis modi, kas atstāj locekļus kailus, izjaucot sākotnējo dzīvības straumes plūsmu. Diemžēl vecāki zemojas modes svētnīcas priekšā, ģērbjot savus bērnus tā, ka vēnas un nervi saraujas un neizpilda to, ko Dievs bija paredzējis. Sekas ir vienmēr aukstas rokas un kājas. Tiem vecākiem, kas seko modei, nevis klausa saprāta balsij, būs jādod pārskats Dievam par to, ka viņi ir laupījuši savu bērnu veselību. Pat dzīvību bieži upurē modes dievam.33

Vīriešu un sieviešu apģērbs. Sieviešu vidū pieaug tendence apģērbā un ārējā izskatā tik ļoti līdzināties pretējam dzimumam, cik vien iespējams, un veidot savu apģērbu ļoti līdzīgu vīriešu apģērbam, bet Dievs paziņo, ka tas ir riebīgi. “Tāpat arī sievas, pieklājīgā uzvedībā, drēbēs kaunīgi un savaldīgi.” 1.Tim. 2:9

Dievs ir paredzējis skaidri redzamu atšķirību starp vīriešu un sieviešu apģērbu, un Viņš šo jautājumu ir uzskatījis par pietiekami svarīgu, lai sniegtu precīzus norādījumus; jo, ja abi dzimumi valkās vienādas drēbes, tas izraisīs jucekli un noziegumu skaita pieaugumu.34

Apģērbs draudzei. Lai neviens neapkauno Dieva svētnīcu ar savu uzkrītošo apģērbu.35

Visiem ir jāmāca būt kārtīgiem, tīriem un rūpīgiem savā apģērbā, bet ne izdabāt savai tieksmei ārēji rotāties, kas ir pilnīgi neatbilstoši svētnīcai. Nevajadzētu būt nekādai apģērbu izrādei, jo tas izskauž godbijību. Ļaužu uzmanība bieži tiek pievērsta šim vai tam jaukajam apģērba gabalam, uzspiežot tādas domas, kādām nevajadzētu būt Dieva kalpu sirdīs. Dievam ir jābūt pārdomu un kalpošanas objektam. [428] Viss, kas atrauj prātu no svinīgās, svētās kalpošanas, Viņam ir aizvainojums. Saišu un lentīšu, kruzuļu un spalvu, zelta un sudraba ornamentu parāde ir elkdievības veids, un tas ir pilnīgi nepiemēroti svētajai kalpošanai.36

Daži domā, ka viņiem ir jābūt nevērīgiem pret savām drēbēm, lai atšķirtos no pasaules. Ir tādas māsas, kas domā, ka viņas ievēro atšķirtības principu, valkājot parastu saules cepuri un to pašu apģērbu, ko ikdienā, arī sabatā, svēto sapulcē, lai iesaistītos dievkalpošanā. Un daži vīrieši, kas apliecina sevi par kristiešiem, uz apģērba jautājumu skatās tādā pašā gaismā. Šīs personas sabatā sapulcējas ar Dieva ļaudīm, ģērbušies putekļainās, notraipītās un pat saplēstās drēbēs, kas nevīžīgi apvilktas.

Ja šai personai būtu tikšanās ar kādu draugu, kuru godā pasaule, un tā gribētu iegūt viņa īpašu labvēlību, tad tiktu pieliktas visas pūles, lai šī godājamā cilvēka priekšā parādītos vislabākajās drēbēs. Jo šis draugs justos aizvainots, ja viņa priekšā nāktu ar nesaķemmētiem matiem un netīrām un nekārtīgām drēbēm. Bet, sanākot kopā sabatā, lai pielūgtu lielo Dievu, viņi domā, ka nav svarīgi, kāds ir viņu apģērbs un ārējais izskats.37

Apģērbam nevajadzētu būt pārrunu tematam. Nav vajadzības apģērba jautājumu padarīt par galveno jūsu reliģijas punktu. Ir kaut kas vērtīgāks, par ko runāt. [429] Runājiet par Kristu; un kad sirds ir atgriezta, viss, kas nav saskaņā ar Dieva Vārdu, tiks atmests.

Ne jau apģērbs padara jūs vērtīgus Kunga acīs. Dievs vērtē iekšējo rotājumu, Gara piemīlību, laipnus vārdus, dziļas rūpes par citiem.39

Nevienam nav jābūt otra sirdsapziņai, bet jāparāda cienīgs paraugs. Neiedrošiniet to ļaužu šķiru, kas savu reliģiju koncentrē apģērbā. Lai katrs pēta skaidrās Rakstu mācības par vienkāršu un skaidru apģērbu un uzticīgā paklausībā šīm mācībām cenšas atstāt cienīgu paraugu pasaulei un tiem, kas ir jauni ticībā. Dievs nevēlas, lai kāds būtu otra sirdsapziņa.

Runājiet par Jēzus mīlestību un pazemību, bet neiedrošiniet brāļus un māsas meklēt trūkumus citu apģērbā vai ārējā izskatā. Daži rod prieku, to darot; un, kad viņu prāti ir pagriezti šajā virzienā, tiem sāk likties, ka viņiem ir jābūt par draudzes “lāpītājiem”. Tie apsēžas tiesneša krēslā, un tiklīdz viņi ierauga kādu no brāļiem vai māsām, tie meklē kaut ko, ko kritizēt. Šis ir viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem, kā kļūt aprobežotam un pundurim garīgajā izaugsmē. Dievs vēlas, lai viņi nokāpj no soģu krēsla, jo Viņš tos tur nekad nav iesēdinājis.40

Sirdij ir jābūt taisnai. Ja mēs esam kristieši, mums ir jāseko Kristum, pat ja taka, pa kuru mums jāstaigā, šķērso mūsu dabiskās tieksmes. Nav jēgas teikt, ka tev ir jāvelk šis vai tas, jo, ja tavā sirdī ir mīlestība uz šīm tukšajām lietām, [430] tava greznumlietu atstāšana būs līdzīga koka lapu nomešanai. Dabiskās sirds tieksmes atkal aizstāvēs savas tiesības. Tev pašam ir jābūt savai sirdsapziņai.41

Kur daudzas konfesijas ir zaudējušas savu spēku. Cilvēka prāts vienmēr ir centies apiet vai atmest vienkāršos, tiešos Dieva Vārda norādījumus. Katrā paaudzē lielākā daļa to, kas sauc sevi par Kristus sekotājiem, nav ievērojuši priekšrakstus, kas prasa pašaizliedzību un pazemību, atturību un vienkāršību sarunās, uzvedībā un apģērbā. Iznākums vienmēr ir bijis tas pats – atkāpjoties no evaņģēlija mācībām, tiek pieņemta pasaules mode, tradīcijas un principi. Dzīvā dievbijība atdod savu vietu nedzīvam formālismam. Dieva klātbūtne un spēks, kas ir atņemts pasauli mīlošajām aprindām, ir atrodami pazemīgajos kalpos, kas ir labprātīgi paklausīt Svētā Vārda mācībām. Paaudzi pēc paaudzes šis ceļš ir vajāts. Cita pēc citas ir cēlušās dažādas konfesijas un, atteikušās no vienkāršības, lielā mērā ir zaudējušas savu sākotnējo spēku.42

Dieva Vārds ir standarts. Visus apģērba jautājumus vajadzētu stingri sargāt, sekojot cieši Bībeles norādījumiem. Mode ir dieviete, kas valda pasaulē, un tā bieži ielaužas draudzē. Draudzei par savu standartu vajadzētu padarīt Dieva Vārdu, un vecākiem vajadzētu būt saprātīgiem šajā jautājumā. Redzot, ka viņu bērni tiecas sekot pasaules modei, viņiem, līdzīgi Ābrahāmam, vajadzētu pavēlēt savam namam pēc sevis. Savienojiet savu ģimeni ar Dievu, nevis saistieties ar pasauli!43
_______________
1Audzināšana, 246. lpp.
2Vēstule 19, 1897. g.
3Liecības draudzei, 6. sēj., 170. lpp.
4Turpat, 4. sēj., 642. lpp.
5Vēstis jaunatnei, 349. lpp.
6Turpat, 353. lpp.
7Review and Herald, 1904. g. 17. novembris
8The Health Reformer, cit.: „Veselīga dzīve”, 120. lpp.
9Dziednieciskā kalpošana, 288. lpp.
10Padomi namturībā, 301. lpp.
11Turpat
12Manuskripts 24, 1904. g.
13Review and Herald, 1904. g. 17. novembris
14Review and Herald, 1881. g. 6. decembris
15The Health Reformer, 1872. g. aprīlis
16Liecības draudzei, 3. sēj., 376. lpp.
17Turpat, 379., 380. lpp.
18Padomi namturībā, 301., 302. lpp.
19Liecības draudzei, 1. sēj., 135., 136. lpp.
20Liecības sludinātājiem un evaņģēlistiem, 180. lpp.
21Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 93. lpp.
22Padomi skolotājiem, 302. lpp.
23Liecības draudzei, 3. sēj., 366. lpp.
24Turpat, 4. sēj., 643., 644. lpp.
25Review and Herald, 1881. g. 6. decembris
26The Signs of the Times, 1875. g. 9. decembris
27Liecības draudzei, 3. sēj., 375. lpp.
28Manuskripts 45, 1911. g.
29Liecības sludinātājiem un evaņģēlistiem, 131. lpp.
30Liecības draudzei, 4. sēj., 142. lpp.
31Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 89., 90. lpp.
32Dziednieciskā kalpošana, 382. lpp.
33Liecības draudzei, 2. sēj., 531., 532. lpp.
34Turpat, 1. sēj.., 457., 460. lpp.
35Turpat, 5. sēj., 499. lpp.
36Turpat
37Review and Herald, 1900. g. 30. janvāris
38Evaņģēlisms, 272. lpp.
39Padomi namturībā, 301. lpp.
40Vēsturiskās piezīmes par Septītās dienas adventistu draudzes misijas darbu ārzemēs, 122., 123. lpp.
41Review and Herald, 1892. g. 10. maijs
42Vēstis jaunatnei, 354. lpp.
43Liecības draudzei, 5. sēj., 499. lpp.

67. Modes apburošais spēks

[432] Mode ir tirāniska pavēlniece. Mode pārvalda pasauli, un tā ir tirāniska pavēlniece, kura bieži piespiež savus pielūdzējus pakļauties vislielākajām neērtībām. Mode prasa naudu bez iemesla un iekasē to bez žēlastības. Tai ir apburošs spēks, un tā arvien ir gatava kritizēt un izsmiet tos, kas neiet tās pēdās.1

Bagātie godkārīgi cenšas pārspēt cits citu, pielāgojoties modes vienmēr mainīgajiem stiliem; vidusšķira un trūcīgie pūlas sasniegt standartu, kuru ir uzstādījuši tie, kas viņu skatījumā ir augstāki par viņiem. Kur līdzekļi un spēki ir ierobežoti un kāre pēc izsmalcinātības liela, nasta kļūst gandrīz nepanesama. Daudziem nav svarīgi, cik piestāvošs vai pat cik skaists ir viņu tērps. Ja mode mainās, tad tas ir jāpāršuj vai jāliek malā.2

Sātans, nepārtraukti mainīgo un nekad neizpildāmo modes prasību autors un kūdītājs, pastāvīgi izdomā ko jaunu, kas kaitē fiziskajai un garīgajai veselībai. Viņš priecājas, ka viņa izgudrojumi tik ātri gūst sekmes. Nāve smejas, ka modes tempļa kalpotāju veselībai kaitīgie untumi un aklā dedzība viņus tik viegli pakļauj tās varai. Laime un Dieva labvēlība tiek upurēti uz modes altāra.3

Apģērba pielūgsme ir morāla slimība. To nedrīkst ienest līdzi jaunajā dzīvē. Vairumā gadījumu pakļaušanās evaņģēlija prasībām prasīs noteiktu izmaiņu apģērbā.4

[433] Dažu maksātā cena. Cik pretēji Rakstos atklātajiem principiem ir daudzi apģērbu veidi, kurus nosaka mode! Padomājiet par stiliem, kas ir valdījuši pēdējos gadsimtus vai pat pēdējās desmitgades. Cik daudz kas (..) būtu nepiemērots šķīstai, dievbijīgai sievietei, kas sevi ciena. (..) Daudzas nabadzīgas meitenes modernu drēbju dēļ ir atsacījušās no siltas apakšveļas un par to maksā ar savu dzīvību. Daudzas citas, iekārodamas bagāt-nieku izskatu un eleganci, ir ievilinātas negodīguma un apkaunojuma ceļos. Daudzām mājām ir atņemtas ērtības, daudzi vīri, lai apmierinātu sievas un bērnu ekstravagantās prasības, ir kļuvuši izšķērdīgi un bankrotējuši.5

Apģērba pielūgsme apdraud glābšanu. Lepnums un iedomība ir redzami visur; bet tiem, kam ir tieksme raudzīties spogulī, lai apbrīnotu sevi, būs maza tieksme raudzīties Dieva likumos, lielajā morāles spogulī. Šī apģērba pielūgsme iznīcina visu pazemīgo, lēnprātīgo un raksturā piemīlīgo. Tā izšķiež dārgās stundas, kuras vajadzēja izlietot pārdomām, sirds pārbaudei un ar lūgšanām pētot Dieva Vārdu. (..) Neviens kristietis nevar pielāgoties demoralizējošajām pasaules modes prasībām, neapdraudot savas dvēseles pestīšanu.6

Mīlestība uz izrādīšanos demoralizē mājas. Ar Kristus žēlastības palīdzību sieviete spēj paveikt lielu un varenu darbu. Šī iemesla dēļ sātans strādā ar visu savu viltību, lai izgudrotu modernu apģērbu, lai mīlestība uz izpriecām šajā laikmetā tā paņemtu pat kristīgu māšu prātu, sirdi un pieķeršanos, ka viņām neatliktu laika, lai audzinātu un mācītu savus bērnus [434] vai attīstītu savu prātu un raksturu, lai viņas varētu saviem bērniem būt par paraugu labos darbos. Kad sātans ir dabūjis sev mātes laiku un pieķeršanos, viņš ļoti labi apzinās, cik daudz ir ieguvis. Deviņos gadījumos no desmit viņš ir nodrošinājis visas ģimenes nodošanos apģērbam un vieglprātīgām izpriecām. Viņš uzskata bērnus par savu laupījumu, jo ir savaldzinājis māti.7

Mazi bērni dzird vairāk par apģērbu nekā par glābšanu, (..) jo māte ir tuvāks draugs modei, nevis savam Glābējam.8

Vecākiem un bērniem ir laupīts tas, kas ir vislabākais, vissaldākais un vispatiesākais dzīvē. Modes dēļ viņi izvairās sagatavoties nākamajai dzīvei.9

Pietrūkst drosmes, lai pretotos straumei. Daudzas mātes nastas ir sekas viņas pūlēm iet kopsolī ar pēdējo modi. Šausmīga ir šī modes ietekme uz fizisko, prāta un morālo veselību. Tāpēc, ka sievietēm pietrūkst drosmes stāvēt stingri pareizā pusē, viņas atļauj populārās gaumes straumei ievilkt sevi savos ūdeņos. (..) Pārāk bieži kristīgas mātes atklāti upurē principus vēlmei sekot vairākumam, kas ir iecēlis modi par savu dievu. Sirdsapziņa protestē, bet viņas nav tik drosmīgas, lai ieņemtu noteiktu nostāju pret nepareizo.10

Vecāki – uzmanieties! Vecāki bieži ģērbj savus bērnus pārspīlētās, ar rotājumiem bagātās drēbēs, tad atklāti apbrīno viņu apģērba efektu un izsaka komplimentus par viņu ārējo izskatu. Šie negudrie vecāki drebētu bailēs, ja redzētu, kā sātans atbalsta viņu pūles un mudina uz vēl lielāku neprātību.11

[435] Problēma, ar kuru saskaras daudzas mātes. Jūsu meitām, redzot citos apģērbu, kas atšķiras no viņu apģērba, ir tieksme ilgoties pēc līdzīga apģērba. Vai varbūt viņas grib vēl kaut ko, kas ir citiem, bet, pēc jūsu domām, dāvāt viņām to nav saskaņā ar jūsu ticību. Vai jūs atļausiet savām meitām šīs lietas no jums izlūgties, ļaujot viņām veidot jūs, nevis veidot viņas saskaņā ar evaņģēlija principiem? Dieva acīs mūsu bērni ir ļoti dārgi. Mācīsim viņiem Dieva Vārdu un Viņa ceļus. Jūsu priekštiesība ir mācīt savus bērnus dzīvot tā, lai Debesis viņus uzslavētu. (..)

Neiedrošināsim savus bērnus sekot pasaules modei! Un, ja mēs uzticīgi audzināsim viņus pareizi, viņi to nedarīs. (..) Pasaules mode bieži vien ir smieklīga, un jums ir jāieņem stingra nostāja pret to.12

Kādi augļi ir mīlestībai uz izrādīšanos. Mīlestība uz apģērbu un izpriecām sagrauj tūkstošu dzīves laimi. Daži no tiem, kas apliecina, ka mīl un tur Dieva baušļus, ķēmojas līdzi šai šķirai, cik vien iespējams, un tomēr saglabā kristieša vārdu. Daži jaunieši ir tik kāri izrādīties, ka pat ir gatavi atteikties no kristietības, ja tikai var sekot savai tieksmei lepni ģērbties un mīlēt izpriecas.13

Ģimenes, kuras velta daudz laika, ģērbjoties, lai izrādītos, var salīdzināt ar vīģes koku, kuru Kristus redzēja iztālēm. Šis vīģes koks dižojās ar saviem ziedošajiem zariem, bet, kad Kristus nāca, lai aplūkotu augļus, Viņš izmeklējās no visaugstākajiem līdz pat zemākajiem zariem, neatrazdams neviena augļa, tikai lapas vien. Tas ir auglis, pēc kura Viņš ir izsalcis, kas Viņam ir jāatrod.14

[436] Kas neapmierina Dieva meitas? Šajā ciešanu un vajadzību pilnajā pasaulē ir pietiekami svarīgu darbu, lai neizšķiestu dārgo laiku rotājoties un izrādoties. Debesu Ķēniņa meitas, karaliskās ģimenes locekles, izjutīs atbildības nastu sasniegt augstāku dzīvi, lai varētu būt ciešāk saistītas ar Debesīm un strādāt saskaņā ar pasaules Glābēju. Tie, kas ir iesaistījušies šajā darbā, nebūs apmierināti ar modi un neprātībām, kas saista sieviešu prātus un pieķeršanos šajās pēdējās dienās. Ja viņas joprojām ir Dieva meitas, viņas būs dievišķās dabas līdzdalībnieces. Tāpat kā viņu dievišķais Glābējs, viņas būs dziļi satrauktas, redzot sabiedrības samaitājošo ietekmi. Viņas jutīs līdzi Kristum un, saskaņā ar spējām un izdevībām, tā strādās savā nozarē, lai glābtu bojā ejošās dvēseles, kā Kristus strādāja savā cēlajā jomā cilvēka labklājības dēļ.15
_______________
1Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 85. lpp.
2Audzināšana, 246. lpp.
3Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 85. lpp.
4Liecības draudzei, 6. sēj., 96. lpp.
5Dziednieciskā kalpošana, 290. lpp.
6Review and Herald, 1891. g. 31. marts
7Manuskripts 43, 1900. g.
8Liecības draudzei, 4. sēj., 643. lpp.
9Dziednieciskā kalpošana, 291. lpp.
10Review and Herald, 1904. g. 17. novembris
11Pacific Health Journal, 1890. g. janvāris
12Manuskripts 45, 1911. g.
13Liecības draudzei, 3. sēj., 366. lpp.
14Manuskripts 67, 1903. g.
15Liecības draudzei, 3. sēj., 483., 484. lpp.

16. daļa. Saglabājot morālās vērtības

68. Samaitātu netikumu izplatība

[439] Netaisnības pārpilnības laikmets. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū. Tāpēc, ka netaisnība iet vairumā, mīlestība daudzos izdziest. Vārds “daudzos” attiecas uz tiem, kas saucas par Kristus sekotājiem. Valdošās netaisnības ietekmēti, viņi atkrīt no Dieva; tomēr viņiem nav jāpakļaujas šai ietekmei. Šīs atkrišanas iemesls ir tas, ka viņi paši nesargājās no netaisnības. Tas, ka, netaisnībai vairojoties, izdziest viņu mīlestība uz Dievu, norāda, ka viņi zināmā mērā piedalās šajā netaisnībā, jo citādi nemainītos viņu mīlestība uz Dievu, kā arī viņu centība un dedzība Dieva druvā.1

Degradējošu grāmatu un attēlu iespaids. Daudzi jaunieši ir kāri uz grāmatām. Viņi lasa visu, ko vien var dabūt. Uzbudinošie mīlas stāsti un neķītrās ilustrācijas atstāj samaitājošu iespaidu. Daudzi kāri lasa romānus un tādējādi aptraipa savu iztēli. Vagonos bieži pārdod kailu sieviešu fotogrāfijas. Šīs riebīgās bildes atrodamas arī fotosalonos, un tās karājas pie sienas vietās, kur tirgojas ar gravējumiem un kokgriezumiem. Šis ir laikmets, kurā samaitātība ir sastopama ik uz soļa. Acu kāre un samaitātās kaislības tiek pamodinātas gan skatoties, gan lasot. Sirdi sabojā iztēle. Prātam patīk pārdomāt ainas, kas pamodina zemākās un netīrākās kaislības. Šie netikumīgie attēli, aptraipītā iztēlē aplūkoti, samaitā tikumiskās jūtas un sagatavo piekrāptās, apmātās būtnes ļaut vaļu iekāres pilnajām kaislībām. [440] Tad seko grēki un noziegumi, kas Dieva līdzībā radītās būtnes pazemo līdz lopa līmenim un beidzot tās pazudina.2

Izvirtība – sevišķais grēks. Man rādīja briesmīgu ainu par šīs pasaules stāvokli. Visur pieņemas netikumība. Šī laikmeta sevišķais grēks ir izvirtība. Nekad agrāk netikumība nav cēlusi uz augšu savu kroplo galvu tik pašapzinīgi kā tagad. Liekas, ka ļaudis ir kā apmāti, un tikumības un patiesas dievbijības cienītāji gandrīz zaudē drosmi, redzot netikumības nekaunīgo pārdrošību, spēku un izplatību.3

Man norādīja uz Rom. 1:18-32 kā uz patieso pasaules stāvokli pirms Kristus otrās atnākšanas.4

Ne grūtības un ciešanas, bet grēks ir tas, kas Dievu atšķir no Viņa ļaudīm un kas dvēseli dara nespējīgu priecāties par Dievu un slavēt To. Grēks ir tas, kas iznīcina dvēseles. Grēks un netikumība valda arī sabatu ievērojošās ģimenēs.5

Sātana uzbrukums jauniešiem. Sātana sevišķais darbs šajās pēdējās dienās ir iegūt savā īpašumā jauniešu prātus, samaitāt viņu domas un pamodināt viņos kaislības; jo viņš zina, ka šādi tos var pavest uz netīriem darbiem un, sabojājot visas cēlās prāta spējas, izlietot, lai īstenotu savus nolūkus.6

Nākotnes sabiedrības rādītājs. Tagadējā jaunatne rāda, kāda būs nākamā sabiedrība; un, ja mēs to aplūkojam, kādas cerības mēs varam likt uz nākotni? Lielākā daļa mīl priekus un bēg no darba. Daudziem trūkst morāla spēka aizliegt pašiem sevi un pildīt savus pienākumus. Viņiem ir maz pašsavaldīšanās, un pie katra nieka tie uztraucas un kļūst dusmīgi. Ļoti daudzi visu vecumu [441] un jebkura stāvokļa cilvēki ir bez principiem vai bez sirdsapziņas; ar saviem laiskajiem un izšķērdīgajiem ieradumiem viņi nododas netikumiem un samaitā sabiedrību, līdz mūsu zeme ir kļuvusi otra Sodoma. Ja kārības un tieksmes pārvaldītu prāts un reliģija, tad mūsdienu pasaules stāvoklis būtu citādāks. Dieva nolūks nekad nav bijis, lai lietu stāvoklis būtu tik nožēlojams kā pašlaik. To visu padara rupja dabas likumu pārkāpšana.7

Masturbācijas problēmas. Daži, kas daudz runā par savu ticību, nesaprot, ka nepareiza apiešanās ar sevi ir grēks, un neaptver tādas rīcības drošās sekas. Sen iesakņojušies ieradumi notrulinājuši viņu izpratni. Viņi neizprot šī pazemojošā grēka ārkārtīgo grēcīgumu.8

Abu dzimumu jaunieši un bērni tikumiski apgānās un turpina nodoties šai dvēseli un miesu postošajai netikumībai. Daudzi, kas saucas kristieši, ar šādu rīcību ir sevi tā notrulinājuši, ka nav iespējams atmodināt viņu tikumiskās izjūtas, lai tie saprastu, ka tas ir grēks un ka, turpinot piekopt šo netikumu, miesa un gars notei-kti aizies bojā. Cilvēks, kas ir cēlākā būtne virs zemes, kas veidota Dieva līdzībā, pats sevi pārvērš par lopu! Viņš pats sevi notrulina un samaitā. Katrs kristietis mācīsies savaldīt savas kaislības un vadīties no pamatlikumiem. Ja viņš to nedara, tad viņš nav cienīgs saukties par kristieti.9

Tikumiskā apgānīšanās vairāk nekā jebkurš cits grēks ir izraisījusi cilvēces degradēšanos. To piekopj satraucoši lielā mērā, un tā ir par iemeslu gandrīz visām iespējamajām slimībām. Pat pavisam mazi bērni, piedzimuši ar viegli uzbudināmiem dzimumorgāniem, atrod acumirklīgus apmierinājumus, aiztiekot tos, palielinot uzbudinājumu [442] un pamudinot sevi atkārtot šo rīcību, līdz izveidojas ieradums, kas aug līdz ar viņu pašu.10

Miesaskāres tieksmes saņem mantojumā. Vecāki parasti pat nenojauš, ka viņu bērniem ir kaut kāda sajēga par šo netikumu. Ļoti daudzos gadījumos patiesie vainīgie ir paši vecāki. Viņi nepareizi izlietojuši laulības dzīves priekšrocības un, apmierinot savas iegribas, ir stiprinājuši savas dzīvnieciskās kaislības. Tām nostiprinoties, tikumiskās un intelektuālās spējas kļūst arvien vājākas. Juteklība ir guvusi virsroku pār garīgumu. Bērni dzimst ar stipri izteiktām dzīvnieciskām tieksmēm, nesot vecāku dotā rakstura zīmogu. (..) Šādiem vecākiem dzimušie bērni gandrīz bez izņēmuma nodosies šīs slepenās netikumības riebīgajiem ieradumiem. (..) Vecāku grēki tiks piemeklēti viņu bērnos, jo vecāki tiem ir uzspieduši savu kaislīgo tieksmju zīmogu.11

Valdzinošā verdzība. Es jūtos dziļi sāpināta, kad redzu dzīvniecisko kaislību vareno iespaidu pār vīriem un sievām, kuru prāta attīstības spējas pārsniedz vispārējo līmeni. Viņi spētu darīt labu darbu, atstāt spēcīgu iespaidu, ja zemiskās kaislības tos nebūtu padarījušas par vergiem. Mana uzticība cilvēkiem ir briesmīgi iedragāta.

Es redzēju, ka cilvēki ar šķietami labu uzvedību, kas neatļaujas neattaisnojamu vaļību attiecībās ar pretējo dzimumu, ir vainīgi slepenā netikumībā, ko tie ir piekopuši gandrīz katru savas dzīves dienu. No sava briesmīgā grēka tie nav atturējušies pat vissvinīgāko sapulču sēriju laikā. Viņi ir klausījušies vissvinīgākās un iespaidīgākās svētrunas par Dieva tiesu, kas tos jau it kā nostādīja Dieva tribunāla priekšā, liekot bailēs nodrebēt; [443] tomēr nepagāja ne stunda, kad tie atkal ļāvās savam iemīļotajam, valdzinošajam grēkam, apgānīdami savu miesu. Viņi tik lielā mērā vergoja šim briesmīgajam noziegumam, ka, pēc visa spriežot, bija pilnīgi bezspēcīgi valdīt pār savām kaislībām. Dažu šo cilvēku labā mēs dedzīgi pūlējāmies, centāmies viņus pārliecināt, raudājām par viņiem un lūdzām; tomēr mēs zinājām, ka tieši tad, kad mēs viņu labā dedzīgi pūlējāmies un bēdājāmies, tos no jauna pārvarēja grēcīgā ieraduma spēks, un šis netikums atkal tika piekopts.12

Netikuma izplatītāji ir tā upuri. Tie, kas pilnīgi atdevušies šim dvēseli un miesu postošajam netikumam, bieži vien neliekas mierā, kamēr sava slepenā grēka nastu nav darījuši zināmu arī citiem, ar kuriem viņi saietas. Tūlīt pamostas ziņkāre, un netikums izplatās no jaunieša pie jaunieša, no bērna pie bērna, līdz vairs nav gandrīz neviena, kas nepazītu šo pazemojošo grēku.13

Viens samaitāts prāts īsā laikā var izsēt tik daudz ļaunas sēklas, cik daudzi nespēj izravēt visā dzīves laikā.14
_______________
1Liecības draudzei, 2. sēj., 346. lpp.
2Turpat, 410. lpp.
3Turpat, 346. lpp.
4Aicinājums mātēm, 27. lpp.
5Liecības draudzei, 2. sēj., 390., 391. lpp.
6Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 136. lpp.
7Turpat, 45. lpp.
8Liecības draudzei, 2. sēj., 347. lpp.
9Turpat
10Turpat, 391. lpp.
11Turpat
12Turpat, 468., 469. lpp.
13Turpat, 392. lpp.
14Turpat, 403. lpp.

69. Kaitīgas rīcības sekas

[444] Tiek izsmelta dzīvības enerģija. Piekopjot slepenus ieradumus, noteikti samazinās organisma dzīvības spēki. Jebkuru organisma dzīvībai nevajadzīgu darbību pavada atbilstoša depresija. Jauniešu smadzenes, dzīvības centrs, jau agri tiek tik smagi noslogots, ka tās cieš trūkumu un lielu spēku izsīkumu, kas pakļauj orga-nismu dažādām slimībām.1

Ielikts pamats dažādām slimībām vēlākajā dzīvē. Ja šo netikumu piekopj no piecpadsmit gadiem un vēlāk, tad daba protestē pret ļaunprātīgo rīcību, no kuras pastāvīgi cieš organisms. Tā liek cilvēkam samaksāt sodu par dabas likumu pārkāpšanu ar lielām sāpēm un dažādām slimībām, tādām kā aknu un plaušu iekaisumiem, neiraļģiju, reimatismu, muguras slimībām, slimām nierēm un ļaundabīgiem audzējiem, sevišķi vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit pieciem gadiem. Daži dabas smalkie mehānismi padodas, atstājot pārējiem orgāniem smagāku uzdevumu un izjaucot dabas smalko kārtību. Bieži vien organisms pēkšņi sabrūk un seko nāve.2

Neapdomīgi pārkāpj sesto bausli. Ātri atņemt kādam dzīvību Debesu skatījumā nav lielāks grēks kā iznīcināt to pakāpeniski, bet pārliecinoši. Personas, kas, nepareizi rīkojoties, pakļauj sevi drošai iznīcībai, cietīs sodu jau šai dzīvē. Un, ja tās dziļi nenožēlos, tad, tāpat kā tas, kurš iznīcina kāda dzīvību acumirklī, netiks uzņemtas Debesīs. [445] Dieva griba nostiprina saistības starp cēloņiem un to sekām.3

Sirdsskaidrie arī cieš slimības. Mēs nesakām, ka visi vājie jaunieši ir vainīgi sliktos ieradumos. Ir arī tādi, kuru domas ir tīras un kas ir apzinīgi, bet cieš dažādu iemeslu dēļ, pār kuriem viņiem nav noteikšanas.4

Prāta spēki vājināti. Lētticīgi un lutinoši vecāki jūt līdzi saviem bērniem, jo viņi uzskata, ka tiem ir pārāk daudz jāmācās un ka viņu uzcītība mācībās sagrauj viņu veselību. Patiesi, nav ieteicams apkraut bērnu prātus ar pārāk daudz un pārāk grūtiem uzdevumiem. Bet, vecāki, vai jūs neesat ieskatījušies šajā jautājumā dziļāk nekā tikai pieņēmuši bērnu izteikto viedokli? Vai jūs pārāk ātri neesat parādījuši ticību šķietamajam viņu neveseluma iemeslam? Vecākiem un aizbildņiem ir jāielūkojas šajā jautājumā dziļāk.5

Dažu bērnu prāti ir tik ļoti novājināti, ka viņiem ir tikai puse vai viena trešdaļa no prāta apgaismības, kas tiem varētu būt, ja tie būtu tikumīgi un šķīsti. Viņi to ir pazaudējuši, apgānot sevi.6

Iznīcināti cēli nodomi un garīgā dzīve. Slepens netikums iznīcina cēlus nodomus, visnopietnākās pūles un gribasspēku izveidot labu, reliģisku raksturu. Visiem, kam ir kāda patiesa izpratne par to, kas ir kristietība, kā Viņa mācekļiem ir pienākums pilnīgi pakļaut visas savas kaislības, fiziskos spēkus un prāta spējas Viņa gribai. Tie, kurus pārvalda kaislības, nevar būt Kristus sekotāji. [446] Viņi ir pārāk nodevušies kalpot savam kungam, visa ļaunā autoram, lai atstātu savus samaitātos ieradumus un izvēlētos kalpot Kristum.7

Reliģija var būt formāla, bet tā ir bezjēdzīga. Daži, kas saucas Kristus sekotāji, zina, ka viņi grēko pret Dievu un sagrauj savu veselību, tomēr viņi ir vergi paši savām samaitātajām kaislībām. Viņi izjūt sirdsapziņas pārmetumus un arvien mazāk un mazāk vēlas tuvoties Dievam klusā lūgšanā. Viņi var uzturēt reliģijas formu bez Dieva žēlastības sirdī. Tie nav ziedojuši sevi kalpošanai Dievam, neuzticas Viņam, nedzīvo Viņa slavai, neatrod patikas pie Viņa likumiem un nepriecājas Viņā.8

Sevis pārvaldīšanas spēks liekas izzudis. Daži ir labprātīgi atzīt grēcīgo ieradumu ļaunumu, tomēr sevi viņi grib attaisnot, sakot, ka nespēj pārvarēt savas kaislības. Briesmīgi, ja tam, kas saucas par kristieti, ir jāizdara šāda atzīšanās. “Lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga Vārdu.” 2.Tim. 2:19 Bet kāpēc ir šāds vājums? Tāpēc, ka dzīvnieciskās tieksmes, tās vingrinot, ir nostiprinājušās un ieguvušas virsroku pār būtnes augstākajiem spēkiem. Vīriem un sievām trūkst pamatlikumu. Garīgi viņi pamazām mirst, jo tik ilgi ir izdabājuši savām miesīgajām tieksmēm, ka to pašsavaldīšanās spēks, šķiet, ir pilnīgi zudis. Grožus savās rokās ir pārņēmušas zemākās kaislības, un tas, kam vajadzēja būt pārvaldošajam spēkam, ir kļuvis par kalpu samaitātām tieksmēm un kaislībām. Dvēsele tiek turēta vispazemojošākajā verdzībā. Juteklība noslāpējusi ilgas pēc svētuma un iznīcinājusi garīgo labklājību.9

Saziņa ar Debesīm ir pārtrūkusi. Svinīgās vēstis no Debesīm nevar pietiekamā mērā ietekmēt sirdi, [447] kas nav stipri nostājusies pret šo pazemojošo netikumu. Jutīgie smadzeņu nervi pazaudējuši veselīgo tonusu, padodoties slimīgajam uzbudinājumam, kas spiež apmierināt nedabīgas tieksmes pēc jutekliskām baudām. Smadzeņu nervi, kas saistīti ar visu organismu, ir vienīgais starpnieks, ar kura palīdzību Debesis var sazināties ar cilvēku un ietekmēt viņa visapslēptākās dzīvības norises. Viss, kas traucē impulsu izplatīšanos nervu sistēmā, samazina dzīvības spēkus un tādējādi notrulina prāta uztveres spējas. Ņemot vērā šos faktus, cik svarīgi, lai sludinātāji un ļaudis, kas atzīst dievbijības vajadzību, neļautos aptraipīties ar šo dvēseli pazemojošo ieradumu!10

Daži ir nožēlas pilni, bet zaudē pašcieņu. Šie pazemojošie ieradumi uz visiem cilvēkiem neatstāj vienādu iespaidu. Ja bērni, kuru tikumiskie spēki ir spēcīgi attīstīti, satiekoties ar citiem bērniem, kas nepareizi izturas pret savu miesu, arī tiek iepazīstināti ar šo netikumu, tad bieži vien pirmie kļūst grūtsirdīgi, satraukti un greiz-sirdīgi. Tomēr viņi var nezaudēt cieņu pret reliģiskām sapulcēm un var būt, ka viņos neredzēsim neuzticību reliģiskām lietām. Reizēm viņus moka stipra nožēla, savās acīs tie jūtas pazemoti un zaudē pašcieņu.11

Prātu var stiprināt pret kārdināšanām. Sadursmē ar ieradumiem, kas jau ir iesakņojušies, morālais spēks ir ārkārtīgi vājš. Iztēli pārvalda neskaidras domas, un kārdināšana ir gandrīz neatvairāma. Ja prāts būtu pieradis pārdomāt paceļošus jautājumus un iztēle vingrināta saskatīt šķīstas un svētas lietas, tad dvēsele būtu nocietināta pret kārdināšanām. [448] Sirds kavētos pie debešķīgā, skaidrā, svētā, un to nevarētu savaldzināt zemiskais, samaitātais un nekrietnais.12

Kļūstiet gudri šajos jautājumos. Nodošanās zemākām kaislībām daudziem liek aizvērt acis pret gaismu, jo viņi baidās ieraudzīt grēkus, kurus tie nav labprātīgi atstāt. Visi var redzēt, ja vien vēlas. Ja cilvēks labāk izvēlas tumsu, nevis gaismu, tad tāpēc viņa noziegums nav mazāks. Kāpēc vīri un sievas nelasa un nekļūst gudri šajos jautājumos, kas tik stipri ietekmē viņu fiziskos, intelektuālos un morālos spēkus? Dievs jums ir devis mājokli, par kuru jārūpējas un kas jāuztur vislabākajā stāvoklī, lai kalpotu Viņam un Viņu pagodinātu. Jūsu miesa nepieder jums pašiem. “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu un garu, kas pieder Dievam!” 1.Kor. 6:19,20; angļu tulk. “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, tos Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” 1.Kor. 3:16,1713
_______________
1Aicinājums mātēm, 28. lpp.
2Turpat, 18. lpp.
3Turpat, 26. lpp.
4Turpat, 23. lpp.
5Liecības draudzei, 4. sēj., 96., 97. lpp.
6Turpat, 2. sēj. 361. lpp.
7Aicinājums mātēm, 9., 10. lpp.
8Turpat, 25. lpp.
9Liecības draudzei, 2. sēj., 348. lpp.
10Turpat, 347. lpp.
11Turpat, 392. lpp.
12Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 135. lpp.
13Liecības draudzei, 2. sēj., 352., 353. lpp.

70. Padomi un brīdinājumi

[449] Ir atklāti daudzi gadījumi. Man rādīja daudzus gadījumus, un, redzot šo cilvēku iekšējo dzīvi, mana dvēsele pagura un tai rieba to cilvēcisko būtņu satrunējusī sirds, kas sevi uzskata par dievbijīgiem un runā par pārcelšanos uz Debesīm. Es bieži sev esmu jautājusi: Kam lai es uzticos? Kas ir brīvs no netaisnības?1

Mani ir pārņēmušas šausmas, jo Kungs man atkārtoti atklāj to ģimeņu stāvokli, kas apliecina ticību mūsu laika patiesībai. Jauniešu, pat bērnu izvirtība ir gandrīz neticama. Vecāki nezina, ka slepenā netikumība izposta un sakropļo Dieva līdzību viņu bērnos. Viņu vidū valda sodomiešiem raksturīgie grēki. Un atbildība gulstas uz vecākiem, jo tie nav savus bērnus mācījuši mīlēt Dievu un Viņam paklausīt. Vecāki nav tos ne savaldījuši, ne čakli mācījuši Kunga ceļu. Tēvs un māte ļāva viņiem nākt un iet, kad vien viņi vēlas, un vēl draudzēties ar bērniem no pasaules. Pasaulīgā ietekme, kas iznīcina vecāku pamācības un viņu autoritāti, galvenokārt atrodama tā saucamajā “labajā sabiedrībā”. Ar savu apģērbu, ārējo izskatu un izpriecām viņi ap sevi rada Kristum naidīgu vidi.

Mūsu vienīgā drošība – stāvēt kā Dieva īpašiem ļaudīm! Mums ne par sprīdi nevajag padoties šī izvirtušā gadsimta ieražām un modei, bet gan jāpaliek morāli neatkarīgiem, neielaižoties nekādā kompromisā ar pasaules samaitājošajiem un elkus dievinošajiem ieradumiem.2

Nezinošus ir jāinformē. Nav svarīgi, cik augsta ir personas ticības apliecība. Tie, kas ir labprātīgi [450] apmierināt miesas iekāri, nevar būt kristieši. Kā Kristus kalpiem viņu darbiem, pārdomām un izpriecām vajadzētu būt pavisam citām – cēlām. Daudzi nezina šo ieradumu grēcīgumu un drošās sekas. Tādi ir jāinformē.3

Kāds, kurš prasīja, lai lūdz pēc viņa dziedināšanas. Es kopā ar savu vīru reiz apmeklēju kādu sapulci, kur mūs aicināja parādīt līdzjūtību kādam brālim, kas stipri cieta no plaušu tuberkulozes. Viņš bija bāls un ļoti novājējis. Viņš gribēja, lai Dieva ļaudis par viņu lūdz. Viņš teica, ka viņa ģimene slimo un ka viņš jau ir pazaudējis bērnu. Tas izjusti runāja par savu smago zaudējumu. Viņš sacīja, ka jau labu laiku gaidot brāli un māsu Vaitus. Viņš teica, ka kļūšot vesels, ja tie lūgšot par viņu. Sapulcei noslēdzoties, brāļi pievērsa mūsu uzmanību šim gadījumam. Viņi sacīja, ka draudze šai ģimenei palīdzot, ka šī vīra sieva esot slima un bērns nomiris. Brāļi bija sapulcējušies viņa mājās un kopīgi lūguši par šo nelaimīgo ģimeni. Mēs bijām ļoti noguruši, jo uz mums gūlās darba smagums sapulcē, un vēlējāmies, lai mūs no šī uzdevuma atbrīvo. Es biju apņēmusies nepiedalīties lūgšanās ne par vienu, ja Kunga Gars man nedos īpašus norādījumus. (..)

Vakarā mēs zemojāmies lūgšanā, un viņa gadījumu nesām Kunga priekšā. Mēs lūdzām, lai uzzinātu Dieva prātu par viņu. Viss, ko mēs vēlējāmies, – lai tiktu pagodināts Dievs. Vai Kungs vēlējās, lai mēs lūdzam par šo bēdu piemeklēto vīru? Šo nastu mēs atstājām Kungam un devāmies pie miera. Sapnī man skaidri parādīja šī vīra gadījumu. Es redzēju viņa dzīves gaitu jau no bērnības, un Kungs atklāja arī to – ja mēs par šo cilvēku lūgtu, tad Viņš mūs [451] neklausītu, jo tā sirdī mājoja netaisnība. Nākamajā rītā šis cilvēks atnāca pie mums, lai mēs par viņu lūgtu. Mēs aicinājām viņu savrup un teicām, ka mums ir žēl, bet esam spiesti viņa lūgumu atraidīt. Es viņam atstāstīju savu sapni, kuru tas atzina par pareizu. Viņš jau no zēna gadiem bija nodevies iznīcinošajam ieradumam un bija to turpinājis arī laulības dzīves laikā, tomēr teica, ka mēģināšot to pārtraukt. (..)

Šim vīram vajadzēja uzvarēt sevī iesakņojušos ieradumu. Viņš bija vidējos gados. Viņa tikumības pamatlikumi bija tik vāji, ka, saduroties ar vēlēšanos padoties ilgi piekoptajiem ieradumiem, tie tika pārspēti. (..)

Te bija cilvēks, kas ikdienā sev darīja pāri un tomēr uzdrīkstējās meklēt Dieva tuvumu un lūgt pēc lielāka spēka, kuru pats zemiski bija izšķiedis un kuru, ja tas viņam tiktu dots, viņš atkal aprītu savās kārībās. Cik ļoti iecietīgs ir Dievs! Ja Viņš rīkotos ar cilvēku atbilstoši tā samaitātajiem ceļiem, kas tad varētu dzīvot Viņa skata priekšā? Kas notiktu, ja mēs nebūtu bijuši tik piesardzīgi un būtu nesuši šī vīra lietu Dieva priekšā, kamēr viņš nodevās netaisnībai; vai Kungs būtu klausījis? Vai Viņš būtu atbildējis? “Jo Tu neesi tāds Dievs, kam bezdievība patīk; kas ir ļauns, tas pie Tevis nepaliek. Trakotāji nepastāvēs priekš Tavām acīm;” “Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Kungs mani nebūtu klausījis.” Ps. 5:4,5 (..)

Šis nav vienīgais gadījums. Pat laulības attiecības nespēja šo cilvēku pasargāt no jaunības samaitātajiem ieradumiem. Es vēlētos, kaut būtu spiesta atzīt, ka šādi gadījumi kā tikko atstāstītais ir retums; bet es zinu, ka tādu ir daudz.4

Pašnāvnieks. N. kungs apliecināja, ka ir ziedojies Kristus sekotājs

[452] Viņa gadījumu Dievs man parādīja atklāsmē. Es redzēju, ka viņš ir piekrāpis pats sevi. Viņš nebija kopā ar Dievu. Viņš piekopa masturbāciju, kamēr bija kļuvis par cilvēces vraku. Man rādīja, ka šis netikums Dieva acīs ir pretīgs. (..)

Viņš tik ilgi bija piekopis šo ieradumu, ka, šķiet, bija zaudējis paškontroli. Viņš pēc dabas bija gudrs cilvēks ar īpašām spējām. Bet cik ļoti visi viņa miesas un prāta spēki bija nodoti sātana pakļautībā un izlietoti uz viņa altāra!

Šis vīrs bija aizgājis tik tālu, ka, šķiet, viņš bija atstājis Dievu. Viņš varētu aiziet uz mežu un pavadīt dienas un naktis lūdzot un gavējot, lai varētu uzvarēt savu lielo grēku, un tad atgriezties pie saviem vecajiem ieradumiem. Dievs neuzklausa viņa lūgšanas. Viņš lūdz, lai Dievs viņa labā paveic to, ko viņš var izdarīt pats. Viņš laiku pa laikam ir zvērējis Dievam, bet tik bieži šo zvērestu lauzis un padevies savai samaitātajai iekārei, līdz Dievs ir atstājis viņu strādāt pašam savās drupās. Viņš drīz nomira, izdarīdams pašnāvību. Debesu skaidrību nekad nesabojās viņa sabiedrība.5

Aicinājums meitai, kas nododas savām kārībām. (Izvilkumi no vēstules meitenei, kura piekopa slepenu grēku.) Tavas domas ir netīras. Tu visumā pārāk ilgi esi bijusi brīva no pūlēm un rūpēm. Mājas pienākumi tev būtu snieguši vislielākās iespējamās svētības. Nogurums tev nenodarītu pat desmito daļu no tā ļaunuma, kam cēlonis ir tavas baudkārās domas un uzvedība. Tu esi pieņēmusi nepareizus uzskatus par meiteņu un zēnu draudzību, un tev ļoti patīk atrasties [453] zēnu sabiedrībā. Tu sirdī un domās neesi skaidra. Tev kaitējusi mīlas stāstu un romānu lasīšana, līdz tevi savaldzinājušas netīras domas. Tava iztēle ir samaitājusies, un tagad tev liekas, ka tev vairs nav spēka valdīt pār savām domām. Sātans ved tevi kā savu gūstekni, kur vien viņam iepatīkas. (..)

Tava izturēšanās nav bijusi šķīsta, kautrīga un meitenei piemērota. Dieva bijība nav bijusi tavu acu priekšā. Lai piepildītu savus plānus, tu tik bieži esi liekuļojusi un tā sabojājusi savu sirdsapziņu. Mana mīļā meitene, ja tu nepastāvēsi tieši tur, kur pašlaik atrodies, tad tevi noteikti gaida bojāeja. Pārtrauc sapņot dienā un celt savas gaisa pilis! Neļauj savām domām plūst pa neprāta un samaitātības kanāliem!

Tev nav droši biedroties ar zēniem. Tavās krūtīs ir paslēpušās bangojošas kārdināšanu straumes, cenšoties iznīcināt pamatlikumus, sievišķīgo tikumību un patieso pieklājību. Ja tu turpināsi savu ietiepīgo, stūrgalvīgo ceļu, kāds gan tad būs tavs liktenis? (..)

Tev draud briesmas, jo tu pašreiz esi sagatavojusies upurēt mūžības intereses uz kaislību altāra. Kaislības ieguvušas pārliecinošu kontroli pār visu tavu būtni. Un kādas ir šīs kaislības? – Zemiskas un postošas. Pakļaujoties tām, tu sarūgtināsi savu vecāku dzīvi, apbēdināsi un apkaunosi savas māsas, upurēsi savu godu un zaudētu Debesis un godības pilno nemirstības dzīvi. Vai tu to vēlies? (..)

Tu esi nekautrīga. Tev patīk zēni, un tev patīk par viņiem runāt. “No sirds pilnības mute runā.” Mat. 12:34 Ieradumi ir kļuvuši tik spēcīgi, ka valda pār tevi; tu esi iemācījusies krāpt, lai piepildītu savus nodomus [454] un savas iegribas. Es tavu gadījumu neuzskatu par bezcerīgu; ja es tā domātu, tad mana spalva nerakstītu šīs rindas. Dieva spēkā tu vari izpirkt pagātni. (..)

Turies tālu no zēniem. Viņu sabiedrībā tu tiec nopietni un spēcīgi kārdināta. Precību jautājumu izmet no savas meitenes galvas. Tu nekādā ziņā neesi derīga laulībām. Tev vajadzīgi pieredzes gadi, pirms tu spēsi izprast laulības dzīves pienākumus un varēsi uzņemties šīs dzīves nastas. Stingri sargā savas domas, savaldi kaislības un jūtas. Nepazemo domas, kalpojot kaislībām. Dari tās skaidras, velti tās Dievam!

Tu vari kļūt saprātīga, kautrīga un tikumīga meitene, bet tikai ar nopietnām pūlēm. Tev jābūt modrai, tev jālūdz, tev jāpārdomā savi motīvi un rīcība. Stingri analizē savas jūtas un rīcību! Vai tu vēlētos sava tēva klātbūtnē darīt kādu netīru darbu? Tiešām, nē. Tomēr tu to dari Debesu Tēva klātbūtnē, kas ir tik ļoti augsts, tik svēts, tik šķīsts. Tiešām, tu samaitā pati savu miesu Kristus un skaidro, bezgrēcīgo eņģeļu klātbūtnē; un tu turpini to darīt, neņemot vērā sirdsapziņu, neskatoties uz tev doto gaismu un brīdinājumiem. Atceries, par visiem taviem darbiem tiek rakstīts pārskats. Tev vēlreiz būs jāsastopas ar visapslēptākajām tavas dzīves lietām. (..)

Vēlreiz es brīdinu tevi kā tādu, kam ar šīm rindām būs jāsa-stopas tanī dienā, kad tiks izšķirts ikviena cilvēka liktenis. Atdodies nekavējoties Kristum; vienīgi Viņš savas žēlastības spēkā var izglābt tevi no bojāejas. Vienīgi Viņš var atdot pilnīgu veselību taviem garīgajiem un morālajiem spēkiem. Tava sirds var iesilt mīlestībā uz Dievu; tavs prāts – kļūt skaidrs un nobriedis, tava sirdsapziņa – [455] skaidra, vērīga un šķīsta; tava griba – godīga un svētota, pakļauta Dieva Gara vadībai. Tu no sevis vari izveidot, ko pati vēlies. Ja tu tagad atgriezīsies pilnīgi pretējā virzienā, pārtrauksi darīt ļaunu un mācīsies darīt labu, tad būsi patiešām laimīga. Tev būs panākumi dzīves cīņās, un tu kļūsi derīga godam un slavai dzīvē, kas būs labāka par šo. “Izvēlieties šodien, kam jūs gribat kalpot.”6

Sātans strādā, kamēr vecāki guļ. Šis ir ātrs laikmets. Mazi zēni un meitenes sāk veltīt cits citam uzmanību, kad tiem vēl vajadzētu atrasties bērnu istabā un mācīties pieklājīgas uzvedības likumus. Ko panāk ar šādu draudzēšanos? Vai jaunieši, kas tā pulcējas kopā, kļūst tīrāki un skaidrāki? Tiešām, nē! Tur veidojas pirmās iekārojošās tieksmes; pēc šādām sanāksmēm velns satracina jauniešus, un tie atdodas savām netikumīgajām tieksmēm.

Vecāki guļ un nezina, ka sātans ir pacēlis savu pretīgo karogu tieši viņu ģimenē. Es biju spiesta jautāt, kas notiks ar jauniešiem šajā samaitātajā laikmetā? Es atkārtoju: vecāki guļ. Bērnus ir savaldzinājusi juteklīga sentimentalitāte, un patiesībai nav spēka izlabot nepareizo. Ko darīt, lai apturētu šo ļaunuma straumi? Vecāki var darīt daudz, ja vien viņi grib.

Ja jaunai meitenei, kas tikko pārsniegusi desmit gadu vecumu, intīmi uzmācas kāds zēns viņas vecumā vai vecāks, tad meiteni vajadzētu pamācīt tik ļoti apvainoties par to, lai nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos. Ja meitenes sabiedrību bieži meklē zēni vai jauni cilvēki, tad tur kaut kas nav pareizi. Šai jaunajai meitenei ir vajadzīga māte, kas tai parāda viņas vietu, ierobežo to un māca, kas pieklājas meitenei viņas vecumā.

[456] Samaitājošā mācība, ka, raugoties no veselības viedokļa, pretējiem dzimumiem savstarpēji jāsatiekas, gūst virsroku un ir padarījusi savu ļauno darbu. Ja vecāki un audzinātāji parādītu desmito daļu no tās uzmanības un modrības, kāda piemīt sātanam, tad šī pretējo dzimumu biedrošanās būtu mazāk kaitīga. Tiešām, cenšoties savaldzināt jauniešu prātus, sātans gūst vislielākos panākumus; un, apvienojot zēnus un meitenes, ļaunums vairojas divdesmitkārt.7

Šī aina nav pārspīlēta. Nepiekrāpiet sevi ar domām, ka šī lieta jums ir attēlota pārspīlētā gaismā. Es šo ainu neesmu tēlojusi sabiezinātās krāsās. Es esmu teikusi patiesību, kas izturēs Dieva tiesas pārbaudi. Pamostieties! Pamostieties! Es jūs lūdzu, pirms nav par vēlu izlabot kļūdas, lai jūs un jūsu bērni nepazustu vispārējā bojāejā. Ķerieties pie šī svinīgā darba un ņemiet sev palīgā ikkatru gaismas staru, kas ir apspīdējuši jūsu taku un kurus jūs neesat vērtējuši un sargājuši! Izlietojiet tos kopā ar tagad mirdzošo gaismu, lai pārbaudītu savu dzīvi un raksturu tā, it kā jūs atrastos Dieva soģa krēsla priekšā.8

Kamēr vecāki nepamostas, viņu bērniem nav cerības.9
_______________
1Liecības draudzei, 2. sēj., 349. lpp.
2Turpat, 5. sēj. 78. lpp.
3Aicinājums mātēm, 25. lpp.
4Liecības draudzei, 2. sēj., 349. – 351. lpp.
5Aicinājums mātēm, 24. – 28. lpp.
6Liecības draudzei, 2. sēj., 559. – 565. lpp.
7Turpat, 482., 483. lpp.
8Turpat, 401. lpp.
9Turpat, 406. lpp.

71. Vecāku modrība un palīdzība

[457] Vecākiem jāmāca bērniem pašsavaldīšanās no zīdaiņa vecuma. Cik svarīgi, ka mēs mācām savus bērnus savaldīt sevi jau zīdaiņa vecumā un mācām viņiem pakļaut savu gribu mūsējai! Ja viņi tomēr slikto jau “veiksmīgi” apguvuši, nezinot visas ļaunās sekas, bērnus var pārveidot, apelējot pie viņu veselā saprāta un pār-liecinot, ka šādi ieradumi sagrauj organismu un slikti ietekmē prātu. Mums vajadzētu bērniem parādīt, ka samaitātas personas, lai kādus iedrošinājumus tās izteiktu, kliedējot pamodinātās bailes un mudinot joprojām padoties postošajam ieradumam, ir mūsu ienaidnieki un sātana aģenti.1

Saglabājiet bērnus šķīstus, nostiprinot viņu prātus. Tas ir noziegums, ja māte atļaujas palikt neziņā par savu bērnu ieradumiem. Ja viņi ir šķīsti, saglabājiet tos tādus. Stipriniet viņu jaunos prātus un sagatavojiet tos sajust riebumu pret veselību un dvēseli iznīcinošo netikumu.2

Sātans pārvalda jauniešu prātus, un mums ir jāstrādā apņēmīgi un uzticīgi, lai viņus izglābtu. Šo netikumu piekopj vēl pavisam mazi bērni, kamēr viņu cēlās miesas un dvēseles spējas ir degradējušās. Daudzus varētu izglābt, rūpīgi pamācot, kādu iespaidu netikums atstāj uz veselību. Viņi nezina, ka sagādā sev lielas ciešanas. (..)

Mātes, jūs nevarat būt pārāk uzmanīgas, pasargājot savus bērnus [458] no zemisku ieradumu apguves. Vieglāk ir ļaunumu iemācīties, nekā to pēc tam izskaust.3

Stingra modrība un sīka iztaujāšana. Ja jūsu bērni piekopj šo netikumu, viņi var atrasties briesmās ķerties pie meliem, lai jūs piekrāptu. Bet, mātes, jūs nedrīkstat tik vienkārši nomierināties un pārtraukt savus pētījumus. Jums nevajadzētu atstāt šo jautājumu mierā, kamēr neesat pilnīgi pārliecinātas. Briesmās atrodas jūsu mīļoto veselība un dvēseles, un tas padara šo jautājumu ārkārtīgi svarīgu. Stingra modrība un sīka iztaujāšana, par spīti mēģinājumiem izvairīties un noklusēt, vispārīgos vilcienos atklās patieso lietu stāvokli. Tad mātei vajadzētu uzticīgi atklāt šo jautājumu pareizajā gaismā, parādot tā graujošo ievirzi. Mēģiniet viņus pārliecināt, ka, nododoties šim grēkam, tiks iznīcināta viņu pašcieņa un rakstura cēlums, sagrūs veselība un morāle; un tā netīrais traips izdzēsīs dvēselē patieso mīlestību uz Dievu un svētuma skaistumu. Mātei nevajadzētu atstāt šo jautājumu, kamēr viņai nav pietiekami daudz pierādījumu, ka bērns ir pārtraucis piekopt netikumu.4

Izvairieties no steigas un nopēlumiem pašā sākumā. Jūs varat jautāt, kā mēs varam izglābties no ļaunumiem, kas jau pastāv? Kā mums vajadzētu sākt? Ja jums trūkst gudrības, ejiet pie Dieva. Viņš ir apsolījis dot devīgi. Lūdziet daudz un dedzīgi pēc dievišķās palīdzības. Visiem gadījumiem nederēs vieni noteikumi. Tagad ir vajadzīgs svētots spriedums. Nesteidzieties un nesatrauciet bērnus. Netuvojieties viņiem ar nopēlumu. Šāda pieeja tikai izraisīs viņos sacelšanos. Jums vajadzētu dziļi izprast, kāda nepareiza rīcība no jūsu puses ir atvērusi sātanam durvis, lai ievestu jūsu bērnus savos kārdinājumos. Ja jūs neesat viņiem paskaidrojuši, [459] kur noved veselības likumu pārkāpšana, vaina gulstas uz jums. Jūs esat atstājuši novārtā svarīgu pienākumu, un tā sekas jūs varat redzēt savu bērnu sliktajos ieradumos.5

Pamāciet nosvērti un līdzjūtīgi. Pirms jūs mācāt bērniem pašsavaldīšanos, jums vajadzētu to iemācīties pašiem. Ja jūs esat viegli aizkaitināmi un kļūstat nepacietīgi, kā gan jūs varat bērnu acīs būt saprātīgi, mācot tiem savaldīt savas tieksmes? Ar pašsavaldīšanos, dziļām līdzjūtības jūtām un žēlumu jums vajadzētu tuvoties savam maldīgajam bērnam un uzticīgi atklāt viņam, ka viņš noteikti sagraus savu organismu, ja turpinās iesākto ceļu, – ka, novājinot sevi fiziski un garīgi, arī morāle sagrūs un ka viņš grēko ne tikai pret sevi, bet arī pret Dievu.

Ja iespējams, jums vajadzētu likt viņiem saprast, ka tas ir Dievs, šķīstais un svētais Dievs, pret ko viņi grēko; ka lielais Siržu Izmeklētājs nav apmierināts ar viņu izraudzīto ceļu; ka nekas Viņam nav apslēpts. Ja jūs varat tā ietekmēt savus bērnus, ka viņi nāk pie Dievam pieņemamas nožēlas, pie dievišķām skumjām, kas rada nožēlu uz izglābšanos, darbs būs pilnīgs un pārveides darbs drošs. Viņi neizjutīs skumjas tikai tāpēc vien, ka viņu grēki ir atklāti. Viņi saskatīs savu grēcīgo ieradumu kaitīgo raksturu un atzīs tos Dieva priekšā, neko neapslēpjot, un atstās tos. Viņi izjutīs skumjas par savu nepareizo rīcību, jo ir sadusmojuši Dievu un grēkojuši pret Viņu un aptraipījuši savu miesu Viņa, Radītāja, priekšā, kas prasa, lai viņi pienestu savu miesu Dievam kā dzīvu upuri, [460] svētu un Viņam pieņemamu, kas ir viņu prātīgā kalpošana.6

Uzraugiet, ar ko biedrojas jūsu bērni. Ja mūsu bērnu prāti stingri nesakņojas Bībeles pamatprincipos, tad viņu morāli sabojā grēcīgie paraugi, kurus viņi sastop ik uz soļa.7

Kā uzticīga māte aizsargājiet tos no aptraipīšanās, biedrojoties ar jebkuru jaunu cilvēku. Glabājiet viņus kā dārgus dārgakmeņus, pasargājot no tagadējā laikmeta samaitājošās ietekmes. Ja jums apstākļi neļauj vienmēr tā pārraudzīt viņu sakarus ar jauniem biedriem, kā jūs to vēlētos, tad ļaujiet tiem apmeklēt jūsu bērnus jūsu klātbūtnē. Nekādā gadījumā neatļaujiet šiem biedriem gulēt tai pašā gultā vai pat tajā pašā istabā. Ir daudz vieglāk pasargāt no ļauna nekā pēc tam to novērst. (..)

Vecāki atļauj bērniem apmeklēt citus jaunus draugus, veidot viņiem savu paziņu loku un pat aiziet no vecāku modrajām rūpēm kādu gabalu no mājām, kur viņiem atļauj darīt to, kas tiem patīk. Sātans izmanto visas šādas izdevības un rūpējas par to bērnu prātiem, kurus māte nezinādama atstāj viņa viltīgajām lamatām.8

Svarīgs ir uzturs. Jūs nevarēsiet pamodināt savu bērnu morālās jūtas, kamēr rūpīgi neizraudzīsiet viņu uzturu. Galds, ko vecāki parasti klāj savu bērnu priekšā, viņiem ir slazds.9

Vecāki, kuri lutina savus bērnus, nemāca viņiem pašaizliedzību. Pat barība, kuru viņiem pasniedz, ir tāda, kas kairina kuņģi. Tādā kārtā cēlies uzbudinājums pāriet uz smadzenēm un pamodina kaislības. [461] Nevar par daudz atgādināt, ka tas, ko uzņemam kuņģī, ietekmē ne tikai miesu, bet galu galā arī prātu. Trekni un kairinoši ēdieni uzbudina asinis, satrauc nervu sistēmu un pārāk bieži notrulina cilvēka morālo uztveri, tā ka miesīgās dziņas pieveic sirdsapziņu un saprātu. Tam, kas ir nesātīgs uztura ziņā, ir grūti un bieži gandrīz neiespējami vingrināties pacietībā un sevis aizliegšanā. Tāpēc cik svarīgi bērniem, kuru raksturs vēl nav izveidojies, dot tikai veselīgus un nekairinošus ēdienus! Debesu Tēvs mums savā mīlestībā deva gaismu par veselības reformu, lai mūs pasargātu no ļaunuma, kas seko nesavaldītām kārībām.10

Ja kādreiz ir bijis laiks, kad uzturam vajadzētu būt visvienkāršākajam, tad tas ir tagad. Bērniem nevajadzētu pasniegt gaļu. Tās iespaids uzbudina un stiprina zemākās kaislības, un tai ir tieksme padarīt nejūtīgus morālos spēkus.11

Svarīga ir tīrība. Bieži mazgāties ir ļoti veselīgi, sevišķi vakarā pirms gulētiešanas vai no rīta ceļoties. Tikai nedaudzas minūtes ir vajadzīgas, lai bērnus novannotu un noberztu viņu ķermeņus sārtus. Tas dzen asinis uz ādu, atbrīvojot smadzenes; samazinās tieksme uz neķītriem ieradumiem. Pamāciet mazos, ka Dievam nepatīk redzēt viņu ķermeni netīru un viņu drēbes nekārtīgas un saplēstas. Stāstiet tiem, ka Viņš grib, lai tie būtu tīri gan savā iekšienē, gan ārienē, lai Viņš varētu tajos mājot.12

Tīrs, ērts apģērbs. Tīrs un kārtīgs apģērbs ir viens no līdzekļiem, kā uzturēt skaidras un patīkamas domas. Katram apģērba gabalam vajadzētu būt vienkāršam, bez liekiem rotājumiem, lai tos būtu viegli mazgāt un gludināt. Drēbēm, kuras saskaras ar miesu, vajadzētu būt sevišķi tīrām un bez nepatīkamas smakas. Bērna ķer-menim nedrīkst pieskarties nekas, kam ir kairinoša ietekme, viņu apģērbs tos nekad nedrīkst spiest. Ja šai lietai pievērstu vairāk uzmanības, tad būtu daudz mazāk sliktu ieradumu.13

Neatbrīvojiet no kustībām. Bērnu neiesaistīšanos fiziskā darbā galvenokārt aizbildina ar cenšanos tos pasargāt no pārstrādāšanās. Vecāki paši nes nastas, kuras vajadzētu nest viņu bērniem. Pārstrādāšanās ir ļaunums, bet no slinkuma sekām jābaidās vēl vairāk. Kūtrums vada uz nodošanos samaitātiem ieradumiem. Darbs neno-gurdina un neizsmeļ spēkus pat vienai piektdaļai no tiem, kas cieš no postošajiem ieradumiem, nepareizi izlietojot savus dzīvības spēkus. Ja vienkāršs, pareizi noregulēts darbs jūsu bērniem atņem spēku, tad, vecāki, esat droši, ka ir vēl kaut kas cits, neieskaitot darbu, kas novājina viņu organismu un rada pastāvīgu noguruma sajūtu. Dodiet bērniem fizisku darbu, kas vingrinātu viņu nervus un muskuļus. Nogurums, ko rada šāds darbs, mazinās viņu tieksmes nodoties netikumiskiem ieradumiem.14

Laiskums atver durvis kārdinājumiem. Mātes, dodiet saviem bērniem darbu. (..) Laiskums nav labvēlīgs ne fiziskajai, ne prāta, ne morālajai veselībai. Tas atver durvis un lūdz ienākt sātanu, kurš izmanto izdevību un iegrūž jauniešus savās lamatās. Laiskums vājina ne tikai morālos spēkus un rada kaislību impulsus, bet sātana eņģeļi iegūst savā īpašumā arī visu prāta citadeli un [463] liek sirdsapziņai padoties zemiskām kaislībām. Mums ir jāmāca saviem bērniem pacietīgi strādāt.15

Dievs neļaus nožēlojošajam iet bojā. Jums ir jāiedrošina savi bērni, ka žēlsirdīgais Dievs pieņem patiesu sirds nožēlu un svētī viņu pūles attīrīt sevi no visas gara un miesas netīrības. Kad sātans redz, ka viņš zaudē kontroli pār jūsu bērnu prātiem, viņš spēcīgi viņus kārdina un cenšas saistīt tos, lai turpinātu piekopt šo valdzinošo netikumu. Bet ar noteiktu mērķi viņiem ir jāpretojas sātana kārdināšanām padoties dzīvnieciskajām kaislībām, jo tas ir grēks pret Dievu. Viņiem nevajadzētu staigāt pa aizliegto zemi, kur sātans pieprasa savu kontroli pār tiem. Ja viņi pazemīgi lūgs Dievu pēc domu šķīstuma un pēc attīrītas un svētotas iztēles, Viņš uzklausīs tos un atbildēs uz lūgšanām. Dievs nav atstājis viņus, lai tie ietu bojā savos grēkos, bet palīdz vājajiem un bezpalīdzīgajiem, ja tie ticībā paļaujas uz Viņu.16
_______________
1Aicinājums mātēm, 10. lpp.
2Turpat, 13. lpp.
3Turpat, 10., 11. lpp.
4Turpat, 13., 14. lpp.
5Turpat, 20., 21. lpp.
6Turpat, 21., 22. lpp.
7Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 134. lpp.
8Aicinājums mātēm, 13.,14. lpp.
9Liecības draudzei, 2. sēj., 400. lpp.
10Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 134. lpp.
11Liecības draudzei, 2. sēj., 352. lpp.
12Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 141., 142. lpp.
13Turpat, 142. lpp.
14Liecības draudzei, 2. sēj., 348., 349. lpp.
15Aicinājums mātēm, 18., 19. lpp.
16Turpat, 22., 23. lpp.

72. Cīņa par reformu

[464] Ir nepieciešama patiesa nožēla un noteiktas pūles. Tie, kas samaitā savu miesu, nevar baudīt Dieva labvēlību, kamēr nav sirsnīgi nožēlojuši, pašos pamatos pārkārtojuši savu dzīvi un ieguvuši pilnīgu svētumu Kunga bijībā.1

Ja tie, kas piekopj zemiskus ieradumus, piešķir vērtību veselībai šajā dzīvē un glābšanai nākamajā, tad viņu vienīgā cerība ir – uz visiem laikiem atstāt tos. Ja šie ieradumi ir piekopti diezgan ilgu laika posmu, tad būs vajadzīgas noteiktas pūles, lai pretotos kārdinājumiem un nepadotos samaitātām tieksmēm.2

Domas ir jākontrolē. (Piezīme. Šie ir tālākie izvilkumi no iepriekšējā nodaļā publicētās vēstules jaunietei, kas piekopa slepenu netikumu.) Tev vajadzētu valdīt pār savām domām. Tas nebūs viegls uzdevums; tu to nevarēsi, ja nepieliksi nopietnas un pat ļoti stipras pūles. (..) Ja tu nododies tukšām domām, ļaujot prātam kavēties pie netīriem tematiem, tad zināmā mērā tu Dieva priekšā esi tikpat vainīga, it kā tavas domas būtu jau piepildītas darbos, jo to aizkavē vienīgi izdevības trūkums. Dienām un naktīm celt gaisa celtnes un sapņot ir slikts un ārkārtīgi bīstams ieradums. Tam nostiprinoties, gandrīz vairs nav iespējams to salauzt un domas vērst uz tīrām, augstām un svētām lietām. Tev jākļūst par modru sargu savām acīm, ausīm un visam savam prātam, lai valdītu savu iztēli un neatļautu tumšām, samaitātām domām aptraipīt dvēseli. Vienīgi žēlastības spēks var veikt šo vajadzīgo darbu.3

[465] Pakļauj kaislības un tieksmes saprātam! Dievs no tevis prasa ne tikai savaldīt domas, bet arī kontrolēt tieksmes, kaislības un jūtas. No tā ir atkarīga tava pestīšana. Kaislības, tieksmes un jūtas ir vareni spēki. Nepareizi lietotas vai darbojoties nepareizu motīvu ietekmē vai nepareizā virzienā, tās ir varens iznīcinošs spēks, kas tevi padarīs nekam nederīgu un atstās bez Dieva un bez cerības.

Iztēle ir stingri un neatlaidīgi jāuzrauga, lai kaislības, tieksmes un jūtas pakļautos saprātam, sirdsapziņai un gribasspēkam. (..)

Ja tu nesavaldīsi savas domas, vārdus un savu tieksmi lasīt, tava iztēle kļūs bezcerīgi slima. Uzmanīgi un ar lūgšanām lasi Bībeli un ļauj sevi vadīt tās pamācībām. Tā ir tava vienīgā drošība.4

Aizver maņu orgānus pret ļauno. Tiem, kas vēlas iegūt gudrību, kas nāk no Dieva, ir jākļūst muļķiem šī laikmeta grēka atziņā, lai viņi būtu gudri. Viņiem vajadzētu aizvērt savas acis, lai neredzētu un neiemācītos neko ļaunu. Viņiem vajadzētu aizvērt savas ausis, lai nedzirdētu to, kas ir ļauns, un neapgūtu to atziņu, kas aptraipa domu un rīcības skaidrību, un sargāt savu mēli, lai viņu mutē neatrastu melus un viltu.5

Izvairies lasīt un skatīties uz lietām, kas ierosina netīras domas. Attīsti morālos un intelektuālos spēkus.6

Izvairies no pasivitātes, kas saistīta ar pārmērīgām studijām. Pārmērīgas studijas, palielinot asins pieplūdumu smadzenēm, rada slimīgu uzbudināmību, kas tiecas mazināt pašsavaldīšanās spēku un pārāk bieži pamudina būt aizvainotam un untumainam. [466] Tā tiek atvērtas durvis nešķīstībai. Fizisko spēku nepareiza izlietošana vai vispār nelietošana nes lielā mērā atbildību par samaitātības straumi, kas pārklāj pasauli. “Lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām” šajā paaudzē ir tikpat nāvējošs ienaidnieks cilvēces attīstībai kā tad, kad tas noveda pie iznīcības Sodomu.

Skolotājiem vajadzētu saprast šīs lietas un pamācīt skolēnus šajā virzienā. Māciet bērniem, ka pareizs dzīvesveids ir atkarīgs no pareizas domāšanas un ka fiziska darbošanās ir svarīga domu tīrībai.7

Nav laika svārstīties. Skaidra dzīve un raksturs, kas veidots pēc dievišķā parauga, nav iegūstami bez nopietnām pūlēm un bez stingriem pamatlikumiem. Svārstīgs cilvēks nesasniegs kristīgu pilnību. Svaros svērts, tāds tiks atrasts par vieglu. Līdzīgi rūcošam lauvam sātans sev meklē laupījumu. Viņš izmēģina savu viltu pie ikviena jaunieša, kas nenojauš neko ļaunu. (..) Sātans jauniešiem apgalvo, ka laika vēl diezgan, ka viņi vēl šoreiz var nodoties grēkam un netikumībai un tad vairs nekad; tomēr šī viena reize saindē visu viņu dzīvi. Ne reizi neuzdrošinieties kāpt uz aizliegtās zemes! Šajās bīstamajās, ļaunuma pilnajās dienās, kad mums visur uzglūn vilinājumi uz samaitātību un netikumību, lai jaunieši raida uz Debesīm nopietnu, sirdī izjustu saucienu: “Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu?” Un kaut viņu ausis būtu atvērtas un sirdis vēlētos paklausīt norādījumiem, kas doti atbildē: “Kad viņš turēsies pie Taviem vārdiem.”8

Atrodoties šajā pārbaudes laikā uz zemes, visi nes atbildību par saviem darbiem. Visiem ir spēks kontrolēt savu rīcību, ja vien to vēlas. Ja kāds ir vājš domu skaidrībā un tikumībā, kā arī darbos, viņš var iegūt sev palīdzību no [467] bezpalīdzīgo Drauga. Jēzus ir iepazinis visas cilvēces dabas vājības, un, ja Viņu lūgs, Viņš dos spēku uzvarēt visspēcīgākās kārdināšanas. Ikviens var iegūt šo spēku, pazemīgi meklējot to.9

Šī amorālā laikmeta jauniešu vienīgais glābiņš ir uzticēties Dievam. Bez dievišķās palīdzības viņi nespēs kontrolēt cilvēciskās kaislības un ēstkāri. Kristū ir atrodama visa nepieciešamā palīdzība, bet cik nedaudzi nāk pie Viņa pēc šīs palīdzības! Dzīvojot uz zemes, Jēzus teica: “Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” Jāņa 5:40 Kristū ikviens var uzvarēt. Jūs varat sacīt līdz ar apustuli: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Fil. 4:13 “Bet es norūdu un kalpinu savu miesu.” 1.Kor.9:2710

Viņā var atrast patiesu prieku. Mūsu bērnu vienīgā drošība pret katru ļaunu rīcību ir censties būt uzņemtam Kristus ganāmpulkā un atrasties uzticamā un patiesā Gana modrajā apsardzībā. Viņš izglābs tos no visa ļauna, pasargās no visām briesmām, ja tie ņems vērā Viņa balsi. Viņš saka: “Manas avis dzird Manu balsi, (..) un seko Man.” Kristū tie atradīs ganības, iegūs spēku un cerību, un tos netraucēs nemierīgas ilgas pēc tā, kas izklaidē prātu un apmierina sirdi. Viņi ir atraduši dārgu pērli, un prāts mierīgi dus. Viņu izpriecu raksturs ir šķīsts, mierīgs, paceļošs, dievišķs. Tās neatstāj ne sāpīgas atmiņas, ne sirdsapziņas pārmetumus. Šādas izpriecas nesagrauj veselību un nenovārdzina prātu, bet tām ir veselīgs raksturs.

Sazināšanās ar Dievu un mīlestība uz Viņu, svētuma praktizēšana, grēka iznīcināšana – tas viss ir jauki. [468] Dieva Vārda lasīšana neapburs iztēli un neiedegs kaislības, kā to dara izgudrotas stāstu grāmatas, bet gan mīkstinās, mierinās, pacels un svētos sirdi. Atrodoties grūtībās, nežēlīgu kārdinājumu apņemti, tiem ir priekštiesība lūgt. Kāda cēla priekštiesība! Iznīcīgas būtnes, veidotas no pīšļiem un pelniem, Kristus starpnieciskā darba nopelna dēļ tiek uzņemtas Visuaugstākā pieņemšanas kabinetā. Tādos brīžos dvēsele nokļūst svētā tuvībā ar Dievu, atziņa atjaunojas patiesā svētumā un iegūst spēku stāties pretī ienaidnieka uzbrukumiem.11
_______________
1Aicinājums mātēm, 29. lpp.
2Turpat, 27. lpp.
3Liecības draudzei, 2. sēj., 561. lpp.
4Turpat, 561., 563. lpp.
5Aicinājums mātēm, 31. lpp.
6Liecības draudzei, 2. sēj., 410. lpp.
7Audzināšana, 209. lpp.
8Liecības draudzei, 2. sēj., 408., 409. lpp.
9Aicinājums mātēm, 31. lpp.
10Liecības draudzei, 2. sēj., 409. lpp.
11Aicinājums mātēm, 23., 24. lpp.

17. daļa. Pamodinot garīgos spēkus

73. Atbildība par mūžīgajām interesēm

[471] Mūsu dienas ir sevišķi bīstams laiks bērniem. Mēs dzīvojam laikmetā, kas ir sevišķi nelabvēlīgs bērniem. Varena ļaužu straume traucas lejup pretī iznīcībai, un, lai šai straumei turētos pretī un neļautu sevi aizraut līdzi uz leju, ir vajadzīgs vairāk nekā bērnības piedzīvojumi un bērna spēks. Jaunieši vispār šķiet esam sātana gūstekņi, un viņš un viņa eņģeļi vada tos uz drošu bojāeju. Sātans un viņa pulki karo pret Dieva valdību, un visus, kas grib savu sirdi pakļaut Dievam un paklausīt Viņa prasībām, viņš centīsies samulsināt un pārvarēt ar savām kārdināšanām, lai tie kļūtu mazdūšīgi un atteiktos no cīņas.1

Nekad agrāk nav bijusi vajadzība pēc ciešākas savienības ar Dievu kā tagad. Vienas no lielākajām briesmām, kas ir apstājušas Dieva ļaudis, vienmēr ir bijusi saskaņa ar pasaulīgajiem principiem un tradīcijām. Sevišķi jaunieši atrodas pastāvīgās briesmās. Tēviem un mātēm vajadzētu būt viņu sargiem pret sātana vilināju-miem. Kamēr viņš cenšas sagraut viņu bērnus, lai vecāki neglaimo sev, ka nekādu sevišķu briesmu nav. Lai viņi nevelta savas domas un rūpes šīs pasaules lietām, atstājot novārtā savu bērnu augstākās, mūžīgās intereses.2

Vispārīgi skatoties, vecāki ir vienaldzīgi. Ir bēdīgi, ka vecāki kļūst auksti savā garīgajā dzīvē, un tāpēc, ka tiem trūkst godbijības un tie neziedojas Dievam, viņi nesaprot augsto atbildību, [472] kas liek tiem pacietīgi un pamatīgi mācīt savus bērnus iet tā Kunga ceļus.3

Vispārīgi skatoties, vecāki dara visu iespējamo, lai viņu bērni nebūtu gatavi dzīves realitātei un priekšā stāvošajām grūtībām, kad viņus aicinās izšķirties par labo vai ļauno un kad pār tiem nāks spēcīgas kārdināšanas. Tur, kur tiem vajadzēja būt stipriem, tie būs vāji. Viņi būs nestabili principos un pienākumos, un cilvēce cietīs no viņu vājuma.4

Vissvarīgākais darbs ir atstāts novārtā. Viens liels iemesls, kāpēc mūsdienu pasaulē ir tik daudz ļaunuma, ir tas, ka vecāki ir nodarbinājuši savus prātus ar visu ko citu, tikai ne ar vissvarīgāko darbu – pienākumu pacietīgi un laipni mācīt saviem bērniem tā Kunga ceļus.5

Mātes var iegūt dažādas zināšanas, bet, ja tām nav zināšanu par Kristu kā personīgo Glābēju, viņas nav ieguvušas tieši vissvarīgākās zināšanas. Ja Kristus ir mājās, ja mātes ir Viņu padarījušas par savu padomdevēju, viņas jau no pašas bērnības audzinās savus bērnus patiesas reliģijas principos.6

Sātanam ļauj valdīt. Tāpēc, ka vīri un sievas neklausa Dievam, bet izvēlas savu ceļu un vadās no savas samaitātās iztēles, sātanam ģimenēs tiek ļauts pacelt savu ellišķīgo karogu un iedarboties ar savu spēku caur zīdaiņiem, bērniem un jauniešiem. Viņa balss un griba izpaužas bērnu nepakļāvīgajos untumos un izkropļotajā raksturā, un viņu personā nelabais gūst noteicošu spēku savu ieceru īstenošanai. Divu apkauno nepareizās tieksmes, kas atklāj necieņu pret Viņu un kas spiež paklausīt [473] sātana priekšlikumiem. Vecāku grēka mērs, atļaujot tādā veidā sātanam gūt virsroku, ir neaptverams.7

Daudzi vecāki ar savu audzināšanu, ar savu negudro izdabāšanu garšai un ēstkārei, kā arī lutināšanu padara sevi atbildīgus par savu bērnu ļaunajiem ceļiem un rīcību. Sātans var kontrolēt visu būtni, pamudinot to nepaklausīt Dieva likumiem. Vecāki nepavēl savam namam pēc sevis, kā to darīja Ābrahāms. Un kādas ir se-kas? Bērni un jaunieši atrodas zem sacelšanās karoga. Viņi netiek vadīti, bet ir pamudināti sekot paši savai gribai. Bērnu vienīgā cerība ir tad, ja tiem māca aizliegt savam es un neizpatikt tam.8

Nedisciplinētiem bērniem priekšā stāv smaga cīņa. Bērniem, kas uzauguši bez disciplīnas, jāmācās ir viss, ja viņi izvēlas kļūt par Kristus sekotājiem. Audzināšana bērnībā ir ietekmējusi visu viņu reliģisko dzīvi. Bieži parādās tā pati ietiepība un stūrgalvība; trūkst pašaizliedzības, saņemot pārmetumus, atklājas tā pati neiecietība, tā pati pašmīlība un nelabprātība meklēt citu padomu vai arī ļaut sevi ietekmēt citu spriedumam, tas pats kūtrums, izvairīšanās no nastām un atbildības. Tas viss ir redzams viņu attiecībās ar draudzi. To visu ir iespējams uzvarēt; bet cik gan smaga ir cīņa! Cik nopietna sadursme! Cik grūti ir iziet pilnīgas audzināšanas kursu, kas ir nepieciešams, lai aizsniegtu kristīga rakstura augstumu! Bet, ja viņi beidzot uzvarēs, tad pirms pārvēršanas tiem parādīs, cik tuvu viņi ir bijuši pilnīgas bojāejas bezdibenim, tāpēc ka jaunībā nav pareizi audzināti un bērnībā nav iemācījušies padoties.9

[474] Stiprināt pret samaitājošām ietekmēm. Vecāki, jūs esat uzņēmušies atbildību, laižot pasaulē bērnus bez viņu piekrišanas, un jūs esat atbildīgi par savu bērnu dzīvēm un dvēselēm. Pasaule viņus pievelk, cenšoties savaldzināt un pievilināt. Jūs varat viņus audzināt tā, lai pasaules samaitājošā ietekme tiem nekaitētu. Jūs varat mācīt tiem nest dzīves atbildības un izprast pienākumus pret Dievu, patiesību un pienākumu, kā arī sekas, kādas viņu rīcība atstās uz nākamo mūžīgo dzīvi.10

Mūsdienu jaunieši nezina sātana viltības. Tāpēc vecākiem vajadzētu šajos bīstamajos laikos būt nomodā, neatlaidīgi un čakli strādājot, lai atsistu jau pirmo ienaidnieka tuvošanos. Viņiem vajadzētu pamācīt savus bērnus, sēžot mājās vai ejot pa ceļu, mostoties un guļoties.11

Bērni taisnības takās ir jāvada ar pastāvīgu modrību. Sātans sāk savu darbu pie tiem jau agrā bērnībā un rada tādas ilgas, kādas Dievs ir aizliedzis. Bērnu drošība lielā mērā ir atkarīga no vecāku modrības, vērības un rūpēm par tiem.12

Vecākiem nevajadzētu pieļaut, ka jel kas atturētu viņus pastāvīgi sniegt bērniem to, kas ir nepieciešams, lai viņi saprastu, ko nozīmē pilnīgi paklausīt un uzticēties Kungam.13

Vecāki, pamostieties no sava nāvei līdzīgā miega! Savu vecāku vienaldzības dēļ daudzi bērni domā, ka tie nerūpējas par viņu dvēselēm. Tam tā nav jābūt. Tiem, kam ir bērni, vajadzētu tā pārzināt viņu mājas un ārpus mājas darīšanas, ka nekas nevarētu nostāties starp viņiem un bērniem [475] un mazināt vecāku ietekmi, norādot tiem uz Kristu. Jums vajadzētu saviem bērniem mācīt mīlēt Jēzu, lai viņi būtu šķīsti savās sirdīs, uzvedībā un sarunās (..)

Kungs strādās pie bērnu sirdīm, ja vecāki sāks sadarboties ar dievišķajiem spēkiem, bet Viņš neuzņemsies izdarīt to, kas ir norādīts kā vecāku darba daļa. Vecāki, jums ir jāpamostas no sava nāvei līdzīgā miega!14

Mājas reliģija ir mūsu lielā cerība. Vecāki guļ. Viņu bērni dodas iznīcībā viņu acu priekšā, un Kungs vēlas, lai Viņa vēstneši ar priekšrakstiem un paraugu atklāj ļaudīm, cik nepieciešama ir mājas reliģija. Pieprasiet aplūkot šo jautājumu jūsu draudzēs! Iespiediet ikviena sirdsapziņā pārliecību par šiem svinīgajiem pienākumiem, kas tik ilgi ir atstāti novārtā! Tas salauzīs farizejiskuma garu un pretestību patiesībai vairāk, nekā jebkas cits. Reliģija mājās ir mūsu vienīgā cerība, un tā paver spožas izredzes visai ģimenei pārrunāt Dieva patiesību.15

Sātana spēku var salauzt. Vecākiem ir daudz nopietnāks uzdevums nekā viņi iedomājas. Bērni ir mantojuši grēku. Grēks ir atšķīris viņus no Dieva. Jēzus atdeva savu dzīvību, lai varētu savienot pārrautās saites ar Dievu. No pirmā Ādama cilvēki ir saņēmuši tikai vainu un nāves spriedumu. Bet Kristus ierodas un uzvar tajās lietās, kur Ādams krita, cilvēka labā izturot katru pārbaudījumu. (..)

Kristus pilnīgais paraugs un Dieva žēlastība cilvēkam ir doti, lai viņš spētu izaudzināt savus dēlus un meitas par Dieva dēliem un meitām. Tas notiek, rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta mācot, kā nodot sirdi [476] un gribu Kristum, lai salauztu sātana varu.16

Tēvi un mātes, lūdziet pilnīgā ticības pārliecībā kopā ar saviem dēliem un meitām. Lai viņi no jūsu lūpām nedzird nevienu nepacietīgu vārdu. Ja tas ir nepieciešams, no sirds atzīstieties saviem bērniem, ka esat ļāvuši viņiem iet pa iedomības ceļu, sadusmojot Kungu, kurš neatturēja savu Dēlu doties uz pazudušo pasauli, lai visi varētu saņemt apžēlošanu un grēku piedošanu. (..)

Tēvi un mātes, jūs, kas esat dažādos veidos izdabājuši saviem bērniem viņiem par sliktu, Dievs vēlas, lai jūs izpirktu laiku. Ņemiet to vērā šodien, kamēr vēl skan aicinājums.17

Vecākiem ir viscēlākais misijas lauks. Lai jūsu dzīves darbs ir veidot savu bērnu raksturus saskaņā ar dievišķo Paraugu. Ja viņiem kādreiz būs iekšējs greznojums, klusa un lēna gara rota, tad tas būs tāpēc, ka jūs neatlaidīgi esat mācījuši viņus mīlēt Dieva Vārda mācības un pāri šīs pasaules piekrišanai meklēt Jēzus atzinību.18

Kā Dieva strādniekiem mums savs darbs ir jāsāk ar vistuvākajiem. Mums ir jāsāk savās mājās. Nav svarīgāka misijas lauka par šo.19

Mūsu mājās ir vajadzīgs misijas dedzīgums, lai mēs varētu nest dzīvības Vārdu savu ģimenes locekļu priekšā un vadītu viņus ilgoties pēc mājām Dieva valstībā.20

Bērnu vadīšana un pamācīšana ir viscēlākais misijas darbs, ko vīrietis vai sieviete var uzņemties.21

Vecāki kā podnieki, kas veido dzīvo mālu. Cik nopietni un neatlaidīgi mākslinieks strādā, lai pilnīgi attēlotu uz audekla savu modeli! Cik čakli tēlnieks tēš un kaļ akmeni, lai veidojums pēc iespējas vairāk atgādinātu oriģinālu! Tā arī vecākiem [477] vajadzētu strādāt, lai veidotu, pulētu un tīrītu savus bērnus pēc parauga, kas viņiem ir dots Jēzū Kristū. Kā pacietīgs mākslinieks studē un strādā, un zīmē plānus, lai viņa darba auglis būtu pēc iespējas pilnīgāks, tā vecākiem vajadzētu uzskatīt par labi pavadītu to laiku, kad viņi ir bijuši aizņemti, mācot bērnus derīgai dzīvei un sagatavojot viņus mūžīgajai valstībai. Mākslinieka darbs salīdzinājumā ar vecāku darbu ir niecīgs un mazsvarīgs. Viens darbojas ar nedzīvu materiālu, izveidojot skaistas formas, bet otrs strādā ar cilvēkiem, kuru dzīves var izveidot vai nu labas, vai ļaunas, kas būs cilvēcei vai nu par svētību, vai lāstu. Tie vai nu aizies tumsā, vai arī dzīvos mūžīgi nākotnes bezgrēcīgajā pasaulē.22

Lai galamērķis ir pilnība. Kristus reiz bija mazs bērniņš. Cieniet bērnus Viņa dēļ. Raugieties uz tiem kā uz svētu pienākumu, nelutiniet un nepadariet bērnus par elkiem, bet māciet tos dzīvot šķīstu, cēlu dzīvi. Viņi ir Dieva īpašums. Viņš mīl tos un aicina jūs sadarboties ar Viņu, mācot bērniem veidot pilnīgus raksturus. Kungs no savas atpirktās ģimenes prasa pilnību. Viņš sagaida no mums pilnību, kādu Kristus atklāja, būdams cilvēks. Tēviem un mātēm sevišķi jāzina vislabākās audzināšanas metodes, lai viņi varētu sadarboties ar Dievu.23

Ir vajadzīgi atgriezušies vecāki. Dienu un nakti mani apgrūtina doma, cik ļoti mums ir vajadzīgi atgriezušies vecāki. Cik daudz ir tādu, kam ir jāpazemo savas sirdis Dieva priekšā un jānostājas pareizās attiecībās ar Debesīm, lai savās ģimenēs izplatītu glābjošu iespaidu. Viņiem vajadzētu zināt, kas ir jādara, lai mantotu mūžīgo dzīvību, ja viņi grib audzināt savus bērnus atpestīto mantojumam. Katru dienu tiem vajadzētu saņemt [478] gaismu no Debesīm savās dvēselēs un Svētā Gara ietekmi uz sirdi un prātu. Katru dienu viņiem ir jāuzņem patiesības Vārds un jāļauj tam pārvaldīt dzīvi.24

Uz vecākiem gulstas liela atbildība, un viņiem vajadzētu nopietni censties piepildīt savu Dieva norādīto misiju. Redzot vajadzību visu savu enerģiju izlietot, lai audzinātu bērnus Dievam, tiks atstāta liela daļa no tagad redzamās vieglprātības un nevajadzīgās izlikšanās. Tad vecāki neuzskatīs par pārāk lielu nevienu upuri vai darbu, kas sagatavotu viņu ģimenes ar prieku sagaidīt Kungu. Šī ir visdārgākā viņu kā Dieva sekotāju kalpošanas daļa, un viņi nevar atļauties to atstāt novārtā.25

Raugieties pastāvīgi uz Jēzu. Vecāki, (..) izlietojiet katru garīgo muskuli un nervu, pūloties izglābt savu mazo ganāmpulku! Elles spēki apvienosies, lai to iznīcinātu, bet Dievs jūsu dēļ pacels pret ienaidnieku karogu. Lūdziet vairāk, nekā jūs to darāt. Mīloši, maigi māciet saviem bērniem nākt pie Dieva kā pie sava Debesu Tēva. Ar savu paraugu māciet tiem savaldīt sevi un būt lietderīgiem. Stāstiet, ka Kristus nedzīvoja, lai izpatiktu sev.

Savāciet dievišķās gaismas starus, kas apgaismo jūsu ceļu. Staigājiet gaismā, kā Kristus ir gaismā! Uzsākot darbu, lai palīdzētu saviem bērniem kalpot Dievam, jums uzbruks visizaicinošākie pārbaudījumi, bet neatlaidieties! Pieķerieties Jēzum! Viņš saka: “Vai citādi tie pie Manis meklētu patvērumu un slēgtu ar Mani mieru, jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!” Jes. 27:5 Būs grūtības, jūs saskarsieties ar šķēršļiem, bet raugieties pastāvīgi uz Jēzu! Kritiskos brīžos jautājiet: Kungs, ko lai es tagad daru? Ja jūs atteiksieties trakot un rāties, [479] Kungs parādīs jums ceļu. Viņš palīdzēs jums izlietot savas runas dāvanas Kristum līdzīgā veidā, lai mājās valdītu miers un mīlestība. Cenšoties rīkoties mērķtiecīgi, jūs varat būt evaņģēlija kalpi mājās, žēlastības sludinātāji saviem bērniem.26

Šis darbs atmaksājas. Lai izaudzinātu bērnus Dieva ceļos, ir kaut kas jāmaksā. Tas maksā mātes asaras un tēva lūgšanas. Tas prasa nenogurstošas pūles, pacietīgas pamācības, šeit mazdrusciņ un tur mazdrusciņ. Bet šis darbs atmaksājas. Vecāki var ap saviem bērniem uzcelt vaļņus, lai pasargātu viņus no ļaunuma, kas pārpludina pasauli.27
_______________
1Liecības draudzei, 1. sēj., 397. lpp.
2Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs
3The Signs of the Times, 1894. g. 17. septembris
4Pacific Health Journal, 1890. g. janvāris
5Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 129. lpp.
6The Signs of the Times, 1889. g. 22. jūlijs
7Liecības draudzei, 5. sēj., 325. lpp.
8Vēstule 117, 1898. g.
9Liecības draudzei, 1. sēj., 219., 220. lpp.
10The Signs of the Times, 1875. g. 9. decembris
11The Signs of the Times, 1880. g. 26. februāris
12Review and Herald, 1894. g. 13. marts
13Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 129. lpp.
14Review and Herald, 1892. g. 25. oktobris
15Manuskripts 21, 1894. g.
16Vēstule 68, 1899. g.
17Vēstule 66, 1910. g.
18Review and Herald, 1883. g. 9. oktobris
19Manuskripts 19, 1900. g.
20Manuskripts 101, 1908. g.
21Liecības draudzei, 6. sēj., 205. lpp.
22Pacific Health Journal, 1890. g. maijs
23Manuskripts 19, 1900. g.
24Manuskripts 53, 1912. g.
25Manuskripts 27, 1911. g.
26Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 156., 157. lpp.
27Review and Herald, 1901. g. 5. jūlijs

74. Draudze ikvienā ģimenē

[480] Vecākiem jābūt Dieva pārstāvjiem. Katrai ģimenei mājas dzīvē vajadzētu būt draudzei, skaistam Dieva Debesu draudzes simbolam. Ja vecāki saprastu savu atbildību par bērniem, viņi nekādos apstākļos nerātos un nedusmotos. Nevienam bērnam nav jāsaņem šāda veida audzināšana. Daudzi, daudzi bērni ir iemācījušies kritizēt, būt niķīgi, rāties, ātri aizsvilties tikai tāpēc, ka viņiem ir atļauts būt nesavaldīgiem mājās. Vecākiem vajadzētu pārdomāt, ka viņi saviem bērniem ir Dieva vietā, lai veicinātu viņos ikvienu pareizu principu un apspiestu katru nepareizu domu.1

Ja vecāki neņem vērā savu bērnu morāli, tā noteikti kļūs samaitāta.2

Bībeles reliģija – vienīgā drošība. Vispārīgi runājot, jaunatnei ir pavisam maz morālā spēka. Tas izskaidrojams ar novārtā pamesto audzināšanu bērnībā. Iepazīšanos ar Dieva raksturu un mūsu pienākumiem pret Viņu nevajadzētu uzskatīt kā kaut ko mazsvarīgu. Bībeles reliģija ir jauniešu vienīgais patvērums. Mūsu izglītojošajās iestādēs sevišķu uzmanību vajadzētu pievērst morālei un reliģijai.3

Cik laimīgi ir tie vecāki, kuru dzīve ir patiess dievišķā atspulgs, kas bērnā izraisa pateicību un godbijību pret Dieva apsolījumiem un pavēlēm; vecāki, kuru maigums, taisnīgums un pacietība dara bērniem saprotamu Dieva mīlestību, taisnību un pacietību; vecāki, kas, mācot bērnus mīlēt, uzticēties un paklausīt viņiem, iemāca tos mīlēt, uzticēties un paklausīt Tēvam Debesīs! Sagādājot bērniem šādu dāvanu, vecāki tos ir apveltījuši ar tādām vērtībām, kas dārgākas par visu laikmetu bagātībām, – ar vērtībām, kas pastāv mūžīgi.4

Ticības apliecībai bez mājas reliģijas nav vērtības. Ikdienas dzīve nosaka un veido mūsu raksturu un rīcību. Ja nav mājas reliģijas, tad ticības apliecībai nav vērtības. Neļaujiet nevienam nelaipnam vārdam nākt no to lūpām, kas veido ģimenes loku. Padariet mājas gaisotni tīkamu ar maigām domām par citiem. Tikai tie ieies Debesīs, kas pārbaudes laikā būs veidojuši raksturu, kas “elpo” debešķīgu ietekmi. Svētajiem Debesīs vispirms ir jābūt svētiem uz zemes.5

Tas, kurš veido savu raksturu patīkamu mājās, veidos to patīkamu arī Debesu dzīvokļos. Jūsu kristietības kvalitāti mēra pēc jūsu rakstura mājas dzīvē. Kristus žēlastība piešķir saviem īpašniekiem spējas padarīt mājas par laimīgu vietu, pilnu miera un klusuma. Ja jums nav Kristus Gara, jūs nepiederat Viņam un nekad neredzēsiet atpestītos svētos Viņa valstībā, kas Debesu svētlaimē būs viens ar Viņu. Dievs vēlas, lai jūs ziedojat sevi pilnīgi Viņam un atklājat Viņa raksturu ģimenes lokā.6

Svētošanas darbs sākas mājās. Tie, kas ir kristieši mājās, būs kristieši arī draudzē un pasaulē. Ir daudzi, kas nepieaug žēlastībā, jo nepiekopj mājas reliģiju.7

Vecāki kā audzinātāji mājas draudzē. Es uzrunāju tēvus un mātes: jūs varat būt audzinātāji savās mājas draudzēs, jūs varat būt garīgi misijas spēki! Lai tēvi un mātes izjūt vajadzību būt mājas misionāriem, vajadzību uzturēt mājas gaisotni [482] brīvu no nelaipnas un ātrsirdīgas runas un mājas skolu par vietu, kur Dieva eņģeļi var ienākt, svētīt un piešķirt veiksmi pieliktajām pūlēm.8

Uzskatiet ģimeni par skolu, kas sagatavo veikt reliģiskus pienākumus. Jūsu bērniem ir jāpaveic sava daļa draudzē un visas prāta spējas, ikviena fiziskā dotība ir jāuztur spēcīga un aktīva, lai kalpotu Kristum. Viņiem ir jāmāca mīlēt patiesību, jo tā ir patiesība. Viņiem ir jābūt svētotiem caur patiesību, lai tie varētu pastāvēt lielajā pārbaudē, kurai drīz jāsākas, lai noteiktu katra sagatavotību iestāties augstākā skolā un kļūt par ķēnišķīgās ģimenes locekli, Debesu Ķēniņa bērnu.9

Viņu dzīvesveidam ir jābūt atblstošam principiem. Jauno prātu ietekmē itin viss. Tas pēta sejas izteiksmi, savs iespaids ir arī balsij, un uzvedību tas precīzi atdarina. Īgni un sapīkuši tēvi un mātes māca saviem bērniem mācības, ko paši kādreiz rūgti nožēlos. Bērniem savu vecāku dzīvē ir jāredz tāda atbilstība principiem, kas ir saskaņā ar viņu ticību. Ar principim atbilstošu dzīvesveidu un pašsavaldīšanos vecāki var veidot savu bērnu raksturus.10

Audziniet bērnus par Kristus strādniekiem. Tiem, kas ir saistīti savā starpā ar radniecības saitēm, ir visspēcīgākās tiesības citam uz citu. Ģimenes locekļiem vajadzētu parādīt laipnību un vismaigāko mīlestību. Izsacītajiem vārdiem un paveiktajiem darbiem vajadzētu būt saskaņā ar kristietības principiem. Šādā veidā mājas var padarīt par skolu, kur var izaudzināt strādniekus Kristum.

[483] Mājas vajadzētu uzskatīt par svētu vietu. (..) Katru savas dzīves dienu mums vajadzētu nodot sevi Dievam. Tā mēs varam iegūt sevišķu palīdzību un ikdienas uzvaras. Krusts ir jānes ik dienas. Katrs vārds ir jāsargā, jo Dievs mums ir uzticējis atbildību savās dzīvēs, cik vien iespējams, atklāt Kristus raksturu.11

Daudzi izdara liktenīgu kļūdu. Vai mēs varam audzināt savus dēlus un meitas dzīvei ar cienījamām uzvedības normām, kristieša dzīvei, bet bez Viņa pašuzupurēšanās gara? Dzīvei, par kuru Tā spriedums, kas ir patiesība, būs “Es tevi nepazīstu”? Tūkstoši to dara. Viņi grib nodrošināt saviem bērniem evaņģēlija labumus, neatzīstot tā garu. Bet tā nedrīkst būt. Tie, kuri noraida priekštiesību būt sadraudzībā ar Kristu kalpojot, noraida vienīgo audzināšanu, kas sagatavo piedalīties Viņa godībā. Tie atraida audzināšanu, kas šajā dzīvē piešķir rakstura spēku un cēlumu. Daudzi tēvi un mātes, kuri atsaka saviem bērniem Kristus krustu, par vēlu ir iemācījušies, ka viņi tādā veidā atdod tos Dieva un cilvēka ienaidniekam. Viņi ir izšķīrušies par savu bērnu sagrāvi ne tikai nākotnē, bet arī jau šajā dzīvē. Kārdināšanas viņus pārvar. Viņi izaug par lāstu pasaulei, par apbēdinājumu un kaunu tiem, kas viņus ir laiduši pasaulē.12

Mēs nezinām, kādai kalpošanai aicinās mūsu bērnus. Tie savu dzīvi var pavadīt ģimenes lokā, tie var veikt visvienkāršākos darbus vai arī iziet par evaņģēlija pasniedzējiem pagānu zemēs, tomēr visi vienlīdz ir aicināti par misionāriem, par Dieva žēlastības vēstnešiem šajā pasaulē. Bērniem ir jāsaņem audzināšana, kas viņiem palīdzētu stāvēt blakus Kristum nesavtīgā kalpošanā.13

[484] Māciet bērniem paļauties uz dievišķo palīdzību. Ja jūs vēlaties, lai jūsu bērniem būtu lielas dotības darīt labu, māciet tiem pareizu izpratni par nākotnes pasauli. Ja viņus pamācīs grūtībās un briesmās paļauties uz dievišķo palīdzību, tad tiem netrūks spēka iegrožot kaislības un apturēt iekšējos kārdinājumus darīt nepareizi. Savienība ar gudrības Avotu piešķirs gaismu un spēku atšķirt pareizo no nepareizā. Tie, kas būs tā nodrošināti, kļūs morāli un intelektuāli stipri un tiem būs skaidrāki uzskati un labāks spriedums pat laicīgās lietās.14

Glābšanu nodrošina ticība un uzticība. Mūsu ģimenēm var būt Dieva pestīšana, bet mums tam ir jātic, jādzīvo tā dēļ un jābūt pastāvīgai, paliekošai ticībai un uzticībai Dievam. (..) Ierobežojumi, kurus mums uzliek Dieva Vārds, ir mūsu pašu interesēs. Tie palielina mūsu ģimeņu un apkārtējo cilvēku laimi. Tie attīra mūsu garšu, svēto spriedumu, sniedz mieru prātam un pēcgalā mūžīgo dzīvību. (..) Kalpojošie eņģeļi uzkavēsies mūsu mājvietās un ar prieku aiznesīs uz Debesīm vēstis par mūsu izaugsmi dievišķajā dzīvē, un eņģelis rakstvedis ierakstīs grāmatās priecīgu, laimīgu ziņu.15

Kristus Gars mājas dzīvē būs kā pastāvīga ietekme. Ja vīri un sievas atvērs savas sirdis patiesības un mīlestības debešķīgajam iespaidam, šie principi atkal sāks plūst kā straumes tuksnesī, atdzīvinot visus un ienesot svaigumu tur, kur tagad ir neauglība un bads.16

Jūsu bērni no mājām paņems līdzi mājas audzināšanas dārgo ietekmi. Tāpēc strādājiet ģimenes lokā bērnu pirmajos dzīvības gados, [485] un tie ienesīs jūsu ietekmi skolas klasēs; arī citi to izjutīs. Tā būs pagodināts Kungs.17
_______________
1Vēstule 104, 1897. g.
2Review and Herald, 1897. g. 30. marts
3Liecības draudzei, 5. sēj., 24. lpp.
4Pravieši un ķēniņi, 245. lpp.
5The Signs of the Times, 1892. g. 14. novembris
6Turpat
7The Signs of the Times, 1904. g. 17. februāris
8Manuskripts 33, 1908. g.
9Manuskripts 12, 1898. g.
10Liecības draudzei, 4. sēj., 621. lpp.
11Manuskripts 140, 1897. g.
12Audzināšana, 264., 265. lpp.
13Pravieši un ķēniņi, 245. lpp.
14Pacific Health Journal, 1890. g. janvāris
15The Signs of the Times, 1884. g. 17. aprīlis
16Manuskripts 142, 1898. g.
17Turpat

75. Vadot mazos bērnus pie Kristus

[486] Cik agri bērns drīkst kļūt par kristieti? Bērnībā prātu ir viegli ietekmēt un veidot, un tieši tad zēniem un meitenēm vajadzētu mācīt mīlēt un godāt Dievu.1

Dievs vēlas, lai ikviens bērns būtu Viņa bērns, lai tas būtu pieņemts Viņa ģimenē. Lai cik mazi tie būtu, bērni drīkst būt mājas ticības saimes locekļi un iegūt visdārgākos piedzīvojumus. Viņiem var būt sirdis, kas ir pakļāvīgas un gatavas saņemt paliekošus iespaidus. Viņi var nodot savas sirdis Jēzum uzticībā un mīlestībā un dzīvot Glābējam. Kristus padarīs viņus par mazajiem misionāriem. Visu viņu domu straumi ir iespējams pārveidot, tā ka grēks vairs neliksies patīkams, bet tāds, no kā ir jāizvairās un kas ir jāienīst.2

Vecumam nav nozīmes. Kādam ievērojamam garīdzniekam reiz jautāja, cik vecam ir jābūt bērnam, lai tas varētu saprātīgi uztvert kristieša cerību. “Vecumam nav nozīmes,” viņš atbildēja, “mīlestība uz Jēzu, uzticība, miers, paļāvība ir īpašības, kas atbilst bērna dabai. Tiklīdz bērns spēj mīlēt un uzticēties savai mātei, viņš spēj arī mīlēt un uzticēties Jēzum kā savas mātes Draugam. Jēzus būs arī viņa mīļotais un godātais Draugs.”

Ņemot vērā šo patieso apgalvojumu, vai vecāki var būt pārāk uzmanīgi, atklājot priekšrakstus un paraugu šīm mazajām, modrajām acīm un asajai uztverei? Mūsu reliģiju [487] vajadzētu padarīt praktisku. Tas ir nepieciešams gan mūsu mājās, gan dievkalpojumu telpās. Mūsu uzvedībā nevajadzētu būt nekam aukstam, bargam un atbaidošam. Bet mums vajadzētu ar laipnību un līdzjūtību parādīt, ka mums ir siltas, mīlošas sirdis. Jēzum vajadzētu būt goda Viesim mūsu ģimenes lokā. Mums vajadzētu runāt ar Viņu, nest pie Viņa visas savas nastas un stāstīt par Viņa mīlestību, Viņa žēlastību un Viņa rakstura pilnību. Kādu mācību dievbijīgi vecāki ik dienas var sniegt, bezpalīdzības brīžos nevis dusmojoties un rājoties par rūpēm un apjukumu, bet gan stāstot par savām grūtībām Jēzum, Nastu Nesējam! Mazuļu prātiem var mācīt griezties pie Jēzus tā, kā ziedi pagriež savas atvērtās ziedlapiņas saulei.3

Katrā mācību stundā vajadzētu mācīt par Dieva mīlestību. Pirmā mācība, kas bērniem ir jāmāca, ir tā, ka Dievs ir viņu Tēvs. Šo mācību viņiem var mācīt jau dzīves agrīnajos gados. Vecākiem ir jāsaprot sava atbildība Dieva priekšā iepazīstināt bērnus ar viņu Debesu Tēvu. (..) Katrā mācību stundā jāmāca, ka Dievs ir mīlestība.4

Tēviem un mātēm vajadzētu mācīt zīdainim, bērnam un jaunietim par Jēzus mīlestību. Lai bērna pirmie šļupsti ir par Jēzu!5

Ar Kristu vajadzētu būt saistītām visām bērniem mācītajām mācībām.6

Jau dzīves pirmajos gados bērnus vajadzētu iepazīstināt ar jautājumiem par Dievu. Lai māte vienkāršos vārdos stāsta tiem par Kristus dzīvi uz zemes. Vēl vairāk – lai viņa ienes mācības par Glābēju savā ikdienas dzīvē. Lai viņa parāda bērnam ar savu priekšzīmi, ka šī dzīve ir sagatavošanās nākamajai, laiks, kas piešķirts cilvēkam tāda [488] rakstura veidošanai, kas tam nodrošinās ieeju Dieva pilsētā.7

Bērniem ir vajadzīgs vairāk nekā gadījuma rakstura brīdinājumi. Mūsu bērniem un jauniešiem veltīts pavisam maz uzmanības, un viņi nav tā ieauguši kristīgajā dzīvē, kā vajadzētu, jo draudzes locekļi uz tiem nav raudzījušies ar maigumu un līdzjūtību, vēloties, lai tie varētu pieaugt dievišķā dzīvē.8

Ja mēs atstājam bērnus novārtā un paejam tiem garām, mēs nepagodinām Kungu. (..) Viņiem ir vajadzīgs vairāk nekā tikai gadījuma rakstura brīdinājumi, vairāk nekā iedrošinājuma vārdi. Viņiem ir vajadzīgs centīgs, lūgšanām pavadīts, rūpīgs darbs. Sirds, kas ir pildīta ar mīlestību un līdzjūtību, aizsniegs pat tādu jauniešu sirdis, kas acīmredzami ir vieglprātīgi un bezcerīgi.9

Jēzus saka: “Audziniet šos bērnus Man!” Vecākiem vajadzētu saprast faktu, ka viņiem savi bērni ir jāaudzina Dieva pagalmiem. Ja viņiem ir uzticēti bērni, tad tas ir tas pats, it kā Jēzus būtu ielicis tos viņu rokās un teicis: “Audziniet šos bērnus Man, lai viņi varētu spīdēt Dieva pagalmos.” Vienas no pirmajām skaņām, kurām vaja-dzētu piesaistīt bērnu uzmanību, ir Jēzus vārds, un savas dzīves agrīnajos gados tos vajadzētu vest pie lūgšanu krēsla. Viņu prātiem vajadzētu būt pildītiem ar stāstiem no Kunga dzīves un viņu iztēli vajadzētu rosināt domāt par nākamās pasaules godību.10

Jau bērnībā var būt kristīgi piedzīvojumi. Palīdziet saviem bērniem sagatavoties mājokļiem, ko Kristus ir nogājis sagatavot tiem, kas Viņu mīl. Palīdziet tiem piepildīt Dieva nodomus viņu dzīvē. Lai jūsu audzināšana ir tāda, kas palīdzētu jūsu bērniem būt par godu Tam, kas nomira, lai nodrošinātu viņiem mūžīgo dzīvību [489] Dieva valstībā. Māciet tiem atsaukties uz aicinājumu: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” Mat. 11:2911

Mans brāli un māsa, jums ir jādara svēts darbs, audzinot savus bērnus. Kamēr tie ir jauni, viņu sirdis un prāti ir visuzņēmīgākie pret labiem iespaidiem. (..) Māciet tiem, ka viņiem ir personīga daļa, kas jādara, un ka kristīgi piedzīvojumi ir jāiegūst jau bērnībā.12

Ja vecāki par savas dzīves pirmo uzdevumu nepadarīs bērna kāju vadīšanu pa taisnības taku no viņu dzīves agrīnajiem gadiem, tie izvēlēsies drīzāk nepareizo nevis pareizo.13

Labprātīga paklausība ir pārbaude, vai cilvēks ir atgriezies. Vai mēs nemācīsim saviem bērniem, ka labprātīga paklausība Dieva gribai pārbauda, vai tie, kas saucas kristieši, patiešām arī ir kristieši? Kungs ir pārdomājis katru vārdu, ko Viņš saka.14

Dieva likums – reformācijas pamats. Dieva likumam ir jābūt audzināšanas līdzeklim ģimenē. Vecākiem ir vissvinīgākais pienākums staigāt visos Dieva baušļos, parādot saviem bērniem stingra godīguma paraugu. (..)

Dieva likums ir pamats jebkurai ilgstošai reformācijai. Mums pasaulei skaidrās, noteiktās līnijās ir jāatklāj vajadzība paklausīt Viņa likumiem. Lielajai pārmaiņu kustībai vajadzētu sākties mājās. Paklausība Dieva likumam ir lielais pamudinājums būt strādīgam, taupīgam, uzticīgam un taisnam attiecībās ar citiem cilvēkiem.15

Māciet to bērniem. Vai jūs saviem bērniem esat no zīdaiņa vecuma mācījuši turēt [490] Dieva baušļus? (..) Jums jāmāca bērniem veidot raksturus pēc dievišķās līdzības, lai Kristus var viņiem atklāt sevi. Viņš vēlas to darīt. Mēs to zinām no stāstiem par Jāzepu, Samuēlu, Daniēlu un viņa biedriem. Vai mēs viņu dzīves pārskatos varam saskatīt, ko Dievs sagaida no bērniem un jauniešiem?16

Vecākiem (..) ir pienākums pret Dievu stādīt savus bērnus Viņa priekšā, jau agri sagatavojot tos iegūt saprātīgas zināšanas par to, ko nozīmē būt Jēzus Kristus sekotājam.17

Atgriezta bērna liecība. Reliģija palīdz bērniem labāk mācīties un būt uzticamākiem darbā. Kāda maza, divpadsmit gadus veca meitene vienkāršos vārdos pastāstīja liecību par to, ka viņa ir kristiete. “Man nepatika mācīties, bet spēlēties. Es biju slinka skolā un bieži kavēju stundas. Tagad es Dievam par godu izmācos labi katru mācību. Es skolā biju draiskulīga. Kad skolotāji uz mani neskatījās, es uzjautrināju citus bērnus. Tagad es vēlos iepriecināt Dievu ar labu uzvedību un ievērojot skolas likumus. Mājās es biju savtīga, negribēju būt par izsūtāmo un biju īgna, ja māmiņa mani sauca palīdzēt viņai darbā, kad es spēlējos. Tagad man ir patiess prieks palīdzēt viņai vienalga kādā veidā un parādīt, ka es viņu mīlu.”18

Sargieties no vilcināšanās. Vecāki, jums vajadzētu sākt disciplinēt savu bērnu prātus, kamēr viņi vēl ir pavisam jauni, lai viņi varētu būt kristieši. (..) Sargieties neieaijāt viņus miegā virs iznīcības bedres ar nepareizām domām, ka viņi vēl nav pietiekami veci, lai nožēlotu savus grēkus un atzītu Kristu.19

Astoņus, desmit vai divpadsmit gadus veci bērni ir gana nobrieduši, [491] lai ar viņiem runātu par personīgo reliģiju. Nemāciet bērnus, norādot uz laiku nākotnē, kad viņi būs pietiekami veci, lai nožēlotu grēkus un ticētu patiesībai. Ja bērnus pareizi māca, tiem vēl pavisam maziem var būt pareizs uzskats par savu grēcinieka stāvokli un par pestīšanas ceļu caur Kristu.20

Man norādīja uz daudziem dārgiem apsolījumiem tiem, kas agri meklē savu Glābēju. Sal. māc. 12:1: “Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kuriem tu vēlāk sacīsi: tie man nepatīk!” Sal. pam. 8:17: “Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod.” Lielais Israēla Gans vēl saka: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Lūk. 18:16 Māciet saviem bērniem, ka jaunība ir vislabākais laiks, lai meklētu Kungu!21

Vadiet bērnus no zīdaiņa līdz pat jaunieša vecumam. Atļaut bērnam sekot saviem dabīgajiem dzinuļiem nozīmē atļaut viņam sabojāties un kļūt lietpratējam ļaunumā. Nepareizas audzināšanas sekas sāk parādīties bērnībā. Savtīgs raksturs attīstās jau ļoti agri, un jaunieši, izaugot par vīriem, iesakņojas grēkā. Bērni, kuriem ir atļauts sekot pašiem savai izvēlei, ir pastāvīga liecība par vecāku nevērību. Šādu lejupceļu var novērst, tikai apņemot viņus ar iespaidiem, kas pretojas ļaunajam. No zīdaiņa līdz jaunietim un no jaunieša līdz vīrietim bērnam vajadzētu atrasties labas ietekmes zonā.22

Stipriniet bērnus nākotnes pārbaudījumiem. Vecāki, uzdodiet paši sev svinīgo jautājumu: “Vai mēs esam mācījuši saviem [492] bērniem pakļauties vecāku autoritātei un tā mācījuši tiem paklausīt Dievam, mīlēt Viņu, turēt Viņa likumu kā augstāko dzīves un rīcības vadoni? Vai mēs esam mācījuši viņiem būt misionāriem Kristum? Staigāt apkārt, darot labu?” Ticīgie vecāki, jūsu bērniem būs jāizcīna izšķirošas cīņas Kungam uzbrukumu dienā; un, iegūstot uzvaru Miera Lielkunga labā, viņi var triumfēt arī paši. Bet, ja viņi nav audzināti dievbijībā, ja tiem nav zināšanu par Kristu, nav savienības ar Debesīm, tad tiem nebūs arī morāla spēka un viņi pakļausies laicīgiem valdniekiem, kas ir uzņēmušies pacelt sevi pāri Debesu Dievam, ieceļot viltoto sabatu Jehovas Sabata vietā.23
_______________
1Manuskripts 115, 1903. g.
2Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 169. lpp.
3Good Health, 1880. g. janvāris
4Review and Herald, 1899. g. 6. jūnijs
5Review and Herald, 1900. g. 9. oktobris
6The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
7Manuskripts 2, 1903. g.
8Review and Herald, 1913. g. 13. februāris
9Padomi par sabatskolas darbu, 77. lpp.
10Review and Herald, 1895. g. 18. februāris
11Manuskripts 138, 1903. g.
12Vēstule 10, 1912. g.
13Review and Herald, 1885. g. 14. aprīlis
14Manuskripts 64, 1899. g.
15Vēstule 74, 1900. g.
16Manuskripts 62, 1901. g.
17Manuskripts 59, 1900. g.
18Padomi par sabatskolas darbu, 79. lpp.
19Liecības draudzei, 1. sēj., 396. lpp.
20Turpat, 400. lpp.
21Turpat, 396., 397. lpp.
22Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
23Review and Herald, 1889. g. 23. aprīlis

76. Sagatavojot kļūt par draudzes locekli

[493] Līdzsvarota audzināšana. Pamācības vajadzētu sniegt tā, kā Dievs ir norādījis. Bērnus vajadzētu audzināt pacietīgi, rūpīgi, čakli, žēlsirdīgi. Uz visiem vecākiem gulstas atbildība sniegt bērniem pamācības fiziskajā, psihiskajā un garīgajā jomā. Ir būtiski vienmēr turēt bērnu priekšā Dieva prasības.

Fizisko audzināšanu, ķermeņa attīstību ir daudz vieglāk mācīt nekā garīgo. (..)

Dvēseles kultūra, kas piešķir šķīstumu un cēlumu domām, kā arī smaržu vārdiem un darbiem, prasa centīgākas pūles. Lai katrs ļaunais motīvs būtu izravēts no sirds dārza, ir vajadzīga pacietība.

Nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā garīgo audzināšanu. Mācīsim saviem bērniem skaistās Dieva Vārda mācības, lai viņi varētu iegūt dievatziņu. Lieciet tiem saprast, ka viņiem nav jādara nekas, kas ir nepareizs. Māciet viņiem darīt taisnību un tiesu. Stāstiet saviem bērniem, ka jūs nevarat atļaut viņiem uzņemt nepareizu kursu. Kunga Jēzus Kristus vārdā stādiet viņus Dieva žēlastības troņa priekšā. Lai viņi zina, ka Kungs Jēzus dzīvo, lai aizlūgtu par tiem. Iedrošiniet bērnus veidot savus raksturus pēc dievišķās līdzības.1

Dieva un Kristus atziņa ir visa pamatā. Garīgo audzināšanu nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā, jo “bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums”. Ps.111:10 [494] Daži noliek audzināšanu tūlīt aiz reliģijas, bet patiesa audzināšana ir reliģija.2

Definējiet praktiskus reliģiskus piedzīvojumus. Kristīgiem vecākiem vajadzētu būt gataviem sniegt saviem bērniem praktiskus norādījumus reliģiskajā pieredzē. Dievs prasa to no jums, un jūs esat nevērīgi pret savu pienākumu, ja šo darbu nepaveicat. Māciet bērniem Dieva izvēlētās disciplīnas metodes un nosacījumus panākumiem kristīgajā dzīvē. Māciet tiem, ka nav iespējams kalpot Dievam un reizē pārāk daudz rūpēties par nodrošinājumu šajā dzīvē. Neļaujiet bērniem lolot domu, ka viņiem nav jāstrādā un ka tie drīkst ziedot savus brīvos brīžus laiskumam. Dieva Vārds šajā jautājumā ir nepārprotams.3

Māciet dievatziņu. Atzīt Dievu – tā ir mūžīgā dzīvība. Vai jūs mācāt to saviem bērniem? Vai arī jūs mācāt tos vadīties pēc pasaules standartiem? Vai jūs esat gatavi mājām, ko Dievs jums gatavo? (..) Māciet saviem bērniem par Glābēja dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Māciet tiem pētīt Bībeli. (..) Māciet tiem veidot raksturus, kas dzīvos visos mūžības laikmetos. Mums ir jālūdz tā, kā nekad agrāk to neesam darījuši, lai Dievs uztur un svētī mūsu bērnus.4

Māciet ik dienas nožēlot un piedot. Tas nav tik svarīgi – spēt precīzi noteikt, kad grēki ir piedoti. Bērniem ir jāmāca, ka viņiem savas kļūdas un nepareizības ir jānes pie Jēzus jau agrā bērnībā. Māciet viņus ik dienas lūgt piedošanu par visu ļauno, ko viņi ir darījuši, un stāstiet, ka Jēzus dzird nožēlojošas sirds vienkāršo lūgšanu, piedod tiem un pieņem viņus, [495] tieši tāpat, kā Viņš pieņēma pie sevis atvestos bērnus zemes dzīves laikā.5

Māciet veselīgo mācību. Tiem, kas sapratuši patiesību un izjutuši tās svarīgumu un kam ir pieredze Dieva lietās, jāmāca saviem bērniem veselīgo mācību. Viņi jāiepazīstina ar mūsu ticības spēcīgajiem balstiem, paskaidrojot, kāpēc mēs esam Septītās dienas adventisti, kāpēc esam aicināti, tāpat kā Israēla bērni, par īpašiem ļaudīm, par svētu tautu, par cilti, kas dzīvo atsevišķi un citādāk, nekā citi cilvēki virs zemes. Šīs lietas bērniem jāizklāsta vienkāršā, viegli saprotamā valodā, bet, viņiem pieaugot, sniedzamās mācības jāpiemēro attiecīgi viņu attīstības spējām, līdz patiesības pamati ir ielikti plaši un dziļi viņu sirdī.6

Pamāciet īsi un bieži. Tiem, kas sniedz pamācības bērniem un jauniešiem, vajadzētu izvairīties no garlaicīgām piezīmēm. Īsām runām tieši par tēmu būs veiksmīga ietekme. Ja ir jāpasaka daudz, tad īsumu var panākt ar biežumu. Dažas interesantas piezīmes šad un tad palīdzēs vairāk, nekā ja visa pamācība būtu izsacīta uzreiz. Garas runas nogurdina jaunos prātus. Runājot pārāk daudz, jūs varat novest bērnus pat līdz riebumam pret garīgām pamācībām, tieši tāpat kā pārēdoties ir pārslogots kuņģis un mazinās ēstgriba, radot pretīgumu pret ēdienu.7

Vakari ir dārgs laiks. Mājas vajadzētu drīzāk padarīt par pamācību skolu nekā par monotonu garlaicīga darba vietu. Vakarus vajadzētu sargāt kā dārgu laiku, ko veltīt, mācot bērnus iet pa taisnības ceļiem.8

Vēlreiz pārskatiet Dieva apsolījumus. Mums ir jāapzinās, ka Svētais Gars ir mūsu apgaismotājs. Šim Garam patīk [496] uzrunāt bērnus un atklāt tiem Vārda bagātības un skaistumu. Lielā Skolotāja atstātie apsolījumi savaldzinās jūtas un atdzīvinās bērna dvēseli ar garīgu spēku, kas ir dievišķs. Uzņēmīgajā prātā dievišķās patiesības kļūs tik tuvas, ka tās būs kā barikādes pret ienaidnieka kārdinājumiem.9

Padariet reliģiskās pamācības jaukas. Reliģiskas pamācības bērniem jāsniedz jau no pirmajiem viņu dzīves gadiem. Tās nevajadzētu sniegt nosodījuma garā, bet priecīgā, laimīgā garā. Mātēm pastāvīgi vajadzētu atrasties sardzē, citādi kārdinājums nāks pār bērnu tā, ka viņi to neatpazīs. Vecākiem jāsargā savi bērni ar gudrām, jaukām pamācībām. Kā šo nepieredzējušo mazuļu vislabākajiem draugiem tiem vajadzētu palīdzēt viņiem uzvarēt, jo būt uzvarētājam nozīmē visu. Vecākiem vajadzētu ņemt vērā, ka viņu pašu dārgie bērni, kas cenšas darīt pareizi, ir jaunākie Kunga ģimenes locekļi, un viņiem ir jābūt dedzīgai interesei palīdzēt tiem padarīt taisnu ķēnišķīgo paklausības ceļu. Ar mīlošu interesi vecākiem vajadzētu dienu no dienas mācīt, ko nozīmē būt Dieva bērnam un kā pakļaut savu gribu paklausībā Viņam. Māciet tiem, ka paklausība Dievam ietver paklausību saviem vecākiem. Šis darbs ir jādara ik dienas un ik stundu. Vecāki, esiet modri, esiet modri un lūdziet, un padariet bērnus par saviem biedriem.10

Ietveriet mājas pienākumus garīgās pamācībās. Dievs vecākiem un skolotājiem ir uzticējis bērnu un jauniešu audzināšanas darbu garīgajā jomā, un garīgas mācības viņi var atrast ikkatrā ikdienas dzīves pienākumā. [497] Mācot fiziskas tīrības ieradumus, mums vajadzētu mācīt bērniem, ka Dievs vēlas, lai tie savā sirdī būtu tikpat tīri kā miesā. Slaukot istabu, var mācīt, kā Kungs tīra sirdi. Neviens neaizver durvis un logus, atstājot istabā netīrumus, bet gan plaši atver durvis un logus un čakli izdzen visus putekļus. Tā dziņu un jūtu logiem ir jābūt atvērtiem pret Debesīm un savtības un laicīguma putekļiem jātiek izslaucītiem ārā. Dieva žēlastībai ir jāslauka prāta kambari, un Dieva Garam ir jāšķīstī un jāatdzīvina katrs rakstura elements. Nekārtība un nevīžība ikdienas pienākumos būs par iemeslu tam, ka aizmirstam Dievu un ievērojam dievbijības formu, apliecinot ticību bez saistības ar reālo dzīvi. Mums ir jābūt modriem un jālūdz, citādi mēs pieķersimies ēnai un pazaudēsim īstenību.

Dzīvai ticībai kā zelta pavedienam vajadzētu vīties cauri ikdienas piedzīvojumiem, veicot mazus pienākumus.11

Sirds izglītība un grāmatu studijas. Ir pareizi, ka jaunieši izjūt ilgas sasniegt augstāku garīgo spēku attīstības pakāpi. Mums nevajadzētu ierobežot izglītību, kurai Dievs robežas nav nolicis. Bet mūsu sasniegumi nekam nederēs, ja tos nelietosim Dieva godam un cilvēces labumam. Ja mūsu zināšanas nav solis pretī augstāku nodomu īstenošanai, tad tām nav vērtības. (..)

Sirds izglītība ir svarīgāka nekā izglītība, kas iegūta no grāmatām. Ir labi, pat ļoti būtiski iegūt zināšanas par pasauli, kurā mēs dzīvojam; bet, ja mēs nerēķināsimies ar mūžību, tad cietīsim neveiksmi, no kuras nekad vairs neatgūsimies.12

[498] Abpusējs labums. Mūsu bērni ir Kunga īpašums; viņi ir dārgi atpirkti. Šai domai vajadzētu būt virzītājspēkam, kas liek mums pūlēties viņu labā. Visveiksmīgākā metode, kā nodrošināt bērnu glābšanu un atturēt tos no kārdināšanu ceļa, ir pastāvīgi sniegt pamācības no Dieva Vārda. Un, ja vecāki kopā ar saviem bērniem kļūst par mācekļiem, tad viņi daudz ātrāk piedzīvos personīgu izaugsmi patiesības atziņās. Ja viņi šādā veidā iepazīs Kungu, tad izzudīs viņu neticība, pieaugs ticība un rosība, padziļināsies pārliecība un uzticība.13

Kā vecāki var kļūt par klupšanas akmeni. Kādu paraugu jūs rādāt saviem bērniem? Kā ir ar kārtību jūsu mājās? Jums vajadzētu mācīt bērniem būt laipniem un lēnprātīgiem, domāt par citiem, ātri atsaukties lūgumiem un, pāri visam, cienīt reliģiju un saprast Dieva prasību svarīgumu.14

Zēni un meitenes var agri atklāt dziļu un harmonisku godbijību, ja viņi izlieto Dieva bijībā un mīlestībā līdzekļus, kurus Dievs ir noteicis katras ģimenes vadīšanai. Tie būs par uzskatāmu pierādījumu pareizas audzināšanas un disciplīnas vērtībai. Bet patiesības skolotāja vārdu radīto ietekmi bērna prātā bieži vien neitralizē vecāku vārdi un rīcība. Patiesība aizskar uzņēmīgās, lai gan ietiepīgās bērnu sirdis, bet caur tēvu vai māti bieži nāk kārdinājumi, un viņi krīt par laupījumu sātana viltībām. Gandrīz nav iespējams vest bērna kājas uz droša ceļa, ja vecāki nesadarbojas ar skolotāju. Ļauni uzskati, kurus izsaka nesaprātīgu vecāku lūpas, ir galvenais šķērslis, lai bērnu vidū notiktu patiesa atgriešanās.15

[499] Dzīvojiet saskaņā ar savām lūgšanām. “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” Jāņa 15:7 Lūdzot atklājiet šo apsolījumu. Mūsu priekštiesība ir nākt pie Viņa ar svētu drosmi. Ja mēs patiesi lūdzam Viņu, lai Viņa gaisma spīd pār mums, Viņš dzirdēs un atbildēs mums. Bet mums ir jādzīvo saskaņā ar savām lūgšanām. Tās nav derīgas, ja mēs rīkojamies pretēji tam, kā lūdzam. Es esmu redzējusi kādu tēvu, kas, izlasījis kādu Rakstu daļu un tik tikko paspējis piecelties no lūgšanas, jau sāk rāt savus bērnus. Kā gan Dievs var atbildēt uz viņa pienesto lūgšanu? Un ja tēvs pielūdz Dievu pēc tam, kad ir sarājis savus bērnus, vai šāda lūgšana dod bērniem kādu labumu? Nē, noteikti nē! Izņemot tad, ja tā ir lūgšana pēc grēka piedošanas.16

Kad bērni ir gatavi kristīties. Nekad neļaujiet saviem bērniem domāt, ka viņi nav Dieva bērni, ja nav pietiekami veci, lai kristītos. Kristības nav tās, kas padara bērnus par kristiešiem. Tās viņus arī nepārveido, bet gan tā ir ārēja zīme, kas parāda, ka viņi apzinās vajadzību būt Dieva bērniem, apliecinot ticību Jēzum Kristum kā savam Glābējam un ka tie turpmāk dzīvos Kristum.17

Vecākiem, kuru bērni vēlas kristīties, ir darāms darbs, gan pārbaudot pašiem sevi, gan arī sniedzot uzticamas pamācības bērniem. Kristības ir vissvētākā un vissvarīgākā ceremonija, un tāpēc vajadzētu būt pamatīgai izpratnei par tās nozīmi. Tā nozīmē grēku nožēlu un ieiešanu jaunā dzīvē ar Kristu Jēzu. Nevajadzētu pieļaut nekādu nevajadzīgu steigu kristīties. Lai vecāki un bērni pārdomā cenu. Piekrītot savu bērnu kristībām, vecāki svēti apsola [500] sev būt uzticīgiem šo bērnu ganiem, vadīt viņus rakstura veidošanā. Viņi apsola sev ar īpašu interesi sargāt šos ganāmpulka jērus, lai tie neapkaunotu ticību, ko apliecina. (..)

Kad ir pienācis laimīgākais brīdis bērnu dzīvē un tie savās sirdīs mīl Jēzu un vēlas kristīties, tad apejieties pareizi ar tiem. Pirms kristībām jautājiet viņiem, vai viņu dzīves pirmais mērķis ir strādāt Dievam. Tad pastāstiet, kā sākt. Tā ir pirmā mācība, kas ir ļoti svarīga. Vienkāršiem vārdiem pamāciet tos, kā izdarīt pirmo pakalpojumu Dievam. Padariet šo darbu cik vien iespējams saprotamu. Paskaidrojiet, ka nodot sevi Kungam nozīmē darīt tieši tā, kā māca Viņa Vārds, ņemot vērā kristīgu vecāku pamācības.18

Vecāku pienākums pēc kristībām. Ja pēc uzticīga darba jūs esat pārliecināti, ka jūsu bērni saprot atgriešanās un kristību nozīmi un ir patiesi atgriezušies, ļaujiet tiem kristīties. Bet, es atkārtoju, vispirms sagatavojieties paši rīkoties kā uzticami gani, vadot viņu nepieredzējušās kājas pa šauro paklausības ceļu. Dievam ir jāstrādā vecākos, lai viņi varētu saviem bērniem dot pareizu priekšzīmi mīlestībā, laipnībā un kristīgā pazemībā, kā arī pilnīgā sevis nodošanā Kristum. Ja jūs piekrītat savu bērnu kristībām un tad atstājat viņus, lai tie darītu, kā paši vēlas, neizjūtot nekādu īpašu pienākumu turēt viņu kājas uz taisnības ceļa, tad jūs paši esat atbildīgi, ja tie zaudē ticību, drosmi un interesi par patiesību.19

Dievs aicina jūs mācīt bērnus, kā sagatavoties būt ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, debesu Ķēniņa bērniem. Sadarbojieties ar Dievu, strādājot čakli, [501] lai glābtu viņus! Ja tie kļūdās, nerājiet tos! Nekad neizsakiet dzēlīgas piezīmes, ka viņi ir kristījušies, bet tomēr dara nepareizi. Atcerieties, ka viņiem ir daudz jāmācās par saviem Dieva bērna pienākumiem.20

Sagatavošanās īpašām sanāksmēm. Lūk, kāds darbs ir veicams ģimenēs, pirms tās ierodas mūsu svētajās sanāksmēs. Lai ēšana un ģērbšanās ir otrās pakāpes jautājumi, bet jau mājās jāiesāk dziļa sirds pārmeklēšana. Lūdziet trīs reizes dienā un, līdzīgi Jēkabam, esiet neatlaidīgi. Mājas ir tā vieta, kur jāatrod Jēzus, un tad ņemiet Viņu līdzi uz sanāksmi. Ak, cik dārgas būs šīs stundas, ko tur pavadīsiet. Kā jūs varat cerēt izjust Kunga klātbūtni un redzēt atklājamies Viņa spēku, ja personīgais sagatavošanās darbs uz šo brīdi paliek nepadarīts?

Savas dvēseles, Kristus un citu labā dariet šo darbu jau mājās. Lūdziet tā, kā jūs to vēl neesat pieraduši darīt. Sirdij jāsalūst Dieva priekšā. Savediet kārtībā savu namu. Sagatavojiet šim notikumam savus bērnus. Māciet viņiem, ka skaists apģērbs tiem nav tik svarīgs kā tuvošanās Dievam ar tīrām rokām un skaidru sirdi. Novērsiet katru šķērsli, kas varētu stāvēt viņiem ceļā, ieskaitot visas nesaskaņas, kas pastāvējušas to starpā vai starp jums un viņiem. Tā rīkojoties, jūs savā namā ielūgsiet Kungu, un, dodoties uz sanāksmi, jūs pavadīs svētie eņģeļi, kuru gaisma un spēks atspiedīs ļauno eņģeļu uzmācību.21

Sējiet patiesības sēklu ticībā. Sējēja darbs ir ticības darbs. Viņš nevar izprast sēklas dīgšanas un augšanas noslēpumus, bet viņš var uzticēties līdzekļiem, ar kuru palīdzību Dievs liek augu valstij [502] krāšņi augt. Viņš ieliek sēklu zemē, cerot daudzkārtīgi to atgūt bagātīgā ražā. Tā jāstrādā ir vecākiem un skolotājiem, cerot uz izsētās sēklas ražu.22

Mums vajadzētu lūgt Dieva svētības pār sēto sēklu, un Svētā Gara pārliecības spēks darbosies pat pie vismazākajiem. Ja mēs vingrināsim ticību Dievam, tad spēsim vadīt bērnus pie Dieva Jēra, kas nes pasaules grēkus. Šim darbam Kunga jaunāko ģimenes locekļu dzīvē ir vislielākā nozīme.23
_______________
1Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
2Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 108. lpp.
3Turpat, 42. lpp.
4Manuskripts 16, 1895. g.
5Manuskripts 5, 1896. g.
6Liecības draudzei, 5. sēj., 330. lpp.
7Evaņģēlija kalpi, 208., 209. lpp.
8Padomi par sabatskolas darbu, 48. lpp.
9Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 172. lpp.
10Liecības draudzei, 6. sēj., 93., 94. lpp.
11Turpat, 170., 171. lpp.
12Turpat, 8. sēj., 311. lpp.
13Review and Herald, 1909. g. 6. maijs
14Liecības draudzei, 5. sēj., 424. lpp.
15Manuskripts 49, 1901. g.
16Manuskripts 114, 1903. g.
17Manuskripts 5, 1896. g.
18Liecības draudzei, 6. sēj., 93., 94. lpp.
19Turpat, 94., 95. lpp.
20Manuskripts 80, 1901. g.
21Liecības draudzei, 5. sēj., 164., 165. lpp.
22Audzināšana, 105. lpp.
23Liecības draudzei, 6. sēj., 105. lpp.

18. daļa. Saglabājot reliģisko pieredzi

77. Bībele mājās

[505] Bībele ir daudzpusēja grāmata. Tās plašajā stilu un tematu klāstā Bībelei ir kaut kas, ar ko ieinteresēt katru prātu un uzrunāt katru sirdi. Tās lappusēs atrodam vissenāko vēsturi, visreālākās biogrāfijas, valsts pārvaldes principus, mājsaimniecības noteikumus – principus, kuriem cilvēciskā gudrība nekad nav līdzinājusies. Tā satur visdziļāko filozofiju, vissaldāko un viscildenāko, viskvēlāko un visemocionālāko dzeju. Bībeles rakstu vērtība ir neizmērojami pārāka par jebkura cilvēciska autora radīto mākslas darbu vērtību, pat ja mēs to apskatām no šīs puses. Bet ar neizsakāmi plašāku vērienu, ar bezgalīgi lielāku vērtību šie raksti ir tad, ja aplūkojam to grandiozo centrālo domu. Ņemot vērā šo domu, katra tēma iegūst jaunu nozīmi. Visvienkāršāk izteiktajās patiesībās ir ietverti principi, kas ir tik augsti un mūžīgi kā debesis.1

Dieva Vārds ir pilns dārgu patiesības pērļu, un vecākiem vajadzētu izņemt tās no sava šķirstiņa un rādīt bērniem to patiesajā mirdzumā. (..) Dieva Vārdā jums pieder mantnīca, no kuras jūs varat iegūt lielu bagātību. Kā kristiešiem jums vajadzētu būt gataviem un nodrošinātiem katram labam darbam.2

Dievs ar Bībeles palīdzību nodrošina bagātīgu mielastu. Dodot mums priekštiesību pētīt Viņa Vārdu, Kungs mūsu priekšā ir sagatavojis bagātīgu mielastu. Baudot Viņa Vārdu, ko Viņš attēlo kā savu miesu un asinis, savu garu un dzīvību, var iegūt daudz labumu. [506] Daloties šajā vārdā, mūsu garīgie spēki pieaug. Mēs augam žēlastībā un patiesības atziņā. Izveidojas un nostiprinās pašsavaldīšanās ieradumi. Bērnības vājības – niķīgums, iedomība, savtība, neapdomīgi vārdi, kaislīga rīcība – izzūd un to vietā attīstās kristīgas vīrišķības un sievišķības rakstura īpašības.3

Skaistās Bībeles stāstu un līdzību mācības, šķīstās, vienkāršās Dieva svētā Vārda pamācības ir garīgā maize jums un jūsu bērniem.

Ak, kāds darbs ir jūsu priekšā! Vai jūs to darīsiet Dieva mīlestībā un bijībā? Vai jūs sarunāsieties ar Dievu Viņa Vārdā?4

Bībele ir taisnīguma standarts. Dieva Vārdu vajadzētu saprātīgi atklāt jaunajiem prātiem, un tam vajadzētu būt viņu taisnīguma standartam, labojot kļūdas, apgaismojot un vadot viņu domas. Tā būs daudz efektīgāks līdzeklis impulsīva rakstura savaldīšanai un vadīšanai nekā skarbi vārdi, kas izraisīs dusmas. Mācot bērnus būt atbilstošiem Bībeles standartam, jums būs vajadzīgs laiks, neatlaidība un lūgšanas. Taču to vajadzētu paveikt, ja arī dažas lietas mājās jāatstāj nepadarītas.5

Iegūtās Bībeles patiesības pacels prātu no laicīguma un bojāejas. Ja Dieva Vārdu vērtētu tā, kā to vajadzētu, gan jaunajiem, gan vecajiem būtu iekšējs taisnīgums, principu spēks, kas darītu viņus spējīgus atsist kārdinājumus.6

Israēla Svētais ir darījis mums zināmus statūtus un likumus, kuriem ir jāpārvalda visas cilvēciskās gara spējas. Šiem priekšrakstiem, kas ir pasludināti par “svētiem, taisniem un labiem,” ir jāveido rīcības standarts mājās. [507] Nav iespējams atmest tos un būt bez grēka, jo tie ir kristīgās reliģijas pamats.7

Bībele nostiprina intelektu. Ja Bībeli pētītu tā, kā vajadzētu, tad cilvēka prāts nostiprinātos. Temati, kurus aplūko Dieva Vārds, cēlā, vienkāršā valoda un viela pārdomām, kuru saņem prāts, attīsta tās spējas, kuras citādāk attīstīt nevar. Bībele atver bezgalīgu lauku iztēlei. Cilvēks, kurš pārdomās Bībeles augstās patiesības un iepazīsies ar tās tēlainību, būs daudz skaidrāks un cēlāks savās domās un jūtās nekā tad, ja viņš savu laiku pavadītu, lasot cilvēku sarakstītas grāmatas, nerunājot nemaz pat tām, kurām ir nenopietns raksturs. Jaunieši nevar sasniegt augstu attīstības līmeni, ja tie atstāj novārtā lielāko gudrības avotu – Dieva Vārdu. Iemesls, kādēļ ir tik maz cilvēku ar stabilu un stingru prātu, ir tas, ka cilvēki vairs nebīstas Dievu un kristīgas ticības pamatmācības dzīvē neizdzīvo tā, kā to vajadzētu.

Dievs vēlas, lai mēs izlietotu katru iespēju attīstīt un stiprināt intelektuālos spēkus. (..) Ja Bībeli lasītu vairāk, ja tās patiesības saprastu labāk, tad mēs būtu daudz izglītotāka un inteliģentāka tauta. Pētot tās lappuses, dvēselei tiek piešķirta enerģija.8

Bībele ir pamats mājas, sabiedrības un tautas labklājībai. Bībeles atziņu apgūšana ļoti ietekmē cilvēces uzplaukumu visā šīs zemes dzīvē. Tā atklāj pamatlikumus, kas ir tautu labklājības stūrakmens, – pamatlikumus, kas nosaka [508] sabiedrības veselīgu attīstību un droši sargā ģimeni, – pamatlikumus, bez kuriem neviens cilvēks nevar būt lietderīgs, laimīgs un godājams šinī dzīvē, ne arī cerēt sev nodrošināt nākamo, nemirstīgo dzīvi. Nav tāda stāvokļa, ne arī cilvēku piedzīvojumos tādas fāzes, kur Bībeles mācīšana neveiktu svarīgu sagatavošanas darbu.9

Rakstu zināšanas ir aizsarglīdzeklis. Timotejs no bērnības zināja Rakstus, un šīs zināšanas bija viņa aizsargs pret ļaunajiem iespaidiem, kas viņu paņēma, un pret kārdinājumiem pienākuma vietā izvēlēties izpriecas un savtīgas iekāres. Šāds aizsargs ir vajadzīgs visiem mūsu bērniem, un daļa no vecāku un Kristus vēstnešu darba vajadzētu būt uzraudzīt, lai bērni iegūtu pamatīgas Dieva Vārda zināšanas.10

Mīlestība uz Bībeli nerodas dabīgi. Jaunatne ir nezinoša un nepieredzējusi, un mīlestība uz Bībeli un tās svētajām patiesībām nenāks dabīgi. Ja nepieliks lielas pūles uzcelt ap jauniešiem barjeras, lai aizsargātu no sātana viltībām, viņi būs ļaunā kārdināšanu objekts un kļūs par viņa gūstekņiem. Jau dzīves pirmajos gados bērniem vajadzētu mācīt Dieva likuma prasības un ticību Jēzum, mūsu Pestītājam, kas šķīsta no grēka traipiem. Šo ticību vajadzētu mācīt dienu no dienas, gan ar vārdiem, gan ar paraugu.11

Sevišķi jaunieši atstāj novārtā Bībeles izpēti. Gan veci, gan jauni atstāj novārtā Bībeles izpēti. Viņi nepadara to par savu izpētes objektu, par savas dzīves likumu. Sevišķi jaunieši ir vainīgi šajā nevērībā. Daudzi no viņiem atrod laiku, lai lasītu citas grāmatas, bet grāmatu, kas norāda ceļu uz mūžīgo dzīvību, nepēta ik dienas. Tukšus stāstus lasa uzmanīgi, [509] bet Bībeli nelasa. Šī grāmata ir vadonis uz augstāku, svētāku dzīvi. Ja jauniešu iztēle nebūtu samaitāta, lasot izdomātus stāstus, tad viņi Bībeli uzskatītu par visinteresantāko grāmatu, ko jebkad ir lasījuši.

Jaunieši nesasniedz sava prāta viscēlāko attīstību, ja viņi atstāj augstāko gudrības avotu – Dieva Vārdu. Ka mēs esam Dieva pasaulē, Radītāja klātbūtnē, ka Viņš mūs ir izveidojis pēc savas līdzības, ka Viņš ir nomodā pār mums, mīl mūs un rūpējas par mums – tā ir brīnišķīga viela pārdomām un vada prātu plašos, cēlos apceres laukos. Viņš, kas atver prātu un sirdi šādu tēmu pārdomām, nekad nesamierināsies ar banāliem, sensacionāliem jautājumiem.12

Vecāku nevērība atspoguļojas bērnos. Pat pavisam mazi bērni ir ļoti vērīgi. Ja vecāki parāda, ka Dieva Vārds nav viņu vadonis un padomdevējs, ja viņi ir nevērīgi pret sniegtajām vēstīm, tad tas pats pārgalvīgais gars “man vienalga, es iešu pats savu ceļu” atspoguļosies bērnos.13

Dodiet Vārdam tā goda vietu. Kā tautai, kurai ir liela gaisma, mums ir jābūt cēlākiem savos ieradumos, savos vārdos, savā mājas dzīvē un sadraudzībā. Dodiet Vārdam tā goda vietu kā mājas vadonim. Lai tas ir padomdevējs visās grūtībās, katras rīcības standarts. Vai mani brāļi un māsas ir pārliecināti, ka ģimenes lokā nevar būt patiesas dvēseles labklājības, ja to nevada Dieva patiesība, taisnības gudrība? Mātēm un tēviem vajadzētu pielikt visas pūles, lai savu prātu novērstu no laiskā ieraduma uzskatīt kalpošanu Dievam par nastu. Patiesības spēkam mājās ir jābūt svētošanas līdzeklim.14

[510] Vecāki, rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta sniedziet saviem bērniem pamācības, ko ietver Dieva svētais Vārds. Šis ir darbs, kuru jūs esat apņēmušies darīt tad, kad kristījāties. Lai nekas, kam ir pasaulīgs raksturs, neattur jūs no šī darba. Dariet visu, kas ir jūsu spēkos, lai glābtu savu bērnu dvēseles, vienalga, vai tie ir jūsu miesa un kauli, vai arī jūs esat pieņēmuši tos savā ģimenē adoptējot.15

Lai Bībele mājās ir mācību grāmata. Vecāki, ja jūs vēlaties uzaudzināt bērnus, kas kalpo Dievam un dara labu pasaulei, tad par savu mācību grāmatu dariet Bībeli. Tā atklāj sātana viltības. Tā ir grāmata ar lielu morālo celtspēju, tā norāj un labo tikumisko postu, tā atklāj un palīdz mums atšķirt patieso no nepatiesā. Lai arī kas tiek teikts mājās vai skolā, Bībelei kā galvenajai audzinātājai vajadzētu stāvēt pirmajā vietā. Kur to ievēro, tur pagodina Dievu, un tad Viņš strādā par labu jūsu bērnu atgriešanai. Šī svētā grāmata ir bagātīga patiesības un skaistuma raktuve, tādēļ vecākiem jāvaino pašiem sevi, ja savos bērnos šajā ziņā nav spējuši izraisīt spraigu interesi.16

“Stāv rakstīts” bija vienīgais ierocis, ko Kristus lietoja, kad kārdinātājs nāca pie Viņa ar savām blēdībām. Bībeles patiesības mācīšana ir liels un dižs darbs, kas ir jādara visiem vecākiem. Jaukā, laimīgā veidā atklājiet bērniem patiesību tādu, kā Dievs to ir izsacījis. Kā tēvi un mātes jūs saviem bērniem ikdienas dzīvē varat būt par mācību līdzībā, parādot pacietību, laipnību un mīlestību, ar to saistot viņus pie sevis. Neļaujiet tiem darīt pēc savas patikas, bet parādiet tiem, ka jūsu darbs ir izpildīt dzīvē Dieva Vārdu un audzināt viņus pēc Kunga principiem un pamācībām.17

[511] Pētiet čakli, sistemātiski. Pētot Rakstus ģimenes lokā, ievērojiet noteiktu sistēmu. Laidiet garām visu, kam ir laicīgs raksturs, (..) bet esiet droši, ka dvēsele ir pabarota ar dzīvības maizi. Nav iespējams novērtēt tos labos rezultātus, ko dos viena stunda vai pat pusstunda katru dienu, kas jaukā, draudzīgā veidā veltīta Dieva Vārdam. Lai Bībele pati sevi izskaidro, saliekot kopā visu, kas ir pateikts par konkrēto jautājumu dažādos laikos un dažādos apstākļos. Nepārtrauciet lasīšanas stundu apmeklētāju vai viesu dēļ. Ja viņi ierodas tās laikā, uzaiciniet piedalīties! Lieciet saprast, ka jūs uzskatāt par daudz svarīgāku iegūt Dieva Vārda atziņas nekā nodrošināt pasaules labumus un izpriecas.18

Ja mēs katru dienu čakli un ar lūgšanām pētītu Bībeli, tad arī katru dienu ieraudzītu kādu skaistu patiesību jaunā, skaidrā un spēcīgā gaismā.19

Lai visi pēta sabatskolas tēmas. Sabatskola vecākiem un bērniem dod iespēju pētīt Dieva Vārdu. Bet lai viņi iegūtu labumu, ko vajadzētu sniegt sabatskolai, gan vecākiem, gan bērniem vajadzētu veltīt laiku temata izpētei, cenšoties iegūt pamatīgas zināšanas par uzrādītajiem faktiem, kā arī par garīgajām patiesībām, ko šiem faktiem vajadzētu mācīt. Mums sevišķi vajadzētu jaunajos prātos iedvest to, cik svarīgi ir meklēt pārdomāto rakstvietu pilno nozīmi.

Vecāki, atvēliet katru dienu nedaudz laika, lai kopā ar saviem bērniem pētītu sabatskolas tematu. Atsakiet drīzāk kādu apmeklējumu, ja tas ir nepieciešams, nekā upurējiet stundu, kas paredzēta svētās vēstures mācībai. Gan vecāki, gan [512] bērni no šīm studijām iegūs lielu labumu. Svarīgākos ar mācību vielu saistītos Rakstu fragmentus vajadzētu iemācīties no galvas, to uzskatot par priekštiesību, nevis smagu uzdevumu. Lai gan sākumā atmiņa būs nepilnīga, tā iegūs spēku vingrinot, un pēc kāda laika jūs priecāsieties, ka tādā veidā varat sakrāt patiesības vārdus. Ieradums izrādīsies par visvērtīgāko palīdzību garīgai izaugsmei.20

Vecākiem vajadzētu izjust svētu pienākumu mācīt bērniem Dieva likumus un prasības, kā arī pravietojumus. Viņiem vajadzētu mājās mācīt savus bērnus un vajadzētu pašiem būt ieinteresētiem sabatskolas tēmā. Pētot Dieva Vārdu kopā ar bērniem, viņi parāda, ka piešķir nozīmi patiesībai, kas atklāta mācību vielā, un palīdz tiem iegūt patiku pārzināt Bībeli.21

Nesamierinieties ar virspusējām zināšanām. Gandrīz nav iespējams novērtēt, cik svarīgi ir censties iegūt pamatīgas Rakstu zināšanas. “Dieva iedvestai”, spējīgai padarīt “gudru pestīšanai”, padarot Dieva cilvēku pilnīgu, sagatavotu katram labam darbam (2.Tim. 3:15-17), Bībelei ir visaugstākās tiesības uz mūsu godbijīgu uzmanību. Mums nevajadzētu būt apmierinātiem ar virspusējām zināšanām, bet vajadzētu censties iemācīties patiesības vārdu pilno nozīmi, dziļi ierakties Svēto Praviešu garā.22

Balstiet mācības uz bērna pieredzi. Mācot bērniem Bībeli, mēs daudz varam iegūt, ievērojot viņu prātu tieksmes, lietas, kuras viņus interesē, un pamodinot viņos interesi ieraudzīt, ko Bībele saka par šīm lietām. Viņš, kas ir radījis mūs ar mūsu dažādām spējām, savā Vārdā ir uzrakstījis katram kaut ko. Kad skolēni ierauga, ka Bībeles mācības [513] attiecas uz viņu pašu dzīvi, māciet viņus to uzlūkot kā savu padomdevēju. (..)

Bībelei piemīt pilnība, spēks, domu dziļums, kas ir neizsmeļams. Iedrošiniet bērnus un jauniešus meklēt gan tās domu, gan izteiksmes bagātības.23

Katram ir jāpēta sevis dēļ. Mātes un tēvi nes smagu atbildību par saviem bērniem. Tie vecāki, kas tic un pēta Rakstus, sapratīs, ka viņiem ir jāpaklausa Dieva baušļiem, ka viņi nedrīkst rīkoties pretēji Viņa svētajam likumam. Tiem, kas atļauj kādam, pat ja tas būtu sludinātājs, sevi novest pie Dieva Vārda ignorēšanas, tiesā būs jāsastopas ar savas rīcības sekām. Vecākiem nav jāuztic savas vai savu bērnu dvēseles sludinātājam, bet Dievam, kuram viņi pieder radīšanas un pestīšanas dēļ. Vecākiem vajadzētu pētīt Rakstus sevis dēļ, jo viņiem ir dvēseles, kas būs izglābtas vai pazaudētas. Viņi nevar atļauties pestīšanas jautājumā būt atkarīgi no sludinātāja. Viņiem ir jāpēta patiesība sevis dēļ.24

Padariet bērniem Bībeles izpēti interesantu. Māciet jauniešiem mīlēt Bībeles izpēti. Lai pirmā vieta mūsu domās un mīlestībā pieder grāmatu Grāmatai, jo tā ietver zināšanas, kas mums ir visnepieciešamākās.25

Lai darītu šo darbu, vecākiem pašiem ir jāiepazīst Dieva Vārds. (..) Viņiem nav jārunā tukši vārdi un jāstāsta tukšas pasakas, bet gan jārunā ar bērniem par Bībeles jautājumiem. Grāmatu Grāmata nav paredzēta tikai zinātniekiem. Tā ir uzrakstīta skaidrā, vienkāršā stilā, lai būtu saprotama parastiem cilvēkiem; un ar atbilstošiem [514] paskaidrojumiem lielākā tās daļa var radīt spraigu interesi un būt derīga pat ļoti maziem bērniem.26

Nedomājiet, ka Bībele bērniem kļūs par apnicīgu grāmatu. Gudra skolotāja vadībā Vārds kļūs arvien pievilcīgāks un pievil-cīgāks. Tas viņiem būs dzīvības maize, tas nekad nenovecos. Tajā ir svaigums un skaistums, kas pievelk un valdzina bērnus un jauniešus. Tas ir kā saule, kas apspīd zemi, dodot tai gaismu un siltumu, pati no tā nekā nezaudējot. Mācības no Bībeles vēstures un doktrīnām bērniem un jauniešiem var iemācīt, ka neviena cita grāmata nav tik vērtīga kā šī. Šeit viņi var rast žēlastības un mīlestības avotu.27

Vecāki, lai jūsu pamācības bērniem ir vienkāršas, un esiet pārliecināti, ka viņi tās skaidri saprot. Mācības, kuras jūs mācāties no Dieva Vārda, jums jaunajiem prātiem ir jāpasniedz tik skaidri, ka viņi nevar nesaprast. Ar vienkāršo Dieva Vārda mācību un viņu pašu pieredzi jūs bērniem varat mācīt, kā saskaņot dzīvi ar visaugstāko standartu. Pat bērnībā un jaunībā viņi var mācīties dzīvot apdomīgu, nopietnu dzīvi, lai varētu iegūt bagātīgu labā ražu.28

Paudiet vissvaigākās domas, lietojiet vislabākās metodes. Mūsu Debesu Tēvs, dodot savu vārdu, neaizmirsa par bērniem. Vai ir kāds cilvēka rakstīts raksts, kas tā var ietekmēt sirdi, kas ir tik labi piemērots, lai pamodinātu mazuļu interesi, kā Bībeles stāsti?

Šajos vienkāršajos stāstos var skaidri atklāt lielos Dieva likuma principus. Tā ar ilustrācijām, kas ir vislabāk piemērotas bērna saprātam, vecāki un skolotāji jau agri var sākt izpildīt Kunga pavēli, kas saistīta ar Viņa priekšrakstiem: [515] “Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” 5.Moz. 6:7

Līdzības, tāfeles, kartes un attēli var palīdzēt mums izskaidrot šīs mācības un nostiprināt tās atmiņā. Vecākiem un skolotājiem pastāvīgi vajadzētu censties uzlabot metodes. Bībeles mācīšanai vajadzētu veltīt svaigākās idejas, lietot vislabākās metodes un visnopietnākās pūles.29

Ņemiet Bībeli par savu vadoni. Ja jūs gribat izaudzināt bērnus pēc Kunga likumiem un norādījumiem, jums ir jāpadara Bībele par savu vadoni. Lai Kristus dzīve un raksturs viņiem tiek atklāts kā paraugs, ko atdarināt. Ja viņi kļūdās, izlasiet tiem priekšā, ko Kungs ir teicis par tamlīdzīgiem grēkiem. Šajā darbā ir vajadzīgas pastāvīgas rūpes un centība. Ja vecāki būs iecietīgi kaut pret vienu nepareizu rakstura iezīmi un arī skolotāji to nelabos, tā var deformēt un sagraut visu raksturu. Māciet bērniem, ka viņiem ir vajadzīga jauna sirds, ka ir jārada jauna patika, jāiedveš jauni motīvi. Viņiem ir vajadzīga Kristus palīdzība; viņiem ir jāiepazīst Dieva raksturs, kā tas ir atklāts Viņa Vārdā.30
_______________
1Audzināšana, 125. lpp.
2The Signs of the Times, 1894. g. 10. septembris
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 207. lpp.
4Vēstule 27, 1890. g.
5The Signs of the Times, 1877. g. 13. septembris
6Liecības draudzei, 8. sēj., 319. lpp.
7Review and Herald, 1888. g. 13. novembris
8Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 126. lpp.
9Sentēvi un pravieši, 599. lpp.
10Liecības draudzei, 4. sēj., 398. lpp.
11Turpat, 5. sēj., 329. lpp.
12Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 138., 139. lpp.
13Manuskripts 49, 1898. g.
14Vēstule 107, 1898. g.
15Manuskripts 70, 1900. g.
16Liecības draudzei, 5. sēj., 322. lpp.
17Manuskripts 5, 1896. g.
18Review and Herald, 1883. g. 9. oktobris
19Padomi par sabatskolas darbu, 23. lpp.
20Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 137., 138. lpp.
21Padomi par sabatskolas darbu, 111. lpp.
22Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 139. lpp.
23Audzināšana, 188. lpp.
24Manuskripts 33, 1900. g.
25Review and Herald, 1883. g. 9. oktobris
26The Signs of the Times, 1886. g. 8. aprīlis
27Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 171. lpp.
28Turpat, 109. lpp.
29Audzināšana, 185., 186. lpp.
30The Signs of the Times, 1882. g. 25. maijs

78. Lūgšanas spēks

[517] Ir vajadzīgi ģimenes lūgšanu brīži. Katrai ģimenei vajadzētu uzcelt savu lūgšanu altāri, saprotot, ka dievbijība ir gudrības iesākums. Ja kādai personai pasaulē ir vajadzīgs stiprinājums un iedrošinājums, ko dod reliģija, tad tie ir tie, kas ir atbildīgi par bērnu audzināšanu un mācīšanu. Bērni raugās uz viņiem kā uz savu vadoni, un vecāki nevar paveikt savu darbu Dievam pieņemami, ja ik dienas ar savu piemēru māca tos, ka viņi var dzīvot bez Dieva. Ja tie audzina savus bērnus vienīgi šai dzīvei, tie nesagatavos viņus mūžībai. Tie nomirs, kā ir dzīvojuši, bez Dieva, un vecākiem būs jāatbild par viņu dvēseļu zaudējumu. Tēvi, mātes, jums ir jāmeklē Dievs no rītiem un vakaros pie ģimenes altāra, lai jūs varētu iemācīties, kā gudri, maigi un mīloši mācīt savus bērnus.1

Atstāta novārtā ģimenes kalpošana. Ja kādreiz ir bijis laiks, kad katrai mājai vajadzētu būt lūgšanu namam, tad tas ir tagad. Valda bezdievība un skepse. Pieaug netaisnība. Samaitātība ieplūst dvēseles dzīvības straumē un sacelšanās pret Dievu ielaužas dzīvē. Pakļauti grēkam, morālie spēki ir sātana pārvaldībā. Dvēsele ir padarīta par apsmieklu viņa kārdināšanām; un, ja netiks izstiepta kāda spēcīga roka, lai viņu glābtu, cilvēks ies tur, kur viņu ved viltīgais dumpinieks.

Un tomēr šajā baiļpilnajā briesmu laikā daži, kuri saucas kristieši, neizved ģimenes kalpošanu. Tie nepagodina Dievu savās mājās; tie nemāca savus bērnus mīlēt un bīties Viņu. Daudzi ir tik tālu atšķīruši sevi no Viņa, ka tie izjūt nosodījumu, [518] tuvojoties Viņam. Tie nevar pieiet “bez bailēm pie žēlastības troņa”, “paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām”. (Ebr. 4:16, 1. Tim. 2:8) Viņiem nav dzīvas savienības ar Dievu, bet ir dievbijības forma bez spēka.2

Doma, ka lūgšana nav tik būtiska, ir viena no sātana visveiksmīgākajām viltībām, lai sagrautu dvēseles. Lūgšana ir sazināšanās ar Dievu, gudrības Avotu, spēka, miera un laimes Pirmsākumu.3

Māja bez lūgšanām – ģimenes traģēdija. Es nezinu neko citu, kas manī radītu tādas skumjas kā māja bez lūgšanām. Šādā mājā es nejūtos droši pat vienu nakti; es tur nepaliktu, ja nebūtu cerības palīdzēt vecākiem saprast viņu vajadzību un bēdīgo nolaidību. Šīs nevērības sekas parāda bērni, jo viņi nebīstas Dievu.4

Formāla lūgšana nav pieņemama. Daudzos gadījumos rīta un vakara kalpošana ir tikai kaut kas nedaudz vairāk par formu, garlaicīga, monotona iepriekš sastādītu frāžu atkārtošana, kurās neizpaužas pateicības gars vai vajadzības sajūta. Kungs neatzīst šādu kalpošanu. Bet pazemīgas sirds lūgumus un nožēlas pilnu garu Viņš nenopels. Atvērt savas sirdis mūsu Debesu Tēvam, atzīt savu pilnīgo atkarību, izteikt savas vajadzības, slavēt Viņa mīlestību pateicībā – tā ir patiesa lūgšana.5

Lai mūsu mājas ir lūgšanu nami. Kas mīl Dievu, tiem, tāpat kā seno laiku sentēviem, jāuzceļ altāris visur, kur viņi iekārto savas teltis. (..) Tēviem un mātēm par saviem bērniem bieži jāpaceļ savas sirdis pazemīgās lūgšanās uz Dievu. [519] Lai tēvs kā ģimenes priesteris noliek uz altāra rīta un vakara upurus, un lai sieva ar bērniem pateicībā viņam pievienojas. Tādā ģimenē labprāt uzkavēsies Jēzus.6

Lai katras ģimenes locekļi atceras, ka viņi ir cieši savienoti ar Debesīm. Kungam ir sevišķa interese par Viņa bērnu ģimenēm šeit virs zemes. Par svētajiem uz lūgšanu ceļiem eņģeļi kvēpina smaržīgu vīraku. Lai tad katrā ģimenē uz Debesīm gan no rītiem, gan vēsās saulrieta stundās paceļas lūgšana, kas Dieva priekšā uzrāda Glābēja nopelnu mūsu labā. Rītos un vakaros Debesu Universs atzīmē katru lūdzošu saimi.7

Eņģeļi pasargā Dievam veltītus bērnus. Pirms atstājat māju, aizejot uz darbu, vajadzētu sasaukt kopā visu ģimeni, un tēvam, vai viņa prombūtnē mātei, dedzīgi vajadzētu lūgt Dievu, lai Tas viņus pasargā visās dienas gaitās. Nāciet pie Dieva pazemīgi, ar iejūtīgām, maiguma pilnām sirdīm, apzinoties jums un jūsu bērniem priekšā stāvošās kārdināšanas un briesmas; ticībā saistot viņus uz altāra, izlūdzieties pār viņiem Kunga gādību. Kalpojošie eņģeļi sargās bērnus, kas tā būs novēlēti Dievam.8

Lūgšana izveido ap bērniem sētu. Rītos kristieša pirmajām domām vajadzētu steigties pie Dieva. Pasaulīgajam darbam un savām interesēm vajadzētu būt otrā vietā. Bērnus vajadzētu mācīt ievērot un godāt lūgšanas stundu. (..) Kristīgu vecāku pienākums ir rītos un vakaros ar nopietnām lūgšanām un neatslābstošu ticību izveidot sētu ap saviem bērniem. Viņiem tos vajadzētu pacietīgi pamācīt, laipni un nenogurstoši stāstot, kā dzīvot, lai patiktu Dievam.9

[520] Nosakiet laiku lūgšanu stundām. Katrā ģimenē vajadzētu būt noteiktam laikam rīta un vakara svētbrīžiem. Cik pareizi ir, ja vecāki sapulcina savus bērnus ap sevi pirms brokastīm, lai pateiktos Debesu Tēvam par Viņa aizsardzību naktī un lūgtu no Viņa palīdzību un vadību, un modru uzmanību dienas gaitās! Cik piemēroti ir arī tas, ka vecāki un bērni vakarā vēlreiz sapulcējas Viņa priekšā un izsaka pateicību par Viņa svētībām aizgājušajā dienā.10

Neļaujiet valdīt apstākļiem. Ģimenes lūgšanu brīžus nevajadzētu pārvaldīt apstākļiem. Lūgšanām nevajadzētu būt gadījuma rakstura, un tās nedrīkst atstāt, ja dienā ir daudz darba. Tā darot, jūs liekat bērniem domāt, ka lūgšanai nav nekādu īpašu seku. Lūgšana Dieva bērniem nozīmē ļoti daudz, un pateicības dāvanām vajadzētu nonākt pie Dieva rītos un vakaros. Dziesminieks aicina: “Nāciet, dziedāsim līksmi Tam Kungam, gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam! Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām!” Ps. 95:111

Tēvi un mātes, lai cik nospiedošas ir jūsu darīšanas, neaizmirsiet sapulcināt savu ģimeni ap Dieva altāri. Lūdziet pēc svēto eņģeļu apsardzības savā mājā. Atcerieties, ka jūsu dārgie ir pakļauti kārdinājumiem.12

Pūloties sagādāt ērtības un laimi viesiem, neaizmirsīsim savus pienākumus pret Dievu. Lūgšanu stundu nekādu apstākļu dēļ nedrīkst atstāt novārtā. Nerunājiet un neizklaidējieties tik ilgi, līdz visi ir pārāk noguruši, lai baudītu svētbrīdi. To darot, jūs pienesat Dievam kroplu upuri. Agrās vakara stundās, kad mēs varam lūgt bez steigas un ar izpratni, [521] mums vajadzētu pienest Dievam savus lūgumus un pacelt balsi laimīgā, pateicīgā slavā.

Lai visi, kas apmeklē kristiešus, redz, ka lūgšanu stunda ir visdārgākais, vissvētākais un vislaimīgākais dienas brīdis. Šie svētbrīži izplata attīrošu, paceļošu iespaidu uz visiem, kas tajos piedalās. Tie sagādā dvēselei mieru un pateicības pildītu atpūtu.13

Bērniem ir jābūt cieņai pret lūgšanu stundu. Jums bērni jāmāca būt laipniem, uzmanīgiem un atsaucīgiem pret citiem un pāri visam cienīt reliģiskas lietas un saprast Dieva prasību svarīgumu. Viņiem jāmāca cienīt lūgšanu brīžus un jāprasa agrāku piecelšanos no rītiem, lai kopā ar visu ģimeni pielūgtu un godātu Dievu.14

Lai svētbrīdis ir interesants. Tēvam, saimes priesterim, vajadzētu vadīt rīta un vakara svētbrīžus. Nav iemesla, kāpēc tā nevarētu būt visinteresantākā un patīkamākā nodarbība mājas dzīvē. Sausas un apnicīgas lūgšanu stundas apkauno Dievu. Lai ģimenes svētbrīži ir īsi un apgaroti. Nelieciet saviem bērniem vai kādam jūsu ģi-menes loceklim izvairīties no tiem garlaicības vai intereses trūkuma dēļ. Ja tiek lasīta un izskaidrota gara nodaļa un pienesta gara lūgšana, šī dārgā kalpošana kļūst nogurdinoša un dvēsele ir atvieglota, kad svētbrīdis ir beidzies.

Padarīt svētbrīdi interesantu vajadzētu būt ģimenes galvas sevišķam uzdevumam. Ar nelielām pārdomām un rūpīgu sagatavošanos šim mirklim, kad mēs atrodamies Dieva klātbūtnē, ģimenes svētbrīdi var padarīt patīkamu, un tas dos rezultātu, ko atklās tikai mūžība. Lai tēvs izvēlas [522] kādu interesantu un viegli saprotamu Rakstu daļu; nedaudz pantu pietiks, lai pasniegtu mācību, ko pārdomāt un pildīt dienas garumā. Var uzdot jautājumus, izteikt nedaudzas nopietnas un saistošas piezīmes vai kā ilustrāciju pastāstīt kādu īsu un tematam atbilstošu gadījumu. Var nodziedāt vismaz dažus kādas garīgas dziesmas pantus un pienest īsu, konkrētu lūgšanu. Tam, kas ievada lūgšanas, nevajadzētu lūgt par visu, bet vajadzētu izteikt savas vajadzības īsos vārdos un ar pateicību slavēt Dievu.15

Pamodinot un nostiprinot mīlestību uz Bībeles izpēti, daudz kas ir atkarīgs no svētbrīžiem. Rīta un vakara svētbrīžu stundām vajadzētu būt vissaldākajām un visderīgākajām dienā. Lieciet saprast, ka šajās stundās nedrīkst uzmākties nemierīgas, ļaunas domas; ka vecāki un bērni sapulcējas, lai satiktos ar Jēzu un ielūgtu savās mājās svētos eņģeļus. Lai svētbrīdis ir īss un dzīvs, piemērots gadījumam un laiku pa laikam atšķirīgs. Lai visi iesaistās Bībeles lasīšanā, mācās un bieži atkārto Dieva likumu. Bērnu interesi palielinās tas, ja viņiem dažreiz atļaus izvēlēties lasījumu. Jautājiet viņiem par to un ļaujiet uzdot jautājumus. Miniet kaut ko, kas palīdzētu ilustrēt tā nozīmi. Ja svētbrīdis netiks tādā veidā padarīts par garu, ļaujiet mazajiem pienest lūgšanu un pievienoties dziesmai, ja arī tas būtu tikai viens pantiņš.16

Lūdziet skaidri un noteikti. Māciet bērnus paši ar savu priekšzīmi lūgt skaidrā, noteiktā balsī. Māciet tos pacelt galvas no krēsla un nekad neapklāt seju ar rokām. Tā viņi var pienest savas [523] vienkāršās lūgšanas, kopīgi atkārtojot Kunga parauglūgšanu.17

Mūzikas spēks. Bībeles dziesmu vēsture ir pilna norādījumu par mūzikas un dziesmu lietderību un labumu. Mūzika bieži ir sabojāta, lai kalpotu ļaunā nolūkiem, un tādā veidā tā kļūst par vienu no visvilinošākajiem kārdinājumiem. Bet, pareizi izmantota, tā ir dārga Dieva dāvana, kas paceļ domas augstu un cēlu tematu apcerei, iedvesmo un izdaiļo dvēseli. (..)

Tas ir viens no visefektīvākajiem līdzekļiem, lai iedvestu sirdī garīgās patiesības. Cik bieži kārdināšanas zaudē savu spēku, dzīve iegūst jaunu nozīmi un jaunu mērķi un citas dvēseles iegūst drosmi un prieku, kad kādai nospiestai dvēselei, kas ir gatava krist mazdūšībā, atmiņā uzplaiksnī kāds Dieva vārds – sen aizmirsta, bērnībā dziedāta dziesma!

Nekad nevajadzētu pazaudēt no redzesloka dziesmas kā audzināšanas līdzekļa vērtību. Dziediet mājās dziesmas, kas ir jaukas un šķīstas, un būs mazāk nopēluma vārdu un vairāk prieka, cerības un līksmības. Dziediet skolā, un skolēni tiks vilkti tuvāk pie Dieva, pie skolotāja un cits pie cita.

Kā dievkalpojuma daļa dziedāšana ir tāda pati kalpošana kā lūgšana. Patiešām, daudzas dziesmas ir lūgšanas. Ja bērnu māca to saprast, viņš domās vairāk par to, ko nozīmē dziesmas vārdi un būs pieejamāki tās spēkam.18

Instrumentālā un vokālā mūzika. Vakaros un rītos vienojieties kopā ar saviem bērniem kalpošanā Dievam, lasot Viņa Vārdu un dziedot Viņam slavu. Māciet tiem atkārtot Dieva likumu. Saistībā ar baušļiem israēliešus [524] pamācīja: “Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” 5.Moz. 6:7 Mozus pamācīja israēliešus likuma vārdus izteikt mūzikā. Vecākajiem bērniem spēlējot instrumentus, jaunākie soļoja, kopīgi dziedādami Dieva baušļu dziesmu. Vēlākajos gados tie saglabājās viņu atmiņā kā likums, ko tie ir apguvuši bērnībā.

Ja Mozum bija būtiski ietvert baušļus svētā dziesmā, tā, lai, ceļojot pa tuksnesi, bērni varētu mācīties likuma pantus, cik būtiski ir mācīt Dieva Vārdu mūsu bērniem šodien! Nāksim pie Kunga pēc palīdzības, pamācot savus bērnus turēt katru baušļu burtu. Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai mūsu mājās skanētu mūzika un tajās varētu ienākt Dievs.19

Sevišķs svētbrīdis sabatā. Lai bērni piedalās ģimenes svētbrīdī [sabatā]. Lai visi ņem līdzi savas Bībeles un katrs lasa pantu vai divus. Tad dziediet kādu zināmu slavas dziesmu un pielūdziet. Lūgšanai Kristus ir devis paraugu. Kunga lūgšana nav domāta, lai to tikai kā formu atkārtotu, bet tā ir ilustrācija tam, kādām vajadzētu būt mūsu lūgšanām – vienkāršām, nopietnām un saprātīgām. Vienkāršos lūgumos izstāstiet Kungam savas vajadzības un izsakiet pateicību par Viņa žēlastību. Tā jūs ielūdzat Jēzu kā gaidītu viesi savās mājās un sirdīs. Ģimenē nav vietas garām lūgšanām par attāliem objektiem. Tas padara lūgšanas stundu nogurdinošu, lai gan to vajadzētu uzskatīt par priekštiesību un svētību. Padariet šo brīdi interesantu un priecīgu!20

[525] Vairāk lūgšanu nozīmē mazāk bardzības. Mums vajadzētu lūgt Dievu daudz vairāk nekā mēs to darām. Lūdzot savās ģimenēs kopā ar bērniem un par viņiem, var iegūt lielu spēku un svētības. Kad mani bērni ir rīkojušies nepareizi un es esmu ar tiem laipni runājusi un tad pielūgusi Dievu, es nekad neesmu izjutusi vajadzību pēc tam sodīt viņus. Viņu sirdis izkusa maigumā Svētā Gara priekšā, kas nāca kā atbilde uz lūgšanu.21

Vientuļas lūgšanas svētības. Jēzus šīs zemes dzīvē saņēma gudrību un spēku vientuļās lūgšanas stundās. Lai jaunatne seko Viņa paraugam, atrodot rītausmas un krēslas stundās mierīgu brīdi, lai paceltu savu sirdi pie Dieva. Uz katra mūsu ceļa soļa Viņš saka: “Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, (..) Nebīsties, Es tev palīdzu!” Jes. 41:13 Ja mūsu bērni savas dzīves rītausmā varētu iemācīties šīs mācības, kāds svaigums un spēks, kāds prieks un saldums būtu ienests viņu dzīvēs!22

Debesu vārti ir atvērti katrai mātei. Kad Kristus pēc savām kristībām Jardānas krastos locīja ceļus un pienesa lūgšanu cilvēces labā, Debesis bija atvērtas, Dieva Gars kā balodis no šķīsta zelta apņēma Glābēja stāvu un balss no Debesīm paziņoja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, pie kā Man labs prāts.”

Ko šis gadījums nozīmē jums? Tas stāsta, ka Debesis ir atvērtas arī jūsu lūgšanām. Tas stāsta, ka jūs esat pieņemti caur Viņa Mīļoto. Vārti ir atvērti ikvienai mātei, kas noliks savu nastu pie Glābēja kājām. Tas stāsta, ka Kristus ar savu cilvēcīgo roku apņēma visu cilvēci un ar savu dievišķo roku Viņš satvēra Mūžīgā troni un savienoja cilvēku ar Dievu, zemi ar Debesīm.23

Visu Tēvs, kas sūtīja savu Dēlu uz zemi, lai izpirktu sev ļaudis, nav nevērīgs pret kristīgas mātes lūgšanu. Viņš nenovērsīsies no jūsu lūgumiem un neatstās jūs un jūsu ģimeni sātana sitieniem pēdējās cīņas lielajā dienā. Jums ir jāstrādā ar vienkāršību un uzticību, un Dievs apstiprinās jūsu roku darbu.24
_______________
1Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs
2Liecības draudzei, 7. sēj., 42. lpp.
3Turpat
4The Signs of the Times, 1884. g. 7. augusts
5The Signs of the Times, 1886. g. 1. jūlijs
6Sentēvi un pravieši, 144. lpp.
7Manuskripts 19, 1900. g.
8Liecības draudzei, 1. sēj., 397., 398. lpp.
9Turpat
10Turpat, 7. sēj., 43. lpp.
11Manuskripts 12, 1898. g.
12Dziednieciskā kalpošana, 393. lpp.
13Vēstis jaunatnei, 342. lpp.
14Liecības draudzei, 5. sēj., 424. lpp.
15The Signs of the Times, 1884. g. 7. augusts
16Audzināšana, 186. lpp.
17Manuskripts 12, 1898. g.
18Audzināšana, 167., 168. lpp.
19Evaņģēlisms, 499., 500. lpp.
20Liecības draudzei, 6. sēj., 357., 358. lpp.
21Manuskripts 47, 1908. g.
22Audzināšana, 259. lpp.
23The Signs of the Times, 1889. g. 22. jūlijs
24Review and Herald, 1889. g. 23. aprīlis

79. Sabats – prieka diena

[527] Valdošā nevērība pret sabatu. Man ir rādīts, ka daudzi vecāki, kas apliecina ticību šim laikam dotajai svinīgajai vēstij, nav audzinājuši savus bērnus Dievam. Viņi nav savaldījuši paši sevi un ir iedegušies dusmās pret katru, kas tos ir mēģinājis savaldīt. Viņi dzīvā ticībā nav ik dienas nolikuši savus bērnus uz Kunga altāra. Daudziem no šiem jauniešiem ir atļauts pārkāpt ceturto bausli, meklējot Kunga svētajā dienā savu prieku. Tie nav izjutuši sirdsapziņas pārmetumus, izejot sabatā uz ielas, lai izklaidētos un uzjautrinātos. Daudzi iet, kur viņiem patīk, un dara, kas viņiem patīk, un viņu vecāki tik ļoti bīstas viņus sakaitināt, ka, atdarinot Ēļa rīcību, tie viņiem neko nepavēl. šie jaunieši beidzot zaudē visu cieņu pret sabatu un neatrod nekā pievilcīga reliģiskās sanāksmēs vai svētās un mūžīgās lietās.1

Pievērsiet uzmanību pirmajam ceturtā baušļa vārdam. Vārds “piemini” ir pats pirmais ceturtā baušļa vārds. Vecāki, jums pašiem ir jāpiemin sabata diena, lai turētu to svētu. Un ja jūs to darīsiet, jūs saviem bērniem sniegsiet pareizu pamācību; tie cienīs Dieva svēto dienu. (..) Mūsu mājās ir vajadzīga kristīga audzināšana. Visu nedēļu domājiet par Kunga svēto sabatu, jo šai dienai ir jābūt veltītai kalpošanai Dievam. Tā ir diena, kad rokām ir jāatpūšas no pasaulīgas nodarbošanās un īpaša uzmanība ir jāvelta dvēseles vajadzībām.2

[528] Ja sabatu šādi pieminēs, tad laicīgajam nebūs iespējams ielauzties garīgajā. Neviens pienākums, kas attiecas uz sešām darba dienām, netiks atstāts uz sabatu. Nedēļas laikā mūsu spēki nebūs tik izsmelti laicīgajā darbā, ka dienā, kad Kungs atpūtās un guva atspirdzinājumu, mēs būtu pārāk noguruši, lai iesaistītos kalpošanas darbā.3

Lai piektdiena ir sagatavošanās diena. Pabeidziet gatavošanos sabatam piektdienā. Raugiet, lai visas drēbes ir gatavībā un lai ēdiens ir pagatavots. Lai kurpes ir nospodrinātas un ģimene – nomazgājusies. To ir iespējams izdarīt. Ja jūs to padarīsiet par likumu, tad varēsiet to izdarīt. Sabats nav dots, lai lāpītu drēbes, gatavotu ēdienu, meklētu izpriecas vai jebkuru citu nodarbošanos. Lai visi laicīgie darbi ir nolikti malā pirms saules rieta un visi laicīgie papīri nolikti nost no acīm. Vecāki, paskaidrojiet bērniem, ko jūs darāt un kāpēc, un lai viņi piedalās sagatavošanās darbos un ievēro sabatu saskaņā ar bausli.4

Daudzās ģimenēs [sabatā] tiek spodrinātas un tīrītas kurpes un lāpītas drēbes, un tas viss tāpēc, ka šie mazie sīkumiņi nav padarīti piektdienā. Viņi nepiemin sabata dienu, lai turētu to svētu. (..)

Piektdienā ir jāpārskata bērnu drēbes. Nedēļas laikā viņiem vajadzētu mātes vadībā pašiem savām rokām to sakārtot, tā lai viņi varētu apģērbties mierīgi, bez kādas steigas, jucekļa un asiem vārdiem.5

Ir vēl kāds darbs, kam vajadzētu pievērst uzmanību sagatavošanās dienā. [529] Šajā dienā vajadzētu izlīdzināt visas domstarpības starp brāļiem gan ģimenē, gan draudzē.6

Sabats iesākas ar ģimenes svētbrīdi. Lai ģimenes locekļi pirms saules rieta sapulcējas lasīt Dieva Vārdu, dziedāt un lūgt. Šajā jautājumā ir vajadzīga reforma, jo šeit daudzi ir bijuši nolaidīgi. Mums ir jāizsūdz grēki Dievam un cits citam. Mums no jauna ir jāvelta īpašas pūles, lai katrs ģimenes loceklis būtu sagatavots godināt dienu, kuru ir iesvētījis un svētījis Dievs.7

Sabata stundas pieder Dievam, nevis mums. Dievs mums ir devis pilnas sešas dienas, kad paveikt savus darbus, un tikai vienu paturējis sev. Tai vajadzētu būt svētību dienai – dienai, kad mums vajadzētu nolikt malā visas laicīgās rūpes un vērst savas domas uz Dievu un Debesīm.8

Sabatam iesākoties, mums jāuzmana pašiem sevi, savi darbi un savi vārdi, ka neaplaupām Dievu, izlietojot savām vajadzībām laiku, kas stingri noteikts kā Kunga laiks. Mēs nedrīkstam ne paši darīt kāda veida darbu iztikas iegādei vai arī kaut ko citu, ko varam padarīt sešās darba dienās, nedz arī pieļaut, ka mūsu bērni to dara. Piektdiena ir sagatavošanās diena. Tad laiku var veltīt, lai sagatavotos, domājot un runājot par to. Neko, ko Debesis uzskatītu par svētā sabata pārkāpšanu, nevajadzētu atstāt nepateiktu vai nepadarītu piektdienā, lai to pateiktu vai padarītu sabatā. Dievs prasa, lai mēs sabatā atturētos ne tikai no fiziska darba, bet lai mēs arī savām domām liktu kavēties pie svētiem tematiem. [530] Runājot par pasaulīgām lietām vai ielaižoties vieglprātīgās un nenozīmīgās sarunās, tiek pārkāpts ceturtais bauslis. Tērzēt un runāt kaut ko un visu ko, kas ienāk prātā, jāuzskata par savu vārdu runāšanu. Ikkatra novirzīšanās no taisnības ieved mūs verdzības saitēs un pakļauj notiesāšanai.9

Sabata laiks ir pārāk dārgs, lai tajā gulētu. Nevienam nevajadzētu atļauties nedēļas laikā tā izsmelt savus spēkus laicīgās interesēs un būt tik nogurušam, ka sabatā pietrūktu spēka un enerģijas, lai kalpotu Dievam. Mēs aplaupām Dievu, ja nesagatavojam sevi kalpot Viņam Viņa svētajā dienā. Un mēs aplaupām arī sevi; jo mums ir vajadzīgs biedru siltums un sirsnība, kā arī spēks, ko var smelties citu kristiešu gudrībā un pieredzē.10

Neizšķiediet dārgās sabata stundas gultā. Sabata rītā ģimenei vajadzētu jau agri būt nomodā. Ja tā pamodīsies vēlu, būs juceklis un kņada, lai sagatavotos brokastīm un sabatskolai. Būs steiga, grūstīšanās un nepacietība. Tā mājās ienāks nesvētas jūtas. Šādi apgānīts, sabats kļūs nogurdinošs un tā tuvošanās drīzāk radīs bailes, nevis mīlestību.11

Apmeklējiet dievkalpojumu kopā ar bērniem. Tēviem un mātēm kā likumu vajadzētu izvirzīt to, ka viņu bērni apmeklē sabata dievkalpojumu, un ar savu priekšzīmi šo likumu nostiprināt. Mūsu pienākums ir pavēlēt saviem bērniem un savai saimei pēc sevis, kā to darīja Ābrahāms. Gan ar paraugu, gan ar vārdiem mums vaja-dzētu viņos iedvest reliģisko mācību svarīgumu. Visi, kas ir devuši kristību solījumu, ir svēti ziedojuši sevi kalpošanai Dievam; viņi ir [531] noslēguši līgumu ar pienākumu nolikt sevi un savus bērnus tur, kur tie var iegūt visus iespējamos pamudinājumus un iedrošinājumus kristieša dzīvei.12

Kalpošana Dievam mums nav jāuzskata par garlaicīgu darbu. Kunga sabatam ir jābūt mums un mūsu bērniem par svētību. Viņiem ir jāuzlūko sabats kā prieka diena, diena, ko Dievs ir iesvētījis, un viņi to par tādu uzskatīs tad, ja būs atbilstoši pamācīti.13

Dodoties uz lūgšanu namu, ģērbieties īpašās drēbēs. Daudziem ir nepieciešamas pamācības, kādā izskatā viņiem vajadzētu parādīties draudzē, lai kalpotu sabatā. Tiem nevajadzētu nākt Dieva priekšā parastās drēbēs, kas ir valkātas nedēļas laikā. Visiem vajadzētu būt īpašām sabata drēbēm, ko apvilkt, ierodoties uz dievkal-pojumu lūgšanu namā. Lai gan mums nevajadzētu saskaņoties ar pasaules modi, mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret savu ārējo izskatu. Mums ir jābūt tīriem un kārtīgiem, lai arī bez rotaslietām. Dieva bērniem vajadzētu būt šķīstiem gan iekšēji, gan ārēji.14

Paskaidrojiet bērniem sabata svētrunu. Sludinātājiem ir svēts, svinīgs darbs, bet uz tiem, kas klausās, gulstas tikpat svinīga atbildība. Viņiem ir jāklausās ar apņēmību sekot pamācībai, kas ir jāņem vērā visiem, kas iegūs mūžīgo dzīvību. Katram klausītājam vajadzētu censties uztvert katru Dieva patiesības vārdu kā Dieva vēsti viņam, kas ir jāsaņem ticībā un jālieto ikdienas dzīvē. Vecākiem vajadzētu paskaidrot saviem bērniem vārdus, kas tiek runāti no katedras, lai viņi arī varētu saprast un iegūt atziņas, kas, ieviestas dzīvē, nes žēlastības pārpilnību un mieru.15

[532] Sagādājiet ēdienreizē īpašu cienastu. Mums nevajadzētu sabatam sagādāt bagātīgākus krājumus vai lielāku ēdienu dažādību nekā citās dienās. Ēdienam vajadzētu būt vienkāršākam un ēst vajadzētu mazāk, lai prāts būtu skaidrāks un spraigāks un saprastu garīgas lietas. Pārēšanās aizmiglo smadzenes. Var dzirdēt visdārgākos vārdus, bet tos neizprast, jo prātu ir sajaucis nepareizs uzturs. Ar pārēšanos sabatā daudzi ir vairāk apkaunojuši Dievu nekā viņi domā.

Lai gan ir jāizvairās sabatā gatavot ēdienu, tas nenozīmē, ka tas ir jāēd auksts. Aukstā laikā sasildiet ēdienu, kas pagatavots dienu iepriekš. Lai ēdieni ir garšīgi un pievilcīgi, kaut arī vienkārši. Sagādājiet kaut ko tādu, ko ģimene uzskatīs par cienastu, kas nav katru dienu.16

Sabata miers ir dārgs. Sabatskola un dievkalpojums aizņem tikai daļu no sabata. Atlikusī daļa ģimenei var būt vissvētākais un visdārgākais laiks no visām sabata stundām. Lielāko daļu šī laika vecākiem vajadzētu pavadīt kopā ar saviem bērniem.17

Ieplānojiet piemērotu lasāmvielu un sarunas. Sabats! Ak, padariet to par vissaldāko, vissvētīgāko nedēļas dienu! (..)

Vecāki var un viņiem vajadzētu veltīt uzmanību saviem bērniem, lasot tiem visskaistākos Bībeles vēstures posmus, mācot godāt sabata dienu, turot to saskaņā ar bausli. To nevar izdarīt, ja vecāki neizjūt nekādu nastu, lai ieinteresētu savus bērnus. Bet tie var padarīt sabatu par prieku, ejot pa pareizo ceļu. [533] Bērni var būt ieinteresēti labā lasīšanā vai sarunās par viņu dvēseļu glābšanu. Bet viņus šajā virzienā ir jāaudzina un jāpamāca. Dabiskā sirds nemīl domāt par Dievu, par Debesīm un Debesu lietām. Pastāvīgi ir jāaiztur pasaulīguma un ļauno tieksmju straume un jāielaiž Debesu gaisma.18

Neesiet vienaldzīgi pret savu bērnu nodarbībām. Es esmu secinājusi, ka sabatā daudzi ir vienaldzīgi un nezina, kur viņu bērni ir un ko dara.19

Vecāki, pāri visam rūpējieties par saviem bērniem sabatā! Nepieļaujiet, ka viņi apgāna Dieva svēto dienu, spēlējoties mājās vai ārā. Jūs tikpat labi varat paši pārkāpt sabatu kā ļaut bērniem to darīt, un, ja jūs pieļaujat, ka jūsu bērni klīst apkārt un spēlējas sabatā, tad Dievs uz jums skatās kā uz sabata pārkāpējiem.20

Laukā kopā ar bērniem. Vecāki var izvest savus bērnus laukā, lai domātu par Dievu dabā. Viņiem var rādīt ziedošas puķes un plaukstošus pumpurus, cēlos kokus un skaistos zāles stiebrus, un mācīt, ka Dievs to visu radīja sešās dienās un atpūtās septītajā un iesvētīja to. Tādā veidā vecāki var saistīt mācību stundas pie bērniem, lai tie, redzot dabā šīs lietas, atcerētos lielo Radītāju. Viņu domas būs saistītas pie dabas Dieva – pie mūsu pasaules radīšanas vēstures, kad tika likti pamati sabatam un visi Dieva dēli priekā gavilēja. Šādām mācībām vajadzētu būt iespiestām bērnu prātos.

Mums nav jāmāca saviem bērniem, ka viņi nedrīkst [534] sabatā būt laimīgi, ka ir nepareizi pastaigāties ārā. Ak, nē! Kristus savus mācekļus sabatā veda uz ezermalu un mācīja tos. Viņa sabata svētrunas ne vienmēr izskanēja četrās sienās.21

Citas mācības no dabas – līdzības. Māciet bērniem Kristu saskatīt dabā. Vediet tos ārā, dārzā, zem skaistajiem kokiem. Visos radības brīnumos māciet ieraudzīt Dieva mīlestības izpausmi. Stāstiet, ka Dievs ir radījis likumus, kas pārvalda visu dzīvo pasauli, ka Viņš ir radījis likumus mums un ka tie domāti mūsu laimei un priekam. Nenogurdiniet bērnus ar garām lūgšanām un apnicīgām, garām pamācībām, bet, izmantojot mācības no dabas, māciet viņiem paklausību Dieva likumiem.22

Sniedziet pareizu priekšstatu par Dieva raksturu. Kā bērni var saņemt pareizas atziņas par Dievu un kā viņu prātu var labāk ietekmēt, ja ne ar zināma laika pavadīšanu ārpus mājas, ne spēlējoties, bet vecāku sabiedrībā? Ļaujiet viņu jaunajam prātam domāt par Dievu, raugoties dabas skaistajās ainavās, un viņu uzmanību pievērsiet radītām lietām, kas liecina par Dieva mīlestību uz cilvēku, un bērni jutīsies savaldzināti un ieinteresēti. Tad viņiem nedraudēs briesmas saistīt Dieva raksturu ar kaut ko stingru un bargu. Aplūkojot skaistās lietas, ko Viņš ir radījis cilvēka laimei, bērni mācīsies raudzīties uz Viņu kā uz maigu un mīlošu Tēvu. Tie redzēs, ka Viņa aizliegumi un priekšraksti nav doti tikai Viņa varas un autoritātes izcelšanai, bet ka Viņš vienmēr ir domājis par savu bērnu laimi. Dieva raksturam parādoties mīlestības, labdarības, skaistuma un [535] pievilcības gaismā, tie būs pamudināti mīlēt Viņu. Jūs varat Viņu uzmanību vērst uz jaukajiem putniem, kuru dziesmas pieskandina gaisu, uz zāļu stiebriem un krāšņi rotātajām puķēm, kas savā pilnīgajā skaistumā pilda gaisu ar smaržām. Tas viss stāsta par Debesu Mākslinieka mīlestību un gudrību un pauž Viņam slavu.

Vecāki, kāpēc nelietot dārgās mācības, ko Dievs mums ir devis dabas grāmatā, lai sniegtu bērniem pareizu priekšstatu par Viņa raksturu? Tie, kas upurē vienkāršību uz modes altāra un novēršas no dabas skaistuma, nevar būt garīgi domājoši. Tie nevar saprast Dieva izveicību un spēku, kā tas ir atklāts Viņa radītajos darbos; tāpēc viņu sirdis nesit straujāk un tajās nepukst jauna mīlestība un interese, un viņi nav pildīti ar bijību un cieņu, redzot Dievu dabā.23

Diena, kad dzīvot Ēdenes dzīvi. Nav iespējams pārvērtēt sabata kā audzināšanas līdzekļa vērtību. Lai ko Dievs no mums prasītu, viss mums tiek atdots atpakaļ, bagātināts, pārveidots, pilns Viņa godības. (..)

Gan sabats, gan ģimene tika iecelti Ēdenē, un pēc Dieva ieceres tie ir nesaraujami saistīti kopā. Šajā dienā vairāk nekā citās mums ir iespējams dzīvot Ēdenes dzīvi. Dieva plāns ģimenes locekļiem bija, lai tie būtu vienoti darbā un mācībās, kalpošanā un atpūtā, tēvs kā saimes priesteris un abi vecāki kā savu bērnu skolotāji un biedri. Bet grēka sekas, kas pārmainīja dzīvības nosacījumus, lielā mērā aizkavēja šo sadraudzību. Bieži tēvs nedēļas steigā tik tikko redz savu bērnu sejas. Viņam ir gandrīz pilnīgi atņemta iespēja būt par savu bērnu biedru un pamācīt viņus. [536] Bet Dieva mīlestība ir noteikusi robežu darba prasībām. Pār sabatu Viņš izstiepj savu žēlastības roku. Savā dienā Viņš sagādā ģimenei izdevību sadraudzības brīdim ar Viņu, ar dabu un citam ar citu.24

Padariet sabatu par prieku. Tiem, kas mīl Dievu, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai padarītu sabatu par svētu un godājamu prieku. Viņi it neko nevar izdarīt, meklējot savu prieku grēcīgās, aizliegtās izpriecās. Tomēr viņi var darīt daudz, lai celtu sabatu godā savās ģimenēs un padarītu to par vissaistošāko nedēļas dienu. Mums vajadzētu veltīt laiku, lai ieinteresētu savus bērnus. Pārmaiņas uz viņiem atstās laimīgu iespaidu. Mēs varam ar viņiem pastaigāties brīvā dabā; mēs varam sēdēt kopā birztalā un spožajos saules staros un sniegt nemierīgajiem prātiem barību, sarunājoties ar viņiem par Dieva darbiem, un varam iedvest viņos mīlestību un godbijību, piesaistot uzmanību skaistajiem dabas objektiem.

Sabatu vajadzētu mūsu ģimenēm padarīt tik interesantu, ka tā iknedēļas atkārtošanās tiktu apbērta ar prieku. Nav labāka veida, kā vecāki var celt godā un cienīt sabatu, kā izdomājot līdzekļus, lai sniegtu savai ģimenei piemērotas pamācības un ieinteresējot viņus garīgās lietās, sniedzot tiem pareizu priekšstatu par Dieva raksturu un to, ko Viņš no mums prasa, lai mēs pilnveidotu kristieša raksturu un iegūtu mūžīgo dzīvību. Vecāki, padariet sabatu par prieku, lai jūsu bērni ilgotos pēc tā un viņu sirdis to sirsnīgi sagaidītu!25

Piemērots noslēgums ar lūgšanām un dziesmām. Saulei norietot, lai lūgšanu balsis un slavas dziesmas [537] iezīmē svēto stundu noslēgumu un ielūdz Dieva klātbūtni darba nedēļas rūpēs.

Tādā veidā vecāki var padarīt sabatu par vispriecīgāko nedēļas dienu, kādai tai arī vajadzētu būt. Viņi var vadīt savus bērnus uzskatīt to par prieku, par visu dienu dienu, par Kunga svētumu.26
_______________
1Liecības draudzei, 5. sēj., 36., 37. lpp.
2Manuskripts 57, 1897. g.
3Liecības draudzei, 6. sēj., 354. lpp.
4Turpat, 355., 356. lpp.
5Manuskripts 57, 1897. g.
6Liecības draudzei, 6. sēj., 356. lpp.
7Turpat, 356., 357. lpp.
8Manuskripts 3, 1879. g.
9Liecības draudzei, 6. sēj., 357. lpp.
10Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs
11Liecības draudzei, 6. sēj., 357. lpp.
12Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs
13Manuskripts 3, 1879. g.
14Liecības draudzei, 6. sēj., 355. lpp.
15Manuskripts 41, 1903. g.
16Liecības draudzei, 6. sēj., 357. lpp.
17Turpat, 358. lpp.
18Review and Herald, 1885. g. 14. aprīlis
19Turpat
20Review and Herald, 1854. g. 19. septembris
21Manuskripts 3, 1879. g.
22Laikmetu ilgas, 516. lpp.
23Liecības draudzei, 2. sēj., 538., 539. lpp.
24Audzināšana, 250., 251. lpp.
25Liecības draudzei, 2. sēj., 584., 585. lpp.
26Turpat, 6. sēj., 359. lpp.

80. Godbijība pret svētām lietām

[538] Godbijība – vērtīga rakstura īpašība. Vēl kāda vērtīga rakstura īpašība, ko vajadzētu rūpīgi kopt, ir godbijība.1

Jauniešu audzināšanai un mācīšanai vajadzētu būt tāda rakstura, kas celtu godā svētas lietas un pamudinātu uz šķīstu sevis ziedošanu Dievam Viņa namā. Daudziem, kas sauc sevi par Debesu Ķēniņa bērniem, nav patiesas izpratnes par mūžīgo lietu svētumu.2

Pret Dievu ir jāizturas ar godbijību. Patiesu godbijību pret Dievu iedveš izpratne par Viņa bezgalīgo varenību un apziņa par Viņa klātbūtni. Šādu izpratni par Neredzamo vajadzētu dziļi ierakstīt katra bērna sirdī.3

“Dievs ir bijājams svēto pulkā, Viņš ir liels un iedveš bailes visiem, kas ir ap Viņu.” Ps. 89:8

Viņa Vārds ir jāciena. Godbijība ir jāparāda arī pret Dieva Vārdu. Nekad nevajadzētu to izrunāt vieglprātīgi vai neapdomīgi. Pat lūgšanā ir jāizvairās to bieži un nevajadzīgi atkārtot. “Svēts un bijājams ir Viņa Vārds.” Ps. 111:9 Eņģeļi, izrunājot to, apslēpj savu vaigu. Ar kādu godbijību tad mums, kas esam krituši un grēcīgi, vajadzētu izrunāt to ar savām lūpām!4

Viņa Vārds ir svēts. Mums vajadzētu godāt Dieva Vārdu. Pret iespiesto grāmatu mums vajadzētu parādīt cieņu, nekad nelietojot to kā parastu grāmatu vai nevērīgi to ņemot rokās. Nekad nevajadzētu Rakstus citēt jokojot vai [539] pārfrāzēt asprātībās. “Ikviens Dieva vārds ir šķīsts”, “kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts.” Sal. pam. 30:5; Ps. 12:65

Bērniem vajadzētu mācīt cienīt katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes. Vecākiem vajadzētu vienmēr paaugstināt Kunga likuma priekšrakstus bērnu priekšā, parādot paklausību likumam, paši dzīvojot Dieva pārvaldībā. Ja vecāki iemantos izpratni par likuma svētumu, tas noteikti pārveidos raksturu, atgriežot dvēseli.6

Dievs ir tur, kur Viņu pielūdz. Katrā kristīgā mājā vajadzētu no rītiem un vakaros ar lūgšanām un slavu pagodināt Dievu. Bērniem vajadzētu mācīt cienīt un godāt lūgšanu stundas.7

Lūgšanu stundu un vietu, tāpat kā dievkalpojumus bērnam vajadzētu mācīt uzskatīt par svētiem, jo tur ir Dievs. Parādot godbijību ar stāju un uzvedību, jūtas, kas to iedveš, tiks padziļinātas.8

Dieva nams – Viņa svētais templis. Būtu labi, ja gan jaunie, gan vecie pētītu, apdomātu un bieži atkārtotu šos Svēto Rakstu vārdus, kas parāda, kā ir jāizturas pret vietu ar īpašu Dieva klātbūtni.

“Novelc savas kurpes no savām kājām,” Viņš pavēlēja Mozum pie degošā krūma, “jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” 2.Moz. 3:5

Pēc tam, kad Jēkabs bija atklāsmē redzējis eņģeļus, viņš izsaucās: “Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. (..) Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” 1.Moz. 28:16,17

[540] “Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!” Hab. 2:20

Daudzi (..) pareizi nenovērtē mūžīgo lietu svētumu. Gandrīz visiem nepieciešamas pamācības par izturēšanos Dieva namā. Vecākiem savus bērnus vajadzētu ne tikai mācīt, bet arī tiem pavēlēt, lai svētnīcā viņi ieietu apdomīgi un godbijīgi.10

Sargieties no pieaugošas nevērības. No svētuma, kas bija piešķirts laicīgajai svētnīcai, kristīgie var mācīties, kā viņiem vajadzētu uzskatīt vietu, kur Kungs satiekas ar saviem ļaudīm. Ļaužu paradumos pret reliģiskām Dievu pagodinošām sapulcēm notikusi liela pārmaiņa, tomēr nevis uz labo, bet gan uz slikto pusi. Dārgās, svētās lietas, kas mūs savieno ar Dievu, ātri pazaudē savu ietekmi uz mūsu prātu un sirdi, un mēs tās pielīdzinām parastām lietām. Godbijība, ar kādu tauta senos laikos uzlūkoja svētnīcu, kur tā svētā kalpošanā tuvojās Dievam, ir gandrīz pazudusi. Tomēr Dievs pats bija noteicis kārtību, kā jānoris Viņa pagodināšanai, paceļot to augstu pāri visam, kam laicīgs raksturs.11

Sabata turētāju bērni bieži apgāna Dieva namu un pārkāpj Sabatu. Dažos gadījumos tiem pat atļauj skraidīt pa dievnamu, spēlēties, sarunāties un izrādīt savus ļaunos raksturus sapulcēs, kur svētajiem vajadzētu kalpot Dievam svētā glītumā. Un vieta, kurai vajadzētu būt svētai, kur vajadzētu valdīt svētam klusumam un kur vajadzētu būt pilnīgai kārtībai, tīrībai un pazemībai, ir pataisīta par pilnīgu Bābeli, “sajukumu”. Ar to pietiek, lai izraisītu Dieva nepatiku un izstumtu Viņa klātbūtni no mūsu sapulcēm.12

[541] Mums ir vairāk iemeslu godbijībai nekā jūdiem. Tiešām, godbijība pret Dieva namu ir gandrīz izzudusi, jo ļaudis vairs neizšķir svētas lietas un vietas, svēto un augsto neciena. Vai nopietnas dievbijības trūkumam iemesls nav meklējams mūsu ģimenēs? Vai tas nav tāpēc, ka atļaujam samīt putekļos reliģijas augstās prasības? Kārtības uzturēšanai Dievs saviem ļaudīm senatnē deva pilnīgus un sīkus noteikumus. Vai Viņa raksturs ir mainījies? Vai Viņš nav lielais un varenais Dievs, kas valda debesu Debesīs? Vai mums nebūtu labi biežāk lasīt norādījumus, ko Dievs pats deva ebrejiem, lai mēs, kam ir tik krāšņa patiesības gaisma, varētu atdarināt šīs tautas godbijību pret Dieva namu? Mums ir papilnam iemeslu, lai Dievu pagodinošās sapulcēs saglabātu dedzīgu nodošanās garu. Mums (..) ir iemesls būt pat vēl uzmanīgākiem un godbijīgākiem, nekā bija jūdi. Bet ienaidnieks ir strādājis, lai iznīcinātu mūsu ticību kristiešu Dievu pagodinošo sanāksmju svētumam.13

Dievnams – draudzes svētnīca. Māja ir svētnīca ģimenē, un istabiņa vai birzs – vispiemērotākā vieta personīgai Dieva pielūgšanai; bet sapulces nams ir draudzes svētā vieta. Vajadzētu pastāvēt noteikumiem par dievkalpojumu laiku, vietu un veidu.14

Māciet bērnus ieiet dievnamā ar godbijību. Vecāki, paaugstiniet kristīgo standartu savu bērnu prātā; palīdziet viņiem savos piedzīvojumos iesaistīt Jēzu; māciet viņiem visaugstāko godbijību pret Dieva namu, lai tie saprastu, ka, ieejot Kunga namā, viņu sirdīm vajadzētu kļūt iejūtīgām un padevīgām šādu domu ietekmē: “Šeit ir Dievs; šis ir Viņa nams. Manām domām jābūt skaidrām, un motīviem – vissvētākajiem. Manā sirdī nedrīkst slēpties nekāds lepnums, nekāda skaudība, greizsirdība, ļaunas aizdomas, naids vai viltība; [542] jo es nāku svētā Dieva klātbūtnē. Šī ir vieta, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm un tos svētī. Augstais un Svētais, kas dzīvo mūžīgi, noskatās uz mani, pārbauda manu sirdi un pazīst manas dzīves visdziļāk paslēptās domas un darbību.”15

Māciet bērnus palikt pie vecākiem. Lūdzēju morālā gaume Dieva svētajā vietā ir jāizdaiļo, jāšķīstī un jāsvēto. Šī lieta diemžēl ir atstāta novārtā. Tās svarīgumam nav pievērsta vajadzīgā vērība, un tamdēļ valda nekārtība un necieņa, un Dievs ir apkaunots. Ja draudzes vadītājiem, sludinātājiem un ierindas locekļiem, tēviem un mātēm šajā jautājumā nav augstāki uzskati, ko gan var sagaidīt no nepieredzējušiem bērniem? Viņi pārāk bieži redzami grupiņās, prom no vecākiem, kam vajadzētu viņus uzraudzīt. Tie neņem vērā, ka atrodas Dieva klātbūtnē un ka Viņa acis tos redz, un izturas vieglprātīgi, jokojas, sačukstas un smejas, nav kārtīgi, godbijīgi un uzmanīgi.16

Māciet bērnus būt ieturētiem un mierīgiem. Neparādiet tik lielu necieņu dievnamam un dievkalpojumam, sarunājoties cits ar citu svētrunas laikā. Ja tie, kas pieļauj šādu kļūdu, varētu redzēt Dieva eņģeļus raugāmies uz viņiem un atzīmējot viņu darbus, tad tie izjustu kaunu un riebumu pret sevi. Dievs vēlas uzmanīgus klausītājus. Kamēr cilvēks guļ, ienaidnieks sēj nezāles.17

Nerīkojieties dievnamā kā parastā vietā. Šeit vajadzētu būt svētai vietai, līdzīgi kā svētnīcai senatnē, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm. Šo vietu nevajadzētu [543] izmanot kā ēdamzāli vai kā biroju, bet tikai un vienīgi dievkalpojumiem. Ja bērni katru dienu apmeklē skolu tajā pašā vietā, kur viņi sapulcējas sabatā, viņi nevar izjust svētumu pret šo vietu tajā ieiet ar godbijības jūtām. Svētais un parastais ir tā sajaukti, ka ir grūti tos atšķirt.

Šī iemesla dēļ māju vai svētnīcu, kas ir veltīta Dievam, nevajadzētu padarīt par parastu vietu. Tās svētumu nevajadzētu sajaukt ar parastajām ikdienas izjūtām vai darījumu dzīvi. Ieejot svētnīcā, kalpotājiem vajadzētu izjust svinīgu godbijību, un viņiem vajadzētu atstāt ārpusē visas parastās, pasaulīgās domas, jo tā ir vieta, kur Dievs atklāj savu klātbūtni. Tā ir kā lielā un mūžīgā Dieva pieņemamā istabā, tāpēc lepnums un kaislības, nevienprātība un pašcieņa, savtība un alkatība, ko Dievs uzskata par elkdievību, ir šādai vietai nepiemēroti.18

Neizrādiet vieglprātības garu. Vecāki, jūsu pienākums ir, lai bērni atrastos pilnīgā jūsu pakļautībā, apspiežot visas viņu kaislības un ļaunās rakstura iezīmes. Un, ja jūs esat paņēmuši bērnus līdzi uz sapulci, tad dariet tā, lai viņi zinātu un saprastu, kur atrodas – ka viņi nav mājās, bet gan tur, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm. Viņiem vajadzētu likt būt mierīgiem un brīviem no visām spēlēm, un Dievs pagriezīs savu vaigu pret jums, lai satiktos ar jums un jūs svētītu.

Ja svēto sanāksmēs ievēros kārtību, patiesībai būs lielāka ietekme uz visiem, kas to klausās. Tiks iedvests svinīgums, kas ir tik ļoti vajadzīgs, patiesībai būs spēks satraukt dvēseles dziļumus, un uz tiem, kas klausās, negulsies nāvei līdzīgs apstulbums. [544] Tiks ietekmēti ticīgie un neticīgie. Ir kļuvis acīm redzams, ka dažās vietās Dieva šķirsts ir iznests no draudzes, jo ir pārkāpti svētie baušļi un Israēla stiprums ir mazinājies.19

Bērnu, kas traucē, izvediet ārā. Bērniem vajadzētu mācīt paklausīt jums tā, kā Dieva bērni paklausa Viņam. Ja tiks uzturēts šāds standarts, tad vienam jūsu vārdam būs liela nozīme, ja jūsu bērns dievnamā kļūs nemierīgs. Bet, ja bērnu nevar savaldīt, ja vecāki jūt, ka, savaldot viņu, būs par daudz stingru prasību, tad bērnu vajadzētu izvest tūlīt pat ārā no dievnama; viņu nedrīkst atstāt sapulces telpās, jo viņš ar savu runāšanu vai skraidīšanu novērš klausītāju uzmanību. Brīvais stils, kādā vecāki vada savus bērnus, atrodoties draudzē, apkauno Dievu.20

Necieņu izraisa ārēja izrādīšanās. Visus vajadzētu pamācīt ģērbties glīti, tīri un kārtīgi, bet nenodoties ārējai greznībai, kas svētajā vietā pilnīgi nav piemērota. Nedrīkstētu notikt nekāda drēbju izrādīšana, jo tas pamudinātu uz negodbijību. (..) Visas lietas, kas skar apģērbu, ir stingri jāievēro, cieši sekojot Bībeles priekš-rakstiem. Mode ir dieviete, kas pārvalda pasauli, un tā bieži iespiežas arī draudzē. Draudzei par savu mērauklu vajadzētu ņemt Dieva Vārdu, un vecākiem šie jautājumi labi jāpārdomā.21

Parādiet cieņu pret sludinātājiem – Dieva pārstāvjiem. Parādot cieņu pret Dieva pārstāvjiem – sludinātājiem, skolotājiem un vecākiem, kas ir aicināti runāt un darboties Viņa Vārdā, tiek pagodināts arī pats Dievs.22

[545] Reti bērnus pamāca, ka sludinātājs ir Dieva sūtnis, ka vēsts, ko viņš sludina, ir Dieva paredzēts līdzeklis dvēseļu glābšanai un ka visiem, kuriem ir priekšrocība to dzirdēt, tā būs dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi.23

Ar neko, kas ir svēts, neko, kas attiecas uz kalpošanu Dievam, nevajadzētu apieties bezrūpīgi un vienaldzīgi. Kad tiek runāts dzīvības vārds, jums vajadzētu atcerēties, ka jūs klausāties Dieva balsi ar Viņa ieceltā kalpa starpniecību. Nepazaudējiet ar neuzmanību šos vārdus; ja jūs tos ņemsiet vērā, tie var atturēt jūsu kājas no aizklīšanas nepareizos ceļos.24

Kritizējošu vecāku atbildība. Vecāki, esiet uzmanīgi, kādu priekšzīmi un kādus uzskatus jūs dodat saviem bērniem. Viņu prāts ir viegli veidojams un ietekmējams. Ja sludinātājam, kas kalpo svētnīcā, ir kāda vaina, tad bīstieties to pieminēt. Runājiet vienīgi par labo, ko viņš dara, par jaukajām domām un iecerēm, kādus viņš ierosina, uzskatot tos par Dieva kalpa priekšlikumu. Viegli saprotams, kāpēc Vārda sludināšana atstāj uz bērniem tik mazu ietekmi un kāpēc viņi izjūt tik maz godbijības pret Dieva namu. Šajā ziņā viņu audzināšana nav bijusi pilnīga.25

Jauniešu smalkjūtīgais un uzņēmīgais prāts par Dieva kalpu darbu spriež atbilstoši tam, kā pret to izturas viņu vecāki. Daudz ģimeņu galvu, mājās pārnākuši, kritizē dievkalpojumu, dažas lietas atzīdami un citas nosodīdami. Tā cilvēkiem sūtītā Dieva vēsts tiek apšaubīta, nopelta un padarīta par nieku. Vienīgi Debesu grāmatas atklās, kādu ietekmi uz jauniešiem atstājušas šīs vieglprātīgi izteiktās, negodbijīgas piezīmes. [546] Bērni šīs lietas ievēro un saprot daudz ātrāk, nekā vecāki domā. Viņu tikumiskās izjūtas tiek stipri iedragātas, ko laiks nekad nespēs pilnīgi pārveidot. Vecāki žēlojas par savu bērnu sirds cietību un par grūtībām, kādas jāpiedzīvo, modinot viņu apziņu atsaukties Dieva prasībām. Bet Debesu grāmatās tiek nekļūdīgi ierakstīts īstais iemesls. Vecāki nebija atgriezušies. Viņi nebija saskaņojušies ar Debesīm un Debesu darbu. Viņu zemie uzskati par sludināšanas darbu, pielīdzinot to parastām lietām, un Dieva svētās vietas necienīšana ieaudās bērnu audzināšanā.

Ir jautājums, vai kādam, kas ilgus gadus atradies zem šāda postoša mājas audzināšanas iespaida, var kādreiz būt īsta godbijība pret sludināšanas darbu un pret līdzekļiem, kurus Dievs paredzējis dvēseļu glābšanai? Par šīm lietām vajadzētu runāt ar godbijību, nevainojamā valodā, ar smalku izjūtu, lai visi, ar ko jūs nākat saskarē, atzītu, ka jūs Kunga kalpu sniegto vēsti uzskatāt kā paša Dieva sūtītu.26

Izkopiet godbijību, līdz tā kļūst par ieradumu. Mūsdienu jauniešiem ir ļoti vajadzīga godbijība. Esmu ļoti satraukta, redzot ticīgu vecāku bērnus un jauniešus, kas ir tik nevērīgi pret kārtību un pareizību, kādu vajadzētu ievērot Dieva namā. Kamēr Dieva kalpi pasniedz ļaudīm dzīvības vārdus, daži lasa, citi sačukstas un smejas. Viņu acis grēko, novēršot apkārtējo uzmanību. Šis ieradums, ja tam atļaus palikt neizlabotam, augs un ietekmēs citus.

Bērniem un jauniešiem nekad nevajadzētu domāt, ka [547] vienaldzība un bezrūpība sapulcēs, kur kalpo Dievam, ir kaut kas, ar ko lepoties. Dievs redz katru necienīgu domu vai darbu, un tas tiek ierakstīts Debesu grāmatās. Viņš saka: “Es zinu tavus darbus.” No Viņa visu redzošā skata neko nevar apslēpt. Ja jūs esat kaut kādā mērā izveidojuši neuzmanības un vienaldzības ieradumu Dieva namā, pielieciet visas savas pūles, lai to izlabotu, un parādiet, ka jūs sevi cienāt. Esiet godbijīgi, kamēr tas kļūst par daļu no jums.27
_______________
1Audzināšana, 242. lpp.
2Liecības draudzei, 2. sēj., 496. lpp.
3Audzināšana, 242. lpp.
4Turpat, 243. lpp.
5Turpat, 244. lpp.
6Review and Herald, 1898. g. 10. maijs
7Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 110. lpp.
8Audzināšana, 242., 243. lpp.
9Turpat, 243. lpp.
10Liecības draudzei, 5. sēj., 496. lpp.
11Turpat, 491. lpp.
12Review and Herald, 1854. g. 19. septembris
13Liecības draudzei, 5. sēj., 495., 496. lpp.
14Turpat, 491. lpp.
15Turpat, 494. lpp.
16Turpat, 496. lpp.
17Vēstis jaunatnei, 266. lpp.
18Manuskripts 23, 1886. g.
19Review and Herald, 1854. g. 19. septembris
20Vēstule 1, 1877. g.
21Liecības draudzei, 5. sēj., 499., 500. lpp.
22Audzināšana, 244. lpp.
23Liecības draudzei, 5. sēj., 497. lpp.
24Vēstis jaunatnei, 266. lpp.
25Liecības draudzei, 5. sēj., 498. lpp.
26Turpat, 497., 498. lpp.
27The Youth’s Instructor, 1896. g. 8. oktobris

81. Mājas un draudzes savstarpējā saistība

[548] Sāciet žēlastības darbu mājās. Vecāki, sāciet žēlastības darbu draudzē paši savās mājās, vadot sevi tā, lai jūsu bērni redzētu, ka jūs sadarbojaties ar Debesu eņģeļiem. Esiet pārliecināti katru dienu, ka jūs esat atgriezušies. Audziniet sevi un savus bērnus mūžīgajai dzīvei Dieva valstībā. Eņģeļi būs jūsu stiprie palīgi. Sātans jūs kārdinās, bet nepadodieties. Neizsakiet nevienu vārdu, kas veicinātu ienaidnieka darbu.

Patiesība ir šķīsta un nesamaitāta. Lai tā mājo sirdī! Lai katra ģimenes locekļa apņemšanās ir: “Es būšu kristietis, jo šīs zemes skolā man ir jāizveido raksturs, kas mani sagatavos iestāties augstākajā pakāpē Debesīs. Man pret citiem ir jāizturas tā, kā es vēlētos, lai viņi izturas pret mani, jo tikai tie, kas atklāj Kristu šajā pasaulē, varēs ieiet Debesu pagalmos.”

Lai jūsu mājas dzīve, cik vien iespējams, līdzinās Debesu dzīvei. Sapulcējoties pie ģimenes altāra, neļaujiet nevienam aizmirst lūgt par cilvēkiem, kas ieņem atbildīgas vietas Dieva darbā.1

Tie, kas savās ģimenēs valda pareizi, ienesīs draudzē kārtības un godbijības ietekmi. Stāvot roku rokā, viņi būs žēlastības un taisnības simbols. Viņi saviem bērniem atklās Kristus raksturu. Laipnības un mīlestības likums uz viņu lūpām nepadarīs viņu pavēles vājas un [549] bez autoritātes, un viņu priekšrakstiem paklausīs.2

Paraugģimenes izveidos paraugdraudzi. Katra ģimene ir draudze, kuras vadītāji ir vecāki. Vecākiem pirmām kārtām vajadzētu domāt par savu bērnu glābšanu. Ja tēvi un mātes kā ģimenes priesteri un skolotāji pilnīgi atradīsies Kristus pusē, mājās valdīs labs iespaids. Turklāt šis svētotais iespaids izplatīsies arī draudzē un to atpazīs katrs ticīgais. Godbijības un svētošanas trūkuma dēļ mājās tiek ļoti kavēts Dieva darbs. Neviens nevar draudzē ienest iespaidu, ko viņš neizplata savā mājas dzīvē un darījumu attiecībās.3

Pareizi vadīt draudzi iemācās mājās. Mājas ir skola, kur katrs var iemācīties, kā rīkoties draudzē. Ja visi ir ķēnišķīgās ģimenes locekļi, tad mājas dzīvē būs patiesa laipnība. Katrs ģimenes loceklis centīsies to padarīt patīkamu pārējiem ģimenes locekļiem. Dieva eņģeļi, kas kalpo glābšanas mantiniekiem, palīdzēs jums izveidot savu ģimeni par paraugu Debesu ģimenei. Lai mājās valda miers, un arī draudzē būs miers. Šī dārgā pieredze, ienesta draudzē, būs līdzekļi, lai cits citam laipni pieķertos. Ķildas mitēsies. Starp draudzes locekļiem atklāsies patiesa kristīga pieklājība. Pasaule atzīs, ka viņi ir bijuši ar Jēzu un ir mācījušies no Viņa. Kādu gan iespaidu draudze atstātu pasaulē, ja visi tās locekļi dzīvotu kristīgu dzīvi!4

[550] Kāpēc draudze ir vāja. Daudzi, šķiet, domā, ka panīkums draudzē un pieaugošā mīlestība uz izpriecām ir sludinātāja nepietiekamā darba dēļ. Patiesi, draudzei ir nepieciešami uzticīgi vadītāji un gani. Sludinātājiem vajadzētu strādāt nopietni ar jauniešiem, kas nav sevi nodevuši Kristum, un arī ar citiem, kas, lai gan viņu vārdi ir draudzes sarakstā, ir neticīgi un bez Kristus. Bet sludinātāju uzticīgajam un labi darītajam darbam tomēr būs maza nozīme, ja vecāki atstāj novārtā savu darbu. Pie tā, ka draudzei nav spēka, ir vainojams kristietības trūkums mājas dzīvē. Kamēr vecāki nedarīs savu darbu tā, kā vajadzētu, būs grūti pamodināt jauniešos pienākuma apziņu. Ja reliģija valda mājās, to ienesīs arī draudzē. Vecāki, kas dara savu darbu Dievam, ir spēks uz labu. Ja vecāki savalda un iedrošina savus bērnus, audzinot viņus pēc Kunga norādījumiem, viņi ir par svētību savā apkārtnē un viņu uzticīgais darbs ir par stiprinājumu draudzei.5

Nevērīgi vecāki nevar pacelt draudzi. Ja mājas dzīvē pieļauj nepaklausību, bērnu sirdis būs pildītas ar pretestību Dieva pārvaldībai. Svētā Gara spēks izrādīsies neiedarbīgs, lai mīkstinātu un pakļautu viņu sirdis. Ja vēlākos gados, atrodoties īpašos apstākļos, viņi pakļausies Kristus evaņģēlijam, tad viņiem būs jāizcīna šausmīgas cīņas, lai pakļautu nevaldāmo gribu Dieva gribai. Bieži draudzei ir jācieš tās locekļu dēļ, jo tie bērnībā ir saņēmuši nepareizu audzināšanu. Kā bērniem viņiem atļāva krāpt, lai varētu iet paši savos ceļos; un garam, [551] kam ir atļauts sacelties, būs grūti paklausīt Dieva Vārda prasībām.6

Garīgumu var nokaut kritika. Kad tiekat kārdināti izsacīt dusmīgus vārdus, lūdziet pēc žēlastības pretoties šim kārdinājumam. Atcerieties, ka jūsu bērni runās tā, kā viņi dzird runājam jūs. Jūs audzināt viņus ar savu priekšzīmi. Atcerieties, ka, izsakot dusmīgus vārdus draudzes locekļiem, jūs tādus pašus vārdus izteiktu arī Debesīs, ja jums tur atļautu ieiet. (..)

Pēc ģimenes nāk draudze. Ģimenes ietekmei ir jābūt tādai, lai tā palīdzētu draudzei un svētītu to. Nekad neizsakiet sūdzības vai nopēlumus. Ir draudzes, kurās garīgums ir gandrīz pilnīgi nokauts, jo ir atvērtas durvis garam, kas ceļ neslavu. Kāpēc mēs izsakām pārmetumus un kritiku? Klusēšana ir visstingrākais rājiens, ko jūs izsakāt tam, kas saka jums skarbus, nelaipnus vārdus. Esiet pilnīgi klusi. Klusēšana bieži ir daiļrunība.7

Rūpējoties par neveiksmīgiem jauniešiem. Jauniem vīriešiem un sievietēm, kam trūkst ģimenes atbalsta, ir vajadzīgs kāds, kas rūpētos un izrādītu kādu interesi par viņiem; un tie, kas to dara, aizpilda lielu trūkumu un tikpat noteikti strādā Dievam un dvēseles glābšanai kā sludinātājs no kanceles. Šis nesavtīgais labsirdības darbs, strādājot jauniešu labā, ir tieši tas, ko Dievs prasa no mūs katra. Cik nopietni vajadzētu strādāt pieredzējušam kristietim, lai pasargātu no tādu ieradumu izveidošanās, kas nelabojami sabojā [552] raksturu! Lai Kristus sekotāji padara Dieva Vārdu jauniešiem pievilcīgu!8

Sludinātājam ir sevišķa izdevība. Stāstiet bērniem par Jēzus mīlestību katrā piemērotā brīdī. Lai katrā svētrunā ir kāds mazs gabaliņš arī viņu atbalstam. Kristus kalps šos mazuļus var padarīt par noturīgiem draugiem. Tad lai viņš nezaudē nevienu izdevību palīdzēt tiem kļūt gudrākiem Rakstu atziņā. Tas aizsprostos ceļu sātana krāpšanām vairāk, nekā mēs saprotam. Ja bērni agri iepazīstas ar Dieva Vārda patiesībām, tad būs uzceltas barjeras pret bezdievību un viņi spēs stāties pretī ienaidniekam ar vārdiem: “Tā stāv rakstīts.”9

Esiet tikpat uzticīgi mājās kā kalpošanā. Vecāki, jūs esat savu mīļo mazuļu skolotāji, un patiesībai vajadzētu būt pārvaldošajam spēkam pār jūsu sirdsapziņu un jūsu saprātu, valdot pār vārdiem un darbiem. Esiet mājas dzīvē tikpat uzticīgi kā kalpojot Dievam. Audziniet visos mājiniekos pareizu raksturu. Dieva eņģeļi ir pie jums, atzīmējot, kā jūs apejaties ar Kunga ģimenes jaunākajiem locekļiem. Mājas reliģija noteikti tiks ienesta draudzē.10
_______________
1Manuskripts 93, 1901. g.
2Review and Herald, 1895. g. 19. februāris
3Manuskripts 57, 1903. g.
4Manuskripts 60, 1903. g.
5The Signs of the Times, 1901. g. 3. aprīlis
6Review and Herald, 1897. g. 30. marts
7Manuskripts 21, 1903. g.
8Kristīgās audzināšanas pamati, 51. lpp.
9Evaņģēlija kalpi, 208. lpp.
10Manuskripts 84, 1897. g.