Bērna vadonis

4. daļa. Paklausība – vissvarīgākā mācība

10. Laimes un panākumu atslēga

[79] Laime ir atkarīga no paklausības. Lai tēvi, mātes un skolotāji mūsu skolās atceras, ka mācīt bērniem paklausību ir audzināšanas augstākā nozare. Kopumā ņemot, šim audzināšanas virzienam piešķir pārāk mazu nozīmi.1

Bērni būs laimīgāki, daudz laimīgāki, atrodoties pareizas disciplīnas vadībā, nekā atstāti darīt to, ko ierosina viņu neaudzinātās dziņas.2

Veikla un pastāvīga paklausība vecāku noteikumiem veicinās pašu bērnu laimi, kā arī paaugstinās Dieva godu un ienesīs labu sabiedrībā. Bērniem vajadzētu mācīties, ka, pakļaujoties mājas likumiem, viņi iegūst pilnīgu brīvību. Kristiešiem jāmācās tā pati mācība – paklausībā Dieva likumiem ir pilnīga brīvība.3

Dieva griba ir Debesu likums. Tik ilgi, kamēr šis likums pārvaldīja dzīvi, visa Dieva ģimene bija svēta un laimīga. Bet, kad dievišķais likums tika pārkāpts, parādījās skaudība, greizsirdība, nesaskaņas, un daļa no Debesu iemītniekiem krita. Tik ilgi, kamēr mūsu laicīgajās mājās godās Dieva likumu, ģimene būs laimīga.4

Nepaklausības dēļ zaudēja Ēdeni. Ādama un Ievas nepaklausības vēsture pašos Zemes pirmsākumos mums ir atklāta pilnīgi. Vienas nepareizas rīcības dēļ mūsu pirmie vecāki pazaudēja savas skaistās Ēdenes mājas. Un tas bija tāds sīkums! Mums ir iemesls [80] būt pateicīgiem, ka tā nebija lielāka lieta, jo, ja tas tā būtu, tad strauji vairotos nepaklausība mazās lietās. Tas bija vismazākais pārbaudījums, kādu Dievs varēja dot svētajam pārim Ēdenē.

Nepaklausība un grēks Dievam vienmēr ir liels pārkāpums. Neuzticība mazās lietās, ja to nenorāj, drīz vien noved pie pārkāpuma lielās lietās. Noziegums nav nepaklausības lielums, bet gan nepaklausība pati par sevi.5

Laicīgās un garīgās labklājības pamats. Laicīgā un garīgā labklājība ir atkarīga no paklausības Dieva likumam. Bet mēs nelasām Dieva Vārdu un tāpēc neiepazīstamies ar nosacījumiem, lai saņemtu svētības, kuras piešķir visiem, kas čakli klausās Dieva likumu un uzcītīgi māca to savām ģimenēm. Paklausība Dieva Vārdam ir mūsu dzīvība, mūsu laime. Raugoties uz pasauli, mēs redzam, ka tā vaid un sten to cilvēku ļaunuma un vardarbības dēļ, kuri ir pazeminājuši Dieva likumu. Viņš ir atņēmis savas svētības no augļu un vīna dārziem. Tikai uz Zemes dzīvojošo, Viņa baušļus ievērojošo ļaužu dēļ Dievs vēl atliek savu spriedumu. Viņš izpleš savu žēlastību taisno dēļ, kas mīl un bīstas Viņu.6

Vadiet bērnus paklausības ceļos. Uz vecākiem gulstas svēts pienākums vadīt savus bērnus pa stingras paklausības ceļiem. Patiesa laime šajā dzīvē un nākamajā ir atkarīga no paklausības vārdiem “tā saka Kungs”. Vecāki, lai Kristus dzīve ir jūsu paraugs! Sātans izgudros visus iespējamos līdzekļus, lai sadragātu šo augsto dievbijības standartu, nosaucot to par pārāk stingru. Jūsu darbs ir savu bērnu dzīves agrīnajos gados iedvest viņiem atziņu, ka tie ir veidoti pēc Dieva līdzības. [81] Kristus nāca šajā pasaulē, lai sniegtu dzīvu paraugu tam, kādiem visiem vajadzētu būt, un vecākiem, kuri apgalvo, ka tic šī laika patiesībai, ir jāmāca saviem bērniem mīlēt Dievu un paklausīt Viņa likumam. Tas ir vislielākais un vissvarīgākais darbs, ko vecāki var darīt. Tas ir Dieva nodoms, lai pat bērni un jaunieši saprastu, ko Dievs prasa, un lai viņi spētu saskatīt atšķirību starp taisnību un grēku, starp paklausību un nepaklausību.7

Lai paklausība kļūst prieks. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem priekšrakstu pēc priekšraksta, rindiņu pēc rindiņas, šeit mazdrusciņ un tur mazdrusciņ, nepieļaujot nekādu necieņas parādīšanu pret Dieva svēto likumu. Viņiem vajadzētu paļauties uz dievišķo spēku, lūdzot Kungu palīdzēt noturēt bērnus pie Viņa, kas deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai vestu neuzticīgos un nepaklausīgos atpakaļ pie uzticības. Dievs ilgojas pār sievietēm un vīriešiem bagātīgi izliet savas mīlestības straumes. Kungs ilgojas redzēt, ka tie priecīgi dara Viņa prātu, izlieto visus tiem uzticētos spēkus kalpošanai Viņam un māca visiem, kas nonāk viņu ietekmes lokā, ka dzīvot Kristum nozīmē paklausīt likumam.8

11. Audzināšana no mazotnes

[82] Sāciet mācīt agri. Paklausību vecāku autoritātei vajadzētu ieaudzināt jau agrā bērnībā un attīstīt jaunībā.1

Daži vecāki domā, ka viņi var ļaut saviem mazuļiem bērnībā darīt pašiem pēc savas patikas un tad, kad tie kļūs vecāki, tad varēs pārliecināt; bet tā ir kļūda. Sāciet mācīt paklausību zīdaiņa vecumā. (..) Savā mājas skolā pieprasiet paklausību.2

Jau agrā bērnībā bērni ir jāmāca paklausīt vecākiem, respektēt viņu vārdus un cienīt viņu autoritāti.3

Pirms ir attīstīts saprāts. Viena no pirmajām mācībām, ko bērnam vajadzētu iemācīties, ir paklausības mācība. Paklausību var mācīt, pirms bērns ir pietiekami vecs, lai pats spriestu.4

Mātes darbam vajadzētu sākties ar zīdaini. Viņai vajadzētu strādāt pie bērna gribas un rakstura un pakļaut tā tieksmes. Māciet bērnam paklausīt, un, bērnam pieaugot, nekļūstiet pieļāvīgāki.5

Pirms nostiprinās paša griba. Tikai nedaudzi vecāki sāk gana agri mācīt saviem bērniem paklausību. Bērnam parasti atļauj divus vai trīs gadus valdīt pār saviem vecākiem, kas atturas disciplinēt viņu, domādami, ka bērns ir pārāk mazs, lai viņam mācītu paklausīt. Bet visu šo laiku mazajā būtnē arvien vairāk nostiprinās paša “es”, un tas ar katru dienu padara vecāku uzdevumu iegūt kontroli pār bērnu arvien sarežģītāku.

Bērni jau ļoti agri var uztvert to, ko viņiem skaidri un vienkārši pastāsta, un viņiem var iemācīt paklausīt ar laipnu un saprātīgu rīcību. (..) [83] Mātei nevajadzētu atļaut bērnam gūt virsroku pār viņu nevienā gadījumā, un, lai saglabātu šo autoritāti, nav nepieciešams ķerties pie bargiem līdzekļiem; stingra, nosvērta roka un laipnība, kas pārliecinās bērnu par jūsu mīlestību, sasniegs savu mērķi. Bet paļaujiet tikai savtībai, dusmām un ietiepībai pirmajos trijos bērna dzīves gados brīvi iet savu ceļu, un to būs grūti pakļaut veselīgai disciplīnai. Bērna raksturs būs kļuvis nepatīkams. Tam patiks iet savu ceļu; vecāku uzraudzība tam būs pretīga. Šīs ļaunās tieksmes pieaugs līdz ar viņu, līdz brieduma gados savas ārkārtīgās savtības un paškontroles trūkuma dēļ viņš būs atkarīgs no tā ļaunuma žēlastības, kas plosās mūsu zemē.6

Nekad nevajadzētu bērniem atļaut parādīt necieņu pret saviem vecākiem. Stūrgalvība nekad nedrīkst palikt nenorāta. Bērna nākotnes labklājībai ir vajadzīga laipna un mīloša, bet stingra disciplīna.

Paklausība vecākiem ved pie paklausības Dievam. Bērniem un jauniešiem, kuru vecāki lūdz Dievu, ir liela priekštiesība, jo tādiem ir iespēja atzīt un mīlēt Viņu. Cienot savus vecākus un paklausot viņiem, tie var mācīties, kā godāt Debesu Tēvu un paklausīt Tam. Ja tie staigās kā gaismas bērni, tie būs laipni un pieklājīgi, mīloši un godbijīgi pret saviem vecākiem, kas atrodas blakus viņiem. Un tā bērni būs labāk sagatavoti mīlēt Dievu, ko nav redzējuši. Ja bērni ir uzticīgi savu vecāku pārstāvji un ar Dieva palīdzību īsteno dzīvē patiesību, tad gan ar vārdiem, gan ar darbiem viņi atzīs, ka ir Dieva īpašums, un pagodinās Viņu ar labi sakārtotu dzīvi un dievbijīgām sarunām.8

[84] Tikai paklausīgie ieies Debesīs. Lai vecāki un skolotāji ieraksta bērnu prātos patiesību, ka Kungs pārbauda viņus šajā dzīvē, lai redzētu, vai viņi ar mīlestību un godbijību paklausīs Viņam. Tie, kas nav paklausīgi Kristum šeit, nepaklausīs Viņam arī mūžīgajā pasaulē.9

Ja vecākus un bērnus kādreiz aicinās ieiet Debesu dzīvokļos, tad tas būs tāpēc, ka viņi šajā pasaulē būs iemācījušies paklausīt Dieva baušļiem. 10

12. Paklausībai jākļūst par ieradumu

[85] Lai jūsu pūles ir lēnprātīgas, bet pastāvīgas. Bērniem jāmāca, ka spējas viņiem ir dotas, lai godātu un slavētu Dievu. Šim nolūkam viņiem jāmācās paklausības mācība. (..) Šis ieradums ir jānostiprina ar lēnprātīgām, neatlaidīgām pūlēm. Tā var lielā mērā novērst vēlākos konfliktus starp gribu un autoritāti, kas tik bieži jauniešu prātos pamodina atsvešināšanos un rūgtumu pret vecākiem un skolotājiem un pārāk bieži arī pretošanos jebkurai autoritātei – gan cilvēciskajai, gan dievišķajai.1

Nepieļaujiet nekādus argumentus un izlocīšanos. Vecākiem vispirms vajadzētu rūpēties par to, lai nodibinātu ģimenē labu valdību. Vecāku vārdam vajadzētu būt likumam, izslēdzot jebkurus argumentus vai atrunāšanos. Jau no zīdaiņa vecuma bērniem vajadzētu mācīt bez ierunām paklausīt saviem vecākiem.2

Stingra disciplīna reizēm var izraisīt neapmierinātību, un bērni vēlēsies iet savus ceļus. Tomēr tad, ja viņi būs mācījušies paklausību saviem vecākiem, tie būs labāk sagatavoti pakļauties Dieva prasībām. Bērnībā saņemtā audzināšana bagātina reliģisko pieredzi un veido cilvēka raksturu.3

Nepieļaujiet nekādus izņēmuma gadījumus. Kā skolotājiem savā ģimenē vecākiem ir jāuzmana, lai likumus nepārkāptu. (..) Ja vecāki atļaus bērniem nepaklausīt, tad viņi tiem neiemācīs pareizo disciplīnu. Bērns ir jāaizved līdz padevībai un paklausībai. Nedrīkst atļaut nepaklausīt. Pie to vecāku durvīm, kas atļauj bērniem nepaklausīt, atrodas grēks. (..) [86] Bērniem jāsaprot, ka viņiem ir jāpaklausa.

Pieprasiet ātru, pilnīgu paklausību. Ja vecākiem neizdodas panākt no saviem bērniem ātru un pilnīgu paklausību, viņiem neizdodas savos mazuļos ielikt pareizu rakstura pamatu. Viņi audzina bērnus, kas darīs tiem kaunu vecumdienās un sāpinās viņu sirdis, tuvojoties nāvei.5

Prasībām jābūt saprātīgām. Vecāku prasībām vienmēr jābūt saprātīgām; laipnību vajadzētu paust, nevis neprātīgi izdabājot, bet gan gudri vadot. Vecākiem bērni jāaudzina patīkamā garā, bez strīdiem un sīkumainības. Viņiem jācenšas saistīt mazo sirdis pie sevis ar mīlestības zīda saitēm. Lai visi – tēvi, mātes, skolotāji, vecākie brāļi un māsas – kļūst par audzinošu spēku, kas stiprinātu ikvienu garīgu interesi un ienestu mājas un skolas dzīvē veselīgu gaisotni, kas palīdzēs jaunākajiem bērniem augt Kunga brīdinājumos un pamācībās.6

Gan mūsu pašu, gan arī citu bērnu audzināšanas pieredze apliecina, ka tad, ja vecāki un aizbildņi attur bērnus no ļauna, viņu mīlestība pret tiem nekļūst mazāka.7

Vajadzētu dot iemeslus paklausībai. Bērniem ir jāmācās paklausīt ģimenes vadībai. Ievērojot mājas dzīves likumus, viņiem ir jāizveido līdzsvarots raksturs, ko Dievs var atzinīgi novērtēt. Kristīgiem vecākiem ir jāmāca savus bērnus paklausīt Dieva likumam. (..) Iemeslus šai paklausībai un cieņu pret Dieva likumiem bērnos var iedvest, [87] tiklīdz tie var saprast to būtību, un zina, ko tiem vajadzētu darīt un no kā atturēties.8

Vecāku vārdam jābūt likumam. Bērniem, kas atrodas jūsu uzraudzībā, vajadzētu iemācīties pakļauties jums. Jūsu vārdam vajadzētu būt viņu likumam.

Daudziem kristīgiem vecākiem neizdodas pavēlēt savam namam pēc sevis, un tad tie brīnās, ka viņu bērni ir nesaprātīgi, nepa-klausīgi, nepateicīgi un nesvēti. Dievs rāj šādus vecākus. Viņi nav audzinājuši savus bērnus Kunga pamācībās un brīdinājumos. Viņi nav mācījuši tiem pirmo kristietības mācību: “Gudrības sākums ir tā Kunga bijāšana.” “Muļķīgas blēņas”, saka gudrais vīrs, “mīt bērna sirdī.” Sal.pam. 9:10; 22:15 Neprāta mīlestība, ilgas darīt ļaunu, naids pret svētām lietām – ar šīm grūtībām vecākiem ir jāsastopas mājas misijas laukā. (..)

Vecākiem Dieva spēkā ir jāuzmostas un jāpavēl savai saimei pēc sevis. Viņiem ar stingru roku ir jāmācās apspiest ļauno, tomēr bez nepacietības un dusmu uzliesmojumiem. Viņi nedrīkst likt bērniem minēt, kas ir pareizi, bet vajadzētu norādīt ceļu nepārprotamos vārdos un mācīt pa to staigāt.10

Viena nepaklausīga bērna ietekme. Viens nepaklausīgs bērns nodarīs lielu ļaunumu tiem, ar kuriem viņš ir kopā, jo viņš veidos citus bērnus pēc sava parauga.11

Aizverot acis pret grēku. Māciet saviem bērniem godāt jūs, jo šo pienākumu viņiem uzliek Dieva likums. Ja jūs atļaujat bērniem bezrūpīgi izturēties pret jūsu vēlmēm [88] un nepievērst uzmanību mājas likumiem, jūs aizverat acis pret grēku. Jūs atļaujat ļaunajam strādāt pēc savas gribas; un to pašu nepakļāvību, godbijības trūkumu un sevis mīlestību bērni ienesīs pat reliģiskajā dzīvē un draudzē. Visa šī ļaunuma sākums Debesu grāmatās ir pieskaitīts vecāku nevērībai.12

Paklausības ieradums izveidojas atkārtojot. Paklausības un autoritātes cienīšanas mācību stundas ir bieži jāatkārto. Šāds darbs ģimenē būs spēks uz labu un atturēs no ļaunā ne tikai bērnus, liekot tiem mīlēt patiesību un taisnību, bet arī vecāki būs tāpat svētīti. Šo darbu, ko pieprasa Kungs, var paveikt tikai tad, ja tam velta daudz nopietnu pārdomu un meklē padomu Dieva Vārdā, lai varētu mācīt saskaņā ar Viņa norādījumiem.13

5. daļa. Citas pamatmācības

13. Paškontrole

[91] Gatavojiet bērnus dzīvei un tās pienākumiem. Māte, raugoties uz viņas aprūpē nodotajiem bērniem, var ar dziļām rūpēm jautāt: “Kas ir viņu audzināšanas lielais mērķis un nolūks? Vai sagatavot viņus dzīvei un tās pienākumiem, ieņemt cienījamu stāvokli pasaules sabiedrībā, darīt labu, būt par svētību līdzcilvēkiem, beidzot iegūt taisno atalgojumu?” Ja tā, tad pirmā mācība, kas tiem ir jāiemāca, ir pašsavaldīšanās; jo neviena nedisciplinēta, ietiepīga persona nevar cerēt uz panākumiem šajā pasaulē, ne arī saņemt atlīdzību nākamajā.1

Māciet bērnu piekāpties. Pat mazuļi līdz gada vecumam dzird un saprot to, kas viņiem ir pateikts, un zina, cik lielā mērā viņiem izdabā. Mātes, jums vajadzētu mācīt bērnus piekāpties jūsu vēlmēm. Ja jūs gribat uzturēt kontroli pār saviem bērniem un saglabāt savu cieņu kā māte, jums tas ir jādara. Jūsu bērni ātri iemācās, ko jūs no viņiem sagaidāt. Viņi zina, kad viņu griba uzvar jūsējo, un pacentīsies izkaulēt no jums pēc iespējas vairāk.2

Visbriesmīgākā cietsirdība ir atļaut attīstīties nepareiziem ieradumiem, ļaut bērnam valdīt un diktēt savus likumus.3

Neapmieriniet savtīgas vēlmes. Ja vecāki nebūs uzmanīgi, tie izturēsies pret saviem bērniem tā, ka bērni pieprasīs sev īpašu uzmanību un privilēģijas, un vecāki būs spiesti atteikties paši no kaut kā, lai izdabātu mazajiem. Bērni aicinās [92] vecākus darīt dažādas lietas viņu labā, apmierināt viņu vēlmes, un vecāki piekāpsies viņu vēlmēm, neņemot vērā, ka tas bērnos attīsta savtību. Bet, darot šo darbu, vecāki dara ļaunu saviem bērniem, un vēlāk tie atklās, cik grūti ir neitralizēt pirmajos dzīves gados gūtās audzināšanas ietekmi. Bērniem agri ir jāiemācās, ka vēlmes, kuras tiem iečukst savtība, nevar tikt apmierinātas.4

Nedodiet neko, pēc kā bērns raud. Dārga mācība, kuru mātei vajadzēs atkārtot atkal un atkal, ir tā, ka bērns nav tas, kam būtu jāvalda; bērns nav kungs, bet mātes griba un viņas vēlmes ir galvenās. Šādi viņa māca bērnam pašsavaldīšanos. Nedodiet viņam neko, pēc kā viņš raud, pat ja jūsu maigā sirds vienmēr tik ļoti ilgojas to darīt; jo, ja tie vienreiz ar raudāšanu iegūs uzvaru, tad gribēs darīt to atkal. Otrreiz cīņa būs sīvāka.5

Nekad nepieļaujiet dusmīgu kaislību izrādīšanu. Viens no mātes pirmajiem uzdevumiem ir apspiest viņas mazo bērnu kaislības. Bērniem nevajadzētu atļaut izrādīt dusmas; viņiem nevajadzētu atļaut mesties uz grīdas, sist un brēkt tāpēc, ka viņiem ir liegts kaut kas, kas nebūtu viņiem nācis par labu. Man sāp, kad redzu, cik daudzi vecāki izdabā saviem bērniem dusmu uzplūdos. Šķiet, ka mātes raugās uz šiem dusmu izvirdumiem kā uz kaut ko, kas ir jāpacieš, un izliekas vienaldzīgas pret bērna uzvedību. Bet, ja ļaunums ir pieļauts vienreiz, tad to atkārtos. Tādējādi izveidosies ieradums, un bērna raksturs ieņems ļaunu veidni.6

[93] Kad norāt ļauno garu. Daudzreiz esmu ievērojusi, ka mazie ratiņos ķepurojas un brēc, ja netiek izpildīta viņu griba. Tieši tad ir laiks savaldīt ļauno garu. Ienaidnieks mēģina dažnedažādā veidā pārvaldīt mūsu bērnu dvēseles, bet vai mēs pieļausim, lai tas izrīkojas ar viņiem pēc savas patikas? Mazie nespēj izšķirt, kāds gars tos pārvalda, un tādēļ vecāku pienākums ir spriest un rīkoties viņu vietā. Rūpīgi jāseko līdzi viņu ieradumiem. Bērnu jāiedrošina valdīt pār sevi visās lietās. Jāapslāpē ļaunās tieksmes un prāts jārosina uz taisnību.7

Sāciet ar “Betlēmes dziesmām”! Mātēm vajadzētu zīdaiņus uz savām rokām audzināt pēc pareiziem principiem un ieradumiem. Viņām nevajadzētu atļaut bērniem dauzīt ar galvu pret grīdu. Audziniet mazos jau zīdaiņu vecumā! Iesāciet ar Betlēmes dziesmām! Maigās melodijas nomierinās. Dziediet bērniem šīs klusinātās melodijas par Kristu un Viņa mīlestību!8

Nekādas vilcināšanās un neizlēmību. Nepareizās rakstura īpašības bērnā ir jāapvalda, cik ātri vien iespējams; jo ilgāk šo pienākumu atliek, jo grūtāk to ir paveikt. Bērniem ar strauju, kaislīgu raksturu ir vajadzīgas īpašas vecāku rūpēs. Ar viņiem vajadzētu apieties sevišķi laipni, bet stingri. Šajos gadījumos no vecāku puses nedrīkst būt nekādas vilcināšanās vai neizlēmības. Vajadzētu rūpīgi izkopt un nostiprināt rakstura īpašības, kas dabīgi aptur viņu īpašo nepilnību attīstību. Izdabāšana bērna straujajam un nepareizajam raksturam beigsies ar viņa bojāeju. Viņa nepilnības ar katru gadu kļūs stiprākas, kavēs prāta attīstību [94] un izjauks labo un cēlo rakstura iezīmju līdzsvaru.9

Būtisks ir vecāku pašsavaldīšanās paraugs. Daži vecāki neprot sevi savaldīt. Viņi nekontrolē paši savu slimīgo ēstkāri vai straujo raksturu; tāpēc viņi nevar mācīt savus bērnus atteikt ēstkārei un savaldīt sevi.10

Ja vecāki vēlas mācīt bērniem pašsavaldīšanos, tiem vispirms pašiem ir jāizveido šis ieradums. Vecāku rājieni un sīkumainība veicina strauja, kaislīga rakstura attīstību bērnos.11

Nenogurstiet darīt labu. Vecāki pārāk daudz mīl bezrūpību un izpriecas, lai darītu Dieva norādīto darbu mājas dzīvē. Ja bērni mājās būtu saņēmuši pareizu audzināšanu, mums nevajadzētu sastapties ar šausmīgo ļaunuma stāvokli, kas valda starp mūsdienu jauniešiem. Ja vecāki uzņemtos Dieva doto darbu un gan ar vārdiem, gan ar paraugu mācītu saviem bērniem atturību, pašaizliedzību un pašsavaldīšanos, viņi ieraudzītu, ka, cenšoties darīt savu pienākumu tā, lai tas būtu Dievam pieņemams, viņi Kristus skolā iemācās dārgas mācības. Viņi mācītos pacietību, iecietību, mīlestību un lēnprātību; un šīs ir īstās mācības, kas jāmāca bērniem.

Kad ir pamodinātas vecāku morālās jūtas un viņi ar atjaunotu enerģiju uzņemas savu novārtā pamesto darbu, tiem nevajadzētu kļūt mazdūšīgiem vai atļaut sevi kavēt šajā darbā. Pārāk daudzi pagurst, labu darot. Ieraugot, ka tas prasa nogurdinošas pūles, pastāvīgu sevis savaldīšanu un pieaugošu žēlastību, kā arī zināšanas, lai prastu rīkoties [95] negaidītās ārkārtējās situācijās, kas var rasties, vecāki zaudē cerības, padodas cīņā un ļauj dvēseļu ienaidniekam iet savu ceļu. Darbam ir jāturpinās dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša, gadu no gada, līdz ir izveidojies bērna raksturs un nostiprinājušies pareizi ieradumi. Jums nevajadzētu padoties un atstāt savas ģimenes nenoteiktā, nesavaldītā pašplūsmā.12

Nekad nezaudējiet kontroli pār sevi. Mums nekad nevajadzētu zaudēt kontroli pār sevi. Lai vienmēr paturam savā priekšā pilnīgo Paraugu. Ir grēks runāt nepacietīgi un īgni vai izjust dusmas – pat tad, ja mēs nerunājam. Mums ir jādzīvo vērtīgu dzīvi, pareizi atklājot Kristu. Dusmīgu vārdu runāšana ir līdzīga krama sišanai: tā tūlīt uzkurina naidīgas jūtas.

Nekad nelīdzinieties adatainam kastanim. Neatļaujieties mājās lietot skarbus, griezīgus vārdus. Jums vajadzētu ielūgt Debesu Viesi savās mājās, vienlaikus padarot Viņam un Debesu eņģeļiem iespējamu mājošanu kopā ar jums. Jums vajadzētu saņemt Kristus taisnību, Dieva Gara svētošanu, svētuma skaistumu, lai jūs saviem līdzcilvēkiem varētu atklāt Dzīvības Gaismu.13

“Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.” Sal.pam. 16:32 Vīrietis vai sieviete, kas saglabā prāta līdzsvaru, uzbrūkot kārdinājumam izdabāt kaislībām, Dieva un Debesu eņģeļu skatījumā stāv augstāk nekā visslavenākais ģenerālis, kas ar savu armiju dodas kaujā un izcīna uzvaru. Kāds slavens imperators uz savas nāves gultas sacīja: “Starp visām manām uzvarām ir tikai viena, kas tagad sniedz iepriecinājumu. Tā ir uzvara, kuru es esmu ieguvis pār savu nevaldāmo raksturu.” [96] Aleksandram un Cēzaram bija vieglāk pakļaut pasauli nekā sevi. Iekarojuši tautu pēc tautas, tie krita – viens kā nesātības, otrs kā neprātīgas godkāres upuris.14

14. Mierīgums, cieņa un bijība

[97] Apspiediet nepiedienīgu trokšņošanu un nevaldāmību. Neatļaujiet mātes prātu nodarbināt ar pārāk daudz lietām. (..) Ar vislielāko uzcītību un visciešāko modrību viņai ir jārūpējas par mazajiem, kuri, ja tiem atļauj, seko katram impulsam, kas izriet no viņu neapmācītajām, nezinošajām sirdīm. Sava gara pārpilnībā viņi ienesīs mājās troksni un nevaldāmību. Tas ir jāaptur. Bērni būs drīzāk laimīgi, ja viņus audzinās nedarīt šādas lietas. Viņiem ir jāmāca, ka tad, kad ierodas apmeklētāji, viņiem ir jābūt rāmiem un goddevīgiem.2

Lai mājās valda miers. Tēvi un mātes, (..) māciet saviem bērniem, ka viņiem ir jāpakļaujas likumam. Neļaujiet tiem domāt, ka tāpēc, ka viņi ir bērni, viņu privilēģija ir taisīt mājās tādu troksni, kādu vien tie vēlas. Ir jāizveido un jāievieš gudri noteikumi un priekšraksti, lai nesabojātu mājas dzīves skaistumu.2

Atļaujot bērniem spiegt un kliegt, vecāki viņiem nodara lielu ļaunumu. Tiem nevajadzētu atļaut būt vieglprātīgiem un trakulīgiem. Ja šīs nevēlamās rakstura iezīmes neapvalda jau agrīnajos gados, bērni tās nostiprinātas un attīstītas nesīs līdzi reliģiskajā un ikdienas dzīvē. Bērni būs laimīgi, ja tiem mājās mācīs būt rā-miem.3

[98] Māciet cieņu pret pieredzējušu spriedumu. Bērniem vajadzētu mācīt cienīt pieredzējušu spriedumu. Viņiem vajadzētu būt tā audzinātiem, lai viņu prāti būtu vienoti ar vecāku un skolotāju prātiem, un tā skolotiem, lai viņi varētu saskatīt, cik pareizi ir ņemt vērā pieaugušo padomu. Tad, kad viņi aizies prom no vadošās rokas, viņu raksturi nebūs līdzīgi vējā trīcošām niedrēm.4

Vecāku paviršība veicina necieņu. Ja savās pašu mājās bērniem atļauj izturēties ar necieņu, būt nepaklausīgiem, nepateicīgiem un sapīkušiem, tad viņu grēki guļ vecāku durvju priekšā.5

Mātei (..) sava saime jāvada gudri, sava mātes stāvokļa cienībā. Viņas ietekmei mājās jābūt sevišķi svarīgai, viņas vārdam – likumam. Ja viņa ir kristiete, tad Dieva vadībā tā iedvesīs cieņu savos bērnos. Pasakiet saviem bērniem precīzi, ko jūs no tiem prasāt.6

Ja vecāki nesaglabā savu autoritāti, tad bērniem, kad tie dodas uz skolu, nav arī sevišķas cieņas pret skolotājiem vai skolas vadību. Bijība un cieņa, kādai tiem vajadzētu būt, viņiem mājās nekad nav mācīta. Tēvi un mātes ir bijuši vienā līmenī ar saviem bērniem.7

Neapvaldītas nekaunības augļi. Parādiet cieņu pret saviem bērniem un neļaujiet tiem izteikt jums nevienu necieņas pilnu vārdu.8

Gudra jaunieša attieksme. Gudrs un augsti svētīts ir tas jaunais cilvēks, kurš par savu pienākumu uzskata uzlūkot par saviem padomdevējiem, saviem mierinātājiem un zināmā mērā par saviem pavēlniekiem savus vecākus vai, ja to nav, savus aizbildņus, vai tos, pie kā viņš dzīvo, [99] un kurš atļauj savas mājas ierobe-žojumiem valdīt pār viņu.9

Bijība ir rūpīgi jākopj. (Piezīme. Pilnīgākai šī jautājuma izpētei lasiet 80. nodaļu “Godbijība pret svētām lietām”.) Godbijība, (..) ir īpašība, kura rūpīgi jākopj. Katrs bērns jāmāca, lai tas parāda patiesu godbijību Dievam. 10

Kungs vēlas, lai mēs saprastu, ka mums savi bērni ir jāievirza pareizās attiecībās ar pasauli, draudzi un ģimeni. Attiecības ar ģimeni ir pirmajā vietā. Mācīsim bērniem būt pieklājīgiem citam pret citu un pieklājīgiem pret Dievu. Jūs varētu jautāt: “Ko tu domā, sakot, ka mums jāmāca būt pieklājīgiem pret Dievu?” Ar to es domāju, ka bērniem ir jāmāca godāt mūsu Debesu Tēvu un augstu vērtēt lielo un bezgalīgo upuri, ko Kristus ir pienesis mūsu labā. Vecākiem un bērniem ir jāuztur tik ciešas attiecības ar Dievu, ka Debesu eņģeļi var ar viņiem sarunāties. Šie vēstneši ir izstumti no daudzām mājām, kur netaisnība un nepieklājība pret Dievu ir pārpilnībā. Satversim no Viņa Vārda Debesu garu un ienesīsim to savās dzīvēs šeit virs zemes!11

Kā mācīt bijību. Vecāki var un viņiem nepieciešams savus bērnus ieinteresēt dažādajās atziņās, kas atrodamas svētajās lappusēs. Tomēr, ja tiešām grib to panākt, tad vecākiem pašiem jāinteresējas par Dieva Vārdu, jāpazīst Rakstos ietvertās patiesības, kā Dievs to pavēlēja Israēlam; par tām jārunā “savā namā sēžot un pa ceļu staigājot, apgulstoties un pieceļoties”. (5. Moz. 11:19) Kas vēlas, lai viņu bērni mīlētu un godātu Dievu, tiem jārunā par Viņa laipnību, varenību un spēku, kā tas viss ir atklāts Viņa Vārdā un radīšanas darbos.12

Bijību atklāj paklausība. Parādiet bērniem, ka patiesu bijību atklāj paklausība. Dievs nav pavēlējis neko, kas nebūtu svarīgs, un nav cita ceļa, kā parādīt Viņam tīkamu bijību, kā vien paklausot tam, ko Viņš ir sacījis.13

15. Rūpes par mantām

[101] Apspiediet postīšanas tieksmes. Audzināšanai jābūt vispusīgai un pastāvīgai. Katrai mātei vajadzētu būt čaklai. Viņa nekam nedrīkst atļaut novērst savu prātu. Viņa nedrīkst atļaut bērniem sekot savai neaudzinātajai gribai, apejoties ar priekšmetiem mājās. Viņiem vajadzētu mācīt, ka, spēlējoties ar rotaļlietām, nedrīkst turēt mājas pastāvīgā nekārtībā. Mātes, jau dzīves agrīnajos gados māciet saviem bērniem, ka visas mantas mājās nav viņu rotaļlietas! Tā jūs iemācīsiet viņiem kārtību. Vienalga, kādu traci bērns var sacelt, neļaujiet nostiprināt un attīstīt postīšanas instinktu, kas bērnībā ir liels. Dievs saka: “Tev būs.” un “Tev nebūs.” Nezaudējot savaldību, bet noteikti vecākiem ir jāpasaka saviem bērniem “Nē!” un tā arī ir jādomā.

Ar stingrību viņiem ir jāatsakās atļaut mājās visu brīvi ņemt un mētāt apkārt pa grīdu vai zemi. Tie, kas atļauj bērnam šādi rīkoties, nodara viņam lielu ļaunumu. Viņš var nebūt slikts bērns, bet viņa audzināšana padara to nemierīgu un postošu.1

Māciet cienīt citu mantas. Daži vecāki atļauj bērniem būt postītājiem, rotaļāties ar lietām, kuras viņi nedrīkst aiztikt. Bērniem vajadzētu mācīt, ka viņi nedrīkst aiztikt citu cilvēku īpašumu. Ģimenes labklājības un laimes dēļ viņiem ir jāmācās ievērot īpašuma likumus. [102] Bērni nav laimīgāki, kad viņiem atļauj aiztikt visu, ko vien viņi redz. Ja viņus nemācīs rūpēties, viņi izaugs ar nepatīkamām postītāja rakstura iezīmēm.2

Stipras un izturīgas rotaļlietas. Nedodiet bērniem viegli saplēšamas rotaļlietas. To darīt nozīmē mācīt postīšanas mācību. Lai viņiem ir nedaudz rotaļlietu un lai tās ir stipras un izturīgas. Šādi ieteikumi, lai arī tie šķiet niecīgi, bērna audzināšanā nozīmē daudz.3

16. Veselības pamatlikumi

[103] Sāciet agri veselības audzināšanu. Cilvēka Radītājs ir iekārtojis mūsu organisma dzīvo mehānismu. Un Dievs ir apsolījis, ka Viņš uzturēs šo mehānismu veselīgā darbībā, ja cilvēki paklausīs Viņa likumiem un sadarbosies ar Viņu. (..) Mēs varam aplūkot un apbrīnot Dieva darbu dabas pasaulē, bet cilvēka dzīve tomēr ir visapbrīnojamākā.

Ar pašu pirmo saprāta atmodu cilvēkam vajadzētu iepazīt savu fizisko uzbūvi. Šeit Jehova ir atstājis sevi kā paraugu, jo cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības.1

Bērnu pirmajam izpētes objektam vajadzētu būt cilvēka organismam. Viņiem vajadzētu uzzināt, kā saglabāt savu ķermeni veselu.2

Mācības ar primāru nozīmi. Bērnu agrīnajā audzināšanā daudzi vecāki un skolotāji nespēj saprast, ka vislielāko uzmanību vajadzētu veltīt ķermeņa fiziskajai uzbūvei, lai varētu nodrošināt veselīgu miesas un prāta stāvokli.3

Mūsu ģimeņu nākotnes laime un sabiedrības labklājība lielā mērā ir atkarīga no fiziskās un morālās audzināšanas, kādu bērni saņem savas dzīves pirmajos gados.4

Vecākiem ir jāsaprot un jāmāca fizioloģija. Ja vecāki paši iegūtu zināšanas un izprastu, cik svarīgi ir tās praktiski lietot savu dārgo bērnu audzināšanā, mēs redzētu bērnu un jauniešu starpā citādāku lietu kārtību. Bērniem ir jāmāca [104] par viņu pašu ķermeni. Taču ir ļoti maz jauniešu, kam būtu noteiktas zināšanas par cilvēka dzīvības noslēpumiem. Viņi ļoti maz zina par dzīvo mehānismu. Dāvids saka: “Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts.” Ps. 139:14

Māciet saviem bērniem pētīt cēloņus un sekas; parādiet tiem, ka, pārkāpjot savas būtnes likumus, viņiem ir jāmaksā sods, ciešot slimībās. Ja jūs savās pūlēs nevarat saskatīt nekādus īpašus panākumus, nekrītiet mazdūšībā; māciet pacietīgi rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazdrusciņ un tur maz-drusciņ. (..) Māciet neatlaidīgi, kamēr ir iegūta uzvara. Turpiniet pamācīt savus bērnus par viņu pašu ķermeni un kā par to rūpēties. Neapdomīga rīcība pret ķermeņa veselību rosina neapdomīgu rīcību pret morālā rakstura attīstību.5

Veselīgam dzīvesveidam jābūt ģimenes principam. Veselīgs dzīvesveids ir jāpadara par ģimenes principu. Vecākiem ir jāpamostas Dieva uzticētajām atbildībām. Lai viņi pēta veselības reformas principus un māca saviem bērniem, ka pašaizliedzības taka ir vienīgais ceļš uz drošību. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, neie-vērojot fiziskos likumus, izposta savus pašsavaldīšanās spēkus un padara sevi nederīgus izprast mūžīgās patiesības. Labprātīgi izvēloties nezināt par sava organisma uzbūvi, viņi vada arī bērnus sevis izdabāšanas ceļā, tā sagatavojot tiem ceļu, pa kuru ejot viņiem būs jācieš sods par dabas likumu pārkāpšanu.6

Fiziskā attīstība. Fizisko attīstību ir daudz vienkāršāk nodrošināt nekā garīgo. Bērnistaba, rotaļlaukums, darbnīca; sēklas sēšana un ražas ievākšana – tas viss attīsta bērnu fiziski. [105] Parasti labvēlīgos apstākļos bērns dabīgi iegūst veselīgu enerģiju un pareizu ķermeņa orgānu attīstību. Tomēr pat fiziskajā jomā bērnu vajadzētu rūpīgi skolot.

Paklausība dabas likumiem dod veselību un laimi. Mūsu bērniem vajadzētu zināt par savu fizisko organismu. Jau agrā vecumā ar pacietīgām pamācībām viņiem var likt saprast, ka jāpaklausa savas būtnes likumiem, ja viņi grib būt brīvi no sāpēm un slimībām. Bērniem vajadzētu saprast, ka viņu dzīves nevar būt derīgas, ja tie ir slimību sakropļoti. Tie arī nevar lūgt Dievu pēc palīdzības, ja, neievērojot dabas likumus, izsauc pār sevi slimību.8

17. Tīrība

[106] Dievs ir prasīgs. Kungs pavēlēja Israēla bērniem mazgāt savas drēbes un iznest no nometnes visu nešķīsto, lai, ejot garām, Viņš neredzētu viņu netīrību. Šodien Dievs iet garām mūsu mājām un noraugās uz ģimeņu antisanitāro stāvokli un nevīžīgajiem ieradumiem. Vai mums tie nebūtu steidzīgi jāpārskata?

Vecāki, Dievs jūs ir padarījis par saviem līdzekļiem, lai jūs varētu iedēstīt savu bērnu prātos pareizos principus. Jums ir uzticēti Kunga mazie, un tas Dievs, kurš lika Israēla bērniem uzaugt tīrības ieradumos, arī tagad neatļauj mājās nekādu netīrību un nešķīstību. Dievs jums ir uzticējis darbu audzināt bērnus šajā virzienā, un, mācot tiem tīrības ieradumus, jūs mācāt garīgas mācības. Bērni redzēs, ka Dievs vēlas, lai tiem būtu tīra sirds, tāpat kā miesa, un nonāks pie šķīsto principu izpratnes, kurai, kā Dievs ir iecerējis, vajadzētu būt par pamatu katrai darbībai viņu dzīvēs.1

Ja Dievs bija tik prasīgs, ka pavēlēja ievērot tīrību tiem, kas ceļoja tuksnesī, gandrīz visu laiku pavadot brīvā dabā, tad no mums, kas dzīvojam slēgtās mājās, kur netīrība ir vairāk redzama un kur tai ir vēl neveselīgākā ietekme, Viņš neprasa mazāk.2

Tīrībai vajadzētu kļūt par otro dabu. Netīrība mājās ir liela kļūda, jo tā ir audzinoša savās sekās un izplata savu ietekmi arī ārpusē. Pat zīdaiņu vecumā bērnu prātus un ieradumus vajadzētu ievirzīt pareizajā gultnē. (..) Parādiet tiem, ka netīrība, [107] vai tā būtu pie miesas vai pie apģērba, Dievam nav pieņemama. Māciet tiem ēst tīri. Ir jābūt pastāvīgi modriem, lai šie ieradumi kļūtu par viņu otro dabu. (..) Netīrība tiks nicināta, kā tam arī vajadzētu būt.

Ak, ja visi saprastu, ka šos mazos pienākumus nevar atstāt novārtā! Visa viņu nākotnes dzīve veidosies pēc bērnības ieradumiem un paražām. Bērni ir sevišķi labi ietekmējami, un sanitārās zināšanas tiem var sniegt, neatļaujot būt nekārtīgiem.3

Māciet mīlestību pret tīrību un naidu pret netīrību. Jums ir jāattīsta mīlestība pret kārtīgumu un stingru tīrību.4

Ģērbiet savus bērnus vienkārši un neuzkrītoši. Lai viņu apģērbs ir pagatavots no izturīga materiāla. Uzturiet to svaigu un tīru. Māciet bērniem ienīst visu netīro un mēslus.5

Lai spēki, kurus jūs tagad upurējat nevajadzīgām domām par to, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un ar ko sevi apģērbsiet, tiek izlietoti, lai uzturētu bērnus tīrus un viņu drēbes kārtīgas. Nepārprotiet mani šajā jautājumā. Es nesaku, ka jums tie būtu jātur kā lelles mājās. Ar tīrām smiltīm un sausu zemi rotaļāties nav nekas slikts, bet viņu pašu ķermeņa izgarojumi ir tie, kas padara netīru, un tādēļ ir jāmaina apģērbs un jāmazgā ķermenis.6

Uzturiet telpas tīras. Daudzām ģimenēm varētu palīdzēt un tās svētīt, ja vecāki varētu atrast bērniem, ko darīt. Kāpēc sludinātāji un skolotāji nav noteiktāki šajā jautājumā, kas tik daudz ko nozīmē fiziskajai veselībai un garīgajai stabilitātei? [108] Zēniem un meitenēm vajadzētu saprast, ka viņu loma ir būt daļai no mājas saimniecības. Viņiem vajadzētu uzturēt telpas tīras no katra nepatīkama skata. Ir jāsniedz pamācības šajā jomā.7

Katra netīrības izpausme tiecas radīt slimību. Tumšos, novārtā atstātos kaktos, pūstošos sārņos, miklumā un pelējumos nāvi izraisošie mikrobi ir pārpilnībā. Nekādiem nevajadzīgiem dārzājiem vai kritušu lapu kaudzēm nevajadzētu atļaut palikt mājas tuvumā, lai pūdētu un indētu gaisu. Nevajadzētu paciest mājās neko, kas ir netīrs vai pūstošs. Pilsētās, kuras uzskatīja par pilnīgi veselīgām, daudzas tīfa epidēmijas ir izraisījusi trūdēšana dažu bezrūpīgu saimnieku dzīvesvietās. Pilnīga tīrība, daudz saules gaismas, rūpīga uzmanība katras mājas dzīves detaļas sanitārijai – tam visam ir liela nozīme, lai nerastos slimības un mājas iemītnieki būtu omulīgi un enerģiski.8

Veselībai svarīga personīga tīrība. Ideāla tīrība ir būtiska gan fiziskajai, gan prāta veselībai. Caur ādu no organisma pastāvīgi tiek izvadīti netīrumi. Miljoni ādas poru ātri aizsērē, ja cilvēks neuztur tās tīras, bieži mazgājoties. Tā netīrumi, kurus vajadzēja izvadīt caur ādu, kļūst par papildu nastu citiem izvadorgāniem.

Lielākajai daļai cilvēku svētīga būtu vēsa vai remdena pelde katru dienu no rīta vai vakarā. Pareizas temperatūras vanna stiprina pret saaukstēšanos, jo tā uzlabo asinsriņķošanu. Asinis nokļūst virspusē pie ādas un tiek panākta vieglāka un regulārākā plūsma. Prāts un ķermenis tiek vienādi spēcināti. Muskuļi kļūst elastīgāki, intelekts – skaidrāks. Pelde [109] nomierina nervus. Tā palīdz zarnām, kuņģim un aknām, piešķirot katram no tiem veselību un enerģiju, tādējādi veicinot gremošanu.

Ir svarīgi uzturēt tīru arī apģērbu. Drēbes uzsūc nevajadzīgās vielas, kas izdalās caur porām; ja tās bieži nemaina un nemazgā, netīrumi atkal uzsūcas organismā.9

Tīra apkārtne veicina sirds skaidrību. Esmu bieži redzējusi bērnu gultas tādā stāvoklī, ka smirdīgā, indīgā smaka, kas no tām nepārtraukti izgaro, man bija nepanesama. Turiet visu, ko tik ierauga bērna acs un kas saskaras ar viņa ķermeni, dienu un nakti tīru un veselīgu. Tas būs viens no līdzekļiem, lai mācītu viņiem izvēlēties tīro un skaidro. Lai jūsu bērnu guļamistaba ir kārtīga, ja arī tajā nav dārgu mēbeļu.10

Saglabājiet pareizo līdzsvaru. Tīrība un kārtība ir kristīgi pienākumi, tomēr arī šos labos ieradumus var pārspīlēt un padarīt par būtiskāko, atstājot novārtā īsteni svarīgāko. Tie, kas šādu apsvērumu dēļ ir nevērīgi pret savu bērnu interesēm, dod desmito tiesu no mētrām un ķimenēm, bet grūtāko bauslībā, proti, tiesu, žēlastību un mīlestību uz Dievu, atstāj nepiepildītu.11

18. Tīrība, kartība un regularitāte

[110] Attīstiet kārtību un labu gaumi. Kārtības un gaumes attīstība ir svarīga daļa bērnu audzināšanā. (..)

Kā savu bērnu aizbildņiem un skolotājiem jums ir uzlikts pienākums darīt katru sīku lietu savā mājā precīzi un kārtīgi. Palīdziet saviem bērniem apgūt nenovērtējamo mācību uzturēt tīru un kārtīgu savu apģērbu. Turiet arī savu apģērbu tīru, svaigu un cienījamu. (..)

Dievs jums ir uzlicis pienākumu vienmēr būt savās mājās par paraugu pareizajam. (..) Atcerieties, ka, dienu no dienas uzticīgi pildot sīkos mājas darbiņus, jūs esat strādnieki kopā ar Dievu, pilnveidojot kristīgu raksturu.1

Paturiet prātā, vecāki, ka jūs strādājat savu bērnu glābšanai. Ja jūsu ieradumi ir pareizi, ja jūs atklājat tīrību un kārtību, tikumu un taisnību, dvēseles, miesas un gara svētošanu, jūs atbilstat Pestītāja vārdiem: “Jūs esat pasaules gaisma.”

Māciet kārtības ieradumus. Katrai ģimenei ir jāmācās kārtīguma, tīrības un rūpīguma ieradumi. Mums, kas apliecinām ticību patiesībai, ir jāparāda pasaulei, ka patiesības un taisnības principi nepadara cilvēku prastu, rupju, netīru un nekārtīgu. (..)

[111] Mīlestība pret Dievu ģimenē izpaudīsies mīlestībā pret bērniem. Neviltota mīlestība neļaus tiem ieslīgt bezdarbīgā slābanumā un nekārtībā, jo tas ir vienkāršākais ceļš; bet no vecāku šķīstā parauga, ar mīlošu, bet nelokāmu stingrību attīstot čaklus ieradumus, kļūstot par tēviem un mātēm, jūsu bērni audzinās savus bērnus pēc tās pašas kārtības.3

Māciet bērniem rūpēties par apģērbu. Sāciet agri mācīt bērnus rūpēties par savām drēbēm. Lai viņiem ir zināma vieta, kur nolikt savas lietas, māciet viņiem tās kārtīgi salocīt un nolikt vietā. Ja jūs nevarat iegādāties pat lētu kumodi, paņemiet kasti, iemontējiet tajā plauktus un apklājiet ar kādu gaišu, priecīgu drānu. Lai iemācītu tīrību un kārtību, jums būs tam jāatvēl noteikts laiks katru dienu, bet jūsu bērna vēlākos gados tas atmaksāsies un beidzot jums aiztaupīs daudz pūļu un laika.

Uzturiet kārtīgu savu istabu. Ja bērniem ir sava istaba un ja viņiem māca to turēt tīru un patīkamu, tad viņiem būs īpašnieka jūtas – viņi jutīs, ka vecāku namā tiem ir arī pašiem savas mājas, un bērni gūs gandarījumu, uzturot to glītu un tīru. Mātei pēc vajadzības viņu darbs jāpārbauda, jāizsaka ierosinājumi un norādījumi. Tas ir mātes darbs.5

Regulāras stundas miegam. Cik plaši izplatīts ir ieradums pārvērst dienu par nakti un nakti par dienu! Daudzi jaunieši veselīgi guļ no rītiem, kad viņiem vajadzētu būt nomodā kopā ar agri dziedošajiem putniem un būt rosīgiem, kad visa daba ir nomodā.6

Daži jaunieši ļoti pretojas kārtībai un disciplīnai. Viņi neciena mājas likumus, neceļoties noteiktā laikā. [112] Viņi guļ gultā dažas stundas pēc rītausmas, kad katram vajadzētu jau būt nomodā. Tie strādā līdz vēlai naktij un ir atkarīgi no mākslīga apgaismojuma, aizstājot tās gaismas vietu, kuru daba ir nodrošinājusi piemērotām stundām. Tā rīkojoties, tie ne tikai izšķiež dārgas izdevības, bet arī rada liekus izdevumus. Bet gandrīz katrā gadījumā tiek atrasts arī aizbildinājums: “Es nevaru tikt galā ar savu darbu. Man kaut kas ir jādara. Es nevaru agri doties pie miera.” (..) Dārgie kārtības ieradumi tiek salauzti, un šādi notriekts laiks rīta agrumā ietekmē visu dienu.

Mūsu Dievs ir kārtības Dievs, un Viņš vēlas, lai Viņa bērni gribētu pakļaut sevi kārtībai un Viņa disciplīnai. Vai tāpēc nebūtu labāk salauzt ieradumu pārvērst nakti par dienu un spirgtās rīta stundas par nakti? Ja jaunieši izveidotu regularitātes un kārtības ieradumus, viņiem uzlabotos veselība, noskaņojums, atmiņa un raksturs.

Katra pienākums ir ievērot stingrus noteikumus savas dzīves ieradumos. Tas ir jūsu pašu labā, dārgie jaunieši, gan fiziski, gan morāli. No rīta pieceļoties, pārdomājiet, cik tālu vien iespējams, kas jums dienas laikā jāpaveic. Ja nepieciešams, ierīkojiet nelielu piezīmju grāmatiņu, kurā īsi pierakstīt, kas jāizdara, un nosakiet laiku, kurā darbs ir jāpadara.7

19. Sirds skaidrība

[113] Sniedziet pamācības šķīstuma principos. Kristīgās mātes, es kā māte ļoti lūdzu jūs saprast atbildību, kas gulstas uz jums. Māciet saviem bērniem jau no šūpuļa pašaizliedzību un pašsavaldīšanos. Audziniet savus mazos, lai viņiem būtu veselīga ķermeņa uzbūve un laba morāle. Ierakstiet viņu uzņēmīgajos prātos patiesību, ka Dievs nav paredzējis, lai mēs dzīvotu tikai tagadējam apmierinājumam, bet gan mūžīgai labklājībai. Šīs mācības būs kā sēkla, kas sēta auglīgā augsnē, un tā nesīs augļus, kas iepriecinās jūsu sirdis.1

Lai pasargātu bērnus no demoralizējošiem iespaidiem, vecākiem vajadzētu mācīt viņiem šķīstuma principus. Tiem bērniem, kuri mājās izveido paklausības un pašsavaldīšanās ieradumus, skolas dzīvē būs mazāk grūtību un viņi izbēgs no daudzām kārdināšanām, kas vajā jauniešus. Vecākiem vajadzētu mācīt bērniem būt patiesiem pret Dievu visos apstākļos un visās vietās. Viņiem vajadzētu apņemt tos ar iespaidiem, kas stiprina raksturu. Uzsākot skolas gaitas, šādi trenēti bērni nebūs par iemeslu nemieram un bažām. Viņi būs par atbalstu saviem skolotājiem un par piemēru un iedrošinājumu citiem skolēniem.2

Vingrinieties būt vienmēr modri. Vecākiem un aizbildņiem ir jāsaglabā savas sirds un dzīves skaidrība, ja viņi vēlas, lai viņu bērni būtu šķīsti. Viņiem ir jāsniedz vajadzīgās pamācības, un papildus tam viņiem ir jāvingrinās nepārtraukta modrība. Jaunajos prātos katru dienu mostas jaunas domas, [114] sirdīs rodas jauni iespaidi. Draudzības saites, kuras viņi veido, grāmatas, kuras viņi lasa, ieradumi, kurus tie lolo, – viss ir jāsargā.

Uzturiet mājas šķīstas un pievilcīgas. Mājoklis ir jāuztur tīrs un šķīsts. Netīri, nolaisti kakti mājās radīs netīrus, nolaistus kaktus sirdī. Mātes, jūs esat savu bērnu audzinātājas un varat izdarīt lielu darbu, ja agri sāksiet tiem iedvest skaidras domas, uzturot viņu istabas pievilcīgas, tīras un patīkamas.4

Sargiet sabiedrību. Ja vecāki vēlas, lai bērniem būtu skaidras sirdis, tad viņiem jārūpējas par šķīstu sabiedrību, tādu, kādu atbalsta Dievs.5

Ar kādu rūpību vecākiem vajadzētu pasargāt savus bērnus no bezrūpīgiem, izlaidīgiem, demoralizējošiem ieradumiem! Tēvi un mātes, vai jūs saprotat, kāda atbildība gulstas uz jums? Vai jūs atļaujat saviem bērniem biedroties ar citiem bērniem, nebūdami klāt, lai uzzinātu, kādu audzināšanu tie iegūst? Neatļaujiet tiem būt vieniem kopā ar citiem bērniem. Veltiet viņiem īpašu uzmanību. Katru vakaru jums jāzina, kur viņi ir un ko dara. Vai viņi visos savos ieradumos ir šķīsti? Vai jūs esat viņiem mācījuši morālas šķīstības principus? Ja jūs esat bijuši nolaidīgi, lai mācītu rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazdrusciņ un tur mazdrusciņ, neļaujiet paiet vēl vienai dienai, neatzīstot bērniem savu nolaidību šajā jautājumā. Tad pastāstiet tiem, ka jūs tagad esat nolēmuši darīt savu Dieva doto darbu. Lūdziet viņus iesaistīties šajā dzīves pārbūvē kopā ar jums.6

Kaimiņi var atļaut saviem bērniem nākt uz jūsu māju, lai pavadītu vakarus un naktis kopā ar jūsu bērniem. Jūsu pārbaudījums un izvēle ir – riskēt aizvainot kaimiņus, sūtot viņu bērnus atpakaļ uz pašu mājām, vai arī izdabāt viņiem un ļaut tiem atrasties zem viena jumta ar jūsu bērniem un tā atvērt durvis tādām zināšanām, kas viņiem būs par lāstu visu dzīvi. Lai glābtu savus bērnus no samaitāšanas, es neatļāvu viņiem gulēt vienā gultā vai vienā istabā ar citiem zēniem, un, ja apstākļi pieprasīja, ceļojot, drīzāk uzklāju tiem nelielu gultu uz grīdas nekā novietoju tos kopā ar citiem. Es esmu centusies viņus atturēt no biedrošanās ar rupjiem, slikti audzinātiem zēniem un esmu devusi viņiem ierosmes, lai padarītu viņu nodarbošanos mājās priecīgu un laimīgu. Nodarbinot prātus un rokas, viņiem bija maz laika un vēlēšanās, lai spēlētos uz ielas kopā ar citiem zēniem un tā iegūtu ielas audzināšanu.

Uzceliet barjeras pret juteklību. Tiem, kuru pārziņā atrodas Dieva īpašums, pēc Viņa līdzības radīto bērnu dvēseles un miesas, vajadzētu uzcelt barjeras pret laikmetus ilgstošo juteklīgo izdabāšanu, kas tūkstošiem sagrauj fizisko un morālo veselību. Ja daudziem šī laika noziegumiem izsekotu līdz to patiesajam cēlonim, tad būtu redzams, ka tajos ir vainojama to tēvu un māšu nezināšana, kuri ir bijuši vienaldzīgi šajos jautājumos. Šai nožēlojamajai nezināšanai tiek upurēta veselība un dzīvība.

Vecāki, ja jūs nespējat saviem bērniem sniegt audzināšanu, kādu Dievs jums ir uzlicis par pienākumu viņiem sniegt, jums būs jāatbild Viņam par sekām. Šīs sekas neierobežosies tikai ar jūsu bērniem. Kā viens dadzis, kam ļauj izaugt uz lauka, nes atbilstošu ražu, tā grēki, kas radušies jūsu nolaidības dēļ, strādās, lai sagrautu visu, kas nonāks to ietekmes lokā.8

[116] Piepildiet prātu ar šķīstiem tēliem. Kristīga cilvēka dzīve ir nepārtraukta pašaizliedzība un pašsavaldīšanās. Tas bērniem jāmāca jau kā zīdaiņiem. Māciet viņiem, ka tiem jābūt sātīgiem un skaidriem savās domās, sirdī un darbos; ka viņi pieder Dievam, jo ir dārgi atpirkti ar Viņa mīļotā Dēla dārgajām asinīm.9

Ja dzīves nenobriedušajos gados bērnu prāti ir pildīti ar jaukiem patiesības, šķīstuma un labestības priekšstatiem, tad viņi tieksies pēc tā, kas ir šķīsts un pacilājošs, un viņu iztēli nevarēs tik viegli sabojāt un sagrozīt. Ja iesiet pretējā virzienā un paši pastāvīgi kavēsieties pie zemiskiem skatiem, ja daudz runāsiet par nevēlamām rakstura īpašībām, ja aprunāsiet citus, tad mazie gūs mācības no apsūdzību vārdiem un izteicieniem un sekos postošajam paraugam. Šī ļaunuma atstātās pēdas, līdzīgi lepras izpausmēm, pielips tiem dzīves otrajā pusē.

Sēkla, ko bērnībā būs iesējusi rūpīga, dievbijīga māte, izaugs par taisnības koku, kas plauks un nesīs augļus; un mācības, kuras ar savu priekšrakstu un paraugu sniegs dievbijīgs tēvs, kā tas bija Jāzepa dzīvē, ar laiku dos bagātīgu ražu.10

6. daļa. Praktisko tikumu mācības

20. Lietderība

Māciet bērniem būt lietderīgiem. Mājas skolā bērniem vajadzētu mācīt, kā veikt ikdienas dzīves praktiskos pienākumus. Kamēr viņi vēl ir mazi, mātei vajadzētu dot viņiem katru dienu dažus vienkāršus uzdevumus. Viņa vairāk laika patērēs, lai iemācītu, kā darīt, nekā izdarot pašai, bet lai viņa atceras, ka viņa bērnu raksturā ieliek pamatu lietderībai. Lai māte atceras, ka mājas ir skola, kurā viņa ir galvenā skolotāja. Viņas pienākums ir mācīt bērniem, kā ātri un prasmīgi veikt mājsaimniecības pienākumus. Cik vien agri var, viņus vajadzētu mācīt dalīties mājas nastās. No bērnības zēniem un meitenēm vajadzētu mācīt nest smagākas un arvien smagākas nastas, saprātīgi palīdzot ģimenes saimniecības darbā.1

Nepievērsiet uzmanību bērnišķīgām kļūdām. Tūkstoši ir atstāti gandrīz neaudzināti savās pašu mājās. “Tas sagādā tik daudz raižu,” saka māte, “es labāk visu padaru pati; tās ir tādas grūtības; jūs apgrūtināt mani.”

Vai māte ir aizmirsusi, ka viņai pašai bija jāmācās lēnām un pa drusciņai, pirms viņa varēja kļūt lietderīga? Tā ir pārestība bērniem, ka jūs atsakāties viņus pamazām mācīt. Turiet bērnus pie sevis. Ļaujiet tiem uzdot jautājumus un pacietīgi atbildiet viņiem. Dodiet bērniem kaut ko darīt, un ļaujiet viņiem būt laimīgiem, domājot, ka viņi palīdz jums.

Kad bērni cenšas darīt pareizo, viņus nedrīkst atstumt. Ja viņi kļūdās, ja visādi gadās un saplīst lietas, nelamājiet viņus. [120] Visa viņu nākotnes dzīve ir atkarīga no audzināšanas, kādu jūs viņiem sniegsiet bērnības gados. Māciet viņiem, ka visas viņu miesas un prāta spējas ir nodotas viņiem lietošanai un ka viss pieder Kungam un ir paredzēts kalpošanai Viņam. Dažiem no šiem bērniem Kungs dod agri izprast Viņa gribu. Vecāki un skolotāji, sāciet agri mācīt bērniem, kā attīstīt Dieva dotās spējas.2

Ļaujiet bērniem dalīties mājas nastās. Padariet savu bērnu dzīvi patīkamu un reizē māciet tiem būt paklausīgiem un lietderīgiem, nesot mazas nastas tā, kā jūs nesat lielākas. Audziniet viņus čakluma ieradumos – tā, lai ienaidnieks nevarētu padarīt viņu prātus par savu darbnīcu. Dodiet bērniem kaut ko domāt, kaut ko darīt, lai viņi sagatavotos derīgumam šajā dzīvē un nākamajā.3

Jau no dzīves agrīnajiem gadiem bērniem vajadzētu mācīt dalīties mājas nastās. Viņiem vajadzētu mācīt, ka pienākumi ir abpusēji. Viņiem arī ir jāmāca strādāt ātri un kārtīgi. Šai audzināšanai viņu dzīves turpmākajos gados būs vislielākā vērtība.4

Katram ģimenes loceklim vajadzētu saprast, kāds ir viņa uzdevums kopīgajā darbā. Visiem, sākot ar sešus gadus vecu bērnu, vajadzētu saprast, ka no viņiem prasa nest savu dzīves nastu daļu.5

Piedzīvojumu un izpriecu avots. Cik svarīgi, ka mātes un tēvi jau no agras bērnības sniedz bērniem pareizas pamācības! Viņiem ir jāmāca paklausīt bauslim: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” [121] Pieaugot bērniem ir jāciena rūpes, kuras vecāki viņiem velta. Viņiem ir jārod vislielākais prieks, palīdzot tēvam un mātei.

Pievilcīga var būt pat vispazemīgākā nodarbošanās. Ja bērnus mācītu uzskatīt pazemīgo ikdienas pienākumu apli par ceļu, ko viņiem ir norādījis Kungs, par skolu, kurā viņiem ir jāvingrinās uzticami un prasmīgi kalpot, cik daudz patīkamāks un godājamāks tiem liktos viņu darbs! Veicot katru pienākumu kā veltītu tam Kungam, vispazemīgākā nodarbošanās iegūst pievilcību un saista zemes strādniekus ar Debesu svētajām būtnēm, kuras pilda Dieva gribu. Mums savā vietā vajadzētu izpildīt pienākumus ar tādu pašu uzticamību, kā to dara eņģeļi savā augstākajā sfērā.7
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 122. lpp.
2Vēstule 104, 1897.g.
3Manuskripts 62, 1901.g.
4The Signs of the Times, 1901.g. 11. decembris
5Liecības draudzei, 2.sēj., 700. lpp.
6Manuskripts 129, 1903.g.
7The Signs of the Times, 1910.g. 11. oktobris

21. Darba mīlestība

[122] Aizsarglīdzeklis jauniešiem. Viens no drošākajiem jauniešu aizsardzības līdzekļiem ir lietderīga nodarbošanās. Bērniem, kuri ir trenēti strādīguma ieradumos tā, ka visas viņu stundas ir izlietotas derīgi un patīkami, nav tieksmes gausties par savu likteni un nav laika laiskai sapņošanai. Viņi ir mazākās briesmās iegūt netikumīgus ieradumus vai biedrus.1

Darba mīlestībai ir neizmērojama vērtība. Māciet bērniem darīt kaut ko lietderīgu. Ar cilvēcisku gudrību vien nepietiek, lai vecāki varētu saprast, kā vislabāk audzināt savus bērnus derīgai, laimīgai dzīvei šeit virs zemes un augstākai kalpošanai un lielākam priekam mūžībā.2

Uzticiet vecumam un spējām piemērotus uzdevumus. No zīdaiņa vecuma bērniem vajadzētu mācīt darīt to, kas ir piemērots viņu vecumam un spējām. Vecākiem vajadzētu tagad iedrošināt savus bērnus kļūt neatkarīgākiem. Nopietnas bēdas drīz būs redzamas uz zemes, un bērnus vajadzētu audzināt tā, lai viņi spētu ar tām sastapties.3

Māciet savus bērnus būt derīgiem un nest viņu gadiem atbilstošas nastas. Tad strādāšanas ieradums kļūs par viņu otro dabu, un lietderīgs darbs nekad neliksies kā katorga.4

Dīkdienības augļu raža. Vecāki nevar izdarīt lielāku grēku kā izturēties nevērīgi pret Dieva dotajām atbildībām, atstājot bērnus bezdarbībā; jo šie bērni drīz iemācīsies mīlēt laiskumu un izaugs par kūtriem, nederīgiem vīriem un sievām. Kad viņi būs pietiekami [123] veci, lai uzturētu sevi, un iestāsies darbā, viņi strādās lēni, kā liekēži, un domās, ka, izšķiežot laiku, viņiem ir jāsaņem tāda pati alga kā tad, ja tie būtu uzticīgi darījuši savu darbu. Pastāv liela atšķirība starp šiem cilvēkiem un tiem, kuri saprot, ka viņiem jābūt uzticamiem pārvaldniekiem. Vienalga, ar ko jaunieši nodarbojas, viņiem vajadzētu būt “čakliem, dedzīgiem garā, gataviem kalpot tam Kungam”. (Rom. 12:11) Jo tas, kurš ir neuzticams mazās lietās, ir neuzticams arī lielās.5

Ja bērnu mājās pareizi audzinās, viņš neatradīsies uz ielas un nesaņems gadījuma rakstura audzināšanu, ko iegūst tik daudzi. Vecāki, kuri saprātīgi mīl savus bērnus, neļaus tiem izaugt slinkos ieradumos, atstājot neziņā, kā paveikt mājas pienākumus. Nezināšana Dievam nav pieņemama un nav labvēlīga, darot Viņa darbu.6

Gudra laika izlietošana. Tur, kur ir bezdarbības pārpilnība, sātans strādā ar savām kārdināšanām, lai sabojātu dzīvi un raksturu. Ja jaunieši nav mācīti derīgam darbam, tie atrodas briesmās. Nav svarīgi, vai viņi ir bagāti vai nabagi, jo sātans atradīs tiem nodarbošanos pēc viņa paša gribas. Jaunieši, kurus nesargā princips, neuzskata laiku kā dārgu, Dieva uzticētu bagātību, par ko katrai cilvēciskai būtnei ir jādod pārskats.7

Bērniem vajadzētu mācīt izlietot laiku tā, kā ir vislabāk, – būt izpalīdzīgiem tēviem un mātēm, būt neatkarīgiem. Neļaujiet tiem domāt, ka viņi ir pārāk svarīgas personas, lai darītu jebkuru darbu, kas ir nepieciešams.8

Laika vērtība ir neaprēķināma. Izšķiestu laiku nekad nevar atgūt. (..) Ja izšķiestu mirkļu kļūst mazāk, tad cilvēks ir ieguvis ļoti daudz.9

[124] Uzvariet katru laisku ieradumu. Dievs savā Vārdā ir uzrakstījis bērnu audzināšanas plānu, un vecākiem pēc tā ir jārīkojas. Viņiem ir jāmāca bērniem uzvarēt katru laisku ieradumu. Katram bērnam vajadzētu mācīt, ka viņam šajā pasaulē ir darāms darbs.10

Laiskums un dīkdienība nav augļi, kas aug uz kristieša koka.11

Laiskums ir liels lāsts. Dievs ir svētījis cilvēku ar nerviem, orgāniem un muskuļiem. Tiem nedrīkst ļaut bezdarbības dēļ sabojāties, bet tie ir jāstiprina un jāuztur pie veselības nodarbinot. Tas, ka nav ko darīt, ir liela nelaime, jo dīkdienība vienmēr ir bijusi un būs lāsts cilvēces ģimenei.12

Bērni, nekad neizmēģiniet būt neuzticami pārvaldnieki mājās! Nekad neizvairieties no saviem pienākumiem. Labs smags darbs padara stingras cīpslas un muskuļus. Veicinot mājas labklājību, jūs sagādāsiet visbagātākās svētības paši sev.13

Kāpēc vispirms strādāt un tad spēlēties? Mana māte mācīja man strādāt. Reiz es vaicāju savai mātei: “Kāpēc man vienmēr ir tik daudz jāstrādā, pirms es varu spēlēties?” “Tas ir tāpēc, lai audzinātu un vingrinātu tavu prātu derīgam darbam un vēl arī tāpēc, lai pasargātu tevi no ļaunuma; kad tu kļūsi vecāka, tu man pateiksies par to.” Viena no manām mazmeitām man jautāja: “Kāpēc man ir jāada? Vecmammas tikai ada.” Es atbildēju: “Vai tu vari man pateikt, kā vecmammas iemācījās adīt?” “Nu, viņas sāka, kad bija mazas meitenes.”14

Dienas plānošanas vērtība. Ir labi pārdomāt, cik vien tālu iespējams, kas dienas laikā ir jāpaveic. Izveidojiet sarakstu ar dažādiem pienākumiem, [125] kas jāpadara, un nosakiet katram noteiktu laiku. Lai viss tiek darīts pamatīgi, kārtīgi un ātri. Ja jums ir jārūpējas par istabām, tad raugiet, lai tās ir labi izvēdinātas un lai gultas veļa ir izkārta saules gaismā. Atvēliet noteiktas minūtes laika, lai padarītu darbu, un neapstājieties lasīt papīrus un grāmatas, kas gadās jūsu ceļā, bet sakiet sev: “Nē, man ir tieši tik daudz minūšu, lai paveiktu darbu, un man tas ir jāizdara noteiktajā laikā.” (..)

Lai tie, kuri pēc dabas ir lēni, cenšas kļūt rosīgi, ātri, enerģiski, atceroties apustuļa vārdus: “Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam.” Rom. 12:11

Ja jums ir jāgatavo ēdiens, izdariet rūpīgus aprēķinus un dodiet sev tik daudz laika, cik nepieciešams, lai to izdarītu, un lieciet maltīti galdā labā kārtībā un precīzā laikā. Tas, ka ēdiens ir gatavs piecas minūtes ātrāk nekā jūs bijāt plānojuši, ir ieteicamāk, nekā ja tas ir gatavs piecas minūtes vēlāk. Bet, ja jūs pārvalda lēnas, tūļīgas kustības, ja jūsu ieradumi ir kūtri, jūs ātri paveicamu darbu padarīsiet par milzīgu. Tiem, kas ir lēni, ir pienākums pārkārtoties un kļūt veiklākiem. Ja viņi grib, tad var uzvarēt savus izvēlīgos, gausos ieradumus. Mazgājot traukus, viņi var būt uzmanīgi un tomēr ātri darīt darbu. Vingriniet gribu šim mērķim, un rokas kustēsies veikli.15

Savienojiet fizisko un garīgo darbu. Kad manā ģimenē bija atstāti bērni, viņi teica: “Mana māte nevēlas, ka es pati mazgājos.” Tad es atbildēju: “Labi. Vai mums tas būtu jāizdara tavā vietā un tad par tavu pansiju jāaprēķina pusdolārs vairāk?” “Ak nē! Mamma negrib par mani maksāt vairāk.” “Labi,” es atbildēju, “tad tu vari piecelties no rīta uz izdarīt to pats. Dievs nav paredzējis, ka mums vajadzētu tevi apkalpot. Tev nevajadzētu gulēt gultā, kamēr tava mamma no rītiem ceļas un pagatavo brokastis, bet gan teikt: “Māmiņ, necelies no rītiem agri! Mēs uzņemsimies šīs nastas un paveiksim šos pienākumus.” Tiem, kuru mati kļūst sirmi, tev vajadzētu ļaut no rītiem baudīt mieru.”

Kāpēc tas tā nav? Kur ir problēma? Tā sakņojas vecākos, kas ļauj saviem bērniem izaugt, nenesot ģimenē nekādas nastas. Kad šie bērni aiziet uz skolu, viņi saka: “Mamma teic, ka viņa negrib, lai es strādāju.” Šādas mātes ir muļķes. Viņas sabojā savus bērnus un tad sūta viņus uz skolu, lai tie sabojā arī to. (..) Darbs ir visla-bākā disciplīna, kāda vien var būt. Bērniem tas nav nekas smagāks kā viņu mātēm. Sasaistiet fizisko darbu ar garīgo, un prāta spēki attīstīsies daudz labāk.16

Izgudrojiet dažādus ceļus. Vecākiem vajadzētu izgudrot veidus un līdzekļus, lai uzturētu bērnus lietderīgi aizņemtus. Lai bērniem ir nelieli zemes gabali, ko apstrādāt, lai viņiem ir kaut kas, ko dot kā brīvprātīgu upuri.17

Ļaujiet viņiem palīdzēt, kā vien viņi var, un parādiet tiem, ka jūs vērtējat viņu palīdzību. Ļaujiet viņiem sajust, ka viņi ir daļa no ģimenes saimniecības. Māciet tiem izlietot prātu tik daudz, cik iespējams, lai tā saplānotu savu darbu, ka viņi to varētu padarīt ātri un pamatīgi. Māciet bērnus būt ātriem un enerģiskiem darbā, lai ietaupītu laiku tā, ka no darbam atvēlētajām stundām nezaudētu ne minūti.18

[127] Darbs ir cēls. Mācīsim savus mazuļus palīdzēt mums, kamēr viņu rokas ir mazas un viņu spēki niecīgi. Iedzīvināsim viņu prātos patiesību, ka darbs ir cēls, ka tas cilvēkam ir nolemts no Debesīm, ka tas tika prasīts no Ādama Ēdenē kā būtisks veselīgai prāta un ķermeņa attīstībai. Mācīsim tiem, ka nevainīgas izpriecas nekad nesniedz pat pusi no apmierinājuma, ko tās varētu dot, ja sekotu aktīvam darbam.19
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 122. lpp.
2Turpat, 125. lpp.
3The Signs of the Times, 1896.g. 13. augusts
4Review and Herald, 1890.g. 24. jūnijs
5Manuskripts 117, 1899.g.
6Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 149. lpp.
7Manuskripts 43, 1900.g.
8Vēstule 111, 1888.g.
9Manuskripts 117, 1899.g.
10Manuskripts 98, 1901.g.
11Manuskripts 24, 1894.g.
12Manuskripts 60, 1894.g.
13Manuskripts 117, 1899.g.
14Manuskripts 19, 1887.g.
15The Youth’s Instructor, 1893.g. 7.septembris
16Manuskripts 19, 1887.g.
17Manuskripts67, 1901.g.
18Manuskripts 60, 1903.g.
19Pacific Health Journal, 1890.g. maijs

22. Čaklums un neatlaidība

[128] Gandarījums par pabeigtiem uzdevumiem. Bērni bieži iesāk kādu darbu ar aizrautību, bet, samulstot vai nogurstot no tā, vēlas mainīt nodarbošanos un uzsākt kaut ko jaunu. Tā viņi iesāk vairākus darbus, sastopas ar nelieliem sarežģījumiem un atstāj tos. Un tā tie iet no vienas nodarbības pie otras, nevienu nepabeidzot. Vecākiem nevajadzētu atļaut mīlestībai uz nodarbību maiņu pārvaldīt viņu bērnus. Viņiem nevajadzētu būt tik nodarbinātiem ar visu ko citu, ka neatliktu laika pacietīgi disciplinēt attīstošos prātus. Nedaudz iedrošinājuma vārdu vai neliela palīdzība īstā laikā var pārcelt viņus pāri grūtībām un mazdūšībai, un gandarījums, kuru viņi iegūs, cenšoties pabeigt uzsākto uzdevumu, mudinās viņus uzņemties lielākas pūles.

Daudzi bērni iedrošinājuma vārdu un mazas palīdzības trūkuma dēļ krīt bezcerībā un maina vienu nodarbošanos pēc otras. šo bēdīgo trūkumu viņi nes līdzi brieduma dzīvē. Viņiem neizdodas gūt panākumus nevienā vietā, kur tie iesaistās, jo nav mācīti būt neatlaidīgiem drosmi atņemošos apstākļos. Tā daudziem visa dzīve izvēršas neveiksmē, jo tiem bērnībā nav bijusi pareiza disciplīna. Audzināšana, kas saņemta bērnībā un jaunībā, ietekmē visu darba dzīvi brieduma gados, un arī reliģiskie piedzīvojumi nes atbilstošu zīmogu.1

Slinkuma ieradumi izpaužas vēlākajā dzīvē. Bērni, kuri ir lutināti un kuriem vienmēr ir pakalpots, [129] gaida to; ja viņu gaidas netiek attaisnotas, viņi ir vīlušies un mazdūšīgi. Šāda nosliece būs redzama cauri visai dzīvei; viņi būs bezpalīdzīgi, paļaujoties uz citu palīdzību, gaidot, ka citi viņus atbalstīs un padosies tiem. Un, ja viņiem izrāda pretestību, pat tad, ja viņi ir sasnieguši vīrieša un sievietes vecumu, viņi domā, ka ir apvainoti. Tā viņi kuļas pa šo pasauli, tik tikko spējīgi panest paši savu svaru, bieži kurnot un šķendējoties, jo nekas nav viņiem pa prātam.2

Attīstiet ieradumu darīt visu pamatīgi un veikli. Bērniem no mātes ir jāmācās kārtīguma, rūpības un veiklības ieradumi. Atļaut bērnam stundu vai divas darīt darbiņu, kuru varētu viegli padarīt pusstundā, nozīmē atļaut viņam izveidot tūļības ieradumu. Strādīguma un rūpības ieradumi bērniem būs neizmērojama svētība vēlākajā skolas dzīvē.3

Padoms sevišķi meitenēm. Cits trūkums, kas man ir sagādājis daudz neērtību un grūtību, ir dažu meiteņu ieradums daudz runāt bezvērtīgas lietas, izšķiežot dārgo laiku. Kamēr meitenes velta savu uzmanību pļāpāšanai, viņu darbs stāv uz vietas. Uz šīm problēmām skatās kā uz niecīgām. Bet niecīgajam ir svarīga saistība ar visu lielo. Dievs neignorē pat ne vismazāko sīkumu, kas ir saistīts ar cilvēces ģimenes labklājību.4

“Mazo lietu” svarīgums. Nekad nenovērtējiet par zemu “mazās lietas”. Tās aizstāj reālo dzīves disciplīnu. [130] Ar tām dvēsele var mācīties, ka tā var augt Kristus līdzībā vai arī nest ļaunuma līdzību. Dievs palīdz mums audzināt domu, vārdu, skatu un rīcības ieradumus, kas visiem par mums liecinās, ka mēs esam bijuši ar Jēzu un mācījušies no Viņa!5

Padariet kļūdas par pakāpienu uz veiksmi. Māciet bērniem un jauniešiem, ka ikviena kļūda, katrs trūkums, katra grūtība, kas uzvarēta, kļūst par pakāpienu uz labāko un augstāko. Tiem, kas ir nodzīvojuši patiešām vērtīgu dzīvi, panākumus ir devuši tieši šādi piedzīvojumi.6
_______________
1Liecības draudzei, 3.sēj., 147.,148.lpp.
2Turpat, 1.sēj., 392., 393. lpp.
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 122., 123. lpp.
4The Youth’s Instructor, 1893.g. 7.septembris
5The Youth’s Instructor, 1893.g. 9.marts
6Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 60.lpp.

23. Pašaizliedzība, nesavtība un smalkjūtība

[131] Mācības, kas ir vajadzīgas katrā mājā. Katrā mājā vajadzētu mācīt pašaizliedzības mācību. Tēvi un mātes, māciet saviem bērniem taupīt. Pamudiniet viņus krāt naudu misijas darbam. Kristus ir mūsu paraugs. Mūsu labā Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Viņš mācīja, ka visiem vajadzētu nākt kopā mīlestībā un vienotībā, strādāt kā Viņš strādāja, upurēt kā Viņš upurēja, mīlēt kā Dieva bērniem.1

Mācieties pašaizliedzības mācību un māciet to saviem bērniem. Viss, ko var sakrāt ar pašaizliedzību, ir vajadzīgs tagad darbā, kas ir jāpadara. Cietējs ir jāatvieglina, kailais – jāapģērbj, izsalkušais jāpabaro; patiesība šim laikam ir jāizstāsta tiem, kas to nezina.2

Ziedošanai vajadzētu kļūt par ieradumu. Ar pamācībām un paraugu māciet pašaizliedzību, taupību, cēlsirdību un pašpaļāvību. Katrs, kam ir patiess raksturs, spēs tikt galā ar grūtībām un bez vilcināšanās sekos “tā saka Kungs”. Vīri nav sagatavoti saprast savu pienākumu pret Dievu, kamēr viņi Kristus skolā nav mācījušies nest Viņa savaldības un paklausības jūgu. Upurēšana ir tikai mūsu patiesības pasludināšanas un iestāžu dibināšanas darba pats sākums. Tā ir būtiska audzināšanas daļa. Ja mēs vēlamies iegūt celtni, kas nav rokām taisīta un pastāv mūžīgi Debesīs, upurim ir jākļūst par ieradumu visā mūsu rakstura celtnē šajā dzīvē.

[132] Pašaizliedzības kastīte. Bērniem ir jāmāca aizliegt sevi. Kādu reizi, kad es runāju Našvillē (Nashville), Kungs apgaismoja man šo jautājumu. Ar lielu spēku dievišķā gaisma mani apskaidroja, ka ikvienā mājā vajadzētu būt pašaizliedzības kastītei un ka bērniem vajadzētu mācīt likt šajā kastītē savas monētas, kuras viņi citādāk iztērētu saldumos un citās nevajadzīgās lietās. (..)

Jūs piedzīvosiet, ka, liekot monētas šajā kastītē, bērni iegūs lielas svētības. (..) Katram ģimenes loceklim no vecākā līdz jaunākajam vajadzētu piekopt pašaizliedzību.4

Bērnam nevajadzētu būt uzmanības centrā. Divus līdz četrus gadus vecus bērnus nevajadzētu iedrošināt domāt, ka viņiem ir jādabū viss, pēc kā viņi lūdz. Vecākiem vajadzētu mācīt tiem pašaizliedzības mācību un nekad nevajadzētu izturēties pret viņiem tā, kas liktu bērniem domāt, ka viņi ir Visuma centrs.

Daudzi bērni ir mantojuši savtību no saviem vecākiem, bet vecākiem vajadzētu no savas dabas izraut ar visām saknēm katru šīs ļaunās tieksmes iedīgli. Tiem, kas bija mantkārīgi un savtīgi, Kristus izteica daudz pārmetumu. Vecākiem vajadzētu censties apspiest un izravēt bērnu savtīgo iezīmju pirmos asnus, vai tas būtu viņu klātbūtnē vai citu bērnu sabiedrībā.5

Daži vecāki velta daudz laika un uzmanības, lai nodarbinātu savus bērnus, bet bērniem ir jāmāca nodarbināt pašiem sevi, jāvingrina viņu pašu izdomas spējas un prasmes. Tā viņi mācīsies būt apmierināti ar ļoti vienkāršām izpriecām. Viņiem vajadzētu mācīt drosmīgi pārciest savas mazās vilšanās un pārbaudījumus. [133] Neradiniet viņus pievērst uzmanību katram niecīgākajam pušumam vai sāpēm, novērsiet viņu prātus no tā. Māciet viņus viegli tikt pāri maziem apgrūtinājumiem vai neērtībām.6

Sevis aizmiršanas žēlastība. Viena no rakstura īpašībām, kam vajadzētu būt sevišķi lolotai un attīstītai katrā bērnā, ir sevis aizmiršana, kas piešķir dzīvei neaptveramu žēlastību. No visām izcilajām rakstura īpašībām šī ir viena no visskaistākajām, un katram patiesam dzīves darbam tā ir viena no būtiskākajām.7

Pētiet, kā mācīt bērniem būt smalkjūtīgiem pret citiem. Jauniešus vajadzētu agri pieradināt pie padevības, pašaizliedzības un rūpēm par citu laimi. Viņiem vajadzētu mācīt apspiest straujo raksturu, neizteikt kaislīgus vārdus, parādīt pastāvīgu laipnību, pieklājību un pašsavaldīšanos.8

Cik uzmanīgi vecākiem vajadzētu vadīt savus bērnus, lai darbotos pretī katrai nosliecei uz savtību! Viņiem pastāvīgi vajadzētu ieteikt veidus, kā bērni var kļūt smalkjūtīgi pret citiem un mācīties pakalpot saviem tēviem un mātēm, kas viņu labā dara visu.9
_______________
1Liecības draudzei, 9.sēj., 130., 131. lpp.
2Messages to Young People, 315.lpp.
3Liecības draudzei, 6.sēj., 214. lpp.
4Review and Herald, 1905.g. 22. jūnijs
5The Signs of the Times, 1896.g. 13. augusts
6Dziednieciskā kalpošana, 389. lpp.
17Audzināšana, 237. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 123.,124. lpp.
9The Signs of the Times, 1896.g. 13. augusts

24. Taupība un saimnieciskums

Nepieļaujiet izšķērdīgus ieradumus. Māciet savus bērnus, ka Dievam ir tiesības uz visu, kas viņiem pieder, un ka nekas un nekad nevar šīs tiesības atcelt. Viss, kas viņiem pieder, ir nodots tiem tikai pārvaldībā, lai pārbaudītu, vai viņi būs paklausīgi. Nauda ir vajadzīga vērtība. Neļaujiet to izšķiest tur, kur tas nav nepieciešams. Kādam ir vajadzīgas jūsu labprātīgās dāvanas. (..) Ja jums ir izšķērdīgi ieradumi, izskaudiet tos no savas dzīves, cik ātri vien iespējams. Ja jūs to nedarīsiet, jūs būsiet zaudējuši mūžību. Taupības, strādīguma un atturības ieradumi pat šajā pasaulē jums un jūsu bērniem ir labāka daļa nekā bagāts pūrs.1

Māciet bērniem taupību. Dievs man tagad ir devis gaismu, ka mums jābūt uzmanīgiem, lai negudri neiztērētu savu dārgo laiku un naudu. Daudzas lietas var būt nepieciešamas mūsu untumu apmierināšanai, bet mums vajadzētu sargāties izdot naudu par to, kas nav maize. Mums ir nepieciešams daudz līdzekļu, lai noteikti virzītu uz priekšu darbu pilsētās. Katram ir jāpiedalās Kunga darbā. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem taupības mācību, lai jaunie draudzes locekļi varētu mācīties nest savu daļu atbildības, atbalstot Dieva darbu šajā laikā.2

Mīlestību neizpauž ar izšķērdību. Praktizējiet savās mājās taupību. Daudzās ģimenēs mīl elkus un kalpo tiem. Izmetiet savus elkus! Atstājiet savas savtīgās izpriecas! Es lūdzu jūs, neizšķērdējiet līdzekļus mājas izgreznošanai, jo tā ir Dieva nauda un jums to prasīs atpakaļ. Vecāki, Kristus dēļ [135] neizlietojiet Kunga naudu, lai izpatiktu bērnu kaprīzēm. Nemāciet tiem dzīties pēc modes un ārišķībām, lai iegūtu ietekmi pasaulē. (..)

Nemāciet savus bērnus domāt, ka jūsu mīlestībai pret viņiem vajadzētu izpausties, izdabājot viņu lepnumam, viņu izšķērdībai, viņu mīlestībai uz izpriecām. Tagad nav laika, lai izgudrotu veidus, kā lietot naudu. Jūsu atjautībai ir jāstrādā ar pilnu jaudu, lai izdomātu, kā varat ietaupīt.3

Kristus pamācības taupībā. Piecu tūkstošu paēdināšanā ir mācība mums. Tā ir mācība, ko varēsim īpaši lietot laikos, kad būsim nolikti pārbaudošos apstākļos, spiesti būt ļoti taupīgi. Izdarot brīnumu un apmierinot pūļa izsalkumu, Kristus raudzījās, lai ēdiens, kas palika pāri, netiktu izputināts.4

Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekās neiet bojā.” Jāņa 6:12 Lai gan visi Debesu krājumi bija Viņa pārvaldībā, Viņš nepieļāva, ka pat maizes drusciņu izšķiestu.5

Neizmetiet neko, kas ir derīgs. Neko, ko var izlietot, nevajadzētu izsviest. Tas prasīs gudrību, tālredzību un pastāvīgas rūpes. Man atklāja, ka nespēja taupīt mazās lietās ir iemesls, kāpēc daudzas ģimenes nevar apmierināt savas dzīves vajadzības.6

Viņi nekad nav mācījušies taupīt. Meistara druvā ir daudz darāmā, un vīri, kuri patlaban ieņem augstu stāvokli Dieva darbā, cieš neveiksmes, tāpēc ka viņi nekad nav mācījušies taupīt. Iestājoties darbā, viņi neierobežo savas vajadzības samērā ar ienākumiem, [136] un viņu tērēšanas un taupības ieradumi sagrauj viņu derīgumu Dieva darbā.7

Kā mācīt pareizi izlietot naudu. Lai katrs bērns un katrs jaunietis mācās risināt ne tikai izdomātas problēmas, bet arī precīzi aprēķināt un pārraudzīt savus ienākumus un izdevumus. Lai viņi mācās pareizi izlietot naudu. Vai nu atrodoties vecāku apgādībā, vai arī paši pelnot sev iztiku, lai zēni un meitenes mācās izmeklēt un nopirkt sev apģērbu, grāmatas un citas nepieciešamās lietas. Un, vedot rēķinus par saviem izdevumiem, viņi iemācīsies naudas vērtību un lietošanu tā, kā to citādi nevar apgūt.8

Rēķinu vešanas vērtība. Vēl ļoti jauniem bērniem vajadzētu mācīt lasīt, rakstīt, saprast skaitļus, vest savus rēķinus. Viņi var iet uz priekšu, soli pa solim vairojot šīs zināšanas.9

Māciet bērniem vest rēķinus. Tas radinās viņus būt precīziem. Izšķērdīgs zēns būs izšķērdīgs vīrs. Uzpūtīga, savtīga, uz sevi vērsta meitene būs tāda pati sieviete. Mums vajadzētu atcerēties, ka ir citi jaunieši, par kuriem mēs esam atbildīgi. Ja mēs mācīsim saviem bērniem pareizus ieradumus, ar viņu starpniecību mēs varēsim ietekmēt arī citus.10
_______________
1Manuskripts 139, 1898.g.
2Vēstule 4, 1911.g.
3Manuskripts 139, 1898.g.
4Manuskripts 3, 1912.g.
5Vēstule 20a, 1893.g.
6Manuskripts 3, 1912.g.
7Vēstule 48, 1888.g.
8Padomi saimnieciskos jautājumos, 294. lpp.
9Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 168., 169. lpp.
10Vēstule 11, 1888.g.

7. daļa. Kristīgu rakstura īpašību attīstība

25. Vienkāršība

[139] Audziniet dabīgā vienkāršībā. Mazuļus vajadzētu audzināt bērnišķīgā vienkāršībā. Viņiem vajadzētu būt apmierinātiem ar maziem, lietderīgiem pienākumiem un ar priekiem un piedzīvojumiem, kas dabīgi viņu vecumam. Bērnība līdzībā atbilst stiebram, un stiebram ir savs īpašais skaistums. Bērnus nevajadzētu iegrūst pāragrā briedumā, bet, cik ilgi vien iespējams, vajadzētu saglabāt dzīves agrīno gadu spirgtumu un pievilcību. Jo mierīgāka un vienkāršāka būs bērna dzīve, jo mazāk mākslīgu izrotājumu un vairāk saskaņas ar dabu, jo labvēlīgāk tas ietekmēs fizisko un prāta spraigumu, kā arī garīgos spēkus.1

Vecākiem vajadzētu ar savu paraugu veicināt vienkāršības ieradumu veidošanos un izraut bērnus no mākslīgās dzīves uz dabīgo.2

Nemāksloti bērni ir vispievilcīgākie. Vispievilcīgākie ir tie bērni, kuri ir dabīgi un nesamāksloti. Nav gudri piešķirt bērniem īpašu ievērību.(..) Nevajadzētu veicināt viņu iedomību, slavējot viņu ārieni, vārdus vai rīcību. Nevajadzētu viņus arī ģērbt dārgās un uzkrītošās drēbēs. Tas veicina lepnumu un pamodina skaudību viņu biedros. Māciet bērniem, ka patiesa rota nav ārišķīga. “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā, – tas ir Dievam dārgs.” 1.Pēt. 3:3,43

[140] Patiesas pievilcības noslēpums. Meitenēm vajadzētu mācīt, ka patiess sievišķības šarms nav tikai figūras vai sejas skaistums vai labas manieres, bet gan lēns un kluss gars, kas pacietīgi, cēlsirdīgi, laipni un labprātīgi strādā un cieš citu labā. Viņām vajadzētu mācīt strādāt, iegūt zināšanas, dzīvot noteiktam mērķim, uzticēties Dievam, bīties Viņu un cienīt savus vecākus. Gadiem ejot, viņas kļūs arvien šķīstākas savās domās, pašpaļāvīgākas un piemīlīgākas. Šādu sievieti nebūs iespējams degradēt. Viņa izbēgs no kārdinājumiem un pārbaudījumiem, kas tik daudzus ir sagrāvuši.4

Uzpūtības sēklas. Daudzās ģimenēs uzpūtības un savtības sēklu bērnu sirdīs iesēj jau zīdaiņa vecumā. Viņu gudros izteicienus un darbus vecāki komentē un slavē bērnu klātbūtnē un ar pārspīlējumiem atkārto citiem. Mazuļi ievēro to un dižojas ar savu svarīgumu; viņi uzdrošinās pārtraukt sarunas un kļūst uzbāzīgi un bezkaunīgi. Glaimi un izdabāšana sekmē viņu iedomību un sliktos nodomus, līdz jaunākie reizēm pat komandē visu ģimeni, ieskaitot tēvu un māti.

Šādā audzināšanā izveidotais raksturs nemainās, bērnam sākot saprātīgi spriest. Tas aug līdz ar viņu un, kas var likties gudri teikts vai darīts mazbērna vecumā, kļūst nicināms un ļauns vīrietī vai sievietē. Šādi cilvēki cenšas pārvaldīt savus biedrus, un, ja kāds atsakās padoties viņu vēlmēm, tie uzskata, ka viņus apbēdina un aizvaino. Tas ir tāpēc, ka viņi bērna gados ir lutināti, nevis mācīti pašaizliedzīgi panest dzīves grūtības un smagumus.5

[141] Neveiciniet mīlestību uz uzslavām. Bērniem ir vajadzīga atzinība, līdzjūtība un iedrošinājums; bet ir jāuzmanās, lai nerosinātu viņos mīlestību uz uzslavām. (..) Vecāki vai skolotājs, kas patur prātā patiesa rakstura ideālu un tā izaugsmes iespējas, nevar lolot vai veicināt pašapmierinātību. Viņš neattīstīs jauniešos ilgas un pūles izrādīt savas spējas vai prasmi. Tas, kurš raugās tālāk par sevi, būs pazemīgs, tomēr viņam būs pašcieņa, kas ārēja cilvēciska diženuma priekšā nenokaunēsies un nesamulsīs.6

Veiciniet vienkāršību uzturā un apģērbā. Vecākiem ir svēts pienākums mācīt saviem bērniem palīdzēt nest mājas nastas, būt apmierinātiem ar parastu un vienkāršu ēdienu un kārtīgu, nebūt ne dārgu apģērbu.7

Ak, ja mātes un tēvi saprastu savu atbildību Dieva priekšā! Kāda pārmaiņa tad notiktu sabiedrībā! Bērnus nesamaitātu ar slavēšanu un lutināšanu, un viņi nelielītos ar savu apģērbu.8

Māciet vienkāršību un uzticību. Mums vajadzētu mācīt saviem bērniem vienkāršības un uzticības mācību. Mums vajadzētu mācīt viņiem mīlēt un bīties Radītāju un paklausīt Viņam. Visās dzīves iecerēs un nodomos Viņa slavu vajadzētu uzskatīt par visaugstāko. Viņa mīlestībai vajadzētu būt ikvienas rīcības virzītājspēkam.9

Kristus – mūsu paraugs. Jēzus, mūsu Pestītājs, staigāja pa zemi ar ķēniņa titulu, tomēr Viņa sirds bija lēnprātīga un pazemīga. Viņš bija gaisma un svētība katrā mājā, jo Viņš sev līdzi nesa prieku, cerību un drosmi. Ak, kaut mēs varētu pieklusināt savas sirds ilgas un mazāk dzīties pēc tā, ko ir grūti iegūt, [142] ar ko greznot savas mājas, un vairāk mīlētu to, ko Dievs vērtē augstāk par visiem dārgakmeņiem, – lēnu un klusu garu! Vienkāršības, lēnprātības un patiesas mīlestības pievilcība vispazemīgākās mājas pārvērtīs paradīzē. Ir labāk priecīgi paciest katru neērtību, nekā šķirties no miera un pieticības.10
_______________
1Audzināšana, 107.lpp.
2The Signs of the Times, 1884.g. 2. oktobris
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 141. lpp.
4The Health Reformer, 1877.g. decembris
5Liecības draudzei, 4.sēj., 200., 201. lpp.
6Audzināšana, 237. lpp.
7Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 168., 158. lpp.
8Review and Herald, 1897.g. 13. aprīlis
9Review and Herald, 1882.g. 13. jūnijs
10Liecības draudzei, 4.sēj., 622. lpp.

26. Pieklājība un atturība

[143] Pieklājība sākas mājās. (Piezīme. Lasiet grāmatā Adventistu māja, 421.–429.lpp., nodaļu “Pieklājība un laipnība”.) Vecāki, māciet saviem bērniem, (..) kā izturēties mājās ar patiesu pieklājību. Māciet viņiem parādīt laipnību un labsirdību citam pret citu. Neļaujiet savtībai dzīvot sirdī vai atrast kādu vietu mājās.1

Jaunieši, kas izaug neuzmanīgi un rupji savos vārdos un izturēšanās veidā, atklāj mājas audzināšanas raksturu. Vecāki nav sapratuši savas pārvaldības svarīgumu; un augļi, ko viņi ir sējuši, tiem ir arī jāpļauj.2

Jāizplata Debesu principi. Ģimeni ir jāpārvalda Debesu principiem. Katram bērnam ir jāmāca būt pieklājīgam, līdzjūtīgam, mīlošam, žēlsirdīgam, pieklājīgam, labsirdīgam.3

Ja visi ir ķēnišķīgās ģimenes locekļi, tad mājas dzīvē valdīs patiesa pieklājība. Katrs ģimenes loceklis centīsies to padarīt patīkamu ikvienam citam loceklim.4

Māciet to ar vārdiem un ar paraugu. Bērni, tāpat kā vecāki cilvēki, ir pakļauti kārdināšanām; un vecākiem ģimenes locekļiem vajadzētu ar vārdiem un priekšzīmi sniegt tiem pamācības, kā būt pieklājīgiem, labā noskaņojumā, mīlošiem un uzticīgi pildīt ikdienas pienākumus.5

[144] Cieņa pret gurdajām kājām, kas tuvojas savai atdusai. Dievs īpaši prasa maigu cieņu pret vecajiem. Viņš saka: “Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu.” Sal.pam. 16:31 Tie stāsta par izcīnītām cīņām un iegūtām uzvarām, par nestajām nastām un atsistajiem kārdinājumiem. Tie stāsta par gurdajām kājām, kas tuvojas savai atdusai, par vietām, kuras drīz būs brīvas. Palīdziet bērniem domāt par to, un viņi nolīdzinās sirmgalvju ceļu ar savu laipnību un cieņu un ienesīs piemīlību un skaistumu savās jaunajās dzīvēs, ņemot vērā pavēli: “Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku.” 3.Moz. 19:326

Māciet atturību un kautrību. Lepnums, sevis vērtēšana un pārdrošība ir ievērojamas šī laika bērnu raksturīgās īpašības; un tās ir šī laikmeta lāsts. (..) Gan mājās, gan sabatskolā bērniem jāmāca vissvētākās kautrības un pazemības mācības.7

Vai jūs, kam es tagad adresēju šos vārdus, ņemsiet vērā jums doto pamācību? Lai jaunieši ievēro brīdinājumu; lai viņi nav uzbāzīgi sarunās, bet gan kautrīgi un noslēgti. Lai viņi ir dedzīgi uzklausīt vārdus, no kuriem gūs labumu dvēsele, un lēni runāt, izņemot tad, ja tiem ir jāatklāj Jēzus un jāliecina par patiesību. Parādiet prāta pazemību ar kautrīgu uzvedību.8

Tikuma sardze. Lolojiet dārgo, nenovērtējamo kautrības dārgakmeni. Tas stāvēs tikuma sardzē. (..) Es jūtu, ka Kunga Gars mani dzen paskubināt savas māsas, kuras apliecina dievbijību, mīlēt kautrīgu uzvedību un kļūt atturīgām. (..) Es esmu jautājusi: “Kad jaunās māsas rīkosies ar pieklājību?” Es zinu, ka nenotiks nekādas no-teiktas pārmaiņas uz labo pusi, kamēr vecāki nesapratīs, [145] cik svarīgi ir pielikt lielākas rūpes, lai audzinātu bērnus pareizi. Māciet tiem uzvesties atturīgi un kautrīgi.9

Patiesa pievilcība. Bērna vispatiesākā pievilcība izpaužas vienkāršībā un paklausībā – uzmanīgās ausīs, kas dzird pamācību vārdus, labprātīgās kājās un rokās, kas iet un strādā pienākuma takā. Un bērna patiesā labestība atalgos viņu jau šajā dzīvē.10
_______________
1Manuskripts 74, 1900.g.
2Manuskripts 117, 1899.g.
3Manuskripts 100, 1902.g.
4Manuskripts 60, 1903.g.
5Manuskripts 27, 1896.g.
6Audzināšana, 244. lpp.
7Padomi par sabatskolas darbu, 46. lpp.
8The Youth’s Instructor, 1895.g. 11.jūlijs
9Liecības draudzei, 2.sēj., 458.,459. lpp.
10Review and Herald, 1898.g. 10. maijs

27. Prieks un pateicība

[146] Lai ģimene izplata patīkamu ietekmi. Pāri par visām lietām lai vecāki apņem savus bērnus ar priecīgu, pieklājīgu un mīlošu noskaņu. Mājas, kur mājo mīlestība un kur tā izpaužas sejas vaibstos, vārdos un darbos, ir vieta, kur eņģeļiem patīk uzkavēties.

Vecāki, lai mīlestības saules gaisma, prieks un laimīga pieticība ienāk jūsu sirdīs; un lai tās patīkamā, priecīgā ietekme izplatās jūsu mājās! Parādiet laipnu, atturīgu garu un veiciniet to pašu savos bērnos, attīstot visas tās pievilcīgās īpašības, kas padarīs gaišu jūsu mājas dzīvi. Šādi radīta gaisotne bērniem būs tas pats, kas gaiss un saules gaisma augu valstij, stiprinot prāta un miesas veselību un spēkus.1

Lai sejas izteiksme ir priecīga. Jēzus reliģijā nav nekā drūma. Lai gan ir cītīgi jāizvairās no vieglprātības, tukšām runām un jokiem, kuri, kā apustulis saka, neklājas, Jēzū ir salds miers un atdusa, kas izpaudīsies sejas izteiksmē. Kristieši nebūs sērīgi, nospiesti un izmisuši. Viņiem būs nosvērts prāts, tomēr tie parādīs pasaulei prieku, kādu piešķirt var tikai žēlastība.2

Bērnus piesaista priecīga, saulaina izturēšanās. Parādiet tiem laipnību un pieklājību, un tie atklās tādu pašu garu pret jums un cits pret citu.3

Māciet dvēselei būt priecīgai, pateicīgai un [147] izteikt atzinību Dievam par Viņa lielo mīlestību, ar kādu Viņš mūs visus ir mīlējis. (..) Kristieša prieks ir visīstākais svētuma skaistums.4

Izsakiet patīkamus, līksmus vārdus. Patīkami, līksmi vārdi nemaksā vairāk nekā nejauki, drūmi vārdi. Vai jums nepatīk, ka ar jums runā skarbi? Atcerieties, ka tad, kad jūs tā runājat, aso dzēlīgumu izjūt citi. Vecāki, ieviesiet mājās praktisku dievbijību. Mājas, kurās valda nesaskaņas, eņģeļiem nav pievilcīgas. Māciet saviem bērniem runāt vārdus, kas ienes saules gaismu un prieku.5

Attīstiet laimīgu dvēseles noskaņojumu. Ja ir kāds, kam pastāvīgi vajadzētu būt pateicīgam, tad tas ir kristietis. Ja ir kāds, kas bauda laimi jau šajā dzīvē, tad tas ir kristietis. Dieva bērnu pienākums ir būt priecīgiem. Viņiem vajadzētu attīstīt laimīgu dvēseles noskaņojumu. Dieva bērni, kas pastāvīgi dzīvo zem mākoņa un met ēnu visur, kurp vien tie dodas, nevar pagodināt Viņu. Kristietim ir jānes saules gaisma, nevis ēna. (..) Viņam būs priecīga sejas izteiksme.6

Bērni ienīst mākoņu nomāktību un grūtsirdību. Viņu sirdis atsaucas uz gaišumu, prieku un mīlestību.7

Smaidiet, vecāki, smaidiet! Daži vecāki un arī daži skolotāji, šķiet, ir aizmirsuši, ka viņi paši reiz ir bijuši bērni. Viņi ir cildeni, auksti un bez līdzjūtības. (..) Viņu sejām parasti piemīt svinīga, pārmetoša izteiksme. Bērnišķīga jautrība vai ietiepīgums, jauniešu dzīves nemierīgās darbības viņu acīs nerod nekādu attaisnojumu. Niecīgs pārkāpums tiek uzskatīts par smagu grēku. Šāda disciplīna nav līdzīga Kristum. Šādi audzināti bērni baidās no saviem vecākiem vai skolotājiem, bet nemīl tos; [148] viņi neuztic tiem savus bērnišķīgos piedzīvojumus. Dažas no visvērtīgākajām prāta un sirds īpašībām tiek sasaldētas līdz nāvei kā vārs augs pirms ziemas vējiem.

Smaidiet, vecāki; smaidiet, skolotāji! Ja jūsu sirdis ir skumjas, lai jūsu seja to neatklāj! Lai saules gaisma no mīlošas, pateicīgas sirds apgaismo jūsu sejas! Atraisieties no savas dzelžainās pašcieņas, pielāgojieties bērna vajadzībām un lieciet tiem mīlēt jūs. Ja jūs gribat viņu sirdīs iespiest reliģisku patiesību, jums ir jāiegūst viņu mīlestība.8

Piemērota lūgšana. Padariet savu darbu patīkamu ar slavas dziesmām. Ja jūs vēlaties, lai Debesu grāmatās par jums būtu tīrs ziņojums, nekad nešķendējieties un nerājieties. Lai jūsu ikdienas lūgšana ir: “Kungs, māci man darīt vislabāko, ko es spēju. Māci man, kā labāk strādāt. Dod man enerģiju un prieku.” (..) Ienesiet Kristu visā, ko jūs darāt, tad jūsu dzīves būs pildītas ar gaišumu un pateicību. Darīsim visu iespējamo, lai kalpošana Kungam virzītos uz priekšu priecīgi, lai mūsu sirdis būtu pildītas ar Viņa prieku.9

Māciet bērniem būt pateicīgiem. “Tev jābūt priecīgam par visu to labo, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis.” 5.Moz. 26:11 Pateicību un slavu vajadzētu izteikt Dievam par visām laicīgajām svētībām un par visām ērtībām, kuras Viņš mums ir piešķīris. Dievs vēlētos, ka katrā ģimenē, kuru Viņš gatavo dzīvot Debesu mūžīgajos mājokļos, slavētu Viņu par Viņa žēlastības bagātajiem krājumiem. Ja bērni mājas dzīvē būtu mācīti un audzināti būt pateicīgi visu labo lietu Devējam, tad mēs savās ģimenēs redzētu izpaužamies Debesu žēlastību. Mājas dzīvē valdītu labs noskaņojums un, nākot no šādām ģimenēm, jaunieši uz skolu un draudzi sev līdzi nestu cieņas un godbijības garu. [149] Svētnīca, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm, būtu piepildīta, valdītu bijība pret visiem likumiem, kas attiecas uz kalpošanu Viņam, slava un pateicība būtu pienesta par visām Viņa dāvanām.

Ja Kunga vārds tagad tiktu ievērots tik precīzi, kā tas tika pavēlēts senajam Israēlam, tēvi un mātes saviem bērniem būtu tāds paraugs, kam būtu vislielākā vērtība. (..) Katra laicīga svētība tiktu pieņemta ar pateicību un katra garīga svētība kļūtu divtik dārga, jo patiesības Vārds būtu svētojis katra saimes locekļa izpratni. Kungs Jēzus ir ļoti tuvu tiem, kas vērtē Viņa žēlsirdīgās dāvanas, apzinoties, ka visas labās lietas nāk no labsirdīgā, mīlošā, gādīgā Dieva un atzīstot Viņu par lielo miera, iepriecinājuma un neizsmeļamās žēlastības Avotu.10
_______________
1Dziednieciskā kalpošana, 386., 387. lpp.
2Review and Herald, 1884.g. 15. aprīlis
3Audzināšana, 240. lpp.
4The Youth’s Instructor, 1895.g. 11. jūlijs
5Review and Herald, 1901.g. 31. decembris
6Review and Herald, 1859.g. 28. aprīlis
7Padomi par sabatskolas darbu, 98.lpp.
8Review and Herald, 1882.g. 21. marts
9Australasian Union Conference Record, 1903.g. 15. novembris
10Manuskripts 67, 1907.g.

28. Patiesums

[150] Lai vecāki ir patiesuma paraugi. Vecāki un skolotāji, esiet patiesi pret Dievu! Lai jūsu dzīvē nav divkosīgu rīcību! Lai uz jūsu lūpām nav viltus! Kaut arī jums ir dažādas nepatikšanas, lai jūsu ceļi, jūsu vārdi un darbi svētā Dieva skatījumā ir taisni! Ak, cik šausmīgas ir sekas pirmajai mācību stundai krāpšanā! Vai ikviens, kurš sauc sevi par Dieva dēlu un meitu, atteiksies no viltus un meliem?

Nekad nedodiet bērnam iemeslu attaisnot melus, sakot: “Mamma nestāsta patiesību. Tētis nestāsta patiesību.” Vai tad, kad jūsu vārds Debesu pagalmos tiks apskatīts tiesas priekšā, pretī tam vajadzētu būt rakstītam “krāpnieks”? Vai lai paraugs, kam vajadzētu bērnus vadīt pa patiesības ceļu, viņus sabojā? Vai tēvu un māšu sirdīs nevajadzētu ienākt Dieva pārveidojošajam spēkam? Vai Dieva Svētajam Garam nevajadzētu ļaut uzspiest savu zīmogu uz viņu bērniem?

Mēs nevaram gaidīt, ka bērni būs pilnīgi vaļsirdīgi. Bet pastāv briesmas, ka ar nesaprātīgu vadību vecāki var iznīcināt atklātību, kurai vajadzētu raksturot bērna piedzīvojumus. Ar vārdu un priekšzīmi vecākiem vajadzētu darīt visu, kas ir viņu spēkos, lai saglabātu nemākslotu vienkāršību. Kad bērni pieaug, vecākiem nevajadzētu sēt sēklu, kas izaugs par krāpšanu un meliem un nobriedīs kā neuzticami ieradumi.1

[151] Nekad nemelojiet. Vecākiem vajadzētu būt patiesuma paraugam, jo tā ir mācība, kas ik dienas jāsēj bērnu sirdīs. Nelokāmam principam vajadzētu pārvaldīt vecākus visās viņu dzīves jomās, sevišķi bērnu audzināšanā un skološanā. “Jau pēc bērna darbošanās var nomanīt, vai viņš grib būt rimts un godīgs.” Sal.pam. 20:112

Māte, kurai trūkst apķērības un kura neseko Kunga vadībai, var izaudzināt savus bērnus par krāpniekiem un liekuļiem. Tā rīkojoties, šīs rakstura iezīmes var kļūt tik stabilas, ka melot būs tikpat dabīgi kā elpot. Izlikšanās tiks pieņemta par patieso un reālo.3

Vecāki, nekad nemelojiet, nekad nestāstiet nepatiesību ne ar vārdiem, ne ar rīcību. Ja jūs gribat, lai jūsu bērni būtu patiesi, esiet patiesi paši. Esiet tieši un nelokāmi. Nedrīkst pieļaut pat melošanu sīkumos. Tāpēc, ka mātes ir pieradušas melot un būt nepatiesas, bērni seko viņu paraugam.4

Nepatiesīgumu veicina skarbi vārdi. Nekļūstiet nepacietīgi pret saviem bērniem, kad viņi grēko. Kad jūs viņiem aizrādāt, nerunājiet strupi un skarbi. Tas mulsinās viņus, iedvešot bailes teikt patiesību.5
_______________
1Review and Herald, 1897.g. 13. aprīlis
2Good Health, 1880.gada janvāris
3Review and Herald, 1897.g. 13. aprīlis
4Manuskripts 126, 1897.g.
5Manuskripts 2, 1903.g.

29. Godīgums un taisnums

[152] Godīgums ir jāpraktizē un jāmāca. Ir ļoti būtiski, ka māte visos dzīves sīkumos praktizē godīgumu, un bērnu audzināšanā ir svarīgi mācīt jaunās meitenes, kā arī zēnus nekad nemelot un nekrāpt pat vissīkākajās lietās.1

Dieva pieprasītais standarts. Dievs grib, lai cilvēki Viņam kalpo zem Viņa karoga, ir stingri godīgi, nevainojami raksturā, lai viņu mēles neizsaka neko, kas var šķist nepatiesība. Valodai un acīm ir jābūt patiesām, bet darbiem – pat vissīkākajās detaļās tādiem, kādus Dievs var slavēt. Mēs dzīvojam svētā Dieva skata priekšā, kurš svinīgi mums paziņo: “Es zinu tavus darbus.” Dievišķā acs vienmēr ir pār mums. Mēs nevaram no Dieva apslēpt nevienu negodīgu darbu. Patiesību, ka Dievs ir liecinieks katrai mūsu rīcībai, saprot tikai daži.2

Tie, kuri saprot savu atkarību no Dieva, izjutīs, ka viņiem jābūt godīgiem pret saviem līdzcilvēkiem, un pāri visam viņi būs godīgi pret Dievu, no kā nāk visas dzīves svētības. Dieva pozitīvo pavēļu apiešana, kas ietver arī desmito tiesu un ziedojumus, Debesu grāmatās ir reģistrēta kā Viņa aplaupīšana.3

Godīgi svari un mēri. Pēc Kristus standartiem, godīgs cilvēks ir tas, kurš parāda nelokāmu taisnumu. Melīgi atsvari un nepareizi svari, ar kuriem daudzi cenšas virzīt uz priekšu savas intereses pasaulē, Dievam ir pretīgi. (..) Nelokāms godīgums spīd kā zelts starp pasaules sārņiem [153] un drazām. Viltu, melus un neuzticību var izskaistināt un apslēpt no cilvēku, bet ne no Dieva acīm. Dieva eņģeļi, kuri novēro rakstura attīstību un izvērtē tā morālo vērtību, Debesu grāmatās ieraksta šos mazsvarīgos darījumus, kas atklāj ļaunu raksturu.4

Godīgs, apejoties ar laiku un naudu. Trūkst cilvēku, kuri ir taisnīgi pat sīkos jautājumos, kuri neļauj izšķiest Dieva doto laiku, – vīri, kuri saprot, ka viņi izrīkojas ar līdzekļiem, kas pieder Dievam, un kuri netaisni nepiesavināsies sev nevienu centu. Ir vajadzīgi cilvēki, kas savā darbā ir uzticami un akurāti, rūpīgi un strādīgi gan darba devēja prombūtnē, gan viņa klātbūtnē, ar savu uzticību pierādot, ka nav tikai lūdzēji, acu kalpi, bet gan apzinīgi, uzticami, patiesi strādnieki, kas dara pareizi nevis cilvēciskas slavas dēļ, bet tāpēc, ka mīlēt un izvēlēties taisnību tiem liek augstā pienākuma apziņa pret Dievu.5

Viņš ir tieši tāds, kāds vēlas būt citu acīs. Katrā veikala darījumā kristietis ir tieši tāds, kāds vēlas būt savu brāļu acīs. Viņa rīcību vada pamatprincipi. Viņš neko neperina, tāpēc viņam nav nekā, ko slēpt, nekā, ko izskaistināt. Viņu var kritizēt, viņu var kontrolēt, bet viņa nelokāmais godīgums atspīdēs kā šķīsts zelts. Viņš ir par svētību visiem, kas ar viņu ir saistīti, jo viņa vārds ir uzticības cienīgs. Viņš ir cilvēks, kurš nekrāpj savus kaimiņus. Viņš ir draugs un labvēlis visiem, un viņa līdzcilvēki uzticas viņa padomam. (..) Patiesi godīgs cilvēks nekad neizmantos citu vājumu un neprasmi, lai piepildītu pats savu maku.6

[154] Nepieļaujiet nekādas novirzes no stingra godīguma. Katrā darījumā esiet nelokāmi godīgi. Lai arī jūs kārdina, nekad nekrāpiet un nemelojiet pat vismazākajā jautājumā. Laiku pa laikam dabīgs impulss var radīt kārdinājumu novirzīties no taisnās godīguma takas, bet nemainieties pat ne par mata tiesu. Ja jūs kādā gadījumā esat apsolījis kaut ko izdarīt, bet vēlāk saprotat, ka esat atbalstījuši citus, paši ciešot zaudējumu, nenovirzieties no principa ne par mata tiesu. Izpildiet savu apsolījumu. Cenšoties mainīt savus nodomus, jūs parādīsiet, ka uz jums nevar paļauties. Un ja jūs atkāpsieties mazos darījumos, tad jūs atkāpsieties arī lielākos. Šādos apstākļos daži ir kārdināti melot, sakot: “Mani nepareizi saprata. Manus vārdus iztulkoja citādāk, nekā es biju domājis.” Taču patiesība ir tā, ka viņi domāja tieši to, ko bija pateikuši, bet tad pārdomāja un gribēja atkāpties no sava solījuma, lai nebūtu jācieš zaudējumi. Kungs prasa no mums darīt taisnību, mīlēt žēlastību, patiesību un taisnību.7

Saglabājiet stingrus principus. Dzīves sīkumos ir jāsaglabā stingri godīguma principi. Dažiem novirzes no pilnīga taisnīguma veikala darījumos var izlikties sīka lieta, bet mūsu Pestītājs tā neuzskatīja. Viņa vārdi šajā jautājumā ir skaidri un precīzi: “Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” Lūk. 16:10 Cilvēks, kurš tikai nedaudz piekrāpj savu tuvāko, pievils viņu arī lielākās lietās, ja viņam uznāks šāds kārdinājums. Meli sīkās lietās Dieva skatījumā ir tikpat ļauni kā negodīgums lielākās lietās.8

Godīgumam ir jāapzīmogo katra rīcība mūsu dzīvē. [155] Debesu eņģeļi pārbauda darbu, kas ir ielikts mūsu rokās, un tur, kur ir bijusi atkāpe no patiesības principiem, pārskatos ir ierakstīts “par vieglu”.9
_______________
1Vēstule 1, 1877.g.
2Vēstule 1, 1877.g.
3Padomi namturībā, 77. lpp.
4Liecības draudzei, 4.sēj., 310. lpp.
5Turpat, 3. sēj., 25. lpp.
6Vēstule 3, 1878.g.
7Vēstule 103, 1900.g.
8Vēstule 3, 1878.g.
9Padomi namturībā, 142. lpp.

30. Pārliecība par sevi un cieņas izjūta

[156] Māciet katram bērnam būt par sevi pārliecinātam. Cik vien tālu iespējams, katru bērnu vajadzētu mācīt pazīt sevi. Vingrinot dažādas spējas, viņi uzzinās, kur viņi ir visstiprākie un kur ir nepilnības. Gudrs skolotājs sevišķu uzmanību pievērsīs vājāko rakstura iezīmju attīstīšanai, lai bērns varētu izveidot līdzsvarotu, harmo-nisku raksturu.1

Pārāk viegla dzīve izaudzina vājus cilvēkus. Ir labāk, ja vecāki palīdz saviem bērniem nostāties uz kājām, kamēr vēl ir dzīvi. Bērni, kuriem principa pēc ir jāuztur pašiem sevi, izaug par labākiem vīriem un sievām un ir labāk sagatavoti dzīvei nekā tie, kuri ir bijuši atkarīgi no sava tēva mantas. Bērni, kuriem ir jāiztiek pašiem no saviem resursiem, parasti augstu vērtē savas spējas, pilnveido savas priekšrocības, attīsta un virza visas savas spējas noteikta dzīves mērķa aizsniegšanai. Viņi parasti ir strādīgi, pieticīgi un ar morāli vērtīgu raksturu, kas ir panākumiem bagātas kristīgas dzīves pamatā. Tie bērni, kuriem visu iespējamo izdara vecāki, bieži pat neuzskata, ka ir tiem pateicību parādā.2

Šķēršļi attīsta stiprumu. Šķēršļi ir tie, kas dara vīru stipru. Nevis palīdzība, bet grūtības, konflikti, atraidījumi padara cilvēku morāli spēcīgu. Tos, kas varētu būt atbildīgi vīri ar morālu spēku un stipriem garīgiem muskuļiem, par vārguļiem un punduriem izaudzina bezdarbība un izvairīšanās no atbildības.3

[157] No pašiem dzīves agrīnajiem gadiem ir nepieciešams ieaust raksturā stingra taisnīguma principus, lai jaunieši varētu aizsniegt visaugstāko vīrišķības un sievišķības standartu. Viņiem vajadzētu vienmēr turēt acu priekšā patiesību, ka viņi ir dārgi atpirkti, un pagodināt Dievu ar savu miesu un garu, kas pieder Viņam. Jaunie-šiem vajadzētu nopietni pārdomāt, kādam jābūt viņu mērķim un dzīves uzdevumam, un ielikt pamatus tā, lai viņu ieradumi būtu brīvi no visām samaitātības izpausmēm. Ja viņi ieņems atbildīgus amatus, vadot un ietekmējot citus cilvēkus, tiem ir jābūt pārliecinātiem par sevi.4

Sagatavojiet bērnus drošsirdīgi stāties pretī problēmām. Pēc mājas un skolas disciplīnas visiem būs jāsastopas ar dzīves bargo disciplīnu. Katram bērnam un katram jaunietim vajadzētu izskaidrot, kā ar to gudri sastapties. Ir patiesība, ka Dievs mīl mūs, ka Viņš strādā mūsu laimei un, ja mēs vienmēr paklausītu Viņa likumam, mums nekad nevajadzētu iepazīt ciešanas; un arī tā ir patiesība, ka grēka dēļ ciešanas, bēdas un grūtības šajā pasaulē ienāk katra cilvēka dzīvē. Mācot drosmīgi stāties pretī šīm bēdām un grūtībām, mēs bērniem un jauniešiem būsim devuši labumu visai dzīvei. Lai gan mums vajadzētu būt līdzjūtīgiem pret viņiem, mums jāuzmanās, lai šī līdzjūtība nebūtu tāda, kas veicinātu sevis žēlošanu. Bērniem drīzāk ir vajadzīgs tas, kas rosina un stiprina, nevis tas, kas vājina.

Viņiem vajadzētu mācīt, ka šī pasaule nav parādes laukums, bet gan cīņas lauks. Visi ir aicināti kā labi karavīri paciest grūtumus. Ir jābūt stipriem un jāuzvedas kā vīriem. Māciet bērniem, ka patiesa rakstura pārbaude ir atrodama labprātībā nest nastas, [158] uzņemties grūtības, darīt darbu, kas ir jāpadara, lai gan tas nenes laicīgu atzinību vai algu.5

Stipriniet goda jūtas. Gudrs skolotājs, apejoties ar saviem skolēniem, centīsies veicināt patstāvību un stiprināt goda jūtas. Bērni un jaunieši gūst labumu no tā, ja viņiem uzticas. Daudziem, pat maziem bērniem, ir augstas goda jūtas; visi vēlas, lai pret viņiem izturas ar paļāvību un cieņu, un tās ir viņu tiesības. Viņiem nevajadzētu likt domāt, ka viņi nevar iet un nākt bez uzraudzības. Aizdomas demoralizē, radot tieši tos ļaunumus, kurus tās cenšas novērst. Lieciet jauniešiem sajust, ka viņiem uzticas, un tikai daži necentīsies pierādīt, ka ir šīs uzticības vērti.6
_______________
1Kristīgās audzināšanas pamati, 57. lpp.
2Liecības draudzei, 3.sēj., 122., 123. lpp.
3Turpat, 495. lpp.
4The Youth’s Instructor, 1893.g. 5. janvāris
5Audzināšana, 295. lpp.
6Turpat, 289.,290. lpp.

8. daļa. Vissvarīgākais uzdevums – rakstura attīstība

31. Rakstura nozīme

[161] Vienīgais dārgums, ko paņem no šīs pasaules. Raksturs, kas veidots saskaņā ar dievišķo līdzību, ir vienīgais dārgums, ko mēs varam paņemt no šīs pasaules uz nākamo. Tie, kas pakļaujas Kristus norādījumiem šajā pasaulē, paņems līdzi uz Debesu mājām katru dievišķo sasniegumu. Turklāt Debesīs būs jāturpina piln-veidoties. Cik tādēļ svarīga ir rakstura attīstība šajā dzīvē!1

Pareizs raksturs – dvēseles kvalitāte. Garīgās spējas un apdāvinātība nav raksturs, jo šīs īpašības bieži piemīt tiem, kuri ir tiešā pretstatā labam raksturam. Raksturs nav arī reputācija. Pareizs raksturs liecina par patiesu dvēseles kvalitāti un atklājas uzvedībā.2

Labs raksturs ir vairāk vērts nekā zelts vai sudrabs. To neietekmē panika vai neveiksmes; tajā dienā, kad zemes mājas aizslaucīs projām, tas nesīs bagātīgu algu. Godīgums, stingrība un neatlaidība ir īpašības, kuras ikvienam nopietni jācenšas attīstīt, jo tās apģērbj savu īpašnieku ar spēku, kas ir nepārvarams, – ar spēku, kas padara viņu spēcīgu darīt labu, atvairīt ļauno un panest dzīves likstas.3

Divi rakstura pamatelementi. Rakstura spēku veido divi elementi – gribasspēks un paškontroles spēks. Daudzi jaunieši jauc spēcīgas, nekontrolētas kaislības ar rakstura spēku; bet patiesība ir tā, ka tas, ko vada kaislības, ir vājš cilvēks. Patieso cilvēka lielumu un cēlumu nosaka viņa spējas pakļaut savas jūtas, [162] nevis spēks, ar kādu jūtas pakļauj viņu. Visstiprākais ir cilvēks, kurš, lai gan ir jūtīgs pret apvainojumu, tomēr apvalda kaislības un piedod saviem ienaidniekiem.4

Raksturs ir svarīgāks nekā āriene. Ja jauniešiem iegūt brīnišķīgu raksturu un laipnu rīcību būtu tikpat svarīgi kā atdarināt pasaules modi apģērbā un uzvedībā, tad nevis viens, kā tas diemžēl ir mūsdienās, bet simti, uznākot uz aktīvās dzīves skatuves, būtu sagatavoti atklāt cēlu un labvēlīgu ietekmi sabiedrībā.5

Rakstura attīstīšana ir dzīves darbs. Rakstura veidošana ir visas dzīves darbs, un tas ir jāveido mūžībai. Ja visi to apzinātos, ja tie atmostos domai, ka ikviens personīgi izlemj savu likteni mūžīgai dzīvei vai mūžīgai bojāejai, kāda tā būtu pārmaiņa! Cik atšķirīgi tiktu pavadīts šis pārbaudes laiks, cik atšķirīgi raksturi piepildītu mūsu pasauli!6

Attīstība un augšana. Sēklas dīgšana pārstāv garīgās dzīves sākumu, un auga attīstība ir rakstura attīstības simbols. Bez augšanas nevar būt dzīvība. Augs vai nu aug, vai mirst. Tāpat kā augs aug klusi un nemanāmi, bet tomēr nepārtraukti, tā pieaug arī raksturs. Katrā attīstības pakāpē mūsu dzīve var būt pilnīga; un arī tad, ja Die-va mērķis būs īstenots, tik un tā turpināsies nepārtraukta attīstība.7

Raksturs ir dzīves raža. Raksturs ir dzīves raža, un tas nosaka likteni gan šajā dzīvē, gan nākamajā. Raža ir iesētās sēklas vairošanās. Katra sēkla ražo sava veida augli. Tāpat tas ir ar rakstura īpašībām, kuras mēs lolojam. Savtība, [163] patmīlība, izdabāšana sev nes augļus; un gals ir nelaime un bojā eja. “Kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.” Gal. 6:8 Mīlestība, līdzjūtība un laipnība nes svētību augļus, pļauju, kas ir neiznīcīga.8

Lielākā liecība par kristietību. Ja kristīgās mātes dāvātu sabiedrībai bērnus ar godīgu raksturu, ar stingriem principiem un veselīgu morāli, tās būtu paveikušas vissvarīgāko no visiem misijas darbiem. Viņu bērni, pienācīgi izglītoti, lai ieņemtu savu vietu sabiedrībā, ir lielākā liecība par kristietību, kādu vien var sniegt pasau-lei.9

Viena pareizi audzināta bērna ietekme. Mirstīgajiem nav dots lielāks darbs par rakstura veidošanu. Bērni ir ne tik vien jāizglīto, bet arī jāaudzina. Kurš gan var paredzēt augoša bērna vai jaunieša nākotni? Veltiet lielākās rūpes savu bērnu audzināšanai! Viens bērns, pareizi disciplinēts patiesības principos ar raksturā ieaustu mīlestību un dievbijību, iemantos tādu spēku uz labu, kas būs nenovērtējams.10
_______________
1Kristus līdzības, 332. lpp.
2The Youth’s Instructor, 1886. g. 3. novembris
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 225., 226. lpp.
4Turpat, 222. lpp.
5Kristīgās audzināšanas pamati, 69. lpp.
6The Youth’s Instructor, 1903. g. 19. februāris
7Audzināšana, 105., 106. lpp.
8Turpat, 109. lpp.
9Pacific Health Journal, 1890. g. jūnijs
10The Signs of the Times, 1888. g. 13. jūlijs

32. Kā veidojas raksturs?

[164] To sasniedz ar neatlaidīgām, nenogurstošām pūlēm. Raksturs nerodas nejauši. To nenosaka viens garastāvokļa uzliesmojums, viens solis nepareizā virzienā. Darbību atkārtojot, tā kļūst par ieradumu un veido raksturu uz labu vai ļaunu. Pareizu raksturu var iegūt tikai ar neatlaidīgām, nenogurstošām pūlēm, pilnveidojot katru uzticēto talantu un spējas Dievam par godu. Diemžēl daudzi rīkojas pretēji, ļaujot sevi vadīt impulsiem un apstākļiem. Tas nav tāpēc, ka viņiem trūktu laba materiāla, bet tāpēc, ka tie neapzinās Dieva vēlmi, lai tie savā jaunībā darītu pašu labāko, kas ir viņu spēkos.1

Mūsu pirmais pienākums pret Dievu un līdzcilvēkiem ir sevi pilnveidot. Katra spēja, ar ko mūs apveltījis Radītājs, jāattīsta līdz augstākajai pilnības pakāpei, lai mēs varētu paveikt lielāko labā apjomu, ko vien spējam. Lai šķīstītu un attīrītu raksturu, ir vajadzīga Kristus dotā žēlastība, kas dara cilvēku spējīgu ieraudzīt un labot trūkumus un attīstīt to, kas raksturā ir teicams.2

Attīstot Dieva dotos spēkus. Katrs lielā mērā ir sava rakstura arhitekts. Ar katru dienu celtne arvien vairāk tuvojas nobeigumam. Dieva Vārds mūs brīdina ņemt vērā, kā mēs ceļam. Vai mūsu celtne balstās uz Mūžīgo Klinti? Nāk laiks, kad mūsu darbs atklāsies tieši tāds, kāds tas ir. Tagad visiem ir laiks attīstīt spējas, [165] kuras Dievs tiem ir devis, lai tie varētu izveidot raksturus, kas ir derīgi šeit un augstākai dzīvei nākotnē.

Ticība Kristum kā personīgam Glābējam piešķir raksturam spēku un stingrību. Tie, kam ir patiesa ticība Kristum, būs nosvērti un atcerēsies, ka Dieva acs ir pār viņiem, ka visu cilvēku Tiesnesis sver morālo vērtību, ka tos vēro Debesu inteliģence, lai redzētu, kā attīstās raksturs.3

To ietekmē katra darbība. Rakstura veidošanos ietekmē katra dzīves darbība, lai cik tā būtu nenozīmīga. Labs raksturs ir vairāk vērts nekā pasaulīgi īpašumi, un tā veidošanas darbs ir viscēlākais no visiem, ko cilvēks varētu darīt.

Raksturs, ko veido apstākļi, ir mainīgs un disharmonisks – pretrunu masa. Tā īpašniekam nav dzīvē augsta mērķa vai nolūka. Tas nepadara cildenākus citu raksturus. Tas ir bezmērķīgs un nespēcīgs.4

Raksturs kļūst pilnīgs, sekojot dievišķajam Paraugam. Dievs sagaida no mums, lai darinām raksturus saskaņā ar paraugu, kas mums dots. Mums jāliek ķieģelis pie ķieģeļa, pievienojot piemīlību piemīlībai, meklējot savus vājos punktus un izlabojot tos saskaņā ar dotajiem norādījumiem. Kad nama sienās redzam plaisu, mēs zinām, ka celtnē kaut kas nav pareizi. Mūsu rakstura celtnē plaisas var redzēt bieži. Ja vien šos defektus nenovērsīs, tad, pārbaudījumu vētrai plosoties, māja sabruks.5

Dievs mums dod spēku, spriešanas spējas un laiku, lai mēs varētu veidot raksturus, uz kuriem Viņš var uzspiest savu apstiprinājuma zīmogu. [166] Viņš vēlas, lai katrs Viņa bērns darina cēlu raksturu, darot šķīstus, cēlus darbus, lai beigās viņš varētu pasniegt simetrisku celtni, neaptraipītu templi, ko godā cilvēks un Dievs.

Sava rakstura celtne mums jāceļ uz Kristu. Viņš ir drošais pamats – pamats, kuru nekad nevar izkustināt. Kārdinājumu vētras un pārbaudījumi nevar izšķobīt tādu celtni, kas balstās uz Mūžīgo Klinti.

Tam, kas vēlas kļūt par skaistu templi Kungam, ir jāattīsta ikkatrs esamības spēks. Raksturs var attīstīties harmoniski tikai tad, ja pareizi izmanto talantus. Tā mēs par pamatu liksim to, kas Dieva Vārdā ir attēlots kā zelts, sudrabs, dārgakmeņi – materiālu, kas izturēs Dieva šķīstošās uguns pārbaudi. Rakstura veidošanā Kristus ir mūsu paraugs.6

Kārdināšanas ir jāatvaira. Daniēla dzīve ir Gara iedvesmota ilustrācija tam, kas veido svētotu raksturu. Tā sniedz mācību visiem, bet īpaši jauniešiem. Stingra pakļaušanās Dieva prasībām ir labvēlīga miesas un prāta veselībai.7

Daniēla vecāki bērnībā viņu radināja pie stingriem atturības ieradumiem. Viņi mācīja, ka ir jāsaskaņojas ar dabas likumiem visos ieradumos, ka ēšanai un dzeršanai ir tieša ietekme uz fizisko, garīgo un morālo dabu un ka cilvēks ir atbildīgs Dieva priekšā par savām spējām; jo viņš visas tās uzskatīja par dāvanu no Dieva, kuras attīstību nedrīkstēja traucēt ne ar kādu rīcību. Šī mācība paaugstināja Dieva likumu viņa prātā un radīja viņa sirdī godbijību pret to. Savas gūstniecības pirmajos gados Daniēls gāja cauri smagiem pārdzīvojumiem, kas viņu iepazīstināja [167] ar lepno galmu, ar liekulību un pagānismu. Patiesi savāda skola, lai darītu viņu derīgu sātības, čakluma un uzticības dzīvei. Un tomēr viņš šajā ļaunuma gaisotnē, kura viņu ietvēra, dzīvoja nesamaitāts.

Daniēls un viņa biedri baudīja agro gadu pareizas audzināšanas un izglītības labumus, bet šīs priekšrocības vien viņus nepadarītu par tiem, kas viņi bija. Pienāca laiks, kad viņiem bija jārīkojas patstāvīgi – kad viņu nākotne bija atkarīga no viņiem pašiem. Tad viņi nolēma palikt uzticīgi bērnībā gūtajām mācībām. Dieva bijība, kas ir gudrības sākums, bija viņu diženuma pamatā. Viņa Gars stiprināja katru patiesu nodomu, katru cēlu lēmumu.8

Mērķim jābūt augstam. Ja jaunieši šodien vēlas stāvēt tā, kā nostājās Daniēls, viņiem ir jāsasprindzina katrs garīgais nervs un muskulis. Dievs nevēlas, lai viņi paliktu iesācēji. Viņš vēlas, lai tie sasniegtu kāpņu augstāko punktu un lai no tā varētu spert soli Dieva valstībā.9

Ja jaunieši pareizi novērtētu šo svarīgo rakstura celšanas jautājumu, viņi redzētu nepieciešamību darīt savu darbu tā, lai tas izturētu izmeklēšanas pārbaudi Dieva priekšā. Necilākais un vājākais, neatlaidīgi pūloties atvairīt kārdinājumus un meklējot gudrību no augšienes, var sasniegt augstumus, kas tagad šķiet neiespējami. Šie sasniegumi nevar nākt bez noteikta lēmuma būt uzticīgam mazos pienākumos. Tie prasa nemitīgu modrību, lai greizās īpašības nepieņemtos spēkā. Jaunajiem var būt morāls spēks, jo Jēzus nāca pasaulē, lai būtu mūsu paraugs [168] un dotu gan jaunatnei, gan jebkuram citam vecumam dievišķu palīdzību.10

Jāņem vērā padomi un rājieni. Tiem, kuri ir nepilnīgi raksturā, uzvedībā, ieradumos un praksē, ir jāņem vērā padomi un rājieni. Šī pasaule ir Dieva darbnīca, un katrs akmens, ko izmanto Debesu templī, ir jāaptēš un jāpulē, līdz tas kļūst par pārbaudītu un dārgu akmeni, derīgu savai vietai Kunga celtnē. Bet, ja mēs atteiksimies no treniņa un disciplīnas, tad mēs būsim kā akmeņi, kurus neaptēš un nepulē un kurus beidzot noliek malā kā nederīgus.11

Var būt, ka tava rakstura veidošanā jāpaveic daudz darba, ka tu esi raupjš akmens, kas jāveido un jāpulē, pirms tas var aizpildīt vietu Dieva templī. Tev nav jābūt pārsteigtam, ja ar āmuru un kaltu Dievs nocērt tava rakstura asās šķautnes, līdz tu esi sagatavots aizpildīt vietu, ko Viņš tev sagādājis. Neviena cilvēciska būtne nevar pabeigt šo darbu. To var paveikt tikai Dievs. Un esi drošs, ka Viņš neizdarīs nevienu nederīgu cirtienu. Katru cirtienu Viņš cērt mīlestībā, tavai mūžīgajai laimei. Viņš zina tavas vājības un strādā, lai atjaunotu, nevis lai sagrautu.12
_______________
1The Youth’s Instructor, 1899. g. 27. jūlijs
2Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 225., 226. lpp.
4Liecības draudzei, 4. sēj., 657. lpp.
5The Youth’s Instructor, 1900. g. 25. oktobris
6The Youth’s Instructor, 1901. g. 16. maijs
7Kristīgās audzināšanas pamati, 80. lpp.
8Manuskripts 132, 1901. g.
9The Youth’s Instructor, 1899. g. 27. jūlijs
10The Youth’s Instructor, 1886. g. 3. novembris
11The Youth’s Instructor, 1893. g. 31. augusts
12Liecības draudzei, 7. sēj., 264. lpp.

33. Vecāku atbildība rakstura veidošanā

[169] Dievišķais uzdevums vecākiem. Dieva dotais darbs vecākiem ir veidot savu bērnu raksturus pēc dievišķā Parauga. Ar Viņa žēlastību viņi var izpildīt šo uzdevumu; bet tas prasīs pacietīgas, centīgas pūles; lai vadītu gribu un apvaldītu kaislības, nederēs nekas mazāks par stingrību un apņemšanos. Tīrumā, ko atstāj savā vaļā, aug tikai ērkšķi un nezāles. Tam, kurš grib iegūt derīgu un skaistu ražu, vispirms jāsagatavo augsne un jāiesēj sēkla, tad jāaprušina jaunie dzinumi, izravējot nezāles un mīkstinot zemi. Dārgie augi uzziedēs, un pieliktais darbs un rūpes bagāti atmaksāsies.1

Rakstura veidošana ir vissvarīgākais darbs, kāds jebkad uzticēts cilvēcīgām būtnēm, un nekad agrāk nav bijis tik svarīgi to pētīt kā tagad. Neviena iepriekšējā paaudze nav saskārusies ar tik nopietnām problēmām; nekad agrāk jaunus vīriešus un jaunas sievietes ļaunums neizaicināja tik spēcīgi, kā tas ir tagad.2

Attīstīt bērnu raksturus saskaņā ar Dieva Vārda priekšrakstiem – tas, vecāki, ir jūsu darbs! Šis darbs jāliek pirmajā vietā, jo tas saistās ar mūžīgām interesēm. Veidot bērnu raksturu ir daudz svarīgāk nekā attīstīt saimniecību, daudz būtiskāk nekā celt māju dzīvošanai vai nodarboties ar jebkāda veida uzņēmējdarbību vai tirdzniecību.3

[170] Mājas – vislabākā vieta rakstura veidošanai. Ne draudzes skola, ne koledža nedod tādas iespējas veidot bērna raksturu uz pareizā pamata, kādas sniedz mājas.4

Greizie raksturi ir jāizlabo. Tiem, kas šajā dzīvē neizlabo savus greizos raksturus, nevar būt daļa nākotnes nemirstīgajā dzīvē. Ak, cik svarīgi jauniešiem ir turēties taisni! Šajā jautājumā nozīmīga loma ir vecākiem. Uz viņiem gulstas svēta atbildība audzināt savus bērnus Dievam. Viņiem ir dots darbs palīdzēt saviem mazajiem veidot tādus raksturus, kas tiem nodrošinās ieeju augstākajā galmā.5

Vecāki, nekļūdieties šeit! Vecāki, Kristus dēļ, nekļūdieties savā vissvarīgākajā darbā, veidojot bērnu raksturus laikam un mūžībai! Kļūdu no jūsu puses, pametot novārtā uzticīgus norādījumus vai ļaujoties negudrai mīlestībai, kas padara jūsu acis aklas pret bērnu nepilnībām un aiztur ierobežojumus, pierādīs viņu bojāeja. Jūsu uzņemtais kurss var pagriezt nepareizā virzienā visu viņu nākotni. Jūs esat tie, kas nosaka, kas viņi būs un ko darīs Kristus, līdzcilvēku un savu pašu dvēseļu labā.

Izturieties pret saviem bērniem godīgi un ar uzticību. Strādājiet drosmīgi un pacietīgi. Nebaidieties no krusta, netaupiet laiku vai darbu, grūtības vai ciešanas. Jūsu bērnu nākotne liecinās par jūsu darba raksturu. Jūsu bērnu līdzsvarotie raksturi labāk nekā jebkas cits parādīs jūsu uzticību Kristum. Viņi ir Kristus īpašums, atpirkti ar Viņa paša asinīm. Ja viņu ietekme pilnībā ir Kristus pusē, [171] tad tie ir Viņa darbabiedri, palīdzot citiem atrast dzīvības ceļu. Ja jūs pametat novārtā savu Dieva doto darbu, jūsu negudrās disciplīnas virziens viņus noliek starp tiem, kas aizklīst no Kristus un stiprina tumsas valstību.6

Tīra māja, bet neaudzināti bērni. Es esmu redzējusi māti, kuras kritiskā acs spēja ieraudzīt visu nepilnīgo, pieskaņojot citu citam savas mājas koka izstrādājumus, un kura bija ļoti sīkumaina, lai mājas uzkopšanu pilnīgi paveiktu viņas noteiktajā laikā. Viņa to bieži darīja uz fiziskās un garīgās veselības rēķina, kamēr savus bērnus tā atstāja skrienam uz ielas un apgūstam ielas izglītību. Šie bērni auga vulgāri, egoistiski, rupji un nepaklausīgi. Māte, lai gan viņai bija algots palīgs, bija tā aizņemta ar saimniecības rūpēm, ka nevarēja atļauties atvēlēt laiku, lai pareizi audzinātu savus bērnus. Viņa ļāva tiem pieaugt ar rakstura izkropļojumiem, nedisciplinētiem un neaudzinātiem. Mēs sapratām, ka mātes smalkā gaume neīstenojās pareizā virzienā, citādi viņa būtu ieraudzījusi nepieciešamību veidot savu bērnu prātus un uzvedību un tos izglītojusi, lai viņi iegūtu saskanīgus un mīlīgus raksturus.

Ja māte šīs lietas, kas pieprasīja viņas uzmanību vispirms, būtu likusi otrajā vietā, viņa būtu uzskatījusi savu bērnu fizisko, garīgo un morālo audzināšanu par bezgala svarīgu. Tām, kuras uzņemas mātes atbildību, vajadzētu izjust kā svinīgu pienākumu pret Dievu un saviem bērniem tādu viņu audzināšanu, lai tiem būtu laipna un sirsnīga attieksme un lai viņi būtu ar šķīstu morāli, izsmalcinātu gaumi un mīlīgi raksturā.7

[172] Tikai ar Dieva Garu. Vai mums jāuzskata, ka paši spējam veidot savas dzīves un raksturus tādus, lai varētu ieiet pa uzvaras vārtiem? Mēs to nevaram izdarīt. Katru mirkli mēs esam atkarīgi no Dieva Gara darbības pie mums un mūsu bērniem.8

Ja vecāki vēlas redzēt citādu stāvokli savā ģimenē, lai tie pilnīgi svētījas Dievam, un Kungs izdomās līdzekļus un metodes, ar kuru palīdzību var ienākt pārmaiņa viņu ģimenes lokā.9

Dieva daļa un jūsu. Kristīgie vecāki, es jūs ļoti lūdzu atmosties! (..) Ja jūs izturaties nevērīgi pret savu pienākumu un izvairāties no savas atbildības, gaidot, lai Kungs dara jūsu darbu, jūs pievilsieties. Kad uzticīgi esat darījuši visu, ko spējat, nesiet savus bērnus pie Jēzus un ar dedzīgu un neatlaidīgu ticību aizlūdziet par viņiem. Kungs būs jūsu palīgs; Viņš strādās ar jūsu pūlēm; Viņa spēkā jūs iegūsiet uzvaru. (..)

Kad vecāki parādīs tādu interesi par saviem bērniem, kādu no tiem sagaida Dievs, Viņš dzirdēs viņu lūgšanas un strādās ar viņu pūlēm; bet Dievs negrasās darīt darbu, kuru Viņš atstājis vecāku ziņā.10

Radītājs jums palīdzēs. Mātes, atcerieties, ka jūsu darbā palīdzību jums sniegs Universa Radītājs. Viņa spēkā un Viņa Vārdā jūs varat vadīt savus bērnus tā, lai tie būtu uzvarētāji. Māciet viņus meklēt spēku pie Dieva. Stāstiet bērniem, ka Viņš dzird viņu lūgšanas. Māciet viņus uzvarēt ļaunu ar labu. Māciet tos izrādīt ietekmi, kas paceļ un padara cildenāku. Vadiet viņus savienībā ar Dievu, un viņiem būs [173] spēks atvairīt visstiprākās kārdināšanas. Tad viņi saņems uzvarētāja algu.11

Jūsu līdzjūtīgais Pestītājs vēro jūs ar mīlestību un līdzjūtību, gatavs dzirdēt jūsu lūgšanas un sniegt jums nepieciešamo palīdzību mūža darbā. Mīlestība, prieks, miers, pacietība, lēnprātība, ticība un žēlsirdība ir kristieša rakstura elementi. Šie pievilcīgie dārgumi ir Gara augļi. Tie ir kristieša kronis un vairogs.12

Iedrošinājuma vārds tiem, kas ir kļūdījušies. Tiem, kas audzinājuši savus bērnus nepareizi, nevajag krist izmisumā; lai tie atgriežas pie Dieva un iegūst patiesas paklausības garu, un viņiem būs iespēja panākt izlemtās reformas. Saskaņojot jūsu pašu ieradumus ar Dieva svētā likuma glābjošajiem principiem, jums būs ietekme pār jūsu bērniem.13

Daži bērni atteiksies ņemt vērā vecāku padomu. Vecāki var darīt visu iespējamo, kas ir viņu spēkos, lai dotu saviem bērniem katru priekšrocību un norādījumu atdot savas sirdis Dievam, tomēr bērni var atteikties staigāt gaismā un ar savu virzību uz ļaunu mest nelabvēlīgas ēnas uz saviem vecākiem, kas tos mīl un kuru sirdis ilgojas pēc viņu pestīšanas.

Tas ir sātans, kas kārdina bērnus doties grēka un nepaklausības virzienā. (..) Ja viņi atsakās staigāt gaismā, ja viņi atsakās pakļaut savu gribu un ceļus Dievam un nenožēlo, bet turpina doties grēka virzienā, gaisma un privilēģijas, kas viņiem ir bijušas, tiesā pacelsies pret tiem, tāpēc ka tie nestaigāja gaismā un nezināja, kurp dodas. Sātans viņus vada [174], un tie kļūst par aprunāšanas objektiem pasaulē. Cilvēki saka: “Ak, kā gan tā! Skatieties uz šiem bērniem! Viņu vecāki ir ļoti reliģiozi, bet jūs redzat, tie ir sliktāki nekā mani bērni, un es nepretendēju būt kristietis.” Tā bērni, kas saņem labus norādījumus un tomēr tos neievēro, uzveļ negodu saviem vecākiem, tos negodājot un liekot kaunā bezdievīgās pasaules priekšā. Ar savu ļauno darbības virzienu tie nes negodu arī Jēzus Kristus reliģijai.14

Vecāki, tas ir jūsu darbs. Vecāki, attīstīt bērnos pacietību, pastāvību un neviltotu mīlestību ir jūsu darbs. Apejoties pareizi ar bērniem, ko Dievs jums devis, jūs palīdzat tiem likt pamatu šķīstiem, labi līdzsvarotiem raksturiem. Jūs iedvešat viņu prātos principus, kuriem tie kādu dienu sekos paši savās ģimenēs. Jūsu pareizi vērsto pūļu ietekme atklāsies tad, kad viņi vadīs savas ģimenes pa Kunga ceļu.15
_______________
1The Signs of the Times, 1881. g. 24. novembris
2Audzināšana, 225. lpp.
3The Signs of the Times, 1894. g. 10. septembris
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 162. lpp.
5Vēstule 78, 1901. g.
6Liecības draudzei, 5. sēj., 39., 40. lpp.
7The Signs of the Times, 1875. g. 5. augusts
8Manuskripts 12, 1895. g.
9Manuskripts 151, 1897. g.
10Review and Herald, 1881. g. 13. septembris
11Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs
12Pacific Health Journal, 1890. g. septembris
13The Signs of the Times, 1894. g. 17. septembris
14The Youth’s Instructor, 1893. g. 10. augusts
15Review and Herald, 1899. g. 6. jūnijs

34. Kā izposta raksturu

[175] Vecāki var sēt posta sēklu. Kļūdaini vecāki sniedz saviem bērniem mācību stundas, kuras izrādīsies tiem postošas, un stāda ērkšķus paši savām kājām. (..) Lielā mērā vecāki tur savās rokās bērnu nākotnes laimi. Uz viņiem gulstas svarīgais darbs veidot savu bērnu raksturus. Bērnībā dotie norādījumi tiem sekos līdzi visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kura uzdīgs un nesīs augļus uz labu vai uz ļaunu. Viņi var sagatavot savus bērnus laimei vai postam.1

Ar izlutināšanu vai dzelzs likumu. Bieži bērnus lutina jau no zīdaiņa vecuma, un tā nostiprinās nepareizie ieradumi. Vecāki ir locījuši jaunu koku. Ar viņu audzināšanas metožu palīdzību raksturs attīstās vai nu izkropļots, vai saskanīgs un skaists. Kamēr daudzi kļūdās lutinot, citi iet pretējā galējībā, vadot savus bērnus ar dzelzs rīksti. Neviens no tiem neseko Bībeles norādījumiem, bet abi dara atbaidošu darbu. Viņi veido savu bērnu prātus, un Kunga dienā tiem būs jāsniedz norēķins par veidu, kā viņi to ir darījuši. Mūžība atklās šajā dzīvē darītā darba rezultātus.2

Neaudzinot Dievam. Neaudzinot bērnus tā, lai tie turētos uz Kunga ceļa un darītu tās lietas, [176] kuras Viņš ir pavēlējis, vecāki atstāj novārtā svinīgu pienākumu.3

Dažus bērnus atstāj rīkoties, kā tiem patīk; citos meklē kļūdas un mazina drosmi. Bet ir maz patīkamā un priecīgā, par maz atzinības vārdu.4

Ak, ja tikai mātes strādātu ar gudrību, ar mieru un noteiktību, lai audzinātu un pakļautu bērnu miesīgos temperamentus, kāds gan grēka daudzums būtu iznīcināts jau tā dīglī un kādi smagi pārdzīvojumi būtu aiztaupīti draudzei! (..) Daudzas dvēseles būs mūžīgi pazudušas, jo vecāki atstāj novārtā savu bērnu pareizu disciplinēšanu un nemāca tos jaunībā pakļauties autoritātei. Lutinot tad, kad pieļauta kļūda un mierinot dusmu uzliesmojumus, nav pielikts cirvis pie ļaunuma saknēm, un tas izrādās par bojāeju tūkstošiem dvēseļu. Ak, kā vecāki atbildēs Dievam par briesmīgo nolaidību pret savu pienākumu?!5

Ar nolaidību, kas koķetē ar grēku. Bērniem ir nepieciešamas tādas vērīgas rūpes un vadība, kā nekad agrāk, jo sātans cīnās, lai gūtu kontroli pār viņu prātiem un sirdīm un lai izdzītu Svēto Garu. Šīs paaudzes jaunatnes briesmīgais stāvoklis ir spēcīga pierādījuma zīme, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās, bet daudzu bojāeju var tieši attiecināt uz vecāku nepareizo vadību. Kurnēšanas gars pret pārmetumiem ir iesakņojies un nes savas nepakļaušanās sekas. Vecākus gan neapmierina raksturi, ar kādiem attīstās viņu bērni, tomēr viņi neredz kļūdas, kas bērnus padara par tādiem, kādi viņi ir. (..)

Dievs nosoda nolaidību, kas koķetē ar grēku un noziegumu, un nejūtīgumu, kas ir gauss atklāt nolaidības kaitīgo klātbūtni viltus kristiešu ģimenēs.6

[177] Ar savaldības trūkumu. Tāpēc, ka viņi savus bērnus pareizi nevada un nesavalda, tūkstoši uzaug ar izkropļotu raksturu un vaļīgu morāli un ir ļoti vāji sagatavoti dzīves praktiskajiem pienākumiem. Tie ir atstāti vieni, lai ar savām tieksmēm, laiku un garīgajām spējām rīkotos tā, kā pašiem patīk. Par šo novārtā atstāto spēju zaudējumu Dieva lietai atbildīgi ir tēvi un mātes. Kā viņi attaisnosies? Ko viņi teiks Tam, kura namturi skaitās, kas tiem uzticējis svētu pienākumu mācīt viņu aizbildniecībā esošās dvēseles, lai tās visu savu prātu un spēku izlietotu par godu savam Radītājam?

Vecākiem šķita, ka viņi mīl savus bērnus, bet tie ir izrādījušies par viņu ļaunākajiem ienaidniekiem. Viņi atļāva ļaunumam darboties nesavaldītam. Viņi ļāva saviem bērniem lolot grēku, līdzīgi kā lolo un lutina čūsku, kura sadzeļ ne tik vien upuri, kas viņu mīl, bet visus, ar ko tā ir saistīta.8

Nepievēršot uzmanību acīmredzamām kļūdām. Daudzi vecāki nevis savienojas ar tiem, kuri cenšas pacelt morāles standartu, nevis dievbijīgi strādā ar sirdi un dvēseli, labojot savu bērnu kļūdas, bet gan mierina savu sirdsapziņu, sakot: “Mani bērni nav sliktāki kā citi.” Viņi mēģina noslēpt acīmredzamās kļūdas, ko Dievs ienīst, līdz viņu bērni kļūst par pārkāpējiem un iet kādā neprātīgā virzienā. Ja viņu sirdīs ir sacelšanās gars, daudz labāk to apspiest tagad, nekā ar iecietīgu izturēšanos ļaut tam pieaugt un nostiprināties. Ja vecāki pildītu savu pienākumu, mēs redzētu citādu lietu stāvokli. Daudzi no šiem vecākiem ir atkrituši no Dieva. Viņiem nav gudrības no Dieva, lai pamanītu sātana viltības un neiekristu viņa lamatās.9

[178] Lutinot bērnus un izdabājot tiem. Vecāki bieži lutina savus bērnus un izdabā tiem, jo vadīt viņus šādā veidā liekas vieglāk. Ir vieglāk ļaut tiem iet pašiem savu ceļu, nekā kontrolēt nevaldāmās tieksmes, kas tik spēcīgi rosās viņu sirdīs. Tomēr šis ceļš ir gļēvs. Šāda izvairīšanās no atbildības ir liels ļaunums; jo nāks laiks, kad šie bērni, kuru nekontrolētās tieksmes būs nostiprinājušās par pilnīgi ļaunām, nesīs kaunu un negodu sev un savām ģimenēm. Tie iziet patstāvīgajā dzīvē, nesagatavoti tās kārdinājumiem, pārāk vāji, lai izturētu grūtības un nepatikšanas; strauji, valdonīgi, nedisciplinēti, viņi cenšas citus pakļaut savai gribai un, kad tas neizdodas, tad uzskata, ka pasaule pret viņiem slikti izturas, un nostājas pret to.10

Sējot iedomības sēklu. Lai kur mēs dotos, visur redzam bērnus, kuriem izdabā, kurus lutina un kurus slavina bez apdoma. Tas virza viņus būt iedomīgiem, nekaunīgiem un nesaprātīgiem. Nesaprātīgiem vecākiem un aizbildņiem, kuri slavē un izdabā jauniešiem, kas ir viņu pārraudzībā, ir viegli iesēt cilvēka sirdī iedomības sēklu bez domām par nākotni. Ietiepība un lepnums ir ļaunumi, kas pārvērta eņģeļus par dēmoniem un aizvēra tiem Debesu vārtus. Un tomēr vecāki neapzināti sistemātiski audzina savus bērnus par sātana aģentiem.11

Kļūstot par vergiem pusaudžiem. Cik daudzi vecāki ir nomocījušies un apgrūtināti, esot par vergiem saviem bērniem, kamēr saskaņā ar viņu izglītošanu un audzināšanu bērni dzīvo, lai sevi slavinātu, izpatiktu sev un izklaidētos. Vecāki sēj savu bērnu sirdīs sēklu, kas nes ražu, par kuras pļauju viņi nerūpējas. Saņēmuši šādu audzināšanu, desmit, [179] divpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā bērni domā, ka paši ir ļoti gudri, iedomājas, ka viņi ir retums, un uzskata sevi par visumā pārāk zinošiem, lai būtu vecāku pakļautībā, un pārāk paaugstinātiem, lai pazemotos līdz ikdienas dzīves pienākumu veikšanai. Mīlestība uz izpriecām pārmāc viņu prātus, un egoisms, lepnums un sacelšanās atklāj savas rūgtās sekas viņu dzīvēs. Viņi pieņem sātana glaimus un attīsta grēcīgu godkāri, lai rādītu lielu šovu pasaulē.12

Ar nepareizā virzienā vērstu mīlestību un līdzjūtību. Vecāki var ļauties mīlestībai pret saviem bērniem uz paklausības rēķina Dieva svētajam likumam. Šīs pieķeršanās vadīti, tie neklausa Dievam, jo atļauj saviem bērniem staigāt ar ļauniem pamudinājumiem un attur norādījumus un disciplīnu, ko Dievs ir pavēlējis tiem dot. Ja vecāki šādi negodā Dieva pavēles, tad tie pakļauj briesmām savas un savu bērnu dvēseles.13

Vāja prasība pēc paklausības, akla mīlestība un līdzjūtība, bērnu nesavaldīšana un izdabāšana veido tādu audzināšanas sistēmu, kas apbēdina Dieva eņģeļus, toties iepriecina sātanu, jo ar to viņa rindās nonāk simti un tūkstoši. Tāpēc viņš aizmiglo vecāku acis, paralizē viņu jūtīgumu un aptumšo prātu. Vecāki redz, ka viņu bērni nav jauki, nav piemīlīgi, paklausīgi un piesardzīgi, tomēr ģimenē vairojas bērni. Arī viņu dzīve tiek saindēta, sirdis pildītas ar bēdām, un viņi tiek pievienoti to rindām, kuru dvēseles sātans savaldzina un vada pretī bo-jāejai.14

Ar neveiksmīgu paklausības pieprasīšanu. Ja nepateicīgu bērnu pabaro, apģērbj un atļauj tam iet nepamācītam, viņš jūtas iedrošināts turpināt savu ļauno ceļu. [180] Tikpat lielā mērā, cik vecāki vai uzraugi, nepieprasot paklausību, šādi viņu atbalsta, tikpat lielā mērā viņi paši piedalās šajos ļaunajos darbos. Tādi bērni var tikpat labi būt kopā ar ļaunajiem, kuru nekrietnajam ceļam viņi izvēlas sekot, kā palikt kristiešu mājās, lai samaitātu citus. Šajā negodīgajā laikmetā katram kristietim stingri jāpastāv, nosodot untumainu bērnu ļauno, sātanisko rīcību. Pret ļauno jaunatni nevajadzētu izturēties kā pret laipnu un paklausīgu, bet kā pret miera traucētājiem un savu biedru demoralizētājiem.15

Atļaujot bērniem sekot savam prātam. Sabiedrībā valdošais uzskats atļauj jaunatnei sekot sava prāta dabiskajām tieksmēm.16

Vecāki domā, ka, apmierinot savu bērnu vēlmes un ļaujot viņiem sekot savām tieksmēm, viņi var iegūt to mīlestību. Kāda kļūda! Bērni, kuriem izdabā, izaug ar nesavaldītām tieksmēm, nepiekāpīgi savā rīcībā, savtīgi, izvēlīgi un valdonīgi, par lāstu sev un visiem apkārtējiem.17

Pieļaujot nepareizu nostāju. Bērnības mācību stundas, labas vai sliktas, nemācās veltīgi. Jaunībā raksturs attīstās uz labu vai ļaunu. Mājās ir iespējama uzslava un neīsti glaimi; pasaulē katrs balstās uz saviem nopelniem. Izlutinātie, kuriem bija nodota visas mājas autoritāte, turpmākajā dzīvē ik dienas saņem pazemojumus un ir spiesti padoties citiem. Daudzi no šīm praktiskajām dzīves mācību stundām pat apgūst savu patieso vietu. Noraidījumi, sarūgtinājumi un vadītāju vaļsirdīga valoda dažam labam liek izprast viņa patieso līmeni un pazemoties, [181] lai saprastu un pieņemtu savu īsto vietu. Bet tā ir reta un nevajadzīga kārtība, kādā var iegūt pieredzi. To būtu novērsusi pienācīga audzināšana jaunībā.

Vairākums no šiem slikti disciplinētajiem iet caur dzīvi, konfliktējot ar pasauli un ciešot neveiksmi tur, kur tiem vajadzēja gūt panākumus. Viņi aug ar sajūtu, ka pasaule uz viņiem tur ļaunu prātu, jo tā viņiem neglaimo un nemīlinās, un viņi atriebjas, turot ļaunu prātu uz pasauli un mēģinot spītēt tās nepakļāvībai. Reizēm apstākļi tos piespiež notēlot pazemību, kuru tie nejūt; bet tā viņiem nepiemīt ar dabisku pievilcību, un viņu patiesais raksturs, protams, agri vai vēlu izpaudīsies. (..)

Kādēļ vecāki izglīto bērnus tādā veidā, ka tie karo ar tiem, ar kuriem nonāk saskarē?18

Audzinot kā sabiedrības mīļotājus. Bērni nav jāaudzina, lai tie būtu sabiedrības mīļotāji. Viņi nav jāupurē Molokam, bet tiem jākļūst par Kunga ģimenes locekļiem. Vecākiem jābūt piepildītiem ar Kristus līdzjūtību, lai viņi varētu strādāt to dvēseļu pestīšanas labā, kuras atrodas viņu ietekmes zonā. Viņu prātiem nav jābūt pilnīgi pārņemtiem ar pasaules modi un rīcību. Viņiem nav jāmāca savi bērni apmeklēt balles, koncertus un dejas, rīkot un apmeklēt svētku mielastus, jo šādi rīkojas pagāni.19

Atļaujot patmīlīgi meklēt laimi. Ir daudz jauniešu, kuri varētu būt par svētību sabiedrībai un par godu Dievam, ja viņi būtu uzsākuši dzīvi ar pareizu izpratni par to, kas nes veiksmi. Bet viņiem mācīja nevis prāta un principu kontroli, [182] bet gan pakļauties untumainām tieksmēm, un viņi tiecās izdabāt vienīgi sev, ļaujoties savtīgam priekam un cerot tādējādi iegūt laimi. Taču viņiem neizdevās sasniegt mērķi, jo patmīlības ceļš, meklējot laimi, nes vienīgi ciešanas. Viņi neder sabiedrībai, neder Dieva darbam. Viņu izredzes gan šajā, gan nākamajā pasaulē ir bezcerīgas, jo ar savtīgu mīlestību uz izpriecām viņi zaudē gan šo pasauli, gan nākamo.20

Ar dievbijības trūkumu mājās. Mājās, kuras atzīst sevi par kristiešu mājām, kur tēviem un mātēm it kā vajadzētu būt centīgiem Rakstu pētniekiem, lai viņi zinātu katru pamācību un ierobežojumu Dieva Vārdā, atklājas nolaidība, nesekojot Vārda norādījumiem un neaudzinot bērnus Kunga pamācībās. Vecākiem, kuri uzdodas par kristiešiem, trūkst praktiskas dievbijības mājās. Kā lai tēvi un mātes pārstāv Kristus raksturu mājas dzīvē, ja viņi ir apmierināti, sasniedzot lētu un zemu standartu? Dzīvā Dieva zīmogu uzspiedīs vienīgi tiem, kuri raksturā nes Kristus līdzību.21

Ja vecāki būtu paklausīgi Dievam. Kungs neattaisnos vecāku slikto vadību. Šodien simtiem bērnu papildina ienaidnieka rindas, dzīvojot un strādājot šķirti no Dieva. Viņi ir nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti; bet grēks guļ pie vecāku durvīm. Kristīgie vecāki, tūkstošiem bērnu iet bojā savos grēkos jūsu kļūdas dēļ, jo jūs gudri nevaldāt savās mājās! Ja vecāki būtu paklausīgi neredzamajam Israēla armijas Vadonim, kura godību ietina mākoņa stabs, [183] tad bēdīgais lietu stāvoklis, kāds pašlaik ir tik daudzās ģimenēs, nebūtu redzams.22
_______________
1Liecības draudzei, 1. sēj., 393. lpp.
2Turpat, 4. sēj. 368., 369. lpp.
3Manuskripts 12, 1898. g.
4Manuskripts 34, 1893. g.
5Liecības draudzei, 4. sēj., 92., 93. lpp.
6Turpat, 199., 200. lpp.
7Turpat, 5. sēj., 326. lpp.
8Kristīgās audzināšanas pamati, 52., 53. lpp.
9Liecības draudzei, 4. sēj., 650., 651. lpp.
10Turpat, 201. lpp.
11Pacific Health Journal, 1890. g. janvāris
12The Youth’s Instructor, 1893. g. 20. jūlijs
13Review and Herald, 1897. g. 6. aprīlis
14Liecības draudzei, 5. sēj., 324. lpp.
15Manuskripts 119, 1901. g.
16Vēstis jaunatnei, 373. lpp.
17Liecības draudzei, 1. sēj., 393. lpp.
18Turpat, 4. sēj. 201., 202. lpp.
19Review and Herald, 1894. g. 13. marts
20The Youth’s Instructor, 1893. g. 20. jūlijs
21Review and Herald, 1895. g. 21. maijs
22Review and Herald, 1899. g. 6. jūnijs

35. Kā vecāki var veidot stiprus raksturus

[184] Ziedojiet tam labāko laiku un prāta spējas. Vecāki saņem bērnu kā bezpalīdzīgu nastu savās rokās; viņš nezina neko, un viņam jāmāca mīlēt Dievs, viņš jāuzaudzina Kunga pielūgsmei. Viņš jāveido pēc dievišķā parauga.

Kad vecāki redzēs savu bērnu audzināšanas darba nozīmīgumu, kad viņi redzēs, ka tas ietver mūžīgas intereses, viņi sajutīs, ka tiem šim darbam jāziedo savs labākais laiks un prāta spējas.1

Iegūstiet izpratni par saistošajiem principiem. Zīdaiņa vecumā un bērnībā apgūtajām mācību stundām, izveidotajiem ieradumiem ir lielāka ietekme uz rakstura veidošanos un dzīves virzienu nekā visiem norādījumiem un audzināšanai vēlāk.

Vecākiem tas jāņem vērā. Viņiem jāsaprot principi, uz kuriem balstās rūpes par bērniem, un to audzināšana. Viņiem jāspēj uzaudzināt tos fiziski, garīgi un morāli veselus.2

Izvairieties no paviršības. Mēs dzīvojam laikmetā, kad gandrīz viss ir paviršs. Reti ir sastopama rakstura stabilitāte un stingrība, jo bērnu audzināšana un izglītošana jau no šūpuļa ir izklaidīga. Viņu raksturus ceļ uz irstošām smiltīm. Viņu raksturos nav izveidota pašaizliedzība un paškontrole. Viņus lutina un lolo, līdz tie kļūst nederīgi praktiskai dzīvei. Mīlestība uz izpriecām pārmāc prātus, [185] un bērniem glaimo un izdabā, tos pazudinot.3

Atbalstiet bērnus ar lūgšanu un ticību. Jūs ievedāt bērnus pasaulē, kura nepievērš uzmanību viņu eksistencei. Jūs lielā mērā padarāt sevi atbildīgus par viņu nākotnes laimi, viņu mūžīgo labklājību. Vai jūs to jūtat vai nē, uz jums gulstas nasta audzināt bērnus Dievam – skatīties ar greizsirgīgām rūpēm uz pirmo viltīgā ienaidnieka tuvošanos un būt gataviem pacelt karogu pret to. Uzceliet ap savu bērnu lūgšanas un ticības mūri un vingrinieties uzcītīgi vērot. Jūs ne mirkli neesat pasargāti no sātana uzbrukumiem. Jums nav laika atpūsties no vērīga, nopietna darba. Ne brīdi jūs nedrīkstat gulēt savā postenī. Šis ir vissvarīgākais karš. Tam ir mūžīgas sekas. Tā ir dzīvība vai nāve jums un jūsu ģimenei.4

Ieņemiet stingru, izlēmīgu nostāju. Visumā vecāki par daudz dāvā uzticību saviem bērniem; bieži, kad vecāki tiem uzticas, tie lolo slēptu netaisnību. Vecāki, vērojiet savus bērnus ar greizsirdīgām rūpēm. Pārlieciniet, aizrādiet, dodiet tiem padomus, kad jūs ceļaties un kad jūs sēžaties; kad jūs izejat un kad jūs ienākat; “dari tu to, tu atkal to, rīkojies šoreiz tā, citreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!” Jes. 28:10 Pakļaujiet savus bērnus, kamēr viņi ir mazi. Diemžēl daudzi vecāki no tā izvairās. Viņi neieņem tik stingru un izlēmīgu nostāju, kā vajadzētu, lai gan tas ir viņu bērnu interesēs.5

Sējiet pacietīgi dārgo sēklu. “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Vecāki, jūsu darbs ir iegūt savu bērnu uzticību un mīlestībā pacietīgi sēt dārgo sēklu. [186] Pildiet savu pienākumu pieticībā, nekad nesūdzoties par grūtībām, rūpēm un smagu darbu. Ja ar pacietīgām, laipnām, Kristum līdzīgām rūpēm jūs varat vienu dvēseli darīt pilnīgu Jēzū Kristū, jūsu dzīve nebūs veltīga. Uzturiet paši savas dvēseles cerībā un pacietībā. Neļaujiet nekādai mazdūšībai parādīties savos vaibstos vai attieksmē. Jūsu rokās ir tāda rakstura veidošana ar Dieva palīdzību, kas var strādāt Meistara vīna dārzā un iegūt daudz dvēseļu Jēzum. Vienmēr iedrošiniet savus bērnus sasniegt augstus standartus visos viņu ieradumos un ievirzēs. Esiet pacietīgi ar viņu nepilnībām, kā Dievs ir pacietīgs ar jums jūsu nepilnībās, panesot jūs, vērojot jūs, lai jūs turpmāk varētu nest augļus Viņa slavai. Iedrošiniet savus bērnus cīnīties, lai pievienotu saviem ieguvumiem tos tikumus, kas tiem trūkst.6

Māciet pakļaušanos likumam. Tēvi un mātes, esiet saprātīgi! Māciet savus bērnus, ka tiem ir jāpadodas likumam.7

Atļaut bērnam iet pašam savu ceļu, pakļauties saviem likumiem un izvairīties viņu pārmācīt, pamatojoties uz pārāk lielu mīlestību, lai sodītu, – tā nav līdzjūtība vai laipnība. Kas gan tā ir par mīlestību, ja atļaujam bērnā attīstīties rakstura iezīmēm, kas padara viņu un ikvienu citu nožēlojamu? Nost ar tādu mīlestību! Īsta mīlestība meklēs dvēselei pašreizēju un mūžīgu labumu.8

Kādas vecākiem ir tiesības laist bērnus pasaulē, ja tie atstāj tos novārtā un ļauj izaugt bez izglītības un kristīgas audzināšanas? Vecākiem vajadzētu būt atbildīgiem. Māciet bērniem savaldīšanos; māciet tiem, ka viņiem ir jāļaujas vadīties, nevis jābūt vadītājiem.9

Saskaņojiet fizisko, prāta un garīgo audzināšanu. Fiziskās, prāta un garīgās spējas jāattīsta tāpēc, [187] lai izveidotu pareizi līdzsvarotu raksturu. Lai to paveiktu, bērni ir jāuzmana, jāsargā un jādisciplinē.10

Par Jēzus fizisko ķermeņa uzbūvi, kā arī par Viņa garīgo attīstību, mēs uzzinām no vārdiem “bērns auga” un “kļuva stiprs garā”. Bērnībā un jaunībā ir jāpievērš uzmanība fiziskajai attīstībai. Vecākiem jāiemāca bērniem labi ēšanas, dzeršanas un ģērbšanās ieradumi un vingrinājumi, kas liktu labu pamatu stiprai veselībai turpmākajā dzīvē. Fiziskajam organismam jāsaņem īpašas rūpes, lai ķermeņa spēju attīstība netiktu traucēta, bet gan lai tās attīstītu līdz augstākajai pakāpei. Tas bērnus un jauniešus nostāda labvēlīgā stāvoklī, lai viņi ar pienācīgu reliģisku audzināšanu, līdzīgi Kristum, var kļūt stipri garā.11

Veselība ir saistīta ar prātu un morāli. Lai pamodinātu jūsu bērnu morālo jūtīgumu, kas ļauj izjust Dieva prasības pret viņiem, jums jāiespiež viņu prātos un sirdīs, kā paklausīt Dieva fiziskajiem likumiem; jo veselībai ir milzīga saistība ar prātu un morāli. Ja viņiem ir veselība un sirds skaidrība, viņi ir labāk sagatavoti dzīvot un būt par svētību pasaulei. Līdzsvarot viņu prātus pareizā virzienā un pareizā laikā ir vissvarīgākais darbs, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs no lēmuma, kas pieņemts kritiskā brīdī.

Cik tādēļ svarīgi, lai vecāku prāti būtu, cik vien iespējams, brīvi no apgrūtinājumiem, nogurdinošām rūpēm par mazsvarīgām lietām, lai viņi varētu domāt un rīkoties ar mierīgu apdomu, gudrību un mīlestību, padarot savu bērnu fizisko un morālo veselību par pirmo un augstāko vērā ņemamo jautājumu.12

[188] Vecāki brīnās, ka bērnus ir daudz grūtāk kontrolēt, nekā viņi ir domājuši, lai gan vairumā gadījumu viņus tādus padarījusi viņu pašu noziedzīgā vadība. Uztura kvalitāte, kādu vecāki tiem liek galdā un iedrošina savus bērnus lietot, pastāvīgi modina viņu dzīvnieciskās kaislības un vājina morālās un intelektuālās spējas.13

Prātam vissvarīgākais ir nevainojams uzturs. Audziniet savu mīļo spējas un gaumi; tiecieties aizņemt viņu prātus, lai tur nebūtu vietas zemiskām, sabojātām domām vai izdabāšanai. Kristus žēlastība ir vienīgā ļaunuma pretinde jeb aizsarglīdzeklis. Ja jūs gribat, jūs varat izvēlēties, vai jūsu bērnu prātus aizņems šķīstas, nesabojātas domas vai arī ļaunums, kas ir visapkārt, – lepnums un nevērība pret savu Pestītāju. Prātam, līdzīgi kā ķermenim, jāsaņem šķīsta barība, lai tas būtu vesels un stiprs. Lieciet bērniem domāt par kaut ko, kas ir ārpus un pāri viņiem. Prāts, kas uzturas šķīstā, svētā gaisotnē, nekļūs nenopietns, vieglprātīgs, iedomīgs un pat-mīlīgs.14

Mēs dzīvojam laikā, kad pāri reālajam, dabīgajam un paliekošajam paaugstina visu, kas ir nepatiess un virspusējs. Prāts jāsarga no visa, kas to vadītu nepareizā virzienā. To nevajadzētu apgrūtināt ar mazvērtīgiem stāstiem, kas nestiprina garīgos spēkus. Domas būs tāda paša rakstura kā barība, kuru mēs sniedzam prātam.15

Ar izcilu prātu nepietiek. Jūs varat būt apmierināts ar sava bērna izcilo prātu; bet, ja to nekontrolēs svētota sirds, tas darbosies pretrunā Dieva nolūkiem. Nekas cits, kā vien augsta izpratne par Dieva prasībām pret cilvēku, [189] nevar sniegt pareizu rakstura stabilitāti, prāta asumu un izpratnes dziļumu, kas ir būtiski panākumiem gan šajā, gan nākamajā pasaulē.16

Centieties sasniegt virsotni rakstura attīstībā. Ja mēs mācām bērniem būt čakliem, tad puse no briesmām ir garām, jo slinkums rada kārdinājumus grēkot. Audzināsim mūsu bērnus būt vienkāršiem savā izturēšanās veidā, nekļūstot lepniem, bet būt labsirdīgiem un pašuzupurīgiem bez izrādīšanās, būt taupīgiem, nekļūstot mantkārīgiem. Un, pāri visam, mācīsim tiem prasības, kuras Dievam ir pret viņiem, ka viņu pienākums ir ienest reliģiju ikvienā dzīves nozarē, ka vispirms viņiem ir jāmīl Dievs un jāmīl savs tuvākais, neizturoties nevērīgi pret dzīves mazajām laipnībām, kuras ir laimes pamatā.17

Lūdziet pēc Debesu gudrības. Vecākiem ir jāpārdomā un nopietni jālūdz Dievam gudrība un dievišķa palīdzība, lai pareizi audzinātu savus bērnus un lai tie varētu attīstīt raksturus, kurus par labiem atzīs Dievs. Viņiem nevajadzētu raizēties par to, kā viņiem audzināt savus bērnus, lai tos slavētu un godātu pasaulē, bet kā viņi var tos audzināt, lai veidotu brīnišķīgus raksturus, kurus atzinīgi novērtē Dievs. Debesu gudrībai ir nepieciešams daudz lūgšanu un studiju, lai zinātu, kā rīkoties ar jaunajiem prātiem, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kurp vecāki virza savu bērnu prātu un gribu.18

Vadiet morāli un garīgi. Vecākus vajadzētu iedvesmot ar pienākumu dāvāt pasaulei bērnus, kuriem ir labi veidoti raksturi, – bērnus, kuriem būs morāls spēks atvairīt kārdināšanas un kuru dzīve būs Dievam par godu un par svētību cilvēkiem. [190] Tie, kas izies dzīvē ar stingriem principiem, būs sagatavoti stāvēt neaptraipīti šī samaitātā laikmeta morālās piesārņotības vidū.19

Māciet bērnus izdarīt savu izvēli. Māciet jauniešus un bērnus izvēlēties tērpties karaliskajā apģērbā, kas austs debesu stellēs – “spožā, tīrā audeklā” (Atkl. 19:8), ko valkās visi zemes svētie. Šo tērpu, paša Kristus nevainojamo raksturu, par brīvu piedāvā ikvienai cilvēciskai būtnei. Bet visi, kas to saņems, to saņems un valkās jau šeit.

Māciet bērniem, ka tad, kad viņi atver savu prātu šķīstām, mīlošām domām un dara mīlošus un izpalīdzīgus darbus, viņi sevi ietērpj Viņa brīnišķajā rakstura tērpā. Šis apģērbs viņus padara skaistus un iemīļotus šeit un būs viņu ieejas atļauja Karaļa pilī.20
_______________
1The Signs of the Times, 1891. g. 16. marts
2Dziednieciskā kalpošana, 380. lpp.
3The Health Reformer, 1872. g. decembris
4Liecības draudzei, 2. sēj., 397., 398. lpp.
5Turpat, 1. sēj. 156. lpp.
6Manuskripts 136, 1898. g.
7Manuskripts 49, 1901. g.
8Review and Herald, 1895. g. 16. jūlijs
9Manuskripts 9, 1893. g.
10Liecības draudzei, 4. sēj., 197., 198. lpp.
11The Youth’s Instructor, 1893. g. 27. jūnijs
12The Health Reformer, 1872. g. decembris
13Pacific Health Journal, 1897. g. oktobris
14Vēstule 27, 1890. g.
15Liecības draudzei, 5. sēj., 544. lpp.
16Review and Herald, 1889. g. 23. aprīlis
17Pacific Health Journal, 1890. g. maijs
18The Health Reformer, 1872. g. decembris
19Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 75. lpp.
20Audzināšana, 249. lpp.