Bērna vadonis

9. daļa. Rakstura veidošanas pamatelementi

36. Pirmo dzīves gadu svarīgums

[193] Agrā bērnība ir vissvarīgākais posms. Nekad nevar par daudz pievērst uzmanību agrīnai bērnu audzināšanai. Mācību stundām, kuras bērns apgūst pirmo septiņu dzīves gadu laikā, ir lielāka ietekme uz rakstura veidošanos nekā visam pārējam, ko viņš apgūst turpmākajos gados.1

No zīdaiņa vecuma bērna raksturs ir jāveido un jākaldina saskaņā ar dievišķo plānu. Viņa atvērtajā prātā ir jāiedveš tikumi.2

Vecāku darbam jāsākas bērna zīdaiņa vecumā, lai viņš varētu saņemt pareizo rakstura zīmogu, citādi pasaule uzliks prātam un sirdij savējo.3

Visuzņēmīgākais vecums. Pirmo dzīves gadu laikā bērna prāts ir visvairāk pieejams gan labiem, gan ļauniem iespaidiem. Šo gadu laikā attīstība notiek vai nu uz pareizo, vai nepareizo pusi. No vienas puses, ir iespējams uzņemt daudz nevērtīgas informācijas; no otras, daudz pamatotu, vērtīgu zināšanu. Prāta spējas, pamatīgas zināšanas ir īpašumi, kurus nevar nopirkt par Ofīras zeltu. To vērtība ir pārāka par zeltu un sudrabu.4

Pirmos iespaidus aizmirst reti. Ne zīdaiņiem, ne bērniem vai jauniešiem nevajadzētu dzirdēt nepacietīgu vārdu no mātes, tēva vai jebkura cita ģimenes locekļa; jo viņi iespaidus saņem jau ļoti agri, un, kādus vecāki viņus šodien veido, tādi viņi būs rīt, parīt un turpmāk. Pirmās mācību stundas, kuras bērns saņem, aizmirstas reti. (..)

[194] Iespaidus, kuri jau agri dzīvē atstājuši sirdī pēdas, varēs redzēt pēc gadiem. Tie var atrasties zemapziņā, bet tos reti kad var izdzēst.5

Pamati tiek likti pirmo trīs gadu laikā. Mātes, pārliecinieties, ka jūs pareizi disciplinējat savus bērnus viņu dzīves pirmo trīs gadu laikā. Neļaujiet viņiem attīstīt savas vēlmes un iekāres. Mātei jākļūst par sava bērna prātu. Pirmie trīs gadi ir laiks, kad locīt mazo zariņu. Mātēm ir jāsaprot nopietnība, kas saistās ar šo laiku. Tas ir laiks, kad tiek likts pamats.

Ja šīs pirmās mācību stundas nav bijušas pilnīgas, kā tas bieži arī ir, Kristus dēļ, jūsu bērnu nākotnes un mūžīgā labuma dēļ, centieties izlabot netaisnību, kuru esat pieļāvuši! Ja esat gaidījuši, kamēr jūsu bērns sasniedz trīs gadu vecumu, lai sāktu tam mācīt paškontroli un paklausību, centieties to darīt tagad, lai arī tas būs daudz grūtāk.6

Ne tik grūti, kā parasti domā. Daudz vecāku raižu un sarūgtinājuma aiztaupītos, ja bērniem jau no šūpuļa mācītu, ka viņu vēlmēm nav jākļūst par likumu un viņu kaprīzēm nav nemitīgi jāizdabā. Mācīt bērnam apslāpēt dusmu izvirdumus un pakļaut kaislību uzplūdumus nav tik grūti, kā parasti domā.7

Neatlieciet šo darbu. Daudzi neņem vērā pienākumu pret saviem bērniem to dzīves pirmajos gados, domājot, ka tad, kad tie kļūs vecāki, tad viņi būs ļoti rūpīgi, apspiežot nepareizo un iemācot labo. Bet īstais laiks viņiem darīt šo darbu ir tad, kad bērni ir zīdaiņi uz viņu rokām. Nav pareizi, ka vecāki lutina un izpatīk bērniem; un nav arī pareizi, [195] ka ar tiem izrīkojas ļauni. Daudz labu panākumu dos stingra, izlēmīga, godīga rīcība.8

Kad es centos pievērst vecāku uzmanību sliktajiem ieradumiem, kurus viņi pieļāva savos pavisam mazajos bērnos, daži vecāki izrādījās pilnīgi vienaldzīgi, bet citi ar smaidu teica: “Mazie dārgumi! Es nekā nevaru viņiem uzlikt krustu. Viņi rīkosies labāk, kad būs vecāki. Tad viņiem būs kauns par šiem kaislību izvirdumiem. Būt pārāk prasīgiem un stingriem ar šiem mazajiem nav labi. Viņi pāraugs melošanas, krāpšanas, slinkuma un egoisma ieradumus.” Tiešām, ļoti viegls problēmas atrisinājuma ceļš mātēm, bet tas nesaskan ar Dieva gribu.9

Izjauciet sātana pūles iegūt pārvaldībā zīdaini. Vecāki, jūs neiesākat savu darbu laicīgi. Jūs ļaujat sātanam pārņemt sirds augsni un iesēt pirmo sēklas graudu.10

Jums ir jādara darbs, lai sātans nesāk valdīt pār jūsu bērniem un neaizvilina tos projām, iekams jūs viņus izlaižat no savām rokām. Mātes, jums jāgādā par to, lai tumsas spēki nekontrolē jūsu mazos. Jums jānoliek sava griba, lai ienaidnieks nepaceļ savu tumsas karogu jūsu mājā.11

Sagatavojot arī praktiskai dzīvei. Ir tikai nedaudzi, kuri velta laiku, lai rūpīgi apdomātu, kādu zināšanu apjomu gan par laicīgajām, gan par mūžīgajām lietām var iegūt bērns savu pirmo divpadsmit vai piecpadsmit gadu laikā. Bērnam šajos dzīves gados ne tikai jāiegūst grāmatu zinības, bet arī jāmācās prasmes, kas būtiskas praktiskajai dzīvei. Pret to nedrīkst izturēties nevērīgi.12

[196] Napoleona mantojums. Napoleona Bonaparta raksturu lielā mērā ietekmēja viņa audzināšana bērnībā. Nesaprātīgie skolotāji viņu iedvesmoja mīlestībai uz iekarojumiem, veidojot spēļu armijas un viņu ieceļot par to komandieri. Šeit lika pamatu viņa nesaskaņu un asinsizliešanas karjerai. Ja šīs pašas pūles un rūpes būtu virzītas, lai viņu padarītu par labu cilvēku, piepildot viņa jauno sirdi ar evaņģēlija garu, cik ļoti atšķirīga būtu bijusi viņa biogrāfija!13

Hums un Voltērs. Ir zināms, ka Hums, skeptiķis, dzīves agrajos gados apzinīgi ticējis Dieva Vārdam. Bet viņš bija saistīts ar diskusiju klubu, un viņu norīkoja, lai viņš minētu argumentus par labu bezdievībai. Viņš studēja nopietni un neatlaidīgi, un viņa aktīvais un darbīgais prāts pildījās ar skepticisma sofistiku. Drīz viņš sāka ticēt tā maldīgajām mācībām, un visa viņa turpmākā dzīve nesa bezdievības tumšo zīmogu.

Kad Voltērs bija piecus gadus vecs, viņam atmiņā palika bezdievīgs dzejolis, un tā postošā ietekme nekad neizdzisa no viņa prāta. Viņš kļuva par vienu no sātana visveiksmīgākajiem aģentiem, lai aizvestu cilvēkus prom no Dieva. Tūkstoši piecelsies tiesā un par savu dvēseļu bojāeju apsūdzēs bezdievīgo Voltēru.

Ar domu un jūtu palīdzību, kuras lolo agrajos gados, katrs jaunietis nosaka savu dzīves vēsturi. Pareizi, tikumīgi, vīrišķīgi ieradumi, kas veidoti jaunībā, kļūs par rakstura sastāvdaļu un parasti iezīmēs indivīda virzību cauri dzīvei. Jaunieši var kļūt netikumīgi vai tikumīgi, kā viņi izvēlas. Viņi var tikpat labi izšķirties par patie-siem un cēliem darbiem, kā arī par lieliem noziegumiem un ļaunumu.14

[197] Annas atalgojums. Katrai mātei ir dotas nenovērtējamas iespējas, bezgalīgi dārgas priekšrocības. Pravieša Samuēla dzīves pirmo trīs gadu laikā māte viņam rūpīgi mācīja izšķirt labo un ļauno. Ar katras ikdienišķas lietas palīdzību, kas bija ap viņu, tā centās vadīt viņa domas augšup pie Radītāja. Pildot savu svinīgo solījumu atdot dēlu Kungam, viņa ar lielu pašaizliedzību to nodeva Ēļa, augstā priestera, uzraudzībā, lai to audzinātu kalpošanai Dieva namā. (..) Šī agrā audzināšana viņam lika izvēlēties saglabāt savu kristieša godprātīgumu. Kāds atalgojums Annai! Un kāds viņas paraugā atklāts iedrošinājums uzticēties!15

Kas pasargāja Jāzepa prātu. Jāzepam jaunībā dotās Jēkaba mācību stundas, paužot savu stingro uzticību Dievam un atkal un atkal stāstot viņam dārgās liecības par Viņa mīlošo laipnību un nerimstošajām rūpēm, bija tieši tās mācību stundas, kuras viņam bija vajadzīgas trimdā starp elkdievīgajiem cilvēkiem. Pārbaudes laikā viņš šīs mācības lietoja praktiski. Atrazdamies smagajā pārbaudījumā, viņš lūkojās uz savu Debesu Tēvu, uz kuru bija mācījies paļauties. Ja Jāzepa tēva norādījumi un paraugs būtu bijuši pretēja rakstura, tad iedvesmotā spalva nekad svētās vēstures lapaspusēs nebūtu ierakstījusi tikumības un godīguma stāstu, ko izstaro Jāzepa raksturs. Pirmie iespaidi, palikuši viņa prātā, pasargāja viņa sirdi nežēlīgajā kārdināšanas stundā un lika viņam izsaukties: “Kā lai es daru šo lielo ļaunumu un grēkoju pret Dievu?”16

Gudras audzināšanas raža. Tas ir skumjš fakts, ka jebkuru ļaunumu un neizlēmību no mātes puses ātri var ieraudzīt bērnos, un tad kārdinātājs strādā uz viņu prātiem, [198] liekot tiem būt neatlaidīgiem, sekojot savām dziņām. Ja vecāki attīstītu tās īpašības, kuras nepieciešamas lietot viņu bērnu pareizā audzināšanā, ja viņi skaidri noteiktu bērniem likumus, kuriem jāseko, un nepieļautu šo likumu pārkāpšanu, Kungs svētītu un sadarbotos gan ar vecākiem, gan bērniem.17

Jau ļoti agrā vecumā bērni kļūst uzņēmīgi pret demoralizējošiem iespaidiem, tomēr neizskatās, ka vecāki, kuri saucas kristieši, saskatītu savas vadības ļauno virzienu. Ak, kaut tie varētu atzīt, ka tieksmes, kuras iedod bērnam viņa pirmajos gados, sniedz rakstura ievirzi un veido likteni vai nu mūžīgai dzīvei, vai arī mūžīgai nāvei! Bērni ir uzņēmīgi pret morāliem un garīgiem iespaidiem, un tie, kuri bērnībā ir gudri audzināti, var reizēm kļūdīties, bet tie nepazudīs maldos pavisam.18
_______________
1Manuskripts 2, 1903. g.
2The Signs of the Times, 1901. g. 25. septembris
3Review and Herald, 1881. g. 30. augusts
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 132. lpp.
5Manuskripts 57, 1897. g.
6Manuskripts 64, 1899. g.
7Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
8Liecības draudzei, 4. sēj., 313. lpp.
9Manuskripts 43, 1900. g.
10Review and Herald, 1885. g. 14. aprīlis
11The Signs of the Times, 1889. g. 22. jūlijs
12Manuskripts 43, 1900. g.
13The Signs of the Times, 1910. g. 11. oktobris
14The Signs of the Times, 1910. g. 11. oktobris
15Review and Herald, 1904. g. 8. septembris
16Good Health, 1880. g. janvāris
17Manuskripts 133, 1898. g.
18The Signs of the Times, 1896. g. 16. aprīlis

37. Ieraduma spēks

[199] Kā nostiprinās ieradumi. Raksturu neveido kaut kāda darbība, laba vai ļauna. Piekoptās domas un jūtas sagatavo ceļu tādai pašai rīcībai un darbiem.1

Tas notiek, (..) atkārtojot darbību, tad izveidojas ieradumi un nostiprinās raksturs.2

Laiks, kad veidot labus ieradumus. Raksturs galvenokārt veidojas jaunībā. Šajā laikā iegūtajiem ieradumiem ir lielāks iespaids, un tie padara cilvēkus vai nu par milžiem, vai par punduriem prāta attīstībā, jo nepareizi ieradumi var sakropļot un vājināt pašas labākās spējas. Jo agrāk sāk piesavināties kaitīgos ieradumus, jo ciešāk tie saista savu upuri un jo drošāk, ka tādi cilvēki pazeminās savu garīgo standartu. Bet, ja tikumīgus un pareizus ieradumus izveido jau jaunībā, tad arī visā dzīvē parādās šis iespaids. Parasti izrādās, ka tie, kuri vēlākā dzīvē ciena un godā Dievu un Viņa taisnību, to mācījušies, vēl pirms pasaulei bija izdevība viņu dvēselei uzspiest grēka zīmogu. Brieduma gados cilvēki pret jauniem iespaidiem ir tikpat nejūtīgi kā cieta klints, bet jaunatne ir viegli ietekmējama.3

Ieradumus var ārēji pārveidot, bet reti kad mainīt pilnībā. Tas, ko bērns redz un dzird, ievelk dziļas līnijas maigajā prātā, kuras turp-mākie apstākļi dzīvē nevar pilnībā izdzēst. Tagad veidojas prāts, un pieķeršanās saņem virzību un spēku. [200] Atkārtotas darbības dotajā virzienā kļūst par ieradumiem. Tos vēlākā dzīvē ar stingru audzināšanu var ārēji pārveidot, bet reti kad mainīt pilnībā.4

Vienreiz izveidojušies, ieradumi arvien noteiktāk ietekmē raksturu. Prāts nemitīgi tiek veidots ar slimīgu vai veselīgu iespēju un priekšrocību palīdzību. Dienu pēc dienas mēs veidojam raksturus, kuri nostāda audzēkņus kā labi disciplinētus kareivjus zem Valdnieka Imanuēla karoga vai arī kā dumpiniekus zem tumsas valdnieka karoga. Kurš tas būs?5

Nepieciešamas neatlaidīgas pūles. Ko mēs uzdrīkstamies izdarīt vienreiz, to ir vieglāk darīt atkal. Sātības, paškontroles, taupības, pamatīgas uzcītības, veselīga, saprātīga runas veida, pacietības un īstas laipnības ieradumus nevar iegūt, sevi centīgi, stingri neuzmanot. Ir daudz vieglāk kļūt demoralizētam un samaitātam, nekā uzvarēt nepilnības, sevi kontrolējot un lolojot patiesus tikumus. Lai kādreiz mūsu dzīvēs pilnveidotos kristiešu pievilcīgās īpašības, ir nepieciešams pielikt neatlaidīgas pūles.6

Samaitāti bērni apdraud citus. Dievbijīgi vecāki apsvērs un plānos, kā mācīt saviem bērniem pareizus ieradumus. Drīzāk viņi izvēlēsies saviem nepieredzējušiem bērniem biedrus, nevis pametīs tos, ļaujot izvēlēties pašiem.7

Ja agrā bērnībā bērnus neatlaidīgi un pacietīgi pareizā veidā neaudzina, viņos veidojas slikti ieradumi. Šie ieradumi attīstās viņu turpmākajā dzīvē un samaitā citus. Tie, kuru prāti saņēmuši zemu izglītību, kurus nepareizā mājas ietekme ar savu maldinošo rīcību padarījusi mazvērtīgus, nes savus nepareizos ieradumus līdzi viscaur dzīvei. Ja tie apgūst reliģisku profesiju, [201] šie ieradumi atklājas viņu reliģiskajā dzīvē.8

Ķēniņš Sauls – skumjš gadījums. Pirmā Israēla ķēniņa dzīves stāsts sniedz bēdīgu liecību par agrāk piekopto slikto ieradumu spēku. Jaunībā Sauls nebijās un nemīlēja Kungu; viņa straujais gars, kas no bērnības nebija radināts pakļauties, vienmēr bija gatavs sacelties pret dievišķo autoritāti. Kas no jaunības mācās ar svētu godbijību raudzīties uz Dieva gribu un uzticīgi pildīt tiem uzliktos pienākumus, tie būs sagatavoti augstākam kalpošanas darbam vēlākā dzīvē. Bet cilvēki nevar gadiem ilgi nelietīgi izlietot tiem no Dieva dotās spējas un tad pēc patikas tās svaigas un neaptraipītas ieguldīt pilnīgi pretējā darbā.9

Bērns var saņemt veselīgas reliģiskas pamācības; bet, ja vecāki, skolotāji vai aizbildņi pieļauj, ka viņa raksturu ietekmē kāds nepareizs ieradums, tad šis ieradums, ja to neuzvarēs, kļūs par valdošo spēku, un bērns būs pazaudēts.10

Svarīgas ir sīkas darbības. Katrai rīcībai ir divkāršs raksturs un nozīme. Tā ir tikumīga vai netikumīga, pareiza vai nepareiza, saskaņā ar motīvu, kas to pamudina. Nepareiza rīcība, to bieži atkārtojot, atstāj neatgriezenisku iespaidu izpildītāja prātā un arī to prātos, kuri ar viņu ir saistīti jebkādās attiecībās, gan laicīgās, gan garīgās. Vecāki un skolotāji, kuri nepievērš uzmanību sīkām darbībām, kuras nav pareizas, šos ieradumus jauniešos no-stiprina.11

Vecākiem uzticīgi jādarbojas ar viņiem uzticētajām dvēselēm. Tiem nevajadzētu atbalstīt savos bērnos lepnumu, izšķērdību vai mīlestību uz izrādīšanos. Nevajadzētu tiem mācīt vai paciest, ka tie apgūst sīkas nerātnības, [202] kuras šķiet pievilcīgas mazos bērnos, bet kuras tiem būs jāaizmirst un kuru dēļ tiem būs jā-mainās, kad būs vecāki.12

Sīkas draiskulības un misēkļi var likties uzjautrinoši, kamēr bērni vēl ir mazi, un tos viņiem var atļaut un tos iedrošināt; bet, kad bērni pieaug, tie kļūst nejauki un aizvainojoši.13

Sliktie ieradumi veidojas vieglāk nekā labie. Visā dzīves laikā iegūtā izglītība nekad neizdzēsīs ļaunumu, kas izriet no disciplīnas trūkuma bērnībā. Viena, bet bieži atkārtota nolaidība veido ieradumu. Viena nepareiza rīcība sagatavo ceļu citai. Sliktie ieradumi veidojas vieglāk nekā labie, un tos atmest ir daudz grūtāk.14

Mazi bērni, ja tos atstāj savā vaļā, daudz labprātāk iemācās slikto kā labo. Slikti ieradumi vislabāk saskan ar dabisko sirdi, un lietas, kuras viņi redz un dzird zīdaiņa vecumā un bērnībā, dziļi iespiežas viņu prātos.15

Agrīnie ieradumi nosaka nākotnes uzvaru vai sakāvi. Mēs katrs personīgi laicīgajā dzīvē un mūžībā būsim tie, par ko mūs padara mūsu ieradumi. To dzīves, kuri veido pareizus ieradumus un ir uzticīgi ikviena pienākuma veikšanā, būs kā mirdzoši gaismekļi, lejot spožus starus uz citu ceļiem; bet, ja piekopj neuzticības ieradumus, ja paviršības, kūtruma un nolaidības ieradumiem ļauj no-stiprināties, tad mākonis, kas tumšāks par pusnakti, nolaidīsies pār izredzēm šajā dzīvē un uz mūžīgiem laikiem izslēgs cilvēku no nākotnes dzīves.16

Bērnībā un jaunībā raksturs ir visvieglāk ietekmējams. Tad ir jāiegūst paškontroles spēks. Pie mājas pavarda un ģimenes lokā iegūst ietekmi, kuras sekas paliek mūžīgi. [203] To, vai cilvēks dzīves cīņā būs uzvarētājs vai zaudētājs, drīzāk nosaka ieradumi, kas nostiprinājušies dzīves agrīnajos gados, nevis dabas dotās spējas.17
_______________
1The Youth’s Instructor, 1886. g. 15. decembris
2The Signs of the Times, 1912. g. 6. augusts
3Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 45. lpp.
4Good Health, 1880. g. janvāris
5Manuskripts 69, 1897. g.
6Liecības draudzei, 4.sēj., 452. lpp.
7Review and Herald, 1890. g. 24. jūnijs
8Review and Herald, 1897. g. 30. marts
9Sentēvi un pravieši, 622. lpp.
10Liecības draudzei, 5. sēj., 53. lpp.
11Review and Herald, 1898. g. 17. maijs
12Liecības draudzei, 1. sēj., 396. lpp.
13Vēstule 1, 1877. g.
14Review and Herald, 1899. g. 5. decembris
15Pacific Health Journal, 1897. g. septembris
16Liecības draudzei, 4. sēj., 452. lpp.
17Laikmetu ilgas, 101. lpp.

38. Cik svarīgi pētīt vecuma īpatnības, raksturu un temperamentu

[204] Nesteidziniet bērnus prom no bērnības. Vecākiem nekad nevajadzētu steidzināt bērnus prom no bērnības. Lai viņiem sniedz tāda rakstura mācību stundas, kuras viņu sirdis iedvesmo cēliem mērķiem; bet ļaujiet tiem būt bērniem un augt ar to vienkāršo ticību, atklātību un patiesīgumu, kas tos sagatavos ieiešanai De-besu karaļvalstī.1

Katram vecumposmam ir savs skaistums. Vecākiem un skolotājiem jācenšas tā attīstīt jauniešu tieksmes, lai katrā dzīves posmā tie var parādīt savam vecumam atbilstošu skaistumu, atraisoties dabiski kā stādi dārzā.2

Viena no Kristus visbrīnišķīgākajām un iespaidīgākajām līdzībām ir par sējēju un sēklu. (..) Patiesības, kuras māca šī līdzība, kļuva par dzīvu realitāti paša Kristus dzīvē. Viņš gan fiziskajā, gan garīgajā būtībā sekoja dievišķajai augšanas kārtībai, ko ilustrē stāds. Viņš vēlas, lai tā darītu ikviens jaunietis. Lai gan Viņš bija De-besu Majestāte, godības Ķēniņš, Viņš kļuva bērniņš Betlēmē un kādu laiku pārstāvēja savas mātes aprūpētu, bezpalīdzīgu zīdaini.

Bērnībā Jēzus darīja paklausīga bērna darbus. Viņš runāja un rīkojās ar bērna, ne vīra gudrību, pagodinot savus vecākus un izpalīdzīgi piepildot viņu vēlmes saskaņā ar bērna iespējām. Bet katrā savas attīstības pakāpē Viņš bija pilnīgs, [205] ar vienkāršu, dabisku bezgrēcīgas dzīves piemīlību. Svētie Raksti par Viņa bērnību saka: “Bērns auga un kļuva stiprs garā, pilns gudrības: un Dieva godība bija uz Viņa.” Un par Viņa jaunību pierakstīts: “Jēzus pieņēmās gudrībā un augumā, Dieva un cilvēku cienīts.” Lūk. 2:40,523

Raksturu dažādība starp ģimenes locekļiem. Bieži vienā ģimenē ir izteikta raksturu dažādība, jo tā ir Dieva noteiktā kārtība, ka jāapvienojas personām ar atšķirīgiem temperamentiem. Šādā gadījumā katram ģimenes loceklim vajadzētu ar svētumu izturēties pret citu jūtām un ievērot citu tiesības. Šādā veidā attīstīsies sav-starpēja uzmanība un iecietība, mazināsies aizspriedumi un nogludināsies rakstura raupjie asumi. Tā var nodrošināt saskaņu, un dažādo temperamentu kombinācija var dot labumu katram.4

Pētiet katra prātu un raksturu. Ikviens bērns, kuru ieved šajā pasaulē, palielina vecāku atbildību. (..) Ir jāpēta viņa temperaments, viņa noslieces, viņa rakstura iezīmes. Ļoti rūpīgi jāaudzina vecākiem raksturīgās iezīmes, lai viņi spētu apspiest nepareizās tendences, kā arī veicināt labos iespaidus un pareizos principus.

Varmācība un skarbums šajā darbā nav vajadzīgi. Jāattīsta paškontrole, un tai ir jāatstāj iespaids uz bērna prātu un sirdi.5

Strādāt ar cilvēku prātiem ir ļoti smalks darbs. Ar visiem bērniem nevar apieties vienādi, jo tas ierobežojums, kas jāuzliek vienam, var sagraut dzīvi citam.6

[206] Veiciniet labās īpašības; apspiediet sliktās. Tikai dažiem ir līdzsvarots prāts, jo vecāki ir ļaunprātīgi nevērīgi pret savu pienākumu veicināt labās īpašības un apspiest sliktās. Tie neatceras, ka ir pakļauti vissvinīgākajam pienākumam vērot katra bērna tieksmes, ka viņu uzdevums ir mācīt bērniem labus ieradumus un labu domāšanas veidu.7

Apgūstiet katra bērna raksturu. Bērniem nepieciešamas pastāvīgas rūpes, tomēr jums nevajag ļaut tiem redzēt, ka jūs viņus arvien uzmanāt. Apgūstiet katra raksturu, kā tas atklājas saistībā citam ar citu, un tad centieties labot viņu kļūdas, veicinot pretējās īpašības. Bērni jāmāca, ka gan garīgo, gan fizisko spēku attīstība balstās uz viņiem pašiem; tā ir personīgu pūļu sasniegums. Viņiem agri jāiemācās, ka laimi nevar atrast savtīgā apmierinājumā; tā seko tikai pienākumam. Vienlaikus mātei jācenšas darīt savi bērni laimīgi.8

Garīgās vajadzības ir tikpat svarīgas kā fiziskās. Daži vecāki rūpīgi izturas pret savu bērnu laicīgajām vajadzībām; viņi laipni un uzticīgi tos kopj slimības gadījumā un tad domā, ka ir savu pienākumu paveikuši. Šeit viņi kļūdās. Viņu darbs ir tikai sācies. Ir jārūpējas par prāta vajadzībām. Ir nepieciešama prasme piemērot zāles ievainotam prātam.

Bērniem ir tikpat smagi pārbaudījumi, ko nest, tikpat mokoši savā raksturā, kādi tie ir gados vecākām personām. Vecāki visos gadījumos nejūt to pašu. Bieži viņu prāti apmulst. Viņi darbojas saskaņā ar kļūdainiem uzskatiem un jūtām. Sātans tos sit, un viņi padodas tā kārdinājumiem. Viņi runā uzbudinātā tonī un tā, ka izraisa dusmas savos bērnos, un dažreiz ir prasīgi un īgni. [207] Nabaga bērni pārņem to pašu garu, un vecāki nav sagatavoti viņiem palīdzēt, jo viņi paši ir grūtību cēlonis. Dažreiz liekas, ka it viss notiek nepareizi. Visapkārt ir īgnums, un visi pavada nožēlojamus, nelaimīgus brīžus. Vecāki vaino nabaga bērnus un domā, ka tie ir ļoti nepaklausīgi un nevaldāmi, sliktākie bērni pasaulē, bet patiesībā nemiera cēlonis ir viņos pašos.9

Veiciniet draudzīgumu. Nelīdzsvarots prāts, straujš raksturs, īgnums, skaudība un greizsirdība liecina par vecāku nolaidību. Šīs ļaunās rakstura iezīmes nes lielu nelaimi to īpašniekiem. Cik daudziem trūkst biedru un draugu mīlestības, kura tiem varētu būt, ja tie būtu draudzīgāki. Cik daudzi rada nepatikšanas visur, kur vien viņi iet, un visā, ar ko viņi ir nodarbināti!10

Dažādiem raksturiem nepieciešama dažāda disciplīna. Bērniem ir atšķirīgi raksturi, un vecāki nevar vienmēr visiem piemērot vienas un tās pašas disciplīnas metodes. Ir dažādas prāta iezīmes, un tās ar lūgšanām jāpēta, lai tās varētu pilnveidot saskaņā ar Dieva noteikto mērķi.11

Mātes, (..) veltiet laiku, lai iepazītos ar saviem bērniem. Pētiet viņu raksturus un temperamentus, lai zinātu, kā ar tiem apieties. Dažiem bērniem nepieciešams vairāk uzmanības nekā citiem.12

Apejoties ar panākumus nesološiem bērniem. Ir daži bērni, kuriem vajadzīga pacietīgāka disciplīna un laipnāka audzināšana nekā citiem. Viņi mantojumā ir saņēmuši neiepriecinošas rakstura īpašības, un tādēļ viņiem vairāk nepieciešama līdzjūtība un mīlestība. [208] Ar neatlaidīgām pūlēm šos kaprīzos bērnus var sagatavot vietai Meistara darbā. Viņu īpašumā var būt neatraisīti spēki, kuri, ja tos pamodinātu, viņus darītu spējīgus aizpildīt atbildīgākas vietas nekā tie, no kuriem gaidīja daudz vairāk.

Ja jums ir bērni ar īpašiem raksturiem, neļaujiet mazdūšības kaitīgajai ietekmei tādēļ gulties pār viņu dzīvēm. (..) Palīdziet viņiem, parādot iecietību un līdzjūtību. Stipriniet tos ar mīlošiem vārdiem un laipniem darbiem, lai viņi varētu uzvarēt savas nepilnības.13

Jūs varat iemācīt vairāk nekā domājat. Tiklīdz kā māte iemīl Jēzu, viņa vēlas savus bērnus audzināt Viņam. Bērna raksturu agrīnajos gados jūs varat izkopt daudz vairāk nekā jums šķiet. Dārgajam Jēzus vārdam vajadzētu būt ģimenes vārdam.14
_______________
1Good Health, 1880. g. marts
2Audzināšana, 107. lpp.
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 140., 141. lpp.
4The Signs of the Times, 1886. g. 9. septembris
5Manuskripts 12, 1898. g.
6Manuskripts 32, 1899. g.
7The Signs of the Times, 1884. g. 31. janvāris
8The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
9Liecības draudzei, 1. sēj., 384. lpp.
10Kristīgās audzināšanas pamati, 67. lpp.
11Good Health, 1880. g. jūlijs
12Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs
13Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 115., 116. lpp.
14Manuskripts 17, 1893. g.

39. Griba kā veiksmes faktors

[209] Katram bērnam ir jāsaprot gribasspēks. Griba ir valdošais spēks cilvēka dabā, kas sev pakļauj visas citas spējas. Griba nav gaume vai tieksme, bet izšķirošs spēks, kas strādā cilvēku bērnos, liekot tiem paklausīt vai nepaklausīt Dievam.1

Ikvienam bērnam jāsaprot patiesais gribasspēks. Viņam jāpalīdz ieraudzīt, cik lielu atbildību ietver šī dāvana. Griba ir (..) spēks izlemt vai izvēlēties.2

Veiksme nāk tad, kad gribu pakļauj Dievam. Ikvienai cilvēciskai būtnei, kas apveltīta ar saprātu, ir spēks izvēlēties labo. Katrā dzīves piedzīvojumā Dieva Vārds mums saka: “Izvēlieties šodien, kam jūs kalposiet”. Joz. 24:15 Jebkurš var nolikt savu gribu Dieva gribas pusē, var izvēlēties Viņam paklausīt, un tādējādi, savienojot sevi ar dievišķajiem spēkiem, viņš nostāsies vietā, kur nekas nespēs viņu piespiest darīt ļaunu. Katrā jaunietī, katrā bērnā ir spēks, lai ar Dieva palīdzību izveidotu rakstura taisnumu un dzīvotu derīgu dzīvi.

Vecāks vai skolotājs, kurš pēc šādiem norādījumiem māca bērnam paškontroli, būs ļoti noderīgs un tikpat veiksmīgs. Virspusējam novērotājam viņa darbs var nelikties vislabākā priekšzīme; to var nenovērtēt tik augsti kā tā darbu, kurš pakļauj bērna prātu un gribu absolūtai autoritātei; bet pēc gadiem varēs ieraudzīt labākas audzināšanas metodes panākumus.3

[210] Nevājiniet, bet virziet bērna gribu. Saudzējiet visu gribas spēku, jo cilvēcīgai būtnei tas viss ir vajadzīgs, dodiet tam pareizu virzienu. Izturieties pret to gudri un maigi, kā pret svētu dārgumu. Nesasitiet to gabalos, bet ar patiesu paraugu gudri veidojiet un kaldiniet to, līdz bērns sasniedz atbildīgu vecumu.4

Bērni jau agri jāmāca pakļaut savu gribu un tieksmes savu vecāku gribai un autoritātei. Mācot saviem bērniem šo mācību, vecāki tiem iemāca pakļauties Dieva gribai, paklausīt Viņa prasībām un sagatavo tos būt par Kristus ģimenes locekļiem.5

Lai vadītu, ne satriektu. Gan vecākiem, gan skolotājiem vajadzētu pētīt, kā virzīt bērna attīstību, netraucējot to ar pārmērīgu kontroli. Pārāk liela uzraudzība ir tikpat slikta kā pārāk maza. Mēģinājums “salauzt” bērna gribu ir šausmīga kļūda. Katra saprāts ir atšķirīgi veidots; kaut gan ar varu iespējams nodrošināt ārēju pakļaušanos, audzinātāji tā panāk pretējo – daudzos bērnos sirds vēl noteiktāk saceļas. Pat ja vecākiem vai skolotājiem izdotos panākt kontroli, pēc kuras tie tiecas, iznākums bērnam var būt ne mazāk kaitīgs. (..)

Tā kā atteikšanās no savas gribas dažiem skolēniem ir daudz grūtāka nekā citiem, tad skolotājam paklausība savām prasībām ir jāpadara tik viegla, cik vien iespējams. Gribu vajag vadīt un veidot, nevis ignorēt vai salauzt.6

Vadiet, bet nekad nedzeniet. Atzīstiet, ka jūsu uzraudzībā esošie bērni ir personības, tāpat kā jūs. Vienmēr centieties viņus vadīt, bet nekad nedzeniet.7

Gribas vingrināšana paplašina un stiprina prātu. Bērns var būt tā audzināts, ka viņam (..) nav pašam savas gribas. [211] Pat viņa individualitāte var saplūst ar to cilvēku, kurš vada viņa audzināšanu. Viņa griba, līdz pat visiem nolūkiem un mērķiem, ir pakļauta skolotāja gribai. Bērniem, kurus šādi skolo, vienmēr pietrūks morālas enerģijas un individuālas atbildības. Viņi nav mācīti vadīties no saprāta un principa; viņu gribu ir kontrolējis kāds cits, un prāts nav pamodināts, lai tas ar vingrinājumu palīdzību varētu paplašināties un kļūt stiprāks. Tie nav virzīti un disciplinēti ar cieņu pret savu īpašo ķermeņa uzbūvi un prāta iespējām, lai pēc vajadzības liktu lietā savus stiprākos spēkus.8

Ja notiek gribu sadursme. Ja bērns ir stūrgalvīgs, tad māte, ja viņa saprot savu atbildību, atklās, ka šī stūrgalvība ir daļa no mantojuma, ko viņa tam nodevusi. Viņa neuzskatīs bērna gribu kā kaut ko, kas jāsalauž. Ir reizes, kad saduras mātes un bērna apņemšanās, kad stingra, rūpīgi pārdomāta mātes griba sastopas ar nesaprātīgu bērna gribu un kad savu gadu priekšrocības un pieredzes dēļ vadību pārņem māte, vai arī bērna jaunākā, nedisciplinētā griba uzņemas vadību pār vecākā gribu. Tādās reizēs ir nepieciešama liela gudrība; jo ar negudru vadību, ar skarbu piespiešanu bērnu var sabojāt šai un nākamajai dzīvei. Ar gudrības trūkumu var pazaudēt it visu.

Tā kā gan mātei, gan bērnam tā būs smaga cīņa, tad šādas krīzes izcelšanos vajadzētu pieļaut reti. Jāparāda liela uzmanība, lai izvairītos no tāda iznākuma. Ja tomēr lieta ir tik tālu, tad bērns jāvada pie pakļāvības vecāku pārākajai gudrībai. Mātei savi vārdi pilnīgi jākontrolē. [212] Nedrīkst komandēt paceltā tonī. Neko nedrīkst darīt, kas attīstītu bērnā izaicinošu garu. Mātei jāizzina, kādā veidā ar viņu apieties, lai viņu vilktu pie Jēzus. Viņai ticībā jālūdz, lai sātans nebūtu uzvarētājs pār bērna gribu. Notiekošo vēro Debesu eņģeļi.

Mātei jāapzinās, ka Dievs ir viņas palīgs, ka mīlestība ir viņas veiksmes atslēga, viņas spēks. Ja viņa ir gudra kristiete, viņa nemēģinās ar varu pakļaut bērnu. Viņa lūgs, un lūdzot viņa pati sevī sajutīs garīgās dzīves atjaunošanos. Viņa redzēs, ka tajā pašā brīdī spēks, kas darbojas viņā, darbojas arī bērnā. Bērnu nepiespiež, un viņš tiek vadīts un kļūst lēnprātīgāks; tā cīņa ir izcīnīta. Katra laipna doma, katra pacietīga rīcība, katrs gudrs savaldības vārds ir līdzīgs zelta āboliem sudraba traukā. Māte ir ieguvusi daudz dārgāku uzvaru nekā vārdos var izteikt. Viņa ir atjaunojusi gaismu un palielinājusi pieredzi. “Patiesā Gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku” ir pakļāvusi viņas gribu. Pēc vētras ir miers, līdzīgi kā saules atspīdums pēc lietus.9

Vecākiem jāpaliek jauniem savā dvēselē. Pārāk maz ir tādu, kas saprot, cik svarīgi, tik tālu, cik iespējams, atcerēties pašu jauneklīgās izjūtas un nekļūt savā dabā skarbiem un bez līdzjūtības. Dievam patiktu, ja vecāki savienotu bērna piemīlīgo vienkāršību ar vīrišķības un sievišķības spēku, gudrību un briedumu. Dažiem nekad nav bijusi īsta bērnība. Viņi nekad nav priecājušies par pusaudža dzīves brīvību, vienkāršību un svaigumu. Viņus rāja un noraidīja, pārmeta un sita, [213] līdz kamēr bērna nevainību un paļāvīgo atklātību nomainīja bailes, skaudība, greizsirdība un divkosība. Tādiem vecākiem reti kad piemīt rakstura iezīmes, kuras viņu pašu mazuļu bērnību padarītu laimīgu.10

Liela kļūda. Lielu kļūdu izdara, kad kontroles robežlīnijas ieliek bērna rokās un mājās tam atļauj pārņemt varu un kontroli. Tas dod nepareizu virzienu brīnišķīgajai lietai – gribasspēkam. Bet to dara un turpinās darīt, jo tēvi un mātes savā neapķērībā un apsvērumos ir akli.11

Māte, kura padevās savam raudošajam bērnam. Tavam bērnam (..) nepieciešama gudra roka, lai viņu pareizi vadītu. Viņam ļāva raudāt pēc tā, ko viņš gribēja, līdz tas viņam izveidojās par ieradumu. Viņam ļāva raudot griezties pie sava tēva. Atkal un atkal, viņam dzirdot, vecāki citiem stāstīja, kā viņš ar raudāšanu cenšas izspiest kaut ko no sava tēva, līdz to ir dabūjis. Ja man būtu jūsu bērns, viņš pārmainītos trijās nedēļās. Es viņam ļautu saprast, ka mans vārds ir likums, un laipni, bet noteikti īstenotu savus nolūkus. Es nepakļautu savu gribu bērna gribai. Jums šeit ir darāms darbs, un jūs daudz esat zaudējuši, jau agrāk to nesaprotot.12

Izlutināta bērna nelaimīgā dzīve. Ikviens bērns, kuru rūpīgi un ar lūgšanām nedisciplinē, būs nelaimīgs šajā pārbaudes laikā un izveidos tik nemīlīgas rakstura iezīmes, ka vēlāk Kungs tos nevarēs pievienot savai ģimenei Debesīs. Izlutinātam bērnam viscaur dzīvei jānes milzīgs slogs. Pārbaudījumos, vilšanās un kārdinājumos viņš sekos savai nedisciplinētajai, nepareizi virzītajai gribai.13

Bērni, kuriem ļauj iet pašiem savu ceļu, [214] nav laimīgi. Nepakļautā sirdī nav ne kripatiņas dusas un apmierinātības. Prāts un sirds jādisciplinē un pareizi jāsavalda, lai raksturs saskaņotos ar gudrajiem likumiem, kas pārvalda mūsu eksistenci. Nemiers un neapmierinātība ir izdabāšanas un egoisma augļi.14

Daudzu pārdzīvojumu cēlonis. Skumjie pārdzīvojumi, kuri izrādās tik bīstami draudzes uzplaukumam un kuri neticīgajiem liek maldīties un novērsties šaubās un neapmierinātībā, parasti ceļas no nepakļāvības un sacelšanās gara, kas ir uzplaucis tādēļ, ka vecāki izdabājuši agrā jaunībā. Cik daudzas dzīves ir izpostītas, cik daudz pastrādāti noziegumi, pakļaujoties pēkšņām kaislībām, kuras vajadzēja apspiest bērnībā, kad prāts bija uzņēmīgs, kad sirdi viegli varēja ietekmēt pareizais un tā bija atkarīga no mātes mīlošās gribas. Morālā ļaunuma pamatā lielā mērā ir nemākulīga bērnu audzināšana.15
_______________
1Liecības draudzei, 5. sēj., 513. lpp.
2Audzināšana, 289. lpp.
3Turpat
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 116. lpp.
5Manuskripts 119, 1899. g.
6Audzināšana, 288., 289. lpp.
7Liecības draudzei, 5. sēj., 653. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 74. lpp.
9Vēstule 55, 1902. g.
10Good Health, 1880. g. marts
11Manuskripts 126, 1897. g.
12Vēstule 5, 1884. g.
13Manuskripts 126, 1897. g.
14Liecības draudzei, 4. sēj., 202. lpp.
15Turpat

40. Esiet paraugs kristīgajos principos!

[215] Bērns atdarinās vecākus. Tēvi un mātes, jūs esat skolotāji; jūsu bērni ir skolēni. Jūsu mazie atdarina jūsu balss toni, jūsu izturēšanos, jūsu garu.1

Bērni atdarina savus vecākus, tāpēc ļoti jāuzmanās, lai tiem rādītu pareizu priekšzīmi. Vecāki, kas mājās ir laipni un pieklājīgi un reizē stingri un noteikti, tās pašas īpašības redzēs izpaužamies savos bērnos. Ja vecāki ir atklāti, godīgi un krietni, tad arī viņu bērni būs tiem līdzīgi. Ja vecāki pielūdz un godā Dievu, to pašu darīs arī viņu bērni.2

Ģimenē tēviem un mātēm jārāda saviem bērniem tāda priekšzīme, kādu viņi vēlētos, lai tie atdarina. Viņiem vienam pret otru jāparāda godbijīga cieņa vārdos, skatienos un darbībā. Atklājot savu bērnu priekšā Jēzus Kristus raksturu, viņiem vajadzētu parādīt, ka tos kontrolē Svētais Gars. Atdarināšanas spējas ir spēcīgas. Bērnībā un jaunībā, kad šīs spējas ir visaktīvākās, jauniešiem ir jāsniedz pilnīgs paraugs. Bērniem ir jājūt uzticība saviem vecākiem un tā jāapgūst mācības, kuras tiem pasniedz.3

Māciet ar vārdiem un ar priekšzīmi. Māte, izglītojot savu bērnu, nemitīgi atrodas skolā. Skolojot savu bērnu, viņa pati ik dienas mācās. Mācību stundas par paškontroli, kuras viņa sniedz savam bērnam, [216] viņai jāpraktizē pašai. Rīkojoties ar dažādiem savu bērnu prātiem un noskaņojumiem, viņai nepieciešamas asas uztveres spējas, vai arī viņai draud briesmas nepareizi novērtēt un izturēties neobjektīvi pret saviem bērniem. Ja viņa vēlas, lai viņas bērni būtu pieklājīgi un laipni, tad mājas dzīvē viņai jākopj laipnības likums. Tā bērni katru dienu ar pamācību un paraugu atkārtos šo mācību vielu.4

Arī skolotāji skolā audzinās jūsu bērnus, bet jūsu paraugs paveiks vairāk, nekā varētu sasniegt ar jebkuriem citiem līdzekļiem. Jūsu sarunas, veids, kā jūs kārtojat savas darījumu lietas, patika un nepatika, kuru jūs izrādāt, viss palīdz veidot raksturu. Laipna nostāja, paškontrole, pašsavaldīšanās, pieklājība, ko jūsu bērns jūsos redz, viņam ir ikdienas mācību stundas. Līdzīgi kā laiks, šī izglītība nemitīgi turpinās, un šai ikdienas skolas ievirzei vajadzētu izveidot jūsu bērnu tādu, kādam viņam vajadzētu būt.5

Piesargieties, ka neesat rupji pret saviem bērniem. (..) Pieprasiet paklausību un neļaujiet sev runāt pavirši ar saviem bērniem, jo jūsu manieres un jūsu vārdi ir viņu mācību grāmata. Maigi un delikāti palīdziet viņiem pārdzīvot šo viņu dzīves posmu. Lai jūsu klātbūtnes saulesgaisma veido saulesgaismu viņu sirdīs. Šie augošie zēni un meitenes ir ļoti jūtīgi, un ar rupjību jūs varat sabojāt visu viņu dzīvi. Esiet uzmanīgas, mātes; nekad nerājieties, jo tas nekad nepalīdz.6

Vecākiem jābūt paškontroles paraugiem. Bērni jātur tik brīvi no uztraukuma, cik vien iespējams; tādēļ mātei jābūt mierīgai un nesteidzīgai, brīvai no visiem uzbudinājumiem un nervozas steigas. Tā ir disciplīnas skola kā viņai, tā arī bērnam. Mācot pašaizliedzības mācību bērniem, [217] viņa izglīto arī pati sevi, lai būtu par paraugu saviem bērniem. Ar maigu interesi apstrādājot bērnu sirds augsni, lai varētu pakļaut dabiskās grēcīgās tieksmes, viņai pašai savos vārdos un izturēšanās veidā jāizkopj Gara piemīlīgās īpašības.7

Viena pār sevi gūta uzvara būs milzīga vērtība un iedrošinājums jūsu bērniem. Jūs varat nostāties uz izdevīga pamata, sakot: “Es esmu Dieva zemkopis; es esmu Dieva celtne. Es nolieku sevi zem Viņa rokas, lai tiktu veidots pēc dievišķās līdzības, lai es varētu būt līdzstrādnieks Dievam, veidojot savu bērnu prātus un raksturus tā, lai tiem būtu vieglāk staigāt Kunga ceļu.” Tēvi un mātes, ja jūs spējat savaldīt sevi, jūs iegūsiet lielas uzvaras, savaldot savus bērnus.8

Paškontroles augļi. Vecāki, katru reizi, kad jūs zaudējat paškontroli un runājat un rīkojaties nepacietīgi, jūs grēkojat pret Dievu. Eņģelis, kas jūs novēro, pieraksta katru nepacietīgu, nepiesardzīgu vārdu, ko jūs bezrūpīgi vai jokojoties izrunājat viņu klātbūtnē; katru vārdu, kas nav šķīsts un cēls, viņš atzīmē kā traipu uz jūsu kristīgā rakstura. Runājiet laipni ar saviem bērniem. Atcerieties, cik jūs paši esat jūtīgi, cik maz spējat panest pārmetumus, un neuzlieciet viņiem to, ko jūs nevarat panest; jo viņi ir vājāki nekā jūs un nevar tik daudz izturēt. Paškontroles, apdomības un centības augļi no jūsu puses būs simtkārtīgi.

Lai jūsu patīkamie, priecīgie vārdi vienmēr būtu kā saulesstari jūsu ģimenē.9

Ja vecāki ilgojas, lai viņu bērni būtu taisni un rīkotos pareizi, tad viņiem pašiem jābūt pareiziem gan teorijā, gan praksē.10

[218] Bērnus ietekmē to rīcība, kas sevi uzskata par kristiešiem. Ir tādi sabata turētāju bērni, kuriem jau bērnībā mācīja ievērot sabatu. Daži no tiem ir ļoti labi bērni, uzticīgi pienākumam laicīgos jautājumos; taču viņi nejūt dziļu pārliecību par grēku un nejūt vajadzību no tā atgriezties. Tas ir bīstams stāvoklis. Viņi vēro to cilvēku uzvedību un centienus, kas sevi sauc par kristiešiem. Viņi redz dažus, kuri ieņem augstus amatus, bet kuri nav apzinīgi kristieši, un pārbauda savus ieskatus un rīcību ar šiem piedauzības akmeņiem; un, tā kā viņu pašu dzīvēs neatklājas atklāts grēks, viņi sevi pieviļ ar domu, ka ar tiem viss ir kārtībā.11

Rakstu mācībām nav lielākas ietekmes uz jaunatni tādēļ, ka tik daudziem vecākiem šķiet, ka viņi tic Dieva Vārdam, bet viņu dzīves tā spēku noliedz. Reizēm jaunieši izjūt Vārda spēku. Viņi redz dārgo Kristus mīlestību. Viņi redz Viņa rakstura skaistumu, kalpošanā Viņam nodotas dzīves iespējas. Bet pretstatā viņi redz to dzīves, kas uzskata, ka godā Dieva pamācības.12

Vecākiem jāsaka “nē” kārdināšanām. Mātes, nesekojot pasaules paradumiem, jūs varat saviem bērniem rādīt paraugu, kā būt uzticīgām Dievam, un tādā veidā viņiem mācīt teikt “nē”. Māciet saviem bērniem, kāda nozīme ir padomam: “Ja grēcinieki tevi vilina, neseko viņiem.” Bet, ja jūs vēlaties, lai jūsu bērni spēj atsacīt kārdināšanām, jums pašām jābūt spējīgām teikt “nē”. Mācēt pateikt “nē” pieaugušam cilvēkam ir tikpat nepieciešami kā bērnam.13

Esiet paraugi lēnprātībā. Vecāki, esiet laipni un lēnprātīgi pret saviem bērniem, un viņi iemācīsies lēnprātību. [219] Parādīsim savās mājās, ka mēs esam kristieši. Es uzskatu, ka tāda ticības apliecība, kas mājas dzīvē netiek atklāta laipnībā, iecietībā un mīlestībā, ir bezvērtīga.14

Uzmaniet gan savu balss toni, gan vārdus. Lai no jūsu lūpām neizlaužas neviens īgns, skarbs vai straujš vārds. Kristus žēlastība gaida jūsu lūgumus. Viņa Gars pārvaldīs jūsu sirdi un apziņu, valdot pār jūsu vārdiem un darbiem. Nekad nezaudējiet pašcieņu ar pārsteidzīgiem, neapdomīgiem vārdiem. Pielūkojiet, lai jūsu vārdi ir šķīsti, jūsu sarunas – svētas. Rādiet bērniem tādu paraugu, kādu jūs vēlētos, lai viņi atdarina. (..) Lai valda miers, patīkami vārdi un priecīgas sejas izteiksmes!

Vecāki nevar būt valdonīgi bez riska. Viņi nedrīkst parādīt kundzisku, kritizējošu, kļūdas meklējošu garu. Vārdi, kurus tie runā, tonis, kādā tie runā, viņu bērniem ir mācību stundas uz labu vai uz ļaunu. Tēvi un mātes, ja dusmīgi vārdi birst no jūsu lūpām, jūs mācāt saviem bērniem runāt tādā pašā veidā, un Svētā Gara attīrošā ietekme kļūst neiedarbīga. Pacietīgi turpināt darīt labu ir būtiski, ja vēlaties pildīt savu pienākumu pret saviem bērniem.15

Vecāki ir Dieva līdzekļi rakstura veidošanā. Jūsu bērnu prāts ieņem savu formu, veidojas viņu pieķeršanās un raksturi. Bet pēc kāda parauga? Lai vecāki atceras, ka viņi ir līdzekļi šajos procesos. Un tad, kad tie varbūt gulēs kapā, viņu atstātais darbs nezudīs un par tiem sniegs vai nu labu, vai sliktu liecību.16

Iespiežot dievišķās līdzības zīmogu. Jums jāpamāca, jābrīdina un jādod padomi, vienmēr atceroties, [220] ka jūsu skatieniem, vārdiem un rīcībai ir tiešs sakars ar jūsu mīļo nākotnes gaitām. Jūsu darbs nav uzgleznot skaistu formu uz audekla vai izkalt to marmorā. Jūsu pienākums ir cilvēka dvēselē iespiest dievišķās līdzības zīmogu.17
_______________
1The Signs of the Times, 1886. g. 11. marts
2Liecības draudzei, 5. sēj., 319., 320. lpp.
3Review and Herald, 1894. g. 13. marts
4Pacific Health Journal, 1890. g. jūnijs
5Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs
6Manuskripts 127, 1898. g.
7Manuskripts 43, 1900. g.
8Vēstule 75, 1898. g.
9The Signs of the Times, 1884. g. 10. aprīlis
10Good Health, 1880. g. janvāris
11Liecības draudzei, 4.sēj., 40. lpp.
12Audzināšana, 259. lpp.
13Review and Herald, 1891. g. 31. marts
14Manuskripts 97, 1909. g.
15Vēstule 28, 1890. g.
16Vēstule 8a, 1896. g.
17Pacific Health Journal, 1890. g. jūnijs
18The Signs of the Times, 1882. g. 25. maijs

10. daļa. Disciplīna un tās vadīšana

41. Disciplīnas mērķis

[223] Pašsavaldīšanās – augstākais mērķis. Disciplīnas uzdevums ir iemācīt bērnam pašsavaldīšanos. Viņam jāmāca pašaizliedzība un paškontrole. Tādēļ tiklīdz kā viņš spēj saprast, viņa prāts jānostāda paklausības pusē. Lai visa darbošanās ar bērnu ir tāda, kas parāda, ka paklausība ir taisnīga un saprātīga. Palīdziet viņam ieraudzīt, ka visas lietas ir pakļautas likumam un ka nepaklausība beigās noved pie nelaimes un ciešanām. Kad Dievs saka “tev nebūs”, Viņš mīlestībā mūs brīdina no nepaklausības sekām, lai mūs pasargātu no ļaunuma un zaudējuma.1

Nostādot gribasspēku. Patiesais aizrādījuma mērķis ir sasniegts tikai tad, ja pats ļaundaris saskata savu vainu un griba brīvprātīgi ir gatava tās labošanai. Kad tas ir sasniegts, norādiet viņam uz piedošanas un spēka avotu.2

Tie, kas māca saviem skolēniem sajust, ka viņos pašos atrodas spēks, lai kļūtu par godīgiem un derīgiem vīriem un sievām, vienmēr būs veiksmīgi.3

Labojot ieradumus, noslieces, ļaunās tieksmes. Vecāku darbs ir apvaldīt, vadīt un kontrolēt. Viņi nevar padarīt lielāku ļaunumu, kā ļaut saviem bērniem apmierināt visas viņu bērnišķīgās iegribas un kaprīzes un ļaut tiem sekot savām pašu tieksmēm; viņi nevar tiem nodarīt neko sliktāku, kā atstāt viņu prātos iespaidu, ka tie dzīvo, lai izpatiktu sev un izklaidētu sevi, lai izvēlētos savus ceļus un meklētu savu prieku un sabiedrību. (..) Jauniešiem nepieciešami vecāki [224], kas tos izglīto un disciplinē, labo viņu sliktos ieradumus un noslieces, kā arī ravē viņu ļaunās tieksmes.4

Salauziet sātana cietoksni. Mātes, jūsu bērnu liktenis lielā mērā atrodas jūsu rokās. Ja jūs nepildāt pienākumu, jūs varat viņus nolikt sātana rindās un tos padarīt par viņa līdzekļiem, lai aizvestu postā citas dvēseles. Vai arī jūsu uzticīgā disciplīna un dievbijīgais paraugs var viņus vadīt pie Kristus, un viņi savukārt ietekmēs citus, ar jūsu starpniecību izglābjot daudzas dvēseles.5

Palūkosimies rūpīgi un sāksim “uzņemt nolaistos valdziņus”. Sadragāsim ienaidnieka cietokšņus! Līdzjūtīgi labosim mūsu mīļos un sargāsim tos no ienaidnieka spēka. Nekļūstiet mazdūšīgi!6

Māciet cienīt vecāku un dievišķo autoritāti. Bērni (..) jāaudzina, jāizglīto un jādisciplinē, kamēr tie kļūst paklausīgi saviem vecākiem, parādot cieņu viņu autoritātei. Šādā veidā viņu sirdīs tiks iepotēta cieņa pret dievišķo autoritāti, un audzināšana ģimenē būs kā skola, kas sagatavo ģimenei Debesīs. Bērnībā un jaunībā jāsaņem tāda rakstura audzināšana, lai bērns būtu sagatavots uzņemties savus reliģiskos pienākumus un tā kļūtu derīgs Debesu galmam.7

Viņš, kurš ir visu zināšanu avots, izteica derīguma stāvokli ieiešanai Debesu svētlaimē šajos vārdos: “Svētīgi tie, kas tur Viņa baušļus, lai tiem būtu tiesības uz dzīvības koku un tie varētu caur vārtiem ieiet pilsētā.” Paklausība Dieva baušļiem ir Debesu cena, un paklausība saviem vecākiem Kungā ir vissvarīgākā mācību stunda, kas bērnam jāapgūst.8

[225] Paklausība principa pēc, nevis piespiedu kārtā. Izstāstiet saviem bērniem precīzi, ko jūs no viņiem prasāt. Tad lieciet viņiem saprast, ka jūsu vārds ir likums, un tam ir jāpaklausa. Tā jūs viņiem mācāt cienīt Dieva baušļus, kas skaidri paziņo “tev būs” un “tev nebūs”. Daudz labāk tavam zēnam ir paklausīt principa pēc, nekā piespiedu kārtā.9

Nešaubīgas uzticības mācība. Īzāku sasien trīcošas, mīlošas viņa līdzcietīgā tēva rokas, jo tā teica Dievs. Dēls pakļaujas upurim, jo viņš tic sava tēva godīgumam. (..)

Šis Ābrahāma ticības darbs ir uzrakstīts mūsu labā. Tas mums sniedz milzīgu mācību par uzticību Dieva prasībām, lai cik bargas un dzelošas tās arī būtu; un tas māca bērnus pilnīgi pakļauties saviem vecākiem un Dievam. Ābrahāma paklausība mums māca, ka nekas nav pārāk dārgs, lai to atdotu Dievam.10

Jaunieši atsauksies uzticībai. Jaunatne jāietekmē ar domu, ka viņiem uzticas. Viņi izjūt pagodinājumu un vēlas, lai tos ciena, un tās ir viņu tiesības. Ja audzēkņiem rodas iespaids, ka viņi nevar iziet un ienākt, apsēsties pie galda vai būt kaut kur citur, pat savās istabās, bez uzraudzības, bez kritiskas acs, kas viņus vēro, lai kritizētu un nosūdzētu, tad jūsu rīcībai būs demoralizējošs iespaids un no nodarbībām vairs nebūs nekāda prieka. Šī nemitīgā uzraudzība ir vairāk nekā vecāku aizgādnība un daudz ļaunāka; jo gudri vecāki ar smalkjūtību bieži var redzēt cauri virsējam slānim un saskatīt nemierīgajā prāta darbībā jauniešu ilgas vai arī kārdināšanu ietekmi un sastādīt plānus rīcībai, lai darbotos pretī ļaunumam. Bet šī pastāvīgā uzraudzība nav dabiska un veicina ļaunumu, [226] no kā ir jācenšas izvairīties. Lai jauniešiem nostiprinātos fiziskā veselība un attīstītos saskanīgs raksturs, tiem ir nepieciešamas kustības, prieks un laimīga, patīkama gaisotne.11

Pašpārvalde pretstatā absolūtai autoritātei. Ir daudzas ģimenes ar bērniem, kas liekas labi audzināti, kamēr ir saskaņā ar mācību disciplīnu; bet, kad sistēma, kas liek pildīt likumus, pārtrūkst, viņi izrādās nespējīgi domāt, rīkoties vai patstāvīgi izlemt. Šie bērni tik ilgi atradās dzelžainā vadībā, tiem neļāva pašiem domāt un rīkoties tajās lietās, kur tieši bija ļoti pareizi pašiem darboties, līdz viņiem vairs nebija ticības sev, lai rīkotos pēc sava sprieduma, iegūstot personīgu pieredzi. Un, kad tie uzsāk no vecākiem neatkarīgu dzīvi, tad citu spriedums viņus pavisam viegli vada nepareizā virzienā. Viņiem nav rakstura noturības. Tad, kad tas bija nepieciešams, viņiem neiemācīja paļauties pašiem uz savu spriedumu, un tādēļ viņu prāts neattīstījās un nenostiprinājās pareizi. Viņi tik ilgi bijuši pilnīgā vecāku pārvaldībā, ka pilnīgi paļaujas uz tiem; vecāki viņiem ir prāta un sprieduma vietā.

No otras puses, jauniešiem nevajag ļaut, lai tie domā un rīkojas pilnīgi neatkarīgi no savu vecāku un skolotāju sprieduma. Bērniem jāmāca cienīt pieredzējušu spriedumu un ļauties vecāku un skolotāju vadībai. (..) Viņi jāaudzina tā, lai viņu prāts būtu vienots ar viņu vecāku un skolotāju prātu, un tā jāpamāca, lai viņi varētu redzēt pamatotību šiem padomiem. Tad, kad tie dosies tālāk projām no savu vecāku un skolotāju vadošajām rokām, [227] viņu raksturi nebūs kā vēja svaidītas niedres.

Jauniešu skarba audzināšana, pareizi nevadot viņus domāt un darboties pašiem ar savām spējām un domāšanas veidu, lai ar šo līdzekļu palīdzību tiem būtu domu izaugsme, pašcieņas jūtas un ticība savām spējām rīkoties, izveido šķiru, kurai ir vāji prāta un morālie spēki. Un, kad viņi nostāsies pasaulē, lai rīkotos paši, tie atklās faktu, ka viņus dresēja kā zvērus, nevis izglītoja. Vecāki viņu gribu nevis vadīja, bet spieda pakļauties ar rupju disciplīnu.12

Ļaunais iznākums, kad viens prāts ietekmē otru. Tie vecāki un skolotāji, kuri lepojas ar savu pilnīgo kontroli pār savā aprūpē esošo bērnu prātu un gribu, panākot pakļaušanos ar spēka un baiļu palīdzību, pārtrauktu lepoties, ja viņi spētu izsekot šo bērnu dzīvei nākotnē. Tie gandrīz nemaz nav sagatavoti uzņemties dzīves skarbās atbildības. Kad šie jaunieši vairs neatrodas savu vecāku un audzinātāju pārraudzībā un ir spiesti domāt un rīkoties patstāvīgi, viņi gandrīz noteikti iet nepareizā virzienā un padodas kārdināšanu spēkam. Viņi nepadara savu dzīvi par uzvaru, un šos pašus trūkumus var redzēt viņu reliģiskajā dzīvē. Ja bērnu un jauniešu skolotājiem parādītu viņu kļūdainās disciplīnas rezultātu nākotnē, viņi mainītu savas izglītības plānu. Šīs kategorijas skolotāji, kuri ir apmierināti, ka viņiem ir gandrīz pilnīga kontrole pār savu skolēnu gribu, nav visveiksmīgākie skolotāji, lai gan ārējā būtība uz laiku var būt maldinoša.

[228] Dievam nekad nav bijis nolūks, lai viena cilvēka prāts pilnībā kontrolētu otra prātu. Un tie, kas pūlas savu skolēnu individualitātes sakausēt ar savējām un būt viņiem prāta, gribas un sirdsapziņas vietā, uzņemas baismīgu atbildību. Šie skolēni īpašā gadījumā var izskatīties kā labi trenēti kareivji. Bet, kad ierobežojumus atņem, tad redzams, ka trūkst neatkarīgas, principu vadītas rīcības.13

Ar izveicību un pacietīgām pūlēm. Lai jauniešus veidotu pareizi, ir nepieciešama prasme un pacietīgas pūles. Īpaši bērniem, kuri ienākuši pasaulē, apkrauti ar ļaunā mantojumu – savu vecāku grēku tiešām sekām, vajadzīga visrūpīgākā izglītība, lai attīstītu un stiprinātu viņu morālās un intelektuālas spējas. Un vecāku atbil-dība ir patiešām smaga. Ļaunās tieksmes ir rūpīgi jāapspiež un maigi jānorāj; prāts jāmudina uz labu. Bērns jāiedrošina mēģināt vadīt sevi. Turklāt tas viss jādara saprātīgi, vai arī vēlamais nodoms tiks izjaukts.14
_______________
1Audzināšana, 287. lpp.
2Turpat, 291. lpp.
3Kristīgās audzināšanas pamati, 58. lpp.
4Manuskripts 12, 1898. g.
5The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
6Review and Herald, 1895. g. 16. jūlijs
7Review and Herald, 1894. g. 13. marts
8Manuskripts 12, 1896. g.
9Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
10Liecības draudzei, 3. sēj., 368. lpp.
11Kristīgās audzināšanas pamati, 114. lpp.
12Liecības draudzei, 3. sēj., 132., 133. lpp.
13Turpat, 133., 134. lpp.
14Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 138. lpp.

42. Kā sākt disciplinēšanu?

[229] Nepaklausīgs bērns kā pēdējo dienu iezīme. Viena no pēdējo dienu zīmēm ir bērnu nepaklausība saviem vecākiem. Vai vecāki apzinās savu atbildību? Šķiet, ka daudzi ir pazaudējuši no redzesloka sargājošās rūpes, kuras tiem vajadzētu parādīt saviem bērniem, un ļauj viņiem nodoties ļaunām kaislībām un tiem nepaklausīt.1

Bērni ir Kunga mantojums, un, ja vecāki nesniedz viņiem tādu audzināšanu, kas viņus dara spējīgus staigāt Kunga ceļu, viņi pamet novārtā svētu pienākumu. Tā nav Dieva griba vai nolūks, ka bērniem jākļūst rupjiem, nepieklājīgiem, nepaklausīgiem, nepateicīgiem, nesvētiem, pārsteidzīgiem, augstprātīgiem, vairāk baudu nekā Dieva mīļotājiem. Raksti šo sabiedrības stāvokli parāda kā pēdējo dienu zīmi.2

Iecietīgi vecāki noraida Debesu kārtību. Debesīs ir perfekta kārtība, pilnīga saskaņa un vienprātība. Ja vecāki šajā dzīvē izvairās pa-kļaut savus bērnus pienācīgai autoritātei, kā viņi var cerēt, ka viņus uzskatīs par derīgiem sabiedrotajiem svētajiem eņģeļiem miera un harmonijas pasaulē?3

Tie, kas nav cienījuši kārtību un disciplīnu šajā dzīvē, necienīs kārtību, ko ievēro Debesīs. Viņus nekad nevar ielaist debesīs, jo visi, kas būs cienīgi ieiet, mīlēs kārtību un cienīs disciplīnu. Raksturi, kurus veido šajā dzīvē, noteiks nākotnes likteni. Kad Kristus nāks, Viņš nepārveidos personas raksturu. (..) Vecākiem nevaja-dzētu pamest novārtā nevienu pienākumu, kas tiem jāpilda savu bērnu labā. Viņiem tie tā jāaudzina, [230] lai tie varētu būt par svētību sabiedrībai šeit un iegūtu mūžīgās dzīves atalgojumu nākotnē.4

Kad sākt disciplinēt. Brīdis, kad bērns sāk izvēlēties pats savu gribu un ceļu, ir brīdis, kad sākt viņu audzināt disciplīnas jomā. To var nosaukt par neapzināto izglītošanu. Tieši tad ir jāsāk darbs, apzināts un spēcīgs. Lielākais šī darba slogs gulstas uz māti. Viņai ir pirmās rūpes par bērnu, un viņai ir jāieliek tādas audzināšanas pamats, kas palīdzēs bērnam attīstīt stipru, līdzsvarotu raksturu. (..)

Bieži vien jau zīdaiņi parāda visnoteiktāko gribu. Ja to nepakļauj gudrākai autoritātei, nekā bērna neaudzinātās vēlmes, tad sātans pārņem kontroli pār prātu un kaislībām, saskaņojot tos ar savu gribu.5

Pametot novārtā disciplinēšanas un audzināšanas darbu, līdz nostiprinās nepareiza nostāja, bērniem tiek nodarīts visnopietnākais ļaunums, jo viņi izaug savtīgi, izvēlīgi un mīlēt nespējīgi. Viņi nepatīk sev pašiem, un arī citiem nepatīk viņu sabiedrība; tādēļ viņi vienmēr ir neapmierināti. Mātes darbs jāuzsāk agrā vecumā, nedodot sātanam izdevību kontrolēt mazuļu prātu un dabu.6

Apspiediet pirmo ļaunuma parādīšanos. Vecāki, jums jāsāk pirmā disciplīnas mācību stunda, kad bērni vēl ir zīdaiņi jūsu rokās. Māciet tiem pakļaut savu gribu jūsējai. To var paveikt, lietojot nosvērtu roku un parādot noteiktību. Vecākiem pilnīgi jākontrolē pašiem savs gars un ar maigumu, bet tomēr noteiktību, jāvirza bērna griba, līdz tā nedomā neko citu, bet pakļaujas viņu vēlmēm.

[231] Vecāki pārāk vēlu sāk disciplinēt savus bērnus. Pirmo dusmu izpausmi nepakļauj, un bērns aug ar ietiepību, kas pieaug līdz ar viņu un nostiprinās līdz ar viņa spēku.7

“Pārāk mazs, lai sodītu?” Ēlis neveidoja savu ģimeni pēc tiem likumiem, kurus Dievs bija ieteicis nama pārvaldīšanai. Viņš vadījās pats no sava sprieduma. Maigais tēvs raudzījās pavirši uz savu dēlu kļūdām un grēkiem viņu bērnībā, glaimodams sev, ka ar laiku tie izaugs no savām ļaunajām tieksmēm. Tagad daudzi pieļauj tādu pašu kļūdu. Tie domā, ka viņiem ir labāki audzināšanas paņēmieni nekā tie, kādus Dievs norādījis savā Vārdā. Tie ļauj nostiprināties bērnu ļaunajām tieksmēm un, aizbildinādami sevi, droši saka: viņi ir par jauniem, lai sodītu, pagaidīsim, lai kļūst vecāki un var visu izprast. Tā sliktajiem ieradumiem ļauj nostiprināties, līdz tie kļūst par otru dabu. Bērni aug, neizjūtot nekādus ierobežojumus, un viņu rakstura īpašības kļūst tiem par lāstu uz visu dzīvi un ir spējīgas atdzimt vēl citos.

Nav lielāka lāsta mājās kā tad, ja jauniešiem atļauj rīkoties pēc sava prāta. Kad vecāki izpilda katru bērna vēlēšanos un ļauj tiem darīt to, par ko zina, ka tas bērniem nebūs par labu, tad bērni drīz vien zaudē visu cieņu pret vecākiem, visu godbijību pret Dieva vai cilvēku autoritāti, un sātans tos pakļauj savai gribai. Vienas ģimenes iespaids, kurā nav nokārtotas locekļu savstarpējās attiecības, ir visai liels un iedarbojas postoši uz visu sabiedrību. Tā kļūst par ļaunuma straumi, no kā cieš pati ģimene, draudze un valsts.8

Nolieciet mājas audzināšanu pāri citām nodarbībām. Daudzi norāda uz mācītāju, skolotāju un citu augstas reputācijas cilvēku bērnu mācīšanos un godbijību un saka – ja šie cilvēki ar savām pārākajām priekšrocībām kļūdās ģimenes vadīšanā, tad tiem, kuri ir nelabvēlīgākā situācijā, nevajag cerēt uz veiksmi. Jautājums, kas jāizvirza, ir: [232] Vai šie cilvēki ir devuši saviem bērniem to, ko saņemt ir viņu tiesības: labu paraugu, uzticīgus norādījumus un piemērotus ierobežojumus? Atmetot šīs vissvarīgākās lietas, tādi vecāki dod sabiedrībai bērnus, kuriem ir nelīdzsvarots prāts, viņi ir nepacietīgi ierobežojumos un nekompetenti praktiskās dzīves pienākumos. Tā viņi sagādā pasaulei kaitējumu, kas pārsniedz visu to labo, ko panāk viņu darbi. Šie bērni pārnes savu samaitāto raksturu kā mantojumu uz savām atvasēm, un vienlaikus viņu ļaunais piemērs un ietekme samaitā sabiedrību un nodara postījumu draudzē. Mēs nevaram domāt, ka jebkurš cilvēks, lai cik lielas ir viņa iespējas un derīgums, vislabāk kalpo Dievam vai pasaulei, ja viņš savu laiku atdod citām nodarbēm, izturoties nolaidīgi pret saviem bērniem.9

Ir apsolīta Debesu sadarbība. Dievs svētīs taisnīgu un pareizu disciplīnu. Bet “bez manis”, saka Kristus, “jūs nenieka nespējat”. Debesu saprāts nevar sadarboties ar tēviem un mātēm, kas ir nolaidīgi savu bērnu audzināšanā, kas atļauj sātanam vadīt šo mazā cilvēciņa dzīvības mehānismu, šo jauneklīgo prātu kā instru-mentu, caur kuru ļaunais var pārtraukt Svētā Gara darbu.10
_______________
1Review and Herald, 1854. g. 19. septembris
2The Signs of the Times, 1894. g. 17. septembris
3Liecības draudzei, 4. sēj., 199. lpp.
4Turpat, 429. lpp.
5Vēstule 9, 1904. g.
6Manuskripts 43, 1900. g.
7Liecības draudzei, 1. sēj., 218. lpp.
8Sentēvi un pravieši, 578., 579. lpp.
9The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
10Manuskripts 126, 1897. g.

43. Disciplīna mājās

[233] Labi sakārtotas, labi disciplinētas ģimenes. Tiem, kas sevi dēvē par kristiešiem, ir pienākums parādīt pasaulei labi sakārtotas, labi disciplinētas ģimenes – ģimenes, kuras parāda patiesās kristietības spēku.1

Gudri audzināt un izglītot bērnus nav viegli. Tikko vecāki centīsies turēties pie Kunga sprieduma un bijības, radīsies grūtības. Bērni atklās savu samaitātību, kas saista viņu sirdis. Viņi parādīs mīlestību uz neprātu un neatkarību, naidu pret ierobežojumiem un disciplīnu. Viņi krāps un izteiks melus. Pārāk daudzi vecāki bērnus par šīm kļūdām nevis soda, bet gan padara sevi aklus, neredz, kas aiz tā slēpjas, un neatklāj šo lietu patieso nozīmi. Tādēļ bērni turpina piekopt krāpšanu, veidojot raksturu, ko Dievs nevar atzīt par labu.

Dieva Vārdā izvirzīto standartu neievēro vecāki, kuriem nepatīk, kā daži to dēvē, lietot it kā pārlieku bargas metodes savu bērnu izglītošanā. Daudziem vecākiem ir noteikta nepatika pret Dieva Vārda svētajiem principiem, jo šie principi viņiem uzliek pārāk daudz atbildības. Bet turpmākā aina, kuru visi vecāki ir spiesti ieraudzīt, rāda, ka Dieva ceļš ir vislabākais un ka vienīgo drošības un laimes ceļu var atrast paklausībā Viņa gribai.2

Bērna savaldīšana nav viegls uzdevums. Sabiedrībā pastāvošajā lietu stāvoklī vecākiem nav viegls uzdevums savaldīt savus bērnus un pamācīt viņus saskaņā ar Bībeles taisnības likumu. Kad viņi audzinās savus bērnus pēc Dieva Vārda priekšrakstiem, [234] līdzīgi kā vecais Ābrahāms, pavēlot savai saimei pēc sevis, bērni domās, ka vecāki pārspīlē rūpes un ir nevajadzīgi prasīgi.3

Maldīgas idejas par savaldīšanu. Vecāki, ja jūs vēlaties Dieva svētību, sekojiet Ābrahāma paraugam. Apspiediet ļauno un iedrošiniet labo. Dažos gadījumos ir labāk stingri pavēlēt, nekā izpatikt bērna tieksmēm un izpriecām.4

Atļaut bērnam sekot viņa dabīgajām tieksmēm nozīmē viņam atļaut samaitāties un kļūt par ļaunuma ekspertu. Gudri vecāki saviem bērniem neteiks: “Seko pats savai izvēlei; ej, kur tu vēlies, un dari, ko vēlies!” Viņi sacīs: “Uzklausi Kunga norādījumus!” Ir jāizveido un jāievieš gudri likumi un noteikumi, lai nesabojātu mājas dzīves skaistumu.5

Kāpēc izputēja Āhana ģimene. Vai esat apdomājuši, kāpēc bija tā, ka visi, kuri bija saistīti ar Āhanu, arī bija padoti Dieva sodam? Tas bija tādēļ, ka viņus neaudzināja un neizglītoja saskaņā ar norādījumiem, kurus tiem deva Dieva likuma augstais standarts. Āhana vecāki bija savu dēlu izglītojuši tā, ka viņš jutās brīvs nepaklausīt Kunga vārdam. Viņa dzīvē ieaudzinātie principi viņu vadīja apieties ar saviem bērniem tā, ka arī tie tika sabojāti. Viena cilvēka prāts ietekmē otra prātu, un sods, kas ietvēra arī Āhana radiniekus, atklāj faktu, ka pārkāpumā bija iesaistīti visi.6

Akla vecāku pieķeršanās – lielākais šķērslis audzināšanā. Vecāku nolaidības grēks ir gandrīz universāls. Pārāk bieži pastāv akla pieķeršanās tiem, [235] ar ko mēs esam dabiski saistīti. Šī pieķeršanās ieņem milzīgus apjomus; to nelīdzsvaro gudrība jeb dievbijība. Akla vecāku pieķeršanās ir lielākais šķērslis pienācīgā bērna audzināšanā. Tā aizkavē disciplīnu un audzināšanu, ko pieprasa Kungs. Reizēm izskatās, ka šī pieķeršanās vecākiem laupa saprātu. Līdzīgi kā ļaunuma maigā līdzjūtība, arī nežēlība maskējas tā saucamās mīlestības ietērpā. Tā ir bīstamā zemūdens straume, kas ved bērnu postā.7

Vecāki ir pastāvīgās briesmās, izdabājot dabiskajām tieksmēm uz tā rēķina, lai paklausītu Dieva likumam. Daudzi vecāki, lai izpatiktu saviem bērniem, atļauj to, ko Dievs aizliedz.8

Vecāki ir atbildīgi par to, kas varēja būt viņu bērni. Ja tēvs un māte kā skolotāji mājās bērniem atļauj kontroles robežas pārņemt savās rokās un kļūt untumainiem, viņi ir atbildīgi par to, kas bērni varēja būt pretējā gadījumā.9

Tie, kas seko savām tieksmēm, akli pieķeroties saviem bērniem, izdabājot tiem, apmierinot viņu savtīgās vēlmes un nemācot tos ņemt vērā Dieva autoritāti, lai norātu grēku un izlabotu ļaunumu, pauž to, ka viņi savus ļaunos bērnus godā vairāk nekā Dievu. Viņi vairāk ir noraizējušies par to, kā pasargāt savu reputāciju, nevis kā pagodināt Dievu, viņi vairāk alkst izpatikt saviem bērniem nevis Dievam. (..)

Tos, kam ir par maz drosmes, lai labotu nepareizo, vai kuri kūtruma un intereses trūkuma dēļ nepieliek neatlaidīgas pūles, lai šķīstītu ģimeni vai Dieva draudzi, uzskata kā atbildīgus par ļaunumu, [236] kas izriet no nepildītā pienākuma. Ja, lietojot vecāku vai mācītāja autoritāti, mēs būtu varējuši apstādināt ļaunumu, bet neesam to darījuši, tad esam par to tikpat atbildīgi, it kā tā būtu mūsu pašu rīcība.10

Nav vietas favorītismam. Vecākiem ir ļoti dabiski būt neobjektīviem pret saviem bērniem. Īpaši, ja šie vecāki jūt, ka viņiem pašiem piemīt augstāki talanti, viņi uzskatīs savus bērnus pārākus par citiem. Tādējādi to, ko stingri nosodītu citos, viegli pieļauj saviem bērniem kā smalku un asprātīgu. Lai gan šis favorītisms ir dabisks, tas ir netaisnīgs un nekristīgs. Mūsu bērniem nodara daudz ļauna, ja viņu kļūdām ļauj palikt nelabotām.11

Neizejiet ne uz kādu kompromisu ar ļauno. Ir jābūt skaidram, ka Dieva vadība neatzīst nekādu kompromisu ar ļauno. Ne mājā, ne skolā nedrīkst paciest nekādu nepaklausību. Ne vecāki, ne skolotājs, ja viņu sirdīs ir rūpes par aizgādībā esošajiem, neielaidīsies kompromisā ar stūrgalvību, kas nepakļaujas autoritātei vai ķeras pie atrunām un izvairīšanos, lai izbēgtu paklausībai. Tā nav mīlestība, bet sentimentālisms, kas niekojas ar noziegumu, ar pielabināšanos vai piekukuļošanu, cenšoties nodrošināt piekāpšanos un visbeidzot pieņemot kādu aizvietojumu prasītās lietas vietā.12

Pārāk daudzās ģimenēs valda pārlieka izdabāšana sev un nepaklausība, kas neizlabota paslīd garām, vai arī izpaužas valdonīgs, kundzisks gars, kas rada briesmīgu ļaunumu bērnu raksturos. Reizēm vecāki viņus labo tik netaktiski, ka padara nožēlojamas viņu dzīves, un tie zaudē visu cieņu pret tēvu, māti, brāļiem un māsām.13

[237] Vecākiem trūkst izpratnes par pareizajiem principiem. Ir sirdi plosoši redzēt vecāku muļķību viņiem dotās Dieva autoritātes lietošanā. Cilvēkiem, kuri visā citā ir konsekventi un inteliģenti, trūkst izpratnes par principiem, kas jāievieš mazuļu audzināšanā. Viņi nedod tiem pareizos norādījumus īstajā laikā, kad pareizi norādījumi, dievbijīgs paraugs un stingra nostāja ir visvairāk nepieciešama, lai vadītu pareizā gultnē nepieredzējušos prātus, kuri neizprot pieviļošo un bīstamo ietekmi, ar kuru tiem jāsa-stopas it visur.14

Lielākās ciešanas nāca pār cilvēku ģimeni, jo vecāki atstāja dievišķo plānu, lai sekotu savām iedomām un nepilnīgi attīstītajām idejām. Daudzi vecāki seko tieksmēm. Viņi aizmirst, ka bērnu tagadējais un nākotnes labums prasa inteliģentu disciplīnu.15

Dievs nepieņem nekādu atvainošanos par sliktu vadību. Vecāku sliktas vadības dēļ pārāk bieži bērnu sirdīs nostiprinās sacelšanās, turpretī, ja būtu uzņemts pareizs virziens, bērnā būtu izveidojies labs un harmonisks raksturs.16

Kamēr vecākiem ir spēks, lai disciplinētu, izglītotu un audzinātu savus bērnus, lai viņi iedarbina šo spēku Dieva labā. Viņš no tiem prasa šķīstu, nevainīgu, nelokāmu paklausību. Neko citu Viņš necietīs. Viņš nepieņems nekādu attaisnojumu par bērnu sliktu vadīšanu.17

Pārvariet dabisko spītības garu. Daži bērni dabiski ir daudz spītīgāki nekā citi un nepakļausies disciplīnai. Tā viņi sevi padara ļoti nepievilcīgus un nesamierināmus. Ja mātei trūkst gudrības, lai tiktu galā ar šo rakstura fāzi, [238] tad sekos visnelaimīgākā notikumu secība, jo šādi bērni ies savu ceļu līdz bojāejai. Cik briesmīgi bērnam ir lolot spītības garu ne tikai bērnībā, bet arī vēl brieduma gados, un tāpēc, ka bērnībā trūka savstarpējas saskaņas, vīra un sievas gados lolot sarūgtinājumu un nelaipnību pret māti, kura nepakļāva savus bērnu savaldībai.18

Nekad nesaki bērnam: “Es ar tevi neko nevaru iesākt.” Nekad neliec savam bērnam dzirdēt, ka tu saki: “Es ar tevi neko nevaru iesākt!” Tik ilgi, cik mums ir pieeja pie Dieva troņa, mums kā vecākiem būtu jānokaunas izrunāt jebkādu šādu vārdu. Sauc uz Jēzu, un Viņš tev palīdzēs pienest savus mazos Viņam.19

Ģimenes vadība ir cītīgi jāstudē. Esmu dzirdējusi mātes sakām, ka viņām trūkst spēju, kādas ir citiem, lai vadītu ģimeni, ka tas ir sevišķs talants, kurš viņām nepiemīt. Tām, kuras apzinās trūkumu šajā sakarā, ģimenes vadīšana jāpadara par savu cītīgāko studiju priekšmetu. Un tomēr visvērtīgākos citu ieteikumus nevar pieņemt bez apdomas un izšķiršanas. Tos nevar vienādi lietot ikvienas mātes apstākļiem vai katra ģimenes bērna īpašajam raksturam un temperamentam. Lai māte rūpīgi izzina citu pieredzi, piezīmējot atšķirību starp viņu metodēm un viņas pašas metodēm, lai viņa pārbauda tās, kuras šķiet patiesi vērtīgas. Ja viens disciplīnas veids nedod gaidīto, izmēģiniet citu plānu un rūpīgi vērojiet ietekmi.

Mātēm vairāk kā citiem jāpieradina sevi pārdomām un izpētei. Ja viņas būs neatlaidīgas šajā virzienā, [239] tad atklās, ka iegūst spējas, par kurām domāja, ka tās viņām trūkst, un ieraudzīs, ka mācās pareizi veidot savu bērnu raksturus. Šajā darbā ieliktās pūles un domas atklāsies bērnu paklausībā, viņu vienkāršībā, kautrībā un šķīstumā; un tas bagātīgi atmaksās visas pūles.20

Vecāki, esiet vienoti disciplīnā. Mātei vienmēr vajadzētu sadarboties ar tēvu savās pūlēs ielikt pamatu labam, kristīgam raksturam savos bērnos. Mīlošam tēvam nevajadzētu aizvērt acis uz savu bērnu kļūdām, jo vadīt to labošanu nav patīkami.21

Bērna prātā jānostiprina pareizie principi. Ja vecāki ir vienoti šajā disciplinēšanas darbā, bērns sapratīs, ko no viņa prasa. Bet, ja tēvs ar vārdu vai skatienu parāda, ka viņš nepiekrīt mātes lietotajai disciplīnai, ja viņš jūt, ka viņa ir pārāk stingra un domā, ka viņam skarbums jāatsver lutinot un izdabājot, bērns tiks sabojāts. Līdzjūtīgais tēvs vai māte praktizē krāpšanu, un bērns drīz iemācīsies, ka var rīkoties pēc savas patikas. Vecāki, kuri pastrādā šo grēku pret saviem bērniem, ir atbildīgi par viņu dvēseļu bojāeju.22

Pieķeršanās un autoritātes savstarpējā ietekme. Ļaujiet Debesu godības gaismai apspīdēt jūsu raksturu, lai mājās varētu spīdēt saulesgaisma. Lai valda miers, patīkami vārdi un priecīga sejas izteiksme. Tā ir akla pieķeršanās, nevis maigums, kas ar negudru izpatikšanu iedrošina grēku, un kas gan cits ir visnežēlīgākais ļaunums, ja ne viltus mīlestība, kas atļauj bērniem valdīt un padara vecākus par viņu kaprīžu vergiem! Nevajadzētu valdīt ne vecāku partejiskumam, [240] ne apspiešanai. Pieķeršanās un autoritātes savstarpējā ietekme sniegs pareizo ietekmi ģimenei.23

Disciplinējot atklājiet Dieva raksturu. Īstenojot Bībeles norādījumus, esiet noteikti, esiet izlēmīgi, bet esiet brīvi no visām kaislībām. Paturiet prātā, ka tad, kad jūs kļūstat skarbi un neapdomīgi savu mazuļu priekšā, jūs mācāt arī viņiem tādiem būt. Dievs prasa jums izglītot savu bērnu, ienesot disciplinēšanā gudra, Dieva pārvaldībā esoša skolotāja prasmīgo vadību. Ja jūsu mājās izmanto Dieva pārveidojošo spēku, jūs paši būsiet pastāvīgi mācekļi. Jūs pārstāvēsiet Kristus raksturu, un jūsu pūles šinī virzienā iepriecinās Dievu. Nekad neatstājiet novārtā darbu, kas jāpaveic pret jaunākajiem Kunga ģimenes locekļiem. Jūs, vecāki, esat savas mājas gaisma. Tad lieciet savai gaismai spīdēt patīkamos vārdos, mierinošos balss toņos. Iznīciniet visu dzēlīgumu pret bērniem, lūdzot Dievu pēc paškontroles. Un eņģeļi būs jūsu mājās, jo viņi ievēros jūsu gaismu. Disciplīna, ko jūs dodat saviem bērniem, no jūsu pareizi vadītās mājas kā stipras, skaidras straumes izplatīsies pasaulē.24

Nekāda novirze no pareiziem principiem. Agrāk ņēma vērā vecāku autoritāti; bērni pakļāvās saviem vecākiem un tos bijāja un godāja; bet šajās pēdējās dienās šī kārtība ir mainījusies. Daži vecāki pakļaujas saviem bērniem. Viņi baidās darboties pret bērnu gribu, un tā pakļaujas viņiem. Bet, kamēr bērni ir zem vecāku jumta, atkarīgi no viņiem, tiem ir jāpakļaujas viņu vadībai. Vecākiem jārīkojas ar izlēmību, pieprasot, lai to, ko viņi uzskata par pareizu, ņemtu vērā.25

[241] Speriet ārkārtējus soļus, ja nodomātā nepaklausība ir ārpus kontroles. Daži iecietīgi, mieru mīloši vecāki baidās parādīt pilnīgu autoritāti pār saviem nevaldāmajiem dēliem, lai tie neaizskrietu prom no mājām. Dažiem būtu labāk rīkoties tā, nekā palikt mājās, dzīvojot uz vecāku rēķina un vienlaikus minot kājām gan cilvēcisko, gan dievišķo autoritāti. Tādiem bērniem iegūt pilnībā neatkarību, kura viņiem šķiet tik iekārojama, varētu būt visizdevīgākā pieredze, lai saprastu, ka dzīve maksā pūles. Lai vecāki zēnam, kurš draud aizbēgt no mājām, saka: “Mans dēls, ja tu esi apņēmies drīzāk atstāt mājas, nekā ievērot taisnīgus un pareizus noteikumus, mēs tevi neaizturēsim. Ja tu domā sastapt pasauli daudz draudzīgāku nekā vecākus, kuri par tevi rūpējas kopš zīdaiņa vecuma, tad tev tava kļūda ir jāaptver pašam. Kad tu vēlēsies nākt uz sava tēva mājām, lai pakļautos viņa autoritātei, tu būsi gaidīts. Pienākumi ir abpusēji. Saņemot ēdienu, apģērbu un vecāku rūpes, tev ir pienākums pakļauties mājas likumiem un vispārējai disciplīnai. Manu māju nevar piesārņot ar tabakas smaku, apgānīt ar dzērumu. Es vēlos, lai Dieva eņģeļi varētu ienākt manā mājā. Ja tu esi pilnībā apņēmies kalpot sāta-nam, tad tajā sabiedrībā, kuru tu mīli, tev būs tikpat nelāgi kā mājās.”

Tāda pieeja tūkstošiem apstādinās ātro lejupejošo gaitu. Bet pārāk bieži bērni zina, ka viņi var darīt pašu ļaunāko, un tomēr negudra māte viņus aizstāvēs un noslēps viņu pārkāpumus. Daudzi dumpīgi dēli triumfē, jo viņu vecākiem nav drosmes viņus apvaldīt. (..) Viņi neuzspiež paklausību. Tādi vecāki savus bērnus iedrošina uz izlaidību un [242] ar savu negudro iecietību apkauno Dievu. Visgrūtāk kontrolējamie elementi skolās un koledžās ir tieši šie dumpīgie, samaitātie jaunieši.26

Nepagurstiet, labu darīdami. Vecāku darbs ir nemitīgs. Nevajadzētu enerģiski noturēt pozīcijas vienu dienu un nākamo pamest novārtā. Daudzi ir gatavi darbu sākt, bet nav labprātīgi tajā būt neatlaidīgi. Viņi ir dedzīgi darīt kādu lielu lietu, pienest kādu lielu upuri; bet viņi izvairās no nepārtrauktām rūpēm un pūlēm ikdienas dzīves mazajās lietās, ik stundu apcirpt un audzināt untumainās tieksmes, darboties, izsakot norādījumus, pārmetumus vai iedrošinājumus, pa drusciņai, kā tas ir vajadzīgs. Viņi vēlas, lai bērni vienā mirklī, nevis pa maziem solīšiem izlabo savas kļūdas un izveido pareizus raksturus, sasniedzot kalnu virsotnes; un tādēļ, ka viņu cerības tūlīt nepiepildās, viņi kļūst mazdūšīgi. Lai visas šīs personas iegūst drosmi, atceroties apustuļa vārdus: “Ne-pagurstiet labu darīdami: jo īstā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.”27

Bērni, kas ievēro sabatu, var kļūt neiecietīgi pret ierobežojumiem un domāt, ka viņu vecāki ir pārāk stingri; viņu sirdīs var pamosties smagas jūtas un neapmierinātība, viņi var lolot nelaimīgas domas pret tiem, kuri strādā viņu tagadnes, nākotnes un mūžības labā. Bet, ja dzīve turpinātos vēl dažus gadus, viņi svētītu savus vecākus par šīm stingrajām rūpēm un uzticīgo uzmanību pret tiem viņu pieredzes trūkuma gados.28

Lasiet brīdinājumus no Dieva Vārda. Kad bērni kļūdās, vecākiem vajadzētu veltīt laiku, lai tiem maigi lasītu no Dieva Vārda tādus brīdinājumus, kuri ir tieši piemērojami viņu gadījumam. Kad viņi ir noguruši, [243] kārdināti vai mazdūšīgi, citējiet viņiem brīnišķīgos mierinājuma vārdus un uzmanīgi tos vadiet uzticēties Jēzum. Tādā veidā jūs jauno prātu virzīsiet uz to, kas ir šķīsts un cēls. Un, tā kā dzīves lielās problēmas un Dieva rīcība ar cilvēci ir atvērti sapratnei, tiks vingrinātas domāšanas spējas un izveidosies pareizs spriedums, tajā pašā laikā sirdī iespiežot dievišķās patiesības mācības. Tā vecāki ik dienas var veidot savu bērnu raksturus, lai tie varētu būt sagatavoti nākotnes pasaulei.29
_______________
1Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
2Review and Herald, 1897. g. 30. marts
3The Signs of the Times, 1884. g. 17. aprīlis
4Vēstule 53, 1887. g.
5Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 112. lpp.
6Manuskripts 67, 1894. g.
7Review and Herald, 1897. g. 6. aprīlis
8Review and Herald, 1901. g. 29. janvāris
9Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
10Sentēvi un pravieši, 578. lpp.
11The Signs of the Times, 1881. g. 24. novembris
12Audzināšana, 290. lpp.
13Vēstule 75, 1898. g.
14Manuskripts 119, 1899. g.
15Manuskripts 49, 1901. g.
16Liecības draudzei, 3.sēj., 532., 533. lpp.
17Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
18Manuskripts 18, 1891. g.
19Review and Herald, 1895. g. 16. jūlijs
20The Signs of the Times, 1886. g. 11. marts
21Liecības draudzei, 1. sēj., 546, 547. lpp.
22Manuskripts 58, 1899. g.
23Review and Herald, 1891. g. 15. septembris
24Manuskripts 42, 1898. g.
25Liecības draudzei, 1. sēj., 216., 217. lpp.
26Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs
27The Signs of the Times, 1881. g. 24. novembris
28Liecības draudzei, 1. sēj., 400. lpp.
29Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs

44. Pāraudzināšanas vadīšana

[244] Lūdziet Kungu ienākt un valdīt. Pieprasiet paklausību savā ģimenē; bet, to darot, meklējiet kopā ar saviem bērniem Kungu un lūdziet Viņu ienākt un valdīt. Jūsu bērni var izdarīt kaut ko tādu, kas pieprasa sodu, bet, ja jūs ar viņiem rīkosieties Kristus garā, tad viņu rociņas apķersies ap jūsu kaklu, viņi paši pazemosies Kunga priekšā un atzīs savas kļūdas. Ar to pietiek. Viņiem tad nevajag sodu. Pateiksimies Kungam, ka Viņš ir atvēris ceļu, pa kuru mēs varam aizsniegt katru dvēseli.1

Ja jūsu bērni ir nepaklausīgi, viņi ir jāizlabo. (..) Pirms viņu labošanas ejiet paši lūgšanā pie Kunga, lai Viņš mīkstina un pa-kļauj jūsu bērnu sirdis un dod jums gudrību, kā ar viņiem rīkoties. Es nezinu nevienu pašu gadījumu, kad šī metode nebūtu izrādījusies derīga. Tu nevari panākt, lai bērns saprot garīgas lietas, kamēr sirds ir kaislību satraukta.2

Pamāciet bērnu pacietīgi. Kungs vēlas, lai bērnu sirdis no pašas bērnības atdotu kalpošanā Viņam. Kamēr viņi ir pārāk mazi, lai ar tiem apspriestos, virziet viņu prātus, cik labi vien spējat; un, kad viņi kļūst vecāki, māciet viņiem ar norādījumiem un paraugu, ka jūs nevarat apmierināt viņu nepareizās vēlmes.

Māciet viņus pacietīgi. Dažkārt viņi būs jāsoda, bet nekad to nedariet tādā veidā, ka viņi justu, ka tos soda dusmās. Ar tādu pieeju jūs tikai izdarīsiet vēl lielāku ļaunumu. No daudzām nelaimīgām domstarpībām ģimenes lokā varētu izbēgt, [245] ja vecāki savu bērnu audzināšanā paklausītu Kunga padomam.3

Vecākiem jāpakļaujas Dieva disciplīnai. Mātes, kaut arī bērni jūs kaitina nezināšanas dēļ, nedodiet ceļu nepacietībai. Māciet viņus pacietīgi un mīloši. Esiet ar viņiem noteiktas. Neļaujiet sātanam viņus kontrolēt. Disciplinējiet viņus tikai tad, kad jūs esat pakļāvušās Dieva disciplīnai. Kristus būs uzvarētājs jūsu bērnu dzīvēs, ja jūs mācīsieties no Viņa, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgs, šķīsts un neaptraipīts.4

Bet, ja jūs mēģināsiet valdīt bez paškontroles, bez sistēmas, apdoma un lūgšanām, jūs visdrošāk ievāksiet rūgtās sekas.5

Nekad nepāraudziniet dusmās. Jums savi bērni jāvada un jāpāraudzina mīlestībā. Neļaujiet viņiem rīkoties pēc sava prāta, līdz jūs kļūstat dusmīgi un tad viņus sodāt. Tāda labošana tikai vairo ļaunumu, nevis likvidē to.6

Izrādīt kaislību pret bērnu, kurš kļūdās, nozīmē vairot ļaunumu. Tas pamodina bērna visļaunākās kaislības un liek viņam just, ka jūs par viņu nerūpējaties. Viņš pie sevis nodomā, ka jūs pret viņu neizturaties tā, kā izturētos, ja rūpētos.

Vai jūs domājat, ka Dievs neievēro veidu, kā pāraudzina šos bērnus? Viņš zina gan to, gan arī to, cik svētīgi būtu rezultāti, ja labošanas darbs būtu padarīts tā, lai iemantotu, nevis noraidītu. (..)

Es jūs lūdzu, nepārmāciet savus bērnus dusmās! Tas ir visnozīmīgākais no visiem brīžiem, kad jums jārīkojas pazemībā, pacietībā un ar lūgšanu. Tas ir īstais laiks, [246] kad kopā ar bērnu nomesties ceļos un lūgt Kungam piedošanu. Parādot laipnību un mīlestību, centieties mantot viņus Kristum, un jūs redzēsiet, ka ar jūsu pūlēm sadarbojas spēks, kas ir augstāks par zemes spēkiem.7

Kad jūs esat spiesti pāraudzināt bērnu, nepaceliet balsi augstā tonī. (..) Nezaudējiet paškontroli. Vecākiem, kuri, pārmācot bērnu, ļauj vaļu dusmām, ir lielāka vaina nekā bērnam.8

Rāšanās un šķendēšanās nekad nepalīdz. Debesu izcelsmes vārdi nav skarbi un dusmīgi. Rāšanās un šķendēšanās nekad nepalīdz. Tieši otrādi, tie cilvēka sirdī izraisa visļaunākās izjūtas. Kad jūsu bērni rīkojas nepareizi un ir pārņemti ar sacelšanās garu un jums ir kārdinājums runāt un rīkoties skarbi, nogaidiet, pirms jūs viņus pārmācāt. Dodiet viņiem iespēju padomāt un ļaujiet atvēsināties savam noskaņojumam.

Ja jūs ar saviem bērniem apiesieties laipni un maigi, tad viņi un jūs saņemsiet Kunga svētību. Un vai jūs domājat, ka Dieva tiesas dienā kāds nožēlos to, ka ar saviem bērniem ir bijis pacietīgs un laipns?9

Nervozitāte neaizbildina nepacietību. Dažkārt vecāki aizbildina savu nepareizo pieeju, jo viņi labi nejūtas. Viņi ir nervozi un domā, ka viņi nevar būt pacietīgi, mierīgi un patīkami runāt. Tā viņi piemāna paši sevi un priecē sātanu, kurš līksmo, ka viņi neuzskata Dieva žēlastību par pietiekamu, lai pārvarētu dabisko vājumu. Vecāki var un tiem vajag vienmēr sevi kontrolēt. Dievs no viņiem to prasa.10

Dažkārt darbā noguruši vai rūpju nomākti, vecāki nesaglabā mierīgu garu, bet parāda iecietības trūkumu, kas nepatīk Dievam un apēno ģimeni. Vecāki, kad jūs jūtaties īgni, [247] nedariet tik lielu grēku un nesaindējiet visu ģimeni ar šo bīstamo aizkaitināmību. Tādos brīžos pievērsiet sev dubultu uzmanību un pieņemiet lēmumu, ka no jūsu lūpām neizskanēs nekādi citi, kā tikai patīkami, priecīgi vārdi. Tā, vingrinot paškontroli, jūs kļūsiet stiprāki. Jūsu nervu sistēma vairs nebūs tik jūtīga. (..) Jēzus zina mūsu vājās vietas un Pats ir dalījies mūsu pieredzē, izņemot grēku; tāpēc Viņš ir sagatavojis mūsu spēkam un varēšanai atbilstošu ceļu.

Dažreiz pilnīgi viss ģimenes lokā šķiet ejam greizi. Visapkārt ir īgnums, un viss šķiet ļoti nožēlojams un nelaimīgs. Vecāki vainu uzkrauj saviem nabaga bērniem un domā, ka viņi ir ļoti nepaklausīgi un nevaldāmi, kā paši ļaunākie bērni pasaulē, tomēr nemiera cēlonis ir viņos pašos. Dievs no vecākiem prasa vingrināt paškontroli. Viņiem jāsaprot, ka tad, kad viņi pakļaujas nepacietībai un īgnumam, tie liek ciest citiem. Ar savu parādīto noskaņojumu viņi ietekmē tos, kas ir ap viņiem, un, ja tie savukārt parāda tādu pašu noskaņojumu, tad ļaunums vairojas.11

Dažkārt spēks ir klusēšanā. Tiem, kuri vēlas kontrolēt citus, vispirms jākontrolē pašiem sevi. (..) Kad vecāki vai skolotāji kļūst nepacietīgi un draud briesmas runāt negudri, lai tie paliek klusu. Klusumā ir brīnišķīgs spēks.12

Izsakiet dažas pavēles; tad pieprasiet paklausību. Lai mātes piesargās izteikt mazsvarīgas prasības, lai izrādītu savu autoritāti pāri citiem. Izsakiet dažas pavēles, bet uzmaniet, lai tām paklausa.13

Disciplinējot bērnus, neatbrīvojiet viņus no tā, ko jūs pašas esat viņiem prasījušas. Neļaujiet savam prātam būt tik aizņemtam ar citām lietām, [248] ka jūs kļūstat bezrūpīgas. Un nepagurstiet savā vadīšanas darbā tāpēc, ka bērni aizmirst un dara to, ko jūs viņiem esat aizliegušas.14

Visās savās pavēlēs tiecieties savam bērnam nodrošināt augstāko labumu, un tad vērojiet, lai šīm pavēlēm paklausa. Jūsu enerģijai un lēmumam jābūt nelokāmiem, tomēr vienmēr pakļautībā Kristus Garam.15

Rīcība ar nolaidīgu bērnu. Kad jūs liekat savam bērnam izpildīt noteiktu lietu un viņš atbild, “Jā, es to izdarīšu”, bet pēc tam aizmirst pildīt savu vārdu, jūs to tā nedrīkstat atstāt. Jums jāliek, lai bērns atbild par savu nolaidību. Ja jūs tam ļaujat palikt bez ievērības, tad savam bērnam mācāt nolaidības un neuzticamības ieradumus. Dievs katram bērnam ir devis namtura pienākumu. Bērniem ir jāklausa saviem vecākiem. Viņiem jāpalīdz nest ģimenes nastas un atbildības; un, ja tie ir nolaidīgi viņiem uzticētajos pienākumos, tad tie ir jāsauc pie atbildības un jāliek tos izpildīt.16

Pārsteidzīgas, spontānas disciplīnas rezultāts. Kad bērni ir izdarījuši kaut ko nepareizi, viņus notiesā pašu izdarītais grēks, tie jūtas pazemoti un sāpināti. Bārties par viņu kļūdām bieži nozīmē viņus padarīt ietiepīgus un sevī noslēgušos. Līdzīgi nevaldāmiem kumeļiem, viņi šķiet nolemti sagādāt nepatikšanas, un rāšana viņiem nedod nekā laba. Vecākiem viņu prāti jāmēģina ievirzīt kādā citā gultnē.

Taču problēma ir tā, ka vecāki nav vienveidīgi savā vadībā, bet vairāk rīkojas impulsu ietekmē, nekā pēc principa. Viņi uzliesmo un nesniedz saviem bērniem tādu paraugu, kādu vajadzētu sniegt kristiešu vecākiem. Vienu dienu viņi nepievērš uzmanību savu bērnu nepareizajai rīcībai, bet nākamajā dienā viņi neparāda ne pacietību, [249] ne paškontroli. Viņi neiet Kunga ceļu, pildot tiesu un taisnību. Bieži viņi ir daudz vainīgāki nekā viņu bērni.

Daži bērni ātri aizmirsīs nepareizo, ko viņiem nodarījuši viņu tēvs un māte; bet citi bērni, kuri ir citādāk veidoti, nevar aizmirst rupju, nesaprātīgu sodu, kuru viņi nav pelnījuši. Tādējādi tiek ievainotas viņu dvēseles un samulst viņu prāts. Nesaglabājot paškontroli un savā izturēšanās veidā un vārdos neizrādot līdzsvarotu prā-tu, māte zaudē iespējas bērna prātā iedvest pareizos principus.17

Esiet tik mierīgi, tik brīvi no dusmām, lai bērni būtu pārliecināti, ka jūs viņus mīlat, pat ja tos sodāt.18

Dažkārt pamudinājums ir labāks nekā sods. Es šajā darba laukā esmu jutusi tik dziļu interesi, ka esmu adoptējusi bērnus, lai viņi varētu saņemt pareizu audzināšanu. Kad viņi izdarīja kaut ko nepareizu, es bērnus nevis sodīju, bet gan piedāvāju ierosmes, kā rīkoties pareizi. Kādai meitenei bija ieradums krist zemē, ja viņa nevarēja rīkoties pēc sava prāta. Es viņai teicu: “Ja tu vienu dienu nezaudēsi savu savaldību, tad tavs onkulis Vaits un es, mēs paņemsim tevi ratos un pavadīsim laimīgu dienu laukos. Bet, ja tu kaut reizi nokritīsi zemē, tu zaudēsi savas tiesības uz šo prieku.” Tā es strādāju savu bērnu labā, un tagad es jūtos pateicīga, ka man bija priekštiesība darīt šo darbu.19

Ar netaisnību rīkojieties nekavējoties, gudri, noteikti. Nepaklausība ir jāsoda. Ļaundarība ir jāizlabo. Vecākiem un skolotājiem ir jāierauga nekrietnība, [250] kas saista bērna sirdi, un tā jāpārvar. Ar pārkāpēju jārīkojas nekavējoties un ar gudrību, noteiktību un izlēmību. Ar naidu pret ierobežojumiem, mīlestību pret izda-bāšanu sev, vienaldzību pret mūžības lietām ir jārīkojas uzmanīgi. Ja ļauno neizskauž, dvēsele tiks zaudēta. Un vēl vairāk: tas, kurš sevi nodod sātana vadībai, nemitīgi cenšas pavedināt citus. Kopš mūsu bērna pirmajiem gadiem mums jācenšas viņā apspiest pasaules garu.20

Dažkārt rīkste ir nepieciešama. Māte var jautāt: “Vai man nekad nav jāsoda savs bērns?” Pēršana var būt nepieciešama, ja citas metodes ir neveiksmīgas, tomēr nevajadzētu lietot rīksti, ja ir iespējams no tā izvairīties. Bet, ja maigākas metodes izrādās neiedarbīgas, tad sods, no kura bērnam ir jēga, mīlestībā ir jālieto. Bieži ar vienu tādu pārmācību var pietikt visai dzīvei, lai bērnam parādītu, ka kontroles robežas nav viņa rokās.

Kad šāds solis kļūst nepieciešams, bērnu spēcīgi ietekmē doma, ka to nedara, lai apmierinātu vecāku vēlmes vai izdabātu patvaļīgai autoritātei, bet bērna paša labā. Viņam jāmāca, ka ikkatra neizlabotā kļūda viņam nesīs nelaimi un apbēdinās Dievu. Pie tādas disciplīnas bērns atradīs lielāku laimi, pakļaujot savu gribu Debesu Tēva gribai.21

Kā pēdējā cerība. Daudzreiz jūs atklāsiet: ja ar bērniem apietas laipni, tad viņus nevajag pērt. Tāda rīcības metode viņus vadīs jums uzticēties. Viņi jūs padarīs par savu uzticības personu. Viņi nāks pie jums un sacīs: es šodien izdarīju slikti tajā brīdī, [251] un es vēlos, lai tu man piedotu un lūgtu Dievu, lai Viņš man piedod. Es esmu izgājusi cauri līdzīgiem pārdzīvojumiem, un tādēļ es zinu. (..) Esmu pateicīga, ka man bija drosme apieties ar viņiem stingri, kad viņi rīkojās nepareizi, lūgt kopā ar viņiem un iepazīstināt viņus ar Dieva standartiem. Esmu priecīga, ka es viņu priekšā pārstāvēju apsolījumus uzvarētājam un uzticīgo atalgojumu.22

Nekad nedodiet kaismīgu brāzienu. Nekad nedodiet bērnam kaismīgu brāzienu, ja jūs nevēlaties viņu iemācīt kauties un strīdēties. Kā vecāki jūs bērniem esat Dieva vietā, un jums jābūt sardzē.23

Jums var nākties lietot rīksti; reizēm tas ir būtiski, bet atlieciet jebkuru grūtību atrisināšanu, kamēr jūs neesat tikuši galā paši ar sevi. Jautājiet sev, vai esmu savu ceļu un savu gribu pakļāvis Dievam? Vai esmu sevi nolicis vietā, kur Dievs mani var vadīt tā, lai man būtu gudrība, pacietība, laipnība un mīlestība, rīkojoties ar ģimenes nepakļāvīgajiem locekļiem?24

Brīdinājums strauja rakstura tēvam. Brāli L., vai tu esi apdomājis, kas ir bērns un uz kurieni viņš iet? Tavi bērni ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi – brāļi un māsas, kurus tavai aprūpei uzticējis tavs Debesu Tēvs, lai tu viņus audzinātu un izglītotu Debesīm. Kad tu ar viņiem apejies tik rupji, kā tu to bieži esi darījis, vai tu ņem vērā, ka tev par to būs jādod pārskats Dievam? Tev nevajag tik rupji izturēties pret saviem bērniem. Bērns nav zirgs vai suns, lai to izrīkotu saskaņā ar tavu valdonīgo gribu, vai jebkuros apstākļos kontrolētu ar žagara vai pātagas palīdzību, vai ar rokas zvēlieniem. Daži bērni savā raksturā ir tik ļauni, ka sāpju lietošana [252] ir nepieciešama, bet ļoti daudzi gadījumi ar šādu disciplīnas manieri ir padarīti daudz ļaunāki. (..)

Nekad nepacel savu roku belzienam, kamēr tu nevari ar tīru sirdsapziņu pazemoties Dieva priekšā un lūgt Viņa svētību pārmācībai, kādu tu gatavojies veikt. Veicini mīlestību savu bērnu sirdīs. Parādi viņiem augstus un cēlus motīvus pašaizliedzībai. Nesniedz viņiem iespaidu, ka viņiem jāpakļaujas kontrolei, jo tāda ir tava patvaļīgā griba, jo viņi ir vāji, bet tu esi stiprs, jo tu esi tēvs, bet viņi ir bērni. Ja tu vēlies izpostīt savu ģimeni, tad turpini valdīt ar brutālu spēku, un tev noteikti veiksies.25

Nekad nepurini bērnu – pārkāpēju. Vecāki nav devuši saviem bērniem pareizu izglītību. Bieži viņos parādās tie paši defekti, kas ir redzami bērnos. Viņi ēd nepareizi, un tas novada viņu enerģiju vēderam, tāpēc viņiem nav dzīvotspēja, ko izvērst citos virzienos. Savas nepacietības dēļ viņi nevar pareizi kontrolēt savus bērnus, ne arī tos pareizi mācīt. Iespējams, viņi tos rupji sagrābj un dod nepacietīgu belzienu. Es esmu teikusi, ka, purinot bērnu, var iepurināt divus ļaunos garus, kamēr vienu izpurina. Ja bērns ir kļūdains, tad viņa sapurināšana visu padara vēl ļaunāku. Tas viņu nepakļaus.26

Vispirms lieto prātu un lūgšanu. Vispirms apspriedies ar saviem bērniem, skaidri norādi uz viņu kļūdām un iestrādā viņu apziņā, ka viņi ir ne tikai grēkojuši pret tevi, bet arī pret Dievu. Ar līdzjūtības un nožēlas pilnu sirdi pret saviem maldīgajiem bērniem lūdz ar viņiem, iekams tos pārmāci. Tad viņi redzēs, ka tu viņus nesodi [253] tāpēc, ka viņi tev ir sagādājuši neērtības, vai tāpēc, ka tu gribi uz viņiem izgāzt savu nepatiku, bet aiz pienākuma izjūtas viņu labā; un viņi tevi mīlēs un cienīs.27

Lūgšana var sasniegt tādu ietekmi uz viņu prātu, ka viņi sa-skatīs, ka tu nerīkojies nepamatoti. Ja bērni redzēs, ka tu neesi nepamatots, tu būsi ieguvis lielu uzvaru. Šis ir uzdevums, kas pēdējās dienās ir jāturpina mūsu ģimenes lokā.28

Lūgšanas iedarbīgums disciplīnas krīzes gadījumā. Nedraudiet bērniem ar Dieva dusmām, kad viņi rīkojas nepareizi, bet savās lūgšanās pienesiet viņus Kristum.29

Pirms jūs radāt savam bērnam fiziskas sāpes, jūs vispirms, ja jūs esat kristīgi tēvs un māte, atklāsiet mīlestību, kāda jums ir pret maldīgo. Kad jūs ar bērniem zemosieties Dieva priekšā, jūs līdzjūtīgajam Pestītājam liksiet priekšā Viņa paša vārdus: “Laidiet mazos bērniņus pie manis un neliedziet tiem; jo tādiem pieder debesu valstība.” Marka 10:14 Lūgšana aizvedīs eņģeļus jūsu pusē. Jūsu bērns neaizmirsīs šo pieredzi, un pār šādiem norādījumiem gulsies Dieva svētība, viņu vadot pie Kristus. Kad bērni apjēgs, ka viņu vecāki cenšas tiem palīdzēt, viņi vērsīs savu enerģiju pareizā virzienā.30

Personīgā pieredze disciplīnā. Es nekad saviem bērniem neļāvu domāt, ka viņi savā bērnībā drīkst mani mocīt. Es savā ģimenē uzņēmu arī bērnus no citām ģimenēm, bet nekad šiem bērniem neļāvu domāt, ka viņi drīkstētu mocīt savu māti. Nekad es sev neļāvu izteikt bargu vārdu vai kļūt nepacietīga vai īgna pret bērniem. Viņi ne reizi neguva virsroku pār mani, pat ne vienu reizi, lai izprovocētu mani dusmoties. [254] Kad mans gars bija samulsis vai kad es jutu, ka mani aizkaitina, es teicu: “Bērni, mums tas tagad jāatstāj; mums par to tagad nekas vairāk nav jāsaka. Pirms naktsmiera mēs to pārrunāsim.” Veltot visu šo laiku, lai pārdomātu, vakarā viņi bija atvēsinājušies, un es pret viņiem varēju ļoti jauki izturēties. (..)

Ir pareizais ceļš un ir nepareizais ceļš. Es nekad nepaceltu roku pret saviem bērniem, pirms esmu ar viņiem runājusi; un, ja viņi sabruktu, ieraudzītu savu kļūdu (un viņi vienmēr saskatīja, kad es to viņiem uzrādīju un lūdzu ar viņiem) un pakļautos (viņi vienmēr tā darīja), tad viņi būtu manā pārziņā. Es tos nekad citādāk neiegūtu. Kad es ar viņiem lūgtu, viņi pilnībā sabruktu, apķertos man ap kaklu un raudātu. (..)

Es nekad, pat pārmācot savus bērnus, neļautu mainīties pat savai balsij. Kad es redzētu kaut ko nepareizu, es nogaidītu, kamēr iekaisums pāriet, un tad, pēc tam, kad viņiem būtu bijusi iespēja pārdomāt un nokaunēties, es viņus pieņemtu. Viņi nokaunētos, ja es viņiem dotu stundu vai divas, lai pārdomātu šīs lietas. Es vienmēr ietu projām un lūgtu. Tajā brīdī es ar viņiem nerunātu.

Kad viņi uz brīdi būtu atstāti vieni, viņi nāktu pie manis izrunāt radušos problēmu. “Labi,” es teiktu, “mēs pagaidīsim līdz vakaram.” Tajā laikā mums būtu brīdis lūgšanai, un tad es viņiem pastāstītu, ka viņi sāpina paši savas dvēseles un ar savu nepareizo rīcību sarūgtina Dieva Garu.31

Veltiet laiku lūgšanai. Kad es justos saniknota un tiktu kārdināta teikt vārdus, par kuriem man būtu jākaunas, [255] es paliktu klusu un izietu no istabas, lai lūgtu Dievu pēc pacietības mācīt šos bērnus. Tad es dotos atpakaļ un runātu ar viņiem, un teiktu, ka viņi vairs šo slikto lietu nedrīkst darīt. Mēs varam ieņemt tādu pozīciju šajā jautājumā, ka mēs neizraisām bērnā dusmas. Mums vajadzētu runāt laipni un pacietīgi, visu laiku paturot prātā, cik neapvaldīti esam mēs un kā mēs vēlamies, lai pret mums izturētos mūsu Debesu Tēvs.

šīs ir tās mācību stundas, kuras jāapgūst vecākiem, un, kad jūs tās būsiet apguvuši, jūs būsiet paši labākie audzēkņi Kristus skolā, un jūsu bērni – vislabākie bērni. Šādā veidā jūs viņiem varat mācīt cienīt Dievu un turēt Viņa likumus, jo jūs lieliski valdīsiet pār viņiem, un, tā darot, jūs sabiedrībā ievedīsiet bērnus, kuri būs par svētību visiem apkārtējiem. Jūs viņus padarīsiet derīgus strādāt kopā ar Dievu.32

Disciplīnas sāpēm var sekot prieks. Īstais ceļš, kā tikt galā ar pārbaudījumu, nebūt nav no tā izvairīties, bet to uzvarēt. Tas attiecas uz visu disciplīnu, gan agrīno, gan vēlīno. Pametot novārtā bērna agrīno audzināšanu un konsekventi stiprinot nepareizās tendences, jūs padarāt daudz grūtāku viņa vēlāko izglītību un veicināt, ka disciplīna pārāk bieži ir sāpīgs process. Tam jābūt sāpīgi zemākai dabai, sastopoties, kā tas notiek, ar dabiskajām vēlmēm un tieksmēm; bet sāpes var zust, ieraugot augstāku prieku.

Lai bērnam un jaunietim māca, ka ikkatra uzvarēta kļūda, vaina, vai grūtība kļūst par pakāpienu uz labākām un augstākām lietām. Caur šādu pieredzi visi, kas jebkad uzskatījuši dzīvi par dzīvošanas vērtu, ir sasnieguši veiksmi.33

[256] Sekojiet dievišķajam Ceļvedim. Vecākiem, kuri pareizi audzina bērnus, ir vajadzīga gudrība no Debesīm, lai visās lietās, kas attiecas uz mājas disciplīnu, rīkotos saprātīgi.34

Bībele ir vadonis bērna audzināšanā. Šeit, ja vecāki vēlas, viņi var atrast virzienu, kas iezīmēts viņu bērnu audzināšanai un izglītošanai, lai viņi nepieļautu rupjas kļūdas. (..) Sekojot šim Ceļvedim, vecāki nevis neierobežoti lutina bērnu, bet lieto pārmācības rīksti; nevis paliek akli pret viņu kļūdām, viņu aplamo raksturu un atsaucas tikai uz viņu vēlmēm, bet gan saglabā skaidras uztveres spējas un uz šīm lietām skatās Bībeles gaismā. Viņi zina, ka viņiem savi bērni jāizrīko pareizā veidā.35

Dievs nevar uzņemt dumpiniekus savā valstībā; tādēļ Viņš paklausību savām pavēlēm padara par īpašu prasību. Vecākiem uzcītīgi jāmāca saviem bērniem, ko saka Kungs. Tad Dievs parādīs eņģeļiem un cilvēkiem, ka Viņš ir uzcēlis aizsargmūri ap saviem ļaudīm.36

Jūsu daļa un Dieva daļa. Vecāki, kad jūs uzticīgi esat veikuši savu darba daļu atbilstoši savām iespējām, tad jūs varat ticībā lūgt Kungam izdarīt jūsu bērnu labā to, ko jūs nevarat.37

Kad jūs pret saviem bērniem esat uzticīgi izpildījuši savu pienākumu, tad pienesiet viņus Dievam un lūdziet Viņu jums palīdzēt. Sakiet Viņam, ka jūs esat izdarījuši savu daļu, un tad ticībā lūdziet Dievu izdarīt Viņa daļu, to, kuru jūs nespējat. Lūdziet Viņam mīkstināt viņu raksturus, padarīt tos lēnīgus un maigus ar Viņa Svēto Garu. Viņš dzirdēs jūsu lūgšanu. Viņam patiks atbildēt jūsu lūgšanām. Caur Savu Vārdu Viņš ir pavēlējis jums pārmācīt savus bērnus, [257] “netaupīt viņu asaras”, un Viņa Vārds šajās lietās ir jāņem vērā.38
_______________
1Manuskripts 21, 1901. g.
2Manuskripts 27, 1911. g.
3Manuskripts 93, 1909. g.
4Vēstule 272, 1903. g.
5The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
6Review and Herald, 1854. g. 19. septembris
7Manuskripts 53, 1912. g.
8The Signs of the Times, 1904. g. 17. februāris
9Manuskripts 114, 1903. g.
10Liecības draudzei, 1.sēj., 385. lpp.
11The Signs of the Times, 1884. g. 17. aprīlis
12Audzināšana, 292. lpp.
13The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
14Manuskripts 32, 1899. g.
15The Signs of the Times, 1910. g. 13. septembris
16Manuskripts 127, 1899. g.
17Manuskripts 38, 1895. g.
18Manuskripts 2, 1903. g.
19Manuskripts 95, 1909. g.
20Vēstule 166, 1901. g.
21Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 116., 117. lpp.
22Manuskripts 27, 1911. g.
23Manuskripts 32, 1899. g.
24Manuskripts 79, 1901. g.
25Liecības draudzei, 2. sēj., 259., 260. lpp.
26Turpat, 365. lpp.
27The Signs of the Times, 1884. g. 10. aprīlis
28Manuskripts 73, 1909. g.
29Manuskripts 27, 1893. g.
30Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 117., 118. lpp.
31Manuskripts 82, 1901. g.
32Manuskripts 19, 1887. g.
33Audzināšana, 295., 296. lpp.
34Pacific Health Journal, 1890. g. janvāris
35Manuskripts 57, 1897. g.
36Manuskripts 64, 1899. g.
37The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
38Review and Herald, 1854. g. 19. septembris

45. Ar mīlestību un stingrību

[258] Divi veidi un to rezultāti. Ir divi veidi, kā var apieties ar bērniem, – veidi, kas principos un rezultātos ļoti atšķiras. Uzticība un mīlestība, savienota ar gudrību un noteiktību, saskaņā ar Dieva Vārda mācībām sniegs laimi šajā dzīvē un nākamajā. Turpretī pienākuma nepildīšana, nesaprātīga izdabāšana, jauniešu muļķību nesavaldīšana un neizlabošana bērniem beigsies ar nelaimi un galīgu bojāeju, bet vecākiem – ar vilšanos un ciešanām.1

Mīlestībai ir dvīņubrālis, un tas ir pienākums. Mīlestība un pienākums iet roku rokā. Parādot mīlestību, bet atstājot novārtā pienākumu, bērni izaugs ietiepīgi, savtīgi, nepaklausīgi, ar samaitātām tieksmēm un tādi, kas iet savus ceļus. Bet, ja skarbos pienākumus atstāj vienus pašus bez mīlestības, kas mīkstina un iekaro, rezultāts būs līdzīgs. Lai bērnus pareizi audzinātu, pienākums un mīlestība ir jāsavieno.2

Neizlaboti trūkumi nes nelaimi. Vienmēr, kad liekas nepieciešami atteikt bērna vēlmēm vai pretoties viņa gribai, viņam ir dziļi jāsaprot, ka tas netiek darīts, lai izdabātu vecākiem vai untumainai autoritātei, bet viņa paša labā. Viņam vajadzētu mācīt, ka ikkatrs neizlabots trūkums atnesīs nelaimi viņam pašam un apkaunos Dievu. Šādas disciplīnas vadībā bērni atradīs savu lielāko laimi, pakļaujot paši savu gribu Debesu Tēva gribai.3

Jaunieši, kas seko paši savām tieksmēm un nosliecēm, [259] nevar būt laimīgi šajā dzīvē un pēcgalā pazaudēs arī mūžīgo dzīvību.4

Lai laipnība ir mājas likums. Dieva pārvaldes sistēma ir paraugs tam, kā jāaudzina bērni. Kunga kalpošanā nav nekādu spaidu, un arī mājās un skolā nevajadzētu būt nekādai apspiešanai. Tomēr ne vecāki, ne skolotāji nedrīkst ļaut nicināt savus vārdus, atstājot tos neievērotus. Ja viņi neizlabos bērnu nepareizo rīcību, Dievs prasīs viņiem atbildēt par nevērību. Bet atturieties no nosodījuma. Lai laipnība ir likums mājās un skolā. Lai bērniem māca turēt Kunga likumu un lai stingra, mīloša ietekme attur viņus no ļauna.5

Ņemiet vērā bērna nezināšanu. Tēvi un mātes, jums mājās ir jāatklāj Dieva raksturs. Jums ir jāpieprasa paklausība nevis ar vārdu vētru, bet laipni un mīloši. Jūs varat būt tik pilni žēlsirdības, ka jūsu bērni tiek vilkti pie jums.6

Esiet mājās priecīgi. Atturieties no katra vārda, kas varētu pamodināt dusmas. Dievišķā pavēle skan: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus.” Ef. 6:4 Atcerieties, ka jūsu bērni savos gados un pieredzē ir jauni. Valdot un disciplinējot viņus, esiet stingri, bet laipni.7

Bērni vienmēr neatšķir labo no ļaunā un, ja viņi dara nepareizi, ar tiem bieži vien apietas bargi, lai gan vajadzētu laipni pamācīt.8

Dieva Vārds nedod vecākiem tiesības būt bargiem un lietot spaidus, bet bērniem – būt nepaklausīgiem. Dieva likums gan mājas dzīvei, gan valsts līmenī plūst no bezgalīgas mīlestības sirds.9

[260] Līdzjūtība pret bezcerīgu bērnu. Es redzu, ka vecākiem savi kļūdainie bērni ir jāvada ar Kristus gudrību. (..) Bērniem, kas ir bezcerīgi, ir vajadzīga vislielākā pacietība un laipnība, vismaigākā līdzjūtība. Bet daudzi vecāki parāda aukstu, nepiedodošu attieksmi, kas nekad nevar kļūdaino vest pie nožēlas. Lai Kristus žēlastība mīkstina vecāku sirdis un Viņa mīlestība atrod ceļu uz bērnu sirdīm!10

Pestītāja likumam “Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem” (Lūk. 6:31) vajadzētu būt visu to likumam, kas ir uzņēmušies atbildību audzināt bērnus un jauniešus. Viņi ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi, kopā ar mums žēlastības dzīves mantinieki. Kristus likumu vajadzētu svēti ievērot attiecībā pret visneapdāvinātākajiem, visjaunākajiem, viskļūdainākajiem un pat pret maldu ceļā esošajiem un dumpiniekiem.11

Palīdziet bērniem uzvarēt. Dievs maigi rūpējas par bērniem. Viņš vēlas, lai tie ik dienas iegūtu uzvaras. Centīsimies mēs visi palīdzēt bērniem kļūt uzvarētājiem. Neļaujiet, lai viņu pašu ģimenes locekļi izdara pret tiem pārkāpumu. Neļaujiet savai rīcībai un saviem vārdiem būt tādas dabas, kas izraisītu dusmas jūsu bērnos. Tomēr viņi ir uzticīgi jādisciplinē un viņu nepareizā rīcība – jāizlabo.12

Slavējiet, kad vien iespējams. Slavējiet bērnus, kad viņi dara labu, jo saprātīga uzslava viņiem var palīdzēt tikpat ļoti, kā tas ir vecākiem gados un izpratnē. Savā mājas svētnīcā nekad neesiet stūrgalvīgi. Esiet laipni un labsirdīgi, parādot kristīgu pieklājību, izsakot pateicību un uzslavu saviem bērniem par sniegto palīdzību.13

Esiet priecīgi. Nekad neizsakiet skaļus, dusmīgus vārdus. [261] Savaldot un disciplinējot savus bērnus, esiet stingri, bet laipni. Iedrošiniet viņus veikt savu pienākumu kā saimes locekļiem. Izsakiet atzinību par viņu pūlēm savaldīt savas tieksmes uz ļaunu.14

Esiet tieši tādi, kādus jūs vēlaties redzēt savus bērnus, kad viņi būs izveidojuši paši savas ģimenes. Runājiet tā, kā jūs vēlaties, lai arī viņi runātu.15

Savaldiet savu balss toni. Runājiet vienmēr mierīgā, nopietnā balsī, kurā nav nevienas dusmu iezīmes. Lai nodrošinātu tūlītēju paklausību, nav vajadzīgi dusmu uzliesmojumi.16

Tēvi un mātes, jūs esat atbildīgi par saviem bērniem. Esiet uzmanīgi, kādai ietekmei jūs viņus pakļaujat. Ar rāšanos un satraukuma izraisīšanu nepazaudējiet pār viņiem paši savu ietekmi uz labu. Jums viņi ir jāvada, nevis jāmodina viņu prātā dusmu uzliesmojumi. Lai arī cik jūs būtu aizkaitināti, esiet uzmanīgi, lai jūsu balss tonis neatklātu pat vismazāko uzbudinājumu. Neļaujiet viņiem jūsos redzēt sātana gara izpausmes. Tas nepalīdzēs jums sagatavot un audzināt bērnus nākamajai, mūžīgajai dzīvei.17

Taisnībai ir jāsavienojas ar žēlastību. Dievs ir mūsu likumdevējs un valdnieks, un vecākiem ir jāpakļauj sevi Viņa likumiem. Šie likumi aizliedz vecākiem apspiest savus bērnus un bērniem – būt nepaklausīgiem. Kungs ir pilns mīlošas laipnības, žēlastības un patiesības. Viņa likums ir svēts, taisns un labs, un gan vecākiem, gan bērniem tam ir jāpaklausa. Likumi, kas nosaka vecāku un bērnu dzīvi, izriet no bezgalīgas mīlestības sirds, un Dieva bagātīgās svētības nāks pār tiem vecākiem, kas savās mājās ievieš Viņa likumu, un pār tiem bērniem, kas paklausa šim likumam. Ir jājūt žēlastības un taisnības savstarpējā ietekme. “Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” Ps. 85:10 [262] Šādas disciplīnas ietekmē saime staigās tā Kunga ceļus, darīs taisnību un tiesu.18

Vecāki, kas ļauj, lai viņu likumi kļūst par despotismu, izdara šausmīgu kļūdu. Viņi nodara pāri ne tikai saviem bērniem, bet arī sev, apdzēšot viņu jaunajās sirdīs mīlestību, kas atklājas uzticības darbos un vārdos. Laipnību, piedošanu un mīlestību, kas parādīta pret bērniem, vecāki saņems atpakaļ. To, ko viņi sēj, to arī pļaus. (..)

Cenšoties ieviest taisnību, neaizmirstiet, ka tai ir dvīņu māsa žēlastība. Tās abas iet roku rokā un nav šķiramas.19

Stingrība pamodina kaujiniecisku garu. Padoms bargiem vecākiem. Stingrība un taisnība, nesajaukta ar mīlestību, nevadīs bērnus izvēlēties darīt labu. Ievērojiet, cik ātri viņos pamostas kaujiniecisks gars. Pastāv arī par piespiešanu labāks veids, kā viņus vadīt. Taisnībai ir dvīņu māsa, un tā ir mīlestība. Lai visā jūsu pārvaldībā mīlestība un taisnība iet roku rokā, un tad Dieva palīdzība noteikti sadarbosies ar jūsu pūlēm. Kungs, jūsu žēlsirdīgais Pestītājs, vēlas jūs svētīt un piešķirt jums savu prātu, savu žēlastību un savu pestīšanu, lai jūs varētu iemantot raksturu, ko Dievs var atzīt par labu.20

Vecāku autoritātei ir jābūt absolūtai, tomēr šo spēku nedrīkst ļaunprātīgi izmantot. Valdot pār saviem bērniem, tēvu nedrīkst vadīt iegribas, bet gan viņu ir jāpārvalda Bībeles standartam. Ja viņš pieļauj, ka valda viņa paša straujās rakstura īpašības, viņš kļūst par despotu.21

Norājiet, bet ar sirsnīgu maigumu. Nav šaubu, ka jūs savos bērnos saskatīsiet trūkumus un kaprīzes. Daži vecāki jums pastāstīs, ka viņi ar saviem bērniem runā un tad tos soda, bet neredz, ka tas dotu viņiem reālu labumu. Lai šādi vecāki izmēģina jaunas metodes. Lai viņi savā ģimenes pārvaldes sistēmā savieno laipnību ar pieķeršanos un mīlestību un tomēr paliek tik uzticīgi pareizajiem principiem kā klints.22

Nevienam, kas darbojas ar jauniešiem, nevajadzētu būt cietsirdīgam, bet gan mīlošam, maigam, piedodošam, pieklājīgam, pievilcīgam un draudzīgam, tomēr viņiem vajadzētu zināt, ka ir jāsniedz arī aizrādījumi un varbūt pat jāizsaka rājieni, lai izskaustu kādu ļaunu rīcību.23

Es esmu pamācīta teikt vecākiem: paaugstiniet uzvedības standartu savās mājās. Māciet saviem bērniem paklausīt. Vadiet viņus, savienojot mīlestības ietekmi ar Kristum līdzīgu autoritāti. Lai jūsu dzīve ir tāda, par ko varētu sacīt uzslavas vārdus, kas tika izteikti Kornēlijam, kas “bijās Dievu ar visu savu namu”.24

Neesiet ne bargi, ne pārāk izdabājoši. Mēs neatbalstām tādu disciplīnu, kas ar bargiem nosodījumiem padara bērnus mazdūšīgus vai arī satrauc viņus ar uzbudinošu koriģēšanu, un tad, kad impulsi mainās, smacē viņus ar skūpstiem vai ievaino ar kaitīgu izdabāšanu. Ir jāizvairās gan no pārliecīgas izpatikšanas, gan arī no nepiemērotas bardzības. Līdzjūtība un maigums ir tikpat nepieciešami, cik modrība un stingrība. Vecāki, atcerieties, ka jūs darbojaties ar bērniem, kas cīnās ar kārdinājumiem, un ka viņiem šos ļaunā pamudinājumus ir tikpat grūti atvairīt kā pieaugušajiem. Bērni, kas patiešām vēlas darīt taisnību, var ciest neveiksmi atkal un atkal, un tikpat bieži viņiem ir vajadzīgs iedrošinājums nepagurt un izturēt. Vērojiet šo jauno prātu darbību ar lūgšanu pavadītu aizgādību. [264] Stipriniet katru labu tieksmi, iedrošiniet ikvienu cēlu rīcību.25

Saglabājiet nemainīgu stingrību, neuzbudinošu vadību. Bērniem ir jūtīgas, mīlošas dabas. Viņus ir viegli iepriecināt un viegli padarīt nelaimīgus. Māte var saistīt savus bērnus pie savas sirds ar lēnprātīgu disciplīnu mīlošos vārdos un darbos. Nemainīga stingrība un neuzbudinoša vadība ir nepieciešama ikvienas ģimenes disciplinēšanai. To, ko jūs domājat, sakiet mierīgi, katru soli speriet ar apdomu, un visu, ko jūs sakāt, īstenojiet bez atkāpšanās.

Sirsnīgai mīlestībai pret bērniem ir sava alga. Neatvairiet viņus ar līdzjūtības trūkumu viņu bērnišķīgajās rotaļās, priekos un bēdās. Nekad neļaujiet drūmam skatienam apēnot jūsu vaigu, ne arī savām lūpām izsacīt skarbus vārdus.26

Pat laipnībai jābūt savām robežām. Autoritāte jāuztur ar noteiktu stingrību, vai arī daudzi to izsmies un nicinās. Tā saucamais maigums, pierunāšana un izdabāšana, kas vērojami vecāku un aizbildņu attiecībās ar jaunatni, ir vislielākais ļaunums, kas pār viņiem var nākt. Stingrība, noteiktība un pareizas prasības ir svarīgas katrā ģimenē.27

Atcerieties paši savas kļūdas. Lai tēvs un māte atceras, ka viņi paši ir pieauguši bērni. Lai gan viņu ceļu ir apgaismojusi spoža gaisma un viņiem ir ilga pieredze, tomēr – cik viegli viņi pakļaujas skaudībai, greizsirdībai un ļaunām aizdomām! Savu pašu kļūdu un trūkumu dēļ viņiem vajadzētu iemācīties apieties lēnprātīgi ar saviem maldu ceļā esošajiem bērniem.28

Jūs varat dažreiz justies aizkaitināti, jo bērni dara tieši pretējo jūsu teiktajam. [265] Bet vai jūs kādreiz esat padomājuši par to, cik bieži esat rīkojušies pretēji Kunga norādījumiem?29

Kā iegūt mīlestību un uzticību. Pastāv briesmas, ka gan vecāki, gan skolotāji sāk par daudz pavēlēt un diktēt, ciešot neveiksmi stabilas sociālās saites nostiprināšanā ar saviem bērniem un audzēkņiem. Viņi bieži izturas pārāk rezervēti un izmanto savu autoritāti auksti un bez līdzjūtības. Tā nevar iegūt bērnu un skolēnu sirdis. Ja viņi sapulcinātu bērnus cieši ap sevi un parādītu, ka mīl viņus, parādītu interesi par viņu pūlēm, par sporta nodarbībām, dažreiz pat esot kā bērns starp viņiem, viņi padarītu bērnus ļoti laimīgus un iegūtu viņu mīlestību un uzticību. Tad bērni daudz ātrāk iemācītos cienīt un mīlēt savu vecāku un skolotāju autoritāti.30

Centieties atdarināt Kristu. Kristus pielīdzināja sevi maznodrošinātajiem un sirgstošajiem. Viņš paņēma savās rokās mazos bērnus un nolaidās līdz jauniešu līmenim. Viņa plašā mīlestības sirds varēja saprast viņu pārbaudījumus un vajadzības, un Viņš priecājās par viņu laimi. Noguris no lielpilsētas kņadas un jucekļa, no viltīgiem un liekulīgiem cilvēkiem, Viņa gars atrada mieru un atpūtu nevainīgu bērnu sabiedrībā. Viņa klātbūtne tos nekad neatgrūda. Debesu Majestātei labpatika atbildēt uz viņu jautājumiem un vienkāršot savas svarīgās mācības bērna izpratnei. Viņš sēja viņu jaunajās, atraisītajās sirdīs patiesības sēklu, kas uzdīgs un nobriedusi dos bagātīgu ražu.31

[266] Nomaldījies jaunietis, kuram ir vajadzīga līdzjūtība. Ar interesi un līdzjūtību es izlasīju jūsu vēstules. Es teiktu, ka jūsu dēlam patlaban ir vairāk nepieciešams tēvs kā jebkad agrāk. Viņš ir nomaldījies. Jūs to zināt, un viņš zina, ka jūs zināt. Vārdi, kurus jūs droši varējāt viņam pateikt tad, kad viņš bija nevainīgs, un kuri nedotu sliktus augļus, tagad liksies nelaipni un asi kā nazis. (..) Es redzu, ka vecākiem ir kauns par bērna nepareizajiem ceļiem, kas ir aptraipījuši viņu labo slavu, bet vai tas, kurš maldās, ievaino un sāpina laicīgo vecāku sirdi vairāk, nekā mēs kā Dieva bērni sāpinām mūsu Debesu Tēvu, kas ir devis un joprojām dod mums savu mīlestību, aicinot mūs atgriezties un nožēlot savus grēkus un netaisnību, lai Viņš tos varētu piedot?

Neatņemiet savu mīlestību tagad. Šī mīlestība un līdzjūtība tagad ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. Ja citi izturas auksti un jūsu dēla nedarbus izskaidro, cik vien ļauni iespējams, vai tēvam un mātei nav jācenšas žēlsirdīgā maigumā vadīt viņa kājas pa drošiem ceļiem? Es nezinu, kāds ir jūsu dēla grēks, bet droši varu teikt, ka, lai arī kas tas būtu, neļaujiet nevienai cilvēciskai replikai, nekādam spiedienam no to puses, kas domā darām taisnību, novest jūs pie tādas rīcības, kas varētu likt jūsu dēlam domāt, ka jūs jūtaties pārāk aizvainoti un apkaunoti, lai vēl kādreiz viņam uzticētos un piedotu viņa pārkāpumus. Lai nekas neatņem jums cerību, lai nekas nenoslāpē jūsu mīlestību un maigumu pret maldu ceļa staigātāju. Tieši tāpēc, ka viņš ir nomaldījies, jūs viņam esat vajadzīgi. Viņš vēlas, lai tēvs un māte palīdz viņam pašam atbrīvoties no sātana slazdiem. Turiet viņu cieši ar ticības un mīlestības saitēm, tverieties pie žēlsirdīgā Pestītāja, atceroties, [267] ka jūsu dēlam ir kāds, kas ir ieinteresēts viņa laimē pat vairāk nekā jūs paši. (..)

Neiedvesiet ar saviem vārdiem mazdūšību un bezcerību. Iedrošiniet. Stāstiet, ka viņš var sevi atbrīvot, ka jūs, viņa tēvs un māte, palīdzēsiet viņam iegūt spēku no augšienes, lai nostātos uz stiprās Klints, Jēzus Kristus, lai atrastu drošu pamatu un neizsmeļamu spēku Jēzū. Ja arī jūsu dēla pārkāpums ir ļoti smags, viņu neglābs tas, ja jūs pastāvīgi viņu par to apspiedīsiet. Lai glābtu dvēseli no nāves un atturētu no daudziem citiem grēkiem, ir nepieciešama pareiza rīcība.32

Meklējiet dievišķu palīdzību, lai uzvarētu strauju raksturu. Es vēlos katram tēvam un mātei teikt: ja jums ir straujš raksturs, meklējiet Dieva palīdzību, lai to uzvarētu. Ja jūs tiekat kārdināti būt nepacietīgi, ejiet savā istabā, metieties ceļos un lūdziet Dievu, lai Viņš palīdz jums un lai jūs varat savus bērnus ietekmēt pareizi.33

Mātes, ja jūs ļaujaties nepacietībai un apejaties skarbi ar saviem bērniem, jūs nemācaties no Kristus, bet no cita kunga. Jēzus saka: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” Mat. 11:29 Ja jums jūsu darbs šķiet pārāk smags, ja jūs sūdzaties par grūtībām un pārbaudījumiem, ja jūs sakāt, ka jums nav spēka pretoties kārdināšanām, ka jūs nevarat uzvarēt savu nepacietību un ka kristīga dzīve ir grūts darbs, tad esiet droši, ka jūs nenesat Kristus jūgu, bet kāda cita kunga jūgu.34

Atspoguļojot dievišķo līdzību. Draudzei ir vajadzīgi cilvēki ar lēnprātīgu un mierīgu garu, kas ir pacietīgi un spēj daudz panest. Lai viņi mācās šīs rakstura īpašības, apejoties ar savām ģimenēm. [268] Lai vecāki daudz vairāk domā par savu bērnu mūžīgajām interesēm nekā par viņu laicīgo labklājību. Lai viņi uzlūko savus bērnus kā Kunga ģimenes jaunākos locekļus un audzina un disciplinē viņus tā, lai viņi atstarotu dievišķo līdzību.35
_______________
1Review and Herald, 1881. g. 30. augusts
2Liecības draudzei, 3. sēj., 195. lpp.
3Kristīgās audzināšanas pamati, 68. lpp.
4Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs
5Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 155. lpp.
6Manuskripts 79, 1901. g.
7Review and Herald, 1904. g. 21. aprīlis
8Manuskripts 12, 1898. g.
9Vēstule 8a, 1896. g.
10Manuskripts 22, 1890. g.
11Audzināšana, 292., 293. lpp.
12Manuskripts 47, 1908. g.
13Manuskripts 14, 1905. g.
14Manuskripts 22, 1904. g.
15Manuskripts 42, 1903. g.
16Vēstule 69, 1896. g.
17Manuskripts 47, 1908. g.
18The Signs of the Times, 1899. g. 23. augusts
19Review and Herald, 1881. g. 30. aprīlis
20Vēstule 19a, 1891. g.
21Review and Herald, 1881. g. 20. aprīlis
22Manuskripts 38, 1895. g.
23Manuskripts 68, 1897. g.
24Review and Herald, 1904. g. 21. aprīlis
25The Signs of the Times, 1881. g. 24. novembris
26Liecības draudzei, 3.sēj., 532. lpp.
27Turpat, 5. sēj. 45. lpp.
28Manuskripts 53, bez datuma
29Manuskripts 45, 1911. g.
30Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 76., 77. lpp.
31Liecības draudzei, 4. sēj., 141. lpp.
32Vēstule 18, 1890. g.
33Manuskripts 33, 1909. g.
34The Signs of the Times, 1889. g. 22. jūlijs
35Review and Herald, 1895. g. 16. jūlijs

11. daļa. Nepareiza audzināšana

46. Izdabāšanas ļaunums

[271] Patiesa mīlestība neizdabā. Mīlestība ir atslēga uz bērna sirdi, bet tāda mīlestība, kas liek vecākiem izdabāt savu bērnu nepareizajām vēlmēm, nav tā, kas dos viņiem kādu labumu. Visnopietnākā pieķeršanās, kas izriet no Jēzus mīlestības, padarīs vecākus spējīgus saprātīgi izlietot savu autoritāti un pieprasīt atbilstošu paklausību. Ir tā jāsasien kopā vecāku un bērnu sirdis, lai viņi kā ģimene būtu kanāls, caur kuru plūst gudrība, tikums, pacietība, laipnība un mīlestība.1

Pārāk daudz brīvības padara dēlu izšķērdīgu. Bērni nekļūst dievbijīgi tāpēc, ka viņiem ir piešķirta pārāk liela brīvība. Vecāki izdabā viņu gribai un tieksmēm. (..) Daudzi izšķērdīgi dēli par tādiem ir kļuvuši izdabāšanas dēļ, tāpēc ka viņu vecāki nav bijuši Vārda darītāji. Prāts un mērķi ir jāstiprina ar stingriem, nelokāmiem, svē-totiem principiem. Saskaņa un pieķeršanās ir jāiegūst ar mīlošu un nemainīgu paraugu.2

Jo vairāk izdabā, jo grūtāk vadīt. Vecāki, lai bērni būtu laimīgi jūsu mājās! Ar to es nedomāju, ka jums viņiem ir jāizdabā. Jo vairāk jūs to darīsiet, jo grūtāk jums būs viņus vadīt, un līdz ar to viņiem būs grūtāk dzīvot patiesu, cēlu dzīvi, izejot pasaulē. Ja jūs atļausiet viņiem darīt pēc saviem ieskatiem, viņu šķīstums un rakstura piemīlība ātri vien izgaisīs. Māciet bērniem paklausīt. Lai viņi saprot, ka jūsu autoritāte ir jāciena. [272] Var šķist, ka tas viņus padara tagad mazliet nelaimīgus, bet tas pasargās viņus no daudz lielākas nelaimes nākotnē.3

Izdabāt bērnam, kas ir mazs un kļūdās, ir grēks. Bērnam vajadzētu atrasties vecāku pārvaldībā.4

Ja bērniem atļauj iet pašiem savu ceļu, viņi sāk domāt, ka viņi ir jāapkalpo, par viņiem ir jārūpējas, viņiem ir jāizdabā un viņi ir jāizklaidē. Viņi domā, ka viņu vēlmēm un gribai ir jātiek apmierinātām.5

Vai mātei ir tiesības atļaut bērnam iet savu ceļu, apmierināt savas vēlmes, ļaut viņam nepaklausīt? Protams, ka nē, jo tad, ja viņa to dara, sātans paceļ savu briesmīgo karogu viņas mājās. Viņai ir jāizcīna tā bērna cīņa, kas nevar vēl pats cīnīties. Viņas darbs ir norāt ļauno, meklēt nopietni Dievu un nekad neļaut sātanam atņemt viņai bērnu un iegūt to savā īpašumā.6

Izdabāšana izraisa neapmierinātību un nemieru. Dažās ģimenēs bērna vēlmes ir likums. Viņš dabū visu, ko vien vēlas. Viss, kas viņam nepatīk, tam arī drīkst nepatikt. Uzskata, ka šī izdabāšana padara bērnu laimīgu, bet tieši šīs lietas padara viņu nemierīgu un neapmierinātu. Izdabāšana ir nolaupījusi viņam apetīti uz vienkāršu, veselīgu ēdienu, patiku vienkārši un veselīgi pavadīt laiku. Izdabāšana ir izpostījusi raksturu gan šai dzīvei, gan mūžībai.7

Elīsas iedarbīgais rājiens par necieņu. Uzskats, ka mums vajag padoties stūrgalvīgu bērnu paradumiem, ir kļūda. Elīsu pašā darba sākumā izsmēja un izzoboja Bēteles jaunatne. Viņš bija ļoti miermīlīgs vīrs, bet Dieva Gars viņu spieda [273] pasludināt lāstu pār šiem zobgaļiem. Viņi bija dzirdējuši par Elijas uzbraukšanu Debesīs un šo svinīgo notikumu pārvērta par izsmiekla priekšmetu. Elīsa parādīja, ka ne veci, ne jauni nedrīkst ar viņu jokoties viņa svētajā aicinājumā. Kad tie viņam sacīja, ka labāk būtu bijis, ja viņš tāpat kā Elija būtu uzbraucis augšā, viņš tos Kunga Vārdā nolādēja. Briesmīgais sods, kas pār viņiem nāca, bija no Dieva.

Pēc tam Elīsam viņa misijā grūtību vairs nebija. Piecdesmit gadus viņš iegāja un izgāja pa Bēteles vārtiem un devās no pilsētas uz pilsētu, ejot cauri visļaunāko un rupjāko neko nedarošu, izlaidīgu jauniešu pūļiem, bet neviens nekad viņu neizsmēja, ne arī nicināja viņa kā Visaugstākā pravieša tiesības.8

Neļaujiet sevi pierunāt. Vecākiem tiesas dienā būs daudz, par ko atbildēt, jo viņi ir izdabājuši saviem bērniem. Daudzi apmierina katru nesaprātīgu vēlmi, jo šādi ir daudz vieglāk atbrīvoties no viņu uzmācības nekā jebkurā citā veidā. Bērns ir jāaudzina tā, lai viņš atteikumu pieņemtu pareizā garā kā galīgo lēmumu.9

Neticiet bērniem vairāk kā citiem. Vecākiem nevajadzētu viegli skatīties uz savu bērnu grēkiem. Ja šos grēkus uzrāda kāds uzticīgs draugs, vecākiem nevajadzētu uzskatīt, ka ir apkarotas viņu tiesības, ka viņi ir saņēmuši personīgu apvainojumu. Katra jaunieša un katra bērna ieradumi ietekmē visas sabiedrības labklājību. Viena jaunieša kļūdas var daudzus citus novest uz ļauna ceļa.10

Neļaujiet bērniem redzēt, ka jūs viņu vārdiem ticat vairāk nekā citu vecāku kristiešu apgalvojumiem. Jūs viņiem nevarat nodarīt vēl lielāku postu par šo. Sakot, ka jūs ticat [274] saviem bērniem vairāk nekā tiem, par ko ir droši pierādījumi, ka viņi ir Dieva bērni, jūs attīstāt viņos ieradumu melot.11

Sabojāta bērna mantojums. Nav iespējams aprakstīt ļaunumu, kas rodas, ļaujot bērnam darīt pēc savas gribas. Daži, kas nomaldās no pareizā ceļa tāpēc, ka ir atstāti novārtā bērnībā, vēlākā dzīvē ar praktiskas pieredzes palīdzību var nākt pie atziņas, taču daudzi uz visiem laikiem pazūd, jo bērnībā un jaunībā ir saņēmuši daļēju, vienpusīgu izglītību. Sabojātam bērnam šajā dzīvē ir jānes smaga nasta. Pārbaudījumos, vilšanās, kārdinājumos viņš seko savai nedisciplinētajai, nepareizi vadītajai gribai. Bērniem, kas nekad nav mācīti paklausīt, ir vāji, impulsīvi raksturi. Viņi cenšas valdīt, bet nekad nav mācīti pakļauties. Viņiem nav morāla spēka savaldīt savus untumainos raksturus, izlabot savus nepareizos ieradumus vai pakļaut savu nekontrolēto gribu. Neaudzinātās, nedisciplinētās bērnības nepareizības kļūst par mantojumu, sasniedzot vīra un sievas gadus. Sabojātais saprāts tik tikko spēj izšķirt patieso no nepatiesā.12
_______________
1Review and Herald, 1890. g. 24. jūnijs
2Vēstule 117, 1898. g.
3Manuskripts 2, 1903. g.
4Vēstule 144, 1906. g.
5Manuskripts 27, 1896. g.
6Manuskripts 6, datums nav zināms
7Manuskripts 126, 1897. g.
8Liecības draudzei, 5. sēj., 44., 45. lpp.
9Pacific Health Journal, 1890. g. maijs
10Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs
11Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
12Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 112., 113. lpp.

47. Vāja disciplīna un tās augļi

Kļūdaina audzināšana ietekmē visu reliģisko dzīvi. Bēdas tiem vecākiem, kas savus bērnus nav audzinājuši dievbijīgai dzīvei, bet ir atļāvuši viņiem izaugt par vīriem un sievām, nesaņemot pienācīgu disciplīnu un vadību! Savā bērnībā viņiem ir bijis atļauts izpaust savas kaislības un patvaļu, kā arī rīkoties pēc savām tiek-smēm. Šo pašu garu viņi ienes savās mājās. Viņu raksturs ir ar trūkumiem un viņu vadīšanas veids – strauja rakstura. Pat pieņēmuši Kristu, viņi nav uzvarējuši savas kaislības, kurām bija atļauts valdīt bērnišķīgajās sirdīs. Pirmajos dzīvības gados saņemtās audzināšanas sekas viņi nes līdzi visā savā reliģiskajā dzīvē. Izdzēst iespaidu, kas šādi ir uzspiests uz mazā Kunga stādiņa, ir visgrūtākā lieta; jo – kā lieksi zaru, tā augs koks. Ja šādi vecāki pieņem patiesību, viņiem ir jāizcīna smaga cīņa. Viņu raksturu var pārveidot, taču visu reliģisko pieredzi būs sabojājusi vājā disciplīna, ko viņi saņēmuši dzīves pirmajos gados. Viņu kļūdainās audzināšanas dēļ ir jācieš arī viņu bērniem, jo viņi nodod savas kļūdas bērniem līdz pat trešajai un ceturtajai paaudzei.1

Mūsdienu Ēļi. Ja vecāki atļauj saviem bērniem grēkot un tā iemūžina viņos nepareizības, kā to darīja Ēlis, Dievs noteikti ļaus viņiem redzēt, ka viņi ir sagrāvuši ne tikai paši savu ietekmi, bet arī to jauno cilvēku ietekmi, kurus viņiem vajadzēja savaldīt. (..) Viņiem būs jāmācās rūgta mācība.2

[276] Ak, ja šie mūsdienu Ēļi, kas vienmēr cenšas atrast attaisnojumu savu bērnu kaprīzēm, pareizi izmantotu Dieva doto autoritāti, lai savaldītu un izlabotu viņus! Lai atceras vecāki un aizbildņi, kas nepievērš uzmanību grēkam un atvaino to viņu aprūpē nodotajos, ka tā viņi kļūst līdzvainīgi šajā ļaunumā. Ja neierobežotas izdabāšanas vietā biežāk lietotu pārmācības rīksti, ne dusmās, bet ar mīlestību un lūgšanu, mēs redzētu laimīgākas ģimenes un labāku sabiedrības stāvokli.3

Ēļa nevērība ir skaidri atklāta katram tēvam un mātei. Tāpēc, ka viņa pieķeršanās bērniem bija nesvēta un viņš negribēja veikt nepatīkamu pienākumu, viņš pļāva netaisnības ražu savos samaitātajos bērnos. Gan vecāki, kas ļāva grēkot, gan bērni, kas grēkoja, bija vainīgi Dieva priekšā, un par viņu pārkāpumu Viņš nepie-ņems nekādus upurus un dāvanas.4

Kļūdaini raksturi samaitā sabiedrību. Ak, kad vecāki kļūs gudri! Kad viņi ieraudzīs un sapratīs sava darba raksturu, ja tie neprasa paklausību un cieņu saskaņā ar Dieva Vārda pamācībām! Šīs vaļīgās audzināšanas sekas atklājas, bērniem izejot pasaulē un ieņemot savu vietu pašu ģimeņu priekšgalā. Viņi turpina savu vecāku kļūdas. Viņu rakstura trūkumiem tur paveras plašs darbības lauks. Viņi tālāk nodod citiem nepareizus uzskatus, sliktus ieradumus un aplamas rakstura īpašības, kam bija atļauts izveidoties viņu pašu dzīvē. Un tādā veidā viņi kļūst sabiedrībai par lāstu, nevis par svētību.5

Šodien pasaulē valdošā ļaunuma saknes meklējamas vecāku nevērībā pret sevis un savu bērnu disciplinēšanu. [277] Tūkstošu tūkstoši sātana upuru par tādiem ir kļuvuši tāpēc, ka bērnībā tie nav saprātīgi vadīti. Pār šo nepareizo vadību gulstas stingrs Dieva pārmetums.6

Atlaižot disciplīnas grožus. Bērni, kas ir nepareizi vadīti, kas nav mācīti paklausīt un cienīt, savienojas ar pasauli, ņem pie rokas savus vecākus, uzliek tiem iemauktus un ved, kur vien vēlas. Pārāk bieži tad, kad bērniem vajadzētu bez ierunām parādīt cieņu un paklausību vecāku padomam, vecāki atlaiž disciplīnas grožus. Vecākus, kas līdz šim ir bijuši spilgti noturīga godīguma paraugi, tagad vada bērni. Viņu stingrība ir izgaisusi. Tēvus, kas ir nesuši Kristus krustu un, tiecoties pretī vienīgajam mērķim, sevī nesuši Kunga Jēzus zīmes, bērni vada pa apšaubāmiem un nenoteiktiem ceļiem.7

Izdabājot vecākiem bērniem. Tēvi un mātes, kam vajadzēja saprast atbildību, kas uz tiem gulstas, atlaiž disciplīnas grožus, lai paietu pretī savu pieaugušo dēlu un meitu tieksmēm. Viņu atzītais likums ir bērna griba. Mātes, kuras ir bijušas stingras, noteiktas un nelokāmas savā uzticībā principiem, saglabājot vienkāršību un pareizību, kļūst lutinošas tad, kad bērni sasniedz vīra un sievas gadus. Ar savu mīlestību uz izrādīšanos viņas atdod bērnus tieši sātana rokās, līdzīgi kā atkritušie jūdi upurēja savus bērnus sadedzināšanai Molokam.8

Sāpinot Dievu, lai iegūtu bērna labvēlību. Tēvi un mātes paver ceļu bezdievīgu bērnu tieksmēm un atbalsta viņus ar savu naudu un spējām, lai viņi varētu spīdēt pasaulē.

[278] Ak, kāds pārskats šādiem vecākiem būs jādod Dievam! Viņi apkauno Dievu un parāda visu godu saviem ietiepīgajiem bērniem, atverot viņiem durvis uz izpriecām, kuras viņi kādreiz principa pēc bija atzinuši par nederīgām. Viņi ir atļāvuši spēlēt kārtis, apmeklēt dejas un balles, lai nodotu savus bērnus pasaulei. Laikā, kad viņu ietekmei vajadzēja būt visspēcīgākajai, sniedzot liecību, ko nozīmē būt patiesam kristietim, viņi līdzīgi Ēlim noliek sevi zem Dieva lāsta, apkaunojot Viņu un nicinot Viņa prasības, lai iegūtu savu bērnu labvēlību. Taču pasaules godam nāves stundā nav nekādas vērtības. Lai gan daži evaņģēlija sludinātāji šāda veida reliģiju atzīst par labu, vecāki sapratīs, ka viņi atstāj godības kroni, lai iegūtu bezvērtīgus laurus. Dievs, palīdzi tēviem un mātēm pamosties un darīt savu pienākumu!9

Esiet tādi, kādus jūs vēlaties redzēt savus bērnus. Esiet tādi, kādus jūs vēlaties redzēt savus bērnus. Vecāki ar saviem vārdiem un paraugu savos pēcnācējos iemūžina paši sava rakstura zīmogu. Bargi, vulgāri, nepieklājīgi vārdi un darbi tiek iedvesti bērnos un bērnu bērnos, un tā vecāku kļūdainā audzināšana paaudzi no paaudzes liecina pret tiem.10
_______________
1Review and Herald, 1900. g. 9. oktobris
2Manuskripts 33, 1903. g.
3The Signs of the Times, 1881. g. 24. novembris
4Review and Herald, 1886. g. 4. maijs
5Liecības draudzei, 5. sēj., 324., 325. lpp.
6Manuskripts 49, 1901. g.
7Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
8Manuskripts 119, 1899. g.
9Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
10The Signs of the Times, 1894. g. 17. septembris

48. Bērna reakcija

[279] Uz izaicinājumu. Bērni ir aicināti paklausīt saviem ticīgajiem vecākiem, bet arī no vecākiem prasa: “Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” Ef. 6:41

Bieži vien mēs vairāk kaitinām nekā mantojam Kungam. Es esmu redzējusi māti izķeram no sava bērna rokām lietu, kas viņam sagādā īpašu prieku. Bērns nezināja, kāds tam ir iemesls, un, protams, jutās aizvainots. Tad sekoja strīds starp māti un bērnu, un asa pārmācība scēnu noslēdza, kā vismaz ārēji izskatījās. Bet cīņa ietekmēja jūtīgo bērna prātu, un to nebūs viegli izdzēst. Šī māte nerīkojās gudri. Viņa nepadomāja par cēloņiem un sekām. Viņas bargā, nesaprātīgā rīcība bērna sirdī radīja visļaunākās emocijas, un katrs līdzīgs gadījums šīs emocijas pamodinās un nostiprinās.2

Uz kritiku. Jums nav tiesību savu bērnu laimi apēnot ar grūtsirdības mākoni, kritizējot un bargi nosodot niecīgas kļūdas. Patieso ļaunumu vajadzētu atklāt tieši tik grēcīgu, kāds tas arī ir, un, lai novērstu to, vajadzētu rīkoties stingri un noteikti. Tomēr nevajadzētu atstāt bērnu prātus bezcerīgā stāvoklī, bet gan ar zināmu drosmes pakāpi, lai viņi varētu laboties un iegūt jūsu uzticību un atzinību.3

Uz pārāk bargu disciplīnu. Ak, kā Dievu apkauno ģimene, kurā nav patiesas izpratnes par to, [280] ko nozīmē disciplīna, un kur bērniem ir neskaidrība par to, kas ir disciplīna un pārvalde! Tā ir patiesība, ka pārāk barga disciplīna, pārāk daudz kritikas, nevajadzīgu likumu un noteikumu noved pie necieņas pret autoritāti un beidzot pie to likumu neievērošanas, kurus Kristus būtu izpildījis.4

Ja vecāki parāda rupju, bargu, kundzisku garu, tad viņi bērnos pamodina ietiepību un stūrgalvību. Tā vecāki cieš neveiksmi, neietekmējot bērnus ar tādu maigumu, ar kādu vajadzētu.

Vecāki, vai jūs neredzat, ka skarbi vārdi izraisa pretestību? Ko jūs darītu, ja pret jums izturētos tik nekorekti, kā jūs izturaties pret saviem mazuļiem? Jūsu pienākums ir pētīt cēloņus un sekas. Jūs rājat savus bērnus, pārsteidzat ar dusmu belzieniem tos, kas vēl ir par maziem, lai sevi aizstāvētu. Vai, to darot, jūs jautājat sev, ko šāda rīcība izraisītu jūsos? Vai jūs esat padomājuši, cik jūtīgi jūs paši esat pret kritikas vai nopēluma vārdiem? Cik ātri jūs jūtaties aizvainoti, ja kāds neatzīst jūsu spējas? Bet jūs esat pieauguši bērni. Tad padomājiet, kā gan jūtas jūsu mazuļi, kad jūs viņiem sakāt skarbus, griezīgus vārdus, bargi nosodot viņus par kļūdām, kas Dieva acīs nav tik smagas kā jūsu pašu rīcība.5

Daudzi vecāki, kas sevi sauc par kristiešiem, nav atgriezušies. Viņu sirdīs ticībā nemājo Kristus! Viņu skarbums, neapdomība, nesavaldītie raksturi iedveš bērnos riebumu un rada nepatiku pret visām reliģiskajām pamācībām.6

Uz pastāvīgiem nopēlumiem. Savās pūlēs izlabot ļauno mums vajadzētu sargāties no tieksmes kritizēt un pelt. [281] Pastāvīgas piezīmes samulsina, bet nepārmaina. Daudzām sirdīm, un bieži vien tām, kuras ir visvieglāk ietekmējamas, kritiska gaisotne bez līdzjūtības ir nāvējoša. Stiprā vējā puķes neatveras.

Bērns, kuru bieži peļ kāda īpaša trūkuma dēļ, nonāk pie domas, ka šī kļūme ir viņa īpatnība un ka pret to cīnīties ir veltīgi. Tā rodas mazdūšība un bezcerība, ko bieži noslēpj aiz ārējas vienaldzības vai bravūras.7

Uz rīkojumiem un rājieniem. Daži vecāki, nesavaldot sevi, izraisa vētru. Viņi nevis lūdz bērniem izdarīt to vai šo, bet pavēl norājošā tonī, un vienlaikus uz viņu lūpām ir nopēlums un pārmetums, ko bērni nav pelnījuši. Vecāki, šāda rīcība bērnos nokauj prieku un centību! Viņi izpilda jūsu pavēles nevis aiz mīlestības, bet tāpēc, ka neuzdrīkstas darīt citādāk. Viņu sirdis jums nepieder. Paklausīt jums viņiem ir katorga nevis prieks, un tas bieži noved pie tā, ka viņi aizmirst ievērot jūsu norādījumus, kas savukārt palielina jūsu uzbudinājumu un izdara vēl lielāku ļaunumu bērnu dvēselēm. Jūs atkal norādāt uz viņu kļūdām, viņu slikto uzvedību izkrāsojat spilgtās krāsās, līdz bērni kļūst mazdūšīgi un viņiem vairs nav svarīgi, vai viņi izpatīk pieaugušajiem vai nē. Viņus pārņem bezrūpības gars, un tie meklē ārpus mājas, prom no vecākiem tās izpriecas un izklaides, kuras neatrod mājās. Viņi sapinas ar ielas bērnu kompānijām un drīz vien kļūst ļaunāki par visļaunākajiem.8

Uz despotisku rīcību. Vecāku gribai ir jābūt pakļautai Kristus gribai. Dieva šķīstā Svētā Gara veidotiem un pārvaldītiem, tiem ir jānodibina neapšaubāma vara pār bērniem. Bet, ja vecāki ir bargi un kategoriski savās prasībās, viņi dara darbu, kura sekas paši nekad nevarēs izmainīt. Ar savu despotisko rīcību viņi pamodina netaisnības jūtas.9

Uz netaisnību. Bērni ir ļoti jūtīgi pat pret vismazāko netaisnību. Tās ietekmē daži kļūst mazdūšīgi un nepievērš uzmanību skaļai, dusmīgai pavēles balsij, ne arī soda draudiem. Vecāku nepareizā disciplīna viņu sirdīs pārāk bieži ir radījusi sacelšanos. Ja pret viņiem izturētos pareizi, bērni izveidotu labus un saskanīgus raksturus. Māte, kas nespēj pilnībā savaldīt sevi, ir nederīga vadīt bērnus.10

Uz grūdieniem un sitieniem. Kā jūs domājat, vai tad, kad māte grūsta un sit savu bērnu, viņš ierauga kristieša rakstura skaistumu? Patiešām nē! Šāda rīcība tikai izraisa ļaunas emocijas sirdī un bērnu neizlabo vispār.11

Uz bargiem vārdiem bez līdzjūtības. Kristus ir gatavs mācīt tēvus un mātes būt patiesiem audzinātājiem. Tie, kas mācās Viņa skolā, nekad (..) nerunās bargā, skarbā tonī, jo šādi izteikti vārdi griež ausī, bojā nervus, izraisa garīgus pārdzīvojumus un rada tādu prāta stāvokli, kas padara neiespējamu savaldīt tā bērna raksturu, kam tie bija sacīti. Šis bieži vien ir iemesls, kāpēc bērni ar saviem vecākiem runā bez cieņas.12

Uz izsmieklu un dzēlīgām piezīmēm. Vecākiem nav dotas tiesības šķendēties, rāties un izsmiet. Viņiem [283] nekad nevajadzētu izsmiet savu bērnu kļūdainās rakstura iezīmes, ko paši ir uz viņiem pārnesuši. Šāda disciplīna nekad neizārstēs ļaunumu. Vecāki, izmantojiet Dieva Vārda priekšrakstus, lai brīdinātu un norātu savus niķīgos bērnus. Parādiet viņiem, ka jūsu prasības saskan ar “tā saka Kungs”. Rājiens, kas nāk kā Dieva vārds, ir daudz efektīvāks nekā tas, kas skarbos, dusmīgos vārdos izsprūk no vecāku mutes.13

Uz nepacietību. Nepacietība vecākos izraisa nepacietību bērnos. Uzbudinājums, ko parāda vecāki, rada uzbudinājumu bērnos un pamodina ļauno viņos. (..) Vienmēr, kad vecāki zaudē pašsavaldīšanos, runā un rīkojas nepacietīgi, tie grēko pret Dievu.14

Uz rājienu un glaimu miju. Es bieži esmu redzējusi bērnus, kas metas zemē uz grīdas, ārdās un plosās tāpēc, ka viņiem kaut kas ir liegts, bet nesaprātīgā māte gan rājas, gan cenšas pielabināt ar cerību, ka tā viņa atgriezīs bērnu pie laba garastāvokļa. Šāda rīcība tikai nostiprina bērna uzbudinājumu. Nākamajā reizē viņš darīs to pašu ar vēl lielāku ietiepību, pārliecināts, ka dabūs savu tāpat kā iepriekš. Tā vecāki, taupot rīksti, samaitā bērnu.

Mātei nevienu reizi nevajadzētu atļaut bērnam gūt virsroku. Lai saglabātu šādu autoritāti, nav nepieciešams ķerties pie bargiem paņēmieniem. Šo mērķi var aizsniegt ar stingru, noteiktu roku un laipnību, kas pārliecina bērnu par jūsu mīlestību.15

Uz stingrības un izlēmības trūkumu. Stingrības un izlēmības trūkums nodara lielu ļaunumu. [284] Es pazīstu vecākus, kas saka: “Tu nevari ņemt šo vai to.” Taču tad viņi atmaigst, domājot, ka ir pārāk stingri, un iedod bērnam to, ko iepriekš ir atteikuši. Šāda rīcība ievaino uz visu dzīvi. Ir kāds ļoti svarīgs prāta likums, kuru nedrīkst neievērot: ja kāda iekārojama lieta ir atteikta tā, ka nav cerību to kādreiz dabūt, prāts drīz vien pārstāj ilgoties pēc tās un to nodarbina citas lietas. Bet tik ilgi, kamēr pastāv cerība iekāroto dabūt, cilvēks pieliks pūles, lai to iegūtu. (..)

Ja vecākiem ir nepieciešams dot kādu noteiktu pavēli, tad par nepaklausību tai noteikti ir jāseko sodam. Un tam ir jābūt tikpat nemainīgam kā dabas likumi. Bērni, kas atrodas šādā stingrā, noteiktā vadībā, zinās – ja kāda lieta ir aizliegta un nav atļauta, nekāda diedelēšana vai viltība kāroto priekšmetu nenodrošinās. Tā viņi mācās pakļauties un, tā darot, ir daudz laimīgāki. Neizlēmīgu un lutinošu vecāku bērniem ir pastāvīga cerība, ka ar glaimiem, raudāšanu vai īgnumu viņi kāroto iegūs vai arī ka viņi drīkst nepaklausīt, neciešot sodu. Tā viņus tur ilgu, cerības un nenoteiktības stāvoklī, kas padara viņus nemierīgus, ātri uzbudināmus un nepakļāvīgus. Dieva acīs šādi vecāki ir vainīgi bērnu laimes sagrāvē. Šāda nepareiza audzināšana atslēdz durvis tūkstošu neticībai un grēku nenožēlošanai. Tā ir nonāvējusi daudzus, kas sauc sevi par kristiešiem.16

Uz nevajadzīgiem ierobežojumiem. Ja veciem vecākiem ir mazi bērni, kas ir jāaudzina, tad tēvs, iespējams, domā, ka bērniem ir jāseko viņam pa grūto un nelīdzeno taku, pa kuru viņš pats iet. Viņam ir grūti saprast, ka bērniem ir vajadzīga dzīve, kuru vecāki padara priecīgu un laimīgu.

[285] Daudzi vecāki liedz bērniem apmierināt tās vēlmes, kas ir drošas un nevainīgas. Viņi tik ļoti baidās attīstīt savos bērnos ilgas pēc neatļautā, ka aizliedz tiem pat tos priekus, kas bērniem ir tik ļoti nepieciešami. Baidoties no ļaunām sekām, viņi liedz tiem dažas vienkāršas izpriecas. Bet tieši tas būtu pasargājis no lielā ļaunuma, no kura viņi cenšas izvairīties. Tā bērni sāk domāt, ka nav jēgas gaidīt kādu atbalstu un tāpēc arī to neprasa. Viņi paslepus nododas izpriecām, par kurām domā, ka tās ir aizliegtas. Uzticība starp bērniem un vecākiem ir sagrauta.17

Uz saprātīgu priekštiesību atteikumu. Ja tēviem un mātēm pašiem nav bijusi laimīga bērnība, kāpēc gan viņiem šī lielā zaudējuma dēļ vajadzētu apēnot savu bērnu dzīves? Tēvs var domāt, ka šis ir vienīgais drošais ceļš. Bet lai viņš atceras, ka visi prāti nav vienādi, un, jo lielākas pūles pieliks, lai ierobežotu, jo nevaldāmākas būs ilgas iegūt aizliegto. Sekas tam būs nepaklausība vecāku autoritātei. Tēvs būs apbēdināts par to, ko viņš uzskata par sava dēla samaitāto ceļu, un viņam sāpēs sirds par viņa sacelšanos. Bet vai nebūtu labāk, ja tēvs pārdomātu, ka pirmais iemesls dēla nepaklausībai bija viņa paša nevēlēšanās atļaut dēlam nodoties tam, kas nav grēks? Tēvs domā, ka viņa aizliegums ir pietiekams iemesls, lai dēls atturētos no šīs nodarbes. Bet viņam vajadzētu atcerēties, ka bērni ir saprātīgas būtnes un ka pret viņiem jāizturas tā, kā vecāki vēlas, lai izturas pret viņiem pašiem.18

[286] Uz bardzību. Vecāki, kas piekopj virskundzības un autoritārisma garu, ko viņi ir saņēmuši no saviem vecākiem un kas liek tiem būt prasīgiem savā disciplīnā un pamācībās, neaudzina bērnus pareizi. Bargi izturoties pret viņu kļūdām, tēvs un māte pamodina mazajās sirdīs visļaunākās jūtas un atstāj savus bērnus ar netaisnības un pāridarījuma sajūtu. Vecāki saskaras tieši ar tām bērnu rakstura īpašībām, kuras paši tiem ir nodevuši mantojumā.

Šādi vecāki, runājot ar bērniem par reliģiskiem jautājumiem, vada viņus prom no Dieva, jo kristīgā reliģija ar šādu nepareizu patiesības atklāšanu ir padarīta nepievilcīga un pat atbaidoša. Bērni sacīs: “Ja tāda ir reliģija, tad es negribu neko no tās.” Šādi bērnu sirdīs rada ienaidu pret reliģiju, un patvaļīgas autoritātes uzspiešanas dēļ bērni nicina arī Debesu likumus un pārvaldību. Ar savu nepareizo vadīšanu vecāki nosaka bērnu mūžīgo likteni.19

Uz mierīgu, laipnu attieksmi. Ja vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu priecīgi, viņiem nekad nevajadzētu ar tiem runāt strostējoši. Diemžēl māte bieži atļaujas kļūt uzbudināta un nervoza. Bieži viņa sakampj bērnu un izsaka bargus vārdus. Ja pret bērnu izturas mierīgi un laipni, tad tas lielā mērā saglabās viņā priecīgu garu.20

Uz mīlošiem lūgumiem. Tēvam kā saimes priesterim vajadzētu pret saviem bērniem izturēties maigi un pacietīgi. Viņam vajadzētu būt uzmanīgam, lai nepamodinātu mazajos kaujinieciskas tieksmes. Viņš nedrīkst ļaut pārkāpumam palikt neizlabotam, un tomēr tas ir jāizlabo, neradot cilvēka sirdī ļaunas emocijas. [287] Lai tēvs runā ar saviem bērniem mīlestībā, stāstot tiem, cik Pestītājs ir apbēdināts par viņu rīcību, un tad lai viņš zemojas kopā ar bērniem žēlastības krēsla priekšā, pienes tos Kristum, lūdzot, lai Viņš ir žēlsirdīgs un vada viņus pie nožēlas, un lūdz grēku piedošanu. Šāda disciplinēšana gandrīz vienmēr salauzīs pat visietiepīgāko sirdi.

Dievs vēlas, lai mēs izturamies pret saviem bērniem vienkārši. Mēs esam atbildīgi par to, ja aizmirstam, ka bērniem nav bijusi tāda priekštiesība iegūt gadiem ilgu pieredzi, kas ir vecākiem cilvēkiem. Ja mazuļi ar visu cieņu nerīkojas saskaņā ar mūsu gribu, mēs dažreiz domājam, ka viņi ir pelnījuši rājienu. Bet tas neko neizlabos. Nesiet viņus pie Glābēja un stāstiet Viņam visu. Tad ticiet, ka Viņa svētība būs pār jūsu bērniem.21
_______________
1Manuskripts 38, 1895. g.
2Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 117. lpp.
3The Signs of the Times, 1884. g. 10. aprīlis
4Review and Herald, 1894. g. 13. marts
5Manuskripts 42, 1903. g.
6Vēstule 18b, 1891. g.
7Audzināšana, 291. lpp.
8Liecības draudzei, 1. sēj., 384., 385. lpp.
9Manuskripts 7, 1899. g.
10Liecības draudzei, 3. sēj., 532., 533. lpp.
11Manuskripts 45, 1911. g.
12Vēstule 47a, 1902. g.
13Kristīgās audzināšanas pamati, 67., 68. lpp.
14Liecības draudzei, 1. sēj., 398. lpp.
15Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
16The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
17The Signs of the Times, 1912. g. 27. augusts
18The Signs of the Times, 1912. g. 27. augusts
19Review and Herald, 1894. g. 13. marts
20Review and Herald, 1898. g. 17. marts
21Manuskripts 70, 1903. g.

49. Radinieku attieksme

[288] Lutinoši radinieki ir problēma. Esiet uzmanīgi, nododot savu bērnu uzraudzību citu rokās. Neviens nevar būt piemērots, lai atbrīvotu jūs no Dieva uzliktās atbildības. Daudzus bērnus ir pilnīgi sagrāvusi radinieku vai draugu iejaukšanās mājas pārvaldībā. Mātēm nekad nevajadzētu atļaut savām māsām vai mātēm iejaukties, lai tās gudri vadītu viņu bērnus. Lai gan māte no savas mātes var būt saņēmusi vislabāko audzināšanu, tomēr deviņos gadījumos no desmit viņa kā vecmāmiņa sabojās savas meitas bērnus, lutinot un nesaprātīgi slavinot tos. Ar šādu izturēšanos var izdzēst visas mātes pacietīgās pūles. Visiem ir zināms, ka vecvecāki parasti neder mazbērnu audzināšanai. Vīriem un sievām vajadzētu parādīt visu cieņu un godību pret saviem vecākiem, taču bērnu audzināšanā viņi nedrīkst ļaut iejaukties, turot vadības grožus paši savās rokās.1

Kad tuvinieki smejas par bērna necieņu un kaislībām. Lai kur es atrastos, mani sāpina pareizas mājas disciplīnas un ierobežojumu trūkums. Maziem bērniem ļauj runāt pretī, parādīt necieņu un bezkaunību, lietojot tādus vārdus, ar kādiem nevienam bērnam nekad nevajadzētu ļaut vērsties pie saviem vadītājiem. Vecāki, kas atļauj runāt nepieklājīgi, ir vairāk pelnījuši nopēlumu nekā viņu bērni. Bezkaunību pat vienreiz nedrīkst paciest bērnā. Bet tēvi un mātes, onkuļi un tantes, kā arī vecvecāki smejas par šādu kaislību izpausmēm gadu vecā bērnā. [289] Viņa nepilnīgo necieņas izpausmi, viņa bērnišķīgo ietiepību uzskata par gudrību. Tā nostiprinās nepareizi ieradumi, un bērns izaug, lai būtu nepatikas objekts visiem apkārtējiem.2

Kad viņi atrunā no pareizas labošanas. Es sevišķi trīcu un drebu par mātēm, kuras ir tik aklas un tik maz apzinās savu atbildību. Viņas redz, kā sātans strādā jau dažus mēnešus vecā ietiepīgā bērnā. Pildīts ar spītīgu neatlaidību, sātans, šķiet, tūlīt iegūs bērnu savā īpašumā. Bet iespējams, ka mājās ir kāda vecmāmiņa, kāda tante vai kāds cits radinieks vai draugs, kas centīsies pārliecināt vecākus, cik nežēlīgi ir šādu bērnu izlabot. Bet patiesība ir gluži pretējais. Vislielākā nežēlība ir ļaut sātanam iegūt savā īpašumā šo trauslo, bezpalīdzīgo bērnu. Sātans ir stingri jānorāj. Viņa vara pār bērnu ir jāsalauž. Ja ir vajadzīga labošana, esiet uzticīgi, esiet patiesi. Mī-lestība uz Dievu, patiesa līdzjūtība pret bērnu liks uzticīgi izpildīt pienākumu.3

Sarežģījumi ģimenes kopienā. Nav nekā laba tajā, ja vienas, divu vai trīs ģimeņu bērni apprecas savā starpā un apmetas uz dzīvi dažus kilometrus attālumā cits no cita. Viņi būs tikai zaudētāji. Viena darījumi būs visu darījumi. Sarežģījumi un grūtības, kas vairāk vai mazāk ir jāpiedzīvo katrai ģimenei un kas, cik vien iespējams, ir jāpatur ģimenes lokā, izplatīsies visā kopienā un ietekmēs garīgas sanāksmes. Ir problēmas, kuras nedrīkst zināt trešā persona, lai arī cik tuvs un mīļš draugs tā arī būtu. Tās ir jāatstāj ģimenes lokā. Bet vairāku ģimeņu tuvajai radniecībai, [290] atrodoties pastāvīgā saskarsmē, ir tieksme salauzt cienību, ko vajadzētu saglabāt katrai ģimenei. Veicot smalko pienākumu norāt un brīdināt, pastāv briesmas aizskart jūtas, ja vien to nedara ar lielu maigumu un rūpēm. Pat vislabākie raksturi ir pakļauti kļūdām un neveiksmēm, un ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai no sīkumiem neizpūstu lielas lietas.

Šāda ģimenes un draudzes radniecība (..) ir ļoti patīkama dabiskajām jūtām. Bet, visu pārdomājot, tas nav vislabākais harmoniska kristīga rakstura attīstībai. (..) Visas kopienas būtu daudz laimīgākas, ja tās izšķirtos un laiku pa laikam cita citu apciemotu. To ietekme citai uz citu būtu desmitkārt lielāka.

Savienotas laulībā un pastāvīgi atrodoties cits cita sabiedrībā, šīs kopienas locekļi ļoti labi pārzina citu kļūdas un nepilnības un par savu pienākumu uzskata izlabot tās. Un, tā kā radinieki patiešām ir ļoti dārgi cits citam, viņi būs sāpināti par sīkumiem, kurus saskata tajos, ar kuriem nav tik cieši saistīti. Prāts pārcieš asas sā-pes, jo pamostas jūtas, ka pret to izturas netaisnīgi un ka tas tādu attieksmi nav pelnījis. Dažreiz rodas skaudība par sīkumiem, un pauguriņi pārvēršas par kalniem. Šie mazie pārpratumi un maznozīmīgās nesaskaņas izraisa lielākas sirds sāpes nekā pārbaudījumi, kas nāk no citiem avotiem.4
_______________
1Pacific Health Journal, 1890. g. janvāris
2The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
3Review and Herald, 1885. g. 14. aprīlis
4Liecības draudzei, 3. sēj., 55., 56. lpp.

12. daļa. Prāta spēju attīstība

50. Ko ietver patiesa audzināšana

[293] Patiesas audzināšanas plašums. Patiesa audzināšana nozīmē vairāk nekā apgūt noteiktu mācību kursu. Tā ir plaša. Tā ietver fizisko spēku un prāta spēju harmonisku attīstību. Tā māca mīlēt un bīties Dievu un sagatavo uzticīgi pildīt dzīves pienākumus.1

Pareiza audzināšana ietver ne tikai prāta disciplinēšanu, bet arī tādu trenēšanu, kas nodrošina pareizu morāli un uzvedību.2

Audzināšanas pirmā lielā mācība ir iepazīt un saprast Dieva gribu. Katru dzīves dienu mums ir jāpieliek pūles, lai iegūtu šīs zināšanas. Mācīties zinātnes tikai no cilvēciskiem skaidrojumiem nozīmē iegūt viltus izglītību, bet mācīties no Dieva un no Kristus nozīmē mācīties Debesu zinātni. Izglītības sistēmā ir juceklis tā-pēc, ka nav celta godā Dieva gudrība un atziņa.3

Ietekme, kas darbojas pretī savtīgai sāncensībai un alkatībai. Kāds virziens ir dots audzināšanai mūsu laikos? Uz ko visbiežāk aicina? Iegūt personīgu labumu. Bieži sniegtā audzināšana ir šī vārda izkropļojums. Savtīga godkāre, tieksme pēc varas, cilvēces tiesību un vajadzību neievērošana patiesā audzināšanā atbalstu neatrod. Dieva dzīves plānā ir vieta katrai cilvēciskai būtnei. Katram ir jāpilnveido savas spējas līdz visaugstākajai pakāpei; [294] un uzticība gan lielās lietās, gan mazās padara cilvēku godājamu.

Dieva plānā nav vietas savtīgai sāncensībai. Tie, kuri mēro sevi pēc sevis un pielīdzina sevi sev, nav prātīgi. (2.Kor. 10:12) Viss, ko mēs darām, ir jādara Dieva spēkā. (1.Pēt. 4:11) Viss ir jādara “no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos Debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam — Kristum”. Kol. 3:23,24 Cik dārga ir kalpošana un audzināšana, kas iegūta, īstenojot šos principus! Bet cik ļoti atšķirīga bieži vien ir audzināšana mūsdienās! No bērna agrīnajiem dzīves gadiem tā aicina uz sacensību; tā audzina savtību, visa ļaunuma sakni.4

Paraugs dots Ēdenē. Audzināšanas sistēmai, kas bija ieviesta pasaules iesākumā, bija jābūt paraugam visos vēlākajos laikos. Ēdenē, mūsu pirmo vecāku mājās, tika nodibināta paraugskola, kas ilustrēja šīs audzināšanas principus. Ēdenes dārzs bija skolas telpa, daba – mācību grāmata, bet skolotājs bija pats Radītājs.5

Skolotāju Skolotāja atstātais paraugs. Skolojot savus mācekļus, Glābējs vadījās pēc tās audzināšanas sistēmas, kura bija ieviesta iesākumā. Pirmie divpadsmit mācekļi, kā arī daži citi, kas, kalpojot viņu vajadzībām, laiku pa laikam bija kopā ar tiem, veidoja Jēzus ģimeni. Tie bija kopā ar Viņu mājās, pie galda, kambarī un uz lauka. Tie pavadīja Viņu ceļojumos, dalījās Viņa grūtībās un pārbaudījumos un, cik varēja, iesaistījās Viņa darbā.

[295] Dažreiz Viņš mācīja tos, sēžot kopā kalna nogāzē, citreiz pie jūras vai no zvejnieka laivas, dažreiz, ejot pa ceļu. Vienmēr, kad Viņš uzrunāja ļaužu pūli, mācekļi veidoja iekšējo apli. Tie spiedās cieši pie Viņa, lai nepalaistu garām nevienu no Viņa pamācībām. Viņi bija uzmanīgi klausītāji, dedzīgi saprast patiesības, kuras viņiem bija jāmāca visās zemēs un visām paaudzēm.6

Patiesa audzināšana ir gan praktiska, gan teorētiska. Bērnībā un jaunībā ir jāapvieno praktiskās un teorētiskās apmācības, uzkrājot prātā zināšanas. (..)

Bērniem vajadzētu mācīt piedalīties mājas pienākumos. Viņiem vajadzētu pamācīt, kā palīdzēt tēvam un mātei mazās lietās, kuras viņi var izdarīt. Viņu prātus vajadzētu mācīt domāt, viņu atmiņai vajadzētu likt atcerēties viņiem uzticēto darbu; un, apgūstot lietderīguma ieradumus mājās, viņus ir jāaudzina veikt savam vecumam atbilstošus praktiskus pienākumus.7

Jauniešiem tā nav dabiska izvēle. Jaunieši dabiski neizvēlas audzināšanas veidu, kas viņus sagatavo praktiskai dzīvei. Viņi pieprasa savas ilgas, savu patiku un nepatiku, savu izvēli un tieksmes; bet, ja vecākiem ir pareizi priekšstati par Dievu, patiesību, iespaidiem un sabiedrību, kādai vajadzētu apņemt viņu bērnus, viņi sapratīs, ka uz tiem gulstas Dieva dota atbildība uzcītīgi vadīt nepieredzējušo jaunatni.8

Tas nav veids, kā izbēgt no dzīves nastām. Lai jaunieši saprot, ka audzināšana nav paredzēta tāpēc, lai mācītu tiem, kā izbēgt no dzīves nepatīkamajiem uzdevumiem un smagām nastām, bet, ka tās mērķis ir atvieglot [296] darbu, mācot labākas metodes un augstākus mērķus. Māciet tiem, ka dzīves patiesais mērķis ir nevis nodrošināt sev pēc iespējas vislielāko labumu, bet gan pagodināt Radītāju, darot savu daļu pasaules druvā un pasniedzot palīdzošu roku tiem, kas ir vājāki un nezinošāki.9

Audzināšanai vajadzētu pamodināt kalpošanas garu. Darbam Kristus druvā, veicot ikdienas sīkos pienākumus, vairāk nekā jebkuram citam līdzeklim ir spēks veidot raksturu un virzīt dzīvi nesavtīgas kalpošanas virzienā. Pamodināt šo garu, veicināt un pareizi vadīt to ir vecāku un skolotāju darbs. Nav iespējams uzticēt tiem nevienu svarīgāku darbu. Kalpošanas gars ir Debesu gars, un eņģeļi atbalstīs visas pūles, lai attīstītu un veicinātu to.

Šāda audzināšana ir jābalsta Dieva Vārdā. Tikai šeit tās principi ir atklāti visā savā pilnībā. Bībeli vajadzētu likt par mācību un mācīšanas pamatu. Fundamentālās zināšanas ir zināšanas par Dievu un par To, ko Viņš ir sūtījis.10

Tā nostāda morālo audzināšanu pāri intelektuālajai kultūrai. Bērniem ir liela vajadzība pēc pareizas audzināšanas, lai viņi noderētu pasaulē. Bet jebkuras pūles, kas paceļ intelektuālo kultūru pāri morālajai audzināšanai, ir vērstas nepareizā virzienā. Gan vecāku, gan skolotāju galvenajai nastai vajadzētu būt pamācīt, attīstīt, slīpēt un attīrīt bērnu un jauniešu raksturus.11

Tās galamērķis ir rakstura veidošana. Augstākā audzināšanas pakāpe ir tā, kas sniedz zināšanas un disciplīnu, nodrošinot vislabāko rakstura attīstību un sagatavojot dvēseli dzīvei, kas līdzinās Dieva dzīvei. Mēs nedrīkstam izlaist no redzesloka mūžīgo dzīvību. Augstākā izglītība ir tā, [297] kas māca mūsu bērniem un jauniešiem kristietības zinātni, sniedzot tiem praktiskas zināšanas par Dieva ceļiem, kā arī atklājot Kristus mācības par Dieva tēvišķo raksturu, ko Viņš atklāja saviem mācekļiem.12

Tā ir audzināšana, kas vada un attīsta. Ir ļoti svarīgi, lai skolā audzināšana un izglītošana būtu savā starpā cieši saistītas. Bērnus var audzināt kalpot grēkam vai kalpot taisnībai. Jauniešu agra audzināšana veido viņu raksturus gan laicīgajai, gan reliģiskajai dzīvei. Salamans saka: “Māci savam bērniem viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” Sal.pam. 22:6 Šī valoda ir skaidra. Salamana pavēle ietver vadīšanu, audzināšanu un attīstīšanu.

Lai vecāki un skolotāji varētu darīt šo darbu, viņiem pašiem ir jāzina ceļš, pa kuru bērnam jāiet. Tas ietver vairāk nekā tikai iegūt zināšanas no grāmatām. Tas aptver visu, kas ir labs, šķīsts, taisns un svēts. Tas ietver sātību, dievbijību, brālīgu laipnību un mīlestību pret Dievu un citam pret citu. Lai sasniegtu šo mērķi, jāpievērš uzmanība bērnu fiziskajai, psihiskajai, morālajai un reliģiskajai audzināšanai.13

Tā sagatavo strādniekus Dievam. Tēvu un māšu rokās ir atbildība sniegt kristīgu audzināšanu bērniem, kas viņiem ir uzticēti. Nekādā gadījumā tie nedrīkst ļaut nevienai uzņēmējdarbības nozarei tā saistīt prātu, laiku un spējas, ka viņu bērniem ir atļauts dzīvot pašplūsmā, atšķirtiem tālu prom no Dieva. Viņi nedrīkst atļaut saviem bērniem izslīdēt no sava tvēriena neticīgo rokās. [298] Tiem ir jādara viss, kas ir viņu spēkos, lai atturētu bērnus uzņemt sevī pasaules garu. Vecākiem ir jāmāca tiem, kā kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Tēvam un mātei ir jābūt Dieva cilvēciskajai rokai, sagatavojot sevi un savus bērnus mūžīgajai dzīvei.14

Tā māca mīlestību un bijību pret Dievu. Kristīgie vecāki, vai jūs Kristus dēļ pārbaudīsiet savas ilgas, savu bērnu mērķus, lai pārliecinātos, ka tie saskan ar Dieva likumu? Vissvarīgākā audzināšana ir tā, kas māca bērniem mīlēt un bīties Dievu.15

Daudzi to uzskata par vecmodīgu. Audzināšanu, kas pastāv jau tik ilgi kā pati mūžība, gandrīz pilnīgi atmet kā vecmodīgu un nevēlamu. Bērnu audzināšanu, kuras mērķis ir veidot raksturu tagadējam labumam, mieram un laimei un vadīt mazās kājas pa ceļu, kas sagatavots Kunga izpirktajiem, uzskata par vecmodīgu un tāpēc mazsvarīgu. Lai jūsu bērni varētu ieiet pa Dieva pilsētas vārtiem kā uzvarētāji, viņiem ir jāmāca bīties Dievu un turēt Viņa baušļus jau šajā dzīvē.16

Tā turpinās mūžīgi un nekad netiek pabeigta. Mūsu dzīves darbs šeit ir sagatavošanās dzīvei mūžīgi. Šeit sāktā audzināšana šajā dzīvē nekad netiks pabeigta; tā turpināsies visā mūžībā — arvien turpinoties un nekad nebeidzoties. Arvien pilnīgāk un pilnīgāk atklāsies Dieva gudrība un mīlestība atpestīšanas plānā. Glābējs, vadot savus bērnus pie dzīvā ūdens avotiem, sniegs bagātīgus zināšanu krājumus. Ik dienas Dieva brīnišķīgie darbi, [299] Viņa spēka pierādījumi, radot un uzturot Universu, atvērs prātam jaunu skaistumu. Gaismā, kas spīd no troņa, izzudīs noslēpumi, un dvēseli pildīs izbrīns par lietu vienkāršību, kas nekad iepriekš nebija iz-prasta.17
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 64. lpp.
2Turpat, 331. lpp.
3Turpat, 447. lpp.
4Audzināšana, 225., 226. lpp.
5Turpat, 20. lpp.
6Turpat, 84., 85. lpp.
7Kristīgās audzināšanas pamati, 368., 369. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 132. lpp.
9Audzināšana, 221., 222. lpp.
10Dziednieciskā kalpošana, 401. lpp.
11Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 84., 85. lpp.
12Turpat, 45., 46. lpp.
13Liecības draudzei, 3.sēj., 131., 132. lpp.
14Kristīgās audzināšanas pamati, 545. lpp.
15Review and Herald, 1890.g. 24. jūnijs
16Kristīgās audzināšanas pamati, 111. lpp.
17Dziednieciskā kalpošana, 466. lpp.

51. Sagatavošana skolai

[300] Pirmie astoņi vai desmit gadi. Bērnus nevajadzētu ieslodzīt uz ilgu laiku telpās, ne arī prasīt tiem nodoties cieši mācībām laikā, kad ir jāieliek labs pamats fiziskajai attīstībai. Pirmos astoņus līdz desmit bērna dzīves gadus lauks vai dārzs ir vislabākā skolas telpa, māte – vislabākā skolotāja, daba – vislabākā mācību grāmata. Pat ja bērns ir pietiekami vecs, lai apmeklētu skolu, viņa veselību vajadzētu uzskatīt par svarīgāku nekā grāmatu zināšanas. Viņam vajadzētu nodrošināt apstākļus, kas ir vislabvēlīgākie gan fiziskajai, gan prāta attīstībai.1

Ir ierasts sūtīt uz skolu ļoti mazus bērnus. Viņiem prasa mācīties no grāmatām lietas, kas apgrūtina viņu jaunos prātus. (..) Šāda rīcība nav prātīga. Nervozu bērnu nekādā virzienā nedrīkst pārslogot.2

Audzināšanas programma mazbērna posmā. Pirmos sešus vai septiņus bērna dzīves gadus īpašu vērību vajadzētu veltīt drīzāk viņa fiziskajai, nekā intelekta audzināšanai. Pēc tam, ja fiziskais stāvoklis ir labs, vajadzētu pievērst uzmanību abu attīstīšanai. Mazbērna posms ilgst līdz sešiem vai septiņiem gadiem. Šajā laikā bērniem vajadzētu ļaut kā maziem jēriem skraidīt ap māju un pa pagalmu, lēkājot un lecot savā dzīvespriekā bez rūpēm un bēdām.

Vecākiem, sevišķi mātei, vajadzētu būt vienīgajai šāda bērna skolotājai. Viņus nevajadzētu audzināt no grāmatām. Bērni parasti ir ziņkārīgi mācīties dabas lietas. Viņi uzdod jautājumus [301] par lietām, kuras redz un dzird, un vecākiem vajadzētu izmantot izdevību, lai pamācītu un pacietīgi atbildētu uz šiem mazajiem taujājumiem. Šādā veidā viņi var gūt virsroku pār ienaidnieku un stiprināt savu bērnu prātus, sējot viņu sirdīs labo sēklu, neatstājot vietu sliktajam, kur laist saknes. Mātes mīlošā pamācība nenobriedušajā vecumā ir tas, kas bērniem ir vajadzīgs rakstura veidošanai.3

Mācības pārejas posmā. Mātei vajadzētu būt skolotājai un mājām – skolai, kur katrs bērns saņem savas pirmās mācības; starp šīm mācībām vajadzētu būt strādīguma ieradumiem. Mātes, ļaujiet mazajiem spēlēties brīvā dabā, lai viņi klausās putnu dziesmās un mācās par Dieva mīlestību, kā tā ir atklāta Viņa skaistajos darbos. Māciet tiem vienkāršas mācības no dabas grāmatas un par to, ko viņi redz sev visapkārt; kad bērnu prāts ir attīstījies, var skološanu turpināt, pamatīgi nostiprinot atmiņā mācības no grāmatām. Lai bērni mācās jau savos agrīnajos dzīves gados būt lietderīgi. Radiniet viņus domāt, ka viņiem kā saimes locekļiem ir jābūt ieinteresētiem, izpalīdzīgiem, jādalās mājsaimniecības nastās un jāmeklē veselīgs treniņš, veicot nepieciešamos mājas pienākumus.4

Tam nav jābūt sāpīgai nodarbei. Šāda audzināšana bērnam ir neizsakāma vērtība, un tai nav jābūt sāpīgai. To var pasniegt tā, ka bērns atrod prieku, mācoties būt izpalīdzīgs. Mātes var nodarbināt savus bērnus, mācot tiem veikt mazus mīlestības pakalpojumus, sīkus mājas pienākumus. Tas ir mātes darbs — pacietīgi pamācīt savus bērnus, rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazdrusciņ un tur mazdrusciņ. [302] Darot šo darbu, māte pati iegūs nenovērtējamu audzināšanu un disciplīnu.5

Tikumību apdraud skolas biedri. Nesūtiet savus mazuļus pārāk agri uz skolu. Mātei vajadzētu būt uzmanīgai, uzticot sava zīdaiņa prāta veidošanu citu rokām.6

Daudzas mātes jūt, ka viņām nav laika pamācīt savus bērnus, un, lai atbrīvotos no viņu trokšņa un nemiera, tās sūta viņus uz skolu. (..)

Sūtot bērnus pārāk agri uz skolu, tiek apdraudēta ne tikai viņu fiziskā un psihiskā veselība, bet viņi zaudē arī morālajā skatījumā. Viņiem rodas iespējas iepazīties ar citiem bērniem, kuru tikumi vēl nav attīstījušies. Mājas bērni ir iemesti vulgārā un rupjā sabiedrībā, kur melo, lamājas, zog un krāpj un kas priecājas, sniedzot netikuma zināšanas tiem, kas ir jaunāki. Mazi bērni, ja tos atstāj savā vaļā, drīzāk mācās slikto nekā labo. Sliktie ieradumi vislabāk saskan ar iedzimto sirdi, un tas, ko bērni redz un dzird zīdaiņa vecumā un bērnībā, dziļi iespiežas viņu prātos; sliktā sēkla, kas iesēta jaunajās sirdīs, izdzīs saknes un kļūs par asiem ērkšķiem, ievainojot vecāku sirdis.7
_______________
1Audzināšana, 208. lpp.
2Kristīgās audzināšanas pamati, 416. lpp.
3Pacific Health Journal, 1897.g. septembris
4Kristīgās audzināšanas pamati, 416., 417. lpp.
5Vēstule 55, 1902. g.
6Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 67. lpp.
7A Solemn Appeal, 130., 132. lpp.

52. Skolas izvēle

[303] Mēs ciešam briesmīgus zaudējumus. Reizēm es pieķeru sevi ilgās, kaut Dievs runātu uz vecākiem skaļā balsī, kā Viņš runāja ar Manoas sievu, stāstot, kas viņai ir jādara, audzinot savus bērnus. Atstājot novārtā mājas audzināšanu, mēs esam piedzīvojuši briesmīgus zaudējumus katrā darba nozarē. Šī iemesla dēļ mums radās doma, ka ir vajadzīgas skolas, kurās valdītu reliģiska ietekme. Ja vispār kaut ko var darīt, lai darbotos pretī lielajam ļaunumam, tad Jēzus spēkā mēs to izdarīsim.1

Sevišķi svarīgas izšķiršanās priekšā. Vecāki, aizbildņi, sūtiet bērnus tādās skolās, kuru ietekme ir līdzīga pareizi vadītas mājas skolas ietekmei; skolās, kurās skolotāji pakāpeniski vedīs tos uz priekšu un kurās garīgajai gaisotnei ir dzīvības smarža uz dzīvību. (..) Tas, vai mūsu jaunieši, kuri ir saņēmuši gudras pamācības un audzināšanu no dievbijīgiem vecākiem, turpinās būt svētoti caur patiesību vai ne, lielā mērā ir atkarīgs no ietekmes, ko viņi saņems no tiem, pie kā meklē kristīgas pamācības, atstājot mājas.2

Kura audzinātāju grupa? Pasaulē ir divas audzinātāju grupas. Viena ir tā, kuru Dievs dara par gaismas kanālu, un otra tā, kuru par savu aģentu izmanto sātans, kas ir gudra darīt ļaunu. Pirmā grupa pārdomā Dieva raksturu un pieaug Jēzus atziņā. Šī grupa maz pamazām nododas tam, [304] kas dod dievišķu apskaidrību, Debesu gudrību dvēseles garīgajai augšupejai. Katra šīs grupas skolotāja rakstura spēja ir pakļauta Dievam, un viņa domas atrodas Kristus pārvaldībā. Otra grupa ir sabiedrotā ļaunuma valdniekam, kas vienmēr ir modrs, lai atrastu izdevības mācīt citiem ļaunuma atziņas.3

Izvēlieties skolu, kuras pamats ir Dievs. Plānojot savu bērnu izglītību ārpus mājas, vecākiem vajadzētu saprast, ka vairs nav droši sūtīt tos publiskās skolās, un vajadzētu censties sūtīt viņus uz skolām, kur tie iegūs izglītību, kas sakņojas Rakstos. Katram kristīgam tēvam un mātei ir svinīga atbildība sniegt saviem bērniem izglītību, kas vadīs viņus iegūt Kunga atziņu un, paklausot Dieva gribai un ceļiem, kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem.4

Pārdomājiet Dieva padomu Israēlam. Kamēr Dieva sodības izlējās pār Ēģiptes zemi, Kungs pavēlēja israēliešiem ne tikai savus bērnus turēt mājās, bet pat liellopus ievest iekšā no laukiem.

Kā israēlieši turēja savus bērnus mājās, kamēr Dieva sodības bija Ēģiptes zemē, tāpat šajā bīstamajā laikā mums ir jātur bērni atsevišķi un atšķirti no pasaules. Mums jāmāca viņiem, ka Dieva baušļi nozīmē daudz vairāk nekā mēs saprotam. Tie, kas ievēro tos, neatdarinās Dieva likuma pārkāpēju darbus.

Vecākiem vajadzētu raudzīties uz Dieva Vārdu ar cieņu, paklausot tā mācībām. Vecākiem šajās dienās, tāpat kā israēliešiem, [305] Dievs paziņo: “Lai šie vārdi (..) tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem.” 5.Moz. 6:6-9

Lai gan šī pamācība ir tik skaidra, daži Dieva ļaudis atļauj saviem bērniem apmeklēt publiskās skolas, kur viņi sajaucas ar tiem, kuru morāle ir samaitāta. Šajās skolās viņu bērni nevar ne pētīt Bībeli, ne mācīties tās principus. Kristīgie vecāki, jums ir jānodrošina saviem bērniem skološana Bībeles principos.5

Bībeles patiesības neitralizētas, bērns – samulsināts. Vai mūsu bērni publiskajās skolās no saviem skolotājiem iegūst atziņas, kas ir saskaņā ar Dieva Vārdu? Vai grēku tur attēlo kā sacelšanos pret Dievu? Vai paklausību visiem Dieva baušļiem māca kā visas gudrības iesākumu? Mēs sūtām savus bērnus uz sabatskolu, lai viņi mācītos patiesību, un, kad tie iet uz parasto skolu, viņiem ir jāmācās mācības, kas ietver melus. Šādas lietas sajauc prātu, tās nevajadzētu pieļaut. Jo, ja jaunieši iegūst idejas, kas sagroza patiesību, kā jūs stāsieties pretī šādas audzināšanas ietekmei?

Vai mēs varam brīnīties, ka šādos apstākļos daži mūsu jaunieši nevērtē reliģiskās priekšrocības? Vai mēs varam brīnīties, ka tie ieslīgst kārdināšanās? Vai mēs varam brīnīties, ka, atstāti novārtā, [306] viņi savu enerģiju izlieto izpriecām, kas nedara tiem labu, ka viņu reliģiskie centieni ir vāji un viņu garīgā dzīve – aptumšota? Prātam būs tāds pats raksturs, kā tas, no kā viņš pārtiek, pļauja būs tāda, kāda sēkla būs sēta. Vai šie fakti nav pietiekami, lai mēs saprastu, cik nepieciešama ir bērnu audzināšana no viņu dzīves agrīnajiem gadiem? Vai nebūtu labāk, ka jaunieši uzaug, nezinot, ko sabiedrība uzskata par izglītību, nekā kļūstot vienaldzīgi pret Dieva patiesību?6

Skolas visās mūsu draudzēs. Visās mūsu draudzēs vajadzētu būt skolām, un šajās skolās – skolotājiem misionāriem. Ir būtiski, ka skolotāji ir apmācīti veikt labi savu daļu svarīgajā darbā, izglītojot sabata turētāju bērnus ne tikai zinātnēs, bet arī Rakstu zināšanās. Dažādās vietās dibinātām un dievbijīgu vīru un sievu vadītām, šīm skolām, kā pieprasa to stāvoklis, vajadzētu būt celtām uz tādiem pašiem principiem kā praviešu skolas.

Draudzes skolas lielpilsētās. Ir ļoti svarīgi, ka draudzes dibina skolas, kuras bērni varētu apmeklēt un joprojām atrasties mātes modrajā uzraudzībā un mācīties lietderības mācību, kas, pēc Dieva nodoma, viņiem ir jāmācās mājās. (..)

Lai glābtu un audzinātu to bērnus, kas pašreiz nevar atstāt pilsētas, var darīt daudz vairāk. Šis jautājums ir mūsu vislielāko pūļu vērts. Draudzes skolas bērniem ir jādibina lielpilsētās, un saistībā ar šīm skolām ir jānodrošina augstākās zinātnes apguve, uz ko tās arī ir aicinātas.8

[307] Nodrošiniet skolas mazām draudzēm. Daudzas ģimenes, gribēdamas izglītot savus bērnus, pārceļas uz vietām, kur ir mūsu lielās skolas, tomēr tās labāk kalpotu mūsu Kungam, paliekot tur, kur tās atrodas. Viņiem vajadzētu iedrošināt savas draudzes locekļus nodibināt draudzes skolu, kurā bērni savā dzimtajā pusē varētu saņemt vispusīgu, praktisku, kristīgu audzināšanu. Viņu bērniem, viņiem pašiem un Dieva lietai būtu daudz labāk, ja viņi paliktu mazākajās draudzēs, kur viņu palīdzība ir vajadzīga, nevis ietu uz lielajām draudzēm, kur tāpēc, ka viņi nav vajadzīgi, draud pastāvīgs kārdinājums kļūt garīgi pasīviem.

Visur, kur ir kaut nedaudz sabata turētāju, vecākiem vajadzētu apvienoties, lai atrastu vietu dienas skolai, kur varētu mācīties viņu bērni un jaunieši. Viņiem vajadzētu algot kristīgu skolotāju, kurš kā iesvētīts misionārs audzinās bērnus tā, lai viņi vēlētos kļūt par misionāriem. Algojiet skolotājus, kuri pamatīgi skolos vispārējās nozarēs, par visu mācību pamatu un dzīvību liekot Bībeli.9

Vietās, kur ir maz ticīgo, lai divas vai trīs draudzes apvienojas un uzceļ pazemīgu ēku draudzes skolai.10

Ja vecāki sapratīs šo mazo izglītības centru svarīgumu, kas paredzēti darbam, kuru Kungs vēlas, lai šajā laikā darītu, ienaidnieka plāni pret mūsu bērniem būs izjaukti.11

Mājas draudzes skolas. Cik vien iespējams, visiem mūsu bērniem vajadzētu būt priekštiesībai saņemt kristīgu izglītību. [308] Lai to nodrošinātu, mums dažreiz ir jādibina mājas draudzes skolas. Būtu labi, ka atsevišķas ģimenes, kas dzīvo kaimiņos, apvienotos, lai algotu pazemīgu, dievbijīgu skolotāju, kurš sniegs vecākiem to palīdzību, kas nepieciešama, audzinot viņu bērnus. Tā būs liela svētība daudzām izolētām sabata turētāju grupām, un arī Kungam šāds plāns ir daudz patīkamāks nekā tas, ka mazus bērnus sūta prom no mājām uz kādu no mūsu lielajām skolām.

Mūsu mazajām sabata turētāju grupām ir nepieciešams savu kaimiņu priekšā turēt gaismu; bērniem ir vajadzīgas mājas, kur viņi pēc mācību stundām var palīdzēt saviem vecākiem. Pareizi sakārtota kristīga māja, kur mazi bērni var saņemt vecāku disciplīnu, kas ir pēc Kunga kārtības, tiem ir vislabākā vieta.12

No citiem nošķirtu draudzes locekļu problēma. Dažas sabata turētāju ģimenes dzīvo vienas vai tālu atšķirtas no citiem ticības biedriem. Tās dažreiz ir sūtījušas savus bērnus uz mūsu vadības skolām, kur viņi saņēmuši palīdzību un atgriezušies, lai būtu par svētību savās mājās. Bet daži nevar sūtīt savus bērnus prom no mājām, lai izglītotu tos. Šādos gadījumos vecākiem vajadzētu mēģināt algot priekšzīmīgu reliģisku skolotāju, kuram būtu prieks strādāt Kunga labā jebkurā apjomā un kurš būtu labprātīgs kopt jebkuru Kunga vīna dārza daļu. Tēviem un mātēm vajadzētu sadarboties ar skolotāju, nopietni strādājot savu bērnu atgriešanai.13

Lai glābtu bērnus, strādājiet tā, it kā jums būtu jāglābj sava dzīvība. Dažās zemēs vecāki pēc likuma ir spiesti sūtīt savus bērnus skolā. Šajās zemēs, vietās, kur ir draudze, vajadzētu nodibināt skolu, [309] pat ja nav vairāk nekā sešu bērnu, kas to apmeklēs. Strādājiet tā, it kā jūs cīnītos savas dzīvības dēļ, lai glābtu bērnus no noslīkšanas pasaules samaitātajos, amorālajos iespaidos.

Šajā svarīgajā jautājumā mēs tālu atpaliekam no sava pienākuma. Daudzās vietās jau pirms daudziem gadiem vajadzēja darboties skolām. Daudzās apdzīvotās vietās tā varētu būt patiesības nesēja, Kunga darbam piešķirot mērķtiecīgu raksturu. Nevajadzētu būvēt tik daudz lielu ēku dažās vietās, bet gan dibināt skolas daudzās vietās.

Lai šādas skolas tiek gudri vadītas un bērni un jaunieši saņem izglītību savās draudzēs! Tas ir smags pārkāpums pret Dievu, ka šajā jomā, kur Aizgādība mūs ir tik bagātīgi apveltījusi ar spējām, ar kurām strādāt, ir bijusi tik liela nevērība. 14

Nodibinātu skolu neslēdziet. Nekad nevajadzētu pārtraukt darbību nodibinātā draudzes skolā, ja vien Dievs skaidri nenorāda, ka tas ir jādara. Var likties, ka naidīgi spēki rīko sazvērestību pret skolu, bet ar Dieva palīdzību skolotājs var darīt grandiozu, glābjošu darbu, mainot lietu kārtību.15

Lai paceltu nepaklausīgos, nevaldāmos bērnus. Dažreiz skolā ir kāds nekārtīgs audzēknis, kurš padara darbu ļoti smagu. Bērni, kuri nav saņēmuši pareizu audzināšanu, rada daudz rūpju un ar savu samaitāto raksturu apbēdina skolotāja sirdi. Bet lai viņš nekrīt mazdūšībā. Pārbaudījumi un grūtības veido pieredzi. Ja bērni ir nepaklausīgi un nevaldāmi, ir jāpieliek vēl jo vairāk dedzīgu pūļu. [310] Fakts, ka ir bērni ar šādiem raksturiem, ir viens no iemesliem, kāpēc jādibina draudzes skolas. Bērni, kuru vecāki ir bijuši nevērīgi, lai audzinātu un disciplinētu tos, ja iespējams, ir jāglābj.16

Lai atgrieztu pasaulīgo jaunatni. Pirms daudziem gadiem vajadzēja uzcelt draudzes skolas arī citās vietās, ne tikai N., nevis lielas ēkas, bet mājas, kas piemērotas draudzes skolai, kurās bērni un jaunieši varētu saņemt patiesu audzināšanu. Izmantotajām mācību grāmatām vajadzētu būt tāda rakstura, kas pievērstu uzmanību Dieva likumam. Bībeli vajadzētu likt par audzināšanas pamatu. Šajā darbā noteikti palielināsies patiesības gaisma, stiprums un spēks. Pasaules jaunieši, kuru prātus nav samaitājuši juteklības ieradumi, saistīsies ar šīm skolām un tiks atgriezti. (..) Es esmu pamācīta, ka šāda veida misijas darbam, izplatot patiesības gaismu un atziņu, būs visspēcīgākā ietekme.17

Lai saglabātu visaugstākos standartus. Mūsu draudzes skolas darba raksturam vajadzētu būt pēc visaugstākās kārtības. Jēzus Kristus, Atjaunotājs, ir vienīgais līdzeklis pret nepareizu audzināšanu; un Viņa Vārdā mācītās mācības vajadzētu vienmēr turēt jauniešu priekšā kā ļoti pievilcīgas. Skolas disciplīnai vajadzētu papildināt mājas audzināšanu, un gan mājās, gan skolā vajadzētu saglabāt vienkāršību un dievbijību.18

Lai sagatavotu augstākai pakāpei Debesīs. Vecākiem Viņš sūta brīdinošu prasību: Sapulciniet savus bērnus savās pašu mājās; vediet viņus prom no tiem, kuri neievēro Dieva likumus, kuri māca un dara ļaunu. Izejiet no lielajām pilsētām, [311] cik ātri vien iespējams. Nodibiniet draudzes skolas. Pasniedziet saviem bērniem Dieva Vārdu kā viņu izglītības pamatu. Tas ir pilns skaistu mācību, un, ja skolēni to padara par savu izpētes priekšmetu pirmajā pakāpē uz zemes, viņi būs sagatavoti augstākajai pakāpei Debesīs.19

Dievs gādā. Mūsu skolas ir Kunga sevišķs līdzeklis, lai sagatavotu bērnus un jauniešus misijas darbam. Vecākiem vajadzētu saprast savu atbildību un palīdzēt saviem bērniem novērtēt lielās priekštiesības un svētības, kuras Dievs viņiem ir sagādājis, nodrošinot izglītību.20
_______________
1Manuskripts 119, 1899. g.
2Liecības draudzei, 8. sēj., 226. lpp.
3Kristīgās audzināšanas pamati, 174. lpp.
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 205. lpp.
5Manuskripts 100, 1902. g.
6Liecības draudzei, 6. sēj., 193., 194. lpp.
7Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 168. lpp.
8Review and Herald, 1903.g. 17. decembris
9Liecības draudzei, 6. sēj., 198. lpp.
10Turpat, 109. lpp.
11Manuskripts 33, 1908.g.
12Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 158. lpp.
13Liecības draudzei, 6. sēj., 198., 199. lpp.
14Turpat, 119., 200. lpp.
15Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 157. lpp.
16Turpat, 153. lpp.
17Manuskripts 150, 1899.g.
18Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 174. lpp.
19Liecības draudzei, 6. sēj., 195. lpp.
20Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 149. lpp.

53. Draudzes atbildība

[312] Draudze ir sardze. Kungs izmantotu draudzes skolas kā palīdzību vecākiem, izglītojot un sagatavojot bērnus laikam, kas stāv mūsu priekšā. Lai draudze nopietni uzņemas skolas darbu un padara to tādu, kādu Kungs vēlas to redzēt.1

Dievs ir iecēlis draudzi par sargu, lai tā greizsirdīgi uzmanītu bērnus un jauniešus un kā sargi redzētu tuvojamies ienaidnieku un brīdinātu par briesmām. Bet draudze neizprot situāciju. Tā sardzē guļ. Šajā briesmu laikā tēviem un mātēm ir jāpamostas un jāstrādā tā, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums, vai arī daudzi jaunieši būs pazuduši uz visiem laikiem.2

Ir jāpaaugstina Dieva likums. Draudzei ir darāms īpašs darbs, audzinot un mācot bērnus, lai viņus, apmeklējot skolu vai jebkuru citu sabiedrību, neietekmē tās samaitātie ieradumi. Pasaule ir pilna netaisnības un nevērības pret Dieva prasībām. (..)

Protestantu draudzes ir pieņēmušas viltus sabatu, pāvestības bērnu, un ir pacēlušas to pāri Dieva svētajai, iesvētītajai dienai. Mūsu darbs ir padarīt bērniem skaidru, ka pirmā nedēļas diena nav patiesais sabats un ka tās ievērošana pēc tam, kad ir nākusi gaisma par to, kas ir patiesais sabats, ir skaidra Dieva likuma noliegšana.3

Ir jāizglīto prasmīgi strādnieki Kristum. Ja mēs kā draudze un kā indivīdi vēlamies tiesas priekšā nostāties tīri un skaidri, mums ir jāpieliek augstsirdīgas pūles, [313] izglītojot savus jauniešus, lai tie būtu labāk sagatavoti dažādām mums uzticētā lielā darba nozarēm. Mūsu plāniem ir jābūt saprātīgiem, lai talantīgo bērnu apķērīgie prāti tiktu stiprināti, disciplinēti un pulēti pēc augstākās kārtības un lai Kristus darbs netiktu kavēts tādēļ, ka trūkst prasmīgu strādnieku, kas savu darbu darītu ar nopietnību un precizitāti.4

Lai visi dalās izdevumos. Lai visi dalās izdevumos. Lai draudze rūpējas par to, ka visi, kuri saņem tās pabalstu, apmeklē skolu. Vajadzētu palīdzēt trūcīgajām ģimenēm. Mēs nevaram saukt sevi par patiesiem misionāriem, ja izturamies nevērīgi pret tiem, kas ir pie mūsu durvīm, kuri ir viskritiskākajā vecumā un kuriem ir vajadzīga palīdzība, lai iegūtu zināšanas un pieredzi, kas tos sagatavotu kalpot Dievam. Kungs gribētu, ka mūsu bērnu audzināšanai tiktu pieliktas centīgas pūles.5

Sniedziet spējīgiem jauniešiem materiālu palīdzību izglītības ieguvei. Draudzēm dažādās vietās vajadzētu izjust svinīgo atbildību, kas gulstas uz tām, lai skolotu jauniešus un izkoptu talantu iesaistīties misijas darbā. Ja draudzē ir tādi, kas varētu kļūt par derīgiem strādniekiem, bet nevar samaksāt par skolu, tai vajadzētu uzņem-ties atbildību sūtīt tos uz kādu no mūsu mācību iestādēm. Draudzēs ir cilvēki ar lieliskām spējām, ko vajag iesaistīt kalpošanā. Ir personas, kuras varētu labi kalpot Kunga vīnadārzā, bet ir pārāk trūcīgas, lai bez atbalsta iegūtu nepieciešamo izglītību. Draudzēm vajadzētu to uzskatīt par priekštiesību, ka tās var segt šādus izdevumus.

[314] Tie, kuru sirdīs mājo patiesība, vienmēr ir atvērti, izpalīdzīgi, kur tas ir nepieciešams. Viņi rāda paraugu, un citi to atdarina. Ja ir kāds, kam noteikti vajadzētu skolas pabalstu, bet kas nevar samaksāt pilnu mācību maksu, lai draudzes parāda savu devīgumu, palīdzot tiem.6

Skolas fonds tālākai izglītībai. Izveidojiet ar bagātīgiem ziedojumiem fondu, lai dibinātu skolas, kas virzītu uz priekšu izglītības darbu. Mums ir vajadzīgi labi apmācīti cilvēki, kas strādā draudzes interesēs. Viņiem vajadzētu apzināties faktu, ka mēs nevaram uzticēt savus jauniešus citu konfesiju radītiem semināriem un koledžām, ka mums ir jāsapulcina viņi skolās, kur neizturas nolaidīgi pret reliģisko izglītību.7

Dodiet misijas darbam, bet neatstājiet novārtā savus jauniešus. Vai draudzes locekļiem ir jādod citiem līdzekļi, lai virzītu uz priekšu Kristus darbu, un jāatstāj savi pašu bērni, lai tie strādātu un kalpotu sātanam?8

Mums gan ir jāpieliek nopietnas pūles ap mums esošo ļaužu masu labā un jāievirza darbs neapgūtos laukos, tomēr nekāds darba daudzums šajā virzienā nevar aizbildināt mūsu nevērību pret savu bērnu un jauniešu audzināšanu. Viņi ir jāizglīto, lai tie kļūtu par Dieva strādniekiem. Gan vecākiem, gan skolotājiem ar vārdiem un darbiem ir tā jāiedveš jauniešu sirdīs un prātos patiesības un godīguma principi, ka tie kļūst par vīriem un sievām, kas ir tik uzticīgi Dievam un Viņa lietai kā tērauds.9

Lūdziet ticībā, Dievs pašķirs ceļus. Daži var jautāt: “Kā lai dibina šādas skolas?” Mēs neesam bagāti ļaudis, bet, ja lūdzam ticībā un ļaujam Dievam strādāt mūsu labā, Viņš pavērs ceļus mūsu priekšā, lai nodibinātu [315] nelielas skolas nomaļās vietās jauniešu izglītošanai ne tikai Rakstos un grāmatu zinībās, bet arī daudzās praktiskās nozarēs.10

“Celsimies un būvēsim!” (Piezīme. Šī ir daļa no uzrunas 1902. gada 14. jūlijā, kas skubināja celt draudzes skolu netālu no E. Vaitas mājām.) Mums šeit, Kristālspringsā (Sanitārija, Kalifornija), ir jāliek pamati darbam pareizā virzienā. Šeit ir mūsu bērni. Vai mums būtu jāatļauj pasaulei ar savu netaisnību un nevērību pret Dieva likumiem tos samaitāt? Es jautāju tiem, kas iecerējuši sūtīt savus bērnus uz publiskajām skolām, kur viņi ir pakļauti samaitāšanai: “Kā jūs varat uzņemties tādu risku?”

Mēs ilgojamies uzcelt draudzes skolas ēku mūsu bērniem. Tāpēc ka ir nepieciešams daudz līdzekļu, šķiet grūti nodrošināt pietiekami naudas vai pamodināt gana lielu interesi, lai uzceltu nelielu, ērtu skolas ēku. Esmu teikusi skolas komitejai, ka es iznomātu zemi uz tik ilgu laiku, cik ilgi to izlietos skolas vajadzībām. Es ceru, ka pamodīsies pietiekama interese, lai mēs varētu uzbūvēt ēku, kur mūsu bērniem mācīt Dieva Vārdu, kas ir Dieva Dēla asins un miesa. Vai jūs neizrādīsiet interesi par tādas skolas ēkas celtniecību, kurā mācīs Dieva Vārdu? Kāds vīrs, kad viņam jautāja, cik labprātīgi viņš ieguldītu skolā savu darbu, teica: ja mēs dotu viņam dienā trīs dolārus, uzturu un pajumti, viņš mums palīdzētu. Bet mēs nevēlamies tāda veida piedāvājumus. Palīdzība nāks. Mēs gaidām, lai mums būtu skolas ēka, kurā varētu mācīt Bībeli, kurā var upurēt Dievam lūgšanas un kurā bērniem var mācīt Bībeles principus. [316] Mēs sagaidām, ka ikviens, kurš vēlas mūs atbalstīt, gribēs piedalīties šīs ēkas celtniecībā. Mēs vēlamies šajā kalna nogāzē izskolot mazu strādnieku armiju.11

Palīdziet ar darbu, kā arī ar finansēm. Mēs zinām, ka ikviens ir ieinteresēts, lai šim pasākumam būtu panākumi. Lai tie, kuriem ir brīvs laiks, velta nedaudz dienu, palīdzot uzbūvēt šo skolas ēku. Nav saziedots pietiekami līdzekļu, lai nopirktu tikai nepieciešamos materiālus. Mēs esam priecīgi par to, kas ir dots, bet mēs tagad lūdzam ikvienu, iesaistieties šajā lietā ieinteresēti, tā lai mums drīz būtu vieta, kur mūsu bērni var pētīt Bībeli, kas ir visas patiesās izglītības pamats! Dievbijība, gudrības iesākums, ir pati pirmā mācība, kas jāmāca.

Nav iemesla, kāpēc šim pasākumam vajadzētu vilkties. Lai ikviens apņemas palīdzēt, saglabājot neatslābstošu interesi, kamēr ēka ir pabeigta. Lai ikviens kaut ko dara. Dažiem būs jāceļas no rīta četros, lai palīdzētu. Es parasti sāku savu darbu pirms šī laika. Tiklīdz kļūst gaišs, daži varētu sākt savu darbu pie celtnes, stundu vai divas pirms brokastīm. Varbūt citi varētu tā nedarīt, bet ikviens var kaut ko darīt, lai parādītu savu interesi, padarot bērniem iespējamu mācīties skolā, kur viņi var saņemt disciplīnu un izglītību kalpot Dievam. Viņa svētība noteikti būs ar ikvienu šādu piepūli. (..)

Brāļi un māsas, ko jūs darīsiet, lai palīdzētu uzcelt draudzes skolu? Mēs ticam, ka šo skolas ēku ikviens uzskatīs par priekštiesību un svētību. Satversim darba garu, sakot: “Mēs celsimies un būvēsim!” [317] Ja ikviens draudzīgi iesaistīsies darbā, mums drīz vien būs skola, kurā dienu no dienas mūsu bērniem varēs mācīt Kunga ceļus. Darot labāko, ko spējam, Dieva svētība būs pār mums. Vai mēs celsimies un būvēsim?12
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 167. lpp.
2Turpat, 165. lpp.
3Liecības draudzei, 6. sēj., 193. lpp.
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 43. lpp.
5Liecības draudzei, 6. sēj., 217. lpp.
6Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 69. lpp.
7Turpat, 44.,45. lpp.
8Liecības draudzei, 6. sēj., 217. lpp.
9Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 165. lpp.
10Turpat, 204. lpp.
11Manuskripts 100, 1902. g.
12Turpat

54. Skolotāju un vecāku sadarbība

[318] Vajadzība pēc līdzjūtīgas izpratnes. Skolotājiem mājās un skolotājiem skolā ir vajadzīga līdzjūtīga izpratne citam par cita darbu. Viņiem ir jāstrādā kopā saskanīgi, pildītiem ar to pašu misionāra garu, kopā cīnoties par bērnu fizisko, psihisko un garīgo labklājību un attīstot raksturus, kuri izturēs kārdināšanu pārbaudi.1

Vecākiem vajadzētu atcerēties, ka draudzes skola varēs paveikt daudz vairāk, ja viņi paši sapratīs priekšrocības, kuras viņu bērni iegūs šādā skolā, un ar visu sirdi sadarbosies ar skolotāju. Ar lūgšanām, pacietību un izturību vecāki var likvidēt daudzas kļūdas, kuras izraisījusi nepacietība un neprātīga izdabāšana. Lai vecāki un skolotāji kopīgi iesaistās darbā, vecākiem atceroties, ka viņiem pašiem palīdz nopietna, dievbijīga skolotāja klātbūtne draudzē.2

Nevienprātība var iznīcināt labu iespaidu. Nevienprātības gars, kuru daži lolo savās sirdīs, izplatās starp citiem un iznīcina iespaidu uz labu, ko iegūst skolā. Ja vecāki nav gatavi dedzīgi sadarboties ar skolotāju savu bērnu glābšanā, tad viņi nav gatavi, ka tiek nodibināta skola.3

[319] Kopīgais darbs sākas mājās. Sadarbības darbam vajadzētu sākties ar pašu tēvu un māti mājas dzīvē. Bērnu audzināšanā viņiem ir kopīga atbildība, un viņiem vajadzētu pastāvīgi censties rīkoties kopā. Lai viņi nodod sevi Dievam, meklējot palīdzību no Viņa, lai atbalstītu viens otru. Lai viņi māca saviem bērniem būt uzticīgiem Dievam un uzticīgiem principiem, un tā arī uzticīgiem sev un visiem, ar ko viņi ir saistīti. Aizsūtīti uz skolu ar šādu skološanu, bērni nebūs par iemeslu nemieram un bažām. Viņi būs atbalsts saviem skolotājiem un paraugs un iedrošinājums saviem skolasbiedriem.4

Bērni uz skolu sev līdzi nesīs jūsu audzināšanas ietekmi. Ja dievbijīgi vecāki un dievbijīgi skolotāji strādā saskanīgi, bērnu sirdis ir sagatavotas ar dziļu interesi iesaistīties Dieva darbā draudzē. Rakstura īpašības, kuras izkopj mājās, tiek ienestas draudzē, un Dievs ir pagodināts.5

Ja vecāki ir tā iegrimuši šīs dzīves darīšanās un izpriecās, ka atstāj novārtā pareizu savu bērnu audzināšanu, skolotāja darbs ir padarīts ne tikai ļoti smags un mokošs, bet arī ir pilnīgi veltīgs.6

Skolotāja darbs ir kā papildinājums. Rakstura veidošanā neviens cits iespaids nav tik nozīmīgs kā mājas ietekme. Skolotāja darbam vajadzētu papildināt vecāku darbu, bet nav jāaizstāj to. Visā, kas ir saistīts ar bērna labklājību, vecākiem un skolotājiem vajadzētu censties sadarboties. Pamācībām, kas bērnam sniegtas mājās, jābūt tādām, kas palīdz skolotājam. Mājās bērnam ir [320] jāmāca, cik svarīga ir tīrība, kārtība un rūpīgums. Skolā šīs mācības ir jāatkārto.7

Kad bērns ir pietiekami vecs, lai to sūtītu skolā, skolotājam vajadzētu sadarboties ar vecākiem un turpināt mācīt praktiskas iemaņas kā daļu no skolas mācībām. Ir daudzi skolēni, kuri protestē pret šāda veida darbu skolā. Viņi domā, ka lietderīga nodarbošanās, kā, piemēram, amata mācīšanās, degradē; bet tādiem ir nepareizi uzskati par to, kā veidojas patiess rakstura cēlums.9

Skola var būt par svētību ģimenei. Ja viņš (skolotājs) pacietīgi, nopietni, neatlaidīgi strādā Kristus labā, pārmaiņas uz labo pusi, kas panāktas skolā, var izplatīties bērnu mājās, ienesot tajās šķīstāku, debešķīgāku gaisotni. Tas patiešām ir augstākās pakāpes misijas darbs.10

Modrs skolotājs atradīs izdevības iesaistīt skolēnus lietderīgās nodarbēs. Mazi bērni sevišķi apvelta skolotāju ar gandrīz neierobežotu uzticību un cieņu. Vienalga, ko viņš ieteiktu: palīdzēt mājās, uzticīgi veikt ikdienas pienākumus, kalpot slimajiem un trūcīgajiem, tas viss bērnu sirdīs radīs atsaucību, nesot labus augļus. Tā atkal var iegūt divkāršu labumu. Labais ierosinājums nāks par labu arī tam, kas to ir izteicis. Pateicība un sadarbība no vecāku puses atvieglos skolotāja nastu un apgaismos viņa ceļu.11

Vecāki var atvieglot skolotāja darbu. Ja vecāki uzticīgi dara savu daļu, tie lielā mērā atvieglo skolotāja darbu. Palielinās viņa cerība un drosme. Vecāki, kuru sirdis ir pildītas ar Kristus mīlestību, atturēsies no kritizēšanas un darīs visu, kas ir viņu spēkos, lai iedrošinātu un atbalstītu to, ko viņi ir izvēlējušies par sava bērna skolotāju. Tēvs un māte [321] labprātīgi ticēs, ka skolotājs ir tikpat apzinīgs savā darbā kā tie ir savā.12

Ja vecāki sapratīs savu atbildību, daudz mazāk atliks darīt skolotājam.13

Vecāki var būt padomdevēji skolotājam. Mums savās mājās ir jārunā par Dieva mīlestību. Mums tas ir jāmāca skolās. Dieva Vārda principi ir jāienes mājas un skolas dzīvē. Ja vecāki pilnībā saprot savu pienākumu paklausīt Kunga atklātajai gribai, tie būs gudri padomdevēji mūsu skolās un audzināšanas jautājumos; jo viņu pieredze mājas audzināšanas darbā mācīs tiem, kā izvairīties no kārdinājumiem, kas nāk pār bērniem un jauniešiem. Tā skolotāji un vecāki kļūtu par Dieva līdzstrādniekiem darbā, kas audzina jauniešus Debesīm.14

Līdzdalot skolotājam savas dziļās zināšanas gan par bērna raksturu, gan par viņa fiziskajām īpatnībām un vājībām, vecāki audzinātājam palīdzēs. Žēl, ka tik daudzi kļūdās, to neizprotot. Lielākā daļa vecāku izrāda mazu interesi gan par skolotāja personību, gan par sadarbību ar viņu bērnu audzināšanas darbā.15

Vecākiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu sadarboties ar skolotāju, sekmēt saprātīgu disciplīnu un daudz lūgt par cilvēku, kas izglīto viņu bērnus.16

Skolotāji var būt padomdevēji vecākiem. Tā kā vecāki tik reti iepazīstas ar skolotāju, ir vēl svarīgāk, lai skolotājs censtos iepazīties ar vecākiem. Viņam vajadzētu apmeklēt savu skolēnu mājas un iegūt zināšanas par ietekmi un vidi, kādā viņi dzīvo. Personīgi saskaroties ar viņu mājām un dzīvēm, skolotājs var stiprināt saites, [322] kas saista viņu ar skolēniem, un var mācīties, kā labāk apieties ar viņu dažādajiem raksturiem un temperamentiem.

Interesējoties par mājas audzināšanu, skolotājs sasniedz divkāršu labumu. Daudzi vecāki, iegrimuši darbā un rūpēs, pazaudē no redzesloka to, kā ietekmēt uz labu savu bērnu dzīves. Skolotāji var darīt daudz, lai pamodinātu šos vecākus savām iespējam un priekštiesībām. Citiem vecākiem apziņa par savu pienākumu ir smaga nasta. Viņi ir ļoti norūpējušies, lai viņu bērni kļūtu par labiem un derīgiem vīriem un sievām. Bieži vien skolotājs var palīdzēt šiem vecākiem nest viņu nastu, un, kopīgi apspriežoties, gan vecāki, gan skolotāji būs iedrošināti un stiprināti.17
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 157. lpp.
2Turpat, 155., 156. lpp.
3Liecības draudzei, 6. sēj., 202. lpp.
4Audzināšana, 283. lpp.
5Vēstule 29, 1902. g.
6Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs
7Audzināšana, 283. lpp.
8Manuskripts 45, 1912. g.
9Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 146. lpp.
10Turpat, 157. lpp.
11Audzināšana, 213. lpp.
12Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 157. lpp.
13Turpat, 148. lpp.
14Vēstule 356, 1907. g.
15Audzināšana, 284. lpp.
16Kristīgās audzināšanas pamati, 270. lpp.
17Audzināšana, 284., 285. lpp.

55. Vienotība disciplīnā

[323] Skolotājam, vadot bērnus, ir vajadzīga smalkjūtība. Starp jauniešiem būs atrodama liela rakstura un iepriekš iegūtās audzināšanas dažādība. Daži ir dzīvojuši skarbā despotisku ierobežojumu vidē, kas viņos attīstījusi stūrgalvības un nepakļaušanās garu. Citi bijuši ģimenes mīluļi, kam vecāki savā neprātīgajā mīlestībā ļāvuši sekot savām tieksmēm. Katrs trūkums ir bijis attaisnots, līdz raksturs ir sakropļots. Lai ar šādiem atšķirīgiem raksturiem veiksmīgi apietos, skolotājiem ir jārīkojas ļoti taktiski un smalkjūtīgi, reizē parādot stingrību vadībā.

Nepieciešamie noteikumi bieži izraisīs nepatiku, pat nicinājumu. Daži lietos visu savu atjautību, lai izvairītos no soda, kamēr citi izrādīs pārsteidzošu vienaldzību pret pārkāpuma sekām. Tas viss prasīs daudz pacietības un lielu piepūli no to puses, kam uzticēta viņu audzināšana.1

Nedaudz labi pārdomātu likumu. Skolā, kā arī mājās vajadzētu valdīt gudrai disciplīnai. Skolotājam ir jāuzraksta noteikumi, lai vadītu savu skolēnu uzvedību. Šiem noteikumiem nevajadzētu būt daudz, bet labi pārdomātiem, un, reiz ieviestiem, tiem jātiek arī izpildītiem. Katru tajos ietverto principu vajadzētu skolēnam izskaidrot tā, lai viņš būtu pārliecināts par tā taisnīgumu.2

Skolotājam ir jāpieprasa paklausība. Skolā, kā arī mājās vajadzētu izprast disciplīnas jautājumu. Mums vajadzētu cerēt, ka skolā nekad nebūs iemesls lietot rīksti. [324] Bet, ja skolā ir kāds, kurš stūrgalvīgi pretojas jebkuram padomam un lūgumiem, visām lūgšanām un dvēseles nastām viņu dēļ, tad ir nepieciešams likt tiem saprast, ka viņiem ir jāpaklausa.

Daži skolotāji nedomā, ka likt paklausīt ir vislabākais. Viņi domā, ka viņu pienākums ir tikai audzināt. Patiesi, viņiem vajadzētu audzināt. Bet ko dod bērnu audzināšana, ja skolotājs neuzskata, ka viņam ir tiesības izmantot savu autoritāti?3

Viņam ir vajadzīga vecāku sadarbība. Nevajadzētu atstāt skolotāju vienu, nesot šī darba nastu. Viņam ir vajadzīga līdzjūtība, laipnība, sadarbība un katra draudzes locekļa mīlestība. Vecākiem vajadzētu iedrošināt skolotāju, parādot, ka tie vērtē viņa pūles. Viņiem nekad nevajadzētu teikt vai darīt neko, kas viņu bērnos veicinātu nepakļāvību.

Diemžēl es zinu, ka daudzi vecāki nesadarbojas ar skolotāju. Viņi mājās nevis izkopj labo ietekmi, kas iegūta skolā, bet gan atļauj bērniem darīt, kā tiem pašiem tīk, bez ierobežojumiem iet šurp un turp. Un, ja skolotājs izmanto autoritāti, pieprasot paklausību, bērni aiznes vecākiem pārspīlētu, sagrozītu stāstījumu par veidu, kā skolotājs ar viņiem ir apgājies. Skolotājs var būt darījis tikai to, ko darīt bija viņa grūtais pienākums; bet vecāki parāda līdzjūtību saviem bērniem, tā kļūdīdamies. Un, ja bērnus skolā apvalda un disciplinē, bieži vien tie vecāki, kuri paši dusmās rīkojas, ir visnesaprātīgākie.4

[325] Vecāki, attaisnojot savu bērnu sūdzības pret skolas autoritāti un disciplīnu, nesaprot, ka tādējādi viņi palielina demoralizējošo spēku, kas tagad jau tā valda tik baismīgā mērā. Visām ietekmēm, ko saņem jaunieši, vajadzētu būt tikai labām un taisnīgām, jo jaunatnes izvirtība pieaug.5

Lai viņi atbalsta uzticamus skolotājus. Vecāki, kas nekad nav izjutuši rūpes par savu bērnu dvēselēm un kas nekad nav tos pareizi savaldījuši un pamācījuši, ir tieši tie, kas visrūgtāk pretojas, ja viņu bērnus skolā ierobežo, norāj vai tiem aizrāda. Daži no šiem bērniem ir negods draudzei un negods adventismam.6

Lai vecāki māca saviem bērniem būt uzticīgiem pret Dievu, pret principiem un tādā veidā arī pret sevi un pret visiem, ar ko tie ir saistīti. (..)

Vecāki, kas šādi audzina savus bērnus, visdrīzāk neatradīsies starp tiem, kas kritizē skolotāju. Viņi sapratīs, ka gan bērnu labklājība, gan taisnīgums pret skolu pieprasa, lai, cik tālu vien iespējams, viņi atbalstītu un godātu to, kas uzņemas daļu viņu atbildības.7

Nekad nekritizējiet skolotāju bērnu priekšā. Vecāki, kad draudzes skolas skolotājs cenšas audzināt un disciplinēt jūsu bērnus, lai tie iegūtu mūžīgo dzīvību, nekritizējiet bērnu klātbūtnē viņa rīcību, pat ja jums viņš šķiet pārāk stingrs. Ja jūs ilgojaties, lai bērni atdod savas sirdis Glābējam, sadarbojieties ar skolotāja pūlēm viņu glābšanā. Cik daudz labāk bērniem ir no mātes lūpām par skolotāja darbu dzirdēt nevis nosodījumu, bet gan uzslavas vārdus! Šādi vārdi rada ilgstošu ietekmi [326] un mudina bērnus cienīt skolotāju.8

Ja kritika vai ierosinājumi skolotāja darbam kļūst nepieciešami, to vajadzētu viņam pateikt zem četrām acīm. Ja tas nelīdz, griezieties ar šo lietu pie skolas vadības. Nevajadzētu teikt vai darīt neko, kas samazinātu bērnu cieņu pret to, no kā tik lielā mērā ir atkarīga bērna labklājība.9

Ja vecāki iedomātos sevi skolotāja vietā un redzētu, cik grūti ir vadīt un disciplinēt skolu ar simts prāta stāvokļa un līmeņa ziņā atšķirīgiem skolēniem, tad, to pārdomājot, viņi uz lietām skatītos citādāk.10

Nepakļaušanās bieži sākas mājās. Atļaujot bērniem darīt, kā tiem pašiem tīk, vecāki var domāt, ka ir mīloši, taču īstenībā tie praktizē vispatiesāko cietsirdību. Bērni paši spēj spriest, un neapdomīga laipnība ievaino viņu sirdis, lai gan vecāku acīs tā var likties pareiza. Bērnu nepakļāvība, kļūstot vecākiem, pieaug. Viņu skolotāji var censties izlabot tos, bet pārāk bieži vecāki nostājas bērnu pusē, un ļaunums turpina augt, ietērpies, ja iespējams, vēl tumšākā maldu apsegā nekā iepriekš. Šo bērnu nepareizais kurss novirza no pareizā ceļa citus bērnus, bet vecāki tomēr nevar ieraudzīt kļūdu. Viņi vispirms ieklausās bērnos un tikai tad skolotājos, kas skumst par ļauno.11

Bez vecāku sadarbības skolotāja darbs divkāršojas. Vecāku nolaidība bērnu audzināšanā padara skolotāja darbu divtik smagu. [327] Bērni nes savu vecāku nevaldāmo, nelaipno rakstura īpašību zīmogu. Atstāti mājās bez uzraudzības, viņi skolas disciplīnu uzskata par despotisku un bargu. Šādi bērni, ja tos rūpīgi neuzrauga, ar saviem nedisciplinētajiem, deformētajiem raksturiem ietekmē uz ļaunu citus bērnus. (..) Labo, ko bērni saņēmuši skolā, lai darbotos pretī kļūdainajai mājas audzināšanai, sagrauj līdzjūtība, ko vecāki parāda pret bērniem, kad tie rīkojas nepareizi.

Vai vecāki, kuri tic Dieva Vārdam, turpinās nepareizi valdīt un atbalstīs savos bērnos viņu ļaunās dziņas? Lai tēvi un mātes, kas apliecina šī laika patiesību, nāk pie prāta un ilgāk vairs nepiedalās šajā ļaunumā, vairs ilgāk nepiepilda sātana plānus, pieņemot savu neatgriezto bērnu nepareizo liecību. Skolotājam ir pietiekami darba, lai cīnītos ar bērnu ietekmi, un nav nepieciešama vēl papildus vecāku ietekme, ar ko cīnīties.12
_______________
1Liecības draudzei, 5. sēj., 88., 89. lpp.
2Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 153. lpp.
3Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 153., 154. lpp.
5Liecības draudzei, 5. sēj., 112. lpp.
6Turpat, 51. lpp.
7Audzināšana, 283. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 154., 155. lpp.
9Turpat, 161., 162. lpp.
10Liecības draudzei, 4. sēj., 429. lpp.
11Review and Herald, 1901. g. 20. janvāris
12Review and Herald, 1900. g. 9. oktobris

56. Mācības skolā

[328] Daudzi pazaudē ceļu pasaulīgās mācību iestādēs. Šausmīgajam faktam, ka tik daudzās skolās un koledžās, uz kurām sūta jauniešus, lai tos izglītotu un disciplinētu, valda iespaidi, kas deformē raksturu, novērš prātu no patiesajiem dzīves mērķiem un degradē morāli, vajadzētu likt drebēt vecāku sirdīm. Saskarsme ar neticīgiem, izpriecas mīlošiem un samaitātiem jauniešiem daudziem, daudziem atņem vienkāršību un šķīstumu, ticību Dievam un pašuzupurēšanās garu, ko kristīgi tēvi un mātes ar rūpīgām pamācībām un nopietnu lūgšanu ir lolojuši un sargājuši.

Daudzi, kas iestājas skolā, lai sagatavotos kādai nesavtīgas kalpošanas nozarei, nogrimst laicīgās studijās. Pamostas godkāre, lai izpelnītos apbalvojumu zināšanās un iegūtu stāvokli un godu pasaulē. Nolūks, kāpēc viņi iestājas skolā, ir pazudis no redzesloka, un dzīve tiek nodota savtīgām un pasaulīgām nodarbībām. Bieži vien izveidojas ieradumi, kas sagrauj dzīvi gan šajā pasaulē, gan nākamajā.1

Tiek izdzēsti mājas reliģiskie iespaidi. Jūs lūdzat: “Neieved mūs kārdināšanā.” Tad nepiekrītiet saviem bērniem, ka viņi dodas uz tādām vietām, kur tie saskarsies ar nevajadzīgām kārdināšanām. Nesūtiet viņus prom uz skolām, kur viņi saskarsies ar tādiem iespaidiem, kas būs kā sirds laukā iesētas nezāles.

Mājas skolā dzīves agrīnajos gados māciet un disciplinējiet savus bērnus dievbijībā. [329] Un tad esiet uzmanīgi, lai tie nenonāktu tādā vietā, kur izzustu iegūtie reliģiskie iespaidi un Dieva mīlestību izdzītu no sirds. Lai lielas algas vai acīmredzami labas izglītības priekšrocības nepamudina jūs sūtīt bērnus prom no jūsu ietekmes uz vietām, kur viņi būs pakļauti lielām kārdināšanām. “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” Marka 8:36,372

Mūsu koledžas ir Dieva paredzētas. Kad Dieva eņģelis man rādīja, ka vajadzētu nodibināt iestādi jauniešu audzināšanai, es redzēju, ka tas ir viens no labākajiem Dieva paredzētajiem līdzekļiem dvēseļu glābšanai. Ja mūsu koledžu iespaids ir tāds, kādam tam vajadzētu būt, jauniešiem, kas tur mācīsies, būs dota iespēja ierau-dzīt Dievu un slavēt Viņu visos Viņa darbos; un, attīstot Dieva dotās spējas, tie gatavosies kalpot Viņam vēl efektīvāk.3

Jauniešus ir jāpamudina apmeklēt mūsu skolas, kurām vajadzētu kļūt arvien līdzīgākām praviešu skolām. Mūsu skolas ir dibinājis Kungs.

Skolas ģimenes pieredzes priekšrocības. Bērni, kuri iegūst izglītību mūsu skolās, attīstīsies daudz stabilāk, ja tos atšķirs no ģimenes loka, kur viņi ir saņēmuši nepareizu audzināšanu. Dažām ģimenēm var būt nepieciešamas pansijas, kur ievietot bērnus un tādā veidā samazināt izdevumus, bet daudzos gadījumos tas bērniem izrādīsies drīzāk šķērslis, nekā svētība.5

[330] Skolas ģimene untumainai meitai. Ienaidnieks tik ilgi ir varējis piekļūt tavai meitai, līdz viņš ir saistījis to kā ar tērauda saitēm. Lai glābtu viņas dvēseli, būs jāpieliek stipras, neatlaidīgas pūles. Ja tu vēlies, lai tev šajā gadījumā būtu panākumi, nepietiks ar daļēju darbu. Gadiem ilgi lolotos ieradumus salauzt nav viegli. Viņai vajadzētu atrasties tādā vietā, kur tā pastāvīgi saņemtu noturīgu, stingru, paliekošu iespaidu. Es ieteiktu jums N. koledžu. Lai viņa tiek pakļauta pansijas disciplīnai. Tā ir vieta, kur viņai vajadzēja atrasties jau pirms vairākiem gadiem.

Pansiju vada pēc plāna, kas to padara par labām mājām. Šīs mājas var nederēt dažu nosliecēm, bet tas ir tāpēc, ka viņiem ir mācītas nepareizas teorijas, izdabāt un izpatikt sev. Un visi viņu ieradumi ir ievirzīti nepareizās sliedēs. Mana dārgā māsa, mēs tuvojamies laika galam, un mēs tagad nevēlamies iepazīties ar pa-saules gaumi un ieradumiem, bet gan ar Dieva prātu, lai redzētu, ko saka Raksti, un tad dzīvotu saskaņā ar gaismu, kuru Dievs mums ir devis. Priekšroka nav jādod mūsu tieksmēm, tradīcijām un ieradumiem. Mūsu standarts ir Dieva Vārds.6

Pansijā dzīvojošie skolēni. Daži skolotāji, šķiet, domā, ka skolas privilēģijas ir jāsaņem tikai tiem bērniem, kas dzīvo kopā ar skolotāju skolas ģimenē, nevis tiem bērniem un jauniešiem, kuru vecāki dzīvo skolas tuvumā. Šī ideja man ir jauna un sveša.

Ir jauni cilvēki, kuru mājas iespaidi ir bijuši tādi, ka viņiem būtu daudz labāk kādu laiku dzīvot pareizi vadītā skolas ģimenē. Un tiem, kas dzīvo tur, kur ir nepieciešams atstāt mājas, lai iegūtu izglītību, skolas ģimene ir liela svētība. [331] Bet vecāku mājas, kur bīstas Dievu un paklausa Viņam, maziem bērniem ir un vienmēr jābūt vislabākajai vietai, jo vecāku pareizā audzināšana nodrošina tiem rūpes un disciplīnu un viņi uzaug reliģiskā gaisotnē savu pašu vecāku vadībā. (..)

Kad jauniešiem būtu vispiemērotākais vecums sākt mācīties pansijas skolās, izvairīsimies izveidot nevajadzīgus un patvaļīgus noteikumus, kas atšķirs no vecākiem tos, kas dzīvo skolas tuvumā. (..)

Ja vien vecāki nav pārliecināti, ka viņu bērnu vislabākajās interesēs ir skolas ģimenes disciplīna, tiem vajadzētu atļaut, cik vien ilgi iespējams, turēt bērnus savā uzraudzībā. Dažās vietās vecāki, dzīvojot netālu no skolas, var pārliecināties, ka viņu bērni iegūtu labumu, ja dzīvotu skolas ģimenē, kur viņi var saņemt noteiktu izglītošanu, ko tie nevar tik labi sniegt savās mājās. Bet lai neviens neuzstāj, ka bērniem jebkurā gadījumā jābūt atšķirtiem no saviem vecākiem, lai iegūtu kādas mūsu skolas priekšrocības. (..)

Vecāki ir dabīgie savu bērnu aizbildņi, un tiem ir svinīga atbildība pārraudzīt viņu audzināšanu un skološanu.

Kurš gan cits, ja ne vecāki, kuri gadiem ir bijuši nomodā par savu bērnu attīstību, vislabāk zina mācīšanas un vadīšanas veidu, kāds bērnam ir nepieciešams, lai izceltu un attīstītu viņā vislabākās rakstura īpašības? Es dotu padomu, lai bērni, kuru mājas atrodas trīs četrus kilometrus no skolas, apmeklē skolu, dzīvojot vecāku mājās un saņemot vecāku ietekmes svētības. Lai ģimene, cik vien iespējams, turas kopā.7

[332] Visiem bērniem ir jābūt priekštiesībai iegūt izglītību. Draudze guļ un nesaprot bērnu un jauniešu audzināšanas jautājuma svarīgumu. “Kāpēc,” kāds sacīja, “kāpēc ir jābūt tik sīkumainam, lai pamatīgi audzinātu jauniešus? Man šķiet, ka viss, kas ir nepieciešams, ir paņemt tos, kas ir nolēmuši sekot literārajam aicinājumam vai kādam citam aicinājumam, kas prasa noteiktu disciplīnu, un veltīt tam pienācīgu uzmanību. Nekur nav teikts, ka visiem mūsu jauniešiem jābūt tik labi skolotiem. Vai tas neatbilst galvenajām prasībām?” Es atbildu: Nē, noteikti nē. (..) Visiem mūsu jauniešiem ir jāļauj baudīt svētības un priekštiesības iegūt izglītību mūsu skolās, lai viņi varētu būt iedvesmoti kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Visiem ir vajadzīga audzināšana, lai ikviens būtu sagatavots būt lietderīgs, piemērots atbildīgiem posteņiem gan personīgajā, gan sabiedriskajā dzīvē.8

Līdzsvarota skolas programma. Prāta spējas ir jāizkopj, lai tās varētu vingrināt Dieva slavēšanā. Intelekta kultūrai ir jāpievērš rūpīga uzmanība, lai dažādiem prāta orgāniem, liekot tos lietā katru savā noteiktā uzdevumā, būtu vienlīdzīgs spēks. Ja vecāki atļauj saviem bērniem sekot viņu pašu prāta tieksmēm, pašu dziņām un izpriecām un būt nevērīgiem pret pienākumu, viņu raksturs tiks veidots pēc šī parauga, un tie nevarēs uzņemties nevienu atbildīgu vietu dzīvē. Jauniešu ilgas un tieksmes vajadzētu apvaldīt, viņu rakstura vājās vietas stiprināt un viņu spēcīgās tendences apspiest.

Ja kāda spēja draud aizmigt vai noiet no pareizā ceļa, Dieva nodoms nav [333] īstenots. Visām spējām vajadzētu būt labi attīstītām. Uzmanība ir jāvelta katram, jo katram ir kāda saistība ar citiem, un viss ir jātrenē, lai prāts būtu līdzsvarots. Ja viens vai divi orgāni tiek izkopti un nepārtraukti lietoti, jo jūsu bērni ir izvēlējušies prāta spēkus pielikt vienā konkrētā virzienā, atstājot novārtā citas garīgās spējas, tie sasniegs brieduma gadus ar nelīdzsvarotu prātu un nesaskanīgu raksturu. Tie būs spējīgi un spēcīgi vienā virzienā, bet lielā mērā nepilnīgi citās tikpat svarīgās jomās. Tie nebūs prasmīgi vīri un sievas. Viņu nepilnības izcelsies un izkropļos visu raksturu.9

Nepārtrauktu, visu gadu ilgstošu studiju ļaunums. Daudzi vecāki tur savus bērnus skolā gandrīz visu gadu. Šie bērni iet cauri mācību rutīnai mehāniski, bet neatceras, ko mācās. Daudzi no šiem pastāvīgajiem studentiem, šķiet, ir gandrīz zaudējuši intelektuālo dzīvību. Pastāvīgās, monotonās studijas vājina prātu, un šos jauniešus maz interesē mācības. Daudziem kļūst mokoši lietot grāmatas. Tiem nav iekšējas mīlestības domāt un nav mērķa iegūt zināšanas. Viņi neattīsta sevī ieradumu pārdomāt un pētīt. (..)

Detalizētu prātotāju un loģisku domātāju nav daudz, jo nepareizi iespaidi ir apturējuši intelekta attīstību. Vecāku un skolotāju hipotēze, ka pastāvīgas studijas spēcinās intelektu, ir izrādījusies kļūdaina, jo daudzos gadījumos tām ir bijusi pretēja iedarbība.10

Kritika bieži vien pamatoti pienākas vecākiem. Nevajadzētu gaidīt, ka skolotājs darīs vecāku darbu. [334] Daudzi vecāki ir bijuši ārkārtīgi nevērīgi pret pienākumu. Līdzīgi Ēlim tie pareizi neierobežo savus mazos un tad sūta nedisciplinētos bērnus uz koledžu, lai tie saņemtu audzināšanu, kuru vecākiem vajadzēja sniegt mājās.

Skolotājiem ir uzdevums, kuru daudzi nenovērtē. Ja tie gūst sekmes, pārveidojot kaprīzos jauniešus, skolotāji iegūst niecīgu atzinību. Ja jaunieši izvēlas ļaunu sabiedrību un grimst ļaunumā, tad kritizē skolotājus un apsūdz skolu. Daudzos gadījumos kritika pamatoti pienākas vecākiem. Tiem pieder pirmā un vislabvēlīgākā izdevība vadīt un mācīt savus bērnus, kad gars viegli pakļaujas un prātu un sirdi var viegli ietekmēt. Bet vecāku slinkuma dēļ bērniem atļauj darīt pēc viņu pašu prāta, līdz tie iesakņojas ļaunajā ceļā.11

Vecākiem jāatbalsta skolotāja autoritāte. Viena no vislielākajām grūtībām, ar ko skolotājiem bijis jāsastopas, ir vecāku nepievienošanās koledžas disciplīnas noteikumiem. Ja vecāki būtu apņēmušies atbalstīt autoritāti, tad būtu novērsti daudzi nepakļāvības gadījumi, daudz ļaunuma un izvirtības. Vecākiem vajadzētu prasīt, lai viņu bērni godā likumīgo autoritāti un tai paklausa. Viņiem vajadzētu čakli strādāt, nemitīgi savus bērnus mācīt, virzīt un savaldīt, līdz pareizie ieradumi bērnos stingri iesakņojas. Šādi audzināta jaunatne pakļautos sabiedrības iekārtojumiem un morālā pienākuma vispārīgajiem ierobežojumiem.12

Spriest par to, vai koledžas disciplīna ir saprātīga vai ne, nav atstāts bērnu ziņā. [335] Ja vecāki pietiekami uzticas skolotājiem un skolā pieņemtajai audzināšanas sistēmai, lai sūtītu tajā savus bērnus, tad lai viņi parāda labu attieksmi un morālu stāju un atbalsta skolotāju, pieprasot disciplīnu. (..)

Gudri vecāki izjutīs ļoti lielu pateicību, ka ir skolas, kur valda neiecietība pret jebkura veida nelikumību, kur bērniem māca pa-klausīt, nevis viņiem izdabā, un kur bērni saņem labus iespaidus.

Ir daži vecāki, kuri ir izlēmuši sūtīt savus samaitātos bērnus uz skolu, tāpēc ka mājās tie nav labojami. Vai šie vecāki atbalstīs skolotājus, kas strādā pie disciplīnas, vai arī būs gatavi uzklausīt visus bērnu melus?13

Viņiem vajadzētu atbalstīt skolas disciplīnu. Daži vecāki, kuri ir aizsūtījuši savus bērnus uz N., ir teikuši viņiem: ja no viņiem prasa kaut ko nesaprātīgu, lai tie nepakļaujas, vienalga, kurš to prasa. Kas tā bērniem ir par ļaunu mācību! Kā viņi bez pieredzes var spriest par to, kas ir saprātīgs un kas – nesaprātīgs?

Viņi var vēlēties naktī būt prom, neviens nezina kur, un, ja skolotāji vai aizbildņi prasa pārskatu, tie to nosauc par neprātu un viņu tiesību aizskaršanu. Neviens nedrīkst ierobežot viņu neatkarību. Kāds spēks un kāda autoritāte var valdīt pār šiem jauniešiem, ja viņi jebkuru disciplīnu uzskata par nesaprātīgu viņu brīvības ierobežojumu?

Daudzos gadījumos šie jaunieši ir palikuši skolā neilgu laiku un ar nepabeigtu izglītību atgriezušies mājās, kur viņi var brīvi sekot savas neaudzinātās, nedisciplinētās gribas pavadā, ko tie nevarēja darīt skolā. [336] Izdabāšanas mācība, kuru tiem ir sniegusi nesaprātīga māte un tēvs, ir izdarījusi savu darbu gan šajā dzīvē, gan uz visu mūžību, un viņiem būs jāatbild par šo dvēseļu zaudējumu.14

Audzināšana ārpus koledžas programmas. Pamatīgumam izglītības jautājumos bērniem un jauniešiem vajadzētu kļūt par ieradumu. Koledžas programma neietver visu izglītību, kura tiem ir jāsaņem. Viņi nepārtraukti var mācīties mācības no lietām, kuras tie redz un dzird. Viņi var pētīt cēloņus un sekas, apkārtējo vidi un iegūt mācības no dzīves apstākļiem. Viņi var katru dienu mācīties kaut ko, no kā ir jāizvairās, un kaut ko tādu, ko vajag izkopt, kas viņus pacels un darīs cēlākus, piešķirot raksturam stingrību un nostiprinot principus, kas ir cēlas vīrišķības un sievišķības fundaments.

Ja bērni uzsāk mācības, nedomājot par mērķi, ja viņus apmierina mācības bez sevišķām pūlēm no viņu pašu puses, tad viņi nesasniegs Dieva nolikto standartu.15
_______________
1Dziednieciskā kalpošana, 403. lpp.
2Manuskripts 30, 1904. g.
3Liecības draudzei, 4. sēj., 419., 420. lpp.
4Kristīgās audzināšanas pamati, 489. lpp.
5Turpat, 313. lpp.
6Liecības draudzei, 5. sēj., 506. lpp.
7Vēstule 60, 1910. g.
8Review and Herald, 1913. g. 13. februāris
9Liecības draudzei, 3. sēj., 26. lpp.
10Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 84., 85. lpp.
11Turpat, 91., 92. lpp.
12Liecības draudzei, 5. sēj., 89. lpp.
13Manuskripts 119, 1899. g.
14Manuskripts 119, 1899. g.
15The Youth’s Instructor, 1886. g. 21. aprīlis

13. daļa. Fiziskā attīstība – pirmajā vietā

57. Kustības un veselība

[339] (Piezīme. Lasiet Adventistu mājā 493.-530.lpp., 17. daļu “Atpūta un izpriecas”)

Pareizi organizētas nodarbības un atpūta. Lai bērniem un jauniešiem būtu laba veselība, priecīgs prāts, žirgtums un labi attīstīti muskuļi un smadzenes, viņiem vajadzētu daudz uzturēties brīvā dabā, kā arī pareizi līdzsvarot nodarbības un atpūtu.1

Bērniem ir vajadzīga nodarbošanās, ar ko aizpildīt savu laiku. Piemērots garīgs darbs un fiziskas kustības brīvā dabā nesalauzīs jūsu zēnu ķermeņa uzbūvi. Lietderīgs darbs un iepazīšanās ar mājsaimniecības noslēpumiem būs svētība jūsu meitenēm. Arī viņu ķermeņa uzbūvei un veselībai noteikti ir nepieciešama kāda nodarbošanās brīvā dabā.2

Kustības un svaigs gaiss. Tie, kuri katru dienu nelieto savus locekļus, ieraudzīs savu vājumu, kad mēģinās kustēties. Asinsvadi un muskuļi nebūs tādā stāvoklī, lai varētu veikt savu darbu un uzturēt dzīvo mehānismu veselīgā stāvoklī, katram orgānam darot savu darbu. Locekļi nostiprinās, ja tos lieto. Mērenas kustības katru dienu piešķirs spēku muskuļiem, kas bezdarbībā kļūst ļengani un vārgi. Ik dienu aktīvi kustoties svaigā gaisā, nostiprināsies aknas, nieres un arī plaušas, un tās labi paveiks savu darbu.

Ņemiet palīgā gribasspēku, kas stājas pretī aukstumam un dod enerģiju nervu sistēmai. Īsā laikā jūs tik skaidri aptversiet kustību un tīra gaisa labumu, [340] ka negribēsiet dzīvot bez šīm svētībām. Jūsu plaušas bez gaisa būs kā izsalcis cilvēks bez barības. Patiešām, bez barības mēs varam izdzīvot ilgāk nekā bez gaisa, kas ir Dieva dotā barība plaušām.3

Skolēniem sevišķi nepieciešamas fiziskas nodarbības. Bezdarbība vājina visu sistēmu. Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai tie būtu rosīgi un lietderīgi. Nekas nevar tā pavairot jauniešu spēkus kā visu muskuļu pamatīga vingrināšana lietderīgā darbā.4

Kustības stiprina visas spējas. Bērniem un jauniešiem, kurus tur skolā pie grāmatām, nevar būt veselīga ķermeņa uzbūve. Nodarbinot mācībās smadzenes bez atbilstošām fiziskām kustībām, asinis tiek piesaistītas tikai tām, un asins riņķošana ķermenī kļūst nelīdzsvarota. Smadzenēm ir pārāk daudz asiņu, bet ekstremitātēm – par maz. Ir jābūt likumiem, kas regulē bērnu un jauniešu mācības noteiktās stundās, un tad kādu laiku vajadzētu veltīt fiziskam darbam. Ja viņu ēšanas, dzeršanas un gulēšanas ieradumi ir saskaņā ar dabas likumiem, tie var iegūt izglītību, neupurējot fizisko un garīgo veselību.5

Lai bērniem māca nest mazākas dzīves atbildības jau mazotnē, un ar kustību palīdzību nostiprināsies tādā veidā nodarbinātās spējas. Tā jaunieši var kļūt prasmīgi palīgi lielākā darbā, kuru Kungs vēlāk aicinās tos darīt. (..)

Tikai nedaudzi ir mācījušies būt strādīgi, domāt un gādāt par citiem. Slinkums un bezdarbība ir šī laikmeta bērnu lielākais lāsts. [341] Veselīgs, lietderīgs darbs būs liela svētība, sekmējot labu ieradumu un cēla rakstura veidošanos.6

Plānojiet dažādību un pārmaiņas darbā. Jauniešu rosīgajiem prātiem un rokām ir vajadzīga nodarbošanās. Ja tiem nedos lietderīgus uzdevumus, kas attīsta viņus pašus un svētī citus, tie atradīs tādas nodarbības, kas kaitēs viņu miesai un prātam.

Jauniešiem vajadzētu priecīgi dalīties dzīves nastās ar saviem vecākiem un, to darot, saglabāt tīru sirdsapziņu, kas ir noteikti nepieciešams fiziskajai un morālajai veselībai. Taču jāuzmanās, lai viņi nebūtu noslogoti vienā un tajā pašā darbā pārāk ilgu laiku. Ja jauniešiem nepārtraukti liek darīt viena veida darbu, līdz uzdevums ir kļuvis apnicīgs, tiks paveikts mazāk, nekā varēja paveikt, mainot darbu vai kādu brīdi atpūšoties. Ja prāts tiek pārāk smagi noslogots, tas kļūst vājš un deģenerējas. Ar pārmaiņām darbā var saglabāt veselību un enerģiju. Nebūs nekādas vajadzības nolikt malā lietderīgo, lai darītu to, kas nav derīgs, jo savtīgas nodarbošanās ir bīstamas morālei.7

Nogurums — dabisks darba pavadonis. Mātes, nav nekā cita, kas ved pie tik liela ļaunuma, kā tas, ka jūs noņemat nastas no savu meitu pleciem, nedodat tām neko īpašu darīt un ļaujat izvēlēties pašām savu nodarbošanos, varbūt tamborēšanu vai kādu citu rokdarbu, lai aizpildītu laiku. Lai viņām ir nodarbošanās, kas izkustina locītavas un muskuļus! Ko darīt, ja tas viņas nogurdina? Vai jūs neesat nogurušas no sava darba? Vai nogurums, kas radies no veselīga darba, nevis pārstrādājoties, viņām kaitēs vairāk nekā jums? Patiešām, nē!8

Viņas var būt nogurušas, bet cik patīkams ir miers pēc kārtīga darba! [342] Miegs, dabas saldais atjaunotājs, spēcina nogurušo ķermeni un sagatavo to nākamās dienas pienākumiem.9

Kāpēc nabadzība bieži ir svētība? Daži domā, ka bagātība un bezdarbība ir liela svētība; bet patiesībā vislaimīgākie un visveselākie ir tie, kas vienmēr ir aizņemti, priecīgi darot savus ikdienas pienākumus. Veselīgs nogurums, kas iestājas pēc labi padarīta darba, nodrošina atspirdzinošu un svētīgu miegu. Gan vārdi, ka cilvēkam savas dienišķās maizes dēļ jāstrādā vaiga sviedros, gan nākamās dzīves un godības apsolījums izgāja no viena troņa, un tie abi ir par svētību cilvēcei.10

Daudzos gadījumos nabadzība ir svētība, jo tā pasargā bērnus un jauniešus no bojāejas bezdarbībā. Gan fiziskos, gan garīgos spēkus vajadzētu izkopt un pamatīgi attīstīt. Vecāku pirmajām un pastāvīgajām rūpēm vajadzētu būt, lai viņu bērniem būtu noturīga ķermeņa uzbūve, lai viņi izaugtu par veseliem vīriem un sievām. Bez fiziskām kustībām šādu rezultātu sasniegt nav iespējams. (..)

Viņu pašu fiziskās veselības un morālās labklājības dēļ bērniem vajadzētu mācīt strādāt, pat ja tas nav nepieciešams, jo necieš trūkumu. Lai viņiem būtu šķīsti un tikumīgi raksturi, ir nepieciešama disciplīna labi organizētā darbā, kas nodarbina visus muskuļus. Gandarījums, ko bērni iegūst lietderīgā darbā un aizliedzot sev, lai palīdzētu citiem, būs visveselīgākais prieks, ko viņi jebkad ir baudījuši.11

Līdzsvarotas garīgās un fiziskās nodarbības. Skolēniem nevajadzētu atļaut mācīties tik daudz, ka neatliek laika fiziskai attīstībai. Veselību var saglabāt tikai tad, ja ķermeni katru dienu zināmu laiku vingrina svaigā gaisā. [343] Noteiktas stundas vajadzētu veltīt tādam fiziskam darbam, kas nodarbina visas ķermeņa daļas. Izlīdziniet fizisko un garīgo spēku slodzi, un skolēnu prāts būs atspirdzināts. Ja bērns ir slims, tad fiziska nodarbošanās bieži palīdz atveseļoties. Beidzot skolu, skolēniem vajadzētu būt labākai veselībai, kā arī lielākai izpratnei par dzīvības likumiem nekā tad, kad viņi tajā iestājās. Veselība jāsargā tikpat nopietni kā raksturs.12

Jaunības enerģija – cik ātri tā izšķiesta! Jaunieši dzīvības spēku svaigumā maz saprot savas enerģijas pārpilnības vērtību. Dārgums, kas vērtīgāks par zeltu un būtiskāks izaugsmei nekā mācības, augsts stāvoklis vai bagātības – cik bezrūpīgi ar to apietas! Cik ātri izšķiež! (..)

Mācoties fizioloģiju, skolēniem vajadzētu parādīt fiziskās enerģijas vērtību un kā to var tā saglabāt un attīstīt, lai tā vislielākajā mērā nodrošinātu panākumus dzīves lielajā cīņā.13

Rosību nevajag apspiest, bet vadīt. Mūsu bērni stāv it kā krustcelēs. Uz katra soļa pasaules kārdinājums kļūt savtīgam un izdabāt sev aicina tos prom no Kunga atpirkto takas. Tas, vai viņu dzīves būs svētība vai lāsts, ir atkarīgs no viņu izdarītās izvēles. Enerģijas pārbagātībā, dedzīgi izmēģinot savas nepārbaudītās spējas, tiem ir jāatrod, kur izlietot savu dzīvības pārpilnību. Tie būs aktīvi uz labu vai uz ļaunu.

Dieva Vārds neapspiež rosību, bet vada to pareizās sliedēs. Dievs neliek jauniešiem būt mazāk centīgiem. [344]Nevaldāmās ilgas pēc lielāka labuma, nelokāmā griba, rosīgā uzcītība, nenogurdināmā neatlaidība – tās ir rakstura iezīmes, kas padara cilvēku patiesi veiksmīgu un godājamu starp cilvēkiem, un tās nav jāapkaro. Dieva žēlastībā bērnus ir jāvada sasniegt mērķus, kas ir tik daudz augstāki nekā tikai savtīgās un pasaulīgās intereses, cik debesis ir augstāk par zemi.14
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 83. lpp.
2Liecības draudzei, 4. sēj., 97. lpp.
3Turpat, 2. sēj., 533. lpp.
4The Signs of the Times, 1875. g. 19. augusts
5Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 83. lpp.
6Review and Herald, 1881. g. 30. augusts
7The Youth’s Instructor, 1893. g. 27. jūlijs
8Liecības draudzei, 2. sēj., 371. lpp.
9The Signs of the Times, 1884. g. 10. aprīlis
10Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 97. lpp.
11Liecības draudzei, 3. sēj., 151. lpp.
12Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 82., 83. lpp.
13Audzināšana, 195., 196. lpp.
14Dziednieciskā kalpošana, 396. lpp.

58. Skološana praktiskajai dzīvei

[345] Kāpēc Dievs deva Ādamam un Ievai darbu. Dievs radīja Ādamu un Ievu un ielika viņus Ēdenes dārzā, lai viņi koptu dārzu un uzturētu to Kungam. Nodarbošanās bija domāta viņu laimei. Ja tas tā nebūtu, Dievs viņiem nebūtu devis darbu.1

Debesu padomē pie Tēva pirms pasaules radīšanas nolēma, ka Kungs Dievs stādīs Ādamam un Ievai dārzu Ēdenē un uzticēs viņiem pienākumu rūpēties par augļu kokiem, kā arī kopt un audzēt augu valsti. Lietderīgam darbam vajadzēja būt viņu sargam, un tas bija jāiemūžina visās paaudzēs līdz pat zemes vēstures noslēgumam.2

Jēzus – pilnīga strādnieka paraugs. Savā zemes dzīvē Kristus bija paklausīgs un izpalīdzīgs mājās. Viņš mācījās galdnieka amatu un strādāja ar savām rokām nelielajā darbnīcā Nācaretē. Bībele par Jēzu saka: “Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” Lūkas 2:40 Strādājot bērnībā un jaunībā, attīstījās prāts un miesa. Viņš savus fiziskos spēkus neizlietoja neapdomīgi, bet uzlika tiem tādu slodzi, ka tie saglabāja Viņu veselīgā stāvoklī, lai Viņš jebkurā jomā savu darbu varētu paveikt pilnīgi. Pat ņemot rokās darbarīkus, Viņš negribēja būt nepilnīgs. Viņš kā strādnieks bija tikpat pilnīgs, cik pilnīgs bija Viņa raksturs.3

Visas detaļas, kuras Viņš taisīja, bija labi pagatavotas, visas atsevišķās daļas precīzi saderēja kopā, radot vienu veselu, kas spēja izturēt pārbaudi.4

[346] Viņš ik dienas pacietīgi strādāja ar savām rokām. Jēzus cilvēka dzīves vienkāršo taku ar savu paraugu padarīja svētu. (..) Viņa dzīve bija nenogurstošs darbs. Viņš, Debesu Majestāte, staigāja pa ielām, tērpies vienkāršās strādnieka drēbēs. Dodoties uz darbu un atpakaļ, Viņš kāpa augšup un lejup pa kalnu kāpnēm. Eņģeļi netika sūtīti, lai nestu Viņu uz saviem spārniem augšup pa nogurdinošo stāvumu vai lai aizdotu savu spēku, pildot pazemīgos pienākumus. Tomēr, kad viņš gāja, lai ar savu ikdienas darbu sniegtu atbalstu ģimenei, Viņam piemita tas pats spēks, kā tad, kad Viņš izdarīja brīnumu, paēdinot piecus tūkstošus izsalkušo dvēseļu pie Galilejas krastiem.

Bet Jēzus neizlietoja savu dievišķo spēku, lai atvieglotu savas nastas vai smago darbu. Viņš uzņēmās cilvēka veidu ar visām tā vājībām un neizvairījās skarbajiem pārbaudījumiem. Viņš dzīvoja zemnieka mājās, ģērbās parastās drēbēs, biedrojās ar necilajiem un ik dienas pacietīgi strādāja ar savām rokām. Viņa paraugs rā-da, ka cilvēka pienākums ir būt strādīgam un ka darbs ir godājams.5

Ilgu laiku Jēzus, necienīts un nepazīts, dzīvoja Nācaretē, lai varētu mācīt cilvēkiem dzīvot Dieva tuvumā, pildot pazemīgos dzīves pienākumus. Eņģeļiem mīkla bija tas, ka Kristum, Debesu Majestātei, jāpazemojas, ne tikai pieņemot cilvēka veidu, bet arī uzņemoties tā smagākās nastas un vispazemojošākos pienākumus. To Viņš darīja, lai kļūtu viens no mums, lai varētu iepazīt cilvēka bērna smago darbu, bēdas un nogurumu.6

Pamodiniet centību veikt lietderīgus darbus. Bērnos un jauniešos vajadzētu pamodināt centību darīt to, kas nesīs labumu viņiem pašiem un sniegs palīdzību citiem. [347] Kustības, kas attīsta prātu un raksturu, kas māca rokām būt lietderīgām un vingrina jauniešus nest savu daļu dzīves nastu, ir tās, kas piešķir fizisku spēku un ro-sina katru spēju. Tikumīgam strādīgumam, izkopjot ieradumu dzīvot, lai darītu labu, ir sava alga.7

Jauniešiem vajag mācīt, ka dzīve nozīmē nopietnu darbu, atbildību, rūpes. Viņiem ir vajadzīgs treniņš, kas sagatavotu viņus praktiskajai dzīvei — par vīriem un sievām, kas prot rīkoties kritiskos brīžos. Viņiem vajadzētu mācīt, ka sistemātiska, labi organizēta darba disciplīna ir svarīga ne tikai kā aizsargs pret dzīves likstām, bet arī kā līdzeklis vispusīgai attīstībai.8

Fizisks darbs nav postošs. Ļoti izplatīta kļūda ir uzskatīt darbu par postošu, tāpēc jauni cilvēki ir ļoti dedzīgi kļūt par skolotājiem, ierēdņiem, komersantiem, juristiem un ieņemt gandrīz ikvienu posteni, kas neprasa fizisku piepūli. Jaunas sievietes uzskata mājsaimnieces pienākumus par peļamiem. Un, lai gan fiziskas kustības, kas nepieciešamas, lai veiktu vienkāršus mājsaimniecības darbus, uzskata par veselību veicinošām, tomēr viņas dzenas pēc izglītības, kas sagatavotu tās kļūt par skolotājām vai ierēdnēm, vai arī mācās amatu, kas iesloga tās telpās sēdošam darbam.9

Pasaule ir pilna ar jauniem vīriem un sievām, kas lepojas ar to, ka neprot nevienu lietderīgu darbu. Gandrīz vienmēr viņi ir vieglprātīgi, iedomīgi, mīl izpriecas, nelaimīgi, neapmierināti un pārāk bieži izlaidīgi un nenoteikti. Šādi raksturi ir kauna traips sabiedrībai un negods vecākiem.10

[348] Nevienam no mums nevajadzētu kaunēties no darba, lai cik niecīgs un pazemojošs tas liktos. Darbs padara cildenu. Visi, kas strādā – ar galvu vai rokām, – ir darbīgi vīri un sievas. Ikviens dara savu pienākumu un pagodina savu reliģiju, gan mazgājot traukus vai veļu, gan ejot uz sapulci. Kamēr rokas ir nodarbinātas visparastākajā darbā, prātu var pacelt un izdaiļot ar šķīstām un svētām domām.11

Jauniešiem jābūt kungiem, nevis darba vergiem. Jauniešiem vajadzētu likt saprast darba patieso cienību.12

Viens liels iemesls, kāpēc fizisku darbu uzskata par necienīgu, ir paviršais, neapdomīgais veids, kā to bieži veic. To dara vajadzības, nevis izvēles dēļ. Strādnieks darbā neieliek sirdi, nesaglabā pašcieņu un neiegūst citu cieņu. Praktiskajiem darbiem vajadzētu izlabot šo kļūdu. Tiem vajadzētu attīstīt ieradumu būt rūpīgam un kārtīgam. Skolēniem vajadzētu mācīties būt noteiktiem un sistemātiskiem, taupīt laiku un pārdomāt katru savu soli. Viņiem vajadzētu ne tikai mācīt vislabākās metodes, bet arī iedvesmot pastāvīgi pilnveidoties. Lai viņu mērķis ir veikt savu darbu tik pilnīgi, cik vien cilvēka smadzenes un rokas to spēj.

Šāds treniņš padarīs jauniešus par kungiem, nevis par darba vergiem. Tas atvieglos strādnieka likteni un padarīs cildenu pat vispazemīgāko nodarbošanos. Darbs patiešām būs nasta tam, kas uzskata to par garlaicīgu un kas pie tā pieiet ar pašlepnu neziņu, nemaz nepūloties pilnveidoties. Bet tie, kas pazemīgā darbā ierauga zinātni, redzēs tajā cēlumu un skaistumu un atradīs prieku, veicot to prasmīgi un uzticīgi.13

[349] Bagātība nav attaisnojums nestrādāšanai. Daudzos gadījumos turīgi vecāki nesaprot, ka sniegt bērniem izglītību dzīves praktiskajos pienākumos ir tikpat svarīgi kā zinātnēs. Vecāki neredz vajadzību, kāpēc viņu bērnu prāta, morāles un nākotnes derīguma dēļ būtu nepieciešams sniegt tiem dziļu izpratni par lietderīgu darbu. Bet tas taču ir bērnu labā, lai, piedzīvojot dzīvē neveiksmi, ar amata prasmi viņi varētu saglabāt cēlu neatkarību. Ja viņiem ir spēka kapitāls, tie nekļūs nabagi, pat ja tiem nebūs neviena dolāra.

Daudzi, kuri ir uzauguši turīgos apstākļos, vēlāk var zaudēt visu savu bagātību un nokļūt tādā stāvoklī, ka viņiem ir jāuztur savi vecāki, brāļi un māsas. Tāpēc cik svarīgi ir ikvienam jaunietim mācīt strādāt, lai viņi būtu sagatavoti jebkurai krīzes situācijai! Bagātība patiešām ir lāsts, ja tās īpašnieki ļauj tai aizšķērsot savu dēlu un meitu ceļu mācīties lietderīgu darbu, lai būtu sagatavoti praktiskajai dzīvei.14

Lai bērni palīdz mājas pienākumos. Uzticīga māte nebūs un nevar būt modes pielūdzēja, ne arī mājsaimniecības vergs, lai izdabātu savu bērnu kaprīzēm un atbrīvotu viņus no darba. Viņa mācīs tiem palīdzēt viņai veikt mājsaimniecības pienākumus, lai tie iegūtu zināšanas praktiskajai dzīvei. Ja bērni dalīsies ar savu māti viņas darbos, tad viņi iemācīsies uzskatīt lietderīgu nodarbošanos par laimes avotu, kas drīzāk padara cēlu, nevis pazemina. Bet, ja māte māca savām meitām dīkdienību, pati nesot mājsaimniecības dzīves smagās nastas, tad viņa māca tām uzlūkot sevi kā viņu kalponi, kas apkalpo tās un dara darbus, kas būtu jāveic viņām pašām. [350] Mātei vajadzētu vienmēr saglabāt savu cieņu.15

Dažas mātes atbrīvo savas meitas no darba un rūpēm. Tā darot, viņas veicina dīkdienību. Dažreiz šīs mātes attaisno sevi ar šādiem vārdiem: “Mana meita nav stipra.” Bet tieši aplam uzņemtais ceļš noteikti padarīs meitas vājas un nemākulīgas. Pareizi organizēts darbs ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai padarītu meitenes stipras, ener-ģiskas, dzīvespriecīgas, laimīgas un drosmīgas sastapt dažādus pārbaudījumus, ar kuriem ir pilna šī dzīve.16

Uzticiet bērniem lietderīgus uzdevumus. Vecāku bezrūpība, nenodrošinot bērniem darbu, ir radījusi lielu ļaunumu, pakļaujot briesmām daudzu jauniešu dzīves un bēdīgi izkropļojot viņu lietderīgumu.

Dievs vēlas, lai praktiskos ikdienas pienākumus bērniem māca gan vecāki, gan skolotāji. Veiciniet strādīgumu! Meitenēm un pat zēniem, kuriem nav darba ārā, vajadzētu mācīties, kā palīdzēt mātei. No bērnības zēniem un meitenēm vajadzētu mācīt nest smagākas un arvien smagākas nastas, saprātīgi palīdzot ģimenes saimniecības darbā. Mātes, parādiet pacietīgi saviem bērniem, kā lietot rokas! Lai viņi saprot, ka viņu rokas mājsaimniecības darbos var būt tikpat prasmīgas kā jūsējās.17

Katram bērnam ģimenē vajadzētu uzņemties savu mājas nastu daļu. Vajadzētu viņu mācīt veikt savu uzdevumu uzticīgi un priecīgi. Ja darbs ir šādā veidā sadalīts un bērni izaug, pieraduši uzņemties sev piemērotas atbildības, neviens saimes loceklis nebūs pārslogots un viss mājās norisēs patīkami un mierīgi. Tā tiks atbalstīta arī pareiza taupība, jo ikviens būs iepazinies ar mājas dzīvi un būs tajā ieinteresēts.18

[351] Pavārmāksla un šūšana – galvenās mācības. Mātēm vajadzētu ņemt savas meitas līdzi uz virtuvi un sniegt tām pamatīgu izglītību pavārmākslā. Viņas vajadzētu arī mācīt šūt. Viņām vajadzētu mācīt, kā taupīgi piegriezt apģērbus un kārtīgi sašūt tos kopā. Dažas mātes drīzāk izdara visu pašas, nekā uzņemas grūtības pa-cietīgi pamācīt savas nepieredzējušās meitas. Bet, tā darot, tās atstāj novārtā nozīmīgas izglītības nozares un nodara lielu ļaunumu savām meitām. Vēlākajā dzīvē viņas izjūt lielu apgrūtinājumu, jo trūkst zināšanu šajās lietās.19

Skolojiet gan zēnus, gan meitenes. Tā kā mājsaimniecībā sava daļa ir gan vīriešiem, gan sievietēm, zēniem, tāpat kā meitenēm, vajadzētu iegūt zināšanas mājsaimniecības pienākumos. Saklāt gultu un uzturēt kārtīgu istabu, mazgāt traukus, pagatavot ēdienu, izmazgāt un salabot apģērbu – tās ir prasmes, kas nevienu zēnu nepa-darīs mazāk vīrišķīgu. Tās padarīs viņu laimīgāku un derīgāku. Un, ja meitenes savukārt varētu iemācīties iejūgt zirgu un jāt, un lietot zāģi un āmuru, grābekli un kapli, viņas būs labāk sagatavotas sastapt dzīves grūtības. (Piezīme. Tas ir rakstīts 1903. gadā, taču principi ir pilnīgi piemēroti arī mūsdienām.)20

Iemācīties pareizi izlietot laiku ir svarīgi gan mūsu meitām, gan dēliem, un viņi ir vienlīdz atbildīgi Dieva priekšā par to, kā to izlieto. Dzīve mums ir dota, lai mēs gudri pilnveidotu savus talantus.21

[352] Uzskatiet par priekštiesību saudzēt mātes spēkus. Katru dienu mājās ir darāms darbs — jāgatavo ēst, jāmazgā trauki, jātīra istabas un jāslauka putekļi. Mātes, vai jūs esat mācījušas savām meitām veikt šos ikdienas pienākumus? (..) Viņu muskuļiem ir vajadzīgas kustības. Lai bērni izdara kaut ko lietderīgu, nevis lēkā, spēlē bumbu vai kroketu!22

Māciet bērniem nest savu daļu mājsaimniecības nastu. Lai viņu nodarbības pastāvīgi ir lietderīgas! Parādiet tiem, kā vienkāršāk un labāk paveikt pienākumu. Palīdziet tiem saprast, ka, atvieglojot mātes nastas, viņi saudzē tās spēkus un pagarina viņas dzīvi. Daudzas nogurušas mātes ir priekšlaicīgi nonākušas kapā vienīgi tāpēc, ka bērni nebija mācīti dalīties viņas nastās. Veicinot nesavtīgas kalpošanas garu mājās, vecāki tuvina savus bērnus Kristum, kas bija nesavtības iemiesojums.23

Eksperiments, kas nes laimi. Bērni, apsēdiniet savu māti ērtā krēslā un lūdziet, lai viņa parāda, ko viņa gribētu redzēt padarītu vispirms. Kāds tas būs pārsteigums nogurušām, pārslogotām mātēm! Bērni nekad neizjutīs patiesu apmierinājumu, kamēr, uzticīgi pildot mājas pienākumus, nebūs atvieglojuši mātes piekusušās rokas, nogurušo sirdi un smadzenes. Šie ir attīstības kāpņu pakāpieni, kas vedīs viņus uz priekšu, lai saņemtu augstāko izglītību.

Uzticīga ikdienas pienākumu veikšana sniedz gandarījumu un mieru, kas iemājo patiesa mājas strādnieka sirdī. Tieši tos, kas atstāj novārtā savu mājas atbildību daļu, piemeklē vientulība un neapmierinātība, [353] jo viņi nav mācījušies patiesību, ka tie, kas ir laimīgi, ir laimīgi tāpēc, ka viņi uzņemas daļu no ikdienas darbu rutīnas, kas gulstas uz mātes vai citu ģimenes locekļu pleciem. Daudzi tā arī nav apguvuši visderīgākās mācības, kas ir svarīgas viņu nākotnes labklājībai.24

Uzticīgas mājas pienākumu pildīšanas alga. Uzticīgi veikt mājas pienākumus, uzņemoties darbus, kurus jūs vislabāk varat veikt, lai cik tie būtu vienkārši un pazemīgi, ir patiešām paceļoši. Ir vajadzīga šī dievišķā ietekme. Tajā mājo miers un svēts prieks. Tai piemīt dziedinošs spēks. Tā klusi un nemanāmi dziedē dvēseles rētas un pat fiziskās ciešanas. Prāta miers, ko izraisa šķīsti un svēti motīvi un rīcība, atdzīvina visus ķermeņa orgānus un piešķir sparīgu enerģiju. Iekšējs miers un no pārkāpumiem pret Dievu tīra sirdsapziņa uzmundrina un spēcina intelektu, līdzīgi kā rasa apraso trauslos augus. Tad griba ir pareizi vadīta un kontrolēta, tā ir noteikta un nesamaitāta. Pārdomas ir patīkamas, jo tās svēto dvēseli. Tavs prāta miers svētīs visus, ar ko tu satiecies. Šis miers un savaldība ar laiku kļūs dabīgi, un dārgie stari apstaros visus, kas ir ap tevi, un tu tos saņemsi atkal atpakaļ. Jo biežāk tu piedzīvosi šo Debesu mieru un prāta nosvērtību, jo vairāk tas pieaugs. Tas ir dzīvs un rosīgs prieks, kas neapstulbo morālo enerģiju, bet pamodina to, lai vēl vairāk darbotos. Pilnīgs miers ir Debesu īpašība, kas piemīt eņģeļiem.25

Debesīs valdīs rosība. Eņģeļi ir darbinieki, viņi ir Dieva sūtņi pie cilvēku bērniem. Tiem slinkajiem kalpiem, kuri domā, ka Debesīs varēs dzīvot bezdarbībā, [354] ir nepareizs priekšstats par to, ko Debesis nozīmē. Radītājs nav sagatavojis vietu, lai apmierinātu grēcīgu slinkumu. Debesīs valda dzīva rosība, tomēr visiem, kas ir noguruši un grūtsirdīgi, kas ir cīnījušies labo ticības cīņu, tā būs godības pilna miera vieta. Tur viņi baudīs jaunību un nemirstības spēku, un tiem nebūs vairs jākaro pret sātanu un grēku. Šiem enerģiskajiem strādniekiem mūžīgas bezdarbības stāvoklis būtu nepatīkams. Tās viņiem nebūtu Debesis. Kristiešiem norādītā pūļu un darba taka uz zemes gan var būt smaga un nogurdinoša, bet Pestītāja pēdu zīmes to pagodina, un tie, kas Viņam seko šajā svētajā ceļā, ir droši.26
_______________
1Manuskripts 24b, 1894. g.
2The Signs of the Times, 1896. g. 13. augusts
3Kristīgās audzināšanas pamati, 417., 418. lpp.
4Evaņģēlisms, 378. lpp.
5The Health Reformer, 1876. g. oktobris
6The Health Reformer, 1876. g. oktobris
7Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 147. lpp.
8Audzināšana, 215. lpp.
9Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 291. lpp.
10The Health Reformer, 1877. g. decembris
11Liecības draudzei, 4. sēj., 590. lpp.
12Audzināšana, 215. lpp.
13Audzināšana, 222. lpp.
14Liecības draudzei, 3. sēj., 150. lpp.
15Pacific Health Journal, 1890. g. jūnijs
16The Signs of the Times, 1875. g. 19. augusts
17Review and Herald, 1904. g. 8. septembris
18The Signs of the Times, 1877. g. 23. augusts
19Aicinājums mātēm, 15. lpp.
20Audzināšana, 216., 217. lpp.
21The Health Reformer, 1877. g. decembris
22Manuskripts 129, 1898. g.
23Manuskripts 70, 1903. g.
24Manuskripts 129, 1898. g.
25Liecības draudzei, 2. sēj., 326., 327. lpp.
26Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 99. lpp.

59. Lietderīgu amatu mācīšana

[355] Katram bērnam vajadzētu apgūt kādu amatu. Vecāku bezrūpība, nenodrošinot nodarbošanos bērniem, kurus viņi ir laiduši pasaulē un līdz ar to uzņēmušies par tiem atbildību, ir devusi neizsakāmu ļaunumu, sabojājot daudzu jauniešu dzīves un lielā mērā izkropļojot viņu derīgumu. Ir liela kļūda ļaut bērniem izaugt, ne-iemācot tiem nekādu amatu.1

Jēzus no mākoņu staba caur Mozu deva ebrejiem norādījumus, ka viņiem ir jāmāca saviem bērniem strādāt, apgūt amatus un ka nevienam nevajadzētu palikt bez darba.2

Jums vajadzētu palīdzēt saviem bērniem iegūt zināšanas, lai viņi, ja tas ir nepieciešams, varētu izdzīvot no sava darba. Jums vajadzētu mācīt tiem būt noteiktiem, sekojot pienākuma aicinājumam.3

Māciet lietot darbarīkus. Kad bērni ir sasnieguši piemērotu vecumu, viņiem vajadzētu sagādāt darbarīkus. Ja viņu darbu padarīs interesantu, viņi būs apdāvināti skolēni instrumentu lietošanā. Ja tēvs ir namdaris, viņam vajadzētu mācīt saviem dēliem būvēt mājas, saistot savus norādījumus ar Bībeles mācībām, ar Svēto Rakstu vārdiem, kur Kungs salīdzina cilvēku ar Dieva namu.4

Māciet saviem dēliem lauksaimniecību. Tēviem vajadzētu mācīt saviem dēliem to, ko viņi paši dara. Lauksaimniekam nevajadzētu domāt, ka lauksaimniecība nav nodarbošanās, kas būtu pietiekami cēla viņa dēlam. Lauksaimniecību vajadzētu pilnveidot ar zinātniskām atziņām.

[356] Uzskata, ka lauksaimniecība nav ienesīga. Ļaudis runā, ka augsne nesamaksā par darbu, ko viņi tai ir veltījuši, un vaimanā par to cilvēku likteni, kas apstrādā zemi. (..) Bet, ja personas ar atbilstošām spējām uzņemas nodarboties šajā virzienā, izpēta augsni un mācās, kā stādīt, kopt un ievākt ražu, tad rezultāti būtu daudz uzmundrinošāki. Daudzi saka: “Mēs esam izmēģinājuši nodarboties ar lauksaimniecību un zinām, kādi ir rezultāti.” Un tomēr tiem ir jāzina, kā kopt zemi un savā darbā ieviest zinātni. Viņu arkliem vajadzētu art dziļākas, plašākas vagas, un viņiem ir jāmācās, ka, apstrādājot zemi, viņiem pēc savas dabas nav jākļūst rupjiem un vulgāriem. Lai viņi mācās iesēt sēklu savā laikā, vērot, kā tā aug, un sekot Dieva radītajam plānam.5

Skološana ar izcilu vērtību. Nevienam citam amatam nav tādas vērtības kā lauksaimniecībai. Vajadzētu pielikt lielākas pūles, lai radītu interesi par to. Lai skolotājs pievērš skolēnu uzmanību tam, ko Bībele saka par lauksaimniecību, ka cilvēkam pēc Dieva plāna vajadzēja apstrādāt zemi, ka pirmajam cilvēkam, visas zemes pārvaldniekam, deva dārzu, ko kopt, un ka daudzi šīs pasaules dižākie vīri, patiesā aristokrātija, ir bijuši zemkopji. Parādiet šādas dzīves priekšrocības! (..)

Tie, kuri pelna sev iztiku, apstrādājot zemi, izbēg daudzām kārdināšanām un bauda neskaitāmas priekšrocības un svētības, kuras ir liegtas tiem, kas strādā lielās pilsētās. Mūsdienu lielo trestu un biznesa konkurences laikā ir maz tādu, kas bauda tik patiesu neatkarību un saņem tik godīgu atlīdzību par savām pūlēm kā zemkopis.6

[357] Svaigiem augļiem un dārzeņiem ir īpaša vērtība. Ģimenēm un saimniecībām vajadzētu mācīties vairāk, kā kopt un uzlabot zemi. Ja ļaudis tikai zinātu, kāda vērtība ir produktiem, kurus savā laikā izaudzē zeme, viņi pieliktu lielākas pūles, lai to koptu. Visiem vajadzētu iepazīt svaigu, tikko no dārza nākušu augļu un dārzeņu īpašo vērtību.7

Skolām vajadzētu mācīt lietderīgus amatus. Roku darbs ir pelnījis daudz lielāku uzmanību, nekā tas ir saņēmis. Skolām vajadzētu būt tā veidotām, lai kopā ar augstāko prāta un morālo kultūru nodrošinātu iespējami vislabākās spējas fiziskajā attīstībā un arodizglītībā. Vajadzētu mācīt lauksaimniecību, ražošanu, kas ietver pēc iespējas vairāk vislietderīgāko amatu, arī mājsaimniecības ekonomiku, veselīgu ēdienu pagatavošanu, šūšanu, higiēnisku apģērbu darināšanu, slimo kopšanu un citas līdzīgas nozares. Vajadzētu ierīkot dārzus, darbnīcas un aprūpes istabas, un darbu visās jomās vajadzētu vadīt prasmīgiem skolotājiem.

Darbam vajadzētu būt ar noteiktu mērķi, un tam vajadzētu būt pilnīgam. Lai gan ikvienam ir jāapgūst dažādi amati, ir pilnīgi nepieciešams, lai viņš prastu vismaz vienu. Katram jaunietim, atstājot skolu, vajadzētu mācēt kādu amatu vai nodarbošanos, ar kuru vajadzības gadījumā viņš varētu nopelnīt sev iztikas līdzekļus.8

Izglītība ar divkāršu vērtību. Ar skolu vajadzētu būt saistītām iestādēm, kas nodarbojas ar dažādām darba nozarēm, lai studentiem pēc mācībām skolā būtu darbs un vajadzīgā prakse (..) [358] Tad skolēns apgūs ne tikai grāmatu zināšanas, bet arī praktiskas iemaņas savā darbā.9

Praktiskās zināšanas ir vērtīgākas nekā zinātniskās. Ir nepieciešami pieredzējuši skolotāji, lai jaunām meitenēm mācītu pavārmākslu. Viņas vajadzētu mācīt arī piegriezt, darināt un labot apģērbu, lai tādējādi iegūtu izglītību dzīves praktiskajos pienākumos.

Jauniem zēniem vajadzētu ierīkot darbnīcas, kur viņi varētu mācīties dažādus amatus, kas nodarbinātu gan muskuļus, gan arī prāta spēkus. Ja jauniešiem būtu iespējams iegūt tikai vienu izglītību, kas tad būtu svarīgāks: zinātniskā izglītība ar visu tās nelabvēlīgo ietekmi uz veselību un dzīvību vai praktisku darbu prasme? Mēs noteikti atbildam, ka pēdējais. Ja kaut kas ir jāatstāj novārtā, tad lai tās ir grāmatu zinības.10

Ir cilvēki, kas paši ir saņēmuši nepareizu audzināšanu un kuriem ir nepareizi uzskati par bērnu audzināšanu. Jaunajai paaudzei ir vajadzīga vislabākā izglītība, un jums ir jāapvieno fiziskais darbs ar garīgo. Šiem abiem vajadzētu iet roku rokā.11

Jēzus bija darba mīlestības paraugs. Lai strādātu Dievam kā mehāniķis, tirgotājs, jurists vai lauksaimnieks, īstenojot dzīvē kristietības priekšrakstus dzīves ikdienišķajos darījumos, ir nepieciešams daudz vairāk žēlastības un stingras rakstura disciplīnas, nekā strādājot par atzītu misionāru neapgūtos laukos, kur cilvēka stāvokli pilnībā saprot, novēršot daļu tā grūtību. Lai ieviestu reliģiju darbnīcā un birojā, [359] svētojot ikdienas dzīves detaļas un saskaņojot visus pasaulīgos darījumus ar Bībeles kristieša standartu, ir nepieciešami stipri garīgie nervi un muskuļi.

Jēzus trīsdesmit vientulības gados Nācaretē nedēļu pēc nedēļas, gadu no gada strādāja, atpūtās, ēda un gulēja tāpat kā viņa pazemīgie laikabiedri. Viņš nepievērsa uzmanību sev kā ievērojamai personībai; tomēr Viņš bija pasaules Glābējs, eņģeļu pielūgsmes objekts, visu laiku darot sava Tēva darbu, izdzīvojot dzīvē mācību, kuru cilvēcei vajadzētu atdarināt līdz pat laika galam.

Šo svarīgo mācību – veikt ar mīlestību nepieciešamos, lai arī pazemīgos dzīves pienākumus, – ir jāmācās lielākajai Kristus sekotāju daļai. Ja arī nav nevienas cilvēka acs, kas kritizētu, nevienas balss, kas slavētu vai nopeltu, mums savu darbu vajadzētu veikt tā, it kā Mūžīgais pats personīgi to pārbaudītu. Sīkajos darījumos mums vajadzētu būt tikpat uzticīgiem kā lielākos dzīves pasākumos.12
_______________
1Manuskripts 121, 1901. g.
2Manuskripts 24b, 1894. g.
3The Signs of the Times, 1875. g. 19. augusts
4Manuskripts 45, 1912. g.
5The Signs of the Times, 1896. g. 13. augusts
6Audzināšana, 219. lpp.
7Veselīga uztura pamati, 312. lpp.
8Audzināšana, 218. lpp.
9Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 83., 84. lpp.
10Liecības draudzei, 3. sēj., 156. lpp.
11Manuskripts 19, 1887. g.
12The Health Reformer, 1876. g. oktobris

60. Dzīvības likumu zināšana un paklausība tiem

[360] Cilvēka organisma brīnumi. Mēs esam Dieva meistardarbs, un Viņa Vārds paziņo, ka mēs esam “brīnišķi radīti”. (Ps. 139:14) Viņš šo dzīvo mājokli ir sagatavojis prātam; tas ir “savādi darīts” (Ps. 139:15, angļu tulk.), templis, kuru Dievs pats ir sagatavojis kā sava Svētā Gara mājokli. Prāts kontrolē visu cilvēku. Tas ir jebkuras mūsu rīcības – gan labas, gan sliktas – avots. Prāts ir tas, kas kalpo Dievam un savieno mūs ar Debesu būtnēm. Tomēr daudzi aizvada savu dzīvi, neiepazīstot šķirstiņu – cilvēka miesu, kas satur šo bagātību.

Visi fiziskie orgāni ir prāta kalpi, un nervi ir vēstneši, kas paziņo tā pavēles katrai ķermeņa daļai, vadot dzīvā mehānisma darbību.1

Pētot cilvēka organismu, vajadzētu pievērst uzmanību, cik brīnišķīgi visi orgāni ir pieskaņoti mērķim, cik saskanīgi tie darbojas un cik atkarīgi tie ir cits no cita. Kad skolēna interese šādā veidā ir pamodināta un viņš ierauga fiziskās kultūras svarīgumu, skolotājs var darīt daudz vairāk, lai nodrošinātu piemērotu attīstību un pa-reizus ieradumus.2

Veselība ir jāsargā. Tā kā prāts un dvēsele tiek izteikti caur miesu, gan psihiskā, gan garīgā enerģija lielā mērā ir atkarīga no fiziskā stipruma un rosmes. [361] Viss, kas sekmē fizisko veselību, veicina spēcīga prāta un līdzsvarota rakstura attīstību. Bez veselības neviens nevar tik skaidri izprast vai tik pilnīgi izpildīt pienākumu pret sevi, pret saviem līdzcilvēkiem vai pret savu Radītāju. Tāpēc veselība ir jāsargā tikpat uzticīgi kā raksturs. Fizioloģijas un higiēnas zināšanām vajadzētu būt jebkuras izglītošanas pamatam.3

Daudzi negrib pētīt veselības likumus. Daudzi ir par kūtriem, lai iegūtu sev zināšanas par dzīvības likumiem un par vienkāršiem līdzekļiem, lai atgūtu veselību. Viņu attieksme pret dzīvi ir nepareiza. Ja slimība ir dabas likumu pārkāpuma sekas, tie nemēģina izlabot savas kļūdas, bet lūdz svētības no Dieva.4

Mums vajadzētu sevi izglītot ne tikai tāpēc, lai mēs paši varētu dzīvot pēc dabas likumiem, bet arī lai citiem varētu mācīt šo labāko ceļu. Daudzi, pat tie, kas apliecina ticību šī laika sevišķajai patiesībai, veselības un sātības jautājumos ir pilnīgi nejēgas. Viņi ir jāmāca, dodot tiem pavēli pēc pavēles, priekšrakstu pēc priekš-raksta. Šie jautājumi viņu priekšā jāparāda ļoti aktuāli. Tiem nedrīkst paiet garām kā mazsvarīgiem, jo gandrīz katrai ģimenei šajā ziņā jāpamostas. Sirdsapziņa jāmodina pienākumam izkopt patiesas reformas principus.5

Higiēnas principiem, kas saistīti ar uzturu, kustībām, rūpēm par bērniem, slimo kopšanu un daudziem līdzīgiem jautājumiem, vajadzētu veltīt daudz lielāku vērību, nekā tas parasti notiek.6

Izpētiet profilaktiskos līdzekļus. Pārāk maz pārdomu velta iemesliem, kas ir par pamatu mirstībai, [362] slimībām un deģenerācijai, kas pastāv pat viscivilizētākajās un veselībai vislabvēlīgākajās zemēs. Cilvēce ir sabojāta. (..) Lielāko daļu ļaunumu, kas nes bēdas un postu, var novērst, un spēja tos uzveikt lielā mērā ir atkarīga no vecākiem.7

Māciet bērniem domāt no cēloņa līdz sekām. Māciet saviem bērniem domāt no cēloņa līdz sekām. Parādiet tiem, ka, pārkāpjot savas būtnes likumus, viņiem ir jāmaksā sods ciešanās. Ja jūs nevarat ieraudzīt sekmes tik ātri, cik vēlētos, nekrītiet mazdūšībā, bet pacietīgi pamāciet tos un strādājiet, kamēr esat sasnieguši uzvaru.8

Tie, kas pēta un praktizē pareiza dzīvesveida principus, gan fiziski, gan garīgi tiks bagātīgi svētīti. Veselības filozofijas izpratne ir aizsargs pret daudziem ļaunumiem, kas pastāvīgi pieaug.9

Lai pamācības ir progresējošas. Bērniem vajadzētu jau agri sākt vienkārši un viegli uztverami mācīt fizioloģijas un higiēnas pamatus. Darbu vajadzētu sākt mātei mājās, un to vajadzētu uzticīgi turpināt tālāk skolā. Bērniem kļūstot vecākiem, vajadzētu turpināt pamācības šajā jomā, kamēr tie spēj rūpēties par “māju”, kurā tie dzīvo. Viņiem vajadzētu saprast, cik svarīgi ir sargāt sevi no slimībām, saglabājot katra orgāna spēkus, kā arī mācīt, kā rīkoties nelaimes un vienkāršu slimību gadījumā.10

Faktu zināšanas nav pietiekamas. Fizioloģijas studentam vajadzētu mācīt, ka viņa studiju mērķis ir ne tikai iegūt faktu un principu zināšanas. [363] Tas vien dos maz labuma. Viņš var saprast ventilēšanas svarīgumu, viņa istaba var būt apgādāta ar svaigu gaisu; bet, ja viņš savas plaušas nepiepildīs pareizi, tad cietīs nepilnīgas elpošanas sekas. Tāpat var saprast tīrības nepieciešamību un var sagādāt visus vajadzīgos līdzekļus; bet, ja tos nelietos, tad tie nesniegs nekāda labuma. Mācot šos principus, ir ļoti nepieciešams, lai skolēns saprastu to svarīgumu, – tā, lai viņš tos apzinīgi pildītu savā dzīvē.11

Ir nepieciešams zināt dabas likumus. Ir tādi jautājumi, kurus parasti neiekļauj fizioloģijas mācības programmā, bet kurus ir nepieciešams pārdomāt, – jautājumi, kuriem ir daudz lielāka vērtība studenta dzīvē nekā daudziem terminiem, kurus parasti māca ar šo nosaukumu. Kā veselības izglītības pamatprincipu jauniešiem vajadzētu mācīt, ka dabas likumi ir Dieva likumi – tikpat patiesi dievišķi kā Dekaloga priekšraksti. Likumus, kas pārvalda mūsu fizisko organismu, Dievs ir ierakstījis katrā nervā, katrā muskulī un ķermeņa šķiedrā. Katra bezrūpīga un labprātīga šo likumu pārkāpšana ir grēks pret mūsu Radītāju. Tāpēc cik svarīgi ir sniegt pamatīgas šo likumu zināšanas!12

Regularitāte ēšanā un gulēšanā. Nevajadzētu atstāt novārtā regulāru ēšanas un gulēšanas laiku svarīgumu. Tā kā ķermeņa veidošanās darbs notiek atpūtas stundās, sevišķi jaunībā ir svarīgi, lai miegs būtu regulārs un pilnvērtīgs.13

Pienākot miega stundām, nevajadzētu būt nekādiem nejaušiem darbiem. Skolēniem nevajadzētu izveidot ieradumu strādāt līdz vēlai naktij un dienas stundās gulēt. [364] Ja viņi ir pieraduši tā darīt mājās, vajadzētu izlabot šo ieradumu, ejot gulēt piemērotā laikā. Tad viņi no rīta pamodīsies, atjaunoti dienas pienākumiem.14

Pieprasiet pareizus veselības ieradumus. Ir jāpieprasa pareizi ēšanas, dzeršanas un ģērbšanās ieradumi. Nepareizi ieradumi padara jauniešus neuzņēmīgākus pret Bībeles pamācībām. Bērni ir jāsargā no izdabāšanas ēstkārei un sevišķi no kairinošām un narkotiskām vielām. Kristīgu vecāku galdam nevajadzētu būt apkrautam ar ēdienu, kas satur garšvielas un virces.15

Mums nav jāizdabā nevienam ieradumam, kas vājinātu fizisko vai garīgo veselību vai kas jebkādā veidā nepareizi izlietotu mūsu spēkus. Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai saglabātu savu veselību, lai mums būtu rakstura piemīlība, skaidrs prāts, lai mēs varētu atšķirt svēto no parastā un pagodinātu Dievu savā miesā un garā, kas pieder Viņam.16

Pareizas stājas svarīgums. Viena no pirmajām lietām, pēc kā mums vajadzētu tiekties, ir pareiza stāja gan sēžot, gan stāvot. Dievs ir radījis cilvēku taisnu, un Viņš vēlas, lai tas būtu ne tikai fiziski, bet arī garīgi un morāli vesels, lai tam būtu grācija, cienīgums un savaldība, drosme un pašpaļāvība, ko tik lielā mērā veicina taisna stā-ja. Lai skolotājs sniedz pamācības šajos jautājumos gan ar vārdiem, gan ar paraugu. Rādiet, kāda ir pareiza stāja, un pieprasiet, lai to saglabā.17

Elpošana un runas kultūra. Nākamais svarīgākais pēc pareizas stājas ir elpošana un runas kultūra. Tas, kurš sēž un stāv taisni, ļoti iespējams, arī elpo pareizāk nekā citi. [365] Skolotājam vajadzētu likt skolēniem saprast, cik svarīgi ir elpot dziļi. Parādiet, kā elpošanas orgānu veselīga darbība, palīdzot asins cirkulācijai, spēcina visu sistēmu, ierosina apetīti, veicina gremošanu un rada veselīgu, saldu miegu, tā ne tikai atspirdzinot miesu, bet klusinot un nomierinot prātu. Atklājuši dziļas elpošanas svarīgumu, pieprasiet to ieviest dzīvē. Parādiet vingrinājumus, kas to veicina, un tad vērojiet, lai pareiza elpošana kļūtu par ieradumu. (..)

Balss trenēšanai ir svarīga loma fiziskajā attīstībā, jo tā paplašina un stiprina plaušas un tādējādi atvaira slimības. Lai lasot un runājot nodrošinātu pareizu skaņu veidošanu, pievērsiet uzmanību tam, lai elpošanā pilnībā piedalītos vēdera muskuļi un lai elpošanas orgāni būtu brīvi. Lai sasprindzināti ir drīzāk vēdera, nevis rīkles muskuļi. Tā var novērst nopietnas rīkles un plaušu slimības, kā arī to vājumu. Ir rūpīgi jāseko līdzi, lai nodrošinātu skaidru skaņu artikulāciju, plūstošu, mierīgu toni un ne pārāk ātru runu. Tas ne tikai sekmēs veselību, bet arī padarīs skolēnu darbu patīkamu un kvalitatīvu.18

Trīs būtiskas sastāvdaļas ģimenes laimei. Studējot higiēnu, nopietns skolotājs izmantos katru izdevību, lai parādītu, cik nepieciešama ir pilnīga tīrība gan personīgajos ieradumos, gan visā apkārtējā vidē. Vajadzētu uzsvērt ikdienas peldes vērtību veselības veicināšanā un prāta darbības rosināšanā. Vajadzētu pievērst uzmanību arī saules gaismai un vēdināšanai, [366] higiēnai guļamistabā un virtuvē. Māciet skolēniem, ka veselīga guļamistaba, pilnīgi tīra virtuve un gaumīgi, ar pilnvērtīgiem ēdieniem klāts galds drīzāk nodrošinās ģimenes laimi un katra saprātīga apmeklētāja cieņu nekā daudz dārgu mēbeļu viesistabā. “Dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs.” Lūk. 12:23 Tā ir mācība, kas tagad ir tikpat nepieciešama kā tad, kad pirms astoņpadsmit gadsimtiem to deva dievišķais skolotājs.19

Centieties izprast dabas zāles. Tīrs gaiss, saules gaisma, atturība, atpūta, kustības, pareizs uzturs, ūdens un uzticība dievišķajam spēkam – tās ir patiesās zāles. Katram vajadzētu zināt dabas dziedniecības līdzekļus un kā tos lietot. Ir svarīgi gan saprast principus, kas ietverti slimo aprūpē, gan arī būt praktiski sagatavotam tos lietot dzīvē.

Dabas dziedniecības līdzekļu lietošana prasa lielu uzmanību un pūles, ko daudzi nav gatavi labprātīgi veltīt. Dabas dziedināšana un atjaunošana ir pakāpenisks process, un nepacietīgajiem tas šķiet lēns. Atsakoties no kaitīgiem ieradumiem, nākas kaut ko upurēt. Bet galu galā pierādīsies, ka daba, ja tai neliek šķēršļus, dara savu darbu gudri un labi. Tie, kas ir neatlaidīgi, paklausot dabas likumiem, iegūst atalgojumu – veselu miesu un prātu.20

Visaptverošs kodekss. Jautājumā par to, ko mēs paši varam darīt, ir kāds punkts, kas pieprasa rūpīgas, dziļdomīgas pārdomas. Man ir jāiepazīst sevi. Man pastāvīgi ir jāmācās, kā rūpēties par šo celtni, Dieva doto miesu, [367] lai es to varētu saglabāt vislabākajā veselības stāvoklī. Man ir jāēd tas, kas man fiziski dos vislabāko, un man ir īpaši jārūpējas, lai mans apģērbs būtu tāds, kas veicina veselīgu asins riņķošanu. Es nedrīkstu atņemt sev kustības un svaigu gaisu. Man ir jāsaņem visa saules gaisma, ko es varu iegūt. Man ir vajadzīga gudrība, lai es būtu uzticīgs savas miesas sargs.

Es būšu izdarījis lielu muļķību, ja sasvīdis ieiešu vēsā istabā. Es būšu negudrais gans, ja atļaušu sev sēdēt caurvējā, tā radot iespēju saaukstēties. Es būšu nesaprātīgs, ja sēdēšu ar aukstām rokām un kājām, tā aizvadot asinis prom no ekstremitātēm uz smadzenēm un iekšējiem orgāniem. Mitrā laikā man vienmēr ir jāsargā savas kājas. Man ir jāēd regulāri un visveselīgākā barība, kas nodrošina vislabāko asins kvalitāti, un man nevajadzētu pārstrādāties, ja manos spēkos ir izvairīties to darīt. Un, ja es pārkāpju likumus, kurus Dievs ir ielicis manā būtnē, tad man ir jānožēlo, jāpārkārto sava dzīve un jānoliek sevi vislabvēlīgākajos apstākļos Dieva sagādāto ārstu – svaiga gaisa, tīra ūdens un dziedinošo, dārgo saules staru – vadībā.21

Mēs katrs personīgi esam atbildīgi Dieva priekšā. Mūsu miesa ir Kristus atpirkts īpašums, un mums nav dota brīvība apieties ar to pēc savas patikas. Visiem, kas saprot veselības likumus, vajadzētu aptvert savu pienākumu paklausīt šiem likumiem, kurus Dievs ir ielicis viņu būtnē. Paklausība veselības likumiem ir jāpadara par personīgu pienākumu. Mēs paši ciešam pārkāptā likuma sekas. Mums personīgi jāatbild Dievam par mūsu ieradumiem un rīcību. Tāpēc mūsu jautājumam vajadzētu būt nevis [368] kā dara pasaule?, bet gan kā lai es personīgi apejos ar mājokli, ko Dievs man ir devis?22
_______________
1Kristīgās audzināšanas pamati, 425., 426. lpp.
2Audzināšana, 198. lpp.
3Turpat, 195. lpp.
4Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 112, 113. lpp.
5Turpat, 117. lpp.
6Audzināšana, 197. lpp.
7Dziednieciskā kalpošana, 380. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 126. lpp.
9Turpat, 138. lpp.
10Audzināšana, 196. lpp.
11Turpat, 200. lpp.
12Turpat, 196., 197. lpp.
13Turpat, 205. lpp.
14Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 297. lpp.
15Turpat, 126. lpp.
16The Youth’s Instructor, 1893. g. 24. augusts
17Audzināšana, 198. lpp.
18Turpat, 198., 199. lpp.
19Turpat, 200. lpp.
20Dziednieciskā kalpošana, 127. lpp.
21Medicīniskā kalpošana, 230. lpp.
22Dziednieciskā kalpošana, 310. lpp.