Apustuļu darbi

35. Pestīšana jūdiem

Pāvila Vēstule Romiešiem

[372] Vairākkārt aizkavēts, Pāvils beidzot sasniedza Korintu, pilsētu, kurai viņš pagātnē bija veltījis tik daudz rūpju pilna darba un kas uz laiku bija prasījusi no viņa ļoti lielu uzmanību. Apustulis pārliecinājās, ka daudzi no agrākajiem ticīgajiem tam vēl arvien bija pieķērušies kā pirmajam Evaņģēlija gaismas nesējam. Apsveicot šos mācekļus un redzot viņu uzticības un dedzības pierādījumus, Pāvils līksmojās, ka viņa darbs Korintā nav bijis veltīgs.

Ticīgie, kas kādreiz bija tik noskaņoti aizmirst savu augsto aicinājumu Kristū, bija attīstījuši spēcīgu kristīgu raksturu. Viņu vārdi un darbi atklāja Dieva žēlastības pārveidojošo spēku, un tagad tie šajā pagānisma un māņticības centrā atstāja lielu iespaidu uz labu. Savu mīļoto darbabiedru un šo uzticīgo atgriezušos cilvēku sabiedrībā apustuļa nogurušais un nomāktais gars baudīja atpūtu.

[373] Uzturoties Korintā, Pāvils veltīja laiku, domājot par jauniem, plašākiem darba laukiem. Īpaši viņa prātu nodarbināja iecerētais ceļojums uz Romu, jo tas bija viens no viņa visvairāk lolotajiem plāniem, ar ko saistījās dārgākās cerības – redzēt kristīgo ticību stingri nostiprināmies tā laika pazīstamās pasaules lielajā centrā. Romā jau bija nodibināta draudze, un apustulis vēlējās nodrošināt turienes ticīgo līdzdalību Itālijā un citās zemēs veicamajā darbā. Lai sagatavotu ceļu sadarbībai ar brāļiem, no kuriem daudzi viņam vēl bija pilnīgi sveši, viņš tiem nosūtīja vēstuli, kurā ziņoja par savu nodomu apmeklēt Romu un pacelt krusta karogu arī Spānijā.

Vēstulē romiešiem Pāvils atklāja Evaņģēlija lielos pamatlikumus. Viņš izteica savu viedokli jautājumos, kas satrauca jūdu un pagānu draudzes, un rādīja, ka cerība un apsolījumi, kas kādreiz attiecās īpaši uz jūdiem, tagad tiek piedāvāti arī pagāniem.

Ar lielu spēku un skaidrību apustulis sniedza mācību par taisnošanu ticībā Kristum. Izsakot pamācības Romas kristiešiem, viņš cerēja palīdzēt arī citām draudzēm; bet cik neskaidri viņš tomēr spēja nojaust savu vārdu tālu sniedzošos iespaidu! Lielā patiesība par taisnošanu ticībā laikmetu laikmetos ir stāvējusi kā varena bāka, vadot nožēlojošos grēciniekus uz dzīvības ceļa. Šī gaisma izklīdināja tumsu, kas ietina Lutera prātu, un atklāja viņam Kristus asinīm piemītošo spēku atbrīvot no grēka. Tā pati gaisma tūkstošiem nomāktu dvēseļu ir vadījusi pie īstā piedošanas un miera Avota. [374] Tik tiešām, par Romas draudzei rakstīto vēstuli arī šodien katram kristietim ir iemesls pateikties Dievam.

Šajā vēstulē sevišķi spilgti izpaudās Pāvila rūpes par jūdiem. Kopš savas atgriešanās viņš vienmēr ilgojās palīdzēt savas tautas brāļiem iegūt skaidrāku izpratni par Evaņģēlija vēsti. “Mana sirds vēlēšanās un Dieva lūgšana par Israēla bērniem ir,” viņš paskaidroja, “ka tie tiktu pestīti.”

Tās nebija vienīgi parastas izjūtas. Viņš pastāvīgi lūdza Dievu darboties Israēla ļaužu labā, kas Jēzu no Nacaretes nebija atzinuši par apsolīto Mesiju. “Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju,” viņš apgalvoja ticīgajiem Romā, “arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā: man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi!” (Rom. 9:1-5)

Jūdi bija Dieva izredzētā tauta, ar kuras starpniecību Viņš bija nodomājis svētīt visu cilvēci. No viņu vidus Kungs lika celties daudziem praviešiem. Tie jau iepriekš bija runājuši par Pestītāja nākšanu, kuru atmetīs un nonāvēs tieši tie ļaudis, kuriem pirmajiem Viņu vajadzēja atzīt par Apsolīto.

[375] Lūkodamies cauri gadsimtiem uz priekšu un redzot, kā vienu pēc otra atmet praviešus un beidzot atraida arī Dieva Dēlu, pravietis Jesaja tika iedvesmots rakstīt, ka Pestītāju pieņems tie, kas nekad agrāk nav bijuši Israēla bērnu skaitā. Atsaucoties uz šo pravietojumu, Pāvils paziņoja: “Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja. Bet par Israēlu viņš saka: augu dienu Es savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga.”

Kaut arī Israēls noraidīja Viņa Dēlu, Dievs to tūlīt neatmeta. Ieklausieties, kā Pāvils to turpina pierādīt: “Pēc visa tā es jautāju: vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts. Dievs nav atstūmis savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju, kā viņš apsūdz Israēlu Dievam: Kungs, Tavus praviešus viņi ir nokāvuši, Tavus altārus izpostījuši, tā ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības. Bet ko viņam atbild Dieva balss: Es esmu sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā! Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc žēlastības.” (Rom. 11:1-5)

Israēls bija maldījies un kritis, bet tas neizslēdza iespēju viņam atkal celties. Uz jautājumu: “Vai viņi paklupuši, lai ietu bojā?” apustulis atbild: “Nebūt ne. Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību. [376] Bet, ja jau viņu apgrēcība ir pasaulei ieguvums un viņu iztrūkums – ieguvums pagāniem, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits. Jums es to saku, pagāniem. Tā kā esmu pagānu apustulis, es turu godā savu darbu, cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt. Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?” (11:11-15)

Dievam bija nolūks, lai Viņa žēlastība atklātos kā pagānu tautām, tā arī Israēlam. Tas skaidri parādīts Vecās Derības pravietojumos; un dažus no tiem apustulis tagad izlieto kā pierādījumu. “Vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?” viņš jautā. “Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un zināmu darīt savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus, kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par savu tautu to, kas nav Mana tauta, un savu nemīļoto par mīļoto, un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! – viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.” (9:21-26)

Neskatoties uz Israēla kā tautas atkrišanu, starp tiem palika ievērojams atlikums, kam vajadzēja tikt izglābtiem. [377] Pestītāja atnākšanas laikā Israēlā bija uzticīgi vīri un sievas, kas ar prieku bija uzņēmuši Jāņa Kristītāja vēsti un tā tikuši no jauna ierosināti pētīt pravietojumus par Mesiju. Kad lika pamatu pirmajai kristīgajai draudzei, to izveidoja no šiem uzticīgajiem jūdiem, kas Jēzu no Nacaretes atzina par ilgi gaidīto Glābēju. Uz šo atlikumu Pāvils atsaucās, rakstot: “Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un ja sakne ir svēta, tad arī zari.”

Atlikumu Israēlā Pāvils salīdzina ar dārza olīvkoku, kuram daži zari nolauzti. Pagānus viņš ilustrē ar meža eļļas koka zariem, kas tagad uzpotēti labajam olīvkokam. “Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļas koka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļas koka saknes un taukuma, tad nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi! Tu varbūt iebildīsi: zari izlauzti, lai es tiktu uzpotēts. Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs! Redzi šeit kopā Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtīs!”

[378] Neticības un Debesu paredzētā nodoma atmešanas dēļ Israēls kā tauta bija zaudējis savienību ar Dievu. Bet zarus, kas bija atdalīti no dzimtā koka stumbra, Dievs spēja no jauna savienot ar īsto Israēla stumbru – atlikumu, kas bija palikuši uzticīgi savu tēvu Dievam. “Viņi turpretim,” apustulis paskaidro par šiem nolauztajiem zariem, “ja nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt. Jo, ja tu no sava dabīgā celma, meža eļļas koka, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļas kokā, cik daudz vieglāk šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu eļļas kokā! Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas.”

“Un tā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs Mana derība ar viņiem, kad es dzēsīšu viņu grēkus. Pēc Evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles – Dieva mīļoti tēvu dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. Jo, kā jūs kādreiz esat bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību, gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanās labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti.

Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! [379] Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!”

Tā Pāvils rāda, ka Dievs ir pietiekoši spēcīgs pārveidot sirdi kā jūdiem, tā pagāniem un Israēlam apsolītās svētības piešķirt ikvienam, kas tic Kristum. Viņš atkārto Jesajas vēstījumu par Dieva ļaudīm: “Kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis – tikai atlikums tiks izglābts! Viņš pabeidz un ātri pabeidz vārdu; tas Kungs to darīs uz zemes. Un kā Jesaja to bija paredzējis: ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai.”

Laikā, kad Jeruzālemi izpostīja un tempļa vietā palika tikai drupas, daudzus tūkstošus jūdu pārdeva par vergiem pagānu zemēs. Līdzīgi bojā gājuša kuģa atliekām tuksnešainā krastā tie tika izkaisīti starp tautām. Astoņpadsmit gadsimtus jūdi ir klīduši pa visu pasauli no vienas zemes uz otru, un nevienā vietā viņiem kā tautai nav dota priekšrocība atgūt savu agrāko cienījamo stāvokli. Nicinātiem, ienīstiem un vajātiem tiem no gadsimta gadsimtā par daļu ir bijušas ciešanas.

Tomēr, neskatoties uz briesmīgo spriedumu, kas tika pasludināts pār jūdu tautu, kad tie atmeta Jēzu no Nacaretes, katrā laikmetā ir dzīvojuši arī krietni un dievbijīgi jūdu tautības vīrieši un sievietes, kas visu pacieta klusējot. Dievs ir iepriecinājis viņu sirdi bēdās un līdzcietībā uzlūkojis to drausmīgo stāvokli. [380] Viņš ir dzirdējis to sāpju un izmisuma pilnās lūgšanas, kad tie no visas sirds meklēja Kungu, lai varētu pareizi izprast Viņa Vārdu. Daži tādā veidā pazemīgajā Nacarietī iemācījās saskatīt īsto Israēla Mesiju, kuru viņu priekšteči atmeta un piesita krustā. Viņu prātam aptverot pazīstamo pravietojumu nozīmi, kas tiem tik ilgi bija tradīciju un nepareizu izskaidrojumu aptumšota, sirds pildījās ar pateicību Dievam par neizsakāmo dāvanu, ko Viņš sniedz katrai cilvēcīgai būtnei, kas izvēlas pieņemt Kristu par savu personīgo Pestītāju.

Par šo šķiru Jesaja runāja savā pravietojumā, sakot, ka “tikai atlikums tiks izglābts!” No Pāvila dienām līdz pat šim laikam Kungs ar savu Svēto Garu ir aicinājis kā jūdus, tā pagānus. Apustulis paziņoja, ka “Dievs neuzlūko cilvēka vaigu,” un sevi uzskatīja par parādnieku “grieķiem un barbariem”, tāpat kā jūdiem; bet viņš nekad neatstāja neievērotas tās noteiktās priekšrocības, kas jūdiem bija pāri pār citām tautām, jo Dieva Vārds vispirms tika uzticēts tiem. “Evaņģēlijs,” viņš paskaidroja, “ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam vispirms un arī grieķim. Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” Par šo Kristus Evaņģēliju, kas vienlīdz spēcīgs kā pie jūdiem, tā pie pagāniem, Pāvils vēstulē romiešiem liecina, ka viņš no tā nekaunas.

[381] Ja jūdiem Evaņģēliju pasludinātu visā pilnībā, tad daudzi pieņemtu Kristu par Mesiju. Starp kristīgajiem sludinātājiem ir maz tādu, kas jūtas aicināti strādāt jūdu labā, tomēr arī tiem, kuriem šodien tik bieži paiet garām, tāpat kā visiem citiem, ir dota Kristus žēlastības un cerības vēsts.

Dievs sagaida, lai Evaņģēlija sludināšanas noslēgumā, kad sevišķs darbs tiks veikts pie līdz šim novārtā atstātajām ļaužu šķirām, Viņa vēstneši īpašu vērību pievērstu jūdiem, kurus var atrast visās zemes daļās. Atklājums, ka Jehovas mūžīgā nodoma izskaidrojumā Jaunās un Vecās Derības Rakstos valda pilnīga saskaņa, daudziem jūdiem būs kā jauna rīta ausma, kā dvēseles augšāmcelšanās. Kad tie Evaņģēlijā saskatīs Vecās Derības Rakstu lappusēs ainoto Kristu un aptvers, cik nepārprotami Jaunā Derība izskaidro Veco, tad pamodīsies viņu snaudošās gara spējas un tie Kristu atzīs par pasaules Glābēju. Ticībā daudzi Viņu pieņems par savu Pestītāju. Pie tiem tad būs piepildījušies vārdi: “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jāņa 1:12)

Starp jūdiem ir daži, kas, līdzīgi Saulam no Tarzas, ir vareni Rakstos, un tie ar brīnišķu spēku pasludinās Dieva bauslības nemainību. Israēla Dievs tam liks notikt mūsu dienās. Viņa roka nav paīsināta, ka nevarētu izglābt. Kunga pestīšana atklāsies tad, kad Viņa kalpi ticībā strādās to labā, kas ilgu laiku bijuši neievēroti un nicināti.

“Tādēļ saka tas Kungs, kas izglāba Ābrahāmu, Jēkaba namam: “Jēkabs nekļūs vairs kaunā, un viņa vaigs vairs [382] nenobālēs; jo, kad viņš un viņa bērni redzēs Manu roku darbu viņu vidū, tie svētīs Manu Vārdu, piesauks Jēkaba Svēto un parādīs bijību Israēla Dievam. Un tie, kuru gars tagad maldās, nāks pie atzīšanas, un neapmierinātie pieņems pamācību.” (Jes. 29:22-24)

36. Atkrišana galatijā

Pāvila Vēstule Galatiešiem

[383] Uzturoties Korintā, Pāvilam bija iemesls nopietnām rūpēm par dažām jau agrāk nodibinātām draudzēm. Viltus mācītāju iespaidā, kas bija radušies starp ticīgajiem Jeruzālemē, Galatijas kristiešos strauji izplatījās nevienprātība, maldu mācības un juteklība. Šie viltus skolotāji jūdu tradīcijas bija sajaukuši ar Evaņģēlija patiesībām. Neievērodami Jeruzālemē sasauktās vispārējās padomes lēmumu, tie atgrieztajiem pagāniem centās uzspiest ceremoniālo bauslību.

Stāvoklis kļuva kritisks. Ieviestais ļaunums draudēja ātri iznīcināt Galatijas draudzes.

Pāvils to ļoti pārdzīvoja un jutās satraukts, ka atklāti atkrita daļa no tiem cilvēkiem, kuriem tas uzticīgi bija mācījis Evaņģēlija pamatlikumus. Viņš nekavējoties rakstīja šiem piekrāptajiem ticīgajiem, atklādams nepareizās teorijas, kuras tie bija pieņēmuši, un ļoti stingri norādams tos, kas bija [384] atsacījušies no ticības. Apsveicis galatiešus ar vārdiem: “Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus,” viņš tiem adresē visai asus pārmetumus:

“Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam Evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus Evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” Pāvila mācība bija saskaņā ar Rakstiem, un Svētais Gars bija apliecinājis viņa darbu; tāpēc viņš savus brāļus brīdināja neuzklausīt kaut ko citu, kas runā pretī patiesībām, kuras viņš tiem bija sludinājis.

Apustulis Galatijas ticīgos aicināja rūpīgi pārdomāt savus pirmos piedzīvojumus kristīgajā dzīvē. “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmānījis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vēl vēlos dabūt no jums zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt? Vai tik lielas lietas jūs velti esat piedzīvojuši? Taču ne velti! Vai tad nu Tas, kas jums sniedz garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? “

Tā Pāvils galatiešus apsūdzēja viņu pašu sirdsapziņas tiesas priekšā un centās tos apturēt [385] uzsāktajā ceļā. Paļaujoties uz Dieva spēku glābt un atsakoties atzīt atkritušo mācītāju prasības, apustulis pūlējās atvērt jaunatgriezto acis, lai tie ieraudzītu, ka ir rupji piekrāpti, bet, atgriežoties pie savas iepriekšējās ticības Evaņģēlijam, vēl var izjaukt sātana nodomu. Viņš stingri nostājās patiesības un taisnības pusē; un viņa uzvarošā ticība un paļāvība sniegtajai vēstij palīdzēja daudziem, kuru ticība bija izsīkusi, atkal pilnīgi nodoties Pestītājam.

Cik ļoti Pāvila izturēšanās, rakstot Korintas draudzei, atšķīrās no veida, kā viņš tagad vērsās pret ticīgajiem Galatijā! Korintiešus viņš rāja uzmanīgi un maigi, pie galatiešiem griezās ar nesaudzīgiem pārmetumiem. Korintieši bija kārdināšanu pārvarēti. Tos bija pievīluši gudri izdomātu nepareizu mācību skolotāji, kas maldus pasniedza zem patiesības maskas, kā rezultātā tie jutās apmulsuši un apjukuši. Mācot korintiešus atšķirt nepatieso no patiesā, bija vajadzīga uzmanība un pacietība. Skarbums vai neapdomīga steiga no Pāvila puses varētu iznīcināt viņa iespaidu pie daudziem, kuriem viņš ilgojās palīdzēt.

Galatijas draudzēs Evaņģēlija vēsti bija aizstājuši atklāti, nemaskēti maldi. Novecojušās jūdaisma ceremonijas bija stājušās Kristus, patiesā ticības pamata, vietā. Apustulis redzēja, ka Galatijas ticīgo glābšanai no draudošajiem iespaidiem bija nepieciešami visizšķirošākie pasākumi, visasākie brīdinājumi.

Prast savu darbu piemērot to stāvoklim, kuriem cenšamies palīdzēt, ir ļoti svarīga mācība, kas jāapgūst ikvienam Kristus kalpam. [386] Maigums, pacietība, noteiktība un stingrība var dot vienādi labus rezultātus, bet tikai pareizi jāizšķir, kā tieši katrā atsevišķā gadījumā rīkoties. Pareiza izturēšanās pret dažādi domājošajiem cilvēkiem atšķirīgos apstākļos un stāvokļos ir darbs, kas prasa gudrību un Dieva Gara apgaismotu un svētotu spriedumu.

Vēstulē ticīgajiem Galatijā Pāvils īsumā atskatījās uz galvenajiem ar viņa paša atgriešanos saistītajiem notikumiem un pirmajiem kristīgajiem piedzīvojumiem. Tā viņš centās parādīt, ka tieši ar īpašu Dieva spēka atklāšanos viņš kādreiz tika vadīts ieraudzīt un saprast Evaņģēlija lielās patiesības. Un tieši no Dieva saņemto norādījumu iespaidā Pāvils tagad tik svinīgi un droši brīdināja un pamācīja galatiešus. Viņš nerakstīja šauboties vai uz labu laimi, bet noteikti pārliecināts un saprazdams, kā rīkoties. Viņš skaidri parādīja atšķirību, ko nozīmē būt cilvēku pamācītam vai saņemt norādījumus tieši no Kristus.

Apustulis skubināja, lai galatieši atstāj viltus vadoņus, kas tos bija maldinājuši, un atgriežas pie ticības, kurai ir nepārprotami dievišķas atzinības pierādījumi. Cilvēki, kas tos centās novērst no evaņģēliskās pārliecības, patiesībā bija liekuļi, sirdī un dzīvē samaitāti vīri. Viņu reliģija dibinājās uz virkni ceremoniju, ar kuru izpildīšanu tie cerēja iegūt Dieva labvēlību. Tie neilgojās pēc Evaņģēlija, kas aicina ņemt vērā vārdus: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) [387] Tiem šķita, ka reliģija, kas pamatojas uz tādu mācību, prasa pārāk lielu uzupurēšanos, tāpēc tie pieķērās saviem maldiem, pievildami paši sevi un citus.

Sirds un dzīves svētumu aizvietot ar reliģijas ārējām formām neatjaunotai dabai vēl joprojām ir tikpat patīkami, kā šo jūdu skolotāju dienās. Šodien, tāpat kā toreiz, atrodas viltīgi garīgie līderi, kuru mācības daudzi kāri uzklausa. Tas ir sātana labi pārdomāts paņēmiens, lai novērstu prātu no cerības saņemt pestīšanu ticībā Kristum un paklausot Dieva baušļiem. Visos laikmetos ļaunuma ierosinātājs savas kārdināšanas piemēro to aizspriedumiem vai tieksmēm, kurus viņš cenšas pievilt. Apustuļu dienās viņš vedināja jūdus paaugstināt ceremoniālo bauslību un atmest Kristu. Šodien viņš daudzus vārda kristiešus pamudina, lai tie, runājot par Kristus pagodināšanu, izturētos nicinoši pret morāles bauslību un mācītu, ka tās priekšrakstus var pārkāpt, nesaņemot nekādu sodu. Katram Dieva kalpam ir pienākums stingri un noteikti pretoties šiem ticības sagrozītājiem un ar patiesības Vārdu bezbailīgi atklāt viņu maldus.

Pūloties atgūt savu Galatijas brāļu uzticību, Pāvils prasmīgi aizstāvējās kā Kristus apustulis. Viņš paskaidroja, ka ir apustulis “ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts, un Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem”. Viņš savu uzdevumu bija saņēmis ne no cilvēkiem, bet no visaugstākās Autoritātes Debesīs. Viņa stāvokli atzina vispārējā sanāksmē Jeruzālemē, kuras lēmumam Pāvils pakļāvās savā darbā pie pagāniem.

[388] Ne sevi paaugstinot, bet cildinot Dieva žēlastību, Pāvils tiem, kas noliedza viņa apustuļa sūtību, pierādīja, ka viņš nav “mazāks par dižapustuļiem”. (2. Kor. 11:5) Tie, kas centās noniecināt viņa aicinājumu un pūles, cīnījās pret Kristu, kura žēlastība un spēks atklājās visā Pāvila darbā. Ienaidnieku pretestība piespieda apustuli izšķiroši nostāties, lai saglabātu savu stāvokli un autoritāti.

Tos, kas reiz savā dzīvē bija iepazinušies ar Dieva spēku, Pāvils aicināja atgriezties pie pirmās mīlestības uz Evaņģēlija patiesību. Ar neapgāžamiem argumentiem viņš tos pārliecināja par priekšrocību kļūt brīviem vīriem un sievām Kristū, kura salīdzinošā žēlastība visus, kas Viņam pilnīgi nododas, ietērpj dievišķās taisnības drēbēs. Viņš norādīja, ka katrai dvēselei, kas vēlas tikt izglābta, vajadzīgi patiesi, personīgi piedzīvojumi ar Dievu.

Apustuļa nopietnais, sirsnīgais lūgums nepalika bez ievērības. Svētais Gars darbojās ar varenu spēku, un daudzi, kuru kājas bija noklīdušas uz svešām takām, atgriezās savā iepriekšējā evaņģēliskajā ticībā. No šī brīža viņi nesatricināmi sargāja savu Kristus dāvāto brīvību. Viņu dzīvē atklājās Gara augļi – “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība”. Tika pagodināts Dieva Vārds, un visā apgabalā vēl daudzi pievienojās ticīgo pulkam.

37. Pāvila pēdējais ceļojums uz Jeruzālemi

(Ap. d. 20:4-21:16)

[389] Pāvils ļoti ilgojās nonākt Jeruzālemē pirms gadskārtējiem Pashā, jo tad viņam būtu izdevība sastapties ar tiem, kas no visām pasaules daļām tur ieradās pavadīt šos svētkus. Apustulis vēl vienmēr loloja cerību, ka savā ziņā Dievs viņu varētu izlietot par ieroci neticīgo tautiešu aizspriedumu izkliedēšanai, lai tie tiktu vadīti pieņemt dārgo Evaņģēlija gaismu. Viņš arī vēlējās satikties ar draudzi Jeruzālemē un aiznest tiem dāvanas, ko pagānu draudzes sūtīja trūcīgajiem brāļiem Jūdejā. Un vēl ar šo apmeklējumu Pāvils cerēja izveidot stiprākas savstarpējās attiecības starp jūdu un pagānu ticīgajiem.

Pabeidzis darbu Korintā, viņš nolēma doties ar kuģi tieši uz kādu no Palestīnas piekrastes ostām. Visi priekšdarbi bija paveikti, un viņš jau gatavojas kāpt uz kuģa, kad tam paziņoja par jūdu plānoto sazvērestību, [390] lai viņu nogalinātu. Pagātnē, pūlēdamies pārtraukt apustuļa darbu, šie ticības pretinieki arvien bija cietuši neveiksmi.

Sekmes, kas pavadīja Evaņģēlija sludināšanu, no jauna pamodināja jūdu dusmas. No visām pusēm pienāca ziņas par jaunās mācības straujo izplatīšanos, kas jūdus atbrīvoja no ceremoniālās bauslības rituālu ievērošanas un pagāniem piešķīra vienādas tiesības ar Ābrahāma bērniem. Sludinot Korintā, Pāvils izlietoja tos pašus pierādījumus, ko viņš tik spēcīgi uzsvēra vēstulēs. Viņa izteiksmīgo paziņojumu: “Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus” (Kol. 3:11), ienaidnieki uzskatīja par nekaunīgu zaimošanu, un tāpēc nolēma viņa balsi apklusināt.

Saņēmis brīdinājumu par sazvērestību, Pāvils izšķīrās iet apkārt pa Maķedonijas ceļu. Plāns sasniegt Jeruzālemi Pashā svētkos bija jāatmet, bet viņš cerēja tur nokļūt Vasarsvētkos.

Pāvilu un Lūku šajā ceļā “pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tihiks un Trofims”. Apustulis sev līdzi nesa lielu naudas summu no pagānu draudzēm, ko viņš gribēja nodot to vīru rokās, kam bija uzticēta atbildība par darbu Jūdejā; tāpēc arī viņu uz Jeruzālemi pavadīja šie brāļi kā pārstāvji no vairākām draudzēm, kas bija sniegušas minētās dāvanas.

Filipos Pāvils uzkavējās visu Pashā svētku laiku. Pie viņa palika vienīgi Lūka, bet pārējie ceļabiedri devās uz Troadu, lai tur viņu sagaidītu. Filipieši mīlestībā un uzticībā bija vissirsnīgākie no visiem apustuļa atgrieztajiem ļaudīm, un tā astoņas dienas garajā svētku laikā Pāvils viņu sabiedrībā baudīja mieru un laimi. [391]

Aizbraukuši no Filipiem, Pāvils ar Lūku pēc piecām dienām sastapa savus biedrus Troadā un septiņas dienas palika kopā ar šīs vietas ticīgajiem.

Viņiem tur uzturoties pēdējo vakaru, brāļi sanāca kopā “maizi lauzt”. Fakts, ka viņu mīļotais skolotājs gatavojas aizceļot, bija par iemeslu lielākam cilvēku pieplūdumam nekā parasti. Tie sapulcējās “augšistabā” trešajā stāvā. Tur, dedzīgā mīlestībā un rūpēs par tiem, apustulis sludināja līdz pusnaktij.

Uz vienas no atvērto logu palodzēm sēdēja jauneklis, vārdā Eutihs. Viņš šajā bīstamajā vietā iesnaudās un nokrita lejā pagalmā. Kādu brīdi visi jutās satraukti un samulsuši. Jaunekli pacēla nedzīvu, un daudz cilvēku kliedzot un vaimanājot sapulcējās ap viņu, bet Pāvils, izgājis cauri baiļu pārņemtajam pūlim, apkampa jaunekli un raidīja pie Dieva augšup nopietnu lūgšanu, lai Viņš atdotu mirušajam dzīvību. Viņa lūgums tika paklausīts. Cauri troksnim, kas radās no raudāšanas un vaimanāšanas, bija dzirdama apustuļa balss: “Neuztraucieties, viņa dzīvība vēl ir viņā!” (pēc angļu tulk.) Tad ticīgie līksmi atkal sapulcējās augšistabā. Visi piedalījās vakarēdienā, un Pāvils runāja “vēl labu laiku – līdz rīta ausmai”.

Kuģim, ar kuru Pāvilam un viņa biedriem vajadzēja aizceļot, drīz bija jāatiet, un brāļi steidzās uz piekrasti. Apustulis pats tomēr izvēlējās taisnāko ceļu pa sauszemi, kas no Troadas veda uz Asu, lai pēc tam tur satiktu pārējos. [392] Tas viņam deva neilgu laiku pārdomām un lūgšanām. Ar paredzēto Jeruzālemes apmeklējumu saistītās grūtības un briesmas, tur esošās draudzes nostāja pret viņu un tā darbu, kā arī draudžu stāvoklis un Evaņģēlija darba intereses citās vietās bija iemesls nopietnam nemieram un rūpēm; un viņš izmantoja šo sevišķo izdevību, lai meklētu Dievu pēc spēka un vadības.

Dodamies uz dienvidiem no Asas, ceļotāji kuģoja gar Efezas pilsētu, kas tik ilgi bija viena no apustuļa darbības laukiem. Pāvils ļoti ilgojās apmeklēt turienes draudzi, jo viņam tai bija svarīgas pamācības un padomi. Bet visu labi apsvēris, viņš nolēma steigties, jo gribēja “Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē”. Tomēr, sasniedzis Milētu, no kurienes līdz Efezai bija tikai 30 jūdzes, viņš saprata, ka ir iespējams ar draudzi sazināties, pirms kuģis atkal dodas tālāk. Tādēļ viņš nekavējoties sūtīja vēsti draudzes vecākajiem, ļoti lūgdams tos steigties uz Milētu, lai pirms ceļojuma turpināšanas varētu satikties.

Atsaucoties uz aicinājumu, tie drīz vien atnāca, un viņš tos atvadoties dziļi izjusti pamācīja. “Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, kalpodams tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams [393] jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.”

Pāvils vienmēr paaugstināja dievišķos likumus. Viņš rādīja, ka bauslībai nav spēka izglābt cilvēku no soda par nepaklausību. Pārkāpējiem vispirms jāatgriežas no grēkiem un jāpazemojas Dieva priekšā, kura taisnās dusmas tie izraisījuši, nepildot Viņa likumus; un tāpat tiem nepieciešama dzīva ticība Kristus asinīm kā vienīgajam grēku piedošanas līdzeklim. Dieva Dēls ir nomiris kā upuris un devies uz Debesīm, lai Tēva priekšā tos aizstāvētu. Nožēlojot un ticot tie var atbrīvoties no grēku soda un Kristus žēlastībā saņemt spēku turpmāk dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem.

“Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības Evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.”

Pāvils nebija domājis sniegt tādu liecību, bet, kamēr tas runāja, Gars viņu iedvesmoja, apstiprinot bažas, ka šī var būt pēdējā tikšanās ar Efezas brāļiem.

“Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā, jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” [394] Ne bailes no pretestības, ne vēlēšanās iegūt draugus vai piekrišanu nevarēja ietekmēt Pāvilu nepateikt to, ko Dievs viņam bija atklājis, lai pamācītu, brīdinātu un vērstu par labu. Dievs arī šodien no saviem kalpiem prasa bezbailību Vārda sludināšanā un Viņa priekšrakstu īstenošanā. Kristus sūtnim nav pienākums sniegt ļaudīm tikai tās patiesības, kas šķiet patīkamas, aizturot citas, kas varētu tiem radīt sāpes. Ar dziļām rūpēm viņam jāseko cilvēku rakstura attīstībai. Ja viņš redz, ka daži no viņa ganāmpulka auklējas ar grēku, tad tam kā uzticīgam ganam jādod tiem no Dieva Vārda vispiemērotākie norādījumi. Atļaujot tiem nebrīdinātiem turpināt palikt savā pašpaļāvībā, viņš būs atbildīgs par šo cilvēku dvēselēm. Ganam, kas izpilda savu augsto uzdevumu, jāsniedz ļaudīm uzticīgas pamācības katrā kristīgās ticības jautājumā, rādot, kādiem tiem jābūt un kas jādara, lai Dieva dienā tiktu atrasti nevainojami. Vienīgi tas, kas būs uzticīgi mācījis patiesību, sava darba noslēgumā varēs teikt kopā ar Pāvilu: “Es esmu skaidrs no viņu asinīm.”

“Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu.” Ja Evaņģēlija sludinātāji pastāvīgi atcerētos patiesību, ka tiem jāstrādā pie Kristus asinīm atpirktiem cilvēkiem, tad viņi daudz dziļāk izprastu sava darba lielo nozīmi. Tiem jāsargā pašiem sevi un ganāmo pulku. [395] Viņu pašu piemēram uzskatāmi jāpaskaidro izteiktās pamācības un jāpiešķir tām spēks. Kā dzīvības ceļa rādītāji tie nedrīkst dot iemeslu ļaunām runām par patiesību. Kā Kristus pārstāvjiem tiem jāpaaugstina Viņa Vārds. Ar nodošanos, skaidru dzīvi un dievbijīgām sarunām tiem jāpierāda, ka viņi ir sava augstā aicinājuma cienīgi.

Apustulim bija atklātas briesmas, kādas drīz pārdzīvos Efezas draudze. “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” Pāvils baidījās par draudzi, kad, raugoties nākotnē, redzēja uzbrukumus, kurus tai nāksies pārciest no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem. Svinīgā nopietnībā viņš aicināja savus brāļus palikt modriem tiem uzticētajā svētajā pienākumā. Viņš pats klātesot bija neatlaidīgi pūlējies un tagad norādīja uz sevi kā piemēru. “Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

Un tagad es jūs uzticu tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena es neesmu kārojis.” Daži Efezas brāļi bija bagāti, bet Pāvils nekad no tiem nebija meklējis sev kādu personīgu labumu. Uzmanības pievēršana sev neietilpa viņa vēstī. [396] “Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.” Savā grūtajā darbā un garajos ceļojumos, pildot Kristus uzdevumu, viņš spēja ne tikai sevi apgādāt, bet arī kaut ko atlicināt, lai atbalstītu darbabiedrus un cienījamus trūcīgos. To viņš sasniedza, nemitīgi strādājot un ievērojot stingru taupību. Tiešām, viņš varēja norādīt uz sevi kā piemēru, sakot: “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”

Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu. Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.”

No Milētas ceļotāji burāja uz Kosu un nākamajā dienā “uz Rodu un no turienes uz Pataru”, Mazāzijas dienvidaustrumu krastā, kur, “atraduši kuģi, kas devās uz Feniķiju”, tie iekāpa un brauca tālāk. Tirā, kur kuģi izkrāva, viņi satika dažus mācekļus, pie kuriem varēja uzkavēties septiņas dienas. Svētais Gars šos kristiešus bija brīdinājis par Pāvilam draudošajām briesmām, un tie viņu ļoti lūdza “neiet uz Jeruzālemi”. Bet apustulis neļāva bailēm no ciešanām un cietuma novērst sevi no sākotnējā nodoma.

Tirā pavadītās nedēļas beigās visi brāļi kopā ar sievām un bērniem pavadīja Pāvilu līdz kuģim, un, pirms viņš uzkāpa uz klāja, tie jūrmalā nometās ceļos un viens par otru lūdza.

Turpinot braukt uz dienvidiem, ceļotāji nonāca [397] Cēzarejā “un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem”, tur kādu laiku palika. Šeit Pāvils pavadīja dažas miera pilnas, laimīgas dienas – pēdējās pilnīgā brīvībā, ko pēc tam viņam ilgu laiku vairs nebija lemts piedzīvot.

Uzkavējoties Cēzarejā, kā raksta Lūka, “no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs, un paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: “Tā saka Svētais Gars: tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.”

“Kad mēs to dzirdējām,” turpina Lūka, “mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.” Bet Pāvils nenovirzījās no pienākuma takas. Viņš vēlējās sekot Kristum, ja vajadzīgs, arī cietumā un nāvē. Tāpēc tas atbildēja: “Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus Vārdu Jeruzālemē ne vien uzņemties saites, bet arī mirt.” Redzēdami, ka tie viņam sagādā sāpes, un nespēdami grozīt apustuļa apņemšanos, brāļi mitējās to apgrūtināt un tikai noteica: “Lai notiek tā Kunga prāts.”

Drīz īsais apstāšanās laiks Cēzarejā tuvojās beigām, un dažu brāļu pavadībā Pāvils un viņa biedri ar gaidāmā ļaunuma priekšnojautu dziļi nospiestām sirdīm devās uz Jeruzālemi.

Nekad iepriekš apustulis nebija gājis uz Jeruzālemi ar tik smagu sirdi. Viņš zināja, ka tur atradīs maz draugu un daudz ienaidnieku. [398] Tā viņš tuvojās pilsētai, kas bija atmetusi un nokāvusi Dieva Dēlu un pār kuru tagad karājās dievišķo dusmu draudi. Atceroties savus agrākos ļaunos aizspriedumus pret Kristus sekotājiem, viņa sirdi pildīja visdziļākā līdzjūtība pret pieviltajiem tautiešiem. Un tomēr, cik maz viņš varēja cerēt, ka spēs tiem palīdzēt! Tās pašas aklās dusmas, kas kādreiz dega viņa sirdī, tagad ar neizsakāmu spēku bija aizdedzinātas visas tautas sirdī pret viņu.

Un viņš pat nevarēja rēķināties ar savu ticības brāļu līdzjūtību un atbalstu. Neatgriezušies jūdi, kas tik vērīgi bija sekojuši Pāvila gājumam, nebija vilcinājušies gan personīgi, gan ar vēstulēm izplatīt Jeruzālemē visnelabvēlīgākās baumas par viņu un tā darbu; tā ka pat daži no apustuļiem un vecākajiem šīs ziņas bija uzņēmuši kā patiesību, necenšoties tās atspēkot un neparādot nekādu vēlēšanos ar viņu sadarboties.

Tomēr, draudošu apstākļu apņemts, apustulis nekrita izmisumā. Viņš cerēja, ka Balss, kas bija runājusi uz viņa sirdi, runās arī uz viņa tautiešiem, un Meistars, kuru mīlēja un kam kalpoja arī pārējie mācekļi, vēl savienos viņu sirdis kopējā Evaņģēlija darbā.

38. Pāvils – cietumnieks

(Ap. d. 21:17- 23:35)

[399] Lūka ziņo: “Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma. Nākamajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji arī bija klāt.”

Šajā gadījumā Pāvils ar saviem biedriem oficiāli pasniedza darba vadītājiem Jeruzālemē tās dāvanas, ko pagānu draudzes sūtīja trūcīgo atbalstīšanai jūdu vidū. Šo dāvanu savākšana apustulim un viņa līdzstrādniekiem bija prasījusi daudz laika, rūpju pilnas pārdomas un nogurdinošu darbu. Summa, kas tālu pārsniedza Jeruzālemes draudzes vecāko cerības, liecināja, ka pagānu ticīgie bija pienesuši daudz upuru, parādot lielu pašaizliedzību.

Šie labprātīgie ziedojumi uzskatāmi liecināja, ka atgrieztie pagāni izprot un atbalsta Dieva darba organizāciju visā pasaulē, un vadītājiem tos vajadzēja pieņemt ar pateicības pilnu atzinību; tomēr Pāvils un viņa pavadoņi redzēja, ka pat starp tiem, kuru priekšā tie tagad stāvēja, [400] bija daži, kas nespēja novērtēt brāļu mīlestības garu, kas bija pamudinājis dot tādas dāvanas.

Sākot evaņģelizācijas darbu starp pagāniem, daži no vadošajiem brāļiem Jeruzālemē, turēdamies pie agrākajiem aizspriedumiem un ierastās domāšanas, nebija no sirds sadarbojušies ar Pāvilu un viņa sabiedrotajiem. Cenšoties saglabāt dažas nenozīmīgas formas un ceremonijas, tie savu skatu bija novērsuši no svētības, kas nāktu pār tiem un viņu mīlēto lietu, ja visas Kunga darba daļas apvienotu vienā veselā. Gribēdami kristīgajai draudzei nodrošināt vislabāko, tie nebija spējuši iet kopsolī ar Dieva aizgādību, kas darbu virzīja uz priekšu, bet savā cilvēciskajā gudrībā mēģināja strādniekiem uzlikt daudzus nevajadzīgus ierobežojumus. Tā radās grupa vadītāju, kas personīgi nepazina jaunos apstākļus un tālajos laukos strādājošo īpatnējās vajadzības, bet neatlaidīgi apgalvoja, ka tiem ir tiesības pavēlēt brāļiem šajos laukos sekot kādām noteiktām darba metodēm. Tie domāja, ka Evaņģēlija sludināšanas darbs jāvirza uz priekšu saskaņā ar viņu uzskatiem.

Bija pagājuši vairāki gadi, kopš brāļi Jeruzālemē kopā ar citiem vadošo draudžu pārstāvjiem bija rūpīgi apsprieduši neskaidros jautājumus par metodēm, ko savā darbā ievēroja tie, kas strādāja pie pagāniem. Šīs sanāksmes rezultātā visi bija vienojušies dot draudzēm noteiktus norādījumus par dažiem rituāliem un ieradumiem, ieskaitot apgraizīšanu. [401] Tāpat šajā vispārējā koncilā tika panākta vienošanās ieteikt kristīgajām draudzēm Barnabu un Pāvilu kā darbiniekus, kuriem ticīgie var pilnībā uzticēties.

Sanāksmes dalībnieku vidū toreiz gan atradās daži, kas bargi kritizēja darba metodes, pēc kurām strādāja apustuļi, kas nesa galveno smagumu Evaņģēlija pasludināšanā pagānu pasaulei. Tomēr apspriedes gaitā viņi ieguva plašāku priekšstatu par Dieva nodomu un beidzot piekrita brāļiem, pieņemot saprātīgus lēmumus, kas darīja iespējamu visu ticīgo apvienošanos.

Vēlāk, kad kļuva redzams, ka atgriešanās starp pagāniem strauji pieaug, daži no vadošajiem darbiniekiem Jeruzālemē no jauna pievērsās saviem agrākajiem aizspriedumiem pret Pāvila un viņa sabiedroto darba metodēm. Gadiem ejot, šie aizspriedumi nostiprinājās, līdz daži vadītāji nolēma, ka turpmāk Evaņģēlija sludināšanas darbs noteikti jāsaskaņo ar viņu domām. Ja Pāvils savas metodes piemērotu viņu aizstāvētajiem uzskatiem, tad tie viņa darbu atzītu un atbalstītu; pretējā gadījumā tie vairs ilgāk nevarēja pret viņu izturēties labvēlīgi vai sniegt tam savu atbalstu.

Šie vīri no redzes loka bija pazaudējuši patiesību, ka Dievs ir savu ļaužu skolotājs un katram strādniekam Viņa darbā jāiegūst individuāla pieredze, sekojot dievišķajam Vadonim un negaidot tiešus norādījumus no cilvēkiem; ka Viņa strādniekiem jāveidojas ne pēc cilvēku uzskatiem, bet pēc dievišķā parauga.

Savā sludināšanas darbā apustulis Pāvils ļaudis [402] bija mācījis ne “pārliecinošos gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē”. Patiesības, ko viņš sludināja, tam bija atklājis Svētais Gars, “jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. (..) Jo mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1. Kor. 2:4,10-13)

Visā savā darbībā Pāvils pēc tiešas vadības bija raudzījies uz Dievu, un tomēr tajā pašā laikā viņš bija ļoti uzmanīgs, lai strādātu saskaņā ar Jeruzālemē notikušās vispārējās sanāksmes lēmumiem, kā rezultātā “draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās”. (Ap. d. 16:5) Un tagad, neskatoties uz to, ka daži nebija tam labvēlīgi, viņš mierinājumu atrada apziņā, ka ir darījis savu pienākumu, pamodinot jaunatgrieztajos lojalitāti, augstsirdību un brāļu mīlestību, kas šinī gadījumā izpaudās labprātīgajās dāvanās, kuras viņš varēja nolikt jūdu izcelsmes vadītāju priekšā.

Pasniedzis dāvanas, Pāvils “pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis”. Šis notikumu izklāsts pārliecināja visus, pat tos, kas bija šaubījušies, vai tikai Pāvila pūles ir pavadījusi Debesu svētība. “To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu.” [403] Tie saprata, ka apustuļa darba metodes nes Debesu zīmogu. Viņu priekšā noliktās augstsirdīgi ziedotās dāvanas pastiprināja Pāvila liecību par pagānu vidū nodibināto jauno draudžu uzticību. Līdz ar to daļa no vadītājiem, kam vajadzēja rūpēties par darbu Jeruzālemē un kas bija patvaļīgi pieņēmuši un uzspieduši citiem kontrolējošus pasākumus, tagad Pāvila kalpošanu ieraudzīja citā gaismā un pārliecinājās, ka viņu ieturētais virziens nav bijis pareizs, ka tos vēl bija saistījuši jūdu paradumi un tradīcijas, un tāpēc viņu nevēlēšanās atzīt, ka šķirošā siena starp jūdiem un pagāniem ir noārdīta ar Kristus nāvi, Evaņģēlija darbu ir stipri aizkavējusi.

Tā bija zelta izdevība visiem vadošajiem brāļiem vaļsirdīgi atzīt, ka Dievs ir svētījis Pāvila pūles, bet tie reizēm ir maldījušies, atļaujot ienaidnieku baumām pamodināt sirdī neuzticību un aizspriedumus. Tomēr tā vietā, lai kopīgi censtos attaisnot nepatiesi apvainoto, tie deva viņam padomu, kas rādīja, ka viņi vēl arvien domā, ka Pāvils pats lielā mērā ir vainīgs pie visiem pastāvošajiem aizspriedumiem. Tie atklāti nenostājās apustuļa aizstāvju pusē un nepūlējās neapmierinātajiem pierādīt viņu kļūdas, bet centās panākt kompromisu, dodot Pāvilam padomu, kura ievērošana, pēc viņu domām, novērstu visus iemeslus pārpratumiem.

“Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām. Kas nu būs? [404] Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies. Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības. Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.”

Brāļi cerēja, ka, paklausot šim ieteikumam, Pāvils spēs pierādīt pret viņu izplatīto baumu nepatiesumu. Tie viņam apgalvoja, ka iepriekšējās apspriedes lēmums par atgrieztajiem pagāniem un ceremoniālo bauslību joprojām paliek spēkā. Tomēr šis padoms nesaskanēja ar agrāko lēmumu. Tā ierosinātājs nebija Dieva Gars; tas bija gļēvuma auglis. Jeruzālemes draudzes vadītāji zināja, ka, nepildot ceremoniālo bauslību, kristieši izsauks jūdu naidu un pakļaus sevi vajāšanām. Augstā tiesa darīja visu iespējamo, lai Evaņģēlijam nebūtu panākumu. No tās locekļiem tika izraudzīti vīri, kas sekoja apustuļiem, sevišķi Pāvilam, un visos iespējamos veidos kavēja viņu darbu. [405] Ja Kristum ticīgos nodotu Augstajai tiesai kā baušļu pārkāpējus, tad tie drīz vien saņemtu bargu sodu par atkrišanu no jūdu ticības.

Daudzi israēlieši, kas bija pieņēmuši Evaņģēliju, vēl arvien cienīja ceremoniālo bauslību un bija visai labprātīgi tik muļķīgi piekāpties, cerot tādā veidā mantot savu tautiešu uzticību, izkliedēt viņu aizspriedumus un pārliecināt tos ticēt Kristum kā pasaules Pestītājam. Pāvils saprata, ka tik ilgi, kamēr daudzi Jeruzālemes draudzes vadošie locekļi turpinās raudzīties uz viņu ar aizspriedumiem, tie pastāvīgi strādās pretī viņa iespaidam. Viņš juta, ja ar kādu saprātīgu rīcību varētu tos mantot patiesībai, tad būtu novērsts liels šķērslis Evaņģēlija panākumiem citās vietās. Bet Dievs nebija atļāvis piekāpties tā, kā tie prasīja.

Ja pārdomājam Pāvila lielo vēlēšanos saprasties ar saviem brāļiem, viņa maigo mīlestību pret ticībā vājajiem un godbijību pret apustuļiem, kas bija staigājuši kopā ar Kristu, un Jēkabu, Kunga brāli, kā arī viņa mērķi panākt visu pie visiem, neupurējot pamatlikumus, – ja par visu to domājam, tad nav jābrīnās, ka viņš jutās spiests novirzīties no tā stingri noteiktā ceļa, ko bija gājis līdz šim. Bet ilgotā mērķa sasniegšanas vietā viņa pūles samierināšanās labā tikai pasteidzināja krīzes iestāšanos, paātrināja jau iepriekš paziņotās ciešanas un noslēdzās ar viņa šķiršanu no brāļiem. [406] Rezultātā draudze zaudēja vienu no stiprākajiem balstiem, izraisot bēdas visu zemju kristiešu sirdīs.

Nākamajā dienā Pāvils sāka realizēt draudzes vadītāju padomu. Četri vīri, kuri bija devuši nazīriešu solījumu un kuru solījuma laiks tuvojās beigām, gāja līdz ar Pāvilu templī un paziņoja, “ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris”. Vēl bija jāpienes daži dārgi šķīstīšanās upuri.

Tie, kas Pāvilam ieteica spert šo soli, pilnībā neizprata lielās briesmas, kādām viņš sevi tādā veidā pakļāva. Šajā laikā Jeruzālemi pildīja dievlūdzēji no visām apkārtējām zemēm. Dieva uzdevumā, nesot Evaņģēliju pagāniem, Pāvils bija apmeklējis daudzas pasaules lielākās pilsētas, un viņu labi pazina tūkstoši, kas no citām zemēm tagad bija sanākuši Jeruzālemē, lai tur pavadītu svētkus. Starp šiem cilvēkiem bija vīri, kuru sirdīs dega rūgts naids pret Pāvilu, un ieiešana ļaužu pārpildītājā templī viņam nozīmēja riskēt ar dzīvību. Dažas dienas viņš staigāja starp lūdzējiem it kā nepamanīts, bet pirms noteiktā laika beigām, runājot ar kādu priesteri par pienesamajiem upuriem, to pazina daži Āzijas jūdi.

Velnišķā niknumā tie metās viņam virsū, kliegdami: “Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu,” un, ļaudīm atsaucoties uz aicinājumu palīdzēt, pievienoja vēl citus apvainojumus, “un turklāt viņš ievedis grieķus Templī un sagānījis šo svēto vietu.”

[407] Neapgraizīta cilvēka ieiešana svētās celtnes iekšējos pagalmos pēc jūdu likumiem bija noziegums, kas sodāms ar nāvi. Pāvils pilsētā bija redzēts kopā ar efezieti Trofimu, un tie iedomājās, ka viņš to ievedis templī, kaut gan viņš to nebija darījis, un, tā kā viņš pats bija jūds, tad viņa ieiešana templī nebija nekāds bauslības pārkāpums. Tomēr, lai gan apsūdzība bija pilnīgi nepareiza, tā pamodināja tautā izplatītos aizspriedumus. Saucienam izskanot tempļa pagalmos, tur sapulcējušos ļaužu pulkus pārņēma mežonīgs uzbudinājums. Šīs ziņas ātri izplatījās Jeruzālemē, un “visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis”.

Vēsts, ka kāds Israēla atkritējs bija uzdrošinājies sagānīt templi tieši tajā laikā, kad tur bija sanākuši tūkstoši no visām pasaules daļām, lai piedalītos dievkalpojumos, izraisīja pūļa visnežēlīgākās kaislības. “Sagrābuši Pāvilu, tie vilka viņu no Tempļa ārā; un durvis tūlīt tika aizslēgtas.

Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta.” Klaudijs Lizijs labi pazina šo cilvēku vētraino, nepakļāvīgo raksturu, un, “paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist”. Nezinādams trokšņa cēloni, bet redzēdams, ka pūļa niknums vērsts pret Pāvilu, Romas virsnieks nodomāja, ka tam jābūt ēģiptietim, [408] kādam dumpiniekam, kas, kā viņš bija dzirdējis, nesen esot izbēdzis. Tāpēc viņš to saņēma un “pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis”. Uzreiz skaļā un dusmīgā apsūdzībā atskanēja daudzas balsis. “Pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī neko noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē. Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest ļaužu uzmākšanās dēļ, jo ļaužu pulks sekoja, saukdams: “Nost viņu!””

Visā šajā kņadā apustulis bija kluss un savaldīgs. Viņa domas kavējās pie Dieva, un viņš zināja, ka ap viņu ir Debesu eņģeļi. Pāvils nevēlējās atstāt templi, pirms nebija mēģinājis saviem tautiešiem atklāt patiesību. Kad to gatavojās aizvest uz karaspēka mītni, viņš vecākajam virsniekam jautāja: “Vai man ir atļauts tev ko teikt?” Lizijs atbildēja: “Vai tu proti grieķiski? Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?” Iebilstot Pāvils sacīja: “Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.”

Lūgumu paklausīja, un “Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku”. Apustuļa žests saistīja klātesošo uzmanību, un viņa stāja iedvesa cieņu. “Kad visi bija apklusuši, viņš tos ebreju valodā uzrunāja: “Brāļi un tēvi, uzklausiet tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!” Dzirdot pazīstamās ebreju valodas skaņas, [409] “tie kļuva vēl klusāki”. Un viņš turpināja:

“Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien.” Neviens nevarēja noliegt apustuļa teikto, jo fakti, uz kuriem viņš atsaucās, vēl bija labi zināmi daudziem Jeruzālemes iemītniekiem. Tālāk viņš runāja par savu agrāko dedzību Kristus mācekļu vajāšanā, pat līdz nāvei; viņš atstāstīja savas atgriešanās apstākļus, paskaidrojot klausītājiem, kā viņa lepnā sirds tika vadīta uz pazemošanos krustā sistā Nacarieša priekšā. Ja viņš savus pretiniekus būtu centies pārliecināt, tad tie stūrgalvīgi atteiktos tādos vārdos klausīties, bet viņa piedzīvojumu atstāstījumu pavadīja savdabīgs spēks, kas uz laiku šķita darām iejūtīgākas un pakļāvīgākas arī šo ļaužu sirdis.

Pēc tam viņš centās tiem atklāt, ka strādāt starp pagāniem nav bijusi viņa vēlēšanās. Viņš gribējis darboties savas tautas labā; bet šajā pašā templī Dieva balss svētā atklāsmē to uzrunājusi, norādot ceļu “tālu pie pagāniem”.

Līdz šim ļaudis bija viņu uzklausījuši sevišķi uzmanīgi, bet, kad Pāvils, stāstot par savu dzīvi, sasniedza brīdi, kad viņu nozīmēja par Kristus sūtni pie pagāniem, klātesošo niknums izlauzās no jauna. [410] Pieraduši raudzīties uz sevi kā uz vienīgo tautu, kam veltīta Dieva labvēlība, tie negribēja pieļaut, ka nicinātie pagāni dalītos tajās priekšrocībās, ko līdz šim tie uzskatīja tikai kā savu īpašumu. Pārkliegdami runātāju, viņi sauca: “Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!”

“Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?” To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.” Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Un viņš atbildēja: “Jā.” Bet komandieris turpināja: “Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.” Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.” Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt.

Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam Sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.”

Tagad apustuli nopratināt gatavojās tā pati tiesa, kuras loceklis viņš bija pirms atgriešanās. [411] Stāvot jūdu tautas vadītāju priekšā, viņš bija kluss, un tā seja izstaroja Kristus mieru. “Uzlūkodams Sinedriju,” viņš sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.” Dzirdot šos vārdus, klātesošo naids no jauna uzliesmoja, un “augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti”. Uz šo necilvēcisko pavēli Pāvils izsaucās: “Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?” “Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: “Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?” Ar savu parasto laipnību Pāvils atbildēja: “Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku.”

“Zinādams, ka Sinderijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: “Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.”

Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās. Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst.” Abas partijas sāka savā starpā strīdēties, un tā viņu pretestības spēks pret Pāvilu salūza. “Daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: “Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?””

[412] Sekojošajā sajukuma brīdī saduķeji centās apustuli dabūt savās rokās, lai to nogalinātu, bet farizeji tikpat dedzīgi viņu aizstāvēja. “Komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē.”

Vēlāk, atskatoties uz dienas smagajiem piedzīvojumiem, Pāvils sāka baidīties, vai viņa ietais ceļš ir Dievam patīkams. Varbūt viņš vispār ir pieļāvis kļūdu, nākdams uz Jeruzālemi? Vai tad viņa karstākās ilgas saskaņoties ar brāļiem varēja novest pie šiem posta pilnajiem rezultātiem?

Apziņa par stāvokli, ko jūdi kā Dieva izredzētā tauta ieņēma neticīgās pasaules priekšā, apustulim sagādāja milzīgas garīgas mokas. Ko gan lai domā šie pagānu virsnieki? – Apliecinot, ka viņi ir Jehovas pielūdzēji un atrodas svētā kalpošanā, jūdi tomēr ļāvās aklu, neprātīgu dusmu varai, cenšoties iznīcināt paši savus brāļus, kas reliģiskajā pārliecībā uzdrošinājās no tiem atšķirties, un visaugstāko padomi pārvērta par skatuvi strīdiem un mežonīgam sajukumam. Pāvils juta, ka viņa Dieva Vārds tiek apkaunots pagānu acīs.

Bet viņš pats tagad atradās cietumā un labi saprata, ka ienaidnieki savās neprātīgajās dusmās izlietos jebkuru līdzekli, lai to nonāvētu. Vai viņa darbs draudzes labā būtu beidzies un jau tagad tur jāienāk plēsīgiem vilkiem? Pāvils bija cieši saistīts ar Kristus doto uzdevumu, tāpēc, dziļi satraukts, domāja par briesmām, kas draudēja izkaisītajām draudzēm, [413] ja tās sāks vajāt tādi ļaudis, ar kādiem viņam tagad jācīnās Augstajā tiesā. Bēdās un nevarībā viņš raudāja un lūdza.

Kungs šajā tumšajā stundā savu kalpu nebija aizmirsis. Viņš to bija pasargājis no asinskārā pūļa tempļa pagalmos; Viņš bija ar to Augstās tiesas priekšā; Viņš to apsargāja cietoksnī un atklājās savam uzticīgajam lieciniekam, atbildot uz tā nopietnajām lūgšanām pēc vadības. “Nākamajā naktī tas Kungs viņam piestājās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.”

Pāvils jau sen vēlējās apmeklēt Romu, jo ļoti ilgojās tur liecināt par Kristu, bet tagad šķita, ka jūdu ienaids viņa nodomam būs pārvilcis svītru, tāpēc viņš nemaz nebēdājās, ka uz turieni būs jāiet kā cietumniekam.

Kamēr Kungs savu kalpu iedrošināja, tikmēr Pāvila ienaidnieki enerģiski plānoja viņa iznīcināšanu. “Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekams nebūs nonāvējuši Pāvilu. Un to bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.” Tas bija tāds gavēnis, kuru Kungs pravietim Jesajam lika nosodīt – gavēšana baroties un strīdoties, “lai rupji varētu laist darbā dūres”. (Jes. 58:4)

Sazvērnieki nāca pie augstajiem priesteriem un tautas vadoņiem, sakot: “Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, iekams Pāvilu nebūsim nonāvējuši. Tagad jūs kopā ar Sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; [414] bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk.”

Tā vietā lai nosodītu, priesteri un vadītāji dedzīgi piekrita šim nekrietnajam plānam. Pāvils bija teicis patiesību, salīdzinādams Ananiju ar nobalsinātu sienu.

Bet Dievs iejaucās, lai glābtu sava kalpa dzīvību. Pāvila māsas dēls, dzirdējis par šo slepkavu “viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam. Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: “Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams.” Viņš to ņēma līdzi un, aizvedis pie komandiera, sacīja: “Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms.”

Klaudijs Lizijs, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: “Kas tev man ziņojams?” Jauneklis sacīja: “Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu Sinedrija priekšā, it kā gribēdami kaut ko tuvāk par viņu izzināt. Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, iekams viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu.”

Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: “Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis.””

[415] Lizijs tūlīt nolēma pārsūtīt Pāvilu no sava apgabala uz Fēliksa pārvaldīto reģionu. Kā tauta jūdi bija viegli satraucami un uzbudināmi, tādēļ nekārtības bija parasta parādība. Apustuļa ilgāka palikšana Jeruzālemē varēja kļūt bīstama pilsētai, tāpat arī pašam komandierim, tāpēc “viņš ataicināja divus virsniekus un sacīja: “Sagatavojiet trešai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu. Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa.”

Ar Pāvila nosūtīšanu nedrīkstēja ne mirkli kavēties. “Kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu”. No šīs vietas jātnieki ar cietumnieku gāja tālāk uz Cēzareju, kamēr četri simti kareivju atgriezās Jeruzālemē.

Nodaļas priekšnieks nodeva Fēliksam tam uzticēto cietumnieku, kā arī komandiera Lizija vēstuli, kurā bija rakstīts: “Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliksu. Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar karaspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis; un, gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu Sinedrija priekšā. Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.[416] Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu.”

Izlasījis šo ziņojumu, Fēlikss jautāja, no kura apgabala ir cietumnieks un, uzzinājis, ka viņš ir no Kilikijas, teica: ““Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši,” – un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pilī.”

Pāvila gadījums nebija pirmais, kad kāds Dieva kalps starp pagāniem atrada patvērumu no to ļaužu ļaunuma, kas saucās par Jehovas tautu. Ar neprātīgajām dusmām pret Pāvilu jūdi pievienoja vēl vienu tumšu noziegumu tam sarakstam, kas raksturīgs šīs tautas vēsturei. Viņi vēl vairāk nocietināja savas sirdis pret patiesību un vēl noteiktāk apstiprināja pret tiem izteikto spriedumu.

Maz ir to, kas pilnībā izprot Nacaretes sinagogā teiktos Kristus vārdus, pasludinot sevi par Svaidīto. Viņš paziņoja, ka Mesijas uzdevums ir iepriecināt, svētīt un izglābt bēdīgos un noskumušos grēka gūstekņus; un tad, redzot savu klausītāju lepnuma un neticības pārņemtās sirdis, Viņš tiem atgādināja, ka jau pagātnē Dievs bija novērsies no saviem izredzētajiem ļaudīm viņu neticības un sacelšanās dēļ un atklājies pagānu zemēs tiem, kas neatmeta Debesu gaismu. Sarpatas atraitne un Naamans no Sīrijas dzīvoja pēc tiem pieejamās atziņas, un šī iemesla dēļ tos atzina par taisnākiem nekā Dieva izredzētos ļaudis, kas bija atkrituši no Viņa un ērtību un pasaulīga goda dēļ upurējuši dievišķos pamatlikumus.

Nacaretes jūdiem Kristus atklāja drausmīgu patiesību, paziņodams, ka Israēla [417] atkrišanas dēļ Dievam uzticīgs sūtnis to vidū nevarēja justies drošībā. Tie negribēja viņu atzīt, ne arī cienīt tā darbu. Lai gan jūdu vadoņi vārdos apliecināja, ka tie ļoti cenšas pagodināt Kungu un dedzīgi meklē Israēla labklājību, patiesībā tie bija gan Dieva, gan tautas ienaidnieki. Ar saviem priekšrakstiem un piemēru viņi ļaudis novērsa arvien tālāk un tālāk prom no paklausības Kungam, – aizvedot tos tur, kur Viņš vairs nevarēja būt to aizstāvis bēdu dienās.

Pestītāja pārmetums Nacaretes iedzīvotājiem Pāvila gadījumā attiecās ne tikai uz neticīgajiem jūdiem, bet arī uz viņa ticības brāļiem. Ja draudzes vadītāji būtu pilnībā uzvarējuši pret Pāvilu pamodušās rūgtās jūtas un pieņēmuši viņu kā Dieva īpaši aicinātu Evaņģēlija vēstnesi pagāniem, tad Kungs to viņu labā būtu saudzējis un pasargājis. Tas nebija Dieva prāts, lai Pāvila darbs tik drīz izbeigtos, bet Viņš nedarīja nekādu brīnumu, lai sarautu apstākļu ķēdi, kas bija izveidojusies, pateicoties Jeruzālemes draudzes vadītāju ieturētajam virzienam.

Tāds gars arī tagad noved pie līdzīgiem rezultātiem. Nevērtējot un nepieņemot dievišķās žēlastības bagātību, draudze ir zaudējusi daudz svētību. Cik bieži Kungs būtu paildzinājis dažu uzticīgu kalpu darbu, ja tas tiktu vērtēts! Bet, ja draudze atļauj dvēseļu ienaidniekam sabojāt tās izpratni, tā ka tās locekļi nepareizi attēlo un iztulko Kristus kalpa vārdus un darbus, un ja tie paši atļaujas nostāties viņa ceļā un ir [418] par šķērsli tā lietderībai, tad Kungs reizēm savas nodomātās svētības atņem.

Sātans ar saviem aģentiem pastāvīgi strādā, lai padarītu vājākus un iznīcinātu tos, kurus Dievs izredzējis liela un laba darba veikšanai. Tie var būt gatavi Kristus dēļ upurēt pat savu dzīvību, tomēr lielais viltnieks viņu brāļos iedvesīs pret tiem šaubas, kas, reiz pieņemtas, mazinās uzticību viņu rakstura godīgumam un kaitēs to lietderībai. Pārāk bieži sātanam izdodas Kunga kalpiem no pašu brāļu vidus sagādāt tik lielas bēdas, ka Dievs laipni iejaucas, lai vajātajiem sniegtu mieru. Kad rokas ir sakrustotas uz nedzīvajām krūtīm, kad brīdinošā un iedrošinošā balss jau apklususi, tad šie stūrgalvīgie var arī uzmosties, lai sāktu saskatīt un vērtēt svētības, kuras no tiem saņēmuši. Viņu nāve var pabeigt darbu, ko dzīvē nebija iespējams veikt.

39. Pratināšana Cēzarejā

(Ap. d. 24. nod.)

[419] Piecas dienas pēc Pāvila ierašanās Cēzarejā no Jeruzālemes atnāca viņa apsūdzētāji kopā ar Tertullu, kādu labu oratoru, ko viņi bija pieņēmuši par padomdevēju. Lietu izskatīja nekavējoties. Pāvilu aizveda sapulces priekšā, un Tertulls “sāka apsūdzības runu”. Cerēdams, ka ar glaimiem Romas valstsvīru varēs ietekmēt vairāk nekā ar vienkāršiem patiesiem paziņojumiem, viltīgais runātājs sāka ar Fēliksa slavēšanu: “Ļoti cienījamais Fēliks, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē.”

Šeit Tertulls atļāvās nekaunīgi samelot, jo Fēliksa raksturs bija zemisks un negodīgs. Par viņu ir teikts, ka, “padodamies visām iespējamām tieksmēm un rīkodamies cietsirdīgi, viņš ķēniņa varu lietoja ar verga izturību”. (Tacits, Vēsture, 5. nod. 9. p.) Tie, kas dzirdēja Tertullu, labi zināja, ka viņa glaimi neatbilst patiesībai, bet [420] vēlēšanās nodrošināt Pāvila notiesāšanu bija stiprāka par mīlestību uz taisnību.

Savā runā Tertulls Pāvilu apvainoja tādos noziegumos, kas, ja tie tiktu pierādīti, nozīmētu atzīt apustuli par valsts nodevēju. “Mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis un arī mēģinājis Templi sagānīt.” Tālāk Tertulls uzsvēra, ka Lizijs, Jeruzālemes karaspēka komandieris, Pāvilu ar varu atņēmis jūdiem, kad tie viņu gribēja tiesāt pēc saviem reliģiskajiem likumiem, un tādā veidā piespiedis tos nest šo lietu Fēliksa priekšā. Tas viss tika teikts ar nodomu, lai zemes soģi pamudinātu izdot Pāvilu jūdu tiesai. Klātesošie jūdi kaislīgi atbalstīja ikvienu apvainojumu, nemaz nepūloties slēpt savu naidu pret cietumnieku.

Fēliksam bija pietiekami ass prāts, lai saprastu Pāvila apvainotāju noskaņojumu un raksturu. Viņš zināja, kādēļ tie tagad glaimoja, un arī redzēja, ka tiem neizdodas savu apsūdzību pierādīt. Pievērsdamies cietumniekam, viņš aicināja to sevi aizstāvēt. Pāvils netērēja vārdus glaimiem, bet vienkārši apliecināja, ka var būt apmierināts par atļauju runāt Fēliksa klātbūtnē, tāpēc ka tas jau tik ilgi ir par tiesnesi un labi pazīst jūdu likumus un ieražas. Atsaucoties uz apsūdzībām, kas vērstas pret viņu, tas skaidri parādīja, ka neviena no tām nav patiesa. [421] Viņš paskaidroja, ka nekur Jeruzālemē nav cēlis nemieru, nedz arī sagānījis svētnīcu. “Tie mani nav redzējuši nedz Templī uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz kādu sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā; tie arī nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz.”

Atzīdams, ka ir kalpojis “savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību”, viņš apgalvoja, ka vienmēr ir ticējis visam, “kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos”, un ka saskaņā ar skaidrajām Rakstu liecībām tic miroņu augšāmcelšanai. Aizstāvoties tālāk, tas paziņoja, ka viņa dzīves vadmotīvs ir “vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā”.

Vaļsirdīgi un skaidri viņš runāja par to, kāpēc apmeklējis Jeruzālemi un kādos apstākļos ticis apcietināts un pratināts. “Pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu. Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķīstāmies Templī, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa. Tiem vajadzēja būt tavā priekšā un sūdzēt, ka viņiem kas būtu pret mani. Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju Sinedrija priekšā, kā tikai šo vienu Vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!”

Apustulis runāja nopietni, ar skaidri redzamu atklātību, un viņa vārdiem bija pārliecinošs spēks. [422] Arī Klaudijs Lizijs vēstulē Fēliksam bija līdzīgi teicis par Pāvila izturēšanos. Turklāt, Fēlikss pats jūdu reliģiju pazina labāk, nekā daudzi to domāja. Pāvila vienkāršais notikumu atstāstījums deva Fēliksam iespēju vēl skaidrāk izprast iemeslus, kas vadīja jūdus, cenšoties pierādīt, ka apustulis vainojams musināšanā un nodevībā. Valdnieks nevēlējās iepriecināt jūdus ar netaisnu Romas pilsoņa notiesāšanu, ne arī izdot viņu, lai to sodītu ar nāvi bez skaidras lietas izmeklēšanas. Tomēr Fēlikss nepazina cēlākus motīvus par savtību, jo viņu pārvaldīja godkārība un ilgas pēc augstāka amata. Bailes sadusmot jūdus viņu atturēja no taisnīgas izturēšanās pret cilvēku, kuru tas uzskatīja par nevainīgu, tādēļ viņš nolēma atlikt izmeklēšanu, līdz tiesā varēs piedalīties Lizijs, un sacīja: “Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu.”

Apustulis palika cietumā, bet Fēlikss “pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu”.

Neilgi pēc tam Fēlikss ar savu sievu Druzillu sūtīja pēc Pāvila, lai personīgi viņu iztaujātu “par ticību Jēzum Kristum”. Viņi labprāt un pat dedzīgi klausījās šīs jaunās atziņas, kuras tie varbūt nekad vairs nedzirdēs un kas, ja tās tiks atmestas, sniegs skaidru liecību pret tiem Kunga dienā.

Pāvils to uzskatīja par Dieva dāvātu izdevību, ko arī uzticīgi izmantoja. [423] Viņš saprata, ka stāv tāda cilvēka priekšā, kam ir vara nodot viņu nāvē vai arī atbrīvot, tomēr, uzrunājot Fēliksu un Druzillu, viņš tos necildināja, ne arī glaimoja. Pāvils zināja, ka viņa vārdi tiem kļūs par dzīvības smaržu vai nāves smaržu, un, aizmirsdams visus personīgos apsvērumus, centās viņos pamodināt apziņu par draudošajām briesmām.

Apustulis atzina, ka Evaņģēlijs jādzird ikvienam cilvēkam, jo kādā dienā tie stāvēs vai nu starp skaidrajiem un svētajiem ap lielo balto troni, vai arī pie tiem, kuriem Kristus teiks: “Ejiet nost no Manis jūs, ļauna darītāji!” (Mat. 7:23) Viņš saprata, ka tam vajadzēs katru no saviem klausītājiem satikt Debesu tiesā un sniegt atskaiti ne tikai par visu, ko viņš sacījis un darījis, bet arī par iemesliem un garu, kas ierosināja viņa vārdus un rīcību.

Fēliksa dzīves gājums bija tik nežēlīgs un ļauns, ka maz bija to, kas kādreiz būtu iedrošinājušies likt viņam kaut vai izjust, ka tā raksturs un rīcība nav bez kļūdām. Bet Pāvils nebaidījās no cilvēkiem. Viņš skaidri liecināja par ticību Kristum un par iemesliem, kāpēc viņš ticēja, un tādā veidā pievērsa sevišķu uzmanību tiem būtiskajiem kristīga rakstura tikumiem, kuru tik uzkrītošā veidā trūka šim viņa priekšā sēdošajam augstprātīgajam pārim.

Apustulis Fēliksam un Druzillai atklāja Dieva raksturu, Viņa taisnīgumu, patiesumu un bezpartejiskumu, kā arī Kunga bauslības dabu. Pāvils skaidri parādīja, ka cilvēka pienākums ir rūpēties, lai tā dzīve būtu nosvērta un atturīga, pakļaujot iegribas prāta kontrolei, saskaņojoties ar Dieva likumiem un saglabājot miesas un gara veselību. [424] Viņš paziņoja, ka nenovēršami pienāks tiesas diena, kad visi saņems saviem miesā darītajiem darbiem atbilstošu algu, kad skaidri atklāsies, ka bagātība, stāvoklis un tituli ir bezspēcīgi, lai iemantotu Dieva labvēlību vai atbrīvotu no grēka sekām. Viņš rādīja, ka šī dzīve ir tas laiks, kad cilvēkam jāsagatavojas nākamajai dzīvei. Ja netiks ievērotas tagadējās priekšrocības un izdevības, tad būs jācieš mūžīgi paliekošs zaudējums; nekāds jauns pārbaudes laiks vairs netiks dots.

Pāvils it sevišķi iztirzāja bauslības plašās prasības. Viņš rādīja, ka Dieva baušļi skar cilvēka morālās dabas visdziļākos noslēpumus un izlej spožu gaismu pār cilvēka redzei un zināšanām apslēpto sfēru. Tas, ko dara rokas vai izsaka mēle, – ko atklāj cilvēka ārējā dzīve, – tā morālo raksturu parāda visai nepilnīgi. Baušļi pārmeklē domas, motīvus un nolūkus. Tie nosoda visu—gan cilvēku skatam apslēptās tumšās kaislības, greizsirdību, naidu, tieksmes un godkārību, gan dvēseles vientulībā lolotos ļaunos plānus, kas tikai izdevību trūkuma dēļ nekad nav izvesti dzīvē.

Pāvils savu klausītāju domas centās pievērst lielajam par grēkiem pienestajam upurim. Viņš atsaucās uz tiem upuriem, kas bija nākamo labumu ēna, un tad atklāja Kristu kā visu šo ceremoniju piepildījumu, kā vienīgo kritušās cilvēces dzīvības un cerības avotu. Senatnes svētie vīri tika glābti ticībā Kristus asinīm. Redzot upura dzīvnieku nāves mokas, tie raudzījās pāri laikmetu bezdibenim uz Dieva Jēru, kam vajadzēja atņemt pasaules grēkus.

[425] Dievs no visiem saviem radījumiem taisnīgi pieprasa mīlestību un paklausību. Savos baušļos Viņš tiem ir devis pilnīgu taisnības paraugu, bet daudzi aizmirst Radītāju un, pretēji Viņa gribai, izvēlas iet paši savus ceļus. Mīlestībai, kas ir tik augsta kā Debesis un tik plaša kā Visums, tie atbild ar ienaidu. Dievs nevar pazemināt savu likumu prasības, lai tās atbilstu ļauno cilvēku ieskatiem, ne arī cilvēks pats ar saviem spēkiem spēj izpildīt bauslību. Vienīgi ticot Kristum, grēcinieks var tikt šķīstīts no visām vainām un darīts spējīgs paklausīt Radītāja likumiem.

Tā cietumnieks Pāvils jūdiem un pagāniem pārliecinoši rādīja dievišķo likumu prasības un Jēzu, nicināto Nacarieti, pasludināja kā Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju.

Jūdu izcelsmes princese labi saprata šo svēto likumu raksturu, kurus pati bija tik nekaunīgi pārkāpusi, tomēr aizspriedumi pret Golgātas Vīru nocietināja tās sirdi pret dzīvības vārdiem. Bet Fēlikss patiesību nekad agrāk nebija dzirdējis, un, Dieva Garam viņu pārliecinot, tas jutās dziļi satraukts. Ierunājās tikko pamodinātā sirdsapziņa, un Fēlikss saprata, ka Pāvilam ir taisnība. Atmiņā atausa visa noziedzīgā pagātne. Ar drausmīgu skaidrību viņš atcerējās savas agrīnās netiklās un asins izliešanām bagātās dzīves noslēpumus un vēlāko gadu tumšos darbus. Viņš sevī ieraudzīja nesavaldību, cietsirdību un mantkārību. Nekad agrāk patiesība tā nebija skārusi viņa sirdi, un nekad agrāk viņa dvēsele nebija jutusies tik izbiedēta. [426] Doma, ka visi viņa slepenie noziegumi Dieva skatam ir atklāti un ka viņš tiks tiesāts atbilstoši saviem darbiem, lika tam bailēs nodrebēt.

Tomēr tā vietā, lai ļautu pārliecībai sevi vadīt uz grēku nožēlošanu un atgriešanos, viņš centās šīs nelūgtās domas atvairīt. Tas sarunu ar Pāvilu strauji pārtrauca. “Tagad ej, “ viņš sacīja, “kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.”

Cik ļoti Fēliksa izturēšanās atšķīrās no Filipu cietuma uzrauga rīcības! Arī tur Kunga kalpi saistīti tika pie viņa atvesti, tāpat kā Pāvils pie Fēliksa. Pierādījumi, kas liecināja, ka tos atbalsta dievišķs spēks, viņu līksmība ciešanās un nežēlībā, bezbailība zemei grīļojoties zemestrīcē, un Kristum līdzīgais piedošanas gars pārliecināja cietuma uzrauga sirdi, kurš drebēdams atzina savus grēkus un atrada piedošanu. Fēlikss drebēja, bet nenožēloja. Cietuma uzraugs priecīgi apsveica Dieva Garu savā sirdī un mājā. Fēlikss dievišķajam vēstnesim pavēlēja aiziet. Viens izvēlējās kļūt par Dieva bērnu un Debesu mantinieku, otrs savu likteni saistīja ar netaisnības darītājiem.

Divu gadu laikā pret Pāvilu nekas vairāk netika iesākts, tomēr viņš palika cietumnieks. Fēlikss dažas reizes viņu apmeklēja un uzmanīgi klausījās apustuļa vārdos, bet tā šķietamās draudzības patiesais iemesls bija mantkārība; viņš lika saprast, ka, iemaksājot lielāku summu naudas, Pāvils varētu atgūt brīvību. [427] Taču apustulis bija pārāk cēla rakstura, lai tādā veidā atpirktos. Viņš nekādā noziegumā nebija vainīgs un pat brīvības dēļ negribēja iesaistīties netaisnos darījumos. Turklāt viņš pats bija par trūcīgu, lai samaksātu tādu izpirkšanas maksu, ja arī gribētu to darīt, un nevēlējās savā labā izlietot atgriezto ticības brāļu līdzjūtību un devību. Tāpat viņš juta, ka atrodas Dieva rokās, un tāpēc negribēja iejaukties dievišķajos nodomos, lai tikai saudzētu sevi.

Sakarā ar ārkārtīgi netaisnu izturēšanos pret jūdiem Fēliksu beidzot izsauca uz Romu. Pirms viņš atstāja Cēzareju, tas, “gribēdams kaut ko jūdiem pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā”. Bet Fēliksa mēģinājums atgūt jūdu uzticību cieta neveiksmi. Viņš krita nežēlastībā un tika atcelts no amata, un par tā pēcteci iecēla Fēstu, ar galveno uzturēšanās vietu Cēzarejā.

Gaismas stariem no Debesīm tika atļauts spīdēt pār Fēliksu, kad Pāvils ar viņu runāja par taisnību, atturību un nākamo tiesu. Tā viņam bija Debesu sūtīta izdevība ieraudzīt un atstāt savus grēkus. Bet tas Dieva vēstnesim sacīja: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” Viņš noraidīja šo pēdējo žēlastības piedāvājumu, un vairāk Dievs to nekad neaicināja.