Apustuļu darbi

20. Krustu paaugstinot

(Ap. d. 15:36-41; 16:1-6)

[201] Pēc zināma kalpošanas laika Antiohijā Pāvils savam darba biedram ierosināja sākt otru misijas ceļojumu. “Iesim atkal,” viņš sacīja Barnabam, “un visās pilsētās, kur tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!”

Kā Pāvils, tā Barnaba izjuta rūpes par tiem, kas viņu sludināšanas rezultātā nesen bija pieņēmuši Evaņģēlija vēsti, tāpēc viņi ilgojās tos vēlreiz redzēt. Šīs rūpes Pāvilam nekad nemitējās. Pat atrodoties citos misijas laukos, tālu prom no agrākajām darba vietām, viņš turpināja nest savā sirdī šo nastu, paskubinādams jaunatgrieztos palikt uzticīgiem, lai tie būtu “pilnīgi svēti Dieva bijībā”. (2. Kor. 7:1) Viņš pastāvīgi centās tiem palīdzēt kļūt par pārliecinātiem, pieaugošiem kristiešiem, stipriem ticībā, dedzīgiem garā, kas ar visu sirdi nododas Dievam un Viņa valstības veicināšanas darbam.

[202] Barnaba bija gatavs iet kopā ar Pāvilu, tikai vēlējās ņemt līdzi Marku, kurš atkal bija nolēmis nodoties kalpošanai. Pāvils pret to iebilda. Viņš “negribēja ņemt līdzi tādu”, kas pirmā misijas ceļojuma laikā grūtā brīdī tos bija atstājis. Viņš nebija noskaņots atvainot Marka vājību – pametot darbu mājas ērtību un drošības dēļ. Pāvils aizrādīja, ka cilvēks, kam tik maz izturības, nav piemērots pienākumiem, kas prasa pacietību, pašaizliedzību, drosmi, uzupurēšanos, ticību un gatavību, ja vajag, ziedot pat savu dzīvību. Pārrunas izvērtās tik asas, ka Pāvils un Barnaba šķīrās, un pēdējais, sekojot savai pārliecībai, aizgāja kopā ar Marku. Tā “Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru, bet Pāvils, izvēlējies Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja tā Kunga žēlastībai.”

Ceļodami caur Sīriju un Kilikiju, kur viņi stiprināja draudzes, Pāvils un Sīla beidzot sasniedza Listru un Derbi, Likaonijas apgabalā. Listrā Pāvils kādreiz tika nomētāts ar akmeņiem, tomēr mēs viņu atkal atrodam agrāko briesmu vietā. Viņš ļoti vēlējās redzēt, kā iepriekšējās darbības laikā Evaņģēliju pieņēmušie ticīgie iztur pārbaudījumu smagumu, un nebija vīlies, jo atrada, ka Listras ticīgie niknās pretestības priekšā ir palikuši nesatricināmi.

Šeit Pāvils atkal sastapa Timoteju, kas bija viņa ciešanu liecinieks, beidzoties pirmajam Listras apmeklējumam, un kura apziņā, laikam ejot, šis iespaids bija padziļinājies tik tālu, līdz tas bija pārliecināts, ka viņam ir pienākums pilnībā nodoties kalpošanas darbam. [203] Timoteja sirds bija pieķērusies Pāvila sirdij, un viņš ilgojās dalīties ar apustuli darba pienākumos, ja vien rastos tāda izdevība.

Pāvila darbabiedrs Sīla bija pārbaudīts strādnieks, apveltīts ar pravieša garu; bet darāmā darba lauks bija tik plašs, ka aktīviem kalpošanas pienākumiem vajadzēja apmācīt daudz vairāk darbinieku. Timotejā Pāvils saskatīja cilvēku, kas vērtēja sludinātāja darba svētumu, ko nebaidīja ciešanu un vajāšanu draudi un kas labprāt vēlējās, lai to pamāca. Tomēr apustulis neuzdrošinājās uzņemties atbildību apmācīt šo nepārbaudīto jaunekli Evaņģēlija kalpošanai, iepriekš pilnīgi nepārliecinājies par viņa raksturu un pagātnes dzīvi.

Timoteja tēvs bija grieķis un māte jūdiete. Jau no bērnības viņš pazina Svētos Rakstus, un dievbijība, ko tas redzēja mājas dzīvē, bija veselīga un saprātīga. Mātes un vecāsmātes uzticība svētajiem ziņojumiem tam bija kā pastāvīgs atgādinājums par svētībām, kas nāk, darot Dieva prātu. Dieva Vārds bija kā likums, ar kuru šīs divas dievbijīgās sievietes dzīvē vadīja Timoteju. No viņām saņemto mācību garīgais spēks uzturēja jaunekli tīru valodā un neaptraipītu no apkārtnes ļaunā iespaida. Tā viņa dzimtās mājas audzinātāji bija sadarbojušies ar Dievu, sagatavojot to uzņemties grūtākas nastas.

Pāvils redzēja, ka Timotejs ir izturīgs, uzticīgs un godīgs, un izvēlējās to par savu darba un ceļa biedru. Sievietes, kas Timoteju bija mācījušas bērnībā, tagad jutās atalgotas, redzot savu rūpju bērnu tik ciešā sadraudzībā ar lielo apustuli. [204] Timotejs vēl bija tikai jauneklis, kad Dievs viņu jau izraudzīja par skolotāju citiem, bet, pateicoties agrākajai audzināšanai, viņa uzskati par pamatlikumiem bija tā nostiprinājušies, ka tas bija derīgs ieņemt Pāvila palīga vietu. Un, lai gan jauns, viņš savu atbildību nesa ar kristīgu lēnprātību.

Piesardzības dēļ Pāvils Timotejam deva gudru padomu apgraizīties, ne tādēļ, ka Dievs to prasītu, bet lai novērstu aizspriedumus, kas jūdiem varētu būt pret viņu kā sludinātāju. Savās darba gaitās apustulis daudzās zemēs ceļoja no pilsētas uz pilsētu, un tam bieži radās izdevība runāt par Kristu jūdu sinagogās un arī citās sapulcēšanās vietās. Ja kļūtu zināms, ka kāds no viņa biedriem nav apgraizīts, tad darbu ļoti kavētu jūdu aizspriedumi un fanātisms. Apustulis it visur sastapās ar noteiktu pretestību un nesaudzīgām vajāšanām. Viņš vēlējās Evaņģēlija atziņu nest saviem jūdu brāļiem tāpat kā pagāniem, tāpēc centās, cik tālu tas bija saskaņā ar pārliecību, novērst ikkatru ieganstu pretestībai. Un tomēr, lai arī tik ļoti piekāpjoties jūdu aizspriedumu priekšā, viņš ticēja un vienmēr mācīja, ka apgraizīšana vai neapgraizīšana nav nekas, bet visu nosaka Kristus Evaņģēlijs.

Pāvils mīlēja Timoteju kā savu “īsto dēlu ticībā”. (1. Tim. 1:2) Lielais apustulis bieži ierosināja jauno mācekli sarunai par Svētajiem Rakstiem, un, ceļojot no vienas vietas uz otru, viņš to rūpīgi pamācīja, kā sekmīgi veikt doto uzdevumu. Gan Pāvils, gan Sīla visā kopējā darbā ar Timoteju centās padziļināt viņa apziņā jau radušos iespaidus par Evaņģēlija kalpa svēto un nopietno darbu.

[205] Uzdevumus pildot, Timotejs pastāvīgi meklēja Pāvila padomu un pamācības. Viņš nerīkojās impulsīvi, bet izkopa apdomību un klusas pārdomas, pie katra soļa jautājot: Vai tas ir Kunga ceļš? Svētais Gars viņā atrada cilvēku, ko varēja apstrādāt un veidot par templi dievišķai klātbūtnei.

Ja Bībeles atziņas pielieto ikdienas dzīvē, tad tās uz raksturu atstāj dziļu un pastāvīgu iespaidu. Timotejs šo mācību apguva un pielietoja. Viņam nebija nekādu sevišķi spožu dāvanu, tomēr darbs bija vērtīgs, jo tas Dieva dotās spējas izlietoja kalpošanai Meistaram. Viņa izpratne par praktisko dievbijību to atšķīra no pārējiem ticīgajiem un deva noteiktu ietekmi.

Tiem, kas darbojas dvēseļu labā, ir jāiegūst dziļāka, skaidrāka un pilnīgāka atziņa par Dievu, nekā to var sasniegt ar parasto piepūli. Viņiem visa sava enerģija jāieliek Meistara darbā. Tie ir pieņēmuši augstu un svētu aicinājumu, un, ja kā algu manto dvēseles, tad tiem jābūt stingri nopamatotiem Dievā, ik dienas saņemot žēlastību un spēku no visu svētību Avota. “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgas iekāres, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” (Titam 2:11-14)

[206] Pirms došanās jaunos misijas laukos, Pāvils ar darbabiedriem apmeklēja draudzes, kas bija dibinātas Pisidijā un tās apkārtnē. “Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija devuši. Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.”

Apustulis Pāvils izjuta dziļu atbildību par sava darba rezultātā atgrieztajiem cilvēkiem. Pāri par visu viņš ilgojās, lai tie būtu uzticīgi, kā pats saka: “Man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!” (Filip. 2:16) Viņš baidījās par sekmēm un juta, ka apdraudēta varētu būt pat viņa paša pestīšana, ja tas neizpildīs savu pienākumu un ja draudze nesadarbosies ar viņu dvēseļu glābšanas pasākumā. Apustulis saprata, ka ar sludināšanu vien nepietiek, lai ticīgie pilnībā iepazītos ar dzīvības Vārdu. Viņš zināja, ka soli pa solim, priekšrakstu pēc priekšraksta, mazliet šeit un mazliet tur viņi jāpamāca iet uz priekšu Kristus darbā.

Tas ir vispāratzīts pamatlikums, ja kāds atsakās izlietot viņam no Dieva dotās spējas, tad tās panīkst un iet bojā. Patiesība, kas netiek īstenota dzīvē, par kuru netiek stāstīts citiem, zaudē savu dzīvību dodošo spēku, savu dziedinošo iedarbību. Tāpēc arī apustulis bija nobažījies, ka viņš varētu ciest neveiksmi, mēģinot katru cilvēku novest līdz pilnībai Kristū. Pāvilam pašam aptumšojās cerība uz Debesīm, kad viņš sevī atklāja kādu kļūdu, kuras dēļ draudzei varētu tikt dots cilvēcisks, bet ne dievišķs paraugs. Viņa zināšanas, daiļrunība un darītie brīnumi, viņa priekšrocība vērot mūžības ainas, kas sniedzās līdz trešajām debesīm, – viss būtu velts, ja sakarā ar nepilnīgu uzticību darbā tie, kuru labā viņš pūlējās, zaudētu Dieva žēlastību. [207] Un tā, gan mutiski, gan rakstiski viņš lūdza visus, kas bija pieņēmuši Kristu, turpināt iesākto ceļu un gatavoties, lai tie kļūtu “nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības Vārdu (..).” (Filip. 2:15,16)

Katrs patiess darbinieks izjūt smagu atbildību par viņa gādībai uzticēto ticīgo garīgo pieaugšanu un dedzīgi ilgojas, lai tie kļūtu par Dieva līdzstrādniekiem. Tas saprot, ka no viņam uzticētā Dieva darba godīgas izpildes lielā mērā ir atkarīga visas draudzes labklājība. Nopietni un nenogurstoši viņš centīsies iedvest ticīgajos vēlēšanos mantot dvēseles Kristum, atcerēdamies, ka ar ikviena jauna locekļa pievienošanos draudzei tiek iegūts vēl kāds darbinieks vairāk atpestīšanas plāna īstenošanā.

Apmeklējuši draudzes Pisidijā un apkārtējos apgabalos, Pāvils un Sīla kopā ar Timoteju devās uz “Friģiju un Galatiju”, kur tie ar varenu spēku pasludināja pestīšanas prieka vēsti. Galatieši bija nodevušies elku kalpībai, bet, apustuļiem sludinot, tie priecājās par labajām ziņām, kas sola brīvību no grēka verdzības. Pāvils un viņa līdzstrādnieki iepazīstināja ļaudis ar mācību par taisnošanu ticībā Kristus salīdzinošajam upurim. Tie runāja par Kristu, ka Viņš, redzēdams cilvēces bezpalīdzīgo stāvokli, nāca cilvēkus glābt, dzīvodams, paklausot Dieva likumiem, un samaksādams sodu par nepaklausību. [208] Un krusta gaismā daudzi, kas līdz tam nekad agrāk nepazina patieso Dievu, sāka aptvert Viņa mīlestības lielumu.

Tā galatiešiem tika pasniegtas pamatpatiesības par “Dievu, mūsu Tēvu” un Kungu Jēzu Kristu, “kas pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta.” Dzirdot šo sludināšanu, tie saņēma Dieva Garu un, “ticēdami uz Jēzu Kristu”, kļuva par Dieva bērniem. (Gal. 1:3,4; 3:2,26)

Pāvila dzīvesveids starp galatiešiem bija tāds, ka viņš vēlāk varēja sacīt: “Topiet tādi kā es (..).” (Gal. 4:12) Viņa lūpas bija skartas ar dzīvu ogli no altāra, kas to darīja spējīgu pacelties pāri miesīgām vājībām un atklāt Kristu kā grēcinieku vienīgo cerību. Tie, kas viņu dzirdēja, saprata, ka šis vīrs ir bijis kopā ar Jēzu. Apveltīts ar spēku no augšienes, Pāvils spēja salīdzināt garīgas lietas ar garīgām un nojaukt sātana cietokšņus. Kad viņš stāstīja par Dieva mīlestību, kā tā atklāta Dieva vienpiedzimušā Dēla upurī, daudzu sirds neizturēja un tie jautāja: “Kas man jādara, lai tiktu glābts?”

Tāds Evaņģēlija pasniegšanas veids bija raksturīgs visā apustuļa sludināšanas darbā starp pagāniem. Viņš tiem vienmēr norādīja uz Golgātas krustu. Vēlākos gados par saviem piedzīvojumiem Pāvils teica: “Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2. Kor. 4:5,6)

[209] Svētījušies vēstneši, kas labās ziņas par pestīšanu bojā ejošajai pasaulei nesa kristietības agrīnajos gados, nepieļāva, lai kāda pašpaaugstināšanās doma izkropļotu atziņu par Kristu un Viņa upuri. Tie netīkoja ne pēc varas, ne pārākuma. Apslēpdami sevi Pestītājā, viņi savos vārdos paaugstināja lielo atpestīšanas plānu un Jēzu Kristu kā šī plāna Autoru un Izpildītāju. Viņu mācības galvenā doma bija: Kristus – tas pats vakar, šodien un mūžīgi.

Ja tie, kas mūsu laikā māca Dieva Vārdu, arvien augstāk un augstāk paceltu Kristus krustu, tad viņu kalpošana būtu daudz sekmīgāka. Ja grēcinieki tiktu vadīti nopietni uzlūkot krustu, ja viņi varētu iegūt pilnīgu ieskatu par krustā sisto Pestītāju, tad saprastu Dieva mīlestības dziļumu un grēka grēcīgumu.

Kristus nāve pierāda Dieva neaptveramo mīlestību pret cilvēku. Tā ir mūsu pestīšanas ķīla. Atņemt kristietim krustu būtu tas pats, kas izdzēst sauli pie debesīm. Krusts ved mūs tuvāk Dievam, samierinādams mūs ar Viņu. Ar Tēva mīlestības maigo līdzjūtību Jehova uzlūko sava Dēla ciešanas cilvēces glābšanai no mūžīgās nāves un pieņem mūs Mīļotā dēļ.

Bez krusta cilvēkam nebūtu savienības ar Tēvu. No tā ir atkarīga ikviena mūsu cerība. No krusta staro Pestītāja mīlestības gaisma; un, kad no krusta pakājes grēcinieks raugās uz To, kurš mira, lai viņu glābtu, [210] tas var līksmoties pilnīgā priekā, jo viņa grēki ir piedoti. Ticībā zemojoties pie krusta, cilvēks ir sasniedzis tam iespējami visaugstāko pieejamo vietu.

Krusts liecina, ka Debesu Tēvs mūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Vai tad varam brīnīties, ka Pāvils izsaucās: “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal. 6:14) Arī mums ir priekšrocība paaugstināt krustu un pilnībā nodoties Tam, kurš sevi ziedoja mūsu labā. Tad ar Golgātas gaismas apmirdzētām sejām mēs varēsim iet atklāt šo gaismu tiem, kas atrodas tumsā.

21. Tālajos laukos

(Ap. d. 16:7-40)

[211] Bija pienācis laiks pasludināt Evaņģēliju ārpus Mazāzijas robežām. Ceļš bija sagatavots, lai Pāvils ar saviem līdzstrādniekiem pārceltos uz Eiropu. Troadā, Vidusjūras krastā, apustulis “naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!”

Aicinājums bija pavēlošs, kas nepieļauj vilcināšanos. “Kad viņš šo parādību bija redzējis,” ziņo Lūka, kas Pāvilu, Sīlu un Timoteju pavadīja ceļā uz Eiropu, “mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt Evaņģēliju. Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli, un no turienes uz Fīlipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija.”

[212] “Sabatā,” Lūka turpina, “mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies runājām uz sanākušajām sievām. Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.” Lidija priecīgi pieņēma patiesību, atgriezās un kristījās ar visu savu namu, un lūdza apustuļus apmesties viņas mājā.

Krusta vēstnešiem pildot savu sludināšanas uzdevumu, tiem sekoja kāda sieviete ar zīlētājas garu, saukdama: “Šie cilvēki ir visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” Un to viņa darīja vairākas dienas pēc kārtas.

Šī sieviete bija īpašs rīks sātana rokās, un zīlēdama tā saviem kungiem sagādāja lielu peļņu. Viņas iespaids bija palīdzējis nostiprināt elkukalpību. Sātans saprata, ka tagad tiek uzbrukts viņa valstībai, tāpēc pielietoja šos līdzekļus, lai pretotos Dieva darbam, cerēdams savas maldu mācības sajaukt ar Evaņģēlija vēstnešu sludināto patiesību. Sievietes ieteikums patiesībai bija bīstams, jo tā ļaužu uzmanību novērsa no apustuļu paustajām atziņām un darīja negodu Evaņģēlijam, tādā veidā vadot daudzus uz domām ticēt, ka šos vīrus, kas runāja Dieva Garā un spēkā, pamudina tas pats gars, kas pārvaldīja sātana aģenti.

Kādu laiku apustuļi šo pretestību pacieta, bet tad, [213] Svētā Gara inspirēts, Pāvils pavēlēja ļaunajam garam zīlnieci atstāt. Viņas pēkšņā klusēšana pierādīja, ka apustuļi ir Dieva kalpi un ka arī dēmons tos atzinis par tādiem un paklausa viņu pavēlei.

Atbrīvota no ļaunā gara un atguvusi veselo saprātu, sieviete izvēlējās kļūt par Kristus sekotāju, bet viņas kungi sacēla trauksmi par tās zudušajām spējām. Tie saprata, ka visas cerības iegūt peļņu no viņas zīlēšanas un buršanas tagad ir beigušās un, ja apustuļiem atļaus turpināt Evaņģēlija darbu, tad viņu ienākumu avots drīz var izsīkt pavisam.

Iegūt naudu ar sātaniskām viltībām pilsētā ieinteresēti bija arī vēl daudzi citi, un, bīdamies no tādas varas iespaida, kas tik efektīvi spēja apturēt viņu darbu, tie pret Dieva kalpiem sacēla lielu troksni. Viņi tos veda pilsētas pārvaldnieka priekšā, apsūdzot: “Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.”

Neprātīga uzbudinājuma pārņemtie ļaudis tagad vērsās pret mācekļiem. Pūļa noskaņojums guva virsroku, un to sankcionēja vīri ar autoritāti, noplēšot apustuļiem virsdrēbes un pavēlot tos sodīt. “Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.”

Grūtais stāvoklis, kādā viņus turēja, apustuļiem sagādāja ārkārtīgas mokas, bet tie nekurnēja. [214] Tieši otrādi – pilnīgā tumsā, drēgnajā apakšzemes cietumā viņi viens otru iedrošināja ar lūgšanas vārdiem un dziedāja slavu Dievam, ka atrasti cienīgi paciest negodu Viņa dēļ. To sirdis stiprināja dziļa un nopietna mīlestība pret Pestītāja darbu. Pāvils domāja par vajāšanām, kuras kādreiz bija izsaucis pār Kristus mācekļiem, un priecājās, ka viņa acis tagad ir atvērtas un sirds spēj sajust krāšņās patiesības spēku, ko viņš pats agrāk nicināja.

Citi cietumnieki pārsteigti klausījās no apakšzemes kameras nākošajās lūgšanu un dziesmu skaņās. Tie bija pieraduši, ka nakts klusumu pārtrauc kliedzieni un vaidi, lāsti un lamāšanās, bet nekad agrāk nebija dzirdējuši no šīs drūmās vietas atskanam lūgšanu un pateicības vārdus. Sargi un cietumnieki brīnījās un jautāja viens otram, kas gan tie varētu būt par cilvēkiem, kas, nosaluši, izsalkuši un spīdzināti, tomēr var priecāties.

Pa to laiku pilsētas pārvaldnieki atgriezās savās mājās, būdami gandarīti, ka tik ātri un apņēmīgi ir likvidējuši radušos nemierus, bet jau pa ceļam dzirdēja sīkākas ziņas par šo vīru raksturu un darbību, kurus tikko bija spīdzinājuši un ieslodzījuši cietumā. Tie satika no sātana iespaida atbrīvoto sievieti un bija pārsteigti par pārmaiņu viņas sejas izteiksmē un izturēšanās veidā. Agrāk tā pilsētai radīja daudz rūpju; tagad bija mierīga un klusa. Kad viņi saprata, ka droši vien tie pēc romiešu likumiem paredzēto bargo sodu ir piesprieduši diviem pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem, pārvaldnieki jutās ar sevi neapmierināti un nolēma, ka no rīta pavēlēs apustuļus slepeni [215] atbrīvot un izvadīt ārpus pilsētas un pūļa vardarbības draudiem.

Bet, lai gan cilvēki bija nežēlīgi un atriebīgi, kā arī noziedzīgi nolaidīgi, pildot tiem uzticētos pienākumus, Dievs neaizmirsa parādīt žēlastību saviem kalpiem. Visas Debesis bija ieinteresētas par cilvēkiem, kas cieta Kristus dēļ, un sūtīja eņģeļus apmeklēt cietumu. No viņu soļiem trīcēja zeme, atvērās cieši aizbultētās kameru durvis, važas un siekstas nokrita no ieslodzīto rokām un kājām, un spoža gaisma piepildīja visu cietumu.

Uzraugs ar izbrīnu bija noklausījies apcietināto apustuļu lūgšanas un dziesmas. Kad tos ieveda, viņš bija redzējis to uztūkušās un asiņainās brūces, un pats bija ieteicis ieslēgt viņu kājas siekstā. Viņš bija sagatavojies dzirdēt smagas nopūtas un lāstus, bet to vietā atskanēja prieka un slavas dziesmas. Ar šīm skaņām ausīs uzraugs iekrita dziļā miegā, no kā to uzmodināja zemestrīce un cietumu mūru drebēšana.

Satraukumā uzlēcis kājās, viņš apmulsis redzēja, ka visas cietuma durvis ir vaļā, un to pārņēma bailes, ka ieslodzītie būs izbēguši. Viņš atcerējās, cik skaidri izteikta bija pavēle, kad iepriekšējā vakarā Pāvilu un Sīlu uzticēja viņa uzraudzībai, un bija pārliecināts, ka tagad par šķietamo nolaidību tiks sodīts ar nāvi. Dvēseles sarūgtinājumā viņš nolēma labāk mirt pašam no savas rokas, nekā pakļauties kauna pilnam nāves sodam. Izvilcis zobenu, tas bija gatavs sevi nogalināt, kad atskanēja Pāvila iedrošinošie vārdi: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” [216] Ikviens cilvēks atradās savā vietā, jo tos, darbojoties dažu cietumnieku labā, bija aizturējis Dieva spēks.

Bardzība, ar kādu uzraugs izturējās pret apustuļiem, nebija pamodinājusi aizvainojumu, jo Pāvilam un Sīlam bija Kristus un nevis atriebības gars. Viņu sirdīs, kas bija pildītas ar Pestītāja mīlestību, nebija vietas ļaunumam pret saviem vajātājiem.

Nosviedis zobenu un saukdams pēc gaismas, uzraugs steidzās uz cietuma visdziļāko vietu. Viņš vēlējās redzēt, kas tie par cilvēkiem, kas nežēlību atmaksā ar laipnību. Aizsniedzis kameru, kur atradās apustuļi, viņš nometās to priekšā uz ceļiem un lūdza piedošanu. Tad, izvedis tos ārā, jautāja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?”

Cietuma uzraugs bija drebējis, izjūtot Dieva dusmas, kas atklājās zemestrīcē, kad viņš domāja, ka ieslodzītie izbēguši, un bija gatavs mirt pats no savas rokas, bet tagad visas šīs lietas šķita mazsvarīgas, salīdzinot ar svešām, savādām izbailēm, kas satrauca viņa prātu, un ar ilgām iegūt to dvēseles noskaņojumu un mieru, ko apvainojumos un ciešanās parādīja apustuļi. Viņš redzēja to sejās Debesu gaismu; viņš saprata, ka Dievs brīnumainā kārtā bija iejaucies, lai glābtu to dzīvības, un ar sevišķu spēku atmiņā uzausa garu apsēstās sievietes vārdi: “Šie cilvēki ir visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.”

[217] Dziļā pazemībā tas lūdza apustuļus parādīt viņam šo dzīvības ceļu. “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” tie atbildēja un izskaidroja Dieva Vārdu gan viņam, gan “visiem, kas bija tanī namā.” Tad cietuma uzraugs apmazgāja apustuļu brūces un tiem kalpoja. Pēc tam viņu ar visu saimi kristīja. Ieslodzīto vidū izplatījās svētījošs iespaids, un viņu prāts bija atvērts klausīties apustuļu sludinātās patiesības, jo tie bija pārliecināti, ka tas Dievs, kuram šie cilvēki kalpoja, viņus bija brīnišķā veidā atbrīvojis no saitēm.

Filipu iedzīvotāji bija ļoti iztrūkušies par zemestrīci; un, kad no rīta cietuma sargi izstāstīja pilsētas pārvaldniekiem, kas naktī bija noticis, tie uztraucās vēl vairāk un sūtīja tiesas kalpotājus apustuļus atbrīvot. Bet Pāvils paziņoja: “Tie mūs, romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.”

Apustuļi bija Romas pilsoņi, un šaust romieti vai atņemt tam brīvību bez tiesas izmeklēšanas bija nelikumīgi, izņemot tikai visļaunāko noziegumu gadījumus. Pāvils un Sīla cietumā tika iemesti atklāti, visiem redzot, un tagad tie atteicās no slepenas atbrīvošanas bez pietiekoša paskaidrojuma no pilsētas pārvaldnieku puses.

Kad šos vārdus atstāstīja varas vīriem, tie ļoti izbijās, domādami, ka apustuļi žēlosies ķeizaram, tāpēc tūlīt devās uz cietumu, atvainojās Pāvilam un Sīlam [218] par nodarīto netaisnību un nežēlību un personīgi viņus atbrīvoja, lūgdami tos no pilsētas aiziet. Pilsētas pārvaldnieki baidījās no apustuļu ietekmes uz ļaudīm un arī no tā spēka, kas bija iejaucies šo nevainīgo cilvēku labā.

Darbodamies pēc Kristus norādījumiem, apustuļi neuzspieda savu klātbūtni tur, kur tos nevēlējās. “Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.”

Darbu Filipos apustuļi tomēr neuzskatīja kā veltīgu. Viņi bija sastapušies ar lielu pretestību un vajāšanām, bet Dieva aizgādības iejaukšanās to labā un cietuma uzrauga un viņa nama atgriešanās vairāk nekā tikai atlīdzināja to pārdzīvotās ciešanas un pazemojumu. Ziņas par viņu netaisno apcietināšanu un brīnumaino atbrīvošanu izplatījās pa visu apgabalu, tādā veidā par apustuļu darbiem informējot daudzus, kas citādi nebūtu aizsniedzami.

Pāvila darba rezultātā Filipos izveidojās draudze, kuras locekļu skaits pastāvīgi pieauga. Viņa dedzība un nodošanās, un, pāri visam, labprātība ciest Kristus dēļ, atstāja dziļu un pastāvīgu iespaidu uz atgrieztajiem ļaudīm. Tie vērtēja dārgās patiesības, kuru dēļ apustuļi bija tik daudz upurējuši, un ar visu sirdi nodevās Pestītāja lietai.

[219] To, ka šī draudze neizbēga no vajāšanām, var saprast no kāda izteiciena Pāvila vēstulē filipiešiem, kur viņš saka: “Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest, jums, kam tā pati cīņa, kādu jūs pie manis redzējāt un par kādu tagad dzirdat.” Tomēr viņu ticības pārliecība bija tik stingra, ka apustulis varēja izsaukties: “Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim.” (Filip. 1:29,30, 3-5)

Cīņa, kas starp labā un ļaunā spēkiem norisinās svarīgākajos centros, kur patiesības vēstneši tiek aicināti strādāt, ir visai drausmīga. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:12) Asais konflikts starp Dieva draudzi un tiem, kas atrodas ļauno eņģeļu vadībā, turpināsies līdz laika galam.

Pirmajiem kristiešiem ar tumsības spēkiem bieži nācās sastapties vaigu vaigā. Ar maldiem un vajāšanām ienaidnieks centās tos novērst no patiesās ticības. Un tagad, kad strauji tuvojas visu zemes lietu gals, sātans pieliek neprātīgas pūles, lai savaldzinātu pasauli. Viņš izgudro visdažādākos plānus, lai nodarbinātu prātu un novērstu uzmanību no pestīšanai svarīgajām patiesībām. Katrā pilsētā viņa sabiedrotie rosīgi organizē partijās tos, kas naidīgi noskaņoti pret Dieva likumiem. Krāpnieku vadonis darbojas, lai ieviestu sajukuma un sacelšanās elementus, un ļaudis tiek aizrauti ar neprātīgu dedzību.

Ļaunums ir sasniedzis vēl nekad nepieredzētus apmērus, un, lai gan daudzi Evaņģēlija kalpi sauc: “Miers un drošība!”, Dieva uzticīgajiem vēstnešiem savā darbā nelokāmi jāiet uz priekšu. Tērptiem Debesu bruņās, tiem bezbailīgi un uzvaroši jāturpina cīņa līdz galam, nepārtraucot kauju, līdz katra viņu sniedzamības robežās esošā dvēsele ir saņēmusi patiesības vēsti šim laikam.

22. Tesalonika

(Ap. d. 17:1-10)

[221] Atstājuši Filipus, Pāvils un Sīla devās ceļā uz Tesaloniku. Šeit tiem bija priekšrocība runāt uz lielu sanāksmi jūdu sinagogā. Viņu āriene vēl liecināja par nesen pret tiem vērsto apkaunojošo izturēšanos, un tāpēc bija nepieciešams notikušo paskaidrot. To viņi darīja bez sevis izcelšanas, paaugstinot Personu, kas bija gādājusi par viņu atbrīvošanu.

Sludinot tesaloniķiešiem, Pāvils atsaucās uz Vecās Derības pravietojumiem par Mesiju. Tiem savas kalpošanas laikā mācekļu uzmanību jau bija pievērsis pats Kristus, kad, “(..) iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Lūk. 24:27) Sludinot par Kristu, pierādījumus no Vecās Derības bija sniedzis apustulis Pēteris, līdzīgi bija rīkojies Stefans, un arī Pāvils savā kalpošanā atsaucās uz Rakstiem, kas paredzēja Kristus dzimšanu, ciešanas, nāvi, augšāmcelšanos un atgriešanos Debesīs. [222] Ar Mozus un praviešu inspirētajām liecībām viņš skaidri pierādīja nacarieša Jēzus kā Mesijas identitāti un paskaidroja, ka Kristus balss uz sentēviem un praviešiem ir runājusi jau no Ādama dienām.

Par Glābēja nākšanu liecināja nepārprotami un tieši pravietojumi. Ādamam tika dots apsolījums par nākamo Pestītāju. Par sātanu izteiktais spriedums: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī”, (1. Moz. 3:15) mūsu pirmajiem vecākiem sniedza nodrošinājumu atpestīšanai, kuru īstenos Kristus.

Ābrahāmam tika teikts, ka no viņa pēcnācējiem celsies pasaules Glābējs: “No tavas sēklas visas tautas virs zemes tiks svētītas (..).” Nav rakstīts “un tavām sēklām, it kā no daudziem, bet it kā no vienas: un tavai sēklai, tas ir Kristus.” (1. Moz. 22:18; Gal. 3:16, pēc Glika tulk.)

Īsi pirms sava darba beigām Israēla skolotājs un vadītājs Mozus skaidri pravietoja par gaidāmo Mesiju, sakot: “Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet Viņu”, un tūlīt visai tautai apliecināja, ka pats Dievs viņam to atklājis Horeba kalnā, paziņodams: “Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus Viņa mutē, un Viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” (5. Moz. 18:15,18)

Mesijam bija jānāk no ķēniņu cilts līnijas, jo [223] Jēkaba izteiktajos svētību vārdos Kungs apliecināja: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs.” (1. Moz. 49:10)

Jesaja pravietoja: “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus (..).” “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis.” (Jes. 11:1; 55:3-5)

Arī Jeremija runāja par Pestītāju kā Dāvida nama valdnieku: “Redzi, nāks dienas,” tā saka tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. Un Viņa vārds, kā to sauks, būs: tas Kungs mūsu taisnība.” Un atkal: “Jo tā saka tas Kungs: Dāvidam nekad netrūks tāda vīra, kas godam sēdēs Israēla nama tronī. Arī levītu priesteriem netrūks Mana vaiga priekšā tāda vīra, kas nes dedzināmos upurus, liek pacelties dūmos ēdamiem upuriem un vienmēr kārtīgi sagatavot kaujamos upurus!” ( Jer. 23:5,6; 33:17,18)

[224] Precīzi paredzēta bija pat Mesijas dzimšanas vieta: “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks Tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:1)

Pilnībā aprakstīts bija arī Pestītājam uz šīs Zemes veicamais darbs: “Un pār To klāsies un To sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un tā Kunga bijības gars. Bijība tā Kunga priekšā būs Viņam salda smarža, un Viņš netiesās pēc tā, ko Viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko Viņa ausis dzird.” Svaidītajam vajadzēja “sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, (..) sagrauztas sirdis dziedināt, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jes. 11:2,3; 61:1-3)

“Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku savu Garu uz Viņu, lai Viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz Viņa norādījumiem.” (Jes. 42:1-4) [225]

Ar pārliecinošu spēku Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Rakstiem, ka “Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem”. Vai Miha nebija pravietojis: “(..) ar rīksti viņi sitīs pa vaigu Israēla tiesnesi”. (Mihas 4:14) Un vai Apsolītais pats par sevi ar Jesajas vārdiem nebija teicis: “Savu muguru Es pagriezu tiem, kas Mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa Manu bārdu. Savu vaigu Es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” (Jes. 50:6) Arī dziesminieku, savukārt, Kristus bija izlietojis, lai atklātu, kā ļaudis pret Viņu izturēsies: “Es esmu (..) cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas Mani redz, nievā Mani, savelk lūpas un krata galvu: ”Lai nu Viņš pārmet to tam Kungam, lai Tas Viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz Viņu labs prāts.” (..) Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā, un par Manu apģērbu viņi met kauliņus.” “Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. Jo dedzība tava nama labā Mani ir ēdusi un Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz Mani. (..) Kauns Man lauž sirdi; Es izsamistu un nīkstu; es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu.” (Ps. 22:7-9, 18,19; 69:9,21)

Cik nepārprotami skaidri bija Jesajas pravietojumi par Kristus ciešanām un nāvi! [226] “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai,” jautā pravietis, “un kam ir atklājies tā Kunga elkonis? Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.

Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam. Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem Viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no Viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka Viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka Manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods? ” (Jes. 53:1-8)

Arī par Viņa nāves soda veidu jau bija savs priekšstats, jo kā tuksnesī tika paaugstināta vara čūska, tā bija jātop paaugstinātam Pestītājam, “lai ikviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību”. (Jāņa 3:16)

“Un, ja Viņam tad jautās: kas tās tev par rētām uz Tavām rokām? – tad Viņš atbildēs: tā Mani sasita Manu draugu namā.” (Cah. 13:6) [227]

“Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē Viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis un viltības nebija Viņa mutē. Bet tas bija lēmis Viņu satriekt ar ciešanām.” (Jes. 53:9,10)

Tomēr Viņam, kaut gan bija jāmirst no ļaunu cilvēku rokām, atkal vajadzēja celties augšā kā uzvarētājam pār grēku un kapu. Visvarenā iedvesmots, daiļrunīgais Israēla dziesminieks liecināja par augšāmcelšanās rīta godību: “Tāpēc priecājās Mana sirds un līksmoja Mana mēle, un pat Mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” (Ps. 16:9,10)

Pāvils rādīja, cik cieši Dievs upuru iekārtas kalpošanu ir savienojis ar pravietojumiem par To, kam jābūt “kā jēram, ko ved nokaušanai” . Mesijam vajadzēja ziedot savu dzīvību par “nozieguma upuri”. Raugoties cauri gadsimtiem uz Pestītāja grēku izpirkšanas darbu, pravietis Jesaja jau bija rakstījis, ka Dieva Jērs “nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem”. (Jes. 53:7,12)

Pravietotajam Pestītājam vajadzēja nākt ne kā laicīgam ķēniņam, lai atbrīvotu jūdu tautu no pasaulīgiem apspiedējiem, bet kā cilvēkam starp cilvēkiem, dzīvojot nabadzīgu un pazemīgu dzīvi, lai beidzot Tas, nicināts un atmests, tiktu nogalināts. Vecās Derības Rakstos pravietotajam Mesijam bija jānodod sevi par upuri kritušās cilvēces labā, tādā veidā piepildot visas pārkāptā likuma prasības. [228] Viņā upuru kalpošanas ēnai bija jāsastopas ar īstenību, un Viņa krusta nāvei vajadzēja piešķirt nozīmi visai jūdu tautas pastāvēšanai.

Pāvils Tesalonikas jūdiem stāstīja par savu agrāko dedzību ceremoniālās bauslības izpildē un par brīnišķo piedzīvojumu pie Damaskas vārtiem. Pirms atgriešanās apustulis bija pārliecināts par iedzimtu dievbijību, kas patiesībā bija maldīga cerība, jo viņa ticībai nebija pamata Kristū, bet tā vietā tas paļāvās uz formālu kalpošanu un ceremonijām. Lielīdamies, ka, pildot ceremoniālo bauslību, viņš ir bez vainas, tas noraidīja Kristu, kas šai bauslībai piešķīra vērtību.

Līdz ar atgriešanos viss izmainījās un Jēzus Nacarietis, kuru tas bija vajājis Viņa svēto personā, tagad tika atzīts kā apsolītais Mesija. Vajātājs saprata, ka Viņš ir Dieva Dēls, kas bija nācis uz šo Zemi, piepildot pravietojumus, jo Viņa dzīve atbilda katram Svēto Rakstu norādījumam.

Pāvilam svētā drosmē sludinot Evaņģēliju Tesalonikas sinagogā, pār telts svētnīcā praktizēto rituālu un ceremoniju īsto nozīmi izlējās veseli gaismas plūdi. Viņš klausītāju domas aizveda pāri zemes kalpošanai uz Kristus darbu Debesu svētnīcā, uz to laiku, kad, pabeidzis savus Vidutāja pienākumus, Viņš nāks atkal spēkā un lielā godībā, lai uz šīs Zemes nodibinātu savu valsti. Pāvils ticēja Kristus otrai atnākšanai un ar šo notikumu saistītās atziņas atklāja tik skaidri un pārliecinoši, ka tās uz [229] klausītājiem atstāja dziļu un paliekošu iespaidu.

Tesaloniķiešiem Pāvils sludināja trīs Sabatus pēc kārtas, pārrunājot ar tiem par tās Personas dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos, kalpošanas darbu un nākamo godību, ko Raksti atklāj kā Dieva Jēru, kas nokauts “kopš pasaules radīšanas” (Atkl. 13:8). Viņš paaugstināja Kristu, kura kalpošanas darba īstā izpratne ir kā atslēga, kas atver saprašanai Vecās Derības Rakstus, dodot pieeju pie to vērtīgajiem dārgumiem.

Tā ar varenu spēku pasludinātās Evaņģēlija patiesības Tesalonikā saistīja daudzu uzmanību. “Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.”

Tāpat kā iepriekš apmeklētajās vietās, arī šeit apustuļi sastapa noteiktu pretestību, jo bija daudz naidīgi noskaņotu jūdu, kas neticēja. Tiem nebija labas attiecības ar Romas varu, tāpēc ka viņi nesen bija sacēlušies. Uz tiem skatījās ar aizdomām, un viņu brīvība bija zināmā mērā ierobežota. Tagad tie saskatīja izdevību, lai, izmantojot nejaušu gadījumu, atkal varētu iegūt varas labvēlību un tajā pašā laikā mestu negodu uz apustuļiem un atgrieztajiem kristiešiem.

Rīkoties viņi sāka, sabiedrojušies ar “dažiem nelietīgiem klaidoņiem”, ar kuru palīdzību tiem izdevās radīt “nemieru pilsētā”. Cerēdami sagūstīt apustuļus, viņi bija “apstājuši Jazona namu”, bet tie nevarēja atrast ne Pāvilu, ne Sīlu. Un “tos neatraduši”, visi [230] savā ārprātīgajā neapmierinātībā “Jazonu un dažus brāļus vilka pilsētas valdes priekšā, kliegdami: ”Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šeit; tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir Ķēniņš – Jēzus”.

Tā kā Pāvilu un Sīlu nekur nevarēja atrast, pilsētas pārvaldnieki apsūdzētos ticīgos aicināja saglabāt mieru. Bīdamies no tālākas vardarbības, “brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju”.

Tiem, kas šodien māca nepopulāras patiesības, nav jākļūst mazdūšīgiem, ja reizēm ir jāsastopas ar nelabvēlīgu uzņemšanu pat no to puses, kas saucas kristieši, kā tas notika ar Pāvilu un viņa darbabiedriem pie ļaudīm, kuru vidū tie darbojās.

Krusta vēstnešiem jāapbruņojas ar modrību un, ticībā lūdzot, drosmīgi jāiet uz priekšu, vienmēr rīkojoties Jēzus vārdā. Viņiem jāpagodina Kristus kā cilvēku Vidutājs Debesu svētnīcā, kā Tāds, kurā koncentrējās visi Vecajā Derībā paredzētie upuri un, pateicoties kura salīdzinošajam upurim Dieva likumu pārkāpējs var iegūt mieru un piedošanu.

23. Beroja un Atēnas

(Ap. d. 17:11-34)

[231] Berojā Pāvils sastapa jūdus, kas labprāt vēlējās iedziļināties viņa mācītajās patiesībās. Lūka par tiem ziņo: “Tie bija labvēlīgāki par Tesalonikas jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas Rakstos, vai tas tā esot. Daudzi no viņiem kļuva ticīgi, un ne mazums cienījamu grieķu sievu un vīru.”

Berojiešu domas neierobežoja nekādi aizspriedumi. Viņi bija gatavi pārliecināties par apustuļu sludināto mācību īstumu. Tie pētīja Bībeli ne ziņkārības dzīti, bet lai zinātu, kas tur rakstīts par apsolīto Mesiju. Viņi ik dienas meklēja inspirētajos ziņojumos, salīdzinot vienu tekstu ar otru, un [232] Debesu eņģeļi stāvēja tiem blakus, apgaismodami viņu domas un ietekmēdami sirdi.

Kur vien tiek paustas Evaņģēlija patiesības, tur ļaudis, kas tiešām vēlas darīt taisnību, tiek vadīti pie rūpīgas Rakstu pētīšanas. Ja šīs Zemes vēstures beidzamajās dienās tie, kam sludina pārbaudošās atziņas, sekotu berojiešu piemēram, ik dienas meklējot Rakstos un salīdzinot viņiem sniegtās vēstis ar Dieva Vārdu, tad tur, kur šodien ir samērā maz, būtu daudz vairāk Dieva likumu priekšrakstiem uzticīgo cilvēku. Tomēr, dzirdot nepopulārās Bībeles patiesības, daudzi atsakās no to tālākas izmeklēšanas. Lai gan viņi nespēj apstrīdēt Svēto Rakstu skaidrās mācības, tomēr izrāda vislielāko nepatiku pārbaudīt sniegtos pierādījumus. Daži pat uzskata, ka, arī tad, ja šīs mācības ir patiesas, tomēr nav svarīgi, vai viņi šo gaismu pieņem vai nē, un labāk pieķeras patīkamām pasakām, ko ienaidnieks izmanto dvēseļu pievilšanai. Tādā veidā maldi apstulbo šo cilvēku prātu, un tie paliek šķirti no Debesīm.

Visus tiesās saskaņā ar tiem piedāvāto gaismu. Kungs sūta savus pārstāvjus ar pestīšanas vēsti, un tie, kas to dzird, kļūst atbildīgi par to, kā būs izturējušies pret Viņa kalpu teiktajiem vārdiem. Kas nopietni meklēs patiesību, tie sniegtās atziņas vienmēr rūpīgi pārbaudīs ar Rakstiem.

Neapmierinādamies, ka apustuļus izdzina no savas pilsētas, neticīgie Tesalonikas jūdi, pilni skaudības un naida, sekoja tiem līdz Berojai un atkal izraisīja viegli uzbudināmā pūļa kaislības. Baidīdamies, ka, Pāvilam vēl ilgāk tur paliekot, pret viņu varētu izturēties varmācīgi, brāļi dažu Berojas ticīgo pavadībā, kas nesen bija pieņēmuši patiesību, sūtīja viņu uz Atēnām. [233]

Vajāšanas patiesības skolotājiem sekoja no pilsētas uz pilsētu. Kristus ienaidnieki nespēja aizkavēt Evaņģēlija izplatīšanos, tomēr tiem izdevās ļoti apgrūtināt apustuļu darbu. Lai gan pretestības un sadursmju kavēts, Pāvils arvien droši devās uz priekšu, cieši apņēmies īstenot Dieva nodomu, kā tas viņam bija paskaidrots atklāsmē Jeruzālemē: “Dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:21)

Pāvila steidzīgā aiziešana no Berojas tam liedza apmeklēt brāļus Tesalonikā.

Nonākot Atēnās, apustulis berojiešu brāļiem lika atgriezties ar vēsti Sīlam un Timotejam nekavējoties viņam pievienoties. Timotejs uz Beroju bija atnācis jau pirms Pāvila aiziešanas un palika tur kopā ar Sīlu, lai turpinātu tik labi iesākto darbu un jaunatgrieztos locekļus pamācītu ticības pamatlikumos.

Atēnas bija pagānisma galvaspilsēta. Šeit Pāvilu nesagaidīja neizglītots, lētticīgs pūlis kā Listrā, bet ar savu inteliģenci un kultūru ievērojami ļaudis. Visur bija redzamas viņu elku, dievināto vēstures varoņu un dzejnieku statujas, bet lieliskās celtnes un glezniecība liecināja par nacionālo godību un iecienīto pagānu dievību pielūgsmi. Mākslas skaistums un greznība valdzināja ļaužu prātu. [234] Savus masīvos stāvus pret debesīm slēja svētnīcas un tempļi, kuru celšana bija saistīta ar lieliem izdevumiem. Skulptūras, altāri un bareljefi atgādināja un stāstīja par armijas uzvarām un slaveno vīru darbiem. Tas viss pārvērta Atēnas par plašu mākslas galeriju.

Kad Pāvils uzlūkoja apkārt valdošo skaistumu un greznību un redzēja dziļā elkukalpībā iegrimušo pilsētu, viņa gars iedegās aizstāvot Dievu, kuru te negodāja; un viņa sirds iežēlojās par atēniešiem, kas, neraugoties uz intelektuālo kultūru, nepazina savu Radītāju.

Šajā zinātnes centrā redzētais apustuli nevaldzināja. Viņš garā bija tā aizņemts ar Debesu lietu pievilcību, ka prieks par nezūdošajām vērtībām un to godība apkārtējo greznību un košumu viņa acīs padarīja mazvērtīgu. Redzot Atēnu krāšņumu, viņš saprata pavedinošo spēku uz mākslas un zinātnes cienītājiem, tāpēc jo skaudrāk izjuta nepieciešamību kaut ko darīt viņu labā.

Šajā lielajā pilsētā, kur nekalpoja dzīvajam Dievam, Pāvilu nomāca vientulība; viņš ilgojās pēc darbabiedru līdzjūtības un atbalsta. Ja runā tikai par cilvēcisku draudzību, tad apustulis te bija pilnīgi viens, un viņa izjūtas daļēji izpaužas pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem. Priekšā rēgojās šķietami nepārvarami šķēršļi, kad katrs mēģinājums aizsniegt ļaužu sirdis likās gandrīz bezcerīgs.

Gaidot Sīlu un Timoteju, Pāvils velti laiku nekavēja. [235] “Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem, un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās.” Tomēr viņa galvenais uzdevums Atēnās bija nest pestīšanas vēsti tiem, kam nebija skaidras izpratnes par Dievu un Viņa nodomu ar kritušo cilvēci. Līdz ar to apustulim drīz vien nācās sastapties ar pagānismu tā visizsmalcinātākajā un pavedinošākajā formā.

Atēnu ievērojamākie vīri ilgi nepalika neziņā par neparastā skolotāja klātbūtni viņu pilsētā, kas ļaudīm piedāvāja jaunas un savādas mācības. Kādi no tiem Pāvilu apmeklēja un sāka ar viņu sarunāties, un tā drīz ap tiem sapulcējās liels klausītāju pulks. Daži bija sagatavojušies apustuli izsmiet kā sabiedriskā un intelektuālajā ziņā daudz zemāk stāvošu, tāpēc savā starpā zobodamies sprieda: ““Ko šis pļāpa grib teikt?” – un citi: “Šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.”

Starp tiem, kas Pāvilu ielenca tirgus laukumā, bija “daži epikūriešu un stoiķu filozofi”, un tie, tāpat kā citi, kas ar apustuli nonāca kontaktā, drīz vien nomanīja, ka tam ir daudz lielākas zināšanas nekā viņiem pašiem. Pāvila prāta spējas mācītajos vīros iedvesa cieņu, un viņa nopietnais loģiskais spriedums un oratora izveicība saistīja klausītāju uzmanību. Tie, kas viņu dzirdēja, saprata, ka viņš nav nekāds iesācējs, bet, savu mācību aizstāvot, jebkuram var stāties pretī ar pārliecinošiem argumentiem. Apustulis izturējās bezbailīgi, pārvarot pretiniekus ar viņu pašu ieročiem, atspēkojot loģiku ar loģiku, filozofiju ar filozofiju un daiļrunību ar daiļrunību.

Pāvila pagānu oponenti vērsa viņa uzmanību uz Sokrata likteni, kuru notiesāja uz nāvi, jo tas sludināja svešu dievu mācības, tāpēc tie viņam ieteica neriskēt ar savu dzīvību tādā pašā veidā. Bet apustuļa runa saistīja ļaužu uzmanību, un viņa nemākslotā gudrība iedvesa cieņu un apbrīnu. To neapklusināja filozofu zināšanas un ironija, un, redzēdami, ka, neskatoties uz risku, tas tomēr nolēmis visu pateikt, tie nolēma viņu uzklausīt.

Tie veda viņu sev līdzi uz Marsa kalnu. Tā bija viena no Atēnu vissvētākajām vietām, ko pieminēja ar māņticīgu godbijību, kas dažu iedomās jau robežojās pat ar bailēm. Šajā vietā bieži ar reliģiju saistītas lietas rūpīgi apsvēra vīri, kas izpildīja šķīrējtiesnešu pienākumus kā morālajos, tā civiltiesiskajos jautājumos.

Šeit, prom no ielas trokšņa, ļaužu burzmas un neko nedodošu diskusiju kņadas, apustuli varēja uzklausīt bez traucējumiem. Ap viņu sapulcējās dzejnieki, mākslinieki un filozofi – Atēnu izglītotākie un gudrākie vīri, kas tagad to uzrunāja, jautājot: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”

Šajā svinīgi atbildīgajā brīdī apustulis izturējās mierīgi un nosvērti. [237] Viņš savā sirdī nesa svarīgu vēsti, un vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, pārliecināja klausītājus, ka tas nepļāpā tukšus niekus. “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.” Neskatoties uz savu inteliģenci un vispārīgajām zināšanām, tie bija neziņā par Dievu, kas radījis Universu. Tur atradās daži, kas bija ilgojušies pēc lielākas gaismas, kas tiecās pretī Mūžīgajam.

Izstiepis roku pret elku tēliem pārpildīto templi, Pāvils atviegloja savas dvēseles nastu, uzrādot atēniešu reliģijas maldus. Dzirdot viņa minētos argumentus, pārsteigti jutās pat visgudrākie klausītāji. Apustulis pārliecināja, ka pazīst viņu mākslas darbus, literatūru un reliģiju, un, norādīdams uz statujām un elkiem, paziņoja, ka Dievu nevar pielīdzināt cilvēku izdomātiem veidojumiem. Šie izcirstie tēli ne vismazākā mērā nespēja radīt priekšstatu par Jehovas godību. Viņš atgādināja, ka elku tēliem nav dzīvības, ka tos kontrolē cilvēciska vara un tie kustas tikai tad, kad tos pārvieto cilvēka rokas, un tādēļ ļaudis, kas tos pielūdz, visādā ziņā ir pārāki par to, ko viņi pielūdz.

Pāvils aizveda elku pielūdzēju domas pāri viņu maldu reliģijai pie patiesās dievbijības izpratnes, ko tie bija nosaukuši par Nepazīstamo Dievu. [238] Šī Būtne, ar kuru viņš tagad tos iepazīstināja, nebija atkarīga no cilvēka, un tai nevajadzēja, lai cilvēku rokas kaut ko pieliktu pie tās spēka vai godības.

Ļaudīs izsauca apbrīnu Pāvila nopietnie un loģiskie pierādījumi par patiesā Dieva īpašībām – par Viņa radošo spēku un visu pārvaldošo aizgādību. Dedzīgā un kvēlā daiļrunībā apustulis paziņoja: “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu.” Pat debesis nav pietiekoši plašas, lai sevī ietvertu Dievu, cik daudz mazāk cilvēku rokām veidotie tempļi!

Šajā šķiru nevienlīdzības laikmetā, kad bieži vien neatzina cilvēku tiesības, Pāvils runāja par lielo cilvēku brālības patiesību, paskaidrodams, ka Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu”. Dieva skatījumā visi ir vienādi; un katra cilvēcīga būtne ir Radītājam parādā visaugstāko cieņu un padevību. Tālāk apustulis uzsvēra, ka cauri visai Dieva attieksmei pret cilvēku, līdzīgi zelta pavedienam, vijas laipnība un žēlsirdība, jo Viņš ir “nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums”.

Norādīdams uz cēliem cilvēcības paraugiem ap sevi un atgādinājis kāda viņu dzejnieka vārdus, apustulis attēloja bezgalīgo Dievu kā Tēvu, kura bērni mēs esam. [239] ““Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.

Un Dievs, “atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visās malās no grēkiem atgriezties.” Tumsības laikmetos pirms Kristus pirmās adventes dievišķais Valdnieks bija daudz brīvāk skatījies uz pagānu elkudievību, bet tagad, sūtot savu Dēlu, Viņš cilvēcei ir sniedzis patiesības gaismu, un tāpēc no visiem, ne tikai nabadzīgajiem un vienkāršajiem ļaudīm, bet arī no lepnajiem filozofiem un zemes valdniekiem sagaida atpestīšanai nepieciešamo grēku nožēlu. “Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” Pāvilam runājot par augšāmcelšanos no mirušiem, “citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim””.

Tā noslēdzās apustuļa darbs Atēnās – pagānisma zinātniskajā centrā, jo atēnieši, stipri turoties pie kalpošanas elkiem, novērsās no patiesās reliģijas gaismas. Ja ļaudis ir pilnībā apmierināti ar saviem sasniegumiem, tad no tādiem maz ko vairs var sagaidīt. Lai gan lepni par savām zināšanām un izsmalcinātību, atēnieši arvien vairāk pagrima, apmierinādamies ar elkudievības neskaidrajiem noslēpumiem.

Starp tiem, kas klausījās Pāvilu, bija daži, kuru prātā apustuļa [240] sniegtās patiesības tomēr pamodināja vainas apziņu, bet tie nevēlējās pazemoties, lai atzītu Dievu un pieņemtu piedāvāto pestīšanu. Grēcinieku nespēj atgriezt ne daiļrunība, ne pierādījumu spēks, jo sirdi patiesībai var atvērt vienīgi dievišķā vara, bet, ja kāds atkārtoti no tās novēršas, tad beidzot vairs nav aizsniedzams. Grieķi meklēja gudrību, bet krusta vēsts tiem šķita ģeķība, jo savu gudrību tie vērtēja daudz vairāk par to, kas nāk no augšienes.

Viņu intelektuālais lepnums un cilvēciskā iedomība bija galvenie iemesli, kāpēc Evaņģēlija vēsts starp atēniešiem guva tik maz panākumu. Pasaules gudrie, kas pie Kristus nāk kā nabaga pazuduši grēcinieki, iegūst izpratni par pestīšanu, bet tie, kas ierodas kā izcili vīri, cildinot paši savu saprātu, nesaņem gaismu un zināšanas, kuras vienīgi Viņš var dot.

Tā Pāvils vaigu vaigā satikās ar sava laika pagānismu, tomēr viņa darbs Atēnās nebija pilnīgi veltīgs. Evaņģēlija vēsti pieņēma un ticīgajiem pievienojās Dionisijs, viens no visievērojamākajiem pilsoņiem, kā arī vēl daži citi.

Inspirācija mums sniegusi šo ieskatu atēniešu dzīvē, kas, neskatoties uz zinātni, izglītību un mākslu, tomēr bija iegrimuši dažādos netikumos. Līdz ar to kļūst redzams, kā Dievs, izlietojot savu kalpu, norāja elkudievību un citus augstprātīgās, pašapmierinātās tautas grēkus. Apustuļa vārdiem, viņa paša un apkārtējo izturēšanās aprakstam, kāds tas mums atstāts no inspirētās spalvas, bija jāsaglabājas līdz vēlākām paaudzēm, sniedzot liecību par viņa nelokāmo uzticību, viņa drosmi vientulībā un naidīgā apkārtnē, un par viņa gūto uzvaru Kristus lietai pašā pagānisma centrā. [241]

Pāvila vārdi satur bagātu atziņu krājumu draudzei. Viņš atradās stāvoklī, kur viegli varēja pateikt kaut ko tādu, kas sakaitinātu lepnos klausītājus un viņu pašu novestu grūtībās. Ja apustulis savā runā būtu atklāti uzbrucis viņu dieviem un pilsētas ievērojamajiem vīriem, tad tam draudētu briesmas piedzīvot Sokrata likteni. Bet ar dievišķā mīlestībā dzimušu smalkjūtību apustulis uzmanīgi novērsa to domas no pagānu dievībām, atklādams tiem nezināmo, patieso Dievu.

Arī šodien pierādījumi no Rakstiem ir jāsniedz pasaules varenajiem, lai tie varētu izvēlēties, vai paklausīt Dieva likumiem vai padoties ļaunuma valdniekam. Kungs vēlas tiem atklāt mūžīgās patiesības – patiesības, kas tiem ļautu izprast atpestīšanas plānu, bet Viņš tos nespiež šīs atziņas pieņemt. Ja viņi no tām novēršas, Kungs tos atstāj vienus, lai tie ievāktu paši sava darba augļus.

“Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.(..) bet, kas ģeķīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” (1. Kor. 1:18,19,27,28) Daudzi ievērojami zinātnieki un valstsvīri, pasaules visizcilākie prāti šajās pēdējās dienās novērsīsies no gaismas, jo pasaule savā gudrībā Dievu nepazīst, [242] tomēr Dieva kalpiem jāizmanto katra izdevība, lai atklātu tiem patiesību. Daži atzīs savu maldīšanos un kā pazemīgi skolnieki apsēdīsies pie Jēzus, sava lielā Skolotāja, kājām.

Cenšoties sasniegt sabiedrības augstākos slāņus, Kunga vēstnešiem ir vajadzīga stipra ticība. Izredzes var rādīties visai drūmas, bet arī vistumšākajā stundā augšā pār mums ir gaisma. To spēks, kas mīlestībā kalpo Dievam, tiks atjaunots dienu no dienas. Viņu rīcībā ir Bezgalīgā gudrība, lai tie nemaldītos, piepildot Kunga nodomus. Lai tikai šie darbinieki patur savu sākotnējo uzticību stipru līdz galam, vienmēr atceroties, ka Dieva patiesības gaismai ir jāspīd tumsā, kas apņem pasauli. Kalpojot Dievam, neviens nedrīkst nonākt izmisumā. Ja darbinieks ir svētījies Dievam, tā pārliecībai jāpastāv visos pārbaudījumos. Kungs ir spējīgs un labprātīgs apveltīt savus kalpus ar tiem vajadzīgo spēku un gudrību, kas nepieciešama viņu dažādajās vajadzībās. Viņš pārpārim piepildīs to cilvēku vislielākās cerības, kas uz Viņu paļaujas.

24. Korintā

(Ap. d. 18:1-18)

[243] Kristietības ēras pirmajā gadsimtā Korinta bija viena no vadošajām pilsētām ne tikai Grieķijā, bet visas pasaules mērogā. Domādami par saviem veikalnieciskajiem darījumiem un izpriecām, tās ielās drūzmējās grieķi, jūdi un romieši, kā arī ieceļotāji no dažādām citām zemēm. Kā liels tirdzniecības centrs, atrodoties viegli pieejamā vietā no visiem Romas impērijas apgabaliem, tā bija nozīmīga vieta, kur izveidot pieminekli Dievam un Viņa patiesībai.

Starp jūdiem, kas bija apmetušies uz dzīvi Korintā, bija Akvila un Priskilla, kas vēlāk kļuva ievērojami kā dedzīgi Kristus strādnieki. Iepazinies ar šo cilvēku raksturu, Pāvils “pie tiem palika”.

Jau no paša sākuma šajā vietā, kur krustojās daudzi lieli satiksmes ceļi, Pāvils savam darbam saskatīja nopietnus šķēršļus. [244] Pilsēta gandrīz pilnīgi bija nodevusies kalpošanai elkiem. Ļaužu iemīļotā dieviete bija Venēra, ar kuras pielūgšanu saistījās dažādi demoralizējoši rituāli un ceremonijas. Pat starp pagāniem korintieši jau bija pazīstami ar savu ārkārtīgi lielo netikumību. Šķita, ka tie nedomāja un neinteresējās ne par ko citu kā par acumirkļa baudu un izpriecām.

Sludinot Evaņģēliju Korintā, Pāvils izvēlējās citu darbības veidu nekā Atēnās. Tur viņš bija centies piemēroties auditorijas īpatnībām, atspēkojot loģiku ar loģiku, zinātni ar zinātni un filozofiju ar filozofiju. Domājot par Atēnās pavadīto laiku un atzīstot, ka sludināšanai tur bijis maz panākumu, apustulis izšķīrās Korintā, cenšoties saistīt bezrūpīgo un vienaldzīgo ļaužu prātu, rīkoties pēc cita plāna. Viņš nolēma izvairīties no sarežģītiem argumentiem un diskusijām un, atrodoties starp korintiešiem, nevēlējās zināt neko vairāk, “kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu”. Viņš tiem nesludināja “pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē”. (1. Kor. 2:2,4)

Jēzus, kuru Pāvils Korintas grieķiem vēlējās ieteikt kā Glābēju, bija vienkāršas izcelsmes jūds, uzaudzis pilsētā, kas plaši pazīstama ar savu ļaunumu. To atmeta Viņa paša tauta, beidzot kā ļaundari piesitot pie krusta. Grieķi saprata, ka cilvēci ir nepieciešams pacelt, bet kā vienīgo līdzekli patiesas cieņas un goda sasniegšanai uzskatīja filozofijas un zinātnes studijas. Vai Pāvilam bija iespējams tos pārliecināt, ka ticība šī nepazīstamā jūda spēkam padarītu labāku un cēlāku katru cilvēciskās būtnes rakstura īpašību?

[245] Lielam daudzumam mūsu dienās dzīvojošo cilvēku Golgātas krusts saistās ar svētu piemiņu, un krustā sišanas notikums izraisa svētīgas izjūtas. Bet Pāvila dienās par krustu domāja ar riebumu un šausmām. Uzskati par tādu cilvēces Glābēju, kas miris pie krusta, dabīgi izsauca apsmieklu un pretestību.

Pāvils labi zināja, kā viņa vēsti uzņems gan Korintas jūdi, gan grieķi. “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1. Kor. 1:23) Starp jūdu klausītājiem bija daudzi, kurus vēsts, ko Pāvils gatavojās pasludināt, noteikti sadusmos, un grieķu novērtējumā viņa vārdi šķitīs kā absolūta bezjēdzība. Cenšoties pierādīt, ka krustam var būt kāds sakars ar cilvēces glābšanu, viņu pašu uzskatīs par vājprātīgu.

Bet Pāvilam krusts bija visaugstākās uzmanības objekts. Kopš viņu apturēja krustā sistā Nacarieša sekotāju vajāšanā, apustulis nekad nemitējās krustu paaugstināt. Šajā laikā viņam tika dota atklāsme par Dieva bezgalīgo mīlestību, kā tā izpaudās Kristus nāvē; un viņa dzīvē notika brīnišķīga pārmaiņa, saskaņojot visus tā plānus un nodomus ar Debesīm. No šī brīža viņš kļuva jauns radījums Kristū. Viņš tagad no personīgiem piedzīvojumiem zināja, ja grēcinieks iepazīstas ar Tēva mīlestību, kas atklājas Viņa Dēla upurēšanā, un padodas šim dievišķajam iespaidam, tad tā sirds tiek pārveidota un no tā brīža Kristus viņam nozīmē visu. [246]

Pēc atgriešanās Pāvils izjuta dziļas ilgas palīdzēt citiem cilvēkiem nacarietī Jēzū saskatīt dzīvā Dieva Dēlu, kas spēj pārveidot un glābt. No šī laika viņa dzīve pilnībā tika veltīta pūlēm liecināt par krustā sistā Pestītāja mīlestību un spēku. Viņa augstsirdīgā, līdzjūtīgā sirds aptvēra visas ļaužu šķiras. Apustulis skaidroja, ka viņš ir parādnieks “tiklab grieķiem kā barbariem, mācītiem un nemācītiem”. Mīlestība pret godības Kungu, kuru tas tik nežēlīgi bija vajājis Viņa svēto personā, bija visas viņa rīcības noteicošais spēks. Ja kādreiz, ejot pa pienākuma taku, viņa dedzība apsīka, tad pietika ar vienu skatu uz krustu un tur atklāto apbrīnojamo mīlestību, lai tā liktu tam “apjozt sava prāta gurnus” un doties tālāk uz priekšu pa pašaizliedzības taku.

Pavērojiet apustuli sludinām Korintas sinagogā, kur, pamatojoties uz Mozus un praviešu rakstiem, viņš klausītājus noved līdz apsolītā Mesijas adventei! Ieklausieties, kā viņš izskaidro Pestītāja kā cilvēces lielā Augstā Priestera darbu, kas, upurēdams savu dzīvību, ir sagādājis izpirkšanas maksu par mūsu visu grēkiem un tad uzņēmies kalpošanu Debesu svētnīcā! Pāvila klausītājiem vajadzēja saprast, ka tas Mesija, pēc kura atnākšanas visi bija ilgojušies, jau bija atnācis, ka Viņa nāve ir tā, uz ko norādīja visi pienestie upuri, un Viņa kalpošana Debesu svētnīcā ir tas lielākais notikums, kas, metot savu ēnu atpakaļ, dara izprotamu jūdu priesterības pastāvēšanu. [247]

Pāvils sludināja, “apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus”. No Vecās Derības Rakstiem viņš rādīja, ka, saskaņā ar pravietojumiem un vispārējām jūdu cerībām, Mesijam bija jānāk no Ābrahāma un Dāvida līnijas. Tālāk viņš tiem lika izsekot Jēzus cilts sarakstam, sākot ar sentēvu Ābrahāmu, līdz ķēnišķīgajam dziesminiekam. Viņš lasīja praviešu liecības par apsolītā Mesijas darbu un raksturu, par Viņa uzņemšanu un izturēšanos pret Viņu uz šīs zemes un tad uzsvēra, ka visi šie pravietojumi piepildījušies nacarieša Jēzus dzīvē, kalpošanā un nāvē.

Pāvils rādīja, ka Kristus bija ieradies, lai piedāvātu pestīšanu vispirms tai tautai, kas Mesijas nākšanu gaidīja kā savas nacionālās pastāvēšanas piepildījumu. Bet šī tauta atmeta Viņu, kas tiem būtu devis dzīvību, un izvēlējās citu vadoni, kura valdīšana beigsies ar nāvi. Apustulis centās saviem klausītājiem paskaidrot faktu, ka tagad vienīgi pilnīga nožēla varētu jūdu nāciju pasargāt no tai draudošā sabrukuma. Viņš atklāja to neizpratni par Rakstu tekstiem, kas būtu viņu lepnums un gods, ja tie tos pilnībā saprastu. Viņš pārmeta tiem pasaulīgumu, mīlestību uz augstu stāvokli un tituliem, kā arī viņu lielīšanos un nevaldāmo patmīlību.

Svētā Gara spēkā Pāvils stāstīja pats par savu brīnišķīgo atgriešanos un par uzticību Vecās Derības Rakstiem, kas tik pilnīgi piepildījušies nacarietī Jēzū. [248] Viņa vārdi tika izteikti svinīgā nopietnībā, un klausītāji nevarēja neievērot, ka viņš krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju mīlēja no visas sirds. Tie redzēja, ka viņa domas ir koncentrētas Kristū, ka visa viņa dzīve ir saistīta ar Kunga dzīvi. Pāvila vārdi bija tik iespaidīgi, ka nespēja aizkustināt tikai tos, kas sirdī glabāja visrūgtāko naidu pret kristīgo reliģiju.

Tomēr Korintas jūdi aizvēra acis pret apustuļa tik skaidri izteiktajiem pierādījumiem un atteicās uzklausīt viņa argumentus. Tas pats gars, kas vadīja atmest Kristu, tagad tos pildīja ar dusmām un naidu pret Viņa kalpu, un, ja Dievs to sevišķi neaizsargātu, lai tas vēl varētu turpināt nest Evaņģēliju pagāniem, tad tie būtu izbeiguši arī viņa dzīvību.

“Bet, kad tie pretojās un zaimoja, viņš, drēbes izkratījis, tiem sacīja: “Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem.” Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai.”

Sīla un Timotejs “bija atnākuši no Maķedonijas”, lai palīdzētu Pāvilam, un tagad viņi kopīgi darbojās pagānu labā. Tiklab pagāniem, kā jūdiem Pāvils ar saviem darba biedriem sludināja Kristu kā kritušās cilvēces vienīgo Glābēju. Izvairoties no sarežģītiem, pārāk dziļiem pamatojumiem, krusta vēstneši kavējās pie pasaules Radītāja, Universa augstākā Valdnieka īpašībām. Ar Dieva un Viņa Dēla mīlestībā kvēlojošām sirdīm tie aicināja pagānus uzlūkot bezgalīgo, cilvēces labā pienesto upuri. Viņi saprata: ja tikai tie, kas ilgi taustījušies pagānisma tumsā, varētu ieraudzīt no Golgātas krusta plūstošo gaismu, [249] tad tiktu “vilkti” pie Pestītāja. Jēzus taču bija apsolījis: “Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32)

Evaņģēlija darbinieki Korintā apzinājās briesmas, kas draudēja dvēselēm, kuru labā tie pūlējās, tāpēc patiesību par Jēzu atklāja ar lielu atbildības sajūtu. Viņu vēsts bija skaidra, vienkārša un noteikta – dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Tie par Evaņģēliju liecināja ne tikai vārdos, bet arī ikdienas dzīvē. Ar viņiem sadarbojās eņģeļi, un Dieva žēlastība un spēks izpaudās, atgriežoties daudziem cilvēkiem. “Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.”

Līdz ar to pieauga naids, ar kādu jūdi vienmēr bija uzlūkojuši apustuļus. Krispa atgriešanās un kristība šajos stūrgalvīgajos pretiniekos izsauca tikai vēl lielāku niknumu un nevis pārliecību. Tie nespēja atrast pierādījumus, lai atspēkotu Pāvila sludināšanu, tāpēc ķērās pie krāpšanas un ļaunprātīgiem uzbrukumiem. Tie zaimoja Evaņģēliju un Jēzus Vārdu. Iedegoties aklās dusmās, tiem neviens izteiciens vairs nelikās pārāk ass, neviens nodoms pārāk zemisks, lai to nelietotu. Tie nespēja noliegt, ka Kristus bija darījis brīnumus, bet apgalvoja, ka Viņš tos ir veicis sātana spēkā, un nekaunīgi pastāvēja uz to, ka brīnišķīgie Pāvila darbi arī norisinājušies tā paša gara iespaidā.

Kaut gan Pāvilam Korintā bija zināmi panākumi, [250] tomēr no redzētā un dzirdētā ļaunuma šajā samaitātajā pilsētā tas gandrīz vai zaudēja drosmi. Pie pagāniem sastaptā netikumība un no jūdiem saņemtie nicinājumi viņā izraisīja lielas dvēseles mokas. Radās šaubas, vai no tāda materiāla vispār ir iespējams uzcelt draudzi.

Apustulim plānojot atstāt pilsētu, lai dotos uz apsološāku darba lauku, un nopietni cenšoties izprast savu pienākumu, tam atklāsmē parādījās Kungs un sacīja: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo Es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.” Pāvils to saprata kā pavēli palikt Korintā un kā garantiju, ka Kungs svētīs izsēto sēklu. Tā stiprināts un iedrošināts, viņš turpināja dedzīgi un nenogurstoši darboties.

Apustuļa pūles neierobežojās tikai ar publisku sludināšanu, jo daudzus tādā veidā nekad nevarētu aizsniegt. Vairāk laika viņš pavadīja, ejot no mājas uz māju, izmantojot ģimenes loka tuvās attiecības. Viņš apmeklēja slimos un noskumušos, mierināja apbēdinātos un stiprināja nospiestos, un visā, ko vien tas sacīja vai darīja, vienmēr pagodināja Jēzus Vārdu. Tā viņš darbojās “nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā”. (1. Kor. 2:3) Apustulis ļoti baidījās, lai tikai viņa mācība atstātu vairāk dievišķīgu nekā cilvēcīgu iespaidu.

Par to viņš pats vēlāk rakstīja: “Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. [251] To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. – Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.

Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1. Kor. 2:6-13)

Pāvils atzina, ka viņa derīgums nav viņā pašā, bet Svētā Gara klātbūtnē, kura laipnais žēlojošais iespaids pildīja sirdi, pakļaujot katru viņa domu Kristum. Par sevi viņš teica: “Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2. Kor. 4:10) Kristus bija apustuļa mācības galvenā persona tik lielā mērā, ka Viņš varēja paziņot: “Es vairs nedzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20) Viņš pats bija apslēpts, bet Kristus bija atklāts un pagodināts.

Pāvils bija daiļrunīgs. [252] Pirms atgriešanās viņš bieži bija centies klausītājus iespaidot ar savu oratora mākslu, bet tagad to visu atmeta. Viņš vairs nelietoja dzejiskus aprakstus un neparastus tēlojumus, kas patiktu jūtām un ierosinātu fantāziju, bet paliktu sveši ikdienas dzīvei; tagad viņš centās dzīvībai svarīgos jautājumus izteikt vienkāršos, skaidros, visiem saprotamos vārdos. Neparastā veidā ar fantāzijas palīdzību pasniegtās patiesības var izraisīt sajūsmu, bet tās nedod dvēselei nepieciešamo barību, kas ticīgo stiprinātu un sagatavotu dzīves cīņām. Cīnošās dvēseles vajadzības ikdienas grūtībās jāapmierina ar pārliecinošām praktiskām pamācībām kristietības pamatprincipos.

Pāvila pūles Korintā nebija bez panākumiem. Daudzi atteicās no elku pielūgšanas, lai kalpotu dzīvajam Dievam, un zem Kristus karoga tika sapulcināta liela draudze. Tika izglābti daži no visdziļāk pagrimušajiem pagāniem, kas kļuva par Dieva žēlastības un Kristus šķīstījošo asiņu spēka pieminekļiem.

Pieaugošie panākumi, ko Pāvils guva, sludinot Kristu, neticīgos jūdus ierosināja vēl noteiktākai pretestībai. Viņi kopā sarunājās un “visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un veda to tiesas priekšā” pie Galliona, kas toreiz bija prokonsuls Ahajā. Tie sagaidīja, ka valdības ierēdņi, tāpat kā agrāk, nostāsies viņu pusē, tāpēc skaļi un nikni apsūdzēja apustuli, sacīdami: “Šis pavedina ļaudis pret bauslību kalpot Dievam.”

[253] Jūdu reliģija atradās Romas varas aizsardzībā, un Pāvila apsūdzētāji domāja, ja tiem izdotos apvainot apustuli par viņu reliģisko likumu pārkāpšanu, tad varbūt to nodotu tiem izmeklēšanai un tiesāšanai. Tā tie cerēja panākt viņa nāvi. Bet Gallions bija taisnīgs un godīgs vīrs, kurš neļāvās piekrāpties no greizsirdīgo jūdu intrigām. Viņam šo ļaužu svētulība un paštaisnība jau bija kļuvusi pretīga, tādēļ tas izvirzīto apsūdzību negribēja ievērot. Kad Pāvils gatavojās runāt, lai sevi aizstāvētu, Gallions teica, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Tad, vērsdamies pie niknajiem apsūdzētājiem, viņš sacīja: ““Jūdi, ja tas būtu kāds netaisns vai ļaunprātīgs darbs, tad es jūs uzklausītu, kā pienākas, bet, ja jautājumi attiecas uz jūsu mācību, personām un bauslību, tad lūkojiet jūs paši; es negribu šinīs lietās būt tiesātājs.” Un viņš tos dzina prom no soģa krēsla.”

Kā jūdi, tā grieķi bija ļoti gaidījuši Galliona lēmumu; un tas, ka viņš šo lietu nekavējoties atraidīja kā sabiedriskai dzīvei pārāk mazsvarīgu, apmulsušajiem un dusmīgajiem jūdiem bija kā signāls atkāpties, bet prokonsula noteiktā rīcība atvēra acis trokšņainajam pūlim, kas tos atbalstīja. Pirmo reizi Pāvila darbības laikā Eiropā pūlis nostājās viņa pusē. Prokonsula acu priekšā un viņam neiejaucoties, šie ļaudis nikni uzmācās vienam no apustuļa galvenajiem apsūdzētājiem. “Pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā; un Gallions par to nelikās ne zinis.” Līdz ar to kristietība guva spožu uzvaru.

“Bet Pāvils palika tur vēl kādu laiku.” [254] Ja apustulis jau tajā brīdi būtu bijis spiests atstāt Korintu, tad Jēzus ticībā atgriezto stāvoklis kļūtu visai bīstams. Jūdi noteikti censtos izmantot iegūtās priekšrocības, pat līdz kristietības pilnīgai izskaušanai šajā apgabalā.