Apustuļu darbi

25. Vēstules Tesaloniķiešiem

[255] Sīlas un Timoteja atnākšana no Maķedonijas, Pāvilam uzturoties Korintā, apustuli ļoti iepriecināja. Tie atnesa labas ziņas par ticību un mīlestību starp tiem, kas patiesību bija pieņēmuši Evaņģēlija vēstneša pirmajā Tesalonikas apmeklējuma laikā. Viņa sirds plūda pāri maigā līdzjūtībā pret ticīgajiem, kas grūtībās un pārbaudījumos bija palikuši Dievam uzticīgi. Pāvils ilgojās tos personīgi apmeklēt, bet, tā kā tas nebija iespējams, tad rakstīja vēstuli.

Šajā Tesalonikas draudzei adresētajā rakstiskajā vēstījumā apustulis izsaka pateicību Dievam par iepriecinošajām ziņām attiecībā uz viņu pieaugšanu ticībā. “Brāļi,” viņš raksta, “dzirdēdami par jūsu ticību, caur jums esam guvuši iepriecu visās savās vajadzībās un bēdās; jo kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam. Ar kādiem pateicības vārdiem mēs gan varam Dievam atmaksāt par visu to prieku, ko izjūtam mūsu Dieva priekšā par jums, dienu un nakti no visas sirds Viņu lūgdami, lai mums būtu lemts redzēt jūs vaigā un stiprināt jūs ticībā, ja tas vēl vajadzīgs.” (1. Tes. 3:7-10) [256]

“Mēs vienmēr pateicamies par jums visiem Dievam, kad pieminam jūs savās lūgšanās, jo pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva, priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību un nesatricināmo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Tes. 1:2,3)

Daudzi Tesalonikas ticīgie bija “atgriezušies no elkiem (..), lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam”. (1. Tes. 1:9) Viņi bija “uzņēmuši sludināto Vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu”. (1. Tes. 1:6) Apustulis apliecināja, ka, uzticīgi sekojot Kungam, viņi ir kļuvuši “par priekšzīmi visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā”, (1. Tes. 1:7) un šī uzslava nebija nepelnīta, tāpēc ka Pāvils varēja droši turpināt: “Jo no jums tā Kunga Vārds atskanējis tālāk ne vien Maķedonijā un Ahajā, nē, visās vietās kļuvusi zināma jūsu ticība Dievam, tā ka mums nekas vairs nav jāstāsta”. (1. Tes. 1:8)

Tesalonikas ticīgie bija patiesi misionāri. Viņi sirdī dega par savu Pestītāju, kas tos bija atbrīvojis no “nākamās dusmības”. (1. Tes. 1:10) Saņemot Kristus žēlastību, to dzīvē bija notikusi brīnišķīga pārmaiņa, un viņu pausto Kunga Vārdu pavadīja spēks. Pasludinātās patiesības mantoja sirdis, un ticīgo skaitam pievienojās jaunas dvēseles.

Šajā pirmajā vēstulē apustulis paskaidroja savu darbības veidu, strādājot pie tesaloniķiešiem. Viņš apliecina, ka nav centies mantot piekritējus ar viltu un krāpšanu. “Bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums Evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos, Dievs ir mūsu liecinieks, nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem. Lai gan mums kā Kristus apustuļiem būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. [257] Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva Evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši.” (1. Tes. 2:4-8)

“Jūs un Dievs esat mani liecinieki, ar kādu bijību un nevainojamu taisnību mēs pret jums izturējāmies, kad bijāt ticīgi kļuvuši. Mēs ikvienu no jums – jums tas ir zināms – kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina savā valstībā un godībā.

Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva Vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tes. 2:10-13) “Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā Viņa atnākšanas dienā, ja arī ne jūs? Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks!” (19., 20.p.)

Savā pirmajā vēstulē Tesalonikas ticīgajiem Pāvils cenšas viņus pamācīt par mirušo patieso stāvokli. Viņš par nāvi runā kā par [258] miegu, kā par laiku, kas tiek pavadīts bez apziņas: “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. (..) Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr.” (1. Tes. 4:13,14,16,17)

Tesaloniķieši bija sirsnīgi pieķērušies domai, ka Kristus nāks, lai pārvērstu dzīvos ticīgos un tos ņemtu pie sevis. Tie rūpīgi sargāja savu draugu dzīvību, lai viņi nemirtu un nezaudētu laimi, ko visi kopā cerēja saņemt, Kungam nākot. Bet viņu mīļie viens pēc otra tika no tiem atņemti; ar sāpēm tie pēdējo reizi noraudzījās aizgājēju sejās, tik tikko uzdrīkstēdamies cerēt sastapt viņus nākamajā dzīvē.

Atverot un lasot Pāvila vēstuli, draudze saņēma lielu prieku un mierinājumu vārdos, kas atklāja mirušo patieso stāvokli. Apustulis skaidroja, ka, Kristum nākot, dzīvi palikušie nesatiksies ar Kungu pirms tiem, kas Jēzū aizmiguši, jo virseņģeļa balss un Dieva bazūne sasniegs aizmigušos, un Kristū mirušie piecelsies, pirms dzīvajiem būs sniegta nemirstība. “Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!”

[259] Mēs tikko spējam novērtēt to cerību un prieku, ko šis apgalvojums deva jaunajai Tesalonikas draudzei. Viņi tam ticēja un glabāja šo viņu evaņģelizācijas tēva sūtīto vēstuli, un sirdis plūda pāri mīlestībā arī uz viņu. Par šīm lietām apustulis jau agrāk bija tiem stāstījis, bet toreiz viņu prāts vēl tikai centās aptvert jaunās un šķietami savādās doktrīnas, un nav brīnums, ka daža jautājuma izpratne tiem nebija tik spilgti iespiedusies atmiņā. Bet viņi alka pēc patiesības, un Pāvila vēstule tagad sniedza jaunu cerību un spēku, veidojot stiprāku ticību un dziļāku pieķeršanos Tam, kas, ejot nāvē, darīja pieejamu dzīvību un nemirstību.

Tagad tie priecājās apziņā, ka viņu ticīgie draugi tiks piecelti no kapa, lai dzīvotu mūžīgi Dieva valstībā. Tumsa, kas it kā apņēma mirušo dusas vietas, bija izklīdināta. Kristīgo ticību pavadīja neparasti gaiša cerība, un Kristus dzīvē, nāvē un uzvarā pār kapu tie saskatīja jaunu godību.

Pāvils rakstīja: “Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” Daudzi šo vārdu nozīmi iztulko, it kā Kristus ar aizmigušajiem nāks no Debesīm, bet Pāvils gribēja teikt, ka tieši tā, kā Kristus tika piecelts no mirušiem, Dievs arī nāvē aizmigušos svētos izaicinās no viņu atdusas vietām un ņems sev līdzi uz Debesīm. Ak, cik dārgs mierinājums! Kāda krāšņa cerība! Ne tikai Tesalonikas draudzei, bet visiem kristiešiem, kur tie arī neatrastos.

Darbodamies Tesalonikā, Pāvils jau tik pilnīgi bija sniedzis paskaidrojumus par laika zīmēm, rādīdams, kam jānotiek pirms Cilvēka Dēla parādīšanās debesu padebešos, [260] ka neuzskatīja par nepieciešamu par to vēl sīkāk rakstīt. Tomēr viņš zīmīgi atsaucas uz kādreiz iepriekš teikto: “Bet par laiku un stundu, brāļi, man jums nav jāraksta; jo jūs paši labi zināt, ka tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. Kad sacīs: nu ir miers un drošība, – tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt.” (1. Tes. 5:1-3)

Šodien daudzi aizver acis pret pierādījumiem, ko Kristus deva, brīdinot ļaudis par savu atnākšanu. Tie cenšas apklusināt visas drūmās nojautas, kamēr tajā pašā laikā dievišķie paredzējumi strauji piepildās un pasaule steidzas uz to brīdi, kad Cilvēka Dēls parādīsies debesu padebešos. Pāvils māca, ka būt vienaldzīgam pret zīmēm, kurām jāpiepildās pirms Kristus otrās atnākšanas, patiesībā ir grēks. Šajā ziņā nolaidīgos viņš nosauc par tumsas un nakts bērniem, bet vērīgos un modros iedrošina ar vārdiem: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.” (1. Tes. 5:4-6)

Apustuļa pamācības šajā jautājumā sevišķi svarīgas ir draudzei mūsu dienās. Uz tiem, kas dzīvo tik tuvu šim krāšņajam notikumam, Pāvila vārdiem vajadzētu atstāt vislielāko iespaidu: “Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! [261] Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.” (1. Tes. 5:8-10)

Modrs kristietis ir darbīgs kristietis, kas dedzīgi cenšas darīt visu, kas viņa spēkos, lai izplatītu Evaņģēliju. Pieaugot mīlestībai pret Pestītāju, pieaugs arī mīlestība pret citiem cilvēkiem. Tāpat kā Meistaram, arī viņam būs grūti pārbaudījumi, bet tas neļaus bēdām sabojāt garastāvokli vai iznīcināt sirds mieru. Viņš zina, ka izturētie pārbaudījumi to pārveido un attīra, vadot ciešākā savienībā ar Pestītāju. Kristus ciešanu līdzdalībnieki būs arī Viņa miera dalībnieki un beidzot Viņa godības līdzdalībnieki.

“Mēs lūdzam jūs, brāļi,” Pāvils turpina savu vēstuli tesaloniķiešiem, “atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru!” (1. Tes. 5:12,13)

Tesalonikas ticīgos ļoti apgrūtināja cilvēki, kas nāca ar fanātiskām idejām

un mācībām. Daži bija “izlaidīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai izlikdamies”. (2. Tes. 3:11) Draudze bija pareizi organizēta, jo tika iecelti gan sludinātāji, gan diakoni, bet atradās daži ietiepīgi un impulsīvi vīri, kas vadītājiem atteicās pakļauties. Viņi pieprasīja ne tikai personīga sprieduma tiesības, bet savus uzskatus vēlējās publiski uzspiest visai draudzei. [262] Visu to vērā ņemot, Pāvils aicināja tesaloniķiešus respektēt un cienīt tos, kas bija ievēlēti, lai draudzē ieņemtu vadošas vietas.

Rūpēdamies, lai Tesalonikas ticīgie staigātu pareizi Kunga priekšā, apustulis lūdza viņus ikdienas dzīvē parādīt praktisku dievbijību. “Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau arī tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! (..) Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” (1. Tes. 4:1-3,7)

Apustulis sajuta, ka viņš ir lielā mērā atbildīgs par to cilvēku garīgo labklājību, kas atgriežas viņa pūļu rezultātā, tāpēc ļoti vēlējās, lai tie pieaugtu vienīgi patiesā Dieva un Viņa sūtītā Jēzus Kristus atzīšanā. Savā kalpošanas darbā tas bieži mēdza sastapties ar nelielām ļaužu grupām, kas mīlēja Jēzu, un zemojās ar tiem kopā lūgšanās, lai Dievs pamācītu, kā ar Viņu uzturēt dzīvu savienību. Tie kopīgi apspriedās par labākām metodēm, kā pasniegt citiem Evaņģēliju, un, kad bija no viņiem šķirts, tas bieži lūdza Dievu, lai Viņš tos pasargā no ļauna un palīdz būt nopietniem un darbīgiem misionāriem.

Viens no pārliecinošākajiem patiesas atgriešanās pierādījumiem ir mīlestība pret Dievu un citiem cilvēkiem. Tiem, kas pieņem Jēzu par savu Pestītāju, ir dziļa, patiesa mīlestība pret pārējiem dārgās ticības biedriem. Tā tas bija pie Tesalonikas kristiešiem. [263] “Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību. Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki. Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši, lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.” (1. Tes. 4:9-12)

“Un jūs lai tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam, un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva, mūsu Tēva, priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus atnāks ar visiem saviem svētajiem.” (1. Tes. 3:12,13)

“Mēs jums liekam pie sirds, brāļi, pamāciet nekārtīgos, iedrošiniet bailīgos, palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem! Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem. Esiet priecīgi vienmēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tes. 5:14-18)

Apustulis brīdina tesaloniķiešus nenicināt praviešu dāvanu. Ar vārdiem: “Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietošanu; pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet”, viņš aicina rūpīgi visu apsvērt, lai atšķirtu patieso no nepatiesā. Viņš pamudina: “Atraujieties no visa, kas ļauns,” un vēstuli beidz ar lūgšanu, lai “pats miera Dievs jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” (1. Tes. 5:19-24) [264]

Pamācības par Kristus otro atnākšanu, kuras Pāvils uzrakstīja savā pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem, bija pilnīgā saskaņā ar viņa iepriekšējo mācību, tomēr daži vietējie brāļi viņa vārdus uztvēra nepareizi. Tie saprata, it kā viņš būtu izteicis cerību, ka pats piedzīvos Pestītāja atnākšanu. Tas radīja sajūsmas un uztraukuma pieaugumu. Tie, kas agrāk nebija ievērojuši savas atbildības un pienākumus, tagad kļuva daudz neatlaidīgāki, uzspiežot maldīgos uzskatus citiem.

Otrajā vēstulē Pāvils cenšas izlabot šīs mācības nepareizo uztveri un izskaidrot tiem savu patieso viedokli. Apustulis atkal izsaka pārliecību par viņu godīgumu un pateicību par pastāvīgo stipro ticību, un ka viņu mīlestība vienam pret otru un Meistaru kļūst aizvien pilnīgāka. Viņš tiem stāsta, ka citās draudzēs tos ieteicis kā pacietīgas, izturīgas ticības piemēru, kas varonīgi panes vajāšanas un smagus pārbaudījumus, un rakstot virza to domas uz Kristus otrās atnākšanas laiku, kad Dieva ļaudis būs brīvi no visām rūpēm un grūtībām.

“Tā kā mēs paši,” viņš raksta, “lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs, vērā ņemot jūsu izturību un ticību visās jūsu vajāšanās un spaidos, kas jums jāpanes. (..) jums, kam jācieš, ar atpestīšanu, kopā ar mums, kad Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus Evaņģēlijam. Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no tā Kunga vaiga un Viņa godības spēka (..). Tamdēļ arī mēs vienmēr [265] lūdzam par jums, lai mūsu Dievs jūs darītu sava aicinājuma cienīgus un līdz galam piepildītu jūsu sirsnīgo cenšanos pēc laba un ticības darbu spēkā, lai tā jūsos tiktu pagodināts mūsu Kunga Jēzus Vārds un jūs Viņā, pēc mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības.” (2. Tes. 1:4,7-9,11-12)

Bet pirms Kristus otrās atnākšanas vēl reliģiskajā pasaulē jāpiepildās svarīgiem notikumiem, kas paredzēti pravietojumos. Apustulis paskaidroja: “Nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā tā Kunga diena būtu klāt. Vai tas būtu gara iedvesmojums, runāts vārds vai it kā manā vārdā rakstīta vēstule, lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.”(2. Tes. 2:2-4)

Pāvila vārdus nedrīkstēja iztulkot nepareizi. Nedrīkstēja mācīt, ka viņš, vadoties no īpašas atklāsmes, būtu tesaloniķiešus brīdinājis par tūlītēju Kristus atgriešanos. Tāds viedoklis ticībā radītu sajukumu, jo vilšanās bieži noved pie neticības. Tādēļ apustulis brīdināja brāļus, lai šādas vēstis nepieņemtu it kā no viņa nākušas, un turpināja uzsvērt patiesību, ka vēl ir jāceļas pāvesta varai un jāsāk cīņa pret Dieva ļaudīm, kā to tik skaidri aprakstījis pravietis Daniēls. [266] Pirms šī vara nebūs izvedusi savu nāvējošo un zaimojošo darbu, draudzei veltīgi gaidīt Kunga atnākšanu. “Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams?” jautāja Pāvils.

Briesmīgi bija patiesajai draudzei priekšā stāvošie pārbaudījumi. “Netaisnības noslēpums” jau sāka darboties tajā laikā, kad apustulis par to vēl tikai rakstīja. Ar notikumiem nākotnē pilnībā atklāsies “sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi”. (2. Tes. 2:9,10)

Sevišķi svinīgs ir apustuļa paziņojums par tiem, kas atsakās pieņemt “patiesības mīlestību”. Tiem, kas tīši noraida sludināto vēsti, “Dievs tagad sūta maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” (2. Tes. 2:11,12) Cilvēki nevar nesodīti atmest brīdinājumus, ko Dievs tiem sniedz savā žēlastībā. Visiem, kas turpina novērsties, Dievs atņem savu Garu, atstādams tos pašu iemīļotajos maldos.

Tā Pāvils galvenajos vilcienos aprakstīja šīs ļaunās varas postošo darbu, kam jāturpinās cauri tumsas un vajāšanu gadsimtiem pirms Kristus otrās atnākšanas. [267] Tesalonikas ticīgie bija cerējuši uz drīzu atsvabināšanu, bet tagad tika pamācīti drošsirdīgi un Dievu bīstoties uzņemties priekšā stāvošo darbu. Apustulis tos skubināja neizturēties nevērīgi pret pienākumiem un nenodoties laiskai gaidīšanai. Ņemot vērā viņu karstās ilgas pēc tūlītējas atbrīvošanas, pašreizējās ikdienas dzīves gaitas un grūtības, ar kādām būs jāsastopas, tiem varēja likties divkārt atbaidošas, tādēļ viņš tos paskubina būt neatlaidīgiem ticībā.

“Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.” (2. Tes. 2:15-17) “Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna. Mēs paļaujamies uz jums, ticēdami tam Kungam, ka jūs darāt un darīsit, ko mēs noteicām. Bet pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību.” (2. Tes. 3:3-5)

Dievs ticīgiem bija devis noteiktu darbu. Uzticīgi pieķeroties patiesībai, tiem vispirms vajadzēja sniegt citiem to gaismu, ko paši bija saņēmuši. Apustulis lūdza viņus nepagurt, labu darot, un norādīja pats uz savu piemēru laicīgās lietās, tajā pašā laikā ar nenogurstošu dedzību strādājot Kristus darbā. Viņš norāja tos, kas bija nodevušies kūtrībai un bezmērķīgiem uzbudinājumiem, aicinot, “(..) lai tie klusā garā strādā un ēd savu maizi”. Viņš arī piekodināja draudzei izslēgt no kopējās sadraudzības ikvienu, kas turpinātu neievērot Dieva kalpa dotās pamācības, tomēr piebilstot: “Tikai neizturieties pret to kā pret ienaidnieku, bet pamāciet to kā brāli”. (2. Tes. 3:15)

[268] Arī šo vēstuli Pāvils beidza ar lūgšanu, lai dzīves rūpēs un pārbaudījumos Dieva miers un Kunga Jēzus Kristus žēlastība būtu viņu mierinājums un atbalsts.

26. Apolls Korintā

(Ap. d. 18:18-28)

[269] Pēc aiziešanas no Korintas Pāvila nākamais darba lauks bija Efeza. Apustulis jau atradās ceļā uz Jeruzālemi, lai tur sagaidītu svētkus, tāpēc uzturēšanās Efezā varēja ilgt tikai īsu laiku. Tur viņš sinagogā sarunājās ar jūdiem, un uz tiem atstātais iespaids bija tik labvēlīgs, ka tie lūdza viņu palikt. Bet nodoms apmeklēt Jeruzālemi neļāva kavēties, tomēr viņš apsolīja atgriezties, “ja Dievs gribēs”. Uz Efezu viņu bija pavadījuši Akvila un Priskilla, un tie tagad tur palika, lai turpinātu Pāvila iesākto darbu.

Ap to laiku “Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs”. Tas bija dzirdējis Jāņa Kristītāja sludināšanu, pieņēmis grēku atgriešanās kristību un darbojās kā dzīvs liecinieks, ka pravieša pūles nav bijušas veltīgas. Svētie Raksti par Apollu liecina, ka “tas bija mācīts tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību”. [270]

Uzturēdamies Efezā, “viņš sāka sludināt sinagogā”. Starp klausītājiem ieradās arī Akvila un Priskilla, kas, nojauzdami, ka viņš vēl nav saņēmis visu Evaņģēlija gaismu, to “aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu”. No šīm pārrunām tas ieguva daudz pilnīgāku Svēto Rakstu izpratni un kļuva par vienu no spējīgākajiem kristīgās ticības aizstāvjiem.

Apolls ļoti vēlējās doties uz Ahaju, un Efezas “brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem” kā skolotāju, kas darbojas pilnīgā saskaņā ar Kristus draudzi. Viņš aizgāja uz Korintu, kur, gan publiski sludinādams, gan ejot no mājas uz māju, “dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no Rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus”. Pāvils patiesības sēklu bija iesējis; Apolls tagad tai piegādāja vajadzīgo veldzi, bet viņa sekmes Evaņģēlija sludināšanas darbā pamudināja dažus ticīgos tā darbu vērtēt augstāk par Pāvila pūlēm. Šī cilvēku savstarpējā salīdzināšana izraisīja draudzē partiju garu, kas lielā mērā draudēja aizkavēt Evaņģēlija izplatīšanos.

Pusotra gada laikā, kamēr Pāvils uzturējās Korintā, viņš Evaņģēliju ar nolūku bija pasniedzis lielā vienkāršībā, jo nebija pie korintiešiem nācis “ar augstu valodu vai gudrību”, bet ar bailēm un drebēšanu, un “Gara un spēka izpausmē” bija pasludinājis “Dieva liecību”, lai viņu “ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā”. (1. Kor. 2:1,4,5)

[271] Nepieciešamības spiests, Pāvils savu mācīšanas veidu bija piemērojis draudzes stāvoklim. “Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem,” viņš vēlāk paskaidroja, “bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū. Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, un arī vēl tagad nevarat.” (1. Kor. 3:1,2) Daudzi Korintas ticīgie bija kūtri apgūt tās mācības, kuras viņš centās tiem pasniegt. Viņu garīgā pieaugšana nebija proporcionāla pastāvošajām priekšrocībām un izdevībām. Tad, kad tiem jau vajadzēja justies drošiem kristīgajos piedzīvojumos un spējīgiem aptvert un praktiski pielietot dziļākās Dieva Vārda patiesības, tie vēl atradās tur, kur kādreiz mācekļi, kad Kristus tiem teica: “Man vēl daudz jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest.” (Jāņa 16:12, pēc Glika tulk.) Skaudība, ļaunas aizdomas un apsūdzības bija aizslēgušas daudzu Korintas ticīgo sirdis pilnīgai Dieva Gara darbībai, kas “izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus”. (1. Kor. 2:10) Lai cik gudri tie jutās laicīgā ziņā, tomēr Kristus darba izpratnē vēl palika kā bērni.

Pāvilam bija pienākums pamācīt atgrieztos korintiešus kristīgās ticības pamatprincipos, sākot no pašiem pamatiem. Viņš bija spiests rēķināties ar to neizpratni par dievišķā spēka iedarbību uz sirdi. Tajā laikā viņi vēl nespēja aptvert pestīšanas noslēpumu, jo “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams”. (1. Kor. 2:14) [272] Tāpēc apustulis centās sēt sēklu, ko citiem vajadzēja laistīt. Viņa sekotājiem darbu pienācās turpināt no tās vietas, kur viņš to bija atstājis, sniedzot garīgu gaismu un atziņu tā, kā draudze to bija spējīga panest.

Sākot darbību Korintā, Pāvils saprata, ka lielās patiesības, ko viņš vēlējās mācīt, ir jāpasniedz ļoti rūpīgi. Viņš apzinājās, ka starp klausītājiem varētu būt tādi, kas lepni paļaujas uz cilvēciskām teorijām un pārstāv nepareizu Dieva pielūgšanas kārtību, kuri taustās kā akli, cerēdami atrast dabas grāmatā teorijas, kas runātu pretī Rakstos atklātajai realitātei par garīgo un neiznīcīgo dzīvi. Tāpat viņš zināja, ka kritiķi centīsies apstrīdēt atklāsmē sniegtā Vārda kristīgo izskaidrojumu un ka skeptiķi Kristus Evaņģēliju uzņems ar izsmieklu un nievām.

Pūloties vadīt dvēseles pie krusta pakājes, Pāvils neuzdrošinājās atklāti norāt izvirtušos vai arī pateikt, cik viņu grēks ir riebīgs svētā Dieva acīs. Viņš labāk tiem norādīja uz patieso dzīves mērķi un centās nostiprināt viņu prātā dievišķā Skolotāja mācības, kas, ja tās pieņemtu, paceltu tos no pasaulīguma un grēka pie skaidrības un taisnības. Apustulis sevišķi uzsvēra praktisko dievbijību un svētumu, kas jāsasniedz ikvienam, lai tas tiktu atzīts par cienīgu ieņemt vietu Dieva valstībā. Viņš ilgojās redzēt, kā Kristus Evaņģēlija gaisma izlaužas cauri klausītāju prāta tumsai, tā ka tie paši ierauga, cik viņu amorālie ieradumi ir riebīgi Dieva skatījumā. [273] Tādēļ tas mācīdams galvenokārt uzsvēra Kristu un Viņa krusta nāvi. Pāvils centās tiem atklāt, ka viņu visnopietnākajām interesēm un vislielākajam priekam jāsaistās ar brīnišķīgo atpestīšanas patiesību, nožēlojot Dieva priekšā savus grēkus un ticot Kungam Jēzum Kristum.

Filozofs novēršas no pestīšanas gaismas, jo tā apkauno viņa pārdrošās teorijas; pasauli mīlošs cilvēks to atsakās pieņemt, jo tā viņu šķir no lietām, ko tas dievina. Pāvils zināja, ka iemīlēt Kristu un ar ticības acīm uzlūkot Viņa krustu cilvēki varēs tikai tad, ja tie vispirms būs iepazinušies ar Pestītāja raksturu. Studijām, kas kā zinātne un pateicības dziesma turpināsies visā mūžībā, jāiesākas jau šeit uz Zemes, jo dvēseles patieso vērtību pareizi novērtēt var vienīgi krusta gaismā.

Dieva žēlastības pārveidojošais iespaids izmaina cilvēka dabīgo raksturu. Miesīgi noskaņotajiem Debesis nešķiet pievilcīgas; viņu nesvētā sirds nejūtas skārta no tur valdošās skaidrības un svētuma; un, ja tiem arī būtu iespējams Debesīs nokļūt, tad viņi tur neatrastu neko sev patīkamu un pierastu. Lai kritušais cilvēks kļūtu piemērots Debesīm un varētu atrasties svēto, skaidro eņģeļu sabiedrībā, vispirms tā dabīgās sirds pārvaldītajām dziņām ir jāpakļaujas Kristus žēlastībai. Kad cilvēks mirst grēkam un atdzimst jaunai dzīvei Kristū, viņa sirdi piepilda dievišķā mīlestība, tiek svētota izpratne, viņš dzer no neizsīkstošā prieka un atziņu avota un mūžīgās dienas spožums apgaismo viņa taku, jo ar to pastāvīgi ir Dzīvības Gaisma.

[274] Pāvils bija centies Korintas brāļiem paskaidrot, ka viņš un ar viņu kopā strādājošie ir tikai cilvēki, kam Dievs ir uzdevis mācīt patiesību, ka viņi ir iesaistījušies vienā darbā un savās sekmēs visi kā viens ir atkarīgi no Dieva. Draudzē pastāvošās pārrunas par dažādo darbinieku attiecīgajiem nopelniem nebija saskaņā ar Kunga prātu, bet radās, izdabājot dabīgās sirds tieksmēm. “Jo, kad viens saka: es turos pie Pāvila, bet otrs: es pie Apolla, – vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tikai kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē.” (1. Kor. 3:4-7)

Evaņģēliju Korintā pirmais pasludināja Pāvils, nodibinot tur draudzi. Tas bija viņam no Kunga uzdotais pienākums. Vēlāk, pēc Dieva norādījuma, pasākumā tika iesaistīti citi strādnieki, lai katrs veiktu savu darbu un ieņemtu savu vietu. Iesēto sēklu vajadzēja aplaistīt, un tas bija jādara Apollam, kurš darbā sekoja Pāvilam un sniedza tālākas pamācības, palīdzot sēklai augt un attīstīties. Viņš atrada pieeju cilvēku sirdīm, bet Dievs bija tas, kas deva pieaugumu, jo ne jau cilvēciskais, bet dievišķais spēks pārveido raksturu. Sēklas augšanu neierosina ne sējējs, ne slacinātājs; viņi tikai pildīja savu uzdevumu kā Kunga nozīmēti starpnieki, sadarbojoties ar Viņu Tā darbā. Par veiksmi gods un slava pienācās vienīgi Meistaram.

Ne visiem Dieva kalpiem ir vienādas dāvanas, bet tie visi ir iekļauti Viņa darbā. [275] Ikvienam jāmācās no lielā Skolotāja un tad jāīsteno dzīvē tas, ko ir apguvis. Katram vēstnesim Dievs ir norādījis savu pienākumu. Dāvanas ir dažādas, bet darbam jābūt saskanīgam, pārvaldītam no Svētā Gara svētījošās ietekmes. Tā pasludinot pestīšanas Evaņģēliju, Dieva spēks pārliecinās un atgriezīs vēl daudzus. Cilvēciskais rīks tiek apslēpts ar Kristu Dievā, un Kristus parādās kā pirmais starp desmit tūkstošiem, kā Visskaistākais.

“Dēstītājs un laistītājs – abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1. Kor. 3:8,9) Šajā Rakstu tekstā apustulis draudzi pielīdzina apstrādājamam laukam, kurā zemkopis pūlas, rūpēdamies par Kunga vīnogulāju dēstiem; kā arī ēkai, kurai jāizveidojas par svētu templi Kungam. Dievs kā darbu vadītājs katram ir paredzējis savu pienākumu. Visiem jāstrādā Viņa uzraudzībā, ļaujot Tam sadarboties ar strādniekiem. Viņš sniedz tiem takta izjūtu un veiksmi un, ja tie ievēro Viņa norādījumus, tad vainago to pūles ar panākumiem.

Dieva kalpiem jāstrādā kopā, vienam pret otru izturoties laipni un pieklājīgi, pēc Rakstu novēlējuma: “Godu dodot, nāciet viens otram pretī.” (Rom. 12:10) Nedrīkst piekopt nekādu nelaipnu kritiku un otra darba ārdīšanu, nedrīkst veidot nekādas atsevišķas partijas. Katram cilvēkam, kam Kungs uzticējis vēsti, ir savs īpašs uzdevums. Ikvienam ir sava personīgā individualitāte, ko tam nevajag pakļaut otra cilvēka iegribām, [276] tomēr katram jādarbojas saskaņā ar saviem brāļiem. Kalpošanā Dieva vēstnešiem jābūt pilnīgi vienotiem. Neviens lai sevi nenostāda par mērauklu citiem, runājot necienīgi par saviem līdzstrādniekiem vai izturoties pret tiem kā pret zemākiem. Lai ikviens Dieva vadībā dara tam uzdoto darbu, citu biedru cienīts, mīlēts un iedrošināts. Lai tie kopīgi virza darbu uz priekšu, tuvāk beigām.

Šī pamatdoma tiek apskatīta visā Pāvila pirmajā vēstulē Korintas draudzei. Apustulis par Kristus kalpiem runā kā par “Dieva noslēpumu namturiem”, un par viņu darbu paskaidro, ka “no namturiem galvenokārt prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekams tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” (1. Kor. 4:1-5)

Nevienai cilvēcīgai būtnei nav uzdots lemt tiesu starp dažādiem Dieva kalpiem. Vienīgi Kungs ir tiesnesis par cilvēku darbiem, un Viņš katram piešķirs taisnu atmaksu.

Turpinot apustulis atsaucas tieši uz izteiktajiem salīdzinājumiem starp viņa un Apolla darbu: “Bet to, brāļi, es esmu attiecinājis uz sevi un uz Apollu, jūsu labad, lai jūs pie mums mācāties nepacelties pār to, kas ir rakstīts, lai jūs viena [277]cilvēka dēļ neuzpūšaties pret citu. Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” (1. Kor. 4:6,7)

Pāvils draudzei skaidri uzrādīja briesmas un grūtības, kuras viņš un tā darbabiedri bija pacietīgi izturējuši savā kalpošanā Kristum. “Līdz šai stundai,” viņš rakstīja, “mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam; mūs zaimo, un mēs iepriecinām. Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai. To rakstu jums, nevis jūs apkaunodams, bet pamācīdams kā savus mīļus bērnus. Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, Evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1. Kor. 4:11-15)

Viņš, kurš Evaņģēlija strādniekus izsūta kā savus vēstnešus, tiek apkaunots, ja klausītāji tik stipri pieķeras kādam iemīlētam sludinātājam, ka vairs nav labprātīgi pieņemt cita pamācītāja darbu. Kungs palīdzību saviem ļaudīm ne vienmēr sūta tā, kā tie vēlētos, bet kā tiem vajag, jo cilvēki ir tuvredzīgi un ne vienmēr var saskatīt, kas tiem būtu vislabākais. Reti kad vienam sludinātājam ir visas spējas, kas nepieciešamas draudzes pilnveidošanai dažādajās kristietības vajadzībās. Tādēļ Dievs bieži vien tai sūta citus sludinātājus, kuriem ir tās īpašības, kas iepriekšējiem pietrūka.

[278] Draudzei šos Kristus kalpus būtu jāpieņem ar pateicību, it kā tie uzņemtu pašu Meistaru. Tai vajadzētu censties iegūt visas iespējamās svētības no pamācībām, kādas katrs sludinātājs no Dieva Vārda spēj dot. Kunga kalpu sniegtās patiesības ir jāatzīst un jāvērtē, bet neviens sludinātājs nav jādievina.

Kristus žēlastībā Dieva kalpi tiek darīti par gaismas un svētību nesējiem. Ja tie nopietnās, neatlaidīgās lūgšanās saņem Svētā Gara svaidījumu un iziet, izjūtot dvēseļu glābšanas nastu, un ar dedzību sirdī izplatīt krusta uzvaru, tad viņi noteikti redzēs sava darba augļus. Apņemoties neizrādīt cilvēcīgu gudrību vai izcelt sevi, tie savus pienākumus veiks tā, ka tie izturēs visus sātana uzbrukumus. Daudzas dvēseles atgriezīsies no tumsas gaismā, un tiks nodibinātas jaunas draudzes. Ļaudis atgriezīsies ne pie cilvēciskiem darba rīkiem, bet pie Kristus. Strādnieks pats paliks otrā plānā, atklāts tiks vienīgi Golgātas Vīrs, Jēzus.

Tie, kas šodien strādā Kristus labā, var uzrādīt tās pašas izcilās īpašības, kādas piemita Evaņģēlija sludinātājiem apustuļu laikā. Dievs ir tikpat labprātīgs piešķirt spēku saviem kalpiem tagad, kā Viņš to dāvāja Pāvilam, Apollam, Sīlam, Timotejam, Pēterim, Jēkabam un Jānim.

Apustuļu dienās bija dažas nomaldījušās dvēseles, kas gan apliecināja ticību Kristum, tomēr atteicās parādīt cieņu Viņa sūtņiem. [279] Šie ļaudis paziņoja, ka nav sekojuši cilvēcīgiem skolotājiem, bet ir pamācīti tieši no Kristus, bez Evaņģēlija sludinātāju palīdzības. Tie jutās garīgi neatkarīgi un ne labprāt pakļāvās draudzes balsij. Šādiem cilvēkiem draudēja briesmas pievilties.

Kā savus izraudzītus palīgus Kungs draudzē ir ievedis vīrus ar dažādām spējām, lai ar vairāku kopējo gudrību tiktu izprasts Svētā Gara nodoms. Cilvēki, kas rīkojas saskaņā paši ar sava rakstura stiprajām iezīmēm, atsakoties saskaņoties ar citiem, kuriem Dieva darbā ir bijusi ilggadīga pieredze, kļūs akli savā pašpaļāvībā, nespēdami atšķirt patieso no nepatiesā. Tādus nav labi ievēlēt par draudzes vadītājiem, jo tie sekos tikai paši savam spriedumam un plāniem, neņemot vērā brāļu ieteikumus. Ienaidniekam ir viegli izmantot tos, kas, lai gan pašiem uz katra soļa vēl ir vajadzīgs padoms, uzņemas aizbildniecību par dvēselēm savā spēkā, bez kā būtu mācījušies pazemību no Kristus.

Iespaids vien nav drošs vadonis jebkurā pienākumā. Ienaidnieks bieži liek ļaudīm domāt, ka tas ir Dievs, kas viņus vada, kamēr īstenībā tie seko tikai cilvēciskam impulsam. Bet, ja mēs būsim uzmanīgi un griezīsimies pēc padoma pie brāļiem, tad mums tiks dota izpratne par to, ko vēlas Kungs, jo pastāv apsolījums: “Pazemīgos Viņš vada savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca savu ceļu.” (Ps. 25:9)

Pirmajā kristīgajā draudzē bija daži, kas atteicās atzīt gan Pāvilu, gan Apollu, bet par savu vadītāju uzskatīja Pēteri. [280] Tie apgalvoja, ka Pēteris ir bijis vistuvākā draudzībā ar Kristu, Meistaram atrodoties virs zemes, kamēr Pāvils ticīgos pat vajāja. Viņu uzskatus un jūtas saistīja aizspriedumi. Tie nespēja parādīt iecietību, augstsirdību un maigumu, kas atklājas, ja sirdī mājo Kristus.

Draudēja briesmas, ka šis šķiru gars izveidosies par lielu ļaunumu kristīgajā sabiedrībā, tāpēc Kungs Pāvilu pamācīja izteikt nopietnus un brīdinošus vārdus tiem, kas sacīja: “Es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus.” Apustulis jautā: “Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” Un tālāk viņš vēl norādīja: “Tamdēļ neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam.” (1. Kor,. 1:12,13; 3:21-23)

Pāvils un Apolls darbojās pilnīgā saskaņā. Pēdējais jutās neapmierināts un noskumis Korintas draudzes nevienprātības dēļ un neizmantoja viņam parādīto ievērību, ne arī atbalstīja šķelšanos , bet šo strīda lauku steigšus atstāja. Kad vēlāk Pāvils viņu skubināja Korintu atkal apmeklēt, viņš atteicās un tiešām nestrādāja tur līdz daudz vēlākam laikam, kad draudze jau bija sasniegusi labāku garīgu stāvokli.

27. Efeza

(Ap. d. 19:1-20)

[281] Kamēr Apolls sludināja Korintā, Pāvils izpildīja savu solījumu atgriezties Efezā. Tikai īsu brīdi viņš bija uzturējies Jeruzālemē un kādu laiku pavadījis agrākajā darbavietā Antiohijā, no kurienes tālāk ceļoja caur Mazāziju un “pēc kārtas pārstaigāja Galatijas zemi un Frīģiju” (Ap. d. 18:23) , apmeklēdams iepriekš dibinātās draudzes un stiprinādams tās ticībā.

Apustuļu dienās Mazāzijas rietumu daļa bija pazīstama kā Romas valsts Āzijas province. Tās galvaspilsēta Efeza bija liels tirdzniecības centrs. Efezas ostā vienmēr iegriezās daudz tirdzniecības kuģu, un ielās drūzmējās ļaudis no dažādām zemēm. Līdzīgi Korintai, šķita, ka tā ir apsološs lauks misijas darbam.

Jūdi, kas bija plaši izkaisīti pa visām civilizētajām zemēm, toreiz gaidīja Mesijas nākšanu. [282] Sludinot Jānim Kristītājam, daudzi savos gadskārtējos svētkos, apmeklējot Jeruzālemi, izgāja Jordānas krastos viņu klausīties. Tur tie bija dzirdējuši paziņojumus par Jēzu kā Apsolīto un šīs jaunās ziņas aiznesa uz visām pasaules malām. Tādā veidā Dieva aizgādība sagatavoja ceļu apustuļu darbam.

Ierodoties Efezā, Pāvils atrada divpadsmit brāļus, kas, līdzīgi Apollam, kādreiz darbojoties par Jāņa Kristītāja mācekļiem, jau bija nedaudz iepazinušies ar Kristus misiju. Tiem gan nebija Apolla spēju, bet ar tādu pašu sirsnību un uzticību tie saņemtās zināšanas centās paust tālāk.

Šie brāļi neko nezināja par Svētā Gara uzdevumu. Kad Pāvils tiem jautāja, vai tie ir saņēmuši Svēto Garu, viņi atbildēja: “Mēs neesam pat dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” Uz Pāvila jautājumu: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” tie atbildēja: “Ar Jāņa kristību.”

Tad apustulis tiem atklāja kristīgās ticības lielās pamatpatiesības. Viņš stāstīja par Kristus dzīvi virs Zemes un par Viņa nežēlīgo, kauna pilno nonāvēšanu. Viņš apliecināja, ka dzīvības Lielkungs ir salauzis kapa varu un uzvaroši piecēlies no nāves. Pāvils atkārtoja mācekļiem doto Pestītāja uzdevumu: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, kristījot tos Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mat. 28:18,19) Viņš tiem stāstīja arī par Kristus apsolījumu sūtīt Aizstāvi, kura spēkā tiks darītas varenas zīmes un brīnumi, un liecināja, cik krāšņi šis apsolījums bija piepildījies Vasarsvētku dienā. [283]

Ar dziļu interesi, pateicību un izbrīna pilnu prieku brāļi klausījās Pāvila vārdos. Tie ticībā satvēra brīnišķo patiesību par Kristus izpērkošo upuri un pieņēma Viņu kā savu Pestītāju. Tad viņus kristīja Jēzus vārdā, un, kad Pāvils “uzlika tiem savas rokas”, tie saņēma arī Svētā Gara kristību, kas tos darīja spējīgus runāt citu tautu valodās un pravietot. Tā viņi tika sagatavoti strādāt par misionāriem Efezā un tās apkārtnē, kā arī doties tālāk, lai sludinātu Evaņģēliju Mazāzijā.

Kopjot un sargājot pazemīgu garu, būdami vienmēr gatavi mācīties, šie ļaudis ieguva pieredzi, kas tos darīja spējīgus iziet par strādniekiem pļaujas laukā. Viņu piemērs sniedz kristiešiem ļoti vērtīgu mācību. Ir daudz tādu, kas savā garīgajā dzīvē maz attīstās, jo ir pārāk iedomīgi, lai nostātos skolnieka lomā. Viņi apmierinās ar Dieva Vārda paviršu izpratni un, nevēloties mainīt savu pārliecību vai ikdienas dzīvi, nemaz necenšas iegūt lielāku gaismu.

Ja Kristus sekotāji nopietni meklētu gudrību, tie tiktu ievesti bagātos atziņu laukos, kas līdz šim tiem bija pilnīgi nepazīstami. Kas pilnībā nodosies Dievam, to vadīs dievišķa roka. Cilvēks pats par sevi var būt vienkāršs un šķietami neapdāvināts, tomēr, ja tas ar mīlošu un uzticīgu sirdi paklausīs katram Dieva norādījumam, tad viņa spēki kļūs skaidrāki, cēlāki un daudz spraigāki, un pieaugs arī viņa lietderība. Tam, kas sakrāj dievišķās gudrības atziņas, tiks uzticēts svēts uzdevums. [284] Viņš kļūs spējīgs dzīvot par godu Dievam un par svētību pasaulei. “Kad kļūst izprotami Tavi Vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” (Ps. 119:130)

Arī mūsu dienās daudzi par Svētā Gara darbu sirdī zina tikpat maz kā šie ticīgie Efezā; tomēr nav citas patiesības, kas Dieva Vārdā būtu atklāta vēl skaidrāk. Šo tematu ir iztirzājuši gan pravieši, gan apustuļi. Pats Kristus mūsu uzmanību pievērš augu attīstībai, kas tēlaini liecina par Svētā Gara darbību garīgās dzīvības uzturēšanā. Paceļoties augšup no saknēm, vīnakoka sula izplatās zaros, stimulējot augšanu un veidojot ziedus un augļus. Tāpat arī dzīvinošais Svētā Gara spēks, nākot no Pestītāja, piepilda dvēseli, atjaunojot motīvus un jūtas un pat domām liekot paklausīt Dieva prātam, tādā veidā saņēmēju darot spējīgu nest dārgos svēto darbu augļus.

Šīs garīgās dzīvības Uzturētājs nav redzams, un cilvēciskā filozofija nespēj pareizi izskaidrot, kā tā tiek sniegta un saglabāta, tomēr Gara darbība vienmēr ir saskaņā ar rakstīto Vārdu. Garīgo pasauli var salīdzināt ar dabisko. Mūsu laicīgo dzīvību ik acumirkli pasargā un uztur dievišķs spēks, tomēr nevis ar kādu ārkārtēju brīnumu, bet mums pašiem izlietojot mūsu iespēju robežās esošās svētības. Tāpat tiek stiprināta un uzturēta arī garīgā dzīvība, ņemot vērā Dieva aizgādības sniegtos līdzekļus. [285] Ja Kristus sekotājs grib pieaugt “par pilnīgu (..), pilnīgi Kristum līdzīgu” vīru (Ef. 4:13), tad viņam jāēd dzīvības maize un jādzer no pestīšanas ūdeņiem; tam jābūt modram lūgšanās un jāstrādā, visās lietās uzmanīgi sekojot Dieva norādījumiem, kas sniegti Viņa Vārdā.

Šo jaunatgriezto jūdu piedzīvojumā slēpjas vēl kāda cita mums dārga mācība. Pieņemot kristību no Jāņa rokas, tie pilnībā nesaprata Jēzus kā grēku nesēja misiju. Viņi vēl turējās pie nopietniem maldiem, bet, nākot lielākai gaismai, ar prieku atzina Kristu par savu Pestītāju, un šis uz priekšu spertais solis ieviesa izmaiņas viņu pienākumos. Iegūstot skaidrāku pārliecību, atbilstoši mainījās arī viņu dzīve. Lai ārēji apliecinātu šo pārmaiņu un apstiprinātu viņu ticību Kristum, tos no jauna kristīja Jēzus vārdā.

Pāvils savu darbu Efezā iesāka kā parasti – mācot jūdu sinagogā. Viņš tur darbojās trīs mēnešus, “sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām”. Sākumā viņu uzņēma labvēlīgi, bet, tāpat kā citos darba laukos, arī šeit drīz vien sākās nikna pretestība. “Daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību.” Turpinoties tādai Evaņģēlija noraidīšanai, apustulis sludināšanu sinagogā pārtrauca.

Dieva Gars Pāvilu bija izlietojis jūdu labā. Tika sniegts pietiekoši daudz pierādījumu, lai pārliecinātu visus, kas godīgi vēlējās zināt patiesību. Bet daudzi atļāvās vadīties no aizspriedumiem un neticības un atteicās pakļauties vispārliecinošākajiem argumentiem. [286] Baidīdamies, ka pastāvīga saskare ar šiem patiesības pretiniekiem var apdraudēt kristiešu ticību, Pāvils no tiem šķīrās un ar mācekļiem sapulcējās atsevišķi, turpinot publiskas mācības kāda ievērojama skolotāja Tiranna piedāvātajās telpās.

Pāvils redzēja, ka ir “atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz”. (1. Kor. 16:9) Efezu pazina ne tikai kā krāšņāko, bet arī kā vienu no vissamaitātākajām Āzijas pilsētām. Tur drūzmējošos iedzīvotājus pārvaldīja māņticība un jutekliskas izpriecas. Tempļu ēnā sev patvērumu atrada visāda veida noziegumi un vispazemojošākā netiklība.

Efeza bija plaši pazīstamās dievietes Diānas pielūgšanas centrs. “Efezas Diānas” lieliskā tempļa slava izpaudās pa visu Āziju un pasauli, un tā pārsteidzošais greznums bija ne tikai pilsētas, bet visas tautas lepnums. Par tradīciju bija kļuvis uzskats, ka templī esošais elka tēls ir nokritis no debesīm. Uz tā bija iegravēti simboliski burti, un cilvēki ticēja, ka tiem piemīt liels spēks. Lai izskaidrotu šo simbolu nozīmi un pielietojumu, efezieši bija sarakstījuši vairākas grāmatas.

Starp tiem, kas sīki pētīja šīs ļoti dārgās grāmatas, bija daudz burvju, kuri spēcīgi ietekmēja templī esošā tēla pielūdzējus.

Strādājot Efezā, apustulis Pāvils saņēma īpašas dievišķās labvēlības zīmes. Viņa pūles pavadīja Dieva spēks, jo daudzi tika dziedināti no miesīgām slimībām. “Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām, tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.” [287] Šīs pārcilvēciskās varas atklāsmes bija daudz iespaidīgākas par visu, kas jebkad Efezā bija piedzīvots, un vēl tāda rakstura, ka ne krāpnieku izveicība, ne burvju māksla tās nespēja atdarināt. Tā kā šie brīnumi tika darīti nacarieša Jēzus vārdā, tad ļaudīm bija izdevība pārliecināties, ka Debesu Dievs ir daudz spēcīgāks par burvjiem, kas kalpoja dievietei Diānai. Tā Kungs savu kalpu paaugstināja tieši elku pielūdzēju priekšā, pāri par visspēcīgākajiem un visatzītākajiem burvjiem.

Bet Tas, kuram pakļauti visi ļaunie gari un kas arī saviem kalpiem devis varu pār tiem, bija gatavs vēl vairāk apkaunot un satriekt ļaudis, kas nicināja un apgānīja Viņa svēto Vārdu. Par buršanu Mozus likumos bija noteikts nāves sods, tomēr atkritušie jūdi laiku pa laikam ar to slepeni nodarbojās. Kad Pāvils uzturējās Efezā, “daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari”. Vienu tādu mēģinājumu izdarīja “jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli”. Atraduši kādu dēmonu apsēstu vīru, tie paziņoja: “Mēs jūs apsaucam tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina.” Bet ļaunais gars, viņiem atbildēdams, sacīja: “Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kas jūs tādi esat?” Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama.” [288]

Līdz ar to tika dots nepārprotams pierādījums par Kristus vārda svētumu un par briesmām, kādām sevi pakļauj tie, kas piesauc Viņa vārdu, neticot Pestītāja dievišķai misijai. “Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus Vārdu.”

Tā atklājās fakts, kas iepriekš vēl nebija zināms, ka, pieņemot kristietību, atsevišķi ticīgie nebija pilnībā atteikušies no māņticības. Zināmās robežās tie turpināja nodoties buršanai, bet tagad, pārliecināti par savu vainu, “daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca, atzīdamies un izstāstīdami savus darbus”. Labie darbi ietekmēja arī dažus burvjus, un daudzi no tiem, kas pielietoja dīvaino māņticības mākslu, “sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu. Tā mācība auga un kļuva stipra tā Kunga spēkā.”

Sadedzinot savas burvju grāmatas, Efezas ticīgie apliecināja, ka lietas, ko tie agrāk mīlēja, tagad tiem bija kļuvušas riebīgas. Ar buršanu tie lielā mērā bija apvainojuši Dievu un apdraudējuši paši savas dvēseles; un buršana bija tā, kas tagad viņos izraisīja tādu sašutumu. Tādā veidā tie pierādīja, ka ir patiesi atgriezušies.

Šie raksti par pareģošanu un zīlēšanu saturēja likumus un noteikumus satiksmei ar ļaunajiem gariem. [289] Tie bija sātana pielūgšanas priekšraksti – norādījumi, kā pieprasīt palīdzību un kā iegūt no viņa ziņas. Paturot tādas grāmatas, mācekļi būtu sevi pakļāvuši kārdinājumam, bet tās pārdodot, ievestu kārdināšanā citus. Viņi bija atteikušies no tumsas valstības un, lai iznīcinātu tās spēku, nevilcinājās nest upuri. Tā patiesība svinēja uzvaru pār cilvēku aizspriedumiem un viņu mīlestību uz naudu.

Šajā Kristus spēka atklāšanās gadījumā kristietība guva ievērojamu uzvaru pašā māņticības cietoksnī. Tās iespaids izraisīja tik plašu rezonansi, ko arī Pāvils nebija spējīgs aptvert. Vēstis par notikumiem Efezā izplatījās tālā apkārtnē, un Kristus lieta guva lielus panākumus. Vēl ilgi pēc tam, kad apustulis pats jau bija beidzis savu gājumu, šīs ainas, palikdamas dzīvas ļaužu atmiņā, vairoja Evaņģēlija piekritējus.

Ļaudis pārsvarā ir noskaņoti domāt, ka divdesmitā gadsimta civilizācijas priekšā māņticība ir izzudusi, bet Dieva Vārds un nepielūdzamās notikumu liecības atklāj, ka buršanu mūsu dienās praktizē tikpat patiesi kā seno burvju laikos. Agrākā buršanas sistēma būtībā ir tas pats, ko tagad pazīstam kā moderno spiritismu. Sātans ir atradis pieeju pie tūkstošiem cilvēku, piedāvājot sevi zem mirušo draugu maskas. Raksti liecina, ka “nomirušie vispār nezina vairāk nekā”; (Sal. māc. 9:5) viņu domas, viņu mīlestība, viņu naids ir zudis. Mirušie neuztur satiksmi ar dzīvajiem, bet, palikdams uzticīgs savai pirmajai viltībai, sātans šos maldus izlieto, lai pārvaldītu cilvēku prātus.

[290] Izmantojot spiritismu, daudzi slimnieki, savus tuviniekus zaudējušie un ziņkārīgie nonāk savienībā ar ļaunajiem gariem. Visi, kas iedrošinās to darīt, atrodas uz bīstama ceļa, un Patiesības Vārds ziņo, kā uz tādiem skatās Dievs. Senos laikos Viņš pasludināja bargu spriedumu kādam ķēniņam, kas padomu meklēja pie pagānu orākula: “Vai tad Israēlā nav Dieva, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tāpēc tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!” (2. Ķēn. 1:3,4)

Pagānu laiku burvjiem mūsu dienās ir savi līdzinieki – spiritistu mediji, gaišreģi un nākotnes pareģi. Noslēpumainās balsis, kas runāja Endorā un Efezā, vēl joprojām ar saviem meliem maldina cilvēku bērnus. Ja varētu pacelt priekškaru, kas aizsedz mūsu skatu, tad mēs redzētu ļaunos eņģeļus izlietojam visu savu mākslu, lai pieviltu un iznīcinātu. Kur vien izpaužas iespaids, kas cilvēkiem liek aizmirst Dievu, tur, pielietodams visu savu valdzinošo spēku, darbojas sātans. Kad ļaudis padodas viņa iespaidam, tad, pirms tie vēl to apzinās, prāts jau tiek saistīts maldos un dvēsele aptraipīta.

Dieva ļaudīm arī šodien vajadzētu ievērot apustuļa brīdinājumu Efezas draudzei: “Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” (Ef. 5:11)

28. Rūpju un pārbaudījumu dienās

(Ap. d. 19:21-41; 20:1)

[291] Vairāk nekā uz trim gadiem Efeza bija kļuvusi par Pāvila darbības centru. Šeit izveidojās ziedoša draudze, un no šīs pilsētas Evaņģēlijs izplatījās pa visu Āzijas apgabalu kā starp jūdiem, tā starp pagāniem.

Apustulis jau vairākas reizes bija pārdomājis citu misijas ceļojumu. Viņš “garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man jāredz arī Roma.”” Saskaņā ar šo plānu, viņš sūtīja uz Maķedoniju “divus savus palīgus, Timoteju un Erastu”, bet pats, juzdams, ka darbs Efezā vēl prasīja viņa klātbūtni, nolēma palikt, līdz būs pagājuši Vasarsvētki. Tomēr drīz sekoja notikumi, kas pasteidzināja viņa aizceļošanu.

Vienreiz gadā dievietei Diānai par godu Efezā notika īpašas ceremonijas. Tās pievilka daudz ļaužu no visām reģiona daļām. Noteiktajā laikā svētkus vadīja ar vislielāko greznību un spožumu.

[292] Šis svinību laiks izvērtās kā pārbaudījums tiem, kuri tikai nesen bija kļuvuši ticīgi. Nelielā kristiešu grupa, kas sapulcējās Tiranna skolā, bija kā traucējoša skaņa lielajā svētku korī, un tāpēc bagātīgi saņēma izsmieklu, pārmetumus un apvainojumus. Pāvila darbs pagānu dievkalpošanai bija sagādājis vērā ņemamu triecienu, jo tā tagad izjuta atslābumu nacionālo svētku apmeklēšanā un pielūdzēju sajūsmā. Apustuļa mācību iespaids sniedzās tālāk par tiem, kas jau bija patiesi atgriezušies. Daudzi, kuri jaunās mācības vēl atklāti nepieņēma, tomēr bija tik tālu apgaismoti, ka zaudēja visu uzticību saviem pagānu dieviem.

Pastāvēja arī cits neapmierinātības iemesls. Efezā par izplatītu un ienesīgu nodarbošanos bija kļuvusi nelielu Diānas tēla un tempļa atveidojumu darināšana un pārdošana. Šajā biznesā ieinteresētie tagad atrada, ka viņu peļņa ir samazinājusies, saprotot, ka šī nevēlamā pārmaiņa izskaidrojama ar Pāvila darbu.

Dēmetrijs, tempļa sudraba kopiju darinātājs, sasauca savus amata brāļus un sacīja: “Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība. Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule.” Šie vārdi pamodināja viegli uzbudināmās ļaužu kaislības. “To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca: “Varena ir efeziešu Artemīda!” [293]

Ziņas par šo sarunu ātri izplatījās, “un visu pilsētu pārņēma nemiers.” Ļaudis meklēja Pāvilu, bet apustulis nekur nebija atrodams. Viņa brāļi, saņēmuši mājienu par draudošajām briesmām, bija pasteidzinājuši to aiziet. Apustuli apsargāt tika sūtīti Dieva eņģeļi, jo viņa laiks mirt mocekļa nāvē vēl nebija pienācis.

Neatraduši savu dusmu izraisītāju, ļaudis satvēra “maķedoniešus Gaju un Aristarhu”, Pāvila ceļabiedrus, un ar tiem neprātīgā steigā skrēja uz pilsētas teātri.

Vieta, kur Pāvils slēpās, nebija tālu, un viņš drīz uzzināja, ka mīļotie brāļi atrodas briesmās. Aizmirsis par savu drošību, tas gribēja tūlīt doties uz teātri, lai uzrunātu trakojošo pūli, bet “mācekļi viņam to neļāva”. Gajs un Aristarhs nebija tie, kurus pūlis meklēja, tāpēc nekāds nopietns ļaunums tiem nedraudēja. Bet apustuļa bālās, norūpējušās sejas parādīšanās tūlīt izraisītu pūļa visļaunākās kaislības, un tad nebūtu ne mazākās cilvēcīgās iespējas glābt viņa dzīvību.

Pāvils karsti vēlējās aizstāvēt patiesību sanākušo ļaužu priekšā; tomēr brīdinoša vēsts no teātra viņu beidzot atturēja. “Daži Āzijas pārvaldnieki, būdami viņa draugi, sūtīja pie viņa, brīdinādami, lai viņš neietu uz teātri.”

Troksnis teātrī nepārtraukti pieņēmās spēkā. [294] “Citi sauca šā, citi tā, jo sapulce bija izjukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā.” Fakts, ka Pāvils un daži viņa biedri pēc izcelsmes bija ebreji, ierosināja jūdus skaidri parādīt, ka tie nejūt līdzi Pāvilam un viņa darbam. Izvēlētais runātājs bija Aleksandrs, viens no amatniekiem, varkalis, par kuru Pāvils vēlāk atsaucās kā par tādu, kas viņam darījis daudz ļauna. (2. Tim. 4:14) Aleksandrs bija vīrs ar ievērojamām spējām, un viņš koncentrēja visu savu enerģiju, lai ļaužu dusmas novirzītu vienīgi uz Pāvilu un tā biedriem. Bet pūlis, redzēdams, ka Aleksandrs ir jūds, nostūma viņu malā, un “visi vienā balsī sāka kliegt”, gandrīz divas stundas saukdami: “Varena ir efeziešu Artemīda!”

Beidzot, pilnīgi noguruši pēc divu stundu kliegšanas, tie mitējās, un uz brīdi iestājās klusums. Tad pūļa uzmanību sev pievērsa pilsētas rakstvedis, kurš, pateicoties savam amatam, panāca, ka viņu uzklausīja. Viņš sanākušos uzrunāja atbilstoši to noskaņojumam un rādīja, ka pašreizējam troksnim nav nekāda iemesla. Rakstvedis apelēja pie ļaužu saprāta, sakot: ““Efezieši, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka Efezas pilsēta ir varenās Artemīdas un no debesīm nokritušā tēla sargātāja? Tā kā tas nav apšaubāms, jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties. Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji. [295] Ja Dēmetrijam un viņa darba biedriem ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas un ir prokonsuli, lai viņi sūdz cits citu. Bet, ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē. Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo nav nekāda iemesla, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.” – To sacījis, viņš sapulci atlaida.”

Savā runā Dēmetrijs bija teicis: “Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība.” Šie vārdi atklāja īsto nemiera cēloni Efezā, un arī iemeslu daudzām vajāšanām, ko apustuļi piedzīvoja savā darbā. Dēmetrijs un viņa amata biedri redzēja, ka Evaņģēlija mācīšana un izplatīšana apdraud viņu biznesu attiecībā uz darinātajiem dievietes tēliem. Pagānu priesteru un amatnieku ienākumi atradās briesmās, un šī iemesla dēļ tie pret Pāvilu pamodināja visniknāko pretestību.

Rakstveža un citu godājamu pilsētas ierēdņu lēmums visu ļaužu priekšā atzina Pāvilu par nevainīgu jebkurā nelikumīgā rīcībā. Tā bija jauna kristietības uzvara pār maldiem un māņticību. Dievs lika augstajam ierēdnim aizstāvēt apustuli un savaldīt trakojošo pūli. Pāvila sirdi pildīja pateicība Dievam, kas bija pasargājis viņa dzīvību un gādājis, lai nemieri Efezā neapkauno kristietību.

“Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos iedrošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.” Šajā ceļojumā viņu pavadīja divi uzticīgi Efezas brāļi – Tihiks un Trofims.

[296] Pāvila darbs Efezā bija beidzies. Viņa kalpošana tur izvērtās par nepārtrauktu pūļu, daudzu pārbaudījumu un dziļu pārdzīvojumu laiku. Apustulis ļaudis bija mācījis gan atklāti, gan ejot no mājas uz māju, ar asarām tos brīdinādams un dodams dažādus norādījumus. Viņam pastāvīgi nācās izjust jūdu nepatiku, jo tie nepalaida garām nevienu izdevību izraisīt tautā naidu pret Pāvilu.

Un tā, cīnoties ar pretestību, neatlaidīgi cenšoties virzīt uz priekšu Evaņģēlija darbu un sargājot ticībā vēl jaunās draudzes intereses, Pāvils savā dvēselē nesa arī smago atbildības nastu par citām draudzēm.

Ziņas par atkrišanu dažās agrāk dibinātajās draudzēs izraisīja dziļas skumjas, jo apustulis baidījās, ka visas pūles šo cilvēku labā var izrādīties veltīgas. Uzzinot par metodēm, ar kādām cīnījās pret viņa darbu, tas lūgšanās un pārdomās pavadīja daudzas bezmiega naktis. Kad bija izdevība un draudžu stāvoklis to prasīja, viņš tām rakstīja, sniedzot padomus, norājot, pārliecinot un iedrošinot. Šajās vēstulēs apustulis nekavējās pie savām grūtībām, tomēr tur atrodam gadījuma rakstura pieskaršanos darbam un ciešanām Kristus dēļ. Nesot Evaņģēlija vēsti, viņš izturēja sitienus un cietumu, aukstumu, izsalkumu un slāpes, briesmas uz sauszemes un jūrā, pilsētā un neapdzīvotās vietās, no saviem tautiešiem, no pagāniem un no viltīgiem brāļiem. [297] Viņš bija “nozākāts”, “lamāts”, padarīts par “pameslu priekš visiem”, “nesaprasts”, “vajāts”, “apbēdināts visādos veidos”, “katru stundu būdams dzīvības briesmās”, “vienmēr nodots nāvei Jēzus dēļ”.

Pastāvīgi sastopot pretestības vētras, dzirdot ienaidnieku klaigāšanu un redzot, ka draugi aiziet, bezbailīgajam apustulim gandrīz vai zuda drosme. Tomēr viņš atskatījās uz Golgātu un ar jaunu dedzību atkal nodevās vēsts izplatīšanai par krustā piesisto Mesiju. Pāvils tikai mina to pašu asinīm slacīto taku, ko Kristus bija gājis pirms viņa. Viņš nemeklēja atbrīvošanu no cīņas, līdz tam pienāks laiks nolikt ieročus pie Pestītāja kājām.

29. Brīdinājumu un lielu lūgumu vēsts

1. Vēstule korintiešiem

[296] Pirmo Vēstuli Korintas draudzei apustulis Pāvils uzrakstīja Efezā, īsi pirms pilsētas atstāšanas. Nebija nevienas citas draudzes, par ko viņš rūpētos vēl vairāk un kam būtu veltījis tik nenogurstošas pūles. Ticīgo vidū Korintā Pāvils bija strādājis pusotra gada, sludinādams krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju kā vienīgo glābšanās iespēju un skubinādams tos pilnībā paļauties uz Viņa žēlastības pārveidojošo spēku. Pirms tie, kas atklāti nostājās par kristietību, tika uzņemti draudzes sadraudzībā, viņš tiem ar lielu rūpību bija centies sniegt sevišķas pamācības par ticīga cilvēka priekšrocībām un pienākumiem, kā arī nopietni pūlējies palīdzēt palikt uzticīgiem saviem ar kristību dotajiem solījumiem.

Pāvils ļoti skaidri izprata cīņu, kura katrai dvēselei jāizcīna pret ļaunā spēkiem, kas pastāvīgi cenšas piekrāpt un ievilināt savos tīklos; un viņš nenogurstoši strādāja, lai stiprinātu un nopamatotu [299] tos, kas bija jauni ticībā. Apustulis tos aicināja un lūdza pilnībā nodoties Dievam, jo zināja, ka, dvēselei nepakļaujoties, grēks netiek atstāts, iegribas un kaislības vēl cīnās par virskundzību un kārdināšanas aptumšo sirdsapziņu.

Dievam jānododas pilnīgi. Katra vāja, šaubu mākta un cīņā ierauta dvēsele, kas pilnīgi pakļaujas Kungam, nonāk tiešā saskarē ar spēkiem, kas to dara spējīgu uzvarēt. Debesis tādai dvēselei ir tuvu, un katrā pārbaudījumu un vajadzības brīdī tā no žēlastības eņģeļiem saņem atbalstu un palīdzību.

Draudzes locekļus Korintā no visām pusēm ielenca visvilinošākā veida elku pielūgšana un juteklība. Kamēr apustulis vēl atradās pie viņiem, šiem iespaidiem pār tiem bija visai maza vara. Pāvila nesatricināmā ticība, viņa sirsnīgās lūgšanas un nopietnie pamācību vārdi, un, pāri par visu, viņa dievbijīgā dzīve tiem bija palīdzējusi labāk aizliegt sevi Kristus dēļ nekā baudīt grēka priekus.

Taču pēc Pāvila aiziešanas radās nelabvēlīgi apstākļi; starp kviešiem parādījās ienaidnieka sētās nezāles, kas drīz sāka nest savus ļaunos augļus. Tas Korintas draudzei bija smags pārbaudījumu laiks. Apustulis vairs nebija pie viņiem, lai stiprinātu ticīgo nodošanos un palīdzētu dzīvot saskaņā ar Dievu; un pamazām daudzi kļuva bezrūpīgi un vienaldzīgi, ļaujoties dabīgo tieksmju un iegribu varai. Ar viņiem vairs nebija tas, kas tik bieži tos bija paskubinājis censties pēc augstākajiem skaidrības un godīguma ideāliem; un ne mazums no tiem, kas atgriežoties bija atmetuši savus ļaunos ieradumus, [300] atkal iekrita pazemojošos pagānisma grēkos.

Pāvils jau iepriekš draudzei bija īsi rakstījis, pamācīdams to nebiedroties ar locekļiem, kas neatstājas no netiklības, bet daudzi no ticīgiem sagrozīja apustuļa vārdu nozīmi, atrunājās un atrada attaisnojumu viņa pamācību neievērošanai.

Tad draudze nosūtīja Pāvilam vēstuli, lūdzot padomu dažādos jautājumos, bet neko neminot par atsevišķu locekļu smagajiem pārkāpumiem. Tomēr Svētais Gars apustuli spēcīgi pārliecināja, ka patiesais stāvoklis tiek slēpts un ka šī vēstule ir mēģinājums izvilkt no viņa paziņojumus, kurus rakstītāji varētu iztulkot par labu saviem personiskajiem nolūkiem.

Ap šo laiku uz Efezu atnāca daži mācekļi no Hloes nama, kas bija augsti cienīta kristīga ģimene Korintā. Pāvila jautāti, tie viņam pastāstīja, ka draudzi sašķēlušas nesaskaņas. Domstarpības, kas valdīja Apolla apmeklējuma laikā, bija ievērojami padziļinājušās. Viltus skolotāji centās pārliecināt draudzes locekļus nicināt Pāvila pamācības, un Evaņģēlija pamatpatiesības un pavēles tika sagrozītas. Starp tiem, kas kādreiz bija dedzīgi kristieši, pastāvīgi pieauga lepnums, kalpošana elkiem un izdabāšana jutekliskām baudām.

Kad atklājās tāds lietu stāvoklis, Pāvils saprata, ka ir noticis vēl ļaunāk, nekā viņš baidījās. Tomēr apustulis nepieļāva domu, ka darbā būtu bijušas kļūdas. “Lielās sirds sāpēs” un ar “daudz asarām” viņš meklēja padomu no Dieva. [301] Viņš ar prieku tūlīt būtu gājis uz Korintu, ja vien atzītu, ka tā būtu bijusi vissaprātīgākā rīcība, bet domāja, ka pašreizējā stāvoklī viņa pūles ticīgajiem nepalīdzētu, tāpēc uz turieni sūtīja Titu, lai sagatavotu ceļu vēlākam apmeklējumam. Tomēr, pārvarot visas personiskās izjūtas par šo ļaužu rīcību, kuru uzvedība atklāja tik pretdabisku izturēšanos, un smeļoties spēku no Dieva, apustulis uzrakstīja Korintas draudzei vienu no savām bagātākajām, vispamācošākajām un visspēcīgākajām vēstulēm.

Apbrīnojami skaidri viņš atbildēja uz draudzes iepriekš uzdotajiem jautājumiem un iztirzāja galvenos pamatprincipus, kuru ievērošana tai nodrošinātu augstāku garīgo līmeni. Ļaudis atradās briesmās, un viņš nevarēja samierināties ar domu, ka šajā izšķirošajā brīdī neizdotos aizsniegt viņu sirdis. Pāvils tos uzticīgi brīdināja par draudošajām briesmām un norāja par pieļautajiem grēkiem. Viņš tiem no jauna norādīja uz Kristu un centās atgriezt agrāko dievbijību.

Apustuļa lielā mīlestība pret Korintas ticīgajiem atklājās maigajā, draudzei veltītajā sveicienā. Viņš atsaucās uz to agrākajiem piedzīvojumiem, atstājot elkus, lai pielūgtu un kalpotu patiesajam Dievam. Viņš atgādināja Svētā Gara dāvanas, ko tie bija saņēmuši, un rādīja, ka tiem ir dota iespēja nepārtraukti pieaugt kristīgā dzīvē, līdz būs sasnieguši Kristus skaidrību un svētumu. “Ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas, un jūs sagaidāt mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Viņš jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā.” [302]

Pāvils vaļsirdīgi izteicās arī par domstarpībām, kas bija izcēlušās Korintas draudzē, un skubināja tās locekļus beigt strīdēties. “Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.”

Apustulis neatrada par vajadzīgu slēpt, kā viņš bija uzzinājis par draudzē pastāvošo nevienprātību. “Jo man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Hloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas.”

Pāvils bija inspirēts apustulis. Patiesības, kuras viņš mācīja citiem, tika saņemtas “atklāsmēs”, tomēr Kungs viņam savu ļaužu stāvokli ne vienmēr atklāja tiešā veidā. Šajā gadījumā nepieciešamo informāciju piegādāja ļaudis, kas bija ieinteresēti Korintas draudzes labklājībā un saskatīja tur iezogamies ļaunumu, bet iepriekš saņemtās dievišķās atklāsmes apustuli jau bija sagatavojušas spriest par šo notikumu raksturu. Neskatoties uz faktu, ka Kungs viņam par šo atsevišķo gadījumu nedeva nekādu jaunu atklāsmi, tie, kas patiesi meklēja gaismu, apustuļa teikto uzņēma kā Kristus gribas apliecinājumu. Kungs viņam bija rādījis grūtības un briesmas, kas izcelsies draudzēs, un, šiem [303] ļaunumiem attīstoties, apustulis tagad izprata to ārkārtējo nozīmi. Viņam bija uzdevums draudzi aizsargāt, pastāvīgi atrodoties nomodā par dvēselēm kā tādam, kam būs jādod norēķins Dievam; un vai tāpēc tam nebija pienākums un tiesības ņemt vērā ziņas par tur pastāvošajām nekārtībām un šķelšanos? Noteikti, neapšaubāmi; tādēļ tiem sūtītā norājošā vēsts tiešām rakstīta Svētā Gara iedvesmā, tāpat kā jebkura cita viņa vēstule.

Apustulis nepieminēja viltus skolotājus, kas centās iznīcināt viņa darba augļus. Draudzē pastāvošās tumsas un šķelšanās dēļ viņš gudri atturējās tos tādā veidā uztraukt, baidīdamies ka daži tāpēc var pilnīgi atteikties no patiesības. Pāvils pievērsa uzmanību savam, kā “gudra namdara” darbam starp tiem, atgādinot, ka viņš ir licis pamatu, uz kā citi cēluši. Bet apustulis ar to sevi nepaaugstināja, jo paskaidroja: “Mēs esam Dieva līdzstrādnieki.” Viņš nepretendēja uz savu gudrību, bet atzina, ka vienīgi dievišķais spēks to ir darījis spējīgu pasludināt patiesību Dievam patīkamā veidā. Vienots ar Kristu, ar lielāko no visiem skolotājiem, Pāvils spēja citiem sniegt atziņas no dievišķās gudrības, kas atbilst visu šķiru vajadzībām un ir piemērota visiem laikiem, vietām un apstākļiem.

Viens no visnopietnākajiem ļaunumiem, kas attīstījās Korintas ticīgajos, bija daudzu atkrišana pazemojošajos pagānisma ieradumos. Kāds iepriekš atgrieztais bija tik tālu atkritis, ka tā izvirtību uzskatīja par nepieļaujamu pat pagānu pasaulē, kuras morālais līmenis bija visai zems. [304] Pāvils lūdza draudzi šo samaitātību no sava vidus izraidīt. “Vai nezināt,” viņš brīdināja, “ka maz rauga saraudzē visu mīklu? Tāpēc izmetiet ārā veco raugu, lai esat jauna mīkla, tā kā jūs esat neraudzēti.”

Otrs nopietns ļaunums, kas izplatījās draudzē, bija brāļu savstarpējā tiesāšanās valsts iestādēs. Par nesaskaņu nokārtošanu starp ticīgajiem jau bija pietiekoši gādāts. Kristus pats bija devis skaidrus norādījumus, kā šādos gadījumos rīkoties. “Ja tavs brālis grēko”, Jēzus kādreiz teica, “tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm, un, kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.” (Mat. 18:15-18)

Korintas ticīgos, kas bija aizmirsuši šo skaidro padomu, Pāvils tagad nepārprotami pamācīja un norāja. Viņš jautāja: “Ja jums citam pret citu ir kāda sūdzība, vai tad jāgriežas pie netaisno tiesas un ne pie svēto tiesas? Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja tad nu jūs esat pasaules tiesneši, vai tad jūs nebūtu cienīgi iztiesāt vismazākās lietas? Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kamdēļ tad gan nevarētu iztiesāt laicīgās lietas? Ja jums ir sūdzības par laicīgām lietām, vai tad jūs ieceļat tādus par tiesnešiem, kas nav cienīti draudzē? To es saku jums par apkaunošanu. Vai tad jūsu vidū nebūtu neviena prātīga vīra, kas brāļu starpā varētu tiesu spriest? [305] Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem. Jau tā nav laba lieta, ka jūsu starpā vispār tiesājas. Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību? (..) Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību?”

Sātans pastāvīgi cenšas starp Dieva ļaudīm ieviest neuzticību, atsvešināšanos un ļaunprātību. Mēs bieži tiksim kārdināti domāt, ka mūsu tiesības netiek ievērotas, pat tad, kad tādām jūtām nav nekāda pamata. Kas sevi mīl vairāk nekā Kristu un Viņa lietu, tie savas intereses vienmēr liks pirmā vietā un ķersies pie gandrīz visiem iespējamiem līdzekļiem, lai tās uzturētu un aizstāvētu. Pat daudzus, kas liekas esam apzinīgi kristieši, lepnums un pašcieņa kavē iet pie tiem, kurus viņi iedomājas maldāmies, lai Kristus garā ar tiem runātu un kopīgi viens par otru lūgtu. Kad tiem šķiet, ka brāļi viņus ir apvainojuši, daži pat griežas pie tiesas, bet neseko Pestītāja norādījumam.

Kristiešiem nevajag sūdzēties civilās tiesu iestādēs, lai izšķirtu strīdus, kas var rasties starp draudzes locekļiem. Šādas nesaskaņas jānokārto savā starpā vai draudzē, atbilstoši Kristus ieteikumam. [306] Pat tad, ja tiktu nodarīta netaisnība, lēnprātīgā un pazemīgā Jēzus sekotājs labāk pacietīs “krāpšanu”, bet neatklās pasaulei sava brāļa grēkus.

Tiesas prāvas brāļu starpā apkauno patiesību. Kristiešu savstarpējā tiesāšanās pakļauj draudzi ienaidnieku apsmieklam un dod iemeslu tumsas spēkiem gavilēt. Tādi ticīgie Kristu no jauna ievaino un atklāti pazemo. Neievērojot draudzes autoritāti, tie nicina Dievu, kas draudzei šo varu piešķīris.

Šajā vēstulē Pāvils centās korintiešiem atklāt Kristus spēku, kas tos varētu pasargāt no ļauna. Viņš zināja, ja tie pakļausies dotajiem nosacījumiem, tad kļūs stipri Visvarenā spēkā. Kā līdzekli, kas palīdzētu atbrīvoties no vergošanas grēkam un kļūt pilnīgiem svētumā un dievbijībā, apustulis tiem centās atklāt Tā prasības, kam viņi bija nodevuši savu dzīvi atgriešanās laikā. “Jūs nepiederat sev pašiem (..). Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”

Pāvils skaidri norādīja uz sekām, kas rodas, novēršoties no šķīstās un svētās dzīves un par jaunu ieslīgstot pagānu samaitātajos ieradumos. “Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, (..) ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.” [307] Viņš tos lūdza savaldīt zemiskās kaislības un iegribas. “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva (..)?”

Tā kā apustulis Pāvils bija apveltīts ar augstām prāta spējām, viņa dzīve atklāja retas gudrības spēku, kas tam pavēra līdzjūtīgas iedziļināšanās iespējas un noveda ciešā saskarē ar citiem, darot viņu spējīgu pamodināt cilvēkos labākās ilgas un iedvesmot tos cīņai par cēlāku dzīvi. Viņa sirdi pildīja nopietna mīlestība pret Korintas ticīgajiem, kuros tas vēlējās redzēt pieaugam iekšējo dievbijību, kas tos stiprinātu pastāvēt kārdināšanās. Viņš zināja, ka katrā solī uz kristieša takas tiem pretosies sātana draudze un ka cīnīties vajadzēs ik dienas. Tiem pastāvīgi būs jāaizsargājas pret ienaidnieka uzbrukumiem, salaužot vecos ieradumus un dabīgās tieksmes, un vienmēr paliekot modriem lūgšanās. Pāvils apzinājās, ka augstākos kristīgos ieradumus var attīstīt, vienīgi daudz lūdzot un atrodoties pastāvīgā modrībā, un tādu pārliecību viņš centās iedvest šo kristiešu prātā, liekot tiem saprast, ka krustā sistajā Kristū tiem piedāvāts brīnišķīgs spēks, kas ir pietiekoši liels, lai dvēseli atgrieztu no grēkiem un darītu spējīgu pretoties visām kārdināšanām uz ļaunu. Apbruņojoties ar ticību Dievam un par cīņas ieroci izvēloties Viņa Vārdu, tie iegūtu iekšēju spēku atvairīt ienaidnieka uzbrukumus.

[308] Korintas ticīgajiem bija vajadzīgi dziļāki piedzīvojumi ar Dievu. Tie vēl pilnībā neizprata, ko nozīmē skatīt Viņa godību un tikt pārvērstiem raksturā. Tie bija redzējuši tikai godības rītausmas pašus pirmos starus, bet Pāvils vēlējās, lai tie tiktu piepildīti ar visu Dieva pilnību, arvien vairāk iepazīstoties ar Viņu un turpinot mācīties, līdz nonāktu pilnīgā Evaņģēlija ticības dienas gaismā.