Apustuļu darbi

Priekšvārds

[5] Visā mūsu pasaules skumjajā un pretrunīgajā laikmetu gaitā Dievam ir bijuši savi liecinieki. Dabā zāle un puķes, koki un krūmi, ielejas un līdzenumi, kalni un pakalni, upes un ezeri, jūras plašumi un sauszemes kontinenti ir stāstījuši par Viņa zināšanām, meistarību un laipnību.

Debesis pār mums ir norādījušas uz Viņa spēku, gudrību un dievību. Liesmojošās un mirdzošās zvaigžņu orbītas ar gaismas mēlēm paudušas Dieva slavu un atklājušas cilvēkiem Viņa roku darba skaistumu.

Gadsimtiem ilgi Kunga svētais un dzīvais rakstītais Vārds ir aicinājis nākt pie Viņa, lai iepazītos ar dievišķo mīlestību un cilvēki varētu atrast sev īsto patiesību un mieru.

Un šodien, šajā nopietnajā, interesantajā un reizē arī dīvainajā laikā, mēs esam priecīgi, ka brīnišķajai, pamācošajai Elenas Vaitas sējumu sērijai Sentēvi un pravieši, Pravieši un ķēniņi, Laikmetu ilgas un Lielā cīņa varam pievienot autores grāmatu Apustuļu darbi, kas stāsta par mūsu Kunga zemes dzīves aculiecinieku tālākajām gaitām un viņu panākumiem Evaņģēlija izplatīšanā.

Ja kāda kristīgā draudze mūsu dienās no vienkāršas cīnītājas vēlas kļūt par uzvarētāju, ja tās locekļi cer uz drīzu satikšanos ar savu Kungu un domā par dzīvi Visuma bezgrēcīgo būtņu sabiedrībā, tad tiem noteikti jāiepazīstas ar Garu, kas vadīja un izglītoja pirmos kristiešus, tiem savos piedzīvojumos jāiet tālāk
Izdevēji.

1. Dieva nolūks ar savu draudzi

[9] Draudze ir Dieva paredzēts iekārtojums cilvēku glābšanai. To organizēja kalpošanai, un tās uzdevums ir nest pasaulei Evaņģēliju. Jau no iesākuma Dievam ir bijis nodoms, lai draudze liecinātu par Viņa pilnību un visspēcību. Tās locekļiem, tiem, kurus Viņš izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā, ir jāatklāj Kunga godība. Draudze ir Kristus žēlastības bagātību glabātuve, lai “tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma”. (Ef. 3:10)

Raksti ziņo par daudziem brīnišķīgiem draudzei dotiem apsolījumiem. “Jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” (Jes. 56:7) “Es tos svētīšu un piešķiršu svētību arī visai savai kalna zemei, Es došu lietu savā laikā: tas būs svētības lietus. (..) Es tiem došu ražīgus un auglīgus stādus, tā ka tiem nebūs jācieš savā zemē bads un nebūs jādzird tautu ļaunprātīgie nicinājumi. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, viņu Dievs, un esmu kopā ar viņiem, un tie, Israēla [10] nams, ir Mana tauta, tā saka Dievs tas Kungs. Jūs esat Manas avis, Manu ganību avis, jūs, cilvēki, un Es esmu jūsu Dievs,” – tā saka Dievs tas Kungs.” (Ec. 34:26, 29-31)

“Jūs esat Mani liecinieki,” saka tas Kungs, “un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, tad jums sveša Dieva vēl nebija. Jūs esat Mani liecinieki, saka tas Kungs, un vienīgi Es esmu Dievs.” “Es, tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.” (Jes. 43:10-12; 42:6,7)

“Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! – bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! – Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās. Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās. Visi Mani kalni kļūs par ceļiem, un visi Mani ceļi būs līdzeni. (..) [11]

Gavilējiet, debesis, priecājies, zeme, un līksmojiet, jūs kalni! Jo tas Kungs ir iepriecinājis savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem. Bet Ciāna žēlojas: tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.” (Jes. 49:8-16)

Draudze ir Dieva cietoksnis, Viņa izveidota glābšanas pilsēta, kuru Kungs uztur atkritušajā pasaulē. Jebkura nodevība pret draudzi ir nodevība pret Viņu, kas cilvēci atpircis ar sava vienīgā Dēla asinīm. Jau no iesākuma uzticīgas dvēseles virs zemes nodibināja draudzi, un katrā laikmetā Kungam ir bijuši izredzēti sargi, kas snieguši noteiktu liecību sava laika paaudzei. Šie vīri nesa brīdinājuma vēstis; un, kad tos aicināja nolikt ieročus, viņu darbu uzņēmās citi. Dievs ar šiem lieciniekiem izveidoja zināmas derības attiecības, savienodams draudzi virs zemes ar draudzi Debesīs. Viņš sūtīja savus eņģeļus, lai tie kalpotu draudzei, un elles vārti to nav spējuši uzvarēt.

[12] Kungs draudzi ir uzturējis visos garajos vajāšanu, cīņu un tumsas gadsimtos. Tai pāri nav gājis neviens negaisa mākonis, uz ko Dievs savu tautu jau nebūtu sagatavojis, pret Viņa darbu nav cēlusies neviena vara, kuru Kungs nebūtu paredzējis. Viss ir noticis tā, kā Viņš to iepriekš bija noteicis. Dievs draudzi nekad nav atstājis, bet ar pravietiskiem paziņojumiem vienmēr rādījis, kas to sagaida nākotnē, un tas, ko Viņa Gars praviešiem lika pasludināt, ir piepildījies. Un visi Viņa nodomi piepildīsies arī turpmāk. Kunga likumi ir savienoti ar Viņa troni Debesīs, ko nevar iznīcināt nekāds ļaunā spēks. Patiesība ir Dieva inspirēta un sargāta, un tā beidzot gavilēs, uzvarot visu pretestību.

Garīgas tumsas gadsimtos Dieva draudze ir stāvējusi kā kalnā uzcelta pilsēta. No laikmeta uz laikmetu, mainoties daudzām paaudzēm, tās robežās ir atklājušās skaidrās Debesu mācības. Lai arī draudze nav iztikusi bez kļūdām un trūkumiem, tā tomēr allaž ir bijusi Dieva visaugstākās aizgādības objekts. Tā ir kā Viņa žēlastības darbu skatuve, kurā Kungam patīk parādīt savu sirdi pārveidojošo spēku.

Kristus kādreiz jautāja: ”Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?” (Marka 4:30) Salīdzinājumam Viņš nevarēja izmantot pasaules valstu struktūru, un cilvēku sabiedriskajā iekārtā neatradās nekas tāds, kam to pielīdzināt. Pasaules valstis pārvalda fiziska spēka pārākums, bet no Kristus valstības katrs miesīgs ierocis, katrs piespiešanas līdzeklis tiek izslēgts. Šī valstība pastāv, lai cilvēci paceltu un padarītu cēlāku. Dieva draudze ir kā svētas dzīves galms, apgādāts ar dažādām dāvanām un nodrošināts ar Svētā Gara klātbūtni. Tās locekļiem laime jāatrod to laimē, kuriem viņi palīdz un kurus aplaimo.

Kungs ar draudzi nodomājis paveikt brīnišķīgu darbu, lai pagodinātu savu vārdu. [13] Skaists ainojums par to sniegts Ecēhiēla atklāsmē ar dziedinošo upi: “Šis ūdens tek uz rītiem, tas plūst lejup pa Jordānas līdzenumu un beigās nonāk Nāves jūrā, un, kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs. Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo, kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība. (..) Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ec. 47:8-12)

Dievs jau agrākos laikos savus ļaudis ir izlietojis, lai nestu pasaulei svētības. Senajiem ēģiptiešiem Kungs par svētību avotu padarīja Jāzepu, jo, pateicoties viņa godīgumam, tika pasargātas visu šo ļaužu dzīvības. Babilonijas galma gudro vīru glābšanai Kungs izmantoja Daniēlu. Šie aizgādības piemēri sniedz uzskatāmu mācību; tie aino garīgo labklājību, kas pasaulei tiek nodrošināta, pateicoties savienībai ar Dievu, kuru pielūdza Jāzeps un Daniēls. Un tā ikviens, kura sirdī mājo Kristus, ikviens, kas pasaulei liecina par Viņa mīlestību, darbojas kopā ar Dievu par svētību savai apkārtnei. [14] Saņemot Pestītāja žēlastību, lai to tālāk sniegtu citiem, no tādas cilvēciskas būtnes izplūst dzīvības straumes.

Kungs izvēlējās Israēla tautu, lai cilvēkiem atklātu savu raksturu. Viņš ilgojās, lai šie ļaudis pasaulē būtu kā avoti, kur smelt dzīvības ūdeni. Viņiem tika uzticētas Debesu patiesības, Dieva gribas atklāsme. Israēla valsts agrīnajās dienās pasaules tautas, piekopjot samaitātus ieradumus, bija pazaudējušas atziņu par Dievu. Kādreiz tās Viņu bija pazinušas, bet tādēļ, ka ļaudis Dievu negodāja un neizrādīja Viņam pateicību, tie savos spriedumos bija nonākuši “nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā”. (Rom. 1:21) Tomēr Dievs savā žēlastībā viņus neiznīcināja. Kungs nolēma sniegt tiem vēl vienu izdevību iepazīt Viņu ar izredzētās tautas starpniecību. Ar upuru iekārtas mācībām visu tautu priekšā vajadzēja paaugstināt Kristu, lai ļaudis, kas Viņu uzlūkotu, dzīvotu. Kristus bija visas jūdu organizācijas pamats. Visu ēnu un simbolu sistēma veidoja kompaktu pravietojumu par Evaņģēliju, priekšstatu, kurā bija ietverti atpestīšanas apsolījumi.

Bet Israēla tauta zaudēja izpratni par augstajām priekšrocībām būt kā Dieva pārstāvjiem. Tie aizmirsa Kungu un neizpildīja savu svēto sūtību. Saņemtās svētības nedeva nekādu labumu pasaulei, jo visas piešķirtās izdevības viņi izlietoja sevis pagodināšanai. Tie noslēdzās no pasaules, lai izbēgtu kārdinājumiem. Ierobežojumus, kurus Dievs bija devis, lai novērstu viņu biedrošanos ar elku kalpiem un lai tos pasargātu no pagānu ieradumiem, viņi izlietoja, lai uzceltu starpsienu starp sevi un citām tautām. [15] Tie neveltīja Dievam kalpošanu, kuru Viņš no tiem prasīja, un aplaupīja citus cilvēkus, nekļūdami par reliģisku ceļa rādītāju un svētu piemēru.

Priesteri un rakstu mācītāji nocietinājās ceremoniālajos ieradumos. Viņi bija apmierināti ar likumu reliģiju, tāpēc tiem nebija iespējams sniegt citiem dzīvību dodošās Debesu patiesības. Viņi domāja, ka pietiek ar pašu taisnību, un nevēlējās savā reliģijā ieviest kādu jaunu elementu. Dieva labvēlību uz cilvēkiem tie neuzņēma kā kaut ko neatkarīgu, bet saistīja to ar saviem nopelniem un labajiem darbiem. Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, nevarēja sev atrast vietu farizeju reliģijā, kas tika veidota no ceremonijām un cilvēku priekšrakstiem.

Tāpēc Dievs par Israēlu paziņoja: “Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīnakoku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīnakoka atvasi!” (Jer. 2:21) “Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. “ (Hoz. 10:1) “Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un Manu vīnadārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt savā vīnadārzā, ko Es nebūtu darījis? Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. – Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds. Viņš sagaida taisnu tiesu, bet redzi, izlej asinis, taisnīgumu, bet redzi, atskan vaimanas!” (Jes. 5:3-7) “Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi.” (Ec. 34:4)

Jūdu vadoņi iedomājās sevi pārāk gudrus, lai tiem būtu nepieciešama kāda pamācība, pārāk taisnus, lai ilgotos pēc pestīšanas, un pārāk ievērojamus, lai vajadzētu to godu, kas nāk no Kristus. Pestītājs novērsās no viņiem, uzticot citiem priekšrocības un darbu, kuru tie bija noniecinājuši un pret kuru bija izturējušies tik nevērīgi. Pasaulē vajadzēja atklāt Dieva godību, iepazīstināt to ar Viņa Vārdu un uzcelt Kristus valstību. Vēstij par Dieva atpestīšanas plānu bija jāizskan pilsētās un mazāk apdzīvotos apgabalos, tāpēc tagad mācekļi tika aicināti paveikt darbu, kuru jūdu vadoņi bija atstājuši novārtā.

2. Divpadsmit vīru apmācība

[17] Sava darba turpināšanai Kristus neizvēlējās jūdu Augstās tiesas locekļu gudrību un daiļrunību vai Romas varu. Paiedams garām paštaisnajiem jūdu skolotājiem, Meistars tās patiesības pasludināšanai, kurai vajadzēja sakustināt visu pasauli, izraudzījās pazemīgus, nemācītus vīrus. Tos Viņš nolēma izglītot un audzināt kā savas draudzes vadītājus. Tiem savukārt atkal vajadzēja apmācīt citus un izsūtīt tālāk ar Evaņģēlija vēsti. Lai darbā gūtu panākumus, bija nepieciešams Svētā Gara spēks. Evaņģēliju pienācās sludināt ne ar cilvēciskas varas palīdzību vai cilvēku gudrību, bet Dieva spēkā.

Trīs ar pus gadus mācekļi strādāja visu laikmetu lielākā Skolotāja vadībā. Ar personīgu saskari un sadarbību Kristus tos sagatavoja savai kalpošanai. Dienu no dienas tie staigāja kopā un sarunājās ar Viņu, dzirdēdami Jēzus iedrošinošos vārdus nogurušajiem un grūtsirdīgajiem un redzēdami Viņa spēka atklāsmi pie slimajiem un apbēdinātajiem. Dažreiz Viņš tos mācīja, sēdot kādā nokalnē, [18] bet citreiz Dieva valstības noslēpumus atklāja, uzturoties pie jūras vai vienkārši ejot pa ceļu. Kur vien sirdis bija atvērtas uzņemt dievišķo vēsti, Kristus norādīja uz atpestīšanas ceļa patiesībām. Viņš nevienam māceklim nepavēlēja darīt šo vai to, bet tikai sacīja: “Seko man!” Jēzus ņēma tos līdzi savos pārgājienos pa laukiem un pilsētām, lai tie redzētu, kā Viņš māca ļaudis. Tie ceļoja kopā ar Viņu no vienas vietas uz otru, dalījās vienkāršajā maltītē un, līdzīgi savam Kungam, dažreiz jutās izsalkuši un bieži vien noguruši. Tie bija kopā ar Viņu gan ļaužu pārpilnajās ielās, gan pie ezera, gan zemes neapdzīvotajos apvidos, tāpēc redzēja Jēzu Viņa dzīves visdažādākajās situācijās.

Ar divpadsmit mācekļu iesvētīšanas brīdi bija sperti pirmie soļi draudzes organizēšanā, kurai pēc Kristus aiziešanas jāturpina Viņa darbs virs Zemes. Par šo izvēli Raksti saka: “Un Viņš uzkāpa kalnā un aicināja pie sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt.” (Marka 3:13,14)

Pavērojiet šo aizkustinošo skatu! Pievērsiet uzmanību Debesu Majestātei starp saviem mācekļiem, kurus Viņš izvēlējies! Kristus gatavojas tos nošķirt darbam. Ar šiem vājajiem palīgiem, ar savu Vārdu un Garu Viņš ir nolēmis pestīšanas vēsti izplatīt visā pasaulē.

Šo ainu ar prieku un līksmību uzlūko Dievs un eņģeļi. Tēvs zina, ka no šiem vīriem Debesu gaisma spīdēs tālāk, ka to runātie vārdi, liecinot par Viņa Dēlu, atbalsosies no paaudzes paaudzē līdz laika galam. [19]

Mācekļiem bija jāiet uz priekšu kā Kristus lieciniekiem, sludinot pasaulei par to, ko tie bija redzējuši un dzirdējuši, uzturoties kopā ar Viņu. Šo vīru uzdevums bija vissvarīgākais, uz ko cilvēciskas būtnes jebkad ir aicinātas, – kā nākamais aiz paša Kristus misijas. Viņiem bija jākļūst par Dieva līdzstrādniekiem cilvēku glābšanā. Kā Vecajā Derībā divpadsmit sentēvi pārstāvēja visu Israēlu, tā divpadsmit apustuļi pārstāv evaņģēlisko draudzi.

Savā zemes kalpošanas laikā Kristus sāka noārdīt starp jūdiem un pagāniem pastāvošās barjeras, lai sludinātu pestīšanu visai cilvēcei. Būdams jūds, Viņš brīvi satikās ar samariešiem, neievērojot farizeju uzskatus attiecībā uz šiem nicinātajiem ļaudīm. Jēzus gulēja viņu mājvietās, ēda pie viņu galda un mācīja to pilsētu ielās.

Pestītājs ilgojās savus mācekļus iepazīstināt ar patiesību par starpsienas noārdīšanu starp Israēlu un citām tautām – ar patiesību, ka, “Evaņģēlijam nākot”, arī pagāni Jēzū Kristū ir kļuvuši par “apsolījuma mantiniekiem”. (Ef. 2:14; 3:6) Šī atziņa daļēji atklājās tad, kad Viņš atalgoja Kapernaumas kapteiņa ticību, un arī sludinot Evaņģēliju Ziharas iedzīvotājiem. Vēl skaidrāk tā kļuva redzama Feniķijas apmeklējumā, kad tika dziedināta kānaānietes meita. Šie piedzīvojumi palīdzēja [20] mācekļiem saprast, ka starp tiem, kurus jūdi uzskatīja kā pestīšanas necienīgus, bija daudzas pēc patiesības slāpstošas dvēseles.

Tā Kristus centās mācekļus pieradināt pie atziņas, ka Debesu valstībā nav teritoriālu robežu, nav šķiru, nedz aristokrātijas, ka viņiem jāiet pie visām tautām, nesot tām vēsti par Pestītāja mīlestību. Tomēr tikai daudz vēlāk viņi visā pilnībā saprata, ka Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums”. (Ap. d. 17:26,27)

Pirmie mācekļi viens no otra zināmā mērā atšķīrās. Viņiem bija jākļūst par pasaules skolotājiem, kaut gan tie pārstāvēja dažādus rakstura tipus. Lai sekmīgi veiktu darbu, uz kuru tie tika aicināti, šiem vīriem, atšķirīgiem dabīgās rakstura īpašībās un ieradumos, vajadzēja kļūt vienotiem savās jūtās, domās un rīcībā. Vēloties nodrošināt šo vienotību, Kristus vispirms tos centās piesaistīt sev. Par darba nastu mācekļu labā Viņš izteicās lūgšanā savam Tēvam: “Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. (..) un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:21,23) Jēzus pastāvīgi lūdza, lai tie būtu svētīti patiesībā, lūdza ar paļāvību, apzinoties, ka tāda Visvarenā pavēle bija dota vēl pirms pasaules radīšanas. Viņš zināja, ka valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visām tautām par liecību; [21] Viņš zināja, ka, apbruņota ar Svētā Gara visvareno spēku, patiesība uzvarēs cīņā ar ļauno un asinīm slacītais karogs kādā dienā uzvaroši plīvos pār Viņa sekotājiem.

Kad Kristus zemes dzīves kalpošana tuvojās noslēgumam un Viņš saprata, ka Tam drīz vajadzēs atstāt mācekļus, lai tie turpinātu darbu bez sava Meistara personīgās uzraudzības, Viņš centās tos iedrošināt un sagatavot nākotnei. Jēzus tos nemaldināja ar veltīgām cerībām. Kā atvērtā grāmatā Viņš lasīja visu, kam jānotiek. Kungs apzinājās, ka drīz būs no tiem jāšķiras, atstājot tos vienus kā avis starp vilkiem. Viņš zināja, ka tie cietīs no vajāšanām, ka tos izslēgs no sinagogām un metīs cietumā un ka, apliecinot Viņu par Mesiju, daži no tiem piedzīvos nāvi. Kaut ko par šīm lietām Kristus tiem jau pastāstīja. Runājot par mācekļu nākotni, Viņš bija atklāts un noteikts, lai nākamajos pārbaudījumos tie atcerētos sava Kunga vārdus un tiktu iedrošināti ticēt Viņam kā Glābējam.

Kungs runāja ar tiem par cerību un paļāvību. ”Jūsu sirdis lai neizbīstas!” Viņš sacīja, “Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4) [22] Jūsu dēļ Es nācu uz šo pasauli, jūsu dēļ te darbojos, un aizejot vēl turpināšu nopietni pūlēties jūsu labā. Es nācu pasaulē, lai atklātu jums sevi, lai jūs Man ticētu, un eju pie sava un jūsu Tēva, lai sadarbotos ar Viņu jūsu labā.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo Es noeju pie Tēva.” (Jāņa 14:12) Ar to Kristus nedomāja, ka mācekļi veiks vēl iespaidīgākus darbus, nekā Viņš, bet ka to darbam būs plašāks apjoms. Viņš šos vārdus neattiecināja tikai uz brīnumdarbiem, bet uz visu, kas norisināsies Svētā Gara vadībā. “Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis.” (Jāņa 15:26,27)

Šis apsolījums brīnišķīgi piepildījās. Pēc Svētā Gara izliešanās mācekļus tā piepildīja mīlestība uz Kungu un uz tiem, par kuriem Viņš mira, ka to runātie vārdi un pienestās lūgšanas aizkustināja ļaužu sirdi. Viņi runāja Gara spēkā, un šī spēka ietekmē atgriezās tūkstoši.

Kā Kristus pārstāvjiem mācekļiem vajadzēja atstāt izšķirošu iespaidu uz pasauli. Fakts, ka tie bija vienkārši vīri, nesamazināja, bet gan pavairoja viņu iespaidu, jo klausītāju domas novirzīja no cilvēkiem pie Pestītāja, kurš, lai gan neredzams, vēl arvien darbojās kopā ar tiem. Brīnišķīgās apustuļu mācības, viņu iedrošinājuma un cerības pilnie vārdi visiem pierādīja, ka tie nedarbojas savā, bet Kristus spēkā. [23] Pašiem pazemojoties, viņi apliecināja, ka Tas, kuru jūdi piesita krustā, bija Dzīvības Lielkungs, dzīvā Dieva Dēls un ka Viņa vārdā tie tagad veic darbus, kādus Viņš bija darījis.

Savā atvadu sarunā ar mācekļiem naktī pirms krustā sišanas Pestītājs neatsaucās uz ciešanām, kuras jau bija piedzīvojis un vēl cietīs. Kristus nerunāja par gaidāmo pazemojumu, bet centās nostiprināt viņu prātu ticībā, pamudinot tos lūkoties uz priekšā stāvošo līksmību, kas sagaida uzvarētājus. Jēzu pašu iepriecināja apziņa, ka Viņš tagad varēs un arī darīs vairāk savu sekotāju labā nekā bija solījis; ka no Viņa plūdīs mīlestība un līdzjūtība, skaidrojot dvēseles templi un veidojot cilvēkus raksturā līdzīgus savam Kungam; ka Viņa patiesība, apbruņota ar Svētā Gara spēku, izies uzvarēdama un lai uzvarētu. “To visu Es esmu runājis uz jums,” sacīja Jēzus, “lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33) Kristus nepazina neveiksmi, nedz arī kļuva mazdūšīgs; un mācekļiem vajadzēja parādīt tādu pašu izturīgu ticību. Tiem pienācās strādāt, kā Viņš bija strādājis, paļaujoties uz Kunga spēku. Lai gan to ceļā stāsies šķietami nepārvarami šķēršļi, tomēr Viņa žēlastībā tiem jāiet uz priekšu, ne no kā nebaidoties un cerot uz visu. [24]

Kristus bija pabeidzis Tam uzliktos pienākumus. Viņš bija sapulcinājis tos, kuriem jāturpina Viņa darbs starp cilvēkiem, tāpēc tagad sacīja: “(..) Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, un Es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.”

“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:10,11,20-23)

3. Lielais uzdevums

[25] Pēc Kristus nāves mācekļus gandrīz pilnībā bija pārņēmusi mazdūšība. Viņu Meistars tika atmests, notiesāts un piesists krustā. Priesteri un virsnieki izsmejot bija teikuši: “Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” (Mat. 27:42) Mācekļu cerības saule bija norietējusi, un pār viņu sirdīm nolaidās nakts tumsa. Bieži tie pie sevis atkārtoja: “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs (..).” (Lūk. 24:31) Vientuļi un noskumušām sirdīm tie atcerējās Kunga vārdus: “Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” (Lūk. 23:31)

Jēzus vairākas reizes mācekļiem bija mēģinājis stāstīt par nākotni, bet tie necentās domāt par to, ko Viņš saka, tāpēc Meistara nāve tiem nāca kā pārsteigums; un tikai vēlāk, atskatoties uz pagātni un redzot savas neticības sekas, tos pārņēma skumjas. [26] Kad Kristus bija piesists pie krusta, tie neticēja, ka Viņš atkal varētu atgūt dzīvību, kaut gan kādreiz skaidri bija teicis, ka trešā dienā celsies augšā, bet tie bija apmulsuši, nesaprazdami, ko Viņš ar to domāja. Šis izpratnes trūkums Viņa nāves brīdī tos atstāja pilnīgā bezcerībā. Tie bija rūgti vīlušies. Mācekļu ticība nespēja izspraukties cauri ēnai, kurai sātans bija licis nolaisties pār viņu dzīves horizontu. Tagad tiem viss likās neskaidrs un noslēpumains. Bet, ja tie būtu ticējuši Pestītāja vārdiem, cik daudz bēdu tad sev būtu aiztaupījuši!

Izmisuma nomākti, bēdās un bezcerībā mācekļi sapulcējās augšējā istabā, aizslēdza un aizbultēja durvis, baidoties, ka viņus var piemeklēt tāds pats liktenis kā mīļoto Mācītāju. Tieši šeit Pestītājs tiem parādījās pēc savas augšāmcelšanās.

Četrdesmit dienas Kristus palika virs zemes, sagatavodams mācekļus nākotnes darbam un izskaidrodams to, ko tie agrāk nebija spējīgi saprast. Viņš runāja par pravietojumiem, kas attiecās uz Mesijas nākšanu, uz atmešanu no jūdiem, kā arī uz nāvi, rādīdams, ka ir piepildījusies katra vissīkākā iepriekš paredzētā detaļa. Jēzus tiem teica, ka viņiem šo pravietojumu piepildīšanās jāuzskata kā tā spēka pierādījums, kas tos pavadīs nākotnes darbā. Mēs lasām: “Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, un jūs esat liecinieki tam visam.” (Lūk. 24:45-48) [27]

Šajās dienās, kuras Kristus pavadīja kopā ar mācekļiem, viņi ieguva jaunu piedzīvojumu. Kad tie dzirdēja savu mīļoto Meistaru izskaidrojam Rakstus vēl svaigo pagātnes notikumu gaismā, ticība Viņam nostiprinājās visā pilnībā. Tie sasniedza stāvokli, kad varēja sacīt: “Jo es zinu, kam esmu ticējis.” (2. Tim. 1:12) Tie sāka saprast sava darba raksturu un plašumu un aptvēra, ka tagad pienācis laiks sludināt pasaulei tiem uzticētās patiesības. Notikumi Kristus dzīvē, Viņa nāve un augšāmcelšanās, pravietojumi, kas norādīja uz šiem notikumiem, atpestīšanas plāna noslēpumi un Jēzus vara piedot grēkus, – visām šīm lietām tie bija liecinieki, un viņiem tās jādara zināmas pasaulei. Aicinot uz atgriešanos Glābēja spēkā, tiem jāsludina miera un pestīšanas Evaņģēlijs.

Pirms pacelšanas Debesīs Kristus deva mācekļiem noteiktu uzdevumu. Viņš teica, ka tiem jākļūst par tās gribas izpildītājiem, ar kuru Viņš pasaulei dāvina mūžīgās dzīvības bagātības.– Jūs esat bijuši liecinieki Manas dzīves upurim pasaules labā, – Viņš sacīja. – Jūs esat redzējuši Manas pūles starp israēliešiem. Un, lai gan Mani ļaudis negrib nākt pie Manis, lai tiem būtu dzīvība, lai gan priesteri un virsnieki darījuši ar Mani, ko gribējuši, lai gan viņi Mani ir atmetuši, tomēr tiem būs vēl cita izdevība pieņemt Dieva Dēlu. Jūs varat apliecināt, ka visus, kas nāk pie Manis, atzīdami un nožēlodami savus grēkus, Es labprāt pieņemu. Tos, kas nāk [28] pie Manis, Es nekādā ziņā neatstumšu. Jums, Maniem mācekļiem, Es uzticu šo žēlastības vēsti. Tā jāpasniedz kā jūdiem, tā pagāniem, – vispirms Israēlam, tad visām tautām, valodām un ļaudīm. Visiem, kas tic, jāsanāk kopā vienā draudzē.

Evaņģēlija uzdevums ir Kristus valstības sūtņu tiesības apliecinošs dokuments. Mācekļiem vajadzēja nopietni strādāt dvēseļu labā, sniedzot tām žēlastības aicinājumu. Viņiem nebija jāgaida ļaudis, lai tie nāktu pie tiem, bet pašiem jāiet ar vēsti pie ļaudīm. Darbs bija jāturpina Kristus vārdā, tāpēc katram to izteiktajam vārdam un katrai rīcībai vajadzēja pievērst uzmanību Kungam kā vienīgajam, kam pieder dzīvību dodošais spēks, pateicoties kuram, grēcinieks var izglābties. Mācekļu ticībai vajadzēja koncentrēties Viņā, žēlastības un spēka avotā. Jēzus vārdā tiem lūgšanā pienācās griezties pie Tēva, lai saņemtu atbildi, un kristīt ļaudis Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kristus vārdam bija jākļūst par paroli, viņu atšķirības zīmi un vienības saiti, par autoritāti, kas nosaka to darbības virzienu un nodrošina panākumus, jo Viņa valstībā nevarēja tikt atzīts nekas tāds, kas nenes Viņa Vārdu un zīmogu.

Kad Jēzus teica mācekļiem: “Ejiet uz priekšu Manā vārdā un sapulciniet draudzē visus, kas tic,” Viņš skaidri atklāja nepieciešamību uzturēt vienkāršību un sirsnību. Jo mazāk lielības un ārišķības, jo lielāks būs viņu iespaids uz labu. Mācekļiem vajadzēja runāt tikpat vienkārši, kā to darīja Kristus, [29] un klausītājus iespaidot ar tām mācībām, ko tie no Viņa bija dzirdējuši.

Jēzus neteica mācekļiem, ka darbs būs viegls. Viņš rādīja pret tiem izvērstos ļaunā sabiedroto spēkus. Tiem būs jācīnās “pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12) Bet tie netiks atstāti, lai cīnītos vieni. Jēzus tos pārliecināja, ka būs kopā ar tiem; un, ja viņi ticībā ies uz priekšu, tad varēs darboties Visvarenā aizsardzībā. Viņš pamudināja mācekļus būt drošiem un stipriem, jo viņu rindās uzturēsies Kāds varenāks par eņģeļiem – pats Debesu armijas Virspavēlnieks. Tas gādās par visu nepieciešamo viņu darba vajadzībām un uzņemsies atbildību par sekām. Cik ilgi tie paklausīs sava Kunga vārdam un strādās saskaņā ar Viņu, tiem nevar neveikties. Viņš pavēlēja: Ejiet pie visām tautām. Dodieties uz visattālākajiem apdzīvotās zemes apgabaliem ar pārliecību, ka arī tur Es esmu kopā ar jums. Darbojieties ticībā un paļāvībā, jo nekad nepienāks tāds laiks, ka Es jūs varētu atstāt. Es vienmēr būšu ar jums, palīdzēdams pildīt pienākumus, vadīdams, iepriecinādams, svētīdams un jūs atbalstīdams, sniegdams veiksmi izteikt vārdus, kas ļaužu uzmanību pievērsīs Debesīm.

Kristus upuris cilvēku labā bija pilnīgs un pietiekošs, jo salīdzināšanas noteikumi tika izpildīti. Darbs, kura dēļ Viņš bija nācis uz šo pasauli, tagad bija pabeigts. Jēzus bija ieguvis valstību, atņemot to sātanam un kļūstot par visu lietu mantinieku. Viņš bija ceļā uz Dieva troni, lai saņemtu pagodināšanu no Debesu pulkiem. [30] Ietērpts neierobežotā autoritātē, Viņš deva mācekļiem uzdevumu: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:19,20)

Tieši pirms šķiršanās no mācekļiem, Kristus vēlreiz saprotami paskaidroja savas valstības raksturu. Viņš atsauca atmiņā lietas, par kurām jau kādreiz bija stāstījis, paziņodams, ka Viņam nekad nav bijis nodoms izveidot šajā pasaulē laicīgu valsti. Viņš netika paredzēts kā laicīgs monarhs, kas valdītu Dāvida tronī. Kad mācekļi jautāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” – Kristus atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā.” (Ap. d. 1:6,7) Tiem nebija nekādas vajadzības ieskatīties nākotnē tālāk par to, cik Viņš bija atklājis. Viņu uzdevums bija pasludināt Evaņģēliju.

Kristus redzamā klātbūtne tagad gatavojās mācekļus atstāt, bet tiem jau bija nodrošinātas jauna spēka veltes. Tiem visā pilnībā bija jāsaņem Svētais Gars, apzīmogojot tos viņu darbam. Pestītājs teica: “(..) redzi, Es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūk. 24:49) “Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. (..) Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:5,8) [31]

Pestītājs labi zināja, ka nekādi pierādījumi, lai cik loģiski tie arī nebūtu, nespēs atkausēt cietās sirdis un izlauzties cauri pasaulīguma un patmīlības čaulai. Viņš saprata, ka mācekļiem jāsaņem Debesu svaidījums, ka Evaņģēlijs būs iespaidīgs tikai tad, ja to pasludinās Viņa kā Ceļa, Patiesības un Dzīvības atziņas sasildītas sirdis un lūpas. Mācekļiem uzticētais darbs prasīs milzīgas spējas, jo pret tiem gāzīsies dziļa un spēcīga ļaunuma straume. Tumsības spēkus komandēja modrs un apņēmīgs vadonis, un Kristus sekotāji varēja cīnīties par taisnību tikai pateicoties Dieva sniegtajai palīdzībai, sūtot Svēto Garu.

Kristus sacīja, ka mācekļiem darbs jāiesāk Jeruzalemē. Šī pilsēta bija Viņa apbrīnojamā upura pienešanas vieta cilvēku cilts labā. Šeit, ietērpts cilvēcībā, Viņš staigāja un sarunājās ar ļaudīm, lai gan tikai nedaudzi saprata, cik tuvu Debesis tad bija pienākušas Zemei. Tur Viņu notiesāja un piesita krustā. Jeruzālemē dzīvoja daudzi, kas slepus ticēja, ka Jēzus no Nācaretes ir Mesija, un vēl daudzi citi, kurus bija pievīluši priesteri un virsnieki. Tiem vajadzēja pasludināt Evaņģēliju. Viņi bija jāaicina atgriezties, izskaidrojot brīnišķīgo patiesību, ka grēku piedošana iespējama vienīgi Kristū. [32] Un tam bija jānotiek, kamēr vēl visu Jeruzālemi saviļņoja pēdējo nedēļu satraucošie notikumi, lai mācekļu sludināšana atstātu visdziļāko iespaidu.

Savas kalpošanas laikā Jēzus pastāvīgi mācekļu uzmanību pievērsa faktam, ka tiem jābūt vienotiem ar Viņu darbā, atbrīvojot pasauli no grēka verdzības. Izsūtot divpadsmit vīrus un vēlāk septiņdesmit, lai sludinātu par Dieva valstību, Viņš mācīja, ka to pienākums ir atklāt citiem tās atziņas, ko Viņš tiem bija darījis zināmas. Visas savas darbības laikā Kristus tos bija gatavojis personīgam pienākumam, lai, viņu skaitam pieaugot, tie izklīstot aizsniegtu iespējami visattālākos zemes nostūrus. Un tāds bija arī Viņa pēdējais mācekļiem dotais novēlējums, lai tie uzticīgi sniegtu pasaulei priecīgo pestīšanas vēsti.

Kad Kristum pienāca laiks doties pie sava Tēva, Viņš izveda mācekļus ārā līdz Betānijai un tur apstājās, kamēr mācekļi ap To sapulcējās. Tad ar svētot izstieptām rokām, it kā apliecinādams savu gādību par tiem, Viņš lēni pacēlās augšup. “Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.” (Lūk. 24:51)

Kamēr mācekļi raudzījās augšup, lai uztvertu vēl pēdējo sava aizejošā Kunga acu skatu, Viņš tika uzņemts Debesu eņģeļu līksmajos pulkos. Pavadot Viņu uz Debesu pagalmiem, eņģeļi uzvaras gavilēs dziedāja: “Jūs, pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet slavas dziesmas tam Kungam, kas brauc pa debesu debesīm, kas ir no pasaules sākuma! Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij. Dodiet Viņam godu! Viņa augstības spēks valda pār Israēlu, un Viņa varenība sniedzas līdz padebešiem.”

(Ps. 68:33-35) [33]

Mācekļi vēl nopietni raudzījās debesu tālēs, kad, “lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap. d. 1:10,11)

Šo Kristus otrās atnākšanas apsolījumu mācekļiem vienmēr vajadzēja paturēt prātā. Tas pats Jēzus, ko viņi redzēja paceļamies Debesīs, nāks atkal, lai ņemtu pie sevis tos, kas šeit uz zemes nodevušies kalpošanai Viņam. Tā pati balss, kas tiem sacīja: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam,” aicinās tos pie sevis Debesu valstībā.

Kā ēnas kalpošanā Augstais priesteris nolika savas virspriestera drēbes un apvilka parasta priestera baltās linu drānas, tāpat Kristus nolika ķēnišķīgo apģērbu, ietērpās cilvēcībā un pienesa upuri, pats būdams priesteris un upuris. Un, tāpat kā Augstais priesteris pēc izpildītas kalpošanas vissvētākajā vietā iznāca pie gaidošās draudzes savās virspriestera drēbēs, tā Kristus nāks otrreiz tērpts visspožākās baltās drēbēs, “kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt”. (Mark. 9:3) Viņš nāks savā un sava Tēva godībā, un visi eņģeļu pulki to pavadīs.

Tā piepildīsies Kristus apsolījums mācekļiem: “Tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis.” (Jāņa 14:3) [34] Kas Viņu būs mīlējuši un gaidījuši, tos Viņš vainagos ar godu, slavu un nemirstību. Ticībā mirušie iznāks no saviem kapiem, un dzīvie kopā ar tiem tiks uzņemti Kungam pretī gaisā. Daiļskanīgāku par katru mūziku, kādu jebkad mirstīgas ausis ir klausījušās, tie dzirdēs Jēzus balsi sakām: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mat. 25:34)

Tagad mācekļi varēja priecāties cerībā uz sava Kunga atnākšanu.

4. Vasarsvētki

[35] Kad mācekļi no Eļļas kalna atgriezās Jeruzālemē, ļaudis tos novēroja, cerēdami viņu sejās ieraudzīt skumjas, apjukumu un vilšanos, bet tie bija apmierināti un līksmi. Viņi vairs neskuma par zudušajām cerībām. Tie bija redzējuši augšāmcēlušos Pestītāju, un viņu ausīs vēl arvien skanēja šķiroties dzirdētie apsolījuma vārdi.

Paklausot Kristus pavēlei, tie tagad Jeruzālemē gaidīja Tēva apsolījumu – Svētā Gara izliešanu, tomēr nedzīvoja bezdarbībā. Raksti saka, ka viņi bija “allaž Templī, teica un slavēja Dievu”. (Lūk. 24:53) Viņi parasti sanāca kopā, lai Jēzus vārdā pienestu savas lūgšanas Tēvam, apzinādamies, ka tiem ir Pārstāvis Debesīs, Aizstāvis pie Dieva troņa. Svētā bijībā tie zemojās lūgšanā, atkārtodami apsolījumu: “Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa 16:23,24) [36] Augstāk un arvien augstāk tie pacēla ticības rokas, paļaudamies uz spēcīgo argumentu: “Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Rom. 8:34)

Gaidot apsolījuma piepildījumu, mācekļi pazemoja savas sirdis patiesā nožēlā un atzina agrāko neticību. Atceroties vārdus, kurus Kristus tiem bija teicis vēl pirms nāves, viņi tagad daudz pilnīgāk izprata to nozīmi. Atmiņā par jaunu uzausa aizmirstās atziņas, un viņi tās atgādināja viens otram, nosodot paši sevi, ka tiem nav bijis pareizs priekšstats par Pestītāju. Aina pēc ainas no Jēzus brīnišķīgās dzīves kā kādā procesijā slīdēja tiem garām. Pārdomājot par Viņa nevainojamo, svēto izturēšanos, tie juta, ka nekāds darbs nebūtu par smagu, neviens upuris par lielu, ja tikai viņi savā dzīvē varētu nodot liecību par Kristus rakstura skaistumu. Ja vien būtu iespējams atgriezt un no jauna pavadīt šos trīs pagājušos gadus, ak, cik pavisam citādāk tie tad rīkotos! Ja tikai varētu atkal redzēt savu Meistaru, ar kādu nopietnību tie censtos pierādīt, cik dziļi Viņu mīl un cik patiesi nožēlo, ka ar savu neticību vārdos un darbos ir Viņu skumdinājuši! Tomēr mācekļus iepriecināja doma, ka tiem ir piedots, un tie nolēma, ka, cik vien iespējams, savu neticību tagad izpirks, bezbailīgi apliecinot Jēzu cilvēku priekšā.

Ar lielu nopietnību viņi lūdza, lai kļūtu derīgi [37] ar ļaudīm sastapties un spētu ikdienas gaitās lietot vārdus, kas grēciniekus vadītu pie Kristus. Atstādami visu nevienprātību, visu cenšanos pēc pārākuma, tie tagad vienojās ciešā kristīgā sadraudzībā. Viņi arvien vairāk tuvojās Dievam un, to darot, saprata, kāda tiem bijusi priekšrocība – atrasties tik tuvā saskarē ar Kristu. Sirdi pildīja skumjas, domājot par to, cik daudzas reizes tie Viņu bija apbēdinājuši ar savu kūtro uztveri un nespēju iedziļināties atziņās, ar kurām Meistars viņu pašu labā tos bija centies iepazīstināt.

Šīs sagatavošanās dienas bija dziļas sirds pārbaudes laiks. Mācekļi izjuta savas garīgās vajadzības un lūdza Kungu pēc svēta svaidījuma, kas tos darītu derīgus dvēseļu glābšanas darbam. Viņi nelūdza svētības tikai sev. Tie izjuta atbildību par apkārtējiem ļaudīm, jo saprata, ka Evaņģēlijs jāpasludina visā pasaulē, tāpēc pieprasīja spēku, ko Kristus bija apsolījis.

Patriarhālajā laikmetā Svētā Gara ietekme bieži atklājās manāmā veidā, tomēr nekad visā tās pilnībā. Tagad, paklausot Pestītāja vārdiem, mācekļi lūdza pēc šīs dāvanas, un Kristus Debesīs tos atbalstīja. Viņš pieprasīja Svētā Gara dāvanu, lai to varētu izliet pār saviem sekotājiem.

“Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja.” (Ap. d. 2:1,2)

Gars pār gaidošajiem un lūdzošajiem mācekļiem nāca ar tādu pilnību, ka aizsniedza katru sirdi. Ar lielu spēku savai draudzei atklājās pats Mūžīgais Dievs. Šķita, ka kopš laikmetiem šis varenais iespaids ir bijis it kā aizturēts un tagad Debesis priecājas, ka ir iespēja izliet pār draudzi Gara žēlastības bagātības. Svētā Gara vadībā grēku atzīšanas un nožēlas vārdi savienojās ar slavas dziesmām par grēku piedošanu. Atskanēja pateicība, bija dzirdami pravietojumi. Ar sevišķu uzmanību tiem pievērsās visas Debesis, lai godbijībā apbrīnotu neizmērojamās un neaptveramās aizgādības gudrību. Apustuļi izbrīnā izsaucās: “Tā tik ir mīlestība!” Viņi satvēra piešķirto dāvanu. Un kas notika pēc tam? – Gara zobens, no jauna asināts spēkā un Debesu zibeņu apgaismots, lauza sev ceļu cauri neticībai. Tūkstoši atgriezās vienā dienā.

“Tas jums par labu, ka Es aizeju,” Jēzus bija teicis saviem mācekļiem. “Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. (..) Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jāņa 17:7,13)

Kristus pacelšanās Debesīs bija signāls, ka Viņa sekotājiem jāsaņem apsolītās svētības. Tās viņi tagad gaidīja, pirms uzsāka savu darbu. Kristum ieejot pa Debesu vārtiem, Viņš pielūdzošo eņģeļu vidū no jauna tika nosēdināts uz troņa. [39] Tikko šī ceremonija beidzās, pār mācekļiem bagātīgi nonāca Svētais Gars, un Kristus tādā veidā tika pagodināts ar to godību, kas Viņam bija kopā ar Tēvu visā mūžībā. Gara izliešanās Vasarsvētkos bija Debesu paziņojums, ka ir pabeigta Pestītāja inaugurācija. Saskaņā ar apsolījumu, Viņš no Debesīm saviem sekotājiem sūtīja Svēto Garu par zīmi, ka Viņš, būdams Priesteris un Ķēniņš, ir saņēmis varu Debesīs un virs Zemes un ir kā Svaidītais pār saviem ļaudīm.

“Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Ap. d. 2:3,4) Pieņemot uguns mēļu izskatu, pār kopā sanākušajiem dusēja Svētais Gars. Tas bija mācekļiem piešķirtās dāvanas simbols, kas tos darīja spējīgus tekoši runāt valodās, ar kurām tie līdz šim nebija pazīstami. Uguns norādīja uz kvēlo dedzību, kādā mācekļiem jādarbojas, un uz spēku, kas pavadīs viņu darbu.

“Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess.” (Ap. d. 2:5) Vajāšanu laikā tie bija izkaisīti gandrīz pa visām apdzīvotās pasaules daļām un, dzīvojot trimdā, tagad runāja dažādās valodās. Daudzi no tiem šajā gadījumā atradās Jeruzālemē, sekojot līdzi reliģisko svētku norisei. Ļaužu pulkā bija pārstāvji no visām pazīstamajām valodām, un šī valodu dažādība varēja kļūt par lielu kavēkli Evaņģēlija pasludināšanā, tādēļ Dievs apustuļiem brīnišķīgā veidā novērsa šīs grūtības. [40] Svētais Gars padarīja darbu, ko viņi nespētu paveikt visas savas dzīves laikā. Tagad tie varēja brīvi liecināt par Evaņģēlija patiesībām, runājot pareizi to cilvēku valodās, starp kuriem tie darbojās. Šī apbrīnojamā dāvana bija spēcīgs pierādījums pasaulei, ka viņu uzdevums nesa Debesu zīmogu. No šī laika mācekļu valoda bija tīra, vienkārša un pareiza, vai nu tie runāja savā mātes valodā, vai kādā svešvalodā.

“Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu?” (Ap. d. 2:6-8)

Redzot visu notiekošo, priesteri un virsnieki kļuva ārkārtīgi nikni, tomēr neuzdrošinājās ļaut vaļu naida izpausmēm, jo baidījās sevi pakļaut ļaužu dusmām. Tie Nācarieti bija nodevuši nāvē, bet te Viņa kalpi, nemācīti Galilejas vīri, visās pazīstamajās valodās tagad stāsta par Kristus dzīvi un darbiem. Cenzdamies mācekļu brīnišķās spējas izskaidrot kādā dabīgā veidā, priesteri paziņoja, ka viņi ir piedzērušies, pārāk daudz lietojot svētkiem sagatavoto vīnu. Daži nezinošākie no klātesošajiem ļaudīm šo izskaidrojumu pieņēma par patiesību, bet izglītotākie apzinājās, ka tā nav taisnība. Tie, kas paši prata šīs svešās valodas, liecināja, cik pareizi mācekļi tās tagad pārvalda. [41]

Atbildot priesteru apvainojumiem, Pēteris paskaidroja, ka šis notikums ir Joēla pravietojuma tiešs piepildījums, kurā tas paredzēja, ka tāds spēks nāks pār cilvēkiem, lai tos sagatavotu sevišķam darbam. “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat,” viņš sacīja, “lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un tie pravietos.” (Ap. d. 2:14-18)

Skaidri un spēcīgi Pēteris liecināja par Kristus nāvi un augšāmcelšanos: “Israēlieši, uzklausiet šos vārdus: Nācarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt. To Dievs pēc sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā.” (Ap. d. 2:22-24)

Pēteris nerunāja par Kristus mācībām, lai apstiprinātu savu viedokli, jo viņš zināja, ka klausītāju aizspriedumi bija tik lieli, ka viņa vārdiem par šo tematu nebūtu nekāda iespaida. Tā vietā viņš tiem stāstīja par Dāvidu, kuru jūdi uzskatīja par vienu no savas tautas sentēviem. [42] “Jo Dāvids par Viņu saka: tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos. Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu.”

“Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. (..) Viņš ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.” (Ap. d. 2:25-27,29,31,32)

Skats tiešām izvēršas ļoti iespaidīgs! Lūk, ļaudis nāk no visām pusēm, lai dzirdētu no mācekļiem patiesību par Jēzu. Tie spiežas tuvāk, pārpildot visu templi. Tur ir priesteri un virsnieki, ar drūmām un ļaunām sejām, ar nerimstošu ienaidu sirdī pret Kristu un asinīm aptraipītām rokām, kuras tie izlēja, piesitot krustā pasaules Pestītāju. Tie bija cerējuši ieraudzīt mācekļus izbijušos no apspiedēju un slepkavu rupjās varas, bet atrod viņus stāvam pāri visām bailēm, Svētā Gara pilnus, ar spēku runājot par nacarieša Jēzus dievību. Tie dzird viņus ar drošību liecinām, ka nesen pazemotais, apsmietais, nežēlīgu roku mocītais un krustā piesistais vīrs ir Dzīvības Lielkungs, kas tagad paaugstināts pie Dieva labās rokas.

Daži no apustuļu klausītājiem bija aktīvi piedalījušies Kristus notiesāšanā un nāves soda izpildē. [43] To balsis bija pievienojušās pūļa saucieniem, lai sit Viņu krustā. Kad Jēzus un Baraba stāvēja ļaužu priekšā tiesas zālē un Pilāts jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu?” viņi bija klieguši: “Ne Šo, bet Barabu!” (Mat. 27:17; Jāņa 18:40) Un, kad Pilāts beidzot tiem nodeva Kristu, sacīdams: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm,” tie bija saukuši: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Jāņa 19:6; Mat. 27:24,25)

Tagad tie dzirdēja mācekļus paziņojam, ka krustā piesistais bijis Dieva Dēls. Priesteri un virsnieki nodrebēja. Ļaudis pārņēma vainas apziņa un izmisums. “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?”” (Ap. d. 2:37) Starp tiem, kuri klausījās apustuļu vārdus, bija arī savā ticībā patiesi, dievbijīgi jūdi. Spēks, kas pavadīja katru izteikto pierādījumu, pārliecināja tos, ka Jēzus patiešām bijis Mesija.

“Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”” (Ap. d. 2:38,39)

Vainīgajiem ļaudīm Pēteris uzsvēra faktu, ka viņi Kristu ir noraidījuši tāpēc, ka priesteri un virsnieki tos bija pievīluši; un, ja viņi arī turpmāk meklēs šo vīru padomu un gaidīs, lai tie atzīst Kristu, pirms paši uzdrošināsies to darīt, tad nekad Viņu par Mesiju nepieņems. Šie iespaidīgie vīri, lai gan apliecina dievbijību, patiesībā kāroja slavu un bagātību un tāpēc arī negribēja nākt pie Kristus, lai saņemtu gaismu.

Debesu apgaismojuma iespaidā Raksti, kurus Kristus bija izskaidrojis mācekļiem, viņu priekšā atklājās pilnīgā patiesības spožumā. Plīvurs, kas tiem kavēja līdz galam izprast to, kam jātiek atceltam, tagad bija noņemts, un tie skaidri aptvēra Kristus misijas būtību un Viņa valstības raksturu. Tie varēja iespaidīgi runāt par Pestītāju; un, kad tie saviem klausītājiem atklāja atpestīšanas plānu, daudzi tika pārliecināti un atzina savu vainu. Ļaužu apziņa tika atbrīvota no priesteru uzspiestajām tradīcijām un māņticības, un to vietu ieņēma Pestītāja mācība.

“Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.” (Ap. d. 2:41)

Jūdu vadoņi bija iedomājušies, ka Kristus darbs izbeigsies līdz ar Viņa nāvi, bet tā vietā tie piedzīvoja Vasarsvētku dienas apbrīnojamos notikumus. Tie dzirdēja mācekļus, apveltītus ar līdz šim vēl nepieredzētu spēku un enerģiju, sludinot par Kristu, un viņu vārdus pavadīja zīmes un brīnumi. Jeruzālemē, pašā jūdaisma cietoksnī, tūkstoši atklāti apliecināja ticību Jēzum no Nācaretes kā Mesijam.

Mācekļi bija pārsteigti un iepriecināti par dvēseļu pļaujas plašajiem apmēriem, tomēr šo brīnišķo ražas ievākšanu neuzskatīja kā savu pūļu rezultātus; viņi saprata, ka ir vienīgi iekļāvušies kāda cita Vīra darbā. Jau kopš Ādama [45] krišanas Kristus saviem izvēlētiem kalpiem tika uzticējis sēt Vārda sēklu cilvēku sirdīs, un savas zemes dzīves laikā arī Viņš pats bija sējis patiesības sēklu un to slacinājis ar savām asinīm. Vasarsvētku dienā notikusī atgriešanās bija šīs sējas rezultāts. Tā bija no Kristus darba ievāktā raža, kas atklāja Viņa mācības spēku.

Apustuļu argumenti vien, lai cik skaidri un pārliecinoši tie nebūtu, nespētu atvairīt aizspriedumus, kas bija pretojušies tik daudziem pierādījumiem. Bet Svētais Gars šīs liecības līdz ļaužu sirdij pavadīja ar dievišķu spēku. Apustuļu vārdi bija kā Visvarenā asās bultas, kas pārliecināja cilvēkus par viņu šausmīgo vainu, atmetot un piesitot krustā Godības Ķēniņu.

Mācekļu audzināšanas darbu Kristus vadīja tā, lai tie izjustu vajadzību pēc Svētā Gara. Gara pamācīti, tie saņēma savu galīgo slīpējumu un izgāja dzīves darbā. Tie vairs nebija nezinoši un neizglītoti. Tie vairs nebija kā savrup stāvošu, nesaskanīgu un strīdīgu elementu kopa. Viņu cerība vairs nepastāvēja pasaules dižumā. Viņi bija “vienprātīgi”, “viena sirds un dvēsele”. (Ap. d. 2:46; 4:32) Kristus pildīja to domas, un Viņa valstības nostiprināšana bija mācekļu vienīgais mērķis. Savā prātā un raksturā tie kļuva līdzīgi Meistaram, un cilvēki “uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap. d. 4:13)

Vasarsvētkos tie saņēma gaismu no Debesīm. Tagad atklājās patiesības, kuras viņi nevarēja saprast, kamēr bija kopā ar Kristu. Ar līdz šim nepazītu ticību un pārliecību tie pieņēma Svēto Rakstu mācības, jo [46] atzīt Kristu kā Dieva Dēlu tiem vairs nebija ticības jautājums. Tie saprata, ka, lai gan tērpts cilvēcībā, Viņš tiešām bija Mesija, tāpēc tagad savus piedzīvojumus atstāstīja pasaulei ar tādu uzticību, kas radīja pārliecību, ka ar viņiem ir Dievs.

Jēzus vārdu tie tagad varēja izrunāt ar drošību, jo vai tad Viņš nebija to Draugs un vecākais Brālis? Iekļauti ciešā savienībā ar Kristu, tie līdz ar Viņu piedalījās dievišķajā darbā. Cik dedzīgos vārdos tie izteica savas domas, liecinot par Meistaru! Mācekļu sirdis bija tik bagātas, dziļas un lielas labvēlības pilnas, ka tie izjuta pamudinājumu iet līdz pasaules galam un liecināt par Kristus spēku. Tie bija pildīti ar dedzīgu vēlēšanos turpināt Viņa iesākto darbu, atzīstot sava parāda lielumu Debesīm, kā arī atbildību par tiem uzticēto pienākumu. Stiprināti ar Svētā Gara svaidījumu, viņi izgāja pilni dedzības nest tālāk krusta uzvaru. Gars viņus iedvesmoja, runāja ar to lūpām, un mācekļu sejās staroja Kristus miers. Tie bija sevi svētījuši kalpošanai Viņam, un par šo nodošanos liecināja pat viņu sejas izteiksme.