Lielā cīņa

14. Vēlākie angļu reformatori

[245] Laikā, kad Luters vācu tautai atvēra aizliegto Bībeli, Dieva Gara mudināts, Anglijā to pašu darīja Tindls (Tyndale). Viklifa Bībele tika tulkota no latīņu valodas un tajā bija daudz kļūdu. Tā vēl nekad nebija iespiesta, un ar roku pārrakstītās kopijas maksāja tik dārgi, ka, izņemot bagātos un dižciltīgos, tikai retais to varēja iegādāties, un tā bija arī maz izplatīta, jo baznīca to stingri aizliedza. Gadu pirms Lutera tēžu parādīšanās, tas ir 1516. gadā, Erasms bija publicējis savus Jaunās Derības grieķu un latīņu izdevumus. Līdz ar to pirmo reizi Dieva Vārdu iespieda oriģinālvalodā. Šajā darbā tika izlabotas daudzas agrāk pieļautās kļūdas, kā arī skaidrāk izteikta doma. Tas daudziem izglītotiem cilvēkiem ļāva labāk izprast patiesību un no jauna atdzīvināja reformas darbu. Tomēr vienkāršās tautas vairākumam Dieva Vārds vēl arvien palika nepieejams. Tādēļ Tindlam vajadzēja pabeigt Viklifa iesākto darbu, dodot saviem tautiešiem Bībeli.

Būdams čakls pētnieks un tāds cilvēks, kas sirsnīgi mīlēja patiesību, viņš Evaņģēliju pieņēma no Erasma grieķu valodā pārtulkotās Jaunās Derības. Šis vīrs bezbailīgi sludināja savu pārliecību, uzsverot, ka visas mācības jāpārbauda ar Rakstiem. Uz pāvesta piekritēju apgalvojumu, ka Bībeli devusi baznīca un ka vienīgi baznīca spēj to izskaidrot, Tindls atbildēja: "Vai jūs zināt, kas ērgļiem ir mācījis atrast laupījumu? Tiešām – tas pats Dievs arī savus izsalkušos bērnus māca atrast Tēvu Viņa Vārdā. (246) Tālu no tā, lai dotu mums Rakstus, jūs esat tie, kas Rakstus apslēpjat; jūs esat tie, kas sadedzināt cilvēkus, kuri māca Dieva Vārdu, un, ja vien jūs spētu, jūs sadedzinātu arī pašus Rakstus." (1)

Tindla sludināšana izraisīja lielu interesi, daudzi pieņēma patiesību. Bet modri bija arī priesteri, un, tiklīdz viņš kādu darba lauku bija atstājis, tie ar draudiem un sagrozījumiem centās iznīcināt visas reformatora pūles. Pārāk bieži tas viņiem arī izdevās. "Ko lai es daru?" viņš izsaucās. "Kamēr es sēju vienā vietā, ienaidnieks posta laukus, kurus tikko esmu atstājis. Es jau nevaru visur būt klāt. Ak! Ja kristiešiem pašiem būtu Svētie Raksti dzimtajā valodā, tad tie spētu pretoties visiem viltniekiem. Bez Bībeles nebūs iespējams vienkāršiem ļaudīm atklāt patiesību." (1)

Tagad viņa prātu nodarbināja jaunas domas. "Tā bija ebreju valoda," viņš sacīja, "kurā Jehovas templī atskanēja garīgas dziesmas. Vai Evaņģēlijs mūsu vidū nav jāsludina angļu valodā? (..) Vai tagad, dienas vidū, baznīcai vajadzētu mazāk gaismas kā rītausmā? (..) Kristiešiem Jaunā Derība jālasa mātes valodā." Baznīcas doktori un skolotāji savā starpā nebija vienprātīgi. Tikai Bībele var vadīt cilvēkus pie patiesības. "Viens piekrīt šim doktoram, otrs – citam (..). Un visi viņi runā viens otram pretī. Kā gan lai mēs atšķiram, kurš saka taisnību un kurš melo? (..) Kā? (..) Tiešām, ar Dieva Vārdu." (1)

Neilgi pēc tam kāds izglītots katoļu doktors, kas piedalījās diskusijās ar Tindlu, izsaucās: "Mums labāk būtu iztikt bez Dieva likumiem nekā bez pāvesta." Uz to Tindls atbildēja: "Es nepaklausu ne pāvestam, ne daudzajiem viņa likumiem, un, ja Dievs pasargās manu dzīvību, tad pēc nedaudz gadiem zēns, kas vada arklu, Rakstus pazīs labāk nekā jūs." (2)

(247) Šajā brīdī viņš vēl stingrāk apņēmās Jaunās Derības Rakstus ļaudīm dot viņu pašu valodā un nekavējoties ķērās pie sava nodoma īstenošanas. Vajāšanu dēļ bēgot no mājām, viņš devās uz Londonu un tur kādu laiku netraucēti turpināja darbu. Tomēr pāvesta piekritēju varmācība to no jauna spieda doties ceļā. Šķita, ka viņa priekšā ir aizslēgta visa Anglija, tādēļ tas nolēma meklēt patvērumu Vācijā. Tur arī sāka iespiest Jauno Derību angļu valodā. Divas reizes darbu pārtrauca, bet, kad aizliedza iespiest vienā pilsētā, viņš devās uz citu. Beidzot viņš nonāca Vormsā, kur pirms dažiem gadiem Luters Evaņģēliju bija aizstāvējis reihstāga priekšā. Šajā senajā pilsētā atradās daudz reformācijas draugu, un Tindls, neviena nekavēts, varēja turpināt iesākto darbu. Drīz vien tika izdotas trīs tūkstoš Jaunās Derības, un tajā pašā gadā sekoja vēl otrs izlaidums.

Savu nodomāto pasākumu viņš dedzīgi un neatlaidīgi realizēja dzīvē. Lai gan Anglijas varas orgāni ļoti rūpīgi sargāja valsts ostas, Dieva Vārds tomēr dažādos veidos slepeni nonāca Londonā un no turienes izplatījās pa visu zemi. Pāvesta piekritēji mēģināja patiesību apklusināt, bet veltīgi. Reiz Daremas bīskaps no Tindla drauga, grāmatu pārdevēja, nopirka visu viņa Bībeļu krājumu, lai tās iznīcinātu, cerēdams, ka tas darbu stipri aizkavēs. Bet notika pilnīgi otrādi: par tādā veidā iegūto naudu varēja iegādāties materiālus jaunam uzlabotam izdevumam, ko citādi nevarētu iespiest. Vēlāk, kad Tindls tika apcietināts, viņam brīvību piedāvāja ar nosacījumu, ka viņš atklās to cilvēku vārdus, kas tam palīdzējuši segt izdevumus par Bībeļu iespiešanu. Viņš atbildēja, ka Daremas bīskaps ir darījis vairāk kā jebkurš cits, jo, samaksājot augsto cenu par vēl nepārdotajām grāmatām, tas esot iedrošinājis turpināt iesākto darbu.

Nodevības dēļ Tindls nonāca ienaidnieku rokās un vairākus mēnešus viņam vajadzēja pavadīt cietumā. Beidzot viņš savu ticību apliecināja ar mocekļa nāvi, bet šī vīra sagatavotie ieroči citiem Kristus kareivjiem ļāva turpināt cīņu vēl daudzus gadsimtus, pat līdz mūsu dienām. (248)

Letimers no kanceles uzturēja spēkā prasību, ka Bībele jālasa tautas valodā. "Svēto Rakstu Autors," viņš sacīja, "ir pats Dievs, un Rakstiem ir kaut kas no to Autora varenības un mūžības. Nav neviena karaļa, ne imperatora, ne pārvaldnieka, kam nevajadzētu paklausīt (..) Viņa svētajam Vārdam." "Neiesim pa blakus ceļiem, bet lai mūs vada Dieva Vārds, nesekosim (..) saviem senčiem un nepētīsim, kā viņi rīkojās, bet gan kā viņiem vajadzēja rīkoties." (3)

Patiesību aizstāvēt cēlās Tindla uzticīgie draugi – Bārness un Frīss. Viņiem sekoja Ridlijs un Krenmers. Šie angļu reformācijas vadoņi bija izglītoti vīri, un vairākumu no viņiem dievbijības un dedzības dēļ cienīja arī Romas piekritēji. Viņu pretošanos pāvestībai izsauca iepazīšanās ar "svētā krēsla" maldiem, un Bībeles noslēpumu izprašana viņu liecībai piešķīra vēl lielāku spēku.

"Es vēlētos uzdot savādu jautājumu," sacīja Letimers. "Kurš ir visčaklākais bīskaps un prelāts visā Anglijā? (..) Redzu, ka jūs uzmanīgi klausāties un gaidāt, ka es nosaukšu viņa vārdu.(..) Un es arī vēlos jums to pateikt – tas ir velns. (..) Viņš nekad neatstāj savu darba lauku; (..) vaicājiet pēc viņa, kad vien jūs vēlaties, tas vienmēr būs mājās, (..) viņš vienmēr ir pie arkla.(..) Jūs viņu nekad neatradīsit stāvam dīkā, es par to galvoju. (..) Kur lietas kārto velns, tur nost ar grāmatām un šurp sveces; prom ar Bībeli un šurp rožukroņus, nost ar Evaņģēlija gaismu un šurp sveču gaismu, jā, pat pusdienas laikā (..) nost ar Kristus krustu, bet tā vietā šķīstīšanas ugunis un pilnus makus ar naudu, (..) nost ar rūpēm par kailo, trūcīgo un nespējīgo apģērbšanu, lai tiek greznotas svētbildes un rotāti koka gabali un akmeņi, paaugstināsim cilvēku tradīcijas un likumus, un nost ar Dieva iestādījumiem un Viņa vissvēto Vārdu. (..) Ak, kaut mūsu prelāti būtu tikpat čakli sēt labo mācību graudus, cik cītīgi sātans sēj visdažādāko nezāli!" (4)

(249) Šie reformatori aizstāvēja lielo pamatlikumu – to pašu, pie kura turējās valdieši, Viklifs, Jans Huss, Luters, Cvinglijs un viņu līdzstrādnieki – tikai Svētie Raksti ir nemaldīgi un autoritatīvi ticības un rīcības noteicēji. Viņi noraidīja pāvesta, koncilu, baznīctēvu un valdnieku tiesības reliģijas jautājumos valdīt pār sirdsapziņu. Viņu autoritāte bija Bībele, un ar tās mācībām tie pārbaudīja katru doktrīnu un visas citas prasības. Un ticība Dieva Vārdam stiprināja šos svētos vīrus, kad tiem vajadzēja atdot savu dzīvību uz sārta. "Turi drošu prātu," Letimers uzsauca savam biedram, ar kuru kopā gāja mocekļa nāvē, kad liesmas jau draudēja apklusināt viņa balsi. "Šodien mēs ar Dieva žēlastību Anglijā aizdedzināsim tādu sveci, kas, es ceru, nekad vairs netiks nodzēsta." (5)

Skotijā Kolumba un viņa līdzstrādnieku iesētā sēkla nekad netika pilnīgi iznīcināta. Vairākus gadsimtus pēc tam, kad Anglijas baznīcas jau bija pakļāvušās Romai, Skotijas draudzes vēl saglabāja brīvību. Tomēr divpadsmitajā gadsimtā pāvestība nostiprinājās arī tur, un nevienā citā zemē tai nebija lielāka noteikšana. Nekur citur nebija dziļākas tumsas. Tomēr gaismas stari lauzās cauri arī šai tumsai, apliecinot, ka drīz uzausīs diena. Evaņģēlija atziņu saglabāšanā daudz darīja ar Bībeli un Viklifa mācībām no Anglijas atnākušie lolardi, un ikkatrā gadsimtā Evaņģēlijam bija savi liecinieki un mocekļi.

Lielās Reformācijas sākumā angļu valodā parādījās Lutera raksti un pēc tam Tindla tulkotā Jaunā Derība. Hierarhijas neievēroti, šie vēstneši klusi pārstaigāja kalnus un ielejas, liekot no jauna uzliesmot patiesības lāpai, kas Skotijā jau bija gandrīz nodzisusi, un iznīcinot četros apspiešanas gadsimtos paveikto Romas darbu.

Tāpat šai kustībai jaunu spēku deva mocekļu asinis. Pāvestības vadoņi, pēkšņi aptvēruši viņu lietai draudošās briesmas, uguns liesmām nodeva dažus no Skotijas visizcilākajiem un godājamākajiem dēliem. (250) Bet ar to tikai uzcēla kanceli, no kuras visā zemē bija dzirdami šo mirstošo liecinieku vārdi, kas ļaužu sirdis pildīja ar nesatricināmu apņemšanos nokratīt Romas važas.

Hamiltons un Višerts, karaliski savā raksturā un pēc dzimšanas, līdz ar daudziem vienkāršas izcelsmes mācekļiem atdeva savu dzīvību uz sārta. Bet no Višerta moku vietas nāca viens, kuru liesmām nebija lemts apklusināt, viens, kuram Dieva vadībā bija lemts pāvestībai Skotijā iezvanīt nāves zvanu.

Džons Nokss jau bija novērsies no baznīcas tradīcijām un misticisma, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva Vārda patiesībām; un šo apņemšanos atstāt savienību ar Romu un pievienoties vajātajiem reformatoriem viņā vēl vairāk nostiprināja Višerta mācības.

Kad biedri to skubināja uzņemties sludinātāja amatu, viņš, bailēs drebot, atsacījās no tādas atbildības, un tikai pēc daudzām vientulībā pavadītām dienām un smagas cīņas pašam ar sevi beidzot piekrita šim priekšlikumam. Bet, reiz šo vietu ieņēmis, viņš savu darbu turpināja darīt nelokāmā noteiktībā un drosmīgā bezbailībā, kamēr vien dzīvoja. Šis uzticīgais reformators nemaz nebaidījās no cilvēkiem. Mocekļu sārti, kas liesmoja viņam visapkārt, tikai vēl vairāk stiprināja tā dedzību. Par spīti draudošajam tirāna bendes cirvim, kas tika vicināts pār viņa galvu, šis vīrs stingri stāvēja savā vietā un spēcīgi cirta pa labi un pa kreisi, tādā veidā postot elku pielūgšanas iekārtu.

Atpakaļceļā uz Angliju, kāda morāviešu sludinātāja pamācīts, Veslijs ieguva skaidrāku izpratni par Bībeles ticību. Viņš pārliecinājās, ka pestīšanas iegūšanai tam pilnīgi jāatsakās no paļaušanās uz saviem darbiem un jāuzticas vienīgi Dieva Jēram, "kas atņem pasaules grēkus". (256) Kādā Morāvijas brāļu sanāksmē Londonā viņš dzirdēja lasām Lutera rakstu par izmaiņām, ko ticīgā sirdī izdara Dieva Gars. To klausoties, Veslija dvēselē tika aizdedzināta ticība. "Es izjutu sirdī savādu siltumu," viņš teica, "es sapratu, ka pestīšanas jautājumā tagad uzticos Kristum, vienīgi Kristum, un tad ieguvu pārliecību, ka Viņš manus grēkus ir atņēmis, tieši manus, un tieši mani izglābis no grēka un nāves bauslības." (10)

Garajos nogurdinošās un bezcerīgās cīņas gados – stingras pašaizliedzības, negoda un pazemošanās gados – Veslijs bija nelokāmi tiecies pretī savam mērķim – meklēt Dievu. Tagad viņš To bija atradis un uzzināja, ka žēlastība, ko, smagi pūloties, bija centies iegūt ar lūgšanām un gavēšanu, ar nabagu apdāvināšanu un sevis aizliegšanu, īstenībā pastāvēja kā dāvana, saņemama "bez naudas un bez maksas".

Un tad, kad viņš bija stiprinājies ticībā Kristum, viņa dvēselē iedegās ilgas arī citiem darīt zināmu šo brīnišķīgo Evaņģēliju par Dieva brīvi piedāvāto žēlastību. "Es visu pasauli uzskatīju par draudzes iecirkni," viņš sacīja, "un domāju, ka visās vietās man ir tiesības un pat pienākums sludināt šo priecīgo pestīšanas vēsti ikkatram cilvēkam, kas vien vēlējās to dzirdēt." (11)

Viņš arī turpmāk dzīvoja stingri un pašaizliedzīgi, bet tagad tāda dzīve bija kā ticības rezultāts un nevis pamats, svētuma auglis un nevis sakne. Kristieša cerības pamats ir Dieva žēlastība Kristū, un šī žēlastība atklāsies paklausībā. Veslijs savu dzīvi veltīja lielo patiesību sludināšanai, kuras pats bija saņēmis, – taisnošanai ticībā Kristus salīdzinošajām asinīm un Svētā Gara sirdi atjaunojošajam spēkam, kura darbības auglis ir Kristus priekšzīmei atbilstoša dzīve.

Vaitfīldu un Veslijus darbam sagatavoja ilgstoša un mokoša pārliecība par pašu bezcerīgo un neglābjamo stāvokli, un, lai viņi kā labi Kristus kareivji (257) spētu panest grūtības, tad gan universitātē, gan tiešajā sludināšanas darbā tie tika pakļauti nežēlīgām zobgalībām, izsmieklam un vajāšanām. Bezdievīgie studiju biedri viņus un vēl dažus, kas tiem simpatizēja, nicinoši sauca par metodistiem, – vārdā, kurā tagad godā vienu no lielākajām konfesijām Anglijā un Amerikā.

Kā Anglijas baznīcas locekļi viņi bija stipri pieķērušies tās dievkalpojumu formām, bet Kungs savā Vārdā tiem atklāja augstāku standartu. Svētais Gars viņus skubināja sludināt krustā sisto Kristu. Viņu pūles pavadīja Visaugstākā spēks. Tūkstoši tika pārliecināti un patiesi atgriezti. Šīs avis vajadzēja pasargāt no plēsīgajiem vilkiem. Veslijs nekad nebija domājis izveidot jaunu konfesiju, tomēr beidzot savus ļaudis apvienoja organizācijā, kuru sāka saukt par metodistu savienību.

Noslēpumaina un smaga bija pretestība, ko šiem sludinātājiem nācās panest no valsts baznīcas puses, kaut arī Dievs savā gudrībā notikumus vadīja tā, lai reformācija iesāktos arī pašā baznīcā. Ja tā nāktu pilnīgi no ārpuses, tad nevarētu iespiesties tur, kur tā bija tik ļoti vajadzīga. Bet, tā kā atmodas sludinātāji paši bija baznīcas locekļi un, kur vien radās izdevība, strādāja šīs baznīcas ietvaros, tad patiesība atrada ceļu tur, kur citādi durvis būtu palikušas aizslēgtas. No morālā sastinguma stāvokļa tika pamodināti arī daži garīdznieki, lai kļūtu par dedzīgiem sludinātājiem savās draudzēs. Formālisma nocietinātajā baznīcā sāka pulsēt jauna dzīvība.

Veslija laikā, tāpat kā visos draudzes vēstures laikmetos, cilvēki ar dažādām dāvanām veica viņiem uzticēto darbu. Ne visos mācības punktos saskanēja viņu domas, bet viņi visi bija Dieva Gara vadīti un vienoti galvenajā mērķī – mantot dvēseles Kristum. Nesaskaņas Vaitfīlda un Veslija starpā reiz draudēja pat ar pilnīgu atsvešināšanos, bet, tā kā viņi Kristus skolā bija mācījušies lēnprātību, tad šī savstarpējā iecietība un iejūtīgā kristīgā mīlestība viņus atkal samierināja. (258) Tiem nebija laika strīdēties, kamēr visur vēl virmoja maldi un netaisnība, un grēcinieki gāja bojā savos grēkos.

Dieva kalpi mina nelīdzenu, grūti ejamu taku. Pret viņiem nostājās iespaidīgi un izglītoti vīri. Pēc kāda laika daudzi garīdznieki sāka atklāti izpaust savu naidu, un baznīcu durvis aizvērās skaidrajai ticības vēstij un visiem, kas to sludināja.

Tāda garīdzniecības izturēšanās, no kanceles viņus atklāti apsūdzot, sacēla kājās tumsas, nezināšanas un netaisnības spēkus. Atkal un atkal Dieva žēlastības brīnums glāba Džonu Vesliju no nāves. Kad pret viņu tika pamodināts pūļa niknums un likās, ka vairs nav nekādas iespējas izbēgt, tad viņam blakus nostājās eņģelis cilvēka izskatā, ļaužu pūlis atkāpās, un Dieva kalps netraucēti aizgāja no bīstamās vietas.

Par savu izglābšanu no satracinātā pūļa vienā no šiem gadījumiem Veslijs teica: "Ejot lejup pa slidenu taku uz pilsētu, daudzi pūlējās mani pagrūst, jo tie pareizi sprieda, ja es reiz būtu pakritis zemē, tad laikam gan vairs nepieceltos. Bet es neklupu, un manas kājas ne reizi nepaslīdēja, līdz pilnīgi biju izkļuvis no viņu rokām. (..) Kaut arī daudzi centās satvert mani aiz apkakles vai drēbēm, lai norautu zemē, tomēr tie nekur nevarēja pieķerties, un tikai vienam izdevās satvert manas vestes atloku, kas drīz arī palika viņa rokā, bet otru, veselo pusi, kuras kabatā atradās nauda, tas atrāva tikai pa pusei. (..) Spēcīgs vīrs tieši aiz manis vairākkārt atvēzējās, lai iesistu ar resnu ozola nūju. Ja viņš tikai vienu reizi ar to man būtu trāpījis pa pakausi, tad tālākās pūles vairs nebūtu vajadzīgas, tomēr katru reizi sitiens tika novirzīts sānis. Es nezinu, kā tas notika, jo es nevarēju novērsties ne pa labi, ne pa kreisi. (..) Vēl kāds, steigā izspraucies cauri pūlim, pacēla savu roku sitienam, bet tad pēkšņi to nolaida, tikai noglāstot man galvu, sacīdams: "Kādi gan viņam mīksti mati!" (..) Paši pirmie cilvēki, kas atgriezās, bija tieši ielas varoņi, pūļa vadoņi, no kuriem viens bija cīkstonis lāču dārzos (..)." (259)

"Cik lēnprātīgi un pakāpeniski gan Dievs mūs sagatavo Viņa gribas īstenošanai! Pirms diviem gadiem kāds ķieģeļa gabals viegli skāra manu plecu. Gadu vēlāk akmens man trāpīja starp acīm. Pagājušajā mēnesī es saņēmu vienu sitienu un šovakar divus – vienu, pirms mēs ienācām pilsētā, un otru pēc tam, kad no tās bijām izgājuši, tomēr tie abi bija kā nekas, jo, lai gan pirmais vīrs ar visu spēku iesita man pa krūtīm un otrais tik stipri pa muti, ka tūlīt izplūda asinis, es no šiem sitieniem nejutu vairāk sāpju, kā viņi būtu mani aizskāruši ar zāles stiebru." (12)

Šo agro dienu metodisti – draudzes ierindas locekļi un sludinātāji – pacieta baznīcas pārstāvju, kā arī pilnīgi bezdievīgu, dažādu sagrozītu stāstījumu satrauktu cilvēku vajāšanu. Viņus veda uz tiesu, kas tikai vārda pēc tā saucās, jo taisnību tā laika tiesās tikai reti varēja atrast. Bieži viņi cieta no savu vajātāju vardarbības. Ļaužu pūlis gāja no nama uz namu, salaužot mēbeles un izpostot citas vērtības, izlaupot visu, kas tikai iepatikās, un rupji apvainojot vīriešus, sievietes un bērnus. Dažos gadījumos izplatīja publiskus paziņojumus, kas aicināja noteiktā laikā un vietā sapulcēties tiem, kas vēlējās piedalīties metodistu namu logu dauzīšanā un izlaupīšanā. Un šo cilvēcīgo un dievišķo likumu atklātu pārkāpšanu atstāja nesodītu. Pret ļaudīm, kuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi grēcinieku kājas no iznīcības ceļiem centās vadīt uz svētuma taku, izvērsa plānveidīgas vajāšanas.

Džons Veslijs par apsūdzībām pret viņu pašu un viņa biedriem izteicās sekojoši: "Daži apgalvo, ka šo cilvēku mācības ir nepareizas, maldīgas un fanātiskas, ka tās ir jaunas un nesen vēl pilnīgi nedzirdētas, ka tās ir kvekerisms un pāvestība. (260) Visi šie apgalvojumi jau ir nocirsti pie pašas saknes, jo skaidri pierādīts, ka ikviens šīs mācības nozarojums ir nepārprotama Svēto Rakstu mācība, kā to izskaidrojusi mūsu pašu baznīca. Tāpēc šīs mācības nevar būt nepareizas vai maldīgas, ja pieņem, ka Svētie Raksti ir patiesība. (..) Citi apgalvo: "Viņu mācība ir pārāk stingra. Tie ceļu uz Debesīm padara pārāk šauru." Un īstenībā šis ir viens no pirmajiem iebildumiem (zināmu laiku tas bija gandrīz vienīgais) un apslēptā veidā atrodas pamatā tūkstošiem citu, kas parādās visdažādākos veidos. Bet vai viņi ceļu uz Debesīm padara šaurāku par to, kādu to ir rādījis mūsu Kungs un apustuļi? Vai viņu doktrīnas ir stingrākas nekā Bībeles mācības? Apskatīsim tikai dažus vienkāršākos tekstus: "Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un visa sava prāta, un visas savas dvēseles, un visa sava spēka." "Par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, viņiem būs jāatbild tiesas dienā." "Vai ēdat, vai dzerat un ko vien darāt, to visu dariet Dievam par godu."

Ja viņu mācība ir stingrāka par šiem vārdiem, tad tie ir peļami, bet jūsu sirdsapziņa jums pateiks, ka tas tā nav. Un kurš var būt par mata tiesu ne tik stingrs, nenostājoties pret Dieva Vārdu? Vai kāds Dieva noslēpumu namturis var tikt atzīts par uzticīgu, ja viņš šajā svētajā mantu namā kaut ko pārmaina? Nē! Viņš neko nedrīkst atmest, viņš neko nedrīkst mīkstināt, un to ir spiests paskaidrot visiem cilvēkiem: "Es nevaru pazemināt Rakstus līdz jūsu gaumei. Jums jāpiemērojas tiem vai arī jāpazūd uz mūžību." Tas arī ir īstais iemesls populārajam sauklim par "šo cilvēku cietsirdību". Vai tad viņi ir nežēlīgi? Kādā ziņā? Vai viņi neēdina izsalkušos un neapģērbj kailos? "Nē, ne par to ir runa; šai ziņā tiem nav trūkumu, bet viņi ir pārāk nežēlīgi savos spriedumos! Viņi domā, ka neviens nevar izglābties, izņemot tos, kas iet pa viņu ceļu." (13)

Garīgais pagrimums, kas Anglijā iezīmējās tieši pirms Veslija laika, lielā mērā uzskatāms par Bībeles likumu nicinātāju mācības rezultātu. Daudzi apgalvoja, ka Kristus ir atcēlis morāles bauslību un ka tāpēc kristiešiem tā nav jāievēro, ka ticīgais ir atbrīvots no vergošanas "labiem darbiem". (261) Citi, atzīdami bauslības mūžīgumu, tomēr paziņoja, ka sludinātājiem nevajadzētu aicināt ļaudis paklausīt tās priekšrakstiem, jo tos, kurus Dievs izredzējis glābšanai, "dievišķās žēlastības neatvairāmie impulsi arī vadīs dievbijīgā un tikumīgā dzīvē", bet tiem, kas nolemti mūžīgai pazušanai, "nav spēka paklausīt šim dievišķajam likumam".

Vēl citi, kas tāpat domāja, ka "izredzētie nevar zaudēt ne žēlastību, ne arī dievišķo labvēlību", nonāca pie kāda daudz briesmīgāka secinājuma, it kā "viņu ļaunā rīcība īstenībā nav grēcīga un to nevarētu uzskatīt par dievišķā likuma pārkāpšanu, un tāpēc neesot arī nekādas vajadzības savus grēkus atzīt, ne arī izsūdzot un nožēlojot tos atstāt." (14) Viņi paziņoja, ka tāpēc pat viszemiskākais darbs, ko "vispārīgi uzskata par šausmīgu dievišķā likuma pārkāpšanu, Dieva skatījumā nav grēks", ja to izdara kāds no izredzētajiem, "jo viena no galvenajām un sevišķajām izredzēto īpašībām esot viņu nespēja izdarīt kaut ko tādu, kas būtu Dievam nepatīkams vai ko aizliegtu bauslība".

Šīs briesmīgās doktrīnas pamatā ir tā pati vēlāko laiku populāro pedagogu un teologu mācība, ka taisnības standartam nav nemainīga dievišķa likuma, bet ka sabiedrība pati rada savu morāles standartu, un tādēļ tas pastāvīgi pakļauts izmaiņām. Visas šīs idejas ir iedvesis tas pats kundziskais gars, kas savu darbu iesāka starp Debesu bezgrēcīgajiem iedzīvotājiem, cenšoties sagraut Dieva likumu taisnīgos ierobežojumus.

Mācība par dievišķi noteiktu un paliekošu raksturu izredzēšanu daudzus cilvēkus rosināja atmest Dieva bauslību. Veslijs stingri nostājās pret likumam naidīgo mācību skolotāju paustajiem maldiem un rādīja, ka šī likumu noliedzošā doktrīna runā pretī Rakstiem. "Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu, ir atspīdējusi visiem cilvēkiem." (262) "Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi pašu ir nodevis par atpirkšanas maksu par visiem." (Tita 2:11; 1. Tim. 2:3-6) Pasaulei tiek bagātīgi dāvāts Dieva Gars, lai ikviens cilvēks varētu satvert pestīšanas līdzekļus. Tā Kristus, "patiesais Gaišums", "apgaismo ikvienu cilvēku". (Jāņa 1:9) Bet cilvēki pestīšanu pazaudē tāpēc, ka viņi stūrgalvīgi noraida šo dzīvības dāvanu.

Atbildot uz apgalvojumu, ka Kristus mirstot līdz ar ceremoniālajiem likumiem ir atcēlis arī dekaloga priekšrakstus, Veslijs sacīja: "Viņš neatcēla morāles bauslību, kas ietverta desmit likumos, kurus ievērot skubinājuši visi pravieši. Viņa nākšanas mērķis nebija arī atsaukt kādu tās daļu. Tā ir bauslība, kas nekad nevar tikt lauzta, kas "stāv tikpat stipri kā uzticīgais Liecinieks Debesīs". Tā pastāv kopš pasaules iesākuma, "rakstīta ne uz akmens galdiņiem, bet gan cilvēku bērnu sirdīs, kad viņi iznāca no Radītāja rokām. Un kaut arī tagad grēks ir stipri sakropļojis šos ar Dieva pirkstu rakstītos burtus, tomēr tie nav pilnīgi izdzēšami, kamēr vien mēs kaut cik spēsim atšķirt labo no ļaunā. Ikvienu šīs bauslības daļu jāpilda visiem cilvēkiem un visos laikmetos, tā nav atkarīga no laika vai vietas, un to nevar grozīt nekādi mainīgi apstākļi, izšķirošais faktors ir Dieva raksturs un cilvēka daba, un viņu nemainīgās savstarpējās attiecības.

"Es neesmu nācis to (bauslību) atmest, bet piepildīt." (..) Un nav jāšaubās par Viņa vārdu nozīmi šajā vietā (saskaņā ar iepriekš un pēc tam teikto), Es esmu nācis to izcelt visā pilnībā, neskatoties uz visiem cilvēku izskaidrojumiem; Es esmu nācis pilnīgi un skaidri atklāt to, kas tajā bijis tumšs vai nesaprotams; Es esmu nācis uzrādīt katras tās daļas īsto un svarīgo nozīmi, parādīt ikviena tur esošā baušļa garumu, platumu un visu apjomu, augstumu un dziļumu, neaptveramo garīgumu un skaidrību visos tās atzarojumos." (15) (263)

Veslijs uzsvēra, ka starp bauslību un Evaņģēliju valda pilnīga saskaņa. "Tāpēc starp bauslību un Evaņģēliju pastāv visciešākā sakarība, kādu vien iespējams iedomāties. No vienas puses, bauslība pastāvīgi sagatavo ceļu Evaņģēlijam un uz to norāda; no otras puses, Evaņģēlijs mūs pastāvīgi vada uz noteiktāku bauslības izpildīšanu. Bauslība, piemēram, prasa, lai mēs mīlam Dievu, mīlam savu tuvāko un esam lēnprātīgi, pazemīgi un svēti. Un mēs sajūtam, ka tādi neesam, ka neatbilstam šīm prasībām; jā, "cilvēkam tas nav iespējams", bet mēs arī redzam Dieva apsolījumu dot mums šo mīlestību un darīt mūs pazemīgus, lēnprātīgus un svētus, mēs satveram šo Evaņģēliju, šīs prieka vēstis, un mums notiek pēc mūsu ticības; "bauslības taisnība (tiek) piepildīta mūsos" caur ticību, kas ir Kristū Jēzū. (..)

"Vislielākie Kristus Evaņģēlija ienaidnieki," sacīja Veslijs, "ir tie, kas atklāti un nepārprotami "tiesā bauslību" un "runā ļaunu par bauslību", kas cilvēkus māca pārkāpt (atmest, atcelt vai neievērot tās uzliktos pienākumus) ne tikai vienu, vai nu mazāko vai lielāko, bet visus baušļus uzreiz .(..) Vispārsteidzošākais visos apstākļos, kas pavada šos spēcīgos maldus, ir tas, ka šajos maldos iestigušie ļaudis tiešām domā, ka tie pagodina Kristu, atmetot Viņa likumus, un popularizē Jēzus misiju, atsakoties no Viņa mācības. Jā, viņi Kristu godā tāpat kā Jūda, kad tas sacīja: "Esi sveicināts Rabi," un skūpstīja Viņu." Tiešām Kungs uz ikvienu no tiem var sacīt: "Vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?" Runāt par Viņa asinīm un tajā pašā laikā atņemt Ķēniņam kroni nav nekas cits kā Viņa nodošana ar skūpstu, to pašu nozīmē arī Viņa bauslības kādas daļas vieglprātīga atmešana, aizbildinoties, ka tas nepieciešams Kristus Evaņģēlija tālākai attīstībai. No šīs apsūdzības nevar izvairīties neviens, kurš sludina ticību tādā veidā, kas tieši vai netieši skubina cilvēkus atteikties paklausīt kādam Kunga norādījumam; kas sludina Kristu tā, ka tiek atcelts vai vājināts kaut vismazākais no Dieva baušļiem." (15)

(264) Tiem, kas uzskatīja, ka "Evaņģēlija sludināšana ir bauslības gals", Veslijs sacīja: "Mēs tādus uzskatus noteikti noraidām. Tas nesaskan jau ar sākotnējo bauslības nolūku, proti, pārliecināt cilvēkus par grēku un pamodināt tos, kuri vēl arvien guļ pašā elles malā." Apustulis Pāvils paskaidro: "Caur bauslību nāk grēku atzīšana", un, kamēr cilvēks neapzinās grēku, viņš tik tiešām nejutīs vajadzību pēc Kristus salīdzinošajām asinīm.(..) "Tiem, kas ir veseli," kā mūsu Kungs pats paskaidro, "ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi." Tāpēc piedāvāt ārstu veselajiem vai tādiem, kas vismaz iedomājas sevi esam veselus, ir bezjēdzība. Jums vispirms tie jāpārliecina, ka viņi ir slimi, citādi tie neizrādīs nekādu pateicību par jūsu pūlēm. Tikpat bezjēdzīgi ir piedāvāt Kristu tiem, kuru sirds ir vesela un vēl nekad nav tikusi salauzta." (16)

Tā sludinot Dieva žēlastības Evaņģēliju, Veslijs, līdzīgi savam Kungam, centās "paaugstināt bauslību un darīt to godājamu". Viņš uzticīgi darīja Dieva uzdoto darbu, un rezultāti, kurus tam bija lemts skatīt, bija brīnišķīgi. Beidzoties vairāk kā astoņdesmit gadus ilgajai dzīvei, no kuras vairāk kā pusgadsimtu viņš bija pavadījis kā ceļojošs sludinātājs, varēja saskaitīt apmēram pāri par pusmiljonu dvēseļu, kas sevi atklāti atzina par viņa sekotājiem. Bet to cilvēku skaits, kuri, pateicoties viņa darbam, no grēku radītā sabrukuma un pagrimuma tika pacelti augstākā un skaidrākā dzīvē, kā arī to skaits, kurus viņa mācība vadīja dziļākos un bagātākos piedzīvojumos, nekļūs zināms, līdz visa atpestīto ģimene būs sapulcināta Dieva valstī. Viņa dzīve katram kristietim sniedz nenovērtējami dārgu mācību. Kaut šī Kristus kalpa ticība un pazemība, nenogurstošā dedzība, uzupurēšanās un nodošanās atspoguļotos arī mūsdienu draudzēs!

15. Bībele un reformācija Francijā

[265] Sešpadsmitā gadsimta reformācija, kas ļaudīm pasniedza atvērtu Bībeli, mēģināja ieiet visās Eiropas zemēs. Dažas tautas to uzņēma ar prieku kā paša Dieva vēstnesi. Citās zemēs pāvestībai tās izplatīšanos lielā mērā izdevās aizkavēt, un šīs tautas gandrīz pilnīgi palika bez Bībeles atzīšanas gaismas un bez tās pārveidojošā iespaida. Bet bija kāda valsts, kur gaisma gan atrada ieeju, tomēr tumsas dēļ palika nesaprasta. Tur gadsimtiem ilgi par virsvaldību cīnījās patiesība un maldi. Beidzot ļaunums uzvarēja, un Debesu vēstnesi izmeta ārā. "Šī ir tā sodība, ka gaisma nākusi pasaulē, un cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu." (Jāņa 3:19) Tādēļ šai tautai vajadzēja pļaut pašas izraudzītā ceļa augļus. Ļaudīm, kas bija nicinājuši Dieva žēlastības dāvanu, atņēma Dieva Gara savaldošo spēku. Ļaunumam atļāva nobriest. Un visa pasaule varēja pārliecināties, kādas ir sekas gaismas apzinātai atraidīšanai.

Karš pret Bībeli, kas Francijā turpinājās daudzus gadsimtus, kulminācijas punktu sasniedza revolūcijas notikumos. Šausmīgā sacelšanās bija tikai likumsakarīgs rezultāts Rakstu aizliegšanai no Romas puses. (Skat. Pielikumā.) Tā bija visspilgtākā ilustrācija par pāvesta politikas īstenošanu, kādu pasaule jebkad varējusi skatīt, ilustrācija rezultātiem, kādus radīja vairāk nekā tūkstoš gadus uzspiestā Romas baznīcas mācība. (266)

Pravieši jau iepriekš bija vēstījuši par Rakstu aizliegšanu pāvesta virskundzības laikā, un Atklāsmes grāmatas sarakstītājs norādīja arī uz briesmām, kurām īpašā veidā vajadzēja nākt pār Franciju "grēka cilvēka" valdīšanas rezultātā.

Kunga eņģelis sacīja: "(..) tie samīs svēto pilsētu četrdesmit divus mēnešus. Es likšu saviem diviem lieciniekiem, ka tie, maisos tērpti, pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.(..) Kad tie būs beiguši savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists. (..) Zemes iedzīvotāji priecājas par tiem un ir līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus. Un pēc trīs ar pus dienām dzīvības Gars no Dieva iegāja viņos, un viņi cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja." (Atkl. 11:2-11)

Šeit pieminētie laika posmi – "četrdesmit divi mēneši" un "tūkstoš divi simti sešdesmit dienas" – simbolizē vienu un to pašu laiku, kurā Kristus draudzei vajadzēja ciest zem Romas apspiedēju varas. Pāvesta virsvaldības 1260 gadi iesākās 538. gadā un tāpēc tiem vajadzēja beigties 1798. gadā. (Skat. Pielikumā.) Šajā laikā Francijas armija iegāja Romā un apcietināja pāvestu, kurš vēlāk trimdā nomira. Lai gan drīz pēc tam ievēlēja jaunu pāvestu, tomēr pāvesta hierarhija kopš tā laika nekad vairs nav spējusi iegūt iepriekšējo varu.

Pret draudzi vērstās vajāšanas neturpinājās visus 1260 gadus. Žēlodams savus ļaudis, Dievs saīsināja briesmīgo pārbaudījumu laiku. Jau iepriekš, stāstot par lielajām bēdām, ko nākotnē piedzīvos draudze, (267) Pestītājs sacīja: "Ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos, bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas." (Mat. 24:22) Pateicoties reformācijas iespaidam, vajāšanas mitējās jau pirms 1798. gada.

Attiecībā uz diviem lieciniekiem pravietis tālāk paskaidro: "Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes Kunga priekšā." (Atkl.11:4) "Tavs Vārds," saka dziesminieks, "ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem." (Ps. 119:105) Divi liecinieki simbolizē Vecās un Jaunās Derības Rakstus. Tie abi sniedz svarīgu informāciju par Dieva likumu izcelsmi un nemainīgumu. Tie paskaidro arī pestīšanas plānu. Vecās Derības simboli, upuri un pravietojumi norāda uz nākošo Pestītāju. Jaunās Derības Evaņģēlijs un Vēstules stāsta par Glābēju, kurš atnācis tieši tā, kā iepriekš par to bija vēstījuši simboli un pravietojumi.

"Tie, maisos tērpti, pravietos 1260 dienas." Minētā laikmeta lielākajā daļā Dieva liecinieki palika it kā tumsā. Pāvesta vara centās ļaudīm apslēpt patiesības vārdu un izvirzīja viņu priekšā viltus lieciniekus, kas runāja pretī šī Vārda mācībai. (Skat. Pielikumā.) Kad reliģiskā un laicīgā autoritāte noniecināja Bībeli, kad tās liecību skaidroja nepareizi un darīja visu, ko vien cilvēki un dēmoni spēj izdomāt, lai no tās novērstu ļaužu prātu; kad tos, kas uzdrošinājās sludināt Bībeles svētās patiesības, vajāja, nodevīgi apmeloja, spīdzināja, apraka pazemes cietumos, mocīja un nonāvēja viņu ticības dēļ vai piespieda bēgt uz kalnu cietokšņiem vai zemes alām, tad uzticīgie liecinieki tiešām pravietoja maisos tērpti. Tomēr visu šo 1260 gadus ilgo laika posmu viņi turpināja sniegt savu liecību. Vistumšākajos brīžos atradās uzticīgi vīri, kas mīlēja Dieva Vārdu un dedzīgi aizstāvēja tā godu. Šiem uzticamajiem kalpiem tika dota gudrība, spēks un autoritāte (268) visā šajā laikā atklāt ļaudīm īsto Dieva patiesību.

"Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus; ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā būs jāiet bojā." (Atkl. 11:5) Cilvēki nevar nesodīti mīt kājām Dieva Vārdu. Šīs briesmīgās apsūdzības nozīme izskaidrota Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā: "Es apliecinu katram, kas dzird šīs grāmatas pravietojuma vārdus: Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā." (Atkl. 22:18,19)

Tādi ir šie brīdinājumi, kurus devis Dievs, lai cilvēkus pasargātu no Viņa atklāto patiesību un Viņa pavēļu kaut kāda veida pārgrozījumiem. Šie svinīgie apsūdzības vārdi attiecas uz visiem, kas ar savu iespaidu pavedina cilvēkus bezrūpīgi raudzīties uz Dieva likumiem. Tiem vajadzētu modināt bailes un likt drebēt katram, kas vieglprātīgi paziņo, ka nav svarīgi, vai mēs paklausām Dieva likumiem vai nē. Visi, kas savus uzskatus vērtē augstāk par dievišķo atklāsmi, visi, kas sagroza Rakstu skaidro nozīmi, piemērojot tos savām interesēm vai pašiem cenšoties saskaņoties ar pasauli, uzņemas briesmīgu atbildību. Šis Rakstītais Vārds, šis Dieva likums vērtēs katra cilvēka raksturu un notiesās ikvienu, kuru šī nekļūdīgā mēraukla atzīs par vainīgu.

"Kad tie būs beiguši savu liecību." Laikmets, kurā diviem lieciniekiem vajadzēja pravietot maisos tērptiem, beidzās 1798. gadā. Tuvojoties viņu tumsā veicamā darba nobeigumam, varai, kas attēlota kā "zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa", pret tiem jāuzsāk atklāts uzbrukums. Gadsimtiem ilgi sātans ar pāvestības starpniecību bija kontrolējis baznīcu un valsti pārvaldošās varas daudzās Eiropas tautās. (269) Bet šeit tiek runāts par sātaniskā spēka jaunu izpausmes veidu.

Romas īstenotā politika, liekuļoti apliecinātā godbijība pret Bībeli patiesībā turēja to ieslēgtu nepazīstamā valodā un paslēptu no ļaudīm. Tās valdīšanas laikā liecinieki pravietoja "maisos tērpti". Bet vajadzēja celties citai varai – zvēram no bezdibeņa, kas pret Dieva Vārdu uzsāktu atklātu karu.

"Lielo pilsētu", uz kuras ielām liecinieki tiek nokauti un kur guļ viņu miesas, "garīgi sauc par Ēģipti". No visām Bībeles vēsturē aprakstītajām tautām Ēģipte visnekaunīgāk noliedza dzīvā Dieva esamību un pretojās Viņa pavēlēm. Neviens monarhs nekad neuzdrošinājās vēl atklātāk un patvaļīgāk sacelties pret Debesu autoritāti, kā to darīja Ēģiptes valdnieks. Kad Mozus Kunga vārdā viņam nesa vēsti, faraons lepni atbildēja: "Kas tas tāds Kungs, kā balsij man būtu jāpaklausa un jāatlaiž Izraēls? Es Kungu nepazīstu un arī Izraēlu es neatlaidīšu." (2. Moz. 5:2, Glika tulk.) Tas ir ateisms, un tautai, kas simbolizēta ar Ēģipti, līdzīgi jānoliedz dzīvā Dieva prasības un jāparāda līdzīga neticība un līdzīgs izaicinošs gars. "Lielā pilsēta" garīgi ir pielīdzināta arī Sodomai. Sodomas samaitātība Dieva likumu pārkāpšanā sevišķi izpaudās izlaidībā. Tādēļ šim grēkam lielā mērā vajadzēja raksturot arī to tautu, kura līdz pēdējam sīkumam piepildīja šajā rakstvietā sniegto simboliku.

Atbilstoši pravieša vārdiem īsi pirms 1798. gada vajadzēja celties sātaniskai varai, kas karotu pret Bībeli. Un zemē, kur tādā veidā tiktu apklusināta Dieva divu liecinieku liecība, bija jāparādās faraona ateismam un Sodomas izvirtībai.

Šis pravietojums ļoti precīzi un pārsteidzoši piepildījās Francijas vēsturē. (270) 1793. gada revolūcijas laikā "pasaule pirmo reizi kaut ko uzzināja par tādu cilvēku asambleju, kuri, dzimuši un uzauguši civilizētā zemē un piesavinājušies tiesības pārvaldīt vienu no jaukākajām eiropiešu tautām, vienoti pacēla savu balsi, noliedzot vissvētāko patiesību, kādu vien ļaudis var saņemt, un vienprātīgi atteicās no ticības Dievībai un no Dievības pielūgšanas". (1) "Francija ir vienīgā tauta pasaulē, par kuru saglabājies uzticams ziņojums, ka tā kā nācija ir pacēlusi savu roku, atklāti saceļoties pret Universa Valdnieku. Anglijā, Vācijā, Spānijā un arī citur ir bijis daudz zaimotāju, daudz neticīgo un joprojām vēl tādi ir, bet Francija pasaules vēsturē stāv savrup kā vienīgā valsts, kas ar likumdošanas sapulces dekrētu pasludināja, ka Dieva nav, un kurā visi galvaspilsētas iedzīvotāji un milzīgs vairākums arī citās vietās, kā sievietes, tā vīrieši, piekrītot šim paziņojumam, priecīgi dejoja un dziedāja." (2)

Francija uzrādīja arī Sodomai raksturīgās iezīmes. Revolūcijas laikā tur valdīja tāds pats morālais pagrimums un samaitātība kā līdzenuma pilsētās, kas bija par iemeslu to iznīcināšanai. Un arī vēsturnieks, runājot par Franciju, ateismu saista kopā ar izvirtību gandrīz tieši tāpat, kā bija teikts pravietojumā. "Cieši vienoti ar šiem reliģiju skarošajiem likumiem tika izdoti citi, kas grāva laulības savienību – visciešākās saites, kādas vien cilvēcīgās būtnes var uzņemties un kuru pastāvīgums ir visdrošākais sabiedrības balsts, padarot to tikai par īslaicīga rakstura civilu līgumu, kuru varēja noslēgt jebkuras divas personas un pēc patikas arī lauzt. (..) Ja velni bija izvirzījuši sev uzdevumu atrast veidu, kā vissekmīgāk iznīcināt visas ģimenes dzīves godājamās, pievilcīgās un paliekošās vērtības, lai tajā pašā laikā nodrošinātu viņu radītā ļaunuma pāriešanu no paaudzes paaudzē, tad tie tiešām nebūtu varējuši izdomāt vēl (271) iedarbīgāku plānu, kā šo laulības saišu pazemojošo ārdīšanu. (..) Sofija Arnoulta, kāda ar savu asprātību slavena aktrise, republikāņu laulības nosauca par "laulības pārkāpšanas sakramentu"." (3)

"Kur arī mūsu Kungs ir krustā sists." Francijā piepildījās arī šī pravietojuma daļa. Nevienā citā zemē ienaids pret Kristu neatklājās tik uzkrītoši. Nevienā citā valstī patiesība nav sastapusi vēl niknāku un nežēlīgāku pretestību. Ar vajāšanām, ko Evaņģēlija liecinieki piedzīvoja Francijā, tā Kristu piesita krustā Viņa mācekļu personā.

Gadsimtu pēc gadsimta tika lietas svēto asinis. Kad "par Dieva Vārdu un Jēzus Kristus liecību" savu dzīvību Pjemontas kalnos atdeva valdieši, līdzīgi patiesību apliecināja arī viņu brāļi Francijas albiģieši. Reformācijas dienās šos mācekļus nežēlīgi mocīja un nonāvēja. Karaļi un augstmaņi, aristokrātiskas izcelsmes sievietes un trauslas meitenes, tautas lepnums un bruņniecība– visi savas acis mieloja pie Jēzus mocekļu ciešanām. Drosmīgie hugenoti, cīnīdamies par cilvēka sirdij vissvētākajām tiesībām, savas asinis bija lējuši daudzās smagu sadursmju vietās. Protestanti tika pasludināti ārpus likuma, par viņu galvām tika izziņota noteikta samaksa, un viņus vajāja kā plēsīgus zvērus.

"Draudze tuksnesī", nedaudzie seno kristiešu pēcnācēji, kas astoņpadsmitajā gadsimtā vēl bija atlikuši Francijā, slēpdamies dienvidu kalnos, joprojām glabāja savu tēvu ticību. Kad viņi naktīs riskēja sapulcēties kādā kalnu nogāzē vai vientuļā dumbrājā, pat tur tos izsekoja soda ekspedīcijas un aizveda mūža verdzībā galerās. Paši skaidrākie, cēlākie un izglītotākie franči tika iekalti važās un šausmīgi mocīti kopā ar laupītājiem un slepkavām." (4) Pret dažiem izturējās "žēlsirdīgāk" – tos aukstasinīgi nošāva, kad viņi neapbruņoti un bezpalīdzīgi pakrita uz ceļiem lūgšanā. (272) Simtiem vecus vīrus, neaizsargātas sievietes un nevainīgus bērnus atstāja mirušus guļam virs zemes viņu sapulcēšanās vietās. Šķērsojot kalnu nogāzes vai mežus, kur tie bija raduši sanākt kopā, nebija nekas neparasts atrast "ik pēc pieciem soļiem zālē izkaisītus vai arī kokā pakārtus līķus". Viņu zeme, izpostīta ar zobenu, cirvi un uguni, "tika pārvērsta milzīgā, drūmā tuksnesī". Un "šīs zvērības pastrādāja nevis kādā (..) tumšā laikmetā, bet gan Lūisa XIV spožajā ērā, kad ļaudis pievērsās zinātnei, uzplauka literatūra un karaļa galmā un galvaspilsētā bija daudz izglītotu un daiļrunīgu teologu, kas daudz runāja par lēnprātības un žēlsirdības vērtību". (5)

Bet vismelnākais melno noziegumu sarakstā, visšausmīgākais starp visiem briesmīgo gadsimtu velnišķajiem darbiem bija svētā Bartolomeja nakts slaktiņš. Pasaule vēl tagad nodreb šausmās, atceroties šo cilvēku visgļēvāko un nežēlīgāko apkaušanas notikumu. Romas priesteru paskubināts, briesmīgajam darbam piekrišanu deva pats Francijas karalis. Nakts vidū atskanošais zvans bija signāls slaktiņa iesākšanai. Tūkstošiem protestantu, kas mierīgi gulēja savās mājās, uzticēdamies karaļa dotajam goda vārdam, bez brīdinājuma tika izrauti no savām dzīvesvietām un aukstasinīgi nogalināti.

Kā Kristus bija savas tautas neredzamais vadonis, tai izejot no Ēģiptes verdzības, tā sātans neredzams vadīja savus pavalstniekus šajā šausmīgajā mocekļu pavairošanas darbā. Parīzē slaktiņš turpinājās septiņas dienas; pirmās trīs – ar neaptveramu niknumu. Un tas neaprobežojās tikai ar šo pilsētu vien, bet, pamatojoties uz sevišķu karaļa rīkojumu, slepkavošanu izvērsa arī provincēs un citās pilsētās, kur tikai bija atrodami protestanti. Kaut kādu cieņu vairs neparādīja ne vecumam, ne dzimumam. Nesaudzēja ne nevainīgu mazuli, ne arī sirmgalvi. Kopā nonāvēja augstmaņus un zemniekus, vecus un jaunus, mātes un bērnus. Visā Francijā slaktiņš turpinājās divus mēnešus. Tā aizgāja bojā septiņdesmit tūkstoši – pats tautas zieds.

(273) "Kad ziņas par slaktiņu sasniedza Romu, garīdznieku gaviles nepazina robežu. Lotringas kardināls vēstnesi atalgoja ar tūkstoš kronām. Svētās Andželikas cietokšņa lielgabals nodārdināja līksmu salūtu; zvani skanēja visos baznīcu torņos; prieka ugunskuri nakti pārvērta dienā; un Gregors XIII, kardinālu un citu augstu garīdznieku pavadīts, devās garā procesijā uz Svētā Ludviga baznīcu, kur Lotringas kardināls izpildīja liturģiju ar slavas dziesmu "Te Deum (..)." Slaktiņa svinīgai atzīmēšanai izkala medaļu, un Vatikānā vēl tagad var aplūkot trīs Vasari freskas, kas attēlo uzbrukumu admirālim, karali kopā ar padomi plānojam slaktiņu un tieši pašu ļaužu iznīcināšanu. Gregors nosūtīja karalim Zelta Rozi un četrus mēnešus pēc slaktiņa (..) pašapmierināti klausījās franču priestera svētrunu, kurš atsauca atmiņā "to laimes un prieka pilno dienu, kad vissvētākais tēvs saņēma jaunās ziņas un vissvinīgākajā veidā devās pienest pateicību Dievam un svētajiem". (6)

Tieši tā paša kunga gars, kas izraisīja svētā Bartolomeja nakts slaktiņu, vadīja arī revolūcijas notikumus. Jēzus Kristus tika pasludināts par krāpnieku, un neticīgie franči sapulcējās zem lozunga "Nost ar nožēlojamo!" – ar šo apzīmējumu domājot Kristu. Debesu izaicinošā zaimošana un drausmīgā bezdievība gāja roku rokā, kad visaugstāk godāja tieši visnekrietnākos cilvēkus, kas patiesībā bija nežēlīgākie un netikumīgākie briesmoņi. Ar to sātanam parādīja visaugstāko godu, bet Kristus ar Viņam raksturīgo patiesību, skaidrību un nesavtīgo mīlestību tika piesists krustā.

"Zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus." Ateistiskā vara, kas Francijā valdīja revolūcijas un terora laikā, uzsāka tādu karu pret Dievu un Viņa svēto Vārdu, kādu pasaule vēl nekad nebija pieredzējusi. Nacionālā Sapulce atcēla Dievības pielūgšanu. (274) Bībeles savāca un ar vislielāko nicināšanu un izsmieklu publiski sadedzināja. Dieva likumus mina ar kājām. Rakstos paredzētos iestādījumus likvidēja. Iknedēļas atpūtas dienu atcēla un tās vietā katru desmito dienu veltīja uzdzīvei un zaimošanai. Kristības un svēto Vakarēdienu aizliedza. Un pie apbedīšanas vietām uzkrītoši izkārtie paziņojumi vēstīja, ka nāve ir mūžīgs miegs.

Tika apgalvots, ka Dieva bijāšana stāvot tik tālu no gudrības iesākuma, ka faktiski liecinot par sākumu muļķībai. Aizliedza visus reliģiskos dievkalpojumus, izņemot jaunievesto kalpošanu brīvībai un dzimtenei. "Parīzes konstitucionālās sanāksmes bīskapu atveda sapulces priekšā, lai tas nospēlētu galveno lomu visnekaunīgākajā un skandalozākajā farsā, kāds jebkad tautas pārstāvjiem rādīts. (..) Viņš ienāca procesijas pavadībā, lai paziņotu konventam, ka reliģija, kuru tas tik daudzus gadus mācījis, nav nekas vairāk kā meli, kuriem nav pamata ne vēsturē, ne svētajā patiesībā. Svinīgi un skaidriem nepārprotamiem vārdiem viņš noliedza Dievības esamību, kuras pielūgšanai bija iesvētīts, un turpmāk solījās godāt brīvību, vienlīdzību, tikumus un morāli. Tad viņš nolika uz galda savu bīskapa rotu, un konventa prezidents to brālīgi apskāva. Šī prelāta priekšzīmei sekoja vairāki atkritušie priesteri." (7)

"Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo." Neticīgā Francija bija apklusinājusi divu Dieva liecinieku norājošo balsi. Patiesības Vārds nogalināts gulēja uz ielām, un visi, kas ienīda Dieva likumu prasības un ierobežojumus, tagad gavilēja. Viņi kliedza līdzīgi grēciniekiem senatnē: "Kā Dievs to zinās? Vai Visaugstais ir kāds viszinis?" (Ps. 73:11)

Ar gandrīz neticamu zaimojošu pārdrošību viens no jaunās iekārtas priesteriem paziņoja: "Dievs, ja tu esi, tad atrieb savu apvainoto Vārdu! Es Tevi izaicinu! Tu paliec klusu; Tu neuzdrošinies raidīt savus pērkonus. Kurš gan turpmāk vēl ticēs Tavai esamībai?" (8) (275) Cik līdzīga atbalss faraona jautājumam: "Kas tas tāds Kungs, kā balsij man būtu jāpaklausa? (..) Es Kungu nepazīstu!"

"Bezprāši saka savā sirdī: "Dieva nav."" (Ps.14:1) Un patiesības sagrozītājiem Kungs paziņo: "Viņu neprāts būs visiem skaidri redzams." (2. Tim. 3:9) Pēc tam, kad Francija bija atsacījusies pielūgt dzīvo Dievu, "Augsto un Vareno, kas dzīvo mūžīgi", nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz tā nogrima pazemojošā elku pielūgšanā, pagodinot prāta dievību izvirtušas sievietes personā. Un to tautas pārstāvju sanāksmē darīja augstākās pilsoniskās likumdošanas autoritātes! Vēsturnieks saka: "Viena no šī nenormālā laika ceremonijām bija tāds bezjēdzības un bezdievības savienojums, kas vispār paliek ārpus konkurences. Konventa durvis plaši atvēra mūziķu grupai, kam svinīgā procesijā sekoja pilsētas pašvaldības locekļi, dziedot slavas dziesmu par godu brīvībai un kā savu nākošo pielūgšanas objektu pavadot aizplīvurotu sievieti, ko viņi nosauca par prāta dievieti. Kad tā bija ievesta sapulces zālē un nosēdināta pa labi prezidentam, tad pēc lieliskām ceremonijām noņēma plīvuru, un visi viņā pazina kādu operas dejotāju. Francijas nacionālais konvents atklāti pagodināja šo personu kā viņu pielūgtā prāta vispiemērotāko pārstāvi.

Šai bezdievīgajai un smieklīgajai teātra izrādei bija sava noteikta forma, un visa tauta atkal un atkal atdarināja prāta dievietes iecelšanas ceremoniju tajās vietās, kur iedzīvotāji gribēja parādīt, ka viņi ir izauguši un pacēlušies līdz revolūcijas vislielākajiem augstumiem." (9)

Orators, kas iesāka prāta pielūgšanu, sacīja: "Likumdevēji! Fanātisms ir padevies prātam. Tā aizmiglotās acis nespēja panest prāta spožumu. (276) Zem šīm gotiskajām velvēm, kas pirmo reizi atbalso patiesību, šodien sapulcējies ļoti daudz ļaužu. Francijas iedzīvotāji ir svinīgi iesvētījuši vienīgo patieso pielūgšanas rituālu – brīvības un prāta pielūgšanu. Te mēs esam izteikušies par republikas ieroču uzvarām. Te mēs esam atmetuši nedzīvos elkus un tos apmainījuši pret prātu, šo dzīvo tēlu, īstu dabas meistardarbu!" (10)

Kad dieviete bija ievesta konventā, orators paņēma viņu pie rokas un, pagriezies pret klātesošajiem, sacīja: "Mirstīgie, pārstājiet drebēt jūsu baiļu radītā Dieva bezpalīdzīgo personu priekšā. Turpmāk neatzīstiet nekādu citu dievību, izņemot prātu. Te es jums rādu viscēlāko un skaidrāko attēlu; ja jums vajadzīgi elki, tad upurējiet tikai tādiem kā šis.(..) Pazemojieties diženā brīvības senāta priekšā! Šī aizplīvurotā prāta priekšā! (..)"

Pēc tam, kad prezidents bija dievieti apskāvis, viņu iecēla ratos un caur ļaužu drūzmu aizveda uz Notre Dame katedrāli, lai tā ieņemtu dievības vietu. Tur viņu pacēla uz augsta altāra, un visi klātesošie to pagodināja." (11) Drīz pēc tam sekoja publiska Bībeles sadedzināšana. Kādā atsevišķā gadījumā "Tautas muzeja biedrības" locekļi iegāja pilsētas valdes zālē, izsaucoties: "Vive la Raison!" (Lai dzīvo saprāts!) un, nesot kārts galā dažādu grāmatu atliekas – katoļu liturģijas un mises priekšrakstu un Vecās un Jaunās Derības apdegušas lapas –, "kuru muļķības", kā sacīja prezidents, "lielajā ugunī tagad ir pārvērtušās tvaikos". (12)

Tas bija pāvestības iesāktais darbs, kuru ateisms pabeidza. Romas politika bija radījusi labvēlīgus sociālos, politiskos un reliģiskos apstākļus, kas Franciju dzina pretī bojāejai. Revolūcijas skaudro piedzīvojumu aprakstītāji liecina, ka šajās pārmērībās vainojams tronis un baznīca. (Skat. Pielikumā.) (277) Neapšaubāmi taisnīga ir pret baznīcu vērstā apsūdzība. Pāvestība bija saindējusi katoļu uzskatus, vēršoties pret reformāciju kā kroņa ienaidnieku un apsūdzot to par tik dziļu nesaskaņu cēlāju, kas it kā apdraudētu tautas mieru un vienprātību. Ar tādiem līdzekļiem Roma troni iedvesmoja uz visdrausmīgāko nežēlību un visniknākajiem spaidiem.

Īstās brīvības gars gāja kopā ar Bībeli. Kur vien Evaņģēliju pieņēma, tur ļaudis pamodās. Viņi sāka nokratīt važas, kas tos bija turējušas nezināšanas, netikumības un māņticības verdzībā. Viņi sāka domāt un rīkoties kā cilvēki. Monarhi to redzēja un drebēja sava despotisma dēļ.

Roma nekavējās radīt valdniekos greizsirdību un bailes. 1525. gadā pāvests Francijas pārvaldniekam sacīja: "Šī mānija (protestantisms) sajauks un iznīcinās ne tikai reliģiju, bet arī visas pārvaldības iekārtas, aristokrātiju un likumus, garīdzniecības kārtas un sabiedrības šķiras." (13) Dažus gadus vēlāk pāvesta pārstāvis karali brīdināja: "Majestāte, neļaujiet sevi piekrāpt! Protestanti sajauks visu pilsonisko, kā arī reliģisko kārtību. (..) Tronis atrodas tikpat lielās briesmās kā altāris.(..) Jaunas reliģijas ieviešana noteikti prasīs arī jaunas valdības izveidošanu." (14) Un teologi vēl savā labā izmantoja ļaužu aizspriedumus, sakot, ka protestantisma mācība "aizvilina cilvēkus jauninājumos un neprātā, tā nolaupa karalim viņa pavalstnieku uzticīgu pieķeršanos, un izposta kā baznīcu, tā valsti". Tādā veidā Romai izdevās Franciju noskaņot pret reformāciju. "Tā bija troņa aizstāvēšana, aristokrātijas nosargāšana un pastāvošo likumu saglabāšana, kādēļ Francijā sākotnēji tika pacelts vajāšanu zobens." (15)

Zemes valdnieki neparedzēja šīs liktenīgās politikas rezultātus. Bībeles patiesības ļaužu prātā un sirdī būtu nostiprinājušas taisnības, atturības, veselīga sprieduma, kā arī labdarības principus, kas ir katras tautas labklājības īstais stūrakmens. "Taisnība tautu paaugstina." "Tikai ar taisnību stiprāks kļūst ķēniņu godakrēsls." (Sal. pam. 14:34; 16:12) "Taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi." (Jes. 32:17, Glika tulk.) (278) Tas, kas paklausa dievišķajam likumam, vispatiesāk cienīs un ievēros arī savas zemes likumus. Tas, kurš bīstas Dievu, godās ķēniņu, ja tas savu autoritāti izlietos taisnīgi un godprātīgi. Bet nelaimīgā Francija aizliedza Bībeli un atteicās no tās mācekļiem. Gadsimtu pēc gadsimta principiāli un godīgi cilvēki, cilvēki ar asu prātu un morālu spēku, kam bija drosme atklāti atzīt savu pārliecību un ticību, lai par to ciestu, – jā, gadsimtiem ilgi viņi kā vergi smagi strādāja galerās, gāja bojā uz sārta vai satrūdēja pazemes cietumu kamerās. Tūkstoši un atkal tūkstoši izglābās bēgot, un tas viss turpinājās vēl divi simti piecdesmit gadus pēc reformācijas sākuma.

Šajā garajā laika posmā Francijā laikam gan nebija paaudzes, kas nebūtu redzējusi Evaņģēlija mācekļus bēgam no vajātāju ārprātīgajām dusmām un sev līdzi aiznesam inteliģenci, mākslu, darba iemaņas un kārtību, ar ko viņi vienmēr izcēlās pāri citiem cilvēkiem un kas tagad padarīja bagātākas tās zemes, kur tie sev atrada patvērumu. Bet, ar šīm lielajām dāvanām ierodoties citās zemēs, tie tikpat lielā mērā iztukšoja savējo. Ja viss, kas tā tika aizdzīts prom, būtu paturēts Francijā, ja šis trīssimt gadus ilgais trimdinieku veiksmīgais darbs būtu sekmējis zemkopības labklājību, ja trīssimt gadus viņu krietnās spējas būtu izmantotas Francijas rūpnīcās, ja šajos trīssimt gados viņu radošais ģēnijs un spriedums būtu bagātinājis franču literatūru un zinātni, ja viņu gudrība būtu vadījusi šīs tautas koncilus un drosme cīnījusies tās kaujās, ja viņu taisnīgums veidotu zemes likumus un Bībeles reliģija stiprinātu tās iedzīvotāju intelektu un pārvaldītu sirdsapziņu, kāda gan godība šodien būtu redzama Francijā! Kāda liela, pārtikusi un laimīga zeme – kā paraugs visām citām tautām – tā varēja būt!

(279) Bet akls un nežēlīgs fanātisms izdzina no savas zemes ikvienu tikumisko atziņu skolotāju, ikvienu kārtības cīnītāju, ikvienu godīgu troņa aizstāvi; cilvēkiem, kas savu valsti vēlējās darīt par "slavu un godu" virs zemes, tas sacīja: "Izvēlieties, ko jūs gribat – sārtu vai trimdu." Beidzot valsts sabrukums bija pilnīgs, jo nepalika vairs nekādas sirdsapziņas, ko aizliegt; nebija reliģijas, ko vilkt uz sārta, ne arī patriotisma, kuru izraidīt trimdā." (16) Un sekas bija drausmīgas – revolūcija ar visām tās šausmām.

"Līdz ar hugenotu aizbēgšanu Francija piedzīvoja vispārēja pagrimuma laikmetu. Ziedošās rūpniecības pilsētas sāka nīkuļot, auglīgie apgabali no jauna pārvērtās mežonīgos laukos, neparastas attīstības laika posmam sekoja intelektuāls trulums un morāla lejupslīde. Parīze pārvērtās par milzīgu nabagmāju. Ir aprēķināts, ka revolūcijas uzliesmošanas laikā divi simti tūkstoši ubagu prasīja žēlastības dāvanas no karaļa rokām. Sirgstošajā tautā zēla vienīgi Jezuītu ordenis, ar briesmīgu despotismu valdot pār baznīcām un skolām, cietumiem un galerām."

Evaņģēlijs Francijā būtu atrisinājis visas tās politiskās un sociālās problēmas, ar ko savā gudrībā velti cīnījās garīdzniecība, karalis un likumdevēji un kas beidzot tautu iegrūda sajukumā un postā. Bet, Romai valdot, ļaudis bija pazaudējuši Pestītāja svētījošās uzupurēšanās un nesavtīgās mīlestības atziņas. Viņi bija atradināti no pašaizliedzīgas kalpošanas par labu citiem. Neviens bagātos nenorāja par nabago apspiešanu, un neviens nabagiem nepalīdzēja viņus pazemojošajās verdzības gaitās. Bagāto un vareno savtība kļuva arvien nomācošāka. Gadsimtiem ilgā augstmaņu alkatība noveda pie apkaunojošas zemākās šķiras izmantošanas. Bagātie darīja pāri nabadzīgajiem, un nabagie ienīda bagātos.

(280) Daudzās provincēs visa zeme piederēja muižniekiem, bet zemnieki bija tikai šīs zemes rentnieki; tādēļ tie bija atkarīgi no savas zemes īpašnieku žēlastības un spiesti padoties viņu pārmērīgajām prasībām. Baznīcas un valsts uzturēšanas nastas gūlās uz vidējām un zemākām šķirām, kuras pilsoniskie varas orgāni un garīdzniecība aplika ar smagiem nodokļiem. "Dižciltīgie izpriecas uzskatīja par augstāko likumu; fermeri un zemnieki varēja ciest badu, par tiem šie apspiedēji nerūpējās. (..) Ļaudis katrā solī bija spiesti rēķināties tikai ar zemes īpašnieka interesēm. Laukstrādnieku dzīve sāka līdzināties bezcerīgam darbam un nepārtrauktam trūkumam, un viņu sūdzības, ja vien tie kādreiz to iedrošinājās darīt, uzņēma ar nekaunīgu nicināšanu. Tiesas vienmēr nostājās augstmaņu pusē, pret zemniekiem; tiesneši iemantoja bēdīgu slavu ar savu kukuļu ņemšanas ieradumu, un, pateicoties šai vispārējās uzpirkšanas sistēmai, visniecīgākajam aristokrātijas untumam bija likumīgs spēks. No nodokļiem, ko laicīgie magnāti, no vienas puses, un garīdzniecība, no otras puses, izspieda no vienkāršās tautas, pat ne puse nenonāca karaļa vai bīskapa kasē, tos izšķieda izlaidīgā iegribu apmierināšanā. Bet vīri, kas tādā veidā padarīja par nabagiem savus līdzpavalstniekus, paši bija brīvi no visiem nodokļiem un baudīja likuma vai ieraduma dotās tiesības ieņemt visus valsts amatus. Pie priviliģētās šķiras skaitījās apmēram simts piecdesmit tūkstoši, un miljoni viņu dēļ bija notiesāti uz bezcerīgu un pazemojošu dzīvi." (Skat. Pielikumā.)

Galms dzīvoja greznībā un izvirtībā. Tautas un valdnieku starpā bija pavisam maz uzticības. Visus valdības pasākumus uzņēma ar aizdomām, it kā tiem jau sākotnēji līdzi ietu viltus un savtīgums. Vairāk kā pus gadsimtu pirms revolūcijas troni ieņēma Ludvigs XV, kuru pat tajos ļaunajos laikos atzina par kūtru, vieglprātīgu un juteklībai nodevušos monarhu. Ņemot vērā morāliski samaitāto un nežēlīgo aristokrātiju un trūkumā iedzīto un neizglītoto zemāko šķiru, kā arī valsts finansiālās grūtības un sakaitināto tautu, nemaz nebija vajadzīga pravieša acs, lai tuvākā laikā paredzētu briesmīgu sacelšanos. (281) Uz savu padomdevēju brīdinājumiem karalis bija paradis atbildēt: "Centieties visu uzturēt kārtībā, kamēr es dzīvoju, pēc manas nāves lai notiek kas notikdams." Veltīgi viņu mēģināja pārliecināt par reformas nepieciešamību. Ļaunumu viņš gan saskatīja, bet viņam pašam nebija ne drosmes, ne spēka stāties tam pretī. Un Francijas gaidāmais liktenis ļoti skaidri bija jaušams no viņa kūtrās un savtīgās atbildes: "Pēc manis kaut ūdensplūdi!"

Uzbudinot karaļu un valdošo šķiru greizsirdību, Roma viņus ietekmēja turēt tautu verdzībā, labi saprazdama, ka valsts tā tiks novājināta, tomēr cerot tādā veidā sev padarīt paklausīgus gan valdniekus, gan tautu. Ar tālredzīgu politiku tā plānoja, ka visspēcīgākais ierocis ļaužu pakļaušanai ir viņu dvēseļu saistīšana važās, ka visdrošāk tos būs iespējams paturēt verdzībā, padarot viņus nespējīgus dzīvot brīvībā. Tādas politikas izsauktais morālais pagrimums bija tūkstoškārt briesmīgāks par fiziskām ciešanām. Tautai paliekot bez Bībeles un visur dzirdot savtīgas un akli fanātiskas mācības, ļaudis iegrima tādā nezināšanā, māņticībā un izvirtībā, ka kļuva pilnīgi nederīgi pašpārvaldes iekārtai.

Bet sasniegtais rezultāts krasi atšķīrās no Romas ieceres. Visas pieliktās pūles nevis saturēja masas aklā padevībā baznīcas dogmām, bet gan padarīja cilvēkus par neticīgiem revolucionāriem. Romas mācības tie tagad nicināja kā priesteru viltīgus izdomājumus. Garīdzniekus uzskatīja par saviem apspiedējiem. Vienīgais Dievs, ko viņi pazina, bija Romas dievs, un tās mācība bija viņu vienīgā reliģija. Tādēļ uz Romas alkatību un nežēlību tie tagad raudzījās kā uz likumsakarīgu Bībeles sludināto atziņu augli, un līdz ar to vairs nevēlējās nevienu no šīm lietām.

Roma Dieva raksturu bija atklājusi nepareizā gaismā, sagrozot Viņa prasības, tādēļ ļaudis tagad noraidīja gan Bībeli, gan tās Autoru. Roma bija pieprasījusi aklu ticību savām dogmām, apgalvojot, ka tās atbalsta Raksti. Voltērs un viņa sabiedrotie Dieva Vārdu pilnīgi atmeta un visur izplatīja neticības indi. Roma bija turējusi tautu zem sava dzelzs papēža, un tagad pazemotās masas nežēlīgi atriebās tās tirānijai, neievērojot vairs nekādus ierobežojumus. (282) Sadusmoti par ārēji mirdzošo viltus iekārtu, kuru viņi tik ilgi bija dievinājuši, tie kopā ar maldiem atmeta arī patiesību; un, nosaucot izlaidību par brīvību, šie netikumības vergi tagad līksmojās savā iedomātajā brīvībā.

Sākoties revolūcijai, karalis piekāpās un deva tautai tiesības uz lielāku pārstāvniecību nekā muižniekiem un garīdzniekiem kopā. Tā varas pārsvars nonāca tautas rokās, bet vienkāršie ļaudis nebija sagatavoti to gudri un savlaicīgi izmantot. Kārojot atmaksāt pārciesto netaisnību, tie apņēmās uzsākt sabiedrības pārveidošanu. Apvainotā zemākā šķira, kuru sirdis pildīja rūgtas, ilgi glabātas atmiņas par pagātnes netaisnību, nolēma šo nožēlojamo, gandrīz vai nepanesamo stāvokli izmainīt ar revolūcijas palīdzību, lai atriebtos tiem, kurus viņi uzskatīja par savu ciešanu vaininiekiem. Pazemotie tagad dzīvē īstenoja tirānijas laikā apgūto mācību, kļūstot par savu agrāko apspiedēju apspiedējiem.

Nelaimīgā Francija no izsētās sēklas ievāca asiņainu ražu. Pakļaušanās Romas varai deva briesmīgus rezultātus. Kur Francija Romas piekritēju iespaidā, reformācijai sākoties, bija iekūrusi pirmo sārtu, tur revolūcija uzcēla savu pirmo giljotīnu. Un tieši tajā vietā, kur sešpadsmitajā gadsimtā sadedzināja protestantu ticības pirmos mocekļus, astoņpadsmitajā gadsimtā giljotīna aprija savus pirmos upurus. Atmezdama Evaņģēliju, kas būtu sniedzis dziedināšanu, Francija bija atvērusi durvis neticībai un sabrukumam. Kad Dieva bauslības ierobežojumi tika nobīdīti pie malas, izrādījās, ka cilvēku likumi nespēj kontrolēt bangojošo kaislību spēcīgās straumes, un tauta tika ierauta revolūcijā un anarhijā. Karš pret Bībeli ievadīja ēru, kas pasaules vēsturē pazīstama kā "terora valdīšanas laiks". Miers un laime bija izraidīti no cilvēku mājām un sirdīm. Neviens vairs nejutās drošs. Kas šodien gavilēja par uzvaru, rīt jau varēja nonākt aizdomās, lai tiktu notiesāts. Visa vara piederēja vardarbībai un kaislībām.

(283) Karalis, garīdzniecība un augstmaņi bija spiesti padoties uzbudināto ļaužu zvērībām. Nāvessoda izpildīšana karalim tikai vēl pastiprināja atriebības kāri, un tie, kas viņu bija notiesājuši uz nāvi, drīz vien paši sekoja uz ešafota. Valdīja apņemšanās likvidēt visus, kurus turēja aizdomās, ka tie varētu būt naidīgi revolūcijai. Cietumi tika pārpildīti. Kādu laiku tajos atradās vairāk kā divi simti tūkstoši gūstekņu. Karalistes pilsētās ik uz soļa varēja redzēt šausmīgus skatus. Viena revolucionāru partija naidojās ar otru, un Francija kļuva par milzīgu kaujas lauku strīdīgajām, niknu kaislību vadītajām ļaužu masām. "Parīzē nemieri sekoja nemieriem, un pilsoņi bija sadalījušies dažādās frakcijās, kam, šķita, nebija nekādu citu nodomu kā tikai savstarpēja izrēķināšanās." Un šo vispārējo nelaimi vēl palielināja tautas iesaistīšana karā ar Eiropas lielvalstīm. "Valsts bija tuvu bankrotam, armijas kliedza pēc neizmaksātām algām, parīzieši cieta badu, provinces tika izlaupītas, un anarhija un patvaļa jau gandrīz bija iznīcinājusi visu civilizāciju."

Ļaudis bija pārāk labi apguvuši Romas tik uzticīgi mācīto cietsirdību un cilvēku mocīšanu. Beidzot bija pienākusi atmaksas diena. Tagad tie vairs nebija Jēzus mācekļi, kurus meta pazemes cietumos un vilka uz sārtiem. Viņi jau sen bija gājuši bojā vai aizdzīti trimdā. Nesaudzīgā Roma tagad pati izjuta šo cilvēku šausmīgo spēku, kurus tā ilgu laiku radināja priecāties par asiņainajiem darbiem. Vajāšanas, kurām priekšzīmi tik daudz gadsimtus bija rādījusi Francijas garīdzniecība, tagad ar neapvaldāmu spēku vērsās pret viņiem pašiem. Ešafoti krāsojās sarkani no priesteru asinīm. Reiz ar hugenotiem pārpildītās galeras un cietumi tagad uzņēma viņu vajātājus. Pieķēdēti pie laivu soliem un smagi strādādami ar airiem, Romas katoļu garīdznieki tagad izbaudīja mokas, ko viņu baznīca savā laikā tik bagātīgi piešķīra lēnprātīgajiem ķeceriem." (Skat. Pielikumā.)

(284) "Tad nāca dienas, kad visnežēlīgākais no visiem tribunāliem izdeva visnežēlīgāko no visiem likumu krājumiem, kad neviens cilvēks vairs nevarēja sveicināt savu kaimiņu vai izteikt kādu lūgumu, nebaidoties izdarīt nāvi nesošu noziegumu, kad spiegi uzglūnēja no katra stūra, kad katru rītu ilgi un smagi strādāja giljotīna, kad cietumi bija tā pieblīvēti kā vergu kuģu kravas telpas, kad uz Sēnu pa ielu renstelēm putodamas tecēja asinis. (..) Kad ik dienas pa Parīzes ielām pretī savam liktenim smagi piekrauti līgojās upuru rati, un prokonsuli, kurus konvents bija izsūtījis uz provincēm, atrada baudu tādā cietsirdībā, kādu nepazina pat galvaspilsētā. Nāves mašīnas nazis šķita, ka cēlās un krita pārāk lēni, lai laikā paveiktu savu slaktera darbu. Tādēļ garas gūstekņu rindas nopļāva kartečas, un pārpildītajās liellaivās izgatavoja speciālus caurumus. Provinces pārvērtās par tuksnesi. Arrasā cietumniekiem liedza pat tik cietsirdīgu žēlastību kā ātru nāvi. Viscaur lejup pa Luāri no Saumuras līdz jūrai lieli vārnu un kliju bari mielojās pie kailiem līķiem, kas bija salikti kopā baismīgos apkampienos. Žēlastību neparādīja ne dzimumam, ne vecumam. Apmēram septiņpadsmit gadus veci zēni un meitenes, kurus noslepkavoja šī drausmīgā valdība, būtu skaitāmi simtos. No krūtīm atrautus mazus bērniņus svieda no pīķa uz pīķi garajās jakobīniešu rindās." (Skat. Pielikumā.) Tā desmit gadu laikā gāja bojā daudz cilvēku.

To visu vēlējās sātans. Jau gadsimtiem ilgi viņš bija gājis šajā virzienā. Ļaunā ienaidnieka politika no sākuma līdz galam ir bijusi tikai viltus, viņš neatlaidīgi ir tiecies sagādāt cilvēkiem bēdas un nelaimi, sakropļot un aptraipīt Dieva brīnišķīgo darbu, lai izjauktu dievišķās labvēlības un mīlestības nodomus un tādā veidā apbēdinātu Debesis. Bet pēc tam viņš ar savu pievilšanas mākslu padara neskaidru cilvēku saprašanu un pamudina tos vainu par pašu paveikto darbu uzvelt Dievam, it kā visa šī nelaime būtu Radītāja plāna rezultāts. (285) Bet, kad ļaudis, kurus viņa nežēlīgā vara pazemojusi un padarījusi rupjus, iegūst brīvību, tad viņš tos savukārt pamudina uz pārmērībām un zvērībām, lai tirāni un apspiedēji, norādot uz šo nesavaldīto patvaļu, varētu sacīt, ka tādi ir brīvības rezultāti.

Kad maldi kādā vienā tērpā tiek atklāti, sātans tos apslēpj zem citas maskas, un pūlis tos satver tikpat ātri kā pirmajā reizē. Kad ļaudis atrada, ka Romas piekritēju darbs balstās uz viltu un sātans vairs nevarēja to izmantot cilvēku pavedināšanai uz Dieva baušļu pārkāpšanu, viņš cilvēkus pamudināja par izdomājumiem un krāpšanu uzskatīt gan Bībeli, gan reliģiju, lai, atmetot dievišķos priekšrakstus, tie tagad varētu nodoties nesavaldāmai netaisnībai.

Liktenīgā kļūda, kas Francijas iedzīvotājiem sagādāja tādu postu, bija sekojošās lielās patiesības neievērošana: īstu brīvību nav iespējams iegūt, aizliedzot Dieva bauslības priekšrakstus. "Kaut tu Manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe un tava taisnība kā jūras viļņi." "Bezdievīgiem nav miera," saka Kungs." (Jes. 48:18,22) "Bet, kas Mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies." (Sal. pam. 1:33, Glika tulk.)

Ateisti, neticīgie un atkritēji pretojas Dieva likumam un to apstrīd, bet viņu dzīves rezultāti pierāda, ka cilvēka labklājība ir saistīta ar viņa paklausību dievišķajiem statūtiem. Kas nevēlas mācīties atzīšanu no Dieva grāmatas, tiem ar to jāiepazīstas tautu vēsturē.

Kad sātans strādāja Romas baznīcas aizsegā, vadot ļaudis prom no paklausības, viņa starpniecība bija slēpta un darbs tā maskēts, ka pagrimums un posts neizskatījās kā bauslības pārkāpšanas rezultāts. Un Dieva Gars tādā mērā darbojās pretī viņa varai, ka ļaunā nodomu pilnīga piepildīšanās tika aizkavēta. Ļaudis nemeklēja cēloņus, kas izraisīja attiecīgās sekas, un neatklāja savu nelaimju avotu, bet revolūcijas laikā nacionālais koncils atklāti atcēla Dieva likumus. (286) Tam sekojošā terora valdīšanā visi varēja ieraudzīt kā cēloņus, tā sekas.

Kad Francija publiski atmeta Dievu un nolika malā Bībeli, ļaunie cilvēki un tumsas gari līksmojās, ka beidzot ir sasnieguši sen kāroto mērķi, – valsti, kas būs brīva no Dieva baušļu ierobežojumiem. "Ja tiesu par ļauno darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērnu sirds pildās ar drosmi ļaunu darīt." (Sal. pam. 8:11) Bet pareizā un taisnā likuma pārkāpšana nenovēršami nes bēdas un sabrukumu. Lai gan sods par cilvēku ļaunajiem darbiem nenāca tūlīt, tomēr tie ļaudis veda arvien tuvāk viņu bēdīgajam liktenim. Atkrišanas un noziegumu gadsimti bija sakrājuši dusmas atmaksas dienai, un, kad viņu netaisnības mērs bija pilns, Dieva nicinātāji pārāk vēlu aptvēra, cik bīstami ir izsmelt dievišķo pacietību. Savaldošais Dieva Gars, kas aiztur sātana nežēlīgo varu, lielā mērā bija atņemts, un tam, kura vienīgais prieks ir cilvēku nelaime, tika atļauts piepildīt savu gribu. Tiem, kas bija izvēlējušies sacelšanos, vajadzēja pļaut tās augļus, līdz zemi piepildīja noziegumi, kas ir par šausmīgiem, lai spalva tos aprakstītu. No izpostītajām provincēm un sagrautajām pilsētām atskanēja briesmīgs kliedziens, – vissvētāko ciešanu kliedziens. Francija bija satricināta, it kā būtu notikusi zemestrīce. Reliģiju, likumus, sabiedrisko kārtību, ģimeni, valsti un baznīcu – visu bija iznīcinājusi bezdievīgā roka, kas uzdrošinājās pacelties pret Dieva bauslību. Cik patiesi ir gudrā vīra vārdi: "Bezdievīgais kritīs pats savas bezdievības dēļ." (Sal. pam. 11:5) "Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas Viņu bīstas. Bet bezdievīgam labi neklāsies." (Sal. māc. 8:12,13, Glika tulk.) "Viņi nonicināja Manu mācību un negribēja sajust bailes tā Kunga priekšā. Tad lai nu viņi bauda paši savas dziļākās gara būtības augļus, un lai atēdas paši no sava padoma." (Sal. pam. 1:29,31)

(287) Dieva uzticīgajiem lieciniekiem, kurus nokāva zaimojošā vara, kas "izkāpj no bezdibeņa", nevajadzēja ilgi klusēt. "Pēc trīs ar pus dienām dzīvības Gars no Dieva iegāja viņos, un tie cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja." (Atkl. 11:11) Dekrētus, kas atcēla kristīgo reliģiju un noraidīja Bībeli, franču tautas pārstāvju sapulce izdeva 1793. gadā. Trīs ar pus gadus vēlāk tas pats likumdošanas orgāns pieņēma lēmumu, kas šos dekrētus atsauca, tādā veidā pasludinot iecietību pret Rakstiem. Pasauli pārņēma šausmas par nežēlīgajiem noziegumiem, kas bija sekojuši Svēto Rakstu atmešanai, un cilvēki atzina, ka ticība Dievam un Viņa Vārdam ir nepieciešama, jo tas ir tikumības un morāles pamats. Kungs saka: "Ko tad tu esi apsmējis un zaimojis, pret ko tad tu esi pacēlis savu balsi un savas acis lielībā? Taču pret Izraēla Svēto!" (Jes. 37:23) "Tādēļ redzi, Es šoreiz tos vedīšu pie atziņas, es tiem parādīšu savu roku un savu varu. Tad tie atzīs, ka Mans vārds ir Kungs!" (Jer. 16:21)

Par diviem lieciniekiem pravietis tālāk saka: "Un viņi dzirdēja stipru balsi no Debesīm tiem saucam: kāpiet šurp augšā. Un viņi pacēlās mākonī pret debesīm; viņu ienaidnieki noskatījās viņos." (Atkl.11:12) Kopš tā laika, kad Francija karoja pret diviem Dieva lieciniekiem, viņi ir tā paaugstināti kā nekad iepriekš. 1804. gadā noorganizēja Britānijas un Ārzemju Bībeles Biedrību. Tai sekoja līdzīgas organizācijas ar daudzām filiālēm Eiropā. 1876. gadā nodibināja Amerikāņu Bībeles Biedrību. Laikā, kad organizējās Britānijas Biedrība, Bībeli iespieda un izplatīja piecdesmit valodās. Pēc tam tā ir pārtulkota vairāk kā četri simti valodās un izloksnēs. (Līdz 1997. gadam Bībele ir pārtulkota 2 200 valodās un dialektos. Katru gadu strādā pie sešdesmit jauniem Bībeles vai Bībeles daļu tulkojumiem. - Izdevēji.) (Skat. Pielikumā.)

Veselu pus gadsimtu pirms 1792. gada ārzemju misijas darbam pievērsa maz vērības. (288) Netika dibinātas jaunas biedrības, un pastāvēja tikai dažas draudzes, kas kaut cik centās izplatīt kristietību pagānu zemēs. Bet, tuvojoties astoņpadsmitā gadsimta beigām, sākās lielas pārmaiņas. Cilvēkus vairs neapmierināja racionālisma rezultāti, un viņi aptvēra dievišķās atklāsmes un praktiskas, uz piedzīvojumiem balstītas reliģijas nepieciešamību. No tā laika ārzemju misijas darbs sasniedza nepieredzētu attīstību.

Bībeļu izplatīšanas pasākumus vēl vairāk sekmēja uzlabojumi grāmatu iespiešanas mākslā. Ceļu Dieva Vārdam atvēra arī pieaugošās sakaru iespējas starp dažādām zemēm, seno aizspriedumu un tautu noslēgtības barjeru sagraušana, kā arī Romas pāvesta laicīgās varas mazināšanās. Jau ilgu laiku Bībeli neierobežoti pārdod Romas ielās, un tagad tā ir aiznesta uz visām apdzīvotajām zemeslodes daļām.

Neticīgais Voltērs reiz lielīdamies sacīja: "Man ir apnicis klausīties ļaudis atkārtoti sakām, ka kristīgo reliģiju dibinājuši divpadsmit vīri. Es gribu pierādīt, ka, lai to noliegtu, pietiek ar vienu cilvēku." Pēc viņa nāves jau pagājis gadsimts. Voltērs dzīvoja no 1694. - 1778. gadam, tātad tagad jau pagājuši vairāk kā 200 gadi. - Izdevēji.) Miljoni ir iesaistījušies karā pret Bībeli. Bet tā atrodas tik tālu no iznīcināšanas, ka tur, kur Voltēra laikā bija simts Dieva grāmatas kopiju, tagad ir desmit tūkstoši, jā, pat simts tūkstoši eksemplāru. Kāds agrākais kristīgās baznīcas reformators ir teicis: "Bībele līdzinās laktai, uz kuras nodiluši daudzi āmuri." Kungs saka: "Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnības liecību." (Jes. 54:17)

"Mūsu Dieva Vārds paliek mūžīgi." (Jes. 40:8) "Visi Viņa baušļi ir uzticami. Tie ir stipri mūžīgi mūžam un notiek patiesi un taisni." (Ps. 111:7,8, Glika tulk.) Viss, kas celts ar cilvēcisko autoritāti, sabruks, bet tas, kam pamats likts uz Dieva nemainīgā Vārda Klints, stāvēs mūžīgi.

16. Tēvi - svētceļnieki

[289] Atsakoties no katolicisma mācībām, angļu reformatori tomēr saglabāja daudzas tā formas. Kaut arī Romas autoritāte un ticības mācības bija atmestas, tomēr anglikāņu baznīcas dievkalpojumos tika iekļauts ne mazums Romas ieražu un ceremoniju. Bija dzirdami apgalvojumi, ka šīs lietas neattiecas uz sirdsapziņu. Rakstos tās neesot pavēlētas, tāpēc tām neesot būtiskas nozīmes, un, ja tās neesot arī aizliegtas, tātad nevarot būt ļaunas. To ievērošana varētu sašaurināt bezdibeni, kas reformētās baznīcas šķīra no Romas, un līdz ar to, kā tika uzsvērts, tas sekmētu protestantu ticības pieņemšanu katoļu vidū.

Konservatīvajiem un tiem, kas tiecās pēc kompromisa, šie argumenti šķita pārliecinoši. Bet bija vēl cita šķira, kas tā nedomāja. Tieši fakts, ka šie ieradumi "tiecās celt tiltu pāri bezdibenim starp Romu un reformāciju" (1), viņu skatījumā jau bija pārliecinošs arguments pret to saglabāšanu. Uz tamlīdzīgiem ieradumiem viņi skatījās kā uz verdzības emblēmām, no kuras bija atbrīvojušies un kurā vairs nevēlējās atgriezties. Tie sprieda, ka Dievs savā Vārdā ir devis priekšrakstus Viņa pielūgšanai un pagodināšanai un ka cilvēkiem nav atļauts tiem kaut ko pielikt vai no tiem kaut ko atņemt. Lielās atkrišanas iesākums meklējams tieši centienos Dieva autoritāti papildināt ar baznīcas varu. (290) Roma sāka ar tādu lietu pavēlēšanu, ko Dievs nebija aizliedzis, un beidza ar Dieva skaidri izteikto prasību atmešanu.

Daudzi sirsnīgi ilgojās atgriezties pirmatnējās draudzes skaidrībā un vienkāršībā. Lielu daļu anglikāņu baznīcas vispāratzīto paradumu viņi uzskatīja par elku pielūgšanas pieminekļiem, un sirdsapziņa tiem neļāva pievienoties šajos dievkalpojumos, bet valsts varas atbalstītā baznīca negribēja pieļaut nekādu novirzīšanos no savām formām. Baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanu pieprasīja ar likumu, un neatļautas reliģiskas sanāksmes aizliedza, sodot ar ieslodzījumu, izsūtīšanu vai nāvi.

Septiņpadsmitā gadsimta sākumā monarhs, kas tikko bija uzkāpis Anglijas tronī, paziņoja savu apņēmību panākt, lai puritāņi "pakļautos, vai arī (..) izdzīt viņus no zemes, vai izdarīt vēl kaut ko ļaunāku". (2) Dzenāti, vajāti un likti cietumos, viņi nākotnē neredzēja nekādu cerību uz labākām dienām, tādēļ daudzi nonāca pie pārliecības, ka tiem, kas vēlas kalpot Dievam saskaņā ar savas sirdsapziņas balsi, "Anglija uz visiem laikiem ir beigusi pastāvēt kā zeme, kur var dzīvot". Beidzot daži nolēma meklēt patvērumu Holandē. Tiem bija jāpacieš grūtības, zaudējumi un cietums. Viņu nodomus izjauca un pašus nodeva ienaidnieku rokās. Bet stingrā neatlaidība beidzot uzvarēja, un daudzi atrada patvērumu Holandes republikas draudzīgajos krastos.

Bēgot viņi bija atstājuši savus namus, mantu un visus iztikas līdzekļus. Tie bija svešinieki zemē, starp ļaudīm ar atšķirīgu valodu un paradumiem. Lai nopelnītu sev maizi, tagad vajadzēja apgūt jaunu, nepazīstamu nodarbošanos. Vidēja vecuma vīriešiem, kas savu dzīvi bija pavadījuši kopjot zemi, tur nācās iemācīties vienu vai otru amatu. Tomēr viņi priecājās arī par šādu stāvokli un nezaudēja laiku kūtrumā vai kurnēšanā. (291) Lai gan bieži bija jācieš no trūkuma, tie pateicās Dievam par viņiem dāvātajām svētībām un atrada prieku nepiespiestā garīgā sadraudzībā. "Viņi saprata, ka šeit tie ir tikai ceļinieki, un daudz nedomāja par šīs zemes lietām, bet vairāk skatījās uz Debesīm, uz savu mīļoto Dzimteni, un tā klusināja savu garu." (4)

Trimdā un grūtībās viņu mīlestība un ticība kļuva vēl stiprāka. Tie paļāvās uz Kunga apsolījumiem, un vajadzības brīdī Dievs tos nepameta. Eņģeļi bija ar tiem, viņus iedrošinot un atbalstot. Un, kad likās, ka Dieva roka rāda pāri jūrai uz zemi, kur viņi paši sev varētu dibināt valsti un atstāt bērniem reliģiskās brīvības dārgo mantojumu, tie nešaubīdamies gāja uz priekšu pa aizgādības sagatavoto ceļu.

Dievs saviem ļaudīm pieļāva dažādus pārbaudījumus, lai viņus sagatavotu īstenot Viņa paredzētos žēlastības nodomus. Draudze tika pazemota, lai to varētu paaugstināt. Dievs tās labā vēlējās parādīt savu spēku un no jauna dot pasaulei pierādījumu, ka Viņš neatstāj tos, kas uz Viņu paļaujas. Kungs notikumus bija vadījis tā, lai sātana dusmas un ļauno cilvēku sazvērestības paaugstinātu Viņa godu un Dieva tautu novestu drošā vietā. Vajāšanas un trimda atvēra ceļu uz brīvību.

Kad puritāņi juta, ka ir spiesti šķirties no anglikāņu baznīcas, viņi savā starpā noslēdza svinīgu vienošanos, ka, būdami brīvi Kunga ļaudis, "staigās kopā visos Viņa ceļos, kas jau zināmi vai arī tiks darīti zināmi". (5) Tas bija īstais reformas gars, vitālais protestantisma pamatlikums. Ar šo apņemšanos svētceļnieki atstāja Holandi, lai meklētu dzimteni Jaunajā pasaulē. Viņu sludinātājs Džons Robinsons, kuram Aizgādības radītie apstākļi neļāva iet līdzi, atvadu uzrunā trimdiniekiem sacīja: "Brāļi, mēs tagad šķiramies, un tikai Kungs zina, vai, šeit dzīvojot, es vēl kādreiz redzēšu jūsu vaigu. (292) Bet lai Kungs dara ko darīdams, es jums Dieva un Viņa svēto eņģeļu priekšā pavēlu nesekot man tālāk par to, cik es esmu sekojis Kristum. Ja Dievs, izlietojot kādu citu savu darba rīku, jums vēl kaut ko atklās, tad esiet to tikpat labprātīgi pieņemt, kā jūs vienmēr uzņēmāt ikvienu manis sludināto patiesību, jo es esmu stipri pārliecināts, ka Kungam ir vēl vairāk patiesības un gaismas, ko Viņš sniegs no sava Svētā Vārda." (6)

"No savas puses es nespēju pietiekami nožēlot reformēto baznīcu stāvokli, kas, nonākušas līdz zināmai reliģijas pakāpei, negrib iet tālāk par to, cik gājuši viņu reformācijas izredzētie darbarīki. Luterāņi nav ierosināmi iet tālāk par to, ko spēja saskatīt Luters; (..) kalvinisti, kā jūs redzat, paliek stāvam tur, kur viņus atstājis šis lielais Dieva vīrs, kurš tomēr vēl neredzēja visas lietas. Tas ir ļoti nožēlojams trūkums, jo, lai gan savā laikā viņi bija degoša un spīdoša gaisma, tomēr tie vēl neuzzināja visu Dieva padomu, un, ja tie dzīvotu tagad, tad būtu tikpat labprātīgi satvert tālāko gaismu, kā pieņēma pirmos gaismas starus." (7)

"Atcerieties savas draudzes svinīgo solījumu, ar ko jūs apņēmāties staigāt visos Kunga ceļos, kādi jums ir zināmi un vēl tiks darīti zināmi. Atcerieties savu solījumu Dievam un derību ar Dievu un vienam ar otru pieņemt ikkatru gaismu un patiesību, kas jums tiks atklāta no Viņa rakstītā Vārda, bet tajā pašā laikā es jūs ļoti lūdzu, esiet uzmanīgi, ko jūs pieņemat par patiesību, un tāpēc, pirms jūs kaut ko atzīstat par pieņemamu, visu to salīdziniet un apsveriet citu patiesības rakstu gaismā, jo nevar būt, ka kristīgajai pasaulei, tik vēlu izejot no biezās atkrišanas tumsas, uzreiz varētu uzaust visa atzīšanas pilnība." (8)

Tās bija ilgas pēc sirdsapziņas brīvības, kas svētceļniekus iedvesmoja drosmīgi doties garajā ceļā pāri jūrai, izturēt grūtības un briesmas, ar ko tie sastapās mežonīgajos apgabalos, lai ar Dieva svētību Amerikas krastos liktu pamatu varenai tautai. (293) Tomēr svētceļnieki, lai gan viņi tiešām bija godīgi un dievbijīgi ļaudis, reliģiskās brīvības lielo principu vēl pilnīgi nesaprata. Brīvību, kuras dēļ tik daudz bija upurējuši, tie nebija tikpat labprātīgi dāvāt citiem. "Ļoti maz bija to, pat no septiņpadsmitā gadsimta izcilajiem domātājiem un morāles mācītājiem, kas spēja pareizi aptvert šo brīnišķo pamatlikumu, ka pēc Jaunās Derības rakstiem par cilvēku ticības tiesnesi atzīstams vienīgi Dievs." (9) Doktrīna, ka Dievs baznīcai devis tiesības pārvaldīt sirdsapziņu un noteikt, kas ir ķecerība un to sodīt, ir viena no visdziļākajām pāvestības kļūdām. Reformatori, atmetot Romas ticības apliecību, tomēr nebija pilnīgi brīvi no tās neiecietības gara. Pat vēl tagad nebija pilnīgi izklīdināta biezā tumsa, kurā pāvestība savas valdīšanas garajā laikmetā ietina visu kristīgo pasauli. Kāds no vadošajiem Masačūsetsas līča nometnes sludinātājiem sacīja: "Iecietība ir padarījusi pasauli pretkristīgu; un baznīca, nosodot ķecerību, nekam nav kaitējusi." (10) Kolonisti pieņēma nolikumu, ka pilsoniskajā valdībā balss tiesības ir tikai baznīcas locekļiem. Radās sava veida valsts baznīca, kas no visiem ļaudīm prasīja garīdzniecības atbalstīšanu. Augstākie ierēdņi turklāt vēl tika pilnvaroti apspiest ķecerību. Tādā veidā laicīgā vara nonāca baznīcas rokās. Un nebija ilgi jāgaida, līdz šie pasākumi noveda pie neizbēgamām sekām – vajāšanām.

Vienpadsmit gadus pēc pirmās kolonijas nodibināšanas Jaunajā pasaulē ieradās Rodžerss Viljams. Līdzīgi pirmajiem svētceļniekiem viņš nāca, lai priecātos reliģiskajā brīvībā, bet, atšķirībā no citiem, saprata to, ko viņa laikā tikai nedaudzi bija aptvēruši, ka uz šo brīvību ir neatņemamas tiesības visiem, lai arī kā skanētu viņu ticības apliecība. Viņš bija nopietns patiesības meklētājs, un tāpēc, tāpat kā Robinsons, uzskatīja par neiespējamu, ka no Dieva Vārda jau varētu būt saņemta visa gaisma. Viljams "bija pirmā persona modernajā kristīgajā pasaulē, kas sacīja, ka pilsoniskās valdības pamatā jābūt likumam par sirdsapziņas brīvību un ka pārliecības jautājumos visi likuma pārkāpēji ir vienlīdzīgi". (11) Viņš paskaidroja, ka ierēdņiem pienākas apspiest noziegumus, bet tie nekad nedrīkst valdīt pār citu cilvēku sirdsapziņu. (294) "Sabiedrība vai valsts ierēdņi," viņš paskaidroja, "var izlemt cilvēku savstarpējos pienākumus, bet, ja viņi mēģina noteikt kādas personas attiecības pret Dievu, tad tie vairs nav savā vietā un tad nekas vairs nav drošs, jo ir skaidrs, ka valsts ierēdnis, ja viņam ir vara, šodien var pavēlēt turēties pie vieniem uzskatiem vai vienas ticības un rīt atkal pie citas, kā daži karaļi un karalienes to ir darījuši Anglijā un dažādi pāvesti un koncili Romas baznīcā, tad ticība būtu pakļauta sajukumam." (12)

Valsts pieprasīja atzītās baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanu, draudot ar naudas sodu vai ieslodzījumu. "Viljams šo likumu nosodīja, uzsverot, ka vissliktākā prasība angļu likumu krājumā ir tā, kas spiež cilvēkus piedalīties vietējās baznīcas dievkalpojumos. Cilvēku piespiešanu apvienoties ar citticībniekiem viņš uzskatīja par atklātu dabīgo tiesību pārkāpumu, jo vilkt uz dievkalpojumiem neticīgos un tos, kas nevēlas nākt, nozīmē pieprasīt liekulību .(..) "Nevienu nevajadzētu spiest piedalīties dievkalpojumos," viņš piebilda, "vai arī atbalstīt šos dievkalpojumus, ja viņi to nevēlas." – "Ko!" izsaucās viņa pretinieki, izbrīnījušies par tādiem uzskatiem. "Vai strādnieks nav cienīgs saņemt savu algu?" – "Jā," viņš atbildēja, "bet tikai no tiem, kas viņu šim darbam derējuši." (13)

Rodžersu Viljamu cienīja un mīlēja kā uzticīgu sludinātāju, kā neparasti apdāvinātu, nelokāmi godīgu, patiesu un visiem labu vēlošu cilvēku, tomēr viņa stingrā nostāja pret valsts ierēdņu tiesībām uz varu pār baznīcu un viņa prasība pēc reliģiskās brīvības nebija tik viegli pieņemama. Tika pat paziņots, ka šīs jaunās mācības atzīšana "apgāzīs zemes pārvaldības pamatus". (14) Viņu izraidīja no kolonijām, un beidzot, lai izvairītos no apcietinājuma, tas ziemas aukstumā un vētrās bija spiests meklēt patvērumu necaurejamos mežos.

"Četrpadsmit nedēļas," viņš stāsta, "nācās klaiņot bargākajā gadalaikā, pārvarot lielas grūtības un nezinot, ko nozīmē maize vai gulta." (295) Bet "kraukļi mani paēdināja tuksnesī", un "koku dobumi bieži vien noderēja par pajumti". Tā viņš turpināja grūtību pilno bēguļošanu sniegos un mežos, kur nebija nevienas iemītas takas, līdz atrada patvērumu kādā indiāņu ciltī, kuras uzticību un mīlestību iemantoja, cenšoties tiem mācīt Evaņģēlija patiesības.

Beidzot, pēc vairākiem pārmaiņām bagātiem klejojumu mēnešiem, viņš, nonācis Naragansetas līča krastos, lika pamatus pirmajam mūslaiku štatam, kur vispilnīgākā izpratnē atzina – "katram cilvēkam jābūt tiesībām pagodināt Dievu atbilstoši savas sirdsapziņas gaismai". (16) Viņa mazais Rodailendas štats kļuva par patvērumu apspiestajiem, un tas auga un zēla, līdz tā pilsoniskās un reliģiskās brīvības pamatprincipi kļuva par Amerikas Republikas stūrakmeņiem.

Senajā grandiozajā dokumentā – Neatkarības deklarācijā –, kurā mūsu senči izteica savas tiesības, viņi paziņoja: "Mēs uzskatām kā pašas par sevi saprotamas sekojošas patiesības – ka visi cilvēki ir radīti vienādi; ka viņu Radītājs tos apveltījis ar zināmām neatņemamām tiesībām; ka starp tām ir tiesības uz dzīvību, brīvību un laimes meklēšanu." Un konstitūcija visskaidrākajos vārdos garantē sirdsapziņas neaizskaramību: "Cilvēkiem nekad nedrīkst izvirzīt kaut kādas reliģiskas prasības, meklējot pierādījumus viņu derīgumam jebkuram sabiedriskam vai uzticības amatam Savienotajās Valstīs." "Kongress nedrīkst izdot nevienu likumu attiecībā uz reliģijas ieviešanu vai tās brīvas izvēles aizliegšanu."

"Konstitūcijas sastādītāji atzina mūžīgo principu, ka cilvēka attiecības ar savu Dievu stāv pāri cilvēciskajai likumdošanai un ka sirdsapziņas brīvība ir katra valsts pilsoņa neatņemama priekšrocība. Šīs patiesības atzīšanai nav vajadzīgi nekādi prāta secinājumi, jo mēs paši to dvēseles dziļumos apzināmies. Un tieši šī apziņa par spīti visiem cilvēku likumiem, sevišķi stiprināja mocekļus spīdzināšanas laikā un jau liesmās atrodoties. Tie saprata, ka viņu pienākums pret Dievu stāv pāri cilvēku dekrētiem un ka nevienam cilvēkam nav tiesību valdīt pār viņu sirdsapziņu. (296) Tas ir iedzimts princips, kuru nekas nevar izskaust."(17)

Kad Eiropā izplatījās ziņas par zemi, kurā katrs cilvēks var baudīt sava darba augļus un paklausīt savas sirdsapziņas pārliecībai, uz Jaunās pasaules krastiem sāka plūst ļaužu tūkstoši. Kolonijas strauji vairojās. "Masačūsetsa ar īpašu likumu uz sabiedrības rēķina piedāvāja laipnu bezmaksas uzņemšanu un palīdzību visu tautību kristiešiem, kas devās pāri Atlantijas okeānam, "lai izbēgtu no kara, bada vai vajātāju spaidiem". Tā bēgļi un apspiestie kļuva par likumīgiem republikas viesiem." (18) Kopš pirmās izcelšanās krastā Plimutā divdesmit gadu laikā Jaunanglijā uz dzīvi bija apmetušies daudzi tūkstoši svētceļnieku.

Lai sasniegtu ilgoto mērķi, "viņi bija ar mieru smaga darba pilnā dzīvē nopelnīt kaut skopu iztiku. No zemes tie neprasīja neko vairāk kā tikai darbam atbilstošus augļus. Nekāds zeltainu izredžu mānīgais mirdzums nespīdēja pāri viņu takai.(..) Un tie bija apmierināti ar savas sabiedrības kopas lēno, tomēr pastāvīgo attīstību. Viņi pacietīgi panesa trūkumu mežonīgajos apgabalos, ar asarām un vaiga sviedriem aplaistot brīvības koku, līdz tas jo dziļi iesakņojās šajā zemē".

Bībele bija viņu ticības pamats, gudrības avots un brīvības likumu krājums. Tās principus čakli mācījās mājās, skolā un baznīcā, un tās augļi kļuva redzami taupībā, inteliģencē, skaidrībā un atturīgajā dzīves veidā. Puritāņu apmetnēs varēja nodzīvot gadiem ilgi un "neredzēt dzērāju, nedzirdēt lāstus un nesatikt ubagu". (19) Tas pierādīja, ka Bībeles principi ir drošākā garantija nācijas lielumam. Nespēcīgās un izolētās kolonijas izauga par varenu štatu savienību, un pasaule izbrīnījusies vēroja, kāds miers un labklājība valda "baznīcā bez pāvesta un valstī bez karaļa".

Bet Amerikas krasti pievilka arvien vairāk arī tādu cilvēku, kuru motīvi atšķīrās no pirmo svētceļnieku ilgām. (297) Lai gan vienkāršajai un skaidrajai ticībai bija tālu ejošs un pārveidojošs spēks, tomēr, pieaugot to ienācēju skaitam, kas meklēja vienīgi laicīgas priekšrocības, tās iespaids kļuva arvien vājāks.

Pirmo kolonistu pieņemtie noteikumi, ka balsot vai ieņemt amatus pilsoniskajā valdībā drīkst tikai baznīcas locekļi, sāka nest visļaunākos augļus. Ar šo pasākumu vēlējās saglabāt valsts skaidrību, bet tas kļuva par iemeslu baznīcas samaitātībai. Tā kā ticības apliecināšana kļuva par priekšnosacījumu balsstiesību iegūšanai un vadošu vietu ieņemšanai, tad tas pamudināja baznīcai pievienoties daudzus, kas vadījās vienīgi no pasaulīgās gudrības motīviem un nebija piedzīvojuši sirds pārmaiņu. Rezultātā draudzes lielā mērā sastāvēja no neatgrieztām personām un pat sludinātāju vidū atradās cilvēki, kuri nemaz nepazina Svētā Gara atjaunojošo spēku un ticēja maldīgām mācībām. No jauna kļuva redzamas sekas, kas tik bieži atklājušās baznīcas vēsturē, sākot no Konstantīna dienām līdz mūsu laikam, kad cilvēki mēģinājuši baznīcu nostiprināt ar valsts palīdzību, meklējot laicīgās varas atbalstu Tā Evaņģēlijam, kurš ir sacījis: "Mana valstība nav no šīs pasaules." (Jāņa 18:36) Baznīcas savienība ar valsti, kaut arī tā būtu pavisam niecīga, neved vis pasauli tuvāk baznīcai, kā to varētu domāt, bet baznīcu tuvāk pasaulei.

Robinsona un Rodžersa Viljama tik cildeni aizstāvēto lielo pamatlikumu, ka patiesība ir progresējoša, ka kristiešiem vajadzētu būt gataviem pieņemt visu gaismu, kas varētu spīdēt no Dieva Svētā Vārda, viņu pēcnācēji pazaudēja no redzesloka. Protestantu draudzes Amerikā, kā arī Eiropā, kas bija tik augstu attīstītas, saņemot reformācijas svētības, necentās iet uz priekšu pa reformas taku. Ja arī laiku pa laikam cēlās daži uzticīgi vīri, lai pasludinātu jaunas patiesības un atmaskotu ilgi piekoptus maldus, tad vairākums, tāpat kā jūdi Kristus dienās vai katoļi Lutera laikā, vēlējās ticēt tā, kā ticējuši viņu tēvi, un dzīvot tā, kā tie bija dzīvojuši. (298) Tāpēc reliģija atkal izvirta formālismā, un arī tālāk tika paturēti un mīlēti maldi un māņticība, kas būtu atmesti, ja draudze turpinātu staigāt Dieva Vārda gaismā. Tā pakāpeniski izmira reformācijas iedvesmotais gars, līdz protestantu draudzēs radās gandrīz tikpat liela vajadzība pēc reformas kā Lutera laikā katoļu baznīcā. Valdīja tāds pats pasaulīgums un garīgs sastingums, līdzīga sabiedrības ieskatu cienīšana un Dieva Vārda mācību aizvietošana ar cilvēku teorijām.

Bībeles plašajai izplatībai deviņpadsmitā gadsimta sākumā un lielajai gaismai, ko tā bija izlējusi pasaulē, nesekoja atbilstoša tālāka attīstība atklātās patiesības atzīšanā un praktiskā reliģijā. Sātans vairs nevarēja tā kā senāk atturēt no ļaudīm Dieva Vārdu, kas tagad bija visiem pieejams; bet, lai joprojām sasniegtu savu mērķi, viņš daudzus pamudināja izturēties pret to vieglprātīgi. Cilvēki nepētīja Rakstus un tāpēc turpināja pieņemt nepareizus izskaidrojumus un lolot Bībelē nepamatotas mācības.

Redzot, ka ar vajāšanām nav izdevies sagraut patiesību, sātans atkal ķērās pie kompromisa, kas jau kādreiz izraisīja lielo atkrišanu ar Romas baznīcas izveidošanos. Viņš kristiešus no jauna pamudināja apvienoties, – tagad vairs ne ar pagāniem, bet ar cilvēkiem, kuru kalpošana šīs pasaules lietām skaidri rādīja, ka viņi ir tikpat patiesi elku pielūdzēji, kādi bija izgriezto tēlu dievinātāji. Un šīs savienības rezultāti nebija mazāk ļauni kā iepriekšējos laikmetos: zem reliģijas maskas plauka lepnums un izšķērdība, un baznīca iegrima samaitātībā. Sātans turpināja sagrozīt Bībeles mācības, un dziļi iesakņojās ļaužu miljonus pazudinošas tradīcijas. Draudze vairs necīnījās par "ticību, kas vienreiz svētiem dota", bet tā vietā atbalstīja un aizstāvēja šīs tradīcijas. Tā tika pazemoti pamatlikumi, kuru dēļ reformatori bija tik daudz strādājuši un cietuši.

17. Rīta vēstneši

[299] Viena no vissvinīgākajām un arī visbrīnišķīgākajām Bībelē atklātajām patiesībām ir vēsts par Kristus otro atnākšanu, kad Viņš pabeigs lielo atpestīšanas darbu. Dieva ceļiniekiem, kam tik ilgi jāuzturas "nāves ēnas ielejā", dota dārga, iepriecinoša cerība apsolījumā par Tā atnākšanu, kurš ir "augšāmcelšanās un dzīvība" un kurš parādīsies, lai atkal pārvestu mājās savus aizdzītos bērnus. Kristus otrās atnākšanas mācība veido Svēto Rakstu pamattoni. Sākot no tās dienas, kad, bēdu nomākts, pirmais cilvēku pāris pagrieza Ēdenei muguru, ticības bērni vienmēr ir gaidījuši Apsolītā atnākšanu, kas salauzīs postītāja varu un viņus no jauna ievedīs zaudētajā Paradīzē. Senatnes svētie vīri Mesijas nākšanu godībā uzlūkoja kā savas cerības piepildījumu. Ēnoham, kas, skaitot no Ēdenes, bija tikai septītās paaudzes pārstāvis un kurš trīs gadsimtus uz šīs zemes staigāja ar Dievu, tika atļauts no tālienes skatīt Atbrīvotāja atnākšanu. "Redzi," viņš vēstīja, "tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus (..)." (Jūdas 14.15.) Un sentēvs Ījabs savā bēdu naktī nesatricināmā paļāvībā izsaucās: "Es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem (..) tad, vaļā no savas miesas, es skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs." (Īj.19:25-27, Glika tulk.)

(300) Kristus nākšana, kas ievadīs taisnības valsts nodibināšanos, ir iedvesmojusi svēto rakstnieku viscildenākos un izjustākos izteicienus. Par šo patiesību Bībeles dzejnieki un pravieši ir runājuši ar dievišķas kvēles apgarotiem vārdiem. Dziesminieks dziedāja par Izraēla ķēniņa spēku un majestātiskumu: "No Ciānas, kur pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu (..). Viņš sauc debesīm augšā un zemei tiesāt savus ļaudis." (Ps. 50:3-5, Glika tulk.) "Lai priecājas debess un līksmo zeme (..) Kunga priekšā, jo Viņš nāk, Viņš nāk tiesāt zemi. Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā." (Ps. 96:11,13)

Pravietis Jesaja sacīja: "Uzmostieties un gavilējiet jūs, kas pīšļos guļat; jo tava rasa ir kā rasa uz zāli, un mirušos zeme izdos ārā." "Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies augšā." "Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Kungs Kungs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems savu ļaužu negodu no visas zemes virsus; jo Kungs to ir runājis. Un tai dienā sacīs: Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par Viņa pestīšanu." (Jes. 26:19; 25:8,9, Glika tulk.)

Arī Habakuks atklāsmē skatīja Viņa nākšanu. "Dievs nāk no Tēmana, un Svētais – no Pārana kalniem. Viņa augstība apklāj debesis, un zemi piepilda Viņa slava. Un spožums atspīd kā (Saules) gaisma." "Viņš stāv un satricina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus." "Tu brauci ar saviem zirgiem un saviem glābšanas ratiem." "Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail (..), dziļums kauc un augstu paceļ savas rokas. Saule un Mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot." (301) "Tu izej glābt savus ļaudis, glābt savu Svaidīto." (Habak. 3:3-13, Glika tulk.)

Kad Pestītājs jau gatavojās šķirties no saviem mācekļiem, Viņš tos iepriecināja ar apsolījumu, ka atkal atnāks: "Jūsu sirds lai neizbīstas! (..) Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu (..). Es noeju jums vietu sataisīt. Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis." (Jāņa 14:1-3) "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā." (Mat. 25:31,32)

Eņģeļi, kas pēc Kristus pacelšanās debesīs vēl kavējās Eļļas kalnā, mācekļiem atkārtoja Viņa atnākšanas apsolījumu: "Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap.d. 1:11) Un apustulis Pāvils, Gara iedvesmots, apliecināja: "Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei." (1. Tes. 4:16) Bet Patmas pravietis saka: "Redzi, Viņš nāk uz padebešiem, un Viņu redzēs katra acs." (Atkl.1:7)

Ar Kristus nākšanu saistās godības pilni notikumi, "kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti". (Ap. d. 3:21) Tad izbeigsies ļaunuma ilgais valdīšanas laiks; "pasaules valstis" kļūs par mūsu Kunga un Viņa Kristus valstīm; "un Viņš valdīs mūžīgi mūžam". (Atkl.11:15) Atklāsies Kunga godība, "lai visa cilvēce kopā to redzētu". "Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā." Viņš būs "par skaistu kroni un par krāšņu vainagu" savu ļaužu atlikumam. (Jes. 40:5; 61:11; 28:5)

(302) Tad tiks uzcelta zem visām debesīm miera pilnā un sen ilgotā Mesijas valsts. "Kungs iepriecinās Ciānu; Viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Ēdeni un viņas lauku kā Kunga dārzu." "Libānas godība tam ir dota, Karmeļa un Sarona glītums." "Uz tevi vairs nesacīs: Atstātā, un uz tavu zemi vairs neteiks: Izpostītā. Bet tevi nosauks: Pie kā man labs prāts, – uz tavu zemi: Laulātā." "Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi." (Jes. 51:3; 35:2; 62:4,5, Glika tulk.)

Visos laikmetos Kunga atnākšana ir bijusi Viņa patieso sekotāju cerība. Šķiršanās laikā Eļļas kalnā dotais Pestītāja apsolījums apgaismoja nākotni mācekļiem, pildot viņu sirdis ar prieku un cerību, ko nespēja izdzēst bēdas un aptumšot pārbaudījumi. Ciešanās un vajāšanās tieši šī lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atnākšana bija viņu svētlaimīgā cerība. Kad Tesalonikas kristieši skuma par savu mīļo guldīšanu kapā, kuri bija cerējuši dzīvi savām acīm skatīt Kunga atnākšanu, viņu skolotājs, Pāvils, tiem norādīja uz augšāmcelšanos, kas notiks Pestītāja atnākšanas laikā. Tad uzcelsies Kristū mirušie un kopā ar dzīvajiem pacelsies gaisā pretī Kungam." "Un tā," viņš apliecināja, "mēs būsim kopā ar Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!" (1. Tes. 4:16-18)

Klinšainajā Patmas salā mīļotais māceklis dzird apsolījumu: "Tiešām, Es nāku drīz," un viņa ilgu pilnā atbilde: "Tiešām nāc, Kungs Jēzu!" izsaka draudzes lūgšanu visā tās svešniecības ceļojuma laikā. (Atkl. 22:20)

No cietumiem, sārtiem un ešafotiem, kur svētie un mocekļi liecināja par patiesību, cauri gadsimtiem ir dzirdami viņu ticības un cerības vārdi. Būdami pārliecināti par Viņa personīgo augšāmcelšanos un tātad arī par savu augšāmcelšanos, Kungam atnākot, "viņi nicināja nāvi un pacēlās tai pāri", kā saka viens no šiem kristiešiem. (1) (303) Viņi bija gatavi nokāpt kapā, lai varētu "atkal celties augšā".(2) Viņi gaidīja, ka "Kungs nāks no Debesīm padebešos ar sava Tēva godību" un "atnesīs taisnajiem valstības laikus". (3) Tādu pašu ticību loloja valdieši. Arī Viklifs gaidīja Glābēja nākšanu kā visas baznīcas cerību. (4)

Luters sacīja: "Es tiešām esmu pārliecināts, ka tiesas diena nevar vairs vilcināties pilnus trīssimt gadus. Dievs necietīs un arī nespēs vairs ilgāk paciest šo ļauno pasauli." "Tuvojas lielā diena, kurā tiks gāzta negantību valsts." (5)

"Šī novecojusī pasaule ir tuvu savam galam," sacīja Melanhtons. Bet Kalvins kristiešiem pavēlēja "nesvārstīties un dedzīgi ilgoties pēc Kristus dienas atnākšanas, kas ir vislielākais no visiem notikumiem", paskaidrojot, ka "visa uzticīgo saime vienmēr raudzīsies uz šo dienu". "Mums jāsalkst pēc Kristus, mums Kungs jāmeklē un par to jādomā," viņš saka, "līdz uzausīs lielā diena, kad Dievs pilnībā atklās savas valsts godību." (6)

"Vai mūsu Kungs Jēzus Kristus nav pacēlies debesīs, tērpts mūsu miesās?" jautāja skotu reformators Nokss. "Un vai Viņš neatgriezīsies?" "Mēs zinām, ka Viņš atgriezīsies un vēl drīz atgriezīsies." Arī Ridlijs un Letimers, kuri par patiesību atdeva savu dzīvību, ticībā skatījās uz Kunga atnākšanu. Ridlijs rakstīja: "Pasaule, bez šaubām, to es ticu un tāpēc tā saku, – tuvojas galam. Līdz ar Jāni, Dieva kalpu, sauksim savā sirdī uz mūsu Pestītāju Kristu: Nāc, Kungs Jēzu, nāc!" (7)

"Domas par Kunga atnākšanu," izteicās Beksters, "man ir visjaukākās un visiepriecinošākās." (8) "Mīlēt Viņa atnākšanu un gaidīt uz šīs svētlaimīgās cerības piepildīšanos ir ticības darbs un atklāj svēto raksturu." "Ja nāve būs pēdējais ienaidnieks, kuru iznīcinās augšāmcelšanās dienā, tad mēs varam saprast, cik sirsnīgi ticīgajiem vajadzētu ilgoties un lūgt pēc Kristus otrās nākšanas, kas sev līdzi nesīs pilnīgu un galīgu uzvaru!" (9) (304) "Pēc šīs dienas vajadzētu ilgoties visiem kristiešiem, cerot uz to un gaidot uz to, jo tā pabeidz visu glābšanas darbu un piepilda visas viņu dvēseles ilgas un centienus." "Pasteidzini, ak Kungs, šo svētlaimīgo dienu!" (10) Tāda cerība bija apustuļu draudzei, "draudzei tuksnesī" un reformatoriem.

Pravietojumi ne tikai iepriekš pasaka Kristus atnākšanas veidu un nolūku, bet uzrāda arī zīmes, pēc kurām cilvēki var spriest, vai šī diena ir tuvu. Jēzus sacīja: "Pēc tam būs zīmes pie Saules, Mēness un zvaigznēm." (Lūk. 21:25) "Saule aptumšosies un Mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi kustināsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību." (Marka 13:24- 26) Pirmo no zīmēm, kas notiek pirms Kristus otrās atnākšanas, Atklāsmes grāmatas autors apraksta sekojoši: "Tad cēlās liela zemestrīce, un Saule tapa tumša kā rupjš maiss, un Mēness tapa kā asinis." (Atkl. 6:12, Glika tulk.)

Šīs zīmes parādījās jau deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Piepildoties pravietojumiem, 1755. gadā notika visbriesmīgākā zemestrīce, par kādu jebkad tika ziņots. Lai gan parasti tā tiek nosaukta tikai par Lisabonas zemestrīci, tās darbības lauks patiesībā aptvēra lielāko daļu Eiropas, Āfrikas un Amerikas. Tā bija jūtama Grenlandē, Rietumindijā, Madeiras salā, Norvēģijā un Zviedrijā, Lielbritānijā un Īrijā. Tā aizņēma ne mazāk kā 4 miljonus kvadrātjūdzes lielu platību. Āfrikā triecieni bija gandrīz tikpat spēcīgi kā Eiropā. Tika izpostīta liela daļa no Alžīrijas, un netālu no Marokas bez pēdām pazuda ciems ar astoņiem līdz desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Milzīgs vilnis brāzās pāri Spānijas un Āfrikas piekrastei, aprīdams pilsētas un savā ceļā nodarīdams lielu postu.

Spānijā un Portugālē pazemes grūdieni bija visstiprākie. Kadisai pāri ejošajam vilnim vajadzēja būt apmēram sešdesmit pēdu augstam. Kalni, "daži no vislielākajiem Portugālē, pēkšņi tika satricināti pašos pamatos, un atsevišķi no tiem virsotnēs atvērās, dīvaini sašķeļoties un saplaisājot, izmetot milzīgas masas apkārtējās ielejās. (305) Stāsta, ka no šiem kalniem pacēlušās liesmas". (11)

Lisabonā "pazemē bija dzirdama pērkona rūkoņa, un tūlīt pēc tam šīs pilsētas lielāko daļu sagrāva spēcīgs grūdiens. Apmēram sešās minūtēs aizgāja bojā sešdesmit tūkstoši cilvēku. Jūra vispirms atkāpās, atstājot sausu sēkli, bet pēc tam plūda atpakaļ, paceldamās vairāk kā piecdesmit pēdas virs sava parastā līmeņa". "Starp citiem ārkārtējiem notikumiem, kas, kā stāsta, norisinājušies katastrofas laikā Lisabonā, jāpiemin arī jaunizbūvētās krastmalas iegrimšana, kas ar milzīgiem izdevumiem bija celta tikai no marmora. Tur bija sapulcējies liels ļaužu pulks, glābdamies no visur krītošajām drupām, bet tad pēkšņi krastmala nogrima ar visiem uz tās esošajiem cilvēkiem, un neviens no bojāgājušo ķermeņiem nekad vairs neparādījās virspusē." (Turpat)

Zemestrīces "grūdienam tūlīt sekoja visu baznīcu un klosteru, gandrīz visu sabiedrisko ēku un vairāk kā ceturtās daļas namu sagāšanās. Apmēram divas stundas pēc grūdiena dažādos kvartālos izcēlās ugunsgrēki, kas nepilnas trīs dienas trakoja ar tādu spēku, ka pilsēta tika pilnīgi izpostīta. Zemestrīce notika svētku dienā, kad baznīcas un klosteri ļaužu pilni, no kuriem reti kāds izglābās". (12) "Šausmas nebija aprakstāmas. Raudāt neviens neraudāja, jo nelaime bija pārāk liela. No bailēm un pārsteiguma zaudējuši prātu, ļaudis skraidīja šurp un turp, sitot sev pa galvu un krūtīm, un kliedzot: "Misericordia! Pasaule iet bojā!" Mātes aizmirsa savus bērnus un skrēja apkārt ar krucifiksiem un svētbildēm. Nelaimīgā kārtā daudzi patvērumu meklēja baznīcās, bet veltīgi tika atklāti sakramenti, veltīgi šie nabaga radījumi apkampa altārus; svētbildes, priesteri un ļaudis – visi kopā tika aprakti zem drupām." Domā, ka tajā liktenīgajā dienā dzīvību zaudēja deviņdesmit tūkstoš personu.

(306) Divdesmit piecus gadus vēlāk parādījās nākošā pravietojumā minētā zīme – Saules un Mēness aptumsums. Visapbrīnojamākais te ir fakts, ka jau iepriekš precīzi tika norādīts tās piepildīšanās laiks. Pestītājs sarunā ar saviem mācekļiem Eļļas kalnā, pēc tam, kad bija attēlojis draudzes ilgo bēdu laiku – pāvestības vadīto vajāšanu 1260 gadus – un apsolījis, ka šis smagais pārbaudījums tiks saīsināts, vēl pieminēja zināmus notikumus pirms Viņa atnākšanas un noteica laiku, kad pirmais no tiem kļūs redzams: "Tanīs dienās pēc tām bēdām Saule aptumšosies, un Mēness nedos savu spožumu." (Marka 13:24) 1260 dienas vai gadi beidzās 1798. gadā. Jau gadsimta ceturksni iepriekš gandrīz pilnīgi bija mitējušās vajāšanas. Saskaņā ar Kristus vārdiem, pēc šīm vajāšanām vajadzēja aptumšoties Saulei. Un šis pravietojums piepildījās 1780. gada 19. maijā.

"Gandrīz vai vienīgā visneizskaidrojamākā un noslēpumainākā tāda veida dabas parādība (..) ir 1780. gada 19. maija tumšā diena – pavisam neizprotams visas Jaunanglijas redzamās debess un atmosfēras aptumsums." (13)

Kāds aculiecinieks Masačusetsā šo notikumu apraksta sekojoši: "No rīta saule uzlēca skaidra, bet drīz apmācās. Mākoņi klājās arvien zemāk, un no tiem, melniem un draudošiem, kādi tie drīz vien šķita, uzliesmoja zibeņi, dārdēja pērkons un lija neliels lietus. Ap pulksten deviņiem mākoņi kļuva gaišāki un pieņēma misiņa vai vara nokrāsu, un šajā savādajā, pārdabiskajā gaismā pavisam neparasti izskatījās koki, klintis, ēkas, ūdens un cilvēki. Nedaudz minūtēs smags, melns mākonis izplētās pār visu debess velvi, izņemot šauru svītriņu pie horizonta, un visapkārt kļuva tik tumšs kā parasti pulksten deviņos vasaras vakarā.(..)

Ļaužu sirdis pakāpeniski piepildīja bailes, nemiers un godbijība. Sievas stāvēja durvju priekšā un raudzījās tumšajos laukos, vīri atgriezās no sava darba tīrumā, namdari atstāja darba rīkus, kalējs – savu smēdi, tirgotājs – leti. (307) Skolas slēdza, un bērni trīcēdami skrēja mājup. Ceļinieki meklēja patvērumu tuvākajās zemnieku mājās. "Ko gan tas nozīmē?" jautāja visas lūpas un sirdis. Likās, ka pār zemi gatavojas brāzties viesuļvētra vai arī pienācis visu lietu gals.

Iededzināja sveces; pavarda ugunis spīdēja tik spoži kā rudenī bezmēness vakaros.(..) Mājputni atgriezās savās nojumēs un gatavojās nakts dusai, lopi sanāca pie ganību vārtiem un mauroja, vardes kurkstēja, putni nodziedāja vakara dziesmas, un sāka lidināties sikspārņi. Bet cilvēki labi apzinājās, ka nakts vēl nav pienākusi .(..)

Dr. Nateniels Vaitekers, Tabernekles draudzes gans Salemē, sapulcēšanās namā noturēja reliģisku dievkalpojumu un savā svētrunā uzsvēra, ka šī tumsa ir pārdabiska. Draudzes sanāksmes notika arī daudzās citās vietās. Teksti, kurus lietoja iepriekš nesagatavotajām svētrunām, visi it kā norādīja, ka šī tumsa atbilst Rakstu pravietojumiem (..). Pēc pulksten vienpadsmitiem tumsa bija visbiezākā." (14) "Šī apgabala lielākajā daļā tumsa tajā dienā bija tik dziļa, ka bez sveces gaismas ļaudis nevarēja saskatīt ne pulksteni, ne paēst pusdienas vai veikt kādus mājas darbus.(..)

Tumsa pārklāja neparasti plašu apgabalu. Uz austrumiem tā sniedzās līdz Felmutai. Rietumos tā skāra Konektikutas vistālāko daļu un Albani. Dienvidos to redzēja jūras piekrastē, un ziemeļos tik tālu, cik tālu sniedzās amerikāņu kolonijas." (15)

Vienu vai divas stundas pirms vakara iestāšanās pēc šīs dienas biezās tumsas debesis daļēji noskaidrojās un parādījās saule, lai gan to vēl aizplīvuroja bieza, melna masa."Pēc saulrieta mākoņi atkal uzkāpa augstāk un ļoti ātri satumsa." (308) Nakts tumsa nebija mazāk neparasta un baiga kā iepriekšējā dienā; neskatoties uz to, ka bija gandrīz pilns Mēness, nevienu priekšmetu nevarēja saskatīt bez mākslīgās gaismas, kuru, skatoties no kaimiņu mājām vai citas attālākas vietas, tomēr bija grūti ieraudzīt Ēģiptes tumsai līdzīgajā melnajā naktī, kas šķita gaismas starus necaurlaidoša." (16) Kāds šī notikuma liecinieks sacīja: "Es nevarēju atbrīvoties no domām, ka tumsa nebūtu lielāka pat tad, ja visus debesu gaismas ķermeņus ietītu necaurredzamā melnumā vai arī tie vairs neeksistētu." Kaut arī pulksten deviņos šajā vakarā uzlēca pilns Mēness, "tam nebija nekāda spēka izkliedēt nāvei līdzīgās ēnas". Pēc pusnakts tumsa pazuda, un, kad parādījās Mēness, tas sākumā it kā atgādināja asinis.

1780. gada 19. maijs vēsturē atzīmēts kā "tumša diena". Kopš Mozus laika nav ziņu par tumsu, kas būtu bijusi tik bieza, tik plaša un tik ilgstoša. Aculiecinieku sniegtie šī notikuma apraksti ir tikai Kunga vārdu atbalss, kurus teicis pravietis Joēls divdesmit piecus gadsimtus pirms to piepildīšanās: "Saule pārvērtīsies tumsībā un Mēness asinīs, pirms nāks Kunga lielā un briesmīgā diena." (Joēla 3:4)

Kristus savai tautai ir pavēlējis modri vērot Viņa atnākšanas zīmes un priecāties, tās ieraugot, jo tas viss vēstī, ka drīz parādīsies viņu Ķēniņš. "Kad tas sāk piepildīties," Viņš sacīja, "tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas." Saviem sekotājiem Kungs norādīja uz pavasarī plaukstošajiem kokiem un sacīja: "Kad tiem pumpuri raisās, jūs paši zināt, ka vasara jau ir tuvu. (309) Tāpat, redzot visu to notiekam, jums jāzina, ka tuvu ir Dieva valstība." (Lūk. 21:28,30,31)

Bet, kad pazemības un nodošanās gars draudzē atdeva vietu lepnumam un formālismam, mīlestība uz Kristu un ticība Viņa nākšanai atdzisa. Aizņemti ar laicīgām lietām un izpriecu meklēšanu, tie, kas saucās Dieva ļaudis, bija kļuvuši akli pret Pestītāja pamācībām attiecībā uz Viņa nākšanas zīmēm. Patiesību par Kristus otro atnākšanu atstāja novārtā, bet Rakstus, kas vēstīja šo atziņu, aptumšoja ar nepareiziem izskaidrojumiem, līdz to gandrīz vairs nemaz nepieminēja un aizmirsa. Sevišķi tas sakāms par Amerikas baznīcām. Brīvība un ērtības, ko baudīja visas sabiedrības šķiras, godkārīgā tieksme pēc bagātības un greznuma, kas izraisīja visu citu pārvarošu nodošanos naudas pelnīšanai, dedzīga dzīšanās pēc slavas un varas, kas likās esam visu sniedzamības robežās, ierosināja cilvēkus savas intereses un cerības koncentrēt ap šīs dzīves lietām, atvirzot tālu nākotnē svinīgo dienu, kad izzudīs pašreizējā lietu kārtība.

Norādot saviem sekotājiem uz otrās atnākšanas zīmēm, Pestītājs viņiem jau tad pateica, ka tieši pirms Viņa atgriešanās valdīs vispārēja atkrišana. Tad, tāpat kā Noas dienās, būs vērojama rosība un kņada laicīgajos darbos un izpriecu meklēšanā – pirkšanā, pārdošanā, dēstīšanā, namu celšanā un precēšanās pasākumos, kas liks aizmirst Dievu un nākošo dzīvi. Tiem, kas dzīvo šinī laikā, Kristus saka: "Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas ar lieku ēšanu un vīna skurbumu, un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk. Tāpēc esiet modrīgi allaž un lūdziet, ka varat šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Cilvēka Dēla priekšā." (Lūk. 21:34,36, Glika tulk.)

Draudzes stāvokli šajā laikā attēlo Pestītāja vārdi, kas rakstīti Atklāsmes grāmatā: "Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris." (Atkl.3:1) (310) Un tiem, kas liedzas atmosties no savas bezrūpīgās drošības sajūtas, adresēts svinīgais brīdinājums: "Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi." (Atkl. 3:3)

Cilvēkus vajadzēja pamodināt, lai viņi ieraudzītu tiem draudošās briesmas, lai viņi sagatavotos uz svinīgajiem, ar pārbaudes laika beigām saistītajiem notikumiem. Dieva pravietis ziņo: "Liela ir Kunga diena un visai briesmīga. Kas gan var tajā pastāvēt?" (Joēla 2:11) Kas pastāvēs, kad parādīsies Viņš, kura "acis ir pārāk šķīstas, lai varētu skatīt ļaunumu" un uzlūkot "varas darbus"? (Habak. 1:13) Tiem, kas sauc: "Mūsu Dievs! Mēs (..) Tevi pazīstam", un tomēr pārkāpj Viņa derību un steidzas pēc citiem dieviem (Hoz. 8:2,1; Ps. 16:4), sirdī apslēpjot netaisnību un iemīlot negodīgus ceļus, – tādiem Kunga diena ir "tumsa (..) un nevis gaisma, tā ir tumša, bez gaismas spožuma". (Amosa 5:20) "Tai pašā laikā notiks," saka Kungs, "ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu." (Cef. 1:12) "Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību."(Jes. 13:11) "Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs"; "viņu manta paliks par laupījumu, un viņu nami par postažām." (Cef. 1:18,13, Glika tulk.)

Skatīdamies uz šo priekšā stāvošo briesmīgo laiku, pravietis Jeremija izsaucās: "Man ir tik baigi, tik baigi!" "Es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena." (Jer. 4:19,10) "Šī diena būs bardzības diena, bēdu un bailības diena, vētras un posta diena, melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena, bazūnes un kara trokšņa diena." (Cef. 1:15,16, Glika tulk.) (311) "Redzi, Kunga diena nāk, (..) lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznīcinātu tajā esošos grēciniekus." (Jes. 13:9.)

Ņemot vērā šo lielo dienu, Dieva Vārds vissvinīgākajā un iespaidīgākajā valodā aicina Viņa ļaudis uzmosties no garīgās letarģijas un ar grēku nožēlu un pazemošanos meklēt Kunga vaigu: "Pūtiet tauri Ciānā, saceliet trauksmi Manā svētajā kalnā, satrūkstieties, visi zemes iedzīvotāji! Jo Kunga diena nāk, tā ir jau tuvu. Gavējiet svētā godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu. Savāciet vienuviet visu tautu svētās un nopietnās pārdomās, lai sanāk kopā draudze, sapulciniet tautas vecajus, sanesiet kopā (..) zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas īpašās dzīvojamās telpas! Lai priesteri stāv raudādami starp tempļa priekštelpu un altāri." "Atgriezieties atkal pie Manis, no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlu un sērām! Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes. Un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva, jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs (..)." (Joēla 2:1,15-18,12,13)

Lai sagatavotu ļaudis pastāvēšanai Dieva dienā, bija veicams liels reformas darbs. Dievs redzēja, ka daudzi, kas saucas par Viņa sekotājiem, nedomāja par mūžību, un tādēļ savā žēlastībā gatavojās sūtīt brīdinājuma vēsti, lai viņus modinātu no sastinguma un pamudinātu sagatavoties Kunga atnākšanai.

Šis brīdinājums sniegts Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā. Tā ir triju eņģeļu vēsts, kur, lietojot simbolisku izteiksmi, teikts, ka to sludina debesu būtnes, bet tūlīt pēc tam seko Cilvēka Dēla nākšana "ievākt zemes pļauju". Pirmais no šiem brīdinājumiem pasludina tuvojošos tiesu. Pravietis redzēja eņģeli lidojam "debess vidū", un "tam bija mūžīgs Evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām. Viņš sauca stiprā balsī: Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda. Pielūdziet To, kas radījis debesi un zemi, jūru un ūdeņu avotus." (Atkl.14:6,7)

(312) Šī vēsts ir nosaukta par daļu no "mūžīgā Evaņģēlija". Un Evaņģēlija sludināšanas darbs nav uzticēts eņģeļiem, bet gan cilvēkiem. Svētie eņģeļi tiek nosūtīti šī darba vadīšanā, viņi pārzina lielo cilvēku glābšanas pasākumu, bet tiešo Evaņģēlija sludināšanu veic Kristus kalpi virs zemes.

Uzticīgiem vīriem, kas paklausīja Dieva Gara pamudinājumiem un Viņa Vārda mācībām, šo brīdinājumu vajadzēja nest tālāk pasaulei. Tie bija ņēmuši vērā "stipro pravieša vārdu", "sveci, kas spīd tumšā vietā, iekams diena aust un uzlec rīta zvaigzne". (2. Pēt. 1:19) Viņi Dieva atzīšanu bija meklējuši vairāk nekā visas apslēptās mantas, uzskatot, ka to iegūt "ir labāk nekā sudrabu mantot un viņu krāt labāk nekā spožu zeltu". (Sal. pam. 3:14, Glika tulk.) Un Kungs tiem atklāja valstības lielās patiesības. "Kunga noslēpums ir pie tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība tiem dos saprašanu." (Ps. 25:14, Glika tulk.) Ne jau mācītie teologi bija tie, kas saprata šo patiesību un iesaistījās sludināšanā. Ja viņi būtu bijuši uzticīgi sargi, kas, daudz lūdzot, rūpīgi pētī Rakstus, tad tie izprastu nakts laiku; pravietojumi būtu viņiem atklājuši notikumus, kuriem tūlīt vajadzēja norisināties. Bet tie neieņēma šādu stāvokli, un vēsts tika dota vienkāršiem, pazemīgiem vīriem. Jēzus sacīja: "Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem." (Jāņa 12:35) Tie, kas novēršas no Dieva sniegtās gaismas un ir nolaidīgi meklēt to, kad tā atrodas viņu sniedzamības robežās, tiek atstāti tumsā. Bet Pestītājs saka: "Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." Ikviena dvēsele, kas neatlaidīgi tiecas darīt Dieva prātu, nopietni ņemot vērā jau doto gaismu, saņems vēl lielāku gaismu, tai tiks sūtīta debesu mirdzumā starojošā zvaigzne, lai viņu vadītu visā patiesībā.

Kristus pirmās atnākšanas laikā svētās pilsētas priesteriem un rakstu mācītājiem, kam bija uzticētas Dieva neapstrīdamās patiesības, noteikti bija iespējams izprast laika zīmes un pasludināt Apsolītā nākšanu. (313) Mihas pravietojums norādīja Viņa dzimšanas vietu (Mihas 5:2.); Daniēls sīki aprakstīja Viņa atnākšanas laiku. (Dan. 9:25) Dievs šos pravietojumus uzticēja jūdu vadoņiem, un tiem nebija nekāda attaisnojuma, ja viņi tos nezināja un nebrīdināja ļaudis, ka Mesijas atnākšana ir tieši durvju priekšā. Šo nezināšanu izraisīja grēcīga nolaidība. Jūdi cēla pieminekļus nonāvētajiem Dieva praviešiem, un tajā pašā laikā, parādot cieņu šīs zemes lielajiem vīriem, godāja sātana kalpus. Aizņemti godkārīgos strīdos par vietu un varu cilvēku vidū, tie no sava redzesloka pazaudēja Debesu Ķēniņa piedāvāto dievišķo godu.

Izraēla vecajiem ar dziļu interesi un godbijību vajadzēja studēt aprakstus par pasaules vēstures vislielākā notikuma vietu, laiku un apstākļiem, kad uz šo zemi nāks Dieva Dēls, lai glābtu cilvēkus. Visai tautai vajadzēja būt modrai un gaidīt, lai tā varētu būt starp pirmajiem pasaules Glābēja apsveicējiem. Bet, lūk, Betlēmē divi noguruši ceļinieki no Nācaretes pakalniem iet pa šauro ielu visā tās garumā līdz pat pilsētas austrumu robežai, velti meklējot vietu pajumtei un nakts atpūtai. Tiem neatveras nevienas durvis. Nožēlojamā mājoklī, kas paredzēts lopiem, viņi beidzot atrod patvērumu, un tur piedzimst pasaules Pestītājs.

Debesu eņģeļi bija redzējuši godību, kurā Dieva Dēls dalījās ar savu Tēvu pirms pasaules radīšanas, un tādēļ ar kāpinātu interesi gaidīja Viņa parādīšanos virs zemes kā notikumu, kas ļoti iepriecinās visas tautas. Eņģeļi tika sūtīti nest priecīgo vēsti tiem, kas bija gatavi to uzņemt un kas līksmi to pavēstītu tālāk citiem zemes iedzīvotājiem. Kristus bija pazemojies līdz cilvēka dabas pieņemšanai. (314) Viņam, gatavojoties atdot savu dvēseli par grēku upuri, vajadzēja nest bezgala lielu ciešanu nastu, tomēr eņģeļi vēlējās, lai Visaugstākā Dēls arī savā pazemojumā cilvēku priekšā varētu parādīties savai slavai atbilstošā cieņā un godībā. Vai zemes lielie vīri tagad sapulcēsies Izraēla galvaspilsētā apsveikt Kristus atnākšanu? Un vai eņģeļu leģioni Viņu iepazīstinās ar gaidošajiem ļaudīm?

Kāds eņģelis tuvojas zemei, lai redzētu, kas ir sagatavojušies apsveikt Jēzu. Bet viņš nevar saskatīt nekādas gaidīšanas pazīmes. Viņš nedzird slavas un uzvaras gaviļu balsi, ka pienācis Mesijas ierašanās brīdis. Kādu laiku eņģelis lidinās pār izredzēto pilsētu un templi, kur gadsimtiem ilgi atklājusies dievišķā klātbūtne, bet pat tur valda tāda pati vienaldzība. Krāšņi un lepni tērpti priesteri dievnamā pienes apgānītus upurus. Farizeji skaļā balsī turpina uzrunāt ļaudis vai ielu stūros izteikties savās lielīgajās lūgšanās. Ķeizaru pilīs, filozofu sanāksmēs, rabīnu skolās – visur valda vienāda nevērība pret brīnumaino notikumu, kas visas Debesis piepildījis ar prieku un slavu, – Cilvēku Glābējs gatavojas nākt uz šo Zemi.

Nekas neliecina, ka Kristus tiktu gaidīts, ka ļaudis būtu sagatavojušies uzņemt dzīvības Lielkungu. Pārsteigts un apmulsis dievišķais vēstnesis grib atkal atgriezties Debesīs ar šo apkaunojošo vēsti, kad viņš ierauga pulciņu ganu, kuri naktī nomodā sargā savus ganāmpulkus, raugās zvaigžņotajās debesīs un, ilgodamies pēc pasaules Glābēja parādīšanās, pārdomā pravietojumus par Mesiju, kuram jānāk uz Zemi. Lūk, ļaudis, kas sagatavojušies uzņemt priecīgo vēsti. Tiem pēkšņi parādās Kunga eņģelis, atklājot šo skaisto patiesību. Debesu godība piepilda visu līdzenumu, kļūst redzams neskaitāms eņģeļu pulks, un, it kā pasludinātais prieks būtu par lielu, lai to no debesīm atnestu tikai viens vēstnesis, slavas dziesmā, kuru reiz dziedās visas izglābtās tautas, savienojas ļoti daudzas balsis: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."(Lūk. 2:14)

(315) Ak, kāda mācība slēpjas šajā brīnišķajā Betlēmes stāstā! Kā tas nosoda mūsu neticību, lepnumu un pašapmierinātību. Kā tas mūs brīdina, lai savā noziedzīgajā vienaldzībā arī mēs nenokavētu izprast laika zīmes un nepaliktu neziņā par mūsu piemeklēšanas dienu.

Ne vien Jūdejas augstienē, ne tikai starp vienkāršajiem, pieticīgajiem ganiem eņģeļi atrada Mesijas nākšanas modros gaidītājus. Arī pagānu zemē bija ļaudis, kas Viņu gaidīja, tie bija gudri vīri, bagāti un dižciltīgi Austrumu zemes filozofi. Pētot dabu, gudrie bija ieraudzījuši Dievu Viņa roku darbā. No ebreju Rakstiem tie uzzināja par zvaigzni, kas uzlēks no Jēkaba, un ar dedzīgām ilgām gaidīja, kad nāks Tas, kuram vajadzēja būt ne tikai "Izraēla iepriecai", bet arī "Gaismai apgaismot pagānus" un "par pestīšanu līdz pasaules galam". (Lūk. 2:25,32; Ap.d. 13:4,7) Tie bija gaismas meklētāji, un gaisma no Dieva troņa apspīdēja taku zem viņu kājām. Kamēr Jeruzālemes priesteri un rabīni, īpaši ieceltie patiesības sargi un izskaidrotāji, tinās tumsā, Debesu sūtītā zvaigzne vadīja šos pagānu svešiniekus uz jaunpiedzimušā Ķēniņa dzimšanas vietu.

Kristus "kļūs otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida". (Ebr. 9:28) Tāpat kā ziņas par Pestītāja dzimšanu, arī vēsts par otro adventi netika uzticēta ļaužu reliģiskajiem vadoņiem. Tie nebija centušies uzturēt savienību ar Dievu un atteicās pieņemt Debesu sniegto gaismu; šī iemesla dēļ viņi neiekļāvās to skaitā, par kuriem apustulis Pāvils rakstīja: "Bet jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis. Jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai." (1. Tes. 5:4,5)

Sargiem uz Ciānas mūriem pirmajiem vajadzēja dzirdēt vēsti par Pestītāja nākšanu, pirmajiem vajadzēja pacelt savu balsi, lai pasludinātu Viņa tuvumu, pirmajiem vajadzēja brīdināt ļaudis sagatavoties Viņa atnākšanai. Bet tie visam ļāva iet savu gaitu, sapņojot par mieru un drošību, kamēr ļaudis turpināja gulēt savos grēkos. Jēzus savu draudzi redzēja līdzīgu neauglīgam vīģes kokam, ko gan sedza daudzsološas lapas, bet nebija nekādu labu augļu. (316) Lielīgi tika ievērotas reliģijas formas, bet bez pazemības, grēku nožēlas un ticības, kas vienīgās kalpošanu var padarīt Dievam patīkamu. Gara pievilcīgo īpašību vietā bija redzams lepnums, formālisms, iedomība, savtība un varas pielietošana. Atkritusī draudze aizvēra savas acis pret laika zīmēm. Dievs to neatmeta un joprojām palika uzticīgs, bet viņi aizgāja no Dieva un atšķīrās no Kristus mīlestības. Un tā kā tie atteicās pakļauties nosacījumiem, tad arī nepiepildījās viņiem dotie Dieva apsolījumi.

Ar tādiem rezultātiem jārēķinās vienmēr, kad cilvēki nevērtē Dieva dāvāto gaismu un piešķirtās priekšrocības. Ja draudze nesekos Dieva atklātajai gribai, pieņemot katru gaismas staru un pildot katru tai zināmo pienākumu, tad reliģija neizbēgami deģenerēsies formu ievērošanā un zudīs dzīvību dodošais dievbijības gars. Šo patiesību vairākkārt uzskatāmi apstiprinājusi baznīcas vēsture. Dievs no saviem ļaudīm prasa dāvātajām svētībām un priekšrocībām atbilstošu ticību un paklausības darbus. Paklausība savukārt prasa upurus un sevī ietver krustu, un tieši tāpēc tik daudzi, kas saucās par Kristus sekotājiem, atteicās pieņemt gaismu no Debesīm un līdzīgi senajiem jūdiem neatzina savu piemeklēšanas laiku. (Lūk. 19:44) Viņu lepnuma un neticības dēļ Kungs tiem aizgāja garām un savu patiesību atklāja tādiem cilvēkiem, kas, līdzīgi Betlēmes ganiem un Austrumu gudrajiem, bija ņēmuši vērā visu jau saņemto gaismu.

18. Amerikāņu reformators

[317] Kristus otrās atnākšanas sludināšanas uzsākšanai Dievs izraudzīja īpašu vīru, taisnīgu un godīgu fermeri, kas savā laikā gan bija apšaubījis Rakstu dievišķo autoritāti, tomēr vienmēr sirsnīgi vēlējies uzzināt patiesību. Līdzīgi daudziem citiem reformatoriem, Viljams Millers jaunībā bija cīnījies ar nabadzību un tādā veidā apguvis dārgas mācības – enerģijas un pašaizliedzības lielo vērtību. Ģimene, no kuras tas nāca, bija pazīstama ar neatkarīgu, brīvību mīlošu garu, ar izturētu un dedzīgu patriotismu – īpašībām, kas izcēlās arī viņa raksturā. Tēvs bija revolūcijas armijas virsnieks, un upuri, kādus viņš pienesa šī vētrainā laika cīņās un ciešanās, varbūt bija vainīgi pie grūtajiem apstākļiem Millera dzīves sākumā.

Viņam bija fiziski veselīga miesas uzbūve, un jau bērnībā tas parādīja vairāk nekā parastas prāta spējas. Zēnam pieaugot, tās kļuva arvien redzamākas. Viņš bija darbīgs un labi attīstīts, kā arī ļoti slāpa pēc zināšanām. Lai gan tas nevarēja baudīt priekšrocības, ko dod mācības koledžā, viņa mīlestība uz studijām un ieradums visu rūpīgi pārdomāt un pamatīgi pārbaudīt, darīja to par vīru ar veselīgiem spriedumiem un plašu redzesloku. Viņam bija nevainojami tikumisks raksturs un apskaužama slava, jo ar savu godīgumu, taupību un labvēlību tas bija iemantojis vispārēju cieņu. (318) Pateicoties enerģijai un uzcītībai, viņš agri kļuva turīgs, tomēr neatmeta ieradumu pastāvīgi mācīties. Viņš uzticīgi izpildīja dažādus pilsoniskus un militārus amatus, un šķita, ka šī vīra priekšā paveras visas iespējas iegūt bagātību un godu.

Viņa māte bija patiesi dievbijīga sieviete, tādēļ bērnībā jauneklis tika pakļauts reliģiskiem iespaidiem. Tomēr agrajos vīra gados tas nonāca deistu sabiedrībā, kuri uz viņu atstāja jo lielāku iespaidu tāpēc, ka vairākumā visi bija labi pilsoņi un draudzīgi, izpalīdzīgi cilvēki. Dzīve kristīgā sabiedrībā – šī apkārtne zināmā mērā bija ietekmējusi viņu raksturus. Par visu, ar ko tie izcēlās un kā dēļ tos cienīja un tiem uzticējās, viņi bija parādā Bībelei, un tomēr šīs labās dāvanas tā bija izkropļotas, ka tagad ar savu iespaidu vērsās pret Dieva Vārdu. Satiekoties ar šiem cilvēkiem, Millers pamazām sāka pieņemt viņu uzskatus. Tā laika Rakstu izskaidrojumi sagādāja zināmas grūtības, kas kādreiz pat šķita nepārvaramas, tomēr arī viņa jaunā pārliecība, kas Bībeli lika nobīdīt pie malas, tās vietā nepiedāvājot neko labāku, nepavisam nedeva gaidīto apmierinājumu. Neskatoties uz to, apmēram divpadsmit gadus viņš turpināja turēties pie šiem uzskatiem. Bet trīsdesmit četru gadu vecumā Svētais Gars pārliecināja viņa sirdi, ka tas ir grēcinieks. Savā līdzšinējā pārliecībā viņš nebija atradis nekādus drošus apsolījumus par laimīgu aizkapa dzīvi. Nākotne pretī vērās tumša un drūma. Vēlāk, atceroties savas izjūtas šajā laikā, viņš sacīja:

"Nevienas dievības neatzīšana šķita auksta un stindzinoša, jo tā sev līdzi nesa tikai iznīcību. Debesis pāri manai galvai likās kā varš un zeme zem kājām kā dzelzs. Mūžība – kas gan tā tāda? Un nāve – kādēļ tā pastāv? Jo vairāk es par to domāju, jo mazāk kaut ko varēju aptvert. Jo vairāk pārcilāju dažādos variantus, jo neskaidrāki kļuva mani secinājumi. Tad es centos nedomāt, bet prāts nebija savaldāms. Es tiešām jutos ļoti nelaimīgs, bet nesapratu iemeslu. Es kurnēju un sūdzējos, bet nezināju par ko. Apzinājos, ka kaut kur ir pielaista kļūda, bet nesapratu, kā to izlabot un kur atrast kaut ko labāku. Es skumu, bet cerību nekur neredzēju."

Šādā stāvoklī viņš pavadīja vairākus mēnešus. "Pēkšņi," Millers saka, "mani dziļi iespaidoja Pestītāja raksturs. (319) Šķita, ka tiešām var arī būt tik laba un līdzjūtīga Būtne, kas atdod pati sevi, lai izpirktu mūsu pārkāpumus, tādā veidā glābjot no grēka soda izciešanas. Es sapratu, cik tai jābūt brīnišķai Personai, un iztēlojos, kā varētu mesties Tās rokās un uzticēties Viņa žēlastībai. Bet radās jautājums: kā pierādīt, ka tāda Būtne vispār pastāv? Es atradu, ka ārpus Bībeles nav nekādu ziņojumu par kāda Glābēja esamību, ne arī drošības par nākošo dzīvi.(..)

Redzēju, ka Bībele piedāvā tieši tādu Pestītāju, kāds man bija vajadzīgs, mani mulsināja tikai viena doma, kā gan cilvēku sarakstīta grāmata var atklāt tādus pamatlikumus, kas tik pilnīgi atbilst kritušās pasaules vajadzībām. Biju spiests atzīt, ka Raksti ir Dieva sniegta atklāsme. Tie man sagādāja prieku, un Jēzū es atradu Draugu. Pestītājs kļuva par pirmo starp desmit tūkstošiem, un Raksti, kas iepriekš šķita tumši un pretrunīgi, tagad pārvērtās par spīdekli zem manām kājām un gaismu manā ceļā. Mans prāts noskaidrojās un nomierinājās. Es atradu, ka Kungs Dievs ir varena Klints dzīves okeāna vidū. Bībele tagad kļuva par grāmatu, ko studēju vairāk par visu citu, un patiesi varu apliecināt, ka pētīju to ar lielu prieku. Es atradu, ka man nekad nav stāstīta pat puse no patiesības. Brīnījos, kāpēc iepriekš nebiju saskatījis tās skaistumu un godību, un jutos pārsteigts, ka esmu spējis to noraidīt. Tur es atradu visu, ko vien mana sirds varēja vēlēties, – zāles ikvienai manai slimībai. Līdz ar to zaudēju patiku uz citu lasāmvielu un ar visu savu sirdi sāku meklēt gudrību no Dieva." (1)

Pēc tam Millers atklāti apliecināja savu ticību reliģijai, ko bija nicinājis. Bet viņa neticīgie biedri nevilcinājās izvirzīt visus tos argumentus, kurus tas pats agrāk bieži bija lietojis pret Rakstu dievišķo autoritāti. Tajā laikā viņš vēl nebija sagatavots tiem atbildēt, bet tomēr sprieda, ka Bībelē, ja tā ir atklāsme no Dieva, jāvalda pilnīgai saskaņai, un, ja tā ir dota cilvēku pamācīšanai, (320) tad tai jābūt arī piemērotai cilvēku saprašanai. Viņš nolēma pats izpētīt Rakstus un noskaidrot, vai šķietamās pretrunas nav iespējams saskaņot un novērst.

Cenzdamies nolikt pie malas visus aizspriedumainos uzskatus un iztikdams bez komentāriem, viņš salīdzināja dažādos Bībeles tekstus, izmantodams tikai norādes uz lappušu malām un konkordanci. Savas studijas viņš turpināja regulāri un plānveidīgi: iesākot ar 1. Mozus grāmatu un lasot pantu pēc panta, ātrāk neejot tālāk, kamēr atsevišķo fragmentu nozīme bija atklājusies tik tālu, ka nepalika vairs nekas neskaidrs. Ja kāda vieta vēl likās tumša, viņš mēdza to salīdzināt ar visiem citiem tekstiem, kam varēja būt kaut kāda saistība ar aplūkojamo domu. Katru vārdu un tā nozīmi viņš centās savienot ar teksta galveno domu, un, ja viņa viedoklis tur saskanēja ar visiem paralēlajiem pantiem, tad grūtību vairs nebija. Tādā veidā, kad vien viņš sastapās ar kādu ne tik viegli izskaidrojamu vietu, tas atrisinājumu atrada kādā citā Rakstu daļā. Tā kā viņš pētīja, sirsnīgi lūdzot dievišķo apgaismojumu, tad arī tas, kas iepriekš bija licies tumšs, kļuva skaidrs. Viņš pārliecinājās par dziesminieka vārdu patiesīgumu: "Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus." (Ps. 119:130)

Ar sevišķu interesi viņš pētīja Daniēla un Atklāsmes grāmatas, lietojot tos pašus izskaidrošanas principus, ko bija izmantojis, iedziļinoties citās Rakstu daļās, un sev par lielu prieku atrada, ka arī pravietiskie simboli ir saprotami. Viņš konstatēja, ka senie pravietojumi ir piepildījušies burtiski, ka visas dažādās figūras, metaforas, līdzības utt. bija izskaidrojamas to tiešajā sakarībā vai arī šie izteicieni bija tuvāk paskaidroti citās rakstvietās un tādā veidā saprotami. "Tā es tiku pārliecināts," viņš atzina, "ka Bībele ir atklātu patiesību ķēde, kas pateiktas tik skaidri un vienkārši, ka ceļiniekam, pat nejēgam, nevajag maldīties." (2) (321) Atrastie patiesības ķēdes locekļi atalgoja viņa pūles, soli pa solim izsekojot daudzo pravietojumu lielos ainojumus. Viņa pārdomas vadīja Debesu eņģeļi, atverot saprašanai jaunas Svēto Rakstu atziņas.

Salīdzinoši novērtēdams pravietojumus, kuriem vēl bija jāpiepildās, ar tiem kas jau pagātnē piepildījušies, viņš nonāca pie atziņas, ka populāros uzskatus par Kristus garīgo valdīšanu – laicīgu tūkstoš gadu zelta laikmetu pirms pasaules gala – Dieva Vārds nemaz neatbalsta. Šī mācība, norādot uz tūkstoš taisnības un miera gadiem pirms Kunga personīgās atnākšanas, Dieva dienas briesmīgos notikumus it kā atlika uz tālāku nākotni. Tomēr šis uzskats, lai cik patīkams tas arī nebūtu, runāja pretī Kristus un Viņa apustuļu mācībām, kas uzsvēra, ka kviešiem un nezālēm jāaug kopā līdz pļaujai, līdz pasaules galam (Mat.13:30,38-41), ka "ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā", "ka pēdējās dienās briesmīgi laiki nāks" (2. Tim. 3:13,1) un ka tumsas valsts pastāvēs līdz Kunga atnākšanai, kad to iznīcinās Viņa mutes gars un izdeldēs Viņa atnākšanas spožums. (2. Tes. 2:8)

Apustuļu draudze neticēja mācībai par visas pasaules atgriešanos no grēkiem un Kristus garīgu valdīšanu. Kristieši vispār tai nepiekrita līdz astoņpadsmitā gadsimta sākumam. Bet kā jebkuriem citiem maldiem, arī šai mācībai bija ļaunas sekas. Tā Kunga nākšanu lika gaidīt kaut kur tālā nākotnē, līdz ar to novēršot uzmanību no zīmēm, kas vēstīja šīs dienas tuvošanos. Tā radīja pašpaļāvības un drošības sajūtu, kurai gan nebija īsta pamata, bet kas daudziem lika izturēties nevērīgi pret vajadzību sagatavoties uz sastapšanos ar Kungu.

Millers atrada, ka Raksti runā par Kristus burtisku un personīgu nākšanu. Pāvils saka: "Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei."(1. Tes. 4:16) (322) Un Pestītājs paskaidroja, ka visi "redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību". "Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." (Mat. 24:30,27) "Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu." (Mat. 25:31) "Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos." (Mat. 24:31)

Viņam atnākot, tiks uzmodināti taisnie mirušie un taisnie dzīvie tiks pārvērsti. "Mēs gan visi nemirsim," saka Pāvils, "bet visi tapsim pārvērsti it piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo bazūne skanēs, un miroņi taps uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā." (1. Kor.15:51-53) Un savā Vēstulē tesaloniķiešiem, aprakstījis Kunga nākšanu, viņš saka: "Pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos pretī Kungam. Tā mēs būsim kopā ar Kungu vienmēr." (1. Tes. 4:16,17)

Ne agrāk, kā tikai Kristum personīgi atnākot, Viņa ļaudis varēs iemantot valstību. Pestītājs sacīja: "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem; un stādīs avis pa savu labo roku, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs uz tiem pie savas labās rokas: Nāciet šurp jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma." (Mat. 25:31-34) No tikko minētajām rakstvietām mēs redzam, ka tad, kad nāks Cilvēka Dēls, mirušie uzcelsies un dzīvie tiks pārvērsti. (323) Ar šo lielo pārmaiņu viņi tiks sagatavoti ieiešanai valstībā, jo Pāvils saka: "Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību." (1. Kor.15:50) Cilvēks savā pašreizējā stāvoklī ir mirstīgs, iznīcīgs, bet Dieva valsts būs neiznīcīga, mūžīgi paliekoša. Tāpēc cilvēks savā pašreizējā stāvoklī nevar ieiet Dieva valstī. Bet, kad Jēzus nāks, Viņš saviem ļaudīm piešķirs nemirstību, un tad Viņš tos aicinās saņemt valstību, kurai līdz šim tie bija tikai mantinieki.

Šīs un arī citas rakstvietas Milleram kļuva par skaidru pierādījumu, ka notikumi, kurus gaidīja pirms Kristus atnākšanas, kā, piemēram, universāls miers un Dieva valsts uzcelšana virs zemes, patiesībā sekos otrajai adventei. Viņš arī atrada, ka visas laika zīmes un pasaules stāvoklis atbilst pēdējo dienu pravietiskajam aprakstam. Vadoties tikai no Rakstu studijām, viņš bija spiests secināt, ka laika posms, kas zemei atvēlēts vēl pašreizējā stāvoklī, tuvojas beigām.

"Vēl cits pierādījums, kas būtiski ietekmēja manu prātu," viņš saka, "bija Rakstu hronoloģija (..). Es atradu, ka iepriekš paziņotie notikumi, kas bija piepildījušies pagātnē, bieži ir norisinājušies kādā noteiktā laika sprīdī. Simt divdesmit gadi pirms plūdiem (1. Moz. 6:3); septiņas dienas pirms lietus sākšanās un četrdesmit dienu lietus periods (1. Moz. 7:4); četri simti gadus ilgā Ābrahāma pēcnācēju uzturēšanās svešā zemē (1. Moz. 15:13); trīs dienas dzēriena devēja un maizes cepēja sapņos (1. Moz. 40:12-20); faraona septiņi gadi (1. Moz. 41:28-54); četrdesmit gadi tuksnesī (4. Moz. 14:34); trīs ar pus gadus ilgais bada laiks (1. Ķēn. 17:1); (skat. Lūk. 4:25), (..) septiņdesmit gadi gūstā (Jer. 25:11), Nebukadnecara septiņi laiki (Dan. 4:13-16); un septiņas nedēļas, sešdesmit un divas nedēļas un viena nedēļa, kas viss kopā izveidoja jūdiem nošķirtās septiņdesmit nedēļas (Dan. 9:24-27), – visi šajos laikos ietvertie notikumi kādreiz pastāvēja tikai kā pravietojums, bet tie ir piepildījušies saskaņā ar pravietoto vārdu." (3)

(324) Tāpēc, kad Millers, studējot Bībeli, atrada dažādus hronoloģiskus periodus, kas, kā viņš nojauta, sniedzās līdz Kristus otrai atnākšanai, viņš nevarēja rīkoties savādāk, kā uzskatīt tos par "iepriekš noteiktiem laikiem", ko Dievs atklājis saviem kalpiem. "Noslēpumainās lietas," saka Mozus, "visas pieder Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem" (5. Moz. 29:29), un ar pravieti Amosu Kungs paskaidro, ka Viņš "neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem". (Amosa 3:7) Tātad Dieva Vārda pētītāji var cerēt, ka Rakstos viņi atradīs jau iepriekš skaidri pateiktus vispārsteidzošākos cilvēces vēstures notikumus.

"Tā kā es biju pilnīgi pārliecināts," saka Millers, "ka ikkatrs Dieva iedvesmots Raksts ir derīgs" (skat. 2. Tim. 3:16), ka tas nekad nav cēlies no cilvēka gribas, bet ir uzrakstīts, Svētajam Garam ierosinot svētus prātus (2. Pēt.1:21), un ir domāts "mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību" (Rom. 15:4), tad Bībeles hronoloģiskās daļas nevarēju vērtēt savādāk kā tikai par Dieva Vārdu, kas no mūsu puses prasa tikpat nopietnu attieksmi kā jebkura cita Rakstu daļa. Tāpēc domāju, ka, pūloties saprast, ko Dievs savā žēlastībā ir atzinis par derīgu, lai mums to atklātu, man nebija tiesību paiet garām pravietiskajiem periodiem." (3)

Šķita, ka visskaidrāk otrās adventes laiku atklāj pravietojums Dan.8:14, Glika tulk.: "Divi tūkstoši un trīssimti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta." Sekodams savam pieņēmumam, ka Raksti paši sevi izskaidro, Millers uzzināja, ka simboliskajos pravietojumos diena atbilst gadam (4. Moz. 14:34; Ec. 4:6); viņš redzēja, ka 2300 pravietisko dienu vai burtisko gadu periods sniedzas tālu pāri jūdiem iedalītā laika beigām un tāpēc tas nevar attiekties uz viņu iekārtas svētnīcu. Millers pievienojās plaši pieņemtajam uzskatam, ka kristīgajā laikmetā svētnīca ir zeme, un tāpēc sprieda, ka Dan. 8:14 iepriekš vēstītā svētnīcas iesvētīšana vai (325) šķīstīšana attēlo Zemes tīrīšanu ar uguni, kas notiks Kristum otrreiz atnākot. Tālāk viņš secināja, ka, ja varētu atrast pareizu 2300 dienu izejas punktu, tad būtu viegli noskaidrot arī otrās adventes laiku. Tādā veidā būtu atklāts laiks lielajam visu piepildošajam notikumam, laiks, kad tiks darīts gals lietu tagadējam stāvoklim ar "visu lepnību un varu, greznību un iedomību, ļaunumu un apspiešanu", kad lāsts tiks "noņemts no zemes, nāve iznīcināta, kad Dieva kalpi, pravieši un svētie, un tie, kas bīstas Viņa Vārdu, tiks atalgoti, bet sodīti tie, kas zemi samaitā". (4)

Ar atjaunotu un vēl lielāku nopietnību Millers turpināja pārbaudīt pravietojumus, veltot tik ārkārtīgi svarīgā un par visu citu nozīmīgākā temata studijām veselas naktis un garas dienas. Daniēla astotajā nodaļā viņš nevarēja atrast atslēgu 2300 dienu izejas punktam, lai gan eņģelim Gabriēlam tika pavēlēts paskaidrot Daniēlam atklāsmi, bet viņš to sniedza tikai daļēji. Kad pravieša skatam atklāja briesmīgās vajāšanas, kurām vajadzēja nākt pār draudzi, Daniēls zaudēja spēkus. Vairāk viņš nespēja panest, un eņģelis uz laiku to atstāja. Daniēls kļuva vājš un kādas dienas bija slims. "Un es iztrūcinājos par šo parādīšanu," viņš saka, "bet neviens to nemanīja."

Tomēr Dievs savam vēstnesim bija pavēlējis: "Izskaidro šo parādību." Uzdevumu vajadzēja izpildīt, un, paklausot pavēlei, eņģelis pēc kāda laika atgriezās pie Daniēla un sacīja: "Es esmu ieradies, lai palīdzētu tev nākt pie īstās lietu izpratnes. (..) Tad nu ņem vērā šo vārdu, lai tev šī atklāsme būtu pilnīgi saprotama." (Dan. 9:22,23) Astotās nodaļas atklāsmē palika neizskaidrots viens svarīgs punkts, proti, moments, kas attiecas uz laiku – 2300 dienu periodu, tāpēc eņģelis, turpinot izskaidrojumu, galvenokārt kavējās tieši pie laika:

(326) "Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu (..). Tādēļ zini un proti: kamēr vārds izgājis Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt, līdz vienam Svaidītam (Kristum) Valdniekam ir septiņas nedēļas un sešdesmit divas nedēļas; tad atkal uzcels un uztaisīs ar grāvjiem, jebšu spaidu laikā. Un pēc sešdesmit un divām nedēļām Svaidītais tiks izdeldēts, bet ne sevis dēļ.(..) Un Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu, un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies (..)." (Dan. 9:24-27, Glika tulk.)

Eņģelis pie Daniēla tika sūtīts ar sevišķu nolūku izskaidrot to, ko tas nebija sapratis astotās nodaļas parādīšanā, proti, norādījumu attiecībā uz laiku – "Divi tūkstoši un trīssimti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta." Pēc tam, kad eņģelis Daniēlam bija sacījis: "Tad nu ņem vērā šo vārdu, lai tev šī atklāsme būtu pilnīgi saprotama", tūlīt sekoja vārdi: "Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu." Vārds, kas šeit tulkots "nospriestas", burtiski nozīmē "nogrieztas". Tātad eņģelis paskaidroja, ka septiņdesmit nedēļas, kas attēlo 490 gadus, ir nogrieztas kā tādas, kas īpaši attiecas uz jūdiem. Bet no kā tās būtu nogrieztas? Tā kā 2300 dienas ir vienīgais astotā nodaļā minētais laika periods, tad septiņdesmit nedēļām jābūt nogrieztām no šī laika posma, septiņdesmit nedēļām jābūt daļai no 2300 dienām un abiem šiem periodiem jāiesākas vienā laikā. Eņģelis arī pateica, ka septiņdesmit nedēļu iesākuma datums ir pavēles izdošana par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu. Tātad, ja atrastu šīs pavēles izdošanas laiku, būtu noskaidrots arī izejas punkts 2300 dienu lielajam laika periodam.

Šī pavēle atrodama Ezras grāmatas septītajā nodaļā. (Ezra 7:12,26) Vispilnīgākā veidā to izdeva Persijas ķēniņš Artakserkss 457. g. pirms Kristus. Bet Ezras 6:14 ir sacīts, ka Kunga nams Jeruzālemē uzcelts "saskaņā ar persiešu ķēniņu – Kīra, Dārija un Artakserksa pavēli". (327) Šie trīs ķēniņi, uzrakstot, apstiprinot un izsūtot pavēles, ir padarījuši celtniecību likumīgu, dodot pravietojumā prasīto zīmi 2300 gadu iesākumam. Pieņemot dekrēta pabeigšanas laiku, tas ir, 457. gadu pirms Kristus, par pavēles izdošanas datumu, atklājās, ka tad ir piepildījusies arī ikviena detaļa pravietojumā par septiņdesmit nedēļām.

"Kamēr vārds izgājis Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam Svaidītam (Kristum) Valdniekam ir septiņas nedēļas un sešdesmit un divas nedēļas," – proti, sešdesmit deviņas nedēļas vai 483 gadi. Artakserksa pavēle stājās spēkā 457. gada rudenī pirms Kristus. Skaitot no šī datuma, 483 gadi sniedzas līdz 27. gada rudenim pēc Kristus. Tajā laikā šis pravietojums arī piepildījās. Vārds "Mesija" nozīmē "svaidītais". 27. gada rudenī Jānis kristīja Jēzu Kristu, un Kristus saņēma Gara svaidījumu. Apustulis Pēteris liecina, ka "Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu (..)." (Ap.d. 10:38) Un Pestītājs pats paskaidroja: "Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem." (Lūk. 4:18) Pēc kristībām Viņš devās uz Galileju, sludinādams Dieva valstības Evaņģēliju, visur apliecinot, ka "laiks ir piepildīts". (Marka 1:14,15)

"Un Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu." Šeit norādītā "nedēļa" ir pēdējā no septiņdesmit, tie ir pēdējie septiņi gadi no jūdiem sevišķi atvēlētā laika. Šajā laikā, kas sniedzas no 27. līdz 34. gadam pēc Kristus, Jēzus Kristus vispirms personīgi un pēc tam ar savu mācekļu starpniecību Evaņģēliju centās sludināt īpaši jūdiem. Apustuļiem izejot sludināt lielo prieka vēsti par valstību, Pestītājs viņiem norādīja: "Nenoejiet uz pagānu ceļu un neejiet samariešu pilsētā. Bet ejiet labāk pie Izraēla cilts pazudušām avīm." (Mat. 10:5,6)

"Nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies." (328) 31. gadā pēc Kristus, tas ir, trīs ar pus gadus pēc kristībām, mūsu Kungu piesita krustā. Ar Golgātā pienesto lielo Upuri izbeidzās upuru sistēma, kas četrus gadu tūkstošus bija norādījusi uz nākošo Dieva Jēru. Simbols bija sastapies ar īstenību, un līdz ar to vajadzēja pārtraukt visu ceremoniālo kalpošanu ar kaujamiem un ēdamiem upuriem.

Kā mēs redzējām, jūdiem īpaši piešķirtās septiņdesmit nedēļas vai 490 gadi izbeidzās 34. gadā pēc Kristus. Šajā laikā tauta ar jūdu Augstās tiesas spriedumu apzīmogoja savu lēmumu atmest Evaņģēliju, nododot mocekļa nāvei Stefanu un vajājot Kristus sekotājus. Pēc tam pestīšanas vēsti vairs neierobežoja ar izredzēto tautu vien, bet sniedza visai pasaulei. Vajātie mācekļi, bēgot no Jeruzālemes, "gāja apkārt, Vārdu pasludinādami". "Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu." Pēteris, Dieva vadīts, atvēra Evaņģēliju Cezarejas kapteinim, dievbijīgajam Kornēlijam, un dedzīgais Pāvils, kas bija mantots ticībai Kristum, tika pilnvarots nest priecīgo vēsti "tālās pagānu zemēs". (Ap.d. 8:4,5; 22:21)

Tik tālu katra pravietojuma detaļa bija pārsteidzoši piepildījusies, un nebija šaubu, ka septiņdesmit nedēļu iesākums ir 457. gads pirms Kristus un tās izbeidzas 34. gadā pēc Kristus. No šiem aprēķiniem izejot, grūtības nesagādā arī 2300 dienu gala datuma noteikšana. Nogriežot septiņdesmit nedēļas – 490 dienas – no 2300, atliek 1810 dienas. Pēc 490 dienu notecēšanas vēl bija jāpaiet 1810 dienām. Skaitot no 34.gada pēc Kristus, 1810 gadi beidzās 1844. gadā. Paejot šim lielajam pravietiskajam laikam, saskaņā ar Dieva eņģeļa liecību "svētā vieta atkal taps iesvētīta". Līdz ar to bija skaidri norādīts svētnīcas tīrīšanas laiks – kam, kā gandrīz visi ticēja, jānorisinās otrās adventes laikā.

Millers un viņa līdzstrādnieki sākumā domāja, ka 2300 dienas beigsies 1844. gada pavasarī, kaut gan pravietojums norādīja uz šī gada rudeni. (329) (Skat. Pielikumā.) Šie pārpratumi atnesa vilšanos un apmulsumu cilvēkiem, kas par Kunga atnākšanas laiku bija pieņēmuši agrāko datumu. Tomēr tas nepavisam nevarēja samazināt pierādījumu spēku, ka 2300 dienas beidzas 1844. gadā un ka tad jāpiepildās lielajam notikumam, ko simbolizē svētnīcas tīrīšana.

Uzsākot Rakstu studijas, lai pierādītu, ka Bībele ir Dieva atklāsme, Milleram sākumā nebija ne mazākās jausmas, ka beidzot viņš nonāks pie tamlīdzīgiem secinājumiem. Viņš pats tikko spēja ticēt savu pētījumu rezultātiem. Tomēr Rakstu liecība bija pārāk skaidra un spēcīga, lai to varētu atstāt neievērotu.

Bībeles studijām viņš bija veltījis divus gadus, kad 1818. gadā nonāca pie svinīgas pārliecības, ka apmēram pēc divdesmit pieciem gadiem parādīsies Kristus, lai atpestītu savus ļaudis. "Man nav jārunā," saka Millers, "par prieku, kas piepildīja manu sirdi, domājot par brīnišķīgajām izredzēm, ne arī jāstāsta par dvēseles karstākajām ilgām būt atpestīto prieka līdzdalībniekam. Bībele man bija kļuvusi par jaunu grāmatu. Tā tiešām sagādāja baudījumu prātam: visu, kas tās mācībās vēl likās tumšs, noslēpumains vai neskaidrs, tagad bija apspīdējusi no tās lappusēm uzaususī skaidrā gaisma, un, ak, cik spoža un brīnišķīga atklājās patiesība! Bija pazudušas visas pretrunas un nesaskaņas, ko es agrāk saskatīju Vārdā, un, lai gan tur bija vēl daudz vietu, par kuru pilnīgu izpratni nejutos pārliecināts, tomēr no tā izstaroja tik daudz gaismas, kas apspīdēja manu iepriekš aptumšoto prātu, ka Rakstu pētīšana man tagad sagādāja tādu apmierinājumu, kādu nekad iepriekš no tur ietvertajām atziņām nebiju cerējis iegūt." (5)

"Līdz ar svinīgo pārliecību, ka tik svarīgiem Rakstos pravietotiem notikumiem jāpiepildās tik īsā laika sprīdī, manī ar milzīgu spēku pamodās jautājums, kāds ir mans pienākums pret pasauli, ņemot vērā visus šos pierādījumus, kas tā bija ietekmējuši manu prātu." (6) (330) Un viņš nevarēja atrast citu atbildi, kā tikai to, ka saņemto gaismu tagad pienākas sniegt tālāk citiem. Millers gaidīja, ka sastapsies ar bezdievīgo pretestību, bet bija pārliecināts, ka visi kristieši līksmosies par cerību tikties ar Pestītāju, kuru, kā viņi apliecināja, tie ļoti mīlot. Viņš tikai baidījās, ka lielajā priekā par izredzēm tik drīz sagaidīt atbrīvošanu daudzi šo mācību pieņems, paši pietiekoši nepārbaudījuši Rakstos esošos pierādījumus par tās patiesīgumu. Tāpēc viņš vēl vilcinājās to pasludināt, lai gadījumā, ja būtu pielaidis kādu kļūdu, nemaldinātu citus. Tas viņu ierosināja vēlreiz pārbaudīt savu secinājumu pamatojumu un rūpīgi apsvērt visas prātam pieejamās neskaidrības. Millers atrada, ka Dieva Vārda gaismā visi iebildumi izgaist līdzīgi miglai saules staru tiešā iespaidā. Vēl pēc pieciem pētījumos pavadītiem gadiem viņš bija pilnīgi pārliecināts par sava viedokļa pareizību.

Un atkal ar jaunu spēku viņš izjuta pienākumu darīt zināmu citiem to, ko, kā viņš ticēja, tik skaidri mācīja Raksti. "Darot savus darbus," viņš vēlāk sacīja, "man pastāvīgi ausīs skanēja vārdi: "Ej un stāsti pasaulei par tai draudošajām briesmām." Atmiņā arvien no jauna atausa sekojošais teksts: "Ja es bezdievim saku: "Bezdievi, tev jāmirst",– un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību." (Ec. 33:8,9) Es apzinājos, ka, ja bezdievīgos varētu ietekmīgi brīdināt, ļoti daudzi no viņiem atgrieztos, bet, ja tie netiks brīdināti, tad viņu asinis prasīs no manas rokas." (7)

Kad radās izdevība, viņš savus uzskatus sāka paust atsevišķiem cilvēkiem un lūdza Dievu, lai arī kāds sludinātājs izjustu šo atziņu spēku un nodotos to sludināšanai. Tomēr viņš pats netika vaļā no (331) pārliecības, ka tieši viņam ir pienākums darīt savu daļu šī brīdinājuma sniegšanā. Vienmēr no jauna prātā nāca vārdi: "Ej un stāsti pasaulei; viņu asinis Es prasīšu no tavas rokas." Tā viņš nogaidīja vēl daudzus gadus, bet šī nasta joprojām nospieda dvēseli, līdz 1831. gadā tas pirmo reizi atklāti apliecināja savas ticības pamatus.

Kā Elīsa, strādājot ar saviem vēršiem tīrumā, tika aicināts pieņemt Elijas mēteli, kas viņu svētīja pravieša amatam, tā Viljamu Milleru aicināja atstāt arklu, lai atvērtu ļaudīm Dieva valstības noslēpumus. Drebēdams viņš iesāka savu darbu, vadot klausītājus soli pa solim cauri pravietiskajiem laika periodiem līdz Kristus otrajai atnākšanai. Ar katru piepūli pieauga viņa spēks un drosme, jo tas redzēja, ka izteiktie vārdi cilvēkos pamodināja ļoti lielu interesi.

Tikai pateicoties brāļu lūgumam, kuru vārdos Millers saklausīja Dieva aicinājumu, viņš piekrita savus uzskatus atklāt sabiedrībai. Tagad viņš jau bija piecdesmit gadus vecs, nepieradis publiski runāt; tādēļ to ļoti nomāca nederīguma izjūta priekšā stāvošajam darbam. Bet jau no paša sākuma viņa pūles dvēseļu glābšanas labā ievērojami tika svētītas. Pirmajiem priekšnesumiem sekoja reliģiska atmoda, kurā pilnā sastāvā atgriezās trīspadsmit ģimenes, izņemot divas personas. Viņu nekavējoties mudināja runāt arī citās vietās, un gandrīz visur šīm pūlēm sekoja atmoda un Dieva darba atdzimšana. Tika atgriezti grēcinieki, kristieši pamudināti uz dziļāku svētīšanos, un deisti un neticīgie vadīti pie Bībeles patiesības un kristīgās reliģijas atzīšanas. Cilvēki, kuru vidū Millers strādāja, vēlāk liecināja: "Viņš aizsniedza to iedzīvotāju šķiru, kurai citi vīri nevarēja piekļūt." (8) Viņa sludināšana tiecās modināt sabiedrības domu, lai tā pievērstu uzmanību reliģijas nopietnākajām problēmām. Tāpat viņš vēlējās ierobežot arī sava laikmeta pieaugošo pasaulīgumu un juteklisko izpriecu kāri.

Pateicoties viņa sludināšanai, gandrīz katrā pilsētā atgriezās daudz cilvēku, bet dažās vietās pat simti. (332) Daudzos apgabalos viņam atvērās gandrīz visu protestantu konfesiju baznīcas, un parasti runāt aicināja tieši šo dažādo draudžu sludinātāji. Millers bija stingri apņēmies nedarboties nevienā vietā, kur to neaicinās, tomēr drīz vien saprata, ka nav spējīgs izpildīt pat pusi no ielūgumiem, kas kā straume plūda no visām malām.

Daudzi, kas varbūt nepiekrita viņa uzskatiem par otrās adventes precīzo laiku, tomēr tika pārliecināti, ka Kristus tiešām nāks un ka Viņa atnākšana ir tuvu, un nepieciešams uz to sagatavoties. Dažās lielās pilsētās viņa darbs atstāja ievērojamu iespaidu. Alkoholisko dzērienu pārdevēji pārtrauca tirdzniecību un savus veikalus pārvērta par sapulču telpām; spēļu elles slēdza; reformējās neticīgie, deisti, universālisti un pat visizlaidīgākie cilvēki, no kuriem daži gadiem ilgi nebija iegājuši lūgšanas namā. Atsevišķas konfesijas iekārtoja lūgšanas sapulces dažādos kvartālos gandrīz katrai dienas stundai; veikalnieki pusdienas laikos sanāca kopā, lai pielūgtu un pateiktos Dievam. Nebija nekāda neprātīga uzbudinājuma, bet cilvēkus savā varā turēja visus aptveroša svinīga nopietnība. Viņa darbs, tāpat kā iepriekšējo reformatoru pūles, vairāk pārliecināja prātu un modināja sirdsapziņu, nekā satrauca jūtas.

1833. gadā Millers saņēma sludināšanas atļauju no Baptistu draudzes. Arī liels skaits šīs konfesijas sludinātāju viņa darbu atzina par labu, un tā Millers to varēja turpināt tieši ar viņu formālu piekrišanu. Sludinot viņš nemitīgi ceļoja, lai gan viņa personīgais darbs galvenokārt ierobežojās ar Jaunangliju un vidējiem štatiem. Vairākus gadus tas visus izdevumus sedza tikai no saviem personīgajiem līdzekļiem, un arī vēlāk nekad nesaņēma tik lielu atlīdzību, lai varētu nomaksāt ceļa izdevumus uz vietām, kur viņu aicināja ierasties. Tādā veidā sabiedriskais darbs, kas nedeva nekādus ienākumus, bija kā smaga nasta viņa īpašumiem, kas šajā Millera dzīves posmā pakāpeniski samazinājās. Viņš bija lielas ģimenes tēvs, bet, tā kā visi bija pieticīgi un strādīgi, tad ar fermā gūtajiem ienākumiem varēja iztikt gan viņš pats, gan visa ģimene.

(333) 1833. gadā, divus gadus pēc tam, kad Millers bija iesācis atklāti sludināt Kristus otrās atnākšanas pierādījumus, piepildījās zīme, kuru Pestītājs bija apsolījis kā savas atkalatnākšanas pēdējo vēstnesi. Jēzus sacīja: "Zvaigznes kritīs no debesīm." (Mat. 24:29) Un arī Jānis Atklāsmes grāmatā uzrakstīja, kā viņš parādīšanā redzēja notikumus, kas vēstīs Dieva dienas tuvumu: "Un debess zvaigznes krita uz zemi kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi." (Atkl. 6:13) Šis pravietojums pārsteidzoši un iespaidīgi piepildījās ievērojamajā meteorītu lietū 1833. gada 13. novembrī. Nekad vēl nebija ziņots par tik plaša mēroga un tik brīnišķu zvaigžņu krišanu, "debess velve pār visām Savienotajām Valstīm vairākas stundas nepārtraukti uguņoja! Kopš pirmo ieceļotāju laika vēl nekad šajā zemē nebija redzēta tāda dabas parādība, ko viena iedzīvotāju daļa vēroja ar tik lielu izbrīnu, bet otra – ar lielām bailēm un satraukumu!" "Šī skata grandiozums un bijību iedvesošais skaistums vēl ilgi palika daudzu cilvēku atmiņā. (..) Pat lietus lāses nekad nav kritušas zemē blīvāk kā šie meteori, austrumos, rietumos, ziemeļos un dienvidos – visur tā pati parādība. Ar vārdu sakot, šķita, ka ir sakustējusies visa debess velve. (..) Šis skats, kā tas aprakstīts profesora Sailmena žurnālā, bija redzams visā Ziemeļamerikā.

Pie pilnīgi bezmākoņainām un skaidrām debesīm, sākot no pulksten diviem līdz lielai dienas gaismai, norisinājās nepārtraukta, spilgti mirdzoša gaismas ķermeņu spēle pa visu debess velvi." (9)

"Tiešām, neviena valoda nespēj izteikt šī krāšņā skata lieliskumu, (..) neviens, kas to nav redzējis pats savām acīm, nevar pareizi iztēloties tā godību. Likās, it kā zvaigžņu debesis būtu savilkušās vienā punktā zenīta tuvumā, lai zibenīgā ātrumā vienlaicīgi uz visām pusēm izšautu savas zvaigznes, un tomēr to nepalika mazāk – tūkstošiem tās steidzās savā ceļā, lai sekotu tūkstošām citu, it kā tās būtu radītas tieši šim gadījumam. (10) (334) Tiešām, nebūtu iespējams atrast labāku ainojumu kā vīģeskoku, kas, liela vēja kratīts, nomet savas vīģes." (11)

Ņujorkas periodiskā izdevumā Journal of Commerce 1833.gada 14. novembrī tika publicēts garš raksts par šo brīnišķo dabas parādību, kur varēja lasīt šādu ziņojumu: "Es domāju, ka neviens filozofs vai zinātnieks nav stāstījis vai rakstījis par notikumu, kas līdzinātos tam, ko redzējām vakar rīta pusē. Astoņpadsmit gadsimtus iepriekš to bija paredzējis kāds pravietis, ja tikai mēs šajā zvaigžņu krišanā papūlēsimies ieraudzīt zvaigžņu krišanu (..) vienīgi iespējamā nozīmē, kas tiešām var būt pareiza."

Tādā veidā parādījās pēdējā no Kristus atnākšanas zīmēm, par kurām Viņš saviem mācekļiem pavēlēja: "Kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm." (Mat. 24:33) Kā nākošo lielo notikumu, kas norisinājās pēc šīm zīmēm, Jānis redzēja, ka debess aizgāja kā satīta grāmata, kamēr zeme trīcēja, kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām un ļaunie cilvēki šausmās centās aizbēgt no Cilvēka Dēla klātbūtnes. (Atkl. 6:12-17)

Daudzi šīs zvaigžņu krišanas aculiecinieki to uzskatīja kā tuvojošās tiesas dienas vēstnesi, – "kā godbijību iedvesošu simbolu, kā drošu priekšteci, kā šīs lielās un briesmīgās dienas žēlastības pilnu zīmi". (12) Tādā veidā ļaužu uzmanība tika pievērsta pravietojuma piepildījumam, kas daudzus ierosināja ņemt vērā brīdinājumu par otro adventi.

1840. gadā plašu interesi izraisīja cits ievērības cienīgs pravietojuma piepildījums. Divus gadus iepriekš Džosija Līčs, viens no vadošajiem otrās adventes sludinātājiem, publicēja Atklāsmes grāmatas 9. nodaļas izskaidrojumu, paziņojot Osmaņu impērijas sabrukumu. Saskaņā ar viņa aprēķiniem šo varu vajadzēja gāzt "1840. gadā, kaut kad augusta mēnesī", un tikai dažas dienas pirms šī paredzējuma piepildīšanās viņš rakstīja: "Ja mēs pieņemam, ka pirmais laika posms, sastāvošs no 150 gadiem, precīzi piepildījās pirms Konstantīna XI uzkāpšanas tronī ar turku atļauju un ka 391 gads un piecpadsmit dienas sākās, iepriekšējam laika posmam beidzoties, tad tas beigsies 1840. gada 11. augustā, kad arī drīkstam sagaidīt Osmaņu varas salaušanu. (335) Un es ticu, ka tā tiešām notiks." (13)

Tieši šajā norādītajā laikā Turcija ar savu sūtņu starpniecību pieņēma Eiropas sabiedroto spēku aizstāvību un tādā veidā pakļāvās kristīgo tautu kontrolei. Šis notikums nepārprotami piepildīja pravietojumu. (Skat. Pielikumā.) Kad tas kļuva zināms, ļoti daudzi vairs nešaubījās, ka Millera un viņa biedru pieņemtie pravietojumu izskaidrošanas principi ir pareizi, un līdz ar to adventes kustības attīstībai tika dots brīnišķīgs stimuls. Millera sludināšanā un viņa uzskatu popularizēšanā piedalījās izglītoti un sabiedrībā ievērojami vīri. Tā no 1840.- 1844. gadam darbs izplatījās strauji.

Viljamam Milleram piemita pārdomās un studijās attīstītas stipras prāta spējas, un tām viņš vēl pievienoja Debesu gudrību, pašam savienojoties ar gudrības Avotu. Tas bija vīrs ar patiesu vērtību un iedvesa cieņu visiem, kas vērtēja rakstura godīgumu un morālo skaidrību. Savienojot patiesu sirds laipnību ar kristīgu pazemību un pašsavaldīšanās spēku, viņš bija uzmanīgs un pieklājīgs pret citiem, gatavs uzklausīt katra uzskatus un apsvērt viņu argumentus. Neiekaistot un neuztraucoties viņš visas doktrīnas un teorijas pārbaudīja ar Dieva Vārdu, un viņa unikālā domāšana, kā arī pamatīgās Rakstu zināšanas darīja to spējīgu atspēkot maldus un atmaskot melus.

Tomēr viņa darbs nenoritēja bez niknas pretestības. Tāpat kā reformatori, arī Millers piedzīvoja, ka populārie reliģijas mācītāji viņa sludinātās patiesības uzņēma nelabvēlīgi. Tā kā tiem savu viedokli nebija iespējams aizstāvēt ar Rakstiem, tad tie bija spiesti ķerties pie cilvēku izteicieniem un doktrīnām, pie tēvu tradīcijām. Bet Dieva Vārds bija vienīgā liecība, ko atzina adventes patiesības sludinātāji. "Bībele un tikai Bībele," bija viņu lozungs. Pretinieki argumentu trūkumu no Rakstiem aizvietoja ar izsmieklu un zobošanos. (336) Tie laiku, līdzekļus un spējas izlietoja to cilvēku nomelnošanai, kuru vienīgais pārkāpums bija tas, ka viņi ar prieku gaidīja sava Kunga atgriešanos, centās dzīvot svētu dzīvi un arī citus pārliecināt sagatavoties uz Viņa parādīšanos.

Atradās vīri, kas dedzīgi pūlējās ļaužu prātus novērst no domām par otro adventi. Kristus atnākšanu un pasaules galu vēstošo pravietojumu pētīšanu attēloja kā grēku, kā kaut ko tādu, no kā cilvēkiem vajadzētu kaunēties. Tādā veidā ļaužu iemīļotie sludinātāji grāva ticību Dieva Vārdam. Viņu mācība daudzus padarīja neticīgus, un tie sāka vadīties no savām bezdievīgajām iekārēm. Bet šī ļaunuma autori visā notiekošajā vainoja adventistus.

Lai gan nami pildījās ar inteliģentiem un uzmanīgiem klausītājiem, kurus pievilka Millera vārds, reliģiskos izdevumos viņu pieminēja reti, izņemot gadījumus, kad to izsmēja vai apsūdzēja. Bezrūpīgie un bezdievīgie cilvēki, reliģijas mācītāju iedrošināti, cenšoties pazemot viņu un viņa darbu, lietoja apvainojošus epitetus, kā arī zemiskas un zaimojošas asprātības. Nosirmojušo vīru, kurš atstāja ērto namu, lai uz sava rēķina ceļotu no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, nemitīgi pūloties nest pasaulei svinīgo brīdinājumu par priekšā stāvošo tiesu, izsmejot apsūdzēja par fanātiķi, meli un nekaunīgu viltnieku.

Viņam uzkrautais izsmiekls, apmelojumi un ļaunprātīgie sagrozījumi izraisīja sašutuma pilnus protestus pat laicīgajos preses izdevumos. Pasaules cilvēki paziņoja, ka vieglprātīga un piedauzīga nostāja pret "tik majestātisku un bijājami svarīgu tematu" "nav tikai spēlēšanās ar tā izplatītāju un aizstāvju jūtām", bet arī "tiesas dienas izsmiešana, ņirgāšanās par Dievību un vieglprātīga izturēšanās pret tiesu vispār". (14)

Ļaunuma kūdītājs ne tikai centās atņemt spēku adventes vēstij, bet arī iznīcināt pašu vēstnesi. Millers Rakstu patiesību tieši un praktiski attiecināja uz saviem klausītājiem, norājot viņu grēkus un traucējot to pašapmierināto dzīvi, (337) tādēļ arī viņa skaidrie un griezīgie vārdi pamodināja ienaidu. Draudzes locekļu pretestība vēstij nekrietnākos ļaudis iedrošināja iet vēl tālāk: tā kā ienaidnieki kādā gadījumā sazvērējās atņemt viņam dzīvību, kad tas atstās sapulces telpas. Bet pūlī atradās svētie eņģeļi, un viens no viņiem cilvēka izskatā paņēma Kunga kalpu pie rokas un izveda no saniknotā ļaužu bara drošībā. Millera darbs vēl nebija padarīts, tādēļ sātanam un viņa aģentiem savos nodomos nācās pievilties.

Neskatoties uz visu pretestību, interese par adventes kustību arvien palielinājās. Sapulču apmeklētāju skaits no dažiem desmitiem un simtiem bija pieaudzis līdz daudziem tūkstošiem. Dažādām draudzēm bija pievienojušies daudzi jauni locekļi, bet pēc kāda laika pretestības gars sāka atklāties pat pret šiem atgrieztajiem, jo baznīcas tiecās lietot disciplinārus sodus pret visiem, kas piekrita Millera uzskatiem. Tāda rīcība izsauca viņa rakstītu atbildi visiem kristiešiem, uzaicinot viņus ar Rakstiem pierādīt kļūdu, ja viņa mācības ir nepareizas.

"Vai mēs esam ticējuši kaut kam tādam," viņš jautāja, "kam nav pavēlēts ticēt Dieva Vārdā, ko jūs paši atzīstat par savas ticības un rīcības noteicēju, pie tam par vienīgo likumu? Ko mēs esam darījuši, kas izsauc tik indīgus uzbrukumus pret mums no kanceles un preses izdevumos un kas jums dod iemeslu mūs (adventistus) izslēgt no jūsu baznīcām un sadraudzības?" "Ja mums nav taisnība, tad, lūdzu, parādiet, kur mēs kļūdāmies. Pierādiet no Dieva Vārda, ka mēs maldāmies, izsmieklu jau mēs esam pietiekoši saņēmuši, bet tas mūs nekad nepārliecinās, ka mums nav taisnība, vienīgi Dieva Vārds var mainīt mūsu uzskatus. Mūsu secinājumi tika pieņemti, rūpīgi pārdomājot, kā arī daudz lūdzot, un attiecīgie pierādījumi ir ņemti no Rakstiem." (15)

Brīdinājumi, kurus Dievs sūtījis pasaulei ar saviem kalpiem, ir sniegti no gadsimta gadsimtā, vienmēr pretī saņemot tās pašas šaubas un neticību. (338) Kad pasaules vēstures sākumā dzīvojošo cilvēku netaisnība lika Viņam vest pār zemi ūdensplūdus, Kungs tiem darīja zināmu savu nodomu, lai viņiem būtu izdevība atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem. Simt divdesmit gadus cilvēku ausīs skanēja aicinājums nožēlot grēkus un atgriezties, lai Dieva dusmām nevajadzētu tos iznīcināt. Bet šī vēsts viņiem šķita tukša pasaka: tie neticēja. Un, kļūstot pārdroši savā ļaunumā, viņi izsmēja Dieva vēstnesi, vieglprātīgi izturoties pret sirsnīgajiem lūgumiem un pat apvainojot viņu iedomībā. Kā gan viens cilvēks drīkst nostāties pret visiem zemes lielajiem vīriem? Ja Noas vēsts būtu patiesa, tad kāpēc to nesaprot un tai netic visa pasaule? Viena vīra apgalvojums pret tūkstošu gudrību! Nē, ļaudis negribēja ticēt brīdinājumam un nevēlējās meklēt patvērumu šķirstā.

Zobgaļi norādīja uz dabas norisēm – uz nemainīgo gadalaiku secību, uz zilajām debesīm, kas vēl nekad nebija devušas lietu, un nakts maigās rasas atspirdzinātajiem zaļajiem laukiem – un izsaucās: "Vai viņš nerunā līdzībās?" Taisnības sludinātāju viņi nievājoši nosauca par neprātīgu fanātiķi, bet paši vēl dedzīgāk turpināja nodoties izpriecām un vēl apņēmīgāk kā jebkad agrāk traucās uz priekšu pa saviem ļaunajiem ceļiem. Tomēr viņu neticība neaizkavēja pravietoto notikumu. Dievs ilgi pacieta ļaunumu, sniedzot pietiekoši daudz izdevību nožēlot grēkus un atgriezties, bet pār žēlastības atraidītājiem sodība nāca tieši noliktajā laikā.

Kristus paskaidroja, ka līdzīga neticība valdīs arī attiecībā uz Viņa otro atnākšanu. Kā Noas dienu ļaudis "nenāca pie saprašanas, iekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat", runājot mūsu Pestītāja vārdiem, "būs arī Cilvēka Dēla atnākšana". (Mat. 24:39) Kad tie, kas saucas Dieva ļaudis, apvienosies ar pasauli, dzīvos tāpat kā pasaule un piebiedrosies aizliegtās izpriecās, kad pasaules greznība kļūs par draudzes greznību, kad skanēs kāzu zvani un visi daudzus gadus uz priekšu paredzēs vispārēju labklājību, tad pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm, pienāks gals visām viņu spožajām izredzēm un maldīgajām cerībām.(339)

Kā Dievs sūtīja savu kalpu brīdināt pasauli par tuvajām plūdu briesmām, tā Viņš sūtīja izredzētus vēstnešus darīt zināmu pēdējās tiesas tuvumu. Un, kā Noas laikabiedri izsmēja taisnības sludinātāja pravietojumus, tā arī Millera dienās daudzi, pat tie, kas saucās Dieva ļaudis, smējās par šiem brīdinošajiem vārdiem.

Bet kāpēc gan mācība par Kristus otro nākšanu un tās sludināšana baznīcām bija tik nevēlama? Kamēr ļaunajiem Kunga diena nesīs bēdas un postu, taisnajiem tā sagādās prieku un cerību piepildījumu. Šī lielā patiesība visos laikmetos ir bijusi mierinājums un ieprieca Dievam uzticīgajiem ļaudīm; tad kāpēc gan tā tagad, tāpat kā pats Rakstu Autors, kristiešu vairākumam bija kļuvusi par "pieduršanās akmeni un piedauzīšanās klinti"? Vai tad tas nebija Kungs, kas mācekļiem apsolīja: "Kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie sevis"? (Jāņa 14:3) Tas taču bija līdzjūtīgais Pestītājs, kas, paredzot savu sekotāju vientulību un bēdas, pilnvaroja eņģeļus iepriecināt viņus ar apsolījumu, ka Viņš atkal nāks personīgi, tāpat kā bija uzņemts Debesīs. Kad mācekļi stāvēja, vērīgi skatoties augšup, lai vēl pēdējo reizi ieraudzītu atspīdumu no Tā, ko viņi mīlēja, klātesošo uzmanību saistīja vārdi: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap.d. 1:11) Eņģeļu vēsts no jauna aizdedzināja cerību. Mācekļi "atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku un bija allaž dievnamā, teica un slavēja Dievu". (Lūk. 24:52,53) Viņi nebūt nepriecājās par to, ka Jēzus tagad no tiem šķirts un ka viņiem vieniem jācīnās ar pārbaudījumiem un kārdināšanām pasaulē, bet līksmības pamatā bija eņģeļu apsolījums, ka Jēzus atkal atnāks.

Kristus atnākšanas sludināšanai šajā laikā vajadzēja būt tādai pašai lielu prieku radošai labai vēstij kā toreiz, kad eņģeļi to nesa Betlēmes ganiem. (340) Tie, kas tiešām mīl Pestītāju, vienmēr līksmi apsveiks uz Dieva Vārda pamata sludināto vēsti, ka Jēzus, kurā koncentrētas viņu cerības uz mūžīgo dzīvi, nāks atkal, ne lai tiktu apkaunots, nicināts un atmests kā savas pirmās atnākšanas laikā, bet spēkā un godībā glābt savus ļaudis. Turpretī tie, kas Pestītāju nemīl, nevēlas Viņa ierašanos, un nevar būt vēl pārliecinošāks pierādījums baznīcas atkrišanai no Dieva, kā uzbudinājums un naids, dzirdot šo Dieva sūtīto vēsti.

Kas pieņēma brīdinājumu par Kristus otro atnākšanu, tie atzina nepieciešamību nožēlot savus grēkus, atgriezties un pazemoties Dieva priekšā. Daudzi ilgi bija svārstījušies starp Kristu un pasauli, tagad tie saprata, ka pienācis laiks ieņemt noteiktu stāvokli. "Mūžības lietas viņiem kļuva par nepierastu realitāti. Debesis bija nonākušas tuvu, un tie sajutās vainīgi Dieva priekšā." (16) Kristieši atmodās jaunai garīgai dzīvei. Viņi saprata, ka laika palicis maz, un ka viss, kas viņiem darāms citu cilvēku labā, jādara ātri. Zemes lietas atkāpās, jo šķita, ka viņu priekšā atveras mūžība, un viss, kas attiecās uz dvēseles garīgo labklājību vai bojāeju, tagad aizēnoja ikvienu laicīgu mērķi. Pār tiem dusēja Dieva Gars, dodot spēku sirsnīgiem aicinājumiem brāļu labā, kā arī visiem grēciniekiem, lai tie sagatavotos uz Dieva dienu. Viņu ikdienas dzīves klusā liecība bija pastāvīgs pārmetums formālajiem un nesvētajiem draudzes locekļiem. Tie nevēlējās, ka tos traucētu izpriecu meklēšanas vai naudas pelnīšanas pasākumos, kā arī alkatīgajos centienos pēc laicīgā goda. Tāpēc radās naids un pretestība adventes vēstij un tās sludinātājiem.

Tā kā pravietisko laiku argumenti izrādījās nesatricināmi, pretinieki centās atņemt drosmi šo tematu pētīšanai, mācot, ka pravietojumi ir aizzīmogoti. Tā protestanti sekoja katoļu pēdās. (341) Romas baznīca ļaudīm nedeva Bībeli, bet protestantu baznīcas apgalvoja, ka vienu no svētā Vārda svarīgākajām daļām – tieši to daļu, kas sniedz mūsu laikam domātās sevišķās patiesības – nav iespējams saprast.

Sludinātāji un ļaudis paziņoja, ka Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumi esot neizprotami noslēpumi. Bet Kristus, runājot ar saviem mācekļiem par notikumiem, kuriem vajadzēja piepildīties viņu laikā, norādīja uz pravieša Daniēla vārdiem un sacīja: "Kas to lasa, tas lai to labi apdomā." (Mat. 24:15, Glika tulk.) Un apgalvojumam, ka Atklāsmes grāmata būtu neizprotams noslēpums, runā pretī jau pats šīs grāmatas nosaukums: "Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā (..). Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu." (Atkl. 1:1,2)

Pravietis saka: "Svētīgs tas, kas lasa," – bet, ja ir tādi, kas negrib lasīt, tiem nav svētības. "Un svētīgi tie, kas klausās," – tomēr, ja daži neko negrib dzirdēt par pravietojumiem, tad arī šai šķirai svētība nav paredzēta. "Un tur to, kas šeit rakstīts," – kur atsakās ņemt vērā brīdinājumus un pamācības, ko satur Atklāsmes grāmata, tur neviens nevar pretendēt uz apsolīto svētību. Visi, kas izsmej pravietiskos tematus un zobojas par tajos zīmīgi dotajiem simboliem, visi, kas atsakās reformēt savu dzīvi un sagatavoties Cilvēka Dēla nākšanai, paliks bez svētības.

Kā gan cilvēki var neievērot inspirācijas liecību un uzdrošināties mācīt, ka Atklāsmes grāmata ir tāds noslēpums, kas stāv ārpus cilvēka izpratnes robežām? Patiesībā tā ir atklāts noslēpums, atvērta grāmata. Atklāsmes grāmatas studijas pievērš prātu Daniēla pravietojumiem, un abas šīs grāmatas satur augstākā mērā svarīgus norādījumus, kurus Dievs cilvēkiem devis par notikumiem, kas piepildīsies pasaules vēstures beigu periodā.

Jānim tika atļauts ieskatīties dziļu interesi izraisošos un satraucošos draudzes piedzīvojumos. Viņš redzēja Dieva tautas stāvokli, briesmas, cīņas un galīgo atbrīvošanu! Viņš pierakstīja pēdējās vēstis, (342) kurām liela nozīme zemes pļaujas nobriešanā – vai nu kā kūļiem Debesu klētīm, vai kā nezāļu saišķiem iznīcinošajām ugunīm. Viņam tika atklāti ārkārtīgi nozīmīgi temati, sevišķi pēdējai draudzei, lai tie, kas no maldiem būs pievērsušies patiesībai, saņemtu pamācības par nākotnē gaidāmām cīņām un briesmām. Nevienam nav jāpaliek neziņā attiecībā uz to, kas nāks pār Zemi.

Kāpēc tad tomēr pastāv tāda tumsa un neizpratne par tik svarīgu Svēto Rakstu daļu? Kāpēc valda vispārēja nepatika pētīt šajās nodaļās ietvertās mācības? Tas ir rezultāts rūpīgi pārdomātajām tumsas lielkunga pūlēm apslēpt cilvēkiem to, kas atklāj ļaunā krāpšanas darbus. Šī iemesla dēļ Atklāsmes grāmatas Autors Kristus, paredzēdams pretestību pret tur ietverto Rakstu studijām, pasludināja svētību visiem, kas lasīs, dzirdēs un ievēros šī pravietojuma vārdus.