Lielā cīņa

9. Šveices reformators

[171] Draudzes reformēšanai vajadzīgo darba rīku izvēlē atklājās tas pats dievišķais plāns, kas draudzes sākotnējā dibināšanā. Debesu Skolotājs pagāja garām šīs zemes lielajiem vīriem, titulētajiem un bagātajiem, kas kā tautas vadoņi bija pieraduši saņemt godu un slavu. Viņi bija tik lepni un tā paļāvās uz savu izdaudzināto pārākumu, ka tos vienkārši nebija iespējams pārveidot par citiem cilvēkiem līdzi jūtošiem vīriem un pazemīgā Nācarieša līdzstrādniekiem. Tādēļ aicinājums – "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem" (Mat. 4:19) – atskanēja neizglītotajiem, smagā darbā norūdītajiem Galilejas zvejniekiem. Šie mācekļi bija pazemīgi un pieņēma pamācības. Jo mazāk tos bija ietekmējušas tā laika nepareizās mācības, jo sekmīgāk Kristus viņus varēja veidot un sagatavot savam darbam. Tā notika arī Lielās Reformācijas dienās. Vadošie reformatori bija vīri ar neievērojamu izcelsmi – cilvēki, kas savu laikabiedru vidū atšķīrās ar to, ka viņus mazāk kā citus valdzināja sabiedrisko šķiru dižošanās, kā arī liekulības un garīdzniecības intrigu iespaidi. Lielāku sekmju iegūšanai Dieva plānā paredzēts izmantot pazemīgus darba rīkus. Tad godu nedos cilvēkiem, bet Tam, kurš ar viņu starpniecību strādā tā, lai tie vēlētos un darītu Viņa labo prātu.

Tikai dažas nedēļas pēc Lutera piedzimšanas Saksijas kalnrača būdiņā, Alpu kalnos, nelielā ganu mājoklī, pasaulē nāca Ulrihs Cvinglijs. (172) Viņa apkārtnes iespaidi bērnībā un pirmās izglītības laikā iegūtais to sagatavoja uzdevumam nākotnē. Uzaugdams vareno un krāšņo dabas ainavu vidū, viņš jau agri aptvēra Dieva varenību un majestāti. Jaunekļa ilgas aizdedzināja nostāsti par dzimtenes kalnājos veiktajiem varonīgajiem darbiem. Un, apsēdies blakus savai dievbijīgai vecmāmiņai, viņš uzmanīgi klausījās nedaudzajos dārgajos Bībeles stāstos, ko tā bija atradusi starp baznīcas leģendām un tradīcijām. Ar nenogurstošu interesi viņš sekoja vēstījumiem par sentēvu un praviešu iespaidīgajiem darbiem, par ganiem, kas sargāja ganāmpulkus Palestīnas pakalnos, kur ar tiem sarunājās eņģeļi, par Betlēmes Bērnu un Golgātas Vīru.

Līdzīgi Luteram, arī Cvinglija tēvs vēlējās, lai viņa dēls iegūtu labu izglītību, un tāpēc zēnu jau agri aizsūtīja prom no dzimtās ielejas. Viņa prāts attīstījās ātri, un drīz vien radās problēma, kur atrast piemērotus un spējīgus skolotājus. Trīspadsmit gadu vecumā viņš devās uz Berni, kur tajā laikā atradās ievērojamākā Šveices skola. Tomēr tieši šeit uzglūnēja briesmas, kas draudēja iznīcināt viņa daudzsološo dzīvi. Mūki neatlaidīgi pūlējās to ievilināt kādā klosterī. Dominikāņi un franciskāņi sacentās par popularitāti tautā. To viņi mēģināja panākt ar baznīcu pārmērīgu izrotāšanu, ar ceremoniju krāšņumu un slavenu relikviju un brīnumdarošu svētbilžu spēku.

Bernes dominikāņi saprata, ka, ja tiem izdotos dabūt savā pusē talantīgo un izglītoto jaunekli, tad viņi būtu sev nodrošinājuši gan peļņu, gan godu. Jaunība, dabiskās oratora un rakstnieka spējas un viņa apdāvinātība mūzikā un dzejā dotu daudz lielākus panākumus cilvēku pievilināšanā viņu dievkalpojumiem un ordeņa ienākumu pavairošanai nekā visa ārišķība un greznība. Ar viltību un glaimiem tie centās panākt Cvinglija iestāšanos viņu klosterī. Studiju laikā Luters sevi apraka klostera cellē, un viņš pasaulei tā arī būtu zudis, ja Dieva aizgādība to nebūtu atbrīvojusi. Cvinglijam Kungs nepieļāva nonākt tādās briesmās. Aizgādība apstākļus kārtoja tā, ka tēvs uzzināja par mūku nolūkiem. (173) Viņš negribēja atļaut dēlam kļūt par mūku dīkās un nevērtīgās dzīves līdzgaitnieku. Saprazdams, ka tiek apdraudēta jaunekļa turpmākās dzīves lietderība, viņš tam pavēlēja nekavējoties atgriezties mājās.

Dēls pavēlei paklausīja, tomēr, atgriezies dzimtajā pusē, tikai īsu brīdi jutās apmierināts. Pēc kāda laika tas devās uz Bāzeli un turpināja iesāktās studijas. Šeit Cvinglijs pirmo reizi dzirdēja Evaņģēliju par Dieva brīvi piedāvāto žēlastību. Seno valodu skolotājs Vitembahs, studējot grieķu un ebreju valodu, bija nonācis saskarē ar Svētajiem Rakstiem, un tagad dievišķās gaismas stari tika izlieti pār audzēkņiem, kas pie viņa mācījās. Viņš droši apliecināja, ka ir kāda patiesība, kas daudz senāka un bezgalīgi vērtīgāka par skoloto vīru un filozofu izteiktajām teorijām. Šī senā patiesība vēstīja, ka Kristus nāve ir grēcinieka vienīgā izpirkšanas maksa. Cvinglijam šie vārdi bija kā pirmie gaismas stari pirms rītausmas.

Drīz Cvinglijs aizbrauca no Bāzeles, lai sāktu savu dzīves darbu. Vispirms viņš strādāja kādā Alpu draudzē netālu no dzimtās ielejas. Iesvētīts par priesteri, viņš "ar visu savu dvēseli nodevās dievišķās patiesības pētīšanai, jo labi saprata," saka kāds cits viņa laika reformators, "cik daudz jāzina tam, kuram uzticēts Kristus ganāmpulks". (1) Jo vairāk viņš pētīja Rakstus, jo skaidrāk atklājās kontrasts starp tur izteiktajām patiesībām un Romas ķecerībām. Viņš pakļāvās Bībelei kā Dieva Vārdam, kā vienīgajai pietiekošajai un nekļūdīgajai visu lietu mērauklai. Viņš saprata, ka Bībelei pašai sevi jāizskaidro. Tādēļ tas neuzdrošinājās izskaidrot Rakstus tā, lai tie atbilstu kādai iepriekš pieņemtai teorijai vai doktrīnai, bet uzskatīja par savu pienākumu uzzināt, kāda ir Bībeles tiešā un nepārprotamā mācība. Pilnīgai un pareizai tās nozīmes izpratnei viņš centās izmantot katru palīglīdzekli, dedzīgi izlūdzoties Svētā Gara klātbūtni, kas, kā viņš to atzina, atklās Rakstus visiem, kas neliekuļoti un ar lūgšanām vēlēsies ar tiem iepazīties. (174)

"Raksti," sacīja Cvinglijs, "nāk no Dieva, ne no cilvēka, un tas pats Dievs, kas ir visas gaismas Avots, ikvienam ļauj saprast, ka tur runā Viņš. Dieva Vārds (..) nevar pievilt, tas ir ļoti gaišs un atklāj pats sevi, tas dvēselē ienes gaismu par pestīšanu un žēlastību, iepriecina to Dievā, dara to pazemīgu un cilvēks aizmirst sevi un sāk saprast, kas ir Dievs." (2) Šo vārdu patiesīgumu Cvinglijs pats bija pārbaudījis. Runājot par saviem piedzīvojumiem šajā laikā, viņš vēlāk rakstīja: "Kad (..) es iesāku pilnīgi nodoties Svētajiem Rakstiem, tad filozofija un teoloģija manī vienmēr izraisīja nesaskaņas. Beidzot biju spiests secināt: "Tev jāatstāj visi meli un jāmācās pazīt Dieva prāts tikai no Viņa vienkāršā Vārda." Tad es sāku lūgt gaismu no Dieva, un Raksti kļuva daudz vieglāk saprotami." (2)

Cvinglija sludinātā mācība nebija saņemta no Lutera. Tā bija Kristus mācība. "Ja Luters sludina Kristu," sacīja "Šveices reformators, "tad viņš dara tieši to, ko es. Taču viņš Kristum ir pievērsis daudz vairāk cilvēku nekā es. Tomēr tas nav svarīgi. Es negribu nest nevienu citu vārdu kā tikai Kristus vārdu, kura kareivis es esmu un kurš vienīgais ir mans Vadonis. Nekad neesmu Luteram rakstījis nevienu vienīgu vārdu, ne arī Luters man. Un kāpēc? (..) Lai atklātos, cik apbrīnojami harmoniski darbojas Dieva Gars, jo mēs abi bez kādas slepenas vienošanās tik saskanīgi sludinām Kristus mācību." (3)

1516. gadā Cvinglijam piedāvāja garīdznieka vietu Einsīdelnes klosterī. Šeit viņš vēl tuvāk varēja iepazīties ar Romas samaitātību un kā reformators atstāt iespaidu, kas būtu jūtams tālu aiz viņa dzimtajiem Alpiem. Viens no galvenajiem Einsīdelnes svētumiem bija jaunavas Marijas svētbilde, par kuru stāstīja, ka tai piemīt brīnumdarošs spēks. (175) Virs klostera vārtiem atradās uzraksts: "Šeit iegūstama pilnīga grēku piedošana." (4) Šo jaunavas Marijas gleznu svētceļnieki apmeklēja vienmēr, bet lielajās gadskārtējās tās iesvētīšanas dienās ļaudis masveidīgi plūda no visām Šveices daļām un pat no Francijas un Vācijas. Cvinglijs, kuru tas viss ļoti sāpināja, izmantoja šo izdevību, lai māņticības vergiem pasludinātu Evaņģēlijā atrodamo brīvību.

"Neiedomājieties, " viņš sacīja, "ka Dievs šajā templī ir tuvāk pieejams nekā jebkurā citā radības daļā. Lai kāda būtu zeme, kur jūs dzīvojat, Dievs arī tur vienmēr ir atrodams. Viņš jūs dzird (..). Vai neko nedodoši darbi, gari svētceļojumi, ziedojumi, svētbildes, jaunavas Marijas vai svēto piesaukšana var jums sagādāt Dieva žēlastību? (..) Kam gan der lielais vārdu daudzums, kuros mēs ietērpjam savas lūgšanas? Ko dod mirdzoša cepure, gludi apcirpta galva, garš, krokots tērps vai ar zeltu izšūtas kurpes? (..) Dievs uzlūko sirdi, bet mūsu sirdis atrodas tālu no Viņa." "Kristus," viņš turpināja, "kas vienreiz pie krusta upurēts, ir tāds upuris, ar kuru pilnīgi tika samaksāts par ticīgo grēkiem uz visu mūžību." (4)

Daudziem klausītājiem tādi vārdi nepatika. Tie jutās ļoti vīlušies, dzirdot, ka viņu grūtais ceļojums veikts veltīgi. Viņi nespēja aptvert Kristū brīvi piedāvāto piedošanu. Tie labprāt apmierinājās ar veco ceļu uz Debesīm, kuru bija iezīmējusi Roma. Viņi vairījās no cita labāka ceļa meklēšanas grūtībām. Uzticēt savu glābšanu priesteriem un pāvestam bija vieglāk, nekā pašam meklēt skaidru sirdi.

Bet cita ļaužu šķira vēsti par pestīšanu Kristū uzņēma ar prieku. Romas noteiktās ceremonijas nebija atnesušas mieru dvēselei, un tie ticībā pieņēma viņus salīdzinošā Pestītāja asinis. Šie cilvēki atgriezās savās mājās, lai arī citiem atklātu dārgo gaismu, kuru bija saņēmuši. Tādā veidā patiesību aiznesa no ciemata uz ciematu, no pilsētas uz pilsētu, un svētceļnieku skaits uz jaunavas Marijas svētbildi jūtami samazinājās. (176) Mazāki kļuva atnestie ziedojumi un līdz ar to arī Cvinglija alga. Bet, redzot, ka tiek salauzta fanātisma un māņticības vara, viņš tikai priecājās.

Baznīcas autoritātes nebija aklas pret Cvinglija veikto darbu, bet pagaidām tās atturējās iejaukties. Vēl arvien cerot viņu piesaistīt savai lietai, tie pūlējās panākt uzvaru ar glaimiem, bet pa to laiku ļaužu sirdīs iesakņojās patiesība.

Darbs Einsīdelnē Cvingliju sagatavoja plašākam laukam, kur drīz vien tam vajadzēja sākt strādāt. Pēc trim tur pavadītiem gadiem viņu aicināja par sludinātāju Cīrihes katedrālē. Tajā laikā tā bija Šveices savienības ievērojamākā pilsēta, kuras iespaids izplatījās visai tālu. Garīdznieki, kuru aicināts viņš ieradās Cīrihē, tomēr negribēja pieļaut nekādus jauninājumus, tādēļ centīgi pūlējās paskaidrot jaunā sludinātāja pienākumus.

"Ar visiem spēkiem," viņi sacīja, "centies vairot katedrāles ienākumus, nepalaižot garām ne vismazāko lietu. No kanceles un no biktskrēsla pamudini ticīgos maksāt visus desmitos un nodevas, tā ar saviem ziedojumiem pierādot mīlestību baznīcai. Tev jābūt čaklam arī to ienākumu palielināšanā, kas tiek saņemti no slimniekiem, no misēm un vispār no katra baznīcas rituāla."

"Kapelāna pienākumos ietilpst arī svētā Vakarēdiena pasniegšana, sludināšana un rūpes par draudzi," piebilda viņa skolotāji, "bet to veikšanā tu vari izlietot arī kādu vietnieku, sevišķi sludināšanā. Svēto Vakarēdienu tev nevajadzēto izdalīt nevienam citam kā vienīgi dižciltīgām personām un arī tikai tad, kad tiec aicināts, tu nedrīksti rīkoties, nevienu nešķirojot." (5)

Cvinglijs klusēdams klausījās šajos priekšrakstos, bet pēc tam, kad bija pateicies par godu, kāds parādīts, aicinot viņu šajā svarīgajā amatā, paskaidroja, kā domā strādāt. (177) "Pārāk ilgi ļaudīm ir bijusi apslēpta Kristus dzīve, " viņš sacīja. "Es sludināšu visu Mateja evaņģēliju (..), smeļot vienīgi no Rakstu avotiem, izpētot to dziļumus, salīdzinot vienu pantu ar otru, un, pastāvīgi un dedzīgi lūdzot, centīšos visu pareizi saprast. Savu sludināšanas darbu veltīšu par godu Dievam, par slavu Viņa vienīgajam Dēlam, īstai dvēseles glābšanai un cilvēku pamācīšanai patiesā ticībā." (5) Lai gan daži no garīdzniekiem nepiekrita viņa plānam un pūlējās no tā atrunāt, Cvinglijs palika nelokāms. Viņš paziņoja, ka nevēlas ievest nekādu jaunu metodi, bet gan veco kārtību, ko baznīca ir lietojusi savos agrākajos, skaidrākajos laikos.

Viņa mācītās patiesības jau bija pamodinājušas interesi, un ļaudis lielā skaitā pulcējās klausīties šī vīra sludināšanu. No jauna sāka nākt daudzi, kas jau sen bija pārtraukuši apmeklēt dievkalpojumus. Savu sludināšanas darbu viņš iesāka ar evaņģēliju atvēršanu, lasot un izskaidrojot klausītājiem inspirētos stāstus par Kristus dzīvi, mācībām un nāvi. Arī šeit, tāpat kā Einsīdelnē, viņš norādīja uz Dieva Vārdu kā vienīgo nemaldīgo autoritāti un uz Kristus nāvi kā vienīgo pilnīgo upuri. "Tas ir Kristus," viņš sacīja, "pie kā es vēlos jūs vadīt, – Kristus, patiesais pestīšanas Avots." (5) Ap sludinātāju drūzmējās visu šķiru ļaudis, sākot no valstsvīriem un zinātniekiem, līdz amatniekiem un zemniekiem. Ar dziļu interesi tie klausījās viņa vārdus. Cvinglijs ne tikai sludināja brīvas pestīšanas piedāvājumu, bet arī bezbailīgi norāja sava laika ļaunumus un samaitātību. Daudzi no katedrāles atgriezās mājās, slavējot Dievu. "Šis vīrs," viņi sacīja, "ir patiesības sludinātājs. Viņš būs mūsu Mozus un izvedīs mūs no Ēģiptes tumsas." (5)

Lai gan sākumā viņa darbu uzņēma ar lielu sajūsmu, pēc kāda laika pamodās pretestība. (178) Mūki centās kavēt Cvinglija pūles un nosodīt viņa mācības. Daudzi uzbruka ar zobgalībām un izsmieklu, citi ķērās pie nekaunīgākiem līdzekļiem un draudiem. Bet reformators visu pacietīgi panesa, sacīdams: "Ja mēs bezdievīgos vēlamies pievērst Jēzum Kristum, tad mums pret daudzām lietām jāaizver acis."(5)

Ap to laiku radās jauns līdzeklis reformācijas darba virzīšanai uz priekšu. Kāds Bāzelē dzīvojošs reformētās ticības draugs atsūtīja uz Cīrihi Luciānu ar dažiem Lutera rakstiem, jo viņš domāja, ka šo grāmatu pārdošana varētu būt ietekmīgs līdzeklis gaismas izplatīšanai. "Noskaidro," viņš rakstīja Cvinglijam, "vai šim vīram ir pietiekoši apdomības un izveicības, ja ir, tad lai viņš no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu un pat no nama uz namu nes šveiciešiem Lutera darbus un sevišķi vienkāršajiem cilvēkiem uzrakstīto Kunga lūgšanas izskaidrojumu. Jo plašāk šie darbi kļūs pazīstami, jo vairāk pircēju tie atradīs." Tā gaismai atvērās durvis vēl plašāk.

Kad Dievs gatavojas salauzt nezināšanas un māņticības važas, arī sātans sāk strādāt ar vislielāko enerģiju, lai cilvēkus ietītu tumsā un savus valgus savilktu vēl ciešāk. Līdz ar tādu vīru celšanos, kas dažādās zemēs ļaudīm stāstīja par Kristus asiņu upurī iegūstamo pestīšanu un taisnošanu, arī Roma visā kristīgā pasaulē ar atjaunotu spēku sāka savu tirgošanos, piedāvājot piedošanu par naudu.

Katram grēkam tika noteikta sava cena, un cilvēkiem atļāva netraucēti grēkot, ja tikai baznīcas kasē plūda nauda. Tā šīs abas kustības turpināja savu darbu – viena piedāvāja piedošanu par naudu, otra mācīja to iegūt ticībā uz Kristu –, Roma atļāva grēkot, padarot grēku par savu ienākumu avotu, reformatori to nosodīja, norādot uz Kristu kā Salīdzinātāju un cilvēku Glābēju.

Vācijā grēku atlaišanas rakstu pārdošana bija uzticēta dominikāņu mūkiem, un to vadīja nekrietnais Tecels. Šveicē tirdzniecība bija nodota franciskāņu rokās – itāļu mūka Samsona vadībā. (179) Samsons jau baznīcai bija labi pakalpojis, savācot no Vācijas un Šveices milzīgas summas pāvesta kases piepildīšanai. Viņš vēlreiz apceļoja Šveici, piesaistot sev daudzu cilvēku uzmanību, nolaupot nabaga zemniekiem viņu trūcīgos ienākumus un izspiežot bagātīgas dāvanas no turīgajām šķirām. Bet tagad jau bija jūtams reformas iespaids, un, ja arī šo tirdzniecību vēl nevarēja pilnīgi apturēt, tā tomēr stipri samazinājās. Kad Cvinglijs vēl sludināja Einsīdelnē, Samsons drīz pēc ierašanās Šveicē savu preci piedāvāja kādā tuvākā pilsētā. Būdams informēts par viņa misiju, reformators nekavējoties uzsāka pretdarbību. Viņi abi gan nesatikās, bet Cvinglijs ar tādiem panākumiem atmaskoja mūka nekaunību, ka tas bija spiests šo apvidu atstāt.

Arī Cīrihē Cvinglijs dedzīgi sludināja pret grēku atlaišanas rakstu tirdzniecību, un, kad vēlāk Samsons tuvojās pilsētai, viņam pretī izgāja pilsētas domes sūtnis, liekot saprast, ka būtu vēlams, lai viņš ietu tālāk. Lietojot viltību, viņš gan saņēma atļauju ieiet, bet tomēr tika aizsūtīts prom, nepārdevis pat vienu vienīgu grēku atlaidi, un drīz pēc tam Šveici atstāja pavisam.

Spēcīgu ierosinājumu reformācijas attīstībai deva mēris vai "lielā nāve", kas Šveici piemeklēja 1519. gadā. Tādā veidā vaigu vaigā iepazinušies ar pilnīgu bojāeju, daudzi cilvēki sāka saprast, cik nevajadzīgas un bezpalīdzīgas ir grēku atlaides, ko viņi vēl nesen bija pirkuši. Tagad tie ilgojās pēc drošāka pamata savai ticībai. Slimība Cīrihē pieveica arī Cvingliju, viņa stāvoklis tā pasliktinājās, ka zuda cerības uz atveseļošanos, un plaši izplatījās baumas, it kā viņš jau būtu miris. Šīs smagās pārbaudījumu stundas nespēja iedragāt viņa cerību un drosmi. Viņš ticībā skatījās uz Golgātas krustu, paļaujoties uz pilnīgi pietiekošo cilvēka salīdzināšanas maksu. Atgriezies no nāves vārtiem, tas Evaņģēliju sludināja ar vēl lielāku degsmi kā jebkad iepriekš, un viņa vārdus pavadīja neparasts spēks. Tauta ar prieku apsveica savu mīļoto dvēseļu ganu, kas pie viņiem bija atgriezies no kapa malas. (180) Tagad, kad viņi paši bija kalpojuši slimajiem un mirstošajiem, tie daudz labāk izprata Evaņģēlija vērtību.

Cvinglijs bija ieguvis skaidrāku glābšanas vēsts patiesības izpratni un sevī daudz pilnīgāk piedzīvojis tās atjaunojošo spēku. Cilvēka krišana un atpestīšanas plāns bija tie varenie temati, pie kuriem viņš tagad visvairāk kavējās. "Ādamā, viņš sacīja, "mēs visi esam miruši, padoti postam un bojāejai." "Kristus (..). mums sagādājis nekad neizsīkstošu glābšanās iespēju (..). Viņa ciešanas ir (..) mūžīgs upuris, kas spējīgs mūžīgi dziedināt, tas uz visiem laikiem apmierina dievišķo taisnību visu to labā, kas nešaubīgā ticībā paļaujas uz Viņu." Tomēr reformators vienmēr ļoti skaidri uzsvēra, ka Kristus žēlastība nedod cilvēkiem tiesības turpināt grēkot. "Kur vien ir ticība Dievam, tur ir Dievs, un, kur mājo Dievs, tur ir degsme, kas cilvēkus skubina un mudina uz labiem darbiem." (6)

Interese par Cvinglija sludināšanu bija tik liela, ka katedrāli burtiski pārpildīja ļaužu drūzma, kas vēlējās viņu dzirdēt. Patiesību viņš tiem atklāja lēnām un pakāpeniski, kā klausītāji spēja uzņemt. Viņš ļoti uzmanījās, lai sākumā nesniegtu tādas mācības, kas tos izbiedētu vai izsauktu aizspriedumus. Viņš cilvēku sirdis centās piesaistīt Kristus mācībām, darot tās iejūtīgas dievišķajā mīlestībā, klausītāju acu priekšā turot mūsu Kunga priekšzīmi, jo tad, pieņemot Evaņģēlija pamatlikumus, nenovēršami pazudīs visi māņticīgie uzskati un ieradumi.

Reformācija Cīrihē gāja uz priekšu soli pa solim. Par to uztraukušies, ienaidnieki sāka enerģiski pretoties. Tikai pirms gada Vitenbergas mūks Vormsā pāvestam un imperatoram bija pateicis savu "nē", un tagad šķita, ka pāvestības prasības Cīrihē izraisīs līdzīgu konfliktu. Pret Cvingliju vērsās atkārtoti uzbrukumi. Pāvestīgi noskaņotajos kantonos laiku pa laikam uz sārta sadedzināja kādu no Evaņģēlija mācekļiem, bet ar to vēl nepietika, vajadzēja apklusināt pašu atkrišanas mācības skolotāju. Tādēļ Konstances bīskaps uz Cīrihes pilsētas domi aizsūtīja trīs savus pārstāvjus ar sūdzību, ka Cvinglijs mācot tautu pārkāpt baznīcas likumus, tādā veidā apdraudot sabiedrības mieru un kārtību. (181) Ja atmestu baznīcas autoritāti, tad, kā apgalvoja bīskaps, iestātos vispārēja anarhija. Cvinglijs uz to atbildēja, ka viņš četrus gadus mācījis Evaņģēliju Cīrihē, "kas bijusi klusāka un mierīgāka par jebkuru pilsētu valstī". "Vai tad kristietība," viņš jautāja, "nav labākā garantija vispārējai drošībai?" (7)

Pilnvarotie bija ieteikuši padomniekiem palikt baznīcā, ārpus kuras, kā viņi sacīja, nav nekādas pestīšanas. "Lai šī apsūdzība jūs neuztrauc,"atbildēja Cvinglijs. "Draudzes pamats ir tā pati Klints, tas pats Kristus, kas Pēterim deva vārdu, tādēļ ka tas Viņu uzticīgi apliecināja. Dievs no ikkatras tautas pieņem ikvienu, kas no sirds tic Kungam Jēzum. Tā ir patiesā draudze un baznīca, ārpus kuras neviens nevar tikt glābts."(7) Šīs apspriedes rezultātā viens no bīskapa pārstāvjiem pieņēma reformēto ticību.

Padome atteicās nostāties pret Cvingliju, un Roma gatavojās jaunam uzbrukumam. Uzzinājis par savu ienaidnieku ļaunajiem nodomiem, reformators izsaucās: "Lai viņi nāk, es no tiem bīstos tikpat daudz kā ūdeņu apskalota klints no viļņiem, kas krāc tās pakājē." Garīdznieku pūles nāca tikai par labu lietai, kuru tie centās sagraut. Patiesība turpināja izplatīties. Redzot Evaņģēlija panākumus Šveicē, tās piekritēji Vācijā, Lutera pazušanas nomākti, guva jaunu drosmi.

Reformācijai iesakņojoties Cīrihē, tās augļi vēl pilnīgāk atklājās netikumības apspiešanā, kā arī kārtības un saskaņas sekmēšanā. "Mūsu pilsētā mājo miers," rakstīja Cvinglijs, "nekādu ķildu, nekādas liekulības, nekādas skaudības, nekādu strīdu. No kurienes gan var nākt tāda saskaņa, ja ne no Kunga un mūsu mācības, kas mūs aplaimo ar miera un dievbijības augļiem?" (8)

Reformācijas gūtās uzvaras Romas baznīcas piekritējiem lika vēl apņēmīgāk censties to iznīcināt. (182) Redzot, cik maz tika panākts ar vajāšanām, apspiežot Lutera darbu Vācijā, tie nolēma reformai stāties pretī ar viņas pašas ieročiem. Ienaidnieki gribēja noorganizēt ar Cvingliju disputu un, būdami stāvokļa noteicēji, cerēja nodrošināt uzvaru, izvēloties ne tikai cīņas vietu, bet arī tiesnešus, kam būtu jāizšķir, kurā pusē taisnība. Un, ja tiem izdotos dabūt Cvingliju savā varā, tad gan jau viņi parūpētos, lai reformators vairs neizbēgtu. Ja vadonis būtu apklusināts, tad arī visu kustību varētu ātri iznīcināt. Tomēr savus patiesos nolūkus viņi rūpīgi slēpa.

Disputam vajadzēja notikt Bādenē, bet Cvinglijs tomēr tajā nepiedalījās. Cīrihes pilsētas dome, kas nojauta katoļu plānus, ņēma vērā brīdinājumu, ko sniedza pāvestības kantonos degošie sārti, kuros sadedzināja Evaņģēlija apliecinātājus, un aizliedza savam draudzes ganam doties šajās briesmās. Cīrihē viņš bija gatavs atbildēt visiem Romas piekritējiem, lai kādus tā arī sūtītu, bet iet uz Bādeni, kur vēl nesen patiesības dēļ tika izlietas mocekļu asinis, nozīmēja doties drošā nāvē. Reformācijas aizstāvēšanai izraudzīja Ekolampadiju un Halleru, kamēr Romas pārstāvis bija ievērojamais doktors Eks, kuru atbalstīja pulks mācītu doktoru un prelātu.

Lai gan Cvinglijs konferencē nepiedalījās, viņa iespaids tomēr bija jūtams. Visus sekretārus izraudzīja pāvestības piekritēji, bet pārējiem, piedraudot ar nāvessodu, tika aizliegts izdarīt jebkādas atzīmes. Neskatoties uz to, Cvinglijs ik dienas saņēma uzticīgu atskaiti par to, kas Bādenē ticis pārrunāts. Viens no disputā klātesošajiem studentiem katru vakaru pierakstīja dienā izvirzītos argumentus. Divi citi studenti šīs ziņas kopā ar Ekolampadija ik dienas rakstītajām vēstulēm uzņēmās nogādāt Cvinglijam uz Cīrihi. Reformators atbildēja, sniedzot padomu un savus ieteikumus. Viņš vēstules rakstīja naktī, un agri no rīta studenti ar tām atgriezās Bādenē. Lai pilsētas vārtos novietotie modrie sargi viņiem nepievērstu uzmanību, šie vēstneši uz galvas nesa grozu ar mājputniem, un tā netraucēti varēja ieiet un iziet.

(183) Tā Cvinglijs cīnījās ar viltīgiem pretiniekiem. Un, kā to atzina Mikonijs, viņš "ar savām pārdomām, negulētajām naktīm un uz Bādeni nosūtītajiem padomiem strādāja vairāk, kā būtu varējis izdarīt, personīgi diskutējot savu ienaidnieku vidū".

Pāvesta piekritēji, līksmojot par gaidāmo uzvaru, uz Bādeni devās tērpti viskrāšņākajās drēbēs un izrotājušies mirdzošiem dārgakmeņiem. Viņi dzīvoja grezni, ēda pie galdiem, kas bija bagāti ar visdārgākajām delikatesēm un visizmeklētākajiem vīniem. Savas garīdznieku pienākumu nastas tie atviegloja izpriecās un dzīrēs. No tiem krasi atšķīrās reformatori, kurus tauta uzskatīja tikai nedaudz labākus par ubagiem un kas, ieturot savas pieticīgās maltītes, pie galda uzkavējās tikai īsu brīdi. Ekolampadija dzīvokļa saimnieks, kas atļāvās viņu istabā slepus novērot, vienmēr to atrada kaut ko lasot vai lūdzot Dievu, un, ārkārtīgi izbrīnījies, ziņoja, ka ķeceris esot vismaz "ļoti dievbijīgs".

Sanāksmē "Eks augstprātīgi uzkāpa koši izrotātā kancelē, bet vienkāršajam, pieticīgi ģērbtajam Ekolampadijam vajadzēja apsēsties sava pretinieka priekšā uz rupji pagatavota ķebļa". (9) Eka skaļā balss un neierobežotā pašpaļāvība to nekad nepievīla. Viņa dedzību vairoja cerība uz zeltu, kā arī uz slavu, jo ticības aizstāvim tika apsolīts prāvs atalgojums. Kad citi argumenti izrādījās nesekmīgi, viņš ķērās pie apvainojumiem un pat pie lāstiem.

Vienkāršais Ekolampadijs, kurš nemaz nepaļāvās uz sevi, sākumā no cīņas it kā vairījās un to uzsāka ar svinīgiem vārdiem: "Es neatzīstu nevienu citu sprieduma mērauklu kā tikai Dieva Vārdu." (9) Lai gan viņa izturēšanās bija lēnprātīga un pieklājīga, tomēr tas sevi atklāja kā spējīgu un nosvērtu vīru. Kamēr Romas piekritēji, kā pieraduši, atsaucās uz baznīcas ieradumu autoritāti, reformators nelokāmi palika uzticīgs Svētajiem Rakstiem. "Ieradumiem," viņš sacīja, "mūsu Šveicē nav nekāda spēka, izņemot vienīgi tos, kas atbilst konstitūcijai, bet ticības jautājumos mūsu konstitūcija ir Bībele." (9)

(184) Abu disputētāju acīmredzamais pretstats nepalika bez iespaida. Mierīgās un skaidrās, tik lēnprātīgi un vienkārši izteiktās reformatora domas valdzināja cilvēkus, tie riebumā novērsās no Eka lielīgajiem un skaļajiem apgalvojumiem.

Diskusija turpinājās astoņpadsmit dienas. Noslēgumā katoļi lielā pašpaļāvībā pieprasīja atzīt viņu uzvaru. Delegātu vairākums nostājās Romas pusē, un tiesneši reformatorus pasludināja par uzvarētiem, paziņojot, ka tie kopā ar savu vadoni Cvingliju tiek izslēgti no baznīcas. Bet sanāksmes augļi atklāja, kura puse patiesībā ieguva sev priekšrocības. Debates Bādenē jūtami veicināja protestantu lietu, un neilgi pēc tam divas ievērojamas pilsētas – Berne un Bāzele – sevi pasludināja par reformācijas piekritējām.

10. Reformācijas panākumi Vācijā

[185] Lutera noslēpumainā pazušana Vācijā izraisīja apjukumu. Visur pēc viņa jautāja, izplatījās visneticamākās baumas, un daudzi domāja, ka tas ir nogalināts. Vaimanāja ne tikai tie, kas sevi jau bija apliecinājuši par viņa draugiem, bet arī tūkstošiem citu, kas vēl nebija atklāti nostājušies reformācijas pusē. Daudzi svinīgi solījās atriebt viņa nāvi.

Romas vadoņi ar šausmām atskārta, cik augstu pret viņiem bija sakāpis vispārējais naids. Lai gan sākumā tie gavilēja par iedomāto Lutera nāvi, tomēr drīz vien jau vēlējās paslēpties no tautas dusmām. Neviens no reformatora agrākajiem vispārdrošākajiem darbiem nebija ienaidniekiem sagādājis tādas raizes kā viņa pašreizējā pazušana. Tos, kas savā niknumā bija centušies drosmīgo reformatoru iznīcināt, tagad, kad viņš kļuva par bezpalīdzīgu gūstekni, sāka nomākt bailes. "Mums ir atlicis tikai viens ceļš sevis izglābšanai," kāds sacīja, "ir jāaizdedzina lāpas un jāskrien pa visu pasauli meklēt Luteru, lai atdotu viņu tautai, kas pēc tā sauc." (1) Imperatora edikts šķita bezspēcīgs. Pāvesta sūtņi bija sašutuši, redzot, ka tas sev pievērsa daudz mazāku uzmanību nekā Lutera liktenis.

Ziņas, ka viņš atrodas drošībā, kaut arī kā cietumnieks, klusināja ļaužu bailes, tomēr sajūsma par viņu pieauga. (186) Viņa rakstus lasīja ar lielāku dedzību kā jebkad agrāk. Arvien vairāk cilvēku pievienojās varonīgā vīra lietai, kurš Dieva Vārdu bija aizstāvējis tik bīstamos apstākļos. Reformācija kļuva ar katru dienu spēcīgāka. It visur jaunus asnus dzina Lutera sētā sēkla. Viņa prombūtne padarīja darbu, ko klātbūtne nebūtu veikusi. Arī citi strādnieki, kad viņu lielais vadonis bija atņemts, sāka vairāk saprast savus pienākumus. Ar jaunu ticību un nopietnību tie lauzās uz priekšu, darot visu viņu spēkos esošo, lai tik cildeni iesāktais darbs vairs netiktu aizkavēts.

Tomēr arī sātans neslinkoja. Tagad viņš izmēģināja to, ko ir mēģinājis veikt katrā reformācijas kustībā – pievilt un iznīcināt ļaudis, patieso vērtību vietā dodot tiem viltojumus. Kā kristīgās draudzes pirmajā gadsimtā bija viltus kristi, tā sešpadsmitajā gadsimtā cēlās viltus pravieši.

Reliģiskajā pasaulē valdošā satraukuma dziļi ietekmēti, daži vīri iedomājās, ka ir saņēmuši īpašas atklāsmes no Debesīm, un apgalvoja, ka tiem ir dievišķas pilnvaras virzīt uz priekšu reformāciju, kuru, kā viņi paziņoja, Luters esot tikai vāji iesācis. Tie noraidīja lielo principu, kas stāvēja reformācijas pamatā, – ka ticībai un dzīvei pilnīga, visu apmierinoša mēraukla var būt vienīgi Dieva Vārds. Šo nemaldīgo Vadoni viņi aizvietoja ar savu izjūtu un iespaidu svārstīgo un nedrošo standartu. Atmetot maldu un melu lielo detektoru, sātanam pavērās ceļš valdīt pār cilvēku prātu pēc savas patikas.

Viens no šiem praviešiem apgalvoja, ka viņu pamācījis eņģelis Gabriēls. Students, kas tam pievienojās, atstāja savas mācības, paziņojot, ka pats Dievs viņu apveltījis ar gudrību izskaidrot Viņa Vārdu. Tiem piebiedrojās vēl citi, visi tiecoties uz fanātismu. (187) Šo jūsmotāju rīcība sacēla diezgan lielu uztraukumu. Lutera sludināšana visur bija pamodinājusi ļaudis izprast reformas nepieciešamību, un tagad jauno praviešu apgalvojumi noveda no ceļa dažas tiešām godīgas dvēseles. Šīs kustības vadoņi devās uz Vitenbergu un uzspieda savas pretenzijas Melanhtonam un viņa līdzstrādniekiem. Viņi apgalvoja: "Dievs mūs ir sūtījis mācīt ļaudis. Mums ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar Kungu, mēs zinām, kas notiks nākotnē, ar vārdu sakot, mēs esam apustuļi un pravieši un atsaucamies uz doktoru Luteru."

Reformatori izbrīnījās un apjuka. Tas bija elements, ar kādu tie agrāk vēl nekad nebija sastapušies, tādēļ nezināja, kā rīkoties. Melanhtons sacīja: "Šajos cilvēkos tiešām ir neparasti gari, bet kas tie par gariem? (..) No vienas puses, sargāsimies apslāpēt Dieva Garu, bet, no otras puses, būsim uzmanīgi, lai mūs nenomaldina sātana gars." (2)

Drīz vien parādījās arī jaunās mācības augļi. Ļaudis tika vadīti nevērīgi izturēties pret Bībeli vai arī to pilnīgi atmest. Skolās valdīja nekārtība. Nicinot visus ierobežojumus, studenti pameta studijas un aizgāja no universitātes. Cilvēkiem, kas sevi uzskatīja par spējīgiem atdzīvināt un vadīt reformācijas darbu, izdevās to novest līdz sabrukuma robežai. Romas piekritēji no jauna atguva pašpaļāvību un līksmi izsaucās: "Vēl pēdējo reizi jāpiespiežas, un viss būs mūsu."

Luters Vartburgā, dzirdot par to, kas noticis, dziļi noraizējies, sacīja: "Es jau vienmēr gaidīju, ka sātans mums uzsūtīs šo sērgu." (2) Viņš izprata viltus praviešu īsto raksturu un redzēja, kādas briesmas draud patiesībai. Pāvesta un imperatora pretestība viņu nebija novedusi tādā samulsumā un sagādājusi tik lielas ciešanas kā šie piedzīvojumi. Tā saucamie reformācijas draugi bija izvērtušies par visļaunākajiem ienaidniekiem. Tieši tās patiesības, kas viņam bija atnesušas tik lielu prieku un mierinājumu, tagad tika izmantotas ķildu izraisīšanai un nekārtību celšanai draudzē.

(188) Reformācijas darbu Luters bija darījis Dieva Gara spēkā, uz sevi nemaz neskatīdamies. Viņš nebija vēlējies ieņemt tādu stāvokli, kādā to pacēla pats darbs, ne arī izdarīt tik radikālas pārmaiņas. Luters bija tikai ierocis Bezgalīgās Varas rokās. Tomēr viņš bieži drebēja par sava darba sekām. Reiz pat izteicās: "Ja es zinātu, ka mana mācība kaitējusi vienam vienīgam cilvēkam, lai cik vienkāršam un neievērojamam, kas tomēr nevar būt, jo tas ir Evaņģēlijs, – es drīzāk būtu gatavs desmit reizes mirt nekā to neatsaukt." (2)

Un tagad Vitenberga, pats reformācijas centrs, ātri padevās fanātisma un nelikumības varai. Šis šausmīgais stāvoklis neradās Lutera mācību rezultātā, tomēr ienaidnieki visā Vācijā par to apsūdzēja tieši viņu. Līdz dvēseles dziļumiem sarūgtināts, viņš reizēm jautāja: "Vai tiešām tāds varētu būt šī lielā reformācijas darba gals?" (2) Bet tad pēc lūgšanā ar Dievu pavadītām cīņas stundām dvēselē no jauna ieplūda miers. "Darbs nav mans, bet tavs," viņš sacīja. "Tu nepieļausi, ka to samaitā māņticība vai fanātisms." Tomēr doma, ka šajā izšķirošajā brīdī tam jāpaliek tik tālu prom no cīņas lauka, kļuva nepanesama. Luters nolēma atgriezties Vitenbergā.

Nekavējoties tas sāka gatavoties bīstamajam ceļojumam. Impērija viņu bija nolādējusi. Ienaidnieki nesodīti drīkstēja tam atņemt dzīvību, draugiem bija aizliegts viņam palīdzēt vai dot patvērumu. Impērijas valdība bija spērusi stingrus soļus pret viņa piekritējiem. Bet reformators redzēja, ka Evaņģēlija darbam draudēja briesmas un Kunga vārdā bezbailīgi devās cīņā par patiesību.

Vēstulē kūrfirstam Luters rakstīja par savu nodomu atstāt Vartburgu: "Lai jūsu augstībai ir zināms, ka es eju uz Vitenbergu, atrodoties daudz augstākā apsardzībā par to, kādu var sagādāt firsti un kūrfirsti. (189) Es nedomāju lūgt jūsu aizsardzību, jo drīzāk pats vēlētos jūs pasargāt. Ja es zinātu, ka jūsu augstība var vai vēlas mani aizsargāt, tad es vispār neietu uz Vitenbergu. Šinī lietā zobens nespēj palīdzēt. Viss jādara vienīgi Dievam, bez cilvēku palīdzības vai iejaukšanās. Vislabāk aizsargās Tas, kuram ir vislielākā ticība." (3)

Otrā vēstulē, kas rakstīta jau ceļā uz Vitenbergu, Luters piebilda: "Es esmu gatavs saņemt jūsu augstības nelabvēlību un visas pasaules dusmas. Vai vitenbergieši nav manas avis? Vai Dievs man nav viņas uzticējis? Un vai tas nav mans pienākums, ja vajadzīgs, viņu dēļ sevi atdot nāvē? Turklāt es bīstos, ka Vācijai būs jāpiedzīvo briesmīgi nemieri, ar ko Dievs sodīs mūsu tautu." (3)

Ar lielu piesardzību un pazemību, tomēr apņēmīgi un nelokāmi viņš atkal sāka strādāt. "Ar Vārdu," viņš sacīja, "mums jāsagrauj un jāiznīcina tas viss, kas uzcelts ar varmācību. Pat pret māņticīgajiem un neticīgajiem es negribu lietot spēku (..). Nevienu nevajadzētu spiest (..). Brīvība ir pati ticības būtība." (3)

Drīz visā Vitenbergā kļuva zināms, ka Luters atkal atgriezies un sludinās. Ļaudis plūda no visām malām, un baznīca tika pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Uzkāpis kancelē, viņš ar lielu gudrību un smalkjūtību mācīja, pārliecināja un norāja ļaudis. Aizrādīdams uz dažu cilvēku rīcību, kas bija ķērušies pie varmācīgiem līdzekļiem, lai atceltu misi, viņš sacīja:

"Mise ir ļauna lieta, Dievs to ienīst, to vajadzētu likvidēt, un es gribētu, lai visā pasaulē to aizstātu ar Evaņģēlija Vakarēdienu. Bet lai neviens netiek no tās atrauts ar varu. Mums šī lieta jāatstāj Dieva rokās. Jādarbojas Viņa Vārdam un ne mums. Un kāpēc tā? – jūs jautāsiet. Tāpēc ka es cilvēku sirdis neturu savās rokās, kā podnieks tur mālu. Mums ir tiesības runāt, mums nav tiesību rīkoties. Sludināsim, – pārējais pieder Dievam. Ja es lietotu spēku, ko ar to iegūtu? – Izlikšanos, formu ievērošanu, atdarināšanu, cilvēciskus iekārtojumus un liekulību. Bet nebūtu sirsnības, ticības un mīlestības. Bet, kur trūkst šo vērtību, tur trūkst visa, un par tādiem rezultātiem es neko nevēlos dot (..). (190) Dievs tikai ar savu Vārdu spēj padarīt vairāk nekā jūs un es, un visa pasaule kopā. Dievs darbojas pie sirds, un, kad sirds ir iegūta, tad līdz ar to ir iegūts viss (..). Es gribu sludināt, pārrunāt un rakstīt, bet es nevienu negribētu spiest, jo ticībai ir jāpievēršas brīvprātīgi. Redziet, ko es esmu darījis. Es nostājos pret pāvestu, pret grēku atlaišanas rakstiem un pāvesta piekritējiem, bet bez vardarbības un trokšņa. Es pirmā vietā liku Dieva Vārdu, es sludināju un rakstīju – un tas bija viss, ko es darīju. Un tomēr, kamēr es gulēju (..) manis sludinātais vārds grāva pāvestību tādā mērā, ka ne no viena firsta vai imperatora tā tik daudz nav cietusi. Un tomēr es neko nedarīju, visu paveica viens pats Vārds. Ja es būtu izvēlējies lietot spēku, tad varbūt visa Vācija tiktu pārplūdināta ar asinīm. Bet kāds rezultāts? Iznīcība un posts kā miesai, tā dvēselei. Tāpēc es paliku mierā un ļāvu, lai Vārds viens iziet pasaulē." (3)

Dienu no dienas, veselu nedēļu Luters turpināja sludināt izslāpušajam pūlim. Dieva Vārds salauza fanātiskā uzbudinājuma burvību. Evaņģēlija spēks atgrieza nomaldinātos ļaudis uz patiesības ceļa.

Luteram nebija ne mazākās vēlēšanās satikties ar fanātiķiem, kuru rīcība bija atnesusi tik lielu ļaunumu. Viņš zināja, ka tie ir cilvēki ar neveselīgu spriedumu un nesavaldītām kaislībām, kas, apgalvodami, ka ir saņēmuši sevišķu gaismu no Debesīm, tomēr nespēja panest visniecīgāko pretimrunāšanu vai pat vislaipnāko pārmetumu un padomu. Nekaunīgi apgalvojot, ka tiem dota visaugstākā autoritāte, viņi prasīja, lai ikviens nejautājot atzītu viņu pretenzijas. Bet, kad tie pieprasīja tikšanos, Luters piekrita, un viņš tik sekmīgi atmaskoja viņu izlikšanos, ka krāpnieki tūlīt atstāja Vitenbergu.

Uz laiku fanātisms bija apklusināts, bet dažus gadus vēlāk tas uzliesmoja ar vēl lielāku spēku un briesmīgākām sekām. (191) Par šīs kustības vadītājiem Luters sacīja: "Svētie Raksti viņiem bija tikai nedzīvs burts, un tie visi sāka kliegt: "Garu, garu!" bet es noteikti neiešu tur, kur viņu gars tos ved. Lai Dievs savā žēlastībā mani pasargā no draudzes, kas sastāv tikai no svētiem. Es vēlos dzīvot kopā ar pazemīgajiem, nespēcīgajiem un slimajiem ļaudīm, kuri apzinās savus grēkus un pastāvīgi nopūšas, no sirds dziļumiem saucot uz Dievu pēc Viņa mierinājuma un atbalsta." (4)

Tomass Mincers, visaktīvākais no fanātiķiem, bija spējīgs vīrs, kas, ievirzot enerģiju pareizā gultnē, varētu darīt daudz laba, bet viņš nebija iemācījies patiesas reliģijas pašus vienkāršākos pamatlikumus. "Viņu bija pārņēmusi kāre reformēt pasauli, un viņš, tāpat kā visi tādas idejas sajūsmināti cilvēki, aizmirsa, ka reformācija jāiesāk ar sevi." Tas godkārīgi tīkoja pēc stāvokļa un iespaida un nevēlējās būt otrais pat ne aiz Lutera. Viņš paziņoja, ka reformatori, liekot Rakstu autoritāti pāvesta varas vietā, ir izveidojuši tikai citādu pāvesta varas formu. Par sevi viņš apgalvoja, ka ir dievišķi pilnvarots veicināt patiesu reformu. "Kam ir šis gars," sacīja Mincers, "tam ir patiesā ticība, kaut arī viņš savā dzīvē Rakstus nekad nebūtu redzējis." (4)

Fanātiskie skolotāji vadījās no iespaidiem, katru domu un impulsu uzskatot par Dieva balsi, rezultātā tie aizgāja lielās galējībās. Daži pat sadedzināja savu Bībeli, izsaukdamies: "Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu!" Mincera mācība izpatika cilvēka kārei pēc apbrīnojamām lietām un apmierināja lepošanās tieksmi, paaugstinot cilvēku domas un uzskatus pāri Dieva Vārdam. Tūkstoši bija pieņēmuši viņa mācības. Drīz viņš apsūdzēja kā nepareizu visu kārtību atklātajos dievkalpojumos un paziņoja, ka paklausīt firstiem nozīmē vienlaicīgi kalpot Dievam un Beliālam.

Ļaudis, kas jau bija sākuši atbrīvoties no pāvestības jūga, nespēja pacietīgi panest civilās varas ierobežojumus. (192) Mincera revolucionārās mācības, kas pretendēja uz dievišķu apstiprinājumu, tautu noveda tik tālu, ka tā vairs negribēja atzīt nekādu pakļautību un neierobežoti nodevās savai iedomai un nesavaldībai. Tad sekoja visbriesmīgākās nemiera un sacelšanās dienas, kad Vācijas lauki mirka asinīs.

Dvēseles mokas, kuras Luters kādreiz izcieta Erfurtē, tagad viņam uzmācās ar divkāršu spēku, redzot, ka fanātisma izraisītās sekas pierakstīja reformācijai. Pāvestu atbalstošie firsti paziņoja – un daudzi bija gatavi tam ticēt, ka sacelšanās ir Lutera mācību likumīgs iznākums. Lai gan apvainojumam nebija ne mazākā pamatojuma, tas tomēr reformatoram sagādāja lielas ciešanas. Tāda patiesības apkaunošana, nostādot to blakus viszemiskākam fanātismam, bija pārāk traģiska, lai viņš to varētu panest. No otras puses, Luteru ienīda arī sacelšanās vadoņi, tāpēc ka viņš bija ne tikai pretojies to mācībām un noraidījis viņu pretenzijas uz dievišķo inspirāciju, bet arī pasludinājis tos par dumpiniekiem pret civilo varu. Atriebjoties tie viņu nosauca par vienkāršu krāpnieku, un tagad šķita, ka viņš pār sevi ir izsaucis gan firstu, gan tautas ienaidu.

Romas piekritēji priecājās, cerēdami drīz piedzīvot reformācijas izsīkšanu. Viņi apvainoja Luteru pat par tiem maldiem, kurus tas ar vislielāko dedzību bija centies norāt. Fanātiķu partijai, kas melojot apgalvoja, ka cieš lielu netaisnību, izdevās iemantot tautas masu simpātijas, un kā bieži notiek ar tiem, kas nostājas netaisnības pusē, viņus uzskatīja par mocekļiem. Tādā veidā ļaudis juta līdzi tieši tiem, kas ar visu enerģiju pretojās reformācijai, un slavināja viņus kā nežēlības un apspiešanas upurus. Tas bija sātana darbs, tā paša sacelšanās gara ierosināts, kas vispirms parādījās Debesīs.

Sātans pastāvīgi cenšas cilvēkus pievilt un novest tik tālu, lai viņi grēku sauktu par taisnību un taisnību par grēku. Cik sekmīgs gan ir bijis viņa darbs! Cik bieži Dieva uzticīgie kalpi ir saņēmuši nopēlumus un pārmetumus tikai tāpēc, ka bezbailīgi aizstāvējuši patiesību! (193) Vīrus, kas nav nekas cits kā sātana aģenti, slavē, viņiem glaimo un uzskata pat par mocekļiem, kamēr tos, kurus uzticības dēļ vajadzētu cienīt un atbalstīt, atstāj vienus, turot aizdomās un šauboties par viņu godīgumu.

Viltots svētums un neīsta godbijība joprojām dara savu krāpšanas darbu. Dažādos veidos atklājas tas pats Lutera dienu gars, kas cilvēkus novērš no Rakstiem, liekot tiem vadīties no savām jūtām un iespaidiem, paklausību Dieva likumiem uzskatot par lieku un nevajadzīgu. Tas ir viens no sātana vissekmīgākajiem cīņas paņēmieniem skaidrības un patiesības apkaunošanai.

Luters bezbailīgi aizstāvēja Evaņģēliju pret uzbrukumiem, kas nāca no visām pusēm. Visās cīņās pierādījās, ka Dieva Vārds ir varens ierocis. Ar šo Vārdu viņš karoja pret pāvesta nelikumīgi piesavināto autoritāti un skoloto vīru racionālistisko filozofiju, tajā pašā laikā stingri kā klints nostādamies pret fanātismu, kas mēģināja piebiedroties reformācijai.

Katrs no šiem pretestības elementiem savā īpatnējā veidā nobīdīja pie malas Svētos Rakstus un kā reliģiskās patiesības un atziņas avotu paaugstināja cilvēcisko gudrību. Racionālisms dievināja saprātu, padarot to par reliģijas kritēriju. Romas piekritēji, apgalvojot, ka viņu augstākais priesteris inspirāciju mantojis tieši no apustuļiem un ka šī inspirācija paliek nemainīga uz visiem laikiem, pavēra plašas iespējas visdažādākajiem pārspīlējumiem un samaitātības veidiem, visu to apslēpjot zem apustulisko pilnvaru mēteļa. Iedvesma, uz ko pretendēja Mincers un viņa biedri, nebija nekas vairāk kā tikai neprātīgas iedomas, kas atstāja postošu iespaidu uz jebkuru autoritātes veidu, kā cilvēcisko, tā dievišķo. Īstā kristietība par inspirētās patiesības lielāko vērtību un visas inspirācijas mērauklu pieņem Dieva Vārdu.

Atgriezies no Vartburgas, Luters pabeidza tulkot Jauno Derību, un drīz pēc tam vācu tauta Evaņģēliju ieguva savā valodā. (194) Visi, kas mīlēja patiesību, šo tulkojumu saņēma ar lielu prieku, bet tie, kas vairāk cienīja cilvēku tradīcijas un priekšrakstus, to nicinot noraidīja.

Priesterus satrauca doma, ka tagad vienkāršā tauta pati varēs ar viņiem diskutēt par Dieva Vārda priekšrakstiem un līdz ar to atklāsies viņu nezināšana. Pret Gara zobenu miesas prāta ieroči bija bezspēcīgi. Roma izmantoja visu savu autoritāti, lai aizkavētu Rakstu izplatīšanos, tomēr ne dekrēti, ne lāsti, ne spīdzināšanas neko nepanāca. Jo vairāk Bībeli nolādēja un aizliedza, jo lielāka kļuva tautas vēlēšanās uzzināt, ko tā īsti māca. Visi, kas vien prata lasīt, dedzīgi centās paši iepazīties ar Dieva Vārdu. Daudzi to ņēma visur līdz, lasīja un atkal pārlasīja, ātrāk neliekoties mierā, kamēr lielu daļu jau zināja no galvas. Redzot, ar kādu labvēlību bija uzņemta Jaunā Derība, Luters nekavējoties sāka tulkot Veco Derību un, tiklīdz kāda daļa jau bija pabeigta, tūlīt to laida apgrozībā.

Kā pilsētās, tā ciematos – visur ar vienādu prieku apsveica Lutera rakstus. "Ko Luters un viņa draugi sarakstīja, to citi izplatīja. Mūki, kas bija pārliecinājušies par klosteru dzīves nelikumību un kas ilgo bezdarbību vēlējās pārmainīt pret rosīgāku dzīvesveidu, bet kuriem pašiem Dieva Vārda sludināšanai nepietika zināšanu, apstaigāja apkārtējos novadus, iegriežoties ciematos un lauku mājās, un pārdeva tur Lutera un viņa draugu grāmatas. Drīz vien Vācijā bija daudz šādu drosmīgu kolportieru." (5)

Bagātie un nabagie, mācītie un nemācītie – visi ar dziļu interesi lasīja šos rakstus. Vakaros ciemu skolu skolotāji tos skaļi lasīja mazām ļaužu grupām, kas sapulcējās pie ģimenes pavarda. Ik reizes dažas dvēseles tika pārliecinātas par patiesību, un, priecīgi uzņēmušas Vārdu, tās savukārt labo vēsti stāstīja tālāk citiem. (195) Piepildījās inspirētie vārdi: "Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus." (Ps. 119:130) Iepazīšanās ar Rakstiem lielā mērā izmainīja ļaužu domas un sirdis. Pāvesta kundzība saviem pavalstniekiem bija uzlikusi dzelzs jūgu, kas tos turēja nezināšanā un pagrimumā. Cilvēki sīkumaini pieķērās māņticīgai formu ievērošanai, bet visā viņu kalpošanā sirds un prāts tikpat kā nepiedalījās. Lutera sludināšana, atklājot Dieva Vārda skaidrās patiesības, un pēc tam pats Vārds, ielikts vienkāršo ļaužu rokās, atmodināja viņu snaudošos spēkus, ne tikai darot tīru un cēlu viņu garīgo dabu, bet sniedzot jaunus spēkus un enerģiju arī cilvēka intelektam.

Visu šķiru pārstāvjus tagad varēja redzēt ar Bībeli rokās aizstāvam Reformācijas mācības. Pāvesta piekritēji, kas Rakstu pētīšanu bija atstājuši priesteriem un mūkiem, tagad tos aicināja iziet uz priekšu un atspēkot šīs jaunās atziņas. Bet, tā kā priesteri un mūki nepazina ne Rakstus, ne Dieva spēku, tie nespēja pastāvēt pret tiem, kurus paši bija nosaukuši par nemācītiem ļaudīm un ķeceriem. "Nelaimīgā kārtā," atzina kāds katoļu rakstnieks, "Luters savus sekotājus ir pārliecinājis neticēt nevienam citam orākulam kā vienīgi Svētajiem Rakstiem." (5) Ļaudis bariem pulcējās klausīties, kā patiesību aizstāv maz izglītoti cilvēki, diskutējot pat ar mācītiem un daiļrunīgiem teologiem. Līdzko šo lielo vīru argumentiem stājās pretī ar Dieva Vārda vienkāršajām mācībām, tā tūlīt atklājās viņu apkaunojošā nezināšana. Strādnieki, kareivji, sievietes un pat bērni Bībeli pazina labāk nekā priesteri un mācītie doktori.

Kontrasts starp Evaņģēlija mācekļiem un pāvesta māņticības aizstāvjiem izglītoto aprindās nebija mazāk uzkrītošs kā vienkāršās tautas vidū. "Pretēji hierarhijas vecajiem cīnītājiem, kas bija pametuši novārtā valodu studijas un iepazīšanos ar literatūru, (..) rīkojās garīgi domājošie jaunieši, kas nodevās studijām, pētīja Rakstus un iepazinās ar senatnes slavenajiem gara pieminekļiem. (196) Pateicoties darbīgam prātam, cēlai dvēselei un bezbailīgai sirdij, šie jaunie cilvēki drīz ieguva tādas zināšanas, ka ilgu laiku neviens nespēja ar tiem sacensties. (..) Tādēļ, kad šie jaunie reformācijas aizstāvji kādā sanāksmē sastapās ar Romas doktoriem, viņi tiem uzbruka tik vienkārši un paļāvīgi, ka šie nezinošie vīri bija spiesti apmulsumā palikt klusu, lai tad no visiem saņemtu pelnītu nicināšanu." (5)

Kad Romas garīdzniecība redzēja, ka viņu sanāksmes tiek mazāk apmeklētas, tā lūdza valsts iestāžu palīdzību un ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem pūlējās atgūt savus klausītājus. Bet jaunajās mācībās ļaudis bija atraduši to, kas apmierināja viņu dvēseles vajadzības, tādēļ tie novērsās no vadītājiem, kas viņus tik ilgi bija "barojuši" ar māņticīgo rituālu un cilvēcisko tradīciju nevērtīgajām sēnalām.

Kad pret patiesības skolotājiem iedegās vajāšanas, viņi ņēma vērā Kristus vārdus: "Kad tie jūs vajā vienā pilsētā, tad bēdziet uz citu." (Mat. 10:23) Gaisma iespiedās it visur. Kur vien bēgļi atrada sev viesmīlīgi atvērtas durvis, tur viņi palika un sludināja Kristu, reizēm baznīcā, bet, ja tas nebija iespējams, tad personīgos namos vai brīvā dabā. Kur vien viņus uzklausīja, tur tiem bija iesvētīts templis. Tik enerģiski un pārliecinoši sludinātā patiesība izplatījās ar neatvairāmu spēku.

Gan garīdzniecība, gan laicīgās autoritātes veltīgi pūlējās apslāpēt šo ķecerību. Veltīgi tās ķērās arī pie tādiem līdzekļiem kā apcietināšana, spīdzināšana un zobens. Tūkstošiem ticīgo savu pārliecību apzīmogoja ar asinīm, un tomēr darbs gāja uz priekšu. Vajāšanas tikai veicināja patiesības izplatīšanu, un fanātisms, ko sātans pūlējās ar to savienot, deva iespēju daudz skaidrāk saskatīt kraso atšķirību starp sātana darbu un Dieva darbu.

11. Firstu protests

[197] Vācijas kristīgo firstu protests Špeieras reihstāgā 1529. gadā ir viena no viscēlākajām liecībām, kas jebkad izteiktas reformācijas labā. Šo Dieva vīru drosme, ticība un nelokāmība panāca domu un sirdsapziņas brīvību turpmākajiem gadsimtiem. Viņu protests reformētajai draudzei deva vārdu "protestanti", tā principi ir "pati protestantisma būtība". (1)

Reformācijai bija pienākusi tumša un draudoša diena. Neskatoties uz Vormsas ediktu, kas Luteru pasludināja ārpus likuma un aizliedza mācīt viņa doktrīnas vai arī tām ticēt, impērijā plašos apmēros virsroku jau bija guvusi reliģiskā iecietība. Dieva aizgādība savaldīja patiesībai naidīgos spēkus. Lai gan Kārlis V bija apņēmies reformāciju iznīcināt, tomēr daudzreiz, kad viņš jau pacēla roku sitienam, tas bija spiests to atkal nolaist. Vairākkārt šķita, ka Romas pretinieku tūlītēja iznīcināšana ir pilnīgi neizbēgama, tomēr kritiskajā brīdī vai nu pie zemes austrumu robežas parādījās turku armijas vai arī Francijas karalis, vai pat pāvests greizsirdībā uz imperatora pieaugošo varu sāka ar viņu karot, un šo tautu strīdu un nemiera vidū reformācijai tika dota izdevība nostiprināties un arī izplatīties.

Tomēr pienāca laiks, kad pāvestīgie valdnieki pārtrauca savstarpējo ķildošanos, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret reformatoriem. 1526. gadā Špeierā sasauktais reihstāgs katrai valstiņai līdz vispārēja koncila sanākšanai reliģijas jautājumos bija devis pilnīgu rīcības brīvību, (198) bet jau 1529. gadā, kad vēl nebija izgaisušas briesmas, kuru iespaidā tika gūta šī labvēlīgā piekāpšanās, imperators pieprasīja reihstāgu Špeierā sasaukt no jauna, lai iznīcinātu ķecerību. Ja vien iespējams, firstu nostāšanos pret reformāciju cerēja panākt miermīlīgā ceļā, bet, ja tas neizdotos, Kārlis V bija gatavs ķerties pie zobena.

Pāvesta piekritēji līksmoja. Viņi Špeierā ieradās lielā skaitā un atklāti pauda savu naidu pret reformatoriem un visiem to labvēļiem. Melanhtons sacīja: "Mēs esam pasaules lāsts un saslaukas, bet Kristus uzlūkos savus nabaga ļaudis un tos pasargās." (2) Evaņģēliskajiem firstiem, kas piedalījās reihstāgā, pat savās apmešanās vietās bija aizliegts pieļaut Evaņģēlija sludināšanu. Bet Špeieras iedzīvotāji slāpa pēc Dieva Vārda, un, neskatoties uz visiem aizliegumiem, tūkstoši pulcējās uz dievkalpojumiem Saksijas kūrfirsta kapelā.

Tas pasteidzināja krīzi. Valdības vēstījums reihstāgam darīja zināmu imperatora prasību atcelt lēmumu par sirdsapziņas brīvības piešķiršanu, jo tas it kā esot radījis lielas nekārtības. Šī patvaļīgā rīcība satrauca evaņģēliskos kristiešus un modināja viņos sašutumu. Kāds no viņiem izteicās: "Kristus atkal ir kritis Kajafas un Pilāta rokās." Romas piekritēji kļuva vēl niknāki. Viens no fanātiskajiem pāvesta atbalstītājiem paziņoja: "Turki ir labāki par luterāņiem, jo turki ievēro gavēņa dienas, bet luterāņi tās apgāna. Ja mums jāizvēlas starp Dieva Svētajiem Rakstiem un baznīcas senajiem maldiem, tad noraidīt vajadzētu pirmos." Bet Melanhtons piezīmēja: "Ikvienā pilnsapulcē Fābers uz mums, evaņģēlistiem, met kādu jaunu akmeni." (2)

Reliģiskā iecietība bija noteikta ar likumu, un tāpēc evaņģēliskās valstiņas nolēma pretoties šo tiesību neievērošanai. Luters, kas vēl atradās Vormsas edikta lāsta varā, Špeieras sanāksmē nedrīkstēja piedalīties, bet viņa vietā nostājās tā līdzstrādnieki un firsti, kurus Dievs šajā kritiskajā brīdī bija pamudinājis aizstāvēt patiesības lietu. (199) Reformatora agrākais aizbildnis dižciltīgais Saksijas Fridrihs jau bija miris, bet viņa brālis hercogs Jānis, kas pēc tā nāves nāca tronī, priecīgi apsveica Evaņģēliju un, lai gan ļoti mīlēja mieru, parādīja lielu enerģiju un drosmi visos jautājumos, kas saistījās ar ticību.

Priesteri pieprasīja, lai visas valstiņas, kas pieņēmušas reformāciju, bez ierunām pakļautos Romas lēmumiem. Turpretī reformatori vēlējās jau iepriekš piešķirtās brīvības atzīšanu. Viņi nevarēja piekrist, ka zemes, kas ar tādu prieku bija pieņēmušas Dieva Vārdu, tagad no jauna nonāktu pāvesta pārvaldībā.

Beidzot tika ieteikts kompromiss, lai Vormsas ediktu stingri ievērotu tur, kur reformācija vēl nav nostiprinājusies, "kur ļaudis no tās bija atteikušies un kur to nevarēja ieviest, neizsaucot tautas sacelšanos, – tur visur nedrīkst pieļaut jaunu reformu ienākšanu, nedrīkst apspriest nevienu strīdīgu jautājumu, nedrīkst aizliegt misi un nedrīkst pieļaut, lai kāds Romas katolis pieņemtu luterānismu". (2) Šo priekšlikumu par lielu gandarījumu pāvesta priesteriem un prelātiem reihstāgs atzina par pieņemamu.

Ja šis edikts iegūtu likuma spēku, tad "reformāciju nebūtu iespējams ne paplašināt (..), kur to vēl nepazina, ne nostiprināt uz drošāka pamata (..), kur tā jau pastāvēja". (2) Ar to būtu aizliegta vārda brīvība. Netiktu pieļauta nekāda atgriešanās. Turklāt vēl pieprasīja, lai reformācijas piekritēji tūlīt pakļautos visiem šiem ierobežojumiem un aizliegumiem. Likās, ka pasaules cerība ir tuvu izdzišanai. "Romas hierarhijas atjaunošana noteikti atgrieztu vecos ļaunumus", un tad viegli varētu atrast iemeslu "tā darba iznīcināšanai, ko jau tik stipri bija iedragājis" fanātisms un nevienprātība. (2)

Evaņģēliskajai partijai sanākot uz apspriedi, tie tagad viens uz otru raudzījās ārkārtīgi apmulsuši. Cits citam jautāja: "Ko darīt?" Uz spēles bija liktas pasaulei ļoti svarīgas vērtības. Vai reformācijas vadoņiem vajadzētu padoties un pieņemt šo ediktu? (200) Cik viegli gan šajā tik nozīmīgajā brīdī varēja izšķirties par nepareizu rīcību! Cik daudzus ticamus aizbildinājumus un atzīstamus iemeslus varēja atrast padevības attaisnošanai! Luterāņu firstiem garantēja netraucētu savas reliģijas īstenošanu dzīvē. Tā pati labvēlība attiecās arī uz visiem viņu pavalstniekiem, kas bija pieņēmuši reformētos uzskatus pirms šī likuma izdošanas. Vai viņi ar to nevarēja apmierināties? Padošanās novērstu daudz briesmu. Un cik daudz nezināmu varbūtību un cīņu var rasties tālākas pretošanās dēļ! Kas zina, kādas izdevības nesīs nākotne? Pieņemsim mieru, satversim Romas pasniegto eļļas koka zaru un sadziedināsim Vācijas rētas! Ar šāda veida argumentiem reformatori būtu varējuši attaisnot tā ceļa iešanu, kas pēc noteikta laika neglābjami sagrautu visu viņu lietu.

"Laimīgā kārtā tie spēja saprast, uz kāda principa pamatojās šī vienošanās, un tādēļ rīkojās ticībā. Kas bija šis princips? – Romas tiesības apspiest sirdsapziņas brīvību un aizliegt lasīt Rakstus, – lūk, tāda tā patiesā būtība. Bet vai viņi paši un viņu protestantiskie pavalstnieki nedrīkst baudīt reliģisko brīvību? Drīkst, bet tikai kā labvēlību, ko paredz vienošanās, bet nevis kā savas tiesības. Un visā citā, ko vienošanās neparedzēja, noteicošajam vajadzēja būt lielajam autoritātes principam, sirdsapziņa netika ņemta vērā, nekļūdīgais soģis paliktu Roma, un tai vajadzētu paklausīt. Ieteiktās vienošanās pieņemšana faktiski nozīmētu, ka reliģisko brīvību var attiecināt vienīgi uz reformēto Saksiju, bet visā pārējā kristīgajā pasaulē brīva Rakstu pētīšana un reformētās ticības apliecināšana būtu noziegums, kas sodāms ar cietumu un sadedzināšanu uz sārta. Vai viņi drīkstēja piekrist reliģiskās brīvības ierobežošanai? Vai varēja pasludināt, ka reformācija jau sasniegusi savu tālāko teritoriju un ka tā vairs nepaplašināsies ne par vienu vienīgu akru? Un tur, kur šajā stundā noteicošais ir Romas iespaids, tās virsvaldībai jāpastāv mūžīgi? Vai, tā rīkojoties, reformatoriem būtu ar ko aizbildināties, un vai tie varētu justies nevainīgi par to simtu un tūkstošu asinīm, kam šīs vienošanās rezultātā pāvestības kontrolētajās zemēs būtu jāupurē dzīvība? (201) Tā šajā liktenīgajā stundā būtu nodevība pret Evaņģēlija lietu un kristīgās pasaules brīvību." (5) Viņi drīzāk bija gatavi "upurēt visu: pat savas valstis, savus kroņus un savu dzīvību". (2)

"Mēs noraidām šo lēmumu," sacīja firsti. "Sirdsapziņas lietās vairākumam nav nekādas varas." Firstu valstiņu pārstāvji paziņoja: "1526. gadā izdotajam dekrētam mēs esam parādā mieru, ko tagad bauda impērija, tā atcelšana Vāciju piepildītu ar ķildām, grūtībām un nesaskaņām. Reihstāgam nav tiesību darīt kaut ko vairāk par reliģiskās brīvības saglabāšanu līdz koncila sanākšanai." (2) Valsts pienākums ir aizsargāt sirdsapziņas brīvību, un tā ir robeža tās autoritātei reliģijas jautājumos. Ikviena laicīgā valdība, kas ar varas palīdzību mēģina regulēt vai uzspiest reliģiskos pienākumus, upurē tieši to principu, par kuru tik cildeni cīnījās evaņģēliskie kristieši.

Pāvesta piekritēji apņēmās sagraut šo, kā viņi to sauca, "nekaunīgo ietiepību". Savu darbu tie iesāka, pūloties izraisīt šķelšanos reformācijas piekritēju vidū un iebiedēt visus tos, kas vēl nebija atklāti nostājušies tās pusē. Beidzot visu brīvo pilsētu pārstāvjus uzaicināja ierasties reihstāgā, lai tie atbildētu, vai pieņems priekšlikuma nosacījumus. Tie lūdza laiku, lai varētu apdomāties, bet veltīgi. Tomēr kritiskās pārbaudes brīdī gandrīz puse nostājās reformatoru pusē. Tie, kas šādā veidā atsacījās upurēt sirdsapziņas brīvību un tiesības personīgi spriest, labi zināja, ka viņu nostāja tos turpmāk pakļaus kritikai, lāstiem un vajāšanām. Viens no delegātiem sacīja: "Mums vai nu jāaizliedz Dieva Vārds, vai jātiek sadedzinātiem." (2)

Imperatora pārstāvis reihstāgā karalis Ferdinands redzēja, ka dekrēts izsauks nopietnu šķelšanos, ja firstus nebūs iespējams noskaņot par labu tā pieņemšanai un atbalstīšanai. Tāpēc viņš centās tos pierunāt un pārliecināt, labi zinādams, ka varas pielietošana tādus vīrus padarīs tikai vēl apņēmīgākus. Viņš "lūdza firstus pieņemt dekrētu, apliecinot, ka imperators par to būs sevišķi pateicīgs". (202) Bet šie uzticīgie vīri atzina Autoritāti, kas stāv pāri laicīgajiem valdniekiem, tādēļ mierīgi atbildēja: "Mēs ķeizaram gribam paklausīt visās lietās, kas var kalpot miera uzturēšanai un Dieva pagodināšanai." (2)

Beidzot reihstāga klātbūtnē karalis kūrfirstam un viņa draugiem paziņoja, ka "ediktu imperators izteiks dekrēta formā" un ka tiem "atliek vienīgi padoties vairākumam". To pateicis, viņš atstāja sapulci, nedodams reformatoriem izdevību apspriesties vai atbildēt. "Bez panākumiem viņi sūtīja delegāciju lūgt karali atgriezties." Uz visiem protestiem viņš tikai atbildēja: "Tas ir izšķirts jautājums, atliek tikai pakļauties." (2)

Imperatora partija bija pārliecināta, ka kristīgie firsti stingri turēsies pie Svētajiem Rakstiem, uzsverot, ka tie stāv pāri cilvēku doktrīnām un prasībām, un viņi pavisam labi saprata, ka visur, kur vien pieņems šo principu, pāvestība tiks pilnīgi atmesta. Bet kopš tā laika līdzīgi tūkstošiem citu, kas arī skatās tikai uz "redzamām lietām", tie sevi mierināja, ka imperatora un pāvesta lieta ir stipra, bet reformatori vāji. Ja reformatori būtu paļāvušies vienīgi uz cilvēcisko atbalstu, tad tiešām arī būtu izrādījušies tik vāji, kā viņus iedomājās pāvestības piekritēji. Bet, lai gan skaitā nedaudzi un Romas ienīsti, tie tomēr bija stipri. Ar "reihstāga lēmumu" tie griezās pie "Dieva Vārda un imperatoru Kārli V pārsūdzēja pie Jēzus Kristus, ķēniņu Ķēniņa un kungu Kunga". (4)

Tā kā Ferdinands bija atteicies ievērot viņu sirdsapziņas pārliecību, tad, neskatoties uz viņa prombūtni, firsti nolēma savu protestu paziņot nacionālajam koncilam. Tā tika sastādīta svinīgā deklarācija, kuru iesniedza reihstāgam:

"Ar šo mēs protestējam Dieva, mūsu vienīgā Radītāja, Uzturētāja, Glābēja un Pestītāja, priekšā, kas reiz būs arī mūsu Soģis, kā arī visu cilvēku un visu radījumu priekšā, ka ne mēs, ne mūsu ļaudis nekādā veidā nepiekrītam šim dekrētam visās lietās, kas runā pretī Dievam, (203) Viņa Svētajam Vārdam, mūsu labajai sirdsapziņai un mūsu dvēseļu glābšanai."

"Kā gan mēs varam apstiprināt šo ediktu! Kā lai piekrītam, ka, ja varenais Dievs aicinātu kādu cilvēku atzīt Viņu, tad šis cilvēks tomēr nedrīkstētu pieņemt Dieva atzīšanu? Nav nevienas drošas mācības, izņemot tikai tās, kas atbilst Dieva Vārdam.(..) Kungs aizliedz jebkuras citas doktrīnas mācīšanu (..). Svētie Raksti izskaidrojami, ņemot palīgā citus skaidrāk izteiktus tekstus, (..) šī svētā Grāmata ir viegli saprotama un izkliedē tumsu visās kristietim nepieciešamajās zināšanās. Mēs ar Dieva žēlastību esam apņēmušies turpināt skaidri sludināt Viņa vienīgo Vārdu, kā tas ietverts Bībelē, Vecās un Jaunās Derības grāmatās, nepieliekot neko, kas runātu šim Vārdam pretī. Dieva Vārds ir vienīgā patiesība, tas ir kā droša mēraukla visām doktrīnām un dzīvei un nekad nevar kļūdīties vai mūs pievilt. Kas ceļ uz šī pamata, tas pastāvēs pret visiem elles spēkiem, kamēr visa cilvēku iedomība, kas pret to saceļas, kritīs Dieva vaiga priekšā."

"Šī iemesla dēļ mēs noraidām mums uzlikto jūgu. Tajā pašā laikā mēs ceram, ka imperatora majestāte izturēsies pret mums, kā pienākas kristīgam firstam, kas mīl Dievu pāri pār visām vērtībām, un mēs paziņojam, ka esam gatavi parādīt viņam, kā arī jums, žēlīgie kungi, visu mīlestību un paklausību, kas ir mūsu taisnīgs un likumīgs pienākums." (4)

Uz reihstāgu tas atstāja dziļu iespaidu. Lielāko daļu protestantu drosme pārsteidza un satrauca. Nākotne viņiem šķita vētraina un nedroša. Šķelšanās, strīdi un asinsizliešana likās neizbēgama. Bet reformatori, pārliecināti par savas lietas taisnīgumu un paļaudamies uz Visvarenā roku, bija "pilni drosmes un apņēmības".

"Principi, kas ietverti šajā slavenajā protestā, veido protestantisma būtību. Šis protests tātad vēršas pret diviem cilvēku sagrozījumiem ticības lietās: pret pasaulīgas varas iejaukšanos un pret baznīcas patvaļu. (204) Šo sagrozījumu vietā protestantisms sirdsapziņas varu nostāda pāri valsts varai un Dieva Vārda autoritāti pāri valdošās baznīcas autoritātei. Vispirms tas neatzīst valsts varas iejaukšanos dievišķās lietās, līdz ar praviešiem un apustuļiem sakot: "Mums Dievam jāpaklausa vairāk nekā cilvēkiem." Neaizskarot Kārļa V kroni, tas paaugstina Jēzus Kristus kroni. Tomēr protests sniedzas vēl tālāk, jo tajā tiek izcelts princips, ka visai cilvēku mācībai jāpakļaujas Svētajiem Rakstiem." (4) Turklāt protestanti vēl uzskatīja, ka viņiem ir tiesības brīvi izteikt savu ticības pārliecību. Tie vēlējās ne tikai ticēt un paklausīt, bet Dieva Vārdā ietvertās patiesības mācīt arī citiem, neatzīstot, ka priesteriem vai valsts ierēdņiem būtu kaut kādas tiesības te iejaukties. Špeieras protests bija svinīga liecība pret reliģisko neiecietību, kā apstiprinājums tam, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības pielūgt Dievu saskaņā ar savas sirdsapziņas pārliecību.

Deklarācija tika iesniegta. Tā palika atmiņā cilvēku tūkstošiem un ir reģistrēta Debesu grāmatās, kur nekādas cilvēciskas pūles to nevar izdzēst. Visa evaņģēliskā Vācija protestu pieņēma kā savas ticības izskaidrojumu. Daudzi cilvēki šajā deklarācijā saskatīja jaunas un labākas ēras apsolījumu. Viens no firstiem Špeieras protestantiem sacīja: "Lai Visvarenais, kurš jums devis žēlastību un enerģiju atklāti un bezbailīgi apliecināt savu ticību, pasargā jūs šajā kristīgajā nelokāmībā līdz mūžības dienai." (4)

Ja reformācija, lai nodrošinātu sev mieru, pēc zināmu panākumu iegūšanas būtu piekritusi saskaņoties ar apstākļiem, tad tā paliktu neuzticīga Dievam un līdz ar to izsauktu pati savu bojāeju. Šo cildeno reformatoru piedzīvojums satur mācību visiem nākamajiem laikmetiem. Sātana darba metodes cīņā pret Dievu un Viņa Vārdu nav mainījušās, viņš joprojām ar tādu pašu neiecietību pretojas Rakstiem, ja tos, tāpat kā sešpadsmitajā gadsimtā, izvirza par dzīves vadoni. Mūsu laikā no Dieva Vārda mācībām un priekšrakstiem atkāpjas ļoti plašos apmēros, tāpēc atkal vajadzētu atgriezties pie lielā protestantu principa – Bībele un vienīgi Bībele ir ticības un pienākumu mēraukla. (205) Ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem sātans vēl vienmēr cenšas iznīcināt reliģisko brīvību. Pretkristīgā vara, kuru noraidīja Špeieras protestanti, tagad ar atjaunotu enerģiju mēģina nostiprināt savu zaudēto virskundzību. Un arī šodien reformas vienīgā cerība ir tā pati nesvārstīgā uzticība Dieva Vārdam, kas atklājās reformācijas krīzes laikā.

Parādījās protestantiem draudošu briesmu pazīmes, bet bija redzami arī pierādījumi, ka uzticīgos aizsargā dievišķa roka. Ap šo laiku "Melanhtons pa Špeieras ielām uz Reinas pusi steidzīgi vadīja kādu savu draugu Saimonu Grīnausu, lūdzot viņu nekavējoties celties pāri ūdeņiem. Tas bija ļoti izbrīnījies par šādu steigu. Tad Melanhtons sacīja: "Man parādījās nepazīstams, vecs, nopietna un svinīga izskata vīrs un paziņoja: "Ferdinands tūlīt sūtīs ierēdņus apcietināt Grīnausu.""

Tajā dienā Grīnauss tiešām bija sašutis par kāda vadoša katoļu doktora Fābera svētrunu un noslēgumā izteica protestu pret "dažu pretīgu maldu aizstāvēšanu". Fābers savas dusmas nelika manīt, bet tūlīt devās pie karaļa, no kura saņēma pavēli apcietināt uzmācīgo Heidelbergas profesoru. Melanhtons nešaubījās, ka Dievs, lai glābtu viņa draugu, bija sūtījis vienu no saviem svētajiem eņģeļiem to iepriekš brīdināt. Reinas krastā viņš nekustīgi gaidīja, kamēr upes ūdeņi Grīnausu šķīra no tā vajātājiem. "Beidzot," izsaucās Melanhtons, kad ieraudzīja draugu jau pretējā krastā, "beidzot viņš ir izrauts no to cilvēku nežēlīgās rīkles, kas slāpst pēc nevainīgo asinīm." Mājās atgriezies, Melanhtons uzzināja, ka, kārojot apcietināt Grīnausu, ierēdņi namu jau ir pārmeklējuši no augšas līdz apakšai.

Šīs zemes vareno valdnieku priekšā reformācijai vajadzēja atklāties vēl iespaidīgākā veidā. Karalis Ferdinands bija atteicies uzklausīt evaņģēliskos firstus, tomēr viņiem tika sniegta izdevība savu lietu izteikt imperatora un sapulcējušos baznīcas un valsts augstāko ierēdņu klātbūtnē. (206) Nākošajā gadā pēc Špeieras protesta Kārlis V sasauca reihstāgu Augsburgā, lai, cik iespējams, klusinātu impēriju satraucošās nesaskaņas. Viņš paziņoja, ka šo sanāksmi ir nodomājis vadīt pats personīgi. Tur ierasties uzaicināja arī protestantu pārstāvjus.

Reformācijai draudēja lielas briesmas, bet tās aizstāvji joprojām savu lietu uzticēja Dievam un svinīgi solījās neatteikties no Evaņģēlija. Saksijas kūrfirstu viņa padomnieki centās pierunāt neierasties reihstāgā. Viņi domāja, ka imperators firstus aicinot tikai tāpēc, lai viņus ievilinātu lamatās. "Vai nav pārdroši ieslēgties pilsētas mūros kopā ar tik varenu ienaidnieku?" Tomēr citi augstsirdīgi iedrošināja: "Lai tikai firsti izturas drosmīgi, un Dieva lieta būs glābta. Dievs ir uzticīgs, Viņš mūs neatstās." (5) Kūrfirsts ar savu svītu tomēr devās ceļā uz Augsburgu. Visi apzinājās viņam draudošās briesmas, tādēļ daudziem bija noskumis vaigs un satraukta sirds. Bet Luters, kurš viņus pavadīja līdz Koburgai, viņu pagurušo ticību uzmundrinot, dziedāja šī ceļojuma laikā uzrakstīto himnu: "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils." Šīs iedvesmojošās melodijas skaņas aizdzina daudzas baigas nojautas un atviegloja ne vienu vien smagu sirdi.

Reformētie firsti bija nolēmuši pārskatāmā veidā izstrādāt savu uzskatu izklāstu un līdz ar pierādījumiem no Rakstiem iesniegt to reihstāgam. Ziņojuma sastādīšana tika uzticēta Luteram, Melanhtonam un viņu biedriem. Šo ticības apliecību protestanti tad arī pieņēma par savas pārliecības pamatu un sapulcējās, lai svarīgajam dokumentam pievienotu savus parakstus. Tas bija svinīgs un nozīmīgs brīdis. Reformatori baidījās savu ideju saistīt ar politiskiem apsvērumiem, jo atzina, ka reformācija nedrīkst balstīties ne uz kādu citu iespaidu, kā vienīgi uz to, kas nāk no Dieva Vārda. (207) Kristīgajiem firstiem izejot uz priekšu, lai parakstītu dokumentu, Melanhtons viņus brīdināja ar vārdiem: "Tādas lietas ierosināt pienākas teologiem un sludinātājiem, zemes vareno autoritāti vajag pataupīt citiem jautājumiem." "Lai Dievs pasargā," atbildēja Saksijas Jānis, "ka jūs man neļautu to parakstīt! Es esmu apņēmies rīkoties pareizi, nemaz nebaidoties par savu kroni. Es vēlos atklāti atzīt savu Kungu! Mana kūrfirsta galvasrota un mans valdnieka apmetnis man nav tik dārgs kā Jēzus Kristus krusts." To teicis, viņš parakstīja dokumentu. Kāds cits firsts, spalvu satverot, sacīja: "Ja mana Kunga Jēzus Kristus gods to prasa, es esmu gatavs (..) atteikties no savas mantas un no savas dzīvības." "Es labāk atsakos no saviem pavalstniekiem un savas valsts, labāk ar spieķi rokā aizeju no savu tēvu zemes," viņš turpināja, "nekā pieņemu kādu citu doktrīnu, kā to, kas izteikta šajā ticības apliecībā." (6) Tāda bija šo Dieva vīru ticība un drosme.

Pienāca noliktais laiks ierasties imperatora priekšā. Kārlis V, sēdēdams uz troņa, kūrfirstu un firstu apņemts, pieņēma protestantu pārstāvjus. Tika nolasīta viņu ticības apliecība. Šajā ievērojamajā sanāksmē skaidri atklājās Evaņģēlija patiesības un atmaskojās pāvestīgās baznīcas maldi. Šo dienu pasludināja par "reformācijas lielāko dienu un vienu no brīnišķīgākajām dienām kristietības un cilvēces vēsturē". (7)

Bija pagājuši tikai nedaudzi gadi, kopš Vitenbergas mūks viens pats Vormsā stāvēja nacionālās sapulces priekšā. Tagad viņa vietu ieņēma impērijas visdižciltīgākie un varenākie firsti. Luteram tika aizliegts ierasties Augsburgā, tomēr viņš tur bija ar saviem vārdiem un lūgšanām. "Es esmu bezgala priecīgs," viņš rakstīja, "ka piedzīvoju šo stundu, kurā Kristu atklāti paaugstināja tādi izcili ticības apliecinātāji un vēl tik slavenā sapulcē." (7) Tā piepildījās Rakstos teiktais: "Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā (..)." (Ps. 119:46.)

(208) Arī Pāvila dienās Evaņģēliju, kura dēļ viņš bija saistīts, tādā pašā veidā atklāja impērijas galvaspilsētas augstmaņiem un varas vīriem. Tā šajā gadījumā pilī pasludināja to, ko imperators bija aizliedzis sludināt no kanceles, – to, ko daudzi bija uzskatījuši par tik nederīgu, ka pat kalpiem aizliedza klausīties, tagad ar apbrīnu uzklausīja impērijas vadītāji un firsti. Auditoriju veidoja karaļi un augstmaņi, bet sludināja kronēti firsti, sniedzot svētrunu par Dieva ķēnišķīgo patiesību. "Kopš apustuļu laikiem," saka kāds rakstnieks, "nekad nav darīts lielāks darbs un nekad tik lieliski nav apliecināta ticība." (7)

"Viss, ko sacījuši luterāņi, ir patiesība, mēs nevaram to noliegt," paziņoja kāds katoļu bīskaps. "Vai jūs varat pamatoti atspēkot kūrfirsta un viņa sabiedroto sniegto ticības apliecību?" kāds cits jautāja doktoram Ekam. "Ar apustuļu un praviešu Rakstiem – nē!" skanēja atbilde. "Bet ar to, ko uzrakstījuši baznīcas tēvi un koncili – jā!" "Es saprotu," atsaucās jautātājs, "saskaņā ar jūsu teikto luterāņi dzīvo atbilstoši Rakstiem, bet mums tāda pamata nav." (8)

Atkal daži Vācijas firsti tika pievērsti reformētajai ticībai. Pats imperators atzina, ka protestantu raksts ir patiess. Šo ticības apliecību pārtulkoja daudzās valodās un izplatīja visā Eiropā, un nākošajās paaudzēs miljoni to ir pieņēmuši par savu personīgo ticības apliecību.

Dieva uzticīgie kalpi nestrādāja vieni. Kamēr valdības un varas un ļaunie gari "šīs pasaules telpā" bija savienojušies pret viņiem, Kungs savus ļaudis neatstāja. Ja viņu acis tiktu atvērtas, tad tie skaidri ieraudzītu dievišķās klātbūtnes un palīdzības izcilus pierādījumus, kādus reiz piešķīra vienam pravietim senatnē. Kad Elīzas kalps savam kungam norādīja uz viņus ielenkušo ienaidnieka karaspēku, kas nogrieza katru atkāpšanās iespēju, pravietis lūdza: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" (2. Ķēn. 6:17) Un, raugi, kalns bija pilns ar ugunīgiem ratiem un zirgiem, ar Debesu armiju, kas tika sūtīta aizsargāt šo Dieva vīru. Tāpat eņģeļi sargāja arī reformācijas lietas strādniekus.

(209) Luters ļoti stingri turējās pie principa, ka reformācijai nav jāmeklē atbalsts pie laicīgām varām un ka tā nav jāaizstāv ar ieročiem. Viņš priecājās, ka Evaņģēliju bija atzinuši impērijas firsti, bet, kad tie ieteica apvienoties, lai kopīgi aizstāvētos, viņš paskaidroja, ka "Evaņģēlija mācība jāaizstāv vienīgi Dievam.(..) Jo mazāk darbā iemaisīsies cilvēks, jo pārsteidzošāk tā labā strādās Dievs. Visa ierosinātā politiskā piesardzība viņa skatījumā bija pieskaitāma necienīgām bailēm un grēcīgai neuzticībai". (9)

Kad reformētās ticības iznīcināšanai apvienojās vareni ienaidnieki un šķita, ka pret to pacelsies tūkstošiem zobenu, Luters sacīja: "Sātans izgāž savas dusmas, pret mums sazvērējušies bezdievīgi pāvesti, draudot ar karu. Paskubiniet ļaudis ticībā un lūgšanās drosmīgi cīnīties Kunga troņa priekšā, lai ienaidnieki, Dieva Gara uzvarēti, būtu spiesti turēt mieru. Mūsu galvenā vajadzība, mūsu galvenais darbs ir lūgšana, lai ļaudis zina, ka pret viņiem tagad vēršas zobena asmens un sātana ārkārtīgās dusmas, un lai viņi lūdz." (9)

Un vēl pēc kāda laika, runājot par reformēto firstu iecerēto savienību, Luters paskaidroja, ka vienīgajam šajā cīņā izlietotajam ierocim vajadzētu būt "Gara zobenam". Saksijas kūrfirstam viņš rakstīja: "Nodomāto savienību mēs pēc savas sirdsapziņas nevaram atzīt par pareizu. Mēs labāk vēlētos desmit reizes mirt, nekā piedzīvot, ka mūsu Evaņģēlijs liek izliet kādu pilienu asinis. Mūsu daļa ir līdzināties kaujamām avīm. Ir jānes Kristus krusts. Lai jūsu augstība nebaidās. Mēs ar savām lūgšanām panāksim vairāk nekā visi mūsu ienaidnieki ar savu lielīšanos. Tikai neaptraipiet rokas ar brāļu asinīm. Ja imperators prasa mūsu nodošanu viņa tribunāliem, mēs esam gatavi nākt. Jūs nevarat aizstāvēt mūsu ticību, katram vajadzētu ticēt, pašam sevi pakļaujot riskam un briesmām." (10)

(210) No klusajām lūgšanu vietām nāca spēks, kas lielās reformācijas laikā satricināja pasauli. Tur Kunga kalpi svētā līksmībā nostājās uz Viņa apsolījumu klints. Cīnoties Augsburgā, Luters "nepavadīja nevienu dienu, ja vismaz trīs stundas nebija veltījis lūgšanām, un šīs stundas parasti tika ņemtas no laika, kas būtu vislabvēlīgākais studijām". Vienatnē savā istabā viņš izteica dvēseles ilgas Dievam ar vārdiem, kas bija "pilni pielūgsmes, bijības un cerības, it kā tas runātu ar draugu". "Es zinu, ka Tu esi mūsu Tēvs un mūsu Dievs," viņš sacīja, "un Tu izklīdināsi savu bērnu vajātājus, jo līdz ar mums arī Tu pats esi apdraudēts. Visa šī lieta ir Tava, un tikai tāpēc, ka Tu mūs esi skubinājis, mēs tai esam pielikuši savas rokas. Tad nu, ak Tēvs, sargi mūs!" (6)

Rūpju un baiļu nastas nomāktajam Melanhtonam viņš rakstīja: "Žēlastība un miers Kristū, – Kristū, es saku, ne jau šinī pasaulē. Āmen! Es ar ārkārtīgu naidu ienīstu tās lielās raizes, kas Tevi pastāvīgi grauž. Ja šī lieta ir netaisna, tad atstāj to, bet, ja lieta ir taisna, kāpēc tad mums celt neslavu Tā apsolījumiem, kurš mums pavēl gulēt bez bailēm? (..) Taisnības un patiesības darba vajadzībām Kristum nekā netrūks. Viņš dzīvo, Viņš valda, – kādas bailes gan mums vēl varētu būt?" (6)

Dievs uzklausīja savu kalpu sirsnīgās lūgšanas. Viņš deva firstiem un sludinātājiem žēlastību un drosmi aizstāvēt patiesību pret šīs pasaules tumsas valdniekiem. Kungs saka: "Redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā." Protestantu reformatori cerēja uz Kristu, un elles vārti tos nevarēja uzvarēt.

12. Reformācija Francijā

[211] Protestam Špeierā un ticības apliecībai Augsburgā, kas iezīmēja reformācijas uzvaru Vācijā, sekoja cīņu un tumsas gadi. Savu atbalstītāju šķelšanās novājinātai un spēcīgu ienaidnieku uzbrukumiem pakļautai, šķita, ka protestantisma kustībai lemta pilnīga iznīcība. Tūkstoši savu liecību apzīmogoja ar asinīm. Uzliesmoja pilsoņu karš; protestantu lietu nodeva viens no tās vadošajiem piekritējiem; visdižciltīgākie no reformētajiem firstiem krita imperatora rokās un kā gūstekņi tika vazāti no vienas pilsētas uz otru. Bet tieši šīs šķietamās uzvaras brīdī imperatoram nācās piedzīvot smagu sakāvi. Tas bija spiests noskatīties, kā laupījums tiek izrauts no viņa rokām, un beidzot vajadzēja sākt izturēties iecietīgāk pret tām mācībām, kuru iznīcināšana bija viņa dzīves mērķis. Lai izdeldētu ķecerību, viņš lika uz spēles visu valsti, savu mantu un pat savu dzīvību. Un tagad bija redzams rezultāts: armijas kaujās nomocītas, bagātības izsmeltas, daudzās atsevišķās valstiņas apdraudēja sacelšanās iespējas, bet ticība, kuru tas velti pūlējās apspiest, ieguva arvien vairāk piekritēju. Kārlis V bija karojis pret visu pārvaldošo varu. Dievs sacīja: "Lai top gaisma!"– bet imperators centās darīt visu iespējamo tumsas saglabāšanai. Tādēļ arī viņa nodomi cieta neveiksmi, un, priekšlaicīgi novecojis un ilgo cīņu nogurdināts, tas beidzot atteicās no troņa un apraka sevi klosterī.

Tāpat kā Vācijā, arī Šveicē reformācijai pienāca tumšas dienas. Kamēr daudzi kantoni pieņēma reformēto ticību, citi aklā stūrgalvībā pieķērās Romas sludinātajiem uzskatiem. (212) Vajāšanas pret tiem, kas vēlējās pieņemt patiesību, beidzot izraisīja pilsoņu karu. Kapelas asiņainajā kaujas laukā krita Cvinglijs un daudzi citi reformācijas līdzgaitnieki. Šo drausmīgo nelaimju nomākts drīz nomira arī Ekolampadijs. Roma līksmoja, jo likās, ka daudzās vietās tā atgūs visu, ko bija zaudējusi. Bet Tas, kura nodomi pastāv no mūžības, nebija atstājis ne savu lietu, ne savu tautu. Viņa roka tos arī tagad spēja glābt. Reformācijas turpināšanai Kungs jau citās zemēs bija pamodinājis jaunus strādniekus.

Francijā diena sāka uzaust, jau pirms kāds kaut ko zināja par reformatoru Luteru. Viens no pirmajiem gaismu uztvēra gados vecais Lefjērs, kāds vispusīgi izglītots vīrs, Parīzes universitātes profesors un dedzīgs pāvesta piekritējs. Pētot seno literatūru, viņa uzmanību saistīja Bībele, un drīz vien šī grāmata kļuva par viņa studentu mācību priekšmetu. Lefjērs bija aizrautīgs svēto pielūdzējs, un, izzinājis baznīcas leģendas, viņš jau bija iesācis rakstīt vēsturi par svētajiem un mocekļiem. Šis darbs prasīja lielu piepūli, tomēr, neskatoties uz grūtībām, laika gaitā tika gūti ievērojami panākumi, līdz autors sāka studēt Bībeli, cerēdams, ka tā viņam palīdzēs pilnīgāk izprast šo tematu. Tur viņš tiešām arī atrada aprakstus par svētajiem, bet ne tādus, kādi figurēja Romas kalendārā. Pār viņu nāca dievišķās gaismas plūdi. Pārsteigumā un riebumā viņš tagad novērsās no paša izraudzītā darba, lai nodotos Dieva Vārdam. Un tur atrastās dārgās patiesības viņš drīz sāka mācīt citiem.

1512. gadā, kad Luters un Cvinglijs vēl nebija sākuši reformas darbu, Lefjērs rakstīja: "Tas ir Dievs, kas mums ticībā dod savu taisnību, un tā ir vienīgā, kas, pateicoties žēlastībai, taisno mūs mūžīgai dzīvei." (1) Iedziļinoties atpestīšanas noslēpumos, viņš izsaucās: "Ak, cik neizsakāmi liels ir šis maiņas darījums: (213) bezgrēcīgais tiek notiesāts, un vainīgais kļūst brīvs; svētība nes lāstu, un nolādētais saņem svētību; dzīvība mirst, un mirušais dzīvo; godību apņem tumsa, un tas, kurš nepazina neko, izņemot kaunu, tagad tiek ietērpts godībā." (2)

Mācīdams, ka gods par pestīšanu pieder vienīgi Dievam, viņš arī paskaidroja, ka cilvēkam pienākas Tam paklausīt. "Ja tu esi Kristus draudzes loceklis," viņš sacīja, "tad tu esi loceklis pie Viņa miesas, un, ja tu esi no Viņa miesas, tad esi pildīts ar dievišķu dabu. (..) Ak, ja cilvēki tikai spētu saprast šo priekšrocību, cik skaidri, nevainīgi un svēti tad viņi dzīvotu un cik nicināma, salīdzinot ar viņos mājojošo godību, – ar to, ko miesīgās acis nespēj saskatīt, – tad tiem kļūtu visa šīs pasaules godība." (2)

Starp Lefjēra studentiem atradās daži, kas aizrautīgi klausījās viņa vārdos un kuriem vēl ilgi pēc tam, kad skolotāja balss jau bija apklususi, nācās turpināt patiesības sludināšanas darbu. Tāds bija Viljams Fārels. Dievbijīgu vecāku dēls, audzināts tā, lai nešaubīgā ticībā pieņemtu baznīcas mācības, viņš līdz ar apustuli Pāvilu par sevi varēja teikt: "Esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams farizejs." (Ap.d. 26:5) Kā uzticīgs Romas piekritējs, viņš dega par visu to cilvēku iznīcināšanu, kas uzdrīkstējās pretoties baznīcai. "Es biju gatavs griezt zobus kā saniknots vilks," viņš vēlāk atzinās, runājot par šo savas dzīves posmu, "kad vien dzirdēju kādu izsakāmies pret pāvestu." (3) Fārels bija nenogurstošs svēto pagodinātājs un kopā ar Lefjēru izstaigāja visas Parīzes baznīcas, zemodamies altāru priekšā un izgreznodams ar dāvanām svēto tēlus. Tomēr šie rituāli nespēja dot dvēseles mieru. Viņu vienmēr nomāca grēku apziņa, kuru nespēja aizdzīt visi izdomātie grēku nožēlas darbi. Tādēļ kā balss no Debesīm izskanēja reformatora vārdi: "Pestīšana ir no žēlastības. Nevainīgais ir notiesāts, un noziedznieks ir attaisnots." (214) "Vienīgi Kristus krusts ir tas, kas atver Debesu vārtus un aizslēdz durvis uz elli." (3)

Fārels priecīgi pieņēma šo patiesību. Līdzīgi Pāvilam, novērsdamies no vergošanas tradīcijām, viņš tagad iegāja Dieva bērniem piedāvātajā brīvībā. Vēlāk pats par sevi viņš mēdza stāstīt, ka ir "atgriezies ne vairs kā asinskārs un slepkavojošs vilks, bet gan kā kluss, lēnprātīgs un nevainīgs jērs, savā sirdī pilnīgi aizejot no pāvesta un nododoties Jēzum Kristum". (4)

Kamēr Lefjērs turpināja izplatīt gaismu starp saviem studentiem, Fārels, kas Kristus darbā bija tikpat dedzīgs kā pirms tam pāvestības lietās, uzsāka atklātu patiesības sludināšanu. Viņiem drīz pievienojās augsts baznīcas ierēdnis, apgabala bīskaps. Bija arī vēl citi skolotāji, kas baudīja lielu ievērību savu spēju un izglītības dēļ, bet tagad apvienojās Evaņģēlija sludināšanā, gūstot piekritējus starp visām iedzīvotāju šķirām – no amatnieku un zemnieku būdiņām līdz pat karaļa pilij. Reformēto ticību pieņēma tajā laikā valdošā karaļa Franča I māsa. Šķita, ka kādu laiku labvēlīgi noskaņots ir arī pats karalis un māte karaliene, tāpēc reformatori ar lielām cerībām raudzījās uz priekšu nākotnē, kad Francija būs atvērta Evaņģēlijam.

Bet viņu cerībām nebija lemts piepildīties. Kristus mācekļus gaidīja smagi pārbaudījumi un vajāšanas. Žēlastībā tās tomēr viņu acīm vēl bija apslēptas. Miera laikā tie varēja uzkrāt spēkus pastāvēšanai vētrās; reformācijas darbs strauji gāja uz priekšu. Miauksas bīskaps dedzīgi strādāja savā baznīcas iecirknī, pamācot kā garīdzniecību, tā tautu. Neizglītotos un netikumīgos priesterus atcēla un, cik tālu vien tas bija iespējams, aizvietoja ar izglītotiem un dievbijīgiem vīriem. Bīskaps ļoti vēlējās, lai viņa ļaudīm pašiem būtu pieejams Dieva Vārds, un šis mērķis drīz tika sasniegts. Lefjērs uzņēmās pārtulkot Jauno Derību, un tieši tajā pašā laikā, kad Vitenbergas spiestuvi atstāja Lutera vācu Bībele, Miauksā izdeva Jauno Derību franču valodā. Bīskaps netaupīja ne pūles, ne līdzekļus, lai to izplatītu savās draudzēs, (215) un jau drīz visa apgabala zemnieku īpašumā atradās Svētie Raksti.

Kā slāpēs bojāejoši ceļotāji neizsakāmā priekā steidzas pie spirdzinoša ūdens avota, tā šīs dvēseles uzņēma Debesu vēsti. Strādnieki tīrumos un amatnieki savās darbnīcās smago ikdienas darbu atviegloja, runājot par Bībeles dārgajām patiesībām. Vakaros tie vairs neapmeklēja vīna pārdotavas, bet sapulcējās cits cita mājā, lai lasītu Dieva Vārdu un vienotos lūgšanās un Kunga slavēšanā. Drīz vien šīs kopienas stipri pārvērtās. Lai gan tā bija viszemākā šķira, nemācīta un smagi strādājoša zemniecība, viņu dzīvē tagad atklājās dievišķās žēlastības pārveidojošais spēks. Pazemīgi, mīloši un svēti – tie tagad kļuva par lieciniekiem Evaņģēlija labajam darbam, ko tas veic visos cilvēkos, kas vien to uzņem godīgās sirdīs.

Miauksas apgabalā aizdedzinātā gaisma savus starus izplatīja tālā apkārtnē. Jaunatgriezto skaits ik dienas pieauga. Karalis, kurš nicināja mūku aprobežoto svētulību, kādu laiku aizturēja hierarhijas niknumu, bet beidzot pāvestīgie vadoņi guva virsroku. Tad iedegās ugunssārti. Miauksas apgabala bīskaps, spiests izvēlēties starp uguni un savu mācību atsaukšanu, aizgāja pa vieglāko ceļu, bet, neskatoties uz vadoņa krišanu, viņa draudze palika nelokāma. Daudzi, liesmu apņemti, liecināja par patiesību. Ar savu drosmi un uzticību, ko viņi parādīja uz sārta, šie pazemīgie kristieši runāja uz tūkstošiem, kas miera apstākļos nekad nebūtu sadzirdējuši viņu liecību.

Kristu ciešanās un apsmieklā uzdrošinājās apliecināt ne tikai nabadzīgie un vienkāršie ļaudis. Arī pilīs un cietokšņu mirdzošajās zālēs atradās cēlas dvēseles, kas patiesību vērtēja pāri par bagātību, sabiedrisko stāvokli vai pat dzīvību. Bruņinieku tērps zem sevis slēpa dižāku un pastāvīgāku garu nekā bīskapa talārs vai mitra. Ludvigam van Berkvīnam bija dižciltīgi senči. Viņš bija galma bruņinieks ar izsmalcinātu izturēšanās veidu un nevainojamu morāli, cilvēks, kas daudz laika ziedoja studijām. "Viņš bija," saka kāds rakstnieks, "dedzīgs pāvestīgo noteikumu ievērotājs un pastāvīgi sekoja baznīcas misēm un svētrunām, (..) un visus citus savus daudzos tikumus kronēja ar sevišķu riebumu pret luterānismu." (216) Bet līdzīgi daudziem citiem, kas dievišķā aizgādībā tika vadīti pie Bībeles, viņš pārsteigts tur atrada "nevis Romas doktrīnas, bet gan Lutera mācības". (5) Kopš tā laika viņš pilnīgi nodevās Evaņģēlija lietai.

"Visizglītotākais no Francijas augstmaņiem", ārkārtīgi apdāvināts un daiļrunīgs, neiebiedējami drosmīgs, varonīgs un dedzīgs, ar lielu iespaidu galmā, jo bija karaļa mīlulis, tieši šo iemeslu dēļ daudzi domāja, ka viņam lemts kļūt par savas dzimtās zemes reformatoru. Beza sacīja: "Berkvīns būtu varējis kļūt par otru Luteru, ja viņš Francī I būtu atradis otru kūrfirstu." Bet pāvesta piekritēji kliedza: "Viņš ir sliktāks par Luteru." Romas atbalstītājiem Francijā viņš tiešām bija bīstamāks. Tie viņu ielika cietumā kā ķeceri, bet karalis to atbrīvoja. Cīņa turpinājās vairākus gadus, svārstoties starp Romu un reformāciju, kur Francis pārmaiņus gan pacieta, gan atkal ierobežoja mūku nikno dedzību. Pāvestīgās varas pārstāvji Berkvīnu trīs reizes apcietināja, bet, apbrīnojot viņa ģenialitāti un rakstura cildenumu, monarhs to tūlīt atbrīvoja, atsakoties viņu upurēt hierarhijas ļaunprātībai.

Berkvīnu atkārtoti brīdināja par viņam draudošajām briesmām Francijā un pamudināja sekot to pēdās, kuri sev drošību bija atraduši labprātīgā trimdā. Biklais un nepastāvīgais Erasms, kuram, neskatoties uz viņa spīdošajām zināšanām, tomēr nebija tā morālā lieluma, kas patiesību vērtē augstāk par dzīvību un godu, Berkvīnam rakstīja: "Lūdz, lai tevi nosūta par vēstnesi uz kādu svešu zemi, vai arī dodies uz Vāciju un ceļo tur. Tu pazīsti Bīdu un viņam līdzīgos – tas ir tūkstošgalvains nezvērs, kas uz visām pusēm izspļauj indi. Tev ir leģions ienaidnieku. Pat ja tava lieta būtu labāka kā Jēzum Kristum, tad tomēr viņi tev neļaus dzīvot, līdz nožēlojamā kārtā nebūs iznīcinājuši. Nepaļaujies pārmērīgi uz karaļa aizsardzību. Nekādā gadījumā nekompromitē mani teoloģijas fakultātē." (5)

Bet, briesmām vairojoties, Berkvīna dedzība vienīgi pieauga spēkā. Būdams tālu no tā, lai pieņemtu Erasma pasaulīgi gudro un savtīgo padomu, viņš izšķīrās par vēl drosmīgākiem pasākumiem. (217) Viņš vēlējās patiesību ne tikai aizstāvēt, bet arī uzbrukt maldiem. Romas piekritēju uzturēto apsūdzību ķecerībā Berkvīns vērsa atpakaļ pret viņiem pašiem. Visaktīvākie un niknākie viņa pretinieki bija augsti mācīti doktori un mūki no Parīzes lielās universitātes teoloģijas nodaļas, kuru uzskatīja par vienu no ievērojamākajām garīdzniecības autoritātēm tautā. Minēto doktoru rakstos Berkvīns atrada divpadsmit punktus, kurus tas atklāti nosauca par "pretbībeliskiem un tāpēc ķecerīgiem", un ar lūgumu izšķirt strīdu griezās pie paša karaļa.

Monarhs, kurš labprāt vēlējās noskatīties uz šo pretējo spēku cīnītāju drosmi un atjautību, priecīgs par izdevību pazemot augstprātīgo mūku lepnumu, pavēlēja Romas piekritējiem savu lietu aizstāvēt ar Bībeli. Bet viņi labi zināja, ka šis ierocis tiem maz var palīdzēt; daudz labprātāk tie būtu lietojuši cietumu, spīdzināšanu un dedzināšanu uz sārta. Bet tagad lomas bija mainītas, un viņi juta, ka krīt bedrē, kur bija cerējuši iegrūst Berkvīnu. Apmulsuši tie steidzīgi meklēja kādu glābšanās iespēju.

Tieši tajā laikā uz ielas stūra tika sakropļota jaunavas Marijas statuja. Par to uztraucās visa pilsēta. Ļaudis bariem plūda uz notikuma vietu, izsakot savas sēras un sašutumu. Arī karalis jutās dziļi aizskarts. Šo gadījumu mūki varēja izmantot savā labā, un viņi arī nekavējās to darīt. "Tie ir Berkvīna mācību augļi," tie nikni kliedza. "Šī luterāņu sazvērestība gatava gāzt visu – reliģiju, likumus un pašu troni." (5)

Berkvīnu no jauna arestēja. Karalis atstāja Parīzi, un tā mūkiem radās iespēja netraucēti piepildīt savus nodomus. Reformatoru nopratināja un notiesāja uz nāvi, un, lai Francis nevarētu vēlreiz iejaukties un viņu izglābt, spriedumu izpildīja tajā pašā dienā, kad to pasludināja! (218) Ap pusdienas laiku Berkvīnu veda uz nāves soda vietu. Sapulcējās milzīgs ļaužu pūlis, kas vēlējās redzēt visu notiekošo, un te nu daudzi pārsteigti un izbijušies saprata, ka šoreiz par upuri izraudzīts vīrs no Francijas vislabākās un drosmīgākās dižciltīgo ģimenes. Viļņojošā pūļa sejas aptumšoja neziņa, sašutums, nicinājums un rūgts naids, bet uz vienas sejas nebija nekādu ēnu. Mocekļa domas kavējās tālu prom no šīs kņadas un trokšņa, viņš apzinājās vienīgi sava Kunga klātbūtni.

Nožēlojamie rati, kuros tas brauca, viņa vajātāju dusmīgās sejas, briesmīgā nāve, kas viņu sagaidīja, – visām šīm lietām reformators nepievērsa nekādu uzmanību, viņam blakus atradās Tas, kurš dzīvo, kaut gan bija miris, bet tagad ir mūžīgi dzīvs, un kuram ir nāves un elles atslēgas. Berkvīna seja staroja Debesu gaismā un mierā. Viņš bija tērpies labākajās drēbēs – "samta apmetnī, atlasa un damasta kamzolī un ar zelta pavedieniem izrakstītās zeķēs". (6) Viņš savu ticību ķēniņu Ķēniņam gatavojās apliecināt visu vērojošā Universa klātbūtnē, un nekādas skumju pazīmes nedrīkstēja apēnot tā prieku.

Gājienam lēni virzoties uz priekšu pa cilvēku pieblīvētajām ielām, ļaudis izbrīnījušies ievēroja, ka viņa skats un stāja pauda mieru un uzvaras prieku. "Viņš izskatās kā tāds, kas sēž templī un pārdomā svētas lietas," (5) ļaudis savā starpā runāja.

Uz sārta Berkvīns mēģināja ar dažiem vārdiem griezties pie pūļa, bet mūki, baidīdamies no sekām, sāka kliegt, un kareivji šķindināja savus ieročus, tā ka viņu klaigas apslāpēja mocekļa balsi. Tādā veidā 1529. gadā kulturālās Parīzes augstākās literāri izglītotās autoritātes un garīdzniecība "1793. gada vienkāršajiem ļaudīm atstāja zemisku priekšzīmi, noslāpējot mirstoša cilvēka svētos vārdus". (5)

Berkvīnu nožņaudza, un viņa miesas aprija liesmas. Ziņas par viņa nāvi atnesa bailes reformācijas draugiem visā Francijā. (219) Bet viņa piemērs nebija veltīgs. "Arī mēs esam gatavi," sacīja patiesības liecinieki, "priecīgi iet pretī nāvei, savu skatu vēršot uz nākamo dzīvi." (7)

Vajāšanu laikā Miauksas apgabalā reformētās ticības skolotājiem atņēma tiesības sludināt, un viņi aizceļoja uz citiem laukiem. Lefjērs pēc kāda laika devās uz Vāciju. Fārels atgriezās dzimtajā pilsētiņā Francijas austrumos, lai izplatītu gaismu savā bērnības zemē. Līdz turienei jau bija atnākušas ziņas par notikumiem Miauksā, un viņa bezbailīgā centībā mācītā patiesība atrada klausītājus. Tomēr drīz vien pamodās varas iestādes, lai viņu apklusinātu, kā rezultātā tas tika izraidīts no pilsētas. Ja arī tagad vairs nebija iespējams strādāt atklāti, viņš, pārstaigādams līdzenumus un ciemus, mācīja ļaudis viņu mājās un vientuļās kalnu pļavās, sev patvērumu atrodot mežos un klinšu alās, kur kādreiz bija mīlējis uzturēties zēna gados. Dievs viņu sagatavoja lielākiem pārbaudījumiem. "Neizpalika meklēšana, vajāšanas un sātana intrigas, par ko tiku brīdināts," viņš pats vēlāk sacīja, "tas viss bija daudz lielākā mērā, kā es to paša spēkiem būtu varējis panest, bet Dievs ir mans Tēvs, Viņš man vienmēr sniedza un arī turpmāk sniegs vajadzīgo palīdzību." (8)

Tāpat kā apustuļu dienās "vajāšanas vairāk gan bija kalpojušas Evaņģēlija tālākai izplatīšanai". Izdzīti no Parīzes un Miauksas apgabala, reformatori "staigāja apkārt, Vārdu pasludinādami". (Ap.d. 8:4.) Līdz ar to gaisma atrada ceļu uz daudzām tālām Francijas provincēm.

Dievs vēl vienmēr sagatavoja strādniekus savas lietas vajadzībām. Kādā no Parīzes skolām mācījās dziļi domājošs, kluss jauneklis, kas jau bija parādījis varenu un izprotošu prātu, ne mazāk izceldamies ar nevainojamu dzīvi, kā ar intelektuālu aizrautību un nodošanos reliģijai. Viņa ģenialitāte un uzcītība to drīz vien padarīja par koledžas lepnumu, un daudzi jau ar pārliecību runāja, ka Kalvins kļūs par vienu no visspējīgākajiem un godājamākiem baznīcas aizstāvjiem. Bet dievišķās gaismas stars iespiedās pat sholastikas un māņticības mūros, kas toreiz apņēma jaunekli. (220) Dzirdot vēstis par jaunajām mācībām, viņa sirds nodrebēja, un tas nemaz nešaubījās, ka ķeceri tiešām pelnījuši liesmas, kurām viņus nodeva. Tomēr pavisam nejauši Kalvins nonāca vaigu vaigā ar ķecerību, kur tika spiests pārbaudīt Romas teoloģijas spēku cīņā pret protestantu mācībām.

Parīzē dzīvoja Kalvina brālēns, kurš jau bija pievienojies reformatoriem. Abi radinieki bieži satikās un kopīgi pārrunāja jautājumus, kas satrauca kristīgo pasauli. "Virs zemes ir tikai divas reliģijas," sacīja protestants Olivetans. "Viena ir tā, ko radījuši cilvēki un kura māca, ka cilvēks pats sevi var izglābt ar ceremonijām un labiem darbiem; otra ir Bībelē atklātā reliģija, un tā māca meklēt pestīšanu vienīgi brīvi piedāvātajā Dieva žēlastībā."

"Es negribu nevienu no jūsu jaunajām mācībām," izsaucās Kalvins, "vai tu domā, ka es visu iepriekšējo dzīves laiku esmu atradies maldos?" (9)

Bet domas bija atmodinātas, un viņš tās vairs nevarēja aizdzīt, lai arī kā to būtu vēlējies. Viens pats, sēdot savā istabiņā, tas vēlreiz pārcilāja brālēna vārdus. Viņu savā varā pārņēma grēka apziņa, tas sevi ieraudzīja bez aizstāvja svētā un taisnā Soģa priekšā. Svēto starpniecība, labie darbi un baznīcas ceremonijas – tas viss nespēja izpirkt viņa grēkus. Sev priekšā viņš nespēja saskatīt neko citu kā tikai mūžīga izmisuma tumsu. Veltīgi mācītie vīri pūlējās atvieglot jaunekļa ciešanas. Neko nedeva arī grēksūdzes un grēku nožēlošana, šie rituāli nepalīdzēja dvēselei atrast mieru ar Dievu.

Turpinoties šīm neauglīgajām cīņām, Kalvinam kādā dienā gadījās nonākt vienā no pilsētas laukumiem, kur viņš kļuva par aculiecinieku ķecera sadedzināšanai. To ārkārtīgi pārsteidza mocekļa sejā redzamais miers. (221) Ciešot briesmīgās nāves mokas un dzirdot baznīcas pasludinātos vēl drausmīgākos lāstus, tas atklāja tādu ticību un drosmi, ko jaunajam studentam bija sāpīgi salīdzināt ar savu izmisumu un tumsu, lai gan viņš dzīvoja visstingrākajā paklausībā baznīcai. Kalvins zināja, ka ķeceri savu ticību pamatoja ar Bībeli. Tādēļ viņš nolēma to izpētīt, lai, ja iespējams, uzzinātu viņu prieka noslēpumu.

Bībelē viņš atrada Kristu. "Ak Tēvs," viņš izsaucās, "Jēzus upuris ir remdējis Tavas dusmas; Viņa asinis ir nomazgājušas manu netīrību, Viņa krusts ir nesis manu lāstu, Viņa nāve ir mani salīdzinājusi. Mēs esam izgudrojuši daudz nederīgu muļķību, bet Tu manā priekšā kā lāpu esi nolicis savu Vārdu un esi aizskāris manu sirdi, lai es riebumā novērstos no ikviena cita nopelna, izņemot Jēzus nopelnu." (10)

Kalvins tika audzināts priestera amatam. Jau divpadsmit gadu vecumā viņu kādā mazā draudzē iecēla kapelāna amatā, un bīskaps apcirpa jaunekļa galvu saskaņā ar baznīcas kanonu. Viņš nesaņēma nekādu iesvētīšanu un arī nepildīja priestera pienākumus, bet kļuva par garīdzniecības locekli, kam bija savs amata tituls un arī attiecīga alga.

Tagad, jūtot, ka viņš nekad nevarēs kļūt par priesteri, tas kādu laiku pievērsās tieslietu studijām, tomēr beidzot arī šo nodomu atmeta un nolēma savu dzīvi veltīt Evaņģēlijam. Kalvins tomēr vilcinājās kļūt par atklātu sludinātāju. No dabas viņš bija kautrīgs, un viņu nomāca tāda stāvokļa lielā atbildības izjūta. Tāpēc tas vēl kādu laiku centās turpināt studijas un tikai beidzot padevās savu draugu sirsnīgajiem lūgumiem. "Tas ir brīnišķīgi," viņš sacīja, "ka tik zemas izcelsmes cilvēks drīkst pacelties tādā augstā godā." (5)

Kalvins savu darbu uzsāka mierīgi, un viņa vārdi līdzinājās rasai, kas atspirdzina zemi. Viņš bija atstājis Parīzi un tagad uzturējās kādā provinces pilsētā princeses Margaritas aizsardzībā, kas, mīlot Evaņģēliju, aizstāvēja tā mācekļus. (222) Kalvins vēl bija jauneklis, laipns un vienkāršs savā izturēšanās veidā. Viņa darbs iesākās ar mājas ļaudīm. Saimes locekļu ieskauts, tas lasīja Evaņģēliju un izskaidroja pestīšanas patiesības. Tie, kas dzirdēja šo vēsti, Evaņģēlija labās ziņas aiznesa tālāk citiem, un drīz vien skolotājs jau ceļoja aiz šīs pilsētas robežām pa apkārt esošajiem mazajiem ciematiem. Viņš atrada atvērtas durvis pilīs un būdiņās un, tālāk ejot, lika pamatus draudzēm, kurām vēlāk vajadzēja drosmīgi liecināt par patiesību.

Pēc dažiem mēnešiem Kalvins atkal bija Parīzē. Tur skolotu un izglītotu vīru aprindās valdīja neparasts satraukums. Seno valodu studijas cilvēkus bija novedušas pie Bībeles, un daudzi, kuru sirdis šajā grāmatā atklātās patiesības nekad nebija skārušas, tagad tās dedzīgi pārrunāja un pat uzsāka strīdu ar Romas piekritējiem. Kalvinam, kas arī būtu varējis sevi parādīt teoloģisku cīņu laukos, bija veicams augstāks uzdevums nekā šiem trokšņainajiem vīriem. Ļaužu prāti bija pamodināti, un tiem vajadzēja atklāt patiesību. Kamēr universitāšu zāles pildīja teoloģisko disputu klaigas, Kalvins gāja no nama uz namu, atvērdams ļaudīm Bībeli un stāstīdams tiem par krustā sisto Kristu.

Dieva aizgādībā Parīzei vēlreiz vajadzēja dzirdēt uzaicinājumu pieņemt Evaņģēliju. Lefjēra un Fārela aicinājums bija noraidīts, bet tagad no jauna šajā lielajā galvaspilsētā vēsts tika sludināta visām ļaužu šķirām. Karalis, politisku apsvērumu ietekmēts, vēl nebija pilnīgi nostājies Romas pusē pret reformāciju. Margarita joprojām loloja cerību, ka Francijā uzvarēs protestantisms. Tādēļ arī viņa nolēma, ka Parīzē jāsludina reformētā ticība. Karaļa prombūtnes laikā tā deva rīkojumu kādam protestantu sludinātājam runāt pilsētas baznīcās. Kad pāvesta augstie ierēdņi to aizliedza, princese atvēra pili. Vienā telpā iekārtoja kapelu un paziņoja, ka katru dienu noteiktā laikā tur sniegs svētrunu, uz ko ielūgti visu šķiru ļaudis. Uz šiem dievkalpojumiem parasti sanāca daudz tautas. (223) Viņi piepildīja ne tikai kapelu, bet arī priekštelpas un ejas. Katru dienu sapulcējās tūkstoši: augstmaņi, valstsvīri, likumu zinātāji, lieltirgotāji un amatnieki. Karalis sanāksmes nevis aizliedza, bet pavēlēja tām atvērt vēl divas Parīzes baznīcas. Nekad iepriekš pilsētu tā nebija saviļņojis Dieva Vārds. Likās, ka no Debesīm pie ļaudīm ir nonācis pats Dzīvības Gars. Atturība, skaidrība, kārtība un darbīgums stājās dzeršanas, izlaidības, ķildu un dīkdienības vietā.

Bet arī hierarhija neslinkoja. Tā kā karalis vēl arvien atsacījās iejaukties un apturēt sludināšanu, tad tā griezās pie tautas. Lai pastiprinātu nezinošā, māņticīgā pūļa bailes, aizspriedumus un fanātismu, netika taupīti nekādi līdzekļi. Akli pakļaudamās saviem viltus mācītājiem, Parīze, tāpat kā senatnē Jeruzāleme, neatzina savu piemeklēšanas laiku, ne arī to, kas bija vajadzīgs tās mieram. Galvaspilsētā Dieva Vārdu sludināja divus gadus, bet, lai gan daudzi pieņēma Evaņģēliju, ļaužu vairākums to noraidīja. Francis tikai personīgu nolūku dēļ zināmu laiku bija parādījis iecietību, un pāvesta piekritējiem no jauna izdevās gūt virsroku. Atkal tika slēgtas baznīcas, un atkal iedegās sārti.

Kalvins vēl atradās Parīzē un ar studijām, pārdomām un lūgšanām gatavojās priekšā stāvošajam darbam, kā arī turpināja izplatīt gaismu. Beidzot tomēr arī viņu sāka turēt aizdomās. Varas iestādes nolēma viņu nodot liesmām. Juzdamies drošs savā noslēgtībā, viņš nemaz nedomāja par tam draudošajām briesmām, kad istabā pēkšņi iesteidzās draugi ar ziņu, ka ierēdņi jau ir ceļā, lai to arestētu. Tajā pašā acumirklī pie ārējām durvīm atskanēja skaļa klauvēšana. Nedrīkstēja zaudēt nevienu acumirkli. Daži no draugiem aizkavēja ierēdņus pie durvīm, kamēr citi palīdzēja reformatoram nolaisties zemē pa logu, un viņš ātri devās prom uz pilsētas nomali. Atradis pajumti kāda strādnieka, reformācijas drauga, nelielajās lauku mājās, viņš pārģērbās lauksaimnieka drēbēs un ar kapli pār plecu devās tālāk. (224) Tā, iedams uz dienvidiem, viņš patvērumu atkal atrada Margaritas īpašuma robežās. (11)

Tur viņš dažus mēnešus uzkavējās, juzdamies drošs spēcīgu draugu aizsardzībā, un kā iepriekš atkal nodevās studijām. Tomēr sirdi pildīja ilgas par Francijas evaņģelizāciju, tādēļ viņš nespēja ilgi palikt bezdarbībā. Tiklīdz vētra bija mazliet atslābusi, tas meklēja jaunu darba lauku Patīrā, kur atradās universitāte un kur jaunie uzskati jau bija ieguvuši zināmu labvēlību. Visu šķiru ļaudis priecīgi klausījās Evaņģēlija vēsti. Atklāta sludināšana nenotika, bet virs birģermeistara nama, viņa paša apmešanās vietā un reizēm visiem pieejamā dārzā, Kalvins atvēra mūžīgās dzīvības Vārdus visiem, kas vien vēlējās tos dzirdēt. Pēc kāda laika, klausītāju skaitam pieaugot, likās drošāk sapulcēties ārpus pilsētas. Par sanāksmju vietu izvēlējās kādu alu dziļas un šauras aizas malā, kuras nošķirtību vēl papildināja tur augošie koki un pārkārušās klintis. Uz turieni ļaudis devās mazās grupiņās, atstājot pilsētu pa dažādiem ceļiem. Šajā vientuļajā vietā lasīja un izskaidroja Bībeli. Šeit pirmo reizi Francijas protestanti noturēja Kunga svēto Vakarēdiena dievkalpojumu. No šīs mazās draudzes uz citām vietām izsūtīja vairākus uzticīgus evaņģēlistus.

Vēlreiz Kalvins atgriezās Parīzē. Pat tad viņš vēl nespēja atmest cerību, ka franču tauta reiz pieņems reformēto ticību. Bet gandrīz visas durvis tādam darbam bija aizslēgtas. Mācīt Evaņģēliju nozīmēja iet taisnā ceļā uz sārtu, un tāpēc viņš beidzot nolēma doties prom uz Vāciju. Līdzko tas bija atstājis Franciju, pār protestantiem tur izlauzās tāda vētra, kas, ja vien viņš vēl ilgāk būtu uzkavējies, to aizrautu līdzi kopējā nāvē.

Franču reformatori, kas ilgojās redzēt savu dzimteni ejam kopsolī ar Vāciju un Šveici, nolēma Romas māņticībai dot drosmīgu triecienu, lai tādā veidā pamodinātu visu tautu. Tādēļ kādā naktī visā Francijā tika izlikti pret misi vērsti plakāti. (225) Šis dedzīgais, bet tomēr neaprēķinātais solis nevis veicināja reformu, bet gan pazudināja tās aizstāvjus un arī reformētās ticības draugus. Tas Romas piekritējiem deva ilgi kāroto ieganstu pieprasīt pilnīgu ķeceru iznīcināšanu, apsūdzot viņus aģitācijā, kas apdraud troņa stabilitāti un tautas mieru.

Nezināma roka – vai tā bija neapdomīga drauga vai viltīga ienaidnieka roka, to nekad nenoskaidroja – vienu plakātu piestiprināja arī pie karaļa privātmājas durvīm. Monarha dvēselē uzbangoja nepatika un arī bailes. Šajā rakstā tika nesaudzīgi uzbrukts gadsimtiem ilgi un bijīgi godātai māņticībai. Ārkārtējā pārdrošība, ar kādu tagad karalim uzspieda vienkāršos un biedējošos izteicienus, viņā pamodināja dusmas. Kādu brīdi tas pārsteigts un drebēdams stāvēja durvju priekšā, nespēdams neko izteikt, bet tad viņa nepatika izpaudās briesmīgos vārdos: "Bez kaut kādas šķirošanas jāgrābj ciet visi, kas turami aizdomās par luterānismu. Es tos visus gribu iznīcināt." (12) Kauliņi bija mesti. Karalis tagad nolēma nostāties pilnīgi Romas pusē.

Nekavējoties tika sperti soļi visu Parīzes luterāņu arestēšanai. Vienu no pirmajiem notvēra kādu nabadzīgu amatnieku, reformētās ticības piekritēju, kurš ticīgos parasti aicināja uz viņu slepenajām sanāksmēm, un, piedraudot ar tūlītēju nāvi uz sārta, pavēlēja tam aizvest pāvesta aģentus uz ikviena protestanta māju. Sākumā viņš šausmās atrāvās no šī nekrietnā priekšlikuma, bet beidzot bailes no liesmām guva virsroku, un tas bija ar mieru kļūt par savu brāļu nodevēju. Tā pa pilsētas ielām lēni un klusi uz priekšu virzījās dīvains gājiens. Kā pirmo nesa hostiju, tai sekoja priesteri, vīraka kvēpinātāji, tālāk mūki un kareivji, un viņu vidū karaļa detektīvs Morins ar nodevēju. Šī demonstrācija it kā tika rīkota par godu "svētajam sakramentam"– protestantu izdarītās mises apgānīšanas izpirkšanai. Bet aiz greznās izrādes slēpās drausmīgs nodoms. (226) Netika izteikts neviens vārds, bet, nonākot pret kāda luterāņa namu, nodevējs tikai deva norunāto zīmi. Procesija apstājās, daži iegāja mājā un izvilka ārā visus ģimenes locekļus, kurus tūlīt saslēdza ķēdēs, un briesmīgā sabiedrība devās tālāk meklēt jaunus upurus. Viņi "nesaudzēja nevienu namu, ne lielu, ne mazu, pat ne Parīzes universitātes koledžas.(..) Morina priekšā drebēja visa pilsēta.(..) Tas bija terora valdīšanas laiks." (12)

Upurus nodeva nežēlīgai un mokpilnai nāvei, jo bija izdota īpaša pavēle samazināt uguns spēku, lai paildzinātu agonijas laiku. Bet ļaudis mira kā uzvarētāji. Viņu nelokāmība palika nesatricināta, viņu miers – neaptumšots. Vajātāji, nespēdami salauzt šo cilvēku apņēmību, paši jutās sakauti. Sārtus krāva visos Parīzes kvartālos, un dedzināšanu rīkoja vairākas dienas pēc kārtas ar nolūku, lai nāvessodu izpildīšanas paildzināšana radītu bailes no ķecerības. Tomēr galu galā viss nāca par labu Evaņģēlijam. Tagad visai Parīzei bija iespējams pārliecināties, kādus cilvēkus radīja šie jaunie uzskati. Mocekļa sārtam nevarēja līdzināties neviena kancele. Skaidrais prieks, kas apgaismoja šo ļaužu sejas, kad viņi gāja garām (..) uz soda izpildīšanas vietu, viņu varonība karstajās liesmās un lēnprātīgā pārestību piedošana bieži vien dusmas pārvērta līdzjūtībā un naidu mīlestībā, ar neatvairāmu daiļrunību nododot liecību par labu Evaņģēlijam." (13)

Priesteri, cenšoties uzturēt tautas niknumu visaugstākā pakāpē, pret protestantiem izvirzīja visbriesmīgākās apsūdzības. Tos apvainoja slaktiņa plānošanā pret katoļiem, pat valdības gāšanas un karaļa noslepkavošanas nodomos. Bet šo apgalvojumu apstiprināšanai nevarēja atrast ne vismazāko pierādījumu. Tomēr visiem šiem ļaunajiem pravietojumiem kādreiz vajadzēja piepildīties – gan pavisam citādos apstākļos un pretēja rakstura iemeslu dēļ. Katoļu parādītā nežēlība pret nevainīgajiem protestantiem krājās atmaksai, un nākamajos gadsimtos viņu pareģotais ļaunais liktenis tiešām kļuva par karaļa, valdības un tās padoto daļu, un to radīja neticīgie un paši katoļi. (227) Ne protestantisma ieviešana, bet gan apspiešana trīs simti gadus vēlāk Franciju ieveda visās šajās drausmīgajās nelaimēs.

Ļaunas aizdomas, neuzticība un nežēlīgs terors aptvēra visas sabiedrības šķiras. Vispārējā satraukumā kļuva skaidri redzams, cik dziļi luterānisma mācības bija iesakņojušās visizglītotākajos, iespaidīgākajos un raksturā viscēlākajos cilvēkos. Pēkšņi tukšas kļuva uzticības un goda amatu vietas. Pazuda amatnieki, grāmatu iespiedēji, zinātnieki, universitāšu profesori, rakstnieki un pat galma ļaudis. Simtiem cilvēku bēga no Parīzes, labprātīgi kļūdami par trimdiniekiem, kas atstājuši savu dzimto zemi, un daudzos gadījumos šī rīcība bija pirmais norādījums, ka tie ir labvēlīgi noskaņoti pret reformēto ticību. Paveroties apkārt, pāvesta piekritēji jutās pārsteigti, ka savā vidū bija pacietuši tik daudz nenojaustu ķeceru. Savu niknumu tie izgāza uz viņu varas robežās esošajiem ļoti daudzajiem vienkāršās izcelsmes upuriem. Cietumi bija pārpildīti, un likās, ka degošo sārtu dūmi, kurus iekūra Evaņģēlija apliecinātājiem, aizsedz pat dienas gaismu.

Franci I uzskatīja par vadoni tai lielajai zinātnes un apgaismības kustībai, kas iezīmēja sešpadsmitā gadsimta sākumu. Viņam patika savā galmā sapulcināt rakstniekus un mācītus vīrus no dažādām zemēm. Tieši ar viņa mīlestību uz zinātni un mūku gara tumsonības un māņticības nicināšanu vismaz daļēji izskaidrojama zināmā iecietība, kas reformai tika dāvāta sākumā. Bet reiz iededzies par ķecerības likvidēšanu, šis zinātnes aizgādnis izdeva ediktu, kas visā Francijā aizliedza grāmatu iespiešanu. Francis I sniedz vienu no daudzajiem vēsturiskajiem piemēriem, kas rāda, ka intelektuāla izglītība vien cilvēku nepasargā no reliģiskas neiecietības un vajāšanas tieksmēm.

Francijai ar svinīgu un atklātu ceremoniju vajadzēja apņemties pilnīgi iznīcināt protestantismu. Priesteri pieprasīja, ka ar mises noniecināšanu augstajām Debesīm nodarīto publisko apvainojumu jāizpērk ar asinīm un ka karalim savas tautas labā šis briesmīgais darbs jāatzīst par labu un vēlamu.

Šausmīgās ceremonijas norisei izvēlējās 1535. gada 21. janvāri. (228) Tautas māņticīgās bailes un fanātiskais naids jau bija pamodināts. Parīzē drūzmējās ļaužu pulki no visiem apkārtējiem apvidiem, ielas bija pārpildītas. Dienu vajadzēja sākt ar plašu un iespaidīgu procesiju. "Nami, gar kuriem virzījās gājiens, bija rotāti sēru lentēm, un visā ceļa garumā vietvietām pacēlās altāri." Par godu "svētajam sakramentam" visu namu durvju priekšā dega lāpas. Jau pirms rītausmas pie karaļa pils sāka veidoties gājiens. "Vispirms nesa dažādu baznīcu karogus un krustus. Pēc tam pa pāriem nāca pilsoņi ar lāpām rokās." Sekoja četri mūku ordeņi, ikviens savā īpatnējā tērpā. Tad tika nests liels daudzums ievērojamāko relikviju. Tālāk uz zirgiem jāja augstākie garīdznieki savos spilgti sarkanajos purpura talāros, izrotājušies ar dažādiem krāšņiem, mirdzošiem dārgakmeņiem.

"Hostiju zem krāšņa baldahīna, kuru turēja augstdzimuši prinči, nesa pats Parīzes bīskaps.(..) Aiz hostijas gāja karalis. (..) Francis I tai dienā nenesa ne kroni, ne karalisko tērpu." Ar "atsegtu galvu, uz zemi vērstu skatienu, turēdams rokā degošu vaska sveci", Francijas karalis parādījās kā "grēku nožēlotājs". (14) Pie katra altāra viņš pazemībā locīja ceļus; ne netikumu dēļ, kas aptraipīja viņa dvēseli, ne arī nevainīgo asiņu dēļ, kas darīja netīras valdnieka rokas, bet to savu pavalstnieku nāves grēka dēļ, kas bija uzdrošinājušies noraidīt misi. Tam sekoja karaliene un valsts augstākie ierēdņi, tāpat iedami pa pāriem ar aizdedzinātām vaska svecēm rokās.

Daļu no tās dienas ceremonijas veidoja valdnieka uzruna augstākstāvošajām amatpersonām bīskapa pils lielajā zālē. Ar noskumušu seju viņš parādījās klausītāju priekšā un aizkustinoši daiļrunīgos vārdos apraudāja "šo noziegumu, zaimu, bēdu un negoda dienu", kas bija nākusi pār tautu. Viņš arī uzaicināja katru uzticīgo pavalstnieku palīdzēt iznīdēt samaitājošo ķecerību, kas it kā draud izpostīt Franciju. "Tik tiešām, kungi, kā es esmu jūsu karalis," viņš teica, "ja es apzinātos vienu no saviem locekļiem aptraipītu vai inficētu ar šo riebīgo puvi, es liktu jums to nocirst.(..) (229) Un vēl, ja es redzētu ar to apgānītu kādu no saviem bērniem, es viņu nesaudzētu.(..) Es pats viņu nodotu un upurētu Dievam." Asaras noslāpēja viņa balsi, un visa sapulce raudāja, vienprātīgi saukdama: "Mēs gribam dzīvot un mirt par katoļu reliģiju!" (15)

Pār tautu, kas bija noraidījusi patiesības gaismu, nāca šausmīga tumsa. "Žēlastība, kas nes pestīšanu," bija atspīdējusi, tomēr Francija, labi redzot tās spēku un svētumu, kad tās spožums jau bija apgaismojis daudzas pilsētas un ciemus, no tās novērsās, labāk izvēloties tumsu nekā gaismu. Viņi bija atstūmuši tiem piedāvāto Debesu dāvanu. Tie ļaunu bija nosaukuši par labu un labu par ļaunu, līdz krita par upuri paši savai stūrgalvībai un maldīgai iedomai. Un tagad, ja arī viņi varbūt tiešām ticēja, ka kalpo Dievam, vajājot Viņa ļaudis, tad šī neliekuļotā izturēšanās tomēr nemazināja viņu vainu. Tie stūrgalvīgi bija noraidījuši gaismu, kas tos būtu pasargājusi no piekrāpšanas, no savu dvēseļu aptraipīšanas un asinsizliešanas.

Svinīgais zvērests pilnīgi iznīcināt ķecerību, tika dots lielajā katedrālē, kurā gandrīz trīssimt gadus vēlāk tauta, kas būs aizmirsusi dzīvo Dievu, sēdinās tronī "prāta dievieti". No jauna veidojās procesija, un Francijas pārstāvji iesāka to darbu, kuru viņi bija zvērējuši izpildīt. "Nelielā attālumā viena no otras bija paredzētas sārtu vietas, kurās dzīvus sadedzināt zināmus kristiešus protestantus. Tika dots rīkojums uguni iekurt tikai tad, kad tuvosies karalis, lai procesija, tur apstājoties, varētu būt par aculiecinieci visiem šiem briesmu darbiem." (14) Kristus liecinieku izciestās mokas ir pārāk šausmīgas, lai tās sīkāk atstāstītu, bet no upuru puses nebija nekādas svārstīšanās. Skubināts atteikties no savas pārliecības, kāds atbildēja: "Es ticu tikai tam, ko pravieši un apustuļi jau agrāk sludinājuši un kam ticējuši visi svētie. (230) Es paļaujos uz Dievu, kurš reiz stāsies pretī visām elles varām." (15)

Atkal un atkal procesija apstājās šajās cilvēku mocīšanas vietās. Kad gājiens bija atgriezies izejas punktā pie karaļa pils, pūlis izklīda, un arī karalis un garīdznieki devās prom, ļoti apmierināti ar dienā paveikto darbu, apsveicot sevi, ka tikko iesāktā lieta turpināsies līdz pilnīgai ķecerības iznīcināšanai.

Francija centās pilnīgi iznīcināt miera Evaņģēliju, kuru bija noraidījusi, un drausmīgās sekas vairs nebija novēršamas. 1793. gada 21. janvārī, tieši divi simti piecdesmit astoņus gadus pēc tās dienas, kad Francija pilnīgi nodevās reformatoru vajāšanām, pa Parīzes ielām gāja cita procesija ar pavisam citiem nolūkiem. "Atkal galvenā persona bija karalis, atkal satraukums un klaigas, atkal skanēja saucieni pēc vairāk upuriem, atkal bija uzceltas iekārtas nāves soda izpildīšanai un atkal dienas notikumi beidzās ar briesmīgu šausmu darbu: Ludvigs XVI, kas pūlējās izrauties no cietuma uzraugiem un bendēm, tika vilkts uz priekšu līdz ešafotam un tur ar varu turēts, līdz krita cirvis un viņa galva noripoja no paaugstinājuma." (14) Karalis tomēr nebija vienīgais upuris, tās pašas vietas tuvumā šajās asiņainajās terora dienās giljotīna līdzīgā kārtā pazudināja divus tūkstošus astoņus simtus cilvēcīgu būtņu.

Reformācija pasaulei bija piedāvājusi atvērtu Bībeli, noņemot zīmogu Dieva bauslības priekšrakstiem un ar tās prasībām vēršoties pie ļaužu sirdsapziņas. Bezgalīgā Mīlestība cilvēkiem bija atklājusi Debesu statūtus un principus. Dievs bija teicis: "Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: "Tiešām, gudri un saprātīgi ļaudis ir šī lielā tauta!"" Atmetot Debesu dāvanu, Francija sēja anarhijas un sabrukuma sēklu, un cēloņu un seku nenovēršamā likumsakarība atklājās vēlākajā revolūcijā un briesmīgajā vardarbībā. (231)

Jau sen pirms tam, kad plakātu izlikšana pamodināja vajāšanas, drosmīgais un dedzīgais Fārels bija spiests bēgt no savas dzimtās zemes. Viņš devās uz Šveici, un tur, centīgi atbalstot Cvinglija darbu, palīdzēja svaru kausus nosvērt par labu reformācijai. Šeit viņam nācās pavadīt arī vēlākos savas dzīves gadus, tomēr tas turpināja būtiski iespaidot reformas darbu arī Francijā. Sevišķi trimdas pirmajos gados viņš centās sekmēt Evaņģēlija izplatīšanos dzimtajā zemē. Ievērojamu laiku tas pavadīja, sludinot savu tautiešu vidū robežas tuvumā, no kurienes ar nenogurdināmu modrību vēroja notiekošo cīņu un palīdzēja ar iedrošinājumu un padomu. Ar citu trimdinieku palīdzību franču valodā tika pārtulkoti vācu reformatoru raksti un lielā skaitā iespiesti līdz ar franču Bībeli. Kolportieri šos rakstus izplatīja tālu pa visu Franciju. Tā kā grāmatas viņi saņēma par zemu cenu, tad darbā gūtā peļņa tos darīja spējīgus šo pasākumu izvērst vēl plašāk.

Šveicē Fārels iesāka darbu, maskējies kā vienkāršs skolotājs. Izvēlējies nomaļu draudzi, viņš nodevās bērnu mācīšanai. Bez parastajām zināšanu nozarēm tas piesardzīgi norādīja arī uz Bībeles patiesībām, cerot ar bērnu starpniecību aizsniegt viņu vecākus. Bija daži, kas ticēja, bet tad iejaucās priesteri, lai šo pasākumu apturētu, pierunājot māņticīgos zemniekus viņam pretoties. "Tas nevar būt Kristus Evaņģēlijs," apgalvoja priesteri, "jo tā sludināšana nenes mieru, bet gan karu." (16) Līdzīgi pirmajiem mācekļiem Fārels, vajāts vienā pilsētā, bēga uz citu. Viņš gāja no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, ceļodams kājām, paciezdams izsalkumu, aukstumu un nogurumu, it visur atrazdamies dzīvības briesmās. Viņš sludināja tirgus laukumos, baznīcās un dažreiz pat no katedrāļu kancelēm. Reizēm viņš baznīcā neatrada nevienu klausītāju, bet bija arī gadījumi, kad sludināšanu pārtrauca kliedzieni un ņirdzīgas piezīmes vai arī viņu ar varu novilka no kanceles. Ne vienu vien reizi pūlis to satvēra un līdz nāvei piekāva. Tomēr viņš lauzās uz priekšu. (232) Lai gan bieži noraidīts, tomēr ar nenogurstošu izturību tas atkal no jauna pievērsās cīņai, un rezultātā kādreizējie pāvestības cietokšņi gan mazākās, gan lielākās pilsētās viens pēc otra atvēra vārtus Evaņģēlijam. Nelielā draudze, kurā tas bija iesācis strādāt, drīz vien pieņēma reformēto ticību. Arī Morata un Neušātele atteicās no Romas rituāliem un no baznīcām iznesa elkudievīgos attēlus.

Jau sen Fārels bija ilgojies pacelt protestantisma karogu Ženēvā. Ja izdotos iemantot šo pilsētu, tad tā varētu kļūt par Francijas, Šveices un Itālijas reformācijas centru. Neizlaižot no acīm šo mērķi, viņš turpināja darboties, līdz tika iegūtas daudzas apkārtējās pilsētas un ciemi. Tad ar vienu vienīgu pavadoni Fārels iegāja Ženēvā. Bet tur viņam atļāva sniegt tikai divas svētrunas. Priesteri, velti nopūlējušies, lai viņu tiesātu civilās varas orgāni, lika Fārelam stāties garīdznieku koncila priekšā, kurā viņi ieradās zem talāriem paslēptiem ieročiem, apņēmušies reformatoram atņemt dzīvību. Ēkas ārpusē tika sapulcēts saniknots pūlis ar rungām un zobeniem, lai par katru cenu nodrošinātu viņa nāvi, ja tam izdotos izbēgt no koncila. Tomēr reformatoru izglāba valsts augstāko ierēdņu un bruņoto spēku klātbūtne. Jau nākošajā dienā agri no rīta to kopā ar pavadoni pārcēla pāri ezeram uz kādu drošu vietu. Tā beidzās pirmais mēģinājums iepazīstināt Ženēvu ar Evaņģēliju.

Nākamajam mēģinājumam tika izraudzīts vienkāršāks sūtnis – jauneklis ar tik pazemīgu ārējo izskatu, ka pat tie, kas saucās reformas draugi, viņu uzņēma vēsi un vienaldzīgi. Ko gan tāds cilvēks varētu darīt tur, kur tika atmests pats Fārels? Kā gan jaunietis, kuram tik maz drosmes un pieredzes, spētu pretoties vētrai, kas piespieda bēgt visstiprāko un drosmīgāko? "Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu," saka Kungs." (Cak. 4:6.) "Kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros. Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība ir spēcīgāka nekā cilvēki." (1. Kor.1:27,25)

Arī Fromāns šo darbu iesāka, strādājot par skolotāju. (233) Patiesības, kuras viņš bērniem mācīja skolā, tie atkārtoja savās mājās. Un tā, lai dzirdētu Bībeles izskaidrojumus, drīz vien uz skolu sāka nākt arī vecāki un klase pildījās ar uzmanīgiem klausītājiem. Jauno Derību un traktātus ļaudis saņēma par velti, un šī lasāmviela aizsniedza vēl daudzus citus, kas neuzdrošinājās atklāti nākt, lai klausītos jaunās mācības. Pēc kāda laika arī šis strādnieks bija spiests bēgt, bet viņa mācītās patiesības paspēja iesakņoties cilvēku sirdīs. Reformācija bija iedēstīta un turpināja izplatīties un nostiprināties. Vēlāk sludinātāji atkal atgriezās, un, pateicoties viņu pūlēm, beidzot Ženēvā uzvaru guva protestantiskais dievkalpošanas veids.

Pilsēta jau bija deklarējusi savu nostāšanos reformācijas pusē, kad pēc daudz un dažādiem ceļojumiem un likstām pa tās vārtiem ienāca Kalvins. Atgriežoties no pēdējā dzimtās vietas apmeklējuma, viņš atradās ceļā uz Bāzeli. Bet, tā kā taisno ceļu bija ieņēmušas Kārļa V armijas, viņš bija spiests iet apkārt caur Ženēvu.

Šajā apmeklējumā Fārels saskatīja Dieva vadību. Lai gan Ženēva bija pieņēmusi reformēto ticību, tomēr tur vēl daudz ko vajadzēja paveikt. Cilvēki tiek atgriezti pie Dieva ne kā draudzes, bet kā atsevišķas personas, tādēļ atdzimšanas darbam jānotiek sirdī un sirdsapziņā, Svētā Gara spēkā, bet ne ar koncilu lēmumiem. Lai gan Ženēvas iedzīvotāji bija nokratījuši Romas varu, tomēr viņi ne visai labprāt atteicās no netikumiem, kas zēla un plauka tās valdīšanas laikā. Ieviest Evaņģēlija skaidros pamatlikumus un pilnībā sagatavot ļaudis tās vietas ieņemšanai, kurā tos it kā aicināja Dieva aizgādība, tiešām nebija viegls darbs.

Fārels bija pārliecināts, ka viņš Kalvinā ir atradis cilvēku, kas tam pievienosies šajā darbā. Dieva Vārdā viņš svinīgi un nopietni lūdza jauno evaņģēlistu palikt tur un strādāt. Kalvins ļoti izbijās. Būdams bikls un miermīlīgs, viņš vairījās no saskares ar drosmīgo, neatkarīgo un pat varmācīgo ženēviešu garu. Vājā veselība līdz ar ieradumu nodoties studijām spieda viņu meklēt vientulību. Domādams, ka reformas lietai vislabāk var kalpot ar savu spalvu, viņš vēlējās atrast klusu, mierīgu vietu studijām, lai no turienes ar preses starpniecību pamācītu un celtu draudzes. (234) Bet Fārela svinīgais norādījums tomēr šķita kā aicinājums no Debesīm, un tas neuzdrošinājās pretoties. Kā pats vēlāk izteicās, viņam šķitis "it kā Dieva roka no Augšienes to būtu satvērusi un nenovēršami nolikusi šajā vietā, kuru viņš tik nepacietīgi vēlējās atstāt". (17)

Tajā laikā protestantu lietai draudēja lielas briesmas. Pār Ženēvu dārdēja pāvesta lāsti, un to iznīcināt kāroja spēcīgas tautas. Kā lai šī mazā pilsēta pretojas varenajai hierarhijai, kas tik bieži bija piespiedusi pakļauties gan karaļus, gan imperatorus? Kā lai tā pastāv pret pasaules lielo iekarotāju armijām?

Visā kristīgajā pasaulē protestantismu apdraudēja briesmīgi ienaidnieki. Pēc reformācijas pirmajām uzvarām Roma no jauna sakopoja spēkus, cerot tomēr kādreiz panākt tās iznīcināšanu. Šajā laikā nodibināja Jezuītu ordeni, visnežēlīgāko, nekaunīgāko un varenāko no visiem pāvestības aizstāvjiem. Šķirti no jebkādām pasaulīgām saistībām un cilvēcīgām interesēm, miruši dabīgajām labvēlības jūtām, pilnīgi apklusinājuši saprātu un sirdsapziņu, viņi neatzina nekādu valdību, nekādas saites, izņemot sava ordeņa likumus, nekādu pienākumu, izņemot pienākumu paplašināt savas biedrības varu. (Skat. Pielikumā.) Kristus Evaņģēlijs savus sekotājus bija darījis spējīgus pastāvēt briesmās un panest ciešanas, kā arī, nebaidoties no aukstuma, izsalkuma, smaga darba un trūkuma, turēt augsti paceltu patiesības karogu, ja arī par to viņus gaidītu moku rati, pazemes cietumi un sārti. Lai cīnītos pret šo spēku, jezuitisms savus sekotājus apgaroja ar tādu fanātismu, kas tos darīja spējīgus izturēt līdzīgos pārbaudījumos, liekot pretī patiesībai visus iespējamos viltus ieročus. Viņiem neviens noziegums nebija par lielu, neviena krāpšana par nekrietnu, neviena izlikšanās par grūtu, lai to visu neizmantotu cīņā pret ķeceriem. Svinīgi solījušies dzīvot nabadzībā un pazemībā, viņi pastāvīgi domāja tikai par bagātības un varas iegūšanu, lai tad tās izmantotu protestantisma sagraušanai un pāvestības virskundzības atjaunošanai.

Izejot ļaudīs kā sava ordeņa locekļi, viņi tērpās svētumā, apmeklēja cietumus un slimnīcas, kalpoja slimajiem un (235) trūcīgajiem, vārdos apliecināja atsacīšanos no pasaules un nesa Jēzus svēto vārdu, kas gāja apkārt labu darīdams. Bet zem šīs nevainojamās ārienes bieži slēpās visnoziedzīgākie un šausmīgākie nolūki. Ordenis darbojās pēc devīzes, ka mērķis attaisno līdzekļus. Saskaņā ar šo kodeksu, meli, zādzības, nepatiesi zvēresti un slepkavības bija ne tikai piedodamas, bet pat uzslavas vērtas, ja tikai tās nāca par labu baznīcas interesēm. Zem visdažādākajām maskām jezuīti lauza sev ceļu uz valsts amatiem, izvirzījās par karaļu padomdevējiem un veidoja tautu politiku. Viņi kļuva par kalpiem, lai izspiegotu savus kungus. Viņi dibināja koledžas firstu un augstmaņu dēliem un skolas vienkāršajiem ļaudīm, lai panāktu, ka protestantu bērni sāk ievērot pāvestības rituālus. Prāta samulsināšanai un iztēles apžilbināšanai un savaldzināšanai tika izmantots viss Romas ārējais krāšņums, un tā daudzu tautu dēli nodeva brīvību, kuras dēļ tēvi tik daudz bija pūlējušies un lējuši savas asinis. Jezuīti ātri izplatījās pa visu Eiropu, un, kur vien viņi gāja, tur sekoja pāvestības iekārtas atdzimšana.

Lai tiem piešķirtu vēl lielāku varu, tika izdota bulla par inkvizīcijas atjaunošanu. (Skat. Pielikumā.) Neskatoties uz vispārējo riebumu, ar kādu to uzņēma pat katoļu zemēs, pāvestības vadoņi atkal nodibināja šo briesmīgo tribunālu, un zvērības, kas būtu par šausmīgām dienas gaismai, tika praktizētas krēslainajos pazemes cietumos. Daudzās valstīs tūkstoši un atkal tūkstoši cilvēku, pats tautas zieds, skaidrākie un cēlākie, visgudrākie un augstāk izglītotākie, dievbijīgie un savam darbam nodevušies draudžu gani, čaklie un patriotiskie pilsoņi, izcilie zinātnieki, talantīgie mākslinieki un prasmīgie amatnieki tika nogalināti vai bija spiesti bēgt uz citām zemēm.

Tādi bija līdzekļi, ar kuriem Roma centās nodzēst reformācijas gaismu, atņemt cilvēkiem Bībeli un atjaunot tumsas laikmeta neziņu un māņticību. (236) Bet, pateicoties Dieva svētībai un to izcilo vīru pūlēm, kurus Viņš bija pamodinājis iet Lutera pēdās, protestantismu tomēr nesagrāva. Par savu spēku tam nebūt nav jāpateicas firstu labvēlībai vai viņu ieročiem. Par tā cietokšņiem kļuva vissīkākās valstis, visvienkāršākās un nespēcīgākās tautas. Viens no tādiem nocietinātiem punktiem bija mazā Ženēva, pastāvēdama varenu ienaidnieku vidū, kas kala visdažādākos plānus tās iznīcināšanai; tāda bija Holande Ziemeļu jūras sēkļos, kas cīnījās pret tajā laikā lielākās un bagātākās valsts Spānijas tirāniju; nemīlīgā un neauglīgā Zviedrija, kas reformācijai sagādāja daudz uzvaru.

Gandrīz trīsdesmit gadus Kalvins strādāja Ženēvā, vispirms lai tur nodibinātu draudzi, kas turētos pie Bībeles morāles mācībām, un tad lai reformācijas darbu izplatītu tālāk pa visu Eiropu. Viņa kā vadoņa rīcība nebija bez kļūdām, ne arī visas mācības brīvas no maldiem. Tomēr šis vīrs bija darbarīks to patiesību pasludināšanai, kurām viņa laikā bija sevišķi svarīga nozīme protestantisma pamatlikumu aizstāvēšanā pret spēcīgi atpakaļ plūstošo pāvestības straumi un dzīves vienkāršības un skaidrības atbalstīšanā reformētajās draudzēs, kam vajadzēja nomainīt Romas banālo lepnumu un samaitātību.

No Ženēvas tika izplatīti preses izdevumi, un izgāja skolotāji reformētās mācības tālākai izplatīšanai. Tur meklēja norādījumus, padomus un iedrošinājumu visu zemju vajātie ļaudis. Kalvina pilsēta kļuva par patvērumu visiem Rietumeiropas izmocītajiem reformatoriem. Glābjoties no šausmīgajām vētrām, kas plosījās gadsimtiem ilgi, bēgļi nonāca pie Ženēvas vārtiem. Izsalkušus, ievainotus, savas mājas un radus zaudējušus, viņus te silti uzņēma un gādīgi aprūpēja, un, atraduši šeit jaunas mājas, viņi viesmīlīgajai pilsētai kļuva par svētību ar savām zināšanām, meistarību un dievbijību. Vēlāk daudzi, kas tā bija meklējuši patvērumu, atgriezās atkal dzimtenē, lai turpinātu pretoties Romas tirānijai. Drosmīgais skotu reformators Džons Nokss, daudzie angļu puritāņi, Holandes un Spānijas protestanti un Francijas hugenoti savu dzimto zemju tumsas apgaismošanai patiesības lāpu aizdedzināja Ženēvā.

13. Nīderlande un Sakndināvija

[237] Pāvesta tirānija Nīderlandē jau ļoti agri pamodināja apņēmīgu pretestību. Septiņus gadsimtus pirms Lutera laika divi bīskapi, kas bija nosūtīti uz Romu un tur iepazinušies ar "svētā krēsla" īsto raksturu, bezbailīgi apsūdzēja pāvestus: Dievs "savai ķēniņienei un laulātai sievai – draudzei – ir sagādājis brīnišķīgu un mūžīgu mantu viņas ģimenes vajadzībām, līdz ar nevīstošu un neiznīkstošu rotājumu un ir devis viņai mūžīgu kroni un scepteri; (..) bet visus šos labumus jūs sagrābjat līdzīgi zaglim. Jūs sēžat templī kā Dievs, gana vietā jūs avīm esat kļuvis par vilku, (..) jūs gribat, lai mēs ticam, ka jūs esat augstākais bīskaps, bet jūsu uzvešanās drīzāk gan atgādina tirānu.(..) Lai gan jums vajadzētu būt kalpu kalpam, kā jūs arī saucaties, jūs tomēr cenšaties kļūt par kungu kungu (..). Jūs padarāt nicināmas Dieva pavēles (..). Svētais Gars ir visu draudžu cēlājs, cik tālu vien sniedzas zeme (..). Mūsu Dieva pilsēta, kuras pilsoņi mēs esam, izplešas uz visām debess pusēm, un tā ir lielāka par to pilsētu, kuru svētie pravieši nosaukuši par Bābeli, kas izliekas dievbijīga, paaugstinās līdz debesīm un lielās, ka tās gudrība ir nemirstīga, un beidzot pilnīgi bez pamata saka, ka tā nekad nav maldījusies un arī nekad nevar maldīties." (1)

(238) No gadsimta gadsimtā cēlās cilvēki, kas atbalsoja šo protestu. Nīderlandi aizsniedza arī tie pirmie skolotāji, kas, iedami no vienas zemes uz otru, saucoties dažādos vārdos un savā raksturā līdzinoties valdiešu misionāriem, ļaudis it visur iepazīstināja ar Evaņģēliju. Viņu mācības izplatījās ļoti strauji. Valdiešu Bībeli tie pantos pārtulkoja holandiešu valodā. Viņi paskaidroja, ka "tur ir daudz laba, nav joku, ne pasaku, ne nieku, ne melu, bet tikai patiesības vārdi; ka šur un tur tiem tiešām ir cieta garoza, bet ka aiz tās ir viegli saskatāms labā un svētā jaukums un vērtīgais saturs". (2) Tā rakstīja senās ticības draugi divpadsmitajā gadsimtā.

Roma uzsāka savus vajāšanu darbus, bet, neskatoties uz sārtiem un spīdzināšanu, ticīgo skaits turpināja pieaugt. Viņi bezbailīgi deklarēja, ka reliģijā vienīgā un nemaldīgā autoritāte ir Bībele un ka "nevienu cilvēku nevajadzētu spiest ticēt, bet katru mantot ar sludināšanu". (3)

Lutera mācības Nīderlandē atrada labvēlīgu augsni, un Evaņģēliju sāka sludināt nopietni un uzticīgi vīri. No kādas Holandes provinces nāca Menno Sīmonss. Audzināts par Romas katoli un iesvētīts priestera amatam, viņš pilnīgi nemaz nepazina Bībeli un arī nevēlējās to lasīt, baidīdamies, ka varētu tikt pievilts, iekrītot ķecerībā. Kad viņam uzmācās šaubas par doktrīnu, vai maize un vīns tiešām pārvēršas Kristus miesā un asinīs, viņš tās uzskatīja par sātanisku kārdinājumu, ar lūgšanu un grēksūdzi centās no tām atbrīvoties, bet veltīgi. Pēc tam viņš apsūdzošo sirdsapziņas balsi pūlējās apklusināt ar izklaidēšanos un uzdzīvi, bet arī tā neguva nekādus panākumus. Pēc kāda laika tomēr vajadzēja sākt pētīt Jauno Derību, kas kopā ar Lutera rakstiem lika viņam pieņemt reformēto ticību. Drīz pēc tam viņš tuvējā ciematā kļuva par aculiecinieku kāda cilvēka nonāvēšanai, kuram nocirta galvu tikai par to, ka tas bija no jauna kristījies. Šis notikums viņu ierosināja pētīt Bībeli attiecībā uz bērnu kristīšanu. Rakstos tas nevarēja atrast nevienu pierādījumu, kas apliecinātu šī rituāla pareizību, bet redzēja, ka vienmēr un visur kā priekšnosacījums cilvēka kristīšanai tiek prasīta grēku nožēla, atgriešanās un ticība. (239)

Menno aizgāja no Romas baznīcas un savu dzīvi veltīja to patiesību mācīšanai, kuras pats bija pieņēmis. Vācijā un arī Nīderlandē parādījās fanātiķi, kas sludināja bezjēdzīgas un musinošas mācības, izsmēja kārtību un tikumību, un aicināja uz vardarbību un sacelšanos. Menno labi redzēja drausmīgos rezultātus, kuriem pretī neizbēgami veda šīs kustības, tādēļ viņš enerģiski pretojās maldīgajām mācībām un fanātiķu viltīgajiem plāniem. Daudzi cilvēki, kurus šie fanātiķi bija maldinājuši, vēlāk tomēr atsacījās no viņu kaitīgajām mācībām, jo vēl bija jūtams seno kristiešu pēcteču, valdiešu, labais iespaids. Menno šo cilvēku vidū strādāja ļoti dedzīgi, gūdams labus panākumus.

Divdesmit piecus gadus viņš kopā ar sievu un bērniem ceļoja no vienas vietas uz otru, ciešot lielas grūtības un trūkumu, bieži nonākot pat dzīvības briesmās. Strādādams galvenokārt zemāko šķiru vidū, viņš šķērsoja Nīderlandi un Ziemeļvāciju, bet reformatora iespaids patiesībā sniedzās daudz tālāk. Pēc dabas daiļrunīgs, lai gan ar ierobežotu izglītību, viņš bija noteikts un godīgs vīrs, pazemīgu garu un smalkjūtīgs savā uzvedībā, – tiešām dievbijīgs cilvēks. Savā dzīvē viņš vienmēr īstenoja citiem mācītos priekšrakstus, līdz ar to iemantodams visu ļaužu uzticību. Viņa sekotājus izklīdināja un vajāja. Tie ļoti cieta, tāpēc ka viņus bieži sajauca ar fanātiskajiem munsteriešiem. Viņa darbības rezultātā patiesībai pievērsās daudz dvēseles.

Nekur reformētās mācības nepieņēma tik plaši kā Nīderlandē. Tomēr maz bija tādu zemju, kur šo mācību piekritējiem nācās panest vēl briesmīgākas vajāšanas. Vācijā Kārlis V reformāciju gan bija aizliedzis un visus tās piekritējus labprāt būtu nodevis uguns sārtiem, tomēr viņa patvaļai kā barjera pretī pacēlās firsti. Nīderlandē imperatora vara bija daudz lielāka, tādēļ cits citam ātri sekoja edikti par vajāšanām. (240) Bībeles lasīšana, tās klausīšanās vai sludināšana, pat tikai runāšana par Bībeli bija noziegums, ko sodīja ar nāvi uz sārta. Arī Dieva pielūgšana slepenībā, atturēšanās no zemošanās svētbilžu priekšā un garīgu dziesmu dziedāšana bija sodāma ar nāvi. Tiesāja itin visus, kas atteicās no saviem maldiem, – vīriešus nonāvēja ar zobenu, bet sievietes dzīvas apraka zemē. Kārļa V un Fīlipa II valdīšanas laikā bojā aizgāja tūkstošiem cilvēku.

Reiz inkvizitoru priekšā atveda veselu ģimeni, ko apsūdzēja par atturēšanos no mises un Dieva pielūgšanu mājās. Kad jaunākajam dēlam jautāja, ko viņi tur slepenībā dara, tas atbildēja: "Mēs zemojamies uz ceļiem un lūdzam, lai Dievs apgaismotu mūsu prātu un piedotu mūsu grēkus; mēs lūdzam par mūsu valdnieku, lai viņa valdīšanas laikā zeltu labklājība un dzīve būtu laimīga; mēs lūdzam par mūsu pilsētas valdi, lai Dievs viņus pasargā." (4) Šī liecība dažus no tiesnešiem dziļi aizkustināja, tomēr tēvam un vienam no dēliem piesprieda nāvessodu uz sārta.

Bet vajātāju niknums nepārspēja mocekļu ticības drosmi. Ne tikai vīri, bet arī trauslas sievietes un jaunas meitenes atklāja neiedragājamu pārliecību. "Sievas nostājās pie vīriem sagatavotajiem sārtiem, un, kad tur iededzināja uguni, viņas čukstēja mierinošus vārdus vai arī, vīrus uzmundrinot, dziedāja garīgas dziesmas." "Jaunas meitenes dzīvas apgūlās izraktajos kapos, it kā ietu uz nakts dusu savā guļamistabā, vai arī devās uz ešafotu un ugunī, tērpušās labākajās drēbēs, it kā gatavotos savām kāzām." (4)

Kristiešu asinis kļuva par sēklu tāpat kā tajās dienās, kad Evaņģēliju centās iznīcināt pagānisms. (5) Vajāšanas tikai pavairoja patiesības liecinieku skaitu. Gadu no gada monarhs, kuru ļaužu neuzvaramā apņēmība bija novedusi līdz ārprātam, turpināja savu nežēlīgo darbu, bet veltīgi. Beidzot sacelšanās ievērojamā Orānijas Viljama vadībā Holandei atnesa brīvību kalpot Dievam saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Pjemontas kalnos, Francijas līdzenumos un Holandes krastos Evaņģēlija panākumus slacīja mācekļu asinis. (241) Bet ziemeļu zemēs Evaņģēlijs ienāca daudz mierīgākā veidā. Studenti, kas mācījās Vitenbergā, atgriežoties mājās, reformēto ticību aiznesa uz Skandināviju. Gaismu izplatīja arī Lutera rakstu izdošana. Vienkāršā, izturīgā ziemeļu tauta novērsās no Romas samaitātības, greznuma un māņticības, lai priecīgi pieņemtu skaidrību, sirsnību un Bībeles dzīvinošās patiesības.

"Dānijas reformators" Tausens bija zemnieka dēls. Jau agri zēns uzrādīja asas spriešanas spējas, viņš alka pēc izglītības, bet vecāku dzīves apstākļi to neļāva iegūt, tādēļ viņš iestājās klosterī. Šeit viņa dzīves skaidrība, līdz ar uzcītību un uzticību iemantoja priekšniecības labvēlību. Pārbaude rādīja, ka viņam piemīt talants, kas nākotnē baznīcai varētu labi noderēt. Tādēļ arī nolēma jaunieti izglītot kādā Vācijas vai Nīderlandes universitātē. Studentam pašam atļāva izvēlēties sev skolu, tikai ar vienu nosacījumu, – ka viņš neies uz Vitenbergu. Baznīcas stipendiātu nedrīkstēja apdraudēt ķecerības inde. Tā domāja mūki.

Tausens aizgāja uz Ķelni, kas toreiz, tāpat kā tagad, bija viens no Romas piekritēju cietokšņiem. Bet jauneklim ātri apriebās skoloto vīru misticisms. Apmēram šajā laikā viņš dabūja Lutera rakstus. Viņš tos lasīja ar izbrīnu un sajūsmu, ļoti ilgojoties saņemt reformatora personīgas pamācības, bet līdz ar to nāktos riskēt aizvainot savu klostera priekšnieku un zaudēt viņa atbalstu. Tomēr drīz vien izšķirošais lēmums tika pieņemts, un viņa vārdu ierakstīja Vitenbergas studentu sarakstos.

Atgriezies Dānijā, viņš atkal devās uz savu klosteri. Tad vēl neviens viņu neturēja aizdomās par luterānismu, un arī viņš pats savu noslēpumu neatklāja, bet, nemodinot biedru aizspriedumus, centās vadīt tos uz skaidrāku ticību un svētāku dzīvi. (242) Viņš draugiem atvēra Bībeli un izskaidroja tās patieso nozīmi, visiem norādot uz Kristu kā grēcinieku taisnību un vienīgo izglābšanās cerību. Bezgala lielas bija klostera priekšnieka dusmas, kurš tik ļoti cerēja izveidot Tausenu par drosmīgu Romas aizstāvi. Tagad viņu nekavējoties aizsūtīja uz citu klosteri un vēl stingri uzmanīja, lai tas paliktu tikai savā cellē.

Par šausmām jaunajiem aizbildņiem vairāki mūki drīz vien paziņoja, ka viņi ir pievērsušies protestantismam. Caur celles restēm Tausens saviem biedriem bija atklājis īsto patiesību. Ja šie dāņu cienīgtēvi cīņā pret ķecerību būtu stingri turējušies pie baznīcas izstrādātajām metodēm, tad Tausena balsi vairs nekad nedzirdētu, tomēr viņi reformatoru neatdeva pazemes cietuma kapam, bet izdzina no klostera. Un tad tie vairs neko nespēja aizkavēt. Tikko bija izdots karaļa edikts, kas aizsargāja jaunās mācības skolotājus. Tausens sāka sludināt. Viņam atvēra baznīcas, un ļaudis drūzmējās to klausīties. Cēlās arī citi Dieva Vārda skolotāji. Itin plaši tika izplatīta dāņu valodā pārtulkotā Jaunā Derība. Pāvesta piekritēju pūles darbu izjaukt to tikai vēl vairāk paplašināja, un nenācās vairs ilgi gaidīt, līdz Dānija atklāti pieņēma reformēto ticību.

Arī Zviedrijā dzīvības ūdeni saviem tautiešiem atnesa jaunekļi, kas paši to bija smēluši no Vitenbergas avota. Divi no Zviedrijas reformācijas vadoņiem, Orebro kalēja dēli Olafs un Laurencijs Petri, mācījās pie Lutera un Melanhtona un patiesību, ko tādā veidā bija uzņēmuši, čakli sniedza tālāk. Olafs, līdzīgi lielajam reformatoram, modināja ļaudis ar savu dedzību un daiļrunību, kamēr Laurencijs, līdzīgi Melanhtonam, savā garīgajā izglītībā palika uzmanīgs un vienmēr mierīgs. Abi bija taisni un dievbijīgi vīri ar lielām teoloģiskām zināšanām un nesatricināmu drosmi patiesības aizstāvēšanā. Pāvestības pretestības jau arī netrūka. Katoļu priesteri centās radīt satraukumu neizglītotajā, māņticīgajā tautā. Pūlis bieži uzbruka Olafam Petri, un vairākos gadījumos viņš tikko izglāba savu dzīvību. Tomēr reformatori atradās karaļa aizbildniecībā un aizsardzībā.

Valdot Romas baznīcai, ļaudis bija nabadzības nomākti, tos ļoti nežēlīgi apspieda. (243) Viņiem nebija Svēto Rakstu, un, tā kā reliģija sastāvēja tikai no simboliem un ceremonijām, kas prātam nesniedza nekādu gaismu, tad tie atgriezās pie savu pagānisko senču māņticīgajiem uzskatiem un ieradumiem. Tauta sašķēlās strīdīgās frakcijās, kuru bezgalīgās cīņas pavairoja vispārējo postu. Karalis izšķīrās par reformāciju valstī un baznīcā, tādēļ viņš apsveica šos spējīgos palīgus cīņā pret Romu.

Zviedrijas monarha un tautas vadošo vīru klātbūtnē Olafs Petri ļoti talantīgi aizstāvēja reformētās ticības mācības pret Romas cīnītājiem. Viņš pastāvēja uz to, ka baznīctēvu atziņas ir pieņemamas tikai tad, ja tās saskan ar Rakstiem, ka būtiskās ticības pamati Bībelē atklāti tik skaidri un vienkārši, ka visi cilvēki to var saprast. Kristus sacīja: "Mana mācība nav Manis paša, bet tā, kas Mani sūtījis" (Jāņa 7:16.), un Pāvils paskaidroja, ka, ja viņš sludinātu kādu citu Evaņģēliju, ne to, ko ir saņēmis, tad lai viņš ir nolādēts. (Gal.1:8.) "Kā gan," sacīja reformators, "cilvēki uzdrošinās pašu izdomātas dogmas ieviest ar likumu un uzspiest tās kā glābšanai nepieciešamas?" (6) Viņš pierādīja, ka baznīcas dekrētiem, ja tie runā pretī Dieva pavēlēm, nav nekādas autoritātes, un aizstāvēja protestantu izcilo principu, ka "Bībele un vienīgi Bībele" ir ticības un rīcības mēraukla.

Kaut arī šī cīņa norisinājās mums samērā nepazīstamos laikos, tā tomēr rāda, kādi "cilvēki veidoja reformatoru armiju. Tie nebija neizglītoti sektanti vai vienkārši trokšņa cēlāji – nepavisam nē, tie bija vīri, kas labi pazina Dieva Vārdu un prata lietot ieročus, ar kādiem viņus apgādāja Bībeles arsenāls. Izglītības ziņā tie savam laikam bija tālu priekšā. (244) Ja uzmanību pievēršam tādiem spožiem centriem kā Vitenberga un Cīrihe un tādiem slaveniem vārdiem kā Luters, Melanhtons, Cvinglijs un Ekolampadijs, tad tūlīt varam teikt, ka tie bija kustības vadoņi, kuru darbā varēja sagaidīt atklājamies neparastu spēku un plašas zināšanas, bet viņu skolnieki droši vien tiem nelīdzinājās. Vai tā varam sacīt? Ja pievēršamies maz pazīstamajam Zviedrijas darba laukam un vienkāršajiem Olafa un Laurencija Petri vārdiem – no meistariem pie mācekļiem –, ko mēs atrodam? Izglītotus cilvēkus un teologus, vīrus, kas pilnīgi pārzināja visu Evaņģēlija patiesības sistēmu un kas viegli uzvarēja skolotos sofistus un Romas prelātus". (6)

Disputa rezultātā Zviedrijas karalis pieņēma protestantu ticību, un neilgi pēc tam arī nacionālā sapulce izteicās tai par labu. Olafs Petri jau zviedru valodā bija pārtulkojis Jauno Derību, un uz karaļa vēlēšanos abi brāļi uzņēmās visas Bībeles pārtulkošanu. Tā zviedru tauta pirmo reizi saņēma Dieva Vārdu dzimtajā valodā. Parlaments izdeva rīkojumu, ka sludinātājiem visā valstī jāizskaidro Raksti un bērniem skolās jāmācās lasīt Bībeli.

Evaņģēlija svētīgā gaisma nepārtraukti un droši izkliedēja neziņas un māņticības tumsu. Atbrīvota no Romas apspiedēju varas, tauta pacēlās tādā spēkā un augstumā, kādu tā nekad iepriekš nebija sasniegusi. Zviedrija kļuva par vienu no protestantisma balstiem. Gadsimtu vēlāk briesmu brīdī šī mazā un līdz šim nespēcīgā tauta – vienīgā Eiropā, kas iedrošinājās sniegt palīga roku, – nāca glābt Vāciju Trīsdesmitgadīgā kara postošajās cīņās. Likās, ka visa Ziemeļeiropa atkal tiks pakļauta Romas tirānijai. Un tā bija Zviedrijas armija, kas stiprināja Vāciju stāties pretī pāvesta panākumu straumei, izcīnot iecietību protestantiem – kalvinistiem, kā arī luterāņiem – un atgūstot sirdsapziņas brīvību tām zemēm, kas bija pieņēmušas reformāciju.