Lielā cīņa

Priekšvārds

Šī grāmata, lasītāj, nav publicēta, lai mūs pārliecinātu par pasaulē visur redzamo netaisnību, sāpēm un postu. To mēs tāpat ļoti labi zinām.

Šī grāmata nav publicēta, lai tikai pateiktu, ka starp tumsu un gaismu, grēku un taisnību, ļauno un labo, nāvi un dzīvību notiek nesamierināma cīņa. Savas sirds dziļumos mēs ikviens to apzināmies un arī izjūtam, ka esam šīs cīņas līdzdalībnieki, katrs pildot savu lomu.

Tomēr bieži vien mums pamostas ilgas par šo lielo cīņu uzzināt kaut ko vairāk. Kā tā sākusies? Var būt, ka tā ir pastāvējusi un norisinājusies vienmēr. Kādi elementi ir iesaistīti tās godbijību izraisošajā un sarežģītajā veidojumā? Kā tā skar mani, un kā uz to vajadzētu reaģēt? Kas ir mans pienākums, un par ko vajadzētu justies atbildīgam? Es pasaulē neesmu ienācis pēc savas izvēles. Vai tas man par labu vai sliktu?

Par kādiem principiem risinās šī cīņa? Cik ilgi tā turpināsies? Ar ko beigsies? Vai šī zeme, kā daži zinātnieki stāsta, ieslīgs mūžīgas nakts drūmajā un aukstajā tumsā, vai arī mūs gaida labāka nākotne – dzīvības gaismas apmirdzēta un mūžīgās Dieva mīlestības sasildīta un apņemta?

Jautājumi var kļūt vēl nopietnāki: kā šo cīņu starp savtīgumu un uz citiem plūstošo mīlestību manā sirdī varētu izšķirt ar labā uzvaru un izšķirt uz visiem laikiem? Ko par to saka Bībele? Ko Dievs mums vēlas atklāt attiecībā uz šo jautājumu, kas ar mūžības nopietnību skar ikkatru cilvēku?

Ar šiem jautājumiem ir jāsastopas. Tie neatlaidīgi mostas mūsu sirdīs. Tie prasa skaidru un izsmeļošu atbildi.

Dievs, kas cilvēkā ielicis ilgas pēc labā, ilgas pēc patiesības, noteikti arī darīs mums zināmas visas nepieciešamās atziņas un atbildes, "jo Dievs Kungs neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem".

Šī grāmata, lasītāj, katram domājošam cilvēkam vēlas palīdzēt pareizi atrisināt dzīves sarežģītās problēmas. To sarakstījis cilvēks, kas ir baudījis un redzējis, cik labs ir Kungs, un tuvā sadraudzībā ar Dievu, pētot Viņa Vārdu, uzzinājis, ka Kunga noslēpums ir pie tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība tiem dod saprašanu.

Lai mēs labāk izprastu šajā vissarežģītākajā cīņā ietvertos principus – cīņā, no kuras atkarīga Universa labklājība – autors mums to parāda varenos ainojumos, kas ņemti no tautu dzīves pēdējos divdesmit gadsimtos.

Grāmata sākas ar Dieva izredzētās pilsētas Jeruzālemes vēstures skumjajām ainām, kad tā bija atmetusi Golgātas Vīru, kurš nāca to glābt. Un, ejot tālāk pa tautu lielceļu, tā pievēršas Dieva bērnu vajāšanām pirmajos gadsimtos, lielajai atkrišanai draudzē, pasauli modinošajai reformācijai, kurā skaidri atklājas daži šīs cīņas galvenie principi; bijājamai mācībai, ko sniedz Francijas novēršanās no taisnības pamatlikumiem; atmodai un Svēto Rakstu paaugstināšanai, un to labvēlīgajam, glābjošam iespaidam; pēdējo dienu reliģiskajai atmodai; visu apgaismojošai Dieva Vārda avota atvēršanai ar sekojošām brīnišķām atzīšanas atklāsmēm, kas spēj stāties pretī visiem postošiem tumsas un viltus veidojumiem.

Vienkārši, skaidri un spēcīgi ir aprakstīta arī pašreizējā cīņas fāze ar tajā ietvertajiem svarīgajiem pamatlikumiem, pret kuriem neviens nevar palikt neitrālā stāvoklī.

Beidzot mums šī grāmata vēl stāsta par mūžīgo un krāšņo uzvaru, kad labais triumfē pār ļauno, taisnība pār netaisnību, gaisma pār tumsu, prieks pār bēdām, cerība pār izmisumu, godība pār kaunu, dzīvība pār nāvi un mūžīgā, lēnprātīgā mīlestība pār atriebības kāro naidu.

Šīs grāmatas iepriekšējie izdevumi daudzus cilvēkus vadījuši pie Īstā Gana, un mēs lūdzam Dievu, lai arī šis izdevums būtu pat vēl auglīgāks mūžīgo vērtību iepazīšanā un iegūšanā.

Ievads

[5] Pirms ienāca grēks, Ādams baudīja netraucētu sadraudzību ar savu Radītāju, bet, kopš cilvēka pārkāpums šķīra viņu no Dieva, šī augstā priekšrocība cilvēcei ir atņemta. Tomēr ar glābšanas plānu tika atvērts ceļš, pa kuru Zemes iedzīvotājiem vēl iespējams uzturēt sakarus ar Debesīm. Dievs ar cilvēkiem ir sazinājies ar sava Gara starpniecību, un Viņa izredzētajiem kalpiem dotās atklāsmes sniegušas pasaulei dievišķu gaismu. Svētie "Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā". (2. Pēt.1:21)

Cilvēces vēstures pirmajos divdesmit piecos gadsimtos nebija rakstītu atklāsmju. Dieva mācīti vīri patiesības atziņas nodeva tālāk citiem. Dēli tās saņēma mantojumā no tēviem, un tādā veidā pamācības saglabājās nākošajām paaudzēm. Rakstītā Vārda sagatavošana iesākās Mozus laikā. Tad inspirētās atklāsmes iekļāva inspirētā grāmatā. Šis darbs turpinājās sešpadsmit gadsimtus – no Mozus, radīšanas un bauslības vēsturnieka, līdz Jānim, kas pierakstīja Evaņģēlija viscildenākās patiesības.

Bībele par savu Autoru nosauc Dievu, tomēr to uzrakstījušas cilvēku rokas, un dažādo grāmatu atšķirīgajā stilā parādās rakstītājiem piemītošās iezīmes. Visas atklātās patiesības ir devusi dievišķā inspirācija (2.Tim. 3:16), tomēr tās ir izteiktas cilvēku vārdos. Bezgalīgais ar savu Svēto Garu ir ielējis gaismu savu kalpu prātā un sirdī. Viņš ir devis sapņus un atklāsmes, simbolus un tēlus, un tie, kam patiesība tika atklāta šādā veidā, domu iemiesoja cilvēciskā valodā.

Desmit baušļus izteica pats Dievs, un Viņš tos uzrakstīja ar savu roku. To sastādīšana ir dievišķa un nevis cilvēciska. Bet pārējā Bībelē Dieva sniegtās patiesības izteiktas cilvēku valodā, dievišķais apvienots ar cilvēcisko. Tāda savienība pastāvēja arī Kristus dabā, kurš bija Dieva Dēls un Cilvēka Dēls. Patiesība par Kristu, ka "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū" (Jāņa 1:14), attiecas arī uz Bībeli.

Svēto Rakstu grāmatas, ko dažādos laikmetos uzrakstījuši cilvēki ar ļoti atšķirīgu sabiedrisko stāvokli un nodarbošanos, atšķirīgām prāta un gara spējām, atklāj lielus kontrastus stilā, kā arī dažādību apskatīto tematu būtībā. Dažādi rakstītāji ir lietojuši dažādas izteiksmes formas, un bieži to pašu patiesību viens ir izteicis daudz spilgtāk nekā otrs. Tā kā rakstītāji attiecīgo tematu apskata dažādās sakarībās, vadoties no atšķirīgiem viedokļiem, tad paviršs, bezrūpīgs vai aizspriedumains lasītājs var saskatīt arī nesaskaņas un pretrunas tur, kur uzmanīgs, godbijīgs pētnieks ar skaidrāku izpratni redzēs pilnīgu harmoniju.

Atšķirīgu personu sniegumā patiesība ir parādīta tās daudzveidīgajos aspektos. Vienu rakstītāju spēcīgāk ietekmējusi temata viena fāze, un viņš uzsver tos punktus, kas atbilst viņa piedzīvojumiem vai viņa uztveres un izpratnes spējām, otrs skatās no citas puses, un ikviens, Svētā Gara vadīts, parāda to, kas visvairāk iespaidojis viņa prātu – katrs kādu atsevišķu patiesības aspektu, kopumā radot pilnīgu, vienotu saskaņu. Un tādā veidā visas atklātās patiesības veido vienu pilnīgu kopēju domu, kas atbilst cilvēku vajadzībām visos dzīves apstākļos un pārdzīvojumos.

Dievam ir paticis savu patiesību darīt zināmu pasaulei ar cilvēku starpniecību, un Viņš pats ar savu Svēto Garu ir sagatavojis atsevišķus vīrus un darījis tos spējīgus veikt šo darbu. Viņš vadījis prātu, izvēloties, ko runāt un ko rakstīt. Lielā bagātība tika uzticēta māla traukiem, bet tā tomēr ir nākusi no Debesīm. Liecība ir nodota ar cilvēciskās valodas nepilnīgajiem izteiksmes līdzekļiem, tomēr tā ir Dieva liecība; un paklausīgais, pakļāvīgais Dieva bērns tajā ierauga dievišķā spēka godību, pilnu žēlastības un patiesības.

Dievs savā Vārdā cilvēkiem ir sniedzis zināšanas, kas nepieciešamas, lai tie varētu izglābties. Svētie Raksti jāpieņem kā autoritatīva, nekļūdīga Viņa gribas atklāsme. Tie ir standarts raksturam, dažādu mācību avots un piedzīvojumu mēraukla. "Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam." (2. Tim. 3:16,17)

Tomēr tas, ka Dievs savu gribu cilvēkiem atklājis ar Vārda starpniecību, nenoliedz vajadzību pēc Svētā Gara nepārtrauktas klātbūtnes un vadības. Tieši otrādi, mūsu Pestītājs apsolīja Garu, kas Viņa kalpiem ļaus izprast šo Vārdu, apgaismos to un rādīs, kā Vārdā uzrakstītās mācības īstenot dzīvē. Un, tā kā Bībeli iedvesmojis Dieva Gars, tad nevar būt, ka Gara sniegtās pamācības jebkad runātu pretī šim Vārdam.

Gars nav dots un arī nekad nevar tikt dāvāts Bībeles aizstāšanai, jo Raksti skaidri un nepārprotami apliecina, ka Dieva Vārds ir standarts, ar kuru jāpārbauda visas mācības un piedzīvojumi. Apustulis Jānis saka: "Neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē." (1. Jāņa 4:1) Un Jesaja paziņo: "Pie bauslības un liecības: ja tie nerunā saskaņā ar šo Vārdu, tad tas ir tāpēc, ka viņos nav gaismas." (Jes. 8:20, RSV)

Svētā Gara darbu apkauno to cilvēku maldi, kas, aizbildinoties ar sevišķas gaismas saņemšanu, atklāti paziņo, ka turpmāk viņiem vairs nav jāvadās no Dieva Vārda. Šos cilvēkus pārvalda iespaidi, ko viņi uzskata kā Dieva balsi dvēselē. Bet gars, kas viņus vada, nav Dieva Gars. Šāda sekošana iespaidiem, neņemot vērā Rakstus, var novest vienīgi apjukumā, maldos un iznīcībā. Tā kalpo tikai ļaunā plānu sekmēšanai. Tā kā Svētā Gara darbam ir ļoti svarīga nozīme Kristus draudzes pastāvēšanā, tad arī sātans dažos no saviem viltīgajiem plāniem izmanto ekstrēmistu un fanātiķu maldus, lai pakļautu nicināšanai Gara darbu un liktu Dieva tautai nevērīgi izturēties pret mūsu Kunga sagādāto spēka avotu.

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Dieva Gars turpina savu darbu visā Evaņģēlija izplatīšanas laikā. Kā Vecās, tā Jaunās Derības došanas laikā Svētais Gars nemitējās sniegt gaismu atsevišķām personām vēl paralēli atklāsmēm, kas iekļautas Svētajā kanonā. Bībele pati stāsta, kā, darbojoties Svētam Garam, cilvēki saņēma brīdinājumus, rājienus, padomus un pamācības lietās, kas nekādā veidā nesaistījās ar šo Rakstu došanu. Un dažādos laikmetos ir bijuši pravieši, par kuru darbību nekas nav uzrakstīts. Pēc Bībeles kanona noslēgšanas Svētais Gars līdzīgā veidā joprojām turpināja savu darbu, apgaismojot, brīdinot un iepriecinot Dieva bērnus.

Jēzus saviem mācekļiem apsolīja: "Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu to, ko Es jums esmu sacījis." "Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā (..) un darīs jums zināmas nākamās lietas." (Jāņa 14:26; 16:13) Raksti skaidri māca, ka šie apsolījumi nepavisam nav ierobežoti ar apustuļu dienām, bet attiecas uz Kristus draudzi visos laikmetos. Pestītājs saviem sekotājiem apliecina: "Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:20) Un Pāvils ziņo, ka Gara dāvanas un Gara atklāšanās paredzēta draudzei, "lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru." (Ef. 4:12,13)

Par Efezas ticīgajiem apustulis lūdza: " (..) lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismotas gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums (..) un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs pie mums, ticīgajiem." (Ef.1:17-19) Dievišķā Gara kalpošana, kas apgaismo saprašanu un atver prātam Dieva svētā Vārda dziļumus, bija tieši tā svētība, kuru Pāvils tik ļoti lūdza Efezas draudzes vajadzībām.

Pēc Svētā Gara brīnišķās atklāšanās Vasarsvētku dienā Pēteris aicināja ļaudis nožēlot, atgriezties un kristīties Kristus vārdā, lai saņemtu savu grēku piedošanu. Viņš sacīja: "Jūs (..) saņemsit Svētā Gara dāvanu, jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." (Ap.d. 2:38,39)

Ar pravieša Joēla starpniecību Kungs ir apsolījis Svētā Gara īpašu atklāšanos tiešā saistībā ar Dieva lielās dienas notikumiem. (Joēla 3:1) Daļēji šis pravietojums piepildījās Gara izliešanā Vasarsvētku dienā, bet pilnībā tas kļūs redzams dievišķās žēlastības manifestācijā, kas pavadīs Evaņģēlija noslēdzošo darbu.

Lielā cīņa starp labo un ļauno pieaugs spēkā un spriegumā līdz pašam laika galam. Sātana dusmas pret Kristus draudzi ir parādījušās visos laikmetos, un Dievs saviem ļaudīm ir dāvinājis žēlastību un Garu, lai viņus stiprinātu pretoties ļaunā varai. Kad Kristus apustuļiem vajadzēja nest Evaņģēliju pasaulei un to uzrakstīt visām nākamajām paaudzēm, tad viņus sevišķā kārtā apveltīja ar Gara gaismu. Bet, draudzei tuvojoties galīgajai atbrīvošanai, sātans strādās ar vēl lielāku spēku. Viņš ir nonācis "lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis". (Atkl. 12:12) Viņš strādās "ar visādu viltus varu, zīmēm un brīnumiem". (2. Tes. 2:9) Jau sešus gadu tūkstošus šis gudrais prāts, kas reiz bija visaugstākais starp Dieva eņģeļiem, ir pilnīgi nodevies pievilšanas un pazudināšanas darbam. Un pēdējā sadursmē Dieva tautai būs jāiztur laikmetu cīņās iegūtās sātaniskās izveicības un viltības dziļumi, kā arī laika gaitā izkoptā nežēlība un cietsirdība. Šajā briesmu pilnajā laikā Kristus sekotājiem pasaule jābrīdina par Kunga otro atnākšanu, lai tiktu sagatavoti ļaudis, kas, Viņam atnākot, Dieva priekšā varētu stāvēt "neaptraipīti un nevainojami". (2. Pēt. 3:14) Šajā laikā dievišķās žēlastības un īpašā spēka dāvana draudzei nav mazāk vajadzīga kā apustuļu dienās.

Pateicoties Svētā Gara apgaismojumam, šo lappušu rakstniecei ir atklātas ilgstošās cīņas ainas starp labo un ļauno. Laiku pa laikam man ir bijis atļauts skatīt lielo cīņu, kas dažādos laikmetos norisinājusies starp dzīvības Lielkungu, tas ir, mūsu glābšanas Autoru Kristu un sātanu – ļaunuma valdnieku, grēka autoru, Dieva svētā likuma pirmo pārkāpēju. Sātana naids pret Kristu ir atklājies naidā pret Viņa sekotājiem. Visā pagātnes vēsturē varam saskatīt vienu un to pašu Dieva likumu principu ienīšanu, vienu un to pašu krāpšanas politiku, kas maldiem piešķir patiesības izskatu, kas ar cilvēku likumiem aizstāj Dieva likumus un vada ļaudis Radītāja vietā pielūgt radību. Visos laikmetos sātans ir neatlaidīgi centies Dieva raksturu parādīt nelabvēlīgā gaismā, modinot cilvēkos nepareizus priekšstatus par Radītāju, lai ļaudis Dievu uzlūkotu ar bailēm un naidu, bet ne ar mīlestību, viņš ir centies nobīdīt pie malas dievišķo bauslību, vadot zemes iedzīvotājus uz domām, ka bauslības prasības tiem vairs nav saistošas, un ļoti neatlaidīgi viņš ir vajājis tos, kas uzdrošinājušies pretoties tā krāpšanām. To var redzēt sentēvu, praviešu un apustuļu, kā arī mocekļu un reformatoru vēsturē.

Pēdējā lielajā cīņā sātans lietos to pašu politiku, parādīs to pašu garu un centīsies sasniegt to pašu mērķi, kā visos iepriekšējos laikmetos. Kas jau ir bijis, vēl būs, tikai ar vienu atšķirību, ka šo nākamo cīņu iezīmēs tik drausmīgs sasprindzinājums, kādu pasaule vēl nekad nav pieredzējusi. Sātana krāpšanas būs vēl izsmalcinātākas, viņa uzbrukumi vēl neatlaidīgāki un noteiktāki. Ja tas būtu iespējams, viņš nomaldinātu pat izredzētos. (Marka 13:22, RSV)

Kad Dieva Gars manam prātam atvēra sava Vārda lielās patiesības un pagātnes un nākotnes ainas, es saņēmu pavēli darīt arī citiem zināmu, kas man tādā veidā bija atklāts, – uzrakstīt pagātnes laikmetu cīņas vēsturi un īpašā kārtā parādīt to tā, lai gaisma izlietos pār nākotnes cīņu, kas mums ļoti strauji tuvojas. Lai veiktu šo uzdevumu, esmu centusies atlasīt un sagrupēt notikumus draudzes vēsturē tādā veidā, lai kļūtu redzama dažādos laika periodos pasaulei doto lielo pārbaudošo patiesību atklāšanās gaita, kas izraisīja sātana dusmas un laicīgos labumus mīlošās baznīcas ienaidu, bet kurai neļāva zust to cilvēku liecība, kas "savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei".

Šajās lappusēs mēs varam atrast norādījumus par gaidāmo cīņu. Dieva Vārda un Viņa Gara apgaismojumā vērtējot jau notikušo, mums atklājas ļaunā ienaidnieka viltīgie nodomi un briesmas, no kurām jāizvairās tiem, kas, Kungam atnākot, vēlas būt "bez vainas".

Lielie notikumi, kas iezīmējuši reformas progresu pagājušajos gadsimtos, ir jau vēsture, kura protestantu pasaulei labi zināma un tiek vispārīgi atzīta, tie ir fakti, kurus neviens nevar noliegt. Šo vēsturi esmu sniegusi īsi, atbilstoši grāmatas galvenajam uzdevumam. Fakti ir pastāstīti koncentrēti, lai tie neaizņemtu daudz vietas un tomēr palīdzētu izprast attiecīgos notikumus. Vēsturnieks doto materiālu sakopojis tā, ka nedaudzos vārdos sniegts pietiekoši plašs skats uz aplūkojamo tematu vai piemērotā veidā summētas attiecīgās detaļas, viņa vārdi dažos gadījumos tiek citēti, bet citreiz tiem nav pievērsta sevišķa vērība, jo citāti lietoti ne lai izceltu rakstnieka autoritāti, bet vienīgi tāpēc, ka viņa ziņojums sniedz jau gatavu, spēcīgu apskatāmās norises ainu. Un, pievēršoties to cilvēku piedzīvojumiem un uzskatiem, kas reformas kustību veicina mūsu dienās, līdzīgā veidā ir izmantoti viņu publicētie darbi.

Šī grāmata neuzskata par galveno uzdevumu sniegt jaunas atziņas par agrāko laiku cīņām, bet gan tiecas izcelt faktus un principus, kuriem ir kaut kāds sakars ar nākotnes notikumiem. Bet, apskatīti kā daļa no gaismas un tumsas spēku savstarpējās cīņas, visi šie pagātnes ziņojumi iegūst jaunu un lielāku nozīmi, metot gaismu uz nākotni un darot skaidrāku taku tiem, kas līdzīgi pagājušo gadsimtu reformatoriem tiks aicināti, riskējot zaudēt visus laicīgos labumus, apliecināt Dieva Vārdu un sludināt Jēzus Kristus liecību.

Šī grāmata sarakstīta, lai parādītu ainas no lielās cīņas starp patiesību un maldiem, lai atklātu sātana viltības, kā arī līdzekļus, kas cilvēku dara spējīgu tam sekmīgi pretoties, un lai sniegtu apmierinošu atrisinājumu lielajai ļaunuma problēmai, izlejot pār grēka izcelsmi un tā galīgo iznīcināšanu tādu gaismu, kas pilnībā atklātu Dieva taisnību un labvēlību visā Viņa attieksmē pret saviem radījumiem, un parādītu Viņa bauslības svēto un nemainīgo raksturu. Lai šī sējuma iespaidā cilvēki tiktu atbrīvoti no tumsas varas un kļūtu "par svēto mantojuma līdzdalībniekiem gaismā", slavējot Viņu, kurš mūs mīlējis un pats par mums nodevies – tāda ir autores vissirsnīgākā lūgšana.

1. Jeruzālemes izpostīšana

[17] "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." (Lūk.19:42-44)

Jēzus no Eļļas kalna raudzījās lejup uz Jeruzālemi. Viņa priekšā izpletās jauka, mierīga ainava. Bija Pasā svētku laiks, un Jēkaba bērni sanāca kopā no visām zemēm, lai svinētu lielos tautas svētkus. Pāri augļu koku un vīna koku dārziem un svētceļnieku teltīm nosētajām zaļajām nogāzēm varēja redzēt terasveidīgos pakalnus, staltās pilis un Izraēla galvaspilsētas nocietinājumu masīvos mūrus. Likās, ka Ciāna lepni saka: "Es sēžu kā ķēniņiene un bēdas neredzēšu." Tā iedomājās, ka tagad ir tikpat skaista un var būt tikpat droša par Debesu labvēlību kā pirms daudziem gadsimtiem, kad ķēnišķīgais dziesminieks dziedāja: "Diženi paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, (..) lielā Ķēniņa pilsēta." (Ps. 48:3) Jēzus skatam pilnībā atklājās krāšņās dievnama celtnes. Rietošās saules stari apmirdzēja tā sniegbaltās marmora sienas un atstarojās no zeltā rotātajiem vārtiem, torņiem un jumta smailēm. Tur stāvēja Ciāna, skaistuma pilnība, jūdu tautas lepnums. (18) Kurš no Izraēla bērniem gan varēja uzlūkot šo ainu bez priecīga satraukuma un apbrīnas? Bet pavisam citādas domas nodarbināja Jēzus prātu. "Pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par to." (Lūk.19:41) Vispārējās līksmības vidū, ko izraisīja Viņa triumfālā iejāšana, kad, vēdinot palmu zarus un skandinot priecīgus Ozianna saucienus, kas atbalsojās apkārtējos pakalnos, vairāku tūkstošu balsis Viņu izsauca par ķēniņu, pasaules Glābēju, tagad satrieca pēkšņas un noslēpumainas sāpes. Viņš, Dieva Dēls, Izraēla Apsolītais, kura spēks bija uzvarējis nāvi un izsaucis no kapiem tās gūstekņus, tagad izplūda asarās, ne parastu bēdu nomākts, bet neizsakāmās dvēseles mokās.

Viņš neraudāja par sevi, lai gan labi zināja, kurp iet Viņa ceļš. Jēzus priekšā atradās Ģetzemane, Viņa drīzo ciešanu vieta. Bija redzami arī Avju vārti, pa kuriem gadsimtiem ilgi veda upurēšanai paredzētos dzīvniekus, bet kuriem tagad vajadzēja atvērties Viņa priekšā, kad Viņš kļūs kā jērs, "ko ved nokaušanai". (Jes. 53:7) Mazliet tālāk – Golgāta, krustā sišanas vieta. Tur pār taku, pa kuru Kristum vajadzēs iet, savu dvēseli nododot par grēku upuri, drīz nolaidīsies drausmīga tumsa. Tomēr ne šo notikumu izraisītās pārdomas apēnoja Viņu šajā vispārējā prieka stundā. Domājot par paša pārcilvēciskajām ciešanām, Jēzus nesavtīgo garu neaptumšoja ne vismazākais ļaunums. Viņš raudāja par Jeruzālemē dzīvojošo ļaužu tūkstošu likteni, par to cilvēku aklumu un stūrgalvību, kurus Viņš bija nācis svētīt un glābt.

Jēzus gara acīm atvērās vairāk kā tūkstoš gadus ilgā izredzētajai tautai parādītās īpašās labvēlības un sargājošās gādības vēsture. Tur bija Morijas kalns, kur uz altāra saistīja apsolījuma dēlu, nepretojošos upuri, simbolu nāvē ejošajam Dieva Dēlam. Tur visu ticīgo tēvam apstiprināja svētību derību, brīnišķo mesiānisko apsolījumu. (1. Moz. 22:9,16-18) Upura liesmas, kas no Ornana kuļamklona reiz pacēlās pret debesīm, tur bija novērsušas iznīcinātāja eņģeļa zobenu (1. Laiku 21.), – (19) cik piemērots simbols Pestītāja upurim un Viņa starpniecībai vainīgā cilvēka labā. Dievs Jeruzālemi bija pagodinājis pāri visai pasaulei. Kungs bija "izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot". (Ps.132:13) Tur visos laikmetos svētie pravieši bija snieguši savas brīdinošās vēstis. Tur priesteri kūpināja vīraku, un dārgo zāļu mākonis līdz ar ticīgo lūgšanām uzkāpa Dieva priekšā. Ik dienas tur upurēja nokauto jēru asinis, norādot uz gaidāmo Dieva Jēru. Godības padebesī virs žēlastības krēsla Jehova atklāja savu klātbūtni. Tur balstījās noslēpumainās kāpnes, kas savienoja zemi ar Debesīm (1. Moz. 28:12; Jāņa 1:51), – kāpnes, pa kurām nokāpa un uzkāpa Dieva eņģeļi un kas pasaulei atvēra ceļu uz Vissvētāko vietu. Ja Izraēls kā tauta būtu palicis uzticīgs Debesīm, Dieva izraudzītā pilsēta Jeruzāleme pastāvētu mūžīgi. (Jer. 17:21-25) Bet sevišķu labvēlību baudījušās tautas vēsture bija atkārtotas atkrišanas un sacelšanās vēsture. Izraēlieši bija pretojušies Debesu žēlastībai, ļaunprātīgi izmantojuši savas priekšrocības un izturējušies nevērīgi pret sniegtajām izdevībām.

Lai gan "Izraēls apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus, nicināja Viņa vēstījumus un zobojās par Viņa praviešiem" (2. Laiku 36:16), tomēr Radītājs tiem joprojām bija atklājies kā "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā" (2. Moz. 34:6); par spīti atkārtotajiem noraidījumiem Viņa žēlastība bija turpinājusi aizlūgt. Mīlestībā, kas lielāka par tēva līdzjūtīgo mīlestību pret savu dēlu, Dievs "nepārtraukti pie viņiem sūtīja savus vēstnešus, lai brīdinātu, jo Viņam bija žēl savas tautas un savas svētās mājvietas". (2. Laiku 36:15) Kad aizrādījumi, lūgumi un brīdinājumi nebija devuši panākumus, Dievs no Debesīm sūtīja savu vislielāko Dāvanu, vēl vairāk, šai Dāvanā Viņš atdeva visas Debesis.

Pats Dieva Dēls tika sūtīts atgriezt savus pārkāpumus neatzīstošo pilsētu. Tas bija Kristus, kas Izraēlu kā labu vīna koku izveda no Ēģiptes. (Ps. 80:9) Viņa roka šīs tautas priekšā bija izdzinusi pagānus, Viņš to bija dēstījis "auglīgā pakalnā". Kā žogs to visapkārt apņēma Dieva sargājošā gādība. (20) Viņš bija sūtījis savus kalpus to uzturēt un audzināt. "Kas tad Man vēl bija ko darīt Manā vīna dārzā," Viņš izsaucās, "ko Es nebūtu darījis?" (Jes. 5:1-4) Bet, kad Kungs "gaidīja, ka tas nesīs labus ogu ķekarus, (..) tas nesa sūrus ķekarus"; tomēr, ilgodamies un cerēdams, ka vīna dārzs reiz kļūs auglīgs, Viņš nāca uz to cilvēka veidā, lai, ja vien iespējams, to pasargātu no pilnīgas bojāejas. Viņš uzraka zemi un apkopa savu vīna koku, Viņš to apgrieza un rūpīgi uzmanīja. Kungs nepiekusis pūlējās glābt paša stādīto vīnogulāju.

Trīs gadus gaismas un godības Kungs staigāja savas tautas vidū. Viņš gāja "apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos", iepriecinādams sagrauztās sirdis, atbrīvodams cietumniekus, akliem atdodams redzi, tizliem likdams staigāt un kurlos darīdams dzirdīgus, šķīstīdams spitālīgos, uzmodinādams mirušos un nabagiem sludinādams prieka vēsti. (Ap.d.10:38; Lūk. 4:18; Mat.11:5) Uz visām šķirām vienādi attiecās laipnais aicinājums: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat.11:28)

Lai gan par labo atalgots ar ļaunu, pret savu mīlestību saņemdams ienaidu (Ps.109:5), Viņš neatlaidīgi turpināja pildīt žēlastības misiju. Neviens, kas meklēja Viņa palīdzību, nekad netika atraidīts. Būdams ceļinieks bez savām mājām, katru dienu saņemdams pārmetumus un labi pazīdams trūkumu, Jēzus dzīvoja, lai kalpotu cilvēku vajadzībām un atvieglotu viņu ciešanas, pamudinādams tos pieņemt patiesās dzīvības Dāvanu. Žēlastības viļņi, šo stūrgalvīgo siržu atvairīti, atgriezās pie tiem vēl spēcīgākās neizteicamas līdzjūtības un mīlestības straumēs. Bet Izraēls novērsās no sava labākā Drauga un vienīgā Palīga. Tas noniecināja Viņa mīlestības aicinājumus, atraidīja padomus un izsmēja brīdinājumus.

Ātri pagāja cerību un piedošanas laiks, Dieva ilgi aizturētais dusmu kauss jau bija gandrīz pilns. Melnais nelaimes mākonis, kas atkrišanas un sacelšanās gadsimtos kļuva arvien lielāks, tagad bija nobriedis, lai izlietu bēdas un ciešanas pār vainīgo tautu; un tomēr To, kurš vienīgais spēja novērst draudošās briesmas, ļaudis nicināja, zaimoja, atmeta un nolēma krusta nāvei. (21) Bet līdz ar Kristus nāvi pie Golgātas krusta būs beigusies Dieva pagodinātās un svētītās Izraēla tautas diena. Pat tikai vienas dvēseles zaudējums jau ir nelaime, ko nevar atsvērt ar šīs pasaules ieguvumiem un bagātībām; bet, kad Kristus uzlūkoja Jeruzālemi, Viņš skatīja veselas pilsētas, visas tautas likteni, – tās pilsētas un tās tautas, kuru Dievs reiz bija izredzējis sev par sevišķu īpašumu.

Arī pravieši bija raudājuši par Izraēla atkrišanu un šausmīgo izpostīšanu. Tautas grēku dēļ Jeremija vēlējās, kaut viņa acis būtu asaru avoti, lai tas dienu un nakti varētu apraudāt savu ļaužu nokautos un cietumā aizvesto Kunga ganāmo pulku. (Jer. 8:23; 13:17) Bet cik lielas gan bija Kristus sāpes, kura pravieša skats aptvēra ne tikai gadus, bet veselus laikmetus! Jēzus redzēja iznīcinātāju eņģeli paceļam zobenu pret pilsētu, kas tik ilgi bija saudzēta kā Jehovas mājvieta. No Eļļas kalna virsotnes, no vietas, kur pēc nedaudz gadiem apmetīsies Tits un viņa armija, Kristus skatījās pāri ielejai uz svētajiem pagalmiem un kolonnām, un Viņa asaru apmiglotajām acīm pavērās šausmīga nākotne – Jeruzālemes mūri svešu karapulku ielenkumā. Viņš dzirdēja ienaidnieka armijas soļu troksni gatavojamies kaujai. Viņš dzirdēja ielenktajā pilsētā mātes un bērnus kliedzam pēc maizes. Viņš redzēja jūdu svēto un krāšņo dievnamu, pilis un torņus atdotus liesmām, un tā vietā paliekam tikai kūpošu drupu kaudzi.

Veroties vēl tālāk nākotnē, Viņš skatīja derības tautu, izkaisītu pa visām zemēm kā bojā gājuša kuģa atliekas tuksnešainā krastmalā. Bet laicīgā atmaksa, kas draudēja nākt pār tās bērniem, bija tikai pirmais malks no tā dusmu kausa, ko pēdējā tiesas dienā vajadzēs iztukšot līdz padibenēm. Un dievišķā līdzjūtība, ilgu pilnā mīlestība atrada izpausmi šādos skumjos vārdos: "Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauji praviešus, un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es tavus (22) bērnus esmu gribējis sapulcināt, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt." (Mat. 23:37) Ak, kaut tu, pāri visām citām pagodinātā tauta, būtu atzinusi savu piemeklēšanas laiku un kas vajadzīgs tavam mieram! Es aizturēju atmaksājošo eņģeli, Es aicināju tevi atgriezties, bet viss veltīgi. Tu atraidīji un atmeti ne tikai Dieva kalpus, sūtņus un praviešus, bet arī Izraēla Svēto, savu Glābēju. Un tagad vienīgi tu pati esi atbildīga, ja tiec iznīcināta. "Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību." (Jāņa 5:40)

Jeruzālemē Kristus saskatīja simbolu neticības un sacelšanās nocietinātajai pasaulei, kas steidzās pretī Dieva atmaksājošajām sodībām. Kritušās cilvēces ciešanas, kas nospieda Viņa dvēseli, lika no Jēzus lūpām atskanēt šim ārkārtīgi rūgtajam saucienam. Viņš redzēja grēka izraisītās nelaimes, asaras un asinis; Viņa sirdi aizkustināja bezgalīga līdzjūtība pret šīs zemes nelaimīgajiem un ciešanu piemeklētajiem iedzīvotājiem; Viņš ilgojās tiem visiem palīdzēt, bet pat Viņa rokas nespēj pagriezt atpakaļ cilvēces ciešanu straumi, ja tikai nedaudzi meklē vienīgo palīdzības Avotu. Viņš bija gatavs atdot nāvē savu dvēseli, lai tiem darītu aizsniedzamu pestīšanu, tomēr maz ir to, kas nāk pie Viņa, lai tiem būtu dzīvība.

Debesu Majestāte nevaldāmi raud! Mūžīgā Dieva Dēlu, dziļi satrauktu, nomāc ciešanu svars. To redzot, izbrīna pārņem visas Debesis. "Šis skats mums atklāj grēka ārkārtīgo grēcīgumu, tas rāda, cik grūti pat bezgalīgam spēkam glābt vainīgo cilvēku no Dieva likumu pārkāpšanas sekām. Skatīdamies uz pēdējo paaudzi, Jēzus redzēja pasauli saistītu līdzīgos maldos, kādi izraisīja Jeruzālemes izpostīšanu. Jūdu lielais grēks bija Kristus atmešana; kristīgās pasaules lielais grēks būs Dieva bauslības atmešana, bauslības, kas ir Dieva valdības pamats Debesīs un virs Zemes. Jehovas priekšrakstus nicinās un padarīs par neko. Grēka saistītie miljoni, sātana vergi, kas nevarēs izbēgt no otrās nāves ciešanām, savā piemeklēšanas dienā atsacīsies uzklausīt patiesības vārdus. (23) Drausmīgs aklums! Dīvaina apmātība!

Divas dienas pirms Pasā svētkiem, kad Kristus bija atstājis templi, nosaukdams jūdu vadoņus par liekuļiem, Viņš vēlreiz kopā ar mācekļiem devās uz Eļļas kalnu un tur apsēdās zāļainā nogāzē, no kurienes varēja pārredzēt pilsētu. Vēlreiz Viņa skats kavējās pie tās torņiem, pilīm un mūriem. Vēlreiz Viņš uzlūkoja templi tā žilbinošajā skaistumā, kas greznoja svēto kalnu.

Tūkstoš gadus iepriekš dziesminieks bija slavējis Dieva labvēlību pret Izraēlu, ka Viņš šo svētnīcu darījis sev par mājokli. "Un Salemā bija Viņa telts, un Ciānā bija Viņa dzīvoklis." (Ps. 76:3) Viņš "izredzēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis. Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgi augstajiem kalniem (..)." (Ps. 78:68,69) Pirmo templi uzcēla Izraēla vēstures vislaimīgākajā posmā. Ķēniņš Dāvids šim mērķim bija sakrājis milzīgas bagātības, un dievišķā inspirācija plānoja tā celtniecību. (1. Laiku 28:12,19) Darbu pabeidza visgudrākais Izraēla valdnieks Salamans. "Šis templis bija viskrāšņākā celtne, kādu pasaule jebkad redzējusi. Tomēr pravietis Hagaja, Kunga pamācīts, par otro templi sacīja: "Šī pēdējā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā (..). Ir visus pagānus Es kustināšu, un tad nāks visu tautu Prieks. Un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka Kungs Cebaots." (Hag. 2:10,8, Glika tulk.)

Pēc tam, kad Nebukadnecars pirmo templi izpostīja, to apmēram 500 gadus pirms Kristus dzimšanas atjaunoja ļaudis, kas no cilvēka mūžu ilgas gūstniecības bija atgriezušies tuksnesīgajā un gandrīz vai neapdzīvotajā zemē. Viņu vidū vēl atradās veci vīri, kas atcerējās Salamana tempļa godību, un, kad jaunajai celtnei lika pamatu, tie raudāja, redzot, ka tā būs mazvērtīgāka par iepriekšējo. Viņu izjūtas spēcīgi aprakstījis pravietis: "Kurš ir jūsu starpā atlicis, kas šo namu redzējis viņa pirmā godībā un to tagad redz? (24) Vai šis pret viņu nav it kā nekas jūsu acīs?" (Hag. 2:4, Glika tulk.) Un tad arī tika dots apsolījums, ka šī pēdējā nama godība būs lielāka nekā iepriekšējā.

Tomēr krāšņumā otrais templis nespēja līdzināties pirmajam, to arī nepagodināja redzamas dievišķas klātbūtnes zīmes, kādas bija pirmajā templī. Tā iesvētīšanu neiezīmēja pārdabiskas varas atklāsme. Nebija redzams nekāds godības mākonis, kas piepildītu no jauna uzcelto svētnīcu. No debesīm nekrita uguns, lai aprītu upuri uz altāra. Vissvētākajā vietā starp ķerubiem vairs nemājoja "šekina", tur nebija arī šķirsta, žēlastības krēsla un liecības galdiņu. No Debesīm neatskanēja balss, kas jautājošajam priesterim darītu zināmu Jehovas gribu.

Gadu simteņiem jūdi bija veltīgi pūlējušies izskaidrot, kā piepildīsies ar Hagaja starpniecību dotais Dieva apsolījums, tomēr lepnums un neticība aptumšoja viņu prātu, un tie nesaprata pravieša vārdu īsto nozīmi. Otro templi nepagodināja Jehovas godības mākonis, bet gan tās Būtnes dzīvā klātbūtne, kurā mājo visa Dievības pilnība, kas pats bija miesā nācis Dievs. Kad Nācaretes Vīrs mācīja un dziedināja dievnama svētajos pagalmos, uz savu templi tiešām bija atnācis "visu tautu Prieks". Kristus klātbūtne un vienīgi tā otrā tempļa godību darīja pārāku par pirmo. Bet Izraēls bija noraidījis Debesu sniegto Dāvanu. Un līdz ar pazemīgo Mācītāju, kurš šajā dienā izgāja pa tempļa zelta vārtiem, to uz visiem laikiem atstāja arī godība. Sāka piepildīties Pestītāja vārdi: "Jūsu nams jums tiks atstāts postā." (Mat. 23:38)

Kristus pravietiskie vārdi par tempļa sagraušanu mācekļos radīja bijību un izbrīnu, un viņi vēlējās pilnīgāk saprast tikko dzirdētā nozīmi. Tempļa krāšņuma vairošanai pēdējā laikā, vairāk kā četrdesmit gadus, bija veltītas bagātīgas dāvanas, rūpīgs darbs un arhitektu pūles. Hērods Lielais tā labā devīgi izšķieda romiešu un jūdu bagātību, un pat pasaules imperators tam bija atvēlējis lielas vērtības. (25) Daļu celtnes veidoja gandrīz pasakaina lieluma balta marmora akmeņi, kurus šim mērķim atsūtīja no Romas, un tieši tiem mācekļi pievērsa sava Kunga uzmanību, sacīdami: "(..) Lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas!" (Marka 13:1)

Šiem vārdiem Kungs deva svinīgu un pārsteidzošu atbildi: "(..) Patiesi, Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts." (Mat. 24:2)

Mācekļi ar Jeruzālemes krišanu tajā laikā saistīja notikumus, kas iezīmēs Kristus personīgo nākšanu laicīgā godībā, lai nosēstos universālas impērijas tronī, sodītu nepaklausīgos jūdus un atbrīvotu tautu no romiešu jūga. Kungs jau viņiem bija stāstījis, ka nāks otrreiz. Tādēļ Jeruzālemes iznīcinošo sodību pieminēšana viņu prātu pievērsa šai otrajai atnākšanai, un, sapulcējušies ap Pestītāju Eļļas kalnā, tie jautāja: "Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?" (Mat. 24:3)

Nākotne mācekļiem žēlastībā tika apslēpta. Ja viņi tajā laikā būtu pilnīgi aptvēruši šīs abas bijājamās patiesības – Pestītāja ciešanas un nāvi un pilsētas un tempļa izpostīšanu –, tad tas viņus pilnīgi satriektu. Kristus tiem atklāja galveno notikumu būtību, kas risināsies virs zemes pirms laika beigām. Toreiz mācekļi Viņa vārdus ne visai labi saprata, un to nozīmei vajadzēja paplašināties tālāk līdz laikam, kad Dieva ļaudīm būs nepieciešama tajos ietvertā pamācība. Kristus izteiktajam pravietojumam bija divkārša nozīme: runājot par Jeruzālemes izpostīšanu, tas simboliski norādīja arī uz pēdējās lielās dienas briesmām.

Jēzus saviem ieinteresētajiem mācekļiem stāstīja, kādām sodībām jānāk pār atkritušo Izraēlu, īpaši uzsverot atmaksu, kas tautai jāsaņem par Mesijas atmešanu un krustā sišanu. Par šo drausmīgo notikumu iepriekš liecinās nepārprotamas zīmes, bet pati šausmīgā stunda pienāks pēkšņi un ātri. Tādēļ Pestītājs savus sekotājus brīdināja: (26) "Kad jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis, – kas to lasa, lai uzmana –, lai tad tie, kas ir Jūdu zemē, bēg kalnos." (Mat. 24:15,16; Lūk. 21:20,21) Kad uz svētās zemes, dažus simtus metru aiz pilsētas, pacelsies romiešu elkus dievinošie karogi, tad Kristus sekotājiem jābēg un jāmeklē patvērums kalnos. Kad parādīsies brīdinājuma zīme, tad tie, kas vēlas izglābties, vairs nedrīkst vilcināties. Visā Jūdu zemē, kā arī pašā Jeruzālemē nekavējoties jāpaklausa bēgšanas signālam. Kas šajā brīdī atradīsies uz mājas jumta, tas nedrīkstēs nokāpt savā namā pat ne visvērtīgāko mantu glābšanai. Tie, kas darbosies tīrumā vai vīna dārzā, nedrīkstēs atgriezties pēc virsdrēbēm, kas novilktas, strādājot dienas karstumā. Neviens nedrīkstēs kavēties ne mirkli, lai neskartu vispārējā bojāeja.

Hēroda valdīšanas laikā Jeruzāleme bija izveidota ne tikai ļoti skaista, bet, uzceļot torņus, mūrus un nocietinājumus, palielinājās arī tās dabīgās aizsardzības spējas, tā ka pilsēta kļuva šķietami neieņemama. Kas šajā laikā atklāti pravietotu par tās izpostīšanu, to nosauktu par ārprātīgu panikas cēlāju, tāpat kā kādreiz Nou. Bet Kristus bija sacījis: "Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs." (Mat. 24:35) Grēku dēļ Jeruzālemei draudēja sods, un stūrgalvīgā neticība tās likteni padarīja nenovēršamu.

Ar pravieti Mihu Kungs bija paziņojis: "Tādēļ uzklausiet jūs, Jēkaba nama vecākie, un jūs, Izraēla nama likteņu lēmēji, jūs, kas nicināt taisnību un visu, kas taisns, apgriežat otrādi. Jūs, kas ceļat Ciānu ar asinsizliešanu un Jeruzālemi ar netaisnību! Tās priekšnieki spriež tiesu par samaksu, tās priesteri māca tieslietas par atlīdzību, tās pravieši tulko likteni par naudu un turklāt paļaujas uz to Kungu un saka: "Vai tad tas Kungs nav mūsu vidū? Mums ļaunums neuzies!" (Mihas 3:9-11)

Šajos vārdos patiesi attēlota Jeruzālemes iedzīvotāju samaitātība un paštaisnība. (27) Pretendējot uz stingru Dieva bauslības priekšrakstu ievērošanu, viņi pārkāpa visus tās principus. Tie ienīda Kristu, tāpēc ka Kristus skaidrība un svētums atklāja viņu netaisnību, apsūdzēja Jēzu kā visu bēdu cēloni, lai gan posts pār tiem nāca viņu pašu grēku rezultātā. Kaut arī tie zināja, ka Kristus ir nevainīgs, tomēr deklarēja, ka Viņa nāve nepieciešama tautas drošības labā. "Ja mēs Viņu tā palaidīsim," sacīja jūdu vadoņi, "visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu." (Jāņa 11:48) Ja Kristus tiktu upurēts, tad tie atkal varētu kļūt par stipru un vienotu nāciju. Lūk, kā tie sprieda, un piekrita sava augstā priestera lēmumam, ka labāk mirt vienam cilvēkam nekā aiziet bojā veselai tautai.

Tā jūdu vadoņi bija cēluši "Ciānu ar asinīm un Jeruzālemi ar netaisnību". Un, kaut gan viņi nogalināja savu Glābēju, tāpēc ka Jēzus norāja to grēkus, šo cilvēku paštaisnība tomēr bija tik liela, ka viņi sevi joprojām uzskatīja par Dieva pagodinātu tautu un gaidīja, ka Kungs tos atbrīvos no ienaidniekiem. "Tāpēc," turpināja pravietis, "tieši jūsu dēļ Ciānu uzars kā tīrumu un Jeruzālemi pārvērtīs par drupu kaudzi, un dievnama kalns kļūs par mežainu augstieni." (Mihas 3:12)

Pēc tam, kad Kristus bija pasludinājis Jeruzālemes likteni, Kungs vēl gandrīz četrdesmit gadus atlika sava tiesas sprieduma izpildīšanu pār šo pilsētu un tautu. Apbrīnojama bija Dieva lielā pacietība pret Viņa Evaņģēlija atraidītājiem un Viņa Dēla slepkavām. Līdzība par neauglīgo koku attēlo Dieva izturēšanos pret jūdu tautu. Pavēle jau bija dota: "Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!" (Lūk. 13:7) Bet dievišķā žēlastība to saudzēja vēl mazliet ilgāk. Jūdu vidū vēl atradās daudzi, kas nepazina Kristus brīnišķo raksturu un Viņa darbus. Arī bērni nebija baudījuši izdevības un dzirdējuši vēsti, ko nonicināja viņu vecāki. Ar apustuļu un pirmkristiešu (28) sludināšanu Dievs vēlējās izliet pār tiem gaismu, arī viņiem vajadzēja saprast, ka pravietojumi ir piepildījušies ne tikai attiecībā uz Kristus dzimšanu un dzīvi, bet arī uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Bērnus nedrīkstēja notiesāt par vecāku grēkiem, bet, kad bērni, zinot viņu vecākiem sniegto gaismu, atraidīja arī tiem pašiem dāvāto papildus gaismu, tad viņi kļuva par vecāku grēku līdzdalībniekiem un piepildīja savu netaisnības mēru.

Dieva lielā pacietība pret Jeruzālemi jūdus tikai nocietināja viņu ietiepīgajā stūrgalvībā. Ar savu naidu un nežēlību pret Jēzus mācekļiem tie noraidīja pēdējo žēlastības piedāvājumu. Tad Dievs viņiem atņēma apsardzību un vairs ar savu spēku nesavaldīja sātanu un viņa eņģeļus, un tā tauta tika atstāta pašu izraudzītā vadoņa pārvaldībā. Izraēla bērni nonicināja Kristus žēlastību, kas tos bija darījusi spējīgus klusināt savas ļaunās dziņas, un tagad tās guva virsroku. Sātans pamodināja dvēselēs vismežonīgākās un zemiskākās kaislības. Cilvēki vairs nedomāja, viņu rīcību nenoteica prāts, bet gan dziņas un briesmīgas aklas dusmas. Savā nežēlībā tie kļuva sātaniski. Ģimenēs un tautā, kā augstākajās, tā zemākajās ļaužu šķirās, valdīja ļaunas aizdomas, skaudība, naids, strīdi, sacelšanās gars un slepkavīgas tieksmes. Drošības vairs nebija nekur. Draugi un radi nodeva cits citu. Vecāki nogalināja savus bērnus, un bērni – vecākus. Ļaužu valdnieki nespēja savaldīt paši sevi. Neierobežotās kaislības viņus darīja par tirāniem. Jūdi bija pieņēmuši viltus liecību, lai notiesātu nevainīgo Dieva Dēlu. Tagad viltotās apsūdzības darīja nedrošu viņu pašu dzīvi. Ilgu laiku viņi ar savu rīcību bija pieprasījuši: "Neapgrūtiniet mūs ar Izraēla Svēto!" (Jes. 30:11) Un tagad viņu lūgums tika apmierināts. Dieva bijāšana vairs tos netraucēja. Tautas priekšgalā atradās sātans, un augstākās civilās un reliģiskās autoritātes pakļāvās viņa varai. (29)

Pretēji noskaņotu nemiernieku vadītāji reizēm apvienojās, lai aplaupītu un mocītu savus nelaimīgos upurus, bet tad atkal uzbruka viens otram un slepkavoja bez žēlastības. Pat tempļa svētums nespēja apvaldīt viņu šausmīgo niknumu. Lūdzējus nogalināja altāra priekšā, un svētnīcu apgānīja nokauto ķermeņi. Tomēr savā aklumā un zaimojošajā pašpaļāvībā šī ellišķīgā darba kūdītāji atklāti paziņoja, ka Jeruzāleme nav iznīcināma, tāpēc ka tā esot paša Dieva pilsēta. Cenšoties vēl stingrāk nostiprināt savu varu, viņi piekukuļoja viltus praviešus iedrošināt ļaudis, lai tie gaidītu glābšanu no Dieva pat vēl tad, kad romiešu leģioni bija aplenkuši templi. Un tā līdz pēdējam mirklim ļaužu pulki turējās pie pārliecības, ka beidzot iejauksies Visaugstākais un sakaus viņu ienaidniekus. Bet Izraēls dievišķo aizsardzību bija atraidījis, un tagad tam vairs nebija kur patverties. Nelaimīgā Jeruzāleme! Tā bija iekšēju strīdu sašķelta, ar asiņu sārtotām ielām, iedzīvotājiem nonāvējot citam citu laikā, kad svešu zemju armijas grāva tās nocietinājumus un nogalināja karavīrus.

Viss, ko Kristus iepriekš bija teicis par Jeruzālemes izpostīšanu, piepildījās burts burtā. Jūdi pārliecinājās, cik patiesi bija Viņa brīdinošie vārdi: "(..) ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums tiks atmērots." (Mat. 7:2)

Parādījās zīmes un brīnumainas lietas, kas vēstīja nelaimi un bojāeju. Nakts vidū pār templi un altāri atspīdēja nedabiska gaisma. Saulei rietot, mākoņos iezīmējās cīņai sapulcināti kaujas rati un karavīri. Noslēpumainas skaņas iedvesa šausmas priesteriem, kas naktīs kalpoja svētnīcā, zeme trīcēja, un bija dzirdamas ļoti daudzas balsis: "Iesim prom no šejienes!" Pusnaktī neredzams spēks atvēra lielos austrumu vārtus, kas bija tik smagi, ka divdesmit vīri ar grūtībām varēja tos atvērt un aizvērt, un kuru dzelzs aizšaujamie (30) bija dziļi nostiprināti blīvā bruģī. (1)

Septiņus gadus kāds vīrs staigāja augšup un lejup pa Jeruzālemes ielām, sludinot nelaimi, kas nāks pār pilsētu. Dienu un nakti viņš monotoni dziedāja kādu dīvainu sēru dziesmu: "Balss no rītiem! Balss no vakariem! Balss no četriem vējiem! Balss pret Jeruzālemi un pret templi! Balss pret līgavaiņiem un līgavām! Balss pret visu tautu!" Šo savādo cilvēku ielika cietumā un šaustīja ar pātagām, bet pār viņa lūpām neizlauzās neviens vaids. Uz apsmieklu un pārestībām viņa vienīgā atbilde bija: "Vai, vai Jeruzāleme! Vai, vai taviem iedzīvotājiem!" Viņš nemitējās brīdināt, līdz beidzot to nogalināja viņa pravietotā aplenkuma laikā.

Jeruzālemes izpostīšanā neaizgāja bojā neviens kristietis. Jēzus savus mācekļus bija brīdinājis, un visi, kas ticēja Viņa vārdiem, modri gaidīja apsolīto zīmi."Kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu," sacīja Jēzus, "tad zināt, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā." (Lūk. 21:20,21) Pēc tam, kad romieši Cestija vadībā bija pilsētu ielenkuši un šķita, ka pienācis īstais brīdis tūlītējam uzbrukumam, viņi negaidot to atstāja. Aplenktie, zaudējuši cerības sekmīgi pretoties, bija jau gatavi padoties, kad romiešu ģenerālis bez vismazākā redzamā iemesla pavēlēja saviem bruņotajiem spēkiem atkāpties. Dievs žēlastības pilnā gādībā virzīja notikumus par labu saviem ļaudīm. Gaidošajiem kristiešiem apsolītā zīme bija acīm redzama, un tagad visi, kas vien vēlējās, varēja paklausīt Pestītāja brīdinājumam. Apstākļi tika kārtoti tā, ka ne jūdi, ne romieši neaizkavēja kristiešu bēgšanu. Cestijam atkāpjoties, jūdi traucās ārā no Jeruzālemes, dzenoties pakaļ viņa armijai, un, kamēr tādā veidā bija pilnīgi aizņemti kā vieni, tā otri bruņotie spēki, kristiešiem radās izdevība atstāt pilsētu. Arī apkārtējie lauki šajā laikā bija brīvi no ienaidniekiem, kas varētu censties viņus aizkavēt. (31) Tieši pirms aplenkuma jūdi bija sapulcējušies Jeruzālemē svinēt Lieveņu svētkus, un tāpēc kristiešiem bija iespējams netraucēti pārvietoties pa visu zemi. Nevilcinoties tie tagad steidzās uz kādu drošāku vietu – uz Pellas pilsētu Perejā, viņpus Jordānas.

Jūdu karotāji, vajājot Cestiju un tā armiju, viņu arjergardam uzbruka ar tādu niknumu un spēku, ka draudēja to pilnīgi iznīcināt. Tikai ar lielām grūtībām romiešiem izdevās atkāpties. Jūdi atgriezās Jeruzālemē gandrīz bez zaudējumiem un ar bagātu laupījumu. Tomēr šai šķietamajai uzvarai bija liktenīgas sekas. Tā viņus iedvesmoja stūrgalvīgi pretoties romiešiem, kas notiesātajai pilsētai drīz vien atnesa neizsakāmu postu.

Kad Tits atjaunoja aplenkumu, Jeruzālemi piemeklēja drausmīga nelaime. Tas notika Pasā svētku laikā, kad tās mūros bija sapulcējušies ap miljons jūdu. Pārtikas krājumi, kas, rūpīgi taupīti, iedzīvotāju vajadzības varētu apmierināt vairākus gadus, bija jau iznīcināti greizsirdības un atriebības vadīto naidīgo partiju savstarpējās cīņās, un tagad pilsētai nācās pārdzīvot visas bada šausmas. Mērs kviešu maksāja vienu talantu. Izsalkuma mokas bija tik nežēlīgas, ka cilvēki grauza ādas jostas un sandales, kā arī savu vairogu pārvalkus. Liels skaits ļaužu naktīs centās izkļūt ārā, lai savāktu ārpus pilsētas mūriem augošos savvaļas augus, neskatoties uz to, ka daudzus noķēra un, nežēlīgi spīdzinot, nomocīja; bet tiem, kam izdevās atgriezties drošībā, bieži vien tik lielās briesmās iegūto atkal atņēma citi. Lai trūkuma nomāktos ļaudis piespiestu atdot pēdējos nabadzīgos krājumus, ko viņi, iespējams, bija noslēpuši, varas pārstāvji tos pakļāva necilvēciskām spīdzināšanām. Tik nežēlīgi parasti izturējās tieši tie cilvēki, kas paši vēl bija labi paēduši un tikai vēlējās nodrošināt pārtikas krājumus nākotnei.

(32) Tūkstoši aizgāja bojā no bada un slimībām. Mīlestības dabīgās saites likās izirušas. Vīri aplaupīja savas sievas, un sievas – vīrus. Bērnus varēja redzēt izraujam ēdienu no savu vecāku mutes. Pravieša jautājums: "Vai māte var aizmirst savu zīdaini?"– nāvei nolemtās pilsētas mūros saņēma, lūk, kādu atbildi: "Visžēlsirdīgākās sievas ir vārījušas savus bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā." (Jes. 49:15; Jer. r. dz. 4:10) Atkal bija piepildījies pirms četrpadsmit gadsimtiem dotais brīdinošais pravietojums: "Tai sievai, kas starp jums bija izlutināta un grezna, kas aiz mīkstuma un kāruma nav vīžojusi savu kāju pie zemes spert, tai acs būs skaudīga uz vīru pie savām krūtīm un uz savu dēlu, un uz savu meitu; (..) un par savu dēlu, ko tā dzemdējusi; jo viņa tos ēdīs slepeni tai briesmīgā trūkumā, aplenkumā un spaidīšanā, ar ko ienaidnieks tevi spaidīs tavos vārtos." (5. Moz. 28:56,57, Glika tulk.)

Lai piespiestu jūdus padoties, romiešu vadoņi centās tos iebiedēt. Visus, kuri pie sagūstīšanas pretojās, šauta ar pātagām, spīdzināja un beidzot piesita krustā pilsētas mūru priekšā. Šādā veidā ik dienas tika nogalināti simti, un šis briesmīgais darbs turpinājās, kamēr visu Jošafata ieleju un Golgātas kalnu klāja biezs krustu mežs, kuram grūti bija tikt cauri. Tik briesmīgi piepildījās šausmīgais lāsts, kuru Pilāta soģa krēsla priekšā viņi izteica paši par sevi: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem." (Mat. 27:25)

Tits labprāt būtu darījis galu visām šīm šausmām un pasargājis Jeruzālemi, lai tā nesaņemtu tai piespriesto soda mēru. Viņš ar nepatiku raudzījās uz līķu kaudzēm pilno ieleju. Skats no Eļļas kalna uz vareno un skaisto dievnamu karavadoni tā sajūsmināja, ka viņš izdeva pavēli neaizskart nevienu tempļa akmeni. Pirms mēģinājuma ieņemt šo cietoksni tas aicināja jūdu vadoņus nespiest viņu aptraipīt svēto vietu ar asinīm. Ja jūdi būtu ar mieru iznākt ārā un cīnīties kaut kur citur (33), neviens romietis neaizskartu dievnama svētumu. Pats Jozefs griezās pie tiem ar visdaiļrunīgāko lūgumu, skubinot viņus padoties, glābt sevi, savu pilsētu un šo pielūgšanas vietu. Bet kā atbilde uz viņa vārdiem atskanēja visrūgtākie lāsti. Uz šo tautas pēdējo cilvēcisko starpnieku, kas griezās pie jūdiem ar tādu lūgumu, meta šķēpus. Izraēls bija noraidījis Dieva Dēla lūgumus, un tagad visas runas un lūgumi viņus darīja tikai vēl apņēmīgākus pretoties līdz pēdējai iespējai. Veltīgas bija Tita pūles glābt dievnamu; Viens, lielāks par viņu, bija teicis, ka tur akmens uz akmens nepaliks.

Jūdu vadoņu aklā stūrgalvība un aplenktajā pilsētā izdarītie atbaidošie noziegumi romiešus pildīja ar riebumu un sašutumu, līdz Tits beidzot izšķīrās ieņemt templi pēkšņā triecienā. Tomēr viņš apņēmās, ja vien iespējams, to pasargāt no iznīcināšanas. Bet karavadoņa pavēles neievēroja. Kādā naktī, kad viņš savā teltī devās pie miera, jūdi, iznākuši no tempļa, uzbruka ārpusē esošajiem kareivjiem. Cīņas karstumā kāds romietis pa atvērtajām greznajām durvīm iemeta degošu lāpu, un no tās drīz vien jau liesmoja ar ciedru koka dēļiem apdarinātās blakus telpas, kas atradās visapkārt galvenajai būvei. Savu ģenerāļu un leģionāru pavadīts, piesteidzās Tits un pavēlēja kareivjiem liesmas nodzēst; bet viņa vārdos neviens neklausījās. Saniknotie kareivji degošās pagales meta arvien tālāk tempļa blakustelpās un lielā skaitā ar zobeniem nogalināja tos, kas tur bija atraduši patvērumu. Pa tempļa kāpnēm kā ūdens plūda asinis. Tur aizgāja bojā tūkstoši un atkal tūkstoši jūdu. Cauri kaujas troksnim bija dzirdamas balsis: "Išabod!" – godība pagalam!

"Tits nespēja savaldīt kareivju ārkārtīgās dusmas, viņš ar saviem virsniekiem iegāja svētajā celtnē, lai apskatītu tās iekšieni. (34) Tur redzamā greznība tos pildīja ar izbrīnu; un tā kā liesmas vēl tik tālu nebija nonākušas, tas pēdējo reizi centās to glābt, steidzoties ārā un skubinot kareivjus apturēt lielā ugunsgrēka virzīšanos uz priekšu. Kādas daļas priekšnieks Liberālis ar viņam pakļautajiem ļaudīm velti pūlējās panākt paklausību šim aicinājumam, jo niknais naids pret jūdiem, mežonīgais kaujas uzbudinājums un negausīgā cerība uz laupījumu lika atkāpties pat cieņai pret imperatoru. Kareivji sev visapkārt redzēja mirdzošu zeltu, kas žilbinoši spīdēja liesmu mežonīgajā gaismā, un viņi domāja, ka svētnīcā sakrātas neaprēķināmas bagātības. Kāds cīnītājs, citu nepamanīts, savu degošo lāpu iegrūda starp durvju virām, kā rezultātā liesmas pārņēma visu celtni. Necaurredzamie dūmi un uguns piespieda virsniekus aiziet, un varenā ēka tika atstāta savam liktenim.

Tas bija šausmīgs skats pat romiešiem, – kāds gan tas varēja būt jūdiem? Visa kalna virsotne, kas pacēlās pāri pilsētai, liesmoja līdzīgi vulkānam. Sabrūkot ar lielu troksni, ugunīgajā bezdibenī pazuda ēka pēc ēkas. Ciedru jumti līdzinājās liesmu palagiem, apzeltītās torņu smailes kā pīķi spīdēja sarkanajā gaismā; no vārtu torņiem pacēlās augsti uguns un dūmu stabi. Visi tuvākie pakalni bija tik gaiši, ka tur varēja saskatīt neskaidras ļaužu grupas, kas šausmās vēroja postošās stihijas darbu: uz augšpilsētas mūriem un augstienēm drūzmējās cilvēki, no kuriem daļai sejas izmisumā bija kļuvušas bālas, bet citiem drūmas un dusmu pilnas, veltīgi kārojot atriebties. Romas kareivju kliedzieni, tiem šurp un turp skrienot, un liesmās bojāejošo dumpinieku kliegšana sajaucās ar milzīgā ugunsgrēka rūkšanu un krītošo baļķu dārdošo skaņu. Kalni atbalsoja augstienēs esošo ļaužu spalgos izsaucienus, visapkārt no mūriem atskanēja izmisīgi lāsti un vaimanas, badā mirstošie cilvēki sakopoja vēl atlikušos spēkus pēdējiem moku pilnajiem kliedzieniem.

(35) Slepkavošana templī bija pat vēl briesmīgāka nekā no ārienes to varēja redzēt. Vīrus un sievas, vecus un jaunus, dumpiniekus un priesterus, cīnītājus un tos, kuri lūdzās žēlastību, nonāvēja neko nešķirojošā slaktiņā. Nogalināto skaits pārsniedza slepkavu skaitu. Lai turpinātu savu iznīcināšanas darbu, leģionāriem vajadzēja rāpties pāri mirušo kaudzēm." (2)

Pēc tempļa izpostīšanas romiešu rokās drīz nonāca visa pilsēta. Jūdu vadoņi pameta savus neieņemamos torņus, un Tits atrada tos tukšus. Par redzēto pārsteigts, viņš paziņoja, ka tos viņa rokās ir nodevis pats Dievs, jo šos milzīgos cietokšņus nespētu pārvarēt nekādas mašīnas, lai arī cik spēcīgas tās būtu. Kā pilsēta, tā templis tika nopostīti līdz pamatiem, un zemi, kur bija stāvējis svētais nams, uzara "kā tīrumu". (Jer. 26:18) Aplenkuma laikā un sekojošajā slaktiņā gāja bojā vairāk nekā miljons cilvēku, dzīvus palikušos saņēma gūstā, pārdeva par vergiem, aizveda uz Romu kā uzvarētāju triumfa lieciniekus, meta priekšā plēsīgiem zvēriem amfiteātros vai arī izkaisīja pa visu zemi kā bez dzimtenes palikušus klaidoņus.

Jūdi paši bija izkaluši sev važas, un paši bija piepildījuši savu atriebības biķeri. Galīgajā bojāejā, ko viņi kā tauta piedzīvoja, un visās bēdās, kas pār tiem nāca viņu izkaisīšanas laikā, tie tikai ievāca ražu no pašu roku izsētās sēklas. Pravietis saka: "Izraēl, tu grūd sevi postā (..)"; "(..) jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ." (Hoz. 13:9; 14:2) Viņu ciešanas bieži tiek attēlotas kā Dieva piespriests un izpildīts sods. Tādā veidā lielais krāpnieks cenšas apklāt savus ļaunos darbus. Stūrgalvīgi noraidot dievišķo mīlestību un žēlastību, jūdi tikai panāca, ka Dievs viņus vairs nesargāja un neaizstāvēja un sātans (36) tagad tos varēja vadīt pēc sava prāta. Briesmīgā un nežēlīgā rīcība, kas atklājās Jeruzālemes izpostīšanā, rāda, kāda vara sātanam ir pār tiem, kuri pakļaujas viņa vadībai.

Mēs nemaz nespējam aptvert, cik daudz par mums sagādāto mieru un aizsardzību esam parādā Kristum. Tas ir Dieva ierobežojošais spēks, kas cilvēcei vēl neļauj nonākt pilnīgā sātana varas kontrolē. Nepaklausīgajiem un Dieva neatzinējiem tiešām ir liels iemesls pateikties Kungam par Viņa žēlastību un lēnprātību, savaldot ļaunā cietsirdīgo postošo varu. Bet, kad cilvēki pārkāpj dievišķās lēnprātības robežas, šī savaldošā vara tiek atņemta. Dievs nenostājas pret grēcinieku kā pārkāpējam piespriestā soda izpildītājs, bet Kungs vienkārši atstāj Viņa žēlastības atmetējus, lai tie pļauj to, ko paši sējuši. Katrs noraidītais gaismas stars, katrs noniecinātais vai neievērotais brīdinājums, katra nodošanās savām tieksmēm un katrs Dieva likuma pārkāpums ir izsēta sēkla, kas noteikti nesīs savus augļus. Dieva Gars, ja Viņam pastāvīgi pretojas, beidzot tiek grēciniekam atņemts, un tad vairs nav nekāda spēka dvēseles ļauno tieksmju savaldīšanai un nekādas aizsardzības pret sātana ļaunprātību un ienaidu. Jeruzālemes izpostīšana ir briesmīgs un svinīgs brīdinājums visiem, kas spēlējas ar dievišķās žēlastības piedāvājumiem un pretojas šīs žēlastības lūgumiem. Nekad vēl nebija dota noteiktāka liecība par to, kā Dievs ienīst grēku un ka pār vainīgo nenovēršami nāk sods.

Pestītāja pravietojumam par sodību, kas nāks pār Jeruzālemi, būs vēl cits piepildījums, un, salīdzinot ar to, tikko rādītā briesmīgā aina ir tikai kā bāla ēna. Izredzētās pilsētas liktenī mēs varam ieraudzīt visas pasaules likteni, kas noraidījusi Dieva žēlastību un minusi kājām Viņa bauslību. Tumšs un drūms ir cilvēces nelaimju pārskats, ko zeme pieredzējusi visos pagājušajos garajos noziedzības gadsimtos. To pārdomājot, sirds sažņaudzas un prāts atsakās aptvert, cik briesmīgas lietas sekojušas Debesu Autoritātes noraidīšanai. Bet vēl drūmāku ainu sniedz atklāsmes par nākotni. Pagātnes ziņojumi (37) – dažādo nemieru, cīņu un revolūciju garā virkne, "apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes" (Jes. 9:4) –, kas gan tas viss pretstatā tās dienas šausmām, kad bezdievīgajiem pilnīgi atņems Dieva savaldošo Garu un cilvēku kaislību un sātana dusmu izvirdumam vairs nebūs nekādu robežu! Tad pasaule kā nekad iepriekš ieraudzīs sātana pārvaldības rezultātus.

Bet tajā dienā, tāpat kā Jeruzālemes izpostīšanas laikā, Dieva ļaudis tiks izglābti,– visi, "kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti". (Jes. 4:3) Kristus ir teicis, ka Viņš nāks otrreiz, lai savus uzticīgos sapulcētu pie sevis: "(..) tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram." (Mat. 24:30,31) Tad tos, kas nepaklausa Evaņģēlijam, iznīcinās Viņa mutes Gars un izdeldēs Viņa atnākšanas spožums. (2. Tes. 2:8) Tāpat kā agrāk Izraēls, bezdievīgie iznīcinās paši sevi, jo tie kritīs savas netaisnības dēļ. Dzīvojot grēkā, viņi jau tik tālu būs atšķīrušies no Dieva un ļaunums tādā mērā sabojājis viņu raksturus, ka Kunga godības parādīšanās tiem būs kā iznīcinoša uguns.

Lai cilvēki sargās, ka neizturas nevērīgi pret Kristus vārdos sniegto mācību. Kad Viņš savus mācekļus brīdināja par Jeruzālemes izpostīšanu un atklāja tiem šīs tuvojošās bojāejas zīmes, lai ticīgie varētu izbēgt, Kungs norādīja arī uz pasaules galīgo iznīcināšanas dienu un darīja zināmas lietas, kas stāsta par tās tuvumu, lai visi, kas vien vēlas, varētu izbēgt no nākamās sodības. Jēzus saka: "Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm; tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt." (Lūk. 21:25; Mat. 24:29; Marka 13: 24-26; Atkl. 6:12-17) Tiem, kas redz šos Viņa nākšanas vēstnešus, jāzina, "ka tas ir tuvu pie durvīm". (Mat. 24:33) "Tad nu esiet nomodā!" skan Viņa pamācošie vārdi Marka 13:35. (38) Tos, kas ņem vērā šo brīdinājumu, neatstās tumsā, lai šī diena viņus pēkšņi pārsteigtu. Bet tiem, kas nebūs nomodā, "Kunga diena nāks tāpat kā zaglis naktī." (1. Tes. 5:2-5)

Pasaule tagad nav labvēlīgāka pieņemt šim laikam doto vēsti kā toreiz jūdi, kas dzirdēja Pestītāja brīdinošos vārdus par Jeruzālemi. Bezdievīgajiem Dieva diena pienāks pēkšņi, lai tā nāktu kad nākdama. Kad dzīve ritēs tālāk savā parastajā gaitā, kad cilvēki nodosies izpriecām, laicīgam darbam, tirdzniecībai un naudas pelnīšanai, kad reliģiskie vadoņi cildinās pasaules attīstību un izglītību un ļaudis būs iemidzināti viltus drošībā, – tad, kā neapsargātā mājā pusnaktī ierodas zaglis, pār bezrūpīgajiem un bezdievīgajiem pēkšņi nāks bojā eja, "un tie neizbēgs". (1.Tes. 5:3)

2. Vajāšanas pirmajos gadsimtos

[39] Kad Jēzus saviem mācekļiem atklāja Jeruzālemes likteni un otrās adventes ainas, Viņš jau iepriekš darīja zināmus arī savu ļaužu piedzīvojumus, sākot no tā laika, kad Kungs tiem tiks atņemts, līdz Viņa atgriešanās dienai spēkā un godībā, lai tos atbrīvotu. No Eļļas kalna Pestītājs skatīja visas vētras, kas uzbruks apustuļu draudzei, un, raugoties vēl tālākā nākotnē, Viņa acis redzēja nežēlīgus, postošus negaisus, kas nākamajos tumsas un vajāšanu gadsimtos brāzīsies pār uzticīgajiem sekotājiem. Dažos īsos, ārkārtīgi nozīmīgos izteicienos Viņš jau iepriekš darīja zināmu, kādu daļu šīs pasaules valdnieki iemērīs Dieva draudzei. (Mat. 24:9,21,22) Kristus sekotājiem jāmin tā pati pazemojumu, negoda un ciešanu taka, pa kuru gāja viņu Meistars. Naids, kas dega pret pasaules Glābēju, vērsīsies arī pret tiem, kas ticēs Viņa Vārdam.

Pirmkristiešu draudzes vēsture liecina, ka Pestītāja vārdi tiešām ir piepildījušies. Pret Kristu Viņa sekotāju personā savienojās zemes un elles varas. Pagānisms saprata, ka, ja uzvarēs Evaņģēlijs, tad tā tempļus un altārus noslaucīs no zemes, tāpēc tas sakopoja visus spēkus kristietības iznīcināšanai. Tā aizdegās vajāšanu ugunis. Kristiešiem atņēma viņu īpašumus un pašus izdzina no dzimtenes. Viņi izturēja "smagu ciešanu cīņu". (Ebr. 10:32) Viņi pacieta (40) "izsmieklu un pātagu sitienus, pat važas un cietumu". (Ebr. 11:36-38) Liels skaits savu liecību apzīmogoja ar asinīm. Bez žēlastības nogalināja dižciltīgos un vergus, bagātos un nabagos, izglītotos un neizglītotos.

Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes – bads, mēris un zemestrīces – ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus. Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi ļaužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas.

Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. "Trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti, viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, alām un zemes aizām." (Ebr. 11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma. Kad Dzīvības Devējs modinās visus, kuri būs cīnījušies labo ticības cīņu, tad no šīm drūmajām alām iznāks daudzi Kristus dēļ par mocekļiem kļuvušie cilvēki.

(41) Šie Jēzus liecinieki savu ticību saglabāja neaptraipītu pat visniknākajās vajāšanās. Lai gan viņiem bija atņemtas visas ērtības, nolaupīta saules gaisma un viņu mājvieta atradās tumšā, bet draudzīgā zemes klēpī, tie tomēr nesūdzējās. Ar vārdiem, kas pauda ticību, pacietību un cerību, viņi cits citu stiprināja panest dažāda veida trūkumu un bēdas. Visu laicīgo priekšrocību zaudēšana nespēja tos piespiest atteikties no uzticības Kristum. Smagie pārbaudījumi un vajāšanas bija tikai kā pakāpieni, kas tos tuvināja mieram un atalgojumam.

Daudzi, līdzīgi Dieva kalpiem senatnē, tika "mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu labāku augšāmcelšanos". (Ebr. 11:35, Glika tulk.) Tie atsauca atmiņā sava Meistara vārdus, ka, ja viņi tiek vajāti Kristus dēļ, tad tiem jābūt sevišķi līksmiem, jo liela būs alga Debesīs, tādēļ ka pirms viņiem tāpat ir vajāti pravieši. Tie priecājās, ka ir atrasti cienīgi ciest par patiesību, un tā no sprakstošajām liesmām atskanēja uzvaras dziesmas. Ticībā skatoties uz augšu, tie redzēja Kristu un Viņa eņģeļus ar visdziļāko interesi vērojam un atzinīgi novērtējam uzticīgo nelokāmību. Tiem bija dzirdami pie Dieva troņa teiktie vārdi: "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu." (Atkl. 2:10)

Veltīgi sātans pūlējās ar varmācību iznīcināt Kristus draudzi. Lielā cīņa, kurā Jēzus mācekļi atdeva dzīvību, neizbeidzās šiem uzticīgajiem karognesējiem krītot savā postenī. Zaudējumi sniedza uzvaru. Dieva strādniekus nonāvēja, bet Viņa darbs pastāvīgi gāja uz priekšu. Evaņģēlijs izplatījās arvien tālāk un tālāk, un tā piekritēju skaits ik dienas vairojās. Tas iespiedās apgabalos, kas nebija aizsniedzami pat Romas ērglim. Uzrunādams pagānu valdniekus, kas vēlējās pastiprināt vajāšanas, kāds kristietis pārliecinoši sacīja: "Jūs varat mūs nokaut, spīdzināt, nolādēt (..). Jūsu netaisnā rīcība tikai pierāda, (42) ka mēs esam nevainīgi (..). Jūsu nežēlība jums neko nedod." Ar to aicinājums citiem atzīt viņu pārliecību ieguva tikai vēl lielāku spēku. "Jo biežāk jūs mūs nopļaujat, jo straujāk aug mūsu skaits; kristiešu asinis ir sēkla." (1)

Tūkstošus ieslodzīja cietumā un nonāvēja, bet viņu vietā nāca citi. Ticības dēļ nomocītie kļuva par Kristus īpašumu, jo Viņš tos atzina par uzvarētājiem. Tie bija cīnījušies labo cīņu, un, Kristum atnākot, viņi saņems godības vainagu. Pārdzīvotās ciešanas vadīja kristiešus tuvāk vienu otram un arī viņu Glābējam. Iespaidīgā priekšzīme un mirstot nodotā liecība nepārtraukti runāja par labu patiesībai, un tur, kur to vismazāk gaidīja, sātana pavalstnieki atstāja viņa rindas un nostājās zem Kristus karoga.

Tāpēc sātans, cenzdamies cīņu pret Dieva pārvaldību padarīt sekmīgāku, savu karogu sāka pacelt pašās kristiešu draudzēs. Ja viņam te izdotos piekrāpt Kristus sekotājus un panākt, ka tie izpelnās Dieva nepatiku, tad tie zaudētu savu spēku un izturību, kļūstot par viegli iegūstamu laupījumu.

Lielais pretinieks tagad ar viltību centās sasniegt to, ko viņam nebija izdevies panākt ar spēku. Vajāšanas mitējās, un to vietā stājās laicīgas labklājības un pasaulīga goda bīstamie vilinājumi. Elku pielūdzēji tika pārliecināti pieņemt daļu no kristīgās ticības, tajā pašā laikā atmetot citas ļoti svarīgas patiesības. Tie atklāti paziņoja, ka atzīst Jēzu par Dieva Dēlu un tic, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, bet pārliecības par savu grēcīgumu tiem nebija, un tāpēc viņi neizjuta nekādu vajadzību pēc atgriešanās un sirds pārmaiņas. Mazliet piekāpušies no savas puses, viņi aicināja arī kristiešus piekāpties, lai tad visi varētu apvienoties vienā ticībā Kristum.

Tā draudze nonāca ārkārtīgās briesmās. Salīdzinot ar tām, cietumu un spīdzināšanu, uguni un zobenu varēja uzskatīt tikai par svētību. Daļa kristiešu stāvēja stingri, paziņojot, ka viņi nevar ielaisties nekādos kompromisos. Citi piekrita pārveidot vai atmest dažas savas ticības (43) iezīmes un savienoties ar tiem, kas bija pieņēmuši daļu no kristīgās mācības, cerot, ka tāda rīcība palīdzēs tiem atgriezties visā pilnībā. Kristus uzticīgajiem sekotājiem tas bija ļoti mokošs laiks. Liekulīgā mīlestības mētelī draudzē bija ielavījies sātans, lai izkropļotu tās ticību un novērstu prātu no patiesības Vārda.

Kristiešu vairākums beidzot piekrita pazemināt savu standartu, un tā izveidojās savienība starp kristietību un pagānismu. Lai gan elku pielūdzēji atklāti atzina, ka viņi ir atgriezti, un pievienojās draudzei, tie tomēr joprojām turpināja pielūgt elkus, izmainot tikai pielūgšanas priekšmetus, jo tagad viņi pagodināja Jēzus un pat Marijas, un svēto attēlus. Tā netīrais elku pielūgšanas raugs, ienests draudzē, turpināja savu postošo darbu. Draudzes ticībā un dievkalpojumos ieviesa neveselīgas mācības, māņticīgus rituālus un elkus pagodinošas ceremonijas. Jēzus sekotājiem savienojoties ar elku pielūdzējiem, kristīgā reliģija demoralizējās un draudze zaudēja savu skaidrību un spēku. Tomēr bija daži, kurus šie maldi no pareizā ceļa nenovērsa. Viņi joprojām palika uzticīgi patiesības Autoram un pielūdza vienīgi Dievu.

Starp tiem, kas saucas Kristus sekotāji, vienmēr ir pastāvējušas divas šķiras. Kamēr vieni dedzīgi pēta Glābēja dzīvi un cenšas labot savus trūkumus, lai līdzinātos Paraugam, otri izvairās no skaidrajām, praktiskajām patiesībām, kas atklāj viņu kļūdas. Pat savos ziedu laikos draudze nav sastāvējusi vienīgi no uzticīgiem, skaidriem un patiesiem locekļiem. Mūsu Meistars mācīja, ka tos, kas tīši nododas grēkam, nevajadzētu uzņemt draudzē, tomēr Viņš neizvairījās no ļaudīm, kuru raksturs bija kļūdains, lai ar savām pamācībām un piemēru dāvātu tiem izdevības ieraudzīt un izlabot savus maldus. Starp divpadsmit mācekļiem viens bija nodevējs! Jūdu pieņēma nevis viņa rakstura trūkumu dēļ, bet neskatoties uz tiem. (44) Viņu pievienoja pārējiem, lai no Kristus mācībām un piemēra tas varētu uzzināt, kāds ir patiesi kristīgs raksturs, un tādā veidā ieraudzītu savus grēkus, tos nožēlotu un, dievišķās žēlastības atbalstīts, "paklausot patiesībai", šķīstītu savu dvēseli. Bet Jūda nestaigāja gaismā, kura tik laipni spīdēja pār viņa taku. Turpinot nodoties grēkam, viņš izaicināja sātana kārdināšanas. Pārsvaru ņēma rakstura ļaunās īpašības. Savu prātu viņš pakļāva tumsas spēku vadībai, dusmojoties, ja kāds norāja viņa kļūdas, un tā tika aizvests līdz sava Kunga nodošanas briesmīgajam noziegumam. Tieši tāpat visi, kas savas sirds dziļumos mīl ļaunu, lai gan vārdos apliecina dievbijību, parasti ienīst tos, kas traucē viņu mieru, nosodot viņu grēcīgo rīcību. Rodoties labvēlīgai izdevībai, viņi, līdzīgi Jūdam, nodos tos, kas, tikai labu vēlot, būs centušies viņus norāt.

Jau apustuļi savā laikā sastapās ar tādiem, kas vārdos apliecināja dievbijību, bet paslepus rīkojās netaisni. Ananija un Sapfira bija viltum nodevušies krāpnieki, jo, izliekoties, ka visu nodod par upuri Dievam, tie patiesībā daļu alkatīgi paturēja sev. Patiesības Gars apustuļiem atklāja šo liekuļu īsto raksturu, un Dieva sods atbrīvoja draudzi no netīrības, kas aptraipīja tās skaidrību. Un ārkārtējais pierādījums, ka Kristus Gars redz visu draudzē notiekošo, iedvesa šausmas ikvienam ļaundarim. Viņi nespēja ilgu laiku palikt kopā ar tiem, kuri savos ieradumos un tieksmēs nelokāmi pārstāvēja Kristu; tādēļ, kad pār Jēzus sekotājiem nāca smagi pārbaudījumi un vajāšanas, par Viņa mācekļiem vēlējās palikt tikai tie, kas patiesības dēļ bija gatavi atstāt visu. Un tā, kamēr turpinājās vajāšanas, draudze saglabājās samērā tīra. Bet, kad tās mitējās, ticīgo kopai pievienojās negodīgi un neuzticami cilvēki, dodot sātanam iespēju iegūt sev atbalsta punktu draudzē.

Gaismas Lielkungam nav nekā kopēja ar tumsas valdnieku, (45) un nekas kopējs nedrīkst būt arī starp viņu sekotājiem. Piekrītot apvienoties ar tiem, kas tikai pa pusei bija atgriezušies no pagānisma, kristieši nostājās uz ceļa, kas veda tālāk un tālāk prom no patiesības. Sātans gavilēja, jo viņam bija izdevies piekrāpt visai lielu skaitu Kristus sekotāju. Pēc tam viņš tos vēl pilnīgāk pakļāva savai varai, iedvesmojot vajāt cilvēkus, kas bija palikuši uzticīgi Dievam. Neviens neprata tik labi karot pret īsto kristīgo ticību kā tie, kas kādreiz paši to aizstāvēja, un šie atkritušie kristieši, savienojoties ar saviem daļēji atgrieztajiem biedriem, tagad sāka apkarot Kristus mācības vissvarīgākos punktus.

Stingra nostāšanās pret krāpšanu un negantībām, ko svētulīgi un maskētā veidā ieveda draudzē, prasīja izmisīgu cīņu no visiem, kas vēlējās palikt uzticīgi. Bībeli vairs neatzina par ticības mērauklu. Mācību par reliģijas brīvību uzskatīja par ķecerību un tās atbalstītājus ienīda un pasludināja ārpus likuma.

Pēc ilgas un smagas cīņas nedaudzie uzticīgie izšķīrās saraut visas saites ar atkritušo draudzi, ja tā joprojām atteiksies atbrīvoties no maldu mācībām un elku pielūgšanas ieradumiem. Tie saprata, ka, ja grib paklausīt Dieva Vārdam, tad atdalīšanās ir absolūti nepieciešama. Tie neuzdrošinājās paciest dvēseli aptraipošus maldus, rādot piemēru, kas varētu apdraudēt viņu bērnu un mazbērnu ticību. Miera un vienprātības dēļ tie bija gatavi uz jebkuru piekāpšanos, kas tikai būtu savienojama ar uzticību Dievam, bet tie labi saprata, ka pat miers būtu pārāk dārgi pirkts, ja par to maksātu ar pamatlikumu upurēšanu. Ja vienprātību iespējams nodrošināt tikai ar atteikšanos no patiesības un taisnības, tad labāk lai nāk šķelšanās un pat karš.

(46) Ja šie principi, no kuriem vadījās tā laika nelokāmie vīri, tiktu atdzīvināti to sirdīs, kas šodien sevi sauc par Dieva ļaudīm, tad daudz iegūtu gan draudze, gan pasaule. Attiecībā uz kristīgās ticības pamatmācībām vērojama satraucoša vienaldzība. Izplatās uzskats, ka galu galā tām nav vitāli svarīgas nozīmes. "Šis pagrimums stiprina sātana aģentu rokas, un rezultātā tagad tūkstoši tā saucamo Kristus sekotāju labvēlīgi raugās uz nepareizām mācībām un liktenīgiem maldiem, ko, riskējot ar savu dzīvību, atmaskoja un kam pretojās pagājušo gadsimtu uzticīgie cīnītāji.

Pirmie kristieši tiešām bija īpaši ļaudis. Viņu nevainojamā dzīve un nesvārstīgā uzticība kā pastāvīgs pārmetums traucēja grēcinieku mieru. Lai gan nedaudzi skaitā, bez bagātības, stāvokļa un godājamiem tituliem, viņi iedvesa šausmas ļaundariem, kad vien tie iepazinās ar šo cilvēku raksturu un mācībām. Tāpēc grēkos grimušie ļaudis viņus ienīda, tāpat kā bezdievīgais Kains ienīda Ābelu. Un tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc Kains nogalināja Ābelu, tie, kas centās atbrīvoties no Svētā Gara ierobežojošā spēka, nodeva nāvei Dieva ļaudis. Tieši tāpēc arī jūdi atraidīja un piesita krustā Pestītāju, jo Viņa rakstura skaidrība un svētums bija pastāvīgs pārmetums to savtībai un morālajam pagrimumam. No Kristus dienām līdz pat mūsu laikam Viņa uzticīgie mācekļi ir modinājuši naidu un pretestību cilvēkos, kas mīl grēku un staigā pa tā ceļiem.

Kā gan lai Evaņģēliju tādā gadījumā nosauc par miera vēsti? Pravietojot par Mesijas nākšanu, Jesaja Viņam deva titulu: "Miera Lielkungs". Pasludinot ganiem Jēzus piedzimšanu, eņģeļi virs Betlēmes klajumiem dziedāja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." (Lūk. 2:14 ) Vai nav pretruna starp šiem pravietiskajiem vārdiem un Kristus paziņojumu: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." ( Mat. 10:34 ) Tomēr, (47) pareizi saprasti, abi izteicieni pilnīgi saskan. Evaņģēlijs ir miera vēsts. Kristietība ir tāda mācību sistēma, kas, ja to pieņemtu un tai paklausītu, visai Zemei atnestu mieru, saskaņu un laimi. Kristus reliģija savienos ciešā, tuvā draudzībā un brālībā visus, kas pieņems tās mācības. Jēzus misijā ietilpa uzdevums salīdzināt cilvēkus ar Dievu un līdz ar to arī savstarpēji. Bet pasaule visā visumā ir pakļāvusies Kristus niknākā ienaidnieka, sātana, pārvaldībai. Evaņģēlijs piedāvā ļaudīm dzīvības principus, kas nemaz nesaskan ar viņu ieradumiem un alkām, un tāpēc tie pret to saceļas. Viņi ienīst skaidrību, kas atklāj un nosoda grēkus, vajājot un iznīcinot tos, kas tiem vēlas stāstīt par Evaņģēlija taisnajām un svētajām patiesībām. Šādā nozīmē – tāpēc ka Evaņģēlija nestās cildenās patiesības izraisa naidu un cīņu – Evaņģēlijs ir nosaukts par zobenu.

Daudzus, kas vāji ticībā, lielā apmulsumā novedusi dievišķā tālredzība, kas taisnajiem pieļauj ciest no bezdievīgajiem. Daži pat ir gatavi atmest savu uzticēšanos Dievam, tāpēc ka Viņš visnekrietnāko cilvēku dzīvei ļauj zelt un plaukt, kamēr viņu nežēlīgā vara apbēdina un moka vislabākos un skaidrākos. Tiek jautāts – kā taisnais un žēlsirdīgais Dievs, kas ir bezgalīgs arī spēkā, var pieļaut tādu netaisnību un apspiešanu. Tomēr tas ir jautājums, ar kuru mums nav jānodarbojas. Kungs mums ir devis pietiekamus savas mīlestības pierādījumus, un mums nav ko šaubīties par Viņa laipnību un labvēlību, ja arī nespējam saprast Viņa tālredzīgo rīcību. Paredzēdams šaubas, kas smagās pārbaudījumu un tumsas dienās uzmāksies mācekļiem, Pestītājs sacīja: "Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: Kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani vajājuši, tad vajās arī jūs." (Jāņa 15:20) Jēzus mūsu dēļ cieta daudz vairāk, nekā jebkuram no Viņa sekotājiem iespējams ciest bezdievīgo cilvēku cietsirdības dēļ. Tie, kas aicināti izturēt spīdzināšanu un mirt mocekļu nāvē, patiesi seko Dieva mīļotā Dēla pēdās.

(48) "Kungs nevilcina savu apsolījumu." (2. Pēt. 3:9) Viņš neaizmirst un nepamet savus bērnus, bet Viņš ļauj ļaunajiem atklāt to īsto raksturu, lai tie nevarētu pievilt nevienu, kas vēlas darīt Dieva prātu. Taisnie bēdu ceplī nokļūst arī tāpēc, lai tie tur tiktu šķīstīti, lai viņu priekšzīme pārliecinātu citus par ticības un dievbijības realitāti un lai viņu uzticīgā un nesvārstīgā dzīve tiesātu bezdievīgos un neticīgos.

Dievs pieļauj, ka ļaunie gūst sekmes, un atklāj savu ienaidu pret Viņu, lai tad, kad tie būs piepildījuši netaisnības mēru, visi to pilnīgā iznīcināšanā varētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. Strauji tuvojas Viņa atmaksas diena, kad visi, kas pārkāpuši Dieva baušļus un apspieduši Viņa ļaudis, saņems to, ko ir pelnījuši par saviem darbiem, kad katra pret Dieva uzticīgajiem ļaudīm vērstā cietsirdība vai netaisnība tiks sodīta tā, it kā būtu darīta tieši Kristum.

Vēl ir kāds daudz svarīgāks jautājums, kam vajadzētu saistīt visu mūsu laika baznīcu uzmanību. Apustulis Pāvils ziņo, ka "visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzū, tie taps vajāti." ( 2. Tim. 3:12 ) Kāpēc tad šīs vajāšanas šķiet lielā mērā it kā iesnaudušās? Vienīgais iemesls ir tas, ka draudze piemērojusies pasaules standartam un tāpēc nemodina nekādu pretestību. Mūsu dienās izplatītajai reliģijai nav tā skaidrā un svētā rakstura, kas iezīmēja kristiešu ticību Kristus un Viņa apustuļu dienās. Acīmredzot kristietība pasaulē ir tik populāra vienīgi tāpēc, ka tā ielaidusies kompromisā ar grēku, ka tā tik vienaldzīgi izturas pret Dieva Vārda lielajām patiesībām un ka draudzē ir tik maz patiesas dievbijības. Lai atdzimst pirmās draudzes ticība un spēks, tad tūlīt uzmodīsies vajāšanu gars un no jauna uzliesmos ienaida ugunis.

3. Atkrišana

[49] 2. Vēstulē tesaloniķiešiem apustulis Pāvils pravietoja lielo atkrišanu, kas nāks pāvesta varas nodibināšanās rezultātā. Viņš apliecināja, ka pirms Kristus dienas "jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu". Un vēl apustulis brīdina savus brāļus, ka "netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā". (2. Tes. 2:3,4,7) Jau tad viņš redzēja draudzē iezogamies maldus, kas sagatavos ceļu pāvestības attīstībai.

Lēnām un pamazām, sākumā zagšus un paklusu, bet pēc tam arvien atklātāk, atbilstoši pieaugšanai spēkā un varas iegūšanai pār cilvēku prātu, netaisnības noslēpums virzīja uz priekšu savu krāpjošo un zaimojošo darbu. Pagānisma ieradumi gandrīz nemanāmi atrada ieeju kristīgajā draudzē. Zināmu laiku kompromisa garu un saskaņošanos ar pasauli vēl ierobežoja vajāšanas, ko pret draudzi vērsa pasaules varas. Bet, kad vajāšanas mitējās un kristietība iegāja ķēniņu pilīs un galmos, tā atmeta Kristus un Viņa apustuļu pazemīgo vienkāršību, tās vietā izvēloties pagānu priesteru un valdnieku greznību un lepnību, Dieva prasības aizstājot ar cilvēku teorijām un tradīcijām. (50) Lielu prieku izraisīja Konstantīna formālā atgriešanās ceturtā gadsimta sākumā, bet, maskējusies šķietamas taisnības tērpā, draudzē ienāca pasaule. Tagad samaitāšana gāja uz priekšu ātriem soļiem. Pagānisms, kas šķita uzvarēts, patiesībā kļuva par uzvarētāju. Tā gars valdīja baznīcā. Tā saukto Kristus sekotāju ticībā un Dievu pagodinošajās sanāksmēs ienāca pagānisma mācības, ceremonijas un māņticība.

Pagānismam un kristietībai apvienojoties, dzima un attīstījās "grēka cilvēks", kas pravietojumā ainots ar varu, kura pretojas Dievam un paaugstinās pār Dievu. Šī viltus reliģijas gigantiskā sistēma ir sātana spēka meistardarbs, – piemineklis viņa pūlēm nosēsties uz troņa, lai atbilstoši savam prātam pārvaldītu visu zemi.

Savā laikā sātans mēģināja noslēgt kompromisu ar Kristu. Tas nāca pie Dieva Dēla kārdināšanu tuksnesī un, parādījis visas pasaules valstis un to godību, piedāvāja visu nodot Jēzus rokās, ja tikai Viņš atzītu tumsas valdnieka virsvaldību. Kristus norāja nekaunīgo kārdinātāju un piespieda to atkāpties. Bet, ar šiem pašiem kārdinājumiem griežoties pie cilvēka, sātans gūst daudz lielākus panākumus. Laicīgu ieguvumu un goda labā baznīca tiecās pēc pasaules lielo vīru labvēlības un atbalsta, un, tādā veidā atmetusi Kristu, tā tika pamudināta dāvāt uzticību sātana pārstāvim – Romas bīskapam.

Viena no Romas baznīcas pamatmācībām uzsver, ka pāvests ir Kristus universālās draudzes redzamais vadonis, kam piešķirta visaugstākā autoritāte pār bīskapiem un draudžu ganiem visās pasaules daļās. Vēl vairāk, pāvestam tika piešķirts pat dievības tituls. Viņu nosauca "Kungs Dievs Pāvests" (skat. Pielikumā.) un pasludināja par nemaldīgu. Tāpēc viņš pieprasīja goda parādīšanu no visiem cilvēkiem. To pašu prasību, kuru sātans izvirzīja kārdināšanu tuksnesī, viņš joprojām uzspiež ļaudīm ar Romas baznīcas starpniecību, un milzīgs cilvēku skaits ir gatavi viņu godāt un tam pakļauties.

(51) Bet tie, kas bīstas un godā Dievu, stājas pretī šai Debesis izaicinošajai augstprātībai, tāpat kā savā laikā uz viltīgā ienaidnieka pavedinošajiem izaicinājumiem atbildēja Kristus: "Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot." (Lūk. 4:8) Dievs savā Vārdā nekur nav devis ne vismazāko mājienu, ka Viņš kādu cilvēku būtu izraudzījis par draudzes galvu. Doktrīna par pāvesta virsvaldību ir tieši pretēja Rakstu mācībām. Pāvestam nevar būt nekāda vara pār Kristus draudzi, izņemot vienīgi nelikumīgi piesavinātu varu.

Romas piekritēji vēl arvien protestantus apvaino ķecerībā un ietiepīgā aiziešanā no īstās draudzes. Bet šīs apsūdzības drīzāk gan attiecas uz viņiem pašiem. Viņi bija tie, kas nometa Kristus karogu un atstāja "ticību, kas svētiem reiz uzticēta". (Jūdas 3.)

Sātans labi saprata, ka Svētie Raksti cilvēkus dara spējīgus atšifrēt klajo krāpšanu un nepadoties viņa varai. Tieši ar šo Vārdu pats pasaules Glābējs bija stājies pretī ļaunā uzbrukumiem. Katru uzbrukumu Kristus atvairīja ar mūžīgās patiesības vairogu, sakot: "Stāv rakstīts". Ar šī Vārda gudrību un spēku Viņš noraidīja ikvienu pretinieka priekšlikumu. Lai saglabātu ietekmi pār ļaudīm un nostiprinātu pāvesta uzurpatora autoritāti, sātanam vajadzēja izsargāt cilvēkus no iepazīšanās ar Svētajiem Rakstiem. Bībele godā Dievu un ierobežoto cilvēku noliek tā īstajā vietā; tāpēc tās svētās patiesības ir jāapslēpj un jānoklusē. Šo loģiku pieņēma Romas baznīca. Gadsimtiem ilgi tā neļāva izplatīt Bībeli. Tautai aizliedza to lasīt un turēt savās mājās, un priesteri un prelāti, kam nebija nekādu morālu principu, tās mācības izskaidroja tādā veidā, lai aizstāvētu savas pretenzijas. Tā pāvests panāca, ka viņu gandrīz vispārīgi atzina par Dieva vietnieku virs zemes, kura autoritātei padota baznīca un valsts.

Kad maldu uzrādītājs bija nobīdīts pie malas, sātans varēja rīkoties pēc sava prāta. Pravietojums ziņoja, ka pāvestība "apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību" (Dan. 7:25), un tā nebija kūtra šī darba veikšanā. (52) Lai no pagānisma atgrieztajiem cilvēkiem būtu kaut kas, ar ko aizstāt elku pielūgšanu, un arī lai veicinātu kristietības formālu pieņemšanu, dievkalpojumos pakāpeniski ieveda svētbilžu un relikviju godāšanu un pielūgšanu. Vispārējā koncila dekrēts (skat. Pielikumā.) galīgi apstiprināja šo elku kalpošanas sistēmu. Pabeidzot svētuma apgānīšanas darbu, Roma uzdrošinājās izlaist no Dieva likumiem otro bausli, kas aizliedza elku pielūgšanu, un, lai saglabātu sākotnējo skaitu, desmito bausli sadalīja divās daļās.

Piekāpšanās pagānismam atvēra ceļu tālākai Debesu autoritātes nicināšanai. Pamudinot nesvētus draudzes vadītājus, sātans centās grozīt arī ceturto bausli un mēģināja atcelt seno Sabatu, dienu, kuru Dievs bija svētījis un iesvētījis (1. Moz. 2:2,3), tā vietā paaugstinot pagānu ievērotos svētkus – "godājamo saules dienu". Sākumā šo izmaiņu necentās izdarīt atklāti. Pirmajos gadsimtos īsto Sabatu vēl ievēroja visi kristieši. Viņi dega par Dieva godu un, ticot bauslības negrozāmībai, čakli sargāja tās priekšrakstu svētumu. Tiecoties sasniegt kāroto mērķi, sātans ar savu pārstāvju starpniecību darbojās ļoti viltīgi un izveicīgi. Lai ļaužu uzmanību pievērstu svētdienai, to sāka dēvēt par Kristus augšāmcelšanās piemiņas dienu. Tajā notika reliģiski dievkalpojumi, kaut gan vēl ilgu laiku to uzskatīja tikai par atpūtas dienu, joprojām kā svētu godājot Sabatu.

Sagatavojot ceļu savam ieplānotajam darbam, sātans jau pirms Kristus atnākšanas pamudināja jūdus apkraut Sabatu ar visstingrākajām prasībām, padarot tā ievērošanu par smagu nastu. Izmantojot savā labā šo viltus gaismu, kādā viņš pats bija ietērpis Dieva iesvētīto dienu, sātans tagad aicināja to uzskatīt tikai par jūdu ieviestu tradīciju. Pārvēršot svētdienu par līksmiem kristiešu svētkiem, viņš tos skubināja Sabatu uzskatīt par skumju (53) gavēņa un nomāktības dienu, lai tā izrādītu savu naidu pret visu jūdu dievkalpošanas sistēmu.

Ceturtā gadsimta sākumā ķeizars Konstantīns izdeva dekrētu, kas visā Romas impērijā par valsts svētkiem pasludināja svētdienu. (Skat. Pielikumā.) Tagad saules dienu godāja gan viņa pagāniskie pavalstnieki, gan arī kristieši; un imperators jau tieši vēlējās savienot pagānisma un kristietības pretrunīgās intereses. To darīt viņu skubināja arī baznīcas bīskapi, kas, goda un varas kāres pārņemti, saprata, ka, ja kristieši un pagāni ievēros vienu un to pašu dienu, tad tas vēl daudzus pagānus pamudinās formāli pieņemt kristietību, kā rezultātā pieaugs baznīcas vara un slava. Tomēr dievbijīgie kristieši, pakāpeniski gan pierodot skatīties uz svētdienu kā uz zināmā mērā svētu dienu, vēl arvien, paklausot ceturtajam bauslim, turpināja ievērot Sabatu.

Lielais viltnieks savu darbu vēl nebija pabeidzis. Tādēļ viņš nolēma visu kristīgo pasauli sapulcināt zem viena karoga un valdīt ar sava vietnieka, lepnā pāvesta, starpniecību, kurš apgalvoja, ka viņš ir Kristus pārstāvis. Savu mērķi ļaunais ienaidnieks centās sasniegt ar daļēji atgriezto pagānu, godkārīgo prelātu un pasauli mīlošo draudzes locekļu palīdzību. Laiku pa laikam tika noturēti plaši koncili, kuros no visas pasaules sapulcējās baznīcas augstākās amatpersonas. Gandrīz ar katru nākamo koncilu Dieva iecelto Sabatu nospieda arvien zemāk un zemāk, bet svētdienu atbilstoši paaugstināja. Tādā veidā beidzot šos pagānu svētkus sāka godāt kā dievišķu iestādījumu, kamēr Bībeles Sabatu pasludināja par jūdaisma atliekām un tā ievērotājus par nolādāmiem cilvēkiem.

Lielajam atkritējam bija izdevies sevi paaugstināt "pār visu to, kas Dievs saucas un kas ir Dieva kalpošana". (2.Tes. 2:4, Glika tulk.) Viņš dievišķajos likumos uzdrošinājās pārmainīt to vienīgo priekšrakstu, kas visai cilvēcei nepārprotami norāda uz patieso un dzīvo Dievu. Ceturtajā bauslī Dievs atklājas kā debesu un zemes Radītājs, līdz ar to sevi nošķirot no visiem citiem dieviem. (54) Tieši kā radīšanas darba pieminekli septīto dienu iesvētīja par dusas dienu cilvēkam. Tai vienmēr vajadzēja atgādināt, ka cilvēka esamības sākums ir dzīvais Dievs, kas vienīgais ir godāšanas un pielūgšanas cienīgs. Bet sātans centās panākt, lai ļaudis neuzticētos Dievam un nepaklausītu Viņa likumiem; tāpēc viņš sevišķi cīnījās pret to bausli, kas norāda uz Dievu kā Radītāju.

Tagad protestanti māca, ka Kristus augšāmcelšanās svētdienā šo dienu ir padarījusi par kristiešu Sabatu. Bet pierādījumu no Rakstiem par to nav. Tādu godu šai dienai nav piešķīris ne Kristus, ne Viņa apustuļi. Pirmsākumi svētdienas ievērošanai kristietībā meklējami vienīgi netaisnības noslēpumā (2. Tes. 2:7), kas savu darbu bija iesācis jau Pāvila dienās. Kur un kad Kungs būtu pieņēmis un atzinis šo pāvestības bērnu? Kādu attaisnojošu pamatojumu var dot šim sagrozījumam, kuru neapstiprina Svētie Raksti?

Sestajā gadsimtā pāvestība bija jau stingri nostiprinājusies. Tās varas sēdekli ierīkoja imperatora pilsētā un Romas bīskapu pasludināja par visas baznīcas galvu. Pagānisms savu vietu bija atdevis pāvestībai. Pūķis "deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu". (Atkl.13:2; skat. Pielikumā.) Tad arī sākās Daniēla un Atklāsmes grāmatu pravietojumos paredzētie pāvesta vadītās apspiešanas 1260 gadi. (Dan. 7:25; Atkl.13:5-7) Kristieši bija spiesti vai nu atteikties no savas taisnīguma izjūtas un pieņemt pāvesta ieviestās ceremonijas un dievkalpošanas veidu, vai arī beigt dzīvi apakšzemes cietumos, mirt uz moku soliem, uz uguns sārtiem vai no bendes cirvja. Tā piepildījās Jēzus vārdi: "Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdēs Mana Vārda dēļ." (Lūk. 21:16,17) Uzticīgo kristiešu vajāšanas sākās ar tādu niknumu kā nekad iepriekš, un pasaule pārvērtās par milzīgu kaujas lauku. Gadsimtiem ilgi Kristus draudze sev patvērumu varēja atrast tikai vientuļās un slēptās vietās. (55) "Sieva bēga tuksnesī, kur tai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur dzīvību uzturētu tūkstoš divi simti sešdesmit dienas." (Atkl. 12:6)

Romas baznīcas nākšana pie varas iezīmēja tumšo viduslaiku sākumu. Un, šai varai pieaugot, tumsa arvien vairāk padziļinājās. Ticību vienīgajam drošajam pamatam, Kristum, apmainīja pret ticību Romas pāvestam. Kur grēku piedošanas un mūžīgās glābšanas jautājumos vajadzēja uzticēties Dieva Dēlam, ļaudis tagad sāka raudzīties uz pāvestu un viņa pilnvarotajiem priesteriem un prelātiem. Tautu mācīja ticēt, ka pāvests ir viņu starpnieks virs zemes un ka neviens nevar tuvoties Dievam, kā tikai ar viņa starpniecību; pat vēl vairāk, – ka tas tagad ir Dieva vietā un tādēļ viņam jāpaklausa bez ierunām. Pāvesta prasību neievērošana bija pietiekošs iemesls, lai vainīgā cilvēka miesu un dvēseli pakļautu visbargākajam sodam. Tā ļaužu prāti tika novērsti no Dieva un pievērsti maldīgiem, grēcīgiem un cietsirdīgiem cilvēkiem, un, ja runājam tieši, – tad pašam tumsības lielkungam, kurš šo cilvēku personā atklāja savu varu. Grēku paslēpa zem svētuma mēteļa. Ja tiek padarīta neskaidra Svēto Rakstu nozīme un cilvēks sāk skatīties uz sevi kā uz kaut ko augstāk stāvošu, tad sagaidāma vienīgi krāpšana, maldināšana un pazemojoša netaisnība. Līdz ar cilvēku likumu un tradīciju paaugstināšanu nāca samaitātība, kas vienmēr seko Dieva likumu atmešanai.

Kristus draudzei tās bija briesmu pilnas dienas. Uzticīgu karognesēju patiešām palika maz. Lai gan patiesība netika atstāta bez lieciniekiem, tomēr reizēm šķita, ka visur virsroku gūst maldi un māņticība un patiesā reliģija tiks pilnīgi padzīta no zemes. Evaņģēlijs bija pazaudēts no redzesloka, toties vairojās reliģijas formas, kas ļaudis apgrūtināja ar dažādām stingrām prasībām.

Cilvēkus mācīja ne tikai uzskatīt pāvestu par savu starpnieku, bet arī grēku salīdzināšanā paļauties uz labiem darbiem. Ilgstoši svētceļojumi, veseli grēku nožēlošanas procesi, relikviju pielūgšana, baznīcu celšana, dažādu šķirstu un altāru izgreznošana un lieli dāvinājumi (56) baznīcai – šādus un daudzus līdzīgus darbus tagad prasīja Dieva dusmu nomierināšanai vai Viņa labvēlības nodrošināšanai, it kā Dievs līdzinātos cilvēkam, kas sadusmojas par niekiem un ir nomierināms ar dāvanām vai grēku nožēlošanas darbiem!

Neskatoties uz to, ka netikumība guva virsroku pat starp baznīcas vadītājiem, šķita, ka Romas iespaids nepārtraukti pieaug. Apmēram astotā gadsimta beigās pāvesta atbalstītāji pieprasīja, lai visi atzītu, ka jau draudzes pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Romas bīskapiem ir bijusi tāda pati garīga vara, kādu viņi bija piesavinājušies tagad. Lai šai prasībai būtu spēks, tad vajadzēja izdarīt kaut ko tādu, kas radītu iespaidu, ka tai tiešām ir autoritatīvs pamats, un melu tēvam jau bija sagatavots priekšlikums. Mūki sāka viltot senus rokrakstus. Atrada agrāk nedzirdētus koncilu lēmumus, kas pierādīja, ka pāvesta virsvaldības sākums meklējams jau visagrākajos kristietības laikos. Un baznīca, kas patiesību bija atmetusi, kāri pieņēma šos viltojumus. (Skat. Pielikumā.)

Viltus mācību gruži traucēja darbu nedaudzajiem uzticīgajiem strādniekiem, kas vēl cēla uz pareizā pamata (1. Kor. 3:10,11), un viņi, apmulsuši, nesteidzās iet uz priekšu. Līdzīgi Jeruzālemes mūru cēlājiem Nehemijas dienās daži bija gatavi sacīt: "Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir tik daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri." (Nehem. 4:10) Noguruši nepārtrauktajā cīņā pret vajāšanām, viltu, netaisnību un dažādiem citiem šķēršļiem, ko sātans spēja izdomāt, lai viņus kavētu iet uz priekšu, daži no agrāko laiku uzticīgajiem celtniekiem zaudēja drosmi un, baidoties par savu mantu un dzīvību, kā arī vispārējā miera dēļ, novērsās no pareizā pamata. Bet citi, ienaidnieka pretestības neiebiedēti, droši sacīja: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties Kungu, kas ir liels un bijājams!" (Nehem. 4:14) – un turpināja darbu, ikviens apjozis zobenu pie saviem sāniem. (Ef. 6:17)

Viens un tas pats naida un pretestības gars visos laikmetos ir iedvesmojis Dieva ienaidniekus cīnīties pret patiesību, bet Kungs no saviem kalpiem vienmēr ir prasījis tādu pašu modrību un uzticību. (57) Pirmajiem mācekļiem teiktie Kristus vārdi attiecas uz Viņa sekotājiem līdz laika beigām: "Ko Es jums saku, to Es saku visiem: Esiet nomodā!" (Marka 13:37)

Šķita, ka tumsa arvien vairāk sabiezēja. Svētbilžu pielūgšana kļuva vispārēja. To priekšā aizdedzināja sveces un skaitīja lūgšanas. Virsroku guva visbezjēdzīgākie un māņticīgākie paradumi. Cilvēku prātu tik pilnīgi pārvaldīja neticība un maldi, ka saprāts to priekšā it kā atkāpās. Tā kā priesteri un bīskapi paši mīlēja izpriecas un nodevās juteklīgām baudām un samaitātībai, tad no ļaudīm, kas pakļāvās viņu vadībai, varēja sagaidīt tikai vēl tālāku grimšanu nezināšanā un netikumos.

Nākamo augstprātīgo soli pāvestība spēra vienpadsmitajā gadsimtā, kad pāvests Gregors VII pasludināja, ka Romas baznīca ir nemaldīga un pilnīga. Viens no viņa izvirzītajiem priekšlikumiem apgalvoja, ka baznīca nekad nav kļūdījusies un atbilstoši Rakstiem nekad nekļūdīsies. Bet pierādījumi no Rakstiem šim apgalvojumam nesekoja. Lepnais pāvests arī pieprasīja sev varu atcelt imperatorus un paziņoja, ka viņa izteikto spriedumu neviens vairs nevar mainīt, bet viņam ir tiesības mainīt visu citu lēmumus. (Skat. Pielikumā.)

Spilgta liecība šī nemaldīguma aizstāvja tirāniskajam raksturam ir viņa izturēšanās pret Vācijas imperatoru Heinrihu IV. Par uzdrošināšanos neievērot pāvesta autoritāti viņu izslēdza no baznīcas un atcēla no troņa. Baidoties no firstu draudiem un novēršanās, kurus pret viņu sacelties iedrošināja pāvesta pārstāvis, Heinrihs IV saprata, ka viņam ar Romu jāizlīgst. Savas sievas un kāda uzticīga kalpa pavadībā tas ziemas vidū šķērsoja Alpus, lai pazemotos pāvesta priekšā. Kad viņš sasniedza pili, kur patlaban bija apmeties Gregors VII, viņu bez miesassargiem ieveda ārējā pagalmā, un tur Vācijas imperators bargā ziemas aukstumā ar neapsegtu galvu un kailām kājām, tērpies visvienkāršākajās drēbēs, gaidīja pāvesta atļauju stāties viņa priekšā. Tikai pēc trim gavēņa un grēksūdzes dienām pāvests viņu žēlīgi uzklausīja un dāvāja piedošanu. (58) Un pat tad spēkā palika nosacījums, ka viņam vēl jāgaida pāvesta galīgā piekrišana, pirms tas var sevi uzskatīt par ķeizaru un attiecīgi rīkoties. Sajūsmināts par savu uzvaru, Gregors VII lielījās, ka pazemot ķēniņu lepnumu esot viņa tiešais pienākums.

Cik pilnīgi pretēja šī augstprātīgā pāvesta uzpūtīgajam lepnumam ir Kristus lēnprātība un pazemība, kurš sevi attēlo kā pie sirds durvīm stāvošu lūdzēju, kas vēlas ieiet, lai nestu piedošanu un mieru, un kurš saviem sekotājiem mācīja: "Ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps." (Mat. 20:27)

Nākamie gadsimti bija liecinieki pāvesta ieviesto maldu pieaugumam Romas izvirzītajās doktrīnās. Jau pirms pāvestības nodibināšanās baznīca bija pievērsusies pagānu filozofu mācībām, kuras uz to atstāja savu iespaidu. Daudzi, kas teica, ka ir atgriezušies, joprojām turējās pie savas pagāniskās filozofijas principiem un ne tikai paši turpināja to studēt, bet uzspieda arī citiem, saskatīdami tajā līdzekli sava iespaida izplatīšanai starp pagāniem. Tādā veidā kristīgajā mācībā ienāca lieli maldi. Sevišķi tika uzsvērta ticība cilvēka dabīgajai nemirstībai un viņa apzinīgajam stāvoklim nāvē. Šī mācība pamatoja Romas noteikto svēto pielūgšanas un jaunavas Marijas godāšanas ieradumu. Tālāk sekoja maldi par mūžīgām mokām tiem, kas nenožēlos savus grēkus un neatgriezīsies. Šie uzskati ātri iesakņojās pāvestības ideoloģijā.

Līdz ar to bija sagatavots ceļš vēl cita pagāniska izdomājuma ievešanai, ko Roma nosauca par šķīstīšanas ugunīm un izlietoja lētticīgo un māņticīgo ļaužu iebiedēšanai. Šī maldu mācība apgalvo, ka pastāv tāda moku vieta, kurā sodu par grēkiem izcieš dvēseles, kas nav pelnījušas mūžīgu lāstu, un kuras vēlāk, pēc atbrīvošanās no savas nešķīstības, tiek uzņemtas Debesīs. (Skat. Pielikumā.) (59)

Lai savā labā varētu izmantot pavalstnieku bailes un netikumus, Romai bija vajadzīgs vēl viens izdomājums. To sniedza doktrīna par grēku atlaišanu. Visiem, kas brīvprātīgi iesaistījās pāvesta karos viņa laicīgās varas paplašināšanai, ienaidnieku sodīšanai vai tādu cilvēku iznīcināšanai, kuri uzdrošinājās noliegt viņa garīgo virsvaldību, apsolīja pilnīgu grēku piedošanu, neskatoties uz to, kad tie darīti vai tiks darīti – pagātnē, tagadnē vai nākotnē, kā arī visu viņu pelnīto moku un sodu atlaišanu. Bez tam ļaudīm mācīja, ka, iemaksājot baznīcai naudu, viņi paši var atbrīvoties no grēka un atbrīvot arī savu mirušo draugu dvēseles, kas mokās uguns liesmās. Ar tādiem līdzekļiem Roma pildīja savas naudas lādes un nodrošināja krāšņu, greznu un netikumīgu dzīvi tiem, kas liekulīgi saucās par tās Būtnes pārstāvjiem, kuram nebija kur nolikt savu galvu. (Skat. Pielikumā.)

Rakstos norādīto Kunga Vakarēdienu aizvietoja ar elkudievīgo misi. Pāvesta priesteri apgalvoja, ka viņi ar savu bezjēdzīgo izrādi parasto maizi un vīnu pārvērš īstā "Kristus miesā un asinīs". (1) Ar zaimojošu augstprātību viņi prasīja atzīt, ka ir spējīgi radīt Dievu, visu lietu Radītāju. Un kristiešus, piedraudot ar nāvi, spieda atklāti apliecināt savu ticību šai briesmīgajai, Debesis apvainojošajai ķecerībai. Kas liedzās to darīt, tos lieliem pulkiem nodeva par upuri liesmām. (Skat. Pielikumā.)

13. gadsimtā ieveda visbriesmīgāko no visiem pāvestības izgudrojumiem – inkvizīciju. Te, pāvesta hierarhijas vadoņu aizsegā, darbojās pats tumsas lielkungs. Slepenajos koncilos sātans un viņa eņģeļi pārvaldīja ļauno cilvēku prātu, tomēr viņu vidū neredzams stāvēja arī kāds Dieva sūtnis, kas pierakstīja visus briesmīgos un netaisnos lēmumus, kā arī to darbu vēsturi, kas ir pārāk šausmīga, lai atklātu cilvēku acīm. "Lielā Bābele" bija "piedzērusies no svēto asinīm". Miljoni sakropļotu mocekļu augumu sauca Dievu bargi sodīt šo atkritēju varu. (60)

Pāvestība bija kļuvusi par pasaules despotu. Romas svētā krēsla dekrētu priekšā zemojās ķēniņi un imperatori. Šķita, ka tā varā nodots cilvēku laicīgais un mūžīgais liktenis. Gadsimtiem ilgi lieli apgabali bez ierunām pieņēma Romas doktrīnas, godbijīgi pildot tās rituālus un plaši ievērojot visus svētkus. Garīdzniecību godāja un devīgi atbalstīja. Vēlākos gados Romas baznīca nekad vairs nav guvusi lielāku cieņu, godu un varu.

Bet "pāvesta varas pusdienas laiks pasaulei bija pusnakts". (2) Ne tikai tauta, bet arī priesteri Svētos Rakstus gandrīz nemaz nepazina. Tāpat kā savā laikā farizeji, arī pāvestības vadoņi ienīda gaismu, kas atklāja viņu grēkus. Atstūmuši taisnības standartu, Dieva likumus, tie neierobežoti lietoja savu varu un dzīvoja netikumībā. Visur izplatījās viltus, mantrausība un izvirtība. Cilvēki nevairījās ne no viena nozieguma, kas palīdzēja iegūt bagātību vai stāvokli. Pāvestu un prelātu pilis kļuva par skatuvi viszemiskākai uzdzīvei. Daži no valdošajiem pāvestiem bija vainīgi tik atbaidošos noziegumos, ka nācās iejaukties laicīgiem valdniekiem, lai gāztu šos baznīcas augstos ierēdņus kā briesmoņus, kas bija pārāk nekrietni, lai tos vēl ilgāk varētu paciest. Gadsimtiem ilgi Eiropā nebija nekāda progresa zinātnē, mākslā un civilizācijā. Kristīgā pasaule bija morāli un intelektuāli paralizēta.

Pasaules stāvoklis Romas valdīšanas laikā atbaidošā un pārsteidzošā veidā piepildīja pravieša Hozejas vārdus: "Mani ļaudis top izdeldēti, tādēļ ka tie bez atzīšanas. Jo, ka tu atzīšanu esi atmetis, tad ir Es tevi atmetīšu (..). Un tāpēc, ka tu esi aizmirsis sava Dieva bauslību, tad Es aizmirsīšu tavus bērnus." "Ne uzticības, ne mīlestības, ne Dieva atzīšanas nav tai zemē, bet lādēšana un melošana, un kaušana, un zagšana, un laulības pārkāpšana laužas iekšā, un asins vaina nāk pēc asins vainas." (Hoz. 4:6,1,2, Glika tulk.) Tādi bija rezultāti, kas sekoja Dieva Vārda atmešanai.