Liecības draudzei 1

Liecības draudzei nr. 10

Jauniešiem draudošās briesmas

[390] 1863. gada 6. jūnijā man rādīja dažas jauniešiem draudošās briesmas. Sātans pārvalda jaunatnes prātu un vada viņu nepiedzīvojušās kājas maldu ceļos. Viņi nepazīst sātana viltīgos plānus, un šajā bīstamajā laikā vecākiem jābūt nomodā un neatlaidīgi un čakli jāstrādā, lai nepieļautu ienaidniekam tuvoties. Viņiem vajadzētu savus bērnus pamācīt izejot un ienākot, ceļoties un sēžoties, dodot norādījumu pēc norādījuma, priekšrakstu pēc priekšraksta, te mazliet un tur mazliet.

Mātes darbs iesākas pie zīdaiņa. Viņai vajadzētu pakļaut bērna gribu un temperamentu savai gribai un mācīt viņam paklausību. Bērnam pieaugot, neatlaidiet savu roku. Katrai mātei vajadzētu ņemt laiku, lai sarunātos ar saviem bērniem, labotu viņu kļūdas un pacietīgi mācītu viņiem īsto ceļu. Kristīgiem vecākiem vajadzētu zināt, ka viņi savus bērnus māca un gatavo, lai viņi kļūtu par Dieva bērniem. Bērnībā veidotais raksturs un dotās pamācības atstāj iespaidu uz visiem bērna reliģiskajiem piedzīvojumiem. Ja tajā laikā griba nav apspiesta un pakļauta vecāku gribai, tad vēlākos gados to būs grūti iemācīt. Kāds grūts un smags darbs, kādas cīņas, lai Dieva prasībām pakļautu gribu, kas nekad nav radusi padoties! Vecāki, kas atstāj novārtā šo svarīgo darbu, pielaiž [391] lielu kļūdu un grēko pret saviem nabaga bērniem un pret Dievu.

Stingri audzināti bērni reizēm jutīsies neapmierināti. Ierobežojumu dēļ viņi kļūs nepacietīgi un vēlēsies iet paši savus ceļus, iet un nākt kad viņiem pašiem patīk. Sevišķi vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem viņiem bieži liksies ka dažādos izbraukumos un citās jauniešu sanāksmēs nav nekāda ļaunuma; tomēr viņu piedzīvojušie vecāki var saskatīt briesmas. Viņi pazīst savu bērnu īpatnējos raksturus un zina, kādu iespaidu šīs lietas atstās uz viņu prātu, un, vēlēdamies viņus glābt, viņi savus bērnus attur no šīm uzbudinošajām izpriecām. Kad bērni paši apņemas atstāt pasaules priekus un kļūt par Kristus mācekļiem, kāda nasta tad ir noņemta no uzticīgo vecāku rūpju pilnajām sirdīm! Tomēr pat tad vecāku darbam nav jābeidzas. Bērniem nevajadzētu ļaut iet pašiem savu ceļu un vienmēr pašiem izvēlēties. Viņi tikai ir uzsākuši nopietno karagājienu pret grēku, lepnumu, skaudību, greizsirdību, naidu un visiem citiem miesīgās sirds ļaunumiem. Un vecākiem jābūt nomodā par saviem bērniem, jādod padoms un jāizlemj viņu vietā, rādot viņiem, ka, ja viņi priecīgi un labprātīgi nepaklausīs saviem vecākiem, tad viņi nevarēs labprātīgi paklausīt Dievam, un viņiem ir neiespējams būt kristiešiem.

Vecākiem vajadzētu pamudināt bērnus, lai tie viņiem uzticas, lai izteic savu siržu lielās bēdas, savas mazās ikdienas grūtības un pārbaudījumus. Tā vecāki var mācīties līdzjūtību pret saviem bērniem, var lūgt kopā ar viņiem un par viņiem, lai Dievs viņus sargā un vada. Viņiem vajadzētu tiem norādīt uz nekad nekļūdīgo Draugu un Padomdevēju, Kurš no sirds jutīs līdzi viņu vājumiem, Kas visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka.

Sātans kārdina bērnus būt atturīgiem pret vēcākiem un dāvāt uzticību jaunajiem un nepiedzīvojušajiem [392] biedriem; tādiem, kas nevar palīdzēt, bet kas viņiem dos sliktu padomu. Meitenes un zēni saiet kopā, tērzē, smejas, joko un ar savu neapdomību, blēņām un niekiem aizdzen Kristu no savas sirds un eņģeļus no sava tuvuma. Nederīgas sarunas par citu cilvēku rīcību, vieglprātīgas pārrunas par šo jaunieti vai šo meiteni liek novīst cēlām nodošanās domām un jūtām un izdzen no sirds labas un svētas ilgas, atstājot to aukstu un tukšu, bez īstas mīlestības uz Dievu un patiesību.

Bērni izsargātos no daudz ļauna, ja viņi labāk pazītu savus vecākus. Vecākiem vajadzētu atbalstīt savos bērnos vēlēšanos būt atklātiem un vaļsirdīgiem pret tiem, nākt pie viņiem ar savām grūtībām un samulsumu gadījumos, kad nevar izprast, kurš ceļš ir pareizākais, izstāstīt vecākiem visu lietu tieši tā, kā viņi to redz, un prasīt vecāku padomu. Kas vēl spēj tik labi ieraudzīt un parādīt bērniem draudošās briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas vēl var tik labi izprast bērnu īpatnējos raksturus kā viņu vecāki? Māte, kas no agras bērnības vērojusi katru viņu prāta pagriezienu un pazīst viņu dabīgās tieksmes, ir vislabāk sagatavota dot padomu saviem bērniem. Kas var tikpat labi pateikt, kuru rakstura vilciena veidošanos kavēt, kuru ierobežot, kā bērna māte, ja viņai palīdz tēvs?

Bērni, kas ir kristieši, savu dievbijīgo vecāku mīlestību un atzinību vērtēs augstāk par katru pasaulīgu labumu. Viņi savus vecākus mīlēs un godās. Domai, kā darīt vecākus laimīgus, vajadzētu būt vienam no viņu dzīves pamatlikumiem. Šajā nepaklausības laikmetā bērniem, kuri nav saņēmuši pareizas pamācības un audzināšanu, ir pavisam maza izpratne par saviem pienākumiem pret vecākiem. Bieži gadās, ka, jo vairāk vecāki priekš viņiem dara, jo nepateicīgāki tie ir un jo mazāk tie viņus cienī. Bērni, kas ir lutināti un auklēti, vienmēr gaida pret sevi tādu izturēšanos, un, ja viņu cerības nepiepildās, tad viņi kļūst neapmierināti un mazdūšīgi. Tāda rīcība un noskaņojums iezīmēs visu viņu dzīvi; viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs palīdzību pie citiem, [393] gaidot, lai citi viņiem izdabātu un pakļautos. Bet, ja viņiem runā pretī, pat kad viņi jau pieauguši par vīriem un sievām, viņi domā, ka pret viņiem izturas nepareizi; un tā viņi mokās, iedami cauri dzīvei, tik tikko spēdami panest paši sevi, bieži kurnēdami un skaizdamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta.

Maldīgi vecāki māca saviem bērniem mācības, kas priekš viņiem izrādīsies postošas un kas sēj ērkšķus viņu pašu kājām. Viņi domā, ka, apmierinot bērnu iegribas un ļaujot viņiem sekot savām tieksmēm, viņi var iemantot mīlestību. Kāda kļūda! Bērni, kas tā tiek lutināti, uzaug savās iegribās neierobežoti, nepiekāpīgi savās tieksmēs, savtīgi, prasoši un uzpūtīgi, par lāstu sev un visiem ap viņiem. Lielā mērā vecāki tur savās rokās bērnu nākamo laimi. Uz viņiem gulstas svarīgākais darbs – veidot šo bērnu raksturu. Bērnībā dotās pamācības pavadīs viņus visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus, labus vai sliktus. Viņi var sagatavot savus dēlus un meitas laimei vai postam.

Bērniem jau ļoti agri vajadzētu mācīt būt derīgiem palīdzēt pašiem sev un palīdzēt citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties uz savām mātēm, kā viņas pūlas, vāra, mazgā veļu un gludina to, kamēr pašas sēž istabā, lasa stāstus, ada apmales, tamborē vai izšuj. Viņu sirdis ir tik nejūtīgas kā akmens. Bet kur ir radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti šajā lietā ir vainīgi? Nabaga piekrāptie vecāki. Viņi neņem vērā savu bērnu nākamo labumu un savā nepareizajā maigumā ļauj tiem slinki sēdēt vai arī darīt pavisam nenozīmīgas lietas, kas neprasa ne prāta, ne muskuļu pielietošanu, un tad savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas ir padarījis vājas? Daudzos gadījumos vainīga [394] vecāku nepareizā rīcība. Samērīga vingrināšanās mājas darbos uzlabotu kā garu tā arī miesu. Bet bērniem šīs iespējas atņem nepareizu iedomu dēļ, līdz viņiem darbs sāk riebties. Tas ir nepatīkams un nesaskan ar viņu lieluma izpratni. Uzskata, ka cēlai sievietei nav jāstrādā, ka pat mazgāt traukus, gludināt veļu un stāvēt pie veļas vannas ir nepieklājīgi. Šādu modes mācību sniedz bērniem šajā nelaimīgajā laikmetā.

Dieva ļaudīm vajadzētu vadīties no augstākiem principiem nekā pasaules cilvēkiem, kas cenšas visu savu rīcību piemērot modei. Dievbijīgiem vecākiem savus bērnus vajadzētu radināt lietderīgai dzīvei. Viņiem nevajadzētu pieļaut, ka viņu audzināšanas pamatlikumus aptraipa pārspīlēti uzskati, kas ņēmuši virsroku šajā laikmetā, ka jāsaskaņojas ar modi un jāļaujas vadīties no pasaules cilvēku domām. Viņiem nevajadzētu atļaut bērniem pašiem izvēlēties sev biedrus. Māciet viņus, ka tas ir jūsu pienākums izvēlēties priekš viņiem. Sagatavojiet viņus nest nastas jaunībā. Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad viņi ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos, plecos un par nogurumu locekļos; un jums draud briesmas līdzjūtībā pašiem padarīt viņu darbu, nepieļaujot viņiem pat mazas ciešanas. Sākumā bērniem uzlieciet vieglas nastas un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz viņi zināmu darba daudzumu var padarīt bez sevišķa noguruma. Bērnu sānu un plecu sāpju galvenais iemesls ir bezdarbība.

Šajā laikmetā ir jaunas sievietes, kas ir gandrīz nekam nederīgi radījumi, kas spēj tikai elpot, ēst, valkāt drēbes, tērzēt un runāt niekus, turot savos pirkstos kādu izšuvumu vai tamboradatas. Tikai nedaudziem jauniešiem ir pareizas spriešanas spējas un vesels saprāts. Viņi dzīvo līdzīgi taurenim, bez sevišķi izraudzīta mērķa. Kad šī pasaulnieku šķira saiet kopā, tad viss, ko jūs te varat dzirdēt, ir muļķīgas [395] piezīmes par tērpiem vai kaut ko vieglprātīgu, un tad viņi paši smejas par savām piezīmēm, kas viņiem liekas ļoti asprātīgas. To bieži dara vecāku cilvēku klātbūtnē, kas var justies tikai apbēdināti, redzot tādu cieņas trūkumu pret viņu gadiem. Liekas, ka šie jaunieši pazaudējuši visu izpratni par tikumību un labu uzvešanos. Tomēr veids, kādā viņi ir audzināti, liek viņiem domāt, ka viņi sasnieguši aristokrātisku manieru augstumus.

Šis gars ir līdzīgs lipīgai slimībai. Dieva ļaudīm vajadzētu izraudzīties sabiedrību saviem bērniem un pamācīt viņus, lai tie izvairās no šo tukšo pasaules cilvēku tuvuma. Mātēm vajadzētu savas meitas ņemt līdzi virtuvē un pacietīgi viņas audzināt. Viņu miesas uzbūvei šāds darbs nāks par labu; muskuļi iegūs pienācīgu vingrumu, un domas, dienai noslēdzoties, būs veselīgākas un cēlākas. Viņas var būt nogurušas, bet cik salda ir atpūta pēc piemērota darba daudzuma. Miegs, brīnišķais dabiskais atjaunotājs, dos jaunus spēkus nogurušai miesai un sagatavos to nākošās dienas pienākumiem. Nelieciet saviem bērniem domāt, ka ir vienalga, vai viņi strādā vai ne. Māciet viņiem, ka viņu palīdzība ir vajadzīga, ka viņu laikam ir vērtība un ka jūs esat atkarīgi no viņu darba.

Man rādīja, ka kūtrums ir par iemeslu daudziem grēkiem. Darbīgām rokām un darbīgam prātam nav laika ievērot katru ienaidnieka iedvesto kārdinājumu, bet kūtras rokas un kūtras smadzenes ir sagatavotas ienaidnieka virsvaldībai. Pareizi nenodarbināts prāts kavējas pie nepiedienīgām lietām. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem, ka slinkums ir grēks. Man norādīja uz (Eceķ. 16:49) “Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku.”

Bērniem vajadzētu saprast, ka viņi ir parādnieki saviem vecākiem, kas par viņiem ir rūpējušies bērnībā un viņus kopuši slimības laikā. Viņiem jāsaprot, ka vecāki viņu dēļ daudz rūpējušies un daudz cietuši. Sevišķi apzinīgie un dievbijīgie [396] vecāki ir bijuši dziļi ieinteresēti, lai viņu bērni nostātos uz pareizā ceļa. Cik nospiestas ir bijušas viņu sirdis, redzot kļūdas savos bērnos. Ja bērni, kas izsaukuši šīs sirds sāpes, redzētu savas rīcības iespaidu, tad viņi noteikti tā nerīkotos. Ja viņi varētu redzēt mātes asaras un dzirdēt viņas lūgšanas, kuras tā viņu dēļ raida uz Dievu, ja viņi dzirdētu mātes klusās un apspiestās nopūtas, tad viņu sirds atmaigtu un viņi steigšus atzītu savas kļūdas un lūgtu piedošanu. Kā veciem, tā jauniem jādara darbs. Vecākiem vajadzētu labāk sagatavoties savu pienākumu pildīšanai pret saviem bērniem. Daži vecāki nesaprot savus bērnus un īsti viņus nepazīst. Bieži vien vecākus un bērnus šķir liels attālums. Ja vecāki gribētu pilnīgāk izprast bērnu izjūtas un uzzināt, kas ir viņu sirdī, tad tas uz viņiem atstātu labvēlīgu iespaidu.

Vecākiem godprātīgi jāapejas ar viņiem uzticētajām dvēselēm. Viņiem nevajadzētu savos bērnos atbalstīt lepnumu, tieksmi uz pārmērībām un mīlestību uz izrādīšanos. Nevajadzētu viņiem mācīt, ne arī paciest, ka viņi mācās mazus nedarbus, kas pie maziem bērniem izskatās kā veiklība vai gudrība, bet no kā viņiem tomēr būs jāatsakās un, kļūstot lielākiem, tie jāizlabo. Pirmie ieradumi nav viegli aizmirstami. Vecāki, jums vajadzētu sākt audzināt savu bērnu prātu, kamēr viņi vēl ir pavisam jauni, lai pieaugot viņi varētu būt kristieši. Lai visas jūsu pūles būtu viņu glābšanai. Rīkojieties tā, it kā viņi būtu nodoti jūsu gādībai līdzīgi vērtīgiem dārgakmeņiem, kuri sagatavojami, lai mirdzētu Dieva valstībā. Sargieties, ka neieaijājat viņus miegā virs iznīcības bedres ar nepareizām domām, ka viņi vēl nav pietiekoši veci, lai nožēlotu savus grēkus un atzītu Kristu.

Man norādīja uz daudziem dārgiem apsolījumiem priekš tiem, kas agri meklē savu Glābēju. (Sal. māc. 12: 1) “Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms ļaunās dienas [397] nāk un tie gadi tuvojas, par kuriem tu vēlāk sacīsi: tie man nepatīk!” (Sal. pam. 8:17) “Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod.” Lielais Izraēla Gans vēl saka: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Māciet saviem bērniem, ka jaunība ir vislabākais laiks, lai meklētu Kungu. Tad dzīves nasta vēl tik smagi nespiež un viņu jaunais prāts nav rūpju nomākts, un šādiem brīviem viņiem vajadzētu nodot Dievam savus vislabākos spēkus.

Mēs dzīvojam priekš bērniem nelaimīgā laikmetā. Varena straume traucas lejup pretī pazušanai, un, lai šai straumei turētos pretī un neļautu sevi aizraut līdzi uz leju, tad ir vajadzīgs vairāk nekā bērnības piedzīvojumi, vairāk nekā bērna spēks. Jaunieši vispārīgi liekas esam sātana gūstekņi, un viņš un viņa eņģeļi vada viņus uz drošu bojā eju. Sātans un viņa pulki karo pret Dieva valdību un visus, kas grib savu sirdi pakļaut Dievam un paklausīt Viņa prasībām, viņš centīsies samulsināt un pārvarēt ar savām kārdināšanām, lai viņi kļūtu mazdūšīgi un atteiktos no cīņas.

Vecāki, palīdziet saviem bērniem. Uzmostieties no letarģiskā miega, kurā jūs esat gulējuši. Esiet pastāvīgi modri, lai novērstu ļaunuma straumi, kuru sātans ar varu rada jūsu bērnos, un lieciet šim ļaunuma smagumam velties atpakaļ. Bērni vieni paši to nevar izdarīt, bet vecāki var darīt daudz. Ar nopietnām lūgšanām un dzīvu ticību var panākt lielas uzvaras. Daži vecāki nav izpratuši uz viņiem gulstošos atbildību un ir atstājuši novārtā savu bērnu reliģisko audzināšanu. Rītos kristieša pirmajām domām vajadzētu steigties pie Dieva. Pasaulīgajam darbam un savām interesēm vajadzētu būt otrā vietā. Bērnus vajadzētu mācīt ievērot un godāt lūgšanas stundu. Pirms atstājat māju, ejot darbā, vajadzētu sasaukt kopā visu ģimeni, un tēvam vai viņa prombūtnē mātei dedzīgi vajadzētu lūgt Dievu, lai Tas viņus pasargā visās dienas gaitās. Nāciet pie Dieva pazemīgi, ar iejūtīgām, maiguma pilnām sirdīm, [398] apzinoties jums un jūsu bērniem priekšā stāvošās kārdināšanas un briesmas; ticībā saistot viņus uz altāra, izlūdzieties pār viņiem Kunga gādību. Kalpojošie eņģeļi sargās bērnus, kas tā būs novēlēti Dievam. Kristīgo vecāku pienākums ir rītos un vakaros ar nopietnām lūgšanām un neatslābstošu ticību izveidot sētu ap saviem bērniem. Viņiem viņus vajadzētu pacietīgi pamācīt, – laipni un nenogurstoši viņiem stāstīt, kā dzīvot, lai patiktu Dievam.

Nepacietība vecākos izraisa nepacietību bērnos. Dusmas, ko parāda vecāki, rada dusmas bērnos un pamodina viņu dabā esošo ļaunumu. Daži vecāki rāj un māca savus bērnus neiecietīgi un bargi un bieži pat dusmās. Šādi rājieni nedod nekāda labuma. Cenšoties izlabot vienu ļaunumu, tā rada divus. Pastāvīga bērnu nopelšana un viņu pēršana viņus nocietina un atsvešina no vecākiem. Vecākiem vispirms jāmācās savaldīt pašiem sevi, un tad viņi sekmīgāk varēs savaldīt savus bērnus. Katru reizi, kad viņi zaudē pašsavaldīšanos, kad runā un rīkojas nepacietīgi, viņi grēko pret Dievu. Vispirms viņiem vajadzētu ar bērniem izrunāties, skaidri norādot viņu nepareizības, parādīt viņiem viņu grēku un izskaidrot, ka viņi nav grēkojuši tikai pret vecākiem, bet arī pret Dievu. Apspiežot savu sirdi un jūtot līdzi saviem maldīgajiem bērniem, un skumstot par viņiem, pirms jūs viņus sodāt, lūdziet kopā ar viņiem. Tad sods neliks bērniem jūs ienīst. Viņi jūs mīlēs. Viņi redzēs, ka jūs viņus nesodāt tāpēc, ka viņi jums sagādājuši neērtības, vai arī tāpēc, ka jūs gribat parādīt savu nepatiku pret tiem, bet ka jūs to darāt, apzinoties savu pienākumu viņu labā, lai viņiem neļautu uzaugt grēkā.

Daži vecāki nav devuši saviem bērniem reliģisku izglītību un atstājuši novārtā arī viņu skolas izglītību. Ne vienu, ne otru nevajadzētu pamest novārtā. Bērna prāts darbojas, un, ja tas nav aizņemts ar fizisku darbu vai mācībām, [399] tad tas pakļaujas ļauniem iespaidiem. Vecāki grēko, ja atļauj bērniem augt, viņiem nepievēršot uzmanību. Viņus vajadzētu apgādāt ar derīgām un interesantām grāmatām un vajadzētu arī mācīt strādāt, lai viņiem būtu fiziska darba stundas un stundas mācībām un lasīšanai. Vecākiem vajadzētu censties pacelt savu bērnu prātus un attīstīt viņu garīgās spējas. Savā vaļā atstāts prāts, ko neattīsta, parasti ir zems, juteklisks un samaitāts. Sātans izmanto izdevību un audzina nenodarbinātu prātu.

Vecāki, eņģelis rakstvedis pieraksta katru neiecietīgu, īgnu vārdu, ko jūs runājat uz saviem bērniem. Pret jūsu vārdu atzīmē katru jūsu nolaidību dot saviem bērniem pareizu pamācību un rādīt viņiem grēka briesmīgo grēcīgumu un grēcīgas rīcības gala rezultātus. Katru nepiesardzīgu vārdu, kas teikts viņiem nevērīgi vai jokojot, kas nav šķīsts un augšup ceļošs, rakstvedis eņģelis atzīmē kā traipu pie jūsu kristīgā rakstura. Pierakstīti tiek visi jūsu darbi, kā labie, tā sliktie.

Vecāki nevar gūt labus panākumus savu bērnu audzināšanā, kamēr viņi vispirms nav iemācījušies pilnīgi savaldīt paši sevi. Viņiem vispirms jāmācās savaldīt pašiem sevi, savus vārdus un pat sejas izteiksmi. Nevajadzētu pieļaut, ka uzbudinājumā vai dusmās mainās viņu balss noskaņa. Tikai tad viņi uz bērniem atstās izšķirīgu ietekmi. Bērni var vēlēties darīt pareizi, viņi var apņemties savā sirdī būt paklausīgi un laipni pret vecākiem vai audzinātājiem, bet tiem no viņu puses ir vajadzīga palīdzība un pamudinājumi. Bērni var apņemties darīt labu, bet, ja viņu principus nestiprina reliģija un ja viņu dzīvi neiespaido atjaunojošā Dieva žēlastība, tad viņi mērķi neaizsniegs.

Vecākiem vajadzētu dubultot pūles savu bērnu glābšanai. Viņiem uzticīgi viņus vajadzētu pamācīt, neatstājot viņus, lai viņi paši sevi audzina, cik labi vien spēj. Nevajadzētu paciest, ka jaunieši bez izšķirības [400] mācās ļaunu un labu, domājot, ka kādreiz vēlāk labais gūs virsroku un ļaunais zaudēs savu iespaidu. Ļaunais augs ātrāk nekā labais. Iespējams, ka ļaunais, ko viņi mācījušies, pēc daudz gadiem tiks izdeldēts, bet kas varētu uzdrīkstēties riskēt? Laiks ir īss. Vieglāk un daudz drošāk sēt bērnu sirdī labu sēklu, nekā pēc tam izravēt nezāles. Vecākiem pienākas vērot, lai apkārtējie iespaidi nekaitētu viņu bērniem. Viņu pienākums ir izraudzīties viņiem sabiedrību un nepieļaut, ka viņi paši to sev izvēlas. Kas piegriezīs vērību šim darbam, ja vecāki to nedarīs? Vai citiem var būt tāda interese par jūsu bērniem, kādai vajadzētu būt jums pašiem? Vai citi var izjust tādas pastāvīgas rūpes un tik dziļu mīlestību pret bērniem, kādu izjūt vecāki?

Ierobežojumu dēļ Sabata turētāju bērni var kļūt neiecietīgi un domāt, ka viņu vecāki ir pārāk stingri; viņu sirdī var pamosties pat asas izjūtas un var tikt koptas nelaimīgas neapmierinātības domas pret tiem, kas rūpējas par viņu tagadējo un mūžīgo labumu. Bet ja dzīvība nedaudzus gadus tiks taupīta, tad viņi svētīs savus vecākus par šīm stingrajām pūlēm un uzticīgo modrību pār viņiem gados, kad viņiem nebija piedzīvojumu. Vecākiem vajadzētu bērniem izskaidrot un vienkāršot pestīšanas plānu, lai viņu jaunais prāts to varētu saprast. Astoņus, desmit vai divpadsmit gadus veci bērni ir pietiekoši nobrieduši, lai ar viņiem runātu par personīgo reliģiju. Nemāciet bērnus, norādot uz laiku nākotnē, kad viņi būs pietiekami veci, lai nožēlotu grēkus un ticētu patiesībai. Pareizi mācītiem, jau ļoti jauniem bērniem var būt pareizs uzskats par savu grēcinieka stāvokli un par pestīšanas ceļu caur Kristu. Sludinātāji parasti ir pārāk vienaldzīgi bērnu glābšanā un nav attiecībā pret bērniem tik personīgi, kādiem viņiem vajadzētu būt. Bieži paliek neizmantotas zelta izdevības, lai iespaidotu bērnu prātus.

Gandrīz visu pārvarošs ir ļaunais iespaids, kas no visām pusēm apņem mūsu bērnus; tas samaitā viņu prātus un vada viņus lejup pretī [401] postam. Jauniešu prāti dabīgi pievēršas ģeķībām, un jau agrajos gados, pirms ir izveidojies viņu raksturs un nobriedis spriedums, viņi bieži parāda vēlēšanos dot priekšroku tai sabiedrībai, kurai pār viņiem būs kaitīgs iespaids. Daži sāk pieķerties pretējam dzimumam, pretēji savu vecāku gribai un lūgumiem, un, tādā veidā negodādami vecākus, viņi pārkāpj piekto bausli. Vecāku pienākums ir vērot bērnu ieiešana un iziešana. Vecākiem viņus vajadzētu atbalstīt un gādāt, lai mājas viņiem būtu pievilcīgas, lai viņi ieraudzītu, ka vecāki par viņiem interesējas. Māju viņiem vajadzētu darīt patīkamu un priecīgu.

Tēvi un mātes, runājiet laipni ar saviem bērniem, neaizmirstiet, cik jūs paši esat jūtīgi, cik maz jūs spējat panest pelšanu; apsveriet to un ziniet, ka jūsu bērni līdzinās jums. Ko jūs paši nevarat nest, to neuzkraujiet viņiem. Ja jūs nevarat panest pārmetumus un pelšanu, tad to nevar arī jūsu bērni, kas ir par jums vājāki. Lai jūsu patīkamie, priecīgie vārdi ģimenē ir līdzīgi saules stariem. Pašsavaldīšanās, apdomība un grūtību pārvarēšana no jūsu puses nesīs simtkārtīgus augļus. Vecākiem nav nekādu tiesību caur kļūdu meklēšanu vai bargiem pārmetumiem par niecīgu pārkāpumu savu bērnu laimi aptumšot ar drūmu tumsas mākoni. Bet īstas nepareizības un grēkus vajadzētu parādīt tieši tik grēcīgus, kādi tie ir, un, lai aizkavētu to atkārtošanos, vajadzētu spert noteiktus un izšķirīgus soļus. Vajadzētu panākt, lai bērni izprot savas vainas, tomēr nevajadzētu viņus atstāt bezcerīgā gara stāvoklī, bet gan ar kādu uzmudinājumu parādīt, ka viņi var laboties un atgūt jūsu uzticību un atzinību.

Daži vecāki kļūdās, dodot saviem bērniem pārāk daudz brīvības. Viņi reizēm tik ļoti viņiem uzticas, ka nemaz neredz viņu nepilnības. Ir nepareizi atļaut bērniem, vecāku vai audzinātāju nepavadītiem, braukt uz tāliem ciemiem un tā izdot līdzekļus. Tas uz bērniem [402] atstāj sliktu iespaidu. Viņi sāk domāt ka ir kaut kas, ar ko citiem jārēķinās, un ka viņiem pienākas zināmas priekšrocības, kuras nesaņemot viņi jūtas apvainoti. Viņi norāda uz bērniem, kas pēc sava prāta iet un nāk un kuriem ir daudz priekštiesību, kamēr viņiem to ir tik maz.

Un mātes, baidīdamās, ka bērni domās, ka viņas ir netaisnas, apmierina viņu vēlēšanās, kas beidzot atnes lielu ļaunumu. Jaunie ciemiņi, kurus neuzrauga vecāku modrās acis, redzot un labojot viņu kļūdas, bieži gūst iespaidus, kuru izdzēšanai vajadzīgi mēneši. Man norādīja uz vecākiem, kuriem bija labi, paklausīgi bērni un kas, pilnīgi uzticēdamies kādai zināmai ģimenei, atļāva saviem bērniem aizbraukt no viņiem un apciemot šos draugus tālumā. No šī laika pilnīgi pārmainījās bērnu izturēšanās un raksturs. Agrāk viņi mājās jutās apmierināti un laimīgi un daudz neilgojās būt citu jauniešu sabiedrībā. Atgriezdamies pie vecākiem, ierobežojumi viņiem likās netaisni un māja līdzīga cietumam. Šāda negudra vecāku rīcība izšķirīgi ietekmē bērnu raksturu.

Ar šādu ciemošanos daži bērni izveido draudzības saites, kas beidzot kļūst par iemeslu viņu bojāejai. Vecāki, ja vien iespējams, turiet bērnus pie sevis un sargājiet viņus ar visdziļākajām rūpēm. Ja jūs viņiem atļaujat braukt uz tāliem ciemiem, tad viņi domā, ka ir pietiekoši izauguši, lai paši par sevi rūpētos un izraudzītos sev ceļu. Atstājot jauniešus vienus, viņu sarunu temati bieži ir tādi, kas neatstāj skaidrojošu un cēlinošu ietekmi, ne arī palielina mīlestību uz reliģiskām lietām. Jo vairāk viņiem atļaus ciemoties, jo lielāka vēlēšanās būs iet un nepievilcīgāka viņiem liksies māja.

Bērni, Dievs ir atradis par labu uzticēt jūs jūsu vecāku gādībai, lai viņi jūs pamācītu un audzinātu un tādā veidā darītu savu daļu jūsu rakstura veidošanā Debesīm. Tomēr jūs paši izšķirat, vai jūs attīstīsiet labu, kristīgu raksturu, iespējami vislabāk izmantojot priekštiesības, kādas jums dod dievbijīgi, uzticīgi un lūdzoši vecāki. [403] Neskatoties uz uzticību un rūpēm par bērniem, vecāki vieni paši viņus izglābt nevar. Bērniem ir darāms savs darbs. Katram bērnam ir kaut kas īpašs, kur tam sevišķi jāuzmanās. Ticīgie vecāki, jūs gaida atbildīgs darbs, jums jāvada jūsu bērnu soļi pat reliģiskajos piedzīvojumos. Ja viņi patiesi mīlēs Dievu, tad viņi jūs svētīs un cienīs par rūpēm, kuras jūs parādījāt, un par uzticību viņu tieksmju ierobežošanā un gribas pakļaušanā.

Valdošais iespaids pasaulē ir tāds, kas ļauj jauniešiem paklausīt viņu pašu prāta dabiskajām tieksmēm. Ja viņi jaunībā ir ļoti nevaldāmi, tad vecāki saka, ka gan pēc kāda laika viņi sāks rīkoties pareizi, un sešpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecumā viņi paši zinās sevi pareizi novērtēt un atstās savus nepareizos ieradumus un beidzot kļūs par derīgiem vīriem un sievām. Kāda kļūda! Gadiem ilgi viņi atļauj ienaidniekam sēt savu sēklu sirds dārzā; viņi atļauj nostiprināties nepareiziem pamatlikumiem, un daudzos gadījumos visvēlākais darbs, kas tiek veltīts šai zemei, vairs nedod nekādus panākumus. Sātans ir viltīgs, neatlaidīgs strādnieks, bīstams ienaidnieks. Kur vien pasaka kādu nepiesardzīgu vārdu, kas jauniešiem glaimo vai uz grēku pamudina skatīties ar mazāku riebumu, tur sātans šo stāvokli izmanto sev par labu un baro šo ļauno sēklu, lai tā varētu laist saknes un nest bagātu ražu. Daži vecāki atļāvuši bērniem izveidot nepareizus ieradumus, kuri atstāj pēdas visā tālākajā dzīvē. Šis grēks gulstas uz vecākiem. Šie bērni var sevi apliecināt par kristiešiem, tomēr bez sevišķa žēlastības darba pie sirds un bez pamatīgas reformas dzīvē katrā viņu piedzīvojumā būs redzami pagātnes ieradumi un viņi parādīs tieši tādu raksturu, kādu vecāki viņiem ļāvuši izveidot.

Starp ļaudīm, kas parasti sevi sauc par kristiešiem, dievbijības līmenis ir tik zems, ka tiem, kas no sirds grib sekot Kristum, ir jādara daudz grūtāks un sarežģītāks darbs, nekā tas būtu, ja apstākļi būtu savādāki. [404] Pasaulīgo ticības apliecinātāju iespaids kaitē jauniešiem. Lielais cilvēku vairums, kas sevi apliecina par kristiešiem, ir nojaukuši atšķirības līniju starp kristiešiem un pasauli, un, apliecinādami, ka dzīvo Kristum, viņi patiesībā dzīvo pasaulei. Viņu ticība atstāj pavisam maz ierobežojošu iespaidu uz viņu priekiem; apliecinādami sevi par gaismas bērniem, viņi staigā tumsā un ir nakts tumsības bērni. Tie kas staigā tumsā, tie nevar no sirds pagodināt un mīlēt Dievu. Viņi nav apgaismoti, lai izprastu Debesu lietu brīnišķo skaistumu, un tāpēc nevar tās patiesi mīlēt. Viņi sevi sauc par kristiešiem, tāpēc ka to uzskata par goda lietu, un viņiem nav jānes nekāds krusts. Viņu motīvi bieži vien ir savtīgi. Daži šādi ticības apliecinātāji atļaujas iet balles zālē un piedalīties visās izpriecās, ko tā piedāvā. Citi tieši tik tālu nevar iet, tomēr viņi ņem dalību izpriecu sanāksmēs un attiecīgos izbraucienos, dažādās apdāvināšanās un izstādēs. Un vismeklējošākais skats šādos vārda kristiešos neatradīs nevienu kristietības pazīmi. Neviens neredzēs ārējā izskatā kādu starpību starp viņiem un visneticīgākajiem cilvēkiem. Vārda kristieši, izvirtuļi, reliģijas izsmējēji un atklāti bezdievīgie – visi savstarpēji jaucas kopā kā vienas šķiras ļaudis. Un Dievs viņus uzlūko kā tādus, kas savstarpēji vienoti garā un dzīvē.

Kristietības apliecināšana bez attiecīgas ticības un darbiem neko nedos. Neviens cilvēks nevar kalpot diviem kungiem. Ļaunuma bērni ir sava kunga kalpi, kam viņi sevi atdod par kalpiem uz paklausību, tā kalpi viņi ir, un viņi nevar būt Dieva kalpi, kamēr tie nav atteikušies no velna un visiem viņa darbiem. Debesu Ķēniņa kalpiem nevar nekaitēt nodošanās tādiem priekiem un uzjautrinājumiem, kuriem nododas sātana kalpi, kaut arī bieži atkārto, ka šādi uzjautrinājumi ir nevainīgi. Dievs ir atklājis augstas un svētas patiesības, lai atšķirtu Savus ļaudis no bezdievīgajiem un šķīstītu tos pats priekš Sevis. Septītās dienas adventistiem vajadzētu izdzīvot [405] savu ticību. Kas paklausa desmit baušļiem, tie skatās uz pasaulīgajām un reliģijas lietām pavisam no cita viedokļa nekā tie ticības apliecinātāji, kas mīl izpriecas, kas izvairās no krusta un dzīvo ceturtā baušļa pārkāpšanā. Tagadējā sabiedrībā vecākiem nav viegli darbs ierobežot bērnus un pamācīt viņus dzīvot pēc Bībeles taisnajiem likumiem. Reliģijas apliecinātāji ir tik tālu aizgājuši no Dieva Vārda, ka, Viņa ļaudīm atgriežoties pie šī Svētā Vārda un audzinot savus bērnus saskaņā ar šī Vārda priekšrakstiem un līdzīgi seno laiku Ābrahāmam pavēlot savam namam aiz sevis, nabaga bērniem, tādu iespaidu apņemtiem, jādomā, ka viņu vecāki ir nevajadzīgi stingri un ka tie par daudz raizējas par biedriem, kurus viņi sev izvēlas. Viņi dabīgi vēlas sekot pasaules cilvēku un izpriecas mīlošo ticības apliecinātāju priekšzīmei.

Šajās dienās mēs gandrīz nepazīstam vajāšanas un negodu Kristus dēļ. Vajadzīgs pavisam maz sevis aizliegšanas un pašuzupurēšanās, lai uzģērbtu dievbijības izskatu un panāktu sava vārda ierakstīšanu draudzes grāmatā; tomēr, lai dzīvotu tā, ka mūsu ceļi patiktu Dievam un mūsu vārdi būtu ierakstīti dzīvības grāmatā, tad no mūsu puses vajadzīga modrība un lūgšanas, pašaizliedzības un uzupurēšanās. Vārda kristieši nav priekšzīme jauniešiem, vienīgi par tik par cik viņi seko Kristum. Taisnīga rīcība ir nekļūdīgs patiesas dievbijības auglis. Visas pasaules Tiesnesis dos katram algu saskaņā ar viņa darbiem. Bērnus, kuri seko Kristum, sagaida cīņas; lai izietu no pasaules un paliktu atšķirti un atdarinātu Kristus dzīvi, viņiem ik dienas ir jānes krusts.

Staigājiet gaismā

Man rādīja, ka Dieva ļaudis pārāk daudz dzīvo zem mākoņiem. Tas nav Dieva prāts, lai viņi dzīvotu neticībā. Jēzus ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsas. Viņa bērni [406] ir gaismas bērni. Tie ir atjaunoti Viņa līdzībā un izaicināti no tumsas pie Viņa brīnišķās gaismas. Viņš ir pasaules Gaisma, un tādi ir arī tie, kas Viņam seko. Viņiem nav jāstaigā tumsā, bet jābūt dzīvības gaismai. Jo vairāk Dieva ļaudis centīsies atdarināt Kristu, jo neatlaidīgāk viņus vajās ienaidnieks; bet Kristus tuvums darīs viņus stiprus pretoties viltīgā ienaidnieka pūlēm šķirt tos no Kristus.

Man rādīja, ka ticīgie par daudz sevi salīdzina ar citiem, sev par paraugu ņemot maldīgus mirstīgos, kad mums taču ir drošs un nemaldīgs Paraugs. Mums nevajadzētu sevi mērot ar pasauli, ne arī ar cilvēku ieskatiem, ne arī ar to, kādi mēs bijām pirms patiesības pieņemšanas. Bet mūsu ticība un stāvoklis pasaulē kāds tas ir tagad jāsalīdzina ar to, kādi mēs būtu, ja mūsu ceļš, kopš mēs sevi atzīstam par Kristus sekotājiem, pastāvīgi būtu gājis uz priekšu un uz augšu. Šis ir vienīgais drošais salīdzinājums, kādu mēs varam darīt. Katrā citā veidā mēs paši sevi piekrāpsim. Ja Dieva ļaužu tikumiskais raksturs un garīgais stāvoklis neatbilst tām svētībām, priekštiesībām un gaismai, kāda viņiem ir dota, tad viņi tiek svērti svaru kausā, un eņģelis ziņo – par viegliem.

Liekas, ka daži nesaskata savu patieso stāvokli. Viņi redz patiesību, bet neaptver tās svarīgo nozīmi, nedz tās prasības. Viņi dzird patiesību, bet pilnīgi to neizprot, jo nesaskaņo ar to savu dzīvi un tāpēc netiek svētoti caur paklausību tai. Tomēr viņi paliek tik vienaldzīgi, tik pilnīgi apmierināti ar sevi, kā kad viņiem pa priekšu ietu Dieva labvēlības zīmes – mākonis dienā un uguns stabs naktī. Ar vārdiem viņi saka, ka pazīst Dievu, bet darbos Viņu aizliedz. Viņi sevi uzskata par Dieva izredzētiem, īpašiem ļaudīm, tomēr Dieva klātbūtne un Viņa pilnīgi glābjošais spēks reti kad parādās viņu vidū. Cik liela ir šādu cilvēku tumsa! Bet viņi to nezina. Gaisma spīd, tomēr [407] viņi to neizprot. Nekāda stiprāka sevis apmānīšana nevar pievilt cilvēku prātu kā doma, ka viņi rīkojas pareizi un ka Dievs pieņem viņu darbus, kad patiesībā tie pret Viņu grēko. Viņi kļūdaini pieņem dievbijības formu par tās garu un spēku. Viņi domā, ka ir bagāti un ka viņiem nekā nevajag, kad viņi ir nabagi, nožēlojami, akli un kaili un viņiem ir vajadzīgs viss.

Ir tādi cilvēki, kas sevi atzīst par Kristus sekotājiem, tomēr garīgās lietās viņi nemaz nepūlas. Jebkurā pasaulīgā pasākumā viņi pieliek pūles un godkāri vēlas izvest dzīvē savus nodomus un panākt iecerēto mērķi, bet mūžīgās dzīvības pasākumā, kur uz spēles likts viss un kur panākumi nosaka viņu mūžīgo laimi, viņi rīkojas tik vienaldzīgi, it kā viņi nebūtu morālas cīņas dalībnieki, kā kāds cits viņu vietā spēlētu šo dzīves spēli un it kā viņiem nekas nebūtu jādara, kā vien jāgaida rezultāti. Ak, kāda ģeķība! Kāds neprāts! Ja visi, cenšoties sasniegt mūžīgo dzīvību, parādītu tādu godkārības, centības un nopietnības pakāpi, kādu viņi parāda savos pasaulīgajos darbos, tad viņi kļūtu par uzvarētājiem. Es redzēju ka, katram pašam priekš sevis jāiegūst piedzīvojumi, katram uzticīgi un pareizi jāspēlē sava loma šajā dzīves spēlē. Sātans uzmana sev izdevīgus brīžus, lai nolaupītu dārgo žēlastību, kad mēs esam neaizsargāti un mums būs jāizcīna nopietnas cīņas ar tumsības spēkiem, lai to neatdotu vai arī lai atgūtu atpakaļ Debesu žēlastību, ja modrības trūkuma dēļ to esam pazaudējuši.

Tomēr es redzēju, ka kristietim dota priekštiesība saņemt spēku no Dieva, lai paturētu katru dārgo dāvanu. Dedzīgas un iespaidīgas lūgšanas Debesis ievēros. Kad Kristus kalpi satver tiesības vairogu, lai aizsargātu sevi un gara zobenu cīņai, tad ienaidnieka nometne baidās, un kaut kas viņiem jādara. Vajāšanas un negods gaida tikai tos, kas darbam apveltīti ar spēku no augšienes. Kad ticīgo vidū valda patiesība tās vienkāršībā un spēkā un kad tā [408] nostājas pret pasaules garu, tad kļūst redzams, ka Kristum ar Belialu nav nekā kopēja. Kristus mācekļiem iespaidīgi jāparāda sava Kunga dzīve un viņa Gars.

Jaunus un vecus gaida cīņas. Ne uz acumirkli viņi nedrīkst iemigt. Viltīgais ienaidnieks vienmēr ir gatavs viņus nomaldināt un pārvarēt. Ļaudīm, kas tic tagadējai patiesībai, jābūt tikpat modriem, kāds ir viņu ienaidnieks, un viņiem gudri jāpretojas sātanam. Vai viņi to darīs? Vai viņi šajā karagājienā būs neatlaidīgi? Vai viņi rūpīgi centīsies atstāt visu netaisnību? Kristus tiek aizliegts daudzējādos veidos. Mēs Viņu varam aizliegt, runājot pretī patiesībai, runājot ļaunu par citiem, ar ģeķīgu tērzēšanu vai jokošanos vai arī ar tukšiem vārdiem. Šajās lietās mēs neparādām tālu ejošu saprašanu vai gudrību. Mēs paši sevi novājinām, pūles atsist mūsu lielo ienaidnieku ir vājas un mēs tiekam uzvarēti. “Jo no sirds pilnības mute runā,” Mat. 12: 34 un trūkstot modrībai mēs apliecinām, ka Kristus nav mūsos. Kas vilcinās nodoties Dievam bez atlikuma, tie sekojot Kristum parāda bēdīgu darbu viņi Kristum seko tik lielā attālumā, ka pusi no laika viņi tiešām nezina, vai min Kristus pēdās vai arī sava lielā ienaidnieka pēdās. Kāpēc mēs esam tik kūtri novērst savu interesi no šīs pasaules lietām un pieņemt Kristu par mūsu vienīgo daļu? Kāpēc mums vajadzētu vēlēties draudzēties ar mūsu Kunga ienaidniekiem, atdarināt viņu ieradumus un vadīties no viņu domām? Dievam ir jānododas pilnīgi nerezervēti, pilnīgi un bez ierunām jāatsakās un jānovēršas no mīlestības uz pasauli un zemes lietām, vai arī mēs nevaram būt Kristus mācekļi

Vienīgi Kristus dzīve un Viņa Gars ir visaugstākais pilnības paraugs, un mūsu vienīgais drošais ceļš ir sekot Viņa priekšzīmei. Ja mēs to darīsim, tad Viņš mūs vadīs ar savu padomu un pēc uzņems godībā. Mums čakli jācīnās un jābūt labprātīgiem daudz ciest, staigājot mūsu Glābēja [409] pēdās. Dievs labprāt grib strādāt priekš mums, dot mums savu brīvību sniedzošo garu, ja tikai mēs uz to tieksimies, dzīvosim un ticēsim, tad mēs spēsim staigāt gaismā, kā Viņš ir gaismā. Mēs varam baudīt Viņa mīlestību un dzert no Viņa bagātīgās pilnības.

Darba stāvoklis austrumos

Fanātisms, kas trakoja pēdējos gados, ir atstājis savu postošo iespaidu Austrumos. Es redzēju, ka Dievs savus ļaudis pārbaudīja 1844. gadā, bet ka neviens cits pēc tam noliktais laiks nav nesis Viņa roku sevišķās pazīmes. Kopš 1844. gada Viņš savus ļaudis nav pārbaudījis nevienā citā īpašā laikā. Mēs esam atradušies un vēl atrodamies pacietīgas gaidīšanas laikā. Sevišķs satraukums tika radīts, noliekot laiku uz 1854. gadu, un daudzi ir nolēmuši, ka šī kustība ir bijusi pēc Dieva paredzējuma, jo tā bija ļoti plaša un daži caur to it kā tika atgriezti. Tomēr šāds slēdziens nav vajadzīgs. Sakarā ar noteikto laiku uz 1854. gadu tika daudz sludināts; tas bija saprātīgi un pareizi. Daži godīgi cilvēki pieņēma patiesību kopā ar maldiem un daudz no sava īpašuma upurēja, lai to atbalstītu, bet pēc vilšanās viņi atteicās kā no patiesības, tā arī no maldiem un tagad atrodas tur, kur patiesībai viņus grūti aizsniegt. Daži, kas vilšanos pārcieta, ieraudzīja tagadējās patiesības pierādījumus un satvēra trešā eņģeļa vēsti un tagad cenšas ar to saskaņot savu dzīvi. Bet kur ir kaut viens, kam ir nācis kāds labums no ticības uz 1854. gadā nolikto laiku lai gan desmitiem ar to ir kaitēts, un daudzi no viņiem ir nostādīti tur, kur patiesība viņus nepārliecinās, lai cik skaidri arī to pasniegtu.

1854. gada laika pasludināšana pavadīja gars, kas nebija no Dieva. Tas bija trokšņains, rupjš, nevērīgs un satraucošs gars. Daudzi troksni sāka uzskatīt par patiesas [410] reliģijas svarīgu īpašību, un parādījās tieksme visu vilkt lejup zemākā līmenī. Daudzi to uzskatīja par pazemību, bet, kad viņu īpatnējiem uzskatiem runāja pretī, tad viņi acumirklī uztraucās, parādīja uzpūtīgu garu un tos kas viņiem nepiekrita, apvainoja par lepniem un par tādiem, kas pretojas patiesībai un Dieva spēkam.

Svētajos eņģeļos radās nepatika un riebums par to negoddevīgo veidu, kādā daudzi lietoja Dieva, Lielā Jehovas vārdu eņģeļi piemin vislielākajā godbijībā un vienmēr aizklāj savas sejas, un izrunājot Dieva Vārdu un Kristus vārds viņiem ir tik svēts, ka to viņi izrunā ar vislielāko cieņu. Bet cik pretējs visam tam bija gars un iespaids, kas pavadīja 1854. g. noteiktā laika kustību. Daži kas vēl tagad atrodas zem tā paša iespaida, runā par Dievu, kā viņi runātu par zirgu vai par kādu citu ikdienišķu lietu. Savās lūgšanās viņi vārdus “Visvarenais Dievs” lieto parastā un negoddevīgā veidā. Kas to dara, tiem nav nekādas izpratnes par Dieva, Kristus un Debesu lietu augsto raksturu.

Man rādīja, ka tad, kad senatnē Dievs sūtīja Savus eņģeļus, lai tie kalpotu vai uzturētu sakarus ar atsevišķām personām, un, kad šīs personas uzzināja, ka ir redzējušas un runājušas ar eņģeli, tad viņas pārņēma liela godbijība un bailes, ka tām būs jāmirst. Tām bija tik augsti ieskati par Dieva briesmīgo majestātīgumu un spēku, ka tās domāja, ka ies bojā, ja nonāks ciešākā saskarē ar kādu, kas nāk tieši no Dieva svētā tuvuma. Man norādīja uz Soģu 13: 21.22 “Tad Manua saprata, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis. Tad Manua sacīja savai sievai: “Mēs mirdami mirsim, tādēļ ka esam Dievu redzējuši,” [411] Soģu 6: 22.23 “Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Tad Tas Kungs viņam sacīja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi,” Joz. 5: 13.15 “Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: “Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?” Bet tas sacīja: “Nē, bet Es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks.” Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un Viņam sacīja: “Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?” Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja uz Jozuam: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.” Un Jozua tā arī darīja.” Ja eņģeļus tā bijās un godāja, tāpēc ka viņi nāca no Dieva tuvuma, cik daudz lielākā godbijībā vajadzētu raudzīties uz pašu Dievu.

Daudziem, kas atgriezās caur 1854. gada kustības iespaidu, vajadzēja vēlreiz atgriezties. Un tagad vajadzīgs desmitreiz vairāk darba, lai izlabotu nepareizos, satraucošos ieskatus, kurus viņi ir pieņēmuši no saviem skolotājiem, un lai vadītu viņus uzņemt ar maldiem nesajauktu patiesību. Tā tas nebūtu, ja viņiem liktu iziet no pasaules uz trešās eņģeļa vēsts pamata. Šīs šķiras ļaudīm vispirms jāaizmirst tas, ko viņi zina, lai varētu iemācīties kaut ko pareizu, citādi kupli sazels indīgās maldu nezāles un izsakņos dārgo patiesības sēklu. Vispirms ar saknēm jāizrauj maldi, un tad tikai zeme būs sagatavota labajai sēklai, lai tā uzdīgtu un nestu augļus Dievam par godu.

Vienīgās zāles Austrumiem ir laba disciplīna un organizācija. Zināmu Sabata turētāju daļu tur pārvaldīja fanātisma gars, no patiesības avotiem viņi ir dzēruši pavisam pavirši, un viņi nepazīst trešās eņģeļa vēsts garu. Priekš šīs šķiras neko nevar darīt, kamēr nav izlaboti viņu fanātiskie uzskati. Daži kas piedalījās 1854. gada kustībā, sev līdzi ir paņēmuši maldīgus ieskatus kā bezdievīgo necelšanos augšā un par nākošo laikmetu; viņi cenšas šos ieskatus un savus pagātnes piedzīvojumus savienot ar trešā eņģeļa vēsti. Viņi to nespēj, Kristum ar Beliaru nav nekā [412] kopēja. Bezdievīgo necelšanos augšā un viņu īpatnējie uzskati par nākošo laikmetu ir ļoti rupji sātana maldi, kurus tas ir ieaudis pēdējo dienu atkrišanas mācībās, lai tie kalpotu viņa nodomam iznīcināt dvēseles. Šie maldi nevar harmonēt ar vēsti, kas ir nākusi no Debesīm.

Dažas no šīm personām ir vingrinājušās lietās, kuras viņi sauc par dāvanām, un viņi saka, ka Kungs tās ir ielicis draudzē. Viņi nododas neizprotamai muldēšanai, ko viņi sauc par nezināmu valodu, kuru nepazīst ne tikai cilvēki, bet arī Kungs un visas Debesis. Šādas dāvanas uzrāda vīri un sievas ar lielā viltnieka palīdzību. Par dāvanām, kuras Dievs ir ielicis draudzē, uzskata fanātismu, nepareizu satraukumu, viltus runāšanu valodās un trokšņainus piedzīvojumus. Daži ir tikuši piekrāpti. Visa tā augļi nav bijuši labi. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mat. 7: 16 Fanātismu un trokšņošanu ir uzskatījuši par sevišķu ticības pierādījumu. Daži nav apmierināti ar sapulci, ja tās laikā nejūtas stipri un laimīgi. Viņi cenšas tādi būt un izsauc jūtu satraukumu. Bet iespaids, ko atstāj šādas sapulces, nav labs. Kad laimīgais jūtu lidojums ir zudis, tad viņi grimst vēl zemāk par to stāvokli, kādā viņi atradās pirms sapulces, jo viņu laimes izjūta nav nākusi no pareiziem avotiem. Garīgai pieaugšanai vislabākās sapulces ir tās, kas raksturojas ar svinīgumu un dziļu sirds pārbaudi, kad katrs vēlas labāk pazīt pats sevi un cenšas nopietni, un dziļā pazemībā mācīties no Kristus.

Br./Lunt/ no Portlendas, Menā, savās izjūtās ir daudz cietis. Viņš juta, ka sapulcēs valdošais gars bieži nesaskanēja ar trešā eņģeļa vēsti. Viņam ir bijuši piedzīvojumi fanātismā, kas atstāja postošu iespaidu Austrumos, un tāpēc viņš ar aizdomām skatās uz visu, kas liekas līdzināmies fanātismam. Pagātne viņam ir kā pastāvīgs brīdinājuma signāls, vadot viņu nostāties savrup un skaidri runāt ar cilvēkiem, kam ir kaut [413] kas no fanātisma, jo viņš saprot, ka briesmas draud gan ļaudīm, gan Dieva darbam. Viņš uz lietām un apstākļiem ir skatījies pareizā gaismā.

Ir daudz nemierīgu garu, kas negrib pakļauties disciplīnai, sistēmai un kārtībai. Viņi domā, ka pakļaušanās piedzīvojumiem bagātāku cilvēku spriedumam ierobežos viņu brīvību. Necenšoties pēc kārtības un neizraidot no sapulcēm pārsteidzīgo, nemierīgo fanātisma garu, nav iespējama Dieva darbu iešana uz priekšu. Iespaidi un izjūtas nav drošs pierādījums, ka kādu cilvēku vada Kungs. Ja neņemsim vērā sātana darbu, tad arī viņš dos iespaidus un izjūtas. Tie nevar būt drošs vadonis. Visiem pilnībā vajadzētu iepazīties ar mūsu ticības pierādījumiem un mācoties galveno uzmanību pievērst jautājumam, kā izrotāt savu ticības apliecību un nest augļus Dievam par godu. Nevienam ar savu rīcību nevajadzētu izsaukt pretīguma sajūtu neticīgajos. Mums jābūt skaidriem, vienkāršiem, pieklājīgiem un cēliem sarunās un nevainojamiem dzīvē. Vieglprātīgu, neapdomīgu joku un asprātību garu vajadzētu norāt. Spējas runāt sapulcēs neliecina par Dieva žēlastības darbu pie sirds, ja, neatrodoties sapulcē, šis pats cilvēks ļaujas rupjam un bezrūpīgam runas un rīcības veidam. Tie ir nožēlojami mūsu ticības pārstāvji; viņi ir negods Dieva lietai.

Savāds ieskatu sajukums valda to vidū, kas sevi sauc par Sabata turētājiem. Daži nevar saskaņoties ar draudzi kā miesu, un, turpinot palikt šai stāvoklī, viņi būs pakļauti sātana kārdināšanām, un viņus pārņems fanātisma un maldu gars. Dažiem ir dīvaini ieskati, kas viņus padara aklus pret vitāli svarīgiem patiesības punktiem, nostādot savus fanātiskos slēdzienus vienā līmenī ar dzīvībai svarīgajām patiesībām. Šādu cilvēku izskats un viņus pavadošais gars domājošiem neticīgajiem liek apšaubīt Sabatu, kuru šie cilvēki atzīst. Trešās eņģeļa vēsts attīstībai un [414] panākumiem būtu daudz labāk, ja šādas personas atstātu patiesību.

Saskaņā ar gaismu, kuru Dievs man devis, Austrumos vēl radīsies draudze, kas apzinīgi paklausīs patiesībai. Bet kas turpinās iet pa savu neprātīgi izvēlēto ceļu, tos atstās, lai pieņem maldus, kuri beidzot izsauks viņu bojā eju; bet zināmu laiku viņi būs par piedauzīšanās akmeņiem tiem, kas citādi būtu gatavi pieņemt patiesību. Sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, vajadzētu būt ļoti rūpīgiem strādniekiem un pasludināt un pasludināt patiesību visā tās šķīstumā, tomēr vienkārši. Ganāmpulku viņiem vajadzētu barot ar tīru barību, kas labi vētīta. Ir cilvēki, kuri sevi sauc par Dieva sūtītiem sludinātājiem, kas līdzīgi klīstošām zvaigznēm (komētām); viņi iet no vienas vietas uz otru un māca citiem Sabata patiesību, tomēr patiesību viņi ir sajaukuši ar maldiem un izplata ļaudīs lielu daudzumu savu pretrunīgo uzskatu. Viņus vada sātans, lai tā radītu nepatiku un riebumu saprātīgos un domājošos neticīgos. Daži no viņiem daudz runā par gara dāvanām un bieži vien ir ļoti veikli. Viņi ļaujas mežonīgām, satraucošām izjūtām un izdod nesaprotamas skaņas, kuras viņi sauc par valodas dāvanu, un liekas, ka zināmu ļaužu šķiru savaldzina šīs savādās izpausmes. Viņus pārvalda svešs gars, kas nomāc katru, kas viņus grib norāt; to nevar neizjust. Dieva Gars šeit nedarbojas un nepavada šādus strādniekus. Viņos mājo cits gars. Tomēr šādiem sludinātājiem ir panākumi pie zināmas laužu šķiras. Bet tas pavairo darbu Dieva sūtītajiem strādniekiem, kas spējīgi pareizā gaismā atklāt ļaudīm Sabatu un Gara dāvanas un kuru iespaids un priekšzīme ir atdarināšanas cienīgi.

Patiesību vajadzētu atklāt tādā veidā, kas to darītu pievilcīgu izglītotiem cilvēku prātiem. Mūs kā tautu nesaprot, bet uzskata par nabagiem, domāt nespējīgiem, nožēlojamiem un atpalikušiem ļaudīm. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visus, kas māca patiesību un tic tai, patiesības svētījošais iespaids tā pārveidotu, ka [415] viņu dzīves skaistums pastāvīgi rādītu neticīgajiem, ka savās domās par šiem cilvēkiem viņi ir maldījušies. Ir svarīgi, lai patiesības lieta būtu atšķirta no visa neīstā un katra fanātiska satraukuma, lai patiesība balstītos pati uz savas vērtības, atklājot savu dabīgo skaidrību un izcilo raksturu.

Es redzēju, ka ir sevišķi svarīgi, lai cilvēki, kuri sludina patiesību, būtu cēli izturēšanās veidā, izvairītos no dīvainībām un pārspīlējumiem un atklātu patiesību visā tās skaidrībā un šķīstumā. Man norādīja uz Tita 1:9 “Kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” Sešpadsmitajā pantā Pāvils runā par ļaudīm, kas teicas pazīstam Dievu, bet kas ar saviem darbiem Viņu aizliedz, kas nav “ikvienam labam darbam”. Viņš tad pamāca Titu: “Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā. (..) Jaunos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams nekā ļauna par mums sacīt.” Titam. 2:1–8 Šī pamācība uzrakstīta par labu visiem tiem, kurus Dievs aicinājis pasludināt Vārdu, un arī par labu tiem Viņa ļaudīm, kas šo Vārdu dzird.

Dieva patiesība tās saņēmēju nekad nepazemos, bet gan to pacels, izsmalcinās viņa gaumi, svētos spriedumu, pilnveidos šķīsto un svēto eņģeļu sabiedrībai Dieva valstībā. Dažus cilvēkus patiesība atrod rupjus, nepieklājīgus, dīvainus, lielīgus, kas, ja viņiem iespējams, izmanto sev par labu savus kaimiņus; viņi maldās daudzējādā ziņā, tomēr, ja viņi patiesībai tic no visas sirds, tad tā pilnīgi izmainīs viņu dzīvi. Viņi nekavējoties uzsāks reformas darbu. [416] Patiesības skaidrais iespaids pacels augstāk visu cilvēku. Savā darbā un veikala attiecībās ar citiem cilvēkiem viņš bīsies Dievu un savu tuvāku mīlēs kā sevi. Viņš izturēsies pret citiem tā, kā viņš vēlas, lai citi izturētos pret viņu. Viņa valoda būs patiesa, tīra un paceļoša, tā kā neticīgie viņa vārdos nevarēs atrast neko, ko varētu izlietot sev par labu, un nemelojot nevarēs runāt par viņu ļaunu, kā arī nejutīsies no viņa atgrūsti nepieklājīgās izturēšanās dēļ. Patiesības svētījošo iespaidu viņš ienesīs savā ģimenē un liks savai gaismai spīdēt viņu priekšā, lai, redzot viņa labos darbus, godātu Dievu. Visos savas dzīves gājumos viņš atdarinās Kristus dzīvi.

Dieva likuma prasības neapmierina nekas mazāks par pilnību, par pilnīgu paklausību Dieva likumu prasībām. Daļēja nodošanās, neparādot pilnīgu paklausību, nedos nekāda labuma. Pasaules cilvēki un neticīgie apbrīno patiesības teorijai atbilstošu dzīvi, un tieši ticībai atbilstoši Dieva bērnu darbi viņus stipri pārliecinās, ka Dievs tiešām ir ar saviem ļaudīm. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mat 7:16 Katru koku pazīst pēc tā augļiem. Augļi, kurus mēs nesam, ir mūsu vārdi un darbi. Ir daudzi, kas klausās Kristus teiktos vārdus, bet tos nedara. Vārdos viņi patiesību atzīst, bet viņu augļi ir tādi, kas neticīgiem nepatīk un pat riebj. Viņi ir lielīgi, lūdz un runā paštaisnā garā, izceļot sevi, uzskaitot savus labos darbus, un līdzīgi farizejam patiesīgi pateicas Dievam, ka viņi nav tādi kā citi cilvēki. Tomēr tieši šie cilvēki ir sevišķi viltīgi savos veikala darījumos un darbā. Viņu augļi nav labi. Viņu vārdi un darbi ir slikti, tomēr viņi izliekas neredzam savu tukšo, nožēlojamo stāvokli.

Es redzēju, ka uz viņiem, kas šādā veidā piekrāpti, attiecas sekojoša Rakstu vieta: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, [417] kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Mat. 7:21–23

Šī ir vislielākā sevis piekrāpšana, kādā var nonākt cilvēks. Šie cilvēki tic, ka viņu rīcība ir pareiza, bet patiesībā tā ir netaisna. Viņi tic, ka savā ticības dzīvē dara lielus darbus, bet Jēzus beidzot norauj viņu paštaisnības apsegu un skaidri parāda viņu patieso stāvokli, visas viņu nepareizības un reliģijas kroplumu. Viņi atrasti par viegliem tad, kad jau par vēlu ko labot. Dievs ir gādājis par līdzekļiem, ar kuru palīdzību maldošais var laboties, bet ja tie, kas maldās, izvēlas sekot paši savām domām, savam spriedumam un nonicina līdzekļus, kas doti viņu labošanai un viņu nostādīšanai uz kopēja patiesības pamata, tad viņi nonāks augstāk citēto Kunga Vārdu aprakstītajā stāvoklī.

Dievs izved vienu tautu un sagatavo to vienotai nostājai, lai viņi runātu vienas un tās pašas lietas un tādā veidā piepildītu Kristus lūgšanu par saviem mācekļiem: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Mat. 17:20,21

Pastāvīgi rodas nelielas ļaužu kopas, kas domā, ka Dievs ir tikai ar nedaudziem ļoti izkliedētiem cilvēkiem, un viņu iespaids noposta un jauc to, ko Dieva kalpi uzceļ. Pastāvīgi parādās nemierīgi prāti, kas vienmēr vēlas redzēt un ticēt kaut kam jaunam, daži vienā, citi otrā vietā, bet visi viņi, pieprasīdami atzīt, ka tiem ir patiesība, dara sevišķu ienaidnieka darbu. Viņi nostājas savrup no ļaudīm, kurus vada un svētī Dievs un caur kuriem Viņš dara lielu darbu. Viņi pastāvīgi izsaka savas bailes, ka Sabata turētāju lielā kopa kļūst līdzīga pasaulei; tomēr reti pat diviem viņu starpā ir saskanīgi uzskati. Viņi ir [418] izklīdināti un apmulsuši, un tomēr paši sevi pieviļ, domādami, ka Dievs sevišķā kārtā ir ar viņiem. Daži no viņiem saka, ka to vidū ir Gara dāvanas, bet šo dāvanu iespaids un mācīšana liek viņiem šaubīties par cilvēkiem, kuriem Dievs uzlicis sevišķu darba nastu, un ierosina zināmu ļaužu šķiru aizvilināt no visas lielās kopas. Viņi ar aizdomām raugās uz cilvēkiem, kas saskaņā ar Dieva Vārdu dara visu iespējamo vienprātības labā, kas nopamatoti trešajā eņģeļa vēstī, jo šie cilvēki paplašina savu darbu un pulcē dvēseles patiesībā. Viņus uzskata par pasaulīgiem tāpēc, ka viņiem ir iespaids pasaulē un ka viņu darbi liecina, ka viņi sagaida no Dieva kādu sevišķu un lielu darbu uz šīs zemes, izvadot ārā vienu tautu un sagatavojot to Kristus atnākšanai.

Šie ļaudis īsti nezina, kam viņi tic, kā arī neredz savai ticībai pamatu. Viņi pastāvīgi mācās un nekad nespēj nākt pie patiesības atzīšanas. Kāds vīrs nāk ar neprātīgiem, maldīgiem uzskatiem un pieprasa atzīt, ka viņu ir sūtījis Dievs, sniedzot jaunu un spožu gaismu, un ka visiem jātic tam, ko viņš saka. Šo mācību vēju pieņem cilvēki, kas nav nopamatojušies ticībā, nav pakļāvušies lielajai ticīgo kopai un kas klīst apkārt bez viņus turoša enkura. Šāda vīra gaisma spīd tādā veidā, kas liek pasaulei nepatikā un riebumā novērsties un viņu ienīst. Tad viņš nostāda sevi blakus Kristum un saka, ka pasaule viņu ienīst tā paša iemesla dēļ, kāpēc ienīda Kristu. Cits ceļas apgalvodams, ka viņu vada Dievs, un aizstāv maldīgu mācību, ka nebūs nekādas bezdievīgo augšāmcelšanās, kas ir viena no sātana lielajām maldu mācībām. Kāds cits lolo maldīgus uzskatus par nākošo laiku. Un vēl kāds cits dedzīgi cenšas uzspiest amerikānisko ietērpu. Visi viņi vēlas pilnīgu reliģisku brīvību, un ikviens no viņiem rīkojas neatkarīgi no otra, tomēr apgalvo, ka Dievs sevišķā kārtā darbojas viņu vidū.

Daži priecājas un līksmojas, ka viņiem ir tādas dāvanas, [419] kādu nav citiem. Kaut Dievs pasargātu Savus ļaudis no tādām dāvanām. Ko šīs dāvanas viņiem dod? Vai tās viņus vadījušas vienotā ticībā? Un vai viņi pārliecina neticīgos, ka Dievs tiešām ir viņu vidū? Kad šie strīdīgie cilvēki, turoties pie saviem dažādajiem uzskatiem, sanāk kopā un ir redzams liels uztraukums un dzirdamas nesaprotamas valodas, tad viņu gaisma spīd tā, ka neticīgie gatavi teikt: šie ļaudis nav pie pilna prāta, viņus aizrauj, viltus satraukums, un mēs zinām, ka viņiem nav patiesības. Šādi cilvēki stāv grēciniekiem tieši ceļā. Viņu iespaids spēcīgi darbojas, atturot citus no Sabata pieņemšanas. Viņi saņems saviem darbiem atbilstošu algu. Kaut Dievs liktu viņiem reformēties vai arī atstāt Sabatu! Tad viņi nestāvētu ceļā neticīgajiem.

Dievs ir vadījis cilvēkus, kuri strādājuši gadiem ilgi, kas bijuši gatavi visu upurēt, kas panesuši trūkumu, pacietuši grūtības, lai tikai nestu pasaulei patiesību un ar savu dzīvi atņemtu Dieva lietai negodu, ko tai uzlikuši fanātiķi. Viņi ir sastapušies ar visāda veida pretestībām. Viņi ir pūlējušies naktīm un dienām, meklējot pierādījumus savai ticībai, lai atklātu patiesību visā tās skaidrībā savstarpēji saskanīgu un saistītu, lai tā varētu izturēt visu pretestību. Nepārtrauktas pūles un garīga rakstura grūtības, kas saistījušās ar šo lielo darbu, ir prasījušas pēdējos spēkus ne tikai no viena cilvēka vien un likušas priekšlaicīgi nosirmot daudzām galvām. Viņi sevi nav atdevuši velti. Dievs ir ņēmis vērā viņu nopietnās, asarām pavadītās un izmisīgas lūgšanas, saucot pēc gaismas un patiesības, lai patiesība visā skaidrībā varētu apmirdzēt arī citus. Viņš ir redzējis viņu pašuzupurīgās pūles, un Viņš tos atalgos pēc viņu darbiem.

No otras puses, tie, kuri nav pūlējušies atrast šīs dārgās patiesības, kuri pienākuši klāt un pieņēmuši dažus punktus kā Sabata [420] patiesību, kas viņiem nav maksājis neko, bet citiem tik daudz, ir sacelšanās līdzīgi Koram, Dātanam un Abirāmam un pārmetumi cilvēkiem, kuriem Dievs ir uzlicis Sava darba nastu. Viņi grib sacīt: “Jūs pārāk augstu par sevi domājat, visa draudze ir svēta, ikviens tās loceklis, un Kungs ir tās vidū.” Pateicību šie cilvēki nepazīst. Viņos valda spēcīgs gars, kas nepakļausies saprātam un kas viņus vadīs pretī pašiznīcībai.

Dievs ir svētījis savus ļaudis, kas gājuši uz priekšu, sekojot Dieva aizgādības pavērtajām iespējamībām. Uz lielās patiesības platformas Viņš ir uzvedis ļaudis no visām iedzīvotāju šķirām. Neticīgie ir pārliecinājušies, ka Dievs ir bijis ar saviem ļaudīm, un ir pazemojuši savu sirdi, lai paklausītu patiesībai. Dieva darbs pastāvīgi iet uz priekšu. Tomēr, neskatoties uz visiem pierādījumiem, ka Dievs vada draudzes kopu, ir un vienmēr būs cilvēki, kas, atzīstot Sabatu, rīkosies neatkarīgi no draudzes, ticēs un strādās atbilstoši pašu gribai. Viņu uzskatos valda sajukums. Viņu izkaisītais stāvoklis pastāvīgi liecina, ka Dievs nav ar viņiem. Pasaule Sabatu un viņu maldus nostāda vienā līmenī un abus kopā atmet. Dievs ir dusmīgs uz tiem, kuru rīcība liek pasaulei viņus ienīst. Ja kristieti ienīst viņa labo darbu dēļ un tāpēc, ka viņš seko Kristum, tad viņš saņems atalgojumu, bet, ja viņu ienīst tāpēc, ka viņa rīcību nevar mīlēt, viņa nelaipnās, nekulturālās izturēšanās dēļ un tāpēc, ka patiesību viņš padara par iemeslu ķildām ar kaimiņiem, ja viņa nostājas dēļ Sabats viņiem kļūst tik nepatīkams, cik vien iespējams, tad viņš ir piedauzīšanās akmens grēciniekiem un negods svētajai patiesībai, un, ja viņš nenožēlo savus grēkus un neatgriežas, tad būtu bijis labāk, ja viņam pie kakla piekārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā.

Neticīgajiem nevajadzētu dot nekādu iemeslu pelt mūsu ticību. Mūs uzskata par savādniekiem un īpatnējiem cilvēkiem, un mūsu rīcībai nevajadzētu būt tādai, kas neticīgajiem liktu par mums tā domāt vairāk, nekā mūsu ticība to no mums prasa.

[421] Daži ticīgie var domāt, ka mūsu māsām veselīgāk būtu pieņemt amerikāņu tērpu stilu, bet, ja šis apģērbs sakropļos mūsu iespaidu uz neticīgajiem, apgrūtinot pieeju viņiem, tad nekādā gadījumā mums nevajadzētu pieņemt šo modi, kaut arī rezultātā mums daudz būtu jācieš. Domādami, ka šis tērps dod tik daudz labuma, daži paši sevi ir pievīluši. Kas dažiem šķiet labs, tas citiem var kaitēt.

Es redzēju, ka tie, kuri pieņem amerikānisku ģērbšanās stilu, ir sagrozījuši Dieva noteikto kārtību un nav ņēmuši vērā Viņa sevišķos noteikumus. Man norādīja uz 5. Mozus 22:5 “Vīrieša drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara Tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” Dievs negrib, lai Viņa ļaudis pieņemtu tā saukto reformēto apģērbu. Tas ir nepieklājīgs apģērbs, pilnīgi nederīgs vienkāršajiem un pazemīgajiem Kristus sekotājiem.

Sieviešu vidū pieaug tendence apģērbā un izskatā, cik iespējams, arvien vairāk piemēroties pretējam dzimumam un gatavot savus tērpus ļoti līdzīgus vīriešu tērpiem, bet Dievs tos nosauc par riebīgiem. “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas.” 1. Tim. 2:9 Glika tulk.

Kas jutušies aicināti pievienoties kustībai par labu sievietes tiesībām un tā saucamajai apģērba reformai, tikpat labi būtu varējuši pārraut visus sakarus ar trešo eņģeļa vēsti. Gars, kas vada vienu kustību nevar būt saskaņā ar otru. Raksti skaidri nosaka vīriešu un sieviešu attiecības un tiesības. Spiritisti diezgan lielos apmēros ir pieņēmuši šo īpatnējo tērpu modi. Septītās dienas adventisti, kas tic Gara dāvanu atjaunošanai, bieži apkaunojošā veidā tiek pielīdzināti spiritistiem. Pieņemot šo ietērpu, viņu iespaids būs iznīcināts. Ļaudis viņus nostādīs vienā līmenī ar spiritistiem un atteiksies viņus uzklausīt.

[422] Ar tā saucamo tērpu reformu roku rokā iet vieglprātības un pārdrošības gars. Pieņemot šo tērpu veidu, daudzi, šķiet, pazaudē katru kautrību un atturību. Man rādīja, ka Dievs grib, lai mūsu rīcība saskanētu ar mūsu mācību un būtu skaidra un nepārprotama. Ļaujiet mūsu māsām pieņemt amerikānisko ģērbšanās stilu, un viņas iznīcinās pašas savu un arī savu vīru iespaidu. Viņas kļūs par sakāmvārdu un apsmieklu. Mūsu Pestītājs saka: “Jūs esat pasaules gaišums. (..) Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Mat. 5:14–16 Mūsu pasaulē darāms liels darbs, un Dievs nevēlas, ka mūsu rīcība būtu tāda, kas mazinātu vai iznīcinātu mūsu iespaidu pasaulē.

Dāvida lūgšana

Man rādīja Dāvidu lūdzam Kungu neatstāt viņu vecumā un arī iemeslus, kas izsauca šo viņa nopietno lūgšanu. Viņš redzēja, ka lielākā daļa gados veco cilvēku ap viņu jutās nelaimīgi un ka viņu rakstura trūkumi sevišķi pastiprinājās līdz ar gadu skaita pieaugšanu. Ja cilvēki pēc savas dabas bija mantkārīgi un noslēgti, tad visnepatīkamāk šinī ziņā viņi kļuva vecumā. Ja viņi bija greizsirdīgi, neapmierināti un nepacietīgi, tad šīs īpašības sevišķi izcēlās vecumā.

Dāvids cieta, redzot, ka ķēniņi un dižciltīgi cilvēki, kuri spēka gados likās esam dievbijīgi, vecumā kļuva greizsirdīgi pat uz saviem vislabākajiem draugiem un radiniekiem. Viņi pastāvīgi baidījās, ka draugi par viņiem interesējas tikai savtīgu motīvu dēļ. Viņi uzklausīja svešinieku viltīgos padomus attiecībā uz tiem, pret kuriem vajadzēja būt uzticīgiem. Tāpēc ka visi nepiekrita viņu arvien nepilnīgākajiem spriedumiem, viņu neierobežotā nenovīdība reizēm iedegās liesmās. Viņu alkatība [423] bija briesmīga. Viņi bieži domāja, ka viņu pašu bērni un radinieki vēlas to nāvi, lai ieņemtu viņu vietu, saņemtu viņu mantu un viņiem dāvāto godu. Dažus cilvēkus tā pārvaldīja greizsirdība un alkatība, ka viņi bija gatavi iznīcināt paši savus bērnus.

Dāvids redzēja, ka, neskatoties uz to, ka spēka gados dažu cilvēku dzīves gājums ir bijis taisns, pienākot vecumam, liekas, ka viņi ir pazaudējuši spējas valdīt pār sevi. Viņos iegāja sātans un, vadot viņu prātu, darīja viņus nemierīgus un neapmierinātus. Dāvids redzēja, ka daudzi veci cilvēki likās Dieva atstāti un viņi paši sevi pakļāva savu ienaidnieku apsmieklam un pārmetumiem. Dāvids bija dziļi nospiests; bēdu nomākts, viņš raudzījās uz priekšu uz laiku, kad viņš kļūs vecs. Viņš baidījās, ka Dievs viņu atstās un ka viņš būs tikpat nelaimīgs kā citi veci cilvēki, kuru dzīvi viņš bija vērojis, un ka viņš būs pamests Kunga ienaidnieku nievāšanai. Šo domu nospiests, viņš nopietni lūdza: “Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd. (..) Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Dz. 71:9,17,18) Dāvids izjuta aizsardzības vajadzību pret ļaunumiem, kas nāk līdz ar vecumu.

Bieži gadās, ka veci cilvēki negrib labprātīgi atzīt, ka viņu gara spējas kļūst vājākas. Savas dienas viņi saīsina, uzņemoties nastas, ko vajadzētu nest bērniem. Sātans bieži iespaido viņu iztēli un liek viņiem pastāvīgi rūpēties par naudu. Tā ir viņu elks, un viņi to krāj un glabā, parādot lielu skopumu. Reizēm viņi ir gatavi atteikties no daudzām ērtībām savā dzīvē un strādāt pāri spēkiem, lai tikai nebūtu jāizlieto jau esošie līdzekļi. Baidoties, [424] ka kādreiz nākotnē var kļūt nabagi, viņi paši sevi jau tagad pakļauj pastāvīgam trūkumam. Visas šīs bailes rada sātans. Viņš satrauc orgānus, kas liek vergot bailēm un neuzticībai, tādā veidā samaitājot dvēseles cēlumu un iznīcinot augstākās domas un jūtas. Šie cilvēki ir neprātīgi uz naudu. Ja viņi rīkotos tā, kā Dievs grib redzēt viņus izturamies, tad viņu pēdējās dienas varētu būt vislabākās un laimīgākās viņu dzīvē. Cilvēkiem, kuriem ir bērni, kuru godīgai un saprātīgai rīcībai viņi pamatoti var uzticēties, vajadzētu atļaut, lai viņu bērni tos dara laimīgus. Ja viņi to nedarīs, tad sātans izmantos viņu garīgo spēku novājināšanos un rīkosies viņu vietā. Viņiem vajadzētu nolikt pie malas rūpes un nastas un izlietot laiku, cik labi vien iespējams, lai justos laimīgi un sagatavotos Debesīm.

Pārspīlējumi apģērbā

Mēs nedomājām, ka amerikāniskā tērpa vai stīpoto svārku nēsāšana, kā arī pārspīlēti garu kleitu valkāšana, kas slauka ietves un ielas, saskanētu ar mūsu ticību. Ja sievietes nēsātu tērpus vienu vai divus sprīžus īsākus par tiem, kas uzslauka ielu netīrumus, tad viņu drēbes būtu pieklājīgi vienkāršākas, un tās varētu daudz vieglāk uzturēt tīras un valkāt ilgāk. Šāds tērps saskanētu ar mūsu ticību. Es esmu saņēmusi vairākas vēstules no māsām, kas jautā, kā es skatos uz rievota auduma sieviešu svārkiem. Uz šiem jautājumiem tika atbildēts vēstulē, kuru es rakstīju kādai māsai Viskonsinā. Citu labad es šeit atkārtošu šīs vēstules saturu:

“Kā tauta mēs nedomājam, ka mums pienākas iziet no pasaules, atsakoties no modes. Ja mēs ģērbjamies glīti un vienkārši, pieklājīgi un ērti un arī pasaules cilvēki izvēlas tādu pat apģērbu, vai tad mums, lai atšķirtos no pasaules, jāizmaina šī tērpa mode? Nē, mums nevajadzētu būt īpatniem un dīvainiem [425] savā apģērbā, lai tikai atšķirtos no pasaules, jo tad pasaules cilvēki mūs varētu nicināt mūsu dīvainības dēļ. Kristieši ir pasaules gaisma, zemes sāls. Viņu tērpiem vajadzētu būt glītiem un pieklājīgi vienkāršiem, viņu sarunām tīrām un debešķīgām un viņu izturēšanās veidam nevainojam. ”

“Kā lai mēs ģērbjamies? Ja kāds pirms krinolīna ievešanas nēsājis smagus pikē tērpus un ja šī persona to ir darījusi ne ērtības, bet izrādīšanās dēļ, tad tā ir grēkojusi pret sevi, kaitēdama savai veselībai, kuru sargāt un kopt ir viņas pienākums. Ja kāds tādus tērpus nēsā vēl tagad, lai līdzinātos krinolīnam, tad attiecīgā persona grēko, jo cenšas atdarināt apkaunojošu modi. Velveta tērpus nēsāja pirms krinolīna ieviešanas. Es esmu nēsājusi viegli krokotus svārkus jau no četrpadsmit gadu vecuma, ne lai izrādītos, bet ērtības un pieklājības dēļ. Es neatmetu velveta tērpus, tāpēc, ka modē nāca krinolīns. Vai man tagad tos atmest, tāpēc ka tie nāk modē? Nē, tā būtu iešana galējībās.

Es vienmēr vēlētos atcerēties, ka man jābūt par priekšzīmi un tāpēc nedrīkstu skriet līdzi vienam vai otram modes veidam, bet manai rīcībai jābūt nosvērtai un neatkarīgai, nenoejot galējībās. Atmest savus velveta tērpus, kas vienmēr ir bijuši pieklājīgi un ērti, un nēsāt tagad plānos kokvilnas svārkus, tādā kārtā parādoties smieklīgam otrā galējībā, būtu nepareizi, jo tad es nesniegtu pareizu priekšzīmi, bet gan zināmā mērā dotu pamatu krinolīna nēsātāju valodām. Lai attaisnotu krinolīna tērpu valkāšanu, viņi norādītu uz mani, kas tos nenēsāju, un teiktu, ka viņi negrib sevi tādā veidā apkaunot. Noejot šādā galējībā, mēs iznīcinātu visu iespaidu, ko citādi būtu varējuši atstāt uz cilvēkiem, un dotu iespēju krinolīna nēsātājiem attaisnot savu rīcību. Mums jāģērbjas pieklājīgi, bez mazākās noslieces uz krinolīna tērpa pusi.

Šajos jautājumos ir iespējams iet pa vidusceļu. Ak, kaut visi varētu gudri atrast šo ceļu un uz tā turēties. Šajā nopietnajā laikā pārbaudīsim mēs visi savu sirdi, nožēlosim savus grēkus, atstāsim tos un pazemosimies [426] Dieva priekšā. Šis darbs darāms tikai starp Dievu un mūsu pašu dvēseli. Tas ir katra personīgs darbs, un visiem būs pietiekoši daudz darba, nekritizējot savu brāļu un māsu tērpus, rīcību un motīvus. “Meklējiet To Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojas Tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs, Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast.” Cef. 2:3 Te norādīts mūsu darbs. Ar šiem vārdiem nav uzrunāti grēcinieki, bet visi zemes pazemīgie ļaudis, kas darījuši Viņa tiesas un turējuši Viņa baušļus. Šis ir darbs katram, un, ja mēs visi paklausīsim, tad Sabata turētāju rindās ieraudzīsim jauku vienprātību.

Paziņojums sludinātājam Hallam

[Ģenerālkonferences padome gribētu šeit izteikt savu atzinību par šīs liecības publicēšanu. Sevišķi mēs gribētu ieteikt to vēstuļu publicēšanu, kas adresētas vec. Hallam un viņam nodotas tieši tajos datumos, kad uzrakstītas. Mēs aicinām lasītāju piegriezt vērību norādījumiem, kas uzrakstīti 422. lpp. Tur teikts, ka vecākais Halls bija jāvada kā aklu vīru, kurš redzes ziņā atkarīgs no citiem. Ģenerālkonferencē Batl-Krīkā 1863. gada maijā vec. Halls atzina teiktā patiesīgumu, tomēr pret to ir protestējis. Padome tagad uzskata, ka viņa rīcība īsajos pēdējos četros mēnešos, atmetot visus ticības punktus, kas pie mums kā tautai dārgi, ir visskaidrākais pierādījums par iepriekšminētā norādījuma pareizību, ka viņam vajadzēja paklausīt sava brāļa padomam. Generālkonf. padome.]

1862. gada 5. nov. man rādīja br. Halla stāvokli. Viņš bija ļoti nemierīgs. Svētošanās un dzīvas dievbijības trūkums darīja viņu par sātana iedvesmojumu uztvērēju. Viņš bija paļāvies uz sava paša stiprumu, bet ne uz stipro Kunga roku, un šī varenā roka daļēji tika atrauta.

Es redzēju, ka vissatraucošākais br. Halla stāvoklī ir draudošo briesmu neapzināšanās. Viņš nemaz nejūtas satraukts, bet gan pilnīgi drošs un mierīgs, liekot sātanam un viņa eņģeļiem gavilēt par savu izcīnīto uzvaru. [427] Kamēr br. Halls cīnījās, tikmēr viņa prāts tika turēts grožos un viņš mocījās pretrunās. Tagad viņš beidzis cīnīties un mitējies arī gara nemiers. Viņš ir mierīgs, un sātans viņa mieru netraucē. Ak, cik bīstams bija stāvoklis, kādā viņu man rādīja! Viņa lieta ir gandrīz bezcerīga, jo viņš nemaz necenšas pretoties sātanam un necenšas atbrīvoties no viņa briesmīgajiem valgiem.

Citi pret br. Hallu ir izturējušies godīgi un pareizi. Bet viņš ir juties pārāk ierobežots, jo viņam nav atļauts rīkoties pēc sava prāta. Kamēr patiesības spēks visā savā varenībā viņu iespaidoja, tikmēr viņš zināmā mērā atradās drošībā, bet, ja, uz prātu izbeigs iedarboties patiesības spēka varenais iespaids, tad izbeigsies arī savaldīšanās, un vadošo lomu sāks spēlēt dabīgās tieksmes, un vairs nebūtu nekādas tieksmes apstāties. Cīņa viņu ir nogurdinājusi, un reizēm viņš ir ilgojies pēc brīvākas rīcības, uzskatot, ka brāļu rājieni ir aizvainojoši. Man viņu rādīja stāvam briesmīga bezdibeņa malā, sagatavojušos lēcienam. Ja viņš lēks, tad būs beigas, viņa mūžīgais liktenis ar to būs izšķirts. Viņš darbojas un izlemj mūžībai. Dieva darbs nav atkarīgs no br. Halla. Ja viņš atstās to cilvēku rindas, kas nes asinīm slacīto Imanuela karogu, un pievienosies sabiedrībai, kas nes melno karogu, tad tas būs viņa paša zaudējums, viņa paša mūžīgā bojāeja.

Es redzēju, ka cilvēkiem, kas vēlas apšaubīt Dieva vārda inspirāciju, priekš tam ir pietiekoši iespēju Dievs nevienu nepiespiež ticēt. Viņš var izvēlēties – uzticēties pierādījumiem, kurus Dievam labpaticis dot, vai arī tos apšaubīt un iet bojā. Brāli Hall, Tavā priekšā ir dzīvība un nāve. Es jau redzēju Tevi, ļauno eņģeļu mākoņu apņemtu, un viņu vidū Tu juties pilnīgi mierīgs. Sātans Tev stāsta patīkamu pasaku par kādu vieglāku ceļu, kas neprasa patstāvīgu cīņu pret uzbrūkošajiem gariem; bet, izvēloties šo ceļu, Tu beidzot redzēsi, ka Tev jāmaksā liela un briesmīga nodeva.

[428] Es redzēju, ka Tu jūties drošs, ka Tu domāji, ka Tev ir pierādījumi, kuriem nevar runāt pretī, un Tu neesi paļāvies uz Kunga spēku. Tu pārāk bieži esi steidzies nostāties uz sātana zemes, lai satiktos ar kādu no pretiniekiem. Tu negaidīji, lai uzzinātu, ka patiesība jeb Dieva darbs prasa šāda veida diskusijas, bet esi ielaidies strīdā ar pretiniekiem tad, kad, mazliet padomājot, Tu būtu sapratis, ka tādā veidā patiesība uz priekšu neies un Dieva darbs negūs nekādu labumu. Tā ir izšķiests dārgais laiks.

Sātans bija liecinieks smagajam triecienam, kādu brālis Halls deva spiritistam Batl-Krīkā. Spiritisti izprata viņa raksturu un jutās pārliecināti, ka izšķirošu pūļu pielikšana cīņā pret brāli Hallu, kas viņu lietai nodarījis tādu ļaunumu, nebūs veltīga. Runājot ar spiritistiem, Tu nesastapies tikai ar cilvēkiem un cilvēcīgiem pierādījumiem, bet ar sātanu un viņa eņģeļiem. Cīņā ar spiritistiem nekad nevajadzētu sūtīt vienu cilvēku. Ja Dieva darbs prasa mūsu nostāšanos pretī sātanam un viņa pulkam, kuru pārstāv spiritistu medijs, ja ir pietiekoši iemesli, kāpēc mums šādā diskusijā jāiesaistās, tad cīņā vajadzētu iet vairākiem kopā, lai ar lūgšanām un ticību spiestu atkāpties tumsības pulkiem un runātāju sargātu visstiprākie eņģeļi.

Brāli Hall, Tevi man rādīja atrodamies nomierinošas burvības iespaidā, kura, ja to nesalauzīs, izrādīsies Tev liktenīga. Tu esi ielaidies sarunās ar sātanu, prātojis kopā ar viņu un uzturējies uz aizliegtas zemes, kā arī nodarbinājis savu prātu ar lietām, kas Tev ir par lielām, un, atļaudamies šaubām un neticībai, esi sasaucis ap sevi ļaunos eņģeļus un aizdzinis skaidros, svētos Dieva eņģeļus. Noteikti pretojoties sātana iečukstējumiem un neatlaidīgi meklējot spēku no Dieva, Tu būtu sarāvis visas važas, padzinis savu garīgo ienaidnieku, nācis tuvāk Dievam un Viņa Vārdā sasniedzis uzvaru. Es redzēju, ka laikā, kad Tevi pašu apņēma un mulsināja neticības mākoņi, sastapšanās ar spiritistu no Tavas puses bija [429] pārdrošība. Tu izgāji cīņā pret sātanu un viņa pulku neietērpies bruņās, un Tu tiki smagi ievainots un to neapzinies. Es ļoti baidos, ka arī Sinaja pērkoni un zibeņi vairs nespēs Tevi modināt. Tu esi iesēdies sātana ērtajā atpūtas krēslā, neredzi savu briesmīgo stāvokli un nemaz nepūlies no tā izrauties. Ja Tu neuzmodīsies un neatbrīvosies no sātana valgiem, tad iesi bojā. Brāļi un māsas gribēja Tevi izglābt, bet es redzēju, ka viņi to nespēja. Tev kaut kas ir jādara, Tev izmisīgā cīņā jāpūlas visiem spēkiem, vai arī Tu esi pazudis. Es redzēju, ka tie cilvēki, kuri atrodas spiritisma apburošajā iespaidā, paši to nemaz neapzinās. Tu esi bijis savaldzināts un hipnotizēts, tomēr Tu to neapzinies un tāpēc nemaz nepūlies nākt pie gaismas.

Es redzēju, ka mēs tagad dzīvojam sijāšanas laikā. Sātans strādā ar visiem spēkiem, lai izrautu dvēseles no Kristus rokas un liktu tām Dieva Dēlu mīt kājām. Kāds eņģelis lēnām un izteiksmīgi atkārtoja šos vārdus: “Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis.” Ebr. 10:29 Raksturs attīstās un veidojas. Dieva eņģeļi sver cilvēka tikumisko vērtību. Dievs pārbauda savu ļaudis. Eņģelis man norādīja uz vārdiem: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamāciet cits citu katru dienu, kamēr vēl saka “šodien, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.” Ebr. 3:12–14 Dievam nepatīk, ja kāds no Viņa ļaudīm, kas pazinis žēlastības spēku, izsaka savas šaubas un tā dara sevi par sātana kanālu, pārvadot citu cilvēku prātā sātana ierosinājumus. Neticības sēkla un ļaunā sēja nav viegli izsakņojama. [430] Sātans to baro katru stundu, un tā zeļ un pieaug spēkā. Iesētā labā sēkla jākopj, jālaista un maigi par to jārūpējas, jo viens gādā, lai to visapkārt apņemtu indīgi iespaidi, kas aizkavētu tās augšanu, lai tā beidzot iznīktu.

Tagad sātans strādā spēcīgāk kā jebkad agrāk, jo viņš zina, ka viņa krāpšanas laiks ir īss. Brāli Hall, es redzēju ka Tu esi nodarījis sev lielu ļaunumu, parādot sātana darba rīkiem savu vājumu un runājot ar viņiem par savām šaubām. Tevi ir pievīluši maigi vārdi un skaistas runas, un visneapdomīgākajā veidā Tu sevi esi atklājis sātana uzbrukumiem. Kā gan Tu varēji sevi tā ievainot un apkaunot Dieva vārdu? Pārsteidzīgi Tu esi nostājies uz sātana kaujas lauka, un nav nekāds brīnums, ka Tavs prāts ir tik truls un nejūtīgs. Sātans caur saviem darba rīkiem jau ir saindējis atmosfēru, kuru Tu elpo, ļaunie eņģeļi jau ir signalizējuši saviem darba rīkiem virs zemes, kā pret Tevi jāizturas. Un tas viss pret cilvēku, kuru Dievs aicinājis stāvēt starp mirušiem, kam vajadzēja būt sargam, kas nolikts uz Ciānas mūriem, lai stāstītu ļaudīm, cik gara nakts. Uz Tevis gulstas smaga atbildība. Ja Tu nekritīsi viens, sātans izmantos Tevi par savu darba rīku, lai aizrautu nāvē dvēseles.

Es redzēju, ka Dieva eņģeļi nobēdājušies raudzījās uz Tevi. Viņi Tevi atstājuši un ar skumjām novērsušies, kamēr sātana eņģeļi uzvaras priekā par Tevi ņirdz. Ja Tu viens pats būtu cīnījies ar savām šaubām un nebūtu velnu pamudinājis Tevi kārdināt, runājot par savu neuzticību un ar patiku pie tās kavējoties, tad Tu nebūtu pieaicinājis tik lielu skaitu kritušo eņģeļu. Bet Tu izvēlējies runāt par savu tumsu; Tu izvēlējies pie tās kavēties un, jo vairāk Tu par to runāji un domāji, jo tumšāks un tumšāks Tu kļuvi. Tu sev nepielaidi nevienu Debesu gaismas staru, un starp Tevi un vienīgo Būtni, [431] kas Tev var palīdzēt, ir izveidojies liels bezdibenis. Ja Tu paliksi uz tā ceļa, pa kuru Tu esi iesācis iet, tad Tevi gaida posts un bēdas. Dieva roka Tevi apstādinās tādā veidā, kas nebūs Tev patīkams. Viņa karstās dusmas nesnaudīs. Bet tagad Viņš Tevi aicina. Tagad, tieši tagad Viņš aicina Tevi bez kavēšanās atgriezties pie Viņa, un Viņš laipni piedos Tev un dziedinās visas Tavas atkāpšanās. Dievs izved no pasaules ļaudis, kas ir īpaši. Viņš tos tīrīs un šķīstīs un sagatavos pārvēršanai. No Dieva sevišķās mantības tiks atšķirts viss miesīgais, līdz tie līdzināsies zeltam, kas septiņkārt šķīstīts.

Es redzēju, ka brāļi A un B atradās smagā stāvoklī, pakalpodami sātana nodomiem, ļaujot savu prātu ievadīt neticības gultnē tieši tā, kā sātans vēlas. Viņu lielākais grēks bija runāšana par šīm savām tumšajām šaubām, šo pusnakts neticību un citu cilvēku ievilkšana tajā pat tumšajā ceļā.

Dieva ļaudis tiks sijāti kā graudi sietā, līdz no tīrās sēklas būs atdalītas visas pelavas. Mums jāraugās uz Kristu kā uz savu priekšzīmi un jāatdarina Viņa pazemīgās dzīves paraugs. Tu nevari samierināties ar Tev vajadzīgo disciplīnu, un Tu nevingrinies un neparādi pašaizliegšanos, kādu Kristus prasa no tiem, kas ir patiesie pestīšanas mantinieki. Kas iesaistīti dvēseļu glābšanas darbā, tie ir Kristus līdzstrādnieki. Viņa darbs bija nesavtīga labdarība, pastāvīga sevis upurēšana. Tiem, kuru labā pienests tik liels upuris, dodot iespēju kļūt par debešķīgās žēlastības dalībniekiem, vajadzētu upurēt un aizliegt sevi, lai atbalstītu lielo darbu – citu cilvēku ievadīšanu patiesības atzīšanā. Savtīgas intereses vajadzētu nolikt; Dieva darbu, glābjot dvēseles, tagad nevajadzētu aizkavēt ar savtīgām tieksmēm un sevis lutināšanu. Dieva kalpi strādā Kristus vietā; tie ir Viņa sūtņi. Viņi nedrīkst domāt par bezrūpīgu dzīvi, ērtībām, savu patiku, savām tieksmēm vai savu labumu. Viņiem Kristus dēļ ir jācieš, jātiek līdz ar Viņu krustā sistiem un jāpriecājas, [432] ka var, pilnā vārda izpratnē, iepazīt sadraudzību ar Kristus ciešanām.

Es redzēju, ka sludinātājus, kas strādā ar Vārdu un mācību, gaida liels darbs; uz viņiem gulstas smaga atbildība. Savā darbā viņi nepieiet pietiekoši tuvu sirdīm. Viņu darbs ir par daudz vispārīgs, pārāk izklaidēts. Viņiem savas pūles jākoncentrē tieši pie tiem, priekš kuriem viņi strādā. Runājot no paaugstinājuma, viņi savu darbu tikai iesāk. Pēc tam viņiem pašiem sludinātā mācība jāizdzīvo, vienmēr sevi sargājot, lai neapkaunotu Dieva lietu. Ar savu priekšzīmi viņiem vajadzētu attēlot Kristus dzīvi. 1. Kor. 3:9 “Jo mēs esam Dieva darba biedri.” 2. Kor. 6:1 “Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.” Atstājot paaugstinājumu, sludinātāja darbs vēl nav padarīts. Viņam tad nevajadzētu nolikt savu rūpju nastu un nodarboties ar lasīšanu vai rakstīšanu, ja tas nav tieši nepieciešams. Savu atklāto darbu viņam vajadzētu turpināt, strādājot personīgi pie dvēselēm, kur vien paveras izdevība, sarunājoties pie ģimenes pavarda, Kristus vietā aicinot un lūdzot dvēseles samierināties ar Dievu. Drīz mūsu darbs šeit nobeigsies, “un ikviens saņems algu pēc saviem darbiem”.

Man rādīja svēto atalgojumu, nemirstīgo mantojumu. Tad es redzēju, cik daudz Dieva ļaudis bija pacietuši patiesības dēļ un ka viņiem likās, ka Debesis ir diezgan viegli sasniedzamas. Viņi uzskatīja, ka šī laika ciešanas nav salīdzināmas ar godību, kāda viņiem atklāsies Debesīs. Šinīs pēdējās dienās Dieva ļaudis tiks pārbaudīti. Drīz pienāks viņu pēdējā pārbaude, pēdējās grūtības, un viņi saņems mūžīgās dzīvības dāvanu.

Brāli Hall, Tu esi panesis negodu patiesības dēļ. Tu esi izjutis patiesības spēku un tās dzīvības spēku, kas nekad nebeigsies. Tu esi saņēmis Dieva Gara Liecību, ka Dievs Tevi ir atzinis un pieņēmis. [433] Es redzēju, ka, ja Tu no jauna ietērpsies bruņās un turpināsi stāvēt sava sarga vietā, pretojoties velnam un vīrišķīgi cīnoties Kunga karos, Tu iegūsi uzvaru un drīz noliksi savus kaujas ieročus un nesīsi uzvarētāja vainagu. Ak, vai mantojamā daļa nav pietiekoši liela? Vai tā nav dārgi pirkta ar Dieva Dēla nāves mokām un Viņa asinīm? Es Tevi Kunga vārdā aicinu atmosties. Pārvari briesmīgos maldus, ar kādiem sātans Tevi apņēmis. Satver mūžīgo dzīvību. Stāvi pretī velnam. Ap Tevi ir ļaunie eņģeļi, kuri čukst Tev ausīs, kuri nāk pie Tevis ar viltus sapņiem, un Tu klausies uz viņiem un jūties labi. Ak, Kristus dēļ, Tavas paša dvēseles dēļ izraujies no šī briesmīgā iespaida, pirms galīgi neesi apbēdinājis Dieva Garu un aizraidījis to prom no sevis uz visiem laikiem.

Sabatā, 1863. gada 6. jūnijā, es redzēju dažas lietas attiecībā uz Dieva darbu un patiesības izplatīšanos. Sludinātājiem un ļaudīm ir pārāk maz ticības, pārāk maz nodošanās un patiesas dievbijības. Ļaudis atdarina sludinātāju un tādā veidā viņam pār tiem ir ļoti liels iespaids. Brāli Hall, Dievs vēlas, lai Tu nāktu Viņam tuvāk, kur Tu varētu satvert Viņa spēku un dzīvā ticībā prasīt no Viņa pestīšanu un būt stiprs vīrs. Ja Tu uz paaugstinājuma un neatrodoties uz tā būtu svētījies un dievbijīgs vīrs, Tavu sludināšanu pavadītu varens iespaids. Tu rūpīgi nepārbaudi pats savu sirdi. Tu esi izpētījis daudzas grāmatas, lai savus priekšnesumus izveidotu pilnīgus, skaistus un patīkamus; tomēr novārtā Tu esi atstājis vislielāko un vissvarīgāko pētīšanas darbu, – sevis pārmeklēšanu un pārbaudīšanu. Pilnīgai sevis pazīšanai, nopietnām pārdomām un lūgšanām Tu esi piešķīris tikai otrās pakāpes nozīmi. Tavus sludinātāja panākumus nosaka Tavas sirds stāvoklis, cik rūpīgi Tu to sargā. Katru dienu vienu stundu pavadot pārdomās, skumstot par saviem trūkumiem un sirds samaitātību, saucot uz Dievu pēc piedodošas mīlestības un apliecinājuma, [434] ka grēki ir piedoti, Tu saņemtu vairāk spēka, nekā veltot daudzas stundas un dienas vistalantīgāko autoru darbu pētīšanai un rūpīgi iepazīstoties ar visiem iebildumiem pret mūsu ticību un visspēcīgākajiem pierādījumiem tās labā.

Iemesls mūsu sludinātāju mazajiem panākumiem ir tas, kas viņi nestaigā ar Dievu. Lielāko daļu sludinātāju no Dieva šķir vienas dienas gājums. Jo rūpīgi sargi savu sirdi, centies kļūt arvien uzmanīgāks un piesardzīgāks, lai Tavi vārdi un darbi neapkaunotu patiesību, kā arī lai nedotu nekādu iemeslu apmelotāju mēlēm un lai Tava nolaidība sevis pārbaudīšanā, savas sirds izmeklēšanā neliktu iet bojā dvēselēm. Kristus kalpu svētajam dzīves veidam vajadzētu likt kaunēties tiem, kuru ticības apliecība ir tukša un lielīga. Patiesības un svētuma stari, kas gaiši izstaros no Tavas nopietnās, jaukās valodas, pārliecinās citus cilvēkus un vadīs viņus pie patiesības, un ap Tevi esošie būs spiesti teikt – tiešām Dievs ir ar šo cilvēku. Vieglprātība un vaļīgums ir iemesli, kāpēc tā saucamo Kristus kalpu iespaids ir tik mazs. Daudz ir ticības apliecinātāju, bet maz ir lūgšanas vīru. Ja mūsu sludinātāji būtu vīri, kas vairāk lūgtu Dievu vienatnē, kas savās ģimenēs dzīvotu atbilstoši sludinātajam vārdam, kas savu namu vadītu ar cieņu un svinīgu nopietnību, tad tiešām viņu gaisma apmirdzētu ap viņiem atrodošos cilvēkus.

Br. Hall, man rādīja, ka ja Tu nodotos Dievam un cieši jo cieši ar Viņu savienotos, veltītu laiku nopietnām pārdomām, būtu modrs pret saviem trūkumiem un visdziļākajā pazemībā par tiem skumtu un raudātu Kunga priekšā, paļaujoties uz Viņa spēku, tad Tavs patreizējais darbs būtu vislabākais Tavā dzīvē, tad Tu dzertu no dzīvā ūdens Avota un varētu arī citiem dot dzert no tā Avota, kas atspirdzinājis un stiprinājis Tevi.

Mīļais brāli, ja Tavs kristīgais raksturs nemainīsies, tad Tu pazaudēsi mūžīgo dzīvību, jo mūsu čaklais ienaidnieks izliks cilpas Tavām kājām, un, neatrodoties Dieva tuvumā, Tu iekritīsi viņa tīklos. [435] Tu izjūti nemieru un satraukumu, un studijas ir Tavs elements; bet reizēm Tavu studiju viela ir nepareiza. Tad, kad Tev vajadzētu pārmeklēt pašam savu sirdi, Tu nododies grāmatu lasīšanai. Kad Tev ticībā vajadzētu vairāk tuvoties Kristum, Tu pētī grāmatas. Es redzēju, ka visas Tavas studijas būs veltīgas, ja Tu uzcītīgi nepārmeklēsi un neiepazīsi pats sevi. Tu sevi nepazīsti, un Tavs prāts pavisam maz kavējas pie Dieva. Tu esi pašpaļāvīgs un turpini savas gaitas, neizprazdams, ka, lai būtu panākumiem bagāts Kristus kalps, ir jāmirst savam es. Tad, kad Tu neatrodies uz paaugstinājuma, Tev trūkst apdomības un svinīgas nopietnības. Tas viss strādā pretī Tavam darbam no paaugstinājuma.

Pirms Tavu lietu man atklāja parādīšanā, es jau redzēju Tevī trūkumu. Tavas domas nav cēlas. Stāvot uz paaugstinājuma, Tu tiešām prasmīgi un talantīgi izskaidro vissvētākās un cēlākās patiesības, bet, runājot par vissvinīgākajiem tematiem, Tu bieži izsaki arī kaut ko komisku, lai izsauktu smaidus, un tas bieži iznīcina visa Tava priekšnesuma spēku. Tu viegli un nepiespiesti runā par svinīgām patiesībām, bet neparādi tās dzīvē, un tāpēc darbam trūkst debesu atzinības. Daudzi cilvēki, kuru ausīm patikuši Tavi vārdi, runā par skaisto priekšnesumu, par talantīgo sludinātāju, bet pēc uzrunas noklausīšanās viņos nepadziļinās izjūta par nepieciešamību paklausīt patiesībai. Tāpat kā iepriekš viņi turpina pārkāpt Dieva likumus. Viņiem bija paticis sludinātājs, bet ne viņa pasludinātā patiesība. Tu paliec tik lielā attālumā no Dieva, ka Viņa spēks neiespiež patiesību sirdī un neļauj to pilnībā aptvert. Ar reliģiju Tev vajadzētu saskaņot mājas dzīvi, un tas atstātu cēlinošu ietekmi uz Tavu ģimeni un paceltu augstāk Tavu sievu. Atrodoties mājās, Tu atbrīvojies no ierobežojumiem un izturies kā puika; patiesības lielā vērtība un darba nastas smagums Tevi nespiež. Tu neesi izvēlīgs vārdos un nerūpējies par savu priekšzīmi.

Tava vienīgā drošība ir sevis iepazīšanā, sava vājuma un trūkumu atzīšanā. Nepārtrauc modri sargāt pats sevi. Sevišķi rūpīgi sevi vēro atrodoties mājās. Uzmani un sargi sevi, esot prom no mājām. Tu nevērīgi izturies pret saviem vistiešākajiem pienākumiem, [436] nomet savas bruņas un atdodies bezrūpīgam un pārgalvīgam garam, tādā veidā aizdzenot eņģeļus no sevis un visas savas ģimenes. Nepamet novārtā savas sirds pārmeklēšanu, atrodoties mājās. Neatdod visu savu mīlestību vienīgi ģimenei. Sirds labākās jūtas saglabā Jēzum, Kas Tevi atpircis ar Savām asinīm. Visu laiku, ko pavadi mājās, izlieto lietderīgi, sagatavojoties Meistara darbam, kad būsi prom no mājas. Tā rīkojoties, Tu katru mirkli būsi apbruņojies. Tavas dvēseles visaugstākās ilgas būs pagodināt Dievu, darīt virs zemes Viņa prātu, un Tu pilnīgi uzticēsies savam Dievam. Tad Tu vairs nejutīsies tik nemierīgs, bet Tev vienmēr būs pietiekoši vielas nopietnām pārdomām, būs, kam ziedoties un svētoties. Man norādīja uz 1. Kor. 9:27 “Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūtu atmetams.” Tev jācenšas izprast pašam sevi. Lai Tev neglaimo piezīmes, kuras par Tavu darbu izsaka negudri un neapdomīgi brāļi. Ja viņi slavē Tavu sludināšanu, tad nepriecājies, nelepojies. Ja Tavu darbu pavadīs Dieva svētība, tad būs redzami augļi. Tava sludināšana ne tikai patiks, bet arī sakrās dvēseles.

Br. Hall, Tev vienmēr un visur jābūt uzmanīgam un piesardzīgam. Es redzēju, ka viss, kas liek dalīties jūtām, kas novērš sirdi, atņemot Dievam Tam pienākošos visaugstāko mīlestību, kas traucē neierobežoti Viņam uzticēties un pilnīgi uz viņu paļauties, ietekmē raksturu un kļūst par elku. Man norādīja uz pirmo lielo bausli: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Mat. 22: 37 Nekādā gadījumā nav atļauts Dievam atraut mūsu labākās jūtas. Nekas nedrīkst atņemt vai dalīt mūsu visaugstāko mīlestību, kas visa pienākas Viņam, ne arī prieku Viņā. Tava griba, vēlēšanās, plāni, ilgas un prieki – viss jāpakļauj un jāsavalda. Tev vēl ir jāmācās paaugstināt Kungu Dievu savā sirdī, sarunās un visā rīcībā; un tad Jēzus varēs Tevi pamācīt un palīdzēt, ka Tu izmetīsi savu tīklu laivas labajā pusē, lai vilktu to krastā pilnu ar zivīm. [437] Bet, izmetot tīklu bez Kristus palīdzības, Tu vari pūlēties nedēļām, mēnešiem un gadiem, neredzot savam darbam daudz augļu.

Es redzēju, ka Tevi kārdinās domāt, ka Tavi brāļi grib nospraust Tev ejamo ceļu, ka viņi pārāk daudz grib Tevi ierobežot. Bet Tavi brāļi tikai grib, lai Tu dzīvotu saskaņā ar Dieva Vārda norādījumiem, un arī Dievs to vēlas, un eņģeļi Tevi vēro, izjūtot par Tevi visdziļākās rūpes. Tev jāsaskaņo sava dzīve ar Dieva Vārdu, lai Tu no Viņa varētu saņemt svētību un spēku, vai arī Tu nomaldīsies no ceļa, un, sludinot citiem, pats tiksi atmests. Tomēr Tu vari būt uzvarētājs un vari iegūt mūžīgo dzīvību. Tu jau raisies vaļā no sātana cilpām, bet viņš gatavo Tev jaunus slazdus. Dievs Tev palīdzēs un Tevi stiprinās, ja Tu Viņu patiesi meklēsi. Bet iepazīsti pats sevi. Pārbaudi katru motīvu un nespraud sev mērķi teikt spīdošas svētrunas, lai paaugstinātu Mozu Hallu, bet centies paaugstināt Kristu. Patiesību klausītājiem atklāj tik vienkārši, lai to varētu saprast arī maz attīstīti prāti. Savas uzrunas izstrādā skaidri izprotamas, mērķtiecīgas un svinīgi nopietnas. Vadi ļaudis pie izšķiršanās. Liec viņiem izjust patiesības dzīvību dodošo spēku. Ja kāds Tev saka glaimojošu vārdu, asi un noteikti to norāj. Saki šiem cilvēkiem, ka sātans jau iepriekš Tevi tādā veidā ir mocījis un ka viņiem nevajag palīdzēt sātanam viņa darbā.

Atrodoties māsu sabiedrībā, esi atturīgs. Tas nekas, ja viņas domā, ka Tu esi nepieklājīgs. Ja māsas, precētas vai neprecētas, izturas pret Tevi familiāri, tad atraidi, atgrūd tās. Esi atturīgs un noteikts, lai viņas vienmēr saprastu, ka šādas vaļības Tu neatbalsti. Atrodoties jauniešu priekšā, kā arī vienmēr esi nopietns un svinīgs. Es redzēju, ka, ja br. Lafboro un Tu par savu stiprumu darīsiet Dievu, tad jūs paveiksiet darbu priekš Viņa nabaga ļaudīm; jo divi var būt vesels pulks. Cieši tuvojieties viens otram, lūdziet kopā un atsevišķi, esiet viens pret otru vaļsirdīgi. Br. Hallam vajadzētu uzticēties br. Lafboro spriedumam un paklausīt viņa norādījumiem un padomiem.

Nesvētījušies sludinātāji

[438] Sludinātājiem, kas pasludina trešā eņģeļa vēsti, vajadzētu strādāt, jūtot, ka darba nastu viņiem ir uzlicis Dievs. Ja mūsu sludinātāji ievēro taupību, tad trūkums viņiem nav jācieš. Neņemot to vērā, viņi nonāks trūkumā, atrodoties jebkurā vietā, kur viņiem vajadzētu strādāt. Piešķiriet viņiem vislabvēlīgākās iespējas, un viņi izšķiedīs visu, ko saņems. Tā tas ir bijis ar vec. Hallu. Lai šādi cilvēki justos apmierināti, vajadzīgi gandrīz neizsmeļami krājumi.

Kas neprot gudri rīkoties laicīgās lietās, parasti pielaiž kļūdas arī garīgās lietās. Viņi draudzes nespēj celt uz augšu. Viņiem var būt iedzimtās spējas un viņus var uzskatīt par veikliem, talantīgiem runātājiem, tomēr tikumiskas vērtības viņiem nav. Viņi sapulcēm var pievilkt daudz apmeklētāju un radīt ievērojamu satraukumu, bet, meklējot augļus, izrādās, ka to ir pavisam maz, ja vispār kādu var atrast. Šādi cilvēki parasti nostājas augstāk par darbu un pazaudē mīlestību uz evaņģēlija vienkāršību. Patiesība, kuru viņi pasludina, nav svētojusi viņus pašus. Tā tas ir bijis ar vec. Hallu. Viņš nav atļāvis pie sevis darboties žēlastībai, kas stiprina dvēseli, kas paceļ un izdaiļo cilvēka raksturu. Ir labi, ja sirds ir nopamatota žēlastībā. Tas ir mūsu nelokāmības pamats.

Vietās, kur vec. Halls ir noturējis lekciju sērijas, ļaudīm ir paticis viņa atjautīgais, īpatnējais sludināšanas veids, tomēr viņa darba rezultātā patiesību ir satvēruši tikai nedaudzi; un pat no tiem diezgan liela daļa drīz atsakās no ticības. Daudzi jūtas vīlušies, pēc viņa darba redzot tik maz augļu. Man rādīja iemeslu. Trūka pazemības, vienkāršības, šķīstuma un dzīves svētuma. Pats viņš ir domājis, ka viņa darbs ir nenovērtējams un ka bez viņa Dieva darbs tikko varētu pastāvēt; bet, ja viņš varētu ieraudzīt tās rūpes, kuras īstie strādnieki, kas centušies viņam palīdzēt, [439] ir izjutuši viņa dēļ, tad viņš savu darbu tik augstu nevērtētu. Viņa rīcība ir bijusi pastāvīgs slogs Dieva darbam, un darbs labāk būtu attīstījies bez viņa iespaida. Brāļi, karsti vēloties viņu glābt no krišanas, ir par daudz viņu apgādājuši ar līdzekļiem. Viņiem patikušas viņa sludinātāja spējas, un daži ir bijuši tik neapdomīgi, ka ir slavējuši viņu un parādījuši viņam vairāk labvēlības nekā citiem brāļiem sludinātājiem, kuru iespaids būtu runājis par labu darbam visās vietās. Tas viņam ir nācis par ļaunu. Viņam nav bijis pietiekoši pazemības un Dieva žēlastības, lai stātos pretī brāļu glaimiem. Kaut Dievs palīdzētu šiem brāļiem ieraudzīt savu kļūdu, lai vairs nekad viņi nebūtu vainojami glaimos, kaitējot kādam jaunam sludinātājam.

Visi, kas vēlas aiziet no Dieva atlikušajiem ļaudīm, lai sekotu savām samaitātām sirdīm, labprātīgi atdodas sātana rokās, un viņiem būs šī priekštiesība. Mūsu vidū briesmas draud vēl citiem cilvēkiem. Viņi augstu vērtē savas spējas, kaut gan viņu iespaids daudzējādā ziņā ir bijis tikai nedaudz labāks par vecākā Halla iespaidu. Ja tie pilnībā nereformējas, tad darbam būtu labāk, ja viņu nebūtu. Nesvētījušies sludinātāji kaitē darbam un ir smags slogs saviem brāļiem. Kādam pēc viņiem ir jāizlabo viņu kļūdas, paceļot un stiprinot cilvēkus, kas viņu iespaidā kļuvuši vāji un svārstīgi. Viņi ir greizsirdīgi uz tiem, kas nesuši darba nastas, kas bijuši gatavi upurēt pat savu dzīvību, ja tas būtu vajadzīgs patiesības uz priekšu iešanai. Viņi tiesā savus brāļus, ka to motīvi nav augstāki par viņu pašu motīviem. Uzticot sludinātāja darbu tādiem cilvēkiem, kas tā pakļauti sātana kārdināšanām, visiem ar to tiek tikai kaitēts un tiek izšķiesti arī līdzekļi. Tā viņi gūst iespaidu, kas viņiem dod iespēju ievainot brāļus un visdziļāk kaitēt arī Dieva darbam.

[440] Man rādīja, ka, neskatoties uz daudzu domām, šaubām, kas izteiktas par mūsu ieņemto stāvokli un par Dieva Vārda inspirāciju, nav pamata. Šīs grūtības tik daudz nesagādā Bībele vai mūsu ticības pierādījumi kā viņu pašu sirdis. Viņu nesvētotajiem raksturiem Dieva Vārda prasības ir par stingrām. “Jo miesas tieksme ir ienaidā ar Dievu; tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” Rom. 8:7 Ja Dieva žēlastības svētījošais spēks, ko saņemam ticībā, nesavalda un neapspiež miesīgās sirds jūtas, tad sirds domas nav šķīstas un svētas. Pestīšanas nosacījumi, kas atklāti Dieva Vārdā, ir saprātīgi, skaidri un noteikti, un tie nav nekas mazāks kā pilnīga saskaņošanās ar Dieva prātu, šķīsta sirds un skaidra dzīve. Tāpēc mums sevi līdz ar kārībām jāsit krustā. Mums jāšķīsta miesa un gars no katra traipa, kļūstot pilnīgi svētiem Dieva bijībā.

Gandrīz vienmēr, kad cilvēks sāk šaubīties par Dieva Vārda inspirāciju, tas notiek viņu nesvētās dzīves dēļ, kuru šis Vārds nosoda. Viņi negrib pieņemt Dieva Vārda rājienus un biedinājumus, jo tie rāda, ka viņu rīcība ir nepareiza. Viņi nemīl tos, kas viņus grib atgriezt un savaldīt. Tas, kas centīsies dzīvot saskaņā ar patiesības skaidrajiem pamatlikumiem, būs brīvs no grūtībām un šaubām, kas moka ļaunu, samaitātu sirdi.

Daudziem cilvēkiem ir spējas un dāvanas, kas, svētotas un izlietotas Kristus darbā, dotu daudz labuma, bet, atļaujot tām kalpot neticībai un sātanam, tās atnes lielu ļaunumu. Izpatikšana sev un savām dažādajām kārībām dāvanas samaitās, un svētības vietā tās kļūs par lāstu. Sātanam, lielajam virskrāpniekam, ir brīnišķas spējas. Reiz viņš bija augsts eņģelis, nākošais aiz Kristus. Viņa krišanas iemesls ir pašpaaugstināšanās. Viņš izsauca sacelšanos Debesīs, un līdz ar viņu krita daudzi. Tad viņš [441] savas spējas un prasmi izlietoja pret Dieva valdību, liekot visiem, kurus viņš pārvaldīja, nicināt Debesu Autoritāti. Kurus valdzina sātana majestātīgums, tiem atļauts atdarināt šo kritušo ģenerāli un pēcgalā dalīties viņa liktenī.

Dzīves skaidrība paceļ, izdaiļo cilvēku, liekot viņam vairāk un vairāk izvairīties no visa rupjā un no grēcīgu iegribu apmierināšanas. Tādus cilvēkus no patiesības neaizvils. Tie arī nebūs padoti šaubām par Dieva Vārda inspirāciju. Tieši pretēji, viņi ar pieaugošu interesi nodosies ikdienišķai Svēto Rakstu pētīšanai, un kristietības liecība un inspirācija uzspiedīs savu zīmogu viņu prātā un dzīvē. Cilvēki, kuri mīl grēku, novērsīsies no Bībeles, iemīlēs šaubas un izturēsies nevērīgi un pārgalvīgi pret pamatlikumiem. Viņi pieņems un aizstāvēs nepareizas teorijas. Tādi ļaudis atsevišķu cilvēku grēkus attaisnos ar apstākļiem, un, ja tas izdarīs kādu lielu grēku, tad tie uz viņu skatīsies kā uz tādu, kas pelnījis līdzjūtību, bet nevis kā uz noziedznieku, kurš jāsoda. Tas vienmēr patiks samaitātai sirdij, kas laika gaitā pieskaņosies kritušās dabas principiem. Dažos svarīgos gadījumos cilvēki uzreiz neatzīst grēka pastāvēšanu, lai varētu izvairīties no nepatīkamās nepieciešamības pašam reformēties un pūlēties. Lai atbrīvotos no tagadnes pienākuma, daudzi gatavi paziņot, ka nav nekādas nozīmes visam viņu dzīves darbam un visām pūlēm, cenšoties paklausīt Dieva Vārda svētajiem pamatlikumiem. Vec. Hallam neatliekama vajadzība filozofēt rodas no sirds samaitātības. Dievs modina ļaudis, kas izietu strādāt pļaujas laukā, un pazemīgie, svētojušies un dievbijīgie saņems vainagus, kurus zaudēs sludinātāji, kas ticības lietās rīkojas negodīgi.

1862. gada 5. novembrī es redzēju, ka daži cilvēki neizprot savu aicinājumu. Viņi domā, ka, ja kāds cilvēks nevar strādāt ar savām rokām vai arī ja viņam nav veikalnieka dotību, tad viņš var būt sludinātājs. Daudzi šai ziņā pielaiž lielu kļūdu. [442] Cilvēks, kuram trūkst laicīgam darbam vajadzīgās uzņēmības un takta, var strādāt par sludinātāju, tomēr viņam nebūs spēju, kādām jābūt katram sludinātājam, lai tas spētu gudri vadīt draudzi un celt uz augšu visu darbu. Bet, ja sludinātājs ir labs uz paaugstinājuma un ja viņam kā vec. Hallam trūkst prasmes citu lietu kārtošanā, tad viņam nekad nevajadzētu iziet vienam. Kādam citam vajadzētu iet kopā ar viņu, aizstājot šo trūkumu un vadot viņa vietā. Un, kaut arī tas izskatītos pazemojoši, viņam tomēr vajadzētu ņemt vērā sava biedra padomu un spriedumu, tā kā akls cilvēks seko redzīgajam. Tā viņš izbēgtu no daudzām briesmām, kas, paliekot vienam, var izrādīties liktenīgas.

Daudzējādā ziņā Dieva darba attīstību un uzplaukumu nosaka sludinātāji, kas strādā evaņģēlija laukā. Kas māca patiesību citiem, tiem vajadzētu būt svētījušamies, pašuzupurīgiem un dievbijīgiem vīriem, kas izprot savu darbu un dara labu, jo viņi zina, ka šajā darbā viņus ir aicinājis Dievs. Viņiem jābūt vīriem, kas saprot dvēseļu vērtību un kas grib nest nastas un atbildības. Īstu amatnieku parāda viņa padarītais darbs.

Mūsu vidū ir pavisam maz sludinātāju. Un tāpēc ka liekas, ka Dieva lietai ļoti vajadzīga palīdzība, daži domā, ka gandrīz katrs, kas vēlas būt sludinātājs, ir arī pieņemams. Daži uzskata, ka, ja cilvēki prot sapulcē zināmā mērā brīvi lūgt un pamācīt, tad viņi ir piemēroti iziet par strādniekiem. Un pirms tie vēl ir pārbaudīti vai arī varējuši parādīt savā darbā labus augļus, daži nepiedzīvojuši brāļi saka iedrošinošus un glaimojošus vārdus cilvēkiem, kurus Dievs nav sūtījis. Bet darbs rāda, kāds ir strādnieks. Viņi izklīdina un sajauc, bet nesakrāj un neuzceļ. Viņu darba rezultātā daži cilvēki var pieņemt patiesību, tomēr viņi parasti nepaceļas augstāk par tiem brāļiem, no kuriem viņi patiesību mācījušies. Tas pats trūkums, kas iezīmējies viņu darbā, ir redzams arī pie viņu atgrieztajām dvēselēm.

Šī darba panākumi nav atkarīgi no liela skaita sludinātāju; bet ļoti svarīgi, lai tie, kas strādā Dieva [443] darbā, būtu vīri, kas tiešām izjūt uz viņiem gulstošos nastu un darba svētumu, kurā Dievs viņus ir aicinājis. Nedaudzi pašuzupurīgi, dievbijīgi vīri, kas mazi savā vērtējumā, var padarīt vairāk laba nekā daudz lielāks sludinātāju skaits, ja daļa no viņiem nav piemērota darbam, ir pašpaļāvīgi un lielās ar savām spējām. Šādi strādnieki, kuriem labāk vajadzēja pildīt kādu darbu mājās, liek uzticīgajiem sludinātājiem gandrīz visu savu laiku izlietot viņu atstātā nepareizā iespaida izlabošanai. Jauno sludinātāju lietderību nākotnē stiprā mērā nosaka veids, kādā viņi uzsāk savu darbu. Brāļi, kuriem sirds ir Dieva darbā, tik ļoti rūpējas, lai patiesība ietu uz priekšu, ka viņiem draud briesmas pārāk daudz darīt vēl nepārbaudīto sludinātāju labā, bagātīgi palīdzot viņiem ar līdzekļiem un savu iespaidu. Kas sāk strādāt evaņģēlija laukā, tiem vajadzētu ļaut pašiem nopelnīt labu slavu, pat ja tam jānotiek grūtībās un ciešot trūkumu. Viņiem vispirms jādod pilnīgs pierādījums par savas kalpošanas lietderību.

Piedzīvojušiem brāļiem vajadzētu būt piesardzīgiem; nevajadzētu gaidīt, lai šie jaunie sludinātāji viņiem palīdzētu un tos vadītu, bet, izprotot savu atbildību, viņiem vajadzētu uzņemties rūpes par šiem jaunajiem sludinātājiem, viņus pamācīt, sniegt padomu, vadīt un veltīt viņiem tēva uzmanību. Jaunajiem sludinātājiem vajadzētu būt izstrādātai darba sistēmai, noteiktam mērķim, nodot sevi darbam, lai par velti neēstu neviena cilvēka maizi. Viņiem nevajadzētu iet no vienas vietas uz otru, runājot par dažiem mūsu ticības punktiem, tā tikai pamodinot aizspriedumus, bet neatklājot ne pusi no tagadējās patiesības. Jaunekļiem, kas domā, ka viņiem pienākas darba labā kaut ko darīt, nevajadzētu uzņemties atbildību mācīt patiesību citiem, pirms viņi nav sev nodrošinājuši priekštiesību atrasties kāda piedzīvojuša sludinātāja iespaidā, kas ir sistemātisks savā darbā. [444] Tiem no viņa vajadzētu mācīties kā skolniekam no skolotāja. Viņiem nevajadzētu staigāt šurp un turp bez noteikta darba mērķa vai nobrieduša plāna.

Daži, kuriem ir tikai nedaudz piedzīvojumu un kas vismazāk sagatavoti patiesības mācīšanas darbam, ir paši pēdējie padoma un norādījumu prasīšanā no saviem pieredzējušiem brāļiem. Viņi uzņemas sludinātāja darbu un nostāda sevi vienā līmenī ar tiem, kuriem ir ilga un pārbaudīta pieredze. Viņi nejūtas apmierināti, kamēr viņiem nedod iespēju vadīt, jo domā, ka sludinātāja amats sniedz arī zināšanas par visu, ko ir vērts zināt. Šādi sludinātāji, bez šaubām, neredz sevi pareizā gaismā. Viņiem trūkst vajadzīgās atturības, un vispār viņi par sevi ir augstās domās. Piedzīvojuši sludinātāji, kas izprot darba svētumu un izjūt uz viņiem gulstošos atbildības smagumu, ir greizsirdīgi paši uz sevi. Prasīt padomu no brāļiem viņi uzskata par priekštiesību, un viņi nejūtas apvainoti, ja tie ierosina labojumus vai papildinājumus to darba plānos vai runas veidā.

Sludinātāji, kas iznākuši no dažādām konfesijām un pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti, bieži vien vēlas mācīt tad, kad viņiem pašiem vēl vajadzētu mācīties. Dažiem, lai pilnīgi varētu iemācīties tagadējās patiesības pamatlikumus, vispirms jāaizmirst liela daļa no iepriekšējās mācības. Sludinātāji nodarīs zaudējumus Dieva lietai, ja viņi izies strādāt priekš citiem, kad vēl pie viņiem pašiem ir darāms liels darbs, lai viņus sagatavotu darbam, kuru viņi vēlas darīt pie neticīgajiem. Ja viņi šim darbam nav derīgi, tad viņu atstātā nepareizā iespaida izlabošanai būs vajadzīgs divu vai triju uzticīgu sludinātāju darbs. Beidzot varam secināt, ka Dieva darbam būtu lētāk, ja šādiem sludinātājiem labi atlīdzinātu viņu palikšanu mājās, tā novēršot viņu nepareizo (kaitīgo) iespaidu.

Daži cilvēki raugās uz sludinātājiem kā uz sevišķi inspirētiem darbiniekiem, kā uz vienīgiem vidutājiem, caur kuriem runā Kungs. Ja gados vecākie un pieredzē bagātie ļaudis redz trūkumus kādā sludinātājā un aicina labot izturēšanās veidu, balss toni, žestus vai mīmiku, [445] tad attiecīgais sludinātājs bieži ir juties aizskārts un ir pastāvējis uz to, ka Dievs viņu aicinājis tieši tādu, kāds viņš ir, ka viņa spēks ir no Dieva, bet ne no viņa paša un ka Dievs padarīs darbu priekš viņa, ka viņš nav runājis saskaņā ar cilvēku gudrību utt. Domāt, ka cilvēks nevar sludināt, pirms nav nonācis lielā satraukumā, ir kļūda. Cilvēkus, kas tā padoti jūtām, var izlietot citu pamācīšanai, kad viņi ir šādā noskaņojumā, tomēr viņi nekad nekļūs par labiem atbildības nastu nesošiem strādniekiem. Kad darbs ir grūts un nekur nav paredzams labs iznākums, tad šie uzbudināmie un no jūtām atkarīgie cilvēki nav sagatavoti nest savu daļu nastu. Grūtos un tumšos brīžos ļoti, ļoti vajadzīgi mierīgi domājoši cilvēki, kas neļauj apstākļiem sevi ietekmēt, bet uzticas Dievam un tikpat labi strādā tumsā kā gaismā. Būs redzams, ka cilvēki, kas kalpo Dievam, vadoties no pamatlikumiem, droši paļausies uz nekļūdīgo Jehovas roku, kaut arī viņu ticība tiktu smagi pārbaudīta.

Jaunie sludinātāji un cilvēki, kas kādreiz bijuši ir sludinātāji, kuru izturēšanās ir bijusi rupja un nepieklājīga, kuru valodā ietverti izteicieni, kas nav pilnīgi tīri un šķīsti, neder šim darbam, pirms nav pierādījumu, ka notikusi pilnīga reforma. Salīdzinot ar labumu, ko dotu vesela rinda viņu noturēto sapulču, viens neprātīgi izteikts vārds var nodarīt vairāk ļauna. Viņi atstāj patiesības karogu, kuru vienmēr vajadzētu izcelt; cilvēku sabiedrības priekšā viņi ļauj tam ieslīgt putekļos. Viņu atgrieztie locekļi parasti nepaceļas augstāk par šo sludinātāju līmeni. Cilvēkiem, kas stāv starp mirušajiem un dzīvajiem, vajadzētu būt pilnīgi taisniem un godīgiem. Sludinātājam vajadzētu sargāties, lai pat vienu vienīgu mirkli nekļūtu neuzmanīgs. Viņš strādā, lai paceltu citus, nostādot tos uz patiesības pamata. Lai viņš rāda citiem, ka patiesība kaut ko ir darījusi arī pie viņa. Viņam vajadzētu ieraudzīt, kādu ļaunumu atnes šie vieglprātīgie, [446] rupjie izteicieni, un atmest un nicināt visu, kas ir tāda rakstura. Ja viņš to nedarīs, tad viņa atgrieztie cilvēki viņu atdarinās. Kad vēlāk nāks uzticīgi Dieva kalpi un strādās pie šiem atgrieztajiem, lai izlabotu viņu nepareizības, tad viņi sevi atvainos, atsaucoties uz iepriekšējo sludinātāju. Ja jūs nosodīsiet viņa rīcību, tad viņi griezīsies pie jums un jautās, kāpēc jūs atbalstāt un dodat iespaidu cilvēkiem, izsūtot viņus sludināt patiesību grēciniekiem, kamēr viņi paši ir grēcinieki?

Darbs, kurā mēs esam iesaistījušies, ir atbildīgs un augstu stāvošs darbs. Kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, tiem pašiem vajadzētu būt paraugiem labos darbos. Viņiem vajadzētu būt priekšzīmei svētumā, tīrībā un kārtībā. Dieva kalpu izskatam un izturēšanās veidam kā uz paaugstinājuma, tā ārpus tā vienmēr vajadzētu nodot liecību, ka viņš ir īsts, dzīvs Dieva Vārda sludinātājs. Ar savas dievbijīgās dzīves priekšzīmi viņš var panākt daudz vairāk laba par to, ko var sniegt sludināšana no paaugstinājuma, ja viņa iespaids ārpus tā nav atdarināšanas vērts. Kas strādā šo darbu, tie nes pasaulei viscēlāko patiesību, kāda jebkad mirstīgiem ir uzticēta.

Cilvēki, kurus Dievs ir izredzējis par strādniekiem šai darbā, dos pierādījumu par savu augsto aicinājumu, un par visaugstāko pienākumu viņi uzskatīs savu garīgo augšanu un savu spēju uzlabošanu, līdz viņi kļūs par prasmīgiem strādniekiem. Kad viņi nopietni vēlas uzlabot Dieva uzticētās spējas, tad vajadzētu saprātīgi viņiem palīdzēt. Tomēr iedrošinājumiem un uzmudinājumiem ne mazākā mērā nevajadzētu līdzināties glaimiem, jo tāda veida darbu pietiekoši darīs sātans. Cilvēkus, kuri domā, ka viņu pienākums ir sludināt, nevajadzētu atbalstīt tā, ka viņi paši un viņu ģimenes tūlīt būtu jāuztur citiem brāļiem. Viņiem uz to nav tiesību, kamēr savā darbā nav parādījuši labus augļus. Tagad draud briesmas, ka jauniem sludinātājiem un cilvēkiem, kam maz piedzīvojumu, ar glaimiem un dzīves nastu atvieglošanu var nodarīt ļaunu. No sludināšanas brīvajā laikā viņiem vajadzētu darīt visu iespējamo sevis uzturēšanai. Tas ir vislabākais veids, lai pārbaudītu viņu aicinājuma raksturu. [447] Ja viņi vēlas sludināt tikai sludinātāja algas dēļ, tad, draudzei rīkojoties saprātīgi, viņi drīz vien šo nastu nometīs un sludināšanu apmainīs pret ienesīgāku nodarbošanos. Pāvils, visdaiļrunīgākais sludinātājs, kuru Dievs brīnišķi atgrieza, lai viņš veiktu sevišķu darbu, nepacēlās pāri vienkāršajam darbam. Viņš saka: “Līdz šai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam.” 1. Kor. 4:11,12 “Neesam arī ne pie viena maizi ēduši par brīvu, bet esam dienām un naktīm grūti strādājuši un pūlējušies, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu.” 2. Tes. 3:8

Man rādīts, ka daudzi pareizi nevērtē mūsu vidū esošos talantus. Daži brāļi neizprot, kādas sludināšanas spējas būtu vislabākās patiesības lietas virzīšanai uz priekšu, bet domā tikai par savu patreizējo izjūtu apmierināšanu. Nepārdomājot viņi dod priekšroku runātājam, kas dedzīgs sludināšanā ar vārdiem un stāsta ausij patīkamus stāstus, kas uz brīdi gan prātu ierosina, bet paliekošu iespaidu neatstāj. Tanī pat laikā viņi zemu novērtē sludinātāju, kas ar lūgšanām studē, kā mierīgi un saskanīgi atklāt ļaudīm pierādījumus par mūsu ieņemtā stāvokļa pareizību. Viņa darbu nenovērtē un bieži pret viņu izturas vienaldzīgi.

Kāds cilvēks var sludināt dzīvi un enerģiski, kas patīk ausij, bet nedod nevienu jaunu domu vai patiesu atziņu prātam. Šādas sludināšanas sniegtais iespaids nepastāv ilgāk par laiku, kurā dzirdama runātāja balss. Meklējot tādam darbam augļus, atrast var pavisam maz. Šīs spilgtās spējas patiesības lietas uz priekšu virzīšanai nav tik derīgas un piemērotas kā dāvanas, uz kurām var paļauties grūtos un smagos apstākļos. Patiesības mācīšanas darbā nepieciešams, lai svarīgākos punktus labi nopamatotu ar Rakstu liecībām. [448] Tukši apgalvojumi neticīgo var apklusināt, bet tie viņu nepārliecinās. Ticīgie nav vienīgie, kuru labā strādnieki tiek sūtīti darba laukā. Lielais mērķis ir dvēseļu glābšana.

Šajā ziņā daži brāļi ir maldījušies. Viņi domāja, ka br. C ir īstais vīrs darbam Vermontā un ka viņš varētu padarīt vairāk kā jebkurš cits sludinātājs šajā štatā. Viņi neskatās no pareizā redzes viedokļa. Br. C runājot spēj ieinteresēt sapulci, un, ja tas būtu viss, kas vajadzīgs, lai sludinātājs gūtu panākumus, tad daļa brāļu un māsu būtu viņu novērtējuši pareizi. Tomēr viņš nav īsts strādnieks; uz viņu nevar paļauties. Draudzes grūtībās ar viņu nav ko rēķināties. Viņam nav piedzīvojumu, vajadzīgā sprieduma un izšķiršanās spēju, lai grūtos brīžos varētu draudzei palīdzēt. Viņam nav bijis pietiekoši gudrības un veiksmes laicīgajā darbā un, kaut gan viņa ģimene ir maza, ir nācies vairāk vai mazāk to atbalstīt. Tāds pats trūkums kā laicīgajā dzīvē redzams arī garīgajās lietās. Ja tad, kad viņš sāka sludināt, pret viņu būtu izturējušies pareizi, tad var būt tagad viņš šai darbā būtu kaut cik lietojams. Brāļi viņam ir padarījuši ļaunumu, pārāk daudz domādami par viņu un cenšoties ļoti atvieglot dzīves nastas, līdz viņš ir sācis domāt, ka viņa darbs ir sevišķi nozīmīgs. Viņam patika, ka brāļi Vermontā bija gatavi uzņemties viņa dzīves nastas, kamēr pats jutās brīvs no rūpēm. Viņš nav pietiekoši strādājis fiziski, kas vajadzīgs, lai būtu stipri muskuļi un laba veselība.

Viņš nav spējīgs uz draudzes pacelšanu. Ja viņš izjustu pār sevi vai, ja nesludina evaņģēliju, kā pašuzupurīgi sludinātāji to ir izjutuši pagātnē, tad līdzīgi tiem viņš būtu bijis labprātīgs daļu sava laika pavadīt, strādājot ar rokām, lai nopelnītu līdzekļus ģimenes iztikai, lai viņi nebūtu par apgrūtinājumu draudzei, un tad viņš izietu ne tikai sludināt, bet glābt dvēseles. Pūloties tādā garā, kaut kas arī tiktu panākts. [449] Sevi viņš vērtējis pārāk augstu, pielīdzinot jebkuram citam strādniekam Vermontā, uzskatot sevi viņiem līdzīgu un ka viņiem jāprasa no viņa padoms draudzes darba jautājumos, kaut arī viņš nav iemantojis labu slavu, ne arī pierādījis savu vērtību. Kāda pašuzupurēšanās vai nodošanās draudzes labā ir redzama viņa dzīvē? Kādas briesmas vai grūtības viņš ir panesis, lai brāļiem būtu pamats paļauties uz viņu kā uz strādnieku, kuram var uzticēties, kura iespaids būs labs, lai kurp viņš ietu? Pirms viņš neiemanto pilnīgi citu garu un nesāk rīkoties saskaņā ar nesavtīgiem pamatlikumiem, viņam būtu labāk atteikties no sludināšanas darba.

Brāļi Vermontā nav ievērojuši tādu cilvēku tikumisko vērtību kā brāļi (Bourdeau), Pīrss un (Stone), kuriem ir dziļi piedzīvojumi un kuri ar savu iespaidu iemantojuši draudzes uzticību. Viņu čaklums un izturētā nevainojamā dzīve viņus ir darījusi par dzīviem un iespaidīgiem sludinātājiem. Viņu darbs ir novērsis ļoti daudz aizspriedumu, ir sakrājis un cēlis uz augšu. Tomēr brāļi nav novērtējuši šo vīru darbu, kamēr viņiem ir paticis dažu tādu cilvēku darbs, kas neizturētu pārbaudi, ja tādu izdarītu, un kuri savam darbam var uzrādīt pavisam maz augļu.

Sludinātāju sievas

1863. gada 5. jūnijā es redzēju, ka sātans nemitīgi strādā, lai padarītu mazdūšīgus un nomaldinātu sludinātājus, kurus Dievs ir izraudzījis patiesības pasludināšanai. Vislielākās sekmes viņš var gūt, izmantojot ģimenes dzīves iespaidus, nesvētojušos dzīves biedrus. Ja viņam izdodas pārvaldīt šo līdzgaitnieku prātu, tad tādā veidā viņam visvieglāk iespējams piekļūt vīriem, kuri strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, lai glābtu dvēseles. Man norādīja uz brīdinājumiem, kurus Dievs atkārtoti sniedzis, un uz pienākumiem, kādi jāpilda sludinātāja sievai; tomēr šiem brīdinājumiem nav bijis paliekošs iespaids. [450] Dotās liecības ir ievērotas tikai īsu laiku. Gaismai sekots tikai daļēji. Aizmirsta ir vajadzība paklausīt un nodoties Dievam, un daudzi nav ņēmuši vērā svēto pienākumu izlietot doto gaismu un priekštiesības un staigāt līdzīgi gaismas bērniem. Ja priekškars varētu tikt pašķirts un visi spētu redzēt, kā uz viņiem skatās Debesis, tad ļaudis atmostos, un ikviens, baiļu pārņemts, jautātu: “Ko lai es daru, lai tiktu glābts?”

Sludinātāja sieva, kas nav svētījusies Dievam, savam vīram nevar palīdzēt. Kamēr viņš runā par krusta nešanas vajadzību un uzsver pašaizliegšanās nepieciešamību, bieži viņa sievas ikdienas piemērs runā pretī sludinātajam Vārdam un iznīcina tā spēku. Šādā veidā sieva kļūst par lielu šķērsli un nereti vīru novērš no viņa pienākumiem un no Dieva. Viņa nesaprot, kādu grēku viņa izdara. Viņai vajadzētu censties būt derīgai un, patiesi mīlot dvēseles, meklēt iespēju palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga, bet viņa izvairās no grūtībām un priekšroku dod bezvērtīgai dzīvei. Viņa neizvēlas darīt Dieva prātu, būt par līdzstrādnieku savam vīram, eņģeļiem un Dievam. Ja sludinātāja sieva pavada vīru misijas darbā, lai glābtu dvēseles, tad kavēt vīru darbā, parādot, ka viņa ir nelaimīga un neapmierināta, ir liels grēks. Tomēr bieži viņa nevis no sirds iesaistās vīra darbā, meklējot katru iespēju savas intereses un darbu savienot ar vīra darbu, bet gan cenšas pati iekārtoties tā, lai justos ērti un patīkami. Ja viss apkārtnē neatbilst viņas vēlējumiem (nekad tā arī nebūs), viņai nevajadzētu nodoties ilgām pēc mājām vai, pazaudējot prieku un žēlojoties, mocīt vīru un padarīt viņa darbu grūtāku vai pat ar savu neapmierinātību atraut viņu no vietas, kur viņš varētu darīt labu. Viņai nevajadzētu novērst sava vīra intereses no dvēseļu glābšanas darba, lai viņš justu līdzi viņas ciešanām (kaitēm) un censtos izdabāt viņas untumiem [451] un neapmierinātības jūtām. Ja viņa vēlētos aizmirst pati sevi un strādāt, lai palīdzētu citiem, runāt un lūgt kopā ar nabaga dvēselēm un rīkoties tā, it kā šo cilvēku glābšana būtu svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, tad viņai nebūtu laika ilgoties pēc mājām. Par atalgojumu savam nesavtīgajam darbam viņa diendienā izjustu saldu apmierinātības sajūtu; es to nevaru saukt par upuri, jo dažas mūsu sludinātāju sievas nezina, ko nozīmē upuris vai ciešanas patiesības dēļ.

Agrākajos gados sludinātāju sievas panesa trūkumu un vajāšanas. Kad vīrus meta cietumos un reizēm pat nonāvēja, tad šīs cēlās, pašuzupurīgās sievietes cieta viņiem līdzi, un viņas saņems tādu pat atalgojumu kā viņu vīri. Misis /Boardman/ un / Judson/ cieta patiesības dēļ, – cieta līdzi saviem dzīves draugiem. Viņas vārda pilnā nozīmē upurēja mājas un draugus, lai palīdzētu saviem vīriem apgaismot tumsībā esošos, lai tiem atklātu Dieva Vārdā ieslēgtos noslēpumus. Viņu dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas. Viņu lielais mērķis bija glābt dvēseles, un tāpēc viņas varēja ciest ar prieku.

Man rādīja Kristus dzīvi. Kad viņa pašaizliedzīgo un uzupurīgo dzīvi salīdzina ar dažu mūsu sludinātāju sievu grūtībām un ciešanām, tad viss tas, ko viņas varētu saukt par upuri, kļūst nenozīmīgs. Ja sludinātāja sieva izsaka mazdūšīgus vai neapmierinātību paudošus vārdus, tad tā atņem drosmi arī vīram un var sakropļot viņa darbu, sevišķi, ja viņa panākumi atkarīgi no apkārtnes iespaida. Vai šādos gadījumos Dieva kalpam jākļūst nederīgam un jāatraujas no darba lauka, lai apmierinātu sievu, kas savas jūtas un tieksmes negrib pakļaut pienākumam? Sievai vajadzētu savas vēlēšanās saskaņot ar pienākumu un Kristus un patiesības dēļ atsacīties no visa savtīgā. Sātans daudz ir darījis sludinātāju darba vadīšanā, izlietojot viņu savtīgo un ērtību mīlošo sievu iespaidu.

[452] Ja sludinātāja sieva pavada vīru viņa ceļojumos, tad viņai to nevajadzētu darīt sava prieka pēc, lai ietu ciemos un tiktu apkalpota, bet gan lai kopā ar vīru strādātu. Viņiem vajadzētu būt kopīgām ilgām censties darīt labu. Ja mājas rūpes atļauj, tad viņai labprāt vajadzētu pavadīt savu vīru, palīdzot viņam darbā, lai glābtu dvēseles. Lēnprātīgi un pazemīgi, tomēr ar cēlu pašpaļāvību viņai apkārtnē vajadzētu darīt savu daļu, nest krustu un atbildības nastu sapulcē, pie ģimenes altāra un mājas sarunās. Ļaudis to sagaida, un viņiem ir tiesības to sagaidīt! Ja šīs cerības nepiepildās, tad vīrs zaudē vairāk kā pusi no sava iespaida. Sludinātāja sieva, ja grib, var darīt daudz. Ja viņa ir pašuzupurīga un mīl dvēseles, tad viņa var izdarīt gandrīz tikpat daudz laba kā vīrs.

Dažos gadījumos, sevišķi māsu vidū, māsa kas strādā patiesības darbā, var būt pat derīgāka un aizsniegt sirdis tur, kur sludinātājs nespēj. Uz sludinātāja sievas gulstas atbildība, kuru viņai nevajadzētu un kuru viņa arī nevar vieglprātīgi nomest. Dievs atprasīs viņai aizdotos podus atdot ar augļiem. Viņai vajadzētu strādāt nopietni, uzticīgi un vienoti ar vīru, lai glābtu dvēseles. Viņai nekad nevajadzētu uzspiest savas iegribas un vēlēšanās vai arī parādīt intereses trūkumu sava vīra darbā, runāt par ilgām pēc mājām un izrādīt neapmierinātību. Visas šīs dabīgās izjūtas ir jāpārvar. Viņai dzīvē vajadzētu būt mērķim, kam nešaubīgi un drosmīgi jāseko. Ko darīt ar jūtām, tieksmēm un dabīgām iegribām? Tās priecīgi un labprātīgi jāupurē, lai darītu labu un glābtu dvēseles.

Sludinātāju sievām vajadzētu dzīvot nodotu, lūgšanām bagātu dzīvi. Tomēr dažas grib baudīt reliģiju, kurā nav krusta, kas no viņām neprasa pašaizliegšanos vai piepūli. Lai gan viņām pašām vajadzētu stingri stāvēt, balstoties uz Dieva spēku un nesot savas personīgās atbildības nastas, [453] viņas daudzkārt ir atkarīgas no citiem, gūstot no tiem sev garīgu dzīvību. Ja viņas tikai gribētu paļāvīgi, bērnam līdzīgā uzticībā balstīties uz Dievu un visu savu mīlestību atdotu Jēzum, saņemot dzīvību no Kristus, Dzīvā Vīnkoka, cik daudz tad laba viņas varētu darīt, kā varētu palīdzēt citiem un kāds atbalsts viņas būtu saviem vīriem, un kādu atalgojumu beidzot viņas saņemtu! “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps,” – šie vārdi skanētu viņu ausīs kā visjaukākā mūzika, un vārdi: “Ieej sava Kunga priekā,” Mat. 25:21 būtu tūkstoškārtīgs atalgojums par visām ciešanām un bēdām, kas paciestas, glābjot dārgās dvēseles.

Kas neizlietos Dieva dotās spējas, tie pazaudēs mūžīgo dzīvību. Kuru derīgums šinī pasaulē bijis mazs, saņems attiecīgu atalgojumu, – pēc saviem darbiem. Kad viss iet gludi, tad viņi tiek nesti līdzi viļņiem; bet, ja nākas nopietni un nenogurstoši ķerties pie airiem un airēt pretī vējam un straumei, tad liekas, ka viņu kristīgajam raksturam nav spēka un enerģijas izturības. Viņi neuzņemsies darba grūtības, bet noliks airus un mierīgi ļaus straumei nest viņus lejup. Parasti tie paliek tādā stāvoklī, līdz kāds cits uzņemas nastu un enerģiski, čakli strādā, lai vilktu viņus pret straumi. Vienmēr, kad viņi padodas šādam kūtrumam, viņi zaudē spēkus un samazinās viņu vēlēšanās strādāt Dieva darbu. Tikai uzticīgie uzvarētāji iegūs mūžīgo godību.

Sludinātāja sievai vienmēr vajadzētu atstāt vadošu iespaidu uz tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa saietas, un viņa būs palīgs vai arī liels kavēklis. Viņa ar Kristu sakrāj vai arī izkaisa. Mūsu sludinātāju līdzgaitniecēm trūkst pašuzupurīga misijas gara. Pirmajā vietā stāv paša es, un Kristus seko otrajā vai pat trešajā vietā. Sludinātājiem nekad nevajadzētu ņemt sev līdzi sievu, ja viņš nezina, ka tā viņam būs garīgs palīgs, ka tā spēj panest un paciest, lai darītu labu un palīdzētu dvēselēm Kristus dēļ. [454] Kas pavada savus vīrus, tām vajadzētu darbā iziet kopā ar viņiem. Viņas nedrīkst gaidīt, ka grūtības, neveiksmes un vilšanās izpaliks. Viņām nevajadzētu piegriezt lielu vērību patīkamām jūtām. Kas jūtām kopējs ar pienākumu?

Man norādīja uz Ābrahāma gadījumu piedzīvojumu. Dievs viņam sacīja: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” 1. Mozus 22:2. Ābrahāms paklausīja Dievam. Viņš padomu neprasīja savām jūtām, bet cēlā ticībā un paļaudamies uz Dievu gatavojās ceļojumam. Sāpēm plosot sirdi, viņš redzēja lepno mīlošo māti maigi noraugāmies uz apsolījuma dēlu. Bet šo mīļoto dēlu viņš aizveda prom. Ābrahāms ļoti cieta; tomēr viņš neļāva savam prātam sacelties pret Dieva prātu. Viņu vadīja pienākums, stingra pienākuma apziņa. Viņš neuzdrīkstējās prasīt padomu savām jūtām, kaut vai uz mirkli tām padoties. Viņa vienīgais dēls gāja blakus stingrajam, mīlošajam un cietošajam tēvam, nepārtraukti čalodams, vairākkārtīgi mīlestībā uzrunādams tēvu, un tad pēkšņi jautāja: “Kur ir upuris?” Ak, kas par pārbaudījumu mīlošajam tēvam! Eņģeļi priecīgā izbrīnā raudzījās uz šo ainu. Uzticīgais Dieva kalps pats sasēja savu mīļoto dēlu un uzlika uz sakrautās malkas. Nazis bija pacelts, kad atskanēja eņģeļa sauciens: ”Ābrahām, Ābrahām, neliec savu roku pie šī puiša!”

Es redzēju, ka būt kristietim nav viegli. Maznozīmīga ir saukšanās kristieša vārdā; bet kristietībai atbilstoša dzīve ir kaut kas liels un svēts. Nemirstības vainaga iegūšanai, labu darbu un izpildītu pienākumu pierakstīšanai Debesīs vairs atlicis tikai nedaudz laika. Par ikvienu koku spriež pēc tā augļiem. Ikvienu tiesās pēc viņa darbiem, ne pēc ticības vai ticību apliecinošiem vārdiem. Nekad nejautās, cik bieži viņš ir apliecinājis savu ticību, bet gan kādus augļus viņš nesa? Ja koks ir samaitāts, tad augļi ir ļauni. Ja koks ir labs, tad tas nevar nest sliktus augļus.

Patenta tiesības

[455] Daudzi mūsu brāļi sevi sasaista ar jauniem, šķietami apsološiem pasākumiem, bet īsā laikā viņi redz, ka ir vīlušies un ir pazaudēti viņu līdzekļi, kurus vajadzētu izlietot ģimeņu uzturēšanai un tagadējās patiesības atbalstīšanai. Seko sirdsapziņas pārmetumi, nožēla, sirdssāpes, un pašpārmetumi, un pat daži apzinīgi cilvēki kļūst neuzticīgi, zaudē garīgo prieku, un šo bēdu rezultātā cieš arī viņu veselība.

Kas tic patiesībai, tiem vajadzētu dzīvot taupīgi, apmierināties ar vienkāršu, veselīgu uzturu un darīt par likumu dzīvot savu līdzekļu robežās. Brāļiem nekad nevajadzētu piedalīties jaunos pasākumos, pirms nav apspriedušies ar piedzīvojušākiem cilvēkiem, kas ir prasmīgi vadītāji laicīgos un garīgos jautājumos. Ar šādu rīcību viņi izbēgtu no daudzām grūtībām.

Brāļiem labāk vajadzētu apmierināties ar mazāku ienākumu, rīkojoties ar to apdomīgi, nekā riskēt savus apstākļus uzlabot un tāpēc pastāvīgi ciest zaudējumus. Daži Sabata turētāji, kas iesaistījušies patentu tiesību pārdošanā, ceļojot izdevumu ietaupīšanas nolūkā apmetušies pie brāļiem un viņus pamudinājuši ieguldīt līdzekļus patentu tiesībās. Šie brāļi nebūs Dieva priekšā tīri, kamēr neatlīdzinās attiecīgajiem brāļiem nodarītos zaudējumus.

Liecības draudzei nr. 11

Tērpu reforma

[456] Mīļie brāļi un māsas! Es atvainojos, ka no jauna aicinu jūs pievērst uzmanību tērpu jautājumam, jo daži, liekas, nav sapratuši, ko es iepriekš jau esmu rakstījusi, un cilvēki, varbūt tie, kas maniem rakstiem nevēlas ticēt, šai svarīgajā jautājumā ir centušies mūsu draudzēs radīt apjukumu. Man rakstītas daudzas vēstules, kas stāsta par grūtībām, uz kurām man nav bijis laika atbildēt, un tagad, lai atbildētu uz daudzajiem jautājumiem, es sniedzu šo paziņojumu, kurš, cerams, uz visiem laikiem nokārtos šo lietu, cik tālu tas attiecas uz manām liecībām.

Daži apgalvo, ka tas, ko es esmu rakstījusi Liecības draudzei Nr. 10, nesaskanot ar manām liecībām darbā, kas izdotas ar virsrakstu “Kā dzīvot”. Tās rakstītas no tā paša redzes viedokļa, un tur nav divējādu, savstarpēji pretrunīgu uzskatu, kā daži varbūt iedomājas; ja ir kāda starpība, tad tā ir tikai izteiksmes veidā. Liecības draudzei Nr. 10 es rakstīju sekojošo:

“Neticīgajiem nevajadzētu dot nevienu iemeslu nopelt mūsu ticību. Mūs uzskata par savādniekiem un īpatnējiem cilvēkiem, un mūsu rīcībai nevajadzētu būt tādai, kas neticīgos pamudinātu par mums tā domāt vairāk, nekā mūsu ticība no mums to prasa. Daži ticīgie var iedomāties, ka mūsu māsām veselīgāk būtu pieņemt amerikāņu tērpu veidu, bet, ja šis apģērbs bojā mūsu iespaidu uz neticīgajiem, apgrūtinot pieeju viņiem, [457] tad nekādā gadījumā mums nevajadzētu pieņemt šo modi, kaut arī rezultātā mums daudz būtu jācieš. Domādami, ka šis tērps dod tik daudz labuma, daži paši sevi ir pievīluši. Kas dažiem ir labs, tas citiem var kaitēt.

Es redzēju, ka tie, kuri pieņem amerikānisko ģērbšanās veidu, ir sagrozījuši Dieva noteikto kārtību un nav ņēmuši vērā Viņa sevišķos noteikumus. Man norādīja uz 5. Mozus 22:5 “Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” Dievs negrib, lai Viņa ļaudis pieņemtu tā saukto reformēto tērpu. Tas ir nepieklājīgs apģērbs, pilnīgi nederīgs vienkāršajiem un pazemīgajiem Kristus sekotājiem.

Sieviešu vidū pieaug tendence apģērbā un izskatā, cik iespējams, arvien vairāk piemēroties pretējam dzimumam un gatavot savus tērpus ļoti līdzīgus vīriešu tērpiem, bet Dievs tos nosauc par negantību. “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas.”(1. Tim. 2:9 Glika tulk.)

Kas jutušies aicināti pievienoties kustībai par labu sievietes tiesībām un tā saucamajai tērpu reformai, tik pat labi būtu varējuši pārraut visas saistības ar trešo eņģeļa vēsti. Gars, kas vada vienu kustību nevar būt saskaņā ar citu kustību. Raksti skaidri nosaka vīriešu un sieviešu attiecības un tiesības. Spiritisti diezgan lielos apmēros ir pieņēmuši šo īpatnējo tērpu modi. Septītās dienas adventisti, kas tic Gara dāvanu atjaunošanai, bieži apkaunojošā veidā tiek pielīdzināti spiritistiem. Pieņemot šo ietērpu, viņu iespaids būs miris. Ļaudis viņus nostādīs vienā līmenī ar spiritistiem un atteiksies viņus uzklausīt.

Ar tā saucamo tērpu reformu roku rokā iet vieglprātības un pārdrošības gars. [458] Pieņemot šo tērpu veidu, daudzi, šķiet, pazaudē kautrību un atturību. Man rādīja, kā Dievs grib, lai mūsu nostāja būtu skaidra un nepārprotama. Lai mūsu māsas pieņem amerikānisko ģērbšanās stilu, un viņas iznīcinās pašas savu un arī savu vīru iespaidu. Viņas kļūs par sakāmvārdu un apsmiekla priekšmetu. Mūsu Pestītājs saka: “Jūs esat pasaules gaišums. (..) Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:14–16) Mums pasaulē darāms liels darbs, un Dievs nevēlas, ka mūsu rīcība būtu tāda, kas mazinātu vai iznīcinātu mūsu iespaidu pasaulē.”

Šīs iepriekšējās liecības man deva, norājot tos, kas tiecas pieņemt tādu sieviešu tērpu veidu, kas atgādina vīriešu drēbes, bet tajā pat laikā man arī atklāja ļauno, kas ir sieviešu vispārpieņemtajā ģērbšanās veidā, un sniedza norādījumus tā uzlabošanai, arī tālākais atrodams Liecības draudzei Nr. 10

“Mēs nedomājam, ka amerikāniskā tērpa vai stīpoto svārku nēsāšana, kā arī pārspīlēti garu kleitu valkāšana, kas slauka ietves un ielas, saskanētu ar mūsu ticību. Ja sievietes nēsātu tērpus vienu vai divus sprīžus īsākus par tiem, kas uzslauka ielas netīrumus, tad viņu drēbes būtu vienkāršas un tās varētu daudz vieglāk uzturēt tīras un valkāt ilgāk. Šāds tērps saskanētu ar mūsu ticību.”

Tagad es sniegšu izvilkumu no tā, ko es par šo jautājumu esmu teikusi citur.

“Kristiešiem nevajadzētu censties pievērst sev uzmanību, ģērbjoties savādāk kā pasaule. Bet, ja, sekojot savai pārliecībai, kādam ir pieklājīgs un veselīgs apģērbs, tie redz, ka ir atpalikuši no modes, tad viņiem nevajadzētu mainīt savu tērpu, lai saskaņotos ar pasauli. Viņiem vajadzētu parādīt cēlu neatkarības garu un morālu drosmi, nostājoties par pareizo, ja arī visa pasaule no viņiem atšķirtos. Ja pasaule ieved pieklājīgu, ērtu un veselīgu tērpu modi, kas saskan ar Bībeli, [459] tad šāda tērpu veida pieņemšana neizmainīs mūsu attiecības ar Dievu vai pasauli. Kristiešiem vajadzētu sekot Kristum un savu apģērbu darināt saskaņā ar Dieva Vārdā dotajiem padomiem. Viņiem vajadzētu izvairīties no galējībām. Viņiem pazemīgi vajadzētu iet atklātu un godīgu ceļu, neņemot vērā ne aplausus, ne pelšanu, un pieķerties pareizajam, tāpēc ka tas ir pareizs.

Sievietēm savus locekļus vajadzētu ietērpt, ņemot vērā veselību un ērtību. Viņu kājām un citiem locekļiem jābūt tikpat silti ģērbtiem kā vīriešiem. Modes tērpu garums ir nevēlams vairāku iemeslu dēļ:

1. Nēsāt tik garus tērpus, kas uzslaucītu ielas bruģi un ietves, ir nevajadzīgi un neprātīgi.

2. Tik garš tērps uzņem zāles rasu un uzslauka ielas dubļus, un tāpēc tas ir netīrs.

3. Notraipīts tas saskaras ar jūtīgajām potītēm, kas nav pietiekoši aizsargātas, liekot tām ātri izjust aukstumu un tā apdraudot veselību un dzīvību. Tas ir viens no galvenajiem kataru un skrofulozes iemesliem.

4. Nevajadzīgais garums ir lieks svars gurniem un slogs attiecīgiem iekšējiem orgāniem.

5. Tas traucē iešanu un bieži vien ir šķērslis citu cilvēku ceļā.

Ir vēl cits tērpu veids, kuru pieņēmuši tā saucamie tērpu reformētāji. Viņi, cik vien iespējams, atdarina pretējo dzimumu. Sievietes nēsā vīriešu cepuri, bikses, vesti, svārkus un zābakus, pie kam pēdējie šai apģērbā ir vissaprātīgākie. Kas pieņem un aizstāv šo tērpu veidu, tie tā saucamo tērpu reformas jēdzienu nostādījuši pavisam apšaubāmā gaismā. Rezultātā radies apjukums. Dažiem, kas aizstāv šo tērpu, var būt taisnība, spriežot no veselības viedokļa, bet viņi panāktu daudz vairāk laba, ja neaizietu līdz tādām galējībām.

Ar šo apģērbu cilvēki atceļ Dieva pavēli un neņem vērā Viņa sevišķos norādījumus. 5. Mozus 22:5 “Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, [460] nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” Dievs negrib, ka Viņa meitas pieņem vīriešu ģērbšanās veidu. Tas izaicinošs apģērbs nepavisam nav piemērots vienkāršai, kautrīgai un pazemīgai sievietei, kas sevi apliecina par Kristus sekotāju. Kas aizstāv atšķirības iznīcināšanu starp vīriešu un sieviešu tērpiem, tie vieglprātīgi skatās uz Dieva aizliegumu. Dažu tērpu reformētāju galējā nostāja šinī jautājumā sakropļo viņu iespaidu.

Dievs ir paredzējis, ka starp vīriešu un sieviešu drēbēm vajadzētu būt skaidri izteiktai atšķirībai; un šo jautājumu Viņš ir uzskatījis par pietiekoši svarīgu, lai dotu tajā nepārprotamus norādījumus; ja abi dzimumi nēsās vienādas drēbes, tad radīsies sajukums un ļoti pieaugs noziegumi. Ja apustulis Pāvils vēl dzīvotu un redzētu sievietes, kas sevi sauc par dievbijīgām, nēsājam šādus tērpus, viņš izteiktu rājienu: “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, nedz ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm. Bet ar labiem darbiem, (kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas).”(1. Tim. 2:9,10 Glika tulk.) Lielais vairums, kas sevi sauc par kristiešiem, pilnīgi neņem vērā apustuļa pamācības un nēsā zeltu, pērles un dārgas drēbes.

Dievam uzticīgie ļaudis ir pasaules gaisma un zemes sāls, un viņiem vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņu iespaidam ir paliekoša nozīme. Ja kristietes izmainītu pārmērīgi garos tērpus pret pārmērīgi īsiem, tad tās lielā mērā iznīcinātu viņu iespaidu. Neticīgiem, kuriem viņas ir aicinātas palīdzēt un kuri jācenšas vadīt pie Dieva Jēra, tas riebtos. Raugoties no veselības viedokļa, sieviešu apģērbu var stipri uzlabot, pilnīgi izvairoties no tik lielām izmaiņām, kas citos izsauktu riebumu.

Augumu nevajadzētu saspiest ar korsetēm vai ko citu tamlīdzīgu. Drēbēm vajadzētu būt [461] pilnīgi brīvām un ērtām, lai sirds un plaušas varētu netraucēti strādāt. Tērpam vajadzētu mazliet nosegt zābaka virsdaļu, tomēr būt arī pietiekoši īsam, lai bez pacelšanas ar roku palīdzību tas neuzslaucītu ielas un ietvju netīrumus. Mājas darbos un sevišķi sievietēm, kas spiestas vairāk vai mazāk veikt darbus ārpus telpām, pieklājīgs, ērts un veselīgs būtu vēl mazliet īsāks tērps. Viss, kas vajadzīgs šai apģērbā, ir vieni viegli svārki, augstākais divi, un tos vajadzētu piepogāt jostas vietā vai arī darināt ar lencēm. Gurni nav piemēroti smaga svara nešanai. Smagie svārki, ko dažas sievietes valkā, ļaujot tiem spiest uz gurniem, ir bijuši cēlonis dažādām slimībām, kas nav viegli ārstējamas. Cietējas, šķiet, neizprot savu ciešanu iemeslu un turpina pārkāpt savas būtnes likumus, apjožot vidukli un nēsājot smagus svārkus, līdz viņas uz visu dzīvi ir kļuvušas invalīdes. Ja viņām norādītu uz pielaisto kļūdu, tad daudzas tūlīt izsauktos: “Bet tāds tērps taču būtu vecmodīgs!” Un kas par to? Es vēlētos, kaut mēs daudzējādā ziņā būtu vecmodīgi. Ja mums varētu būt vecmodīgais spēks, kas raksturoja pagājušo paaudžu vecmodīgās sievietes, tad tas būtu ļoti vēlami. Es nerunāju neapdomīgi, kad saku, ka veids, kādā sievietes ģērbjas, līdz ar nodošanos ēstkārei ir galvenais iemesls sieviešu tagadējam vājumam un slimīgumam. Starp tūkstoš sievietēm ir tikai viena, kas pareizi apģērbj savus locekļus. Lai arī kāds būtu tērpa garums, sievietes locekļiem vajadzētu būt tikpat labi apģērbtiem, kā vīriešiem. To varētu panākt, nēsājot audekla apakšbikses, ko ar saitītes palīdzību nostiprinātu pie potītēm, vai arī darinot tās pilnīgas ar sašaurinātiem galiem. Tām vajadzētu būt pietiekoši garām, lai sniegtos līdz pat kurpēm. Tādā veidā tērpti locekļi un potītes būs aizsargāti pret vēja plūsmām. Ja kājas un citi locekļi būs ģērbti silti un ērti, tad asinis ritēs normāli un netraucēti, būs tīras un veselīgas, jo tās neatdzisīs un to dabīgo gaitu organismā nekas nekavēs.”

[462] Galvenās grūtības daudzu izpratnē saistās ar tērpu garumu. Daži apgalvo, ka apzīmējums “zābaka virsdaļa” attiecināms uz tādiem zābakiem, kādus parasti nēsā vīrieši un kas sniedzas gandrīz līdz ceļiem. Ja sievietēm būtu parasts nēsāt šādus zābakus, tad šos cilvēkus par tādu jautājumu izpratni nevarētu vainot; bet, tā kā sievietes vispār šādus zābakus nenēsā, tad šiem cilvēkiem nav nekādu tiesību saprast mani tā, kā viņi to ir vēlējušies.

Lai parādītu, ko es tiešām domāju, un pierādītu, ka manas liecības šai jautājumā ir saskanīgas, es gribu šeit citēt dažus izvilkumus no maniem rokrakstiem, kas rakstīti apmēram pirms diviem gadiem:

“Kopš izdevumā “Kā dzīvot” ir parādījies mans raksts par drēbēm, daži ir pārpratuši domu, kuru es esmu gribējusi izteikt. Viņi ir pārspīlējuši to, ko es esmu rakstījusi par tērpu garumu, un acīmredzot viņiem šī jautājuma apspriešana ir bijusi ļoti grūta. Ar saviem sakropļotajiem uzskatiem viņi ir pārrunājuši tērpu saīsināšanas jautājumu, līdz garīgais skats viņiem tā ir aptumsis, ka cilvēkus viņi var redzēt tikai kā staigājošus kokus. Viņi domājuši, ka var saskatīt pretrunas manā rakstā par drēbēm, kas nesen publicēts izdevumā “Kā dzīvot”, un rakstā par šo jautājumu, kas ietverts Liecības draudzei Nr. 10. Man skaidri jāpasaka, ka es pati esmu vislabākais tiesnesis par lietām, kas man atklātas parādīšanā, un nevienam nav jābīstas, ka es ar savu dzīvi runāšu pretī savām liecībām vai arī ka es nepamanīšu kādu patiesu pretrunu man atklātajās ainās.

Savā rakstā par tērpiem izdevumā “Kā dzīvot” es centos rādīt, kāds varētu būt veselīgs, ērts, taupīgs, vienkāršs apģērbs, piemērots kristīgām sievietēm, ja viņas to valkātu. Es mēģināju, varbūt nepilnīgi, šādu tērpu aprakstīt. Tērpam vajadzētu sniegties mazliet pāri zābaka augšdaļai, tomēr vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus. [463] Daži ir apgalvojuši, ka, runājot par “zābaku augšdaļu”, es esot domājusi tādus zābakus, kādus parasti nēsā vīrieši. Bet ar vārdiem “zābaka augšdaļa” es runāju par tādiem zābakiem vai kamašām, kādas parasti nēsā sievietes. Ja es būtu iedomājusies, ka mani var pārprast, tad būtu uzrakstījusi vairāk. Ja sievietes būtu radušas nēsāt zābakus ar gariem stulmiem, līdzīgus vīriešiem, es varētu saskatīt pietiekošu atvainojumu šiem pārpratumiem. Es domāju, ka nupat lasītie teikumi ir pietiekoši skaidri, un nevienam nav iemesla ļaut sevi samulsināt. Lūdzu, lasiet vēl: “Tērpam vajadzētu sniegties mazliet pāri zābaka augšdaļai.” Un tad ņemiet vērā tālāk doto sīkāko paskaidrojumu: “Tomēr šim tērpam vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus. Mājas darbos un sevišķi sievietēm, kas spiestas vairāk vai mazāk veikt darbus ārpus telpām, pieklājīgs, ērts un veselīgs būtu vēl mazliet īsāks tērps.”

Es neredzu iemeslu, kāpēc saprātīgi cilvēki varētu manis izteikto domu pārprast vai sagrozīt. Ja, runājot par tērpu garumu, es būtu domājusi zābakus ar augstiem stulmiem, kas sniedzas gandrīz līdz ceļiem, kāpēc tad es būtu vēl pievienojusi vārdus: “Tomēr šim tērpam vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus.”? Ja būtu domāti zābaki ar augstiem stulmiem, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka drēbes ir pietiekoši īsas un, lai izsargātos no ielu netīrumiem, nav vajadzīgs tās pacelt; tās arī būtu pietiekoši īsas visādu darbu veikšanai. Ir izplatījušās baumas, ka māsa Vaita nēsā amerikāņu tērpu un ka tādu ģērbšanās veidu vispār pieņēmušas māsas Batl-Krīkā. Šai sakarībā jāatceras vārdi, ka “kamēr patiesība apauj kājas, meli izskrien visu pasauli”. Kāda māsa nobēdājusies man stāstīja, ka viņa domājusi, ka māsas, kas tur Sabatu, esot pieņēmušas amerikānisko ģērbšanas veidu, un, ja to uzspiestu visiem, tad viņa gan tam nevarētu pakļauties, jo nespējot saprast, kā var tādus tērpus nēsāt.

[464] Attiecībā uz aizrādījumiem, ka es nēsājot īsus tērpus, gribētu teikt, ka man ir tikai viens īss tērps, kurš nav vairāk kā pirksta garumu īsāks par tērpiem, kādus parasti nēsāju. Šo īso tērpu esmu valkājusi sevišķos gadījumos. Ziemā es cēlos agri, uzvilku savu īso tērpu, kuru, lai tas nevilktos pa sniegu, nevajag pacelt ar rokām, un tā pirms brokastīm nosoļoju vienu līdz divas jūdzes. Dažas reizes šo tērpu esmu uzvilkusi, ejot uz kantori pa irdenu sniegu vai arī ļoti slapjā vai dubļainā laikā. Četras vai piecas Batl-Krīkas draudzes māsas ir uzšuvušas sev īsus tērpus, kurus viņas nēsā, mazgājot veļu un tīrot māju. Īsajos tērpos nekad nav staigāts Batl-Krīkas pilsētas ielās, un nekad tas nav uzvilkts, dodoties uz sapulci. Manis izteiktie ieskati bija domāti pašreizējās modes labošanai, pret pārmērīgi garajiem tērpiem, kas velkas pa zemi, un arī pārmērīgi īsajiem tērpiem, kuru garums sniedzas apmēram līdz ceļgaliem un ko nēsā zināma sieviešu šķira. Man rādīts, ka mums vajadzētu izvairīties no abām galējībām. Nēsājot tērpus, kas sniedzas apmēram līdz sieviešu kamašu virsai, mēs izsargāsimies no pārmērīgi garo tērpu ļaunuma, kā arī izvairīsimies no pārmērīgi īso tērpu ļaunuma un to sliktās slavas.

Māsām, kas šuj sev īsus tērpus darbam, es gribētu ieteikt darināt tos ar gaumes un skaistuma izjūtu. Lai tas ir veidots tā, ka jauki piekļaujas augumam. Pat ja tas ir darba tērps, to vajadzētu izgriezt, lai tas labi piestāvētu. Māsām, veicot savus darbus, nevajadzētu izskatīties līdzīgi putnu biedēkļiem tīrumos. Daudz vēlamāk ir, lai vīrs un bērni tās redz labi pašūtā un piestāvošā apģērbā, nekā tādām parādīties viesu vai svešinieku acīs. Dažas sievas un mātes domā, ka nav svarīgi, kādas viņas izskatās savās darba gaitās, kad viņas redz tikai vīrs un bērni, bet viņas cenšas ļoti gaumīgi tērpties priekš to cilvēku acīm, kuriem pret viņām nav nekādu sevišķu prasību. [465] Vai vīra un bērnu vērtējums un viņu mīlestība nav augstāk stādāma par svešinieku vai mājas draugu domām? Vīra un bērnu laimei katras sievietes acīs vajadzētu būt daudz svētākai nekā visu citu cilvēku izjūtām. Kristīgajām māsām nekad nevajadzētu tērpties pārspīlēti grezni, bet vienmēr glīti, pieklājīgi un veselīgi, atbilstoši darba apstākļiem.

Iepriekš aprakstītais tērps pēc mūsu domām ir cienīgs nest reformēta īsā tērpa nosaukumu. To pieņēmis Rietumu Veselības reformas institūts un dažas māsas Batl-Krīkā un citās vietās, kur šis jautājums ļaudīm pareizi izskaidrots. Asā pretstatā šim pieklājīgajam tērpam ir tā saucamais amerikāniskais apģērbs, kas ļoti atgādina vīriešu drēbes. Tas sastāv no vestes, biksēm un kleitas, kas atgādina mēteli un sniedzas apmēram līdz pusgurniem. Vadoties no tā, kas man rādīts, kāds tērps atbilst Dieva Vārda prasībām, esmu nostājusies pret amerikānisko apģērbu un ieteikusi otru tērpa veidu, kas ir pieklājīgs, ērts, piemērots un veselīgs.

Vēl viens iemesls, kāpēc es aicinu piegriezt vērību tērpu jautājumam, ir tas, ka no divdesmit māsām, kas apliecina ticību Liecībām, pat viena nav spērusi pirmos soļus tērpu reformas virzienā. Varbūt runā, ka māsa Vaita, ejot cilvēkos, parasti nēsā garākus tērpus par tiem, kādus viņa ieteic citiem. Uz to es atbildu, ka, apmeklējot vietas, kur šis jautājums ir jauns un kur valda aizspriedumi, es domāju, ka labāk ir būt uzmanīgai un neaizslēgt ļaužu ausis manis teiktajiem vārdiem ar tāda tērpa uzvilkšanu, pret kuru viņiem varētu būt iebildumi. Bet pēc tam, kad esmu ar viņiem par šo jautājumu runājusi un pilnīgi izskaidrojusi savu nostāju, es viņu priekšā parādos reformētā tērpā, kas ilustrē manas mācības.

Runājot par stīpotiem svārkiem, tērpu reformai ar tiem nav nekā kopēja, jo tos nevar izlietot. Un vispār tagad jau ir par vēlu, lai runātu par stīpoto svārku nēsāšanu, lielu vai mazu. [466] Mans viedoklis šinī jautājumā ir pilnīgi tāds pats, kāds tas ir bijis vienmēr, un es ceru, ka no manis nevar prasīt atbildību par to, ko citi varētu teikt par šo jautājumu vai arī par to personu rīcību, kas nēsā stīpotos svārkus. Es protestēju pret manu personīgo sarunu šai jautājumā nepareizu iztulkošanu un lūdzu, lai to, ko es esmu rakstījusi un publicējusi, uzskatītu par manu noteikto, nostāju.

Mūsu sludinātāji

1865. gada 25. decembrī Ročesterā N.Y. dotajā atklāsmē man rādīja, ka mums priekšā ir vissvinīgākais darbs. Tā svarīgums un lielums nav izprasts. Visur redzot vienaldzību, jutos satraukta kā par sludinātājiem, tā arī par ļaudīm. Likās, ka tagadējās patiesības lietu skārusi paralīze. Dieva darbs šķita apstājies. Sludinātāji un ļaudis nav sagatavoti laikam, kurā viņi dzīvo, un gandrīz visi, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai, nav mācījušies izprast šim laikam vajadzīgo sagatavošanās darbu. Tagadējā stāvoklī – viņus pārvalda pasaulīga godkāre, viņi nav svētījušies Dievam, bet nodevušies savam es – viņi ir pilnīgi nederīgi vēlā lietus saņemšanai un nav darījuši visu, lai pastāvētu pret sātana dusmām, kurš pastāvīgi gudro, kā panākt viņu ticības bojāeju, saistot viņus ar kādu viņiem patīkamu pašpiekrāpšanos. Viņi domā, ka viņu dzīvē viss labi, kad patiesībā ir pavisam slikti.

Sludinātājiem un ļaudīm straujāk un plašāk jāiet uz priekšu reformācijas darbā. Viņiem bez kavēšanās vajadzētu sākt labot savus nepareizos ieradumus ēšanā, dzeršanā, apģērbā un darbā. Es redzēju, ka diezgan daudz sludinātāju šai svarīgajā jautājumā vel nav atmodušies. Viņi visi neatrodas tur, kur Dievs viņus vēlētos redzēt. Rezultātā daži var parādīt pavisam maz augļu savā darbā. Sludinātājiem vajadzētu būt par priekšzīmi Dieva ganāmam pulkam. Bet viņi nav droši no sātana kārdināšanām. Tieši viņus sātans centīsies sasaistīt savos valgos. [467] Ja viņam izdodas ieaijāt sludinātāju miesīgā bezrūpībā un tā atraut viņa prātu no darāmā darba vai arī viņu piekrāpt, radot nepareizu priekšstatu par tā stāvokli Dieva priekšā, tad sātans ir panācis daudz.

Es redzēju, ka Dieva darbs nav gājis uz priekšu, tā, kā bija iespējams un kā vajadzēja. Sludinātāji neķeras pie darba ar tādu enerģiju, sevis nodošanu un izšķirīgu neatlaidību, kādu prasa darba svarīgums. Viņiem jācīnās ar gudru un modru pretinieku, kura centība un neatlaidība ir nenogurstoša. Sludinātāju un ļaužu vājās pūles nav salīdzināmas ar viņu pretinieka velna pūlēm. Vienā pusē atrodas sludinātāji, kas cīnās par taisnību un kuriem palīdz Dievs un svētie eņģeļi. Viņiem jābūt stipriem un drosmīgiem, ar nedalītu interesi jānododas darbam, ar kuru viņi ir saistījušies. Lai varētu patikt Tam, Kas viņus izraudzījis par kareivjiem, viņiem nevajadzētu jaukties ar šīs dzīves lietām.

Otrā pusē atrodas sātans un viņa eņģeļi ar visiem saviem aģentiem virs zemes, kuri dara visu iespējamo un pielieto katru viltu, lai izplatītos maldi un netaisnība un savu riebīgumu un kroplumu apsegtu ar patīkamu tērpu. Savtību, liekulību un visāda veida krāpšanas sātans apklāj ar šķietamas patiesības un taisnības tērpu un priecājas par saviem panākumiem pat pie sludinātājiem un ļaudīm kas sakās izprotam viņa blēdības. Jo lielāks attālums viņus šķir no Kristus, Lielā Vadoņa, jo mazāk viņi raksturā līdzinās Viņam, jo vairāk viņi dzīvē un raksturā atgādina lielā pretinieka kalpus un jo drošāks beidzot ir sātans par viņiem. Apliecinot sevi par Kristus kalpiem, patiesībā viņi kalpo grēkam. Daži sludinātāji par daudz domā par saņemamo algu. Viņi strādā algas dēļ un no redzes apvāršņa pazaudē darba svētumu un tā svarīgumu.

Daži savā darbā kļūst kūtri un nolaidīgi, viņi gan strādā, bet ir vāji un nesekmīgi savās pūlēs. [468] Viņu sirds nav pie darba. Patiesības teorija viņiem ir skaidra. Daudzi no viņiem nemaz neņem dalību šīs patiesības meklēšanā, nopietni studējot un lūdzot Dievu, un, spiesti aizstāvēt savu nostāju pret patiesības ienaidnieku opozīciju, viņi nekā nezina par tās dārgumu un vērtību. Viņi neredz nepieciešamību saglabāt, pilnīgas svētošanās garu darbam. Viņu intereses dalās starp pašiem un darbu.

Es redzēju, ka, pirms Dieva darbs var gūt izšķirošus panākumus, sludinātājiem ir jāatgriežas. Atgriezušies viņi mazāk vērtēs algu un daudz vairāk vērtēs svarīgo, svēto un svinīgo darbu, kuru viņi saņēmuši no Dieva rokas un ko Viņš prasa no viņiem pildīt uzticīgi un labi, kā tādiem, kuriem par visu būs stingri jāatbild Dieva priekšā. Eņģelis – rakstvedis ik dienas uzticīgi un sīki pieraksta visus viņu darbus. Patiesi ir atzīmēti visi viņu darbi, pat sirds tieksmes un nodomi. Nekas nav apslēpts Viņa visu redzošajai acij. Kura priekšā mēs stāvam. Kas Dieva darbam atdevuši visu savu enerģiju un kas ir uzdrīkstējušies kaut ko izdot un ieguldīt, sapratīs, ka Dieva darbs ir daļa no viņiem, un viņi nestrādās tikai algas dēļ. Viņi nekalpos tikai priekš acīm un nemeklēs to, kas pašiem patīk, bet sevi un visas savas intereses veltīs šim svinīgajam darbam.

Tā kā dažu sludinātāju darbs ir nepilnīgs. Tad viņiem draud briesmas kļūdīties atklātajā darbā draudzēs. Viņu pašu un darba labā viņiem vajadzētu dziļi izmeklēt un pārbaudīt savus motīvus un būt drošiem, ka ir atbrīvojušies no savtīguma. Viņiem jābūt drošiem, ka ir atbrīvojušies no savtīguma. Viņiem jābūt modriem, citādi, sludinot citiem skaidrās patiesības, viņi paši pēc šiem likumiem nedzīvos un atļaus sātanam dziļo sirds darbu aizvietot ar kaut ko citu. Viņiem pašiem jābūt pilnīgiem un pareizi jāizturas pret Dieva darbu, lai to nedarītu algas dēļ un nepazaudētu izpratni par darba svarīgumu un izcilo raksturu. Nevajadzētu savam es ļaut valdīt Jēzus vietā un vajadzētu sargāties teikt grēciniekiem Ciānā, ka ar viņiem viss būs labi, kad Dievs pār viņiem ir izteicis lāstu. [469]

Sludinātājiem jāatmostas un jāparāda dzīvība, dedzība un nodošanās, kāda jau ilgāku laiku viņiem ir bijusi sveša, jo viņi nav staigājuši ar Dievu. Dieva darbs daudzās vietās neuzlabojas. Ir jāstrādā pie dvēselēm. Ļaudis apgrūtina pārmērīga ēšana, dzeršana un šīs dzīves rūpes. Viņi arvien dziļāk un dziļāk nododas pasaulīgiem pasākumiem. Viņi godkāri dzenas pēc peļņas. Garīgums un dievbijība ir retums. Valdošais gars ir strādāt, krāt un pavairot jau esošo. Mana jautājuma smaguma punkts ir: “Ar ko viss tas beigsies?”

Konferenču sanāksmes nesniedz paliekošu labumu. Kas apmeklē sapulces, tie tur ierodas ar domām par tirdznieciskiem darījumiem. Sludinātāji un ļaudis uz šīm lielajām sanāksmēm bieži vien līdzi nes savas preces, un no paaugstinājuma runātā patiesība nespēj iespaidot sirdi. Gara zobens, Dieva Vārds, savu darbu nepadara, tas skan pierasti, neinteresanti. Augstais Dieva darbs ir pārāk cieši saistīts ar parastām lietām.

Pirms sludinātāji var stiprināt savus brāļus, viņiem jābūt atgriezušamies. Viņiem nevajadzētu sludināt pašiem sevi, bet Kristus un Viņa taisnību. Ļaudīm nepieciešama reforma, bet tai savu šķīstījošo darbu vajadzētu iesākt pie sludinātājiem. Viņi ir sargi uz Ciānas mūriem, lai brīdinātu bezrūpīgos un tos, kas neko nenojauš; kā arī parādītu, kāds liktenis sagaida liekuļus Ciānā. Man likās, ka daži sludinātāji ir aizmirsuši, ka sātans vēl dzīvo un ir tikpat neatlaidīgs, čakls un viltīgs kā vienmēr; ka viņš vēl arvien cenšas dvēseles aizvilināt no taisnības tekas.

Viena no sludināšanas darba svarīgajām daļām ir uzticīga veselības reformas izskaidrošana ļaudīm, jo tā ir savienota ar trešo eņģeļa vēsti kā viena un tā paša darba neatņemama daļa. [470] Sludinātājiem pašiem nevajadzētu palikt, to nepieņēmušiem un vajadzētu par to pārliecināt visus, kas apliecina ticību patiesībai.

Sludinātājiem nevajadzētu būt interesēm, kas nesavienotos ar lielo darbu – dvēseļu vadīšanu pie patiesības. Visa viņu enerģija vajadzīga šeit. Viņiem blakus šim lielajam uzdevumam nevajadzētu nodoties ne lielākai, ne mazākai tirdzniecībai, ne arī kādam citam darbam. Timotejam dotais svinīgais uzdevums uz viņiem gulstas tikpat smagi, uzliekot viņiem vissvinīgākās saistības un visbriesmīgāko atbildību. “Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. (..) Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.”(2. Tim. 4: 1–5)

Nepareizi dzīves ieradumi samazinājuši mūsu garīgo un fizisko jūtīgumu, un visus spēkus, ko varam iegūt, dzīvojot pareizi un rūpīgi izturoties pret veselību un dzīvību, bez atlikuma vajadzētu atdot darbam, kuru Dievs mums nozīmējis. Mēs nedrīkstam atļauties savus nelielos, novājinātos, sakropļotos spēkus izlietot, kalpojot pie galda vai mums uzticēto Dieva darbu saistot ar tirdzniecību. Tagad ir vajadzīga katra gara un miesas spēja. To prasa Dieva darbs. Nav iespējams nodoties kādam blakus pasākumam ārpus šī lielā uzdevuma, neatdodot tam laiku, kā arī gara un miesas spēkus, tā samazinot savu enerģiju Dieva darbā. Sludinātājiem, kas to dara, neatliks laika pārdomām un lūgšanām un nebūs spēka un domu skaidrības, kas viss viņiem vajadzīgs, lai izprastu to cilvēku stāvokli, kuriem nepieciešama palīdzība, un būtu gatavi strādāt “laikā un nelaikā”. Īstā vietā un laikā teikts vārds var glābt dažu labu nabaga nomaldījušos, šaubīgu un pagurušu dvēseli. Pāvils pamudina Timoteju: [471] “Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.”(1. Tim. 4:15)

Dodot uzdevumu Saviem mācekļiem, Kristus saka: “Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī Debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam Debesīs.”(Mat. 16:19) Ja šāds tik briesmīgi atbildīgs ir Dieva kalpu darbs, cik svarīgi tad, lai viņi tam nodotos pilnīgi un būtu nomodā par dvēselēm kā tādi, kuriem būs jādod norēķins. Vai drīkstētu pieļaut vēl kādas citas vai savtīgas intereses, kas daļēji sirdi novērsu no darba? Daži sludinātāji laiku pavada savās mājās. Sabatā no tām iziet un tad atkal atgriežas un izšķiež savus spēkus lauku un mājas darbos. Visu nedēļu viņi strādā sev un tad izsmelto spēku atlikumu izlieto Dieva darbā. Tomēr tik vājas pūles Viņam nav pieņemamas. Viņi nav taupījuši ne garīgos, ne fiziskos spēkus. Arī labākajā gadījumā viņu spējas ir tikai vājas. Bet pēc tam, kad viņi visas nedēļas darba dienas ir bijuši aizņemti un nogurdināti šīs dzīves grūtībās un rūpēs, viņi augstajam, svētajam un svarīgajam Dieva darbam ir pilnīgi nederīgi. No viņu rīcības veida un pieņemtajiem lēmumiem atkarīgs dvēseļu liktenis. Cik svarīgi tad, lai viņi būtu sātīgi visās lietās, ne tikai ēšanā, bet arī darbā, lai viņu spēki nebūtu novājināti un tie tiktu veltīti viņu svētajam aicinājumam.

Lielu kļūdu pielaiduši daži tagadējās patiesības apliecinātāji, kas sapulču sērijās iepinuši tirdzniecību un ar savu tirgošanos novērsuši prātus no sapulču mērķa. Ja Kristus tagad būtu virs zemes, tad Viņš ar smalku auklu pātagu izdzītu šos tirgotājus, vai viņi ir sludinātāji vai vienkāršie ļaudis, kā Viņš darīja, ieejot Dieva namā senatnē, un izdzina ārā visus, kas Dieva namā pirka un pārdeva, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem un uz tiem sacīja: [472] “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.”(Marka 11:17) Šie tirgotāji varēja aizbildināties, ka viņu pārdotās preces vajadzīgas upuru pienešanai. Tomēr viņu mērķis bija pelnīt, iegūt līdzekļus un krāt.

Man rādīja, ka, ja sludinātāju un ļaužu tikumiskās un intelektuālās spējas nebūtu aptumšotas ar nepareiziem dzīves ieradumiem, tad tie ātri izprastu ļaunumu, ko rada parasto lietu sajaukšana ar svētajām. Sludinātāji ir stāvējuši uz paaugstinājuma un teikuši vissvinīgāko svētrunu, un pēc tam, ievedot preces un ar tām tirgojoties, pie tam Dieva namā, viņi ir novērsuši klausītāju prātu no saņemtā iespaida un iznīcinājuši sava darba augļus. Ja viņu uztveres spējas nebūtu notrulinājušās, tad viņi saprastu, ka viņi svētās lietas ir novilkuši līdz parasto lietu līmenim. Mūsu rakstu pārdošanas nastai nevajadzētu gulties uz sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un mācību. Vajadzētu taupīt viņu laiku un spēku, lai to nedalīti izlietotu sapulču sēriju noturēšanai. Viņu laiku un spēku nevajadzētu izšķiest mūsu grāmatu pārdošanai, ja ļaudīm tās pareizā veidā var piedāvāt tie, uz kuriem negulstas pienākums pasludināt Vārdu. Ieejot jaunos laukos, sludinātājiem var rasties nepieciešamība ņemt līdzi ļaudīm pārdodamus rakstus; arī citos apstākļos var rasties vajadzība pārdot grāmatas un kārtot mūsu izdevniecību veikala darījumus. Tomēr no šī darba sludinātājiem vajadzētu izvairīties, ja vien to var padarīt citi.

Sludinātājiem ar visu savu spēku jāpasludina Vārds; un pēc tam, kad viņi ir aicinājuši ļaudis pieņemt svinīgo patiesību, viņiem kā augstas un izcilas patiesības sludinātājiem un ļaudīm atklātās patiesības pārstāvjiem – vajadzētu izturēties ar pazemīgu cieņu. Pēc grūtajām pūlēm viņiem vajadzīga atpūta. Pat grāmatu pārdošana par tagadējo patiesību rada rūpes, noslogo prātu un nogurdina miesu. [473] Ja ir cilvēki, kuru spēks vēl nav izsmelts un kurus, viņiem nekaitējot, iespējams noslogot vairāk, tad viņus gaida svarīgs darbs, kas ar patiesības pateikšanu ļaudīm ir tikai iesācies. Tālāk jāseko sludināšanai ar priekšzīmi, modrai gādībai un mēģinājumiem darīt citiem labu, apmeklējumiem un sarunām pie ģimenes pavarda, ejot no mājas uz māju un iekļaujoties to cilvēku garīgajā un intelektuālajā izpratnē, kas klausījušies uzrunu no viņa lūpām; kāds jāpamāca un jāpamudina, citam jāpārmet, cits jānorāj, apbēdinātie, cietēji un izmisušie jāiepriecina, jānomierina. Cik vien iespējams, viņiem jāsargās no noguruma, lai katrā brīdī būtu gatavi pildīt savu pienākumu “laikā un nelaikā”. Viņiem vajadzētu paklausīt Pāvila stingrajiem norādījumiem, kas doti Timotejam: “Domā par šīm lietām, atdodies pilnīgi tām.”(1. Tim. 4:15 angļu tulk.)

Daži pārāk viegli vērtē uz tiem gulstošos darba atbildību. Viņi domā, ka, atstājot paaugstinājumu, viņu darbs jau ir padarīts. Apmeklēt cilvēkus – tā ir nasta, un runāt ar viņiem arī ir nasta, un ļaudīm, kas patiesi ilgojas pēc visa labā, ko no sludinātājiem varētu sev iegūt, kas vēlas dzirdēt un mācīties, lai par visu būtu skaidrs skats, nav palīdzēts, un viņi nav apmierināti. Sludinātāji attaisnojas ar nogurumu, tomēr daži izšķiež savus dārgos spēkus un laiku darbā, kuru citi varētu padarīt tikpat labi kā viņi. Viņiem vienmēr vajadzētu saglabāt morālo un fizisko spēku atlikumu, lai kā uzticīgi Dieva strādnieki viņi varētu dot savas kalpošanas pilnīgu pierādījumu.

Katrā nozīmīgā vietā vajadzētu būt mūsu rakstu krājumam. Un tiem, kas tiešām vērtē patiesību, vajadzētu būt ieinteresētiem, lai šīs grāmatas nonāktu visu to cilvēku rokās, kas grib tās lasīt. Pļaujamā daudz, bet strādnieku ir maz; un nedaudzajiem pieredzējušajiem strādniekiem, kas tagad atrodas darba laukā, ir viss, kas viņiem vajadzīgs darbam ar Vārdu un mācību. Celsies vīri, kas apgalvos to, ka Dievs viņiem uzlicis darba nastu mācīt patiesību citiem. Visus šādus cilvēkus vajadzētu pārbaudīt. [474] Viņus nevajadzētu atbrīvot no visām rūpēm, ne arī uzreiz iecelt atbildīgās vietās, bet viņus vajadzētu pamudināt, ja viņi to pelna, dot pilnīgu pierādījumu savam kalpošanas darbam. Ļaujot šādiem cilvēkiem stāties kāda cita vietā, tas nebūs priekš viņiem labākais ceļš. Lai viņi vispirms strādā kopā ar kādu gudru un pieredzējušu darbinieku, un tas drīz vien redzēs, vai viņi spējīgi atstāt glābjošu iespaidu. Jaunus sludinātājus, kas nekad nav smagi strādājuši, kuru fiziskiem un garīgiem spēkiem nekad nav uzlikta nopietnāka slodze, nevajadzētu pamudināt cerēt uz kādu pabalstu blakus ienākumiem, ko sniedz viņu fiziskais darbs, jo tas viņiem tikai kaitēs un būs par ēsmu, kas vilinās iesaistīties darbā tādus cilvēkus, kas nemaz neizprot darba nospiedošo nastu, ne arī atbildību, kas gulstas uz Dieva izredzētajiem strādniekiem. Tādi jutīsies spējīgi mācīt citus, kad paši tik tikko ir iemācījušies pirmos pamatlikumus.

Daudzi, kas atzīst patiesību, nav tās svētoti, ne arī apveltīti ar gudrību; viņus nepamāca un nevada Dievs. Dieva ļaudis vispārīgi ir pasaulīgi noskaņoti un ir atkāpušies no evaņģēlija vienkāršības. Šis ir galvenais iemesls garīgas izšķiršanās spēju trūkumam viņu nostājā pret sludinātājiem. Ja kāds sludinātājs brīvi runā no paaugstinājuma, tad daži gatavi viņu slavēt tieši vaigā. Viņiem vajadzēja izteiktās patiesības pārdomāt un ļaut tām sevi veidot labākus, tā rādot, ka nav nevērīgi klausītāji, bet gan darba darītāji, tomēr tā vietā viņi paaugstina sludinātāju, norādot uz to, ko viņš izdarījis. Viņi runā par nabaga darba rīku vērtību, bet aizmirst Kristu, Kurš šo darba rīku izlietoja. Vienmēr, kopš sātana krišanas, kas reiz bija augsts eņģelis godībā, šāda paaugstināšana sludinātājus ir vadījusi uz krišanu. Negudri Sabata turētāji, slavējot savus sludinātājus, ir labi patikuši sātanam. Vai viņi apzinājās, ka palīdz sātanam viņa darbā? Viņi nobītos, ja saprastu, ko ir darījuši. [475] Viņi bija akli un nav rīkojušies saskaņā ar Dieva padomu. Es paceļu savu balsi, brīdinot pret glaimiem un uzslavām, ko izsaka sludinātājiem. Es esmu redzējusi, ka tādas rīcības sekas ir ļaunums, briesmīgs ļaunums. Nekad, nekad sludinātājus klātbūtnē neizsakiet viņiem kādu uzslavas vārdu. Paaugstiniet Dievu. Vienmēr cieniet uzticīgu sludinātāju; izprotiet viņa grūtības un, ja varat, tās atviegliniet, bet neglaimojiet viņam; arī sātans pats, atrodoties savā novērošanas punktā, vienmēr ir gatavs darīt šāda veida darbu.

Sludinātājiem nevajadzētu lietot glaimus, ne arī cienīt atsevišķas personas. Vienmēr ir bijušas un arī vēl tagad draud briesmas kļūdīties, darot mazu starpību attiecībās pret bagātajiem vai glaimojot tiem ar sevišķu uzmanību, ja ne ar vārdiem. Draud briesmas “sajūsmināties par cilvēkiem” peļņas dēļ, bet, to darot, tiek apdraudētas viņu mūžīgās intereses. Sludinātājs var tikt sevišķi ievērots no kāda bagāta cilvēka, un tas pret viņu var būt ļoti devīgs; sludinātājam tas patīk, un viņš savukārt šķiež uzslavas par sava labvēļa devību. Viņa vārdu var izcelt, rakstot par to presē, tomēr šis devīgais labvēlis var būt viņam dāvātās uzticības pilnīgi necienīgs. Viņa devību nerada dziļa pārliecība darīt labu ar saviem līdzekļiem, lai sekmētu Dieva darbu, tāpēc ka viņš to vērtē, bet gan savtīgi motīvi un vēlēšanās, lai citi viņu uzskata par devīgu. Varbūt viņš ir devis jūtu uzplūduma brīdi, un viņa devībai nav pamatlikuma dziļuma. Varbūt viņu uz devību ierosināja dzirdētās aizkustinošās patiesības, kas uz laiku atraisīja viņa maka saites, bet bez tā viņa devībai nav nekāda dziļāka pamatojuma. Viņš dod lēkmjveidīgi; viņa maks atveras lēkmjveidīgi un aizveras, bez šaubām, arī lēkmjveidīgi. Viņš nepelna uzslavu, jo vārda pilnā nozīmē viņš ir skops vīrs; un, ja viņš pilnībā neatgriezīsies, tad viņa maks un viņš pats dzirdēs iznīcinošo spriedumu: “Nu tad, bagātie, raudiet un vaimanājies par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes kodes saēdušas.”(Jēk. 5:1,2) Tādi cilvēki beidzot pamodīsies no briesmīgās sevis pievilšanas. Tie, kas slavēja viņu lēkmjveidīgo dievību, [476] palīdzēja sātanam viņus pievilt, liekot viņiem domāt, ka viņi ir ļoti devīgi, ļoti uzupurīgi, kad viņi nepazina pat pirmos devības un pašuzupurēšanās principus.

Daži vīri un sievas liek sev domāt, ka viņi uz šīs pasaules lietām neraugās kā uz sevišķi vērtīgām, bet vairāk par pasaulīgajiem ieguvumiem vērtē patiesību un tām tālāko attīstību. Daudzi beidzot atmodīsies, lai redzētu, ka ir pievilti. Viņi varbūt kādreiz ir vērtējuši patiesību, un pasaulīgās vērtības, salīdzinot ar patiesību, viņiem varbūt ir šķitušas bezvērtīgas, bet ar laiku, viņu pasaulīgiem īpašumiem palielinoties, viņu dievbijība arvien vairāk samazinājās. Kaut arī viņiem visa kā pietiek, lai varētu ērti dzīvot, viņu rīcība rāda, ka viņi nav apmierināti. Viņu darbi liecina, ka viņu sirds piesieta viņu pasaulīgajiem īpašumiem. Viņu parole ir: peļņa, peļņa. Šim mērķim strādā katrs ģimenes loceklis. Viņi reti atļaujas ziedot laiku garīgām vajadzībām vai lūgšanām. Viņi strādā agri un vēlu. Vājas, slimīgas sievietes un tādi pat bērni neļauj atslābt savai godkārei un izlieto visus savus dzīvības spēkus mērķa sasniegšanai, lai mazliet vēl kaut ko nopelnītu, lai vēl vairāk iegūtu naudas. Viņi sev glaimo, ka to dara, lai palīdzētu Dieva darbā. Briesmīga piekrāpšanās! Sātans to redz un smejas, jo viņš zina, ka šie ļaudis savā peļņas kārē pārdod dvēseli un miesu. Viņi pastāvīgi atrod nepamatotus atvainojumus šādai sevis pārdošanai mantkāres dēļ. Šīs pasaules dievs viņus ir apstulbojis. Kristus viņus ir atpircis ar Savām asinīm, bet viņi aplaupa Kristu, aplaupa Dievu, iznīcina sevi un sabiedrībai ir gandrīz nederīgi.

Pavisam maz laika viņi veltī prāta un gara tālākai attīstīšanai, sabiedriskiem un mājas priekiem. Citiem no viņiem pavisam maz labuma. Viņu dzīve ir briesmīga kļūda. Kas tā dara sev pāri, tie domā, ka viņu nepārtrauktā strādāšana ir uzslavas vērta. Pārgalvīgi, pašpaļāvīgi strādājot, viņi sevi iznīcina. [477] Ar pārmērīgu darbu, pastāvīgi pārkāpjot savas būtnes likumus, viņi aptraipa Dieva templi, tomēr viņi domā, ka šāds darbs ir tikums. Kad Dievs viņus aicinās uz norēķināšanos, kad Viņš atprasīs aizdotos podus, lai tos atdotu ar augļiem, ko tad viņi sacīs? Kā viņi aizbildināsies? Ja viņi būtu bijuši pagāni, kas neko nezina par Dzīvo Dievu, un savā aklajā elkus pielūdzošajā dedzībā būtu metušies zem Džagernauta ratiem, tad viņu stāvoklis būtu daudz ciešamāks. Bet viņiem ir bijusi gaisma, viņi saņēmuši brīdinājumu uz brīdinājuma saglabāt savas miesas, kuras Dievs sauc par Savu templi, iespējami vislabākajā veselības stāvoklī, lai varētu pagodināt Dievu miesā un garā, kas pieder Viņam. Viņi nav ņēmuši vērā Kristus mācības: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”(Mat. 6:19–21) Viņi ļauj sevi sasaistīt pasaulīgām rūpēm. “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.”(1. Tim. 6:9) Viņi kalpo savai pasaulīgai mantai kā nezinošie pagāni saviem elkiem.

Daudzi sev glaimo, ka viņi vēlas nopelnīt, lai varētu palīdzēt Dieva darbā. Daži dod solījumu, ka tad, kad nopelnīs tādu un tādu summu, viņi ar to darīs labu un ar to atbalstīs tagadējās patiesības lietu. Bet, kad viņi cerēto ir sasnieguši, viņi nav kļuvuši labprātīgāki palīdzēt Dieva lietai, nekā bija agrāk. Tad atkal viņi apņemas, ka pēc kādas mājas vai zemes gabala, ko viņi kāro, nopirkšanas un samaksāšanas, lielu daļu savu līdzekļu veltīs Dieva darba sekmēšanai. Bet, sasnieguši savu sirds ilgu piepildījumu, viņu vēlēšanās palīdzēt Dieva darba uz priekšu virzīšanā ir daudz mazāka nekā viņu trūkuma dienās. “Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, [478] un šis pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.”(Mat. 13:22) Bagātības viltība vada viņus soli pa solim, līdz viņi pazaudē visu mīlestību uz patiesību, tomēr viņi, glaimojot sev, saka, ka tic patiesībai. Viņi mīl pasauli un pasaules lietas, bet viņos nav mīlestības uz Dievu un patiesību.

Lai iegūtu nedaudz naudas, daudzi ar nodomu darbus vada tā, ka ir nepieciešams smagi strādāt gan strādniekiem uz lauka, gan viņu pašu ģimenēm mājās. Visam organismam – kauliem, muskuļiem un smadzenēm – tiek uzlikta iespējami vislielākā slodze un jāpaveic ļoti daudz darba, un tāpēc viņiem jāpadara tieši tik daudz, cik viņi spēj, vai arī būs jācieš zaudējums, kaut kas netiks iegūts. Vienmēr jākrāj, lai arī kādas būtu sekas. Ko tādi ir ieguvuši? Varbūt viņi ir spējuši noturēt galvenās vērtības un tās arī pavairot. Bet uz otru pusi, ko viņi ir zaudējuši? Viņu veselības pamatkapitāls, kurš ir nenovērtējami dārgs kā nabagam, tā bagātajam, pastāvīgi ir samazinājies. Māte un bērni atkārtoti ir smēluši no spēka un veselības pamatkapitāla, domādami, ka ar šādu neprātīgu rīcību nekad to neizsmels, līdz beidzot viņi pārsteigti ierauga, ka viņu dzīvības spēki ir izsīkuši. Ārkārtējas vajadzības gadījumam nekas nav atlicis. Dzīves skaistumu un laimi sarūgtina mokošās sāpes un bezmiega naktis. Ir zuduši kā fiziskie, tā garīgie spēki. Vīrs un tēvs, kas peļņas dēļ negudri vadīja savus darbus, varbūt ar pilnīgu sievas un mātes piekrišanu, rezultātā var apguldīt kapā māti un vienu vai vairākus bērnus. Mīlestībā uz naudu tika upurēta veselība un dzīvība. “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.”(1. Tim. 6:10)

Sabata turētājiem jāpadara liels darbs. [479] Viņu acīm jābūt atvērtām, viņiem jāredz savs patiesais stāvoklis, jābūt dedzīgiem un jāatgriežas, vai arī viņi zaudēs mūžīgo dzīvību. Viņus pārņēmis pasaules gars, un tumsības spēki viņus ir sagūstījuši. Viņi neņem vērā apustuļa Pāvila pamācību: “Nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.”(Rom. 12:2) Pār daudziem virsroku ņēmis pasaules gars ar iekārēm un savtīgumu. Kam ir šis gars, tie rūpējas par savām īpašām interesēm. Savtīgs bagāts cilvēks neinteresējas par tuvāko, vienīgi tad, lai varētu iegūt sev labumu uz otra zaudējumu rēķina. Cēlais un dievišķais cilvēkā ir pazudis, tas ir upurēts savtīgām interesēm. Mīlestība uz naudu ir visa ļaunuma sakne. Tā aptumšo skatu un neļauj cilvēkam izprast savu pienākumu pret Dievu un savu tuvāko.

Daži sev glaimo, ka ir devīgi, jo reizēm bagātīgi ziedo sludinātājiem un patiesības uz priekšu virzīšanai. Tomēr šie tā saucamie devīgi cilvēki ir skopi un sīkumaini savos darījumos un veikalos un gatavi otru apkrāpt. Viņiem ir šīs pasaules lietu pārpilnība, un tā viņiem kā Dieva namturiem uzliek lielu atbildību. Bet attiecībās ar trūcīgu brāli, kas smagi strādā, viņi ir stingri un prasoši līdz pēdējam centam. Vienojoties nolemtā nelielā daļa likumīgi pieder nabadzīgajam vīram. Tā vietā, lai šādu trūcīgu brāli atbalstītu, ass, prasošs bagātnieks ņem sev visu iespējamo labumu un uz otra nelaimes rēķina vairo jau sakrāto bagātību. Viņš lepojas ar savu gudrību un viltību, bet ar savu bagātību viņš sev uzkrauj smagu lāstu un kļūst par piedauzīšanās akmeni sava brāļa ceļā. Būdams negodīgs un sīkumains aprēķinos, viņš zaudē iespēju darīt labu savam brālim arī reliģiskā iespaida plāksnē. Viss tas paliek šī trūcīgā brāļa atmiņā, un visnopietnākās lūgšanas un visdedzīgākās liecības no bagātā brāļa lūpām izsauks tikai skumjas un riebumu. [480] Viņš uz to skatās kā uz liekuli; uzaug rūgta sakne, kas aptraipa daudzus. Trūcīgais nevar aizmirst viņam atņemtās priekšrocības, viņš nevar aizmirst arī grūtības, kādās viņš bija nonācis, būdams labprātīgs nest nastas, kamēr bagātais brālis vienmēr atradis kādu aizbildināšanos, lai zem smaguma nebūtu jāliek savi pleci. Tomēr trūcīgais brālis var sevī uzņemt tik daudz Kristus Gara, lai piedotu sava bagātā brāļa nepareizo izturēšanos pret viņu.

Starp bagātajiem pārāk reti sastopama patiesa, cēla un nesavtīga labdarība. Tiecoties pēc bagātības, viņi aizmirst cilvēcības prasības. Viņi nespēj redzēt un izprast, ka viņu nabadzīgajiem brāļiem, kas strādājuši varbūt tikpat smagi kā viņi, apstākļi ir stipri ierobežoti un nepatīkami. Līdzīgi Kainam viņi saka: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”(1. Moz. 4:9) “Es smagi esmu strādājis, lai iegūtu to, kas man ir; man tas jāpatur.” Kad viņiem vajadzētu lūgt: “Palīdzi man izprast mana brāļa sāpes un ciešanas,” viņi pastāvīgi domā, kā varētu aizmirst, ka brālim ir kādas bēdas, kādas prasības pēc viņu līdzjūtības vai devības.

Daudzie bagātie Sabata turētāji ir vainojami, trūkumcietēju nomāktā sejā. Vai viņi domā, ka Dievs neredz viņu sīko zemiskumu un skopumu? Ja viņu acis varētu tikt atvērtas, tad viņi ieraudzītu eņģeli, kas seko viņiem visur, kur viņi iet, un uzticīgi pieraksta visu viņu rīcību ģimenē un darba vietā. Uzticīgais Liecinieks seko viņiem un saka: “Es zinu tavus darbus!”(Atkl. 3:15) Redzot šo krāpšanas, viltības un skopuma garu pat dažos, kas sevi sauc par Sabata turētājiem, es esmu kliegusi, izjūtot dziļas garīgas sāpes un mokas. Šis milzīgais ļaunums, šis briesmīgais lāsts šinīs pēdējās dienās ir apņēmis dažus cilvēkus Dieva Izraēlā, izsaucot nepatiku un pretīgumu pat augstsirdīgajos neticīgajos. Šie ir ļaudis, kas saka, ka gaida Kunga atnākšanu.

Ir tāda trūcīgo brāļu šķira, kas nav atbrīvojušies no kārdināšanām. Saimnieciskās spējas viņiem pavisam sliktas; viņiem trūkst gudra sprieduma; viņi vēlas iegūt līdzekļus bez ilgstoša, grūta un neatlaidīga darba. [481] Daži tā steidzas uzlabot savu stāvokli, ka iesaistās dažādos pasākumos, neprasot padomu no saprātīgi domājošiem un piedzīvojušiem cilvēkiem. Šīs viņu cerības reti piepildās, peļņas vietā viņi cieš zaudējumus, un tad nāk kārdināšanas un skaudība pret bagātajiem. Viņi tiešām vēlas saņemt atbalstu no saviem bagātajiem brāļiem, un, ja tā nenotiek, tad jūtas smagi pārbaudīti. Tomēr viņi nav sevišķas palīdzības cienīgi. Ar savu rīcību viņi rāda, ka visas viņu pūles ir saraustītas, izklaidētas. Darbā viņi ir nepastāvīgi, svārstīgi, vienmēr noraizējušies un norūpējušies, sasniedzot tā tikai maz labuma. Šādiem cilvēkiem vajadzētu uzklausīt piedzīvojušo ļaužu padomu. Tomēr padoma meklēšanā viņi bieži vien ir paši pēdējie. Viņi domā, ka viņu spriedums ir pārāks, un negrib, ka citi viņus pamāca.

Šie cilvēki bieži ir tieši tie, kurus piekrāpj izveicīgie un viltīgie patentu tiesību pārdēvēji, kuru panākumi atkarīgi no viņu krāpšanas mākslas. Šiem cilvēkiem vajadzētu reiz saprast, ka šādiem patentu tiesību pārdevējiem nemaz nevar uzticēties. Bet šie brāļi tic tieši tam, ko vajadzētu apšaubītu un no kā jācenšas izvairīties. Viņi rūpīgi nepārdomā Pāvila norādījumu Timotejam: “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, (..) bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.”(1.Tim. 6:6,8) Lai trūcīgie nedomā, ka tikai bagātie ir mantkārīgi. Kamēr bagātie cenšas saglabāt to, ko viņi mantas kārē ir sarausuši, un iegūt vēl vairāk, trūcīgajam draud lielas briesmas iekārot bagātā bagātību. Mūsu pārpilnības zemē ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri tiešām ir tik trūcīgi, ka viņiem vajadzīga palīdzība. Ja viņi rīkotos pareizi, tad gandrīz katrā gadījumā viņi varētu novērst trūkumu. Aicinājums bagātiem ir: esiet devīgi pret saviem trūcīgajiem brāļiem un izlietojiet savus līdzekļus Dieva darba uz priekšu virzīšanai. Cienīgie nabagi, kas tādi kļuvuši nelaimes vai slimības dēļ, pelna jūsu sevišķu aizgādību un palīdzību. “Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.”(1. Pēt. 3:8)

[482] Es brīdinu vīrus un sievas, kas sevi uzskata par dievbijīgiem un cer, nāvi neredzot, tikt pārcelti Debesīs, neesiet tik kāri uz peļņu un mazāk rūpējieties par sevi. Ar skaistiem, nesavtīgiem labdarības darbiem atgūstiet dievišķo vīrišķību un savu cēlo sievišķību. No visas sirds nīstiet savu agrāko mantrausīgo, skopo garu un sasniedziet patiesu dvēseles cēlumu. Dievs man ir rādījis, ka, ja jūs dedzīgi nenožēlosiet savus grēkus un neatgriezīsities, tad Kristus jūs izspļaus no Savas mutes. Sabatu turošie adventisti apliecina, ka seko Kristum, bet daudzu darbi runā pretī viņu ticības apliecībai. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt. (..) Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:16,21)

Es uzaicinu visus, kas saka, ka tic patiesībai, ņemt vērā Dieva Dēla raksturu un dzīvi. Viņš ir mūsu piemērs. Viņa dzīve iezīmējas ar nesavtīgu labdarību. Viņš vienmēr ir jutis līdzi cilvēcīgajām bēdām un sāpēm. Viņš gāja apkārt, labu darīdams. Viņa dzīvē nebija neviena vienīga savtīga darba. Viņa mīlestība uz kritušo cilvēci, vēlēšanās to glābt bija tik liela, ka Viņš uzņēmās uz Sevis Tēva taisnās dusmas un bija ar mieru izciest to pārkāpumu sodu, kas vainīgo cilvēku iegrūda degradācijā. Viņš cilvēka grēkus nesa pats savās miesās. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Kor. 5:21)

Labklājība un bagātība pārāk bieži iznīcina patiesu augstsirdību un devību. Vīri un sievas, atrodoties nelaimē vai nospiedošā, pazemojošā nabadzībā, reizēm apliecina ļoti lielu mīlestību uz patiesību, parāda sevišķu interesi par Dieva darba attīstību un līdzcilvēku glābšanu un runā par to, ko viņi darītu, ja tikai viņiem būtu līdzekļi. Bieži vien Dievs šos cilvēkus pārbauda; Viņš piešķir viņiem veiksmi; svētī viņu kurvi un krājumu, pāri par to, ko viņi ir gaidījuši. Bet viņu sirdis ir viltīgas. Viņu labie nodomi un solījumi līdzinās irstošai smiltij. Jo vairāk viņiem ir, jo vairāk viņi iekāro. [483] Jo vairāk viņiem veicas, jo dedzīgāk viņi dzenas pēc peļņas. Daži, kas, ciešot trūkumu, bija pat devīgi, kļūst skopi un ar augstām prasībām. Nauda kļūst par viņu dievu. Viņi priecājas par varu, kādu viņiem dod nauda, par godu, kuru saņem naudas dēļ. Eņģelis sacīja: “Ņemiet vērā, kā viņi iztur pārbaudi. Redziet, kāds raksturs attīstās bagātības iespaidā.” Daži apspieda trūcīgos un gribēja nopirkt par viszemāko cenu viņu darbu. Viņi bija valdonīgi, pavēlnieciski; nauda bija viņu vara. Es redzēju, ka Dievs acs bija pār viņiem. Viņi bija piekrāpti. “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” Atkl. 22:12

Daži bagātie neatturas no kalpošanas darba. Viņi stingri ievēro sistemātisku labdarību un, slavējot sevi par savu noteiktību un augstsirdību, domā, ka ar to viņu pienākums beidzas. Šis darbs ir labs, tomēr ar to vēl viņu pienākums neizbeidzas. Dievam pret viņiem ir prasības, kuras viņi neizprot. Sabiedrībai ir prasības pret viņiem; līdzcilvēkiem ir pret viņiem prasības. Katram viņu ģimenes loceklim ir prasības pret viņiem. Vajadzētu ievērot visas šīs prasības, nevienu no tām neaizmirstot un neizturoties pret tām nevērīgi. Daži cilvēki dod sludinātājiem un liek kaut ko arī mantu namā ar tādu apmierinātības sajūtu, it kā līdz ar to viņi iegūtu tiesības ieiet Debesīs. Daži domā, ka, ja viņiem pastāvīgi nav lielu ienākumu, tad viņi nekā nevar darīt Dieva darba atbalstīšanai. Viņi domā, ka pamatkapitālu nedrīkst aizskart nekādā gadījumā. Ja mūsu Glābējs viņiem teiktu tos pašus vārdus, ko savā laikā dzirdēja bagātais jauneklis: “Tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Mat 19:21, tad viņi bēdīgi aizietu prom, izvēloties labāk riskēt palikt pie saviem elkiem, savas bagātības, nekā no tās atteikties, lai nodrošinātu sev mantu Debesīs. Bagātais jauneklis apliecināja, ka no savas jaunības ir turējis visus Dieva baušļus, nešaubījās par savu godīgumu un taisnīgumu, un, domādams, ka ir pilnīgs, [484] viņš jautā: “Kā man vēl trūkst?” 20. p. Jēzus tūlīt iznīcina viņa drošības sajūtu, norādot uz viņa elkiem, viņa īpašumu. Viņam bija citi dievi, kurus viņš vērtēja augstāk par Kungu un kas viņam bija dārgāki par mūžīgo dzīvību. Dievs nesaņēma viņa visaugstāko un lielāko mīlestību. Tāds stāvoklis ir arī dažiem cilvēkiem, kas saka, ka tic patiesībai. Viņi domā, ka ir pilnīgi, ka viņiem nekā netrūkst, kad patiesībā viņi ir tālu no pilnības un nododas elkiem, kas viņus izslēgs no Debesīm.

Daudzi žēlo Dienvidu štatu vergus, tāpēc ka viņi saistīti pie darba, kamēr verdzība pastāv viņu pašu ģimenēs. Mātei un bērniem ļauj strādāt no rīta līdz nakts tumsai, viņiem nav atpūtas. Viņus apņem nepārtraukts darba loks, un rūpes smagi gulstas uz viņu pleciem. Viņi sevi sauc par Kristus sekotājiem, bet kur ir laiks pārdomām un lūgšanām? Vai viņiem ir laiks uzņemt barību prāta attīstībai, lai gars, ar kuru viņi kalpo Dievam, netiktu aizkavēts augšanā? Dievs uzaicina katru atsevišķu cilvēku izlietot Viņa pagodināšanai podus, kurus Viņš viņam uzticējis, un, šos podus attīstot un papildinot, iegūt sev vēl citus. Dievs mums uzlicis pienākumu darītu labu citiem. Mūsu darbs priekš citiem šai pasaulē nemitēsies, līdz kristus Debesīs teiks: “Ir padarīts. “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķistais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” Atkl. 22:11

Daudziem, šķiet, nav patiesas izpratnes par savu atbildību Dieva priekšā. Viņiem jācīnās, lai ieietu pa šaurajiem vārtiem, un daudzi centīsies ieiet un nespēs. Debesis prasa, lai viņi censtos arī citus pamudināt un pārliecināt cīnīties ieiet pa šaurajiem vārtiem. Jaunus un vecus gaida nopietns darbs ne tikai savu dvēseļu glābšanā, bet arī citu dvēseļu glābšanā. Nav neviena spriest spējīga cilvēka, kurš neatstātu kādu iespaidu. Viņu vienaldzība iespaido citas dvēseles, kavējot tās cīnīties ieiet pa šaurajiem vārtiem, vai nopietni, neatlaidīgi un nenogurstoši pūloties, viņi arī citus pārliecina par nepieciešamību ieiet pa šiem vārtiem. [485] Neviens neieņem neitrālu stāvokli, neatstājot uz citiem ne pamudinošu, ne kavējošu iespaidu. Kristus saka: “Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” Lūkas 11: 23 Uzmanieties, kā gados jaunie, tā vecie; jūs darāt vai nu Kristus darbu, glābjot dvēseles, vai arī sātana darbu, vedot tās uz pazušanu. “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Mat. 5:16

Jaunieši var atstāt spēcīgu iespaidu, ja viņu atteiksies no lepnuma un savtīguma un nodosies Dievam; tomēr vispārīgi viņi negrib nest nastas citu labā. Nākas rūpēties par viņiem pašiem. Ir pienācis laiks, kad Dievs prasa šai ziņā pārmaiņu. Viņš uzaicina jauniešus un pieaugušos būt dedzīgiem un atgriezties. Ja viņi turpinās palikt savā remdenajā stāvoklī, tad Viņš viņus izspļaus no Savas mutes. Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.” Jaunieti, jauniete, tavi darbi ir zināmi, kā labie, tā ļaunie. Vai tu esi bagāts labos darbos? Jēzus nāk pie tevis kā padomdevējs: “Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” Atkl. 3:18

Veselības reforma

1865. gada 25. decembrī Ročesterā, N.Y., dotajā parādīšanā es redzēju, ka Sabatu turošie ļaudis ir bijuši pārāk nevērīgi pret gaismu, ko Dievs ir devis par veselības reformu; ka mūsu priekšā vēl ir liels darbs un ka mēs kā tauta esam bijuši pārāk kūtri paklausīt ceļu paverošai Dieva aizgādībai, kā Viņš ir izvēlējies mūs vadīt.

[486] Man rādīja, ka veselības reformas darbs ir tikai mazliet aizskārts. Kamēr daži to dziļi saprot un dzīvo saskaņā ar savu ticību, citi paliek vienaldzīgi un tik tikko ir spēruši pirmos soļus reformas virzienā. Liekas, ka viņiem ir neticīga sirds, un, ja šī reforma ierobežo viņu iekārojošo apetīti un citas tieksmes, daudzi tūlīt atraujas atpakaļ. Viņiem ir citi Dieva Kunga priekšā. Viņu garša, ēstkāre un citas tieksmes ir viņu dievs; un, kad cirvis ir pielikts pie koka saknes un skārti tie, kas uz veselības rēķina nodevušies samaitātai apetītei, tad viņi nevēlas tikt pārliecināti; un, ja arī Dieva balss tieši runātu uz viņiem, aicinot viņus atstāt veselību postošo ieradumu piekopšanu, tad daži tomēr turpinātu turēties pie kaitīgajām lietām, ko viņi mīl. Liekas, ka viņi piesaistīti saviem elkiem un Dievs drīz sacīs Saviem eņģeļiem: “Lieciet viņus mierā.”

Man rādīja, ka veselības reforma ir trešās eņģeļa vēsts daļa un ka to savienība ir tik cieša, kā rokai un plaukstai ar cilvēka ķermeni. Es redzēju, ka mums kā tautai jāiet uz priekšu šajā lielajā darbā. Sludinātājiem un ļaudīm jārīkojas. Dieva ļaudis nav sagatavoti trešā eņģeļa skaļajam saucienam. Viņiem darāms darbs pašiem priekš sevis, kuru viņiem nevajadzētu atstāt, lai to viņu vietā padarītu Dievs. Šo darbu viņš atstājis darīt viņiem pašiem. Tas ir personīgs darbs; neviens to nevar padarīt otra vietā. “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.” 2. Kor. 7:1 Nesātīga ēšana ir šī laikmeta valdošais grēks. Iekārojoša apetīte vīrus un sievas padara par vergiem, aptumšo viņu saprātu un tik tālu notrulina morālo izpratni un tikumības izjūtu, ka svētās, augšupceļošās Dieva Vārda patiesības vairs netiek vērtētas. Pār vīriem un sievām valdījušas zemas tieksmes.

Lai būtu derīgi pārvēršanai, Dieva ļaudīm jāpazīst pašiem sevi. Viņiem jāpazīst savas miesas uzbūve, [487] lai viņi līdz ar Dziesminieku varētu izsaukties: “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts.” Ps. 139: 14 Ēstkāri un citas tieksmes vienmēr vajadzētu pakļaut morālei un saprātam. Miesai vajadzētu kalpot garam un ne garam miesai.

Man rādīja, ka, ja gribam nodrošināt veselību, nostājoties pareizās attiecībās pret dzīvi, mūs gaida daudz lielāks darbs, nekā mēs līdz šim esam sapratuši. Dr. A dara lielu un labu darbu, ārstējot slimības un apgaismojot tos, kas visu savu dzīvi nav zinājuši, kādu iespaidu uz veselību atstāj ēšana, dzeršana un strādāšana. Dievs savā žēlastībā caur Savu vienkāršo darba rīku devis Saviem ļaudīm gaismu, ka, lai pārvarētu slimības, viņiem jāaizliedz samaitātā apetīte un visās lietās jāievēro sātība. Uz viņu tekas dievs licis spīdēt lielai gaismai. Vai tiem, kas “gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos,” Tit. 2:13,14 jāatrodas aiz mūsu dienu reliģijas pārstāvjiem, kuri netic Pestītāja drīzajai atnākšanai? Īpašajiem ļaudīm, kurus Viņš šķīsta Sev, lai tos, nāvi neredzējušus, pārceltu Debesīs, labo darbu ziņā nevajadzētu atrasties aiz citiem cilvēkiem. Cenšoties tīrīt sevi no visas aptraipīšanās pie miesas un gara, pilnīgi svētojoties Dieva bijāšanā, viņiem vajadzētu būt tik tālu priekšā citiem cilvēkiem virs zemes, cik viņu ticības apliecība ir augstāka par citu cilvēku ticības apliecību.

Daži nicinoši smīnējuši par šo reformas darbu un sacījuši, ka viss tas nav bijis nepieciešams, ka tas ir vienkāršs satraukums, lai novērstu prātu no tagadējās patiesības. Viņi ir teikuši, ka lietas ir aizvestas līdz galējībām. Tādi cilvēki nezina, ko viņi runā. Kamēr vīri un sievas, kas sevi sauc par dievbijīgiem, ir slimi no galvas virsmas līdz kāju pēdām, [488] kamēr viņu fiziskie, garīgie un morālie spēki ir novājināti, nododoties samaitātai apetītei un pārmērīgam darbam, kā viņi var, atrodoties tādā stāvoklī, novērtēt patiesības pierādījumus un izprast Dieva prasības? Ja viņu morālie un intelektuālie spēki ir aptumšoti, tad viņi nespēj pareizi izprast un novērtēt ne atpirkšanas darba lielo vērtību, ne visa Dieva darba augsto raksturu, ne arī atrast prieku Dieva Vārda studijās. Kā nervozs kuņģa slimnieks var būt vienmēr gatavs lēnprātīgi un bijīgi atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa pamatojumu par viņā esošo cerību? Cik ātri tāds apjuks un uztrauksies un, neveselīgas iztēles vadīts raudzīties uz lietām pavisam nepareizā gaismā un trūkstot lēnprātībai un mieram, kas raksturoja Kristus dzīvi, vārdu cīņā ar neprātīgiem cilvēkiem būs spiests apkaunot savu ticības apliecību. Skatoties uz lietām no augsta reliģiska viedokļa, mums, lai līdzinātos Kristum, jābūt pilnīgiem reformas izvedējiem dzīvē.

Es redzēju, ka mūsu Debesu Tēvs, sniedzot gaismu par veselības reformu, dāvinājis mums lielas svētības, lai mēs varētu paklausīt Viņa prasībām un pagodināt Viņu savā miesā un garā, kas pieder Viņam, un beidzot bez vainas stāvēt Viņa troņa priekšā. Mūsu ticība prasa, lai mēs paceltu standartu un ietu uz priekšu. Daudziem, kas apšauba citu rīcību veselības reformas izpratnē, vajadzētu pašiem kā saprātīgiem cilvēkiem kaut ko darīt. Cilvēce atrodas nožēlojamā stāvoklī, ciešot no dažnedažādām slimībām. Daudzi ir mantojuši slimības, un viņi ļoti cieš savu vecāku nepareizo ieradumu dēļ; tomēr viņi savā dzīvē un attiecībās pret bērniem turpina rīkoties tikpat nepareizi kā viņu vecāki. Viņi ir nevērīgi pret sevi. Viņi ir slimi un nesaprot, ka viņu pašu nepareizie ieradumi ir iemesls šīm bezgalīgajām ciešanām.

Vēl ir pavisam maz cilvēku, kas pietiekoši atmodušies, [489] lai izprastu, cik lielā mērā ēšanas ieradumi iespaido viņu veselību, raksturu un lietderību šinī pasaulē un arī mūžīgo likteni. Es redzēju, ka cilvēkiem, kas saņēmuši gaismu no Debesīm un atzinuši, kādu labumu sniedz staigāšana šai gaismā, pienākas parādīt lielāku interesi par tiem, kas vēl cieš zināšanu trūkuma dēļ. Sabata turētājiem, kas gaida sava Pestītāja drīzo atnākšanu, vajadzētu būt pēdējiem intereses neparādīšanā šim lielajam reformas darbam. Vīri un sievas ir jāapmāca, un sludinātājiem un ļaudīm vajadzētu izjust uz sevis gulstamies darba nastu par šī jautājuma izskaidrošanu un cilvēku pārliecināšanu tādā veidā, lai veselības reforma viņiem kļūtu tuva un dārga.

Man rādīja, ka mums vajadzētu iekārtot uzturēšanās vietu slimniekiem un tiem, kas vēlas mācīties, kā rūpēties par savu organismu, lai novērstu slimības. Mums nevajadzētu palikt vienaldzīgiem un spiest slimos, kas vēlas dzīvot patiesībā, doties atgūt savu veselību uz plaši pazīstamajām ūdens dziedniecības iestādēm kur nemaz nevērtē mūsu ticību. Ja viņi tur izveseļojas, tad par to var nākties samaksāt ar reliģisko pārliecību. Kas stipri ir cietuši no miesas slimībām, tie ir vāji, kā garīgi, tā morāli. Redzot labumu, kāds iegūstams no pareizas ūdens dziedniecības metožu pielietošanas, pareizas svaiga gaisa izmantošanas un pareizas diētas, viņi sāk domāt, ka ārsts, kurš prot sekmīgi ārstēt slimību, nevar stipri kļūdīties arī savos reliģiskajos uzskatos, ka tiem, kas nodevušies lielajam un labajam cilvēces ciešanu atvieglošanas darbam, jābūt vai nu daļējai vai arī pilnīgai taisnībai. Un tā mūsu ļaudīm, cenšoties atgūt veselību šajās iestādēs, draud briesmas sapīties slazdu valgos.

Man vēl rādīja, ka tie, kuri stipri reliģiskajos pamatlikumos un noteikti paklausa visām Dieva prasībām, nevar saņemt tādu labumu no šādām plaši pazīstamajām dziedniecības iestādēm, kādu tur gūst citu ticību cilvēki. Sabata turētāji savā ticībā ir īpatnēji. [490] Populārajās ūdens dziedniecības iestādēs ļoti grūti tā turēt visus Dieva baušļus un viņa prasības, lai Dievs attiecīgā cilvēka rīcību atzītu par labu un uzskatītu to par savu īpašumu. Viņiem tad visu laiku sev līdz jānēsā evaņģēlija siets un jāsijā viss, ko viņi dzird, lai varētu sev izvēlēties labo un atteikties no sliktā.

Ūdens dziedniecības iestāde – ir bijusi vislabākā Savienotajās Valstīs. Tās vadītāji dara lielu un labu darbu, cik tālu tas attiecas uz slimību dziedināšanu. Tomēr viņu reliģiskajiem principiem mēs nevaram uzticēties. Atzīstot sevi par kristiešiem, viņi saviem slimniekiem ieteic kāršu spēli, dejošanu un teātru apmeklēšanu, visu, kas tiecas pretī ļaunumam vai, saudzīgi izsakoties, kas izskatās ļauns un ir tieši pretējs Kristus un Viņa apustuļu mācībām. Apzinīgie Sabata ievērotāji, kas veselības atgūšanai apmeklē šīs iestādes, nevar saņemt no tām tādu labumu, kādu viņi iegūtu, ja viņi pastāvīgi nebūtu spiesti uzmanīties, lai nesakompromitētu savu ticību, neapkaunotu sava Glābēja darbu un nesasaistītu paši savas dvēseles.

Man rādīja, ka Sabata turētājiem vajadzētu pavērot ceļus, lai tie, kam ir tāda pat dārga ticība, varētu saņemt palīdzību, neizdodot līdzekļus iestādēs, kur ir apdraudēta viņu ticība un reliģiskie principi un kur viņi reliģiskā dzīvē nevar atrast nekādu atsaucību, ne saskaņu. Dievs Savā aizgādībā vadījis Dr. B uz N, lai viņš tur iegūtu pieredzi, kādu citādi viņš nebūtu mantojis, jo Dievam priekš viņa ir darbs veselības reformas lietā. Kā praktizējošs ārsts viņš jau daudzu gadu garumā iepazinās ar cilvēka organisma uzbūvi, un Dievs tagad grib, lai viņš teorētiski un praktiski mācītu citus, kā cilvēkam izmantot sev par labu svētības, kas atrodas viņa sniedzamības robežās. Dievs grib, lai viņš sagatavotos palīdzēt slimniekiem un pamācītu tos, kas nezina, [491] kā saglabāt esošos spēkus un veselību un kā novērst saslimšanu, gudri lietojot debesu dziedniecības līdzekļus – tīru ūdeni, gaisu un diētu.

Man rādīja, ka Dr. B ir piesardzīgs, uzmanīgs un ļoti apzinīgs cilvēks, cilvēks, kuru Dievs mīl. Viņš ir pārdzīvojis daudz grūtību, kas viņam nākušas par labu, kaut gan, tām klāt esot, viņš ne vienmēr varēja saprast, kādu labumu tās varētu nest. Dr. B nav tāds cilvēks, kas, ticot patiesībai un ejot pa tās ceļu, kļūst iedomīgs un paaugstināsies. Viņš nav cilvēks, kas varētu kļūt despotisks un valdonīgs. Viņš pārāk bijīgi pieņem godu, kuru viņam sniedz viņa stāvoklis. Viņš labprāt apspriedīsies ar citiem un būs viegli pieejams lūgumiem; viņam draud briesmas uzņemties nastas, kuras viņam nevajadzētu nest. Viņš redz un saprot, kas ir darāms, un atradīsies briesmās strādāt par daudz. Viņš ir ļoti jūtīgs un līdzjūtīgs un dziļi jutīs līdzi visiem slimniekiem; un, ja viņam to atļaus, tad viņš nesīs tik smagas atbildības nastas, ka beidzot zem to svara sabruks.

Autoritatīviem vīriem un sievām vajadzētu palīdzēt Dr. B ar savām lūgšanām, līdzjūtību, sirsnīgu sadarbību, priecīgiem cerības pilniem vārdiem un norādījumiem un padomiem, – visu to viņš pratīs novērtēt. Viņa stāvoklis nevar būt apskaužams. Ja viņš uzņemas lielas atbildības, tad ne dzenoties pēc tām, ne lai iegūtu līdzekļus dzīvei, jo tos viņš var sagādāt daudz vieglākā veidā, izvairoties no rūpēm, grūtībām un sarežģījumiem, kas viņu sagaida šai vietā. Viņu vadīs vienīgi pienākums; pārliecinājies par to, kurp viņu sauc pienākums, viņš ies pa šo ceļu un stāvēs savā sargpostenī, lai arī kādas būtu sekas. Viņam vajadzētu parādīt līdzjūtību un ar viņu vajadzētu sadarboties cilvēkiem, kuriem ir iespaids, kurus Dievs vēlas redzēt viņam blakus, atbalstot viņu grūtajā darbā.

Pasaulē Dr. B varēja atrast labāku darbu par vietu, ko viņš tagad ieņem. [492] Man rādīja, ka šis postenis būtu visgrūtākais. Daudzi maz piedzīvojuši cilvēki nespēs izprast šī uzņēmuma lielumu un vēlēsies, lai viss kārtotos pēc viņu ieskatiem. Daži brīnīsies, kāpēc trūcīgos nevar dziedināt par velti, un viņi tiks kārdināti domāt, ka galu galā šis uzņēmums ir tikai naudas pelnīšana. viens otrs vēlēsies kaut ko teikt un atradīs pietiekoši daudz kļūdu, lai arī kāds būtu stāvoklis. Es redzēju, ka daži par tikumu uzskatīs skaudību, nostāšanos malā un pretošanos. Viņi lepojas, ka nepieņem visu, līdzko tas parādās. Līdzīgi Tomam viņi lielās ar savu neticību. Bet vai Jēzus uzslavēja neticīgo Tomu? Sniedzot iepriekš prasītos pierādījumus ticībai, Jēzus viņam sacīja: “Tāpēc ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz, tomēr tic.”

Es redzētu, ka Sabata ievērojošiem adventistiem netrūkst līdzekļu. Pašlaik viņiem vislielākās briesmas draud pavairot īpašumus. Daži pastāvīgi palielina savas rūpes un darbu; viņi ir pārslogoti. Rezultātā viņi gandrīz pilnīgi aizmirst Dievu un Viņa darba vajadzības; viņi ir garīgi miruši. Viņi tiek aicināti pienest Dievam upuri, ziedojumu. Upuru gars nepieaug, bet gan samazinās un panīkst. Es redzēju, ka šis pasākums ir cienīgs, lai Dieva tauta tajā iesaistītos ar saviem līdzekļiem, lai viņi tajā ieguldītu līdzekļus Dievam par godu un Viņa darba uz priekšu virzīšanai. Daudz līdzekļu, kas atrodas mūsu ļaužu rokās, ir to īpašniekiem tikai par ļaunu.

Mūsu ļaudīm vajadzētu būt pašu vadītai iestādei, kur varētu saņemt palīdzību slimnieki un cietēji, kas vēlas būt veseli un stipri, lai varētu pagodināt Dievu savā miesā un garā, kas pieder Viņam. Šāda iestāde, pareizi vadīta, [493] būtu līdzeklis mūsu uzskatu atklāšanai tiem cilvēkiem kurus mums nav iespējams aizsniegt, sludinot un aizstāvot patiesību parastā veidā. Neticīgie, uzturoties iestādē, kas būs iekārtota sekmīgai slimību dziedināšanai un kuru vadīs Sabatu ievērojoši ārsti, līdz ar to nonāks tiešā patiesības iespaidā. Iepazīstoties ar mūsu ļaudīm un mūsu patieso ticību, tiks pārvarēti viņu aizspriedumi un viņi būs labvēlīgi iespaidoti. Nonākot patiesības iespaidā, daži ne tikai iegūs atvieglojumu miesīgām vainām, bet atradīs arī dziedinošu balzamu savām grēkiem slimajām dvēselēm.

Kad saprātīgas ārstēšanas rezultātā veselība uzlabosies un slimniekiem atgriezīsies dzīves prieks, tad tiem, kas būs bijuši par darba rīkiem viņu veselības atjaunošanā, piederēs viņu uzticība. Slimnieku sirdis pildīs pateicība, un daudz vieglāk tur sev mājvietu atradīs labā patiesības sēkla; dažos gadījumos tā tiks kopta, uzdīgs un nesīs augļus Dievam par godu. Viena šādā veidā izglābta dvēsele būs vairāk vērta par visiem līdzekļiem, kas vajadzīgi šīs iestādes dibināšanai. Dažiem nepietiks morālas drosmes paklausīt savai pārliecībai. Viņi var būt pārliecināti, ka Sabata ievērotājiem ir patiesība, bet tās pieņemšanai ceļā stāv pasaule un neticīgie radi. Viņi nespēj izprast, ka Kristus dēļ jāupurē viss. Tomēr daži no šiem tikko pieminētajiem ļaudīm aizies, atbrīvojušies no aizspriedumiem, un turpmāk būs septītās dienas adventistu ticības aizstāvji. Daži, kas aizies izārstēti vai saņēmuši lielu palīdzību, kļūs par līdzekļiem mūsu ticības atklāšanai jaunās vietās, un patiesības karogs pacelsies tur, kur nebūtu bijis iespējams atrast pieeju, ja cilvēki veselības atgūšanas labad uzturoties mūsu ļaužu vidū, nebūtu atbrīvojušies no aizspriedumiem.

Citi, aizejot uz savām mājām, kļūs par lielu grūtību radītājiem. Tomēr tam nevajadzētu nevienu padarīt mazdūšīgu vai novērst viņu no šī labā darba. Sātans un viņa aģenti darīs visu iespējamo, [494] lai traucētu un sarežģītu stāvokli un apgrūtinātu tos, kas no sirds nododas šī reformas darba veicināšanai.

Mūsu ļaudīm ir bagātīgs līdzekļu krājums, un, ja visi izpratīs šī darba svarīgumu, tad šis lielais pasākums nesagādās grūtības. Visiem vajadzētu justies sevišķi ieinteresētiem tā atbalstīšanā un uzturēšanā. Sevišķi tas attiecas uz tiem, kam ir līdzekļi, ko var ieguldīt šajā uzņēmumā. Vajadzētu iekārtot piemērotu mājvietu slimnieku uzņemšanai, lai, pareizi izlietojot līdzekļus un Dieva piešķirtās svētības, remdētu viņu ciešanas un pamācītu, kā viņi paši var par sevi rūpēties un novērst saslimšanas iespējas.

Daudzi, kas sevi sauc par patiesības piekritējiem, kļūst skopi un mantkārīgi. Viņiem jāatmostas, lai izprastu savu stāvokli. Viņiem virs zemes pieder tik daudz mantas, ka viņu sirds ir piesieta šīm bagātībām. Pārāk liela daļa viņu mantas atrodas šinī pasaulē un tikai mazliet Debesīs; tāpēc viņi pieķērušies laicīgajiem īpašumiem un ne debešķīgajam mantojumam. Tagad viņiem paveras laba iespēja izlietot savus līdzekļus cietušās cilvēces vajadzībām un arī patiesības uz priekšu virzīšanai. Šim uzņēmumam nekad nevajadzētu atļaut ciest līdzekļu trūkuma dēļ. Namturiem, kam Dievs uzticējis līdzekļus, tagad vajadzētu atsaukties un izlietot tos Dievam par godu. Kas mantkārīgi savus līdzekļus aizturēs, tiem tie izrādīsies drīzāk par lāstu, un ne par svētību.

Cilvēkiem, kuriem Dievs uzticējis līdzekļus, vajadzētu nodibināt fondu par labu cienīgajiem trūkumcietējiem, kas ir slimi un nav spējīgi segt ārstēšanās izdevumus šajā iestādē. Ir tādi ievērojami un cienīgi trūkumcietēji, kuru iespaids nācis par labu Dieva darbam. Fonda nodibināšanas mērķim vajadzētu būt dziedināt trūcīgos, kurus par tādas palīdzības cienīgiem atzīst vietējā draudze. [495] Ja ļaudis, kuriem ir līdzekļu pārpilnība, nedos šim mērķim, neprasot attiecīgo līdzekļu atdošanu, tad trūcīgie nebūs spējīgi saņemt labumu, kādu sniedz ārstēšanās šinī iestādē, kur izvērstais darbs prasa tika daudz līdzekļu. Šādu iestādi darbības sākuma periodā, kad norisinās cīņa par tās pastāvēšanu, nevajadzētu apgrūtināt ar pastāvīgu līdzekļu izdošanu, neko nesaņemot atpakaļ.

Liecības draudzei nr. 12

Uzruna jauniešiem

[496] Jaunieši – Sabata ievērotāji – ir nodevušies izpriecu meklēšanai. Es redzēju, ka starp divdesmitiem nav viena, kas zinātu, ko nozīmē praktiska reliģija. Viņi pastāvīgi kaut ko meklē, lai apmierinātu savas ilgas pēc pārmaiņām un izpriecām, un, ja viņiem neatvērs acis un viņi neatmodīsies, lai no sirds varētu teikt: “Es visu turu par zaudējumu pret mana Kunga, Jēzus Kristus atzīšanas augsto mantu,” tad viņi nebūs Viņa cienīgi un neiegūs mūžīgo dzīvību. Jaunieši visā visumā atrodas briesmīgos maldos, tomēr sevi atzīst par dievbijīgiem. Viņiem ir Dieva Vārds, tomēr šī Vārda brīdinājumus, pamācības, rājienus un aizrādījumus viņi neņem vērā un tāpat izturas pret pamudinājumiem un apsolījumiem, kas doti paklausīgajiem un uzticīgajiem. Visu Dieva apsolījumu piepildīšanās nosacījums ir pazemīga paklausība. Jauniešiem dots tikai viens Paraugs, bet kāda līdzība ir viņu dzīvei ar Kristus dzīvi? Es jūtos satraukta, visur redzot vieglprātīgus jauniešus, kas saka, ka tic patiesībai. Nekas neliecina, ka viņi domātu par Dievu. Viņu prāts ir piepildīts ar niekiem. Viņu sarunas ir tukšas, kas neko nedod. [497] Viņi kāri pievēršas mūzikai, un sātans zina, kādus orgānus uzbudināt, lai iejūsmotu, saistītu un apburtu prātu, ka viņi neilgotos pēc Kristus. Trūkst garīgu dvēseles ilgu pēc dievišķām zināšanām, pēc pieaugšanas žēlastībā.

Man rādīja, ka jauniešiem jāieņem augstāks stāvoklis, ka viņu padomdevējam un vadonim jābūt Dieva Vārdam. Uz jauniešiem gulstas svinīgas atbildības, kuras viņi uzlūko nenopietni. Mūzikas ieviešana viņu mājās, kas aizvietojusi pamudinājumus uz svētumu un garīgumu, ir kalpojusi prāta novēršanai no patiesības. Vieglprātīgas dziesmas un laikmetīgā vieglā mūzika, liekas, saskan ar viņu gaumi. Mūzikas instrumenti paņēmuši laiku, ko vajadzētu veltīt lūgšanām. Pareizi pielietota, mūzika ir liela svētība, bet, nepareizi izlietota, tā ir briesmīgs lāsts. Tā uzbudina, bet nedod spēku un drosmi, ko kristietis var atrast vienīgi pie žēlastības torņa, pazemībā atklājot savus trūkumus, savas vajadzības un ar stipru kliegšanu un asarām lūdzot pēc spēka no Debesīm pretoties ļaunā spēcīgajām kārdināšanām. Sātans jauniešus ved pilnīgā gūstā. Ak, ko lai es saku, lai viņus ierosinātu salauzt viņa valdzinošo varu! Viņš ir prasmīgs burvis un vilina viņus pretī bojāejai. Uzklausiet inspirētās Dieva grāmatas pamācības. Es redzēju, ka sātans tā notrulinājis jauniešu prātus, ka viņi nespēj saprast Dieva Vārta patiesības. Viņu iejūtība kļuvusi tik vāja, ka viņi neņem vērā svētā apustuļa doto priekšrakstu:

“Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” Efez. 6:1–3 “Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam.” Kol. 3:20 Bērniem, kas savus vecākus negodā, viņiem nepaklausa un neņem vērā viņu padomus un norādījumus, nav daļas uz atjaunotās zemes. [498] Uz šķīstītās Jaunās zemes nebūs vietas nedisciplinētiem, nepaklausīgiem, nepateicīgiem dēliem un meitām. Ja tādi bērni neiemācīsies paklausību un padevību šeit, tad to viņi nekad neiemācīsies; atpestīto mieru neaptraipīs nepaklausīgi, nesavaldāmi un nepadevīgi bērni. Neviens bauslības pārkāpējs nevar iemantot Debesu valstību. Vai visi jaunieši var priecīgi lasīt piekto bausli Kunga likumos, kuru Jehova pasludināja uz Sinaja un ar Savu pirkstu iegravēja uz akmens galdiņiem? “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” 2. Mozus 20:12

Man norādīja uz daudzām Rakstu vietām, kas jauniešiem skaidri atklāj, ko Dievs no viņiem sagaida. Ar šīm skaidrajām mācībām viņiem būs jāsastopas lielajā tiesas dienā. Tomēr starp divdesmit jauniešiem vai jaunavām, kuri atzīst tagadējo patiesību, nav viena vai vienas, kas ņemtu vērā šīs Bībeles mācības. Jaunieši pietiekoši daudz nelasa Dieva Vārdu, lai uzzinātu, ko Dievs no viņiem prasa šinī Vārdā; tomēr šīs patiesības viņu tiesās lielajā Dieva dienā, kad jauni un veci saņems miesās darītiem darbiem atbilstoši atalgojumu.

Jānis saka: “Es jums esmu rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat spēcīgi un Dieva Vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši. Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē; jo, kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un tās kārība; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.”

Šīs jaunekļiem dotās pamācības attiecas arī uz jaunavām. Jaunība viņu neatbrīvo no atbildībām, kas gulstas uz viņiem visiem. Viņi ir spēcīgi, un rūpes un gadu svars viņus nav nogurdinājuši; viņu jūtas ir dedzīgas, un, ja viņi tās atraus no pasaules un pievērsīs Kristum un Debesīm, darot Dieva prātu, tad viņiem būs cerība uz labāku dzīvi, kas nebeigsies, un viņi dzīvos vienmēr, vainagoti ar slavu, godu, [499] nemirstību, mūžīgu dzīvi. Ja jaunieši dzīvo, lai apmierinātu miesas kārības, acu kārības un dzīves lepnumu, tad viņi tiecas uz šīs pasaules lietām, izpatīkot savam lielajam pretiniekam un šķirot sevi no Tēva. Un kad vēlāk šīs meklētās lietas izgaist, tad izirst arī viņu cerības un bojā iet visas viņu izredzes. Šķirti no Dieva, viņi rūgti nožēlos savu neprātīgo izvēli kalpot savam priekam, apmierināt savas iegribas un par nedaudziem vieglprātīgiem priekiem pārdot svētlaimības dzīvi, kurā viņi būtu varējuši priecāties mūžīgi.

Svētā Gara inspirētais apustulis saka: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē.” Un tad brīdinot viņš piebilst: “Jo, kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības.” Tā ir satraucoša patiesība, ka jauniešu prātā uzvar mīlestība uz pasauli. Viņi neapšaubāmi mīl pasauli un lietas, kas ir pasaulē, un tieši šī iemesla dēļ viņu sirdīs nav vietas Dieva mīlestībai. Viņi prieku atrod pasaulē un pasaules lietās un ir svešinieki Tēvam un Viņa Gara jaukumam. Vieglprātība un mode, tukšas, nevajadzīgas sarunas un smiešanās, kas visā visumā raksturo jauniešu dzīvi, apkauno Dievu. Pāvils mudina jauniešus būt atturīgiem un apdomīgiem: “Jaunus vīrus pamāci tāpat, lai viņi ir prātīgi. Parādies pats visās lietās kā priekšzīme labos darbos, savā mācībā skaidrs un cienīgs, ar veselīgiem, nevainojamiem vārdiem, lai pretinieks top kaunā un lai viņam nav ļauna ko par jums runāt.”

Es ļoti lūdzu jauniešus savu dvēseļu labā ņemt vērā Svētā Gara vadītā apustuļa apmācību. Visi šie žēlastības pilnie norādījumi, brīdinājumi un rājieni būs vai nu dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Daudzi jaunieši sarunās ir bezrūpīgi un neapdomīgi. Viņi gatavi aizmirst, ka pēc viņu vārdiem viņus attaisnos vai arī notiesās. Visiem vajadzētu ņemt vērā Glābēja vārdus: [500] “Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu. Bet Es jums saku, ka par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, viņiem būs jāatbild soda dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.” Cik maz ņem vērā pat Debesu Skolotāja pamācības. Daudzi vai nu nepētī Dieva Vārdu vai arī nepiegriež vērību šī Vārda svinīgajām patiesībām, un šīs vienkāršās patiesības lielajā tiesas dienā celsies un viņus notiesās.

Vārdi un darbi skaidri liecina, kas ir sirdī. Ja sirdi pilda visādi nieki, uzpūtība un lepnums, mīlestība uz sevi un mīlestība uz drēbēm, tad sarunas risināsies par paradumiem, modi, tērpiem un ārējo izskatu, bet ne par Kristu un Debesu valstību. Ja sirdī mājo skaudība un nenovīdība, tad šīs jūtas parādīsies vārdos un darbos. Kas sevi mēro pie citiem, kas rīkojas tāpat kā citi un, attaisnojoties ar citu cilvēku kļūdām un nepareizībām, neaizsniedz par viņiem augstāku stāvokli, tie pārtiek no sēnalām un paliks garīgi neattīstīti kropļi tik ilgi, cik ilgi viņi turpinās izpatikt sātanam, nododoties savām nesvētajām jūtām. Daži runā par to, ko viņi ēdīs un dzers un ar ko viņi ģērbsies. Šīs domas izplūst no sirds pilnības, it kā laicīgās lietas būtu viņu lielais dzīves mērķis, viņu augstākais sasniegums. Šie cilvēki aizmirst Kristus vārdus: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”

Jaunatne savu sirdi ir pildījusi ar pašmīlību. To atklāj viņu ilgas redzēt savu seju mākslinieka atdarinājumā; viņi neapmierinās ar vienu attēlu, bet sava portreta dēļ sēd atkal un atkal,, katru reizi cerēdami, ka pēdējais zīmējums pārspēs iepriekšējos un īstenībā būs daudz skaistāks par oriģinālu. Šādā veidā tiek izšķiesta Kunga nauda, un kas ir iegūts? Tikai nožēlojams viņu atēnojums [501] uz papīra. Stundas, kuras vajadzētu veltīt lūgšanām, paņem viņu pašu nožēlojamais es; tā velti paiet dārgas pārbaudes laika stundas.

Sātans ir apmierināts, ja viņam izdodas savaldzināt jauniešu uzmanību un šķirt viņu domas no Dieva, tad viltnieks var nemanot viņiem pielavīties un, nesagatavotus triecienam, sapīt viņus savos valgos. Viņi nezina, ka Lielais Debesu Mākslinieks ievēro katru viņu rīcību, katru vārdu un ka viņu uzvešanās un pat viņu domas un sirds apslēptākās vēlēšanās ir uzticīgi atzīmētas. Katrs trūkums viņu morālajā raksturā ir atklāts eņģeļu skatam, un tiesas sprieduma izpildīšanas dienā viņi ieraudzīs uzticīgi zīmētu neizskaistinātu ainu. Visi viņu tukšie, vieglprātīgie vārdi ir ierakstīti grāmatā. Viņu nepatiesie vārdi arī ir pierakstīti. Viņu maldinošie darbi, kuru nolūki bija apslēpti cilvēku acīm, bet ne visu redzošā Jehovas acīm, visi ir uzrakstīti dzīvā ainojumā. Atklāts ir katrs savtīgs darbs.

Jaunieši vispārīgi izturas tā, it kā dārgas pārbaudes laika stundas, kamēr vēl ir žēlastības laiks, būtu vieni vienīgi lieli svētki un viņiem šai pasaulē vajadzētu baudīt tikai izpriecas, gūstot sev apmierinājumu nepārtrauktā satraukuma virknējumā. Sātans sevišķi pūlas panākt, lai viņi pasaulīgajās izpriecās justos laimīgi un sevi attaisnotu, cenšoties pierādīt šo izpriecu nekaitīgumu, nevainīgumu un pat derīgumu, kādu tās sniedz veselībai. Daži ārsti ir radījuši iespaidu, it kā garīgums un nodošanās Dievam kaitētu veselībai. Tas patīk dvēseļu ienaidniekam. Atrodas cilvēki ar slimīgu fantāziju, kas nepareizi attēlo Kristus reliģiju; tīro Bībeles reliģiju viņi nepazīst. Daži visā savas dzīves laikā sevi moka, pastāvīgi domājot par saviem grēkiem, un viss, ko viņi redz, ir tikai apvainotais Taisnais Dievs. Kristu un Viņa atpērkošo spēku caur Viņa asins nopelnu viņi nesaskata. Tādi cilvēki nezina, kas ir ticība. Šie cilvēki parasti ir tādi, kuru prāts nav pareizi līdzsvarots. Slimību dēļ, kas mantotas no vecākiem, un kļūdainas audzināšanas dēļ jaunībā viņi ir piesavinājušies [502] nepareizus ieradumus, kas kaitē miesai un garam rada slimīgu morālo izpratni un dara viņus nespējīgus pareizi domāt un rīkoties visos gadījumos. Viņu prāts nav pareizi līdzsvarots. Dievbijība un taisnība veselību neposta, bet tieši ir veselība miesai un stiprums dvēselei. Pēteris saka: “Jo kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt,... lai tas novēršas no ļauna un dara labu; lai tas meklē mieru un tam dzenas pakaļ. Jo Kunga acis ir pār taisniem un Viņa ausis uz viņu lūgšanām, bet Kunga vaigs ir pret tiem, kas ļaunu dara.” “Bet, ja jums arī jācieš taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi; un nebīstieties par viņu biedināšanu, nedz iztrūcinieties.”

Apziņa, ka esi rīkojies pareizi, ir vislabākās zāles slimai miesai un slimam garam. Sevišķās Dieva svētības, ko cilvēks saņem, ir veselība un spēks. Cilvēks, kurš ir mierīgs un apmierināts Dievā, atrodas uz ceļa, kas ved pretī veselībai. Apziņa, ka Kunga acs ir pār mums un Viņa auss ir atvērta mūsu lūgšanām, tiešām ir liels apmierinājums. Zināt, ka mums ir Draugs, Kurš nekad nevar kļūdīties un Kam mēs varam uzticēt visus dvēseles noslēpumus, ir vārdos neizsakāma priekštiesība. Cilvēki, kuriem slimība aptumšojusi morālo izpratni, nav tie, kas var sniegt skaistumu. Pārāk bieži viņi atrodas fanātisma ugunīs vai aukstas vienaldzības ūdeņos, vai arī bezdarbīgā drūmumā. Kristus vārdi ir vērtīgāki par visu Universa ārstu domām: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Šis ir pats pirmais lielais mērķis – Debesu valstība un Kristus taisnība. Visiem citiem mērķiem, kas mums jāsasniedz, vajadzētu stāvēt otrā vietā.

Sātans rādīs, ka svētuma ceļš ir grūti ejams, bet pasaulīgo prieku tekas nokaisītas ziediem. Pasauli un tās [503] priekus sātans jums attēlos nepareizās un glaimojošās krāsās. Iedomība ir viena no stiprākajām mūsu samaitātā rakstura īpašībām, un sātans zina, ka to viņš ar panākumiem var izlietot savā labā. Viņš glaimos jums caur saviem darba rīkiem (aģentiem). Jūs varat saņemt uzslavas, kas apmierinās jūsu iedomību un stiprinās lepnumu un savas vērtības apziņu, un varat sākt domāt, ka, ja jums ir tādas priekšrocības un pievilcīgums, tad iziet no pasaules, atšķirties un kļūt par kristieti, atsakoties no biedriem, nomirstot viņu uzslavām un nopēlumiem, ir pārāk nožēlojami. Sātans jums saka, ka ar tādām priekšrocībām, kādas jums ir, jūs varētu baudīt ļoti daudz pasaules prieku. Tomēr ņemiet vērā, ka zemes priekiem pienāks gals un ka tas, ko jūs sējat, jums būs arī jāpļauj. Vai cilvēka pievilcīgums (skaistums), spējas un talanti ir par vērtīgiem, lai tos veltītu Dievam, jūsu Radītājam, Tam, Kurš jūs sargā katru mirkli? Vai jūsu sagatavotība kādam darbam ir par vērtīgu, lai to veltītu Dievam?

Jaunieši pastāv uz to, ka viņiem nepieciešams kaut kas prāta uzmundrināšanai un izklaidēšanai. Es redzēju, ka prieks atrodams čaklā darbā un apmierinājums lietderīgā dzīvē. Daži tomēr apgalvo, ka viņiem vajadzīgs kaut kas interesants darba pārtraukuma brīžos, kāda garīga nodarbošanās vai izklaidēšanās, kas sniegtu patīkamu pārmaiņu un atspirdzinājumu rūpēs un nogurdinošajā darbā. Tieši to mums dod kristieša cerība. Reliģija ticīgajam būs ieprieca un mierinājums un drošs vadonis uz patiesas laimes Avotu. Jauniešiem vajadzētu pētīt Dieva Vārdu un nodoties pārdomām un lūgšanām, un viņi atradīs, ka nav iespējams labāk izlietot brīvos brīžus. Jaunie draugi, jums vajadzētu ņemt laiku sevis pārbaudīšanai, vai jūs atrodaties Dieva mīlestībā. Esiet čakli, lai jūs būtu droši par savu aicināšanu un izredzēšanu. Jūsu rīcības veids izšķir, vai jūs sev nodrošināsiet labāku dzīvi.

“Gudrības ceļi ir jauki ceļi, un visas tās tekas [504] ir miers.” Taisno dzīve nākotnē un viņu mūžīgais atalgojums ir augsti un cēli temati jauniešu domām. Pārrunājiet brīnišķo pestīšanas plānu, lielo upuri, kuru pienesa Godības Kungs, lai jūs Viņa asins nopelnā varētu tikt pacelti augstāk, līdz beidzot paklausot tiktu paaugstināti līdz Kristus tronim. Šim tematam vajadzētu izraisīt viscēlākās pārdomas. Mantot Dieva draudzību, – kas tā par priekštiesību! Sarunāšanās un satikšanās ar Dievu – kas gan vēl varētu mūs vairāk izdaiļot un pacelt pāri vieglprātīgajiem zemes priekiem? Mūsu samaitātās dabas atjaunošana caur žēlastību, mūsu iekārojošās apetītes un dzīvniecisko tieksmju pakļaušana, tālākā dzīve cēlā, tikumiskā pastāvībā un jaunu uzvaru panākšana ik dienas dos miera pilnu apziņu, ko sniedz vienīgi pareiza rīcība.

Jaunie draugi, es redzēju, ka tāda nodarbošanās un izklaidēšanās jūs varētu darīt laimīgus. iemesls jūsu nemieram ir negriešanās pie vienīgā patiesā laimes Avota. Prieku, kas atrodams vienīgi Kristū, jūs pastāvīgi meklējat ārpus Viņa. Kristū nav pieviltu cerību. Lūgšana – ak, kā šī dārgā priekštiesība ir atstāta novārtā! Dieva Vārda lasīšana sagatavo garu lūgšanai. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jūs tik maz vēlaties iet tuvāk Dievam lūgšanās, ir aizraujošu stāstījumu lasīšana, kas satraukusi jūsu fantāziju un pamodinājusi nesvētas kaislības, tā padarot jūs šim svētajam darbam nederīgus. Dieva Vārds kļūst nepatīkams, nebaudāms un lūgšanu stundas aizmirstas. Lūgšana ir kristieša stiprums. Būdams viens, viņš nav viens; viņš jūt Tā tuvumu, Kas ir sacījis: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas.”

Jauniešiem vajadzīgs tieši tas, kā viņiem nav, t.i., reliģija. Nekas nevar to aizvietot. Ticības apliecināšana vien neko nenozīmē. Vārdi tiek ierakstīti draudzes grāmatās virs zemes, bet ne dzīvības grāmatā. Es redzēju, ka starp divdesmit jauniešiem nav viena, kas zinātu, ko nozīmē dzīvē [505] atklāta praktiska reliģija. Viņi kalpo paši sev, tomēr saucas par Kristus kalpiem; bet, ja tā apmātība, kas viņus pārņēmusi, netiks salauzta, tad viņi drīz redzēs ka viņiem piešķirs pārkāpējiem pienākošos algu. Viņi ir atraduši ceļu, kas vieglāk ejams par sevis aizliegšanu un uzupurēšanos patiesības labā. Viņi atzinuši, ka nopietnas lūgšanas ar asarām un stipra kliegšana uz Dievu pēc Viņa piedodošās žēlastības un pēc spēka pretoties sātana kārdināšanām nav nepieciešams; tik nopietniem un dedzīgiem nevajag būt; bez visa tā viņi pavisam labi var iztikt. Kristus, Godības Ķēniņš, bieži viens devās uz kalniem un vientuļām vietām, lai izteiktu Tēvam visas savas dvēseles vajadzības, bet grēcīgais cilvēks, kam pašam spēka nav, domā, ka viņš var dzīvot, tik daudz nelūdzot.

Kristus ir mūsu priekšzīme, Viņa dzīve bija piemērs labiem darbiem. Viņš bija skumju (sāpju) Vīrs, Kas pazina bēdas. Viņš raudāja par Jeruzalemi, tāpēc ka tā nevēlējās tikt izglābta, pieņemot Viņa piedāvāto pestīšanu. Viņi negribēja nākt pie Viņa, lai viņiem būtu dzīvība. Savu dzīves veidu salīdziniet ar sava Kunga dzīvi, Kas, lai varētu jūs glābt, pienesa tik lielu upuri. Viņš bieži visu nakti pavadīja uz mitras zemes, cīnoties lūgšanās. Jūs meklējat to, kas jums patīk. Ieklausieties tukšajās, vieglprātīgajās sarunās, dzirdiet smieklus, niekošanos, jokus. Vai tā ir dotās priekšzīmes atdarināšana? Paklausieties vēl – vai Jēzus tiek pieminēts? Vai sarunas risinās par patiesību? Vai runātāji slavē Kristus krustu? Mode, sieviešu cepures, tērpi ir jaunekļu un jaunavu sarunu temati vai arī tiek plānota kāda izprieca vai izklaidēšanās. Kāda līksmība! Vai eņģeļi jūtas pievilkti un pulcējas ap viņiem, lai dzītu prom tumsu, kādā sātans cenšas viņus ietīt? Ak, nē. Skatiet, eņģeļi skumji novēršas. Es redzu asaras uz šo eņģeļu vaigiem. Vai tas var būt, ka Dieva eņģeļiem jāraud? Tiešām tā tas ir.

Mūžīgās lietas jauniešiem šķiet pavisam mazsvarīgas. [506] Dieva eņģeļi raud, ierakstot ruļļos tā saucamo kristiešu vārdus un darbus. Eņģeļi lidinās kādā dzīvokļa tuvumā. Tur sapulcējušies jaunieši; dzirdamas dziesmas un mūzikas instrumenta skaņas. Te sapulcējušies kristieši, bet ko jūs dzirdat? Kādu vieglprātīgu dziesmiņu, kas piemērota dejas zālei. Šķīstie eņģeļi savu gaismu atņem pie sevis, un dzīvoklī atrodošos ietin tumsa. Eņģeļi novēršas no šī skata. Viņu sejas ir skumjas. Redzi, tie raud. To es esmu redzējusi daudz reižu atkārtojamies visās vietās Sabata ievērotāju rindās un sevišķi –. Mūzika aizņem stundas, ko vajadzētu veltīt lūgšanām. Mūzika ir elks, kuram kalpo daudzi, kas sevi sauc par Sabata ievērotājiem. Sātanam pret mūziku nav nekādu iebildumu, jo viņš to var izlietot par līdzekli piekļūšanai jauniešiem. Viss atbilst sātana nodomiem, kas tikai šķir domas no Dieva un aizņem laiku, ko vajadzētu izlietot, kalpojot Viņam. Sātans izlieto līdzekļus, kam vislielākais spēks iespējami lielāku cilvēku skaitu turēt patīkamā savaldzinājumā, līdz viņa vara viņus paralizē. pareizi izmantota, mūzika ir svētība, bet tā bieži kļūst par vienu no sātana vispievilcīgākajiem līdzekļiem dvēseļu ievilināšanai valgos. Nepareizi izmantota, tā vada nesvētījušos cilvēkus uz lepnumu, iedomību un neprātu. Ja tai atļauj ieņemt dievkalpojumu un lūgšanu vietu, tad tā ir briesmīgs lāsts. Jaunieši, kas sapulcējas uz dziedāšanu, kaut arī saucas par kristiešiem, ar vieglprātīgām sarunām un mūzikas izvēli bieži vien apkauno Dievu un savu ticību. Svēta mūzika neatbilstu viņu gaumei. Man norādīja uz skaidrajām Dieva Vārda mācībām, kas atstātas neievērotas. Lielajā tiesas dienā visi šie inspirētie vārdi notiesās tos, kas viņus nav ņēmuši vērā.

Apustulis Pāvils pamāca Timoteju: “Pēc Dieva, mūsu Pestītāja un Kunga Jēzus Kristus pavēles: Tad nu es gribu, lai [507] vīri Dievu pielūdz visās vietās, paceldami svētas rokas bez dusmības un šaubīšanās. Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, nedz ar zeltu, nedz ar pērlēm, nedz ar dārgām drēbēm, bet ar labiem darbiem (kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas).”

Pēteris raksta draudzei: “Tāpēc apjoziet savas sirds gurnus un skaidrā prātā ceriet pilnīgi uz žēlastību, kas jums taps atnesta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni neturieties pēc tām iekārošanām, kurām jūs līdz šim savā nezināšanā klausījāt; bet kā jūsu Aicinātājs ir svēts, tāpat arī jūs topiet svēti visā dzīvošanā. Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts.”

Svētā Gara vadīts, Pāvils pavēl Titam dot Kristus draudzei sevišķas pamācības, “ka tie Dieva, mūsu Pestītāja, mācību visās lietās godā”. Viņš saka: “Mūs pamāca, lai mēs, bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsi un taisni, un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē; gaidīdami mūžīgo cerības labumu un Lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu; Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstību Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.”

Pēteris aicina draudzes: “Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva un meklē, kuru tas aprītu.” “Visu lietu gals ir tuvu. Tad nu esiet prātīgi un modrīgi uz Dieva lūgšanām.” Vēl viņš saka: “Svētījiet Dievu kungu savās sirdīs. Un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa par cerību, kas ir jūsos; un lai jums ir laba sirdsapziņa, ka, kurās lietās jūs aprunā kā ļauna darītājus, tie top kaunā, kas jūsu labo dzīvošanu (labās sarunas – pēc angļu tulk.) Kristū zaimo. Jo tas ir labāk, ka jūs, labu darīdami, ja dieva prātam patīk, ciešat, nekā ļaunu darīdami.”

Vai jaunieši var ar lēnību un bijāšanu atbildēt [508] katram, kas atbildēšanu prasa par viņos esošo cerību? Es redzēju, ka jaunieši ļoti vāji izprot mūsu stāvokli. Tieši mūsu priekšā ir briesmīgi notikumi, bēdu laiks, kas pārbaudīs rakstura vērtību. Cilvēki, kuros patiesība ņēmusi paliekušu mājvietu, tad attīstīsies un izveidosies. Kas būs izvairījušies no krusta, nebūs ņēmuši vērā Dzīvības Vārdu un būs dievinājuši savu nožēlojamo es, tiks atrasti par nederīgiem. Viņi ir savaldzināti sātana slazdos un par vēlu sapratīs, ka ir pielaiduši briesmīgu kļūdu. Meklētie prieki atklās savu nāves rūgtumu. Eņģelis sacīja: “Upurējiet visu Dievam. Paša es ir jāmirst. neatjaunotas sirds iedzimtās (dabīgās) iegribas un tieksmes ir jāapspiež. Meklējiet patvērumu pie novārtā atstātās Bībeles inspirētie vārdi ir rakstīti jums, neskatieties uz tiem pavirši. Ar katru šo vārdu jums būs jāsastopas, lai dotu norēķinu, vai esat bijuši darbu darītāji, veidodami savu dzīvi saskaņā ar Dieva Vārda svētajām mācībām. Nepieciešami vajadzīga svēta sirds un svēta dzīve. Visiem, kas pieņēmuši Kristus vārdu un iesaistījušies kalpošanā Viņam, vajadzētu būt labiem krusta kareivjiem. Viņiem vajadzētu rādīt, ka viņi miruši pasaulei un ka viņu dzīvība ir ar Kristu apslāpēta Dievā.

Pāvils raksta kolosiešu brāļiem sekojošus vārdus: “Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet To, Kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Domājiet uz to (pieķerieties tam – pēc angļu tulk.), kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā. Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet godībā.” “Un pār visu šo apvelciet mīlestību, kas ir pilnības saite. Un Dieva miers lai valda jūsu sirdīs, uz ko jūs arī esat aicināti vienā miesā un esat pateicīgi. Kristus Vārds lai mīt bagātīgi jūsu starpā visā gudrībā, ka jūs paši mācaties un paskubinājaties ar svētām dziesmām, Kungam mīlīgi dziedādami savās sirdīs. Un visu, ko jūs darāt ar vārdiem vai darbiem, [509] to visu dariet Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.”

Efeziešiem viņš raksta: “Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājat, ne kā neprātnieki, bet kā prāta ļaudis. Ņemiet vērā laiku (izpirkdami laiku – pēc angļu tulk.), jo dienas ir ļaunas. Tādēļ neesiet neprātīgi, bet saprotiet, kas ir Kunga prāts. Un nepiedzerieties ar vīnu, tas ir posts; bet topiet piepildīti ar Garu. Runādami savā starā slavas dziesmās un pateicības dziesmās, un garīgās dziesmās, dziedādami un slavu dodami Kungam savā sirdī. Pateikdami vienmēr par visu Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.”

Dievu pagodina slavas dziesmas, kas nāk no šķīstas, dievbijīgas, ar mīlestību pildītas sirds. Kur sapulcējušies svētojušies ticīgie, tur nerunās par citu nepilnībām un neatskanēs kurnēšana un sūdzēšanās; viņus saņems līdzjūtība un mīlestība, kas ir pilnības saite. Mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem dabīgi izplūdīs laipnos vārdos, līdzjūtībā un savu brāļu cienīšanā. Dieva miers valda viņu sirdī; viņu vārdi nav neapdomāti, tukši un vieglprātīgi, bet savstarpēji iepriecinoši un pamācoši. Ja kristieši paklausīs Kristus un Viņa Gara vadīto apustuļu dotajiem norādījumiem, tad Bībeles reliģija kļūs skaista, un viņi paši sev novērsīs grūtus pārbaudījumus un daudz sarežģījumu, ko viņi uzskata par sekām, ko nes viņu ticība nepopulārajai patiesībai. Tā ir nožēlojama kļūda. Ļoti daudzas no viņu bēdām ir pašu izsauktas, novēršoties no Dieva Vārda. Viņi pakļaujas pasaulei, paši nostājas uz ienaidnieka kaujas lauka un kārdina velnu kārdināt viņus. Kas stingri turas pie Dieva Vārda norādījumiem un pamācībām, cenzdamies ar lūgšanām uzzināt Dieva prātu un to pildīt, tie neizjūt niecīgās pārestības, kas ir dienas jāpiedzīvo. Pateicības izjūta un Dieva miers, kas valda viņos, liek viņiem dziedāt Kungam savā sirdī un vārdos pieminēt pateicību un mīlestību, kādu viņi ir parādā dārgajam Glābējam, Kas viņus tā mīlējis, ka miris, lai [510] viņi varētu dzīvot. Neviens, kura sirdī mājo Pestītājs, neapkaunos Viņu citu priekšā, liekot mūzikas instrumentam atskaņot melodijas, kas prātam liktu novērsties no Dieva no Debesīm pie vieglprātīgām un nenozīmīgām lietām.

No jauniešiem tiek prasīts, lai visu, ko viņi dara, vārdos vai darbos, dara Kunga Jēzus vārdā, pateicoties caur Viņu Dievam un Tēvam. Es redzēju, ka tikai nedaudzi jaunieši saprot, ko nozīmē būt kristietim, būt Kristum līdzīgam. Pirms viņi var saskaņot savu dzīvi ar doto priekšzīmi, viņiem jāmācās Dieva Vārda patiesības. Starp divdesmit jaunajiem cilvēkiem nav viena, kas savā dzīvē būtu tā atšķīries no pasaules, kā Kungs pavēl visiem, kas grib kļūt par Viņa ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa bērniem. “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķirieties, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt; un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām; to Kungs saka, Visuvaldītājs.”

Kāds apsolījums te dots uz paklausības nosacījuma pamata! vai jūs esat atraisījušies no draugiem un radiniekiem, lai paklausītu augstajām Dieva Vārda patiesībām? Saņemieties, Dievs ir gādājis par mums, Viņa rokas ir atvērtas, lai jūs uzņemtu. Izejiet no viņu vidus un atšķirieties, un neaizskariet, kas ir nešķīsts, un Viņš jūs pieņems. Viņš apsola būt jūsu Tēvs. Ak, kāda radniecība ir šī! Tā ir augstāka un svētāka par visām pasaulīgajām saitēm. Ja jūs pienesīsiet upuri, ja jūs Kristus dēļ atstāsiet tēvu, māti, māsas, brāļus, sievu un bērnus, jūs nepaliksiet bez draugiem, Dievs pieņem jūs Savā ģimenē; jūs kļūstat par ķēnišķīgās saimes locekļiem, par debesu Debesīs valdošā ķēniņa dēliem un meitām. Vai varat iekārot vēl augstāku stāvokli par šeit apsolīto? Vai ar to nepietiek? Eņģelis sacīja: “Ko Dievs vēl vairāk būtu varējis darīt priekš cilvēku bērniem par to, ko Viņš jau ir darījis? Ja nevērtē tādu mīlestību, tādu augstu stāvokli, vai Viņš varētu izgudrot vēl kaut ko augstāku, kaut [511] ko lielāku un cēlāku? Viss, ko Dievs varēja darīt, ir darīts, lai glābtu cilvēku, tomēr cilvēku bērnu sirdis ir nocietinātas. Lielā svētību daudzuma dēļ, ar ko Dievs cilvēkus ir apņēmis, viņi tās uzskata par parastām lietām un aizmirst savu žēlastības pilno Labdari.”

Es redzēju, ka sātans ir vērīgs un darbīgs ienaidnieks, kas apņēmies sasniegt savu mērķi – vadīt jauniešus uz tādu rīcību, kas ir pilnīgā pretrunā Dieva gribai. Viņš labi zina, ka tik daudz laba, cik spēj paveikt Dievam nodevušies jaunekļu un jaunavas, nevar neviens cits. Jaunatne, rīkojoties pareizi, var atstāt varenu iespaidu. Sludinātāji un gados esošie vienkāršie draudzes locekļi nevar atstāt uz jaunatni pusi no tā iespaida, kādu uz saviem biedriem var atstāt jaunieši, kas nodevušies Dievam. Viņiem vajadzētu saprast, ka uz viņiem gulstas atbildība darīt visu viņu spēkos esošo, lai glābtu savus mirstīgos biedrus, upurējot pat savus priekus un darbīgās vēlēšanās. Laiku, pat līdzekļus, ja tos prasa, vajadzētu veltīt Dievam. Visiem, kas sevi atzīst par dievbijīgiem, vajadzētu izprast briesmas, kas draud ārpus Kristus esošiem cilvēkiem. Drīz noslēgsies viņu pārbaudes laiks. Kas, pieņemdami Dieva padomu, būtu varējuši izplatīt labu iespaidu, lai glābtu grēciniekus, bet savtības vai kūtruma dēļ, vai arī kaunoties no Kristus krusta, tomēr savu pienākumu nav pildījuši, pazaudēs ne tikai savas dvēseles, bet uz viņu drēbēm atradīs arī nabaga grēcinieku asinis. No tādiem prasīs norēķinu par labajiem darbiem, kurus viņi, svētījušies Dievam, būtu varējuši veikt, bet kas ne uzticības dēļ palikuši nedarīti. Kas patiesi baudījuši glābjošās mīlestības jaukos pieskārienus, tie nepaliks un nevar palikt mierīgi, līdz ar pestīšanas plānu ir iepazīstinājuši visus, ar kuriem viņi saietas. Jauniešiem vajadzētu jautāt: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Kā lai es pagodinu un slavēju Tavu vārdu virs zemes?” Visapkārt mums iet bojā dvēseles, bet kādu nastu nes jaunieši, [512] lai iegūtu dvēseles Kristum? Kas mācās skolās, var atstāt iespaidu par labu Glābējam; bet kas piemin Kristus vārdu? Kas redzami, maigā nopietnībā lūdzot un aicinot savus biedrus atstāt grēka ceļus un izvēlēties svētuma teku?

Es redzēju, ka jauniešiem vajadzētu iet šo ceļu, bet tā nenotiek; viņiem daudz tuvāka un patīkamāka ir pievienošanās grēciniekiem sportā un izpriecās. Jauniešiem ir plašas iespējas būt derīgiem, bet viņi tās nesaskata. Ak, kaut viņi tagad gribētu izlietot savas gara spējas, meklējot ceļus, kā tuvoties bojā ejošiem grēciniekiem, lai tos iepazīstinātu ar svētuma teku un ar lūgšanām un nopietniem aicinājumiem mantotu Kristum kaut tikai vienu dvēseli! Kāds cēls pasākums (pienākums)! Viena dvēsele, kas slavēs Dievu visā mūžībā! Viena dvēsele, kas baudīs laimi un mūžīgo dzīvību! Viens dārgakmens viņu vainagā, kas mirdzēs kā zvaigznes mūžīgi un vienmēr! Bet ir iespējams pat vairāk kā vienu dvēseli vadīt no maldiem pie patiesības, no grēka pie svētuma. Kungs saka caur pravieti: “Kas daudzus veduši uz taisnību, spīdēs kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” Tā tie, kas kopā ar kristu un eņģeļiem iesaistās pazudušo dvēseļu glābšanas darbā, Debesu valstībā saņems bagātīgu atalgojumu.

Es redzēju, ka, ja jaunieši atrastos tur, kur viņiem vajadzētu būt, ja viņi būtu nodevušies Dievam un patiesībai, tad varētu izglābt daudz dvēseļu, bet jaunatne pa lielākai daļai dzīvo tā, ka pastāvīgi viņu dēļ ir nopietni jāpūlas, vai arī viņi paši kļūst daļa no pasaules. Viņi ir nemitīgu rūpju un sirdssāpju iemesls. Viņu dēļ plūst asaras un vecāku sirds cīnās izmisuma pilnās lūgšanās. Tomēr viņi turpina uzsākto ceļu, neņemot vērā sāpes, kādas izsauc viņu rīcība. Viņi dur ērkšķus to cilvēku krūtīs, kuri būtu gatavi mirt, lai viņus glābtu un lai Kristus asins nopelnā panāktu, ka viņi kļūst tādi, kādiem pēc Dieva nodoma viņiem vajadzētu būt.

Jaunieši izlieto savas spējas, lai izpildītu vienu vai otru skaistu māksliniecisku priekšnesumu, bet nejūt, [513] ka Dievs prasa, lai viņi savus talantus izlietotu labākiem mērķiem, savas ticības apliecības izrotāšanai un cenšoties glābt dvēseles, par kurām Kristus ir miris. Viena šāda izglābta dvēsele ir vērtīgāka par pasaulēm. Zelts un zemes bagātības nemaz nav salīdzināmas ar vienas nelaimīgas dvēseles izglābšanu.

Jaunekļi un jaunavas, es redzēju, ka Dievam ir kād