Liecības draudzei 1

Liecības draudzei nr. 5

Laodiķejas draudze

[185] Dārgie brāļi un māsas! Kungs man atkal parādījis lielu žēlastību. Dažus mēnešus atpakaļ ļoti cietu. Slimība mani smagi nospieda. Jau gadiem ilgi ciešu no tūskas un sirds slimības, kas tiecas nospiest manu garu un iznīcināt ticību un drosmi. Vēsts laodiķiešiem Dieva ļaužu vidū neizsauca tādu dedzīgu nožēlu, kādu es sagaidīju, un es jutos ļoti samulsusi. Likās, ka slimība pastāvīgi progresē, un es domāju, ka man vajadzēs gulties kapā. Nevēlējos dzīvot un tāpēc nespēju lūgt pēc atveseļošanās un tai ticēt. Bieži naktī, dodoties pie miera, sapratu, ka man draud briesmas pārstāt elpot pirms rīta ataušanas. Šādā stāvoklī es pusnaktī zaudēju samaņu. Ataicināja brāļus Endrū (Andrew) un Lafboro (Loughborough) un manis dēļ pie Dieva raidīja nopietnas lūgšanas. No manas sāpošās sirds tika atņemts smagums un nospiestība, un es saņēmu atklāsmi, kas rādīja lietas, ko tagad jums stāstu.

Es redzēju, ka sātans bija centies mani iedzīt mazdūšībā un izmisumā, lai es vairāk vēlētos nāvi nekā dzīvību. Man rādīja, ka Dieva prāts nav, lai tagad mans darbs apstātos. Jo tad mūsu ticības ienaidnieki gavilētu, un Dieva bērnu sirdis kļūtu bēdīgas. Redzēju, ka bieži [186] garīgi mocīšos un daudz cietīšu; tomēr man bija apsolījums, ka ap mani esošie mani stiprinās un palīdzēs, lai tad, kad sātans mani nežēlīgi sitīs, man nepietrūktu drosmes un spēka.

Man rādīja, ka liecība Laodiķejai attiecas uz Dieva tautu tagad un ka iemesls, kāpēc nav paveikts lielāks darbs, ir viņu sirdscietība. Bet Dievs devis vēstij laiku padarīt savu darbu. Sirdis, kas tik ilgi atstūma Jēzu, jātīra no grēkiem. Šī brīdinājuma vēsts darīs savu darbu. Pirmo reizi pasludināta, tā vadīja uz rūpīgu sirds pārbaudi. Izsūdzēja grēkus, un Dieva ļaudis visur sakustējās. Gandrīz visi ticēja, ka šī vēsts beigsies trešā eņģeļa “skaļajā saucienā”. Bet, tā kā viņiem neizdevās redzēt spēcīgo darbu pabeidzamies īsā laikā, daudzi zaudēja vēsts iespaidu. Es redzēju, ka šī vēsts nepabeigs savu darbu dažos īsos mēnešos. Tās nolūks ir pamodināt Dieva tautu, atklāt viņiem viņu atkāpšanos, vadīt uz sirsnīgu nožēlu, lai viņus varētu pagodināt Jēzus klātbūtne un viņi būtu sagatavoti trešā eņģeļa vēsts skaļajam saucienam. Šīs vēsts iespaids skārs sirdi un vadīs uz dziļu pazemošanos Dieva priekšā. Visos virzienos tika izsūtīti eņģeļi, lai neticīgās sirdis sagatavotu patiesības uzņemšanai. Dieva darbs sāka attīstīties, un Viņa ļaudis uzzināja savu stāvokli. Ja Patiesā Liecinieka padomi būtu pilnīgi ievēroti, tad Dievs ar lielāku spēku būtu strādājis priekš Savas tautas. Tomēr pieliktās pūles kopš vēsts sākuma ir Dieva svētītas. Daudzas dvēseles ir izvestas no maldiem un tumsas, lai priecātos patiesībā.

Dievs pārbauda Savus ļaudis. Jēzus viņus pacietīgi panes un uzreiz no Savas mutes neizspļauj. Eņģelis teica: “Dievs sver Savus ļaudis.” Ja vēsts būtu tik īslaicīga, kā daudzi no mums domāja, tad jau nebūtu laika attīstīt raksturu. Daudzi vadījās no jūtām, nevis no [187] pamatlikumiem un ticības, tieši tādēļ šī svinīgā brīdinājuma vēsts viņus satrauc. Tā darbojās uz viņu jūtām un sacēla bailes, bet nepadarīja darbu, kādu Dievs tai bija paredzējis. Dievs caurskata sirdis. Lai Viņa ļaudis sevi nepiekrāptu, Viņš dod tiem laiku, lai izdzistu uzbudinājums, un tad viņus pārbauda, lai redzētu, vai viņi grib paklausīt Patiesā Liecinieka padomam.

Soli pa solim Dievs vada Savus ļaudis. Viņš viņus noved dažādos apstākļos, kas atklāj viņu sirdī esošo. Daži iztur vienā jautājumā, bet nākošajā krīt. Katrā sekojošā punktā sirds tiek pārbaudīta mazliet stingrāk. Ja tie, kas sevi apliecina par Dieva ļaudīm, atrod savā sirdī sacelšanos pret šo uzticamo darbu, tam vajadzētu viņus pārliecināt, ka viņiem jādara darbs, lai uzvarētu, ja viņi negrib tikt izspļauti no Kunga mutes. Eņģelis teica: “Dievs izvedīs Savu darbu, arvien stingrāk un pamatīgāk pārbaudot ikvienu no Saviem ļaudīm.” Daži ir labprātīgi pieņemt vienu lietu; bet, kad Dievs viņus vada citā pārbaudošā stāvoklī, viņi atraujas un atkāpjas, jo atrod, ka nosodīts tiek tieši kāds viņiem mīļš elks. Viņiem ir izdevība ieraudzīt, kas no viņu sirds izslēdz Jēzu. Viņi kaut ko vērtē augstāk par patiesību, un viņu sirds nav sagatavota Jēzus uzņemšanai. Katrs atsevišķi tiek ilgu laiku pārbaudīts un izmēģināts, lai redzētu, vai viņš grib upurēt savus elkus un ievērot Patiesā Liecinieka padomu. Ja kāds negrib šķīstīties, paklausot patiesībai, un uzvarēt savu patmīlību, lepnumu un ļaunās kaislības, tad Dieva eņģeļi saņem pavēli: “Viņi savienojušies ar elkiem, atstājiet viņus vienus,” un eņģeļi iet pie sava darba, atstājot šos cilvēkus ar viņu nepakļautajiem grēcīgajiem rakstura vilcieniem ļauno eņģeļu pārvaldībai. Tie, kas pieņem katru punktu un pastāv katrā kārdinājumā un uzvar, lai maksā ko maksādams, ir pieņēmuši Patiesā Liecinieka padomu, un viņi saņems vēlo lietu un tā tiks sagatavoti pārvēršanai.

[188] Dievs pārbauda Savus ļaudis šinī pasaulē. Šī ir sagatavošanās vieta, lai parādītos Viņa klātbūtnē. Šeit, šinī pasaulē, šinīs pēdējās dienās cilvēki parādīs, kāds spēks iespaido viņu sirdi un pārvalda viņu darbību. Ja tas ir Dievišķās patiesības spēks, tas vadīs uz labiem darbiem. Tas pacels saņēmēju un darīs viņu cēlu un augstsirdīgu, līdzīgu viņa Dievišķajam Kungam. Bet, ja ļaunie eņģeļi pārvalda sirdi, to redzēs dažādos ceļos un veidos. Auglis būs patmīlība, mantkārība, lepnums un ļaunas kaislības.

Sirds ir viltīga pār visām lietām un briesmīgi ļauna. Reliģijas apliecinātāji nav labprātīgi sevi stingri pārbaudīt, lai redzētu, vai viņi ir patiesā ticībā. Ir briesmīga patiesība, ka daudzi balstās uz nepareizu cerību. Daži paļaujas uz vairākus gadus veciem piedzīvojumiem; bet, pienākot šim sirds izmeklēšanas laikam, kur visiem ik dienas vajadzētu būt piedzīvojumiem, viņiem nav nekā ko stāstīt. Liekas, ka viņi domā, ka patiesības apliecināšana viņus glābs. Ja viņi uzvarēs tos grēkus, ko Dievs ienīst, tad Jēzus varēs vakariņot kopā ar tiem. Tad viņi iegūs dievišķu spēku no Jēzus, pieaugs Viņā un svētā uzvaras priekā būs spējīgi sacīt: “Slavēts lai Dievs, Kas dod uzvarēt caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu!” Kungam būtu daudz patīkamāk, ja remdenie reliģijas apliecinātāji nekad nebūtu piesaukuši Viņa Vārdu. Viņi ir pastāvīga nasta uzticīgajiem Jēzus sekotājiem. Viņi ir klupšanas akmens neticīgajiem, un ļaunie eņģeļi gavilē par viņiem un viņu negodīgā ceļa dēļ izsmej Dieva eņģeļus. Viņi tuvojas Dievam ar savām lūpām, kamēr sirds ir tālu no Viņa.

Man rādīja, ka Dieva ļaudīm nav jāatdarina pasaules mode. Daži to ir darījuši un gandrīz pazaudējuši īpašo svēto raksturu, kam vajadzētu viņus iezīmēt kā Dieva ļaudis. Man norādīja uz Dieva seno tautu un aicināja salīdzināt viņu apģērbu ar apģērbu šinīs pēdējās dienās. [189] Kāda starpība! Kāda pārmaiņa! Tad sievietes nebija tik nekaunīgas kā tagad. Kad viņas gāja ļaudīs, viņas savu seju aizklāja ar plīvuru. Šinīs pēdējās dienās modes ir apkaunojošas un nepieklājīgas. Par tām ir brīdināts pravietojumos. Tās vispirms ieveda šķira, kuru sātans pilnīgi pārvalda, kas zaudējusi kauna jūtas, bez jebkāda Dieva Gara iespaida, un nodevusies izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem, alkatību un mantkārību. (Efez. 4:19 jaunais tulk.) Ja ļaudis, kas sevi apliecina par Dieva ļaudīm, nav no Viņa tālu atšķīrušies, tad starp viņu un pasaules drēbēm būs ievērojama starpība. Mazas cepures, kas izceļ seju un galvu, rāda pieklājības trūkumu. Stīpas apkauno. Zemes iedzīvotāji kļūst arvien samaitātāki, un atšķirības līnijai starp viņiem un Dieva Izraēlu jābūt daudz skaidrākai – vai lāsti, kas nāk pār pasaulīgajiem, kritīs arī uz viņiem, kas sevi apliecina par Dieva ļaudīm.

Man norādīja uz sekojošiem rakstiem. Eņģelis teica: “Tiem jāaudzina Dieva ļaudis.” “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, nedz ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm. Bet ar labiem darbiem, kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas.” (1. Tim. 2:9,10 Glika tulk.)

“Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs. Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas, kuras cerēja uz Dievu, būdamas paklausīgas saviem vīriem.” (1. Pēt 3:3–5)

Jaunie un vecie, Dievs tagad jūs pārbauda. Jūs izšķirat savu mūžīgo likteni. Jūsu lepnums, jūsu mīlestība uz pasaules modi, jūsu vieglprātība un tukšās sarunas, jūsu patmīlība, viss tiek likts svaros, un ļaunā svars ir briesmīgs pret jums. Jūs esat nabagi, nelaimīgi, akli [190] un kaili. Ļaunums pieaugot un dziļi iesakņojoties, apslāpē sirdī iesēto labo sēklu. Un drīz Dieva eņģeļiem par jums tiks teikti vārdi, kas runāti uz Elus namu: “Jūsu grēki mūžam netiks šķīstīti caur upuriem un dāvanām.” Es redzēju, ka daudzi sev glaimoja, ka viņi esot labi kristieši, kam tomēr nebija ne mazākā gaismas stariņa no Jēzus. Viņi nezina, ko nozīmē būt Dieva žēlastības atjaunotam. Viņiem nav dzīvu piedzīvojumu Dieva lietās. Un es redzēju, ka Kungs Debesīs asina Savu zobenu, lai tos nogrieztu. Ak, kaut katrs remdenais apliecinātājs varētu saprast šķīstītāja darbu, ko Dievs ir gatavs darīt starp Saviem apliecinātājiem! Dārgie draugi, nepieviliet sevi attiecībā uz savu stāvokli. Dievu jūs nepievilsiet. Patiesais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.” Trešais eņģelis vada ļaudis augšup, soli pa solim augstāk un augstāk, tos pārbaudot katrā solī.

Sistemātisks labdarības/darbības plāns ir Dievam patīkams. Man norādīja uz apustuļu dienām. Es redzēju, ka ar Sava Svētā Gara nonākšanu, Viņš paplašināja Sava plāna piepildi, bet ar pravieša dāvanu, Viņš dod padomus Saviem ļaudīm attiecībā uz labdarības sistēmu. Šinī darbā jāpiedalās visiem, dodot savas laicīgās vērtības tiem, kas viņiem kalpo garīgās lietās. Viņi ir arī pamācīti, ka atraitnēm un bāriņiem ir tiesības prasīt no viņiem žēlastības dāvanas. Šķīsta un neaptraipīta kalpošana Dievam ir tā paskaidrota: “Apmeklēt atraitnes un bāriņus viņu bēdās un turēties neaptraipītiem no pasaules.” Es redzēju, ka nepietiek tikai ar iepriecinošiem vārdiem parādīt tiem bēdās līdzjūtību, bet, ja vajadzīgs, jāpalīdz arī ar saviem līdzekļiem. Jaunie vīri un sievas, kam Dievs dāvājis veselību, var iegūt lielas svētības, palīdzot atraitnēm un bāriņiem viņu bēdās. Es redzēju, ka Dievs prasa, lai jaunieši vairāk upurētos citu labā. Viņš prasa no viņiem vairāk, nekā viņi ir labprātīgi pildīt. Ja viņi patur sevi neaptraipītus [191] no pasaules, mitējas sekot tās modēm un atliek to, ko izpriecu mīļotāji izdod nevajadzīgām lepnumu apmierinošām lietām, atdodot to krietniem cietējiem un darba atbalstīšanai, tad viņi saņems Tā atzinību, Kas saka: “Es zinu tavus darbus.”

Debesīs ir kārtība. Dievam patīk ka Viņa ļaudis sistemātiski un kārtīgi sadarbojas ar Viņu, šajā darbā ko Dievs veic virs zemes. Es redzēju, ka Dieva draudzē jābūt kārtībai un ka vajadzīga sistēma, lai sekmīgi nestu pasaulei pēdējo lielo žēlastības vēsti. Dievs vada Savus ļaudis sistemātiskā labdarības darbā, un tas ir tieši viens no tiem veidiem, caur ko Dievs audzina Savus ļaudis, lai no to vidus nošķirtu skopos. Tādā veidā viņiem tiek nogriezta labā roka un izrauta labā acs, kamēr citiem tas ir liels atvieglojums. Devīgām dvēselēm šīs prasības liekas ļoti mazas, un tās nevar apmierināties darīt tik maz. Dažiem ir lieli īpašumi, un, ja labdarīgiem mērķiem viņi noliek atbilstoši Dieva svētībām, tad upuri viņiem liekas esam liela summa. Patmīlīga sirds pieķeras tikpat cieši maziem upuriem kā lieliem, un maza summa tai šķiet ļoti liela.

Man norādīja uz šī pēdējā darba iesākumu. Tad daži, kas mīlēja patiesību, varēja noteikti runāt par upurēšanu. Viņi daudz svētīja Dieva darbam, lai patiesību nestu citiem. Viņi jau iepriekš savas bagātības ir aizsūtījuši uz Debesīm. Brāļi, kas esat saņēmuši patiesību vēlākā laikā un kam ir lieli īpašumi, Dievs jūs ir aicinājis darbalaukā ne tikai tāpēc, lai jūs priecātos par patiesību, bet arī lai jūs ar saviem īpašumiem šo lielo darbu virzītu uz priekšu. Un, ja jums ir interese šinī darbā, jūs riskēsiet un tajā kaut ko ieguldīsiet, lai caur jūsu pūlēm citus varētu glābt un jūs ar tiem varētu pļaut gala atmaksas ražu. Lai jums patiesību pasludinātu skaidrā gaismā, ir upurēti lieli upuri un paciests trūkums. Tagad Dievs jūs aicina pielikt lielas [192] pūles un upurēt, lai nestu patiesību tumsā esošajiem. Dievs to prasa. Jūs apliecināt, ka ticat patiesībai; lai jūsu darbi to parāda. Kamēr jūsu ticība nestrādā, tā ir mirusi. Nekas cits kā tikai dzīva ticība spēs jūs izglābs briesmīgajos notikumos, kas ir jūsu priekšā.

Es redzēju, ka tiem, kam ir lieli īpašumi, ir laiks sākt ātri strādāt. Tagad ir laiks, kad jādod darbam ne tikai pēc tā, kā Dievs tagad viņus svētī, bet pēc tā, kā Viņš viņus ir svētījis. Apustuļu dienās lika īpašus plānus, lai dažiem nebūtu viegli un citi nebūtu pārāk noslogoti. Dieva draudzes nastās visi varēja līdzīgi dalīties, atbilstoši viņu dotajām spējām. Eņģelis teica: “Cirvis jāpieliek pie koka saknēm.” Tie, kas līdzīgi Jūdasam savu sirdi piesējuši pasaules mantai, arī sūdzēsies tāpat kā Jūdas. Viņa sirds iekāroja dārgās zāles, ko izlēja Jēzum, un savu patmīlību viņš centās paslēpt zem dievbijīgas, apzinīgas uzmanības pret nabagiem. “Kāpēc šīs zāles nepārdeva par 300 naudas gabaliem un nedeva nabagiem?” Viņš vēlējās, lai zāles būtu viņa īpašumā, tad tās nebūtu izšķiestas Pestītājam. Viņš tās gribēja iegūt sev, lai tās pārdotu par naudu. Viņa vērtējumā pietika ar dažiem sudraba gabaliem, lai savu Kungu pārdotu ļauniem cilvēkiem. Kā Jūdas savu savtību attaisnoja ar nabagu vajadzībām, tā tie, kas apliecina sevi par kristiešiem, bet kuru sirds ir mantkārīga, centīsies paslēpt savu patmīlību zem šķietama apzinīguma. Ak, – viņi baidās, ka, ieviešot sistemātisku labdarību, mēs kļūsim līdzīgi vārda baznīcām. “Lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara.” Liekas, ka viņiem ir nopietna vēlēšanās sekot tieši Bībelei, ka viņi to saprot šinī lietā; bet viņi pilnīgi neievēro Kristus skaidro norādījumu: “Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem.” [193]

“Ņemiet vērā, ka jūs savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā.” (Mat. 6:1) Daži domā, ka šī Rakstu vieta māca, ka viņiem savi mīlestības darbi jāslēpj. Viņi dara, bet ļoti maz, atvainojot sevi, ka nezinot, kā tieši jādod. Bet Jēzus to izskaidro Saviem mācekļiem sekojoši: “Kad tu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā pūst trompetes, tā kā liekuļi dara baznīcās un ielās, lai ļaudis viņus godātu. Patiesi Es jums saku, tiem jau ir sava alga.” Viņi deva, lai citi cilvēki viņus uzskatītu par cēliem un devīgiem. Viņi saņēma cilvēku uzslavu, un Jēzus Saviem mācekļiem rādīja, ka tā arī ir visa viņu alga.

Daudziem kreisā roka nezina, ko labā dara, jo labā nedara nekā krietna, ko kreisā varētu redzēt. Ar šo mācekļiem sniegto mācību Jēzus norāja tos, kas gribēja saņemt cilvēku uzslavu. Viņi savu dāvanu došanu izdarīja dažādās atklātās sanāksmēs; un, pirms to darīja, ļaužu priekšā nolasīja vēstījumu par viņu augstsirdību; daudzi tikai tāpēc deva lielas summas, lai cilvēki paaugstinātu viņu vārdu. Un šādā veidā dotie līdzekļi bieži vien bija izspiesti no citiem, atraujot algu algādžiem un izmantojot nabagos.

Man rādīja, ka šis raksts neattiecas uz tiem, kam Dieva darbs ir sirdī un kas pazemīgi savus līdzekļus izmanto tā uz priekšu virzīšanai. Man norādīja uz šīm Rakstu vietām: “Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā kā viņi ierauga jūsu labos darbus un godina jūsu Tēvu, Kas ir Debesīs.” “Pie viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” Man rādīja, ka, pareizi saprastas, Rakstu liecības visas saskan. Dieva bērnu labie darbi ir visiespaidīgākā sludināšana neticīgajiem. Viņi domā, ka jābūt kādiem noteiktiem iemesliem, kas kristieti ierosina sevi aizliegt un savus īpašumus izlietot, lai mēģinātu glābt līdzcilvēkus. Tas nelīdzinās pasaules garam. Tādi augļi apliecina, ka to īpašnieki ir īsti kristieši. Liekas, ka [194] viņi pastāvīgi tiecas augšup pēc bagātībām, kas ir neiznīcīgas.

Dodot dāvanas un upurus, tiem vienmēr jābūt atbilstošam mērķim, ne lai atbalstītu kāda kūtrumu, ne lai ļaudis redzētu, ne lai slavētu viņa vārdu, bet lai godātu Dievu, virzot uz priekšu Viņa darbu. Daži Dieva darbam dod lielus ziedojumus, kamēr viņam blakus esošs nabadzīgs brālis cieš trūkumu, un viņi nekā nedara, lai viņam palīdzētu. Mazi laipnības darbi savu brāļu labā nemanāmi savienos sirdis un tos atzīmēs Debesīs. Es redzēju, ka bagātajiem cenu un atalgojuma ziņā attiecībā pret bēdu piemeklētajiem, atraitnēm un krietniem nabagiem jādara starpība. Bet pārāk bieži ir gadījumi, ka bagātais nabagos izmanto savā labā, ievācot sev visu, ko vien var iegūt, un par katru labvēlību izspiež pēdējo naudas gabalu. Arī tas viss ir rakstīts Debesīs: “Es zinu tavus darbus.”

Vislielākais grēks, kas tagad pastāv draudzē, ir mantkārība. Dievam nepatīk Viņu apliecinošo ļaužu savtīgums. Viņa kalpi ir upurējuši savu laiku un spēku, lai viņiem nestu dzīvības Vārdu, bet daudzi ar saviem darbiem rādījuši, ka viņi to vērtē visai maz. Varēdami Dieva kalpam palīdzēt vai nepalīdzēt, dažreiz viņi palīdz, bet bieži ļauj viņam aiziet un viņa labā dara pavisam maz. Ja kāds nodarbina dienas strādnieku, viņam samaksā pilnu dienas algu, bet tā nav ar pašuzupurīgo Dieva kalpu. Viņš viņiem strādā ar Vārdu un mācību; viņš savā dvēselē nes smagas darba nastas; viņš pacietīgi, no Dieva Vārda, rāda bīstamos maldus, kas kaitīgi dvēselei; viņš pierāda nekavējošu nezāļu izraušanas vajadzību, jo tās noslāpē sēto sēklu; lai barotu Dieva ganāmo pulku, viņš no Dieva Vārda mantu nama izdod jaunas un vecas lietas. Visi atzīst, ka viņiem jāpalīdz; bet indīgā nezāle – mantkārība ir tik dziļi iesakņojusies, ka viņi ļauj Dieva kalpam aiziet, bez kā būtu viņam kalpojuši ar savām laicīgām lietām. Viņi Dieva kalpa nogurdinošo darbu vērtējuši tā, kā rāda viņu darbi. [195] Patiesais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.”

Es redzēju, ka Dieva kalpi neatrodas ārpus sātana kārdināšanām. Bieži ienaidnieks viņus bīstami apstāj un viņiem grūti jācīnās. Ja viņi varētu tikt atbrīvoti no sava uzdevuma, viņi priecīgi strādātu ar savām rokām. Viņi aicināti strādāt savu brāļu labā, bet, redzot, cik maz to vērtē, viņi jūtas nomākti. Patiesībā viņi skatās uz savas algas galīgo aprēķinu Debesīs, un tas viņus stiprina; bet viņu ģimenēm vajadzīga barība un apģērbs. Viņu laiks pieder Dieva draudzei, tas neatrodas viņu pašu rīcībā. Viņi upurē savas ģimenes sabiedrību, lai darītu labu citiem; tomēr daži, kam viņi darījuši labu, ir vienaldzīgi pret viņu vajadzībām. Es redzēju, ka šie cilvēki ir netaisni pret Dieva kalpiem un, ļaujot viņiem aiziet, piekrāpj arī sevi. Laikā, kad Dievs nicina viņu savtību, viņi domā, ka Dievs viņus atzīst par labiem. Šiem patmīļiem Dieva priekšā būs jāatbild ne tikai par sava Kunga naudas izlietošanu, bet arī par Dieva izredzēto kalpu nomākto garastāvokli un sāpēm, kas sakropļojušas viņu darbu. Patiesais Liecinieks ziņo: “Es zinu tavus darbus.” Pašmīlīgo un mantkārīgo sirdis tāpat pārbaudīs. Daži nav labprātīgi svētīt Dievam pat ļoti mazu daļu no savu laicīgo bagātību pieauguma. Ar šausmām viņi atkāpsies, ja jūs runāsiet par viņu kapitālu. Ko viņi ir upurējuši Dievam? Neko. Viņi apliecina ticību Jēzus nākšanai, bet viņu darbi šo ticību aizliedz. Katrs dzīvos no tās ticības, kas viņam ir. Tu, apliecinātāj ar nepatieso sirdi, Jēzus zina Tavus darbus. Viņš ienīst Tavus skopos un klibos upurus.

Lūgšanu nami

[196] Es redzēju, ka daudzi, kam Dievs uzticējis līdzekļus, domā, ka viņiem ir tiesības tos brīvi izlietot savām ērtībām, uzceļot sev šeit patīkamas mājas. Bet, uzceļot namu, kurā pielūgt Lielo Dievu, Kas mājo bezgalībā, viņi Kunga aizdotos līdzekļus neatļaujas izlietot. Neviens necenšas pārspēt otru, rādot savu pateicību Dievam par patiesību, darot visu, ko viņš var, lai sagatavotu piemērotu lūgšanas vietu. Bet daži mēģina darīt tik maz, cik vien iespējams. Un viņiem šķiet, ka līdzekļi, kas izdoti, sagatavojot vietu Visaugstākajam, kur Viņš viņus varētu apmeklēt, ir tikpat kā zaudēti. Tāds upuris ir klibs, un Dievs to nepieņem. Es redzēju, ka Dievam būtu daudz patīkamāk, ja Viņa ļaudis, sagatavojot Viņam namu, parādītu tikpat daudz gudrības, kā uzceļot savus mājokļus.

Izraēla bērnu upuriem vajadzēja būt bez vainas vai traipa, labākajam no ganāmpulka; un prasīja, lai šinī darbā piedalītos katrs. Dieva darbam šinī laikā jāpaplašinās. Ja jūs ceļat namu Kungam, neapgrēkojieties un neierobežojiet Viņu, iemetot savus klibos upurus. Namā, kas celts Dievam, ielieciet vislabāko. Lai tas ir vislabākais, kas jums pieder. Parādiet interesi, lai darītu to ērtu un patīkamu. Dažs domā, ka tas nav svarīgi, tāpēc ka laiks ir īss. Tad tāpat rīkojieties savos mājokļos un visos savos pasaulīgajos pasākumos.

Es redzēju, ka Dievs var darīt Savu darbu bez kāda cilvēka palīdzības, bet tas nav Viņa plāns. Tagadējā pasaule ir kā skatuve kur cilvēkus pārbauda. Cilvēkam šeit jāveido raksturs, kas līdz ar viņu ieies mūžīgā pasaulē. Labais un ļaunais ir likts viņa priekšā, un no viņa izvēles atkarīga viņa nākotne. Kristus nāca, lai izmainītu [197] domu un jūtu virzienu. Cilvēka sirds jāatrauj no zemes mantas un jāpievērš Debesīm. Viņu pašaizliedzība Dievu var pagodināt. Cilvēka dēļ ir pienests vislielākais upuris, un tagad cilvēks tiek pārbaudīts, lai redzētu, vai viņš grib sekot Jēzus piemēram un uzupurēties saviem līdzcilvēkiem. Sātans un viņa eņģeļi ir savienojušies pret Dieva tautu; bet Jēzus grib viņus šķīstīt priekš Sevis. Viņš prasa, lai viņi veicina Viņa darbu. Dievs Saviem ļaudīm šinī pasaulē ir pietiekoši uzticējis, lai bez kavēkļiem vestu Viņa darbu uz priekšu. Viņš grib, lai viņi savus līdzekļus izlietotu saprātīgi. “Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem,” – ir daļa no Dieva Svētā Vārda. Dieva kalpiem jāceļas, jāsauc skaļi un nav jātaupa. “Rādi manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus.” Dieva darbam jākļūst daudz plašākam, un, ja Viņa tauta sekos Viņa padomam, tad viņu īpašumā nebūs daudz līdzekļu, ko aprīt beidzamai ugunij. Visi būs nolikuši mantas tur, kur kodes un rūsa nevar samaitāt; un sirds nebūs saistīta pie zemes.

Mācības no līdzībām

Man rādīja, ka līdzība par podiem nav pilnīgi saprasta. Šo svarīgo mācību mācekļiem sniedza par labu kristiešiem, kas dzīvo pēdējās dienās. Šie podi neattēlo tikai spējas sludināt un pamācīt no Dieva Vārda. Līdzība attiecas arī uz laicīgiem līdzekļiem, ko Dievs ir uzticējis Savai tautai. Tie, kam bija iedoti pieci un divi podi, tirgojās un dubultoja viņiem uzticēto. Dievs prasa, lai tie, kam šeit ir īpašumi, savu naudu augļotu, ieguldot to Viņa darbā, ja patiesība dzīvos saņēmēja sirdī, viņš ar saviem līdzekļiem palīdzēs vēsti [198] sūtīt citiem. Caur viņa pūlēm, viņa iespaidu un viņa līdzekļiem citas dvēseles pieņems patiesību un arī sāks strādāt ar Dievu. Es redzēju, ka daži Dieva apliecinātāji ir līdzīgi cilvēkam, kas savu podu aprok zemē. Viņi attur savus līdzekļus, nedarot labu Dieva darbā. Viņi uzskata, ka līdzekļi ir viņu īpašums un ka viņiem ir tiesības ar savu mantu rīkoties, kā pašiem patīk; un dvēseles netiek glābtas, jo viņi nepūlas gudri izlietot Kunga uzticēto naudu. Par katra cilvēka darbu eņģeļi raksta rūpīgu pārskatu, un, tiesai notiekot pie Dieva nama, pret katru vārdu atzīmē spriedumu. Eņģeļi ir pilnvaroti netaupīt neuzticīgos kalpus, bet kaušanas laikā viņus nokaut. Tad no viņiem atņems viņiem uzticēto. Viņu laicīgās bagātības būs aizgājušas bojā, un viss būs pazaudēts. Vainagus, ko viņi būtu varējuši valkāt, ja būtu bijuši uzticīgi, uzliks uz to galvām, ko būs izglābuši uzticīgie kalpi, kuru līdzekļi pastāvīgi bija Dieva lietošanā. Un ikviens, kuru glābšanā viņi bijuši līdzdalībnieki, pievienos zvaigzni viņu godības vainagam un palielinās viņu mūžīgo atalgojumu.

Man arī rādīja, ka līdzība par netaisno kalpu sniedz mums mācību: “Dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka, kad jums trūkst, viņi var uzņemt jūs mūžīgos dzīvokļos. ”Ja mēs savus līdzekļus lietojam Dievam par godu šeit, tad mēs noliekam mantu Debesīs, un, kad visi zemes īpašumi būs zuduši, tad uzticīgajam kalpam par draugiem būs Jēzus un eņģeļi, kas viņu uzņems mājās mūžīgajos dzīvokļos.

“Tas, kurš ir uzticīgs mazumā, būs uzticīgs arī daudzumā. ”Tas kurš ir uzticīgs šīs zemes īpašumos, kas ir mazums, taisnīgi lietojot, ko Dievs viņam šeit aizdevis, būs patiess savā apliecībā. Tas, kurš ir netaisns mazumā, būs tāds arī vairumā. tas, kurš atturējis no Dieva to, ko Viņš tam aizdevis, būs neuzticīgs Dieva lietā visādos veidos. [199] “Ja jūs esat neuzticīgi netaisnā mantā, kas jums uzticēs patieso?” Ja mēs izrādāmies neuzticīgi pārvaldnieki pār to, ko Dievs mums šeit aizdevis, Viņš nekad mums nedos nemirstīgo mantojumu. “Un ja jūs esat neuzticīgi cita mantā, kas jums dos savu?” Jēzus ir samaksājis par mūsu atpestīšanu. Tā ir mūsu, bet mēs šeit tiekam pārbaudīti, lai redzētu, vai mēs esam mūžīgās dzīves vērti. Dievs mūs pārbauda, uzticot laicīgus īpašumus. Ja esam uzticīgi, labprāt atdodot to, ko Viņš mums aizdevis, lai veicinātu Viņa darbu, Dievs mums var uzticēt arī nemirstīgo mantojumu. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” “Ja kāds mīl pasauli, tajā nav Tēva mīlestības.”

Dievam nepatīk nolaidība un nenoteiktība, ar kādu daudzi Viņa apliecinātāji ļaudis vada savas pasaulīgos darījumus. Liekas, ka viņi zaudējuši izpratni, ka īpašums, ko viņi lieto, pieder Dievam un ka viņiem Viņam jāsniedz norēķins par savu namturību. Daži atstāj savus laicīgos uzņēmumus pilnīgā sajukumā. Sātans visu to novēro. Viņš meklē labas izdevības, lai ar savu veiklību un prasmi izrautu daudz līdzekļu no Sabata turētāju rindām. Un tad šie līdzekļi ieplūst viņa (sātana) rindās. Daži, kuri ir veci, nav labprātīgi izdarīt kādu novēlējumu no saviem pasaulīgajiem veikaliem, bet kādā negaidītā brīdī viņi saslimst un mirst. Viņu bērni, kas nav ieinteresēti patiesībā, saņem šos īpašumus. Sātans rīkojas ar tiem kā viņam novēlētiem. “Ja jūs neesat uzticīgi netaisnā mantā, kas jums uzticēs patieso.” “Un ja jūs neesat uzticīgi citā mantā, kas jums dos savu.”

Man rādīja šausmīgo patiesību, ka sātanam un viņa eņģeļiem ir vairāk līdzdalības Dieva ļaužu īpašumos nekā Kungam. Pēdējo dienu kalpi nav gudri. Viņi pacieš, ka sātans pārvalda viņu darījumus un iegūst savās rindās to, kas pieder Dievam un ko vajadzētu izlietot Viņa darbā. [200] Dievs jūs ievēro, neuzticīgie kalpi. Viņš jūs sauks norēķināties. Es redzēju, ka, uzticīgi un saprātīgi pārvaldot, Dieva kalpiem iespējams šai pasaulē savus veikalus vest godīgi, patiesi un taisni. Īpaši vājo, gados vecāko un to, kam nav bērnu, priekštiesība ir novietot savus līdzekļus tur, kur tos var izlietot Dieva darbam gadījumā, ja viņi pēkšņi mirtu. Bet es redzēju, ka sātans un viņa eņģeļi priecājas šinī lietā. Tie, kam bija jābūt gudriem pestīšanas mantiniekiem, gandrīz labprātīgi ļauj sava Kunga naudai izslīdēt no rokām ienaidnieka rindās. Šādā ceļā viņi stiprina sātana valstību un, šķiet, jūtas ļoti labi.

Galvošana par neticīgo

Es redzēju, ka Dievam nepatika, ka Viņa ļaudis galvo par neticīgajiem. Man norādīja uz šīm Rakstu vietām: “Neturies pie tiem, kas ar roku apsolās un par parādu galvo.” Sak. v. 22:26. “Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gana; bet, kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā.” Sak. v. 11:15. Neuzticīgie kalpi! Viņi ieķīlā to, kas pieder citam, viņu Debesu Tēvam, – un sātans stāv gatavs palīdzēt saviem bērniem to izraut no viņu rokām. Sabata turētājiem nevajag sabiedroties ar neticīgajiem. Dieva ļaudis par daudz uzticas svešinieku vārdiem un prasa viņu padomu, kad viņiem to nevajadzētu darīt. Ienaidnieks izlieto viņus par saviem aģentiem un strādā caur viņiem, lai samulsinātu un atrautu no Dieva ļaudīm.

Daži neprot gudri rīkoties pasaulīgās lietās, viņiem trūkst nepieciešamo spēju, un sātans viņus izmanto savā labā. Ja tā ir, viņiem nevajadzētu palikt neziņā par savu trūkumu. Viņiem jābūt pietiekami pazemīgiem, lai apspriestos ar brāļiem, kuru spriedumam viņi var uzticēties, pirms viņi savus plānus izved. Man norādīja uz šo Rakstu vietu: “Nesiet cits cita nastas.” (Gal. 6:2) [201] Daži nav pietiekami pazemīgi, lai paļautos uz tiem, kam labas sprieduma spējas, un, sekojot paši saviem plāniem, viņi nokļūst grūtībās. Tad viņi saprot savu brāļu padoma un sprieduma nepieciešamību; bet tad nasta ir daudz smagāka nekā sākumā. Brāļiem nevajag griezties tiesā, ja iespējams, no tā izvairīties. Jo tad viņi sniedz ienaidniekam lielu izdevību viņus sajaukt un samulsināt. Būtu labāk samierināties ar mazu zaudējumu.

Zvērēšana

Es redzēju, ka daži Dieva bērni kļūdās attiecībā uz zvērēšanu, un sātans to izlieto, lai viņus apspiestu un no viņiem atņemtu viņu Kunga naudu. Es redzēju, ka mūsu Kunga vārdi: “Nezvēriet ne pie kā…” neskar tiesas zvērestu. “Lai jūsu vārdi ir jā, jā, nē, nē; jo, kas pāri par to, tas ir no ļauna.” Tas attiecas uz vispārīgām sarunām. Daži pārspīlē savā valodā, daži zvēr pat pie dzīvības; citi pie savas galvas – tik droši, kā viņi dzīvo, tik droši, kā viņiem ir galva. Daži piesauc Debesis un zemi par lieciniekiem, ka tās lietas ir tieši tā. Daži cer, ka Dievs tos sodīs, ja tas, ko viņi saka, nav patiesība. Tas ir vispārīgs zvērēšanas veids, pret ko brīdina Jēzus savus mācekļus.

Mums ir cilvēki par likumdevējiem, un likumi ir, kas pārvalda tautu. Ja nebūtu šo likumu, tad pasaules stāvoklis būtu vēl daudz sliktāks. Daži no šiem likumiem ir labi, citi slikti. Sliktie pieaug, un mēs tiksim ievesti šaurumos. Bet Dievs Savus ļaudis uzturēs stiprus, tos, kas dzīvos saskaņā ar Viņa Vārda pamatlikumiem. Kad cilvēku likumi nonāk pretrunā ar Dieva likumiem, tad jāpaklausa pēdējiem, lai kādas arī būtu sekas. Mūsu zemes likums, kas prasa, lai mēs izdodam vergu viņa kungam, mums nav jāizpilda un jāsamierinās ar [202] sekām, šo likumu pārkāpjot. Vergs nav otra cilvēka īpašums. Dievs ir viņa likumīgais Kungs, un cilvēkam nav tiesības ņemt Dieva roku darbu savās rokās un saukt to par savu.

Es redzēju, ka Kungam vēl ir kas darāms ar zemes likumiem. Kamēr Jēzus ir svētnīcā, tauta un likumdevēji būs Dieva savaldītāja Gara iespaidā. Sātans plaši pārvalda pasaules tautu masas, un, ja nebūtu zemes likumu, mēs piedzīvotu daudz ciešanu. Es redzēju, ka, ja ir tiešām nepieciešami un Dieva bērni tiek aicināti liecināt likumīgā veidā, tad svinīga Dieva piesaukšana par liecinieku, ka tas ko viņi saka, ir patiesība un nekas cits kā patiesība, nav Dieva Vārda pārkāpšana.

Cilvēks ir tik samaitāts, ka likumi ir darīti, lai mestu atbildību uz viņa paša galvu. Daži cilvēki nebaidās melot savam līdzcilvēkam; bet viņi ir mācīti un Dieva savaldītājs Gars ir viņus ietekmējis, ka bīstama lieta ir melot Dievam. Gadījums ar Ananiju un Safiru ir dots par piemēru. Lieta no cilvēka tiek pārnesta uz Dievu tā, ka, ja kāds dod nepareizu liecību, tad viņš nemelo cilvēkam, bet Lielajam Dievam, kas lasa sirdi un katrā gadījumā zina īsto patiesību. Mūsu likums to uzskata par lielu noziegumu, ja nepareizi zvēr. Dievs bieži ir tiesājis nepareizus zvērētājus, un pat, kamēr zvērests bija vēl uz lūpām, viņus jau nokāvis iznīcinātājs eņģelis. Tas notika, lai biedinātu ļauna darītājus.

Es redzēju, ka, ja ir kāds virs zemes, kas var liecināt zem zvēresta, tad tas ir kristietis. Viņš dzīvo Dieva vaiga gaismā. Viņš kļūst stiprs Viņa spēkā. Un, kad svarīgi jautājumi jāizšķir ar likumu, nav neviena, kas var tik labi atsaukties uz Dievu kā kristietis. Eņģelis man pavēlēja ievērot, ka Dievs pats pie Sevis zvērēja. [203] (1. Mozus 22:16), (Ebr. 6:13,17). Viņš zvērēja Ābrahāmam (1. Mozus 26:3), Īzakam (Dz. 105:9), (Jeremijas 11:5) un Dāvidam – (Dz. 132:11), (Ap.d. 2:30). Dievs prasīja, lai Izraēla bērni zvēr arī savā starpā. (2. Mozus 22:10,11). Jēzus padevās zvērestam Savā ciešanu stundā. Augstais priesteris viņam sacīja: “Es Tevi zvērinu pie Dzīvā Dieva, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Kristus atbildēja: “Tu to esi sacījis. ”Ja Jēzus Savās mācībās mācekļiem būtu runājis par tiesas zvērestu, tad viņš būtu rājis augsto priesteri un tā pierādījis Savas mācības par labu Saviem tagadējiem sekotājiem. Sātans ir priecājies, ka daži zvērēšanu saskatījuši nepareizā gaismā, jo tas viņam devis iespēju viņus apspiest un paņemt no viņiem viņu Kunga naudu. Dieva kalpiem jābūt gudrākiem, jāliek plāni un jāsagatavojas pretoties sātana viltībām, jo viņš pieliks lielākas pūles kā jebkad agrāk.

Dažiem, es redzēju, ir aizspriedumi pret mūsu likumdevējiem un likumiem, bet, ja nebūtu likumu, tad šī pasaule būtu briesmīgā stāvoklī. Dievs savalda likumdevējus, jo visu sirdis ir Viņa rokās. Ir liktas robežas, pār kurām viņi nevar iet. Daudzi likumdevēji ir tādi, ko pārvalda sātans, bet es redzēju, ka Dievam ir pārstāvji pat starp likumdevējiem. Un daži no viņiem tiks atgriezti pie patiesības. Tagad viņi dara savu daļu, ko Dievs grib, lai viņi dara. Kad sātans strādā caur saviem aģentiem, tiek iesniegti priekšlikumi, kas, ja tiktu izvesti, kavētu Dieva darbu un radītu lielu ļaunumu. Tad labie eņģeļi aizkustina šos Dieva pārstāvjus, lai viņi stipri un pamatoti pretotos šādiem priekšlikumiem, tā kā sātana aģenti nevarētu izvest savu. Dažiem Dieva pārstāvjiem būs spēks novērst lielu ļaunumu. Tā darbs ies uz priekšu, kamēr trešā eņģeļa vēsts būs padarījusi savu darbu un trešā eņģeļa skaņajā saucienā šiem cilvēkiem būs izdevība pieņemt patiesību, un daži no viņiem atgriezīsies un izturēs ar svētajiem bēdu laiku. Kad Jēzus atstās vissvētāko vietu, Viņa savaldītājs Gars tiks atrauts no likumdevējiem [204] un ļaudīm. Viņi būs atstāti ļauno eņģeļu pārvaldībai. Tad sātana vadībā, pēc viņa padoma izdos tādus likumus, ka, ja laiks nebūtu ļoti īss, neviena miesa nevarētu izglābties.

Zvērēšana

Es redzēju, ka daži Dieva bērni kļūdās attiecībā uz zvērēšanu, un sātans to izlieto, lai viņus apspiestu un no viņiem atņemtu viņu Kunga naudu. Es redzēju, ka mūsu Kunga vārdi: “Nezvēriet ne pie kā…” neskar tiesas zvērestu. “Lai jūsu vārdi ir jā, jā, nē, nē; jo, kas pāri par to, tas ir no ļauna.” Tas attiecas uz vispārīgām sarunām. Daži pārspīlē savā valodā, daži zvēr pat pie dzīvības; citi pie savas galvas – tik droši, kā viņi dzīvo, tik droši, kā viņiem ir galva. Daži piesauc Debesis un zemi par lieciniekiem, ka tās lietas ir tieši tā. Daži cer, ka Dievs tos sodīs, ja tas, ko viņi saka, nav patiesība. Tas ir vispārīgs zvērēšanas veids, pret ko brīdina Jēzus savus mācekļus.

Mums ir cilvēki par likumdevējiem, un likumi ir, kas pārvalda tautu. Ja nebūtu šo likumu, tad pasaules stāvoklis būtu vēl daudz sliktāks. Daži no šiem likumiem ir labi, citi slikti. Sliktie pieaug, un mēs tiksim ievesti šaurumos. Bet Dievs Savus ļaudis uzturēs stiprus, tos, kas dzīvos saskaņā ar Viņa Vārda pamatlikumiem. Kad cilvēku likumi nonāk pretrunā ar Dieva likumiem, tad jāpaklausa pēdējiem, lai kādas arī būtu sekas. Mūsu zemes likums, kas prasa, lai mēs izdodam vergu viņa kungam, mums nav jāizpilda un jāsamierinās ar [202] sekām, šo likumu pārkāpjot. Vergs nav otra cilvēka īpašums. Dievs ir viņa likumīgais Kungs, un cilvēkam nav tiesības ņemt Dieva roku darbu savās rokās un saukt to par savu.

Es redzēju, ka Kungam vēl ir kas darāms ar zemes likumiem. Kamēr Jēzus ir svētnīcā, tauta un likumdevēji būs Dieva savaldītāja Gara iespaidā. Sātans plaši pārvalda pasaules tautu masas, un, ja nebūtu zemes likumu, mēs piedzīvotu daudz ciešanu. Es redzēju, ka, ja ir tiešām nepieciešami un Dieva bērni tiek aicināti liecināt likumīgā veidā, tad svinīga Dieva piesaukšana par liecinieku, ka tas ko viņi saka, ir patiesība un nekas cits kā patiesība, nav Dieva Vārda pārkāpšana.

Cilvēks ir tik samaitāts, ka likumi ir darīti, lai mestu atbildību uz viņa paša galvu. Daži cilvēki nebaidās melot savam līdzcilvēkam; bet viņi ir mācīti un Dieva savaldītājs Gars ir viņus ietekmējis, ka bīstama lieta ir melot Dievam. Gadījums ar Ananiju un Safiru ir dots par piemēru. Lieta no cilvēka tiek pārnesta uz Dievu tā, ka, ja kāds dod nepareizu liecību, tad viņš nemelo cilvēkam, bet Lielajam Dievam, kas lasa sirdi un katrā gadījumā zina īsto patiesību. Mūsu likums to uzskata par lielu noziegumu, ja nepareizi zvēr. Dievs bieži ir tiesājis nepareizus zvērētājus, un pat, kamēr zvērests bija vēl uz lūpām, viņus jau nokāvis iznīcinātājs eņģelis. Tas notika, lai biedinātu ļauna darītājus.

Es redzēju, ka, ja ir kāds virs zemes, kas var liecināt zem zvēresta, tad tas ir kristietis. Viņš dzīvo Dieva vaiga gaismā. Viņš kļūst stiprs Viņa spēkā. Un, kad svarīgi jautājumi jāizšķir ar likumu, nav neviena, kas var tik labi atsaukties uz Dievu kā kristietis. Eņģelis man pavēlēja ievērot, ka Dievs pats pie Sevis zvērēja. [203] (1. Mozus 22:16), (Ebr. 6:13,17). Viņš zvērēja Ābrahāmam (1. Mozus 26:3), Īzakam (Dz. 105:9), (Jeremijas 11:5) un Dāvidam – (Dz. 132:11), (Ap.d. 2:30). Dievs prasīja, lai Izraēla bērni zvēr arī savā starpā. (2. Mozus 22:10,11). Jēzus padevās zvērestam Savā ciešanu stundā. Augstais priesteris viņam sacīja: “Es Tevi zvērinu pie Dzīvā Dieva, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Kristus atbildēja: “Tu to esi sacījis. ”Ja Jēzus Savās mācībās mācekļiem būtu runājis par tiesas zvērestu, tad viņš būtu rājis augsto priesteri un tā pierādījis Savas mācības par labu Saviem tagadējiem sekotājiem. Sātans ir priecājies, ka daži zvērēšanu saskatījuši nepareizā gaismā, jo tas viņam devis iespēju viņus apspiest un paņemt no viņiem viņu Kunga naudu. Dieva kalpiem jābūt gudrākiem, jāliek plāni un jāsagatavojas pretoties sātana viltībām, jo viņš pieliks lielākas pūles kā jebkad agrāk.

Dažiem, es redzēju, ir aizspriedumi pret mūsu likumdevējiem un likumiem, bet, ja nebūtu likumu, tad šī pasaule būtu briesmīgā stāvoklī. Dievs savalda likumdevējus, jo visu sirdis ir Viņa rokās. Ir liktas robežas, pār kurām viņi nevar iet. Daudzi likumdevēji ir tādi, ko pārvalda sātans, bet es redzēju, ka Dievam ir pārstāvji pat starp likumdevējiem. Un daži no viņiem tiks atgriezti pie patiesības. Tagad viņi dara savu daļu, ko Dievs grib, lai viņi dara. Kad sātans strādā caur saviem aģentiem, tiek iesniegti priekšlikumi, kas, ja tiktu izvesti, kavētu Dieva darbu un radītu lielu ļaunumu. Tad labie eņģeļi aizkustina šos Dieva pārstāvjus, lai viņi stipri un pamatoti pretotos šādiem priekšlikumiem, tā kā sātana aģenti nevarētu izvest savu. Dažiem Dieva pārstāvjiem būs spēks novērst lielu ļaunumu. Tā darbs ies uz priekšu, kamēr trešā eņģeļa vēsts būs padarījusi savu darbu un trešā eņģeļa skaņajā saucienā šiem cilvēkiem būs izdevība pieņemt patiesību, un daži no viņiem atgriezīsies un izturēs ar svētajiem bēdu laiku. Kad Jēzus atstās vissvētāko vietu, Viņa savaldītājs Gars tiks atrauts no likumdevējiem [204] un ļaudīm. Viņi būs atstāti ļauno eņģeļu pārvaldībai. Tad sātana vadībā, pēc viņa padoma izdos tādus likumus, ka, ja laiks nebūtu ļoti īss, neviena miesa nevarētu izglābties.

Kļūdas uzturā

Dārgais brāli un māsa A., Kungs Savā žēlastībā ir atradis par derīgu šai vietā dot man atklāsmi; un starp dažādām lietām, kas man rādītas, bija dažas, kas attiecas uz jums. Es redzēju, ka jūsu dzīvē viss nav pareizi. Ienaidnieks ir pūlējies jūs iznīcināt un caur jums ietekmēt arī citus. Es redzēju, ka jūs abi esat paaugstinājušies vietā, kur Dievs jūs nekad nav iecēlis, un ka jūs abi domājat, ka esat tālu priekšā Dieva tautai. Es redzēju jūs greizsirdīgi un ar aizdomām skatāmies uz Batl-Krīku. Jūs gribētu tur pielikt savas rokas un virzīt viņu rīcību tā, kā jums liekas pareizi. Jūs ieraugiet mazas lietas, ko nesaprotat, par kurām jums vismazāk kas sakāms un kas nekādā veidā uz jums neattiecas. Dievs Savu darbu Batl-Krīkā uzticējis izvēlētiem kalpiem. Tiem Viņš uzlicis darba nastas. Dieva eņģeļi ir pilnvaroti pārbaudīt darbu, un, to nedarot pareizi, darba vadībā esošie tiks norāti un laboti, un lietas attīstīsies saskaņā ar Dieva plānu, bez atsevišķu indivīdu iejaukšanās.

Es redzēju, ka Dievs vēlas, lai jūs savu uzmanību pievērstu sev. Pārbaudiet savus motīvus. Jūs piekrāpjaties attiecībā uz sevi. Jūs izrādāties pazemīgi, un tas iespaido citus un liek viņiem domāt, ka jūs esat tālu gājuši kristīgajā dzīvē, bet, kad aizskar jūsu īpašos uzskatus, tad tūlīt saceļas paša es un atklājas ietiepīgs, stūrgalvīgs gars. Tas ir drošs pierādījums, ka jūsu pazemība nav patiesa. [205]

Es redzēju, ka jums ir kļūdaini uzskati, mokot savu miesu, atraujot tai barojošu barību. Šīs lietas liek dažiem draudzē domāt, ka Dievs noteikti ir ar jums, jo citādi jūs tā neaizliegtu sevi un tā neupurētos. Bet es redzēju, ka neviena no šīm lietām nedarīs jūs svētākus. Visu to dara pagāni, bet nesaņem algu. Sagrauzts un salauzts gars Dieva priekšā ir Viņa acīs ļoti dārgs. Es redzēju, ka jūsu viedoklis šinīs lietās ir ļoti maldīgs un ka jūs skatāties uz draudzi un to novērojat, ievērodami mazas lietas, kamēr jūsu uzmanībai vajadzēja būt vērstai uz jūsu pašu dvēseles interesēm. Dievs nav licis Sava ganāmpulka nastu uz jums. Jūs domājat, ka draudze iet bojā, tāpēc ka tā neredz lietas tā kā jūs un tāpēc ka tā neseko tam pašam stingrajam virzienam, kam, pēc jūsu domām, mēs esam aicināti paklausīt. Es redzēju, ka jūs esat piekrāpušies attiecībā uz savu pienākumu un uz citu pienākumiem. Daži ir iegājuši galējībā uztura jautājumā. Viņi ir rīkojušies stingri un dzīvo tik ļoti vienkārši, ka viņu veselība ir cietusi, organismā nostiprinājusies slimība, un Dieva templis ir vājināts.

Man norādīja uz mūsu piedzīvojumu Ročestrā, N.Y.. Es redzēju, ka, dzīvojot tur, mūsu uzturs nebija pietiekoši barojošs, kāds bija vajadzīgs, un slimība gandrīz mūs ieveda kapā. Es redzēju, ka Dievs dod atspirdzinātāju miegu un labprātīgs dāvināt piemērotu barību, lai vairotu spēku. Mūsu motīvi bija tīri. Mēs vēlējamies ietaupīt līdzekļus, lai varētu iegādāties papīru. Mēs bijām nabagi. Es redzēju, ka kļūda bija draudzē. Tie, kam bija līdzekļi, bija mantkārīgi un patmīlīgi. Ja viņi būtu darījuši savu daļu, mūsu nasta būtu atvieglināta; bet, tā kā citi savu daļu nedarīja, mēs bijām nastu apkrauti un citi dzīvoja viegli. Es redzēju, ka Dievs neprasa, lai kāds tik ļoti taupītu, ka vājinātu un darītu pāri Dieva templim. Viņa Vārdā ir pienākumi un prasības, kam jāliek draudzei pazemoties un noskumt savā dvēselē, un nav vajadzīgs sev darināt krustu un pienākumus, lai mocītu ķermeni, it kā caur to rādītu pazemību. Viss tas [206] ir ārpus Dieva Vārda.

Bēdu laiks ir tieši priekšā; un tad stingra nepieciešamība prasīs, lai Dieva ļaudis sevi aizliegtu un ēstu tikai dzīvības uzturēšanai; bet šim laikam Dievs mūs sagatavos. Šais briesmīgajās stundās nepieciešamība sniegs Dievam izdevību parādīt Savu stiprinošo spēku un atbalstīt savus ļaudis. Bet tagad Dievs prasa, lai viņi strādātu savām rokām darbu, kas ir labs, un atbilstoši Viņa svētībām noliktu mantnīcā un darītu savu daļu patiesības atbalstīšanai. Tas ir pienākums, kas pavēlēts visiem, kas nav īpaši aicināti strādāt Vārdā un mācībā un nodot savu laiku, pasludinot citiem dzīvības un pestīšanas ceļu.

Tiem, kas strādā ar savām rokām, jāuztur savi spēki, lai spētu darbu veikt, un arī tiem, kas strādā Vārdā un mācībā, jākopj savi spēki; jo sātans un viņa ļaunie eņģeļi karo pret tiem, lai iznīcinātu viņu spēku. Viņiem pēc nogurdinošām pūlēm, ja vien iespējams, jācenšas fiziski un garīgi atpūsties un jāēd barojoša, stiprinoša barība, kas atjaunotu spēkus, jo viņi būs spiesti izlietot visus spēkus, kas viņiem ir. Es redzēju, ka tas nemaz nepagodina Dievu, ja kāds no Viņa ļaudīm pats dara sev bēdu laiku. Bēdu laiks ir Dieva ļaudīm tieši priekšā, un Viņš sagatavos viņus šai briesmīgajai cīņai.

Es redzēju, ka jūsu uzskati par cūkas gaļu nesagādātu ļaunumu, ja jūs to attiecinātu tikai uz sevi. (Piezīme. – Šī ievērojamā liecība ir rakstīta 1858. gada 21. oktobrī, gandrīz piecus gadus pirms lielās parādīšanas 1863. gadā, kurā bija dota gaisma par veselības reformu. Kad atnāca īstais laiks, šo jautājumu atklāja veidā, kas aizkustināja visus mūsu ļaudis. Cik brīnišķīga ir Dieva gudrība un laipnība! Tagad būtu tikpat nepareizi skart piena, sāls un cukura jautājumu kā cūkgaļas jautājumu 1858. gadā) Bet savās domās jūs šo [207] jautājumu esat darījuši par pārbaudījumu, un jūsu darbība ir skaidri rādījusi jūsu ticību šinī lietā.

Ja Dievs prasa, lai Viņa ļaudis atturas no cūkas gaļas, tad Viņš pats to pārliecinās. Viņš ir tikpat labprātīgs rādīt Saviem godīgajiem bērniem viņu pienākumu kā rādīt viņu pienākumu atsevišķiem cilvēkiem, uz kuriem Viņš nav licis darba nastu. Ja draudzes pienākums ir atturēties no cūkas gaļas, Dievs to atklās vairāk nekā diviem un trim. Viņš mācīs Savai draudzei tās pienākumu.

Dievs vada tautu un ne atsevišķus indivīdus šur vai tur, vienu ticam šo, otru to. Dieva eņģeļi dara darbu, kas viņiem uzticēts. Trešais eņģelis vada un šķīstī tautu, un tiem jāiet vienotiem ar viņu. Daži skrien eņģeļiem pa priekšu, kas vada Dieva tautu, viņiem jāgriežas atpakaļ katrā solī un pazemīgi jāseko, ne ātrāk, kā eņģelis vada. Es redzēju, ka Dieva eņģeļi vadīs Dieva tautu ne ātrāk, kā viņi spēj saņemt un izpildīt viņiem atklātās svarīgās patiesības. Bet daži nemierīgi gari neizdara vairāk par pusi no sava darba (do not more then half do up their work). Kad eņģelis viņus vada, viņi steidzas pēc kaut kā jauna un aizskrien bez dievišķas vadības un tā ieved rindās sajukumu un nesaskaņas. Viņi nerunā un nedarbojas saskaņā ar draudzes miesu. Es redzēju, ka jūs abus vajadzētu pārvest tur, kur jūs būtu labprātīgi ļauties vadīties un nevēlētos vadīt; citādi sātans ieies un vadīs jūs savos ceļos, lai jūs sekotu viņa padomam. Daži skatās uz jūsu noteiktajiem uzskatiem un uzlūko tos par pazemības pierādījumu. Viņi ir piekrāpti. Jums abiem jāatgriežas.

Brāli A., Tu pēc dabas esi skops un mantkārīgs. Tu dod desmito no mētrām un dillēm, bet neievēro svarīgākās lietas. Kad jauneklis nāca pie Jēzus un prasīja, kas viņam jādara, lai mūžīgi dzīvotu, Jēzus viņam pavēlēja turēt baušļus. Jauneklis paskaidroja, ka ir tos ievērojis. Jēzus teica: tomēr tev trūkst vienas lietas. Ej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem, un tad tev būs manta Debesīs. Rezultātā jauneklis aizgāja bēdīgs, jo viņam bija [208] lieli īpašumi. Es redzēju, ka tev ir nepareizi uzskati. Dievs no Saviem ļaudīm prasa taupību, bet daži pārspīlē un taupību pārvērš nabadzībā. Es vēlos, lai jūs saskatītu savu stāvokli, kāds tas ir. Jums nav patiess Dievam pieņemams upura gars. Jūs skatāties uz citiem un vērojat viņus, un, ja viņi nerīkojas tikpat stingri kā jūs, tad jūs neko nespējat priekš viņiem darīt. Jūsu dvēseles vīst jūsu pašu maldu iznīcinošā iespaidā. Tas ir fanātisms, ko jūs uzskatāt par Dieva Garu. Jūs esat piekrāpušies. Jūs nevarat panest skaidro, aso liecību. Jūs vēlētos tādu glaudītāju liecību. Bet, kad kāds rāj jūsu nepareizības, cik ātri saceļas paša es. Jūs neesat pazemojušies. Jums jādara darbs….Tādi darbi, tāds gars, es redzēju, ir jūsu kļūdu auglis un auglis no jūsu spriedumu un uzskatu likšanas par likumu citiem un pret tiem, ko Dievs aicinājis darbalaukā. Jūs abi esat pārgājuši robežu.

Es redzēju, ka jūs domājat, ka šis vai tas ir aicināts strādāt laukā, kaut gan jūs neko šai jautājumā nezināt. Jūs nevarat lasīt sirdi. Ja jūs dziļi būtu dzēruši trešā eņģeļa vēsts patiesību, jūs tik brīvi nesacītu, kas ir no Dieva aicināti un kas nav. Labas spējas lūgt un runāt nav pierādījums, ka Dievs ir aicinājis. Katram ir iespaids, un šim iespaidam jāstāsta par Dievu; bet jautājums, vai šim vai citam jāsvētī savs laiks dvēseļu mantošanas darbā, ir visdziļākais svarīgumā, un neviens, kā vienīgi Dievs var izšķirt, kas lai iesaistās šinī svinīgajā darbā. Apustuļu dienās bija labi vīri, vīri, kas varēja lūgt ar spēku un runāt par lietu; tomēr apustuļi, kam bija spēks pār nešķīstiem gariem un kas varēja dziedināt slimos, neiedrošinājās tikai ar savu gudrību nošķirt kādu svētajam darbam, kļūt par Dieva priekšstāvjiem (muti). Viņi gaidīja uz nekļūdīgu Svētā Gara pierādīšanās pierādījumu. Es redzēju, ka Dievs saviem izvēlētajiem [209] kalpiem uzlicis pienākumu izšķirt, kas ir derīgs svētajam darbam; un savienībā ar draudzi un skaidrām Svētā Gara zīmēm viņiem jāizšķir, kam jāiet un kas ir nepiemēroti. Es redzēju, ka, ja šo izšķiršanās darbu par to, kas ir derīgs lielajam uzdevumam, atstātu dažiem indivīdiem šeit un tur, tad kā auglis tam būtu sajukums un samulsums.

Dievs atkārtoti rādījis, ka nevienu nevajadzētu izvirzīt darbalaukā, ja nav nekļūdīga pierādījuma, ka Viņš aicinājis. Kungs neuztic Sava ganāmpulka nastu kādiem spējīgiem indivīdiem. Tiem, ko Dievs aicina, jābūt vīriem ar dziļiem piedzīvojumiem, pārbaudītiem, vīriem ar veselīgu spriedumu, vīriem, kas iedrošinās norāt grēku lēnprātīgā garā, vīriem, kas prot barot ganāmpulku. Dievs pazīst sirdi, un Viņš zina, kuru izvēlēties. Brālis un māsa A. šo jautājumu var izlemt pilnīgi nepareizi. Jūsu spriedums ir nepilnīgs. Es redzēju, ka jūs atšķiraties no draudzes, un, ja jūs turpināsiet tā rīkoties, tad tas tā notiks pilnīgi, jo Dievs ļaus jums iet, lai jūs ciestu, ejot paši pa savu ceļu.

Tagad Dievs jūs aicina nostāties pareizi, pārbaudīt savus motīvus un censties pēc saskaņas ar Viņa ļaudīm. Mnnsville. N.Y., 1856. gada 21. oktobrī

Liecības draudzei nr. 6

Pārmetums par nolaidību

[210] Dārgie brāļi un māsas! Lielu zaudējumu un bēdu laikā Kungs Savā žēlastībā mani atkal ir apmeklējis. 1860. gada 23. decembrī es tiku aizņemta parādīšanā, un man atklāja atsevišķu personu nepareizības, kas bija ietekmējušas darbu. Es neuzdrošinos atturēt šīs liecības no draudzes, lai saudzētu atsevišķu cilvēku jūtas.

Man rādīja Dieva ļaužu zemo stāvokli; ka Dievs nav viņus atstājis, bet ka viņi ir atstājuši Viņu un kļuvuši remdeni. Viņiem ir patiesības teorija, bet trūkst tās glābjošā spēka. Tuvojoties laika noslēgumam, sātans nāk lejā ar lielu spēku, zinādams, ka viņa laiks ir īss. Sevišķi savu spēku viņš izlietos pie atlikušajiem. Viņš karos pret viņiem un centīsies viņus sadalīt un izklīdināt, lai viņi kļūtu vāji un uzvarami. Dieva ļaudīm jārīkojas saprātīgi un savās pūlēs jābūt vienotiem. Viņiem jābūt vienā prātā, vienā uzskatā un lēmumā, tad viņu pūles nebūs izkliedētas, bet spēcīgi ietekmēs tagadējās patiesības lietas uzcelšanu. Jāievēro kārtība un jābūt vienībai; uzturiet kārtību, vai arī pārsvaru gūs sātans. [211]

Es redzēju, ka ienaidnieks nāks katrā iespējamā veidā, lai Dieva ļaudis padarītu mazdūšīgus, lai viņus samulsinātu un apgrūtinātu; un tādēļ viņiem jārīkojas saprātīgi un jāsagatavojas sātana uzbrukumiem. Lietas, kas attiecas uz draudzi, nevajag atstāt nenoteiktā stāvoklī. Jāsper soļi, lai nodrošinātu draudzes īpašumus Dieva lietai, lai nekavētu darba attīstību un lai līdzekļi, kurus ļaudis novēl Dieva darbam, neieslīdētu ienaidnieka rindās. Es redzēju, ka Dieva ļaudīm jārīkojas gudri un no savas puses jādara viss, lai draudzes lietas nostādītu drošā stāvoklī. Pēc tam, kad viss iespējamais ir darīts, viņiem šo lietu pārvaldība jāuztic Kungam, lai sātans no Dieva atlikušajiem ļaudīm negūtu sev nekādas priekšrocības. Tagad ir sātana laiks strādāt. Vētraina nākotne ir mūsu priekšā; un draudzei jābūt nomodā, lai ietu uz priekšu, lai droši varētu stāvēt pretī viņa plāniem. Tagad ir laiks, kad kaut kas jādara. Dievam nepatīk, ka Viņa ļaudis atstāj draudzes lietas nenokārtotas un pacieš, ka ienaidniekam ir pilnīgs pārākums un iespēja kontrolēt pasākumus, kā vien tam patīk.

Man rādīja br, … nepareizo nostāju žurnālā “Review” attiecībā uz organizāciju un viņa atstāto samulsinošo iespaidu. Viņš pietiekoši nav pārdomājis lietu. Viņa raksti bija pilnīgi apsvērti un vērsti uz to, lai atstātu izklīdinošu iespaidu un lai domas vadītu pie nepareiziem slēdzieniem, un lai daudzus pamudinātu nolaidīgi kārtot Dieva darba lietas. Tie, kas neizjūt šīs lietas smagumu, nesaprot arī vajadzību kaut ko darīt, lai nodibinātu draudzē kārtību. Kas jau ilgu laiku nesuši atbildību nastu, raugās nākotnē un apsver lietas stāvokli. Viņi ir pārliecināti, ka jāsper soļi, lai draudzes lietas nostādītu drošākā stāvoklī, tā ka sātans nevarētu nākt un gūt priekšrocības. Br. … raksts ir ierosinājis tos, kas baidās no kārtības, raudzīties ar aizdomām uz tādu cilvēku priekšlikumiem, kuri sevišķā Dieva aizgādībā kārto draudzes svarīgās lietas. Un, redzot, ka viņa viedoklis [212] neizturēs, viņš tomēr vaļsirdīgi neatzina savu kļūdu un nedarīja neko, lai dzēstu paša radīto nepareizo iespaidu.

Es redzēju, ka laicīgās lietās br. … bija pārāk vieglprātīgs un nolaidīgs. Viņam ir trūcis enerģijas, un viņš par tikumu uzskatījis atstāt Kungam to darbu, ko Kungs ir atstājis viņam. Kungs iejaucas tikai sevišķi lielas vajadzības gadījumos. Mums jādara darbs, jānes nastas un atbildības, un to darot, mēs iegūstam pieredzi. Br. … garīgās lietās parāda tādu pašu raksturu kā laicīgos pasākumos. Viņam nav centības un neatlaidības darba pilnīgai veikšanai. Dieva darbā vajadzētu strādāt ar vēl lielāku gudrību un apdomību nekā laicīgās lietās, sev nodrošinot zemes īpašumus.

Bet Dieva ļaudīm, izlietojot tiesības nodrošināt draudzes īpašumus likumīgā veidā, jābūt uzmanīgiem saglabāt savu īpašo un svēto raksturu. Es redzēju, ka no draudzes nesen ieņemtās nostājas labumu gūs nesvētījušās personas, kas pārkāps robežas, novedīs lietas galējībās un kaitēs Dieva darbam. Daži rīkosies negudri vai nesaprātīgi, piedalīsies prāvās, no kurām varētu izvairīties, sajauksies ar pasauli, kļūs tās gara līdzdalībnieki un ietekmēs citus sekot viņu piemēram. Kas sevi sauc par kristieti un rīkojas neapdomīgi, dara daudz ļauna tagadējas patiesības lietai. Ļaunais iesakņojas daudz vieglāk nekā labais un aug, kamēr labais un taisnais bez rūpīgas kopšanas nīkuļo.

Man norādīja uz pagātni, un es redzēju, ka katrā svarīgā pasākumā, katrā Dieva ļaužu pieņemtā vai nodomātā lēmumā (kur Dieva ļaudis kaut ko grib panākt) kāds ir cēlies, lai lietas novestu galējībās un rīkotos pārspīlētā veidā, kas modinājis neticīgajos riebumu, apbēdinājis Dieva ļaudis un Dieva darbam cēlis neslavu. Tieši ar šīm lietām tiek satraukti ļaudis, kurus Dievs izved šinīs pēdējās dienās no pasaules. [213] Tomēr daudz ļaunuma varēs novērst, ja Kristus kalpi būs vienā prātā, vienoti plānos un darbā. Ja viņi turēsies kopā, atbalstīs viens otru un uzticīgi norās un nosodīs netaisnību, tad viņi ātri panāks tā samazināšanos. Bet sātanam šai ziņā bijusi liela vara. Vienkārši locekļi un pat sludinātāji ir jutuši līdzi neapmierinātajam, kas ticis norāts par savām nepareizībām, un sekas bija jūtu dalīšanās. Tas, kurš uzdrošinājās izpildīt savu nepatīkamo pienākumu, uzcītīgi stājoties pretī kļūdām un netaisnībai, ir apbēdināts un aizvainots, tāpēc ka nesaņem savu brāļu sludinātāju nedalītu atbalstu. Viņš kļūst mazdūšīgs, pildot šos sāpīgos pienākumus, noliek krustu un attur asās (norājošās) liecības. Viņa dvēsele apklusināta tumsā, un draudze cieš, trūkstot tieši tām liecībām, kuras Dievs ir nozīmējis, lai tās dzīvotu Viņa ļaužu vidū. Noklusējot uzticīgās liecības, ir sasniegts sātana mērķis. Tie, kuri labprāt simpatizē netaisnībai, uzskata to par tikumu; bet viņi neaptver, ka ir atstājuši šķeļošu iespaidu un ka viņi palīdz sātanam izvest tā plānus.

Es redzēju, ka daudzas dvēseles aiziet bojā brāļu negudrās līdzjūtības dēļ, kad viņu vienīgā cerība bija, atstājot viņus, lai viņi ieraudzītu un atzītu visu savu netaisnības lielumu. Bet kāri saņemot līdzjūtību no negudriem brāļiem, viņos rodas domas, ka ir apvainotu; un, ja viņi arī mēģina iet atpakaļ, tad to dara ne ar visu sirdi. Viņi izšķir jautājumu saskaņā ar savām dabīgajām jūtām, apvaino norājēju un tā izbeidz lietu. Tā nav pārbaudīta līdz pamatiem un nav dziedināta, un viņi atkal iekrīt tajā pašā netaisnībā, tāpēc ka nebija atstāti, lai izjustu savas netaisnības lielumu un pazemotos Dieva priekšā, ļaujot Viņam viņus pacelt. Nepareizie līdzjutēji ir strādājuši tieši pretī Kristus prātam un kalpojošajiem eņģeļiem.

Kristus kalpiem ir jāceļas un jānododas Dieva darbam ar visu savu enerģiju. Dieva kalpi nav atvainojami, ja viņi izvairās no asām norājošām liecībām. Viņiem ir [214] jānorāj un jāpeļ netaisnība un nav jācieš grēks pie kāda brāļa. Man šeit jāpievieno daļa no vēstules, kas adresēta brālim C.

“Man rādīja dažas lietas attiecībā uz tevi. Es redzēju, ka dzīvās, asās liecības draudzē ir tikušas apspiestas. Tu neesi rīkojies saskaņā ar tiešajām liecībām. Tu esi izvairījies noteikti un droši likt roku uz ļaunuma un esi tiesājis tos, kas jutušies spiesti to darīt. Tavas simpātijas piederējušas neapmierinātajiem. Visu šo iemeslu dēļ Tu kļūsti vājš. Tu neesi rīkojies saskaņā ar asajām, griezīgajām liecībām, kas bija sūtītas atsevišķām personām.

Dieva kalpi nav atvainojami, ja viņi izvairās no norājošām liecībām. Viņiem netaisnība jānorāj un jānosoda un nav jācieš grēks pie brāļa. Tu bieži esi izstiepis roku, lai aizsargātu atsevišķus cilvēkus no pelnītiem pārmetumiem un no labošanās, ko Kungs no viņiem sagaidīja. Ja šīs personas nereformēsies, tad viņu trūkumi gulsies uz Tavu atbildību. Tai vietā, kur Tev vajadzēja būt nomodā par draudošām briesmām un viņus no tām brīdināt, Tu savu iespaidu esi vērsis pret tiem, kas sekojuši pienākuma apziņai un norājuši un brīdinājuši maldīgos.

Dieva draudzei šie ir bīstami laiki, un vislielākās briesmas draud no pašpievilšanās. Atsevišķi patiesības apliecinātāji ir akli pret pašu briesmām un nepareizībām. Viņi aizsniedz savu draugu un pašu nosprausto dievbijības paraugu, viņu brāļi viņiem piebiedrojas, un viņi jūtas apmierināti, nemaz nesasniedzot mūsu dievišķā Kunga nosprausto evaņģēlija paraugu. Ja viņi savā sirdī patur netaisnību, tad Kungs viņus neuzklausīs. Bet daudzi netaisnību ne tikai patur sirdī, bet atklāti parāda to dzīvē, tomēr daudzos gadījumos netaisnības darītāji nesaņem nekādu nosodījumu. [215]

Man norādīja uz to, kas notika N. Tavas izjūtas bija nepareizas. Tev vajadzēja stāvēt plecu pie pleca ar vec. D un darīt noteiktu darbu, atturot un norājot atsevišķu personu nepareizības. Tā kā Tev pietrūka morālas drosmes pielikt roku ļaunumam, Tu savu nastu uzvēli vec. D. Tu ietekmēji arī citus. Labais darbs, ko Dievs bija nozīmējis padarīt pie zināmiem cilvēkiem, ir palicis nedarīts, un viņi ir sātana uzpūsti. Ja Tu tanī laikā būtu sekojis Dieva padomam, tad būtu atstāta ietekme par labu Dieva lietai. Kunga Gars ir ticis apbēdināts. Un vienotības trūkums ir padarījis mazdūšīgus tos, uz kuriem Dievs ir licis norāšanas nastu.

Man rādīja, ka Tu nepareizi esi, simpatizējis E. Tavs ieturētais virziens attiecībā uz viņu ir kaitējis Tavam iespaidam un arī stipri kaitējis Dieva lietai. E ir neiespējami sabiedroties ar Dieva draudzi. Viņš ir nostājies tur, kur draudze viņam nevar palīdzēt, kur viņam nevar būt sakaru ne ar vienu balsi draudzē. Viņš ir nostājies tieši pretī gaismai un patiesībai. Viņš stūrgalvīgi ir izvēlējies pats savu ceļu un atteicies uzklausīt rājienus. Viņš ir sekojis savas samaitātās sirds tieksmēm, pārkāpis svētos Dieva likumus un apkaunojis tagadējās patiesības lietu. ja viņš kādreiz tomēr sirsnīgi nožēlos, draudzei viņa lieta vienīgi jāatstāj. Ja viņš ies uz Debesīm, tad tas būs vienīgi viņš, bez savienības ar draudzi. Pastāvīgam Dieva un draudzes nosodījumam ir jāpaliek vienmēr uz viņa, lai nepazemotu morāles standartu pašos putekļos. Kungs ir neapmierināts ar Tavu šai lietā ieturēto virzienu.

Tu esi kaitējis Dieva lietai; Tava stūrgalvīgā rīcība ir ievainojusi Dieva ļaužu sirdis. Tavs iespaids sekmē draudzē nolaidību. Tev vajadzēja nest dzīvas norādošas liecības. Atbrīvo ceļu Dieva darbam, nestājies starp Dievu un Viņa ļaudīm. Tu pārāk ilgi esi slēpis asās norājošās liecības un stāvējis pret stingro kritiku, kuru [216] Dievs izteicis par atsevišķām nepareizībām. Dievs Savus ļaudis labo, rāj un tīra. Atbrīvo ceļu, lai Viņa darbs netiek kavēts. Viņš nepieņems gludās, mierīgās liecības. Sludinātājiem jāsauc skaļi un nav jātaupa. Kungs ir devis spēcīgas liecības, kas domātas, lai stiprinātu draudzi un pamodinātu neticīgos. Bet šīm lietām, kurās Tev ir trūkumi, jātiek izlabotām, vai arī Tava liecība būs bezspēcīga, un Tava ietekme kaitēs Dieva darbam. Ļaudis uz Tevi skatās kā uz piemēru. Nemaldini viņus. Lai Tava ietekme labo nepareizības Tavā ģimenē un draudzē.”

Man rādīja, ka Kungs liek no jauna skanēt iedarbīgām un asām liecībām, kas attīstīs raksturu un šķīstīs draudzi. Kaut gan mums ir pavēlēts atšķirties no pasaules, tad tomēr nav nepieciešami kļūt nepieklājīgiem un skarbiem; prastiem izteiksmes veidā, izsakot savas piezīmes tik rupji, cik vien iespējams. Patiesība domāta, lai paceltu tās īpašnieku, izsmalcinātu viņa gaumi un svētotu viņa spriedumu. Pastāvīgi jācenšas līdzināties tai sabiedrībai, kurai mēs ceram drīz pievienoties, proti, Dieva eņģeļu sabiedrībai, kas nekad nav kritusi grēkā. Raksturam jābūt svētam, Izturēšanās veidam pieklājīgam, vārdiem bez viltus, un tā mums soli pa solim jāiet uz priekšu, līdz esam derīgi pārvēršanai.

Pienākums pret bērniem

Man rādīja, ka vecāki vispārīgi nav izturējušies pareizi pret saviem bērniem. Viņi nav viņus savaldījuši, kā to vajadzēja darīt, bet ir ļāvuši nodoties lepnumam un sekot pašiem savām tieksmēm. Senos laikos vecāku autoritāti cienīja; bērni tad bija atkarīgi no vecākiem, viņus bijās un godāja. Bet šinīs pēdējās dienās kārtība ir apgāzta. Daži vecāki ir atkarīgi no bērniem. Viņi baidās šķērsot bērnu gribu un tādēļ viņiem pakļaujas. Bet tieši tik ilgi, kamēr bērni atrodas [217] zem vecāku jumta un ir atkarīgi no viņiem, viņiem jābūt pakļautiem vecāku kontrolei. Vecāku rīcībai jābūt noteiktai un viņiem jāprasa, lai paklausa viņu taisnīgajiem uzskatiem.

Ēlis būtu varējis savaldīt savus negodīgos dēlus, viņš baidījās no viņu īgnuma (nepatikas). Viņš pacieta viņu pretestību, līdz viņi kļuva par lāstu Israēlam. No vecākiem prasa, lai viņi savaldītu savus bērnus. Bērnu glābšana stiprā mērā atkarīga no vecāku izturēšanās veida. Savas nepareizās mīlestības un maiguma vadīti, daudzi vecāki izdabā bērniem viņiem par ļaunu, kopj viņu lepnumu, viņus izgreznojot un izrotājot un tā padarot tukšus un ārišķīgus, liekot domāt, ka drēbes nosaka, vai cilvēks ir cienījams vīrs vai godājama sieviete. Bet īsta pazīšanās pārliecina tos, ar kuriem viņi saietas, ka ārējais izskats nav pietiekošs, lai noslēptu sirds kroplumu, kurā nav Kristus daiļuma, bet kas pildīta ar pašmīlību, augstprātību un nevaldītām kaislībām. Tiem, kuri mīl lēnprātību, pazemību un tikumību, jāizvairās no šādas sabiedrības, kaut arī viņi būtu Sabata turētāju bērni. Satiksme ar viņiem ir indējoša, un viņu ietekme ved nāvē. Vecāki neaptver pašu sētās sēklas postošo iespaidu. Tā uzdīgs un nesīs augļus; viņu bērni nicinās vecāku autoritāti.

Pat pieaugušiem bērniem jācienī savi vecāki un jārūpējas par viņu labklājību. Viņiem vajadzētu uzklausīt dievbijīgu vecāku padomu un nejusties, ka ar nedaudzu gadu pievienošanos viņu dzīvei viņi jau būtu izauguši no pienākuma pret vecākiem. Tiem, kas godā savu tēvu un māti, ir dots bauslis ar apsolījumu. Šajās pēdējās dienās bērni ir kļuvuši tik slaveni ar nepaklausību un godbijības trūkumu, ka Dievs to sevišķi ir uzsvēris, un tā ir zīme, ka gals ir tuvu. Tas rāda, ka sātanam ir gandrīz pilnīga pārvaldība pār jauniešu prātu. Daudzi vairs neciena vecumu. Sirmgalvju godāšanu uzskata par vecmodīgu; tā tiešām sniedzas atpakaļ līdz [218] pat Ābrama dienām. Dievs saka: “Es zinu (Es viņu pazīstu), ka viņš pavēlēs saviem bērniem un savam namam pēc sevis.”

Senatnē bērniem nebija atļauts precēties bez vecāku piekrišanas. Izvēli bērnu vietā darīja vecāki. Laulību noslēgšanu uz bērnu atbildību uzskatīja par noziegumu. Šo lietu vispirms lika priekšā vecākiem, un viņiem bija jāapsver, vai attiecīgā persona bija cienīga nākt ar viņiem ciešā radniecībā un vai abas puses spēs apgādāt ģimeni. Par vissvarīgāko uzskatīja, lai patiesā Dieva pielūdzēji precoties nesajauktos ar elkdievīgiem ļaudīm, lai viņu ģimenes netiktu vadītas prom no Dieva. Pat pēc bērnu apprecēšanās viņiem bija vissvinīgākie pienākumi pret vecākiem. Bez vecāku padoma viņu spriedums netika uzskatīts par pietiekošu un bērniem vajadzēja cienīt vecāku vēlēšanās un tām paklausīt, ja tik tās nerunā pretī Dieva prasībām.

Atkal man rādīja jaunatnes stāvokli šinīs pēdējās dienās. Bērni netiek valdīti. Vecāki, pirmās mācības par disciplīnu jums vajadzētu sniegt tad, kad jūsu bērni vēl kā zīdaiņi ir jūsu rokās. Māciet viņiem savu gribu pakļaut jūsējai. To var panākt, izturoties taisnīgi un parādot stingrību. Vecākiem pilnīgi jāpārvalda pašiem savs garastāvoklis un ar maigumu un stingrību jāloka bērna griba, līdz tā pakļaujas vecāku gribai.

Vecāki savu darbu nesāk īstajā laikā. Neapspiežot pirmo uzstājības izpausmi, bērni kļūst stūrgalvīgi, kas palielinās līdz ar bērna pieaugšanu un nostiprinās līdz ar viņa spēku. Daži bērni, kad paaugas, domā, ka pats par sevi saprotams, ka viņiem jāiet pašiem savs ceļš un ka vecākiem jāpakļaujas viņu vēlēšanām. Viņi sagaida, lai vecāki viņiem kalpotu. Viņi ir nepacietīgi, kad viņus ierobežo, un, kad ir pietiekoši [219] lieli, lai palīdzētu vecākiem, viņi atsakās nest nastas, kuras viņiem vajadzētu nest. Viņi ir bijuši brīvi no atbildībām un uzaug nederīgi mājai un nederīgi ārpus tās. Viņiem trūkst izturības spēka. Vecāki ir nesuši nastas un atļāvuši viņiem uzaugt slinkumā, bez kārtības, čakluma un taupības ieraduma. Viņi nav mācīti sevi aizliegt, bet ir lutināti un saudzēti, ir apmierināta viņu ēstkāre, un viņi uzauguši ar novājinātu veselību. Viņu uzvešanās un izturēšanās veids nav patīkams. Viņi paši ir nelaimīgi un dara nelaimīgus arī citus savā apkārtnē. Kamēr bērni ir vēl tikai bērni, viņiem jāmācās disciplīna (kārtība), bet viņiem atļāva iet ārā kopējā barā un apgrozīties jauniešu sabiedrībā, kur vienam ir samaitājoša ietekme pār otru.

Pār neuzticīgajiem vecākiem noteikti gulsies Dieva lāsts. Viņi ir ne tikai dēstījuši ērkšķus, kas viņus pašus jau šeit ievainos, bet ar savu neuzticību viņiem vajadzēs sastapties arī tad, kad tiesas priekšā tiks iznests spriedums. Daudzi bērni tiesas dienā celsies un nolādēs savus vecākus, tāpēc ka viņi viņus nav savaldījuši; viņi apsūdzēs viņus savā bojā ejā. Nepareizā līdzjūtība un aklā vecāku mīlestība ir likusi atvainot bērnu kļūdas un tās neizlabot, un rezultātā viņu bērni ir pazuduši; viņu dvēseļu asinis gulsies uz neuzticīgajiem vecākiem.

Bērniem, kas tā uzauguši bez disciplīnas, jāmācās ir viss, ja viņi izvēlas kļūt par Kristus sekotājiem. Audzināšana bērnībā ietekmē visu viņu reliģisko dzīvi. Bieži parādās tā pati ietiepība un stūrgalvība; trūkst pašaizliegšanās, saņemot pārmetumus, atklājas tā pati neiecietība, tā pati pašmīlība un nelabprātība meklēt citu padomu vai arī ļauties ietekmēties no citu sprieduma, tas pats kūtrums, izvairīšanās no nastām un nelabprātība nest atbildības. Viss tas ir redzams viņu attiecībās pret draudzi. Ir iespējams to visu uzvarēt; bet cik gan smaga ir cīņa! Cik nopietnus konfliktus tas prasīs! Cik [220] grūti ir iziet pilnīgas audzināšanas kursu, kas viņiem nepieciešams, lai aizsniegtu kristīga rakstura augstumu! Bet, ja viņi beidzot uzvarēs, tad viņiem, pirms viņi tiek pārvērsti, atļaus redzēt, cik tuvu viņi ir bijuši pilnīgas bojāejas bezdibenim, tāpēc ka jaunībā nav pareizi audzināti un bērnībā nav iemācījušies padošanos.

Sistemātiska labdarība

Man norādīja uz Izraēla bērniem senatnē. Dievs prasīja no viņiem visiem, kā no nabagiem, tā arī no bagātiem, upuri saskaņā ar to, kā Viņš viņus bija svētījis. Nabadzīgie netika atbrīvoti, tāpēc ka viņiem nebija tik daudz mantas kā viņu bagātajiem brāļiem. No viņiem prasīja, lai viņi vingrinātos taupībā un pašaizliegšanā. Bet, ja kādi bija tik trūcīgi, ka viņiem bija pilnīgi neiespējami pienest upuri Kungam, ja slimība vai nelaime viņiem bija laupījusi iespēju dot dāvanu, tad no bagātajiem prasīja, lai viņi viņiem palīdzētu tikt pie pazemīgas artavas, lai Kunga priekšā viņi nenāktu tukšām rokām. Šis iekārtojums saglabāja interešu vienotību,

Daži nav nākuši un nav pievienojušies sistemātiskajā labdarības plānā, atvainojot sevi, ka viņi nav brīvi no parādiem. Viņi aizbildinās, ka vispirms viņiem jāklausa vārdiem “neesiet nevienam neko parādā”. Bet parādi viņus tomēr neattaisno. Es redzēju, ka viņiem ir jādod ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. Daži apzinās, ka nav jābūt nevienam neko parādā, un domā, ka Dievs no viņiem nevar neko prasīt, kamēr visi viņu parādi ir nomaksāti. Šeit viņi piekrāpj paši sevi. Viņi neatdod Dievam to, kas pieder Dievam. Ikvienam ir jāpienes Kungam atbilstošs upuris. Tiem, kuri ir parādos, kopējā parādu summa ir jāatņem no tā, kas viņiem pieder, un jādod daļa no atlikuma.

Daži izjūt svētu pienākumu pret saviem bērniem. [221] Ikvienam viņiem ir jādod sava daļa, bet viņi nespēj sagādāt līdzekļus, lai palīdzētu Dieva darbā. Viņi atvainojas ar pienākumu pret bērniem. Tas varbūt ir pareizi, bet viņu pirmais pienākums ir pret Dievu. Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas. Neaplaupiet Dievu, atraujot no Viņa savus desmitos un upurus. Pirmais svētais pienākums ir atdot pareizu daļu Dievam. Neļaujiet nevienam ar savām prasībām likt jums aplaupīt Dievu. Neļaujiet bērniem personīgām vajadzībām zagt upurus no Dieva altāra.

Es redzēju, ka senos laikos alkatība dažus ir vadījusi kādu daļu atturēt; viņi savus upurus pienesa sašaurinātā apjomā. To pierakstīja Debesīs, un atbilstoši tam, cik viņi atturēja, viņu druvas un ganāmpulki nesaņēma svētības. Dažus piemeklēja bēdas ģimenēs. Dievs negrib pieņemt klibu upuri. Tam jābūt bez vainas, labākajiem no ganāmpulka un labākajiem augļiem no laukiem. Un tam ir jābūt labprātīgam upurim, ja viņi vēlas, lai Kunga svētība dusētu pār viņu ģimenēm un īpašumiem.

Man lika priekšā Ananijas un Saviras gadījumu, lai paskaidrotu, kādas būs sekas tiem, kas savus īpašumus nevērtē to patiesajā vērtībā. Viņi izlikās, ka pienes Kungam labprātīgu upuri no saviem īpašumiem. Pēteris sacīja: “Tiešām tik dārgi.” Šinī ļaunajā laikā daži šos vārdus neuzskatītu par meliem. Bet Kungs tos tā uzskatīja. Viņi to bija pārdevuši par tik un vēl daudz dārgāk. Viņi bija apliecinājuši, ka visu ziedo Dievam. Viņi liekuļoja Dievam, un atmaksa nevilcinājās. Es redzēju, ka sistemātiskās labdarības iekārtojums pārmeklēs un pārbaudīs sirdis. Tā ir pastāvīga un dzīva pārbaude. Tā dod iespēju ikvienam izprast savu sirdi, redzēt, vai pārsvarā ir taisnība vai mīlestība uz pasauli. Tādā veidā pārbauda dabīgo savtīgumu un mantkārību, kas novērtēs savus īpašumus ļoti zemos skaitļos. Un te viņi liekuļo. Eņģelis sacīja: “Nolādēts, kas Kunga darbu dara kūtri (viltīgi).” Eņģeļi vēro rakstura attīstību, un [222] pārskatu par šādu cilvēku rīcību Debesu sūtņi uzraksta Debesīs. Dažus šo lietu dēļ Dievs piemeklēs, un viņu peļņa izsīks līdz viņu novērtējumam. “Cits izkaisa un tam vēl krājas, un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību. Dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un, kas dzirdina, tas atkal tiks dzirdināts.” (Sal. pam. 11:24,25).

Šai darbā jāpiedalās visiem. Kas lieto tabaku, tēju un kafiju, lai noliek šos elkus un to vērtību lai nogulda Kunga mantu namā. Daži nekad nav pienesuši upuri Dieva darbam un ir aizmiguši pret Dieva prasībām no viņiem. Dažiem pat no visnabadzīgākajām aprindām būs jāizcīna visnopietnākā cīņa, lai atteiktos no šiem kairinošajiem līdzekļiem. Bet katrai sirdij jātiek pārbaudītai un katram raksturam attīstītam, Dieva ļaudīm ir jādarbojas. Dzīvie pamatlikumi jāizved dzīvē.

“Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani, tā saka Kungs Cebaots; vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētību pārpārēm? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīnkoks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaots.” Es redzēju, ka šī rakstu vieta ir nepareizi lietota, runājot un lūdzot sanāksmēs. Pravietojumā ir īpašs aicinājums priekš pēdējām dienām, un tas māca Dieva ļaudīm viņu pienākumu pienest kādu daļu no [223] sava īpašuma līdzekļiem Kungam par labprātīgu upuri.

Mūsu nosaukums

Man rādīja Dieva atlikušos ļaudis pieņemam vārdu (nosaukumu). Manā priekšā bija divas šķiras. Viena aptvēra visu lielo vārda kristiešu skaitu. Viņi mina kājām Dieva likumus un pazemojās pāvestības iestādījumu priekšā. Nedēļas pirmo dienu viņi turēja kā Kunga dusas dienu. Otrā daļa ļoti mazā skaitā, pazemojās Lielā Likumdevēja priekšā. Viņi turēja ceturto bausli. Viņu ticības īpatnējās un raksturīgās iezīmes bija septītās dienas ievērošana un gaidīšana uz mūsu Kunga atnākšanu no Debesīm.

Cīņa ir starp Dieva prasībām un zvēra prasībām. Pirmo nedēļas dienu, pāvestīgo iestādījumu, kas runā tieši pretī ceturtajam bauslim, ko zvērs ar diviem ragiem darīs vēl par sevišķu pārbaudi. Bet briesmīgais Dieva brīdinājums ziņo sodu par zemošanos zvēra un viņa bildes priekšā. Tie dzers Dieva dusmības vīnu, kas nesajaukts ir ieliets Viņa bardzības biķerī.

Neviens no pieņemtiem vārdiem nebūs piemērots kā tikai tas, kas saskan ar mūsu ticības apliecību, izteic to un iezīmē mūs kā sevišķus ļaudis. Vārds “septītās dienas adventisti” ir pastāvīgs pārmetums protestantu pasaulei. Te ir šķīrēja līnija starp Dieva pielūdzējiem un tiem, kas pielūdz zvēru un pieņem viņa zīmi. Dieva baušļu un zvēra prasību starpā norisinās liela cīņa. Pūķis tāpēc karo pret svētiem, ka viņi tur visus desmit baušļus. Ja viņi pazeminātu savu standartu un atteiktos no savas ticības īpatnībām, tad pūķis būtu mierīgs; bet, iedrošinoties pacelt un attīstīt savu karogu [224] pretstatā protestantu pasaulei, kas pielūdz pāvesta iestādījumus, viņi saceļ viņa dusmas.

Vārds “septītās dienas adventisti” atklāti un patiesi raksturo mūsu ticību un pārliecina meklētājus prātus. Līdzīgi bultai no Kunga bultu maka tas trāpīs Dieva likumu pārkāpējus un vadīs uz grēku nožēlu un atgriešanos pie Dieva un ticībā mūsu Kungam Jēzum Kristum.

Man rādīja, ka gandrīz katrs kaut cik izvirzījies fanātiķis, kas grib apslēpt savu nodomu citus vest prom, apgalvo, ka viņš pieder pie Dieva draudzes. Tāds vārds uzreiz izsauktu aizdomas, jo to pielieto, lai apslēptu visbezjēdzīgākos maldus. Dieva atlikušajiem ļaudīm šis vārds ir pārāk nenoteikts. Tas vestu uz domām, ka mums ir ticība, kuru mēs gribam apklāt.

Trūcīgie

Daži, kas ir nabadzīgi ar šīs pasaules mantām, tiecas visas tiešās liecības uzlikt uz to cilvēku pleciem, kuriem ir īpašumi. Bet viņi nesaprot, ka arī viņiem ir darāms darbs. Dievs arī no viņiem prasa upurus. Viņš uzaicina viņus upurēt savus elkus. Viņiem jāatsakās no tādiem kaitīgiem kairinātājiem kā tabaka, tēja un kafija. Ja viņi nonāk grūtos apstākļos, cenšoties darīt vislabāko, kas viņiem iespējams, tad viņu bagātajiem brāļiem būs prieks viņiem palīdzēt izkļūt no bēdām.

Daži neprot gudri saimniekot un taupīt. Viņi pienācīgi neapsver apstākļus un rīkojas neuzmanīgi. Tādiem nevajadzētu paļauties uz savu nepilnīgo spriedumu, bet gan apspriesties ar pieredzē bagātiem brāļiem. Tomēr tie, kas neprot taupīt un kuriem ir trūkums, nespēj pareizi spriest un bieži vien ne labprāt meklē padomu. Viņi pa lielākai daļai domā, ka viņi saprot vadīt savus laicīgos darījumus un ne labprāt grib paklausīt padomam. Viņi rīkojās nepareizi un rezultātā cieš. Redzot tos ciešam, [225] viņu brāļi ir apbēdināti un palīdz izkļūt no grūtībām. Viņu nepareizā saimniekošana ietekmē draudzi. Tas prasa līdzekļus no Dieva mantnīcas, kurus vajadzēja izlietot, lai sekmētu tagadējās patiesības lietu. Ja šie nabadzīgie brāļi izturas pazemīgi un ir labprātīgi pieņemt brāļu norādījumus un padomus, tomēr nonāk grūtā stāvoklī, tad brāļiem vajadzētu just pienākumu priecīgi palīdzēt viņiem izkļūt no grūtībām. Bet, ja viņi izvēlas paši savu ceļu un paļaujas paši uz savu spriedumu, tad viņi ir jāatstāj, lai pilnīgi izjūt sava negudrā gājuma sekas un lai dārgos piedzīvojumos mācās patiesību, ka, “kur padoma devēju papilnam, tur ir drošība”. Dieva ļaudīm vajadzētu vienam otram padoties. Viņiem ir jāapspriežas vienam ar otru, lai viena trūkums tiktu aizpildīts ar otra pilnību. Es redzēju, ka Kunga nama turētājiem nepienākas palīdzēt tām personām, kas turpina lietot tabaku, tēju un kafiju.

Spekulācijas

Es redzēju, ka daži aizbildina savu atraušanos no palīdzības sniegšanas Dieva darbam ar to, ka viņi esot parādos. Ja viņi būtu uzmanīgi pārmeklējuši paši savu sirdi, tad atklātos, ka patiesais iemesls, kāpēc viņi nepienes Dievam labprātīgos upurus, ir savtīgums. Daži vienmēr paliks parādos. Jo viņu mantkārības (alkatības) dēļ svētītāja Dieva roka nebūs ar viņiem. Vairāk par patiesību viņi mīl šo pasauli. Viņi nav gatavi Dieva valstībai. Ja zemē parādās kāds jauns patents, tad ļaudis, kuri apliecina ticību patiesībai, atrod ceļu, kā šim pasākumam savākt līdzekļus. Dievs pazīst katru sirdi. Viņam zināms katrs savtīgs motīvs, un Viņš pieļauj izveidoties apstākļiem, kas atklāj sirdī apslēpto, lai pārbaudītu tos, [226] kas sevi sauc par Viņa ļaudīm, un attīstītu viņu raksturu. Reizēm Kungs pieļauj cilvēkiem turpināt savu ceļu un sastapties ar pilnīgu neveiksmi. Viņa roka ir pret tiem, lai izjauktu viņu cerības un izputinātu viņu īpašumus. Tie, kas tiešām jūtas ieinteresēti Dieva lietā un kas uzdrošinās izmēģināt kaut ko dot šīs lietas uz priekšu virzīšanai, atradīs, ka tāds ieguldījums ir neapšaubāmi drošs. Daži atgūs simtkārtīgi šinī dzīvē un nākamā pasaulē mūžīgo dzīvību. Bet ne visi jau šinī dzīvē saņems simtkārtīgus augļus, jo viņi to nevar panest. Ja viņiem uzticēs daudz, viņi kļūs par negudriem nama turētājiem. Kungs viņu labā viņiem šos augļus attur; bet viņu manta Debesīs būs droša. Cik daudz pārāks par laicīgiem pasākumiem ir šāds noguldījums.

Dažiem mūsu brāļiem piemītošā vēlēšanās ātri pelnīt naudu liek viņiem piedalīties un ieguldīt līdzekļus jaunos pasākumos, bet bieži viņu cerības nopelnīt naudu nepiepildās. Viņi neizdevīgi nogulda to, ko viņi būtu varējuši izlietot Dieva darbā. Šajos jaunajos uzņēmumos notiek zināma veida apmuļķošana. Un, neievērojot to, ka šīs lietas tik bieži atkārtojas un ka ir piemēri no citiem, kas ieguldījuši līdzekļus un piedzīvojuši galīgu neveiksmi, tomēr daudzi ir par kūtriem to mācīties. Sātans viņus pieviļ un apreibina ar paredzamo ieguvumu. Cerībām iznīkstot, viņiem jācieš daudz grūtību, kas ir viņu pašu negudrās rīcības sekas. Ja līdzekļi pazūd, tad cilvēks to uzskata par savu nelaimi, par savu zaudējumu. Bet viņam jāatceras, ka līdzekļi, ar kuriem viņš ir rīkojies, pieder Citam, ka viņš ir tikai namturis un ka Dievam nepatīk Viņa līdzekļu negudra pārvaldīšana, kurus varēja izlietot tagadējās patiesības uz priekšu virzīšanai. Norēķina dienā neuzticīgajam namturim būs jādod atskaite par savu nama turēšanu.

Negodīgais namturis

[227] Man rādīja, ka Dieva Gars arvien mazāk un mazāk ir varējis ietekmēt F, līdz viņš vairs no Dieva nesaņem spēku, lai uzvarētu. Pats un paša intereses ilgu laiku viņam ir bijušas pirmajā vietā. Sirds lepnums, nelokāma, nepadevīga griba un nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un piekāpties viņu ir noveduši šinī briesmīgajā stāvoklī. Viņa neapdomīgā nostāja ilgi kaitējusi Kunga darbam.

Viņš ir bijis stingrs prasībās, kas draudzē veicināja kļūdu meklēšanas garu. Viņš bijis bargs tur, kur tādam nevajadzēja būt, un valdījis pār tiem, kuriem viņš iedrošinājās parādīt savu varu. Viņa lūgšanas un pamācības brāļiem lika domāt, ka viņš ir svētījies kristietis. Tāpēc viņa nepareizā rīcība ir arī tos ietekmējusi. Viņam bija savi uzskati, un viņa īpatnības uz daudziem atstājušas ļaunu iespaidu. Daži ir bijuši tik vāji, ka ir sekojuši viņa piemēram. Es redzēju, ka viņš Kunga darbam atnesis daudz vairāk ļaunuma nekā labuma.

Ja viņš būtu pieņēmis Dieva dotos norādījumus un labojies, stiprie ieradumi un sevišķās vājības būtu uzvarētas. bet es redzēju, ka viņš tik ilgi ir ļāvis šiem ieradumiem sevi pārvaldīt, līdz stiprais ienaidnieks viņu ir sasaistījis. Viņa rīcība nav pareiza. Negodīgums guvis viņā uzvaru, un viņš ir ņēmis no kases līdzekļus, ko darīt viņam nebija tiesību, un tos izlietojis savām interesēm. Viņš savu spriedumu līdzekļu izlietošanā ir uzskatījis par labāku nekā brāļu spriedumu. Kad līdzekļus nodeva viņa rokās un devēji nosauca personas, kam tos vajadzēja saņemt, tad viņš ir rīkojies impulsīvi un atļāvies tos izlietot pēc sava prāta, neizpildot devēju vēlēšanos. Daļu no tiem viņš izlietojis savā labā, kā pats to atradis par lietderīgu. Dievs ar nelabvēlību ir noraudzījies uz šīm lietām. Negodīgums viņu [228] pārvarējis. Viņš sevi uzskatījis par Kunga namturi un domājis, ka viņš var rīkoties ar līdzekļiem, pat ar cita, kā pats atrod par derīgu. Katram pašam jābūt sava nama pārvaldniekam.

Viņš atmetis brāļu padomu un norādījumus, gājis pats savā spēkā, paklausījis pats savai gribai un atraidījis visus līdzekļus, ar kuru palīdzību būtu iespējams laboties. Kad viņu norāja, tad attiecīgās personas darbības veids nav bijis viņam pa prātam, un tā ir aizslēgts ceļš uz reformu. Jau ilgāku laiku Kungs viņa darbu nav pieņēmis. Viņš daudz vairāk ir strādājis savu interešu labā nekā par labu darba interesēm.

Aizejot uz kādu vietu, pirmo reizi viņa lūgšanām un pamācībām ir ietekme, un brāļi domā, ka viņš ir nevainojams kristietis. Viņu atbalsta tāpēc, ka uzskata par sludinātāju. Bet, iepazīstoties ar viņa savtīgumu, neapmierinātību (īdzību), asumu un savādībām, viņi ir ļoti, ļoti vīlušies. Gandrīz katru dienu rodas kāda īpatnēja iedoma. Viņa prāts gandrīz vienmēr ir aizņemts, lai iegūtu sev kādu labumu. Iedzīvojies uz kāda rēķina sev par labu, viņš domā par jaunām iespējām. Viņa tieksmes un plāni uz Dieva darbu atstājuši novājinošu, iznīcinošu iespaidu. Viņa rīcība saskalda un gandrīz visur atstāj ievainojumus. Kāds gan piemērs ganāmpulkam! Savos darījumos viņš ir bijis ļoti savtīgs un no visiem guvis sev labumu. Uz viņu gulstas Dieva dusmas. Labu koku pazīst pie viņa augļiem.

Fanātisms viskonsinā

Es redzēju, ka Kungs sevišķi vadījis manu vīru, lai pagājušajā rudenī mēs dotos uz rietumiem un nevis uz austrumiem, kā viņš iepriekš bija nolēmis. Viskonsinā bija labojama netaisnība. Sātana darbs bija guvis panākumus, un, ja to nenorātu, izpostītu dvēseles. Kungs atrada par derīgu izvēlēties kādu, kuram pagātnē bija piedzīvojumi [229] cīņā ar fanātismu un kas bija aculiecinieks sātana spēkam. Kas pieņēma šo Dieva izvēlēto darba rīku, to dvēseles tika izrautas no ienaidnieka sagatavotajām cilpām un guva iespēju laboties.

Man rādīja, ka šī sātana viltība Viskonsinā nebūtu tik labprātīgi uzņemta, ja Dieva ļaužu prāts un sirds būtu bijuši vienoti savstarpēji un ar darbu. Vēl joprojām dažos mīt greizsirdība un ļaunu aizdomu gars. “Messenger” partijas sētā sēkla nav pilnīgi izsakņota. Un, kaut gan viņi sacījās pieņemam trešā eņģeļa vēsti, viņi nebija atstājuši savas agrākās jūtas un aizspriedumus. Viņu ticība bija bojāta, un viņi bija sagatavoti sātana krāpšanas darbam. Kas ir dzēruši no “Mesenger” gara, tiem jāpadara liels darbs un jāizsakņo katra tā atlieka un jāpieņem trešā eņģeļa vēsts gars, vai arī tas paliks pielipis viņiem kā spitālība, padarot viņiem vieglu aiziešanu no brāļiem, kas staigā patiesībā. Viņi viegli var sākt domāt, ka viņiem iespējams kā neatkarīgai sabiedrībai vieniem iet uz Debesīm, un viņi viegli iekritīs sātana slazdos. Viņš ļoti negrib pazaudēt savu ietekmi Viskonsinā. Tiem, kas nav vienoti ar miesu, viņš ir sagatavojis vēl citu viltu un krāpšanas.

Es redzēju, ka personām, kas tā bijušas ietītas tumsā un viltū, kur sātans ir pārvaldījis ne tikai prātu, bet arī miesu, Dieva draudzē vajadzētu ieņemt vispazemīgāko vietu. Dievs negrib uzticēt rūpes pār ganāmpulku negudriem ganiem, kas kļūdītos un veselīgas barības vietā viņiem pasniegtu indi. Dievs grib, lai par ganāmpulku rūpētos vīri, kas to var barot ar tīru barību, pilnīgi izsijātu un izvētītu. Ak, kādu traipu, kādu negodu šī fanātiskā kustība ir nesusi Dieva lietai! Uz tiem, kas tik stipri turas pie šī tumšā fanātisma gara, neievērojot skaidros pierādījumus, ka tas ir no sātana, nav jāpaļaujas; viņu spriedumam nevajadzētu piešķirt kādu nozīmi. Dievs sūtīja Savus kalpus pie br. un m. G. Viņi nonicināja pamācības un izvēlējās paši savu ceļu. Br. G. ir bijis greizsirdīgs un stūrgalvīgs, [230]un lielai pazemībai jāiezīmē viņa tālāko ceļu; jo viņš sevi ir pierādījis kā Dieva ļaužu uzticības necienīgu. Viņa sirds nav pareiza Dieva priekšā tagad un nav tāda bijusi jau ilgu laiku.

Es redzēju, ka sātana nolūks bija novest personas Viskonsinā lielā fanātismā. Viņš ir pārvaldījis viņu prātu un licis viņiem darboties saskaņā ar to viltu, zem kura viņi atradās. Kad viņa nolūks bija sasniegts un viņi bija noskrējuši priekš tiem viņa nozīmēto ceļa gabalu, tad viņš labprāt piekrita, ka viņi atzīst šo nepareizību, un nu viņš viņus centās iegrūst pretējā galējībā, lai viņi noliegtu Dieva Gara dāvanas un Tā darbību. Sātans izmantoja br. un m. atšķirtību no miesas (draudzes). Viņi vēlējās ieņemt neatkarīgu virzienu un vadīt, bet negribēja pakļauties citu vadībai. Br. G ir greizsirdīgs. Šī īpašība līdz ar vēlēšanos būt neatkarīgam ir turējusi viņu savrup; jo ar tādu garu viņš nevarēja būt patiess savu brāļu sludinātāju darba biedrs. Māsai G arī ir tieksmes uz greizsirdību, un viņa ir ļoti cieta. Viņai trūkst piedzīvojumu un nav bijis veselīgas ticības, ne arī vienotības ar miesu. Viņas sirds ir pacēlusies pret draudzei dotajām dāvanām. Viņas rakstos, kas iesūtīti publicēšanai “Review” lapās, nav lēnprātības un pazemības.

Viss likās sagatavots sātana darbam. Viņš daudzus vadīja atteikties no saprāta un pareiza sprieduma, lai viņi ļautu sevi pārvaldīt iespaidam. Kungs prasa, lai Viņa ļaudis pielietotu prātu un tā vietā nepieņemtu iespaidu. Viņa darbam jābūt saprotamam visiem Viņa bērniem. Viņa mācībām pašām sevi jāieteic izglītotam prātam. To nolūks ir pacelt saprātu. Dieva spēks neparādās katrā gadījumā. Cilvēka nepieciešamība ir Dieva izdevības brīdis.

Man rādīja sabiedrības, kurās valdīja sajukums un kuras vadījās no nepareiza gara, [231] kur visi kopā skaļi lūdza, viens izkliegdams vienu lietu, otrs otru, un nebija iespējams pateikt, kurš stabulēja un kurš spēlēja uz kokles. “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” Sātans atrada sev vietu un pēc patikas pārvaldīja apstākļus. Šiem maldiem upurēja saprātu un veselību.

Dievs neprasa, lai Viņa ļaudis atdarinātu Baala praviešus, mocītu savu miesu, kliegtu un bļautu, ieņemtu gandrīz katru iespējamo pozu, nepiegriežot vērību kārtībai, līdz viņu spēki ir izsmelti līdz pēdējai iespējai. Reliģija nepastāv trokšņa taisīšanā; bet, kad dvēselē mājo Kunga Gars, tad Dievu slavē acīm patīkama un no sirds dziļumiem nākoša pateicība. Daži apgalvo, ka viņiem ir liela ticība un ka viņi ir saņēmuši sevišķas dāvanas un sevišķas atbildes uz savām lūgšanām, lai gan pierādījumu tam nav. Pārdrošu iedomību viņi samaina ar ticību. Ticībā izteikta lūgšana nekad nebūs veltīga; bet pieprasīt, lai lūgšanu atbildētu tieši tādā veidā un tieši tādās lietās, kā mēs sagaidām, ir pārdrošība.

Dieva kalpiem apmeklējot – un –, šie maldi tika pārbaudīti. Bija pierādījumi, ka darbs ir neīsts. Bet fanātisma gars bija neatlaidīgs un negribēja padoties tur sniegtās gaismas priekšā. Ak, kaut maldos esošie būtu ļāvušies laboties caur pie viņiem atsūtītajiem Dieva kalpiem. Dievs vēlējās, kaut viņi atzītu, ka viņus vadījis nepareizs gars. Tad viņu kļūdas atzīšanai būtu bijis vēlamais iespaids. Tad viņi būtu izglābušies no tālākas pakļaušanās sātana plāniem un nebūtu iegrimuši šajos briesmīgajos maldos. Bet viņi nevēlējās tikt pārliecināti. Brālim G bija pietiekoši gaismas, lai nostātos pret šo fanātisko darbu; bet viņš nevēlējās izšķirties zem pierādījumu spiediena. Viņa stūrgalvīgais gars atteicās padoties Dieva kalpu nestajai gaismai, jo viņš viņus uzlūkoja ar aizdomām un ar greizsirdīgu aci.

Es redzēju, ka, jo lielāku gaismu ļaudis atmet, [232] jo lielāks būs maldu un tumsības spēks, kas nāks pār viņiem. Patiesības atmešana cilvēkus padara par gūstekņiem, pakļauj sātana viltībām. Pēc sanāksmes – un – šai viltībai padevušies palika vēl lielākā tumsā, lai grimtu vēl dziļāk šais spēcīgajos maldos un atstātu uz Dieva lietu tādu traipu, kas tik drīz nebūs notīrāms. Briesmīga atbildība paliek uz br. G. Atzīdams sevi par ganu, viņš ir atļāvis plēsīgam zvēram ienākt ganāmpulkā un ir noskatījies avju saplosīšanā un aprīšanā. Dieva nepatika gulstas uz viņu. Viņš nav bijis nomodā par dvēselēm kā tāds, kam būs jādod norēķins.

Man norādīja uz pagātni, un es redzēju, ka Dievs jau ilgāku laiku nav svētījis viņa darbu. Kunga roka nav bijusi ar viņu, lai uztaisītu draudzi un lai atgrieztu dvēseles pie patiesības. Viņa sirds nav pareiza Dieva priekšā. Viņam nav trešā eņģeļa vēsts gara. Jau pirms šie maldi izcēlās, viņš atrāvās no savienības ar Dieva ļaudīm un viņiem nesimpatizēja, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš tika atstāts tādā tumsā. Dievs neatstāj Savus uzticīgos, pašuzupurīgos kalpus tumsā, lai, atklājoties šādam fanātiskam garam, viņi nekliegtu, brīdinot ļaudis. Dieva kalpiem nesot gaismu un paceļot savu balsi pret šiem maldiem, viņš nepazina caur viņiem runājošo uzticīgā avju Gana balsi; greizsirdība un stūrgalvība lika viņam to uzskatīt par svešinieka balsi. Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu svēti un spēcīgi ļaudis. Ja sirdī valda svētuma un īstas mīlestības gars, tad, darbojoties tajos, kas pieņem Kristu, tas būs līdzīgs šķīstījošai ugunij, kas iznīcina piemaisījumus un izklīdina tumsu. Kas ir no sātana gara, tas nostājas aizstāvēšanās pozīcijās un ātri panāk pats savu bojā eju. Patiesība tomēr uzvarēs!

Noklusēti rājieni

[233] Man rādīja H un I ieturēto virzienu. Kaut gan norāti, viņi tomēr nav labojuši savas nepareizības. Viņu nepareizā rīcība ietekmējusi Dieva ļaudis, sevišķi Ņujorkas štatā. Viņu iespaids ir kaitējis Dieva lietai. Pēdējo desmit gadu laikā viņus bieži man rādīja parādīšanās, atklājot viņu nepareizības. Un es viņiem par šīm lietām esmu rakstījusi. Bet viņi rūpējas, lai apslēptu no brāļiem patiesību, ka ir tikuši norāti, baidīdamies, ka tas varētu izpostīt viņu iespaidu. Tie, kurus bija ietekmējis viņu nepareizais gājiens, no viņu saņemtā rājiena būtu guvuši labumu. Es varēju šo vēsti nodot saprātīgu brāļu rokās draudzē, lai, ja tas būtu nepieciešams, viņi varētu izprast pamācības, kuras Kungs bija atradis par lietderīgām dot Saviem ļaudīm. Bet, atstāstot šo vēsti, kas man bija dota šiem brāļiem, ne kādam citam, bet tieši viņiem pašiem, viņi mani visnesaudzīgākajā veidā nokritizēja. Tas manī izsauca tik stipras garīgas ciešanas, ka pamudināja apslēpt to, ko Kungs man bija atklājis attiecībā uz atsevišķu personu netaisnībām.

Sirds lepnums lika šiem brāļiem tik ļoti baidīties, ka tikai citi neuzzinātu, ka viņi ir norāti. Ja viņi pazemīgi būtu atzinuši savas nepareizības pret draudzi, tad tiešām būtu pierādījuši, ka tic atklāsmēm un draudze būtu stiprināta saņemt rājienus un atzīt savas kļūdas. Šie skolotāji stāvēja draudzei ceļā. Viņi rādīja nepareizu piemēru, un draudze skatījās uz viņiem un norāta jautāja: ”Kāpēc šie sludinātāji nav norāti, jo mēs esam paklausījuši viņu mācībai?” Tā ir atvērtas durvis sātanam, lai kārdinātu attiecībā uz parādīšanu patiesīgumu.

[234] Brāļi tika piekrāpti un maldināti. Viņi ticēja, ka mēs esam vienoti ar šiem sludinātājiem un paklausīja viņu pamācībām, lai gan tās visas bija nepareizas. Ciešot garīgas mokas, es rakstīju šiem sludinātājiem, kad redzēju Dieva lietu, viņu neprātīgās rīcības ievainotu. Ļoti norūpējusies, es vēroju, kāds būs šīs vēsts iespaids. Bet viņi to nolika malā, un brāļi par šo viņiem sniegto vēsti neko neuzzināja, un tā viņiem nevarēja palīdzēt pamācības, kuras dot Kungs bija atradis par derīgu.

Redzot, ka nav piepildījies, ko Dievs bija gribējis, savās pūlēs kļuvu mazdūšīga. Dziļās sāpēs es bieži jautāju: Kāda nozīme ir visam manam darbam? Šo brāļu nostāja bija sekojoša: Mēs ticam parādīšanām, bet māsa Vaita, tās rakstot, ieliek pati savus vārdus, un mēs ticēsim tikai tai daļai, kuru mēs domājam, ka tā ir no Dieva, un neņemsim vērā pārējo. Viņi ir izvēlējušies šādu ceļu un nav labojuši savu dzīvi. Viņi atklāti apliecina, ka tic parādīšanām, bet rīkojas tieši pretēji tām. Viņu piemērs un iespaids ir radījis šaubas citu prātos. Tagadējās patiesības lietai būtu bijis labāk, ja viņi abi būtu nostājušies pret šo dāvanu. Tad ļaudis nebūtu pievilti un nebūtu klupuši pār šiem aklajiem mācītājiem. Mēs cerējām un lūdzām, kaut viņi nostātos pareizi un atstātu labu iespaidu uz ganāmpulku; bet cerības ir mirušas, un ilgāk klusēt mēs vairs nevaram un nedrīkstam. Mēs pret Dieva draudzi esam izturējušies nepareizi, jau agrāk visu atklāti nepasakot.

Notikumi Ohaio

Kopš mūsu Ohaio apmeklējuma 1858. gada pavasarī H ir darījis visu iespējamo, lai citus ietekmētu pret mums; un, ja bija cerības kādu iespaidot, viņš to centās panākt, izplatot ziņas, kuru nolūks bija izraisīt nepareizas izjūtas.

[235] 1858. gada pavasarī, apmeklējot Ohaio, es saņēmu vēsti par viņu un viņa ģimeni. Šī liecība viņam tika nodota. Tomēr tikai nedaudzas personas zināja, ka man priekš viņa bija vēsts. Viņš sacēlās pret to protestēdams un līdzīgi dažiem citiem, kuri ir tikuši norāti, uzskatīja, ka mani pret viņa ģimeni ietekmējuši cilvēki, jo parādīšanā ir norādīts uz tādām pašām kļūdām kā tās, kuras es atkārtoti redzēju pirms desmit gadiem. Viņš teica, ka ticot parādīšanām, bet ka, to rakstot, es esot no citiem iespaidota.

Kāds savāds slēdziens! Kungam ir jāpadara sevišķs darbs caur vienu no Viņa atzītākajām dāvanām, tomēr Viņš pacieš dotās vēsts viltojumu, pirms tā ir aizsniegusi personu, kuru Viņš vēlas labot. Kāda gan nozīme tad ir parādīšanām, ja cilvēki tās aplūko šādā gaismā? Viņi tās izskaidro pēc sava prāta un jūtas brīvi atmest to daļu, kas nesaskan ar viņu izjūtām. H zina, ka katrs vārds viņam Ohaio dotajā parādīšanā bija pareizs. Un, kad viņš vairs ilgāk nevarēja vēsti no draudzes atturēt (jo tā tika pieprasīta un lasīta konferencē pagājušajā rudenī), tad viņš to visu atzina par pareizu. Bet viņš bija akli cīnījies pret to, ko zināja esam pareizu.

Viņš nav labi valdījis pats savu namu un tāpēc pēdējo desmit gadu laikā ticis rāts. Dieva nepatika ir bijusi pār viņu, tāpēc ka viņš nav savaldījis savus bērnus. Šie bērni bija samaitāti (izvirtuši) un ka apkaunojošs sakāmvārds un ir atstājuši samaitājošu iespaidu savās dzīves vietās. Katru reizi, stādot viņu priekšā, man atgādināja Ēli un rādīja viņa bezdievīgo dēlu ļaunumu un sekojošo Dieva spriedumu. Man rādīja, ka H ģimene ir bijusi pretīga neticīgajiem un ir apkaunojusi tagadējās patiesības lietu. Vēsti, ko 1858. gada pavasarī man deva priekš Ohaio, daudzi nepieņēma. Tā grieza pārāk dziļi, un sirdis, kas savos dziļumos nebija piesātinātas ar tagadējās patiesības garu, pret to sacēlās.

[236] Sludinātāji, kas strādājuši šajā štatā, nav atstājuši pareizu iespaidu. Pret br. un m. Vaitiem un pret darba vadītājiem Batl-Krīkā izteikti un aplinkus čukstēti norādījumi, ko daudzu sirdis labprātīgi uzņēmušas, sevišķi lētticīgie un kļūdu meklētāji. Sātans zina, kā izdarīt uzbrukumu. Viņš strādā pie cilvēkiem, lai izsauktu greizsirdību un neapmierinātību pret esošajiem darba priekšgalā. Tālāk seko pravieša Gara dāvanu apšaubīšana; un tad tām, bez šaubām, ir maza nozīme, un pamācības, kas tiek dotas caur parādīšanām, paliek neievērotas.

Sludinātāji, kas strādājuši Ohaio, ir darījuši savu daļu neapmierinātības radīšanā. H ir atļāvies rīkoties ar zemiskiem paņēmieniem, izplatīdams neapmierinātības garu; kāri uzklausījis nepareizas ziņas un, tās sakrādams, teicis: “Ziņojiet un mēs ziņosim.” Viņš ir strādājis negodīgi, sniegdams nepareizas ziņas par mūsu apģērbu un iespaidu Ohaio un ir pamudinājis domāt, ka brālis Vaits nodarbojas ar spekulāciju. Viņam ar mums nav bijis nekā kopēja. Viņš pret mums ir izjutis lielu sarūgtinājumu. Bet kāpēc? Vienīgi tāpēc, ka es esmu darījusi viņam zināmu, ko Kungs man ir rādījis par viņa ģimeni un viņa nenoteikto, nevērīgo audzināšanas veidu, kas pār viņu izsaucis Dieva nepatiku. Greizsirdīgs un nesamierināms viņš raudzījies uz to darba daļu, kuru tagadējās patiesības lietā darām mēs.

Brāļi Ohaio tika pamudināti ar neuzticību un aizdomām uzskatīt tos, kas dara darbu Batl-Krīkā, un viņi bija sagatavoti sacelties pret vadītāju ieņemto nostāju. Br. I ir stingri ieņēmis savu nostāju un neņem vērā visu miesu (draudzi). Viņš ir iedomājies, ka ļaunums nāk no galvenās mītnes un ka viņam pret to ir jācīnās. Viņš nostājās kaujas ierindā, lai gan nekāda cīņa nebija izcīnāma. Viņš bija gatavs stingri pretoties kaut kam, bet pretī nekas necēlās. [237] Daudzi brāļi Ohaio piekopa tās pašas jūtas, nostādamies pret kaut ko, kas tomēr nekad nekļuva redzams. Viņu karagājiens bija negudrs. Viņi bija gatavi kliegt: Bābele! līdz paši kļuva par pilnīgu Bābeli.

Sludinātāji ir stāvējuši tieši ceļā Dieva darbam Ohaio. Viņiem vajadzēja atbrīvot ceļu, lai Dievs varētu aizsniegt Savus ļaudis. Viņi nostājušies starp Dievu un Viņa ļaudīm un izmaina Viņa nodomus. Brālis I ir izplatījis iespaidu Ohaio, kas viņam pašam jānovērš. Es redzēju, ka Ohaio bija ļaudis, kas, pareizi pamācīti, ieņemtu pareizu stāvokli. Viņi labprāt atbalstītu tagadējās patiesības lietu, bet, redzēdami, ka padarīts ir tik maz, viņi ir zaudējuši drosmi. Viņu rokas ir nogurušas, un tām ir vajadzīgs atbalsts. Es redzēju, ka Dieva lieta nav virzāma uz priekšu ar piespiestiem upuriem. Tādus upurus Dievs nepieņem. Šī lieta ir pilnīgi jāatstāj ļaužu ziņā. Viņiem ir jāpienes ne tikai ikgadīgas dāvanas, bet viņiem vajadzētu labprātīgi upurēt Kungam arī ik nedēļas un ik mēnesi. Šis darbs ir atstāts ļaudīm, jo tas viņus patiesi pārbauda ik nedēļas un ik mēnesi. Es redzēju, ka desmitā došanas sistēma attīstīs raksturu un atklās sirds patieso stāvokli. Ja brāļi Ohaio būtu atklājuši ļaudīm desmitā došanas patieso nozīmi un atļāvuši viņiem pašiem izšķirties, ko darīt, tad viņi desmitā iekārtojumā ieraudzītu gudrību un kārtību.

Sludinātājiem nevajadzētu būt asiem un ne no viena cilvēka nevajadzētu izspiest līdzekļus. Ja kāds nedod tieši tik daudz, kā citi domā, ka viņam vajadzētu dot, tad sludinātājam viņu nevajadzētu apsūdzēt un atmest. Pacietībā un savaldībā viņiem vajadzētu līdzināties eņģeļiem. Viņiem jāstrādā vienotiem ar Jēzu. Kristus un eņģeļi vēro rakstura attīstību un nosver cilvēka morālisko vērtību. Kungs ilgi paciešas ar saviem maldīgajiem ļaudīm. Patiesībai ļaudis jāskar arvien ciešāk un ciešāk, iznīcinot vienu elku pēc otra, līdz Dievs kā Visaugstākais valdīs Savu svētojušos ļaužu sirdīs. [238] Es redzēju, ka Dieva ļaudīm ir jāpienes labprātīgi upuri un atbildība pilnīgi jāatstāj atsevišķas personas ziņā, vai tā dos daudz vai maz. To vajadzētu uzticīgi ievērot. Dodiet Dieva ļaudīm laiku attīstīt raksturu.

Dieva kalpiem vajadzētu pasludināt skaidrās norādošās liecības. Vārda dzīvajām patiesībām vajadzētu skart sirdis. Un, ja ļaudīm Ohaio parādīs cienījamu mērķi, tad tie, kuru sirdis dzīvo līdzi Dieva darbam, labprātīgi piešķirs daļu no saviem līdzekļiem, lai virzītu uz priekšu Dieva darbu. Kungs pārmeklē un pārbauda Savus ļaudis. Ja kādu sirdis nav pie darba un viņi nepienes Dievam upurus, tad Dievs viņus piemeklēs; bet, ja viņi arī turpmāk turēsies pie savas mantkārības, tad Viņš viņus atšķirs no Saviem ļaudīm. Es redzēju, ka ir jābūt tādai kārtībai (sistēmai), kas attiektos uz visiem. Veseli un stipri jauni vīrieši un sievietes pavisam maz izjutuši darba nastu. Viņi Dieva priekšā ir atbildīgi par savu spēku, un viņiem vajadzētu pienest Kungam labprātīgus upurus. Ja viņi to nedarīs, tad visu sekmējošā Dieva roka no viņiem atrausies.

Es redzēju, ka Dieva roka nav bijusi ar darbu Ohaio, lai to svētītu. Ir kāds trūkums; sludinātājiem un ļaudīm vajadzētu nopietni sevi pārbaudīt, lai atrastu iemeslu, kāpēc tik lielā mērā trūkst Dieva Gara klātbūtnes. Viņu ziedojumi un upuri gandrīz ir izsīkuši. Kāpēc gan Dieva Vārda patiesības nav sasildījušas sirdis un vadījušas uz sevis aizliegšanos un ziedošanos? Lai sludinātāji pārmeklē sevi un ierauga, kādu iespaidu viņi ir izplatījuši. Ar br. I ir bijis neatkarīgs gars, kuru Dievs neatzīst par labu. Viņu iespaids nav runājis par Dieva ļaužu vienotību vai arī par darba uz priekšu virzīšanu.

Es redzēju, ka tie, kuriem ir bijusi tikai nedaudzu gadu pieredze tagadējās patiesības lietā, nav izvirzāmi darbā. Viņiem vajadzētu būt jūtīgiem, lai nenostātos [239] pret tādu cilvēku spriedumu un uzskatiem, kas bijuši liecinieki tagadējās patiesības lietas izcelsmei un kas savu dzīvi ir saauduši ar tās attīstību. Dievs nenošķirs vīrus ar nelielu pieredzi, lai viņus ievadītu šinī darbā. Viņš neizvēlēsies tos, kuriem nav piedzīvojumu ciešanu, bēdu, pretestību un trūkuma panešanā, nostādot darbu uz tagadējā pamata. Tagad, salīdzinot ar sākumu, ir viegli pasludināt trešā eņģeļa vēsti. Kas tagad stājas darbā un māca patiesību citiem, to rokās jau ir sagatavotas lietas. Viņi nevar piedzīvot tādu trūkumu, kādu panesa tagadējās patiesības strādnieki pirms viņiem. Patiesība viņu priekšā ir atklāta. Visi pierādījumi ir sagatavoti. Tādiem tagad ir jābūt uzmanīgiem, lai nepaaugstinātos un neaizietu bojā. Viņiem jābūt ļoti piesardzīgiem kurnēt pret tiem, kas tik daudz ir panesuši pašā darba sākumā.

Dievs cienī šos piedzīvojušos strādniekus, kas pūlējušies, nesot nastas tad, kad tās bija smagas un kad maz bija, kas palīdzēja tās nest. Esiet uzmanīgi, izsakot viņiem pārmetumus un kurnot pret viņiem, jo par to jums noteikti būs jāatbild, un Dieva sekmējošā roka nebūs ar jums. Daži brāļi, kuriem ir vismazāk piedzīvojumu, kas nav izjutuši nekādu nastu smagumu un kas ir darījuši tikai mazumu vai arī neko, lai sekmētu tagadējās patiesības lietas attīstību un kas nepazīst darbu Batl-Krīkā, ir pirmie, kas atrod kļūdas darba vadībā. Un tie, kas neievēro kārtību savos laicīgajos īpašumos un nepavēl savam namam pēc sevis, ir tie, kas pretojas sistēmai, kas nodrošinās kārtību Dieva draudzē. Viņi neparāda gudrību pasaulīgos darījumos un pretojas katrai lietai, kas attiecas uz draudzi. Tādiem cilvēkiem nevajadzētu būt noteicējiem draudzēs darba jautājumos. Viņu iespaidam nevajadzētu ne mazākā mērā ietekmēt citus.

Pilnīga svētīšanās

[240] Dārgais brāli un māsa K., pēdējā parādīšanā man tika rādītas dažas lietas attiecībā uz jūsu ģimeni. Kungs pret jums ir žēlastības pilns, un Viņš jūs neatstās, ja tikai jūs Viņu neatstāsiet. L. un M. ir remdeni. Viņiem jāuzmostas un jāpūlas savas pestīšanas labad, vai arī viņi zaudēs mūžīgo dzīvību. Viņiem jāizjūt personīga atbildība un pašiem jāiegūst piedzīvojumi. Viņu sirdīm vajadzīgs Svētā Dieva Gara darbs, kas viņus vadītu mīlēt un izvēlēties Dieva ļaužu sabiedrību pāri par jebkuru citu un šķirties no tiem, kas nemīl garīgas lietas. Jēzus prasa pilnīgi upuri, pilnīgu svētošanos. L. un M., jūs neesat atzinuši, ka Dievs prasa no jums nedalītu mīlestību. Jūs esat nodevuši svētu liecību, tomēr esat atkal pagrimuši līdz parasto ticības apliecinātāju nedzīvajam stāvoklim. Jūs mīlat jauniešu sabiedrību, kas nemaz necienī svēto patiesību, kuru jūs atzīstat. Jūs parādāties līdzīgi savai sabiedrībai un esat apmierinājušies ar tik daudz reliģijas, cik vajadzīgs, lai būtu visiem patīkami un neviens jūs nenosodītu.

Kristus prasa visu. Ja arī Viņš prasītu mazāk, tad tomēr Viņa upuris ir pārāk dārgs, pārāk liels, lai mūs nostādītu tikai uz tāda līmeņa. Mūsu svētā ticība skaļi sauc uz atšķiršanos. Mums nevajadzētu pielīdzināties pasaulei, ne arī kļūt nedzīviem ticības apliecinātājiem, kas runā bez sirds līdzdalības. “Pārveidojieties, savā prātā atjaunodamies.” Tas ir sevis aizliegšanas ceļš. Un, ja jūs domājat, ka šis ceļš ir par grūtu, ka šinī šaurajā tekā par daudz ir sevis aizliegšanas, ja jūs sakāt: cik grūti ir no visa atsacīties, tad jautājiet paši sev: “No kā Kristus ir atsacījies manis dēļ?” Šis jautājums nostādīs ēnā dažu lietu, ko mēs nosaucam par sevis aizliegšanu. Uzlūko Viņu dārzā svīstam asins sviedrus. Viens vienīgs eņģelis tiek sūtīts no Debesīm, lai stiprinātu Dieva Dēlu. Ej Viņam līdzi ceļā uz tiesas [241] zāli un ievēro, kā saniknotais pūlis Viņu izsmej, zobo un apvaino. Uzlūko Viņu ķēniņa vecā purpura tērpā. Uzklausi rupjos jokus ļauno izsmieklu. Skaties, kā ļauna darītāji liek pār Viņa nevainojamo pieri ērkšķu vainagu un tad sit Viņu ar niedri, lai ērkšķi durtos deniņos, un redzi, kā asinis plūst pār Viņa svēto pieri. Klausies, kā asinskārais pūlis dedzīgi kliedz pēc Dieva Dēla asinīm. Viņš tiek nodots viņu rokās, un viņi aizved nevainīgo Cietēju bālu, līdz nespēkam nogurušu, lai sistu Viņu krustā. Viņš tiek izstiepts uz koka krusta un naglas urbjas caur Viņa maigajām rokām un kājām. Uzlūko Viņu pie krusta šajās briesmīgajās nāves moku stundās, kad eņģeļi novēršas no šīs šausmu ainas un saule apslēpj savu gaismu, atteikdamās to uzlūkot. Domā par visu to un tad jautā: vai Tavs ceļš ir pārāk šaurs? Nē, nē!

Dalītā, ar pus sirdi dzīvotā dzīvē jūs atradīsiet šaubas un tumsu. Jūs nevarat baudīt ticības svētlaimīgo prieku, ne arī to mieru, ko sniedz pasaule. Nesēstieties sātana ērtajā “dari nedaudz” krēslā, bet celieties un tiecieties pretī paaugstinātajam Paraugam, Kuru aizsniegt ir jūsu priekštiesība. Atdot visu Kristus dēļ ir svēta priekšrocība. Neskatieties uz citu cilvēku dzīvi un neatdariniet to. Jums ir tikai viena patiesa, nemaldīga Priekšzīme. Vienīgā drošība ir sekot Jēzum. Saprotot, ka citi strādā, vadoties no garīga sliņķa pamatlikumiem, jūs tos atstāsiet un iesiet uz priekšu pretī kristīga rakstura augstumiem. Veidojiet raksturu priekš Debesīm. Neguļiet savā sarga vietā. Paši pret savu dvēseli izturieties patiesi un godīgi.

Jūs atļaujaties ļaunumam, kas draud iznīcināt jūsu garīgumu. Tās aptumšo visu svētās tekas skaistumu un pievilcību. Tā ir mīlestība uz izdomātu stāstu grāmatām, teikām un citu lasāmvielu, kas neatstāj labu iespaidu uz prātu, kas jāizlieto, lai kalpotu Dievam. Šī lasāmviela rada nepareizu, neveselīgu satraukumu, uzbudina iztēli, atņem spēju veikt praktiski derīgu darbu. Tās atšķir [242] dvēseli no lūgšanām un no mīlestības uz garīgām lietām. Lasāmviela, kas mestu gaismu uz svēto sējumu un kas stiprinātu jūsu vēlēšanos un centību to pētīt, nav bīstama, bet gan svētīga. Man rādīja, ka jūs savas acis esat novērsuši no svētās grāmatas un sevišķā mērā piesaistījuši uztraucošajām grāmatām, kas nozīmē reliģisku nāvi. Jo biežāk un uzcītīgāk jūs lasīsiet Rakstus, jo skaistāki tie jums rādīsies un jo mazāk jūs tieksities pēc vieglas literatūras. Ikdienišķa Rakstu pētīšana atstās svētījošu iespaidu uz prātu. Jūs elposiet Debesu gaisu. Piesaistiet šo dārgo sējumu savai sirdij. Tas sevi pierādīs par draugu un vadoni apmulsuma brīžos.

Jums dzīvē acu priekšā ir bijuši savi mērķi, un cik stingri un neatlaidīgi jūs tos centāties sasniegt. Jūs rēķinājāt un plānojāt, līdz jūsu cerības realizējās dzīvē. Tagad jūsu priekšā ir tāds mērķis, kas ir neatlaidīgu, neatslābstošu visas jūsu dzīves pūļu vērts. Tas ir jūsu dvēseļu pestīšana – mūžīgā dzīvība. Un tas prasa pašaizliegšanos, uzupurēšanos un dziļas studijas. Jums jākļūst šķīstītiem un izdaiļotiem. Jums trūkst Dieva Gara glābjošā iespaida. Jūs jaucaties ar citu sabiedrību un aizmirstat, ka esat nosaukti Kristus vārdā. Jūs rīkojaties un ģērbjaties viņiem līdzīgi.

Māsa K., es redzēju, ka Tev ir darāms darbs. Tev jāmirst lepnumam un visas intereses jāveltī patiesībai. Tavas mūžības intereses ir atkarīgas no tā ceļa, pa kuru Tu tagad iesi. Ja Tu vēlies iegūt mūžīgo dzīvību, tad Tev priekš tās ir jādzīvo un sevi jāaizliedz. Iznāc no pasaules un atšķiries. Tavu dzīvi jāiezīmē nopietnībai, lūgšanām un modrībai. Eņģeļi vēro rakstura attīstību un noteic morālo vērtību. Visi mūsu vārdi un darbi ir atklāti Dieva skatam. Šis ir briesmīgs un svinīgs laiks. Mūžīgās dzīvības cerība nedrīkst tikt nostādīta uz nedroša pamata. Šis jautājums jāatrisina starp Dievu un Tavu dvēseli. Daži labprāt balstās uz citu [243] spriedumu un piedzīvojumiem, negribēdami papūlēties, lai dziļi pārbaudītu paši savu sirdi; mēnešiem un gadiem ilgi viņi dzīvo bez pierādījuma un bez Dieva Gara liecības, ka Kungs viņus pieņēmis. Viņi piekrāpj paši sevi. Viņiem ir iedomāta cerība, bet trūkst svarīgo kristieti raksturojošo īpašību. Vispirms jānotiek pilnīgam sirds pārveidošanas darbam, un tikai tad viņu izturēšanās veids atklās to augstumu un rakstura cēlumu, kas iezīmē patiesu Kristus sekotāju. Lai dzīvē parādītu mūsu ticību, vajadzīga piespiešanās un morāla drosme.

Dieva ļaudis ir sevišķi ļaudis. Viņu gars nevar jaukties ar pasaules garu un iespaidu. Tu taču nevēlies nest kristieša vārdu, tomēr būt tā necienīga? Tu nevēlies sastapt Jēzu, tikai ar muti apliecinot, ka esi ticīgā? Tu negribi piekrāpties tik svarīgā jautājumā? Pārbaudi pilnīgi un rūpīgi savas cerības pamatus. Esi patiesa pret savu dvēseli. Iedomāta cerība nekad Tevi neizglābs. Vai Tu esi aprēķinājusi, ko tas var maksāt? Es baidos, ka nē. Izšķiries tagad, vai Tu gribi sekot Kristum, lai tas maksā ko maksādams. Tu to nevari darīt, priecājoties tādā sabiedrībā, kura nepiegriež vērību dievišķām lietām. Tavs gars nevar sajaukties ar viņu garu, tāpat kā eļļa nevar sajaukties ar ūdeni.

Būt Dieva bērnam un Kristus līdzmantiniekam ir liela lieta. Ja tā ir Tava priekštiesība, tad Tu zināsi, kas ir sadraudzība ar Kristus ciešanām. Dievs pārbauda sirdi. Es redzēju, ka Tev Viņu vajag nopietni meklēt un pacelt augstāk savu dievbijības standartu, vai arī Tu noteikti zaudēsi mūžīgo dzīvību. Tu varbūt jautāsi, vai māsa Vaita to ir redzējusi? Jā, un es esmu centusies Tev to tā atklāt, lai Tu saņemtu tādu pat iespaidu, kādu guvu es. Lai Kungs Tev palīdz to ņemt vērā.

Dārgais brāli un māsa, ar vislielāko nopietnību uzmaniet savus bērnus. Pasaules gars un iespaids izposta viņos katru vēlēšanos būt īstiem kristiešiem. Lai jūsu iespaids viņus atrauj no tādu jauniešu sabiedrības, kuriem nav nekādas intereses dievišķās lietās. Viņiem jānes upuris, lai viņi beidzot iegūtu Debesis.

Personīgs piedzīvojums

[244] 1860. gada septembrī piedzima mans ceturtais bērns Džons Herberts Vaits. Kad viņš bija trīs nedēļas vecs, mans vīrs izjuta pienākumu doties ceļā. Konferencē bija nolemts, ka br. Lafboro jāiet uz rietumiem un viņam uz austrumiem. Dažas dienas pirms aiziešanas mans vīrs jutās ļoti nospiests. Vienu brīdi viņam šķita, ka ir jāatsakās no ceļojuma, tomēr viņš baidījās to darīt. Viņš juta, ka viņam ir kaut kas jādara, bet viņu ietina tumsas padebeši. Viņš nevarēja ne atpūsties, ne gulēt. Viņa prāts bija pastāvīgi satraukts. Viņš atklāja savu noskaņojumu br. Lafboro (Louthborough) un br. Kornelim (Cornell) un kopā ar viņiem zemojās Kunga priekšā, meklējot Viņa padomu. Tad mākoņi izklīda, un spīdēja skaidra gaisma. Mans vīrs juta, ka Kunga Gars viņu vadīja uz rietumiem un br. Lafboro uz austrumiem. Pēc tam viņi skaidri saskatīja savus pienākumus un rīkojās saskanīgi.

Vīra prombūtnes laikā mēs lūdzām, lai Kungs viņu uzturētu un stiprinātu, un mēs ieguvām drošu pārliecību, ka Viņš ies ar to. Apmēram nedēļu pirms viņam vajadzēja apmeklēt (Monston), Visk., mēs saņēmām vēstuli no m. G publicēšanai, kas viņai šķita esam Kunga dota parādīšana. Lasot šos ziņojumus, mēs noskumām, jo pazinām, ka tie nebija no īstā Avota. Un tā kā mans vīrs nekā par to nezināja, kas viņu sagaida (Monston), tad mēs baidījāmies, ka viņš būs nesagatavots sastapties ar fanātismu un ka tas viņam atņems drosmi. Savos agrākajos piedzīvojumos mēs bijām redzējuši tik daudz līdzīgu ainu un tik daudz bijām cietuši no šiem nesavaldīgajiem, mežonīgajiem gariem, ka baidījāmies no saskares ar tiem. Es aizsūtīju lūgumu draudzei Batl-Krīkā, lai lūgtu par manu vīru, un pie mūsu ģimenes altāra mēs nopietni meklējām Kunga palīdzību. Ar salauztu garu un daudz asarām mēs centāmies saistīt savu drebošo ticību Dieva apsolījumiem, un mums bija pierādījumi, ka Viņš [245] dzird mūsu lūgšanas un ka Viņš stāvēs pie mana vīra un dos viņam padomu un gudrību.

Meklējot Bībelē pantiņu, ko lai Villijs iemācītos no galvas sabatskolai, manu uzmanību saistīja sekojošā Rakstu vieta: “Kungs ir labs patvērums bēdu dienā. Viņš pazīst tos, kas uz Viņu paļaujas.” Es nevarēju neko citu darīt, kā tikai raudāt par šiem vārdiem, tik ļoti atbilstoši tie man likās. Visas manas domas bija pie vīra un draudzes Viskonsinā. Atrodoties Viskosinā, mans vīrs saņēma Dieva svētības. Kungs viņam bija stiprs patvērums bēdu laikā un palīdzēja viņam ar Savu brīvo Garu tad, kad viņš nodeva izšķirošu liecību pret tur valdošo fanātismu.

Būdams (Mackford), Visk., mans vīrs rakstīja vēstuli, kurā bija sekojoši vārdi: “Es baidos, ka mājā viss nav kārtībā. Man ir kāda nojauta par mazo bērnu.” Lūdzot par ģimeni mājās, viņu pārņēma doma, ka bērns ir ļoti slims. Viņam šķita, ka bērns guļ viņa priekšā ar briesmīgi uztūkušu seju un galvu. Kad es saņēmu šo vēstuli, bērns bija tikpat vesels kā vienmēr; bet jau nākošajā rītā viņš ļoti saslima. Tā bija ļoti stipra sejas un galvas roze. Kad mans vīrs nonāca pie br. (Wick), tuvu pie (Reund Grove), 111, viņš saņēma telegrammu par bērna slimību. Izlasot to, viņš klātesošiem teica, ka šīs jaunās ziņas viņu nepārsteidzot, jo Kungs viņu uz tām jau sagatavojis, un ka viņi vēl dzirdēšot, ka slimība stipri skārusi bērna galvu un seju.

Mans mīļais mazais bērns ļoti cieta. Divdesmit četras dienas un naktis mēs noraizējušies par viņu rūpējāmies, izlietodami visus mums pieejamos līdzekļus viņa dziedināšanai un nopietnās lūgšanās nesdami viņa lietu Kunga priekšā. Redzot viņa ciešanas, es reizēm vairs nespēju savaldīties. Daudz laika pavadīju asarās un pazemīgi lūdzot un saucot uz Dievu. Bet mūsu Debesu Tēvs atrada par vajadzīgu būt tālu no tiem, kurus Viņš mīlēja.

[246] 14. decembrī viņam kļuva sliktāk. Atsauca mani. Klausoties viņa smagajos elpas vilcienos un jūtot pulsu viņa rokā apstājoties, es zināju, ka viņam ir jāmirst. Pār viņu jau bija nāves stindzinošā roka. Man tā bija dziļu sāpju stunda. Mēs vērojām viņa vājo, nevienmērīgo elpošanu, līdz tā pilnīgi apstājās, un nevarējām just neko citu kā tikai pateicību, ka viņa ciešanas ir beigušās. Manam bērnam mirstot, es nevarēju raudāt. Sirds man kā salūstot sāpēs sažņaudzās, bet asaru nebija. Apglabāšanas laikā es zaudēju samaņu. Mēs vīlāmies cerībās, domādami, ka br. Lafboro kalpos bēru gadījumā, bet, tā kā viņa nebija, uz ļaužu pilno māju vajadzēja runāt manam vīram. Tad mēs savu bērnu pavadījām uz (Qak Hill) kapsētu; tur viņš dus, līdz atnāks dzīvības Devējs un saraus kapa saites, izsaucot viņu mūžīgai dzīvībai.

Atgriežoties no kapsētas, māja man likās vientuļa un tukša. Es samierinājos ar Dieva prātu, tomēr pār mani klājās izmisums un grūtsirdība. Mēs nespējām pacelties pāri pagājušās vasaras nomāktībai. Mēs nezinājām, kas ir sagaidāms attiecībā uz Dieva ļaužu nostāju. Sātans bija guvis pārvaldību pār dažu cilvēku prātu, kas darbā bija cieši saistīti ar mums, pat pār dažiem, kas pazina mūsu misiju un bija redzējuši darba augļus, kas bija bijuši liecinieki ne tikai biežajām Dieva spēka atklāsmēm, bet kas šī spēka iespaidu bija izjutuši paši pie savas miesas. Ko gan mēs nākotnē varējām cerēt? Kamēr mans bērns dzīvoja, es domāju, ka saprotu savu pienākumu. Es spiedu savu mīļo mazuli pie sirds un priecājos, ka vismaz uz vienu ziemu man vajadzēs būt brīvai no jebkādas lielas atbildības, jo ceļot ar mazu bērnu ziemas laikā nevarēja būt mans pienākums. Bet tagad, kad viņš man bija atņemts, es atkal jutos ļoti apmulsusi.

Dieva lietas un Viņa ļaužu stāvoklis mūs gandrīz vai nospieda. Mūsu laime vienmēr ir bijusi atkarīga no Dieva darba stāvokļa. Mēs jūtamies brīvi, kad Viņa ļaužu stāvoklis ir cerību pilns; bet, kad viņi atkrīt un viņu starpā valda nesaskaņa, tad nekas mūs nevar iepriecināt. Visas mūsu intereses un dzīve ir [247] bijušas saaustas ar trīskārtīgās eņģeļa vēsts sākumu un attīstību. Mēs esam iesaistīti tajā, un, kad tā neplaukst, mēs ļoti ciešam.

Ap šo laiku mans vīrs, atskatoties pagātnē, sāka zaudēt uzticību gandrīz pret katru cilvēku. Daudzi no tiem, ar kuriem viņš bija mēģinājis iedraudzēties, pret viņu bija izturējušies kā ienaidnieki, un daži, kuriem viņš bija visvairāk izpalīdzējis ar savu iespaidu un no saviem trūcīgajiem līdzekļiem, bija nepārtraukti centušies viņam kaitēt un mest nastas uz viņu. Kādā Sabata rītā, kad viņš devās uz mūsu dievkalpojuma vietu, viņu pārņēma tāda visu nomācoša netaisnības izjūta, ka viņš, nogājis sānis, skaļi raudāja, kamēr sapulce uz viņu gaidīja.

No paša mūsu darba sākuma mēs tikām aicināti nest skaidras, norādošas (asas) liecības, norāt netaisnību un netaupīt. Un visā šai ceļā ir bijuši cilvēki, kas pretojušies liecībām un ir sekojuši mums, runājot ar mīkstu mēli “patīkamas lietas”, kas aptrieptas ar nerūdītu javu, un centušies izpostīt mūsu darba iespaidu. Kungs mūs gribēja vadīt, lai mēs nestu rājienus, bet atsevišķas personas ir nostājušās tieši starp mums un ļaudīm, lai mūsu liecības padarītu neiespaidīgas. Daudzas man dotās atklāsmes rādīja, ka mums nav jāizvairās izskaidrot Kunga nodomu, bet noteikti jāmodina Dieva ļaudis, jo viņi ir aizmiguši savos grēkos. Bet tikai daži ir simpatizējuši mums, kamēr daudzi ir jutuši līdzi netaisnībai un tiem, kas ir norāti. Šīs lietas mūs satrieca, un mēs jutām, ka mums nav nevienas liecības, ko sacīt draudzei. Mēs nezinājām, kam lai mēs uzticamies. Visām šīm lietām uzmācoties, cerība mūsos pamira. Ap pusnakti mēs devāmies gulēt, bet es nevarēju aizmigt. Sirds man ļoti sāpēja; es nevarēju atrast atvieglojumu un uz kādu laiku ļoti saguru.

Mans vīrs aizsūtīja pēc brāļiem Amadona, Kelloga un Smita. Bija dzirdamas viņu sirsnīgās lūgšanas, [248] tad nāca atvieglojums, un es redzēju parādīšanu. Man rādīja, ka mums ir darāms darbs, ka mums vēl un vēl jāliecina, tieši un asi. Man rādīja tās personas, kas bija nicinājušas norājošās liecības. Es redzēju viņu iespaidu uz Dieva ļaudīm.

Man arī parādīja ļaužu stāvokli N pilsētā. Viņiem ir patiesības teorija, bet tā nav tos svētojusi. Es redzēju, ka, ja vēstneši, ejot jaunos laukos, nenes skaidras, asas liecības, tad viņu darbs ir vairāk nekā tikai pazaudēts. Viņiem vajadzētu pasargāt atšķirību starp Kristus draudzi un formālajiem, nedzīvajiem ticības apliecinātājiem. – šai ziņā bija pielaista kļūda. Vec. N baidījās apvainot, baidījās, ka varētu parādīties mūsu ticības īpatnības. Standarts tika pazemināts, lai piemērotos ļaudīm. Viņiem vajadzēja likt saprast, ka mums ir patiesība, kurai ir dzīvību izšķiroša nozīme, un ka viņu mūžības intereses ir atkarīgas no viņu lēmuma; ka, lai patiesība viņus varētu svētot, viņiem jāatstāj savi elki, jāatzīst un jānožēlo grēki un jānes augļi, kas liecinātu par viņu atgriešanos.

Kas ir saistījušies svinīgajā darbā, lai nestu trešā eņģeļa vēsti, tiem jārīkojas noteikti; Garā un Dieva spēkā bezbailīgi jāpasludina patiesība, ļaujot, lai tā griež. Viņiem jāpaaugstina patiesības standarts un jāpārliecina ļaudis pēc tās censties. Bieži tas ir ticis pazemināts, lai piemērotos ļaudīm viņu tumsas pilnajā un grēcīgajā stāvoklī. Norādošās (asās) liecības ir tās, kas vadīs ļaudis pie izšķiršanās. Miera pilnās liecības to nepanāks. Tāda veida sludināšanu ļaudīm ir iespēja klausīties no plaši pazīstamo baznīcu kancelēm; bet kalpiem, kam Dievs ir uzticējis svinīgo, biedinošo vēsti, kurai ļaudis jāizved un jāsagatavo uz Kristus atnākšanu, jānes skaidras, asas liecības. Mūsu patiesība ir tik daudz svinīgāka par vārda kristiešu patiesību, cik daudz Debesis ir augstākas par zemi.

[249] Ļaudis ir iemiguši grēkos, un viņus vajag trauksmes veidā uzmodināt, pirms viņi spēj nokratīt savu letarģisko miegu. Viņu sludinātāji viņiem ir sludinājuši ar mīkstu mēli, bet Dieva kalpiem, kas nes svētu ar dzīvības interesēm saistītu patiesību, vajadzētu kliegt skaļi un netaupīt, lai patiesība varētu noraut viņu bezrūpības drānas un atrast ceļu uz sirdi. No tiešām liecībām, kuras vajadzēja sniegt ļaudīm –, sludinātāji ir novērsušies; patiesības sēkla ir izsēta starp ērkšķiem un to nomākta. Pie dažiem ļaunums uzziedējis, bet debešķīgā žēlastība mirusi.

Dieva kalpiem jānes norādošas, asas liecības, kuras graizīs dabīgo sirdi un attīstīs raksturu. Brāļi N un O ir strādājuši pilnīgi atturīgi, kad sludināja N pilsētā. Tāda sludināšana, kāda tur notikusi, nekad nepadarīs Dieva paredzēto darbu. Vārda kristīgo draudžu sludinātāji jau dara pietiekoši, verdziski izdabājot un slēpjot asās patiesības, kas norāj grēku.

Ja ļaudis vēsti neuztver pareizi un viņu sirdis nav sagatavotas tās uzņemšanai, tad būtu labāk, ja viņus atstātu pilnīgā mierā vienus. Man rādīja, ka draudzei pilsētā N ir jāiegūst piedzīvojumi, bet tagad viņiem tos iegūt būs daudz grūtāk nekā tad, ja norādošās (asās) liecības būtu sniegtas jau pašā sākumā, kad viņi pirmo reizi saprata, ka ir maldījušies. Tad bija iespējams daudz vieglāk izraut ērkšķus. Tomēr es redzēju, ka – ir morāliski vērtīgi cilvēki, no kuriem daži vēl tiks pārbaudīti tagadējā patiesībā. Ja draudze gribēs celties un atgriezties, tad Kungs atgriezīsies pie tās un dos tai Savu Garu. Tad viņu iespaids runās par labu patiesībai.

Stāvoklis rietumos

[250] Es redzēju, ka Rietumos patiesību pieņēmuši krietni vīri, kas būs balsti Kunga darbā. Ja savos laicīgos pasākumos viņiem iespējams daļu no līdzekļiem izlietot pašiem, tad lai viņi dara savu daļu arī darba atbalstīšanai. Es arī redzēju, ka daži bija labprātīgi pieņemt patiesību, kas tiem atnesta, pateicoties Austrumu brāļu devīgumam, bez kā paši būtu kaut ko maksājuši. Brāļiem Rietumos vajadzētu uzmosties un pašiem segt sava štata izdevumus. Dievs to prasa no viņu rokām, un šo darbu viņiem vajadzētu izjust kā priekštiesību. Kungs viņus pārbaudīs, un Viņš viņus pārmeklēs, lai redzētu, vai viņi grib atraut savas jūtas no pasaules un ar darbiem darīt savu ticību pilnīgu.

Es redzēju, ka Dieva roka ir izstiepta, lai sakrātu dvēseles Rietumos. Viņš izvirza vīrus, kas var mācīt patiesību citiem un kuru pienākums nest patiesību jaunos laukos. Es redzēju, ka, ja cilvēki, kuri ir gājuši no Austrumiem un Rietumiem un pacietuši grūtības sakarā ar apmešanos jaunā vietā, saprātīgi pieņems tagadējo patiesību, tad viņi par patiesību stāvēs tikpat neatlaidīgi un noteikti, kā nodrošinot savus laicīgos īpašumus, un tikpat sirsnīgi nodosies tagadējās patiesības uz priekšu virzīšanas darbam. Ja šāda centība nav redzama, tad patiesība vēl nav panākusi savu glābjošo, svētījošo iespaidu pār tiem.

Man norādīja uz kādu sanāksmi N. Br. P. izjuta darba smagumu, bet R. atklāja pretestības garu. Viņa liecībai nebija vienotības ar Dieva darbu, un viņš sagādāja bēdas un grūtības tiem, kuri virzīja Dieva darbu uz priekšu. Bet darbam būtu bijis labāk, ja brāļi būtu viņu vēl kādu laiku pacietuši un panesuši viņa radīto sajukumu. Es redzēju, ka brālis … šinī gadījumā rīkojās negudri. Tas deva [251] br. R. un mūsu ticības ienaidniekiem zināmas priekšrocības. Brālim P. vajadzēja nogaidīt līdz R. reliģijas raksturs pilnīgāk būtu attīstījies. Viņš drīz vien vai nu būtu savienojies ar Dieva atlikušajiem ļaudīm, vai arī būtu ticis atstāts viens. Bet R. ieguvis līdzjūtību, pateicoties savam vecumam. Viņš ir bijis “Messenger” partijas gara līdzdalībnieks, un tas aptumšojis visu viņa gājumu. Viņa sieva ir viegli uzbudināma, kopj sevī rūgtumu un centīgi izpētījusi nepareizas ziņas. Viņa sava vīra dzīvē spēlē tādu pat lomu kā Izabele Akaba dzīvē un pamudina viņu cīnīties pret Dieva kalpiem, kuri nes asas liecības.

Viņu iespaids Austrumos noteikti ir bijis pret patiesības garu un pret tiem, kuri savu dzīvi veltījuši, lai virzītu uz priekšu patiesības darbu. Austrumos ir tādu ļaužu grupa, kas apliecina ticību patiesībai, tomēr glabā slēptas neapmierinātības jūtas pret tiem, kuri šinī darbā nes nastas. Viņu patiesās izjūtas parādās tikai tad, kad paceļas kāds Dieva darbam pretējs iespaids, un tad viņi atklāj savu īsto raksturu. Tādi labprātīgi uzņem, kopj un izplata ziņas, kurām patiesībā nav nekāda pamatojuma, lai tikai izpostītu šinī darbā strādājošo cilvēku iespaidu. Visiem, kas vēlēsies atrauties no miesas (draudzes), būs priekš tam izdevība. Radīsies kaut kas, kas ikvienu pārbaudīs. Lielais sijāšanas laiks ir tieši mūsu priekšā. Izsijās greizsirdīgos un kļūdu meklētājus, kas pacietīgi gaida ļaunu un nicina labošanu. Tiem, kuri mīl trešā eņģeļa vēsts garu, nevar būt nekas kopējs ar R. un viņa sievas garu.

Atbilde uz jautājumu

Kas nonākuši manu ienaidnieku iespaidā, bieži jautā: “Vai māsa Vaita ir kļuvusi lepna? Es esmu dzirdējis, ka viņa nēsā cepuri ar pušķiem un lentām.”

Es ceru, ka neesmu kļuvusi lepna. Mans ģērbšanās veids ir tāds pat, kāds tas jau bijis kopš daudziem gadiem. [252] Es esmu pret stīpām tērpos un pret nevajadzīgu pušķu un lentu nēsāšanu. Kādu samta cepuri es nēsāju divus gadus, nemainot tās lentes, kā tikai, lai iztīrītu ar ziepēm un ūdeni. To pašu samtu uzliku jaunam pamatam un nēsāju atkal šinī ziemā. Es ticu, ka Sabata turētājiem vajadzētu ģērbties vienkārši un mācīties apģērbā taupīt. Kas vēlas runāt, tie arī runās, kaut arī mēs tam nedotu ne mazākā iemesla. Es nesagaidu, ka mans apģērbs patiks katrai gaumei, bet ticu, ka mans pienākums ir nēsāt izturīgas drēbes, tērpties glīti un kārtīgi un sekot savai gaumei, ja tā nerunā pretī Dieva Vārdam.

Liecības draudzei nr. 7

Ziemeļi un dienvidi

[253] 1862. gada 4. janvārī man rādīja dažas lietas par mūsu tautu. Mana uzmanība tika vērsta uz Dienvidu sacelšanos. Dienvidi bija sagatavojušies nežēlīgai cīņai, kamēr Ziemeļi pret viņu patiesajām jūtām bija aizvēruši acis. Pirms sākās prezidenta Linkolna valdība, Dienvidi bija guvuši lielu pārsvaru. Iepriekšējā valdība plānoja un rīkojās par labu Dienvidiem, atņemot Ziemeļiem karam nepieciešamos līdzekļus. Šādai rīcībai bija divi mērķi: 1) Viņi plānoja noteiktu sacelšanos un tai vajadzēja sagatavoties. 2) Kad viņi saceltos, Ziemeļi tad būtu pilnīgi nesagatavoti. Tā viņi iegūtu laiku, un ar saviem briesmīgajiem draudiem un nežēlīgo rīcību viņi cerēja tā iebiedēt Ziemeļus, ka tie viņu priekšā būtu spiesti piekāpties un ļautu tiem visās lietās iet pašiem savu ceļu.

Ziemeļi neizprata Dienvidu rūgto un briesmīgo naidu un bija nesagatavoti viņu rūpīgi izstrādātajai sazvērestībai. Ziemeļi lielījās ar savu spēku un smējās par domu, ka Dienvidi var atstāt savienību. Viņi to vārdus pielīdzināja nevaldāma, stūrgalvīga bērna draudiem un domāja, ka Dienvidi drīz atkal nāks pie prāta un ka, atstājuši savienību, būs kļuvuši vāji, ar pazemīgu atvainošanos [254] atgriezīsies pie savas uzticības. Ziemeļiem nebija pareizas izpratnes par riebīgās vergu sistēmas stiprumu. Tas un vienīgi tas ir kara iemesls. Dienvidu prasības kļuva lielākas un lielākas. Nodarbošanos ar cilvēku tirdzniecību, tirgošanos ar vergiem un cilvēku dvēselēm viņi uzskatīja par pilnīgi pareizu. Nevarot pieprasīt sev visu vēlamo teritoriju, viņi jūtas kaitināti un pilnīgi zaudē pacietību. Viņi gribētu nojaukt robežas un novest savus vergus uz kuru katru vietu, kas viņiem iepatiktos, un nolādēt laukus ar vergu darbu. Dienvidu valoda bija augstprātīga, pavēloša, un Ziemeļi attiecīgi nerīkojās, lai to apklusinātu.

Sacelšanos rīkoja tik rūpīgi un lēnām, ka daudzi, kas no sākuma ar šausmām nostājās pret sacelšanās domu, vēlāk, nemiernieku iespaidoti, uzskatīja to par taisnu un pareizu, un tūkstošiem cilvēku pievienojās Dienvidu sazvērestībai, kuri to nebūtu darījuši, ja no mūsu valdības puses nebūtu sperti ātri un izšķiroši soļi sacelšanās sākumā, kad abas puses bija vienādi slikti sagatavotas karam. Kopš tā laika Ziemeļi gatavojās uz karu, bet sacelšanās pastāvīgi auga, un nebija labāku izredžu tās apspiešanai kā mēnesi atpakaļ. Tūkstošiem cilvēku bija zaudējuši savu dzīvību, un daudzi atgriezušies mājās ievainoti un sakropļoti uz visu mūžu, viņu veselība zudusi, uz visiem laikiem iznīcinātas šīs zemes izredzes; tomēr cik maz bija iegūts! Tūkstošus pārliecināja brīvprātīgi iestāties armijā, paskaidrojot, ka šis karš iznīcināšot verdzību; bet tagad, kad viņi ir saistījušies, tie redz, ka ir piekrāpti, ka šī kara nolūks nav verdzību novērst, bet gan to tādu saglabāt, kāda tā ir.

Tie, kas iedrošinājās atstāt savas mājas un ziedot dzīvību verdzības iznīcināšanai, ir neapmierināti. No kara neredz nekādus labus rezultātus, bet tikai savienības saglabāšanu, un šim mērķim vajadzēja ziedot tūkstošiem dzīvību un izpostīt ģimenes pavardus. Daudzi ir nīkuši [255] un nomiruši slimnīcās; citus dumpinieki saņēmuši gūstā; tas ir liktenis, kas bīstamāks par nāvi. Visu to redzot, viņi jautā: “Ja mums izdosies sacelšanos apspiest, kas gan būs iegūts?” Viņi var tikai mazdūšīgi atbildēt: nekas. Nav novērsts tas, kas izsauca sacelšanos. Verdzības sistēma, kas sagrāvusi mūsu tautu, ir atstāta dzīva un izraisīs vēl citas sacelšanās. Tūkstošiem kareivju izjūt sarūgtinājumu. Viņi ir panesuši vislielākos zaudējumus; to visu viņi labprāt paciestu, bet viņi redz, ka ir piekrāpti, un tas viņus nospiež. Mūsu vadošie vīri ir samulsuši; viņu sirdis bailēs pamirst. Viņi baidās pasludināt brīvību dumpinieku vergiem, jo, tā darīdami, viņi saniknos to Dienvidu daļu, kas nav pievienojušies dumpiniekiem, bet ir stingri verdzības aizstāvētāji. Bet bez tam viņiem arī jābaidās no to vīru iespaida, kas ir stingri verdzības pretinieki un ieņem vadošas atbildīgas vietas. Viņi ir baidījušies no droša un izšķirīga vārda, jo tas liktu uzliesmot tūkstošu cilvēku ilgām un iznīcinātu šīs briesmīgās sacelšanās iemeslus, atbrīvojot apspiestos un salaužot katru jūgu.

Daudziem no tiem, kas ieņem augstas atbildīgas vietas valdībā, ir pārāk maz apzinīguma vai dvēseles cēluma; viņi spēj izlietot savu varu, pat lai iznīcinātu sev padotos, un mājiens tam jau ir dots. Šie komandieri spēja nelietīgi izlietot tiem doto varu, liekot saviem padotajiem ieņemt bīstamas pozīcijas, kur viņi bija pakļauti briesmīgai sadursmei ar dumpiniekiem, bez mazākās cerības tos uzvarēt. Tādā kārtā varēja atbrīvoties no drosmīgajiem, pilnīgi paklausīgajiem vīriem, kā Dāvids atbrīvojās no Ūrijas. 2. Sam. 11,14.15.

Tā ir upurēti vērtīgi vīri, lai tiktu vaļā no viņu stiprā pret verdzību vērstā iespaida. Nav vairs tieši dažu no tiem vīriem, kuri šai kritiskajā brīdī Ziemeļiem visvairāk būtu vajadzīgi un kuru kalpošanai būtu visaugstākā vērtība. Tie ir negodīgā kārtā upurēti. Mūsu tautas izredzes ir drūmas; jo atbildīgās vietas ieņem tie, kas savā sirdī ir dumpinieki. Vadošie virsnieki ir līdzjutēji [256] dumpiniekiem. Vēlēdamies saglabāt savienību, viņi tomēr nicina verdzības pretiniekus. Arī dažu armiju lielāko daļu sastāda šāda rakstura cilvēki; pastāv tāda savstarpēja pretestība, ka starp daudziem pulkiem nav patiesas vienības.

Kad man šo karu rādīja, tas izskatījās visīpatnējākais un nedrošākais (mainīgākais), kāds jebkad ir bijis. Armijā pieteicās liels pulks brīvprātīgo, pilnīgi ticēdami, ka iznākums būs verdzības iznīcināšana. Citi pieteicās armijā, ļoti vēlēdamies saglabāt verdzību tādu, kāda tā bija, bet tikai apspiest sacelšanos un saglabāt savienību. Un tad, lai lietu padarītu vēl juceklīgāku un nedrošāku, daži no vadošajiem virsniekiem ir noteikti verdzības aizstāvji, kuri pilnīgi simpatizē Dienvidiem, tomēr ir pret dalītu valdību. Liekas, ka ir neiespējami sekmīgi vest karu, jo daudzi mūsu rindās pastāvīgi strādā par labu Dienvidiem, un, pateicoties šo vīru, verdzības aizstāvētāju, rīcībai, mūsu armijas ir tikušas atsistas un bez žēlastības iznīcinātas. Daži no mūsu vadošajiem vīriem kongresā arī pastāvīgi strādā par labu Dienvidiem. Pastāvot šādam stāvoklim, ir izskanējuši aicinājumi uz visas tautas gavēni, uz lūgšanām, lai Dievs novestu šo karu pie ātrām un labvēlīgām beigām. Tad man norādīja uz Jes. 58,5–7. “Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kad cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos? Vai jūs to saucat par gavēšanu, par dienu, kas Kungam patīk? Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītos atlaist vaļā un salauzt katru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā?” [257]

Es redzēju, ka šie tautas gavēņi bija apvainojums Jehovam. Šādus gavēņus Viņš nepieņem. Par tiem eņģelis rakstvedis ieraksta: “Jūs gavējat bārdamies un strīdēdamies un ļauni sitot ar dūri.” Man rādīja, ka mūsu vadošie vīri izturējušies pret vergiem, kuri bija nākuši pie viņiem meklēt aizsardzību. Eņģeļi to ir pierakstījuši. Šie vīri nav salauzuši viņu jūgu un nav atsvabinājuši apspiestos, bet gan viņu jūgu padarījuši vēl nepatīkamāku par to, kāds tas bija, kalpojot viņu varmācīgajiem kungiem. Brīvības mīlestība lika šiem nabaga vergiem atstāt savus kungus un riskēt ar savu dzīvību, lai tikai iegūtu brīvību. Viņi nekad neuzdrīkstētos atstāt savus kungus un riskēt ar dzīvību, pakļaujot sevi grūtībām un šausmām, kas viņus sagaida saķeršanās gadījumā, ja viņiem nebūtu tikpat liela mīlestība uz brīvību kā kādam no mums. Izbēgušie vergi ir pacietuši neizsakāmas grūtības un briesmas, lai iegūtu brīvību, un savās pēdējās cerībās ar krūtīs degošu brīvības mīlestību viņi griezās pēc aizsardzības pie mūsu valdības; bet viņu uzticība ir pilnīgi nonicināta. Pret daudziem no viņiem izturējās nežēlīgi, jo viņi bija izdarījuši tik lielu noziegumu, ka uzdrīkstējušies pūlēties, lai iegūtu sev brīvību. Lieli vīri, kas apliecina, ka viņiem ir cilvēcīgas sirdis, ir redzējuši vergus gandrīz kailus un badā mirstošus, tomēr pret viņiem izturējušies ļauni un aizsūtījuši atpakaļ pie viņu nežēlīgajiem kungiem bezcerīgās saitēs, lai par uzdrošināšanos meklēt sev brīvību izciestu necilvēcīgu, cietsirdīgu sodu. Dažus no šīs nelaimīgās sabiedrības šķiras viņi sabāza neveselīgos apakšzemes cietumos, nerūpēdamies par to, vai viņi dzīvo vai mirst. Viņi viņiem laupījuši brīvību un svaigu gaisu, kuru Debesis viņiem nekad nav liegušas, un tad atstājuši ciest bez barības un apģērba. Un, visu to redzot, ir izsludināts tautas gavēnis! Ak, kāds apvainojums Jehovam! Kungs ar Jesajas muti saka: “Un tie Mani meklē ik dienas un priecājas uzzināt Manus ceļus, it kā tauta, kas darītu taisnību un nebūtu atstājusi sava Dieva pavēles.”

Izbēgušajiem vergiem viņu kungi bija stāstījuši, [258] ka Ziemeļu cilvēki viņus grib iegūt savā īpašumā, lai viņus ļaunprātīgi izmantotu; viņiem ir iestāstīts, ka verdzības pretinieki ar viņiem apiesies vēl sliktāk nekā vergturi. Viņiem atkārtoti visāda veida briesmu stāsti, lai Ziemeļi viņiem kļūtu riebīgi, tomēr viņos ir mitusi neskaidra doma, ka dažas sirdis Ziemeļos jūt līdzi viņu lielajām bēdām un ka tās centīsies viņiem palīdzēt. Šī ir bijusi vienīgā zvaigzne, kura ir metusi savu nedrošo mirdzumu viņu smagajā un drūmajā verdzībā. Veids, kā esam izturējušies pret nabaga vergiem, liek viņiem ticēt, ka viņu kungi stāstījuši viņiem patiesību. Tomēr ir izsaukts tautas gavēnis! Kungs saka: “Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt katru jūgu?” Ja mūsu tauta ievērotu šo gavēni, kas Dievam patīk, tad Viņš uzklausītu lūgšanas, cik tālu tas attiecas uz karu; bet tagad tās neskar Viņa ausis. Viņš no tām novēršas. Tās Viņam ir riebīgas. Notiek tā, ka nosoda tos, kuri vēlas spaidītos atlaist vaļā un salauzt katru jūgu. Viņus atceļ no atbildīgām vietām, un tie, kas “gavē bārdamies un strīdēdamies un ļauni sitot ar dūri”, gudro, kā viņiem atņemt dzīvību.

Man rādīja, ka, ja šī kara mērķis būtu bijis verdzības iznīcināšana, tad, ja to vēlētos, Ziemeļiem būtu palīdzējusi Anglija. Bet Anglija pilnīgi izprot valdības jūtas un ka katra nolūks nav iznīcināt verdzību, bet tikai saglabāt savienību; un tās saglabāšana nav Anglijas interesēs. Mūsu valdība ir bijusi ļoti lepna un neatkarīga. Mūsu tauta paaugstinājusies līdz debesīm un monarhistiskās valdības uzlūkojusi par zemākām; viņi ir gavilējuši savā lielīgajā brīvībā, kamēr tajā pašā laikā ir paciesta un kopta verdzība, kas ir tūkstoš reižu sliktāka nekā [259] patvaldība monarhu zemēs. Šinī gaišajā zemē kopta sistēma, kas atļauj vienai cilvēces ģimenes daļai verdzināt otru, pazeminot miljoniem cilvēcīgu būtņu darba lopu līmenī. Grēks, kas līdzinātos šim, nav atrodams pagānu zemēs.

Eņģelis sacīja: “Dzirdiet, ak Debesis, apspiesto kliedzienus un atmaksājiet apspiedējiem dubultīgi, saskaņā ar viņu darbiem.” Šī nācija vēl tiks pazemota putekļos. Anglija pārdomā, vai būtu vislabākais izmantot tagad mūsu tautas vājumu un uzsākt pret to karu. Tā apsver apstākļus un cenšas izpētīt citas tautas. Tā baidās, ka, uzsākot karu citā zemē, var kļūt vāja mājās un to var izmantot citas tautas. Citas tautas mierīgi, tomēr noteikti gatavojas uz karu un cer, ka Anglija uzsāks karu ar mūsu tautu, jo tad tās izmantotu izdevību, lai atriebtos par priekšrocībām, kuras tā tām pagātnē atņēmusi, un par nodarīto netaisnību. Daļa no karalienes padotajiem gaida uz labvēlīgu gadījumu, lai salauztu jūgu, bet, ja Anglija uzskatīs, ka ir vērts, tad tā ne mirkli nevilcināsies, lai izmantotu izdevību pielietot savu spēku un pazemot mūsu tautu. Ja Anglija pasludinās karu, tad visām tautām radīsies pašām savas intereses, ko apmierināt, un tad būs vispārējs karš, vispārējs sajukums. Anglija zina jūtu dažādību to starpā, kas cenšas apspiest sacelšanos. Tā labi pazīst mūsu valdības sarežģīto stāvokli; tā ar izbrīnu ir noraudzījusies uz šī kara gaitu. Uz garlaicīgo, neprasmīgo rīcību, uz mūsu armijas kūtrumu uz mūsu tautas postošajiem izdevumiem. Mūsu valdības vājums pilnībā ir redzams citām tautām, un tās tagad secina, ka iemesls ir monarha trūkums. Tās apbrīno savas valdības un it kā no augšas noskatās uz mūsu tautu, ko bija uzskatījušas par stiprāko virs zemes, vieni ar nožēlu, citi ar nicināšanu. Ja mūsu [260] tauta būtu palikusi vienota, tad tai būtu spēks; bet dalītai tai ir jākrīt.

Tuvojas lielas bēdas

Es redzēju zemē lielākas bēdas par tām, kuru aculiecinieki esam bijuši līdz šim. Es dzirdēju nopūtas un sāpju kliedzienus un redzēju lielas karaspēka vienības aktīvā cīņā. Es dzirdēju lielgabalu dārdoņu, ieroču troksni, tuvcīņu un mirstošo nopūtas un lūgšanas. Zemi pārklāja ievainotie un mirušie. Es redzēju izpostītas, izmisušas ģimenes un briesmīgu trūkumu daudzos dzīvokļos. Arī tagad daudzas ģimenes cieš trūkumu, bet tas vēl pieaugs. Daudzu sejas izskatījās vājas, bālas un izmocītas.

Es redzēju, ka Dieva ļaudīm vajadzētu būt cieši vienotiem kristīgas sadraudzības un mīlestības saitēm. Šajā mūsu tautas lielā posta laikā mūsu patvērums un stiprums var būt vienīgi Dievs. Dieva ļaudīm jāpamostas. Vajadzētu izmantot izdevību izplatīt patiesību, jo tā nepastāvēs ilgi. Man rādīja lielās bēdas, sajukumu un badu. Sātans tagad cenšas Dieva ļaudis noturēt bezdarbībā, atturēt viņus veikt savu daļu patiesības izplatīšanā, lai beidzot viņi tiktu svērti svaros un atrasti par viegliem.

Dieva ļaudīm vajag ievērot un pazīt laika zīmes. Kristus nākšanas zīmes ir pārāk skaidras, lai tās apšaubītu; un, šīs lietas redzot, ikvienam, kas apliecina, ka tic patiesībai, vajadzētu būt darbīgam sludinātājam. Dievs uzsauc visiem, kā sludinātājiem, tā arī ļaudīm, lai viņi atmostas. Visas Debesis ir satrauktas. Zemes vēstures ainas ātri noslēdzas. Mēs atrodamies pēdējo dienu briesmu vidū. Vēl lielākas briesmas ir mūsu priekšā, un mēs tomēr vēl neesam atmodušies. [261] Bezdarbība un nopietnības trūkums Dieva lietā ir drausmīgs. Šīs nāves sastingums ir no sātana. Viņš pārvalda nesvētījušos Sabata turētāju prātu un vada viņus uz savstarpēju greizsirdību, kļūdu meklēšanu un kritizēšanu. Viņa sevišķais darbs ir šķirt sirdis, lai Dieva kalpu iespaidu, spēku un pūles saistītu nesvētījušies Sabata turētāji, un viņu dārgais laiks, ko vajadzētu izlietot patiesības pasludināšanai neticīgajiem, tiktu pavadīts mazu nesaskaņu kārtošanā.

Man rādīja, ka Dieva ļaudis gaida uz kādu izmaiņu, kādu spēku, kas viņus spiestu strādāt. Bet viņi vilsies cerībās, jo viņi maldās. Viņiem vajag darboties; viņiem pašiem ir jāsatver darbs un nopietni jāsauc uz Dievu, lai patiesi pazītu paši sevi. Notikumi mūsu acu priekšā ir pietiekoši nozīmīgi, lai liktu mums uzmosties un pārliecināties par patiesību visu to sirdīs, kas vien grib klausīties. Zemes pļauja ir gandrīz nobriedusi.

Man rādīja cik liela nozīme svinīgajā un atbildīgajā trešās eņģeļa vēsts pasludināšanas darbā iesaistījušos sludinātāju pareizai nostājai. Kungam netrūkst līdzekļu, ne darba rīku, ar ko darīt Viņa paša darbu. Viņš var runāt kurā katrā laikā, caur kuriem Viņš vēlas, un Viņa Vārds ir spēcīgs un padarīs to darbu, kādēļ tas sūtīts. Bet, ja patiesība nav svētojusi, nav darījusi šķīstas un tīras rokas un sirdi tam, kurš kalpo svētās lietās, tad viņš tiecas runāt saskaņā ar saviem nepilnīgajiem piedzīvojumiem; un, kad viņš runā pats no sevis, atbilstoši savam nesvētajam spriedumam, tad viņa padoms nav no Dieva, bet no viņa paša. Kā Dieva aicināts, viņš ir aicināts būt svēts, lai, ieguvis Dieva atzinību un atšķirts no cilvēkiem, pierādītu savu svēto aicinājumu un ar savu no Debesīm iespaidoto valodu un rīcību nepārtraukti liecinātu, ka viņš ir uzticīgs Tam, Kas viņu ir aicinājis. Briesmīgs vai pār tiem, kas sludina patiesību, bet nav tās svētoti, tā arī pār tiem, kas samierinās ar nesvētījušos sludinātāju kalpošanu ar vārdu un mācību. Es esmu satraukta Dieva ļaužu dēļ, kuri apliecina [262] ticību svinīgajai un svarīgajai patiesībai, jo es zinu, ka daudzi no viņiem nav atgriezušies, ne arī patiesības svētoti. Cilvēki var dzirdēt un atzīt (izprast) visu patiesību, tomēr var nekā nezināt par dievbijības spēku. Ne visus, kas sludina patiesību, patiesība izglābs. Eņģelis sacīja: “Šķīstieties, kas nesat Kunga rīkus.”

Ir pienācis laiks, lai tie, kuri izvēlas Kungu par savu tagad un nākotnē saņemamo daļu, uzticētos vienīgi Viņam. Ikvienam, kas apliecina dievbijību, jābūt pašam saviem piedzīvojumiem. Eņģelis – rakstvedis uzticīgi atzīmē Dieva ļaužu vārdus un darbus. Eņģeļi vēro rakstura attīstību un sver morālo vērtību. Kas apliecina ticību patiesībai, tiem pašiem jāstāv pareizi un viss savs iespaids jāizlieto, lai citus apgaismotu un mantotu patiesībai. Viņu vārdi un darbi ir kanāli, caur kuriem pasaule saņem šķīstās patiesības pamatlikumus un svētumu. Viņi ir zemes sāls un tās gaisma. Es redzēju, ka, raugoties uz Debesīm, mēs atradīsim gaismu un mieru; bet, raugoties uz pasauli, mēs redzēsim, ka katrs patvērums drīz zudīs un katra labā lieta iznīkst. Nekur citur mums nav palīdzības, vienīgi Dievā; šajā zemes sajukuma stāvoklī mēs varam būt mierīgi, stipri vai droši vienīgi dzīvas ticības spēkā; citur mēs nevaram atrast mieru, vienīgi paliekot Dievā un gaidot uz Viņa pestīšanu. Uz mums spīd lielāka gaisma nekā uz mūsu tēviem. Dievs mūs nevar pieņemt, ne arī godāt, ja mēs Viņam tikai tā kalpojam kā mūsu tēvi. Lai līdzīgi viņiem Dievs mūs pieņemtu un svētītu, tad mums ir jāatdarina viņu uzticība un cerība, – jāizlieto mums dotā gaisma, kā viņi izlietoja viņiem doto, – un mums ir jāstrādā tā, kā viņi strādātu, ja dzīvotu mūsu dienās. Mums ir jāstaigā gaismā, kas spīd uz mums, vai arī šī gaisma mums pārvērtīsies par tumsu. Dievs no mums prasa, lai savā raksturā un darbos mēs pasaulei atklātu tādu gara [263] vienprātības un vienotības mēru, kas saskanētu ar svēto patiesību, kuru mēs apliecinām, un ar to pravietojumu garu, kuri piepildās mūsu dienās. Patiesība, kas ir aizsniegusi mūsu saprašanu, un gaisma, kas spīd uz mūsu dvēselēm, mūs tiesās un nosodīs, ja mēs no tās nogriezīsimies un atteiksimies ļauties tās vadībai.

Ko lai saku, lai uzmodinātu Dieva atlikušos ļaudis? Man rādīja, ka mūsu priekšā ir briesmīgi notikumi; sātans un viņa eņģeļi sakopo visus savus spēkus, lai tos izlietotu pret Dieva ļaudīm. Viņš zina, ka, ja viņi gulēs vēl mazliet ilgāk, tad tie ir viņa, jo viņu bojāeja tad ir droša. Es brīdinu visus tos, kas apliecina Kristus Vārdu, lai viņi rūpīgi pārbauda paši sevi un lai pilnīgi un pamatīgi atzīst visas savas kļūdas (nepareizības), ka varētu aizsteigties priekšā spriedumam, un lai eņģelis – rakstu vedējs pret viņu vārdu pierakstītu – piedots. Mans brāli un māsa, ja šie dārgie žēlastības brīži netiks izmantoti, tad jums nebūs atvainojuma. Ja jūs sevišķi nepiepūlēsities, lai uzmostos, ja jūs nebūsiet dedzīgi grēku nožēlā un atgriežoties no tiem, tad šie zelta mirkļi drīz aizies un tiksiet svērti svaros un atrasti par viegliem. Tad jūsu moku (agonijas) kliedzieniem nebūs vairs nekādas nozīmes. Tad vietā būs Kunga vārdi: “Tādēļ nu, ka Es aicināju un liedzāties, ka Savu roku izstiepju un nav kas uzklausa, un jūs visu Manu padomu atmetat un Manas pamācības negribat; tādēļ arī Es smiešos par jūsu postu, Es smiešos, kad jums izbailes uzies. Kad pār jums izbailes nāks kā auka un posts jums uzbruks kā vētra, tad briesmas un bailes jums uzies. Tad tie mani sauks, bet Es neatbildēšu; tie Mani meklēs agri, bet Mani neatradīs. Tādēļ ka viņi atzīšanu ienīduši un Kunga bijāšanu nav pieņēmuši. Viņiem negribējās Mana padoma, viņi ir nicinājuši visu Manu pārmācīšanu; tādēļ viņi ēdīs no sava ceļa augļiem un būs paēduši no saviem padomiem. Jo nesaprašu nomaldīšanās viņus nokauj un ģeķu pārdrošība viņus nomaitā (jo nogriešanās no vienkāršības viņus nokaus un ģeķu veiksme viņus nomaitās – pēc angļu tulk.). [264] Bet kas Mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā viņš ļauna nebīsies.” (Sal. pam. 1:24–33)

Verdzība un karš

Dievs soda šo tautu lielā verdzības nozieguma dēļ. Tautas liktenis ir Viņa rokās. Viņš sodīs Dienvidus verdzības grēka dēļ un Ziemeļus tāpēc, ka tie tik ilgi cietuši Dienvidu pārmērīgo un valdonīgo iespaidu.

Kad sanāksmes laikā Rūzveltā, N.Y., 1861. gada 3. augustā, dienā, kas bija sevišķi nošķirta, lai pazemotos, gavētu un lūgtu, pār sapulcējušies brāļiem un māsām dusēja Kunga Gars, un es tiku aizņemta parādīšanā, kas rādīja verdzības grēku, kas tik ilgi ir bijis šīs tautas lāsts. Pret izbēgušu vergu vērsās likums, kas cilvēkā izdzēsa katru cēlu, augstsirdīgu līdzjūtības izjūtu, kurai vajadzēja pamosties sirdī pret apspiesto un ciešošo vergu. Tas bija pilnīgā pretstatā Kristus mācībai. Dieva rīkste tagad gulstas pār Ziemeļiem, tāpēc ka tie tik ilgi ir atļāvuši attīstīties verga darba spēka izmantošanai. Ziemeļu verdzību atbalstošo vīru grēks ir liels. Viņi ir stiprinājuši Dienvidus viņu grēkā, atbalstīdami verdzības tālāku izplatīšanos; viņi ir spēlējuši ievērojamu lomu, ievedot tautu tagadējā postā.

Man rādīja, ka daudzi neizprot tā ļaunuma lielumu, kas ir nācis pār mums. Viņi sev ir glaimojuši, ka tautas grūtības drīz tiks nokārtotas un sajukums un karš drīz izbeigsies; bet visi pārliecināsies, ka lieta ir nopietnāka, nekā tā likās sākumā. Daudzi raudzījušies uz Ziemeļiem, ka tie ar vienu sitienu strīdu izbeigtu.

Man norādīja atpakaļ uz seno Izraēlu, ko ēģiptieši turēja saitēs. Kungs darbojās caur Mozu un Āronu, lai viņus atbrīvotu. Faraona priekšā tika darīti brīnumi, lai viņu pārliecinātu, ka šie vīri ir sevišķi Dieva sūtīti, [265] lai viņam pavēlētu Izraēlu atlaist. Bet faraona sirds bija apcietināta pret Dieva sūtņiem, un viņš atmeta viņu darītos brīnumus. Tad ēģiptiešiem bija jāizjūt Dieva spriedums. Viņus piemeklēja mocības, un, no tām ciezdams, faraons atļāva Israēlam iziet. Bet līdzko viņu ciešanu izsaucēju atņēma, tā faraona sirds atkal apcietinājās. Viņa padomdevēji un varenie ļoti centās nostāties pret Dievu un mēģināja mocības izskaidrot kā dabīgu cēloņu sekas. Katrs nākošais Dieva piemeklējums bija bargāks par iepriekšējo, tomēr viņi neatbrīvoja Izraēla bērnus, līdz Kunga eņģelis apkāva ēģiptiešu pirmdzimtos. Sākot no ķēniņa uz troņa līdz pat visvienkāršākajam un zemākajam – visur bija lielas sēras un raudāšana. Faraons pavēlēja Izraēlu atlaist; bet, kad ēģiptieši savus mirušos bija aprakuši, viņš atkal nožēloja, ka ir atlaidis Izraēlu. Viņa padomdevēji un varenie centās aprēķināt zaudējumus. Viņi negribēja atzīt, ka šie piemeklējumi jeb sodība ir bijusi no Dieva, un tādēļ viņi dzinās pakaļ Izraēla bērniem.

Kad izraēlieši ieraudzīja ēģiptiešu pūli gan uz zirgiem, gan ratos, bruņotus uz karu, dzenamies viņiem pakaļ, tad viņu sirdis pārņēma izbailes. Sarkanā jūra bija priekšā un ēģiptiešu pūlis aiz viņiem. Viņi neredzēja nekādu iespēju izglābties. Iedomājoties izraēliešus esam pilnīgi viņu varā, no ēģiptiešu puses atskanēja kliedzieni. Izraēlieši bija ārkārtīgi izbijušies. Bet Kungs pavēlēja Mozum likt viņiem iet uz priekšu, pacelt zizli, izstiept savu roku pār jūru un pāršķirt to. Viņš darīja tā, un, lūk, jūra pāršķīrās, un Israēls gāja pāri sausām kājām. Faraons bija tik ilgi pretojies Dievam un apcietinājis savu sirdi pret Viņa varenajiem brīnumdarbiem, ka savā aklumā devās tajā ceļā, ko Dievs brīnišķīgi bija sagatavojis Saviem ļaudīm. Atkal Mozum pavēlēja izstiept roku pār jūru, “un jūra atgriezās savā stiprumā”, un ūdeņi apklāja ēģiptiešu pulkus, un tie noslīka. [266]

Šo skatu man rādīja, lai ainotu savtīgo verdzības mīlestību un neprātīgos soļus, kādus spers Dienvidi, lai uzturētu šo iekārtojumu, un drausmīgās galējības, līdz kurām viņi ies, pirms padosies, Verdzības sistēma ir novājinājusi un pazemojusi cilvēcīgās būtnes līdz lopu līmenim, un vairākums vergu īpašnieku vergus par tādiem arī uzskata. Šo vergu kungu sirdsapziņa kļuvusi nejūtīga un cieta, tāda pat kā faraonam; un, piespiesti atlaist savus vergus, viņi savus ieskatus nemaina, un, ja vien būs iespējams, viņi vergiem liks izjust savu varmācīgo spēku. Verdzības atcelšana tagad man likās neiespējama. Vienīgi Dievs var izraut vergus no viņu briesmīgo un nežēlīgo apspiedēju rokas. Visā ļaunumā un nežēlībā pret vergiem taisnīgi vainojami arī verdzības sistēmas aizstāvji, vienalga, vai tie Dienvidu vai Ziemeļu cilvēki.

Man tika rādīti Ziemeļi un Dienvidi. Ziemeļi savās domās par Dienvidiem ir piekrāpušies. Viņi ir labāk sagatavoti karam nekā likās. Vairākums no viņu vīriem ļoti veikli lieto ieročus, daži no piedzīvojumiem kaujās un citi atkal no sporta treniņiem. Šajā ziņā viņiem ir priekšrocības pār ziemeļiem, bet, vispārīgi ņemot, viņiem trūkst drosmes un izturības spēka, kas ir ziemeļu ļaudīm.

Man rādīja kādu skatu no nelaimīgās kaujas pie /Manassa, Vaš./. Tā bija ļoti satraucoša un bēdīga aina. Dienvidu armijai visās lietās bija priekšrocības, un viņi bija sagatavojušies briesmīgai cīņai. Ziemeļu armija gāja uz priekšu triumfēdama, nemaz nešaubīdamās par uzvaru. Daudzi bija bezrūpīgi un lielīdamies soļoja uz priekšu, it kā uzvara jau būtu iegūta. Tuvojoties kaujas laukam, daudzi no noguruma un atspirdzinājuma trūkuma bija kļuvuši gandrīz pilnīgi bezspēcīgi. Viņi nebija gaidījuši tik niknu sadursmi. Viņi strauji devās kaujā un cīnījās [267] droši un izmisīgi. Abās pusēs bija kritušie un mirstošie. Ļoti cieta kā Ziemeļi, tā Dienvidi. Dienvidnieki, izjutuši kauju, pēc īsa brīža būtu aizdzīti tālu atpakaļ. Ziemeļnieki traucās uz priekšu, lai gan viņu zaudējumi bija ļoti lieli. Tieši tad nonāca lejup viens eņģelis un pamāja ar savu roku atpakaļ. Tūlīt rindās radās sajukums. Ziemeļniekiem likās, ka viņu vienības atkāpjas, lai gan patiesībā tas tā nebija, un sākās nekārtīga un strauja atkāpšanās. Manī tas radīja izbrīnu.

Tad man paskaidroja, ka Dievs šo tautu tur savā Rokā un nepieļaus uzvaras iegūšanu ātrāk, kā Viņš iepriekš noteicis, kā arī nepielaidīs ziemeļniekiem lielākus zaudējumus par tiem, kādus Viņš Savā gudrībā atradis par derīgiem, lai tos sodītu par viņu grēkiem. Un, ja Ziemeļu armija novājināta un pagurusi šinī laikā būtu dzinusies kaujā vēl tālāk, tad viņus sagaidošā vēl daudz lielākā cīņa un zaudējumi būtu par iemeslu Dienvidu lielai uzvarai. Dievs to negribēja pieļaut un sūtīja eņģeli, lai tas iejauktos. Pēkšņā Ziemeļu vienību atkāpšanās visiem ir neizprotams noslēpums. Viņi nezina, ka to izsaukusi Dieva roka.

Dienvidu armijas zaudējumi bija tik lieli, ka viņu sirds viņiem neatļāva lielīties. Uzskatot nonāvētos, mirstošos un ievainotos, viņi nevarēja gavilēt. Šie zaudējumi, kas radās tad, kad viņiem visās lietās bija priekšrocība un Ziemeļiem stipri neizdevīgs stāvoklis, lika viņiem apmulst. Viņi zināja, ka, ja Ziemeļiem būs vienādas izredzes ar viņiem, tad uzvara droši būs Ziemeļu pusē. Viņu vienīgā cerība ir ieņemt grūti pieejamas pozīcijas un tad ar briesmīgiem uzbrukumiem nest postu uz visām pusēm.

Kopš sacelšanās sākuma Dienvidu spēks ir stipri pieaudzis. Ja tanī laikā Ziemeļi būtu rīkojušies aktīvi, tad šī sacelšanās ātri būtu apspiesta. Bet tas, kas sākumā bija mazs, ir audzis skaitā un spēkā, līdz kļuvis ļoti spēcīgs. [268] Citas tautas neatlaidīgi novēro šo tautu, bet, kādēļ tās to dara, man netika darīts zināms. Tās veic lielus sagatavošanās darbus kādam notikumam. Starp mūsu tautas vīriem valda vislielākais samulsums un satraukums. Verdzības atbalstītāji un nodevēji ir pašā viņu centrā; un, lai gan viņi atklāti nostājas par labu savienībai, daži no viņu pieņemtajiem lēmumiem nāk Dienvidiem pat par labu.

Man rādīja zemes iedzīvotājus lielā apjukuma stāvoklī. Karš, asins izliešanas, lieli zaudējumi, trūkums, bads un sērgas valdīja virs zemes. Kad šīs lietas visapkārt apņēma Dieva ļaudis, tad viņi sāka spiesties kopā un savas mazās grūtības nolika pie malas. Sevis cienīšana vairs ilgāk pār viņiem nevaldīja; tās vietu ieņēma dziļa pazemība. Ciešanas, apjukums un trūkums lika prātam atkal ieņemt savu troni, un nesavaldīgais, neprātīgais cilvēks kļuva saprātīgs un darbojās apdomīgi un gudri. Tad mana uzmanība tika no šīs ainas atrauta. Likās, ka ir iestājies īsts miera laiks. Vēl reizi man tika parādīti zemes iedzīvotāji; un atkal visas lietas bija pilnīgā sajukumā. Visur plosījās cīņa varas dēļ, kari un asins izliešanas ar badu un sērgām. Šinī karā un sajukumā tika iesaistītas vēl citas tautas. Karš bija par iemeslu badam. Trūkums un asins izliešanas izsauca sērgas. Un tad cilvēku sirdis bailēs pagura, “raugoties uz lietām, kas nāks pār zemi.”

Bīstami laiki

Drīz neticīgo pasaulei būs jādomā vēl par kaut ko citu, ne tikai par drēbēm un savu ārieni, un, kad bēdas un apjukums viņu prātu no šīm lietām atraus, tad viņiem nebūs nekā, kurp griezties. Viņi nav cerības cietumnieki un tādēļ negriežas pie Stiprās Pils. Viņu sirdis pagurs [269] neapmierinātībā un bailēs. Viņi Dievu nav darījuši par savu patvērumu, un Viņš nebūs viņu iepriecinātājs, bet smiesies par viņu postu un bailēm. Dieva Vārda patiesības viņi ir nicinājuši un kājām minuši. Viņi ir lutinājuši sevi ar izšķērdīgiem un ekstravagantiem tērpiem un pavadījuši savu dzīvi jautrībā un bezbēdībā. Viņi ir sējuši vēju un jāpļauj būs auka. Lielo bēdu un tautu sajukuma laikā daudzi, kas nebūs pilnīgi atdevušies pasaules samaitājošam iespaidam un kalpošanai sātanam, pazemosies Dieva priekšā un griezīsies pie Viņa ar visu savu sirdi un atradīs pieņemšanu un piedošanu.

Tiks pārmeklēti un pārbaudīti tie ļaudis Sabata turētāju vidū, kas nebūs bijuši labprātīgi pienest upurus, bet kas būs ļāvušies pasaules iespaidam. Pēdējo dienu briesmas ir pār mums, un jauniešu priekšā ir tādi pārbaudījumi, kādus viņi nav varējuši iedomāties. Jauniešiem būs jānonāk vismokošākajā apjukumā. Tiks pārbaudīts viņu ticības īstums. Jaunie cilvēki apliecina, ka gaida Cilvēka Dēla nākšanu, tomēr daži no viņiem ir bijuši nožēlojami piemēri neticīgajiem. Viņi labprātīgi nav atsacījušies no pasaules, bet ir savienojušies ar to, ir piedalījušies izbraukumos zaļumos un citās izpriecu sanāksmēs, sev glaimodami, ka ļaujas nevainīgai jautrībai. Tomēr man rādīja, ka tieši tādā veidā viņi šķiras no Dieva un kļūst par pasaules bērniem. Izpriecu meklētājus Dievs neatzīs par Saviem sekotājiem. Viņš mums nav devis tādu piemēru. Tikai tie, kas aizliedz paši sevi, kas dzīvo atturības, pazemības un svētuma dzīvi, ir īstie Jēzus sekotāji; un tādi nevar saistīties un priecāties vieglprātīgajās un tukšajās pasaules mīlētāju sarunās.

Sirdi plosošas sāpju dienas ir mūsu priekšā. Man rādīja, ka jānes asas liecības un ka tie, kas nāks, lai palīdzētu Kungam, saņems savas svētības. Bet Sabata turētājiem ir darāms svarīgs darbs. [270] Man rādīja, ka stīpas apģērbā ir negantība un ka Sabata turētāju iespaidam vajadzētu vērsties pret šo smieklīgo modi (iespaidam vajadzētu nosodīt), kas bijusi par aizsegu nekrietnībai un kas cēlusies no bēdīgi slavenās mājas Parīzē. Man rādīja atsevišķas personas, kas nicinās pamācības, pat ja tās nāktu no Debesīm; viņi izgudros dažādas atvainošanās, lai izvairītos no visnosodošākajām (visasākajām, visskaidrākajām) liecībām, un par spīti visai dotajai gaismai viņi valkās apstīpotus svārkus, jo tā ir mode, un riskēs ar sekām.

Man norādīja uz pravietojumu Jesajas 3. nodaļā kā attiecošos uz šīm pēdējām dienām; pārmetumi ir izteikti Ciānas meitai, kura domājusi tikai par savu ārējo izskatu. Lasi 25. pantu: ”Tavi vīri kritīs caur zobenu un tavs spēks karā.” Man rādīja, ka šī Rakstu vieta noteikti piepildīsies. Tiks pārbaudīti jaunekļi un jaunavas, kas sevi apliecina par kristiešiem, bet kuriem tomēr nav kristiešu piedzīvojumu, kuri nav nesuši nekādas nastas, nav izjutuši nekādu personīgu atbildību. Viņi tiks pazemoti pīšļos un ilgosies pēc piedzīvojumiem Dieva lietās, kurus viņi ir nokavējuši iegūt.

“Karš paceļ savu ķiveri līdz pierei;
Ak Dievs, jel sargi Savus ļaudis tagad.”

Organizācija

1861. gada 3. augustā man rādīja, ka daži baidās, ka mūsu draudze kļūs par Bābeli, ja viņiem būtu jāorganizējas; tomēr tie, kas ir Ņujorkas centrā, ir bijusi īsta Bābele, sajukums. Un tagad, ja draudzes nebūs tā organizētas, ka spēj nodibināt un uzturēt kārtību, tad tām nav nekādu cerību nākotnē; tām sadalītām ir jāizklīst. Neapdomātas mācības ir barojušas vienības pretiniekus. Ir kopts citus uzmanošs un apsūdzošs gars, bet ne iztaisošs. Ja Dieva sludinātāji vienoti ieņems savu nostāju un to noteikti aizstāvēs, tad viņiem būs vienojošs iespaids [271] Dieva ganāmā pulkā. Tad šķirošās barjeras salūztu gabalos. Sirdis salietos kopā līdzīgi ūdens lāsēm. Tad Sabata turētāju rindās būtu spēks un stiprums, kas tālu pārspētu visu to, kam mēs tagad esam par lieciniekiem.

Dieva kalpu sirdis kļūst smagas, kad viņiem, ceļojot no draudzes uz draudzi, ir jāsastopas ar pretestības pilnu iespaidu no citu kalpojošo brāļu puses. Ir atrodami tādi, kas ir gatavi nostāties pretī katram Dieva ļaužu uz priekšu spertajam solim. To sirdis, kuri ir uzdrošinājušies kaut ko uzsākt, ir apbēdinātas un nomocītas, trūkstot vienotai darbībai no viņu līdzstrādnieku puses. Mēs dzīvojam svinīgā laikā. Sātans un ļaunie eņģeļi strādā ar lielu spēku un viņu pusē ir pasaule, kas viņiem palīdz. Un tie, kas apliecina sevi par Sabata turētājiem, kas apgalvo, ka tic svinīgajai un svarīgajai patiesībai, pievieno savus spēkus kopējam tumsības varu iespaidam, lai izjauktu un noārdītu to, ko Dievs ir nodomājis uzcelt. Viņu iespaids tiek pierakstīts, pielīdzinot to cilvēku iespaidam, kuri kavē reformas ievešanu Dieva ļaužu starpā.

Organizācijas jautājuma apspriešana atklājusi lielu morālās drosmes trūkumu tagadējās patiesības sludinātājos. Daži, kas ir pārliecināti, ka organizācija ir nepareiza lieta, tomēr nav droši piecēlušies un nav to aizstāvējuši. Viņi tikai likuši dažiem saprast, ka to atbalsta. Vai tas ir viss, ko Dievs no viņiem prasa? Nē. Viņam nepatīk viņu gļēvā klusēšana un bezdarbība. Viņi ir baidījušies nosodījuma un pretestības. Viņi ir vispārīgi vērojuši brāļus, lai redzētu, kā sit viņu pulss, pirms viņi vīrišķi nostājas par to, ko tic esam pareizi. Ļaudis gaida uz savu iemīļoto sludinātāju balsi, un, tā kā viņi no sludinātāju puses nedzird nekādu atbildi par labu šai lietai, tad viņi nolemj, ka organizācija nav vajadzīga.

Tādā veidā dažu sludinātāju iespaids ir bijis pret organizāciju, lai gan viņi saka, ka to atbalsta. Viņi [272] baidās zaudēt savu ietekmi. Bet kādam ir jāiziet un jāuzņemas atbildība un jāriskē ar savu iespaidu; un, kad to tāpēc kritizē un nosoda, tad pieļauj, lai viņš to cieš. Viņa darbabiedri, kuriem vajadzētu stāvēt viņam blakus un uzņemties savu daļu no grūtībām, tikai noskatās uz viņu, lai redzētu, kādas būs viņa sekmes, izcīnot kauju vienam pašam. Bet Dievs redz viņa bēdas, viņa ciešanas, viņa asaras, viņa mazdūšību un izmisumu tad, kad gars ir nospiests līdz pēdējai iespējai; un, kad viņš ir tuvu pie grimšanas, tad Dievs viņu paceļ un rāda viņam, kur nogurušajam atdusa un atalgojums, kas paredzēts uzticīgajiem; un atkal viņš liek savus plecus zem smagās nastas. Es redzēju, ka visi pēc saviem darbiem tiks atalgoti. Tie, kas izvairās no atbildībām, beidzot sastapsies ar zaudējumu. Kad cīņa ir grūta, tad ir laiks sludinātājiem stāvēt kopā.

Pienākums pret trūcīgajiem

Bieži jautā par mūsu pienākumu pret trūcīgajiem, kuri pieņem trešā eņģeļa vēsti; un mēs paši jau sen esam daudz domājuši, kā lai gudri rīkojas tādos gadījumos, kad nabadzīgās ģimenes pieņem Sabatu. Atrodoties Rūzveltā, N.Y., 1861. gada 3. augustā man rādīja dažas lietas attiecībā uz trūcīgajiem.

Dievs neprasa no mūsu brāļiem, lai viņi uzņemtos aizgādību par katru trūcīgu ģimeni, kura pieņems šo vēsti. Ja viņi to darītu, tad sludinātājiem būtu jāpārtrauc iziet jaunos laukos, jo fondi būtu iztukšoti. Daudzi ir nabadzīgi tāpēc, ka viņi nav uzticīgi un taupīgi; viņi neprot pareizi izlietot līdzekļus. Ja viņiem palīdzētu, tad tas viņiem nāktu tikai par sliktu. Daži vienmēr būs trūcīgi. Ja viņiem būtu vislabākās priekšrocības, tad tomēr viņiem nebūtu palīdzēts. Viņi neprot labi aprēķināt un iztērētu visus līdzekļus, kurus viņi tikai varētu iegūt, vai nu to būtu daudz vai maz. Daudzi nekā nezina par [273] sevis aizliegšanu un ekonomisku rīcību, lai izsargātos no parādiem un lai viņiem būtu mazs krājumiņš sevišķas vajadzības brīdim. Ja draudze palīdzētu šādām personām un neatstātu tās, lai viņas rēķinās pašas ar saviem līdzekļiem, tad tas beidzot šos cilvēkus sabojātu; jo viņi tad raudzītos uz draudzi, gaidot palīdzību no tās, sevi neaizliegdami un netaupīdami līdzekļus tad, kad viņi ir labi apgādāti. Un, ja viņi tad katrā laikā nesaņem palīdzību, tad sātans viņus kārdina, un viņi kļūst skaudīgi un ļoti rūpējas, ka tik brāļi izpilda visus savus pienākumus pret viņiem. Bet vaina ir pie viņiem pašiem. Viņi ir piekrāpušies. Viņi nav Kunga nabagi.

Norādījumi, kas doti Kunga Vārdā par palīdzēšanu trūcīgiem, neskar šādus gadījumus, bet attiecas uz nelaimes gadījumos cietušajiem un apbēdinātiem slimajiem. Dievs Savā aizgādībā atsevišķiem cilvēkiem pieļauj ciešanas, lai pārmeklētu un pārbaudītu citus. Atraitnes un slimie ir draudzē, lai būtu tai par svētību. Tas ir viens no veidiem, kādu Dievs izvēlējies, lai attīstītu pareizu (godīgu) raksturu tiem, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, un lai audzinātu tās dārgās rakstura īpašības, kādas atklāja mūsu līdzcietīgais Pestītājs.

Daudzi, kas ir tik trūcīgi, ka tikko spēj iztikt vieni paši, tomēr atļaujas precēties un dibināt ģimeni, zinādami, ka viņiem nav nekā, ar ko to uzturēt. Un stāvokli rada vēl ļaunāku vadības trūkums ģimenē. Visu ģimenes vadību raksturo nenoteiktība un nolaidība. Viņiem ir pārāk maz pašsavaldīšanās, un viņi ir ātri (kaislīgi), nepacietīgi un neapmierināti. Kad tādi cilvēki pieņem vēsti, tad viņi domā, ka viņiem ir tiesības saņemt palīdzību no saviem bagātākajiem brāļiem, un, kad tas, ko viņi gaida, nepiepildās, tad viņi žēlojas par draudzi un apvaino to, ka tā nedzīvo saskaņā ar savu ticību. Kam šinī gadījumā vajadzētu ciest? Vai Dieva lietai vajadzētu tikt novājinātai un līdzekļiem izšķiestiem uz visām pusēm, rūpējoties par šādām lielām un nabadzīgām ģimenēm? Nē. Jācieš ir šo ģimeņu vecākiem pašiem. Pieņēmuši Sabatu, viņi parasti vairs negrib paciest kādu lielāku trūkumu, ko agrāk gan viņi darīja. [274]

Starp dažiem trūcīgajiem valda zināms ļaunums, kas neuzvarēts noteikti sagādās viņiem bojāeju. Viņi patiesību ir pieņēmuši ar saviem rupjajiem, neaptēstajiem un neizsmalcinātajiem ieradumiem, un ir vajadzīgs laiks, lai viņi ieraudzītu un atzītu savu rupjumu un ka tas nav saskaņā ar Kristus raksturu. Tos, kas kārtīgāki un izsmalcinātāki, viņi uzskata par lepniem; un var dzirdēt viņus sakām: “Patiesībai mūs visus ir jānoved lejup uz viena līmeņa.” Bet ir pilnīgi nepareizi domāt, ka patiesība tās pieņēmēju vada lejup. Tā paceļ, izsmalcina garšu, svēto spriedumu un, ja dzīvo saskaņā ar to, tad darbojas, pastāvīgi sagatavodama cilvēku svēto eņģeļu sabiedrībai Dieva pilsētā. Patiesības mērķis ir pacelt mūs visus augstāk uz viena līmeņa.

Kas ir turīgāki, tiem satiksmē ar nabadzīgākajiem brāļiem vajadzētu izturēties cēli un augstsirdīgi; vajadzētu sniegt tiem labu padomu un tad ļaut pašiem izcīnīt dzīves cīņu. Tomēr man rādīja, ka uz draudzi gulstas vissvinīgākais pienākums sevišķi rūpēties par atstātām nabadzīgām atraitnēm, bāriņiem un slimiem (invalīdiem).

Piemēra spēks

Pāvila vēstulē Titam 2. nod. 13,14 pantos mēs lasām: “Gaidīdami mūžīgo cerības labumu un Lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu, Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzīvos uz labiem darbiem.” Šo lielo darbu padarīs vienīgi pie tiem, kuri vēlas tikt šķīstīti, vēlas būt sevišķi ļaudis un kas ir centīgi labos darbos. Cik daudzi izvairās no šī šķīstīšanas procesa! Viņi negrib dzīvot saskaņā ar patiesību, negrib pasaules acīs parādīties kā īpaši ļaudis. Tieši jaukšanās ar pasauli iznīcina mūsu garīgumu, skaidrību [275] un dedzību. Sātans pastāvīgi pielieto savu spēku, lai notrulinātu Dieva ļaužu taisnības izjūtu, lai viņu sirdsapziņa nesajustu ļaunumu un lai pazustu atšķirības zīmes starp viņiem un pasauli. Vēstulēs man bieži ir jautāts attiecībā uz ģērbšanos, un daži nav pareizi izpratuši to, ko es esmu rakstījusi. Tieši tā cilvēku šķira, kurus man rādīja kā pasaules modes atdarinātājus, ir bijusi ļoti kūtra un kā pēdējā ļāvusies ietekmēties un reformēties. Citi, kuriem ģērbšanās jautājumā trūkst gaumes un kas nav kārtīgi, ir izmantojuši to, ko es esmu rakstījusi, un devušies pretējā galējībā; domādami, ka paši ir brīvi no lepnuma, viņi tos, kas ģērbjas glīti un kārtīgi, ir uzskatījuši par augstprātīgiem. Dīvainības un bezrūpību daži ir uzskatījuši kā kādu sevišķu tikumu. Šāda rīcība iznīcina šo cilvēku iespaidu uz neticīgajiem. Viņi modina pretīgumu cilvēkos, kuriem būtu varējuši palīdzēt.

Parādīšanas, norājot lepnumu un pasaules modes atdarināšanu, tai pašā laikā ir rājušas arī tos, kas savā apģērbā ir bijuši bezrūpīgi un nav ievērojuši tīrību. Sevišķi man rādīja, ka tiem, kuri apliecina tagadējo patiesību, vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, lai Sabatā parādītos Dieva priekšā tādā veidā, kas rādītu, ka mēs cienām Radītāju, Kas šo dienu ir sevišķi svētījis un pagodinājis. Visiem, kuri kaut cik ciena Sabatu, vajadzētu būt pašiem tīriem, kā arī glītiem un kārtīgiem apģērbā; jo viņiem jāparādās greizsirdīga (stipra un dusmīga) Dieva priekšā, Kuru apvaino netīrība un nekārtība un Kas atzīmē katru necienības pazīmi. Daži ir uzskatījuši, ka ir nepareizi uz galvas likt kaut ko citu kā tikai saules cepuri. Viņi noiet lielās galējībās. Nevar saukt par lepnumu glītas, vienkāršas salmu vai zīda cepures nēsāšanu. Ja mēs savu ticību parādām dzīvē, tad tā mūs vadīs uz tādu vienkāršību apģērbā un centību labos darbos, ka citi ievēros, ka esam sevišķi ļaudis. Bet, ja mēs pazaudējam kārtības un glītuma izjūtu ietērpā, tad mēs īstenībā patiesību [276] neīstenojam; jo patiesība nekad nepazemo, bet paaugstina. Neticīgie raugās uz Sabata turētājiem kā uz zemāk stāvošiem, un, ja viņi ir nevērīgi savās drēbēs un rupji un piedauzīgi izturēšanās veidā, tad atstātais iespaids neticīgajos nostiprina pārliecību par šī secinājuma pareizību.

Kas pēdējo dienu briesmu vidū apliecina, ka ir kristieši, tomēr neatdarina pazemīgo, Sevi aizliedzošo Paraugu, tie nostājas ienaidnieka rindās. Tas viņus uzlūko par saviem pavalstniekiem, un tie viņam kalpo tikpat svarīgiem mērķiem kā kurš katrs no viņa pavalstniekiem; jo viņiem ir vārds, ka tie dzīvo, bet viņi ir miruši. Citi viņus ņem sev par piemēru un, tiem sekodami, pazaudē Debesis, turpretī, ja viņi sevi nebūtu apliecinājuši par kristiešiem, šis viņu iespaids būtu izpalicis. Šie nesvētījušies ticības apliecinātāji neapzinās sava iespaida lielo nozīmi. Tiem, kas gribētu būt Dieva īpaši ļaudis, viņi cīņu padara vēl daudz grūtāku. Pāvils Titam 2. nod. 15. pantā norāda uz ļaudīm, kas gaida uz Kristus parādīšanos: “To runā un pamāci, un pārmāci, stipri pavēlēdams; neviens lai tevi nenicina.” Nesot liecību pret lepnumu un sekošanu pasaules modei, mēs esam sastapušies ar aizbildināšanos un sevis attaisnošanu. Daži atsaucas uz citu piemēru. Tāda un tāda māsa nēsā sastīpotus svārkus; ja nav pareizi man tos valkāt, tad tas nav pareizi arī viņai. Bērni balstās uz citu bērnu piemēru, kuru vecāki ir Sabata turētāji. Brālis A ir draudzes diakons. Viņa bērni nēsā stīpotus svārkus, un kāpēc tad man tos valkāt ir sliktāk nekā viņiem? Kas ar savu piemēru nesvētījušamies ticības apliecinātājiem dod iespēju aizbildināties pret tiem, kas grib būt sevišķa tauta, tie liek piedauzīšanās akmeni vājāko ceļā; viņiem par savu piemēru būs jāatbild Dieva priekšā. Man bieži ir jautāts: “Ko jūs domājat par sastīpotiem svārkiem?” Es atbildu, ka esmu sniegusi to gaismu, kas man ir dota. Man rādīja, ka stīpu svārki apkauno un ka mums nevajadzētu parādīt ne mazāko labvēlību modei, kura noiet līdz tādam smieklīgumam.

Es bieži esmu pārsteigta, dzirdot, ka “māsa [277] Vaita sakot, ka nedaudz stīpotus svārkus nēsāt neesot slikti”. Neviens un nekad nav mani dzirdējis tā sakām. Pēc visa tā, ko es esmu redzējusi par stīpotiem svārkiem, nekas nevar mani piespiest dot kādam vai vismazāko iedrošinājumu to valkāšanai. Smagie nošuvumi un stīpas ir vienādi nevajadzīgi. Tas, Kurš mūs veidojis, nekad nav domājis, lai mēs sevi izkropļotu ar stīpām vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet Dieva ļaudis tik ilgi atradušies pasaules izdomājumu un modes vadībā, ka nevēlas kļūt no tās neatkarīgi. Pētot Rakstus, mani satrauc Dieva Israēla stāvoklis šinīs pēdējās dienās. Viņi ir pamudināti bēgt no elkdievības. Es baidos, ka viņi ir aizmiguši un tā piemērojušies pasaulei, ka grūti izšķirt, kurš no viņiem kalpo Dievam un kurš Viņam nekalpo. Attālums starp Kristu un Viņa ļaudīm ir palielinājies, bet starp viņiem un pasauli samazinājies. Kristus apliecinošo ļaužu atšķirības zīmes no pasaules ir gandrīz izzudušas. Līdzīgi senajam Israēlam viņi seko apkārtējo tautu negantībām. Vadoties no tā, kas man ir rādīts, stīpas svārkos ir riebīgs ieradums. Tās ir piedauzīgas, un Dieva ļaudis pielaiž kļūdu, kaut vismazākā mērā sekojot šai modei vai to atbalstot. Kas apliecina, ka ir Dieva izredzēti, sevišķi ļaudis, tiem vajadzētu atmest stīpu svārkus un visai viņu nostājai vajadzētu būt dzīvam pārmetumam tiem, kas tos nēsā. Varbūt kāds aizbildināsies ar ērtībām. Es daudz esmu ceļojusi un esmu redzējusi, cik daudz neērtību ir stīpu svārku valkātājām. Kas aizbildinās, norādot uz savu veselību, nēsā tos ziemā, kad tie ir vairāk kaitīgi par biezi nošūtajiem (stepētajiem). Braucot ielu dzelzceļu vagonos vai pasta ratos, man bieži ir bijis jāizsaucas: “Ak kautrība, kur ir tavs kauns!” Es esmu redzējusi lielus ļaužu pūļus spiežamies ielu dzelzceļu vagonos un lai dotu ceļu garām paiešanai, tad stīpotos svārkus paceļ pavisam nepieklājīgā veidā. Un tie, kas valkāja stīpotos svārkus, atsedzās desmitkārt vairāk par tiem, kas nevalkāja. [278] Vai nebūtu pareizi tos, kas sevi nekautrīgi parāda, apsaukt, bet notiek tā, ka pieklājību un kautrību upurē modes dievam. Kaut Dievs atbrīvotu Savus ļaudis no šī smagā grēka! Dievs nežēlos tos, kas grib būt modes vergi. Bet, pieņemot, ka stīpu valkāšana sniedz nedaudz ērtību, vai tad tas attaisno to nēsāšanu? Ja mode mainīsies, tad arī ērtības vairs nepieminēs. Katra Dieva bērna pienākums ir jautāt: “Ar ko es atšķiros no pasaules?” Labāk pacietīsim mazas neērtības un būsim par sevi droši. Kādu krustu gan nes Dieva ļaudis? Viņi jaucas ar pasauli, ir pasaules gara līdzdalībnieki, ģērbjas, runā un darbojas līdzīgi pasaulei.

Lasi 1. Tim. 2:9,10 “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, ne ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm, bet ar labiem darbiem, kā tas dievbijīgām sievām pieklājas.” Arī 1. Pēt. 3:3–5 “Jūsu jaukums lai nav no ārienes, matu pīšanā, zelta aplikšanā vai drēbju apvilkšanā; bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā – tas ir dārgs priekš Dieva. Jo tāpat arī citkārt svētās sievas izgreznojās, kas cerēja uz Dievu un bija paklausīgas saviem vīriem.”

Piemēra spēks ir liels. Māsa A. atļaujas nēsāt nelielas stīpas savos svārkos. Māsa B. saka: nēsāt stīpas svārkos man nav ļaunāk nekā māsai A., un viņa tos valkā vēl mazliet plašākus. Māsa C. atdarina māsu A. un B. piemēru un nēsā stīpu svārkus vēl mazliet lielākus nekā māsas A. un B., bet visas apgalvo, ka viņu stīpas ir niecīgas.

Vecākiem, kuri vēlas saviem bērniem rādīt ļaunumu, kādu nes sekošana pasaules modei, ir jāizcīna grūtas cīņas. Bērni saka: “Kāpēc, māt, māsas A., B. un C. nēsā stīpas savos svārkos? Ja tas ir ļauni man, tad tāpat tas ir arī [279] viņām.” Ko lai vecāki atbild? Viņiem jārāda saviem bērniem pareizs piemērs, kaut arī to piemērs, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, liktu bērniem domāt, ka viņu vecāki ir pārāk piesardzīgi un stingri savos ierobežojumos, bet Dievs svētīs šo apzinīgo vecāku pūles. Ja vecāki nepieņems noteiktu un stingru nostāju, tad viņu bērni tiks aizrauti lejup līdz ar straumi; jo sātans un viņa ļaunie eņģeļi strādā pie bērnu prāta, un nesvētījušos ticības apliecinātāju piemērs cīņu par uzvaru padara vēl daudz grūtāku. Tomēr ticībā Dievam un ar nopietnām lūgšanām ticīgiem vecākiem ir jāiet neatlaidīgi uz priekšu pa nepateicīgo pienākuma teku. Krusta ceļš ir uz priekšu un augšup ejošs. Un, dodoties pa to uz priekšu, meklējot to, kas ir augšā, mums arvien tālāk un tālāk ir jāatstāj viss, kas pieder šai zemei. Kamēr pasaule un miesīgie ticības apliecinātāji steidzas lejup pretī nāvei, tikmēr tiem, kas kāpj kalnā, būs arvien vairāk jāpiespiežas, vai arī viņi tiks norauti līdz ar citiem lejup.

Pasaules bērnus sauc par tumsības bērniem. Šīs pasaules dievs viņus apstulbojis, un tos vada tumsības lielkunga gars. Viņi nespēj priecāties par Debesu lietām. Gaismas bērni visas savas intereses un jūtas saista ar lietām, kas ir augšā. Šīs pasaules lietas viņi atstāj aiz debesu lietām. Viņi izpilda pavēli: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties.” Te ir apsolījums ar nosacījumu: “Tad Es jūs gribu pieņemt.” No paša sākuma jau Kristus Savus ļaudis ir izredzējis no pasaules un prasījis, lai viņi būtu atšķirti, lai viņiem nebūtu nekāda biedrība ar neauglīgiem tumsības darbiem. Ja viņi mīl Dievu un tur Viņa baušļus, tad viņi būs tālu no sadraudzības ar pasauli un tās izpriecu mīlestības. Kristum un Belialam nav nekā kopēja.

Pravietis Ezra un citi uzticīgi jūdu draudzes kalpi iztrūkās (bija pārsteigti), kad virsnieki nāca pie viņiem teikdami: “Izraēla ļaudis un priesteri, un levīti nav [280] atšķīrušies no tās zemes ļaudīm, darīdami pēc viņu negantībām.” “Un pēc visa tā, kas mums uznācis mūsu ļauno darbu un mūsu lielās vainas dēļ. Tu, mūsu Dievs, mūs esi vairāk saudzējis, nekā mūsu noziegumi (pelnījuši), un mums esi atlicinājis vienu atlikumu, kāds šis ir. Vai tad nu mums atkal bija jānogriežas lauzt Tavus baušļus un iedoties rados ar šādas negantības ļaudīm? Vai Tu pret mums neapskaitīsies, līdz kamēr izdeldēsi, ka nebūs nedz atlikuma, nedz izglābta? Ak Kungs, Izraēla Dievs, Tu esi taisns, jo mēs esam atlikuši viens izglābts pulciņš, it kā tas šodien ir; redzi mēs esam priekš Tava vaiga savā noziegumā, jo tāpēc neviens nevar Tavā priekšā pastāvēt.” (Ezras 9: 1:13–15)

2. Laiku 36:14–16 “Tāpat arī visi priesteru virsnieki un ļaudis vairoja savus grēkus pēc visām pagānu negantībām un sagānīja Kunga namu, ko Viņš Jeruzalemē bija svētījis. Un Kungs, viņu tēvu Dievs, tikuši pie viņiem sūtīja Savus vēstnešus vienā sūtīšanā. Jo Viņš žēloja Savus ļaudis un Savu mājas vietu. Bet viņi apmēdīja Dieva vēstnešus un nicināja viņu vārdus, un apsmēja Viņa praviešus, tiekams Kunga bardzība pret Viņa ļaudīm tik augstu cēlās, ka dziedināšanas vairs nebija.”

3. Mozus 18:26,27 “Turiet Manus likumus un Manu tiesu un nekā nedariet no visām šīm negantībām, ne iedzīvotājs, ne svešinieks, kas mīt jūsu starpā; jo šīs zemes ļaudis, kas priekš jums bija, visas šīs negantības darījuši, un zeme ir apgānīta.”

5. Mozus 32:16–22 “Tie Viņu izaicināja ar svešiem dieviem, caur negantībām tie Viņu apkaitināja. Viņi upurēja (jodiem) velniem, ne Dievam, dieviem, ko viņi nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies. Akmens kalnu, kas tevi dzemdinājis, tu atstāji un aizmirsi Dievu, Kas tevi radījis. Kad Kungs to redzēja, tad Viņš atmeta īgnumā Savus dēlus un Savas meitas. [281] un sacīja: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem. Es redzēšu, kā viņiem pēc klāsies, jo viņi ir netikla tauta, bērni bez ticības. Viņi mani kaitināja (izaicināja) ar to, kas nav dievs, viņi Mani kaitināja ar savām nelietībām; tad Es viņus tirināšu caur netautu, caur ģeķīgu tautu Es viņus kaitināšu. Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz visdziļākajai ellei un aprīs zemi ar tās augļiem un iededzinās kalnu pamatus.”

Mēs šeit lasām brīdinājumus, ko Dievs deva senajam Israēlam. Tas nebija Viņa labais prāts (Viņa prieks), ka viņiem tik ilgi vajadzēja ceļot mežonīgajā tuksnesī; Viņš viņus nekavējoties būtu ievedis apsolītajā zemē, ja viņi būtu pakļāvušies Viņam un mīlestībā ļāvušies Viņa vadībai; bet tāpēc, ka tie Viņu tik bieži apbēdināja tuksnesī, Viņš arī zvērēja Savās dusmās, ka viņi neieies Viņa dusēšanā, izņemot divus, kuri pilnīgi Viņam paklausīja. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis uzticētos vienīgi Viņam. Viņš nevēlas, ka viņi pieņem palīdzību no tiem, kas Viņam nekalpo.

Lūdzu lasi Ezras 4:1–5: “Kad nu Jūdas un Benjamina pretinieki dzirdēja, ka no cietuma pārnākušie atkal ceļ namu Kungam, Izraēla Dievam, tad viņi nāca pie Zerubābela un pie cilts tēviem un uz viņiem sacīja: mēs celsim līdz ar jums. Jo mēs meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs un Viņam esam upurējuši no tā laika, kad Asur–Adons, Asura ķēniņš, mūs atvedis uz šejieni. Bet Zerubābels un Jozua, un atlikušie ciltstēvi uz viņiem sacīja: jums nenākas ar mums celt namu mūsu Dievam, kā mums Kīrs persiešu ķēniņš pavēlējis. Tad tās zemes ļaudis nogurdināja jūdu ļaužu rokas un atbiedēja viņus no celšanas, un pirka pret viņiem padomniekus iznīcināt viņu nodomu.” [282]

Ezras 8:21–23 “Tad es tur izsaucu gavēni pie Akevas upes, lai pazemotos priekš sava Dieva vaiga un no Viņa meklētu labu ceļu sev un saviem bērniem, un visām savām mantām. Jo man bija kauns no ķēniņa lūgties karaspēku un jātniekus, kas mums palīdzētu ceļā pret ienaidniekiem. Jo mēs uz ķēniņu bijām runājuši sacīdami: mūsu Dieva roka ir pār visiem, kas Viņu meklē, tiem par labu, bet Viņa spēks un bardzība pret visiem, kas no Viņa atkāpjas. Tā mēs gavējām un lūdzām savu Dievu, un Viņš mūs paklausīja.”

Pravietis un šie tēvi neuzlūkoja zemes ļaudis kā patiesā Dieva pielūdzējus, lai gan viņi apliecināja draudzību un vēlēšanos palīdzēt, tad viņi tomēr neuzdrošinājās apvienoties ar tiem lietā, kas attiecas uz kalpošanu Dievam. Iedami uz Jeruzalemi, lai uzceltu Dieva templi un atjaunotu kalpošanu Viņam, viņi negribēja lūgt palīdzību no ķēniņa, lai tos atbalstītu ceļā, bet gavējot un lūdzot meklēja palīdzību no Kunga. Viņi ticēja, ka Dievs aizsargās Savus kalpus un dāvās sekmes viņu pūlēm kalpot Viņam. Liekot pamatus kalpošanai visu lietu Radītājam, nav vajadzīga Viņa ienaidnieku palīdzība. Viņš neprasa upurus no ļauniem cilvēkiem, ne arī pieņem ziedojumus no tiem, kuriem ir citi dievi Kunga priekšā.

Bieži mēs dzirdam piezīmi: “Jūs esat pārāk noslēgušies.” Kā tauta mēs gribam pienest katru upuri, lai glābtu dvēseles un lai tās vadītu uz patiesību. Bet apvienoties ar viņiem to lietu mīlestībā, kuras viņi mīl, un sadraudzēties ar pasauli mēs nedrīkstam, jo tad mums būtu jānostājas ienaidā ar Dievu.

Lasot sekojošās rakstu vietas, mēs redzēsim, kā Dievs ir raudzījies uz seno Izraēlu: Dz. 135:4 “Jo Kungs Jēkabu Sev izredzējis, Izraēlu par Savu īpašumu.”

5. Mozus 14:2 “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam Dievam, un Kungs tevi ir izredzējis, ka tu Viņam esi īpaša tauta iz visām tautām, kas virs zemes.”

5. Mozus 7:6.7 “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam [283] Dievam, un Kungs tevi ir izredzējis, ka tu Viņam piederi iz visām tautām, kas virs zemes. Kungam nav tāpēc labs prāts pie jums bijis, Viņš arī jūs nav tāpēc izredzējis, ka jūsu pulks būtu bijis lielāks par visām tautām, jo jūs bijāt tā vismazākā no visām tautām.”

2. Mozus 33:16 “Jo pie kā varētu manīt, ka es un Tavi ļaudis žēlastību esam atraduši Tavās acīs, kā vien pie tā, ka Tu mums ej līdzi? Tā mēs tapsim brīnišķa (sevišķa – pēc angļu tulk.) tauta, es un Tavi ļaudis, priekš visām tautām, kas virs zemes.”

Cik bieži senais Israēls sacēlās un cik bieži viņus piemeklēja sodības, kur tūkstošiem bija kritušo, tāpēc ka viņi negribēja ievērot Dieva baušļus, Kurš viņus bija izredzējis. Dieva Israēls šinīs pēdējās dienās pastāvīgi atrodas briesmās sajaukties ar pasauli un pazaudēt visas Dieva izredzēto ļaužu pazīmes. Lasi vēl Titam 2:13–15 Mēs esam nonākuši pie pēdējām dienām, kad Dievs šķīsta sev īpašus ļaudis. Vai lai mēs Viņu kaitinām tāpat kā senais Israēls? Vai lai izsaucam Viņa dusmas pār sevi, atšķiroties no Viņa un sajaucoties un darot pēc apkārtējo tautu negantībām?

Kungs ir nošķīris ļaudis, kas ir dievbijīgi; šī svētošanās Dievam un atšķiršanās no pasaules ir skaidri un noteikti pavēlēta (piekodināta) kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā. Starp pasaules lietām un tām, ko Viņš ir izredzējis no pasaules un svētojis Sev, Kungs pats ir licis šķīrēju sienu. Dieva ļaužu aicinājums un viņu raksturs ir īpatnējs, viņu izredzes sevišķas, un šīs īpatnības viņus atšķir no visām citām tautām. Visi Dieva ļaudis virs zemes ir viena miesa no laika iesākuma līdz pat tā beigām. Viņiem ir viena Galva, Kas viņus rīko un vada. Tie paši priekšraksti, kas doti senajam Israēlam, attiecas arī uz Dieva ļaudīm tagad; tiem jābūt atšķirtiem no pasaules. Draudzes varenā Galva nav mainījusies. Kristiešu piedzīvojumi šinīs dienās [284] ļoti līdzinās senā Izraēla ceļojumam. Lūdzu lasi 1. Kor. 10. nod., sevišķi no 6–15. pantam:

“Un tas noticis mums par priekšzīmi, ka mēs nebūtu ļauna iekārotāji, tā kā tie ir darījuši. Un arī netopiet elku kalpi, kā citi no tiem, – kā ir rakstīts: ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās mesloties (spēlēties – pēc angļu tulk.). Nekārdināsim Kristu, tā kā daži no tiem Viņu kārdinājuši un ir nomaitāti ar čūskām. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur maitātāju. Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Tāpēc, kam šķiet, ka tas stāv, lai pielūko, ka nekrīt. Jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs vairāk kārdināt, nekā spējat, bet kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka spējat panest. Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku kalpošanas. Kā uz prātīgiem es saku, apspriežiet paši, ko es saku.”

1. Jāņa 3:1 “Redziet, kādu lielu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni. Tāpēc pasaule mūs nepazīst, ka tā Viņu nepazīst.”

1. Jāņa 2:15–17 “Nemīliet pasauli, ne arī to, kas ir pasaulē, jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un tās kārības; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.”

2. Pēt. 2:20 “Jo ja tie caur Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atzīšanu gan izbēguši no pasaules apgānīšanām, bet, tajās atkal iepinušies, top uzvarēti, tad pēc ar viņiem paliek niknāk nekā papriekš.”

Jēk. 4:4 “Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība [285] ir Dieva ienaidība? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku.

Jēk. 1:27 “Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šī: bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules.”

Tita 2:12 “Un mūs pamāca, lai mēs, bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsti un taisni, un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē.”

Rom. 12:2 “Nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.”

Jāņa 17:14,15,17 “Es tiem Tavu Vārdu esmu devis, un pasaule tos ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, itin kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, ka Tu tos atņemtu no pasaules, bet ka Tu tos pasargātu no ļauna.” “Svētī tos Tavā patiesībā, jo Tavs Vārds ir patiesība.”

Lūkas 6:22,23 “Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst un kad viņi jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tanī dienā un dejiet, jo redzi, jūsu alga ir liela Debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem.”

Jāņa 15:16–19 “Jūs Mani neesat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs iecēlis, lai jūs noejat un nesat augļus un lai jūsu augļi paliek, ka, ko jūs lūgsiet no Tēva Manā Vārdā, to Viņš jums dos. To Es jums pavēlu, lai jūs viens otru mīlat. Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā Mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst.”

1. Jāņa 4:4,5 “Bērniņi, jūs esat no Dieva un [286] viņus esat uzvarējuši; jo, kas jūsos, tas ir lielāks par to, kas pasaulē. Tie ir no pasaules, tāpēc tie runā no pasaules, un pasaule tos klausa.”

1. Jāņa 2:5,6 “Bet, ja kas Viņa Vārdu tur, tajā patiesi Dieva mīlestība ir pilnīga; pie tā mēs atzīstam, ka esam Viņā. Kas saka, ka paliek Viņā, tam pienākas pašam arī tā staigāt, kā Viņš ir staigājis.”

1. Pēt. 2:9 “Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis, ka jums jāpasludina Tā tikumi (lai paaugstinātu Tā pilnību – pēc krievu tulk.), Kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķās gaismas.”

Lasot Dieva Vārdu, cik skaidri gan ir redzams, ka Viņa ļaudīm ir jābūt sevišķiem un atšķirtiem no apkārtesošās neticīgās pasaules. Mūsu stāvoklis ir saistošs un bīstams; dzīvojot šinīs pēdējās dienās, cik svarīgi mums ir atdarināt Kristus piemēru un staigāt, tā kā Viņš ir staigājis. “Ja kas grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi un ņem savu krustu uz sevis un seko Man.” Mūs nedrīkst vadīt vai pārvaldīt cilvēku domas vai gudrība. Tās vienmēr ved prom no krusta. Kristus kalpiem nav šeit ne savu māju, ne savas mantas. Kaut viņi visi saprastu, ka pat dzīvot mierā un drošībā starp mūsu ienaidniekiem mums ir atļauts tikai tāpēc, ka Kungs valda. Mums nav tiesību (privilēģiju) prasīt sevišķu labvēlību no pasaules puses. Mums jāsamierinās ar nabadzību un ļaužu nicināšanu, līdz beigsies cīņa un būs gūta uzvara. Kristus pārstāvji tiek aicināti iziet un atšķirties no pasaules draudzības un no tās gara, viņu spēks un stiprums pastāv iekš tā, ka Dievs tos ir izredzējis un pieņēmis.

Dieva Dēls bija visu lietu mantinieks, un Viņam bija apsolīta šīs pasaules valstu valdība un godība. Tomēr Viņš atnāca šinī pasaulē bez bagātības un spožuma. Pasaule neizprata Viņa vienotību ar Tēvu; Viņa dievišķā rakstura brīnišķais skaistums un krāšņums tai bija apslēpts. [287] Tāpēc Viņš bija “nievāts un ļaužu atstāts”, un “mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu”. Kāds Kristus bija šinī pasaulē, tādi ir Viņa sekotāji. Viņi ir Dieva dēli un Kristus līdzmantinieki; ķēniņa valstība un vara pieder viņiem. Pasaule neizprot viņu raksturu un svēto aicinājumu; tā nesaskata viņu pieņemšanu Dieva ģimenē. Viņu vienība un sadraudzība ar Tēvu un Dēlu nav izprasta, un pasaulei, redzot viņu pazemojumus un negodu, nav skaidrs, kas viņi ir vai arī kas viņi būs. Viņi ir svešinieki. Pasaule viņus nepazīst un nenovērtē motīvus, kas izraisa viņu rīcību.

Pasaule nobriest savai bojā ejai. Dievs grēciniekus spēs panest tikai vēl neilgu laiku. Viņiem būs jāizdzer ar žēlastību nejauktas Viņa dusmības kausa padibenes. Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki nemirstīgajā mantojumā būs sevišķi ļaudis. Tiešām tik sevišķi, ka Dievs viņiem uzliks zīmi kā Saviem ļaudīm, pilnīgi Viņam piederošiem. Vai jūs domājat, ka Dievs pieņems, godās un atzīs tādu tautu, kas tik ļoti sajaukusies ar pasauli, ka no tās atšķiras vienīgi ar savu vārdu? Lasi vēlreiz Titam 2:13–15 Drīz kļūs zināms, kas ir Kunga pusē, kas nekaunēsies no Jēzus. Kuriem trūkst morāliskas drosmes apzinīgi pieņemt savu nostāju neticīgo priekšā, atstāt pasaules ieražas un atdarināt pašaizliedzīgo Kristus dzīvi, tie kaunas no Viņa un nemīl Viņu kā savu piemēru.

Svētošanās

Dieva ļaudis pārmeklēs un pārbaudīs. Starp Sabata turētājiem jānorisinās rūpīgam pārbaudes darbam. Līdzīgi senajam Israēlam, cik ātri gan mēs aizmirstam Dievu un Viņa brīnišķīgos darbus un saceļamies pret Viņu. Daži raugās uz pasauli un vēlas sekot tās ieražām un piedalīties tās priekos tieši tāpat, kā Izraēla bērni raudzījās [288] atpakaļ uz Ēģipti un iekārojās tās labās lietas, kuras viņi tur bija baudījuši un kuras Dievs bija izvēlējies tiem atņemt, lai pārbaudītu viņus un viņu uzticību Dievam. Viņš vēlējās redzēt, vai Viņa ļaudis vērtē kalpošanu Viņam un brīvību, kuru Viņš tiem tik brīnišķīgā kārtā bija devis, vairāk par priekšrocībām, kuras viņi bija baudījuši Ēģiptē, smagi kalpodami varmācīgi, elkus pielūdzošai tautai.

Visiem patiesiem Jēzus sekotājiem būs jāpienes upuri. Dievs viņus pārmeklēs un pārbaudīs viņu ticības īstenību. Man rādīja, ka patiesie Jēzus sekotāji atsacīsies no izpriecu izbraukumiem zaļumos, dažādu ziedojumu un dāvanu sarīkojumiem, izrādēm un citām izpriecu sanāksmēm. Viņi tur nevar atrast Jēzu un gūt kādu iespaidu, kas viņu prātu virzītu uz Debesīm un veicinātu viņu pieaugšanu žēlastībā. Paklausība Dieva Vārdam vada mūs ārā no visām šīm lietām un liek atšķirties. Visi, kas nav uzupurīgi krusta mīlētāji un krustā sistā Jēzus garīgi pielūdzēji, meklē pasaules lietas un uzskata tās par apbrīnas vērtām un baudāmām.

Starp mums atrodamas pelavas, un tāpēc mēs esam tik vāji. Daži pastāvīgi liecas uz pasaules pusi. Viņu ieskati un jūtas daudz vairāk saskan ar pasaules garu nekā ar sevi aizliedzošiem Kristus sekotājiem. Ir pilnīgi dabīgi, ka viņi dod priekšroku tādai sabiedrībai, kuras gars saskan vairāk ar viņu garu. Un tādiem ir pārāk liels iespaids Dieva ļaužu vidū. Viņi iet ar tiem kopā, viņiem to vidū ir savs vārds, un viņi ir kā atvērta mācību grāmata neticīgiem un draudzes vājajiem un nesvētījušamies locekļiem. Šiem divprātīgajiem cilvēkiem vienmēr būs iebildumi pret skaidrajām un asajām liecībām, kuras norāj atsevišķu personu nepareizības. Šajā šķīstīšanās laikā tādas personas vai nu pilnīgi atgriezīsies un svētosies, paklausot patiesībai; vai arī tās tiks atstātas ar pasauli, kurai tās pieder, lai kopā ar to saņemtu algu. [289]

“Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” Visi Kristus sekotāji nes augļus Viņam par slavu. Viņu dzīve liecina, ka Dieva Gars viņos ir padarījis labu darbu un viņu augļi ir par labu svētumu. Viņu dzīve ir šķīsta un paaugstināta. Kas nenes augļus, tiem nav piedzīvojumu Dieva lietās. Viņi neatrodas Vīnkokā. Lasi Jāņa 15: 4.5. “Palieciet Manī un Es jūsos. Itin kā zars nevar augļus nest, ja tas nepaliek vīnkokā, tā arī jūs nē, ja jūs nepaliekat Manī. Es esmu Vīnkoks, jūs – zari; kas paliek Manī un Es viņā, tas nes daudz augļus; jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”

Ja mēs gribam būt garīgi Jēzus Kristus pielūdzēji, tad mums ir jāupurē katrs elks un pilnīgi jāpaklausa pirmajiem četriem baušļiem. Mat. 22:37,38 “Bet Jēzus viņam sacīja: Dievu, savu Kungu, mīli no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir pirmais un augstākais bauslis.” Pirmie četri baušļi nepieļauj nekādu jūtu atšķiršanos no Dieva. Nekas nedrīkst šķirt vai dalīt mūsu visaugstāko prieku Viņā. Kas dala mūsu jūtas un atņem dvēselei visaugstāko mīlestību uz Dievu, tas pieņem elka veidolu. Mūsu miesīgā sirds pieķersies elkiem un centīsies tos vilkt līdzi; bet mēs nevaram tikt uz priekšu, pirms tos neesam nolikuši, jo tie šķir mūs no Dieva. Draudzes lielā Galva ir izredzējusi Savus ļaudis no pasaules, un Viņš prasa, lai tie atšķirtos. Viņa plāns ir, lai Viņa baušļu Gars tos vilktu pie Viņa un šķirtu no pasaules lietām. Mīlestība uz Dievu un baušļu turēšana stāv daudz augstāk pāri mīlestībai uz pasaules priekiem un draudzību. Kristum un Belialam nav nekā kopēja. Dieva ļaudis var būt droši vienīgi Viņā un tā bez bailēm spiesties tālāk pa paklausības ceļu.

Filozofija un tukša viltība

[290] Man rādīja, ka mums jābūt uzmanīgiem uz visām pusēm un neatlaidīgi jāpretojas sātana iečukstējumiem un viņa viltībām. Viņš ir pārvērties gaismas eņģelī un piekrāpj tūkstošus, vadot tos uz verdzību. Briesmīgi viņš izmanto priekštiesības, ko viņam sniedz cilvēka prāta pazīšana. Lūk, līdzīgi čūskai viņš nemanāmi ielien, lai sabojātu Dieva darbu. Kristus darbus un brīnumus viņš parāda kā cilvēku veiklības un spēka rezultātus. Ja viņš pret kristietību nāktu atklātā, drosmīgā uzbrukumā, tad kristieši bēdās un izmisumā steigtos pie Pestītāja kājām, un viņu stiprais un varenais Glābējs liktu pārdrošajam pretiniekam bēgt. Tāpēc viņš pārvēršas gaismas eņģelī un iedarbojas uz prātu, lai aizvilinātu tos no vienīgā drošā un pareizā ceļa. Zinātne par frenoloģiju, par psiholoģiju un mesmerismu ir kanāli, caur kuriem viņš vistiešāk nāk pie šī laika paaudzes un strādā ar tādu spēku, kas raksturo viņa pūles pirms pārbaudes laika izbeigšanās.

Lasi 2. Tes. 2:8–12 “Un tad parādīsies netaisnais, ko Kungs nomaitās ar Savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs Viņa atnākšana. Šā (netaisnā) atnākšana notiek pēc sātana spēka ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem un ar visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd; tādēļ ka viņi patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti. Un tādēļ Dievs viņiem sūtījis spēcīgu maldīšanās garu, ka viņi tic meliem; lai tiek sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi patikšana pie netaisnības.”

Sātans nesaskatīts ir atnācis caur šīm zinātnēm un saindējis tūkstošiem prātu, vadīdams tos uz neticību. Viņam ļoti patīk, ja atziņa par šīm zinātnēm plaši [291] izplata. Tas ir viņa paša liktais plāns, lai gūtu pieeju pie prātiem un varētu tos pēc savas patikas iespaidot. Kad ļaudis tic, ka viena cilvēka prāts tik brīnišķi spēj iespaidot otra prātu, sātans, būdams vienmēr sagatavots, slepus iezogas un strādā pa labi un kreisi. Un kamēr tie, kas nodevušies šīm zinātnēm, slavē tās līdz pat debesīm lielo un, kā viņi apgalvo, labo darbu dēļ, kas caur tām tiek padarīti, viņi patiesībā godina un izceļ pašu sātanu, kurš ienāk un strādā ar visādu viltus spēku un zīmēm, un brīnumiem – ar visādu netaisnības pievilšanu. Eņģelis sacīja: “Ievēro tā iespaidu. Cīņa starp Kristu un sātanu vēl nav beigusies.” Šo ienākšanu caur zinātni viņa sātaniskā majestāte ir labi izgudrojusi, un tādā veidā viņš tūkstošu cilvēku prātā beidzot iznīcinās patiesu ticību, ka Kristus ir Mesija, Dieva Dēls.

Man norādīja uz Dieva spēku, kas atklājās caur Mozu, kad Kungs viņu sūtīja faraona priekšā. Sātans saprata viņa darbu un bija klāt. Viņš labi zināja, ka Mozus bija Dieva izredzēts, lai salauztu Izraēla bērnu kalpošanas jūgu, un ka ar savu darbu viņš attēloja Kristus pirmo nākšanu, lai salauztu sātana spēku pār cilvēces ģimeni un atbrīvotu tos, kurus viņa vara bija padarījusi par vergiem. Sātans zināja, ka, Kristum parādoties, caur Viņu notiks vareni darbi un brīnumi, lai pasaule varētu atzīt, ka Tēvs Viņu ir sūtījis. Sātans drebēja Viņa spēka priekšā. Viņš apspriedās ar saviem eņģeļiem, kā veikt darbu, lai sasniegtu divus mērķus:

1) Strādājot caur saviem aģentiem un viltojot patieso Dieva darbu, iznīcināt Dieva darba iespaidu, kuru Dievs darīja caur Savu kalpu Mozu.

2) Ar savu darbošanos caur burvjiem radīt tādu iespaidu, kurš sniegtos cauri visiem laikmetiem un iznīcinātu daudzu cilvēku prātā patiesu liecību varenajiem brīnumiem un darbiem, kurus darīs Kristus, kad Viņš atnāks uz šo pasauli. Viņš zināja, ka viņa valsts cietīs, jo vara, [292] ar kuru viņš pārvaldīja cilvēku bērnus, tiks pakļauta Kristum. Tas nebija cilvēcīgs iespaids vai Mozum piemītošs spēks, kas darīja šos brīnumus faraona priekšā. Tas bija Dieva spēks. Šīs zīmes un brīnumi tika darīti caur Mozu, lai pārliecinātu faraonu, ka lielais “Es esmu” viņu ir sūtījis ar pavēli faraonam atlaist Izraēla bērnus, lai viņi varētu kalpot Viņam.

Faraons ataicināja burvjus, lai tie darbotos ar savām burvībām. Viņi arī rādīja zīmes un brīnumus; jo sātans nāca tiem palīgā un darbojās caur viņiem. Tomēr arī tad Dieva darbs atklājās augstāks par sātana varu, jo burvji nevarēja izdarīt visus tos brīnumus, kurus Dievs darīja caur Mozu. Viņi spēja veikt tikai nedaudzus no tiem. Burvju zižļi pārvērtās par čūskām*, bet Ārona zizlis aprija tās. Vēlāk burvji centās radīt utis, bet nevarēja, un Dieva spēkā viņi bija spiesti pat faraonam paziņot: “Tas ir Dieva pirksts.” Sātans darbojās caur burvjiem ar tādu aprēķinu, lai nocietinātu varas kārā faraona sirdi pret brīnumiem, kas liecināja par Dieva spēku. Sātans domāja sašķobīt Mozus un Ārona ticību viņu misijas (uzdevuma) dievišķai izcelsmei, un tad viņa darba rīki burvji būtu guvuši virsroku. Sātans negribēja pieļaut Izraēla ļaužu atbrīvošanu no kalpošanas Ēģiptei, lai viņi varētu kalpot Dievam. Burvjiem neizdevās radīt brīnumu ar utīm, un vairāk viņi nespēja atdarināt Mozu un Āronu. Dievs negribēja pieļaut, ka sātanam būtu tālākas sekmes, un burvji nespēja izglābt paši sevi no mocībām. “Tā kā burvji priekš Mozus nevarēja stāvēt augoņu dēļ, jo augoņi bija pie burvjiem un pie visiem ēģiptiešiem.” 2. Mozus 9: 11.
*Patiesībā tie nepārvērtās par čūskām, tie tikai sātana darbošanās rezultātā klāt esošiem izlikās par čūskām. Pārvērst zizli par čūsku nebija sātana spēkos. Šī priekštiesība ir vienīgi Dievam. Liecības te lieto Rakstu izteiksmi. Sk. 33., 224. Un 225. liecību. – paskaidrojums no I Liecību sējuma beigās dotās piezīmes.

Dieva pārvaldošais spēks šeit nogrieza vadus, caur kuriem darbojās sātans, un lika arī tiem, caur kuriem sātans bija darbojies, tik brīnumainā kārtā izjust Viņa [293] dusmas. Faraonam tika dots pietiekošs pierādījums ticēt, ja vien viņš gribētu ticēt. Mozus darbojās Dieva spēkā. Burvji darbojās ne tikai ar savām zināšanām, bet arī sava dieva, velna, spēkā, kurš atjautīgi izveda savu krāpjošo darbu, viltodams Dieva darbu.

Tuvojoties laika noslēgumam, cilvēku prāts ir vēl labprātīgāks ļauties iespaidoties no sātana izgudrojumiem. Viņš vada piekrāptos mirstīgos, lai Kristus darbus un brīnumus uzskatītu par parastām lietām. Sātans savā godkārībā vienmēr ir centies viltot Kristus darbu un nopamatot savu varu un prasības. Parasti viņš to nedara atklāti un droši. Viņš ir viltīgs un zina, ka visiespaidīgākais ceļš šī darba veikšanai ir nākšana pie nabaga kritušā cilvēka gaismas eņģeļa veidā. Tuksnesī sātans nāca pie Kristus jauna, skaista cilvēka izskatā, – kas vairāk līdzinājās valdniekam nekā kritušajam eņģelim, ar Rakstiem uz lūpām. Viņš teica: “Stāv rakstīts.” Mūsu cietošais Pestītājs stājās viņam pretī ar Rakstiem sacīdams: “Stāv rakstīts.” Sātans izmantoja Kristus vājo, ciešošo stāvokli, kas bija pieņēmis cilvēka dabu.

Lasi Mat. 4:8–11 “Atkal velns Viņu veda sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un to godību un Viņam sacīja: to visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. Tad Jēzus viņam sacīja: Atkāpies, sātans! Jo stāv rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo. Tad velns Viņu atstāja. Un, redzi, eņģelis pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.”

Šeit sātans Kristum rādīja pasauli vispievilcīgākajā gaismā un lika manīt, ka Viņam nav vajadzīgs tik daudz ciest, lai iegūtu zemes valstību. Sātans izpildītu visas prasības, ja tikai Kristus viņu pielūgtu. Sātana neapmierinātība vispirms sākās Debesīs, tāpēc ka viņš nevarēja būt pirmais un visaugstākais pavēlnieks, – [294] līdzīgs Dievam, paaugstināts pār Kristu. Viņš sacēlās un zaudēja savu stāvokli; un viņš un tie, kas viņam juta līdzi, tika izmesti no Debesīm. Tuksnesī viņš cerēja izmantot sev par labu Kristus nespēku un ciešanas un saņemt no Viņa to pagodinājumu, kuru nevarēja iegūt Debesīs. Bet Jēzus pat savā vājumā un nogurumā ne uz mirkli nepadevās sātana kārdinājumam, bet gan parādīja Savu pārākumu un izlietoja Savu autoritāti pavēlēdams: “Atkāpies,” vai “atstāj Mani”. Sātana nodoms bija izjaukts. Tad viņš pārdomāja, kā panākt savus nolūkus un saņemt godu no cilvēces, ko viņam liedza Debesīs un Jēzus virs zemes. Ja viņš būtu guvis panākumus kārdinot Kristu, tad pestīšanas plāns būtu izpostīts un viņam būtu izdevies sagādāt cilvēcei bezcerīgu postu. Bet to, ko sātanam neizdevās panākt, ejot pie Kristus, viņš ir sasniedzis, nākot pie cilvēka.

Ja sātanam izdodas tā apmiglot un piekrāpt cilvēka prātu, ka mirstīgie sāk domāt, ka viņiem pašiem piemīt spēks veikt lielus un labus darbus, tad tie mitējas paļauties uz Dievu, lai strādātu spēkā, kas viņiem šķiet esam viņos pašos. Viņi neatzīst kādu augstāku varu. Viņi nedod Dievam slavu, kuru Viņš prasa un kuru pienākas pienest Viņa varenajai un godājamai Majestātei. Tā piepildās sātana nodoms, un viņš līksmojas, ka kritušie cilvēki uzpūtīgi paaugstina paši sevi, tā kā viņš pats bija paaugstinājies Debesīs un tika izmests. Viņš zina, ka, ja cilvēks pats paaugstina sevi, tad viņa bojā eja ir tikpat droša kā paša sātana bojā eja.

Sātans cieta neveiksmi, kārdinot Kristu tuksnesī. Pestīšanas plāns ir piepildīts. Par cilvēka atpestīšanu ir samaksāta dārga maksa. Un tagad sātans cenšas nojaukt šos kristiešu cerības pamatus un ievadīt cilvēku prātu tādā gultnē, kur pienestais lielais upuris nevarētu tos glābt, ne arī sniegt kādu labumu. “Ar visādu pievilšanu uz netaisnību” viņš vada kritušo cilvēku [295] ticēt, ka viņš pats spēj darīt ļoti labus darbus, bez kaut kādas salīdzināšanas; ka viņam nav jābūt atkarīgam no krustā sistā un augšāmcēlušā Pestītāja, ka cilvēka paša nopelns dos viņam tiesības uz Dieva labvēlību. Un tad viņš iznīcina cilvēka ticību Bībelei, labi zinādams, ka viņš var būt drošs, gūstot šeit panākumus un iznīcinot ticību atklāsmei, kas pati par sevi liecina. Viņš nostiprina prātos maldus, ka nav personīga velna, un, kas tam tic, tie nepūlas pretoties un cīnīties pret to, kas, pēc viņu domām, neeksistē. Šīs nabaga aklās mirstīgās būtnes beidzot pieņem principu, ka “viss, kas ir, tas ir pareizi”. Viņi neatzīst nekādus likumus, pēc kuriem vērtēt savu rīcību.

Sātans daudzus vada uz domām, ka lūgšanai Dievam nav nekādas nozīmes un ka tā ir tikai forma. Viņš ļoti labi zina, cik vajadzīgas ir pārdomas un lūgšanas, lai Kristus sekotāji modri pretotos viņa viltībām un krāpšanai. Ar saviem izgudrojumiem viņš grib novērst cilvēku prātu no šīm svarīgajām lietām, lai dvēsele nevarētu atbalstīties uz Viena Varenā palīdzību un iegūt spēku pretoties viņa uzbrukumiem. Man norādīja uz dedzīgiem, spēcīgiem lūdzējiem starp Dieva ļaudīm senatnē. “Elija bija cilvēks mums līdzīgs un lūgdams lūdza Dievu.” Daniēls savu Dievu piesauca trīs reizes dienā. Sirsnīgas lūgšanu skaņas sanikno sātanu, jo viņš zina, ka būs jācieš zaudējums. Daniēls bija paaugstināts pāri valdniekiem un valstsvīriem, jo viņā bija izcils gars. Kritušie eņģeļi baidījās, ka viņa iespaids vājinās viņu virsvaldību pār zemes ķēniņiem; jo Daniēls bija augsts pavēlnieks. Apsūdzošu, ļaunu eņģeļu bars pamodināja valstsvīros un valdniekos greizsirdību un skaudību pret Daniēlu, un viņi rūpīgi viņu novēroja, lai atrastu pret viņu kādu iemeslu, par ko varētu ziņot ķēniņam; bet viņiem tas neizdevās. Tad šie sātana sūtņi centās uzticību dievam padarīt par viņa bojā ejas iemeslu. Ļaunie eņģeļi izvirzīja plānu, un viņu aģenti to labprāt izveda dzīvē.

Ķēniņam nebija zināms šis smalki izstrādātais ļaunais nodoms [296] pret Daniēlu. Zinādams ķēniņa pavēli, Daniēls tomēr nometās ceļos sava Dieva priekšā, un “viņa logi bija atvērti”. Viņš pazemīgu Dieva lūgšanu uzskatīja par tik ļoti svarīgu, ka drīzāk bija ar mieru upurēt savu dzīvību, nekā atteikties no tās. Dieva lūgšanas dēļ viņu iemeta lauvu bedrē. Tik tālu ļaunie eņģeļi piepildīja savu mērķi. Bet Daniēls turpina lūgt Dievu pat lauvu bedrē. Vai viņam būtu jāaiziet bojā? Vai Dievs viņu tur aizmirsa? Ak, nē! Jēzus, varenais Debesu pulku Pavēlnieks, sūtīja Savu eņģeli, lai tas aizvērtu šo izsalkušo lauvu rīkles, ka tie nesavainotu lūdzošo Dieva vīru; un briesmīgajā lauvu bedrē viss bija mierīgi. Ķēniņš bija liecinieks viņa pasargāšanai, un viņš to izcēla ārā un pagodināja. Sātans un viņa eņģeļi bija uzvarēti un saniknoti. Aģenti, kurus viņš bija izlietojis, tika nolemti bojā ejai tajā pašā briesmīgajā veidā, kādā viņi bija nodomājuši iznīcināt Daniēlu.

Ticības lūgšana ir kristieša lielais spēks, kas droši gūs virsroku pār sātanu. Tāpēc arī sātans cenšas iečukstēt, ka mums nav vajadzība pēc lūgšanas. Viņš ienīst Jēzus, mūsu Aizstāvja, vārdu; un, kad mēs nopietni ejam pie Viņa pēc palīdzības, tad sātana pulks ir satraucies. Ja esam nevarīgi lūgšanās, tad tas ļoti labi kalpo viņa nodomam, jo tad mēs daudz ātrāk uzņemam viņa viltus brīnumus. Ko viņš nevarēja panākt, kārdinot Kristu, to viņš panāk, nolikdams cilvēku priekšā savas pievilošās kārdināšanas. Reizēm viņš nāk patīkamas jaunas būtnes veidā vai kā kāda skaista ēna. Viņš izdara dziedināšanas, un piekrāptie mirstīgie to pielūdz kā cilvēces labdari. Frenoloģija un mesmerisms ir ļoti augstu celtas mācības. Tās ir labas savā veidā, bet sātans tās izlieto kā visvarenākos un iedarbīgākos spēkus, lai piekrāptu un iznīcinātu dvēseles. Viņa viltības un izgudrojumus pieņem kā no Debesīm nākošus, un tūkstošu cilvēku prātā tiek iznīcināta ticība atklāsmei un Bībelei. Šeit sātans saņem pielūgšanu, kas piemērota viņa sātaniskajai majestātei. Tūkstoši to atdarina un saņem norādījumus no [297] šī dieva – dēmona un rīkojas saskaņā ar viņa mācībām. Pasaule, kura domā iegūst daudz labuma no frenoloģijas un dzīvnieciskā magnētisma nekad nav vēl bijusi tik samaitāta. Tieši šīs lietas sātans izlieto, lai iznīcinātu tikumību un liktu pamatus spiritismam.

Man norādīja uz šo Rakstu vietu kā sevišķi attiecošos uz moderno spiritismu. Kolos. 2: 8. “Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstīšanām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus.” Man rādīja, ka tūkstošus ir samaitājusi frenoloģijas filozofija un dzīvnieciskais magnētisms, un tie ir iedzīti neticībā. Ja prāts iesāk plūst pa šo kanālu, tad gandrīz droša ir līdzsvara zaudēšana, un prātu pārvalda dēmons. “Tukša viltība” piepilda nabaga mirstīgo prātus. Viņi domā, ka viņos pašos ir spēks darīt lielus darbus, un viņi neatzīst augstāka spēka vajadzību. Viņu principi un ticība ir “pēc cilvēku tradīcijām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus”. Jēzus viņiem nav mācījis šo filozofiju. Nekas tamlīdzīgs Viņa mācībās nav atrodams. Viņš nav virzījis nabaga mirstīgo prātu uz viņiem pašiem, uz spēku, kas būtu viņiem pašiem. Viņš vienmēr viņu prātu ir vērsis uz Dievu, universa Radītāju, kā uz stipruma un gudrības Avotu. Sevišķs brīdinājums ir dots 18. pantā: “Lai no tās goda maksas neviens jūs nenogriež, kas liekā pazemībā un eņģeļu kalpošanā pats sev patīk un uz to dzenas, ko viņš nav redzējis, un ir velti uzpūsts savā miesas prātā.”

Spiritisma skolotāji nāk patīkamā, apburošā veidā, lai jūs piekrāptu, un, ja jūs klausīsities viņu pasakās, tad patiesības ienaidnieks jūs piekrāps, un jūs noteikti zaudēsiet savu atalgojumu. Ja tikai vienu reizi šis virskrāpnieka apburošais iespaids būs jūs pārspējis, tad jūs esat saindēti, un viņa nāvīgais iespaids sabojās un iznīcinās ticību Kristum kā Dieva Dēlam, un jūs pārtrauksiet paļauties uz Viņa asins nopelnu. Kas ir šīs filozofijas pievilti, [298] tiem sātana krāpšanas nolaupījušas viņu atalgojumu. Viņi paļaujas paši uz savu nopelnu, labprātīgi pazemojas, ir pat gatavi pienest upurus, nevērtēt sevi augstu un darīt savu prātu paļāvīgu, lai ticētu pilnīgām muļķībām, pieņemdami visnejēdzīgākās domas caur tiem, kurus viņi uzskata par saviem mirušajiem draugiem. Sātans tā ir apstulbojis acis un sagrozījis viņu spriešanas spējas, ka viņi nenojauš ļaunumu un izpilda norādījumus, pieņemdami, ka tos dod viņu mirušie draugi, kas tagad ir eņģeļi augstākā sfērā.

Sātans ir izvēlējies visdrošāko un valdzinošāko viltību, kas aprēķināta, lai saistītu to cilvēku jūtas, kas savus mīļos ir guldījuši kapā. Ļaunie eņģeļi pieņem šo mīļoto cilvēku izskatu un atstāsta notikumus, kas saistīti ar viņu dzīvi, un dara tādus darbus, kādus darīja viņu draugi, vēl dzīvi būdami. Tādā kārtā viņi piekrāpj un liek mirušo radiniekiem ticēt, ka viņu mirušie draugi ir eņģeļi, kuri ap viņiem lido un ar viņiem sarunājas. Tos viņi uzskata kā dievus un to vārdiem uz viņiem ir lielāks iespaids nekā Dieva Vārdam. Šie ļaunie eņģeļi, kas pieņem mirušo draugu izskatu, vai nu pilnīgi atmet Dieva Vārdu kā tukšas teikas vai arī, ja tas labāk atbilst viņu nodomam, izvēlas vissvarīgākās daļas, kas liecina par Kristu un rāda ceļu uz Debesīm, un sagroza šos vienkāršos Dieva Vārda paziņojumus, piemērojot tos viņu pašu samaitātajai dabai, lai panāktu dvēseļu bojā eju. Pievēršot pienācīgu uzmanību Dieva Vārdam, visi var pārliecināties, ja vien viņi grib, par šiem dvēseli iznīcinošiem maldiem. Dieva Vārds noteikti paziņo, ka “mirušie nezina it nekā”. Sal. Māc. 9:5,6 “Jo dzīvie zina, ka viņiem jāmirst; bet nomirušie nezina it nekā, viņiem arī vairs nav algas. Bet viņu piemiņa ir aizmirsta un viņu mīlestība, un viņu ienaids, un viņu skaudība jau ir iznīkusi; un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pasaulē.”

Piekrāptie mirstīgie pielūdz ļaunos eņģeļus ticēdami, [299] ka tie ir viņu mirušo draugu gari. Dieva Vārds skaidri ziņo, ka mirušiem nav nekādas daļas pie tā, kas notiek zem saules. Spiritisti saka, ka mirušie zina visu, kas notiek pasaulē, ka viņi sazinās ar saviem draugiem virs zemes, sniedz vērtīgus norādījumus un dara brīnumus. Ps. 115:17 “Mirušie Kungu neslavē, ne tie, kas nogrimuši klusumā.” Sātans, pārvērties gaismas eņģelī, strādā ar visu netaisnības pievilšanu. Viņš, kurš varēja pacelt Dieva Dēlu, kas bija darīts mazliet zemāks par eņģeļiem, un likt Viņu uz Dieva nama jumta, kas varēja Viņu novest uz ļoti augstu kalnu, lai Viņam parādītu savu spēku pār cilvēces ģimeni, kura ir daudz vājāka stiprumā un gudrībā par Dieva Dēlu pat pēc tam, kad Viņš uz Sevis bija uzņēmies cilvēcīgo dabu.

Šinī izvirtušajā laikā sātans pārvalda tos, kas atstāj taisnību un uzdrīkstas nostāties uz viņa zemes. Savu spēku viņš pār tiem izlieto satraucošā veidā. Man norādīja uz šiem vārdiem: “Uz to dzenas, ko viņš nav redzējis, velti uzpūsts savā miesas prātā.” Man norādīja, ka daži, apmierinot savu ziņkāri, jaucas ar velnu. Viņi nopietni netic spiritismam un šausmās atrautos no domas būt par mediju. Tomēr viņi riskē un nostājas tur, kur sātans var pie viņiem parādīt savu spēku. Tādi cilvēki nedomā šai lietā dziļi ielaisties; tomēr viņi nezina, ko viņi dara. Viņi uzdrošinās nostāties uz velna zemes un kārdina viņu, lai viņš viņus pārvaldītu. Spēcīgais iznīcinātājs viņus uzskata par savu likumīgu laupījumu un izlieto savu spēku pār viņiem, un tas notiek pret viņu gribu. Kad viņi vēlas paši sevi pārvaldīt, tad viņi to nevar. Viņi atdeva savu prātu sātanam, un viņš neatlaidīs tos brīvībā, bet paturēs savā gūstā. Nekāds spēks nevar atbrīvot šinīs cilpās sasaistītās dvēseles, izņemot vienīgi Dieva spēku, atbildot uz Viņa uzticīgo sekotāju nopietnām lūgšanām. [300]

Vienīgā drošība tagad ir Dieva Vārdā atklātās patiesības meklēšanā, līdzīgi apslēptai mantai. Sabata ievērošana, cilvēka daba un Jēzus liecības ir tās lielās un svarīgās patiesības, kuras ir jāizprot: tās šajos briesmīgajos laikos Dieva ļaudīm līdzināsies enkuram. Bet cilvēces lielākā daļa atmet un nicina Dieva Vārda patiesības un priekšroku dod pasakām. 2. Tes. 2:10,11 “Tādēļ, ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu glābti! Tādēļ Dievs viņiem sūtīs spēcīgu maldīšanās garu, ka viņi tic meliem.”

Visvairāk izvirtušiem un samaitātiem sevišķā mērā glaimo šis sātaniskais gars, par kuru viņi domā, ka tas ir viņu mirušo draugu gars, un viņi velti ir uzpūsti savā miesas prātā. Kol. 2:19 “Un, neturēdamies pie Galvas, no Kā visa miesa caur locekļiem un dzīslām palīdzību dabū un ir salaista un uzaug dievišķā augumā,” tie aizliedz Viņu, Kurš dod spēku miesai, lai ikviens loceklis varētu pieaugt dievišķīgā augumā.

Tukšā filozofija. Miesas locekļus pārvalda galva. Spiritisti nobīda Galvu pie malas un tic, ka ikvienam loceklim pie miesas ir jādarbojas pašam par sevi un ka noteikti likumi vadīs tos progresa stāvoklī, lai tie kļūtu pilnīgi bez galvas. Jāņa 15:1,2,4–6 “Es esmu īstais Vīnkoks, un Mans Tēvs ir Vīna Dārznieks. Ikvienu zaru pie manis, kas augļus nenes, to Viņš noņem, un ikvienu, kas augļus nes, Viņš šķīsta, lai tas jo vairāk augļus nestu.” “Palieciet Manī un Es jūsos. Itin kā zars nevar augļus nest no sevis, ja tas nepaliek, tā arī jūs ne, ja jūs nepaliekat Manī. Es esmu Vīnkoks, jūs – zari; kas paliek Manī un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek manī, tas ir izmests, it kā kāds zars un ir sakaltis; un tie top sakrāti un ugunī iemesti un sadedzināti.” [301]

Kristus ir mūsu spēka Avots. Viņš ir Vīnkoks, mēs –zari. Mums jāsaņem barība no Dzīvā Vīnkoka. Šķirti no šī Vīnkoka stipruma un barības, mēs līdzināmies miesas locekļiem, kuriem nav galvas, un esam tādā stāvoklī, kādā sātans vēlas mūs redzēt, lai varētu mūs pārvaldīt, kā vien viņam iepatīkas. Viņš strādā ar “visu netaisnības pievilšanu iekš tiem, kas pazūd, tādēļ ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu glābti. Un tādēļ Dievs tiem sūtīs stiprus maldus, lai viņi ticētu meliem.” Spiritisms ir meli. Tas pamatojas uz lielajiem sākotnējiem meliem: “Mirt nemirsiet vis.” Tūkstošiem cilvēku atmet Galvu, un rezultātā locekļi darbojas bez Jēzus kā viņu galvas, un kāds cits vada miesu. Viņus pārvalda sātans.

Man rādīja, ka sātans nespēj pārvaldīt prātu, ja viņi nepadodas viņa pārvaldībai. Tie, kas atstāj patiesību tagad atrodas nopietnās briesmās. Viņi paši šķiras no Dieva un no Viņa sargājošajiem eņģeļiem, un sātans, kas vienmēr ir modrs, lai iznīcinātu dvēseles, sāk piedāvāt tiem savas viltības. Tādi atrodas vislielākajās briesmās, un, ja viņi tās ierauga un cenšas pretoties tumsības varām un atbrīvoties no sātana cilpām, tad tas nav viegli. Viņi ir uzdrošinājušies nostāties uz sātana zemes, un viņš tos pieprasa sev. Viņš nevilcināsies izlietot visu savu enerģiju un saukt palīgā visus savus ļaunos pulkus, lai kaut vienu cilvēcīgu būtni izrautu no Kristus rokām. Kas ir izaicinājuši velnu, lai viņš tos kārdina, tiem būs vajadzīga briesmīga piepūle, lai atbrīvotos no viņa spēka. Bet kad tie paši sāks strādāt savā labā, tad viņu apbēdinātie Dieva eņģeļi atkal nāks, lai tos glābtu. Sātans un viņa eņģeļi negrib labprātīgi atlaist savu laupījumu. Tie strīdas un karo ar svētajiem eņģeļiem, un cīņa ir smaga. Bet, ja tie, kas ir maldījušies, nepārtrauc sirsnīgi lūgt un dziļā pazemībā atzīt savas kļūdas, tad uzvarēs spēkā pārākie eņģeļi un izraus tos no ļauno eņģeļu varas.

Kad pacēla priekškaru un man rādīja šī laika samaitātību, [302] tad mana sirds pagura un mans gars gandrīz pamira. Es redzēju, ka zemes iedzīvotāji piepildīja savu noziegumu kausa mēru. Dieva dusmas ir iedegušās un vairs nenorims, līdz no zemes būs izdeldēts grēcinieks. Sātans ir Kristus personīgais ienaidnieks. Viņš ir katra veida sacelšanās izsaucējs un vadītājs Debesīs un virs zemes. Viņa niknums pieaug; mēs neaptveram viņa spēku. Ja mūsu acis varētu tikt atvērtas, lai redzētu kritušos eņģeļus strādājam pie tiem, kuri jūtas brīvi un droši, tad mēs nejustos tik bezrūpīgi. Ļaunie eņģeļi seko mums ik brīdi. No ļauno cilvēku puses mēs sagaidām gatavību strādāt sātana iedvesmā, bet kamēr mūsu prāts ir neapsargāts pret viņa neredzamajiem aģentiem, tikmēr tie sagrābj jaunu zemes gabalu un dara mūsu acu priekšā dažādus brīnumus. Vai mēs esam sagatavojušies stāties tiem pretī ar Dieva Vārdu, vienīgo ieroci, kuru mēs varam izlietot ar panākumiem?

Dažus kārdinās pieņemt šos brīnumus it kā no Dieva nākušus. Mūsu priekšā tiks dziedināti slimnieki. Mums redzot, darīs brīnumus. Vai mēs esam sagatavoti uz pārbaudījumiem, kas mūs sagaida, kad sātana viltus brīnumi parādīsies vēl pilnīgāk? Vai daudzas dvēseles netiks ievilinātas lamatās un sagūstītas? Atstājot skaidros Dieva priekšrakstus un baušļus un pievēršot uzmanību pasakām, daudzu cilvēku prāti tiks sagatavoti, lai pieņemtu šos viltus brīnumus. Tagad mums visiem vajag censties apbruņoties cīņai, kurā drīz mums būs jāpiedalās. Ticība Dieva Vārdam, kas pētīts ar daudz lūgšanām un praktiski pielietots, būs mūsu vairogs pret sātana spēku un caur Kristus asinīm mūs darīs par uzvarētājiem.

Liecības draudzei nr. 8

Ģimenes reliģija

[303] Man rādīja augsto un atbildīgo stāvokli, kādu vajadzētu ieņemt Dieva ļaudīm. Viņi ir zemes sāls un pasaules gaisma, un tiem jāstaigā tā, kā Kristus staigāja. Lielās bēdas viņus pacels augstāk. Pašreizējais laiks ir cīņu un lielu pārbaudījumu laiks. Mūsu Pestītājs saka Atkl. 3:21: “Kas uzvar, tam es došu sēdēt ar Mani uz mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” Atalgojumu nedos visiem, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, bet tikai tiem, kas uzvar, kā Viņš ir uzvarējis. Mums vajag pētīt Kristus dzīvi un mācīties, ko nozīmē atzīt Viņu pasaules priekšā.

Lai apliecinātu Kristu citu priekšā, vispirms pašiem vajag Viņu atzīt. Neviens nevar patiesi atzīt Kristu, kamēr Viņā nemājo Kristus prāts un gars. Ja dievbijības forma vai patiesības atzīšana vienmēr būtu arī Kristus apliecināšana, tad mēs varētu sacīt, ka plats ir ceļš, kas aizved uz mūžīgo dzīvošanu, un daudz ir, kas to atrod. Mums ir jāizprot, ko nozīmē atzīt Kristu un kādā veidā mēs Viņu aizliedzam. Ir iespējams, ka ar savām lūpām mēs Kristu atzīstam, bet darbos tomēr Viņu aizliedzam. Svētā Gara augļu atklāšana dzīvē ir Viņa atzīšana. Ja mēs no visa esam atteikušies Kristus dēļ, tad mūsu dzīve būs pazemīga, mūsu sarunas debešķīgas un uzvešanās nevainojama. Patiesības spēcīgais šķīstošais iespaids [304] dvēselē un Kristus rakstura atklāšanās dzīvē ir Viņa atzīšana. Ja mūžīgās dzīvības vārdi ir iesēti mūsu sirdī, tad augļi būs taisnība un miers. Mēs Kristu varam aizliegt, dzīvē mīlot ērtības un mīlot sevi, jokojot un ķircinoties un meklējot pasaules godu. Mēs Viņu varam aizliegt savā ārējā izskatā, piemērojoties pasaulei ar lepnu skatu un dārgu tērpu. Tikai pastāvīgā modrībā un neatlaidīgās, gandrīz nepārtrauktās lūgšanās mēs spēsim savā dzīvē parādīt Kristus raksturu, patiesības svētojošo iespaidu. Daudzi Kristu aizdzen no savām ģimenēm ar nepacietīgu un nesavaldīgu garu. Tādiem šinī ziņā kaut kas jāuzvar.

Man rādīja cilvēces ģimenes tagadējo novājināto stāvokli. Paaudze pēc paaudzes ir kļuvusi vājāka, un visāda veida slimības ir nomocījušas cilvēci. Tūkstošiem nabaga mirstīgo ar sakropļotu, slimu ķermeni, satricinātiem nerviem un drūmā noskaņojumā velk nožēlojamu dzīvi. Sātana spēks pār cilvēku ģimeni pieaug. Ja Kungs drīz nenāktu un neiznīcinātu sātana varu, tad nepaietu ilgs laiks, kad iedzīvotāju skaits virs zemes stipri samazinātos.

Man rādīja, ka sātans savu spēku sevišķi izlieto pār Dieva ļaudīm. Daudzus man rādīja šaubu un izmisuma stāvoklī. Miesas vājums atstāj iespaidu uz prātu. Viltīgs un spēcīgs ienaidnieks uzmana mūsu soļus un izlieto savu spēku un veiklību, mēģinot mūs nogriezt no pareizā ceļa. Un pārāk bieži Dieva ļaudis nav modri un tāpēc nesaskata viņa viltīgos nodomus. Viņš strādā ar līdzekļiem, kuri vislabāk viņu pašu noslēpj mūsu skatam, un tā bieži viņš savu mērķi sasniedz.

Brāļi ir ieguldījuši līdzekļus patentēti drošos pasākumos un citos uzņēmumos un ir pamudinājuši tur piedalīties arī citus, kas tomēr nespēj panest šādu veikalu darījumu neskaidrības un rūpes. Viņu rūpju nomāktais un pārslogotais prāts nopietni iespaido jau tā slimo ķermeni, un viņi tad padodas mazdūšībai, kas [305] pieaug līdz izmisumam. Viņi zaudē visu uzticību sev un domā, ka Dievs viņus ir atstājis, un vairs neuzdrošinās ticēt, ka Dievs būs viņiem žēlīgs. Šīs nabaga dvēseles netiks atstātas sātana pārvaldībai. Viņi izlauzīs sev ceļu cauri drūmajai tumsai un atkal drebošā ticībā pieķersies Dieva apsolījumiem. Viņš viņus atbrīvos un pārvērtīs viņu raizes un kurnēšanu mierā un priekā. Tomēr man rādīja, ka no pārciestā ir jāmācās un pilnīgi jāatstāj šie drošie patenti un dažādie uzņēmumi. Viņiem nevajadzētu atļauties pat brāļiem viņus pierunāt iepīties šādos uzņēmumos; jo, kad viņu paredzējumi nepiepildīsies, tad tie, cīņai neapbruņoti, iekļūs ienaidnieka kaujas laukā. Līdzekļi, kurus vajadzētu nolikt Dieva mantu namā, lai sekmētu Viņa darbu, ir vairāk nekā pazaudēti, ja viņus iegulda kādā no šiem modernajiem līdzekļu pavairotājiem. Ja kādi, kas sevi atzīst par ticīgajiem, jūtas brīvi piedalīties un spēj darboties šajos patentēti drošajos un citos izgudrojumos, tad viņiem nevajadzētu iet pie brāļiem un darīt viņus par savu darbības lauku, bet lai tie iet pie neticīgajiem. Lai jūsu vārds un jūsu adventista ticības apliecība neievilina jūsu brāļus, kuri savus līdzekļus vēlas svētīt Dievam. Bet ejiet pasaulē un lai savus līdzekļus iegulda šī iedzīvotāju šķira, kas nerūpējas par Dieva darba uz priekšu iešanu.

Man rādīja nepieciešamību atvērt Kungam mūsu māju un siržu durvis. Kad sāksim nopietni strādāt paši sevis un savu ģimeņu labā, tad arī saņemsim Dieva palīdzību. Man rādīja, ka tikai Sabata ievērošana vien un lūgšanas rītos un vakaros nav drošs pierādījums, ka esam kristieši. Visas šīs ārējās formas var stingri ievērot, tomēr var trūkt patiesas dievbijības. Titam 2:14 “Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.” Visiem, kuri sevi atzīst par [306] Kristus sekotājiem, vajadzētu valdīt pašiem pār savu garu, neatļaujoties runāt īgni vai nepacietīgi. Vīram un tēvam vajadzētu aizturēt nepacietīgo vārdu, kuru viņš pašlaik gatavs izteikt. Viņam vajadzētu pētīt savu vārdu iespaidu, lai viņi aiz sevis neatstātu grūtsirdību un nāves dvesmu.

Nespēks un slimības sevišķi iespaido sievietes. Ģimenes laime ļoti atkarīga no sievas un mātes. Ja viņa ir vāja un nervoza un cieš no pārstrādāšanās, tad kļūst arī garīgi nospiesta, jo fiziskais nogurums ļoti ietekmē garīgo stāvokli; un tad viņai pārāk bieži ir jāsaduras ar vēsu atturību no vīra puses. Ja viss neiet tieši tik patīkami, kā viņš to vēlētos, tad vīrs vaino sievu un māti. Viņš pats gandrīz pilnīgi nepazīst viņas rūpes un nastas un ne vienmēr zina, kā parādīt viņai savu līdzjūtību. Viņš neaptver, ka pats palīdz lielajam ienaidniekam tā iznīcinošajā darbā. Ticot Dievam, viņam vajadzētu pacelt savu karogu pret sātanu; tomēr liekas, ka viņš ir kļuvis akls pats pret savām un pret sievas interesēm. Viņš pret viņu izturas vienaldzīgi. Viņš neapzinās, ko dara. Viņš strādā tieši pretī savai laimei un iznīcina arī savas ģimenes laimi. Sieva pagurst un nododas mazdūšībai. Cerība un prieks ir zuduši. Viņa mehāniski pilda savus ikdienas darbus, jo saprot, ka tie ir jāpadara. Viņas prieks un drosmes trūkums ir izjūtams visā ģimenes lokā. Visās Sabata turētāju rindās ir ļoti daudz šādu nelaimīgu ģimeņu. Eņģeļi nes šīs apkaunojošās ziņas uz Debesīm, un pierakstītājs eņģelis visu atzīmē.

Vīram ģimenes dzīvē vajadzētu parādīt dziļu interesi. Sevišķi maigi viņam vajadzētu izturēties pret nespēcīgās sievas izjūtām. Viņš spēj aizvērt durvis daudzām slimībām. Laipnība, priecīgi un iedrošinoši vārdi atstās lielāku iespaidu nekā visdziedinošākās ārsta zāles. Šādā veidā izmisušas un mazdūšīgas sirdis saņems drosmi, un laime un saules gaisma, ko ģimenē ienesīs [307] laipna rīcība un iedrošinoši vārdi, desmitkārtīgi atlīdzinās visas pūles. Vīram vajadzētu atcerēties, ka daudzas viņa bērnu audzināšanas nastas gulstas uz mātes un ka bērna prāta veidošana prasa no viņas daudz pūļu. Šim apstāklim vajadzētu izraisīt vīra vismaigākās jūtas un ierosināt viņu censties atvieglot sievas nastas. Tam vajadzētu sievu iedrošināt paļauties uz viņa dziļo mīlestību un vērst viņas prātu uz Debesīm, kur atrodams spēks un miers un beidzot dusa visiem nogurušajiem. Viņam nevajadzētu nākt mājās ar apmākušos seju, bet gan ar savu klātbūtni ģimenē ienest saules gaismu un iedrošināt savu sievu lūkoties uz augšu un ticēt Dievam. Vienprātīgi viņi var pieķerties Dieva apsolījumiem un ienest ģimenē Viņa bagātās svētības. Nelaipnība, sūdzēšanās un dusmas aizslēdz Jēzum dzīvokļa durvis. Es redzēju, ka Dieva eņģeļi lidos projām no mājas, kurā atskan nepatīkami vārdi, valda slikts garastāvoklis un ķildas.

Man arī rādīja, ka bieži liela kļūda ir sievas pusē. Viņa nepieliek nepārtrauktas pūles, lai valdītu pār sevi un padarītu savu māju laimīgu. Viņai bieži ir slikts garastāvoklis un nevajadzīga sūdzēšanās. Vīrs atnāk no darba noguris un satraukts, un gaišu, iedrošinošu vārdu vietā viņam jāsastopas ar apmākušos seju. Viņš ir tikai cilvēks, viņa jūtas pret sievu atsalst, viņš pazaudē mīlestību uz savu māju, viņa ceļš kļūst tumšs, un drosme iznīkst. Viņš atsakās no savas pašcieņas un nevērtē godu, ko Dievs grib, lai viņš saglabātu. Vīrs ir ģimenes galva, kā Kristus ir draudzes Galva; un katra sievas rīcība, kas mazina vīra iespaidu un atņem viņam šo cienīgo un atbildīgo stāvokli, Dievam ir nepatīkama. Sievas pienākums ir pakļaut savas vēlēšanās un savu gribu vīra gribai. Abiem savstarpēji ir jāpakļaujas, tomēr Dieva Vārds kā pārāku izceļ vīra spriedumu. Pakļaušanās tam, kuru viņa izvēlējusies par savu padomdevēju un aizsargātāju, [308] sievas cieņu nesamazinās. Vīram vajadzētu uzturēt savu stāvokli ģimenē visā lēnprātībā, bet noteikti. Daži ir jautājuši: ”Vai man vienmēr vajag pašam sevi uzmanīt un izjust pienākumu sevi savaldīt?” Man rādīja, ka mūsu priekšā ir liels darbs pārbaudīt pašiem savu sirdi un ļoti rūpīgi sevi sargāt. Mums vajadzētu mācīties pazīt savas kļūdas un tad sargāties šajos punktos. Mums pilnīgi jāpārvalda mūsu pašu gars. “Kas ne vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spēcīgs arī savaldīt visu miesu.” Gaisma, kas spīd uz mūsu takas, un patiesība, kas pati ieteic sevi mūsu sirdsapziņai, vai nu notiesās un iznīcinās mūsu dvēseli vai arī to svētīs un pārveidos. Mēs dzīvojam pārāk tuvu pārbaudes laika noslēgumam, lai apmierinātos ar paviršu darbu. Tā žēlastība, kuru līdz šim mēs uzskatījām par pietiekošu, mūs tagad neuzturēs. Mūsu ticībai jābūt pieaugušai, un mums jākļūst līdzīgākiem Kristum rīcībā, izturēšanās veidā un raksturā, lai varētu izturēt un sekmīgi atsist sātana kārdināšanas. Dieva žēlastība ir pietiekoša katram Kristus sekotājam.

Mūsu pūlēm pretoties sātana uzbrukumiem jābūt nopietnām un neatlaidīgām. Viņš izlieto savu spēku un visu veiklību un mākslu, mēģinādams mūs novērst no pareizā ceļa. Viņš vēro mūsu iziešanu un ieiešanu, lai atrastu izdevību mums kaitēt vai mūs iznīcināt. Vissekmīgāk viņš strādā tumsā, ievainojot tos, kuri nepazīst viņa viltības. Viņš nevarētu neko iegūt, ja viņa uzbrukuma metodes būtu izprastas. Darba rīki, kurus viņš izlieto, lai panāktu savus nolūkus un pārraidītu savas ugunīgās bultas, bieži vien ir mūsu ģimenes locekļi.

Tie, kurus mēs mīlam, var izteikties un rīkoties nepiesardzīgi, kas var mūs dziļi ievainot. Viņu nodoms nebija to darīt, bet sātans mūsu prātā palielina viņu vārdu un darbu nozīmi un tā izsviež bultu no sava bultu maka, lai mūs sāpinātu un satriektu. Mēs saņemamies, lai turētos pretī tam, kas mums šķiet mūs aizskāris, un, to darot, mēs izaicinām sātana kārdināšanas. Tā vietā, lai lūgtu Dievu pretoties sātana kārdināšanām, mēs pieļaujam, ka mūsu [309] laimi samaitā mēģinājumi aizstāvēt “savas tiesības”. Tā mēs ļaujam sātanam gūt dubultīgu labumu. Mēs ļaujam izpausties savam sarūgtinājumam, un sātans mūs izlieto kā savus aģentus, lai ievainotu un apbēdinātu tos, kuri nebija domājuši mūs ievainot. Vīra prasības sievai reizēm var izlikties nesaprātīgas, bet, mierīgi un bez aizspriedumiem jautājumu apskatot otrreiz, cik vien iespējams, vīram labvēlīgā gaismā, viņa saprastu, ka atsacīšanās pašai no sava ceļa un padošanās vīra spriedumam, pat ja tas runātu pretī viņas jūtām, abus izglābtu no nelaimes un dotu viņiem lielu uzvaru pār sātana kārdināšanām.

Es redzēju, ka ienaidnieks centīsies vai nu izpostīt viņu derīgumu, vai dievbijīgo dzīvi un mēģinās maitāt viņu mieru, kamēr vien viņi dzīvos šinī pasaulē. Tomēr viņa spēks ir ierobežots. Viņš cepli var gan sakarsēt, bet Jēzus un Viņa eņģeļi ir nomodā par uzticīgajiem kristiešiem, lai iznīcinātu tiktu tikai sārņi. Sātana iededzinātajai ugunij nav spēka iznīcināt vai bojāt patieso metālu. Svarīgi ir aizvērt katras iespējamās durvis sātana ienākšanai. Katras ģimenes priekštiesība ir dzīvot tā, lai sātans no nekā, ko viņi saka vai dara, nevarētu gūt iespēju likt vienam otru novilkt zemē. Ikvienam ģimenes loceklim vajadzētu paturēt prātā, ka visiem ir jādara tieši tik daudz, cik viņi spēj darīt, lai stāvētu pretī mūsu viltīgajam ienaidniekam, un ar nopietnām lūgšanām un nepiekāpīgu ticību jāpaļaujas uz Kristus asins nopelna un stipri jāsatver Viņa glābjošais spēks.

Tumsības spēki pulcējas ap dvēseli un aizsedz Jēzu mūsu skatam, un reizēm mēs noskumuši un apmulsuši varam tikai gaidīt, līdz mākoņi izklīdīs. Šie laika sprīži reizēm ir briesmīgi. Liekas, ka zūd cerība un mūs draud pārņemt izmisums. Šajās drausmīgajās stundās jāmācās uzticēties un paļauties vienīgi uz salīdzināšanas nopelnu un visā mūsu bezspēcīgajā necienīgumā jāatsaucas uz krustā sistā un augšāmceltā Pestītāja nopelnu. Tā darot, mēs nekad neaiziesim bojā – [310] nekad! Kad uz mūsu ceļa spīd gaisma, tad nav grūti būt stipram žēlastības spēkā. Bet, lai pacietīgi gaidītu cerībā tad, kad mūs ietin mākoņi un viss ir tumšs, vajadzīga ticība un padevība, kas savu gribu pilnīgi pakļauj Dieva gribai. Mēs pārāk ātri kļūstam mazdūšīgi un nopietni kliedzam, lai pārbaudījumus mums atņemtu, kad vajadzētu karsti lūgt pēc pacietības izturēt un pēc žēlastības uzvarēt.

Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Mūsu ģimenēs var būt Dieva pestīšana, bet mums tai ir jātic, tai jādzīvo un vajadzīga pastāvīga nepārtraukta ticība un paļaušanās uz Dievu. Mums jāapspiež savs straujums un jāvalda pār vārdiem; un šai ziņā mēs gūsim lielas uzvaras. Ja mēs nevaldām pār saviem vārdiem un savu dabu, tad mēs esam sātana vergi. Mēs esam viņa padotie. Viņš dara mūs par saviem gūstekņiem. Visi griezīgie un nepatīkamie, nepacietīgie un īgnie vārdi ir upuri, kurus mēs pienesam viņa sātaniskajai majestātei. Un tie ir dārgi upuri, daudz dārgāki par katru upuri, ko mēs pienesam Dievam; jo tie iznīcina visas ģimenes mieru un laimi, bojā veselību un beidzot ir par iemeslu mūžīgās laimīgās dzīves zaudēšanai. Mūsu pašu interešu labā Dieva Vārds mums uzliek ierobežojumus. Tie palielina mūsu ģimeņu laimi un visu to laimi, kas ir ap mums. Tie izsmalcina gaumi, svēto spriedumu un sniedz gara mieru un beidzot mūžīgu dzīvību. Zem šiem svētajiem ierobežojumiem mēs pieaugsim žēlastībā un pazemībā, un mums būs viegli runāt pareizi. Pakļauts un uzvarēts tiks dabīgais, nesavaldīgais raksturs. Mūsos mājojošais Glābējs mūs stiprinās katru stundu. Kalpojošie eņģeļi paliks mūsu dzīvokļos un ar prieku nesīs ziņas uz Debesīm par mūsu izaugsmi dievišķīgajā dzīvē, un pierakstītāja eņģeļa ieraksti būs gaiši un laimīgi.

Neuzticība un kļūdu meklēšana

[311] Brāli G.! Atrodoties …, Tu man uzstādīji dažus jautājumus, par kuriem es daudz esmu domājusi. No sarunas ar Tevi esmu pārliecināta, ka Tu nesaproti lomu, kuru esi spēlējis, un arī tās ievainojumu, kuru Tu esi nesis Dieva lietai. Tas, kas man bija rādīts par Tevi, dzīvi stādījās manā priekšā, un es esmu salīdzinājusi to, ko nesen man rādīja, ar liecībām, kas darītas zināmas attiecībā uz Tevi Liecībā Nr. 6, un es Tavai rīcībai nevaru saskatīt ne mazāko attaisnojumu. Pirms Tu piedalījies un palīdzēji ar savu iespaidu pēdējā fanātisma izpausmē Viskonsinā, Tavs stāvoklis Dieva priekšā nebija pareizs.

Brāli G., ja Tu godīgi būtu sekojis gaismai, tad Tava izturēšanās nekad nebūtu bijusi tāda, kāda tā ir tagad. Tu ietiepīgi un neatlaidīgi esi gājis pats savu ceļu un paļāvies pats uz savu spriedumu, neļaudams sevi vadīt. Kungs Tev sūtīja palīdzību, bet Tu atteicies to pieņemt. Ko vēl vairāk Debesis varētu darīt Tavā labā par to, kas jau ir darīts? Domājot, ka citus vērtē augstāk par Tevi, Tu esi juties neapmierināts un sarūgtināts un izturējies untumaini un atturīgi, līdzīgi izlutinātam bērnam. Tu vēlējies tikt augsti cienīts, bet ar savu izturēšanos Tu sevi esi ļoti pazemojis to acīs, kuru atzinību vēlējies iegūt.

Pirms sava fanātiskā gājiena Tu parādīji neuzticību un greizsirdību pret tiem, kas atrodas Batl-Krīkā, un ar izteiktajām piezīmēm esi centies izsaukt aizdomas. Tu esi bijis neuzticīgs un greizsirdīgs pret manu vīru un mani pašu un esi domājis ļaunu. Tevī bija apvienotas skaudība un neuzticība. Zem apzinīguma izskata Tu esi izsaucis šaubas par to cilvēku rīcību, kuri nes nastas Batl-Krīkā un esi devis aizrādījumus par lietām, par kurām Tu nemaz nezini un par kurām Tu esi pilnīgi nespējīgs pareizi spriest. To lietu [312] nastas nav Tev uzliktas.

Man rādīja, ka Dievs neizvēlēsies personu ar tādu prātu, kāds ir Tev, neuzliks tai smagas atbildības un neaicinās to ieņemt visatbildīgākās vietas, jo tad pašcieņa tā izvirzītos priekšplānā, ka atnestu postu gan viņam pašam, gan arī Dieva ļaudīm. Ja Tu sevi būtu mazāk vērtējis, tad Tu būtu bijis mazāk greizsirdīgs un aizdomīgs.

Brāli G., ja Tu būtu bijis pilnīgi vienots ar miesu un būtu savienojies un līdzi jutis tiem, kurus Dievs ir atradis par derīgiem nolikt darba priekšgalā, ja Tu būtu atzinis dāvanas, kuras Dievs ir licis draudzē un būtu nodevis sevi pilnīgai saskaņai ar tām, ja Tu noteikti būtu nopamatojies visos tagadējās patiesības punktos un vilcis virvi kopā ar tiem, kuriem ir piedzīvojumi darbā, tad Tu un Tavējie būtu pilnīgi brīvi un droši pret šiem maldiem. Tev būtu bijis enkurs, kas Tevi turētu. Bet Tu, baidīdamies izpatikt tiem, kuriem visa dvēsele ir darbā un pie Dieva lietas, esi ieņēmis nenoteiktu stāvokli. Dievs prasa, lai Tu stāvētu stingri un noteikti, uz vienas platformas ar brāļiem. Dievs un svētie eņģeļi bija neapmierināti ar Tavu rīcību, un viņi ilgāk vairs necieta Tavu neprātību. Tu tiki atstāts, lai sekotu pats savam spriedumam, kuru Tu tik augstu biji vērtējis, līdz Tu vēlētos tikt pamācīts un bez greizsirdības, bez stūrgalvības, sūdzēšanās un pārmešanas citiem mācītos no tiem, kuri ir izjutuši Dieva darba nastu un tās smagumu. Tu esi tiecies ieņemt savu īpatnējo stāvokli, cenšoties pēc vadības, neatkarīgi no miesas, lai Tevi slavētu un paaugstinātu, līdz es redzēju, Dievs ļāva Tev rīkoties un atklāt to gudrību, kuru Tu domāji esam pārāku par citu cilvēku gudrību, un Tu tiki atstāts savam aklajam spriedumam, lai darbotos visneprātīgākajā, muļķīgākajā un mežonīgākajā fanātismā, kāds jebkad lāsta veidā ir gūlies pār Viskonsinu.

Un vēl man rādīja, ka Tu neesi izpratis savas agrākās rīcības iespaidu uz Dieva darbu un arī savu tagadējo stāvokli un dalību šajā fanātismā. Tev vajadzēja strādāt ar visu savu enerģiju, [313] lai atbrīvotos pats un darbotos pretī iespaidam, kuru Tu esi izplatījis, bet tā vietā Tu esi sevi atvainojis un nosodījis tos, kurus Dievs pie Tevis sūtīja un kas bija gatavi pat ierosināt plānu, saskaņā ar kuru Kungs caur Saviem kalpiem var Tevi apturēt uz ceļa, kas ir atšķirīgs no Viņa kalpu ceļa. Sātana spēks bija sagrozījis un ietinis tumsā Tavu spriedumu, un Tu nespēji spriest, kāda rīcība pret Tevi būtu vislabākā. Ja Tu pats zinātu, tieši kāds ceļš ir ejams Dieva kalpiem, lai Tev palīdzētu, tad Tu arī zinātu, kā pašam tikt ar to galā. Dievs Tev ļāva izvēlēties, vai nu pieņemt pamācības un norādījumus no Viņa kalpiem Viņa paša noteiktajā ceļā vai arī turpināt palikt savā stūrgalvībā un krist maldinošajā fanātismā.

Tu izvēlējies savu ceļu. Un tagad Tu vari vainot tikai pats sevi. Tu sevi apliecini par sargu uz Ciānas mūriem, par ganāmpulka ganu, tomēr, redzot, ka nabaga avis saplosa un izklīdina, Tu tās nebrīdināji. “Cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Izraēla namam, ka tev no Manas mutes jāklausās vārds un viņiem no Manas puses jāpiekodina. Kad Es saku uz bezdievīgo: tu mirdams mirsi, – un tu viņu nepamāci un nerunā, ka tu bezdievīgo atgriez no viņa bezdievīgā ceļa un viņu paturi dzīvu, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievīgo pamāci un viņš neatgriežas no savas bezdievības un no sava bezdievīgā ceļa, tad viņš nomirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis.” “Bet, kad tu taisnu pamāci, lai taisnais negrēko, un viņš negrēko, tad viņš tiešām dzīvos, tāpēc ka viņš ir tapis pamācīts, un tu savu dvēseli esi izglābis.” Ecehiēla 3:17–19,21.

To grēks, kuri dzīvo Viskonsinā, kuri ir nogājuši fanātismā, gulstas uz Tevi, brāli G., smagāk kā uz kādu citu. Tu biji neuzticīgs sargs. Tu neatšķīri ļaunumu, jo biji neuzticīgs. Dievs sūtīja savus uzticīgos sargus, [314] kuri stāvēja gaismā un spēja ieraudzīt ļaunumu, lai brīdinātu Tevi un maldošo ganāmpulku. Ja Tu būtu brīdinājumu uzklausījis, tad novērsts būtu liels ļaunums. Tavs iespaids būtu bijis pasargāts. Tu būtu atbrīvojis ceļu Dieva kalpu liecībām, ka tās sasniegtu apjukušo ganāmpulku. Bet maldošie negribēja dzirdēt Dieva balsi caur Viņa izredzētiem kalpiem. Viņi apcietināja savu garu pret pie tiem sūtīto sargu brīdinājumiem un vēl vairāk nostiprinājās nesaprātīgajā, sevi piekrāpjošajā ceļā. Avju gans negribēja dzirdēt. Noteiktā nostāja pret šo fanātismu viņu bija sadusmojusi. Viņš nenojauta briesmas. Viņš nejuta vajadzību šajā lietā pasteigties. Viņam bija pietiekoši gaismas, lai izšķirtos, bet viņš bija pārāk stūrgalvīgs un turēja sevī aizdomas pret Dieva kalpiem, lai pakļautos viņu liecībām.

Brālis G. vēlējās nogaidīt, līdz fanātisms attīstīsies, un tas gāja uz priekšu tieši tā, kā sātans to gribēja, līdz tas attīstījās ar briesmīgiem rezultātiem. Nebija nekāda saprātīga pamata, lai šo darbu raksturotu kā Dieva darbu. Dieva kalpi izpildīja savu uzdevumu, atbrīvoja savas drēbes no dvēseļu asinīm un sevi turēja tīrus no nolādētā iespaida, kamēr Tu nesi šī nožēlojamā fanātisma grēka briesmīgo slogu. Tu esi dziļi to nožēlojis, tomēr Tu vēl neredzi savu vainu attiecībā uz šo lietu. Tu nosodi un vaino nabaga maldošās avis, ka tās Tevi novedušas no ceļa. Kas tas par sargu, ja tas nesargā no ļauna un nebrīdina? Kas tas par avju ganu, kurš nesargā no visām briesmām, lai avīm nekas ļauns nenotiktu un vilki tās neiznīcinātu? Ar ko gans var aizbildināties, ja tas pieļauj, ka avis aizklīst no īstajām ganībām un tās izklīdina, saplosa un aprij vilki? Kā gan gans var aizbildināties teikdams, ka avis ir viņu nomaldinājušas? Tās atstājušas īstās ganības un novedušas viņu no ceļa. Šāds iebildums spēcīgi runā [315] pret gana spējām pasargāt avis. Uz viņu vairs nevar paļauties kā uz uzticīgu ganu, kas rūpēsies par avīm un atvedīs tās atpakaļ, ja tās ir noklīdušas no pareizā ceļa.

Apkaunojums, kas ir sagādāts Dieva darbam sakarā ar māsu A., smagi gulstas uz Tevi. Tava līdzdalība viņas piedzīvojumos ir liela. Viņa bija vāja, tomēr zināmā mērā varēja izpildīt savus pienākumus ģimenē un saturēt kopā savus bērnus, bet, tikai uz neilgu laiku būdama prom no mājām, viņa zaudēja veselo saprātu. To cilvēku atkritušais stāvoklis, kas sevi apliecināja par Sabata turētājiem …, ierosināja Tevi iespaidot māsu A. atstāt savu ģimeni, kurai bija vajadzīga viņas gādība, un iet uz …, kur viņas iespaids it kā varētu palīdzēt Sabata turētājiem. Slimīgs uzbudinājums iezīmēja viņas rīcību. Daži no nepieredzējušajiem tika piekrāpti. Māsas A. vājās garīgās spējas tika pārslogota, un viņa saslima ar smadzeņu iekaisumu. Šī iemesla dēļ dziļi ievainota un apkaunota ir Dieva lieta. Brālim A. ir nodarīts pāri, viņam tagad jācieš no pastāvīga nemiera un rūpēm, un viņa bērniem jātiek izklīdinātiem. Tiem, kuru iespaids ir izsaucis šīs briesmīgās sekas, ir darāms darbs, lai atvieglotu un iepriecinātu brāļa A. garu. Viņiem uzticīgi un pilnīgi jāatzīst savu pret viņu nodarīto grēku un netaisnību, cik vien tas iespējams, cenšoties novērst ļaunumu.

Ja Tu būtu pastāvīgi turējies pie Dieva padoma, atzīdams, ka Viņa Gara dāvanām īstā vieta ir draudzē, ja Tu sirdī un pamatlikumos būtu bijis vienots ar “Review”, nopamatojies stiprajās patiesībās, kas ir noderīgas šim laikam, ja Tu Dieva ļaudīm būtu sniedzis barību īstā laikā, tad Tavs iespaids … un apkārtnē būtu bijis pavisam savādāks. Tu būtu sniedzis asas liecības saskaņā ar tiem, kas vada šo lielo darbu. Būtu norātas atsevišķo cilvēku nepareizības. Uzticīgs darbs būtu pacēlis turienes Sabata turētājus [316] tā, ka viņi neatrastos aiz citām draudzēm. Tomēr viņiem ir jāmācās gandrīz visās lietās. Tev vajadzēja nest asas liecības, pārliecinot viņus par nepieciešamību uzupurēties un piedalīties darba nastu nešanā. Tev viņus vajadzēja veicināt uz pastāvīgu labdarību, visus pamācot darīt savu daļu un pielikt pūles, lai kaut kādā veidā virzītu uz priekšu patiesības lietu. Tava nenoteiktā nostāja un jautājumu nolaidīgā un lēnā risināšana ir slikti ietekmējušas mūsu darbu šai vietā. Pretestība, kuru Tu izjuti un izteici attiecībā uz organizāciju un Dieva ļaužu virzīšanos uz priekšu, ir nesusi augļus, kas ir redzami daudzās vietās ziemeļu Viskonsinā.

Ja Tu būtu bijis precīzs un krietns strādnieks, ejot vienā solī ar Dieva aizgādību, tad tagad redzamie augļi būtu bijuši pavisam citāda rakstura. Dvēseles būtu izšķīrušās vai nu uz vienu vai uz otru pusi, vai nu pilnīgi par vai pret Dieva baušļiem un citām patiesībām, kas saistītas ar trešā eņģeļa vēsti. Tās nekarātos pie Ciānas drēbju vīlēm, velkot lejup tos, kuri grib staigāt pareizi. Tomēr Tu neesi parādījis uzticību. Nav darīts pareizs un pilnīgs darbs. Tu neesi asi un noteikti pasludinājis patiesību, pārliecinot draudzi par nepieciešamību ikvienam praktiski, saskanīgi realizēt savu ticības apliecību. Daudzi nevēlas pūlēties, lai kaut ko darītu patiesības veicināšanā, apmierinoties tikai ar patiesības klausīšanos. Viņi Dieva lietu mīl vārdos un ticības apliecībā, bet ne darbos un patiesībā.

Tava ieņemtā nostāja daudzus … ir pamudinājusi “Review” vērtēt zemāk, kuri citādi tā nebūtu rīkojušies, un viņi ir ļoti vieglprātīgi izturējušies pret tur atrodamajām patiesībām. Tāpēc “Review” uz tiem nevarēja atstāt Dieva paredzēto iespaidu. Un tā ikviens ir gājis pats pa savu ceļu un darījis to, kas viņam pašam ir licies pareizi, tāpēc visi ir palikuši tālu no īstā pamata, un, ja to labā netiks [317] darīts liels un pilnīgs darbs, tad viņi tiks svērti svaru kausos un atrasti par viegliem.

Man rādīja, ka Tu centies savas netaisnības rezultātus uzkraut citiem, bet kā Dieva iecelts sargs Tu pats esi par visu atbildīgs. Tev … un citās vietās, kur Tavs iespaids darbojies pret Dieva kalpiem, ļoti jāpazemojas un jāatzīst savs noziegums. Šis fanātisms sevišķi kaitējis br. un m. B. Viņi ir samulsināti un apgrūtināti kā laicīgi tā arī garīgi un no šīs sātana viltības tikuši gandrīz vai iznīcināti. Brāli G., Tu šai bēdīgajā fanātismā esi gājis ļoti tālu; Tava miesa ir tā pat iespaidota kā Tavs prāts, un tagad Tu centies visu vainu uzvelt citiem. Tev nav pareiza izpratne par savu nostāju un rīcību pagātnē. Tu labprāt atzīsti to, ko citi ir darījuši, un to, ko Tu neesi darījis, bet neatzīsti to, ko Tu pats esi darījis.

Tavs iespaids … vietā ir bijis kaitīgs. Tu biji nostājies pret organizāciju un sludinājis pret to nenoteiktā veidā, ne tik droši, kā dažs labs to būtu darījis, bet Tu gāji tieši tik tālu, cik uzdrošinājies iet. Šādā veidā Tu daudzkārt esi apmierinājis savu skaudību un esi izsaucis neuzticību un šaubas daudzu cilvēku prātos. Ja Tu būtu nācis atklāti, Tevi varētu skaidri saprast, un Tu būtu izdarījis maz ļaunuma. Kad Tevi apsūdzēja visas miesas ticībai pretēju uzskatu aizstāvēšanā, tad Tu negribēji to atzīt, bet parādīji savu nostāju nepareizā gaismā un radīji iespaidu, it kā brāļi būtu Tevi pārpratuši, lai gan Tu zināji, ka apvainojums bija patiess. Uz Tevi, kāds Tu esi tagad, draudze nevar paļauties. Kad Tavā dzīvē parādīsies pilnīgas reformas augļi un pierādījumi, ka esi atgriezies un uzvarējis savu greizsirdību, tad Dievs atkal Tavai gādībai uzticēs savu ganāmpulku. Bet, kamēr Tu to vēl neesi pilnīgi kompensējis, Tu izplatīsi vislabāko iespaidu, paliekot mājās un čakli strādājot darbu.

Ar savu neitrālo nostāju un rīcību šajā fanātismā [318] Tu Dieva lietai Viskonsinā esi sagādājis vairāk ļaunuma par to labumu, ko esi izdarījis visā savas dzīves laikā. Neticīgajiem mūsu ticība ir padarīta riebīga, ir sista rēta, nedziedināma rēta Dieva lietai, tomēr daudzi, Tevi pašu ieskaitot, izliekas pārsteigti, ka tik daudz ir runāts un darīts attiecībā uz šo fanātismu. Viena pati ļauna sēkla, ja tā tiek iesēta, izlaiž saknes, uzaug kupli un nes augļus, un pļauja ir bagātīga. Ļaunums zeļ un zied, un tam nevajag nekādas kopšanas, turpretī labā sēkla ir jālaista, rūpīgi jākopj un pastāvīgi jābaro, citādi dārgais stāds ies bojā. Sātans, ļaunie eņģeļi un bezdievīgie cilvēki cenšas ar visām saknēm izraut un iznīcināt labo, tāpēc, lai tas dzīvotu un ziedētu, ir vajadzīga vislielākā modrība un nepārtraukta uzraudzība. Ļaunā sēkla, ja tā ir iesēta, nav viegli izraujama. Tā izplešas un laiž asnus visos virzienos, nomācot vērtīgo sēklu; un, ja to atstāj, tad tā uzaug spēcīga un aizsedz saules starus dārgiem stādiem, līdz tie sāk nīkuļot un aiziet bojā.

Mēs sastapāmies ar Tavu iespaidu X. vietā. Šķelšanās, kas tur pastāv, nebūtu, ja Tu būtu ieņēmis pareizu nostāju un pieņēmis Kunga vārdus caur Viņa kalpiem. Bet to Tu negribēji darīt. Dieva kalpiem bija skaidri jārīkojas pret Tavu nepareizo gājumu. Ja viņi būtu vēl noteiktāk nostājušies un vēl stingrāk izturējušies pret Tavu rīcību, Dievs viņus būtu atzinīgi novērtējis. Būtu bijis labāk, ja Tu pilnīgi būtu aizgājis no X., jo katru reizi, kad Dieva kalpiem bija jāsaduras ar šo fanātismu, pārmetumi krita uz br. G., un Tu atrāvies, juties aizskarts nevietā, neievērots un tā tālāk. Tu izvedi savu aklo rīcību dažādu ģimeņu vidū X. vietā cenšoties iegūt līdzjūtību sev un izraisīt pretestības jūtas pret brāļiem C., D. un E. Tu juties aizskarts, neievērots; Tu izteici un izrādīji savas jūtas un daudzu prātos radīji greizsirdību un neuzticību pret Dieva kalpiem, kurus Viņš bija īpaši sūtījis pie Tevis. Tavs ieturētais virziens pie dažiem iznīcināja [319] brāļu liecību spēku, bet daži izjuta pateicību, ka gaisma bija nākusi un ka sātana slazdi bija salauzti, un viņi bija atbrīvojušies no tiem. Citi palika nepieejami un nostājās pret sniegtajām liecībām, un miesā radās šķelšanās. Tu vari uzņemties par to atbildību. Mums bija jāstrādā X. draudzes labā ar nospiestu garu, lai izklīdinātu nepareizo iespaidu, kuru Tu radīji. Tev tur ir darāms darbs.

Es redzēju, ka daži ir bijuši ļoti norūpējušies Tevis dēļ, baidīdamies, ka brāļi sludinātāji pret Tevi nav izturējušies taisnīgi. Tādiem vajadzētu atbrīvot ceļu un, uzticīgi atzīstot savus maldus, ļaut, lai nopēlums un visas Tavas netaisnības svars gulstas uz Tevi. Dieva nolūks ir, lai viņi paliktu tur, līdz Tu viņiem atņemsi visas šaubas, nožēlojot un no sirds atzīstot savus grēkus. Tie, kuri parāda nepareizu līdzjūtību pret Tevi, nevar Tev palīdzēt. Lai viņi parāda dedzību, nožēlojot paši savu atkrišanu, un ļauj Tev stāvēt pašam par sevi. Jūs visi kopā esat nomaldījušies no ceļa, un, ja jūs neizdarāt pilnīgu darbu, ja neatzīstat savus maldus, vainojot savus brāļus, un ja neesat labprātīgi pieņemt pamācības, tad jums nevar būt nekāda daļa ar Dieva ļaudīm.

Tu esi turējies savrup no tiem, kuriem Dievs ir uzlicis Sava darba smagās nastas. Kamēr manam vīram jau bija darbs un nastas, kas būtu sadalāmas starp trim cilvēkiem, Tu tomēr viņu esi ievainojis ar piezīmēm un mājieniem un esi palīdzējis citiem uzvelt viņam jaunas nastas. Tev tas jāierauga. Tev nav uzliktas nekādas sevišķas nastas, bet Tev ir laiks pārdomām un studijām, atpūtai un miegam, kamēr mans vīrs ir spiests strādāt dienu pēc dienas un bieži arī vēlu naktīs, un dažreiz, kad viņš dodas gulēt, lai atpūstos, viņš nevar aizmigt, bet spēj vienīgi raudāt un vaimanāt patiesības lietas dēļ un tās netaisnības dēļ, ar kādu brāļi nostājušies pret viņu, kurš visas savas intereses un visu savu dzīvi ir veltījis šim darbam. [320]

Viņam ir jārūpējas un jāatbild par darbu ofisā, jārūpējas par laikrakstu un par draudzēm dažādos štatos. Un pie tam daži no viņa brāļiem sludinātājiem ar savu negudro rīcību ir palīdzējuši viņu samulsināt un apbēdināt. Tu kopā ar dažiem citiem esi uzskatījis brāli Vaitu par veikalnieciska rakstura cilvēku, kuram nav daudz ticības. Tie viņu nepazīst. Sātans daudzus pieviļ attiecībā uz viņu. Dievs atradis par derīgu uzlikt sava darba nastu uz viņu, izvēloties viņu par vadītāju dažādos pasākumos, un Viņš ir izmeklējis tādu, kurš ir jūtīgs un spēj just līdzi nelaimīgajiem; kas ir apzinīgs un pie tam arī neatkarīgs; kas neapklās grēku, bet ātri saskatīs un izjutīs netaisnību, kas norās to un nedos tai vietu, pat ja arī viņam vienam būtu jāatbild par visām sekām. Tāpēc viņam tik stipri jācieš. Viņa brāļi vispār nepazīst nevienu no viņa nastām un daži par tām nemaz nerūpējas, bet ar savu negudro, negodīgo rīcību tikai palielina viņa rūpes un grūtības. Debesis šīs lietas ievēro un atzīmē. Cilvēki, uz kuriem nav uzlikts nekāds smagums vai nasta, kuriem ir brīvas stundas, kad nav nekas sevišķs ko darīt, kuri var nodoties pārdomām un studijām un attīstīt savu prātu, tie var parādīt lielu mērenību. Tie neredz nekā tāda, kas viņus spiestu darboties ar sevišķu dedzību, un ir gatavi pavadīt stundas personīgās sarunās. Daži viņus uzskata par vislabākajiem un vissvētākajiem vīriem virs zemes. Bet Dievs neredz tā, kā cilvēki to redz. Dievs uzlūko sirdi. Tie, kuriem ir tik viegls stāvoklis, saņems savam darbam atbilstošu algu.

Mana vīra stāvoklis nav apskaužams. Tas prasa vislielāko uzmanību, rūpes un garīgu darbu. Tas prasa veselīgu spriedumu un gudrību. Tas prasa sevis aizliegšanu, visu sirdi un stipru gribu, lai izvestu lietas līdz galam. Šajā svarīgajā vietā Dievs vēlas vīru, kas ir gatavs ar kaut ko riskēt, kas gatavs stingri nostāties par patiesību, lai arī kādas būtu sekas, kas gatavs cīnīties pret šķēršļiem un negrīļojas, kaut arī viņa dzīvībai draudētu briesmas. [321]

Šī darba atbildības smagums prasa lielu uzmanību un piesardzību ir par iemeslu negulētām naktīm un izsauc nopietnas, dedzīgas, izmisīgu cīņu pilnas lūgšanas Dievam. Kungs ir vadījis manu vīru uz priekšu, ieņemot vienu atbildīgu vietu pēc otras. Brāļu pārmetumi sāpīgi žņaudz viņa dvēseli, tomēr viņš nedrīkst ar darbu vilcināties. Darba biedri uzrādīdami ārēju dievbijību pretojas katrai virzībai uz priekšu, kurā Dievs viņu vada. Viņa dārgo laiku aizņem ceļojumi no vienas vietas uz otru, lai ar noskumušu garu strādātu starp draudzēm, nolīdzinot to, ko šķietamie brāļi (kas sevi par tādiem apliecina) ir radījuši. Nabaga mirstīgie cilvēki! Viņi pārprot lietas, viņiem nav pareizas izpratnes par to, ko nozīmē būt kristietim. Tiem, kuriem uzticēts nest skaidras, asas liecības, lai, bīstoties Dievu, norātu nepareizības, lai ar visu savu spēku strādātu Dieva ļaužu pacelšanai un lai tos nostiprinātu tagadējās svarīgajās patiesībās, līdzjūtības un palīdzības vietā pārāk bieži ir saņēmuši pārmetumus, kamēr tie, kas līdzīgi Tev ir ieņēmuši remdenības stāvokli, tiek uzskatīti par uzticīgiem un maiga rakstura cilvēkiem. Dievs viņus tā neuzlūko. Kristus pirmajai atnākšanai ceļu sataisīja ļoti skaidri runājošs vīrs. Viņš norāja grēku un sauca lietas īstā vārdā. Viņš lika cirvi pie koka saknēm. Vienu ļaužu šķiru, kura sevi uzskatīja par atgrieztiem un, kas bija nākusi, lai viņus Jardānā kristītu, Jānis uzrunāja sekojoši: “Jūs, odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no nākamās dusmības? Tāpēc nesiet pienācīgus atgriešanās augļus…Un cirvis kokam pie saknes jau ir pielikts; tāpēc ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un ugunī iemests.” (Mat. 3,7–10)

Šajā briesmīgajā laikā, tieši pirms Kristus otrās atnākšanas, Dieva uzticīgajiem sludinātājiem būs jānes vēl norādošāka, asāka liecība par to, ko nesa Jānis Kristītājs. Atbildīgs un svarīgs darbs ir viņu priekšā; un tos, kas runā glaimojošas, patīkamas lietas, Dievs neatzīs par Saviem avju ganiem. Uz viņiem gulstas briesmīgs “vai”. [322]

Savādais fanātisms Viskonsinā, izauga no nepareizas teorijas par svētumu, kuru aizstāvēja brālis K., – par tādu svētumu, kas nebalstās uz trīskārtējo eņģeļa vēsti, bet kas atrodas ārpus tagadējās patiesības. Šo nepareizo teoriju no viņa pieņēma māsa G., kas pati to izdzīvoja un dedzīgi mācīja citiem. Tas gandrīz iznīcināja viņas mīlestību uz svētajām un svarīgajām šī laika patiesībām, kas, ja viņa tās būtu mīlējusi un tām paklausījusi, būtu izrādījušās viņai par enkuru, kas viņu noturētu uz pareizā pamata. Bet viņa kopā ar daudziem citiem darīja šo svētuma teoriju vai svētošanos par kaut kādu lielu lietu, un svarīgajām Dieva Vārda patiesībām piešķīra mazu nozīmi, “ja tikai sirds bija pareiza”. Nabaga dvēseles bija atstātas bez enkura, tika padotas jūtām, un sātans nāca un pārvaldīja prātu un deva iespaidus un izjūtas, lai darītu to, kas pašam patīk. Saprāts un apdomība tika nicināti, un Dieva lieta bija pakļauta nežēlīgiem pārmetumiem.

Fanātismam, kurā Tu esi iekritis, vajadzēja vadīt Tevi un citus pirms izšķiršanās izpētīt šīs svētošanās ārīgumu. Ārējais izskats nav drošs kristīgā rakstura pierādījums. Tu un citi esat nobijušies, no mazliet vairāk nopēlumu saņemšanas, nekā tas jums pienāktos, un skatieties uz šķietamām kļūdām vai nepareizībām citos vai arī no viņu puses parādīto nevērību un jūtaties aizskarti. Tu esi pārāk prasīgs. Tava nostāja ir bijusi nepareiza, un Tu esi piekrāpis pats sevi. Ja citi dažās lietās ir sprieduši par Tevi nepareizi, tad ne vairāk, kā varēja sagaidīt, ņemot vērā apstākļus. Ar visdziļākajām skumjām un pazemību Tev vajadzētu apraudāt savu bēdīgo aiziešanu no taisnības, kas radījusi dažādību izjūtās, ieskatos un izteicienos attiecībā uz Tevi; un, ja arī katrā sīkumā Tu viņu rīcību neuzskati par pareizu, tad tomēr Tev viņi nav jāaizskar un citi jānosoda. Tev jāatzīst savas kļūdas, nekritizējot citus, un jāpārtrauc sūdzēšanās, ka brāļi Tevi nav ievērojuši. Viņi Tev ir dāvājuši vairāk uzmanības, nekā Tu esi pelnījis, [323] ņemot vērā Tavu nostāju, kādu Tu jau gadiem ilgi esi ieņēmis. Ja Tu varētu redzēt šīs lietas tā, kā Dievs tās redz, tad Tu uz visiem laikiem ienīstu savas izteiktās sūdzības un pazemotos zem Dieva rokas. “Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un uzmanība ir labāka nekā aunu tauki. Jo sacelšanās ir kā zīlēšanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās.” (1. Sam. 15:22,23)

Ticības vienība

Vārda kristieši X. vietā un tās apkārtnē, neķeras pie darba un nedzīvo saskaņā ar patiesību, kuru viņi atzīst. Cerību graujošs iespaids gulstas pār mūsu lietu Ziemeļviskonsinā. Ja visi būtu pieķērušies “Review” tā, kā Dievs to vēlas, tad no tur aizstāvētajām patiesībām viņi būtu guvuši sev labumu un pamācību. Viņiem būtu pareiza ticība un skaidra, noteikta nostāja patiesībā, kas derīga šim laikam, un viņi būtu pasargāti un izglābti no šī fanātisma. Daudzu jūtīgums ir notrulinājies, nepareizs uzbudinājums ir izpostījis viņu saprātu un garīgo acu skatu. Visaugstākā mērā ir svarīgi, lai viņi tagad rīkotos saprātīgi, lai pilnīgi nepiepildītos sātana nolūki, sakaujot tos, kurus viņam ir bijis pa spēkam piekrāpt. Kad tie, kas bijuši klāt un līdzdarbojušies maldīgos piedzīvojumos, tiek pārliecināti par savu kļūdu, tad sātans turpina sev par labu izmantot viņu kļūdu un tur to pastāvīgi viņu priekšā, lai viņus atbaidītu no jebkādiem garīgiem piedzīvojumiem, un šādā veidā viņš pūlas izpostīt viņu ticību patiesai dievbijībai. Tāpēc ka vienreiz viņi bija piekrāpti, viņi baidās nopietnās, dedzīgās lūgšanās cīnīties ar Dievu, lai saņemtu sevišķu palīdzību un uzvaru. Viņiem nevajag atļaut sātanam sasniegt savu mērķi un novest viņus aukstā formālismā un neticībā. Viņiem jāatceras, ka Dieva pamats stāv droši. Lai Dievs ir patiess, un katrs cilvēks lai ir melis. Viņu vienīgā drošība ir likt savas kājas uz stiprā pamata, redzēt un saprast trešā eņģeļa vēsti, [324] augsti vērtēt un mīlēt patiesību un tai paklausīt.

Kristus izved ārā ļaudis un ved tos ticības vienībā, lai viņi var būt viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu. Domstarpības jānokārto, lai visi var savienoties ar miesu, lai tiem būtu viens prāts un viens spriedums. 1. Kor. 1:10 “Bet es jūs pamācu, brāļi, caur mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu, lai jums visiem ir vienāda valoda un lai nav jūsu starpā nekādas šķelšanās, bet lai jūs esat pilnīgi vienādā prātā un vienādā padomā.” Rom. 15:5,6 “Bet lai paciešanas un iepriecināšanas Dievs jums dod vienādu prātu jūsu starpā pēc Kristus Jēzus, ka jūs vienprātīgi vienā mutē varat pagodināt Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.” Fil. 2:2 “Tad dariet manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele.”

Visiem Dieva ļaudīm vajadzētu justies ieinteresētiem Viņa darbā. Brāļiem Viskonsinā ir bijis šīs intereses trūkums. Ir pietrūcis arī spēks. Daži domā, ka izšķiest laiku nav grēks, kamēr citi, kas mīl dārgo patiesību, taupa savu laiku un Dieva spēkā pūlas un grūti strādā, lai viņu ģimenēs viss būtu glīti un mājīgi un lai viņiem vēl būtu arī kaut kas, ko ieguldīt Kunga darbā, lai arī viņi varētu darīt savu daļu šī darba virzībai uz priekšu un sakrāt sev mantu Debesīs. Nevienam nav jāpaliek bezdarbībā, kamēr citi tai laikā ir smagi apkrauti ar nastām. Dievs prasa, lai tie, kam ir miesas spēks un veselība, dara, ko viņi var, un izlieto savu spēku Viņam par godu, jo viņi nepieder sev pašiem. Viņi ir atbildīgi Dievam par sava laika un spēka izlietošanu, ko viņiem dāvājušas Debesis.

Pienākums palīdzēt patiesības virzīšanā uz priekšu negulstas vienīgi uz turīgajiem. Visiem jādara sava daļa. Cilvēks, kas izlietojis savu laiku un spēku, lai sakrātu mantu, ir atbildīgs par šīs mantas izlietošanu. Ja kādam ir veselība [325] un spēks, tas ir viņa kapitāls, un viņam tas pareizi jāizlieto. Ja viņš pavada stundas bezdarbībā, nevajadzīgos apmeklējumos un sarunās, tad viņš ir kūtrs darbā, ko Dieva Vārds aizliedz. Tādiem ir jāstrādā, lai apgādātu savas ģimenes un tad sakrātu kaut ko labdarīgiem mērķiem, cik Dievs viņus ir svētījis.

Mēs neesam likti pasaulē, lai rūpētos tikai par sevi, bet no mums tiek prasīts palīdzēt lielajā pestīšanas darbā, tā atdarinot pašaizliedzīgo, uzupurīgo un lietderīgo Kristus dzīvi. Kas mīl savas ērtības vairāk nekā Dieva patiesību, tiem nerūpēs sava laika un spēka gudra un pareiza izlietošana, lai varētu darīt savu daļu patiesības izplatīšanā. Daudzi jaunieši Viskonsinā nav izjutuši darba lielo nozīmi, nedz nepieciešamību ar kaut ko upurēties tā sekmēšanai. Viņi nekad neiegūs spēku, kamēr nemainīs savu rīcību un nepieliks īpašas pūles patiesības virzīšanā uz priekšu, lai dvēseles varētu tikt izglābtas. Dažiem, kas aizliedz sevi un parāda interesi, jāstrādā dubulti, lai ar nenogurstošām pūlēm atbalstītu darbu, ko viņi mīl. Viņi dara Dieva darbu par daļu no sevis; ja tas cieš, viņi cieš līdzi; ja tas zeļ, viņi ir laimīgi.

Sal. pam. 3:9,10 ”Godā Kungu no savas mantas un no sava ienākuma pirmajiem; tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību, un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna.” Kas ir kūtri un slinki, tie var sevi mierināt ar domu, ka Dievs neko no viņiem neprasa, tāpēc ka viņiem nav nekādu ienākumu. Bet ar to viņi nevarēs aizbildināties, jo, ja viņi būtu čakli izlietojuši savu laiku, ja nebūtu bijuši kūtri savā darbā, tad viņiem būtu bijuši ienākumi. Ja viņi būtu apņēmīgi pūlējušies kaut ko nopelnīt, lai to nonestu Dieva mantu namā, tad viņu priekšā atvērtos ceļi un viņiem būtu ienākumi, ko veltīt Dieva darbam, un tādā veidā viņi sakrātu mantu Debesīs.

Ziemeļu Viskonsina

[326]Atrodoties Rūzveltā, N.Y., 1861. gada 3. augustā man rādīja dažādas draudzes un ģimenes. Man atklāja viņu dažādos iespaidus un šo iespaidu drosmi atņemošos rezultātus. Sātans ir izlietojis kā aģentus atsevišķas personas, kas apliecina ticību vienai daļai no tagadējās patiesības, tajā pašā laikā karojot pret otru tās daļu. Tādus viņš var izlietot daudz sekmīgāk nekā tos, kas cīnās pret visu mūsu ticību. Viņa viltīgais gājiens, ieraujot cilvēkus maldos caur daļēji ticīgajiem, ir piekrāpis daudzus un novājinājis un padarījis neskaidru viņu ticību. Tāds stāvoklis ir Ziemeļviskonsinas nodaļās. Daži pieņem vienu vēsts daļu, bet otru atmet. Daži pieņem Sabatu un atmet trešo eņģeļa vēsti; tomēr tāpēc, ka viņi pieņēmuši Sabatu, viņi pieprasa sadraudzību ar tiem, kas tic visai tagadējai patiesībai. Un tad viņi strādā, lai novestu arī citus tajā pat tumšajā stāvoklī, kādā atrodas paši. Viņi nevienam nav atbildīgi. Viņiem ir pašiem sava neatkarīga ticība. Viņiem ir atļauts ietekmēt citus, kaut gan viņiem nevajadzētu dot priekš tam nevienu iespēju, neievērojot viņu pretenzijas par godīgumu.

Godīgas dvēseles redzēs tagadējās patiesības savstarpēji saskanīgo ķēdi. Viņi redzēs tās harmonisko saskaņotību, loceklim ar locekli savienojoties vienā lielā, veselā patiesībā, un viņi to satvers. Tagadējo patiesību nav grūti saprast, un ļaudis, kurus vada Dievs, tiks apvienoti uz šī plašā un stiprā pamata. Dievs nelietos indivīdus ar dažādu ticību, dažādām domām un uzskatiem, kas sašķeltu un izkaisītu. Debesis un svētie eņģeļi strādā, lai vienotu, lai vadītu ticības vienībā, vienā miesā. Sātans tam pretojas un ir apņēmies izkaisīt un sašķelt, un ienest dažādus uzskatus, lai nepiepildītos Kristus lūgšana: “Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz Mani ticēs. Lai viņi visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens [327] Mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:20,21) Jēzus nodoms bija, lai Viņa ļaudīm būtu viena ticība. Ja viens iet uz priekšu, sludinot vienu lietu, un cits, atšķirībā no viņa, sludina ko citu, kā var tie, kas caur viņu vārdiem sāk ticēt, būt viens? Tur valdīs uzskatu un domu dažādība.

Es redzēju, ka, ja Dieva ļaudis Viskonsinā grib iet uz priekšu, tad viņiem jāieņem noteikta nostāja attiecībā uz šīm lietām un jānovērš to ietekme, kas, mācot miesai pretējus uzskatus, rada šķelšanos un nemieru. Tādi ir kā komētas. Liekas, ka viņi izstaro mazliet gaismas, viņi mazliet apliecina patiesību, staigā ar to un tā krāpj nepiedzīvojušus cilvēkus. Sātans dod viņiem savu garu, bet Dievs nav ar viņiem. Viņa Gars tajos nemājo. Jēzus lūdza, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu, “lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Dieva patiesībai ticošo, atlikušo vienotība nodod spēcīgu liecību pasaulei, ka viņiem ir patiesība un ka viņi ir Dieva īpašie, izredzētie ļaudis. Šī saskaņa un savienība samulsina ienaidnieku, un viņš ir apņēmies to izjaukt. Tagadējā patiesība, ja tai tic savā sirdī un apstiprina dzīvē, vieno Dieva ļaudis un dod viņiem spēcīgu ietekmi.

Ja ļaudis, kas Viskonsinā tur Sabatu, būtu nopietni centušies un strādājuši, lai saskaņotos ar Kristus lūgšanu, lai būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu, tad sātana darbs būtu bijis izjaukts. Ja visi būtu centušies pēc vienotības ar miesu, tad nebūtu izcēlies fanātisms, kas atnesis tik dziļu negodu tagadējās patiesības lietai Ziemeļviskonsinā. Tas ir atraušanās no miesas un oriģinālas, neatkarīgas ticības meklēšanas rezultāts, neņemot vērā visas miesas ticību.

Pēdējā parādīšanā, kas tika dota Batl-Krīkā, man rādīja, [328] ka daži ir nepareizi nostājušies pret parādīšanām, kas dotas turienes draudzes izveidošanas laikā. Daži no tiem bija Dieva bērni, un tomēr apšaubīja parādīšanas. Citi tām nepretojās, bet arī neuzdrošinājās izšķirīgi par tām nostāties. Daži izturējās skeptiski, un viņiem bija pietiekošs iemesls tā rīkoties. Viltus parādīšanas un fanātiskie gājieni un tiem sekojošie sliktie augļi ir atstājuši iespaidu uz Dieva darbu Viskonsinā, radot neuzticību visam, kas nes parādīšanas vārdu. Visām šīm lietām jātiek izskatītām un ar gudrību atrisinātām. Nevajadzētu nopūlēties ar tiem, kas nekad nav redzējuši, kā tiek dotas parādīšanas, un kuriem nav nekādu personīgu zināšanu par atklāsmju iespaidu. Viņiem nevajadzētu atraut tās priekštiesības un labumu, ko dod draudze, ja viņu kristīgais gājums citādi ir pareizs un ja viņi ir izveidojuši labu, kristīgu raksturu.

Es redzēju, ka daži varētu pieņemt atklātībai zināmās parādīšanas, spriežot par koku pēc tā augļiem. Citi līdzinās šaubīgajam Tomam, viņi nespēj ticēt publicētajām Liecībām, ne arī pieņemt aculiecinieku izteikumus tām par labu. Viņiem pašiem jāredz un par visu jāpārliecinās. Tādus cilvēkus nevajadzētu atstumt. Pret viņiem vajadzētu izturēties ļoti pacietīgi un ar brāļu mīlestību, līdz viņi atrod savu vietu un nopamatojas par vai pret Liecībām. Ja viņi cīnās pret parādīšanām, par kurām viņi nekā nezina, ja viņi savā pretestībā iet tik tālu, ka apstrīd lietas, kurās viņiem nav nekādu piedzīvojumu, un jūtas sarūgtināti, kad tie, kas tic, ka parādīšanas ir no Dieva, runā par tām sanāksmēs un priecājas par pamācībām, kuras nākušas caur parādīšanām, tad draudze var zināt, ka šo cilvēku nostāja nav pareiza. Dieva ļaudīm nevajadzētu verdziski pazemoties un pakļauties, un atteikties no savas brīvības šādu neapmierinātu cilvēku dēļ. Dievs draudzei ir devis dāvanas, lai tā sev gūtu labumu no tām. Ja tie, kas apliecina ticību patiesībai, nostājas pret šīm dāvanām un cīnās pret parādīšanām, tad no viņu iespaida citām dvēselēm draud briesmas, un tad ir laiks [329] strādāt pie šiem cilvēkiem, lai viņu iespaids nenomaldinātu citus vājos.

Dieva kalpiem bija ļoti grūti strādāt N., jo tur bija paštaisna, runīga un nevaldāma cilvēku šķira, kas stājās ceļā Dieva darbam. Uzņemti draudzē, viņi to sarautu gabalos. Viņi nepadotos miesai un nejustos apmierināti, kamēr draudzes pārvaldības groži neatrastos viņu rokās.

Brālis G. centās strādāt ļoti piesardzīgi. Viņš zināja, ka tā grupa, kura pretojās parādīšanām, rīkojās nepareizi, ka viņi īsti neticēja patiesībai, un tāpēc, lai atbrīvotos no šiem traucēkļiem, viņš ierosināja neuzņemt draudzē nevienu, kas netic trešā eņģeļa vēstij un parādīšanām. Tas neļāva ienākt draudzē dažām dārgām dvēselēm, kas nebija cīnījušās pret parādīšanām. Tās neiedrošinājās savienoties ar draudzi, baidīdamās uzticēties lietām, ko viņas neizprata un kurām pilnīgi neticēja. Un tad viņiem blakus nostājās tie, kas bija gatavi šajos apzinīgajos cilvēkos pamodināt aizspriedumus un attēlot stāvokli pēc iespējas sliktākā gaismā. Dažus apbēdināja un aizvainoja draudzes locekļu pieņemtais nosacījums, un, kopš jaunās kārtības ievešanas draudzē, viņu neapmierinātība ir stipri pieaugusi. Viņus pārvaldīja stipri aizspriedumi.

Man rādīja māsas H. gadījumu. Es viņu redzēju sasaistījušos ar kādu māsu, kas sevi apliecināja par ticīgo, bet, kurai bija stipri aizspriedumi pret manu vīru un mani, un, kura nostājās pret parādīšanām. Šis gars viņai lika iemīlēt un kopt katru nepatiesu ziņu, kas attiecās uz mums un parādīšanām, un to viņa stāstīja tālāk māsai H.. Viņa bija rūgta gara pilna pret mani, kaut arī personīgi mani nemaz nepazina. Viņa nepazina manu darbu, tomēr kopa pret mani visļaunākās aizsprieduma jūtas un ir iespaidojusi arī māsu H., un viņas ir savienojušās savās rūgtajās piezīmēs un runās. Persona, kuru man [330] rādīja saistībā ar māsu H., bija stipra rakstura sieviete, dzīves priecīga un sevi augstu vērtējoša. Tā domāja, ka viņas uzskati ir pareizi un ka citiem ir jāpaļaujas uz viņas vārdiem, kaut arī viņas vārdi tikai aptumšoja padomu un tikai atklāja pūķa karapulku garu, karojot pret tiem, kuri tiks savienoti, turot Dieva baušļus un Jēzus liecību.

Kopš māsa H. ir bijusi N., viņa ir nicinoši nostājusies pret parādīšanām un atstāstījusi citiem pa ausu galam dzirdētās baumas, it kā zinātu, ka tās ir patiesas. Viņa nav pretojusies nevienam iespaidam, kas varētu man kaitēt. Viņa nezināja, ka parādīšanas bija no Dieva, viņa personīgi nepazina vienkāršo darba rīku un tomēr apvienojās ar nesvētām personām N., lai ar savu iespaidu nostātos pret mani. Viņi savstarpēji stiprināja viens otru, tīksminoties ar nepareiziem notikumu atstāstījumiem, kas bija nākuši no dažādiem avotiem, atstāstot tos vēl tālāk, un tādā kārtā viņas bija barojušas savus aizspriedumus. Nevar būt nekas kopējs starp viņu garu un tās vēsts garu, kuru Kungs atradis par vajadzīgu dot par labu saviem pazemīgajiem ļaudīm. Gars, kas mājo viņu sirdī, nevar saskaņoties ar gaismu, kas nāk no Dieva.

Daudzas nabaga dvēseles nezina, ko viņas dara. Tās savu iespaidu pievieno sātana spēkiem un palīdz tam viņa darbā. Savā aklajā pretestībā viņas parāda lielu dedzību un nopietnību, it kā tās tiešām kalpotu Dievam, cīnoties pret parādīšanām. Visi, kas vēlas, var iepazīties ar šo parādīšanu augļiem. Septiņpadsmit gadus Dievs atradis par vajadzīgu ļaut tām pastāvēt un sniegt stiprinājumu pret sātana spēku uzmākšanos un pret cilvēcīgo darba rīku iespaidu, kuri palīdzējuši sātanam viņa darbā.

Man rādīja vēl citas sievietes N., kas karoja pret patiesību. Man tika atklāta viena, kas, pieņēmusi dažus patiesības punktus, vairs negāja ne soli tālāk kopā ar Dieva atlikušajiem ļaudīm. Pati sevi viņa vērtēja ļoti augstu [331] un domāja, ka saprot visu patiesību. Pēc savām domām viņa bija gudra, un es viņu redzēju kā tādu, kas pastāvīgi skatās atpakaļ un atsaucas uz kādu vecu piedzīvojumu, tāpēc ka pagātnē bija saņēmusi zināmu daudzumu gaismas, viņa bija kļuvusi uzpūtīga un domāja, ka tai ir bijis pietiekoši gaismas un zināšanu, lai pamācītu visu miesu. Viņas ticība ir nesakarīga un neskaidra. Daudzi no viņas uzskatiem par patiesību ir maldīgi, tomēr viņa ir egoistiska un taisna savā vērtējumā. Viņa ir gatava mācīt, bet negrib tikt pamācīta. Viņa ir nonicinājusi pamācības un laidusi pāri galvai Dieva mācības, kuras Viņš tai devis caur Saviem kalpiem. Es viņu redzēju atsaucamies uz savu taisnību, uz savu nodošanos, uz savu lūgšanām bagāto dzīvi. Līdzīgi farizejiem viņa uzskaitīja savus labos darbus. “Es tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma.” Farizeja lūgšana netika ievērota, bet Kunga līdzjūtību aizkustināja nabaga muitnieks, kas varēja tikai pateikt: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Viņa lūgšanu pieņēma, kamēr lielīgā farizeja lūgšanu atmeta. “Kas pats paaugstinās, tas tiks pazemots, un, kas pats pazemojas, tas tiks paaugstināts.”

Atkl. 3:17,18 “Jo tu saki: es esmu bagāts un pārpārēm bagāts un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un nabags, un akls, un kails. Es tev dodu padomu, ka tev no manis jāpērk zelts, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, – un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt.”

Šī persona, kuras seju es pazinu, kad viņu ieraudzīju, man teica, ka esot I. kundze. Es redzēju, ka viņas dzīvi neiezīmēja tā pazemība, kurai vienmēr vajadzētu raksturot Kristus sekotājus. Kad nabaga mirstīgais, lai arī cik augsta būtu viņa ticības apliecība, kļūst taisns pats savās acīs, tad Jēzus viņu atstāj un ļauj viņam pašam sevi piekrāpt. Es redzēju, ka šī sieviete iespaidoja [332] citus, un daži ar viņu apvienojās, lai nostādītu parādīšanas smieklīgā gaismā. Viņiem par visu to būs jāatbild Dievam, jo ir pierakstīts katrs zobgalīgs vārds, kas vērsts pret gaismu, kuru Dievs ir atradis par vajadzīgu darīt zināmu Savā paša izredzētajā veidā.

Man rādīja vēl citu sievieti, kura nav vienā prātā ar ļaudīm, kurus Dievs ved ārā no pasaules. Viņas sirdī nemājo patiesības gars, un viņa čakli ir strādājusi darbu, kas ļoti patīk visa labā ienaidniekam, lai samulsinātu un sajauktu prātus. (Es šo sievieti atpazinu pēdējā sapulces dienā, kad viņa atstāja sapulci pirms tās slēgšanas.) Viņa ir ļoti runīga un vienmēr ir gatava dzirdēt un stāstīt kaut ko jaunu, kavējoties pie lietām, kuras viņa sauc par citu nepareizībām, un viņa runā par saviem ļaunajiem minējumiem. Gaismu viņa dara par tumsu un tumsu par gaismu un, lai aizbildinātos, saka garas lūgšanas. Viņai patīk būt atzinīgi novērtētai, un uzskatītai par taisnu, un viņa dažus tā jau ir pievīlusi. Viņa vēlas mācīt citus un domā, ka Dievs viņu māca vairāk par citiem. Tomēr patiesībai viņas sirdī nav vietas.

Man rādīja vēl nedaudzas citas personas savienojam savu iespaidu ar tām, kuras es jau pieminēju, un viņi visi kopā strādā, cik spēj, lai kādu atrautu no miesas un radītu sajukumu. Šo cilvēku iespaids dara negodu Dieva patiesībai. Jēzus un svētie eņģeļi strādā, lai paceltu un vienotu Dieva ļaudis vienā ticībā, lai tiem visiem būtu viens prāts un viens spriedums. Kamēr viņi tiek vadīti uz ticības vienotību, lai skatītos aci pret aci uz svinīgajām un svarīgajām šī laika patiesībām, sātans darbojas, lai traucētu viņu virzīšanos uz priekšu. Jēzus strādā caur saviem darbarīkiem, lai savāktu un vienotu. Sātans caur saviem darba rīkiem strādā, lai izklīdinātu un radītu domstarpības. “Jo, redzi, Es pavēlēšu un sijāšu Izraēla namu starp visām tautām, kā graudi tiek sijāti sietā, tomēr ne mazākais graudiņš nekritīs zemē.”

Dievs tagad pārbauda Savus ļaudis. Tiek attīstīts raksturs. Eņģeļi sver tikumisko vērtību un [333] uzticīgi pieraksta visus cilvēku bērnu darbus. Starp ļaudīm, kas atzīst Dievu, ir cilvēki ar samaitātām sirdīm, bet viņi tiks pārbaudīti un pierādīti. Jo Dievs, Kas lasa visu cilvēku sirdis, cels gaismā apslēptās tumsības lietas, kur vismazāk viņi to gaida, lai piedauzības akmeņi, kas kavējuši patiesības progresu, var tikt atņemti un lai Dievam būtu tīra un svēta tauta, kas darītu zināmus Viņa likumus un tiesas.

Mūsu pestīšanas Vadonis ved savus ļaudis uz priekšu soli pa solim, viņus šķīstot un darot derīgus pārvēršanai, atstājot aiz sevis tos, kas grib atrauties no miesas, kas negrib labprātīgi ļauties vadībai un kas ir apmierināti paši ar savu paša taisnību. “Ja nu gaišums tevī ir tumsība, cik liela būs tumsība pati!” Cilvēks nevar iekrist lielākos maldos, kā padoties pašpaļāvības garam un ticēt, ka stāv pareizi un atrodas gaismā, laikā, kad viņš iet prom no Dieva ļaudīm un kad viņa lolotā gaisma patiesībā ir tumsa.

Ļaužu šķira …, kas pastāvīgi gājusi prom no miesas (draudzes), ir kopusi nepacietīgu un rūgtu garu pret tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir lietojis par rīkiem, lai paceltu ļaudis, apvienojot viņus uz vienīgā patiesā pamata. Viņu gars ir vērsies pret Dieva darbu, un viņu iespaids ir apkaunojis Dieva lietu un neticīgo acīs darījis mūsu ticību pretīgu, un licis sātanam līksmoties. Kas staigā draudzes ietvaros un cenšas kalpot Dievam, tos kādu laiku var apgrūtināt un sarūgtināt viņu vidū esošie cilvēki, kas nerīkojas pareizi un kas man rādīti kā paštaisni un farizejiski, bet, ja viņi būs pacietīgi un pazemīgi staigās Dieva priekšā, dedzīgi lūdzot Viņa spēku un Viņa Garu, tad tie ies uz priekšu, bet, kas ir nedroši ticībā, tiks atstāti aizmugurē.

Man rādīja brāli J., un es redzēju, ka Dievam viņa rīcība nepatika. Viņš bija nepastāvīgs, Viņu bija samulsinājuši “Age to Come” (“nākošais laikmets”), un, tā kā starp “Age to Come” [334] teoriju un trešā eņģeļa vēsti nav ne mazākās saskaņas, viņš pazaudēja ticību un mīlestību šai vēstij, un bieža runāšana par to viņu saniknoja. Trešais eņģelis zemes iedzīvotājiem pasludina vissvinīgāko vēsti, un vai lai Dieva izredzētie ļaudis izturas vienaldzīgi pret to un nepievieno savas balsis, liekot atskanēt šim svinīgajam brīdinājumam? Brālis J. ir piekrāpts un krāpj citus. Viņa temats ir bijis svētošanās, lai gan paša sirds atradās nepareizā stāvoklī. Viņa prāts ir bijis dalīts. Viņam nebija enkura, kas to turētu, un viņš tika mētāts šur un tur bez noteiktas ticības. Daudz sava laika viņš ir izlietojis, atstāstot te vienam, te otram dažādas baumas un izdomātus stāstus, lai mulsinātu un satrauktu prātus. Viņš ir daudz runājis par manu vīru un mani, un pret parādīšanām. Viņa stāvoklis izsakāms ar vārdiem: “Pasaki, un mēs teiksim tālāk.” Dievs viņu nav sūtījis uz šādu misiju. Viņš nezin, kam viņš kalpo. Viņu ir izlietojis sātans, lai sajauktu prātus. Visu savu mazo iespaidu viņš ir izlietojis, lai izsauktu aizspriedumus pret trešā eņģeļa vēsti. Ar nepareiziem atstāstījumiem viņš parādīšanas ir attēlojis nepareizā gaismā, un vājas dvēseles, kas nebija nopamatojušās visā tagadējā patiesībā, ir barojušās ar šiem atstāstījumiem un nav saņēmušas tīru barību, kas pamatīgi atsijāta. Viņš ir ticis pievilts attiecībā uz svētošanos. Ja viņš neizmainīs savu nostāju un negribēs pieņemt pamācības un mīlēt doto gaismu, tad Dievs viņu atstās viņa paša ceļam, viņa paša nepilnīgajam spriedumam, līdz viņš savā ticības dzīvē ies bojā un ar savu negudro rīcību kļūs par brīdinājuma zīmi tiem, kas izvēlas iet savus ceļus neatkarīgi no draudzes. Dievs atvērs godīgām dvēselēm acis, lai tas izprot to cilvēku ļauno darbu, kas izklīdina un sašķeļ. Viņš iezīmēs tos, kas izsauc šķelšanos, lai katrs godīgs cilvēks var izbēgt no sātana cilpām.

Brālis J. saņēma no vecākā K. nepareizu svētošanās teoriju, kas atrodas ārpus trešās eņģeļa vēsts, un, [335] kur vien to pieņem, tā nonāvē mīlestību uz šo vēsti. Man rādīja, ka vecākais K. atrodas uz bīstamas zemes. Viņš nav savienībā ar trešo eņģeli. Viņš savā laikā ir baudījis Dieva svētības, bet ne tagad, jo viņš nav tās vērtējis un nav mīlējis patiesības gaismu, kas ir spīdējusi pār viņa teku. Viņš sev līdzi ir atnesis metodistu svētošanās teoriju un nostāda to priekšplānā, piešķirot tai vislielāko nozīmi. Un šim laikam domātās svētās patiesības viņš ir darījis mazsvarīgas. Viņš ir sekojis pats savai gaismai un kļuvis arvien tumšāks un tumšāks un arvien tālāk un tālāk gājis prom no patiesības, līdz tai it pavisam mazs iespaids uz viņu. Viņa prātu ir pārvaldījis sātans, un viņš ir sagādājis lielu ļaunumu patiesības lietai Ziemeļviskonsinā.

Šī bija tā svētošanās teorija, kuru māsa G. pieņēma no vec. K. un centās pēc tās dzīvot, kas viņu noveda briesmīgā fanātismā. Ar šo svētošanās teoriju vec. K. ir samulsinājis un sajaucis daudzu cilvēku prātus. Visi, kas to pieņem, lielā mērā pazaudē interesi un mīlestību uz trešā eņģeļa vēsti. Šis uzskats par svētošanos ārēji ir ļoti jauka teorija. Tā it kā nobalsina nabaga dvēseles, kas atrodas tumsā, maldos un lepnumā. Tā viņām piešķir labu kristiešu un svēto izskatu, kad viņu sirdis tomēr ir samaitātas. Tā ir miera un drošības teorija, kas neceļ gaismā ļaunumu, nepārmet un nenorāj nepareizības. Tā tikai nedaudz dziedina Dieva ļaužu meitas vainu, kliedzot: ”Miers, miers, kad miera nav.” Vīri un sievas ar samaitātām sirdīm uzvelk sev svētošanās tērpu un viņus stāda ganāmpulkam par priekšzīmi, kad patiesībā viņi ir sātana strādnieki, kurus viņš izlieto, lai savaldzinātu un ievilinātu godīgas dvēseles kādā sānceļā, lai tās neizjustu trešā eņģeļa pasludināto svinīgo patiesību spēku un to lielo nozīmi.

Vec. K. ir uzlūkots kā priekšzīme laikā, kad viņš Dieva lietai ir tikai kaitējis. Viņa dzīve nav bijusi nevainojama. Viņš nav staigājis saskaņā ar svētajiem Dieva likumiem, [336] vai ar neaptraipīto Kristus dzīvi. Viņa samaitātā daba nav apspiesta, tomēr viņš daudz runā par svētošanos un tādā veidā daudzus pieviļ. Man norādīja uz viņa pagātnes darbiem. Viņš nav ievedis dvēseles patiesībā un nav tās nopamatojis trešā eņģeļa vēstī. Viņš norāda uz svētošanās teoriju kā uz vissvarīgāko jautājumu, bet tanī pašā laikā padara mazsvarīgu kanālu, pa kuru nāk Dieva svētības. “Svētī tos caur Tavu patiesību, jo Tavs Vārds ir patiesība.” Tagadējā patiesība, kas ir šis kanāls, nav ņemta vērā, bet samīta kājām. Cilvēki var kliegt: “Svēts, svēts! Svētošanās, svētošanās! Nodošanās, nodošanās!” tomēr savas dzīves piedzīvojumos viņi var nezināt neko vairāk par to, ko runā, kā grēcinieki ar savām samaitātajām tieksmēm. Dievs drīz vien noraus šo balti nobalsināto tērpu no vārda svētošanos, kuru ir uzģērbuši daži miesas prātam paklausīgi cilvēki, lai slēptu savas dvēseles kroplumu.

Cilvēku bērnu darbi tiek uzticami pierakstīti. Augstā un svētā Dieva skatam nekas nevar palikt apslēpts. Daži rīkojas tieši pretēji Dieva likumiem un, tad lai apsegtu savu grēcīgo rīcību, saka, ka ir nodevušies Dievam. Šī runāšana par svētumu tomēr neparāda svētumu viņu ikdienas dzīvē. Tā necēlina viņu domas un neliek viņiem “atturēties no visa, kas liekas ļauns”. Mēs esam skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Miesīgi domājošu cilvēku izkropļoto ceļu dēļ tiek zaimota mūsu ticība. Viņi atzīst daļu no patiesības, un tā viņiem dod zināmu iespaidu, bet patiesībā viņi nav vienoti ar cilvēkiem, kas tic visai patiesībai un ir apvienojušies uz šī pamata. Kādu iespaidu ir atstājis vec. K.? Kādi ir viņa darba augļi? Cik daudzi ir izvesti no pasaules un nopamatoti tagadējā patiesībā? Cik daudzus viņš ir vadījis ticības vienotībā? Viņš nav sakrājis ar Kristu. [337] Viņš ir atstājis izklīdinošu iespaidu. Viņa sludināšanā ir kāds trūkums, un viņa atgrieztajiem trūkst tā, kas Dieva dusmības dienā būtu viņu klints un patvērums. Viņa sludināšanai trūkst sāls, trūkst smaržas. Viņš neizved dvēseles no pasaules, pilnīgi atgriezdams tās pie patiesības, atšķirdams tās no pasaules, un apvienodams šīs dvēseles ar Dieva īpašajiem ļaudīm. Viņa atgrieztajiem trūkst enkura, kas viņus turētu, un viņi svaidās šurp un turp, līdz daudzi ir apmulsināti un pazuduši pasaulē.

Vec. K. nezina, kādam garam viņš pieder. Viņš savu iespaidu pievieno pūķa karapulkam, nostājoties pret tiem, kas tur Dieva baušļus un kam ir Jēzus liecība. Viņu sagaida grūta cīņa. Kas attiecas uz Sabatu, tad viņš ieņem tādu pašu stāvokli kā septītās dienas baptisti. Atšķirot Sabatu no vēsts, tas pazaudē savu spēku, bet, saistītu ar trešā eņģeļa vēsti, to pavada spēks, kas pārliecina neticīgos un bezdievīgos, izvedot tos no pasaules ar spēku pastāvēt, dzīvot, augt un zelt Kungā. Dieva ļaudīm Viskonsinā ir pienācis laiks ieraudzīt savu stāvokli. Uzticīgajiem un piedzīvojušajiem katrā vietā vajadzētu likt atskanēt saucienam: “Kas būs Kunga pusē?” Dievs prasa, lai viņi izietu un atraisītos no dažādajiem iespaidiem, kas viņus grib šķirt vienu no otra un no lielās patiesības platformas, uz kuras Dievs nostāda savus ļaudis.

Man rādīja L. kunga gadījumu. Viņam ir daudz ko teikt par svētošanos, bet viņš pats sevi ir pievīlis, un citi ir pievilti viņā. Savu svētošanos viņš var aizstāvēt, kamēr atrodas sapulcē, bet tā nevar izturēt pārbaudījumus. Bībeles svētums šķīsta dzīvi, bet L. sirds nav tīrīta. Sirdī mājo ļaunums, tas parādās darbos un sniedz mūsu ticības ienaidniekiem iespēju pārmest Sabata turētājiem. Viņi spriež par koku pēc tā augļiem.

2. Kor. 4,2. “Bet kas atsakās slepenai bezkaunībai, nestaigādami viltīgi, nedz Dieva Vārdu [338] pārgrozīdami, bet ar patiesības parādīšanu darīdami paši sevi pieņēmīgus katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.” Daudzi rīkojas pilnīgi pretēji minētajai Rakstu vietai. Viņi staigā viltīgi un pieviļoši pārgroza Dieva Vārdu. Viņu dzīvē neatklājas patiesība, darot viņus par paraugu. Viņi sevišķā kārtā vingrinās būt svēti, tomēr Dieva Vārdu atmet. Viņi lūdz par svētošanos, dzied par svētošanos un kliedz par svētošanos. Cilvēki ar samaitātām sirdīm pieņem nevainīgu izskatu un saka, ka ir svētojušies; tomēr tas nav nekāds pierādījums, ka viņi ir taisni. Viņu darbi liecina par viņiem. Viņu sirdsapziņa ir nocietināta un notrulinājusies, bet tuvojas Dieva piemeklēšanas diena, un tad atklāsies katra cilvēka darbs, kāds tas ir. Un katrs saņems pēc saviem darbiem.

Norādot uz L., eņģelis sacīja: “Kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē, kad tu tomēr pamācību ienīsti un laid pār galvu manus vārdus? Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrien līdzi, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem. Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību.” Dievs izklīdinās un nokratīs šos šķeļošos iespaidus un atbrīvos Savus ļaudis, ja tie, kas atzīst visu patiesību, celsies un nāks Kungam palīgā.

Tiem, kas daļu patiesības atmet, nav nekādas uz Bībeli pamatotas svētošanās. Dieva Vārdā dots pietiekoši gaismas, tā kā nevienam nav jāmaldās. Patiesība ir tā paaugstināta, ka to var apbrīnot vislielākie prāti, tomēr tā ir tik vienkārša, ka to var saprast un no tās var mācīties visvienkāršākais, vājākais Dieva bērns. Tie, kas neredz patiesībā esošo skaistumu, kas nepiešķir trešā eņģeļa vēstij nekādu sevišķu nozīmi, tiem nebūs iespējams aizbildināties, jo patiesība ir skaidra un vienkārša.

2. Kor. 4:3,4 “Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” [339]

Jāņa 17:17,19 “Svētī tos patiesībā; Tavi Vārdi ir patiesība.” “Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.”

1.Pēt. 1:22 “Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi.”

2. Kor. 7:1 “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.”

Fil. 2:12–15 “Tātad, mani mīļie tā kā jūs vienmēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķisti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē.”

Jāņa 15:3 “Jūs jau esat tīri to Vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.”

Efez. 5:25–27 “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar ūdens kristībā teikto vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez grumbas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.”

Šeit redzama Bībeles svētošanās. Tā nav tikai izrādīšanās vai ārējs darbs. Tā ir svētošanās, ko saņem caur patiesības kanālu. Tā ir patiesība, kas uzņemta sirdī un praktiski atklāta dzīvē.

Jēzus kā Cilvēks bija pilnīgs, tomēr Viņš auga piemīlībā. Lūkas 2,52. “Un Jēzus pieņēmās gudrībā, [340] augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” Pat vispilnīgākais kristietis var pastāvīgi augt atzīšanā un Dieva mīlestībā.

2. Pēt. 3:14,18 “Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainīgus.” “Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad, un līdz mūžības dienai!”

Svētošanās nav viena brīža, vienas stundas vai vienas dienas darbs. Tā ir pastāvīga pieaugšana žēlastībā un piemīlībā. Nevienu dienu iepriekš mēs nezinām, cik stipra cīņa būs nākamajā dienā. Sātans dzīvo, un viņš ir rosīgs, un katru dienu mums nopietni jāsauc uz Dievu pēc palīdzības un spēka, lai varētu viņam pretoties. Kamēr sātans valda, mums būs sevi jāapspiež, jāpārvar šķēršļi, un nebūs iespējas apstāties, nebūs nevienas vietas, līdz kurai nonākuši, mēs varētu sacīt, ka esam sasnieguši pilnību.

Filip. 3:12 “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.”

Kristieša dzīve ir pastāvīga uz priekšu iešana. Jēzus vada Savu ļaužu šķīstīšanas un izdaiļošanas darbu, un, kad Kristus attēls ir pilnīgi atstaros viņos, tad viņi ir pilnīgi un svēti un sagatavoti pārvēršanai. No kristieša prasa lielu darbu. Mēs esam uzaicināti šķīstīt sevi no visas aptraipīšanās pie miesas un pie gara, lai kļūtu pilnīgi svēti Dieva bijāšanā. Šeit mēs redzam, kas ir mūsu lielais darbs. pie tā kristietim pastāvīgi jādarbojas. Katram zaram pie vīnkoka jādabū no šī vīnkoka dzīvība un spēks, lai tas varētu nest augļus.

Sātana vara

[341] Kritušais cilvēks ir likumīgs sātana gūsteknis. Kristus uzdevums bija izglābt cilvēku no viņa lielā pretinieka varas. Cilvēks dabīgi tiecas paklausīt sātana ieteikumiem, un viņš nespēj sekmīgi pretoties tik briesmīgam ienaidniekam, ja Kristus, Varenais Uzvarētājs, nedzīvo viņā, vadot viņa vēlēšanos un dodot viņam spēku. Vienīgi Dievs var ierobežot sātana varu. Viņš staigā pa zemi šurp un turp un apmeklē augstās un zemās vietas. Viņš ne uz brīdi neatstāj savu sargposteni, baidīdamies palaist garām izdevību iznīcināt dvēseles. Dieva ļaudīm ir ļoti svarīgi to saprast, lai viņi varētu izbēgt no viņa cilpām. Sātans rūpīgi sagatavo savas krāpšanas, lai pēdējā lielā cīņā pret Dieva ļaudīm viņi nesaprastu, ka tas ir viņš. 2. Kor. 11:14 “Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.” Kamēr dažas piekrāptas dvēseles aizstāv viņa neesamību, viņš tās sagūsta un darbojas caur tām plašos apjomos. Sātans labāk nekā Dieva ļaudis pazīst spēku, kādu Dieva ļaudis var iegūt pār viņu, ja viņu stiprums ir Kristus. Kad viņi pazemīgi lūdz Varenā Uzvarētāja palīdzību, tad visvājākais cilvēks, kas tic patiesībai, stipri paļaujoties uz Kristu, var sekmīgi atsist sātana un visu viņa pulku uzbrukumus. Viņš ir pārāk viltīgs, lai ar savām kārdināšanām tuvotos atklāti un droši, jo tad varētu pamosties kristieša snaudošie spēki, un viņš paļautos uz savu stipro un vareno Pestītāju. Bet viņš nāk nemanīts un strādā maskējies caur nepaklausības bērniem, kas tomēr sevi sauc par dievbijīgiem.

Sātans darīs visu viņa spēkos esošo, lai mocītu, kārdinātu un nomaldinātu Dieva ļaudis. Viņš, kurš uzdrošinājās stāties pretī mūsu Kungam, Viņu kārdināt un izsmiet, kuram bija vara ņemt Viņu savās rokās un nonest Dieva nama jumta galā un arī uz ļoti augstu kalnu, apbrīnojamā [342] mērā pielietos savus spēkus pie tagadējās paaudzes, kas gudrības ziņā tālu atpaliek no sava Kunga un kas gandrīz neko nezina par sātana izsmalcinātajām viltībām un spēku. Brīnumainā veidā viņš aizraus to cilvēku miesas, kas dabīgi tiecas darīt viņa pavēles. Sātans līksmojas, ja viņu uzskata par izdomātu, neesošu būtni. Kad viņš ir padarīts nenopietns un attēlots bērnišķīgās ilustrācijās vai arī kā kāds dzīvnieks, tad tas ir piemērots viņa plāniem. Cilvēki iedomājas viņu esam tik nespēcīgu, ka viņu prāts ir pilnīgi nesagatavots izprast tā gudros plānus, un viņam vienmēr izdodas labi. Ja pazītu viņa varu un viltību, tad daudzi būtu gatavi viņam sekmīgi pretoties.

Visiem vajadzētu saprast, ka sātans savā laikā bija izcils eņģelis. Sacelšanās viņu izslēdza no Debesīm, bet neiznīcināja viņa varu un nepadarīja viņu par dzīvnieku. Kopš krišanas viņš savu vareno spēku ir vērsis pret Debesu virsvaldību. Viņš savās viltībās ir kļuvis vēl izsmalcinātāks un ir apguvis vissekmīgāko veidu kā ar savām kārdināšanām pieiet cilvēku bērniem.

Sātans ir izgudrojis pasakas, ar ko krāpt ļaudis. Debesīs viņš iesāka cīņu pret Dieva valdīšanas pamatiem, un kopš savas krišanas viņš visu laiku ir turpinājis sacelties pret Dieva likumiem un ir panācis, ka lielais vairums kristiešu, kas sevi tā sauc, min kājām ceturto bausli, kas norāda uz Dzīvo Dievu. Viņš ir iznīcinājis sākotnējā Dekaloga Sabatu un tā vietā iecēlis vienu no nedēļas darba dienām.

Lielie sākotnējie meli, ar ko viņš nāca pie Ievas Ēdenē: “Mirt nemirsiet vis,” bija pats pirmais sprediķis, kāds jebkad ir noturēts par dvēseles nemirstību. Šis sprediķis guva panākumus, un tam sekoja briesmīgi rezultāti. Viņš ir panācis, ka cilvēku prāts šo sprediķi pieņem par patiesību, sludinātāji par to sludina, par to dzied un par to lūdz.

Ātri izplatās pasaka, ka velna vispār nav un ka pēc Kristus atnākšanas būs vēl pārbaudes laiks. Raksti [343] skaidri ziņo, ka, Kungam atnākot, katra cilvēka liktenis būs izlemts uz visiem laikiem. Atkl. 22:11,12: ““...Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķistais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem...””

Sātans izmanto šos populāros maldus, lai aiz tiem paslēptos. Viņš nāk pie nabaga piekrāptā mirstīgā cilvēka ar moderno spiritismu, kas miesīgi domājošiem neuzliek nekādus ierobežojumus, un, ja tam paklausa, tad šķirtas tiek ģimenes, rodas greizsirdība un naids, un tiek dota brīvība viszemākajām tieksmēm. Pasaule maz ko vēl zina par spiritisma samaitājošo iespaidu. Priekškars tika pacelts, un man tika atklāta liela daļa no viņa darba. Es redzēju dažus, kuri bija sasaistījušies ar spiritismu un pēc tam no tā atteikušies, kas drebēja iedomājoties, cik tuvu viņi bija bijuši pilnīgai bojāejai. Viņi bija pazaudējuši varu pār sevi, un sātans lika viņiem darīt to, kas viņiem riebās. Bet arī tiem bija tikai vāja izpratne par spiritismu, kāds tas patiesībā ir. Sātana iedvesmoti sludinātāji var daiļrunīgi apģērbt šo pretīgo briesmoni, apslēpt viņa kroplumu un likt tam izskatīties skaistam daudzu cilvēku acīs. Tomēr tas nāk tieši no sātaniskās majestātes, kas pieprasa tiesības pārvaldīt visus tos, kam ir kāda saistība ar spiritismu, jo viņi ir uzdrošinājušies kāpt uz aizliegtās zemes un ir pazaudējuši tiesības uz sava Radītāja aizsardzību.

Dažas nabaga dvēseles, kuras ir tikušas savaldzinātas ar spiritisma mācītāju daiļrunīgajiem vārdiem un kas ir atdevušās tā iespaidam, vēlāk ierauga tā šausmīgo dabu un grib atteikties un bēgt no tā, bet nespēj. Sātans tās tur savā varā un negrib atlaist brīvībā. Viņš zina, ka tās viņam ir nodrošinātas, kamēr atrodas zem viņa sevišķās uzraudzības, bet, ja tās vienreiz atbrīvosies no viņa spēka, tad viņš nekad vairs tām nevarēs likt ticēt spiritismam un nevarēs tās pakļaut savai tiešai pārvaldībai. Vienīgais veids, kā šīs nabaga dvēseles var pārvarēt [344] sātanu, ir skaidro Bībeles patiesību atšķiršana no pasakām. Ja tās atzīst patiesības prasības, tad tās nostājas tur, kur viņām var palīdzēt. Tām vajadzētu uzaicināt tos, kam ir reliģiski piedzīvojumi un kas tic Dieva apsolījumiem, lai tie viņu labā lūdz Vareno Atsvabinātāju. Tā būs ļoti nopietna cīņa. Sātans no jauna stiprinās savus ļaunos eņģeļus, kas ir kontrolējuši šos cilvēkus, bet, ja Dieva svētie dziļā pazemībā gavēs un lūgs, tad viņu lūgšanas gūs virsroku. Jēzus pilnvaros svētos eņģeļus, atsist sātanu, un viņš tiks aizdzīts un viņa spēks tiks atņemts no katra, ko viņš nomocījis. Marka 9:29 “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.”

Vispārpazīstamie sludinātāji nevar ar sekmēm pretoties spiritismam. Viņiem nav nekā, ar ko aizsargāt savus ganāmos pulkus no spiritisma kaitīgā iespaida. Šī laikmeta sludinātāji lielā mērā būs atbildīgi par spiritisma bēdīgajiem rezultātiem, dēļ tā, ka viņi patiesību ir saminuši kājām un priekšroku devuši izdomājumiem un pasakām. Viņi no katedras ir atkārtojuši Ievai teikto sātana sprediķi par dvēseles nemirstību: “Mirt nemirsiet vis,” un ļaudis to ir pieņēmuši kā tīru Bībeles patiesību. Šī mācība atrodas spiritisma pamatā, Dieva Vārds nekur nemāca, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Nemirstība ir vienīgi Dievam piemītoša īpašība. 1. Tim. 6,16. “Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen!”

Drošs sargs pret spiritismu ir pareizi izprasts un pareizi pielietots Dieva Vārds. Mūžīgi degošā elle, kas tiek sludināta no katedras un turēta ļaužu priekšā, Dieva laipno, mīlošo raksturu parāda nepareizā gaismā. Tā Viņu attēlo kā visbriesmīgāko tirānu visā Universā. Šī plaši izplatītā dogma cilvēku tūkstošus ir pievērsusi universālismam, neticībai un ateismam. Dieva Vārds ir vienkāršs [345] un skaidrs. Tā ir saskanīga patiesības ķēde un būs par enkuru tiem, kas labprātīgi to pieņemt pat, ja būtu jāupurē viņu iemīļotās pasakas. Dieva Vārds viņus glābs no šī bīstamā laika briesmīgajiem maldiem. Sātans ir licis dažādu draudžu sludinātājiem sīksti turēties pie saviem plaši atzītajiem maldiem, tāpat kā viņš lika jūdiem akli pieķerties saviem upuriem un sist krustā Kristu. Gaismas un patiesības atmešana cilvēkus atstāj gūstekņu stāvoklī, pakļautus sātana pievilšanai. Jo lielāka ir atmestā gaisma, jo lielāks būs pievilšanas spēks un tumsa, kas pār viņiem nāks.

Man rādīja, ka Dievam uzticīgie ļaudis ir zemes sāls un pasaules gaišums. Dievs no viņiem prasa pastāvīgu uz priekšu iešanu patiesības atzīšanā un svētumā. Tad viņi izpratīs sātana tuvošanos, un Jēzus spēkā varēs tam pretoties. Sātans palīgā sauks savu eņģeļu leģionus, lai kavētu kaut vienas dvēseles uz priekšu iešanu un, ja iespējams, izrautu to no Kristus rokām.

Es redzēju ļaunos eņģeļus cīnāmies par dvēselēm un Dieva eņģeļus, kas tiem pretojas. Cīņa bija ļoti smaga un nopietna. Ļaunie eņģeļi ar savu indīgo iespaidu samaitāja atmosfēru un drūzmējās ap šīm dvēselēm, lai notrulinātu to jušanas spējas. Svētie eņģeļi rūpīgi vēroja un gaidīja izdevību, lai atsistu sātana spēkus. Tomēr labo eņģeļu uzdevums nav pārvaldīt cilvēku prātu pret viņu pašu gribu. Ja viņi pakļaujas ienaidniekam un nemaz nepūlas pretoties, tad Dieva eņģeļi nevar darīt neko daudz vairāk, kā tikai ierobežot sātana pulku darbību, lai tie nepadarītu savu iznīcinošo darbu, pirms briesmās esošajiem nav dota tālāka gaisma, kas liktu tiem atmosties un meklēt palīdzību no Debesīm. Jēzus nepavēlēs svētajiem eņģeļiem atsvabināt tos, kas paši nemaz nepūlas sev palīdzēt.

Ja sātans redz, ka viņam draud briesmas pazaudēt kādu dvēseli, tad viņš piespiežas un dara visu iespējamo, lai šo dvēseli paturētu sev. Ja kāds cilvēks tiek atmodināts un ierauga viņam draudošās briesmas un saspringti, dedzīgi meklē spēku pie Jēzus, tad sātans baidās, ka gūstekni [346] var pazaudēt un tāpēc aicina savus eņģeļus pastiprināti ielenkt šo nabaga dvēseli un izveidot ap to tumsības sienu, lai Debesu gaisma to nevarētu aizsniegt. Bet, ja šī briesmu apņemtā dvēsele neatlaižas, iztur un bezpalīdzībā paļaujas uz Kristus asins nopelnu, tad mūsu Pestītājs uzklausa nopietno ticības lūgšanu un sūta palīgā vēl spēcīgākus eņģeļus, lai tie atbrīvotu šo dvēseli. Sātans nevar paciest, kad meklē palīdzību pie viņa varenā Sāncenša, jo viņš baidās un dreb Kristus spēka un varenības priekšā. Dzirdot dedzīgās lūgšanas, sāk drebēt viss sātana pulks. Viņš turpina saukt palīgā ļauno eņģeļu leģionus, lai tikai sasniegtu savu nodomu. Un, kad pārgurušajai, nomocītajai dvēselei palīgā nāk visspēcīgākie eņģeļi, tērpti debesu bruņās, tad sātans un viņa pulki atkāpjas, labi zinādami, ka viņu cīņa ir zaudēta. Sātana labprātīgie pakļautie uzticīgi, čakli un vienoti strādā viena mērķa sasniegšanai. Kaut arī tie ienīst viens otru un savā starpā cīnās, tad tomēr tie izmanto katru izdevību, lai virzītu uz priekšu savu kopējo lietu. Tomēr lielais Debesu un zemes Pavēlnieks sātana spēku ir ierobežojis.

Mani piedzīvojumi ir bijuši ļoti īpatnēji, un vairākus gadus esmu cietusi no sevišķiem gara pārdzīvojumiem. Dieva ļaužu stāvoklis un manas saites ar Dieva darbu bieži izsauca pār mani smagas bēdas un radīja mazdūšības sajūtu, kas nav vārdos izsakāma. Gadiem ilgi es kapu uzskatīju kā saldas atdusas vietu. Savā pēdējā parādīšanā es jautāju mani pavadošajam eņģelim, kāpēc man jācieš tāds prāta apmulsums, un kāpēc es tik bieži tieku nomesta uz sātana kaujas lauka. Es ļoti lūdzu, lai mani atbrīvotu no šiem smagajiem pārbaudījumiem, ja man jābūt tik cieši vienotai ar patiesības lietu. Dieva eņģeļiem ir vara un spēks, un es lūdzu viņu aizsardzību.

Tad man rādīja mūsu aizvadīto dzīvi, un es redzēju, ka sātans dažādos veidos bija centies padarīt mūs [347] nederīgus, ka daudzkārt viņš bija plānojis, kā mūs atraut no Dieva darba. Viņš bija tuvojies pa dažādiem ceļiem un caur dažādiem darba rīkiem, lai tikai panāktu savu nodomu. Bet, pateicoties svēto eņģeļu kalpošanai, viņš vienmēr tika sakauts. Es redzēju, kā mūsu braucienos no vienas vietas uz otru viņš bieži ceļā bija nostādījis savus ļaunos eņģeļus, lai radītu nelaimes gadījumus, kas iznīcinātu mūsu dzīvību; tomēr turp tika sūtīti svētie eņģeļi, lai mūs glābtu. Dažādas nejaušības ieveda manu vīru un mani lielās briesmās, un brīnišķīgā kārtā mēs tikām pasargāti. Es redzēju, ka mūsu interese par Dieva darbu un savienība ar to darīja mūs par sevišķu sātana uzbrukumu objektu. Kad es redzēju lielās rūpes, ar kādām Dievs ik brīdi uzmana tos, kas viņu mīl un bīstas, tad es tiku piepildīta ar paļaušanos un uzticību pret Dievu, un es kaunējos par savu ticības trūkumu.

Divi kroņi

Parādīšanā, kas man bija dota 1861. gada 25. oktobrī Batl-Krīkā, Mič., es redzēju šo zemi tumšu un drūmu. Eņģelis sacīja: “Skaties rūpīgāk!” Tad es redzēju ļaudis virs zemes. Dažus apņēma Dieva eņģeļi, bet citi atradās pilnīgā tumsā, ļauno eņģeļu ielenkti. Es redzēju kādu roku sniedzamies lejā no Debesīm, turot zelta scepteri. Sceptera galā atradās dimantiem rotāts kronis. No katra dārgakmeņa izplūda gaisma, spoža, skaidra un skaista. Uz kroņa bija rakstīti sekojoši vārdi: “Kas mani iegūst, tie visi ir laimīgi un dzīvos mūžīgi.”

Zem šī kroņa bija otrs scepteris, un arī uz tā atradās kronis, kura centrā bija dārgakmeņi, zelts un sudrabs, kas mazliet atstaroja gaismu. Uz šī kroņa bija rakstīts: “Zemes manta. Bagātībā ir vara. Visiem, kas mani iegūst, pieder gods un slava.” Es redzēju lielu ļaužu pūli traucamies uz priekšu pēc šī kroņa. Tie kliedza un trokšņoja. Likās, ka daži savā dedzībā bija zaudējuši prātu. [348] Tie spiedās viens otram virsū, atstumjot vājākos un saminot kājām tos, kas steidzoties bija pakrituši. Daudzi dedzīgi satvēra kroņa vidū esošās bagātības un cieši tās turēja savās rokās. Dažu galvas bija sudraboti baltas, un viņu sejas izvagotas rūpju un raižu krunkām. Viņi neņēma vērā savus radiniekus, kas bija kauls no viņu kauliem un miesa no viņu miesas, un, kad tiem pievērsās lūdzoši skati, tad viņi savas bagātības sakampa vēl stiprāk, baidīdamies, ka kādā nepiesardzīgā brīdī viņi varētu kādu mazumu pazaudēt vai arī ka viņi var tikt pierunāti dalīties ar saviem radiem. Viņu dedzīgie skati bieži pievērsās zemes kronim, skaitot un pārskaitot savas bagātības. Šajā pūlī parādījās trūkumcietēju un nožēlojamu cilvēku tēli, kas kāri skatījās uz bagātībām un bezcerīgi novērsās, redzot, ka stiprākie pārvar un atgrūž atpakaļ vājākos. Tomēr tā viņi no tiem nevarēja atbrīvoties, bet bija spiesti lauzt sev ceļu uz zemes kroni kopā ar lielu daudzumu kropļu, slimu un vecu cilvēku. Daži, cenšoties to aizsniegt, nomira. Citi krita tieši tajā brīdī, kad to satvēra. Mirušo ķermeņi pārklāja zemi, tomēr pūlis traucās uz priekšu, mīdams kājām savu kritušo biedru miesas. Ikviens, kas aizsniedza kroni, sev kādu daļu dabūja no tā, kas stāvēja ap kroni, un tiem aplaudēja kāda ieinteresēta sabiedrība.

Liels pulks ļauno eņģeļu bija ļoti aizņemti savā darbā. Sātans atradās viņu vidū, un viņi visi ar vislielāko apmierinātību raudzījās uz ļaudīm, kas cīnījās par šo kroni. Likās, ka viņš tos cilvēkus, kas to dedzīgi meklēja, bija īpaši savaldzinājis un apbūris. Daudzi, kas meklēja šo kroni, sevi sauca par kristiešiem. Likās, ka dažiem no tiem bija arī mazliet gaismas. Viņi it kā ar ilgām raudzījās uz debesu kroni, un tā skaistums bieži viņus valdzināja, tomēr viņiem nebija pareiza tā vērtības un godības izjūta. Kamēr ar vienu roku viņi gurdeni sniedzās pēc Debesu kroņa, otra kāri sniedz pēc zemes kroņa, ar stingru apņēmību to iegūt, un, nopietni dzenoties pēc zemes [349] kroņa, viņi no sava skata izlaida debešķīgo. Viņi tika atstāti tumsā, tomēr norūpējušies taustījās apkārt, lai satvertu zemes kroni. Dažiem apriebās sabiedrība, kas to tik kāri meklēja, likās, ka viņi apzinājās tiem draudošās briesmas un novērsās no tā, lai nopietni meklētu Debesu kroni. Šo cilvēku sejas drīz izmainījās no tumšām par gaišām, no drūmām par priecīgām un svēti līksmām.

Tad es redzēju sabiedrību, kas spiedās cauri drūzmai, neatlaidīgi raugoties uz Debesu kroni. Nopietni cenšoties iet pa uzsākto ceļu cauri nekārtīgajam pūlim, viņus pavadīja eņģeļi un atbrīvoja viņiem ceļu. Kad viņi tuvojās Debesu kronim, no tā izplūstošā gaisma spīdēja uz tiem, izklīdinot tumsu un kļūstot arvien skaidrāka un spožāka, līdz viņi šķita esam pārvērsti un atgādināja eņģeļus. Ne ar vienu skatu viņi nepievērsās zemes kronim un nekavējās pie tā. Tie, kas dzinās pēc zemes kroņa, viņus izsmēja un meta viņiem pakaļ melnas pikas. Tās viņus nemaz neaizskāra, kamēr viņu acis bija pievērstas Debesu kronim, bet, tie kuri savu uzmanību pievērsa melnajām pikām, ar tām aptraipījās. Man rādīja sekojošu rakstu vietu:

Mat. 6,19–24. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs neverat kalpot Dievam un mantai.” [350]

Tad redzēto man izskaidroja sekojoši: lielais pūlis, kas tik dedzīgi cīnījās pēc zemes kroņa, ir tie, kas mīl šīs pasaules mantu un kas ir apkrāpti, un kas priecājas par tās īslaicīgo pievilcību. Es redzēju ka daži, kas sevi sauc par Jēzus sekotājiem, ir tik godkārīgi, lai iegūtu zemes mantas, ka pazaudē mīlestību uz Debesīm, rīkojas līdzīgi pasaulei, un Dievs viņus pieskaita pasaules cilvēkiem. Viņi saka, ka meklē nemirstīgu kroni, mantu Debesīs; bet zemes bagātību iegūšana ir viņu pūļu galvenais mērķis, kas saista viņu intereses. Kam ir manta šinī pasaulē un kas mīl savu bagātību, tie nevar mīlēt Jēzu. Viņi var domāt, ka stāv pareizi, un, kaut arī viņi pieķeras saviem īpašumiem kā skopuļi, tomēr nevar panākt, lai viņi to redzētu vai lai saprastu, ka viņi mīl naudu vairāk nekā patiesības lietu vai Debesu bagātības.

“Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.” Šādu cilvēku piedzīvojumos bija laiks, kad viņiem dotā gaisma netika mīlēta, un tā kļuva par tumsību. Eņģelis sacīja: “Jūs nevarat mīlēt zemes mantu un tai kalpot, un arī iegūt savā īpašumā patiesu bagātību.” Kad jauneklis nāca pie Jēzus un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jēzus viņam lika izvēlēties, vai nu šķirties no saviem īpašumiem un iegūt mūžīgu dzīvību, vai arī paturēt tos un pazaudēt mūžīgo dzīvību. Bagātības viņam bija vērtīgākas kā Debesu manta. Noteikums, ka viņam jāšķiras no savas mantas un jādod tā nabagiem, lai kļūtu par Kristus sekotāju un iegūtu mūžīgo dzīvību, atvēsināja viņa vēlēšanos, un viņš noskumis aizgāja.

Tie, kurus man rādīja kliedzam pēc zemes kroņa, tie bija cilvēki, kas īpašumu iegūšanai izmanto katru iespējamo līdzekli. Šajā ziņā viņi kļūst ārprātīgi. Visas savas [351] domas un spēkus viņi atdod zemes bagātību iegūšanai. Viņi min kājām citu tiesības un apspiež nabagu un atrauj algādzim viņa algu. Ja tikai viņi var iegūt kādu labumu no tiem, kas ir nabadzīgāki un mazāk vērīgi kā viņi, ja tā viņi var palielināt savas bagātības, tad viņi nevilcinās nevienu brīdi, bet ir gatavi tos apspiest pat tad, ja redz, ka caur to šie cilvēki nonāk pie ubaga spieķa.

Cilvēki, kuru galvas no vecuma bija baltas un kuru sejas bija rūpju izvagotas, bet kas tomēr karsti tiecās satvert kronī esošās bagātības, ir tie, kam atlicis vairs tikai nedaudz dzīvības gadu. Tomēr viņi karsti centās paturēt savas šīs zemes mantas. Jo tuvāk viņi nāca kapam, jo ar lielākām rūpēm un raizēm viņi pieķērās mantai. Viņu pašu radinieki no viņiem neguva nekāda labuma. Saviem ģimenes locekļiem viņi ļāva strādāt pāri spēkiem, lai tikai ietaupītu kādu mazumu naudas. Viņi to neizlietoja ne citu, ne arī paši sevis labā. Viņiem pietika ar apziņu, ka tā viņiem ir. Kad viņiem norādīja uz pienākumu atvieglot nabagu trūkumu un atbalstīt Dieva lietu, tad viņi noskuma. Viņi ar prieku pieņemtu mūžīgās dzīvības dāvanu, bet viņi nevēlas par to kaut ko maksāt. Nosacījumi ir par smagiem. Bet Ābrahāms netaupīja pat savu dēlu. Paklausot Dievam, viņam bija vieglāk upurēt šo apsolījumu bērnu, nekā daudziem no saviem zemes īpašumiem.

Sāpīgi bija redzēt tos, kuriem vajadzētu sagatavoties un ik dienas kļūt derīgākiem nemirstībai, izlietojam visus savus spēkus zemes bagātību saglabāšanai. Es redzēju, ka tādi nespēj vērtēt Debesu bagātības. Stiprā pieķeršanās zemes lietām lika viņiem ar darbiem rādīt, ka viņi Debesu mantojumu nevērtē pietiekoši augstu, lai tā dēļ kaut ko upurētu. Jauneklis atklāja, ka vēlas turēt Dieva baušļus, tomēr Kungs viņam teica, ka vienas lietas viņam trūkst. Viņš ilgojās pēc mūžīgas dzīvības, tomēr par to vairāk mīlēja savus īpašumus. Daudzi paši sevi piekrāpj. Viņi nav meklējuši patiesību kā kādu apslēptu [352] mantu. Viņu spēki netiek izlietoti vislabākajā veidā. Viņu prāts, kurš varēja būt Debesu gaismas apmirdzēts, ir rūpju un raižu nomākts. “Šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība, kā arī kāre pēc citām lietām apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus.” Eņģelis sacīja: “Šiem cilvēkiem nav atvainojuma.” Es redzēju gaismu pār viņiem izdziestam. Viņi nevēlējās izprast šī laika svinīgās, svarīgās patiesības un domāja, ka var pavisam labi iztikt arī, neizprotot tās. Viņu gaisma apdzisa, un viņi taustījās pa tumsu.

Kroplo un slimo pulks, kuri spiedās uz priekšu pēc kroņa, ir tie, kuru intereses un manta atrodas šinī pasaulē. Kaut arī viņiem nekur neveicas, viņi tomēr negrib pieķerties Debesīm un nodrošināt tur mantu un mājas. Viņi paliek bez zemes lietām, tomēr dzenoties pēc tām, pazaudē arī Debesu lietas. Neskatoties uz šo cilvēku vilšanās pilno, nelaimīgo dzīvi un nāvi, kas, cenšas iegūt zemes bagātības, tika pilnīgi saliekti, citi tomēr iet to pašu ceļu. Viņi bez prāta drāžas uz priekšu un neņem vērā to cilvēku nožēlojamo galu, kuru priekšzīmei viņi seko.

Kas aizsniedz kroni un iegūst daļu no tā un kuriem aplaudē, tie ir tie, kas panāk visas savas dzīves mērķi – bagātību. Viņi saņem godu, kuru pasaule dod bagātajiem. Viņiem pasaulē ir iespaids. Sātans un ļaunie eņģeļi ir apmierināti. Viņi zina, ka tādi ir drošs viņu īpašums, un, kamēr viņu dzīve ir sacelšanās pret Dievu, tikmēr tie ir spēcīgi ieroči sātana rokās.

Tie, kuriem sāka riebt pēc zemes kroņa brēcošā sabiedrība, ir tādi, kas ņēmuši vērā šo dzīvi un visu to cilvēku galu, kuri cīnās pēc laicīgām bagātībām. Viņi redz, ka šie cilvēki nekad nav apmierināti, bet ir nelaimīgi; tas viņus satrauc tā, ka viņi atšķiras no šiem nelaimīgajiem cilvēkiem un meklē sev patiesas, paliekošas vērtības. [353]

Man rādīja, ka tie, kas spiedās cauri drūzmai pa savu ceļu pretī Debesu kronim un kurus pavadīja svētie eņģeļi, ir Dieva uzticīgie ļaudis. Viņus vadīja eņģeļi, un viņi saņēma spēku, lai dedzīgi censtos iegūt Debesu bagātības.

Melnās pikas, ko meta pakaļ svētajiem, bija pārmetumu pilni izdomājumi, kurus par Dieva ļaudīm izplatīja tie, kas mīl melus un kuriem pašiem patīk melot. Mums vajadzētu sevišķi piegriezt vērību, lai mūsu dzīve būtu bezvainīga, un atturēties no visa, kas liekas ļauns, un tad iet drosmīgi uz priekšu, nepiegriežot vērību bezdievīgo pārmetošajiem izdomājumiem. Kamēr taisno skati ir pievērsti Debesu nenovērtējamai bagātībai, viņi kļūst arvien līdzīgāki Kristum, un tādā veidā viņi tiks pārveidoti un sagatavoti pārvēršanai.

Nākotne

Pie apskaidrošanas Jēzus tika pagodināts no Sava Tēva. Mēs dzirdam viņu sakām: “Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts Viņā.” (Jāņa 13:31) Tā pirms nodošanas un krusta nāves Viņš tika stiprināts Savām pēdējām briesmīgajām ciešanām. Kristus miesas locekļi, tuvojoties savam pēdējam cīņas laikam, “Jēkaba bēdu laikam”, arvien vairāk pieaugs Kristū un būs lielā mērā Viņa Gara līdzdalībnieki. Trešā eņģeļa vēstij pieaugot par skaļu saucienu un lielam spēkam un godībai pavadot noslēdzošos darbu, Dieva uzticīgie ļaudis kļūs par šīs godības līdzdalībniekiem. Tas ir vēlais lietus, kas viņus atdzīvinās un stiprinās, ka viņi var iziet cauri bēdu laikam. Viņu sejas spīdēs tās gaismas godībā, kas pavada trešo eņģeli.

Es redzēju, ka Dievs brīnišķīgā veidā pasargās Savus ļaudis bēdu laikā. Kā Jēzus dārzā cieta briesmīgas dvēseles mokas, tā viņi nopietni sauks un, nāves baiļu apņemti, dienām un naktīm kliegs pēc atsvabināšanas. Šajā laikā [354] tiks izdota pavēle, ka viņi nedrīkst ievērot ceturtā baušļa Sabatu, ka viņiem jāgodā pirmā nedēļas diena vai arī jāzaudē dzīvība; viņi tomēr nepaklausīs un nemīs kājām Kunga Sabatu un negodās pāvestības iestādījumu. Sātana pulki un bezdievīgie cilvēki sapulcēsies ap viņiem un priecāsies, jo viņiem liksies, ka tiem nav nekādas iespējas izglābties. Bet viņu orģiju un uzvaras prieka vidū atskan visskaļākā pērkona dārdi. Debess nomākusies melna; to apgaismo vienīgi zibens uzliesmojumi un briesmīga godība, kas parādās Debesīs, kad Dievs no Sava svētā mājokļa liek atskanēt Savai balsij.

Zemes pamati dreb; ēkas grīļojas un ar briesmīgu troksni sagāžas. Jūra vārās kā katls, un visa zeme ir briesmīgi satricināta. Taisno gūstniecība ir novērsta, un, priecīgi, svinīgi čukstot, viņi saka viens otram: “Mēs esam glābti. Tā ir Dieva balss.” Svinīgā godbijībā viņi klausās uz balss vārdiem. Bezdievīgie dzird, bet nesaprot Dieva balss vārdus. Viņi ir izbijušies un dreb, bet svētie gavilē. Sātans, viņa eņģeļi un bezdievīgie cilvēki, kuri līksmojās par to, ka Dieva ļaudis ir viņu varā, ka viņi tos varēs iznīcināt no zemes virsas, ir liecinieki godībai, ko piešķir tiem, kas turējuši godā Dieva svētos likumus. Viņi redz taisno sejas iemirdzamies un atstarojam Jēzus līdzību. Tie, kas tik dedzīgi gribēja iznīcināt svētos, nevar panest godību, kas dus uz atsvabinātajiem ļaudīm, un līdzīgi mirušiem viņi pakrīt pie zemes. Sātans un viņa eņģeļi bēg no godībā tērpto svēto tuvuma. Viņu vara uzmākties ir beigusies uz visiem laikiem.

Liecības draudzei nr. 9

Sacelšanās

[355] Mūsu tautas briesmīgais stāvoklis prasa, lai Dieva ļaudis dziļi pazemotos. Vissvarīgākās jautājums, kam tagad vajadzētu saistīt visu uzmanību, ir: “Vai es esmu sagatavojies Dieva dienai?” Vai es varu izturēt man priekšā esošo pārbaudi?

Es redzēju, ka Dievs savus ļaudis šķīsta un pārbauda. Viņš tos grib tīrīt kā zeltu, līdz sārņi pazūd un viņos atstarojas Viņa attēls. Visiem nav tā pašaizliegšanās gara un tās labprātības panest grūtības un ciest patiesības dēļ, kādu prasa Dievs. Viņu pašu iegribas nav uzvarētas, nav apspiestas, viņi nav pilnīgi nodevušies Dievam, meklējot vislielāko prieku darīt Viņa prātu. Sludinātājiem un ļaudīm trūkst garīguma un patiesas dievbijības. Viss, kas var tikt satricināts, tiks satricināts. Dieva ļaudis tiks ievesti vispārbaudošākajos apstākļos, un tāpēc viņiem stipri, jānostājas, jāiesakņojas un jānopamatojas patiesībā, vai arī viņu kājas noteikti paslīdēs. Ja Dievs ar savu iedvesmojošo klātbūtni iepriecina un uztur dvēseli, tad tie var izturēt, kaut arī ceļš būtu tumšs un ērkšķains. Jo tumsība drīz beigsies, un uz visiem laikiem atmirdzēs patiesā gaisma. Man norādīja uz Jesajas 58, 59:1–15, Jer. 14:10–12. kā uz tādām rakstu vietām, kas apraksta mūsu tautas patreizējo stāvokli. Šīs tautas ļaudis ir atstājuši un aizmirsuši Dievu. Viņi sev ir izvēlējušies [356] citus dievus un ir gājuši paši pa saviem samaitātajiem ceļiem, līdz Dievs no viņiem ir nogriezies. Zemes iedzīvotāji ir minuši kājām Dieva likumu un lauzuši mūžīgo derību.

Man rādīja satraukumu, kas radies mūsu ļaužu vidū sakarā ar “Review” iespiesto rakstu zem virsraksta “Tauta”. Daži to izprata vienādi, citi atkal otrādi. Skaidro paziņojumu sagrozīja un izprata tā, kā rakstītājs nemaz nebija domājis. Viņš ir sniedzis labāko gaismu, kāda viņam tad bija. Bija radusies nepieciešamība kaut ko teikt. Daudzu uzmanība bija pievērsta Sabata turētājiem, tāpēc ka viņi par karu neparādīja nekādu lielu interesi un nepieteicās brīvprātīgajos. Dažās vietās viņus uzskatīja par dumpinieku līdzjutējiem. Bija pienācis laiks darīt zināmas mūsu patiesās domas par verdzību un sacelšanos. Vajadzēja gudri rīkoties, lai novērstu pret Sabata turētājiem izsauktās aizdomas. Mums jārīkojas ar lielu piesardzību. “Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:18) Mēs varam paklausīt šim uzaicinājumam un neupurēt nevienu no savas ticības pamatlikumiem. Sātans un viņa pulki karo pret baušļu turētājiem un strādās, lai viņus nostādītu grūtos apstākļos. Bet viņiem nevajadzētu neapdomības dēļ pašiem sevi tur nostādīt.

Man rādīja, ka dažu rīcība pret minēto rakstu ir bijusi ļoti neapdomīga. Tā kā tas visos jautājumos nesaskanēja ar viņu ieskatiem, tad viņi nevis mierīgi un vispusīgi apsvēra un aplūkoja lietu, bet uztraucās un daži tvēra rokā spalvu, un steigā deva slēdzienus, kas neiztur pārbaudi. Dažu rīcība bija pretrunīga un nesaprātīga. Viņi darīja to, uz ko sātans vienmēr viņus skubina, – viņi ir rīkojušies, vadoties no savām nesavaldītajām jūtām.

Aijovā viņi aizgāja pavisam tālu un iekrita fanātismā. Dedzību un fanātismu viņi iztulkoja kā apzinīgumu. Kad vajadzēja vadīties no saprāta un veselīga sprieduma, [357] viņi atļāva vadīt izjūtām. Savas ticības dēļ viņi bija gatavi kļūt par mocekļiem. Vai visas šīs jūtas viņus vadīja pie Dieva? Vai vadīja uz dziļāku pazemību Viņa priekšā? Vai tas lika viņiem uzticēties Viņa spēkam viņus atbrīvot no grūtā un pārbaudošā stāvokļa, kādā viņi varēja tikt ievesti? Ak, nē! Kad viņiem vajadzēja raidīt lūgšanas Debesu Dievam un paļauties vienīgi uz Viņa spēku, viņi lūdza likumdodošās varas un tika atraidīti. Viņi parādīja savu vājumu un atklāja savu ticības trūkumu. Tas viss tikai kalpoja, lai šo īpatnējo iedzīvotāju šķiru, kur viņiem varētu sagādāt vairāk grūtības tie, kas viņiem nemaz nejūt līdzi.

Daži bija gatavi meklēt kļūdas un sūdzēties par katru izteiktu priekšlikumu. Tikai nedaudzi šajā vispārbaudošākajā laikā bija gudri, lai domātu bez aizspriedumiem un atklāti teiktu, kas jādara. Es redzēju, ka tie, kas izgāja uz priekšu, lai izšķirīgi runātu par atteikšanos paklausīt iesaukšanai armijā, nesaprata, ko viņi saka. Ja tiešām tos iesauktu un, atsakoties paklausīt, viņiem piedraudētu ar cietumu, spīdzināšanu vai nāvi, tad viņi bailēs atkāptos un ieraudzītu, ka nav sagatavojušies šādiem kritiskiem apstākļos. Viņi neizturētu savas ticības pārbaudījumu. Tas, ko viņi domāja esam ticību, bija tikai fanātisma iedoma.

Vismazāk ko teikt būtu bijis tiem, kas vislabāk sagatavojušies vajadzības gadījumā upurēt pat dzīvību, bet nenostāties tur, kur nevarētu Dievam paklausīt. Viņi nebūtu lielījušies. Viņi visu izjustu dziļi, daudz pārdomātu, un viņu nopietnās lūgšanas paceltos uz Debesīm, lūdzot gudrību, kā lai rīkojas, un žēlastību izturēt. Tie, kas jūt, ka, bīstoties Dievu, apzinīgi nevar ņemt dalību šajā karā, būs pavisam mierīgi un pie nopratināšanas vienkārši paziņos to, ko teikt ir viņu pienākums, atbildot jautātājam, liekot saprast, ka pret dumpiniekiem viņiem nav nekādu simpātiju.

[358] Sabata turētāju rindās ir nedaudzi, kas simpatizē vergu turētājiem. Pieņemot patiesību, viņi nav atstājuši visus tos maldus, kurus viņiem vajadzēja atstāt. Viņiem ir nepieciešams vēl pilnīgāks malks no skaidrojošā patiesības avota. Daži sev līdzi paņēmuši vecos, politiskos aizspriedumus, kas nesaskan ar patiesības pamatlikumiem. Viņi joprojām uzskata, ka vergs ir kunga īpašums un ka to nevajadzētu viņam atņemt. Viņi šos vergus pielīdzina lopiem un saka, ka ar verga atņemšanu īpašniekam nodara tādu pat netaisnību, kā atņemot viņam lopus. Man rādīja, ka nav nozīmes tam, cik daudz kungs ir maksājis par cilvēka miesu un cilvēku dvēselēm; Dievs viņiem nav devis nekādas tiesības uz cilvēku dvēselēm, un viņiem nav nekādu tiesību cilvēkus uzskatīt par savu īpašumu. Kristus mira par visas cilvēces ģimeni, kā par balto, tā par melno. Dievs ir radījis par brīvu morāles pārstāvi, kā balto, tā melno. Verdzības iekārta to neatzīst un atļauj cilvēkam rīkoties pret savu līdzcilvēku ar varu, kādu Dievs viņam nekad nav devis un kas pieder vienīgi Dievam. Vergu turētājs uzdrošinājies uzņemties par savu vergu atbildību Dievam, un saskaņā ar to viņš ir atbildīgs par verga grēkiem, nezināšanu un nepilnībām. Viņam būs jādod norēķins par to varu, kādu viņš ir lietojis pret savu vergu. Krāsainās rases ir Dieva īpašums. Vienīgi viņu Radītājs ir viņu Kungs, un tie, kas iedrošinājušies ķēdēm saistīt verga miesu un dvēseli, pazemojot viņu lopam līdzīgā stāvoklī, tie saņems pelnīto algu. Dieva dusmas ir snaudušas, tomēr tās atmodīsies un izliesies bez mīkstinošās žēlastības.

Daži ir bijuši tik neapdomīgi, ka ir izteikušies par labu verdzībai, par principiem, kas nav nākuši no Debesīm, bet kas cēlušies no sātana valsts iekārtas. Šie nemierīgie gari runā un rīkojas tā, ka apkauno [359] Dieva lietu. Es šeit gribu sniegt norakstu no kādas brālim A. (Oswego Co., N.Y.) rakstītās vēstules:

"Man rādīja dažas lietas attiecībā uz Tevi. Es redzēju, ka Tu pats sevi pievil. Tu mūsu ticības ienaidniekiem esi devis izdevību zaimot un izteikt pārmetumus Sabata turētājiem. Ar savu neapdomīgo rīcību Tu esi aizslēdzis ausis dažiem cilvēkiem, kas būtu klausījušies patiesību. Es redzēju, ka mums jābūt gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem. Tu neesi parādījis ne čūskas gudrību, ne arī baloža bezvainību.

Sātans bija pirmais sacelšanās vadonis. Dievs soda Ziemeļu štatus, ka tie tik ilgi ļāvuši pastāvēt negantajam verdzības grēkam, jo Debesu skatījumā tas ir vistumšākās krāsas grēks. Dievs nav ar Dienvidu štatiem, un Viņš tos beidzot briesmīgi sodīs. Sātans ir katras sacelšanās iedvesmotājs. Es redzēju, ka Tu, brāli A., esi atļāvis saviem politiskajiem principiem izpostīt savu pareizo spriedumu un mīlestību uz patiesību. Tie aprij Tavas sirds patieso dievbijību. Uz verdzību Tu nekad neesi skatījies pareizā gaismā, un Tavi ieskati šajā jautājumā likuši Tev nostāties sacelšanās pusē, kuru izraisījis sātans un viņa pulki. Tavi uzskati par verdzību nevar saskanēt ar šī laika svētajām un svarīgajām patiesībām. Tev jāapspiež Tavi uzskati vai arī jāatsakās no patiesības. Abas šīs lietas nevar kopt un mīlēt viena un tā pati sirds; jo tās savstarpēji atrodas kara stāvoklī.

Tevi ir kūdījis sātans. Viņš Tev nav devis mieru, līdz Tev vajadzēja izteikt savas domas par labu tumsības spēkiem, tādā veidā stiprinot bezdievīgo rokas, kurus Dievs ir nolādējis. Tu savu iespaidu esi atdevis nepareizai pusei, tiem kuri savā dzīves gaitā sēj ērkšķus un stāda postu priekš citiem. Es redzēju, ka Tu savu iespaidu atdevi par labu pazemojošai sabiedrībai – sabiedrībai, kura Dievu ir atstājusi, un Dieva eņģeļi riebumā bēga no Tevis. Es redzēju, ka Tu biji pilnīgi piekrāpts. Ja Tu būtu paklausījis gaismai, [360] kuru Dievs Tev ir devis, ja būtu ņēmis vērā savu brāļu norādījumus un uzklausījis viņu padomu, tad Tu būtu izglābis sevi un nebūtu apvainota Dieva dārgā lieta. Neskatoties uz visu Tev doto gaismu, Tu atklāti esi nostājies par savām domām. Ja Tu neiznīcini to, ko Tu esi darījis, tad Dieva ļaužu pienākums būs atklāti atraut no Tevis savas simpātijas un atteikties no sadraudzības ar Tevi, lai strādātu pretī tam iespaidam, kas izplatīsies pār mums kā pār tautu. Mums jādara citiem zināms, ka mūsu brālībā nav šādu cilvēku, ka mēs ar tiem nestaigāsim kopā draudzes ietvaros.

Tu esi pazaudējis patiesības svētījošo iespaidu. Tu esi pazaudējis sakarus ar Debesu karapulkiem. Tu esi savienojies ar pirmo lielo dumpinieku, un Dieva dusmas ir pār Tevi; jo apkaunota ir Viņa svētā lieta, un patiesība neticīgiem ir padarīta pretīga. Tu esi apbēdinājis Dieva ļaudis un esi nonicinājis Viņa vēstnešu padomu virs zemes, kas strādā kopā ar Dievu un Kristus vietā lūdz dvēseles salīdzināties ar Dievu.

Es redzēju, ka mēs kā Dieva ļaudis nevaram būt par daudz uzmanīgi attiecībā uz iespaidu, kādu atstājam; mums jāuzmana katrs vārds. Ja mēs ar vārdiem vai rīcību nostājamies uz ienaidnieka kaujas lauka, tad mēs no sevis aizdzenam svētos eņģeļus un iedrošinām ļaunos eņģeļus pulcēties ap mums. To Tu esi darījis, brāli A., un ar savu nepiesardzīgo, ietiepīgo rīcību esi licis neticīgiem skatīties ar aizdomām uz Sabata turētājiem. Man norādīja uz šādiem vārdiem, attiecinot tos uz Dieva kalpiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, Kas Mani sūtījis.” Lūkas 10:16. Kaut Dievs Tev palīdzētu, mans piekrāptais brāli, ieraudzīt pašam sevi tādu, kāds Tu esi, un mīlēt to, ko mīl visa draudze.

Mūsu valstība nav no šīs pasaules. Mēs gaidām, kad no Debesīm uz zemi nāks mūsu Kungs, lai noārdītu visas varas un spēkus un uzceltu savu mūžīgi paliekošo valstību. [361] Zemes spēki ir sakustējušies. Mums nevajag un mēs nevaram gaidīt vienprātību starp tautām virs zemes. Mūsu stāvoklis Nebukadnēcara tēlā ir rādīts ar kāju pirkstiem, kas atšķirti viens no otra un kas veidoti no irstoša materiāla, kas kopā neturēsies. Pravietojums rāda, ka Dieva lielā diena ir tieši pār mums. Tā ļoti steidzas.

Es redzēju, ka mums katrā gadījumā pienākas paklausīt mūsu zemes likumiem, ja tie nerunā pretī augstākajam likumam, kuru Dievs ar balsi dzirdami pasludināja no Sinaja kalna un vēlāk ar Savu pirkstu iegravēja akmens galdiņos “Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi Man būs par tautu.” Ebr. 8:10. Kam Dieva baušļi rakstīti sirdī, tie vairāk paklausīs Dievam nekā cilvēkiem un drīzāk gan parādīs nepaklausību visiem cilvēkiem, nekā novirzīsies sāņus kaut vai vismazākajā no Dieva baušļiem. Dieva ļaudis patiesības iedvesmoti un pamācīti, labas sirdsapziņas vadīti dzīvot no ikkatra vārda, kas nāk no Dieva, pieņems Viņa likumu, kas rakstīts viņu sirdī, par vienīgo autoritāti, kuru viņi var atzīt un kurai viņi var paklausīt. Dievišķo likumu gudrība un autoritāte stāv pāri pār visu.

Man rādīja, ka Dieva ļaudis, kas ir viņa īpašums, nevar piedalīties šajā sajukumu karā, jo tas runā pretī katram viņu ticības pamatlikumam. Atrodoties armijā, viņi nevar paklausīt patiesībai un tai pašā laikā paklausīt savu virsnieku prasībām. Tā būtu pastāvīga pāri darīšana sirdsapziņai. Pasaules cilvēkus pārvalda pasaulīgi principi. Neko citu viņi nespēj cienīt. Pasaulīgā gudrība un sabiedriskā doma ietver rīcības pamatlikumus, kas tos pārvalda un liek tiem ievērot taisnīgas rīcības formu. Bet Dieva ļaudis šie motīvi nevar pārvaldīt. Dieva vārdi un Viņa pavēles, kas rakstīti dvēselē, ir gars un dzīvība, un tajos ir spēks, kas pakļauj un spiež paklausīt. Jehovas desmit priekšraksti ir visu taisno un labo likumu pamats. Kas mīl Dieva baušļus, tie saskaņosies ar katru labu attiecīgās zemes [362] likumu. Bet, ja valdnieku prasības runā pretī Dieva likumiem, tad uzstādāms tikai viens jautājums: vai mēs paklausīsim Dievam vai cilvēkiem?

Sakarā ar ilgstošo un progresējošo sacelšanos pret augstāko satversmi un augstākajiem likumiem pār zemi ir izplēties drūms tumsības un nāves līķauts. Zeme smagi vaid zem ilgi sakrājušos noziegumu nastas, un bojā ejošie mirstīgie visās vietās ir spiesti izjust postu, ko sev līdzi nes netaisnības alga. Man rādīja, ka cilvēki veikli un viltīgi ir ieviesuši dzīvē to, ko sātans bija nodomājis, un pirms neilga laika ir dots briesmīgs sitiens. Patiesi var sacīt: “Tiesa stāv no tālienes, jo patiesība ir paklupusi uz ielas un taisnība netiek iekšā,” un “kas atstāj ļaunu, tas paliek par laupījumu”. Dažos brīvajos štatos morāles standarts grimst arvien zemāk un zemāk. Tagad dota izdevība triumfēt cilvēkiem ar zemiskām tieksmēm un samaitātu dzīves veidu. Par saviem valdniekiem viņi izraudzījuši cilvēkus ar zemiem principiem, kas negrib stāties ceļā ļaunumam, ne arī apspiest cilvēku zemās tieksmes, bet dod tām pilnīgu brīvību. Ja tie, kas, dzerot šķidrās indes, izvēlas kļūt līdzīgi zvēriem, būtu vienīgie cietēji, ja vienīgi viņiem vieniem pašiem būtu jāpļauj viņu nepareizās rīcības augļi, tad ļaunums nebūtu tik liels. Tomēr daudziem, ļoti daudziem citu cilvēku grēku dēļ jāpārdzīvo neaprakstāmas ciešanas. Sievām un bērniem, kaut arī nevainīgiem, jātukšo šis rūgtais kauss līdz pat dibenēm.

Bez Dieva žēlastības cilvēkiem patīk darīt ļaunu. Viņi staigā tumsībā, un viņiem trūkst pašsavaldīšanās spēka. Viņi dod pilnu vaļu savām kaislībām, ēstkārei un citām iegribām, līdz pazūd visas smalkākās izjūtas un parādās vienīgi dzīvnieciskās kaislības. Šādiem cilvēkiem vajadzīga kāda augstāka visu pārvaldoša vara, kas spiestu viņus paklausīt. Ja valdnieki nepielieto varu ļaundara iebiedēšanai, tad tas pagrimst līdz lopa līmenim. Zeme kļūst arvien vairāk un vairāk samaitāta.

[363] Pēdējās vēlēšanās daudzi ir apstulboti un rupji piekrāpti, un viņu iespaids izlietots, lai dotu varu cilvēkiem, kas pavērtu ceļu ļaunumam, cilvēkiem, kuri bez mazākā satraukuma skatītos uz posta plūdiem, kuru pamatlikumi ir samaitāti, kas simpatizē dienvidniekiem un kas gribētu saglabāt verdzību, kāda tā ir.

Atbildīgās vietās Ziemeļu armijā atrodas vīri, kas sirdī ir dumpinieki, kas kareivja dzīvību vērtē ne vairāk par suņa dzīvību. Viņi bez dvēseles saviļņojuma var skatīties uz kareivju sakropļošanu, saplosīšanu un uz tūkstošu nāvi. Dienvidu armijas virsnieki pastāvīgi saņem ziņas par Ziemeļu armijas plāniem. Ziemeļu virsniekiem bija sniegtas precīzas ziņas par dumpinieku pārvietošanos un tuvošanos, kuras tomēr neņēma vērā un nonicināja, tāpēc ka informācijas sniedzējs bija melns. Un, nesagatavoti uzbrukumam, savienoto spēki tika pārsteigti un gandrīz iznīcināti, vai arī, kas ir tikpat slikti, daudz nabaga kareivju tika saņemti gūstā, lai ciestu vairāk nekā nāvi.

Ja Ziemeļu armijā būtu bijusi vienprātība, tad šī sacelšanās drīz izbeigtos. Dumpinieki zina, ka viņiem ir līdzjutēji visā Ziemeļu armijā. Vēstures lappuses kļūst arvien tumšākas un tumšākas. Godīgie cilvēki, kuri nav simpatizējuši dumpim vai verdzībai, kas šo sacelšanos izsaukuši, ir piekrāpti. Viņu iespaids ir palīdzējis nodot varu tādu cilvēku rokās, kuru pamatlikumiem viņi pretojušies.

Viss sagatavojas uz lielo Dieva dienu. Laiks vēl mazliet ieilgs, līdz zemes iedzīvotāji būs piepildījuši savu netaisnības kausu, un tad pamodīsies Dieva dusmas, kas tik ilgi ir snaudušas, un šī gaismas zeme dzers Viņa nemīkstinātās dusmības kausu. Dieva postošais spēks atrodas virs zemes, lai plosītu un iznīcinātu. Zemes iedzīvotāji nozīmēti zobenam, badam un mērim.

Ļoti daudz vīru, kam ir vara, ģenerāļi un virsnieki, rīkojas [364] saskaņā ar garu dotajām instrukcijām. Velnu gari, uzdodoties par mirušiem karavīriem un panākumiem bagātiem ģenerāļiem, ir savienojušies ar varasvīriem un vada daudzus viņu gājienus. Viens ģenerālis saņem norādījumus no šiem gariem kāda sevišķa manevra izdarīšanai un tiek iepriecināts ar cerību uz panākumiem. Kāds cits saņem norādījumus, kas stipri atšķiras no pirmajam ģenerālim dotajiem. Reizēm tie, kas paklausa šiem norādījumiem, gūst uzvaru, bet visbiežāk viņiem jāsaduras ar sakāvi.

Reizēm gari šiem vadošajiem vīriem ziņo par notikumiem, kas izraisīsies kaujas laukā, kurā viņi pašlaik grib doties, un pasaka par atsevišķām personām, kas šai kaujā kritīs. Dažreiz notiek, kā šie gari ir pareģojuši, un tas attiecīgajos cilvēkos stiprina ticību garu ziņojumiem. Ir arī jāredz, ka nav tikusi dota pareiza informācija, bet krāpjošie gari tad sniedz izskaidrojumus, kuriem notic. Cilvēki tik ļoti tiek piekrāpti, ka daudzi nenojauš, ka tie ir melu gari, kas viņus ved uz drošu bojāeju.

Lielais vadošais sacelšanās ģenerālis, sātans, pazīst šī kara norisi, un viņš dod norādījumus saviem eņģeļiem, lai tie pieņemtu mirušo ģenerāļu izskatu, atdarinātu viņu ieražas un uzrādītu viņu īpatnējās rakstura iezīmes. Un armijas vadītāji tiešām tic, ka tos vada viņu draugu gari, kritušo karavīru gari un revolūcijas kara tēvu gari. Ja viņi neatrastos zem visstiprākās un savaldzinošākās krāpšanas varas, tad viņi sāktu domāt, ka karotāji, par kuriem viņi tic, ka tie ir no Debesīm, nav labi un panākumiem bagāti karavadoņi vai arī ka viņi ir aizmirsuši tos slavenos piedzīvojumus, kas viņiem bija, dzīvojot virs zemes.

Šajā karā vadošajiem vīriem vajadzēja uzticēties Israēla Dievam un, dodot norādījumus savām armijām, uzticēties vienīgi tam, kas var viņus atbrīvot no ienaidnieka. Bet vairākums vaicā velnu lielkungu un uzticas tam. 5. Mozus 32:16–22 Eņģelis sacīja: “Kā gan lai Dievs dod sekmes šiem ļaudīm? [365] Ja viņi raudzītos uz Viņu un uzticētos Viņam, ja viņi ietu tikai tur, kur Viņš tiem var palīdzēt, saskaņā ar Savu žēlastību, tad Viņš labprāt to darītu.”

Es redzēju, ka Dievs Ziemeļu armiju nenodos pilnīgi dumpinieku rokās, lai ienaidnieks to galīgi iznīcinātu. Man norādīja uz 5. Mozus 32:26–30 “Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem, – ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis. Jo tā ir tauta bez padoma un tiem nav saprašanas. Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu. Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmit tūkstošiem?”

Šajā armijā ir ģenerāļi, kas cenšas darīt visu iespējamo, lai apstādinātu šo briesmīgo sacelšanos un šo nedabīgo karu. Bet virsnieku un vadošo vīru lielākai daļai ir savtīgi mērķi, kas kalpo viņu pašu interesēm. Ikviens meklē sev peļņu, un daudzi uzticīgi, enerģiski kareivji kļūst nedroši un mazdūšīgi. Viņi augstsirdīgi pilda savu pienākumu sadursmēs ar ienaidnieku, tomēr virsnieki pret viņiem izturas rupji. Starp karavīriem ir smalkjūtīgi vīri, kuriem ir labas jūtas un neatkarības gars. Viņi nekad nav raduši dzīvot tik ciešā saskarē ar zemiskiem cilvēkiem, ar kādiem karš viņus savedis kopā, nav raduši pakļauties varmācīgai vadībai, panest apvainojumus un nostādīšanu lopu stāvoklī. Visu to paciest viņiem ir ļoti grūti. Daudziem virsniekiem ir rupjas tieksmes, un, ieliktiem autoritatīvās vietās, viņiem ir iespēja parādīt savu rupjo dabu. Viņi apietas varmācīgi ar saviem apakšniekiem; tāpat kā Dienvidos kungi tiranizē savus vergus. [366] Šo lietu dēļ būs grūti savervēt cilvēkus armijā.

Dažos gadījumos ģenerāļi ir nonākuši briesmīgos savstarpējos strīdos, kad no viņu vīriem daudzi ir krituši un kad spēku papildinājums īstā brīdī būtu viņiem devis uzvaru. Bet citi ģenerāļi nav bēdājuši par zaudētajām dzīvībām, un, kad vajadzēja iet tiem palīgā, kas bija iesaistīti cīņā, kā tādiem, kam ir vienas intereses, viņi aizturēja nepieciešamo palīdzību, baidīdamies, ka viņu brālis – ģenerālis var saņemt godu par sekmīgu ienaidnieku atsišanu. Skaudības un greizsirdības dēļ viņi pat ir priecājušies, redzot, ka ienaidnieks gūst uzvaru un Savienoto armiju vīri atkāpjas. Dienvidu vīri šajā sacelšanās cīņā iet ar ellišķīgu garu, bet arī Ziemeļu ļaudis nav skaidri. Daudzi ir savtīgi, greizsirdīgi, baidoties, ka citi iegūs godu un pacelsies augstāk par viņiem. Ak, cik daudz tūkstošu dzīvību ir upurēts šī iemesla dēļ! Citu tautu cilvēkiem, kas ir karojuši, bija tikai vienas intereses. Nesavtīgā dedzībā viņi gāja uz priekšu, lai uzvarētu vai lai mirtu. Vadošie vīri revolūcijas laikā rīkojās vienoti, dedzīgi un tā ieguva sev neatkarību. Bet tagad ļaudis izturas līdzīgi dēmoniem un nevis kā cilvēcīgas būtnes.

Sātans caur saviem eņģeļiem uzturējis sakarus ar virsniekiem, kas paši par sevi bija aukstasinīgi un skaidra saprāta cilvēki. Viņi atteicās no sava sprieduma un ļāva, lai šie melu gari viņus noved ļoti grūtās vietās, kur viņi tika atsisti, ciešot briesmīgu sakāvi. Viņa sātaniskajai majestātei ļoti patīk noraudzīties uz asins izliešanu virs zemes. Viņam patīk redzēt, ka nabaga kareivjus pļauj līdzīgi zālei. Es redzēju, ka dumpinieki bieži atradās tādā stāvoklī, ka viņus bez lielām pūlēm bija iespējams pārvarēt, bet Ziemeļu ģenerāļi vadījās no garu saņemtajām ziņām; tās aptumšoja viņu acis, līdz dumpinieki atradās ārpus viņu sniedzamības robežām. Un daži ģenerāļi drīzāk bija ar mieru ļaut dumpiniekiem izbēgt, nekā tos uzvarēt. [367] Viņi vairāk domāja par mīļo verdzības iekārtu nekā par nācijas labklājību. Šie ir iemesli, kāpēc karš tā ieildzis.

Informāciju par mūsu armijas kustībām, ko mūsu ģenerāļi sūta uz Vašingtonu, gandrīz tikpat labi varētu telegrafēt tieši dumpinieku spēkiem. Dumpinieku līdzjutēji atrodas savienības varas orgānu pašā centrā. Šis karš nelīdzinās citiem kariem. Lielais vienprātības trūkums uzskatos un rīcībā piešķir tam tumšu un drosmi atņemošu izskatu. Daudzi kareivji ir atteikušies no visiem ierobežojumiem un ir nonākuši satraucošā pagrimuma stāvoklī. Kā lai Dievs iet kopā ar šādu samaitātu armiju? Kā Viņš sev par godu lai pārvar viņu ienaidniekus un liek šai armijai uzvarēt? Valda nesaskaņas un cīņa par godu, kamēr nabaga kareivji tūkstošiem mirst kaujas laukā vai arī no ievainojumiem, no nepanesamajiem apstākļiem un trūkuma.

Šis karš ir visīpatnējākā un tanī pašā laikā visšausmīgākā un sirdi nomācošākā cīņa. Citas tautas ar nepatiku skatās uz abu – kā Ziemeļu, tā Dienvidu armiju rīcību. Tās redz skaidri izteiktās pūles ievilcināt karu, maksājot par to milzīgus dzīvā spēka un naudas upurus un neiegūstot tiešām neko, tā kā karš tām liekas it kā sacenšanās, lai redzētu, kurš var nokaut visvairāk cilvēku. Šīs tautas ir sašutušas.

Es redzēju, ka sacelšanās pastāvīgi iet plašumā un ka dumpinieki nekad nav bijuši apņēmīgāki kā patreiz. Daudzi savienības vīri, kas sevi tā sauc un ieņem ievērojamu stāvokli, savā sirdī ir neuzticīgi. Ņemot rokās ieročus, viņu vienīgais mērķis bija saglabāt savienību, kāda tā bija, un verdzību līdz ar to. Viņi labprāt saistītu vergus uz visu mūžu nežēlīgā verdzības jūgā, ja tikai viņiem būtu tādas iespējas. Šie cilvēki stiprā mērā simpatizē Dienvidiem. Asinis ir lietas līdzīgi ūdenim un par neko. Katrā miestā un ciemā valda sēras. Sievas skumst par saviem vīriem, mātes par dēliem un māsas par brāļiem. Tomēr, neskatoties uz visām šīm ciešanām, viņi negriežas pie Dieva.

[368] Es redzēju, ka sodīti tiek kā Dienvidi, tā Ziemeļi. Attiecinot uz Dienvidiem, man norādīja uz 5. Mozus 32:35–37 “Man pieder atriebšana un atmaksāšana, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas. Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks viņu rokās zudis, un tāpat kā stiprais, tā arī vājais ir nieks. Un tad Viņš sacīs: kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?”

Sludinātājiem draudošās briesmas

Man rādīja, ka tagad darbs būs sekmīgāks tur, kur jau nedaudz cilvēku ir atmodušies, nekā pilnīgi jaunos laukos. Izņēmums var būt, ja jaunajos laukos ir pavērušās ļoti labas iespējas. Nedaudz patiesi ticīgu cilvēku dažādās mazās pilsētiņās atstās iespaidu un izsauks interesi par viņu ticību; un, ja viņu dzīve būs priekšzīmīga, tad viņu gaisma spīdēs un viņu iespaids būs savācošs. Bez tam man vēl rādīja vietas, kur patiesība nav pasludināta un kuras vajadzētu drīzumā apmeklēt. Tomēr lielais tagad darāmais darbs ir Dieva ļaužu pamodināšana, lai tie iesaistītos darbā un izplatītu svētu iespaidu. Viņiem vajadzētu piedalīties strādnieku darbā. Ar gudrību, uzmanību un mīlestību viņiem vajadzētu strādāt savu kaimiņu un draugu glābšanā. Ir atklātas pārāk tālu stāvošu cilvēku jūtas. Krusts nav pareizi satverts un nav nests tā, kā to vajadzētu darīt. Visiem vajadzētu just, ka viņi ir savu brāļu sargi, ka viņi lielā mērā ir atbildīgi par dvēselēm, kas atrodas viņu tuvumā. Brāļi maldās, ja visu šo darbu atstāj sludinātājiem. Pļauja ir liela un strādnieku maz. Kam ir laba slava un kuru dzīve saskan ar viņu ticību, tie var būt strādnieki. Viņi var sarunāties ar citiem un tos pārliecināt par [369] patiesības svarīgumu. Viņiem nav jāgaida uz sludinātājiem un nav jāatstāj neizpildīts vienkāršais pienākums, kuru veikt viņiem ir uzticējis Dievs.

Daži mūsu sludinātāji pavisam maz ir noskaņoti uzņemties Dieva darba nastas un strādāt ar tādu pat nesavtību, kāda iezīmēja mūsu dievišķā Kunga dzīvi. Draudzes, kā vispārējs likums, ir vairāk gājušas uz priekšu nekā daži sludinātāji. Tās ticējušas liecībām, kuras Dievam ir paticis dot, un ir rīkojušās ar tām saskaņā, kamēr daži sludinātāji atrodas tālu aizmugurē. Viņi gan apliecina ticību sniegtajām liecībām, un daži nodara ļaunumu, padarot tās par dzelzs likumu cilvēkiem, kuriem attiecībā uz liecībām nav nekādu piedzīvojumu, kamēr paši savu dzīvi ar tām nesaskaņo. Viņi ir atkārtojuši liecības, kuras paši nemaz nav ņēmuši vērā. Šādu cilvēku rīcība nav konsekventa.

Dieva ļaudis vispārīgi izjūt kopēju interesi par patiesības izplatīšanu. Viņi priecīgi un devīgi atbalsta tos, kas strādā ar vārdu un priekšrakstiem. Un es redzēju, ka tiem cilvēkiem, kuriem uzlikta atbildība par līdzekļu sadalīšanu, pienākas raudzīties, lai draudzes devīgi dotos līdzekļus neizšķiestu. Daži no šiem devīgajiem brāļiem gadiem ilgi ir strādājuši ar iedragātu nervu sistēmu un miesas veselību, kam par cēloni ir pārmērīgais darbs pagātnē, cenšoties iegūt īpašumus. Un tagad, kad viņi labprāt atdod daļu savas mantas, kas viņiem ir maksājuši tik dārgi, tad tiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, pienākas parādīt vismaz šiem brāļiem līdzīgu centību un pašuzupurēšanos savā darbā.

Dieva kalpiem jāiziet brīviem. Viņiem jāzina, kam viņi uzticas. Kristū ir spēks, un Viņa pestīšana dara viņus par brīviem cilvēkiem. Ja viņi nav brīvi Kristū, tad tie nevar uzcelt Viņa draudzi un mantot dvēseles. Vai Dievs izsūtīs darbā cilvēku, lai viņš glābtu dvēseles no sātana valgiem, ja viņa paša kājas ir sapinušās tīklos? Dieva kalpiem nav jāšaubās. Ja viņu pašu kājas slīd, [370] kā lai viņi saka uz tiem, kam drebošas sirdis: “Esiet stipri!”? Dievs grib, lai Viņa kalpi paceltu nogurušās rokas un stiprinātu šaubīgos. Kas nav sagatavoti šim darbam, tiem būtu bijis labāk, ja viņi strādātu paši pie sevis un lūgtu, līdz saņemtu spēku no augšienes.

Dievam nepatīk, ka dažiem Viņa kalpiem trūkst pašaizliedzības. Tie nav uzņēmušies darba nastu. Liekas, ka viņi atrodas nāvei līdzīgā sastingumā. Dieva eņģeļi stāv pārsteigti un apkaunoti, redzot šo pašaizliedzības un neatlaidības trūkumu. Kamēr mūsu pestīšanas Autors strādāja un cieta mūsu labā, Viņš aizliedza sevi, un visa Viņa dzīve bija nepārtrauktu pūļu un trūkuma pilna. Viņš varēja savas dienas virs zemes pavadīt ērtībās un pārpilnībā un baudīt šīs dzīves priekus. Viņš tomēr nedomāja par savām ērtībām. Viņš dzīvoja, lai darītu labu citiem. Viņš cieta, lai glābtu citus no ciešanām. Viņš izturēja līdz galam un pabeidza Viņam uzticēto darbu. Visu to Viņš darīja, lai glābtu mūs no bojā ejas. Un tagad vai var būt, ka mēs, tik lielas mīlestības necienīgi priekšmeti, šajā dzīvē meklēsim labāku daļu par to, kādu saņēma mūsu Kungs? Katrā dzīves brīdī mēs esam baudījuši Viņa lielās mīlestības svētības, un tieši tāpēc mēs nevaram pilnībā aptvert tos nezināšanas un posta dziļumus, no kuriem mēs esam izglābti. Vai mēs varam pacelt savas acis uz Viņu, kuru caururba mūsu grēki, un nebūt ar mieru kopā ar Viņu dzert rūgto pazemojumu un bēdu kausu? Vai varam skatīties uz krustā sisto Kristu un vēlēties ieiet Viņa valstībā pa kādu citu ceļu, bet ne caur daudz bēdām?

Sludinātāji visi nav nodevušies Dieva darbam tā kā Dievs no viņiem prasa. Dažiem ir licies, ka sludinātāja liktenis ir smags, tāpēc ka viņiem ir bijis jādzīvo šķirtiem no ģimenes. Viņi aizmirst, ka kādreiz darbs bija smagāks nekā tagad. Kādreiz šai lietai bija tikai nedaudz draugu. Viņi aizmirst tos, kuriem Dievs bija uzlicis darba nastu pagātnē. Tad pēc ilgas strādāšanas patiesību [371] pieņēma tikai nedaudzi. Dieva izredzētie kalpi raudāja un lūdza pēc skaidrākas patiesības izpratnes un panesa trūkumu un daudz aizliedzās, lai tikai nestu patiesību citiem. Soli pa solim viņi gāja uz priekšu, par cik Dieva aizgādība viņiem pavēra ceļu. Viņi nedomāja par savām ērtībām, kā arī neizvairījās no grūtībām. Caur šiem vīriem Dievs sagatavoja ceļu un padarīja patiesību skaidru katra godīgi domājoša cilvēka izpratnei. To sludinātāju rokām viss tika sagatavots, kas pēc tam satvēra patiesību, tomēr daži no viņiem nav uzņēmušies darba nastu. Viņi meklē vieglāku likteni, stāvokli kur nav tik daudz jāaizliedzas. Šī zeme nav dusas vieta kristietim un vēl mazāk Dieva izredzētajiem kalpiem. Viņi aizmirst ka Kristus atstāja savas bagātības un savu godību Debesīs un nāca uz zemi, lai mirtu, un ka Viņš mums pavēlējis mīlēt vienam otru, kā Viņš mūs mīlējis. Viņi aizmirst tos, kuru pasaule nebija vērta, kas gāja apkārt avju un kazu ādās un tika apbēdināti un mocīti.

Man rādīja valdiešus un viņu ciešanas ticības dēļ. Viņi saprātīgi pētīja Dieva vārdu un dzīvoja atbilstoši uz viņiem spīdošajai gaismai. Viņus vajāja un padzina no mājām, atņēma smagā darbā iegūto mantu, un viņu mājas nodedzināja. Viņi bēga kalnos un tur panesa neticamas grūtības. Viņi cieta izsalkumu, nogurumu, aukstumu un kailumu. Vienīgais tērps, kas daudziem bija pieejams, bija dzīvnieku ādas. Tomēr šie izklīdinātie bezpajumtnieki bija gatavi sapulcēties, lai kopīgi dziedātu un slavētu Dievu, ka atrasti par cienīgiem ciest Kristus Vārda dēļ. Viņi iedrošināja un iepriecināja viens otru un bija pateicīgi pat par savām nožēlojamām patvēruma vietām. Daudzi no viņu bērniem saslima un mira aukstuma un izsalkuma dēļ, tomēr vecākiem ne uz brīdi neienāca prātā doma par atteikšanos no savas ticības. Viņi vērtēja Dieva mīlestību un Viņa labvēlību tālu pāri zemes [372] dzīves ērtībām un pasaulīgām bagātībām. Viņi saņēma mierinājumu no Dieva, un ar patīkamām nojautām viņi raudzījās uz priekšu uz atalgojošo apbalvojumu.

Vēl man rādīja Mārtiņu Luteru, kuru Dievs pamodināja sevišķa darba veikšanai. Cik dārgas viņam bija Dieva Vārdā atklātās patiesības! Viņa gars karsti slāpa pēc kaut kā droša, uz kā celt savu cerību, ka Dievs ir viņa Tēvs un Debesis viņa mājas. Jaunā un dārgā gaisma, kas uzausa pār viņu no Dieva Vārda, viņam bija nenovērtējami dārga, un viņš domāja, ka, to pasludinot, viņš varēs pārliecināt pasauli. Viņš nostājās pret kritušās baznīcas dusmām un stiprināja tos, kas līdz ar viņu baudīja bagātās patiesības, kuras atradās Dieva Vārdā. Luters bija Dieva izredzēts darba rīks pāvestības baznīcai noraut tās liekulības tērpu un parādīt tās samaitātību. Viņš dedzīgi pacēla savu balsi un Svētā Gara spēkā skaļi pasludināja un norāja ļaužu vadoņiem piemītošos grēkus. Izdeva pavēli viņu nonāvēt tur, kur viņš būtu atrodams; likās, ka viņš ir atstāts māņticīgās tautas žēlastībai, kas paklausīja Romas baznīcas galvai. Bet viņš nevērtēja savu dzīvību dārgu. Luters zināja, ka nekur viņš nebija drošs, tomēr viņš nedrebēja. Gaisma, kuru viņš redzēja un kuru viņš baudīja, priekš viņa bija dzīvība un vērtīgāka par visām zemes bagātībām. Viņš zināja, ka pasaulīgā manta zudīs; bet bagātās patiesības, kas bija atvērušās viņa saprašanai, kas darīja savu darbu pie viņa sirds, tās dzīvos, un, ja tām paklausīs, tad šīs patiesības vadīs viņu pie nemirstības.

Izsaukts uz Augsburgu atbildēt par savu ticību, viņš šim aicinājumam paklausīja. Šis vientulīgais vīrs, kas pār sevi bija izsaucis priesteru un ļaužu dusmas, tika apsūdzēts to priekšā, kuri lika drebēt pasaulei, – lēnprātīgu jēru aplenca nikni lauvas. Bet viņš bezbailīgi cēlās Kristus un patiesības dēļ un ar svētu daiļrunību, ko var dot vienīgi patiesība, izklāstīja savas ticības pamatus. Dažādiem līdzekļiem viņa ienaidnieki centās apklusināt drošo patiesības aizstāvi. No sākuma tie [373] viņam glaimoja un solīja paaugstināšanu un godu. Bet dzīvībai un godam Lutera acīs nebija vērtības, ja to vajadzēja pirkt ar patiesības upurēšanu. Dieva Vārds arvien spožāk un skaidrāk apmirdzēja viņa saprātu, ļaujot viņam vēl dzīvāk izprast pāvestības maldus, samaitātību un liekulību. Tad viņa ienaidnieki centās viņu iebiedēt un spieda viņu atteikties no savas ticības, bet viņš drosmīgi aizstāvēja patiesību. Ja Dievs to prasītu, viņš par savu ticību bija gatavs mirt, bet atteikties no tās – nekad. Dievs pasargāja viņa dzīvību. Viņš pavēlēja eņģeļiem viņu pavadīt un novirzīt ienaidnieku niknās dusmas, izjaukt viņu nodomus un izvadīt Luteru neskārtu cauri cīņu vētrai.

Lutera mierīgais, cēlais spēks pazemoja viņa ienaidniekus un izdarīja briesmīgu sitienu pāvestībai. Lielie un lepnie varas vīri nolēma, ka viņu lietai nodarītais zaudējums Luteram jāizlīdzina ar savām asinīm. Viņi plānoja, bet Varenāks par viņiem bija uzņēmies Lutera aizsardzību. Viņa darbs nebija pabeigts. Lutera draugi steidzināja viņa aizbraukšanu no Augsburgas. Naktī viņš atstāja pilsētu jāšus uz zirga, kuram nebija iemauktu, pats neapbruņots, bez zābakiem un piešiem. Pārguris viņš turpināja ceļu, līdz atradās draugu vidū.

Atkal sacēlās pāvestības dusmas, un tā nolēma šim bezbailīgajam patiesības aizstāvim aizbāzt muti. Viņi uzaicināja Luteru iet uz Vormsu, pilnīgi nolēmuši likt viņam atbildēt par savu neprātu. Lutera veselība bija slikta, tomēr viņš neaizbildinājās. Viņš labi apzinājās priekšā stāvošās briesmas. Viņš zināja, ka viņa spēcīgie ienaidnieki darīs visu, lai viņu apklusinātu. Tie kliedza pēc viņa asinīm tikpat dedzīgi, kā savā laikā jūdi prasīja Kristus asinis. Bet viņš uzticējās Dievam, kurš pasargāja trīs cienījamos vīrus degošajā, svelmainajā ceplī. Par sevi viņš nebaidījās un nerūpējās. Viņš nemeklēja ērtības sev, bet viņa karstākā vēlēšanās bija, lai viņam tik dārgā patiesība netiktu padota bezdievīgo cilvēku apvainojumiem. Viņš labāk bija [374] gatavs mirt, nekā ļaut patiesības ienaidniekiem triumfēt. Ieejot Vormsā, ap viņu drūzmējās un viņam sekoja tūkstošiem cilvēku. Imperatoru un citu augsto varasvīru pavadonības nebija lielākas. Valdīja milzīgs satraukums, un kāds no pūļa skaņā un sērīgā balsī dziedāja bēru dziesmu, lai brīdinātu Luteru no tā, kas viņu gaidīja. Bet reformators visu bija apsvēris un, ja Dievs to gribētu, bija gatavs savu liecību apzīmogot ar savām asinīm.

Luteram tūlīt vajadzēja stāties visiespaidīgākās sapulces priekšā, lai atbildētu par savu ticību, un ticībā viņš meklēja spēku pie Dieva. Uz īsu brīdi tika pārbaudīta viņa drosme un ticība. Viņš redzēja visāda veida briesmas. Viņš kļuva bēdīgs. Ap viņu savilkās mākoņi un apslēpa viņam Dieva vaigu. Viņš ilgojās iet uz priekšu stiprā pārliecībā, ka Dievs ir ar viņu. Viņš nevarēja justies mierīgs un apmierināts, ja nebija ieslēgts Dievā. Ar aizlauztu balsi viņš raidīja uz Debesīm izmisuma pilnu cīnītāja lūgšanu. Reizēm likās, ka viņa gars pagurst, un ienaidnieki viņa iztēlē vairojās viņa priekšā. Viņš drebēja, apzinoties draudošās briesmas. Es redzēju, ka Dievs savā gudrajā tālredzībā šādā veidā viņu sagatavoja, lai viņš neaizmirstu, kam viņš var uzticēties, un lai viņš lielīgi un pašpaļāvīgi neskrietu briesmās. Kā savu personīgo darba rīku Dievs viņu sagatavoja lielajam darbam, kas viņu gaidīja.

Lutera lūgšana tika uzklausīta. Sastopoties ar ienaidniekiem, atgriezās viņa drosme un ticība. Jēram līdzīgā lēnprātībā viņš stāvēja pasaules lielo vīru vidū, kuri līdzīgi nikniem vilkiem skatījās uz viņu, cerēdami ar savu varu un lielumu padarīt to nedrošu. Bet viņš bija satvēris Dieva spēku un vairs nebaidījās. Viņa vārdi atskanēja tādā majestātiskumā un spēkā, ka viņa ienaidnieki pret to nekā nespēja. Dievs runāja caur Luteru, un Viņš bija saaicinājis kopā ķeizarus un tos, kas sevi sauca par gudriem, lai viņu gudrību atklāti padarītu par neko un lai visi redzētu [375] kāda vāja vīra spēku un stiprumu, ja tas atbalstās uz Dievu, uz savu Mūžīgo Klinti.

Lutera mierīgā izturēšanās uzkrītoši kontrastēja ar tā saucamo lielo vīru parādītajām dusmām un niknumu. Ar iebiedēšanu viņi nevarēja piespiest viņu atteikties no patiesības. Cēlā vienkāršībā un mierīgā, klusā spēkā viņš stāvēja līdzīgi klintij. Viņa ienaidnieku pretestība, viņu niknums un draudi gāzās uz viņu līdzīgi vareniem viļņiem un sašķīda pie viņa kājām, nenodarot viņam nekādu ļaunumu. Viņš palika nesatricināts. Viņa pretinieki jutās vīlušies, redzot, ka kāds vienkāršs vīrs nonicināja viņu spēku, kas lika drebēt ķēniņiem un dižciltīgajiem, un viņi ilgojās likt viņam izjust savas dusmas, spīdzinot viņu līdz nāvei. Bet Viens, Kas ir varenāks par zemes valdniekiem, bija uzņēmies gādību par šo bezbailīgo liecinieku. Dievam priekš viņa bija kāds darbs. Viņam vēl bija jācieš patiesības dēļ. Viņam vajadzēja redzēt patiesību ejam cauri asiņainām vajāšanām. Viņam vajadzēja redzēt to ietērptu maisā un apklātu ar fanātisma negodu. Viņam vajadzēja dzīvot, lai to attaisnotu un būtu tās aizstāvis, kad pasaules varenie spēki centīsies noraut pie zemes. Viņam vajadzēja dzīvot, lai redzētu tās uzvaru un pāvestības maldu un māņticības iznīcināšanu. Luters Vormsā guva uzvaru, kas vājināja pāvestību, un ziņas par to izplatījās līdz citām valstīm un tautām. Tas bija iespaidīgs trieciens par labu reformācijai.

Sludinātājus, kas pasludina tagadējo patiesību, man rādīja kā pretstatu reformācijas vadošajiem vīriem; sevišķi Lutera sevi atdodošā darbīgā dzīve tika stādīta blakus dažu mūsu sludinātāju dzīvei. Ar savu drosmi, mierīgo izturību un pašaizliedzību viņš pierādīja savu neiznīcināmo mīlestību uz patiesību. Viņam bija jāsastopas ar pārbaudījumiem un upuriem, un reizēm, aizsargājot patiesību, viņš cieta visdziļākās dvēseles mokas. Bet viņš nekurnēja. Viņu vajāja kā plēsīgu zvēru, tomēr Kristus dēļ viņš visu panesa priecīgi.

Pēdējā žēlastības vēsts ir uzticēta šī laika pazemīgajiem un uzticīgajiem Dieva kalpiem. Dievs ir vadījis tos cilvēkus, kas neizvairījās no atbildības, un ir uzlicis viņiem [376] nastas un caur viņiem ir pasniedzis Saviem ļaudīm sistemātiskas labdarības plānu, kurā visi var iesaistīties un strādāt saskanīgi. Šis plāns ir izvests dzīvē un ir padarījis neaptverami lielu darbu. Tas devīgi uztur sludinātājus un darbu. Līdzko sludinātāji izbeidza pretošanos un atbrīvoja ceļu, tā ļaudis sirsnīgi atsaucās aicinājumam un šo plānu augsti novērtēja. Sludinātājiem ir sagādātas visas ērtības, lai viņi varētu strādāt bez grūtībām. Mūsu ļaudis to satvēra ar tādu gribu un interesi, kas nav atrodama starp citām ļaužu šķirām. Un Dievam nepatīk sludinātāji, kas tagad vēl sūdzas un neatdod visu savu enerģiju šim vissvarīgākajam darbam. Viņi nav atvainojami, tomēr daži ir piekrāpti un domā, ka viņi upurē daudz un ka viņiem ir grūti laiki, kad tie patiesībā neko nezina par ciešanām, pašaizliegšanos vai trūkumu. Var būt, ka viņi bieži jūtas noguruši, bet tādi viņi būtu arī tad, ja savā iztikā viņi būtu atkarīgi no sava roku darba.

Dažiem ir licies, ka vieglāk būtu strādāt ar savām rokām un viņi bieži ir izteikuši vēlēšanos tā darīt. Tādi cilvēki nezina, ko viņi runā. Viņi piekrāpj paši sevi. Dažiem jāapgādā ļoti daudz prasošas ģimenes, un viņi neprot saimniekot. Viņi nesaprot, ka ar savu māju un ar visu, kas viņiem pieder, tie ir parādnieki Dieva lietai. Viņi nesaprot, cik dārgi ir jāmaksā par dzīvi. Arī tad, ja viņi strādātu ar savām rokām, viņi nevarētu būt brīvi no rūpēm un noguruma. Strādādami, lai uzturētu savas ģimenes viņi ne vienmēr varētu sēdēt pie sava pavarda. Strādnieks, no kura darba atkarīga ģimenes uzturēšana var pavadīt mājās kopā ar ģimeni tikai nedaudzas noguruma pilnas stundas. Daži sludinātāji nemīl čaklu darbu, un viņi ļaujas neapmierinātības jūtām, kas ir ļoti neprātīgi. Dievs ir ievērojis katru kurnošu domu, vārdu un izjūtu. Caur šādu vājuma parādīšanu un nodošanās trūkumu Dieva lietai tiek apvainotas Debesis

[377] Daži labprāt ir uzklausījuši kārdinātāju un ir izteikuši neticību un ievainojuši Dieva lietu. Sātanam pret viņiem ir savas prasības, jo tie nav atbrīvojušies no viņa cilpām. Viņi ir uzvedušies līdzīgi bērniem, kas nemaz vēl nepazīst kārdinātāja viltību. Viņiem ir bijis pietiekoši piedzīvojumu un viņiem vajadzētu izprast sātana darbību. Viņš šo cilvēku prātā ir iedvesis šaubas un viņi nav tūlīt tās atraidījuši, bet ielaidušies ar šo virskrāpnieku prātojumos un sarunās un ir uzklausījuši viņa slēdzienus, un šķiet, ka vecā čūska tos ar savu pievilcību būtu apbūrusi. Viņiem pieticis ar nedaudz Rakstu vietām, kuras nav bijušas pilnīgi izskaidrojamas tā, lai viņu prāts justos apmierināts, un visa patiesības celtne ir satricināta un visskaidrākās Dieva Vārda patiesības aptumšotas. Šie ļaudis ir maldīgi mirstīgie. Viņiem trūkst pilnīgas gudrības un pilnīgu zināšanu par visiem Rakstiem. Dažas Rakstu vietas ir liktas ārpus cilvēka prāta sniedzamības robežām līdz tam laikam, ko Dievs Savā gudrībā ir nospraudis, lai tad tās atklātu. Sātans dažus ir vadījis pa teku, kas nobeidzas pilnīgā neticībā. Viņi atļāvuši savai neticībai aptumšot saskanīgo, krāšņo patiesības ķēdi un ir rīkojušies tā, it kā viņu uzdevums būtu bijis izskaidrot katru grūti saprotamo rakstu vietu, un, ja mūsu ticība nav padarījusi spējīgus veikt šo darbu, tad priekš viņiem tā ir kļūdaina.

Es redzēju, ka tie, kuriem ir ļauna, neticīga sirds, šaubīsies un domās, ka Dieva vārda apšaubīšana ir cēla un laba lieta. Kas domā, ka asprātīga apšaubīšana paceļ cilvēka vērtību, tie var atrast daudz iespēju neticēt inspirācijai un Dieva Vārda patiesībai. Dievs nevienu nespiež ticēt. Viņi var izvēlēties, vai nu paļauties uz pierādījumiem, kurus Dievam ir paticis dot, vai arī apšaubīt, pieķerties sīkumiem, un iet bojā.

Es redzēju, ka tiem, kurus moka šaubas un neticība, nevajadzētu iziet, lai strādātu citu labā. Ar ko nodarbojas prāts, tas izplūdīs uz ārieni, [378] un viņi nesaprot kāda mājiena vai vismazāko izteikto šaubu iespaidu un tā tālākās sekas. Sātans tās dara par dzeloņainām bultām. Tās iedarbojas līdzīgi lēnas iedarbības indei, kura, pirms upuris aptver viņam draudošās briesmas, jau ir atstājusi iespaidu uz visu organismu, to izposta un beidzot izsauc nāvi. Tieši tā tas ir ar Rakstu patiesību apšaubīšanas un neticības indi. Cilvēks, kuram ir iespaids, iedveš tālāk citiem domas, uz ko sātans viņu pašu ir ierosinājis, ka viena Rakstu vieta runā pretī otrai, un tā ļoti gudri, it kā viņš būtu atklājis kādu brīnišķīgu noslēpumu, kas ir apslēpts ticīgajiem un svētajiem visos pasaules laikmetos, viņš citu cilvēku prātā iemet pusnakts tumsu. Tie pazaudē agrāko patiku uz patiesību un kļūst neticīgi. Visu to padara nedaudzi izteikti vārdi, kuriem ir apslēpts spēks, jo tie liekas tīti noslēpumā.

Tas ir viltīgā velna darbs. Kas mokās ar šaubām un kam ir grūtības, kuras viņi nevar atrisināt, tiem nevajadzētu to pašu neziņu sēt citu cilvēku vājajos prātos. Daži ar mājienu vai vārdu izsaka savu neticību un aiziet tālāk, maz nojauzdami par atstāto iespaidu. Dažos gadījumos neticības sēkla sāk darboties tūlīt, kamēr citos gadījumos tā ilgāku laiku paliek apslēpta, līdz cilvēks sāk iet nepareizus ceļus, dod vietu ienaidniekam un viņam tiek atņemta Dieva gaisma, un viņš krīt par upuri sātana spēcīgajām kārdināšanām. Tad uzdīgst ilgi iepriekš iesētā neticības sēkla. Sātans baro šo sēklu, un tā nes augļus. Visam, kas nāk no sludinātājiem, kuriem vajadzētu stāvēt gaismā, ir spēcīgs iespaids. Un, ja viņi nav stāvējuši skaidrajā Dieva gaismā, tad sātans viņus izlieto par saviem aģentiem un caur viņiem izšauj savas ugunīgās šautras tādu cilvēku prātā, kas nav sagatavoti turēties pretī tam, kas nāk no sludinātājiem.

Es redzēju, sludinātājiem tāpat kā ļaudīm ir jācīnās, lai pretotos sātanam. Tie, kas sevi sauc par Kristus kalpiem, [379] bet pakļaujas kārdinātāja nodomiem, klausa viņa iečukstējienus un ļauj tam savaldzināt prātu un vadīt domas, atrodas bīstamā stāvoklī. Sludinātāju vissmagākais grēks Dieva acīs ir runāšana par savu neticību, ievelkot citu prātus tai pašā tumšajā kanālā, tā atļaujot sātanam, viņu kārdinot, sasniegt divus mērķus. Sātans sajauc tā prātu, kurš ar savu rīcību ir atsaucies uz viņa kārdināšanām, un tad šo vienu vada, lai tas sajauktu prātu daudziem citiem.

Ir pienācis laiks, kad sargiem uz Ciānas mūriem ir jāizprot sava uzdevuma lielā atbildība un svētums. Viņiem vajadzētu saprast, ka, ja tie neizpilda Dieva uzticēto darbu tad pār viņiem ir izteikts vai. Ja viņi kļūst neuzticīgi, tad tie apdraud Dieva ganāmā pulka drošību, patiesības lietu, un nodod to mūsu ienaidnieka apsmieklam. Ak, kas tas par darbu! Tas noteikti saņems savu algu. Dažiem sludinātājiem, tāpat kā ļaudīm, ir vajadzīga atgriešanās. Vecais cilvēks viņos jānoplēš un jāveido jauns. Viņu darbs draudzes vidū tad ir sliktāks kā veltīgs, un Dievam labāk patiktu, ja viņi, kamēr ir vāji un nedroši, pārtrauktu savas pūles palīdzēt citiem un strādātu kādu darbu savām rokām, līdz būs atgriezušies. Tad viņi varētu stiprināt savus brāļus.

Sludinātājiem jāuzmostas. Viņi sevi sauc par Lielā Ķēniņa armijas ģenerāļiem un tanī pat laikā simpatizē lielajam dumpinieku vadonim un viņa pulkiem. Daži devuši iespēju dumpinieku pulkiem apkaunot Dieva lietu un Viņa Vārda svētās patiesības. Viņi ir noņēmuši daļu no savām bruņām, un sātana indīgās bultas viņus ir skārušas. Viņi ir stiprinājuši dumpinieku vadoņa rokas un vājinājuši paši sevi un ļāvuši sātanam un viņa ellišķajai saimei uzvaras priekā pacelt savas galvas un līksmoties par uzvaru, kuru tie ļāvuši viņam iegūt. Ak, kāds gudrības trūkums! Kāds aklums! Cik nesaprātīgi kara vadoņi, kas visuzmācīgākajam ienaidniekam atver savas visvājākās vietas! [380] Cik daudz savādāka bija Lutera rīcība! Viņš bija gatavs upurēt savu dzīvību, ja tas būtu vajadzīgs, bet patiesību – nekad! Viņa vārdi ir: “Rūpēsimies tikai lai nedotu iemeslu bezdievīgajiem apvainot evaņģēliju, un labāk liesim savas asinis, to aizstāvot, nekā ļausim tiem triumfēt. Kas var pateikt, vai mana nāve vai mana dzīve dos vairāk manu brāļu izglābšanai?”

Dievs ne no viena cilvēka nav atkarīgs Savas lietas uz priekšu virzīšanā. Viņš atmodina vīrus un dara viņus spējīgus sniegt šo vēsti pasaulei. Viņš Savu spēku var darīt pilnīgu cilvēku vājumā. Spēks nāk no Dieva. Sagatavota runa, daiļrunība, lieli talanti neatgriezīs nevienu dvēseli. Darbs, ko dara, stāvot aiz katedras, var aizkustināt prātu, pārliecinoši var būt skaidrie pierādījumi, bet augšanu dod Dievs. Dievbijīgi vīri, uzticīgi, svēti vīri, kas savā ikdienas dzīvē izpilda to, ko sludina, atstās uz citiem glābjošu iespaidu. Spēcīga svētruna, ko saka no paaugstinājuma, var iespaidot prātu; bet kāda maza pārsteidzība no sludinātāja puses tad, kad viņš neatrodas uz paaugstinājuma, vai trūkums valodas nopietnībā un patiesā dievbijībā strādās pretī viņa iespaidam un iznīcinās to labo, kas no viņa bija palicis citos cilvēkos. Atgrieztie būs piegriezti viņam: daudzos gadījumos viņi necentīsies pacelties augstāk par savu sludinātāju. Viņu sirdīs nebūs padarīts pilnīgs darbs. Viņi nav atgriezti pie Dieva. Darbs ir paviršs; un viņu iespaids nāks par ļaunu tiem, kas patiesi meklē Kungu.

Sludinātāja panākumi lielā mērā atkarīgi no viņa izturēšanās tad, kad viņš neatrodas aiz katedras. Kad viņš ir beidzis svētrunu un atstāj paaugstinājumu, tad viņa darbs ar to nav beidzies; tas tikai ir iesācies. Tad viņam jāparāda dzīvē tas, ko ir sludinājis. Viņam nevajadzētu rīkoties bezrūpīgi, bet gan uzmanīt sevi, lai neko no tā, ko viņš dara vai saka, ienaidnieks nevarētu izmantot sev par labu un lai pār Kristus lietu nenāktu negods. Sludinātāji nevar būt par daudz piesardzīgi, sevišķi jauniešu priekšā. Viņiem nevajadzētu lietot vieglas valodas toni, niekoties vai jokot, [381] bet gan atcerēties, ka viņi ir Kristus vietā, ka viņiem ar savu priekšzīmi jārāda Kristus dzīve. “Jo mēs esam Dieva līdzstrādnieki.” “Tad nu mēs kā Viņa līdzstrādnieki lūdzam arī jūs, lai jūs Dieva žēlastību nesaņemat veltīgi.”

Man rādīja, ka jaunu sludinātāju, precētu vai neprecētu, lietderību bieži iznīcina pieķeršanās, ko viņiem parāda jaunas sievietes. Tās nesaprot, ka citu acis viņas novēro un ka viņu rīcība var ļoti lielā mērā kaitēt tā sludinātāja iespaidam, kuram viņas veltī tik lielu uzmanību. Ja viņas stingri ievērotu pieklājības likumus, tad tas būtu daudz labāk kā viņām, tā arī viņu sludinātājam. Tāda rīcība nostāda viņu nepatīkamā stāvoklī un liek citiem uz viņu skatīties nepareizā gaismā. Tomēr es redzēju, ka šīs lietas izšķirīgais smagums gulstas uz pašiem sludinātājiem. Viņiem vajadzētu parādīt nepatiku un riebumu pret šīm lietām. Un, ja viņi nostāsies tā, kā Dievs grib, tad viņus ilgi neapgrūtinās. Viņiem vajadzētu parādīt nepatiku un riebumu pret šīm lietām. Un, ja viņi nostāsies tā, kā Dievs grib, tad viņus ilgi neapgrūtinās. Viņiem vajadzētu izvairīties no visa, kas liekas ļauns, un, kad jaunas sievietes ir pārāk draudzīgas, tad viņiem pienākas darīt viņām zināmu, ka tas nav patīkami. Viņiem šāda familiaritāte jāatraida, pat ja viņus tāpēc uzskatītu par rupjiem un neaudzinātiem. Šādas lietas vajadzētu norāt, lai Dieva lietu glābtu no negoda. Jaunas sievietes, kas atgriezušās pie patiesības un pie Dieva, uzklausīs rājienus un reformēsies.

Sludinātājiem atklāto darbu vajadzētu papildināt ar personīgām pūlēm, personīgi strādājot priekš dvēselēm, kur vien ir izdevība, sarunājoties pie mājas pavarda un lūdzot dvēseles meklēt lietas, kas viņām sniegtu mieru. Mūsu darbs šeit drīz nobeigsies, un ikviens saņems algu pēc saviem darbiem. Man rādīja svēto atalgojumu, nemirstīgo mantojumu un es redzēju, ka tie, kas visvairāk bija cietuši patiesības dēļ, nedomās ka viņiem bijis grūti, bet apzināsies, ka Debesis ir bijušas pietiekoši viegli sasniedzamas.

Atklāsmju nepareiza pielietošana

[382] Man rādīja, ka daži cilvēki, sevišķi Aijovā, parādīšanas padara par likumu, pēc kura mēro visu, un rīkojas tā, kā nekad nav rīkojies mans vīrs un arī es. Daži nepazīst mani un manu darbu, un viņi ļoti skeptiski skatās uz visu, kas nes vārdu “parādīšana”. Tas viss ir dabīgi, un tas ir pārvarams tikai piedzīvojumos. Ja cilvēki nav nopamatojušies savos uzskatos par parādīšanām, tad viņiem nevajadzētu uz mākties. Kā pret tādiem izturēties, var atrast Liecības draudzei Nr. 8., 328, 329. lpp., ko, kā es ceru izlasīs visi. Sludinātājiem vajadzētu citiem just līdzi, darot atšķirību; citus bailēs glābt, izraujot viņus kā no uguns. Dieva kalpiem barību vajadzētu gudri sadalīt, darot starpību starp dažādam personām, kā viņu gadījums to prasa. Izturēšanās pret dažiem cilvēkiem Aijovā, kas mani nepazīst, nav bijusi uzmanīga un pareiza. Pret tiem, kam parādīšanās bija samērā svešas, ieņemta tāda pat nostāja, kā pret tiem, kam par parādīšanām ir bijis daudz gaismas un piedzīvojumu. No dažiem prasīja, lai viņi atzītu parādīšanas par pareizām, kad viņi apzinīgi to nevarēja darīt, un šādā veidā dažas godīgas dvēseles tika spiestas nostāties pret parādīšanām un draudzes miesu, ko tās nekad nebūtu darījušas, ja viņu gadījumā būtu parādīta apdomība un saudzība.

Dažiem mūsu brāļiem ir bijuši ilgi piedzīvojumi patiesībā, un viņi jau gadiem ilgi pazīst mani un parādīšanu iespaidu. Viņi ir pārbaudījuši šo liecību patiesīgumu un ir apliecinājuši savu ticību tām. Viņi ir izjutuši Dieva Gara spēcīgo iespaidu dusam uz viņiem, apliecinot parādīšanu patiesīgumu. Ja tādi cilvēki, caur parādīšanām norāti, pret tām saceļas un slepeni strādā, lai kaitētu mūsu iespaidam, tad pret tiem vajadzētu noteikti cīnīties, [383] jo viņu iespaids apdraud tos, kam trūkst piedzīvojumu.

Tagadējās patiesības sludinātājiem, sniedzot kādu asu liecību, norājot atsevišķu cilvēku nepareizības un cenšoties Izraēla nometni iztīrīt no elkiem, vajadzētu paradīt iecietību un saudzību. Viņiem vajadzētu pasludināt patiesību visā tās svinīgumā un svarīgumā, un, ja patiesība atrod ceļu pie sirds, tad tā pie saņēmēja izdarīs to ko nekas cits nevar izdarīt. Bet, ja Gara spēkā atklātā patiesība nepanāk elku atstāšanu, tad neko nepalīdzēs arī tieši personīga vainas uzrādīšana. Var likties, ka daži ir pieķērušies saviem elkiem, tomēr, es redzēju, mums ļoti vajadzētu sargāties šos nabaga piekrāptos cilvēkus atstumt. Mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka mēs visi esam maldīgi mirstīgie un ka Kristus mūsu vajadzībās ir parādījis lielu līdzcietību un mīl mūs, kaut arī mēs maldāmies. Ja Dievs pret mums izturētos tā, kā mēs bieži izturamies viens pret otru, tad mums vajadzētu būt jau iznīcinātiem. Sludinātājiem pasludinot skaidrās, griezīgās patiesības, vajadzētu ļaut lai, griešanas un ciršanas darbu dara šīs patiesības, bet ne viņi paši. Viņiem vajadzētu likt Dieva Vārda patiesības cirvi kokam pie saknes, un tad kaut kas tiks padarīts. Izsakiet liecību tieši tādu kāda tā ir atrodama Dieva Vārdā un ar Dieva Gara siltā, dzīvinošā iespaida pildītu sirdi, maigi, ilgojoties pēc dvēselēm, un darbam Dieva ļaužu vidū būs spēks. Iemesls, kāpēc tik maz parādās Dieva Gars, ir tas, ka sludinātāji iemācās iztikt bez tā. Viņiem trūkst Dieva žēlastības, trūkst pacietības un izturības, trūkst nodošanās gara un upura gara, un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc daži apšauba Dieva Vārda pierādījumus. Vaina nepavisam nav Dieva Vārdā, bet viņos pašos. Viņiem trūkst Dieva žēlojošās laipnības, trūkst nodošanās, personīgas dievbijības un svētuma. Tāpēc viņi svārstās un bieži nokļūst sātana kaujas laukā. Es redzēju, ka, lai arī cik stipri vīri aizstāvētu patiesību, cik dievbijīgi [384] viņi izrādītos, ja viņi izsaka neticību kādām Rakstu vietām, sakot, ka tās ir izraisījušas šaubas Bībeles inspirācijai, tad mums no šiem cilvēkiem ir jābaidās, jo Dievs no viņiem atrodas tālu.

Vecāki un bērni

Man rādīja, ka vecākiem, kas bīstas Dievu, savaldot savus bērnus, vajadzētu pētīt viņu tieksmes un dabu un censties aizpildīt viņu vajadzības. Daži vecāki rūpīgi vēro savu bērnu laicīgās vajadzības; viņi laipni un uzticīgi kopj viņus slimības laikā un tad domā, ka pienākums ir izpildīts. Te viņi kļūdās. Viņu darbs tagad ir tikai iesācies. Vajadzētu rūpēties par garīgajām vajadzībām. Lai atrastu pareizās zāles ievainota gara dziedināšanai, ir vajadzīga prasme un veiklība. Bērniem pārbaudījumi ir tikpat grūti panesami, tikpat nopietna rakstura kā vecākiem cilvēkiem. Vecāki paši nejūtas vienmēr vienādi. Viņu gars bieži ir satraukts. Viņi darbojas, vadoties no nepareiziem ieskatiem un nepareizām izjūtām. Sātans viņiem uzbrūk, un viņi pakļaujas tā kārdinājumiem. Viņi runā uzbudināti un tādā veidā sadusmo savus bērnus. Reizēm viņi ir pārāk prasoši un īgni. Tas pats gars ietekmē nabaga bērnus, un vēcāki nespēj viņiem palīdzēt, jo viņi paši šīs bēdas ir izsaukuši. Reizēm liekas, ka viss iet nepareizi. Visapkārt ir redzamas saīgušas sejas, un visiem šis laiks ir ļoti nepatīkams un nelaimīgs. Vecāki vaino savus nabaga bērnus un domā, ka viņi ir ļoti nepaklausīgi un nevaldāmi, vissliktākie bērni pasaulē, lai gan viss nemiera cēlonis ir viņos pašos.

Dažu vecāku pašsavaldīšanās trūkums saceļ daudz vētru. Kad viņiem vajadzētu bērnus laipni lūgt darīt šo vai to, viņi tiem pavēl ķildīgā tonī, un tanī pat laikā [385] uz viņu lūpām ir pārmetuma un nopēluma vārdi, kurus bērni nemaz nav pelnījuši. Vecāki, šāda rīcība pret bērniem izposta viņu prieku un pašcieņu. Viņi izpilda jūsu pavēles, ne mīlestības dzīti, bet gan tāpēc, ka savādāk rīkoties neuzdrošinās. Klāt nav viņu sirds. Tas ir verga darbs, bet ne prieks, un šī iemesla dēļ bērni bieži aizmirst sekot jūsu norādījumiem, kas palielina jūsu satraukumu un bērnu stāvoklis kļūst vēl ļaunāks. Atkārtojas kļūdu meklēšana, viņu slikto uzvešanos attēlo spilgtās krāsās, līdz viņi kļūst mazdūšīgi, un viņiem ir vienalga, vai viņi ir patīkami vai nē. Viņus pārņem gars, ko apzīmē “man vienalga”, un priekus un laimi, ko neatrod mājās, viņi meklē ārpusē, prom no saviem vecākiem. Viņi sāk pīties ar ielas sabiedrību un drīz vien ir tik pat samaitāti kā vissliktākie.

Uz kā gulstas šis lielais grēks? Ja māja būtu padarīta pievilcīga, ja vecāki saviem bērniem būtu parādījuši mīlestību, laipni palīdzējuši viņiem atrast nodarbošanos un mīlestībā pamācījuši kā paklausīt viņu vēlmēm, tad viņi būtu aizskāruši viņu sirdīs atsaucīgas stīgas, un čaklas kājas un rokas, un dedzīgas sirdis visur labprāt būtu viņiem paklausījušas. Sevi uzmanot un savaldot, runājot laipni un uzslavējot bērnus, kad viņi cenšas darīt pareizi, vecāki var atbalstīt viņu pūles un padarīt viņus ļoti laimīgus. Tā ģimenes loku viņi var piepildīt ar brīnišķu jaukumu, kas aizdzīs prom katru tumšu ēnu un ienesīs ģimenē priecīgu saules gaismu.

Vecāki savu nepareizo rīcību bieži atvaino ar to, ka nejūtas labi. Viņi ir nervozi un domā, ka nespēj būt pacietīgi, mierīgi un nespēj runāt patīkamā balsī. Šajā lietā viņi paši sevi piekrāpj un izpatīk sātanam, kurš līksmo, ka Dieva žēlastību viņi neuzskata par pietiekošu, lai pārvarētu dabīgās vājības. Viņi var un viņiem arī vajadzētu vienmēr pašiem sevi uzmanīt un savaldīt. Dievs to no viņiem prasa. Viņiem jāsaprot, ka, ļaujoties nepacietībai un īgnumam, viņi liek citiem ciest. Ap [386] viņiem esošos cilvēkus ietekmē viņu garastāvoklis, un, ja viņi atkal savukārt ļauj parādīties tam pašam garam, tad ļaunums pieaug un viss iet nepareizi.

Vecāki, kad jums ir slikts garastāvoklis, nedariet tik lielu grēku, kāds ir visas ģimenes saindēšana ar bīstamo, uzbudināto garu. Šādās reizēs divkārtīgi uzmaniet sevi un apņemieties savā sirdī negrēkot ar savām lūpām, apņemieties teikt tikai patīkamus un priecīgus vārdus. Sakiet sev: "Es nebojāšu savu bērnu laimi ar kādu īgnu vārdu." Šādā veidā uzmanot un savaldot sevi, jūs kļūsiet stiprāki. Jūsu nervu sistēma nebūs vairs tik jūtīga. Jūs nostiprināsieties taisnības pamatlikumos. Apziņa, ka jūs uzticīgi pildāt savu pienākumu, jūs stiprinās. Dieva eņģeļu sejās atplauks smaids pār jūsu lūpām, un viņi jums palīdzēs. Kad esat nepacietīgi, jūs pārāk bieži domājat, ka vaina ir bērnos; jūs viņus nosodāt, kad tie to nav pelnījuši. Citā reizē viņi var darīt tieši to pašu, un viss būs pieņemami un labi. Bērni zina, ievēro un izjūt šīs nepareizības, un viņi ne vienmēr ir vienādā noskaņojumā. Reizēm viņi zināmā mērā ir sagatavoti garastāvokļa maiņām, bet citreiz viņi ir nervozi un īgni un nevar panest kritiku. Viņu gars saceļas pret to. Vecāki vēlas, lai visi viņus atvainotu, ņemot vērā viņu garastāvokli, tomēr paši ne vienmēr redz, ka tieši tāda paša veida atvainojums ir vajadzīgs viņu nabaga bērniem. Viņi pie sevis atvaino to, ko, redzot pie saviem bērniem, kuriem trūkst viņu gadiem ilgo piedzīvojumu un audzināšanas, viņi uz visstingrāko norātu. Daži vecāki ir nervozi, darbā noguruši un rūpju nomākti, viņi nesaglabā klusu un mierīgu garu, bet ir īgni un nepacietīgi pret tiem, ko viņiem šeit virs zemes vajadzētu mīlēt kā visdārgākos; tas nepatīk Dievam un ģimenē ienes nesaskaņas. Bērnus bēdās bieži vien vajadzētu maigi un līdzjūtīgi nomierināt. Savstarpēja laipnība un pacietība padarīs [387] māju par paradīzi un ģimenes lokam piesaistīs svētos eņģeļus.

Māte var un viņai arī vajadzētu daudz darīt, lai valdītu pār saviem nerviem un nomākto garastāvokli; pat slimības laikā viņa var būt priecīga un jauka, ja vien sevi apvalda, un var panest lielāku troksni un kņadu, kā viņa ir domājusi. Viņai nevajadzētu bērniem likt izjust savu nespēku, aptumšojot viņu jūtīgos prātus ar savu nomāktību un izraisot viņos domas, ka māja ir kaps un mātes istaba visdrūmākā vieta pasaulē. Prāta un nervu noskaņojums atkarīgs no gribas vingrināšanas. Gribasspēks daudzos gadījumos izrādīsies par iespaidīgu nervu nomierināšanas līdzekli.

Neļaujiet bērniem redzēt jūsu pieri apmākušos. Ja viņi ir padevušies kārdināšanai un vēlāk to saskata un savu kļūdu nožēlo, tad piedodiet viņiem tikpat labprātīgi, kā jūs cerat saņemt piedošanu no sava Tēva Debesīs. Laipni pamāciet viņus un saistiet pie savas sirds. Bērniem šis ir kritisks laiks. Ap viņiem tiks izmesti iespaidi, lai viņus šķirtu no jums, un jums jādarbojas pretī šiem iespaidiem. Pamāciet viņus, lai viņi jums uzticas. Ļaujiet viņiem iečukstēt jūsu ausīs viņu grūtības un priekus. Uzmundrinot viņus uz to, jūs viņus izglābsiet no daudzām cilpām, kuras sātans ir sagatavojis viņu nepiedzīvojušajām kājām. Neizturieties pret saviem bērniem tikai nopietni un stingri, aizmirsdami paši savu bērnību un aizmirsdami, ka viņi ir tikai bērni. Negaidiet no viņiem pilnību, kā arī nemēģiniet panākt, lai viņi rīkotos kā pieauguši. Tā jūs noslēgsiet pieeju viņiem, kas citādi būtu iespējama, un spiedīsiet viņu jauno prātu, pirms jūs izprotat viņiem draudošās briesmas.

Sātans un viņa pulks nežēlo visstiprākās pūles lai ietekmētu bērnu prātu, tāpēc pret viņiem jāizturas sirsnīgi un atklāti, kristīgā maigumā un mīlestībā. Tā jūs iegūsiet stipru iespaidu pār viņiem, un viņi jutīs, [388] ka jums var dāvāt neierobežotu uzticību. Apņemiet savus bērnus ar mājas dzīves un jūsu sabiedrības pievilcīgo jaukumu. Ja jūs tā rīkosieties, tad viņi tik ļoti neilgosies pēc citu jauniešu sabiedrības. Sātans strādā caur viņiem, visu kārtojot tā, lai viņi savstarpēji iespaidotu cits cita prātu. Tas ir visiespaidīgākais veids, kādā viņš var strādāt. Jauniešiem ir spēcīgs iespaids citam uz citu. Viņu sarunas ne vienmēr ir izmeklētas un paceļošas. Ausīs tiek iečukstēti ļauni stāstījumi, kas, ja tiem izlēmīgi nepretosies, atradīs paliekošu vietu sirdī, laidīs saknes un uzdīgs, lai nestu augļus un samaitātu labus tikumus. Pasaules tagadējā ļaunuma dēļ un to ierobežojumu dēļ, kas jāuzliek bērniem, vecākiem vajadzētu divkārt sasprindzināti pūlēties, lai saistītu tos pie savas sirds un liktu viņiem saprast, ka jūs vēlaties darīt viņus laimīgus.

Vecākiem nevajadzētu aizmirst savas bērnības gadus, cik ļoti viņi paši ilgojās pēc līdzjūtības un mīlestības un cik nelaimīgi viņi jutās, kad viņus nosodīja vai nepacietīgi norāja. Viņiem savās izjūtās vajadzētu atkal kļūt jauniem un domu gājumā pielīdzināties bērniem, lai izprastu viņu vajadzības. Paklausību no saviem bērniem viņiem tomēr vajadzētu stingri prasīt, bet mīlestībā. Vecāku vārdam vajadzētu paklausīt bez ierunām.

Dieva eņģeļi ar visdziļāko interesi vēro bērnus, lai redzētu, kādu raksturu viņi veido. Ja Kristus apietos ar mums tā, kā mēs bieži apejamies viens ar otru un ar saviem bērniem, tad mēs, pilnīgi zaudējuši drosmi, grīļotos un kristu. Es redzēju, ka Jēzus pazīst mūsu nespēku un visās lietās ir dalījies mūsu piedzīvojumos, tikai ne grēkā: tāpēc Viņš mums ir sagatavojis ceļu, kas atbilst mūsu spēkam un spējām, un līdzīgi Jēkabam ar bērniem ir gājis uz priekšu lēni un vienmērīgi, kā tie spēj izturēt, lai mūs iedrošinātu un iepriecinātu ar Savu sabiedrību un paliktu mums par pastāvīgu Vadoni. Viņš nenicina ganāmā pulka bērnus, neizturas pret viņiem nevērīgi un neatstāj viņus tālā aizmugurē. Viņš mums nav pavēlējis iet uz priekšu un atstāt tos. Viņš nav gājis tik [389] steidzīgi, ka mums un mūsu bērniem vajadzētu atpalikt. Ak nē; Viņš dzīvības ceļu darījis līdzenu pat bērniem. Un no vecākiem Viņš prasa, lai tie Viņa Vārdā vadītu bērnus pa šauro ceļu. Dievs mums ir nozīmējis ceļu, kas piemērots bērnu spēkam un spējām.

Darbs austrumos

Man rādīja, ka ir pienācis laiks iespaidīgākam un spēcīgākam darbam Austrumos. Beidzot tur ir saprasta organizācijas un kārtības vajadzība. Sludinātāji tagad nebūs spiesti strādāt tik drosmi atņemošos apstākļos kā agrāk. Žēlastības eņģelis lidinās pār Austrumiem. Eņģelis sacīja: “Stipriniet paliekošās lietas. Pasludiniet vēsti tiem, kas to vēl nav dzirdējuši.” Austrumos ir daži, kuriem, kad Kungs atkal atjaunos savu darbu viņu vidū, draud briesmas noiet galējībās. Viņiem vajadzētu atcerēties, ka Kungs Savu darbu pārcēla no viņiem uz Rietumiem, lai viņus pazemotu un apspiestu viņos neatkarīgo, dumpīgo garu un liktu viņiem augstāk vērtēt Kunga uzticīgo kalpu pūles.