Izlaušanās pie Dieva

Ceturtais pagrieziena punkts

„Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet
tam!” Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.”
(1. Ķēniņu 18:21)

Asaras no manām acīm plūda bez apstājas. Atsevišķas lāses veidoja straumītes; dažas no tām plūda pār maniem vaigiem un pilēja gultā, citas, veikušas ceļu pāri degunam, krita uz Bībeles. Nezinu, cik ilgi tā biju sēdējis. Sallija pamodās un skatījās uz mani. „Mīļais, kāpēc tu raudi?” viņa jautāja.

Ar ko gan lai sāk? Es prātoju. Vai lai sāku ar nedēļas nogales uzstāšanos? Vai lai atgriežos pie uzaicinājuma? Kā lai es to izskaidroju, ja Sallija neviļus ir bijusi iesaistīta jau no paša sākuma?

Beidzot nolēmu sākt no vislabākās vietas – sākuma. Tā es dziļi ievilku elpu un sāku stāstu par ceturto pagrieziena punktu. Vebstera vārdnīca pagrieziena punktu definē kā lietu, ap kuru kaut kas griežas, centrālo, izšķirošo vai kritisko punktu. Tajā rītā ar Salliju biju nonācis pie lēmuma, kas pilnīgi noteikti atbilda šim raksturojumam. Patiesībā tas bija viens no vairākiem pagrieziena punktiem manā dzīvē un ceturtais pēc kārtas, ko apzinājos savās attiecībās ar Dievu.

Kad pirmo reizi uzzināju par Dieva Vārdu un sapratu, ka tas ir kas vairāk par leģendām un pātariem, es ātri vien nonācu pie pirmā pagrieziena punkta savās attiecībās ar Kungu. Ja biju pieņēmis Viņa Vārdu kā vienīgo dzīves vadlīniju un visā nopietnībā vēlējos izmantot dzīvē tajā atrodamās patiesības, manā dzīvesveidā bija jānotiek nozīmīgām pārmaiņām. Vai es labprāt gribēju ļaut Dievam tādu varu manā dzīvē?

Es nolēmu veikt šīs izmaiņas un pieņemt Viņa atklāto gribu manai dzīvei. Tādējādi izmainījās veids, kā es uztvēru pats sevi un savu ģimeni. Es pārtraucu smēķēt un dzert, jo tagad raudzījos uz savu ķermeni kā Dieva namu. Kristus bija miris par mani un atpircis mani par savas dzīvības cenu, tāpēc es vairs nepiederēju sev pašam un nevarēju darīt ar sevi visu, kas ienāk prātā.

Kad es par Bībeli uzzināju vairāk, mēģināju dalīties savās zināšanās, un mana dedzība – kas balstījās vislabākajos nolūkos – iedzina ķīli starp manu paplašināto ģimeni un mani pašu. Izvēle censties sekot Dieva Vārdam dramatiskā veidā izmainīja manas dzīves virzienu. Tādējādi mans pirmais pagrieziena punkts bija Dieva Vārda pieņemšana par absolūtu autoritāti dzīvē. Sallija bija man cieši līdzās un pieņēma tos pašus grūtos lēmumus.

Mans otrais pagrieziena punkts pienāca tad, kad Dieva Vārda izpratne vadīja mani pievienoties draudzei, kas atšķīrās no tās, kurā biju uzaudzis. Daži cilvēki maina konfesijas tā, kā vairums no mums maina kreklus, bet man tas bija pasauli satricinošs solis. Zināju, ka pret reliģijas jautājumiem nevar izturēties vieglprātīgi. Man nebija viegli atzīt, ka tas vien, ka vecāki no visas sirds mani bija audzinājuši un mācījuši noteiktus uzskatus, nedarīja man reliģiju par praktisku, dzīvi mainošu spēku.

Trešais pagrieziena punkts bija tad, kad Dievs mani pārliecināja pārcelties uz dzīvi kalnos un atzīt, ka mums nepieciešama patiesa atgriešanās. Tā bija cīņa, jo tik daudzi, kurus bijām uzskatījuši par pamatotiem kristiešiem, pretojās mūsu plāniem un pūlējās pārliecināt, ka mēs kļūdāmies. Tagad mēs bez šaubām saprotam, ka mūsu izvēle bija pareiza.

Kāds varētu iebilst, ka pagrieziena punkts mūsu dzīvē ir ikreiz, kad pieņemam lēmumus un izdarām izvēles. Savā ziņā tā tas tiešām ir. Tomēr pagrieziena punkti, par kuriem es šoreiz runāju, ir izvēles ar tālejošām sekām, lēmumi, kas krasi izmaina mūsu dzīves gaitu.

Kad Mozus sūtīja uz Kānaānas zemi divpadsmit spiegus, desmit no viņiem izvēlējās sniegt tautai drosmi atņemošu ziņojumu par savu izlūkgājienu. Vienīgi divi saglabāja cerību. Tautai tas bija pagrieziena punkts! Ļaudis izvēlējās zaudēt dūšu un bēgt, un šī izvēle maksāja iespēju baudīt apsolītās zemes labumus veselai paaudzei.

Ceturtais pagrieziena punkts

Pēc vairākiem kalnu ielejā nodzīvotiem gadiem atkal nonācu pie ļoti būtiskas izvēles. Mēs bijām atraduši gandrīz visu, ko šeit bijām meklējuši, kā dēļ bijām pārcēlušies uz dzīvi šeit. Mēs bijām patiesi iepazinuši Dievu un turpinājām Viņam tuvoties. Mēs sekmēm bijām mācījušies pakļaut savu „es” un nodoties Dievam.

Ja sākotnēji mēs vienkārši bijām laulāti, tad tagad mēs bijām patiesi vienoti! Ģimene bija kļuvusi par patiesu ģimeni! Mana nekustamā īpašuma aģenta prakse auga un nodrošināja mūsu ģimenei labus ienākumus. Mēs nebijām nevienam parādā, un es strādāju tikai trīs dienas nedēļā. Ārējās pasaules ietekmi mēs bijām samazinājuši līdz minimumam, un pat saistībā ar manu darbu mums nebija jābrauc uz pilsētu biežāk kā dažas reizes mēnesī.

Mēs to bijām sasnieguši! Mūsu sapnis bija kļuvis par īstenību! Un šajā panākumu virsotnē Kungs sacīja: „Džim, es vēlos, lai tu pārtrauc darbu nekustamo īpašumu jomā. Es gribu, lai tu strādā man pilna laika kalpošanā. Šīs kalpošanas centrā būs atjaunotas dzīves, laulības un ģimenes.”

Atceros, ka toreiz Dievam sacīju: „Kungs, es to nespēju!” Un tā bija patiesība. Pats savā spēkā es nevarēju kalpot Kungam, bet tas nebija viss, ko domāju ar savu „es to nespēju”. Šie vārdi atklāja manas jūtas. „Esmu izveidojis savu dzīvi, Kungs,” es sacīju. „Tu no manis prasi pārāk daudz!” Kalpojot Dieva darbā, man būtu jāatstāj sava iemīļotā meža māja uz vairākām dienām, dažkārt pat uz nedēļām! Pilna laika kalpošana bija pilnīgi nepazīstama, un domas par to man nesaistījās ar drošību.

Es par to domāju, bet nespēju pieņemt lēmumu. Es domāju par Mozu, kurš varēja kļūt par valdnieku, par faraonu, bet Dievs viņu aicināja atstāt to visu. Es domāju arī par Pēteri un citiem zvejniekiem, kurus Jēzus aicināja sekot Viņam. Viņš aicināja tos sekot trūcīgam un neatzītam sludinātājam. Šīs izvēles iezīmēja krasus pagrieziena punktus viņu dzīvēs. Lai kādu lēmumu viņi pieņemtu, nekas vairs nebūs tā, kā bija iepriekš. Drīz vien es skaidri aptvēru, ka šis aicinājums uz pilna laika kalpošanu ir pagrieziena punkts arī manā dzīvē.

Es vēlējos par to runāt ar Salliju, tomēr baidījos, jo nojautu, kāda būs viņas atbilde. Viņa man atgādinās, kā Dievs mūs ir vadījis līdz šim, un sacīs, ka Viņš mūs neatstās arī tagad. Viņai piemita vienkārša ticība, taču man bija jāizcīna milzu cīņa. Man bija jāapgādā ģimene, un es nebiju drošs, vai es to spēšu, veltot visu laiku kalpošanai.

Vēl ļaunāk bija tas, ka biju iemīlējis mūsu līdzšinējo dzīvesveidu un negribēju tajā neko mainīt! Biju pārliecināts, ka Sallija labprāt atsauksies Dieva aicinājumam, lai kāds tas būtu, tāpēc domāju, ka man atliek vien izdarīt savu personīgo izvēli. Tā nu Sallija šajā procesā bija aktīva dalībniece, pati to nezinot.

Dārgo lasītāj! Arī jūsu dzīvē ir pagrieziena punkti. Nezinu, kas ir tas, uz ko Dievs aicina jūs, bet jūs to zināt, un Svētais Gars to zina. Noteikti ir kāds lēmums, ko Dievs aicina pieņemt. Viņš vēlas, lai jūs izvēlaties dziļākas attiecības ar Viņu.

Es lūdzu, lai tagad, kad lasāt, Svētais Gars izvirza šo lēmumu jūsu domu priekšplānā. Es lūdzu, lai Dievs jums neļauj justies mierīgam, līdz neesat pilnībā nodevis un pakļāvis sevi Viņam. Arī man nebija miera, kamēr nebiju pieņēmis savu lēmumu atsaukties Dieva aicinājumam uz pilna laika kalpošanu.

Te nu es biju – es baudīju lielisko dzīvesveidu, uz kuru Dievs mūs bija aicinājis, un man bija jāpieņem lēmums, ko darīt ar Dieva aicinājumu doties tālāk. Līdzīgā situācijā reiz atradās kāds Bībelē minēts jauns un bagāts cilvēks, kuru Jēzus aicināja atteikties no visa un sekot Viņam. Tagad man bija jāizvēlas – vai es strādāšu Dievam, vai arī vienkārši baudīšu labo dzīvi, ko bijām atraduši.

Ja visu laiku veltīšu kalpošanai, kā es uzturēšu savu ģimeni? Kur mēs ņemsim naudu? Es zināju, ka Kungs var par mums rūpēties, bet vai Viņš to darīs? Vai tas tiešām bija Viņa nodoms manai dzīvei? Sapratu, ka man vajadzīgs apstiprinājums. Es atcerējos Bībeles Gideonu un to, kā viņš izmantoja vilnu, lai pārliecinātos par Dieva aicinājumu. Tāpēc lūdzu: „Kungs, man nepieciešama vilna saistībā ar šo kalpošanas aicinājumu, bet nezinu, ko tieši no Tevis lūgt.”

Vilna

Ap to laiku kāda pazīstama sieviete man piezvanīja un uzaicināja runāt viņas draudzē. „Džim,” viņa sacīja kā atvainodamās, „mēs tiešām vēlamies, lai tu atbrauc, bet vienīgais mums pieejamais laiks ir Ceturtā jūlija svētku dienā. Tu saproti, tas ir svētku laiks, un dievnamā nebūs vairāk kā divdesmit apmeklētāju. Es sapratīšu, ja tu negribēsi mērot ceļu tik nedaudzu klausītāju dēļ.”

Kamēr viņa runāja, arī Kungs uzrunāja manu prātu, sakot: „Šī ir tava vilna, ja tu tā vēlies, Džim.”

Es atbildēju: „Protams, būšu.”

Tad es vērsos pie Dieva lūgšanā un sacīju: „Kungs, ja Tu patiesi mani aicini par pilnas slodzes runātāju, es vēlos, lai man būtu cilvēki, kurus uzrunāt. Domāju, ka trīsdesmit vai pat četrdesmit cilvēku ierašanās nebūtu nekāds brīnums, tāpēc es lūdzu, lai Tu atved piecdesmit klausītāju – tas ir divas ar pusi reizes vairāk, nekā man sacīja.”

Tajā dienā dievnamā ierados pirmais. Es biju ieinteresēts un vēlējos redzēt, kā Dievs grasās atbildēt uz manu lūgšanu. Vai Viņš patiesi mani aicina kļūt par kalpotāju? Mēs ar Salliju sēdējām vienā no pirmajiem soliem, un pamazām dievnamā saradās cilvēki. Kad pienāca mans laiks sākt uzrunu, zālē saskaitīju astoņus klausītājus. „Labi, Kungs,” es klusībā sacīju, „šķiet, esmu saņēmis atbildi.”

Tobrīd atvērās durvis un ienāca četru cilvēku ģimene. „Tas jo­ projām ir tikai divpadsmit, Kungs.” Ienāca vēl trīs cilvēki. „Tagad ir piecpadsmit.” Tad vēl divi cilvēki un vēl viena četru cilvēku ģimene – kopā divdesmit viens. Drīz vien jau bija divdesmit astoņi, tad trīsdesmit četri, četrdesmit un četrdesmit trīs.

Es mēģināju sludināt, bet iekšēji biju satraukts. Centos sekot savām svētrunas piezīmēm, taču vienlaikus skaitīt un sludināt nebija viegli. Droši vien es izskatījos apjucis, un cilvēki prātoja, kas ar mani noticis.

Pie sevis domāju, ka tas nav iespējams. Tomēr tā bija īstenība. Klausītāju skaits turpināja augt: četrdesmit astoņi, piecdesmit viens, sešdesmit. Es turpināju sludināt un skaitīt. Septiņdesmit trīs, septiņdesmit astoņi. Beidzot es padevos un pie sevis izsaucos: „Kungs, es beidzu skaitīt! Tava atbilde ir skaidra.” Tomēr cilvēki turpināja nākt, līdz mazā baznīciņa bija cilvēku pilna.

Es sludināju no visas sirds. Es sludināju ar lielu dedzību, jo zināju, ka to darīt mani aicina pats Dievs. Pēc svētrunas es jautāju katram, kuram varēju: „Kāpēc jūs šodien atnācāt?”

„Mēs nebijām domājuši šodien nākt,” viens no apmeklētājiem sacīja, „mums vienkārši nebija noskaņojuma doties izbraukumā pie dabas, kā bijām plānojuši.”

„Nezinu,” teica kāds cits, „mēs vienkārši jutām, ka šodien mums šeit ir jābūt.”

„Mums bija citi plāni,” kāds pāris stāstīja, „bet mums kāds piezvanīja un teica: „Nedēļas nogalē baznīcā būs tas cilvēks. Mēs noklausījāmies viņa ierakstu, un tas bija vērtīgi! Viņš lido pie mums 1600 jūdzes un būs šeit tikai vienu dienu. Jums vajadzētu mainīt plānus un būt dievnamā!” Tā nu mēs mainījām savus plānus un esam šeit.”

Līdzīgu stāstu par pēkšņiem telefona zvaniem un plānu maiņu pēdējā brīdī bija vēl daudz. Es biju vienīgais, kurš zināja patieso iemeslu, kāpēc viņi bija atnākuši. Caur viņu rīcību Dievs bija runājis uz mani. „Džim, tu prasīji piecdesmit, bet es tev devu vairāk. Es gribu, lai tu strādā man!”

Sarunājoties ar šiem dārgajiem cilvēkiem pie baznīcas izejas, es atkal un atkal pie sevis nodomāju, kādam Dievam es kalpoju! „Kungs, Tu aicini mani doties ārā un kļūt par cilvēku zvejnieku.

Te es esmu. Mani nav sagatavojusi neviena no pasaules izglītības iestādēm, bet mani tam kalnu nošķirtībā ir gatavojis Tavs Gars. Kungs, kā Tu gribi, lai es viņus mācu?”

„Džim, es vēlos, lai tu māci praktisko evaņģēliju, to, kā dzīvot ticībā. Māci viņiem, kā palikt Manī, kā dzīvot no žēlastības un kā to izmantot praktiskajā ikdienas dzīvē: viņu laulībā, viņu ģimenē, viņu draudzē un viņu saziņā ar pasauli. Lai viņi saprot evaņģēlija pamatu, kas ir dzīvs piedzīvojums ar Mani. Lai viņi saprot, ka tam ir jābūt viņu piedzīvojumam mirkli pēc mirkļa, stundu pēc stundas, dienu pēc dienas.

Un, Džim, tā, kā ir rakstīts Atklāsmes 12:11: „Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu” – lai tava sludināšana nelīdzinās parastajai sludināšanai, kas šodien draudzēs ir tik populāra. Tev ir jāmāca, pamatojoties uz savu personīgo liecību. Katrai tavai svētrunai ir jāpaaugstina Kristus cilvēku priekšā.

Džim, tev nav jāpieķeras šai brīnišķīgajai dzīvei, kuru ar Mani esi atradis kalnu ielejā. Es vēlos, lai tu to atstāj par labu citiem. Es tevi aicinu pavadīt laiku tālu prom no sava kalnu patvēruma, daloties savā piedzīvojumā ar citiem, lai arī viņi atrod praktisko evaņģēliju un lai arī viņu dzīves varētu tikt izmainītas tā, kā ir izmainīta tava dzīve.”

Tovakar, dodoties gulēt, es zināju, ka Kungs mani aicina atstāt ienesīgo nekustamā īpašuma aģenta praksi, ar kuru Viņš mani bija tik ļoti svētījis. Bet, puspiecos no rīta piecēlies, es sēdēju ar Bībeli klēpī un šaubījos. Brīnišķais emocionālais piedzīvojums ar atbildēto lūgšanu bija beidzies, un tagad mani gaidīja skaudrā realitāte. Vai es to patiešām darīšu?

Otrā vilna

Visbeidzot es sacīju: „Kungs, Gideonam bija otrs vilnas kušķis. Lai man nekad nebūtu jāatgriežas pie šīs izvēles, lai man nekad nebūtu jānožēlo šis lēmums, man arī ir vajadzīgs otrs vilnas kušķis. Kungs, tas ir grūts aicinājums. Domāju, ka tā ir neatgriezeniska izvēle. Tas nozīmē, ka visu savu turpmāko dzīvi man vajadzēs nodarboties ar to, uz ko Tu mani esi aicinājis, un ne ar ko citu. Līdz šim es neko tādu neesmu darījis. Es vēlos, lai Tu savā Vārdā apstiprini manu aicinājumu evaņģēlija kalpošanai.”

Tas patiesībā nav viegli izpildāms lūgums, jo Bībelē nav panta, kurā būtu teikts: „Džim Honberger, tev jākļūst par evaņģēlija kalpotāju.”

Tā nu es sēdēju ar savu Bībeli. Es lūdzu un pārmeklēju savu sirdi, lai pārliecinātos, ka nekas nestāv starp mani un Dievu. Pēc tam es sāku pārlapot Bībeli – lapu pēc lapas. Apmēram pēc stundas biju nonācis līdz Pāvila vēstules efeziešiem 3. nodaļai. Jutos tā, it kā Svētais Gars mani sapurinātu un sacītu: „Te ir tā vieta.”

„Kungs, es jūtu pamudinājumu lasīt šeit.” „Sāc lasīt sleju labajā pusē, Džim.”

Manas acis pievērsās 7. pantam: „Par šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš Savā lielajā spēkā man piešķīris.”

Mani pārņēma tirpas no galvas līdz kājām. Pārsteidzoši! Tagad es zināju, ka Dievs mani ir aicinājis un ka Viņa žēlastība mani uzturēs. Asarām plūstot pār vaigiem, sēdēju gultā, līdz pamodās Sallija. Es izstāstīju viņai notikušo un to, ka arī viņa, pašai nezinot, ir bijusi iesaistīta. Viņa mani atbalstīja par 100 procentiem. Kāds dārgums! Jau iepriekš paredzot, kāda būs viņas reakcija, nebiju kļūdījies ne mirkli.

Apkārtējie parasti neko nenojauš par aicinājumu, ar kuru Dievs uzrunā sirdi. Jūs varat būt vienīgais, kurš zina, uz ko Dievs jūs aicina. Pat jūsu laulātais draugs var nezināt, kāds pagrieziena punkts jūsu dzīvē ir pienācis, bet jūs to zināt. Lai kāds tas arī būtu, jums jāizvēlas. Šodien, kad lasāt šīs rindas, jūs izdarāt izvēli – pat ja jūsu izvēle ir atlikt to uz vēlāku laiku. Mums jāsaprot, ka gadījumā, ja nolemjam neizdarīt izvēli, būtībā mūsu izvēle ir noraidīt to, ko Dievs mūs aicina darīt.

„Sallij,” es sacīju, „kad atgriezīsimies mājās, vairs nebūšu nekustamo īpašumu aģents. Bet es nevaru pārdot savu praksi, jo Dievs mani mudināja to atdot citam cilvēkam.”

Šis cilvēks, arī kristietis, kopā ar ģimeni bija pārcēlies uz mūsu apvidu no Kalifornijas. Viņi bija visai trūcīgi un pašlaik pūlējās nostāties uz kājām. Savu nekustamā īpašuma aģenta praksi būtu varējis pārdot par vairākiem desmitiem tūkstošu dolāru. Tomēr Kungs man sacīja, lai vienkārši atdodu praksi šai ģimenei un lai apņemos visu turpmāko gadu strādāt ar šo vīru vienu dienu nedēļā tā, lai Dievs šai ģimenei varētu dot tādas pašas iespējas, kādas Viņš bija devis man un manai ģimenei.

Es gan biju iebildis: „Kungs, kāds cits man būtu samaksājis piecdesmit vai sešdesmit tūkstošus par šo praksi. Domāju, tas varētu būt mans ietaupījums nebaltām dienām. Ar šo naudu es varētu parūpēties par savu ģimeni dažus nākamos gadus, kamēr Tu nokārtotu manas kalpošanas jautājumus.”

Kungs sacīja: „Nē, Džim. Tev jāpaļaujas uz mani, nevis uz uzkrājumu bankā.”

Tā, pārradies mājās, izstāstīju šo stāstu ģimenei, kurai atdošu praksi. Viņi lūdza par to, un jau pēc nedēļas sāku šo vīru apmācīt nekustamā īpašuma tirdzniecībā. Apmēram pēc diviem mēnešiem viņš jau varēja sākt strādāt patstāvīgi, bet ar mani tikties reizi nedēļā, kā biju apņēmies. Kad pienāca septembris, biju gatavs sacīt: „Kungs, ko lai es daru? Te es esmu, sūti mani!”

Sākums

Man piezvanīja no Kalifornijas un aicināja doties turp nodarboties ar piecām vai sešām ģimenēm, kuras bija nonākušas grūtībās. „Šis ir tavs pirmais uzdevums, Džim,” Kungs man sacīja. Es ar prieku devos uz Kaliforniju, un mēs strādājām ar šīm ģimenēm. Atgriežoties mājās, jutos patiesi pacilāts, jo šīs ģimenes pirmo reizi bija sapratušas praktisko evaņģēliju un sākušas izmantot to dzīvē. Sadarbojoties ar Dievu, viņi piedzīvoja brīnišķīgas pārmaiņas.

Es biju uzaicināts drauga mājās, lai aprunātos ar kādu apmeklētāju. Šis cilvēks bija mācītājs, un tobrīd es vēl nezināju, ka viņš drīzumā gatavojas vadīt pasākumu, kurā pulcēsies ap piecdesmit mācītāju no visas pasaules. Viņi runāja ar mani par draudzēs vērojamām problēmām un kā, viņuprāt, tās būtu risināmas.

Nevarēju viņiem piekrist. Sacīju, ka doktrinārie un uzvedības jautājumi ir tikai patiesās problēmas simptomi, proti, ka draudzes savā redzeslokā pazaudējušas un vairs nesludina evaņģēliju, kas spētu izmainīt dzīves. Nebiju to gaidījis, bet mācītājs, izstāstījis par gaidāmo sanāksmi, jautāja, vai es labprāt tajā piedalītos un teiktu atklāšanas un noslēguma uzrunu.

Nekad neaizmirsīšu svētrunu, ko sludināju tajā dienā un kuras virsraksts bija „Kas es esmu?” Es sacīju mācītājiem, ka viņi pilnībā nav piemēroti darbam, kuru ir aicināti veikt, un ka viņiem ir nepieciešama pastāvīga atkarība no Dieva. Kad noslēdzu šo sanāksmes atklāšanas svētrunu, pār cilvēku vaigiem ritēja asaras, un šī svētruna bija izmainījusi visas sanāksmes ievirzi.

Pēc šīs sanāksmes saņēmu uzaicinājumus no Eiropas, Jaunzēlandes un Anglijas, nemaz nerunājot par daudzām Amerikas Savienoto Valstu vietām. Brīnījos, no kurienes visi šie zvani. Dievs to zināja. Cilvēki, kuri bija piedalījušies sanāksmē, atgriezās savās mājās, un tā mans vārds kļuva zināms dažādās pasaules malās.

Mēs spējam atsaukties tikai uz nelielu daļu no saņemtajiem uzaicinājumiem. Kopš tās dienas mēs esam runājuši četrpadsmit dažādās valstīs un gandrīz visos Amerikas Savienoto Valstu štatos, izņemot piecus. Sekoja raksti žurnālos, un man tika dota iespēja līdzdalīt evaņģēliju satelīttelevīzijā. Tā es ķēros pie darba, un neesmu no tā novērsies līdz šai dienai.

Kā ir ar jums, mans draugs? Vai jūs neesat novērsies? Vai šobrīd jūsu dzīvē ir kaut kas, ko Dievs aicina nodot Viņam, kāds pagrieziena punkts, kas gaidāms? Neatlieciet to. Kādu dienu jums vienalga ar to būs jāsastopas. Kāpēc to neatrisināt tieši tagad?

Bieži vien es mūsu sanāksmju noslēgumā klātesošajiem jautāju, ko viņi grasās darīt ar dzirdēto vēsti. Tas ir kas vairāk, nekā vienkārši jautāt, vai viņi tic; patiesa ticība vienmēr izpaužas rīcībā. Ar sirds trīsām un asarām acīs esmu vērojis neskaitāmas ģimenes pieņemam lēmumu darīt evaņģēliju par praktisku realitāti viņu dzīvēs. Es uzdodu šo jautājumu publiski, jo publiska apņemšanās nostiprina viņu pieņemto lēmumu un iedrošina arī citus.

Es aicinu arī jūs rakstiski apstiprināt pagrieziena punktu savā ceļā ar Dievu. Izmantojiet nodaļas beigās esošo veidlapu vai arī pārrakstiet to uz atsevišķas lapas. Jebkurā gadījumā izdariet savu izvēli šodien, jo šis ir īstais brīdis, jo ikreiz, kad atliekat lēmuma pieņemšanu, padarāt grūtāku tā pieņemšanu vēlāk.

Svārstīgais

Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.
(Apustuļu darbi 26:28)

Zināju, ka Volta sala ir brīnišķīga vieta, bet, ieraugot to, mana sirds sajūsmā sāka sisties straujāk. Airu ritmiskie šļaksti un klusā skaņa, ezera ūdenim pilot no tiem, šķita pilnībā saplūstam ar mierīgo ainavu.

Noapaļotās salas stāvie krasti līdzīgi vulkānam slējās no ezera. Koku lapotne brīžiem atsedza mūsu nepacietīgajiem skatieniem uz salas esošo namiņu, kas tikai vairoja mūsu priekpilnās gaidas. Mēs jau kādu laiku bijām domājuši par šo braucienu. Salai bija jākļūst par mūsu mājām līdz pat nākamajai pirmdienai.

Manai ģimenei bija vajadzīgs atvaļinājums. Ceļojumu un kalpošanas spriedze mums lika izjust nepieciešamību atpūsties un relaksēties, bet mājās tas nebija viegli. Protams, vajadzības gadījumā mēs varējām izslēgt telefonu, un reizēm mēs tā arī darījām, tomēr mājas darbi un kalpošanas korespondence atgādināja par sevi uz katra soļa.

Tā nu es vērsos pie sava drauga ar lūgumu atļaut izmantot viņa salu. Volts man bija gan draugs, gan arī padomdevējs nekustamo īpašumu jautājumos, bet iepriekš es viņam neko tādu nebiju lūdzis:

„Volt, mana ģimene ir ļoti nogurusi! Mums nepieciešama vieta, kur mēs varētu vienkārši atpūsties un relaksēties, vieta, kur neviens nezina, kā mūs sasniegt. Vai mēs varētu izmantot tavu salu? Varbūt tev ir padomā kāds darbs, ko mēs tur varētu padarīt, kaut ko sakopt vai salabot? Tā mēs nebūtu tikai ņēmēji, bet varētu būt arī devēji.” Viņš bija acīmredzami iepriecināts. „Es nekad iepriekš to neesmu darījis,” viņš sacīja, „bet neviens līdz šim nav arī izteicis šādu piedāvājumu – padarīt kaut ko no savas puses. Viņi visi grib tikai izmantot salu. Džim, es labprāt ļaušu tavai ģimenei atpūsties uz salas, un gan jau atradīsim arī kaut ko darāmu.”

Mana kavēšanās atmiņās pēkšņi aprāvās, laivai atduroties pret piestātni. Vispirms mēs aiznesām savu bagāžu augšup pa nogāzi līdz apburošajam namiņam, pēc tam mēs ar Salliju devāmies atpakaļ uz piestātni. „Zēni,” es izrīkoju, „jūs pagatavojiet maltīti, un, kad tā ir gatava, nonāciet lejā uz piestātni un pasauciet mūs. Mēs mazliet pagozēsimies saulītē.”

Tas varētu šķist mazliet neparasts uzdevums desmit un divpa­ dsmit gadus veciem zēniem, tomēr mēs viņus bijām radinājuši pie virtuves darbiem. Pārāk daudzās ģimenēs māte faktiski ir bērnu kalpone. Nevienam vīram nevajadzētu pieļaut šādas situācijas turpināšanos. Visai ģimenei vajadzētu palīdzēt noņemt mājas darbu nastu no mātes pleciem. To darot, galvenie ieguvēji būs bērni, kuri apgūs vērtīgas mācības un iemaņas mājsaimniecības lietās. Bet ne tikai tas. Tādējādi bērni iegūs arī māti un vīrs sievu, kurai ir laiks un enerģija spēlēties ar viņiem un piedalīties viņu dzīvēs.

Mēģiniet noņemt no savas sievas vai mātes pleciem tās nastas, kuras spēj nest citi ģimenes locekļi, un jūs redzēsit, ka jūsu pūles tiek bagāti atalgotas ar mīlošu uzmanību, ko viņa tagad izrādīs pret jums un citiem ģimenes locekļiem. Ja ģimene atbrīvos to enerģiju, kuru iepriekš prasīja ikdienas mājas darbi, ieguvēji būs visi.

Esmu pārliecināts, ka sieva un māte ir mājas sirds; un, ja sievietei, kurai ir tik svarīga loma, būs enerģija un entuziasms viņas Dieva uzticētās misijas īstenošanai, tas būs visdrošākais ceļš uz ģimenes laimi.

Mūsu puiši kā parasti sagatavoja brīnišķīgu maltīti. Līdz mūsu ierastajam ēšanas laikam bija atlicis vēl mazliet brīva laika, ko viņi izmantoja, lai iepazītos ar salu.

Sēdēšana uz piestātnes šajā mierpilnajā vidē bija brīnišķīga atpūta. Tīrajā, iezaļganajā ūdenī atspoguļojās saules stari un šķita, ka katrs mazais vilnītis ir apbērts mirdzošiem dimantiem. Mēs ar Salliju klusi un mierīgi tērzējām, izbaudot šo iespēju it kā no jauna satikties.

Pēkšņi uz kāpnītēm, kas veda lejup uz piestātni, nodārdēja steidzīgi soļi. Metjū un Endrjū, priekā gavilēdami, traucās pie mums ar tādu entuziasmu, kāds vien var būt bērniem viņu vecumā.

„Tēti, mammu, jums jānāk paskatīties, ko mēs atradām!”

„Kas tas ir, ko jūs atradāt?”

„Tramplīna dēļi!”

Pamazām mēs no zēniem uzzinājām, ka salas rietumu krastā ir dažas augstas un stāvas klintis. Un uz šīm klintīm ir dēļi, no kuriem var lēkt ūdenī. Viens no dēļiem ir apmēram vienstāva mājas augstumā, bet otrs – divstāvu. Puiši bija sajūsmā par šiem tramplīniem. Sirds dziļumos viņi vēlējās no tiem nolēkt, tomēr viņi bija vēl pietiekami mazi, lai to darītu bez tēva piekrišanas un klātbūtnes.

„Vai tu vari no tiem nolēkt, tēt?”

„Protams, varu,” daudz nedomādams, atbildēju.

„Nu tad skrienam!” viņi sajūsmā sauca.

„Vienu mirklīti!” es iesaucos. „Domāju, ka mums vispirms jāpaēd pusdienas, un pēc tam mēs varbūt varētu aiziet uz otru salas krastu apskatīt tos dēļus.”

Patiesībā es šaubījos. Biju pārliecināts, ka varētu nolēkt no tramplīniem. Es iepriekš biju lēcis no līdzīgiem un zināju, ka nekas ļauns ar mani nenotiks. Es zināju, ka Volts šos dēļus bija novietojis ar apdomu, tāpēc nebija iemesla baidīties, ka ūdens apakšā varētu nebūt pietiekami dziļš. Mani dēli vēlējās, lai es lecu, un es vēlējos iepriecināt zēnus, tomēr vilcinājos, jo nebiju pārliecināts, vai patiešām gribu lēkt.

Tas lielais brīdis!

Pēc pusdienām zēni nomazgāja traukus – un izdarīja to divreiz ātrāk nekā parasti. Ar nepacietību gaidīdami lielo piedzīvojumu, viņi pienāca pie manis un jautāja: „Tēti, vai tagad tu esi gatavs iet uz tramplīniem?”

Es joprojām svārstījos, tāpēc centos novilcināt laiku. „Kad es augu,” sacīju, „mums vienmēr mācīja, ka pēc ēšanas jānogaida vismaz stunda un tikai pēc tam drīkst iet peldēties, citādi var rasties krampji. Iesim pēc stundas!”

Atzīšos, es nebūt nebiju pārliecināts par šī noteikuma pamatotību, un šaubos, vai būtu to ņēmis vērā, ja man pašam būtu bijusi liela vēlēšanās lēkt no tramplīniem. Tobrīd tā patiesībā bija tikai atruna, iegansts, kas ļāva man atlikt lēmuma pieņemšanu. Zēni, protams, jutās vīlušies par vēl vienu kavēšanos, bet, tiklīdz stunda bija aizritējusi, viņi atkal bija klāt un uzdeva man to pašu jautājumu. „Tēti, vai tagad tu esi gatavs iet?”

„Labi, iesim,” es teicu.

Pie salas otra krasta klintīm zēni nokļuva tik ātri, it kā es viņus būtu izšāvis no lielgabala. Mēs ar Salliju gan gājām nedaudz lēnāk. Kad nonācām pie tramplīniem, kā jūs domājat, kur stāvēja mūsu puiši? Pie zemākā dēļa? Nekā nebija! Viņi bija pie augstākā dēļa. „Kāp augšā, tēt!”

„Labi, labi, es jau nāku.”

Uzkāpis uz tramplīna, es palūkojos lejup uz burvīgo, iezaļgano kalnu ezera spoguli. Kad stāvi tramplīna galā un skaties uz leju, dēlis tev šķiet divtik augsts, nekā skatoties uz to no apakšas. Kamēr tā stāvēju un raudzījos lejup, mani puiši izkliedza instrukcijas: „Lec! Lec! Lec! Nu, kāpēc tu nelec?”

„Ļaujiet man brītiņu novērtēt situāciju. Es skaitīšu līdz desmit,” es komentēju, „un tad lekšu.”

Zēniem šī ideja patika un, lai mani pasteidzinātu, viņi sāka skaitīt aizvien pieaugošā tempā. „Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi ...”

„Hei!” es viņiem uzsaucu. „Paldies, bet es skaitīšu pats!”

Tā nu es tur stāvēju starp divām vēlmēm, divām mīlestībām. No vienas puses, es mīlēju savus dēlus, gribēju viņus iepriecināt, gribēju piepildīt viņu gaidas, būt viņu varonis. Bet, no otras puses, manai stūrgalvībai nebūt negribējās pārvarēt bailes un spert soli pāri dēļa galam. Tā es stāvēju starp debesīm augšā un zaļajiem ūdeņiem apakšā.

Ar prātu zināju, ka citi ir lēkuši no šī tramplīna un arī es to varu izdarīt. Es vēlējos lēkt ne tikai sevis dēļ, bet arī lai iedrošinātu zēnus. Tomēr, lai spertu šo soli uz priekšu, man bija jāizdara izvēle, jāpieņem gribas lēmums. Līdzīgā situācijā mēs atrodamies un līdzīga cīņa mums ir jāizcīna arī tad, kad tiekam aicināti nodot jeb pakļaut savu gribu Dievam.

Pēdējais lielais solis

Vienmēr, kad mums jāizšķiras starp paša vēlmēm un to, uz ko mūs aicina Dievs, neizbēgami rodas konflikts. Tipiska reakcija uz šo konfliktu ir vilcināšanās. Mēs zinām, ka Dievs mūs aicina pilnībā nodoties, pakļauties Viņam, tomēr mēs svārstāmies un vilcināmies. Mēs zinām, ka citi ir spēruši šo pilnīgās uzticēšanās soli. Mēs zinām, ka Dievs nekad nepieviļ tos, kas Viņam uzticas, un tomēr mēs kavējamies.

Daudzējādā ziņā mēs līdzināmies israēliešiem pēc iziešanas no Ēģiptes. Vienu dzīvi viņi bija atstājuši aiz muguras, bet apsolītajā zemē vēl nebija nokļuvuši. Arī mēs savā ceļā pie Dieva daudz ko esam atstājuši aiz muguras. Varbūt esam atstājuši sliktus ieradumus vai sliktus biedrus. Varbūt ceļmalā ir palikušas doktrināras kļūdas un tradicionāli aizspriedumi. Varbūt esam novērsušies no pasaulīgām izpriecām, mūzikas un modes, bet, galu galā, atskārtuši, ka patiesībā, lai arī mēs varbūt esam izgājuši no savas pagātnes, tomēr nākotnē, kurā mēs esam kopā ar Dievu katru dienu, katru stundu un katru mirkli un mācām arī citiem to darīt, mēs tomēr vēl neesam iegājuši.

Atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, ka mana virzība uz mērķi – pilnīgu nodošanos – nav bijusi viens liels lēciens, bet daudzi mazi, pakāpeniski solīši. Tas nav tāpēc, ka Dievs to tā būtu gribējis, bet gan tāpēc, ka tas bija veids, kā es spēju atsaukties. Manu līdzšinējo dzīvi varētu sadalīt četros posmos.

1. Pirmkārt, es pats noteicu savu dzīvi bez Dieva. Es darīju to un es darīju tā, kā gribēju es pats.
2. Otrkārt, es ļāvu Dievam nedaudz kontrolēt manu dzīvi, tomēr galvenais noteicējs joprojām biju es pats.
3. Treškārt, es nonācu dziļākās attiecībās ar Dievu, un Viņa vadība un kontrole ieguva pārsvaru pār manis paša gribu – vairāk Dieva, mazāk manis.
4. Ceturtkārt, viss manā dzīvē pieder Dievam un nekas man pašam.

Vilcināšanās

Ko Dievs šobrīd saka jums uz jūsu tramplīna? Zinu, ir kāds jautājums, par kuru jūs svārstāties. Varbūt tas ir saistīts ar rakstisko apņemšanos, ko aicināju jūs aizpildīt iepriekšējās nodaļas beigās. Varbūt tā ir kāda īpaši svarīga jūsu dzīves joma, ko Dievs jums atgādināja, kad pārdomājāt, ko rakstīt un ko tomēr nesaņēmāties pilnībā nodot Dievam vai pat nesaņēmāties atzīt, ka tāda pastāv.

Jūs vēlētos šo delikāto dzīves jomu nodot Dievam, bet ir grūti pilnībā noticēt, ka varēsit būt laimīgs, ja no tās atteiksities. Tie ir sātana iespaidīgākie meli. Viņš mūs visus krāpj ar domu, ka laimīgi varam būt tikai tad, ja ejam paši savu ceļu. Neuzticieties izjūtām, bet rīkojieties pēc principa. Jūsu prātam jāpieņem lēmums turpmāk vairs nepakļauties emociju un izjūtu kontrolei.

Ja tā darīsit, atklāsit, ka esat atklājis laimīgas kristieša dzīves noslēpumu. Jūs, tāpat kā es, sapratīsit, ka izšķirošais solis, ko iepriekš esat vilcinājies spert, ir ceļš uz mieru un laimi.

Tieši to es sapratu, kad nolēcu no Volta tramplīna! Tas bija lieliski! Visu ceļu lejup es priekā kliedzu, spiedzu un gavilēju. Un, kad ieniru atspirdzinoši vēsajā ūdenī, jutos dzīvāks nekā jebkad iepriekš. Es izpeldēju krastā un kāpu uz tramplīna vēl un vēl.

Metjū pienāca pie manis un nedroši jautāja: „Kā tu domā, tēt, vai es arī varētu nolēkt?”

„Protams, ka varētu!” es atbildēju.

Viņš uzkāpa uz dēļa un izgāja cauri savam vilcināšanās procesam. Beidzot viņš spēra soli pāri tramplīna dēļa galam. Redzēju, ka zēns ir nobijies, tomēr viņš turējās braši un ielēca ūdenī taisns kā bulta.

Tad pie manis pienāca Endrjū. „Tēt, es arī gribētu lēkt, bet baidos. Vai mēs varētu lēkt kopā?”

„Jā, labi, dēls. Dod man roku. Es visu laiku būšu kopā ar tevi.”

Viņš bija nobijies līdz nāvei! Es nestūmu viņu uz priekšu, bet stāvēju līdzās, kamēr viņš vilcinājās. Es ļāvu viņam skaitīt, un pie desmit mēs lēcām. Kaut jūs būtu redzējis zēna sejas izteiksmi! Jūs būtu nodomājis, ka viņš ir iekarojis pasauli.

Tad mēs visi trīs pievērsāmies Sallijai. Bet viņa mums parādīja drosmes paraugstundu. „Ja jūs lecat, es arī lēkšu!” Un viņa ielēca.

Todien mēs visi mācījāmies pārvarēt savu vilcināšanos un gūt uzvaru pār izjūtām un emocijām, kas kavē spert izšķirošo soli. Kristieša dzīve savā ziņā ir ļoti līdzīga šādam tramplīnam. Tā bieži prasa ticības lēcienu, noteiktu lēmumu negriezties atpakaļ – gluži tāpat, kā mēs nevarējām atgriezties atpakaļ, kad bijām spēruši soli pār dēļa galu. To Dievs gaida no katra no mums.

Dodieties uz priekšu!

Speriet izšķirošo soli un leciet! Jums noteikti izdosies!

Neveiksme nav viena no izvēlēm

Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.
(Marka 10:27)

Daudzi man ir jautājuši, kā viņi savās ģimenēs varētu sasniegt tādas pārmaiņas, kādas ir notikušas mūsu ģimenē. Ne visas ģimenes ir aicinātas atstāt visu un pārcelties uz dzīvi kalnu vientulībā, kā to darījām mēs. Patiesībā vairums cilvēku nav aicināti uz šādu soli, un tomēr mēs visi ilgojamies pēc garīgas atmodas savās dzīvēs. Tas nav viegls uzdevums.

Patiesībā daudziem no mums šķēršļi šķiet gandrīz nepārvarami, un mēs zaudējam cerību. Pamatojoties uz savu pieredzi, es gribu jūs iedrošināt – Dievs, kuru esmu iepazinis, ir neiespējamā Dievs. Bieži vien daudz svarīgāka par naudu, talantiem un iedzimtām nosliecēm ir mūsu attieksme.

Jūs to varat. Jūs varat iegūt mums līdzīgus piedzīvojumus ar Dievu arī tad, ja nekad mūžā neesat spēris kāju nošķirtā dabas nostūrī, kādā dzīvojam mēs. Jūs varat būt drošs, ka jūsu iespēju sarakstā nav ierakstīta neveiksme. Notikumi, kas mani par to pārliecināja, risinājās pirms krietna laika, bet es nekad nenogurstu no šī stāsta, jo tas vienā vai otrā veidā atspoguļojas katra cilvēka dzīvē, dažreiz atbalsojot varonību, bet dažreiz, par nožēlu, šo tik cilvēcisko patiesību: ja jūs ticat, ka kaut kas nav iespējams, tas bieži tāds arī kļūst.

Tas bija 1969. gada 20. jūlijs, un NASA tikko bija izsēdinājusi pirmo cilvēku uz Mēness. Vai jūs atceraties apstākļus? Manas atmiņas par to ir tik dzīvas, ka es pat varu atcerēties vietu, kur atrados. Es biju atceļā no Milvoki, kur biju uz tikšanos ar savu meiteni, Salliju. Es braucu savā kabrioletā un klausījos radio ziņas; es paskatījos augšup uz spožo Mēness ripu un nodomāju: kāds kolosāls notikums!

Visas pasaules uzmanība bija pievērsta pirmajiem cilvēka soļiem uz Mēness. Tas bija vēsturisks sasniegums, pielīdzināms tam, ko paveica Kolumbs, atklājot Jauno pasauli.

Gadsimtiem cilvēki bija raudzījušies debesīs un sapņojuši par iespēju sasniegt spožo Mēness virsmu. Laikā, kad augu, raķešu kuģu ceļojumi uz Mēnesi bija viena no populārākajām tēmām komiksu grāmatās un bērnu stāstu grāmatās, kinofilmās un zinātniskās fantastikas romānos. Tagad Amerikas Savienotās Valstis, atsaucoties prezidenta Kenedija saviļņojošajai runai, beidzot bija sasniegušas augsto mērķi. Viņš bija sagatavojis mums izaicinājumu – nogādāt cilvēku uz Mēness līdz desmitgades beigām. Jutos lepns par savu valsti un apbrīnoju drosmīgos vīrus, kuri bija mūs ieveduši jaunā ērā.

Tas bija ideālisma laiks, kas izplatījās pāri nacionālajām robežām. Šie vīri bija kas vairāk nekā tikai Amerikas pilsoņi; viņi bija visas cilvēces pārstāvji, kā to trāpīgi norādīja slavenie Nīla Ārmstronga vārdi: „Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei.”

Pēc atgriešanās komandu kā varoņus sveica vienā pilsētā pēc otras. Bet 1970. gada 11. aprīlī ceļā uz Mēnesi devās jauns kosmiskais kuģis, tomēr šaubos, vai kāds to vairs atceras. Tolaik kosmiskie lidojumi jau bija kļuvuši ierasti, un neviena no televīzijas sabiedrībām pat neuzskatīja par vajadzīgu nodrošināt šī kuģa pacelšanās tiešo translāciju. Arī laikrakstos šī ziņa parādījās vienīgi kādā no tālākajām lappusēm.

Mediji galu galā tikai atspoguļoja publikas attieksmi, un publikai kopumā bija pavisam neliela interese par misiju, kurai vajadzēja nodrošināt piektā un sestā cilvēka izkāpšanu uz Mēness. Publikas kaprīzā uzmanība parādīja, ka ir iespējams pierast pat pie vispārsteidzošākajām lietām, ja vien ziņas par tām tiek atkārtotas pietiekami bieži.

Neviens, izņemot kosmiskajā programmā iesaistītos, nepievērsa šim lidojumam īpašu uzmanību līdz brīdim, kad no kuģa tika saņemta radioziņa: „Hjūstona, mums ir problēma!”

Veikuši vairāk nekā divsimt tūkstoš jūdžu, astronauti Freds Heiss, Džeks Svaigerts un misijas komandieris Džims Lovels atradās Apollo XIII vadības modulī situācijā, kādu neviens iepriekš nebūtu uzskatījis par iespējamu.

Daudzi no NASA ļaudīm Apollo vadības moduli uzskatīja par gandrīz neiznīcināmu, tomēr kaut kas bija noticis ar tā degvielas elementiem, un vīri zaudēja elektrisko strāvu. Šie elementi bija īsts brīnums – gan tehnoloģiski, gan ar savu vienkāršību. Ar elektrodu palīdzību tika savienota divu veidu degviela, un, pateicoties Dieva radītajiem fizikas principiem, šī sistēma nodrošināja vadības moduli ar trīs lietām, bez kurām astronauti ilgi neizdzīvotu: siltumu, ūdeni un elektrību. Ja astronautu degvielas elementi sabojājās, viņi zaudēja ne tikai iepriekš nosauktās dzīvībai svarīgās lietas, bet arī skābekli, jo tās pašas tvertnes, kas apgādāja degvielas elementus, apgādāja arī kabīni ar skābekli.

Tas viss sākās ar noslēpumainu triecienu, un tūlīt atskanēja galvenās elektroapgādes ķēdes avārijas trauksme. Tas pats par sevi bija pietiekami nopietni, bet, ja kļūme skartu arī otru elektrisko ķēdi, vīrus gaidītu gandrīz nenovēršama nāve. Drīz vien šķita, ka arī otrā ķēde var pievilt, un komanda apvienoja spēkus ar misijas vadību, lai cīnītos par savām dzīvībām un censtos nogādāt bojāto kuģi atpakaļ uz zemes. Ziņa par avāriju tūlīt tika pārraidīta medijos, un televīzijas komentētāji komandas iespēju izdzīvot vērtēja kā viens pret desmit. Pat NASA, kuras ziņu izlaidumi parasti bija optimistiski, apstiprināja, ka astronautu dzīvības ir apdraudētas.

Sakropļotas dzīves

Šodien mēs esam līdzīgā situācijā, Universa Dievam neatlaidīgi cīnoties, lai pārvestu mūs mājās no šīs planētas. Lai to paveiktu, Viņam ir jāsalabo mūsu sakropļotās dzīves. Es šoreiz nerunāju par pasaules cilvēku dzīvēm, bet par to dzīvēm, kuri jau atrodas kristiešu draudzēs.

Kristiešiem vajadzētu būt spēkam nest evaņģēliju pasaulē, taču šodien mēs esam zaudējuši savus degvielas elementus un esam bezspēcīgi veikt savu uzdevumu. Līdzīgi Apollo XIII misijai toreiz, mēs esam bojāti. Mūsu dzīvēs kaut kas ir nogājis greizi, un, lai arī niansēs var būt atšķirības, tomēr mēs visi esam avārijas situācijā uz sava kosmiskā kuģa – zemes – ar savu stūrgalvīgo cilvēcisko dabu. Ja paliksim šādā stāvoklī, mēs iesim bojā. Tā kā problēma kosmosa kuģī visai burtiskā nozīmē bija astronautiem aiz muguras, Apollo XIII komanda nevarēja redzēt, kas tieši bija noticis; līdzīgi kā šiem astronautiem, arī mums var nebūt patiess priekšstats par to, kas īsti ir mūsu problēmu cēlonis.

Tomēr pilnīgas informācijas trūkums nekavēja astronautus sadarboties ar lidojuma vadības centru uz zemes, un tieši tāpat mums būtu jāsadarbojas ar Dievu. Lai izglābtu jūs un jūsu komandu no drošas bojāejas, Dievam ir nepieciešama jūsu sadarbība!

Kad Apollo XIII komanda un vadības centrs uz zemes pārbaudīja sensoru sūtītos datus, viņu pirmā doma bija, ka tie nav ticami. Viss izskatījās tik slikti, ka viņi domāja – problēmai jābūt mērinstrumentos, to rādījumi nevar būt pareizi. Tā ir vairumam cilvēku tipiska reakcija. Esmu ceļojis pa visu pasauli un sastapis tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kuriem dati saka, ka viņi atrodas briesmās, bet viņi to neņem vērā. Kamēr mēs nemainīsim attieksmi un nesāksim domāt ārpus mūsu līdzšinējiem priekšstatiem, mēs nekad nespēsim spert noteiktus soļus, kas ir nepieciešami, lai izglābtu sevi un un mūsu mīļotos no bojāejas.

Visu cieņu NASA inženieriem, kuri lēnām nāca pie secinājuma, ka kuģa vadības modulis mirst, un, kad tas būs nomiris, tas paņems sev līdzi arī tajā esošo trīs vīru trauslās dzīvības.

Jau domas par komandas bojāeju bija briesmīgas, bet šis gadījums mestu drūmu ēnu arī uz kosmisko lidojumu perspektīvu nākotnē. Kuģis nekur neizgaistu, bet riņķotu pastāvīgā orbītā ap zemi, mūžam atgādinot cilvēkiem par viņu neveiksmi. Paturot to prātā, nav jābrīnās, ka zibens ātrumā izplatījās baumas, ka šī varētu kļūt par NASA lielāko katastrofu. Cilvēkus visā pasaulē šausmināja doma, ka astronauti kosmosā mirst bez kādas iespējas glābties.

Kad lidojuma vadības darbinieki novērtēja situācijas nopietnību, viņiem bija jāpieņem ļoti grūti lēmumi. Un kā ir ar jums, mans draugs? Vai arī jums nav jāpieņem smagi lēmumi? Zinu, ka tas ir ļoti grūti, jo arī es esmu gājis cauri šim procesam. Jūs iesit uz priekšu, lai tas maksātu ko maksādams, vai arī turpināsit stūrgalvīgi turēties pie saviem sapņiem un vēlmēm?

Apollo XIII plāns nosēsties uz Mēness bija jāatmet. Šie vīri bija ilgstoši gatavojušies, lai varētu piepildīt savu sapni izkāpt uz Mēness, bet nu viņiem tas bija jāaizmirst un vienkārši jāmēģina dzīviem atgriezties mājās. Viņi zināja, ka tā ir jārīkojas, tomēr tas nemazināja viņu vilšanos. Tāpat ir ar mums – apziņa, ka darām to, kas ir vislabākais, ne vienmēr atbrīvo mūs no katras vilšanās sajūtas.

Kad pieņēmām lēmumu pārcelties no lielpilsētas dzīves ietekmes tālu prom no radiniekiem un draugiem, mums ar sievu bija jāatstāj viss, pēc kā mēs līdz šim bijām tiekušies. Mēs bijām profesionāļi ar lieliem ienākumiem un labu reputāciju. Tomēr mēs nolēmām no tā visa atteikties, lai savā dzīvē varētu praktiski baudīt pestīšanas ieguvumu. Mēs atteicāmies no cerības uz profesionāliem panākumiem. Mēs atteicāmies no saviem sapņiem par materiālu labklājību. Mēs atteicāmies no cerības jebkad iegūt pasaules atzinību. Līdzīgi Apollo XIII komandai, mēs pieņēmām lēmumu darīt to, kas bija jādara! Varbūt arī jūs, līdzīgi man, sapratīsit, ka jums ir jāatstāj sava karjera, savas bagātības, pašreizējā nodarbošanās un pašreizējā dzīvesvieta. Varbūt jums būs jāatsakās pat no savām mīļlietiņām.

Iespējams, jūs sapratīsit, ka jūsu dzīvē ir nepieciešams relatīvi mazāk pārmaiņu, nekā mums, vai varbūt tieši pretēji – vairāk. Atcerieties, mums nav jāseko citiem cilvēkiem; tas ir Dievs, kurš jūs vada, nevis es. Lai jūs iegūtu reālu, ilgstošu un praktisku savienību ar Dievu, jums var nākties atteikties no visa, kas jums ir.

Glābšanas laiva

Apollo XIII komandai bija tikai viena cerība, un lidojuma kontroles centrs to ātri īstenoja. Mēness nosēšanās modulis, ko saīsināti dēvēja par LEM, bija jāizmanto kā sava veida glābšanas laiva, kurā komandas vīri varētu uzturēt dzīvību, līdz varēs atgriezties uz zemes. Viņiem bija mazāk par divām stundām laika, lai veiktu vajadzīgos priekšdarbus un pārietu uz LEM, pirms vadības modulis pilnībā pārstāj darboties.

Komandai tas bija drudžaina satraukuma pilns laiks. Viņiem bija ne tikai jāiedarbina nosēšanās moduļa sistēmas, bet arī jāizslēdz vadības modulis tā, lai vēlāk to varētu no jauna iedarbināt un izmantot, atgriežoties zemes atmosfērā.

Kad pāreja uz LEM bija pabeigta, gan komandas vīri, gan lidojuma vadības centra ļaudis atviegloti uzelpoja, tomēr tas bija tikai īslaicīgs risinājums. Visi zināja, ka nolaišanās modulis, kurā komanda tagad atradās, arī strauji zaudē dzīvības uzturēšanai nepieciešamos resursus. Viņi tikai bija atstājuši kuģi, kurā viņiem draudēja nenovēršama nāve tuvāko pāris stundu laikā, un pārcēlušies uz citu, kurā arī nebija iespējams izdzīvot ilgāk par pāris dienām.

NASA sasauca ārkārtas sanāksmi, un eksperti sprieda, kā stāties pretī izaicinājumam. Problēma bija skābeklis. LEM litija hidroksīda filtrs, kurš tika izmantots, lai atdalītu no kabīnes gaisa oglekļa dioksīdu, pārstās darboties pēc nepilnām divām diennaktīm. Vadības modulī bija vairāki litija hidroksīda filtri, tomēr tie bija konstruēti gluži citādai sistēmai.

Ja skābekļa problēmu izdotos atrisināt, nākamais izaicinājums būs energoapgāde. Lai kādus variantus viņi izskatīja, jebkurā gadījumā enerģijas mājupceļam nepietika. Vēlreiz un vēlreiz pārbaudot aprēķinus, gan NASA inženieri, gan komanda saprata, ka viņiem jāatrod kāds cits risinājums, kā nogādāt kuģi uz zemes.

Vai jūs secināt to pašu? Tik daudzi no mums ir pārgājuši no pasaules – no nenovēršamas nāves – draudzes šķietamajā drošībā, lai vēlāk aptvertu, ka esam tikai novilcinājuši bojāeju, nevis to novērsuši.

NASA struktūrā vecākais lidojuma kontrolieris bija atbildīgs par visiem pieņemtajiem lēmumiem, un viņa vārds bija izšķirošais. Šis varenais vīrs bija Džīns Krancs. Viņš atsauca savus ļaudis no monitoriem un sapulcināja tos brīvā konferenču telpā. Vadītājs sacīja, ka līdz šim viņš nav zaudējis nevienu kuģi un neplāno to darīt arī tagad. Viņš vēlējās dzirdēt no saviem padotajiem dažādus variantus, kā nogādāt astronautus mājās. Neveiksme, viņš sacīja, nav viena no iespējām.

Attieksme

Kāda ir jūsu attieksme? Vai jums šķiet pieņemama bojāta, kropla saikne ar Dievu? Vai jūsu dzīve ir salauzta un saskaldīta? Tā bija mana pieredze, un es ilgojos pēc kaut kā labāka – pēc kaut kā, kas mani izglābtu no manis paša.

Šīs grāmatas nodaļās esmu stāstījis par savām cīņām, savām uzvarām un arī savām sakāvēm, ko esmu piedzīvojis, cenšoties iet kopā ar Dievu. Atkal un atkal esmu pārliecinājies, ka visbīstamākais ienaidnieks sev esmu es pats. Neviens cits man nekad nav nodarījis pāri tik daudz kā es pats. Man ir izteikta tieksme pašam būt noteicējam pār savu dzīvi, un, kad tā notiek, tas ietekmē manu attieksmi. No rīta es varbūt biju pilns entuziasma ļaut Dievam vadīt savu dzīvi, bet pēcpusdienā mans entuziasms bija noplacis, kad Dievs bija atļāvis mani apņemt problēmām.

Mana attieksme mainīja visu: manu skatījumu uz dzīvi – Ak, esmu pārliecināts, ka vispirms viss kļūs sliktāk un tikai tad labāk; manu skatījumu uz savu kristīgo pieredzi – Es nekad nespēšu savaldīt savu raksturu; un pat manu skatījumu uz sievu un ģimeni – Ja vien Sallija šo vai to darītu citādi, ja vien zēni būtu apdomīgāki, es būtu laimīgāks, un man vieglāk izdotos būt kristietim.

Vai jūs ticat, ka neveiksme nav viena no izvēles iespējām, viens no variantiem jūsu dzīvei? Dievs tam tic. Bībelē Viņš saka: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” (Marka 10:27) Dieva attieksme ir tāda tāpēc, ka tā ir patiesība. Jesajas 42:4 par Jēzu sacīts: „Viņš nepagurs un nekritīs.”

Pirmā krīze, kas mums jāpārvar, ir mūsu attieksme. Israēla valsts pastāvēšanas sākumposmā nepārtraukts drauds bija filistieši. Israēla armija nespēja pilnībā uzveikt ienaidnieku, un pārliecinošas uzvaras vietā tai bieži vien bija jāsamierinās ar smagu neizšķirtu. Vienā no šādām sadursmēm ķēniņa dēls Jonatāns devās pret ienaidniekiem divatā ar savu ieroču nesēju. Divi vīri pret veselu armiju? Tomēr viņš bija pārliecināts, ka Dievs iejauksies viņiem par labu. Filistiešu nometne atradās augstienē – tā ir priekšrocība ikvienā konfliktā –, un Jonatāns nebija tāds muļķis, lai vienkārši iemaršētu ienaidnieku vidū.

Jonatāns lūdza, lai Dievs piepilda noteiktus nosacījumus, proti, kad filistieši ieraudzīs viņus tuvojamies, lai tie viņus uzaicina nākt augšā uz savu nometni. Ja tas tā notiktu, tā būtu zīme, ka Dievs filistiešus ir nodevis viņa rokās. Protams, kad ienaidnieki ieraudzīja divus vientuļus vīrus, viņi tos sauca pie sevis augšā, acīmredzot domādami, ka tikuši pie viegla laupījuma.

Tomēr Jonatāns un viņa ieroču nesējs nebija vis viegls laupījums. Cīņas troksnis drīz vien izsauca karalaukā visus israēliešu spēkus – notika kauja, kurā viņi guva izšķirošu uzvaru. Jonatāns bija devies pretī ienaidniekam, lai paveiktu neiespējamo, zinot, ka Dievam tas ir iespējams. Jonatāna attieksme bija viņa vissvarīgākais ierocis. (Sk. 1. Samuēla 14:4-14)

Kāda ir jūsu attieksme? Vai jūs esat starp tiem, kuri uzskata, ka neveiksme ir normāla un uzvaras gūšana pārāk grūta?

Laiks ir kritisks, mans draugs. Jo ilgāk lidojuma vadības centrs domās, ko iesākt, jo mazāk enerģijas kosmosa kuģī būs atlicis, kad pienāks laiks atrasto risinājumu izmēģināt. Cik ilgam laikam jāpaiet, lai jūs pieņemtu lēmumu par savu prioritāti dzīvot ar Dievu un visu pārējo pakārtot tai? Atlikt šī lēmuma pieņemšanu nozīmē pieņemt pretēju lēmumu.

Hjūstona, mums ir problēma!

Pirms divdesmit gadiem mēs ar Salliju nolēmām, ka mums ir problēma. Mēs sapratām, ka, lai to atrisinātu, nepieciešama radikāla rīcība. Mēs piederējām draudzei un uzskatījām sevi par kristiešiem, bet nezinājām, kā dzīvot ar Dievu un pat kā runāt ar Viņu. Es biju draudzes vecākais, tomēr, ja es būtu varējis nodot citiem draudzes locekļiem savu reliģisko pieredzi, viņi joprojām kliegtu uz savām sievām un niknotos uz bērniem. Dziedināšana manā dzīvē nebija iespējama, iekams es nebiju atzinis sev un Dievam, ka man ir problēma.

Biju pievienojies draudzei, un draudze man teica, ka es esmu atgriezies, ka esmu garīgs, bet patiesībā es visu darīju Džima Honbergera un ne Dieva spēkā. Es visu darīju tā, kā gribēju es pats, un vairums cilvēku draudzēs ir tieši tādi paši: viņi ir patiesi, tomēr savu dzīvi kontrolē paši. Viņi iztiek ar savu zināšanu un reformu spēku, bet viņiem nav spēka, ko dod dzīva saikne ar Jēzu.

Tāpēc mums arī ir tik viegli norādīt uz citu vainām, bet tik grūti paskatīties pašiem uz savu dzīvi. Mums nepatīk atzīt, pat ne sev, ka mūsu dzīvē kas var būt nepareizs pašos pamatos. Tomēr, kad raudzījos uz sevi, biju spiests secināt, ka man ir problēma. Es sapratu, ja vien nenotiks dramatiskas pārmaiņas, es esmu un būšu pazudis cilvēks, neskatoties uz maniem amatiem draudzē, reputāciju un teoloģiju. Mēs esam kropli kristieši, tomēr domājam, ka ar mums viss ir kārtībā.

Tikai tad, kad biju aptvēris, cik kropls es patiesībā esmu un cik ļoti man ir vajadzīga dziļāka pieredze ar Dievu, manas dzīves centrā nostājās tas pats jautājums, kas Apollo XIII komandai: kā tikt atpakaļ mājās. Mēs ar Salliju nolēmām doties atpakaļ pie Dieva – lai tas maksātu, ko maksādams. Mēs pacēlām savus skatus augšup un devāmies sasniegt neiespējamo. Mēs vēlējāmies dot savai ģimenei vislabāko, un mēs vēlējāmies pēc iespējas vairāk pasargāt sevi no citām ietekmēm.

Risinājumi ārpus ierastā rāmja

NASA inženieri, kuri strādāja pie kosmosa kuģa problēmu risinājuma, savas nestandarta domāšanas dēļ piedzīvoja nopietnu pretestību. Tiem, kuri uzskatīja, ka vienīgais drošais rīcības modelis ir rīkoties tā, kā tas ir ticis darīts vienmēr līdz šim, viņu ieteiktie risinājumi šķita ļoti riskanti un pilnībā nepārdomāti. Problēma bija tā, ka, izmantojot tradicionālās metodes, astronautus gaidīja gandrīz neizbēgama bojāeja.

Kritiķiem ir idejas un iebildumi, un bažas, bet tas, kā viņiem parasti nav, ir risinājumi. Inženieri, kuri meklēja risinājumu Apollo XIII problēmām, sastapās ar šādiem cilvēkiem, un to pašu piedzīvosit arī jūs, ja mēģināsit būt netradicionāls.

Saziņa

Tāpat jūs piedzīvosit arī to, cik uzdevums ir grūts. Kad inženieri ierosināja pārveidot vadības moduļa gaisa filtrus tā, lai tie varētu darboties nolaišanās modulī, astronautiem bezsvara stāvoklī bija jāizgatavo ierīce, kādu tie nekad agrāk nebija pat redzējuši. Viņi varēja vadīties tikai pēc mutiskajām instrukcijām, ko saņēma no zemes.

Līdzīgā kārtā arī jūs mēģināsit pārbūvēt savu dzīvi pēc parauga, kādu visdrīzāk nekad iepriekš neesat redzējis apkārtējo cilvēku dzīvēs un ģimenēs. Ja domājat, ka tas ir grūti, jums ir taisnība. Vienīgi cieša un nepārtraukta saziņa ar lidojuma vadības centru astronautiem deva iespēju šo darbu paveikt, un arī jums, lai gūtu sekmes, ir vajadzīga tāda pati dzīva saikne ar Dievu. Kāda ir jūsu saziņa ar Galveno Kapteini debesu vadības centrā? Vai tā ir pastāvīga vai traucēta un saraustīta? Vai sarunājaties reižu reizēm? Varbūt nekad? Vai dienas aktivitātes pārtrauc jūsu saziņu?

Savos ceļojumos pa Amerikas Savienotajām Valstīm un vēl trīspadsmit citām valstīm jutos nepatīkami pārsteigts, cik maz no tiem, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, pastāvīgi sazinās ar Viņu. Tas ir nopietni, jo Dievs saka: „Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci.” (Psalmi 32:8) Kā gan Viņš var mūs vadīt, ja mēs neklausāmies?

Ja Apollo XIII astronauti nebūtu uzturējuši kontaktu ar lidojuma vadības centru, viņi būtu gājuši bojā. Vīri kosmosa kuģī ar nepacietību gaidīja katru jaunu vadības centra norādījumu un vaicāja pēc instrukcijām, kas vēl nebija pat līdz galam izstrādātas. Kāpēc viņi bija tik uzstājīgi? Tāpēc, ka no saņemtajiem norādījumiem bija atkarīga viņu dzīvība.

Vai jūs tikpat kāri gaidāt Dieva norādījumus?

Pārbaude

Apollo XIII komandai bija jāīsteno lidojuma vadības centra ieteiktās izmaiņas, un tas bija ārkārtīgi grūti. Tomēr astronauti ļāva misijas vadībai vadīt viņu likteni.

Daudzi no mums ir nodevuši Dievam vadību pār kādu daļu no savas dzīves, un viņu dzīve ir īsts sajukums, jo Dievs nevar to sakārtot, ja Viņa rokās nav pilnīga kontrole. Kosmosa kuģa komandai bija krasi jāsamazina enerģijas patēriņš. Modulī, kas bija kļuvis par viņu glābšanas laivu, vīri izslēdza visas nebūtiskās un arī dažas būtiskas ierīces. Viņi atsacījās no apsildes, un ūdens rezerve bija tik ierobežota, ka komandai bija labi jāpārdomā, pirms iedzert kaut malku. Viņu pārtika sasala. Viņu ķermeņi trīcēja, un ūdens trūkuma dēļ vienam no viņiem sākās nieru iekaisums un drudzis. Tomēr viņi bija gatavi paciest visu, ja tā bija maksa par viņu glābšanu un atgriešanos mājās.

Daudzus no mums Dievs var aicināt darīt to, kas nav mums ērti, bet tas ir nepieciešams, lai mēs izdzīvotu. Tas ir dzīvības vai nāves jautājums, un pakļaušanās vadības centram ir izšķiroši svarīga.

Apollo XIII komandai bija jāveic arī nelielas izmaiņas lidojuma trajektorijā, jo kosmosa kuģis bija novirzījies no kursa. Līdzīgā kārtā arī mums, kad sākam novirzīties no Dieva lidojuma plāna, Viņš darīs to zināmu, un mums būs jāizdara nepieciešamās korekcijas savā ceļā. Es pat nespēju saskaitīt visas tās reizes, kad Dievam ir bijis jāpievērš mana uzmanība un jānorāda, ka esmu novirzījies no kursa. Visdrīzāk, arī jūs piedzīvosit to pašu. Novirzīties no kursa ir viegli; svarīgi ir tas, kā mēs reaģējam uz debesu vadības centra vēstījumiem. Jo ilgāk mēs vilcināmies ar korekciju, jo grūtāk kļūst atgriezties pie pareizā kursa.

Drosme

Lai biedējošos apstākļos saglabātu attieksmi „neveiksme nav viena no izvēlēm”, ir nepieciešama drosme. Ja NASA darbinieku vidū nebūtu drošsirdīgu vīru, kosmosa kuģa komanda būtu gājusi bojā. Apollo XIII komanda pozitīvi reaģēja uz grūto situāciju un nolēma izpildīt savu uzdevumu līdz galam, kaut arī visi apstākļi šķita nostājušies pret viņiem. Arī mums ir nepieciešama tāda pati drošsirdība, lai gūtu sekmes, un mums ir jāgūst sekmes!

1970. gada 17. aprīlī Apollo XIII komanda nolaidās Klusajā okeānā. Prezidents un astronautu ģimenes pirmās devās sagaidīt un apsveikt drosmīgos vīrus.

Sagaidīšanas svinībās viņu misija uz Mēnesi tikpat kā netika minēta. Plānotā misija bija cietusi neveiksmi, tomēr, pateicoties visu iesaistīto kopējām pūlēm komandas glābšanā, šī neveiksme kļuva par vienu no lielākajiem NASA panākumiem. Komanda bija glābta, un pasaule vīrus sveica ar gavilēm. Lai slavēts Dievs! Es ceru kādudien pabeigt misiju, ko Viņš ir devis man.

Nolaišanās

Uz mana galda atrodas Džīna Kranca fotogrāfija ar viņa autogrāfu. Tā šeit ir, lai man atgādinātu – kad esmu kārdināts zaudēt dūšu vai vienkārši izpildāmais uzdevums šķiet pārlieku grūts – neveiksme nav viena no izvēlēm, viens no variantiem. Mans Dievs jau ir guvis uzvaru pār visiem spēkiem, kas tiecas mani nomākt. Viņam ir risinājums visām manām grūtībām, katrai manai mazdūšībai. Viņš atrodas līdzās un vēlas man palīdzēt, cerot un ilgojoties, lai es tikai palūgtu.

Ja tas būtu vajadzīgs, Dievs nodotu manā rīcībā visus debesu spēkus, tomēr es pārāk bieži esmu apraudājis savu likteni un pavēris ceļu bailēm. Mēs piedzīvojam neveiksmes, kaut arī neveiksmei nav jābūt vienam no variantiem. Es, to sacīdams, negribu rādīt ne uz vienu ar pirkstu, es runāju kā cilvēks, kurš pats to piedzīvojis. Turklāt es to saku kā cilvēks, kurš ir sapratis, ka, pilnībā paļaujoties uz debesu Dievu, ciest neveiksmi nav iespējams.

Ko gan jūs varat zaudēt, izmēģinot Dieva ceļu? Kungs nekad jūs nespiedīs kalpot Viņam. Ja jūsu dzīve nav kļuvusi laimīgāka, laulība patīkamāka un ģimene saskanīgāka, Viņš atļauj jums doties prom un rīkoties atkal pēc saviem ieskatiem.

Pat ja esat Viņu ignorējis gadiem ilgi, Viņš aizvien ir gatavs jums palīdzēt – tajā pašā brīdī, kad to atļausit. Kaut arī neesmu vienmēr precīzi sekojis visiem Viņa norādījumiem, es Viņa spēkā cenšos savu grēka sakropļoto kuģi noturēt debesu virzienā. Es ceru un lūdzu, lai jūs rīkotos līdzīgi.

Ja jūs tā darīsit, tad kādudien, un tas būs drīz, mēs – jūs un es – redzēsim pilsētu, kuras vārti ir darināti no pērlēm un kuras ielas ir bruģētas ar zeltu. Ārpus pilsētas vārtiem es varu iztēloties plašus klajumus, kas pakāpeniski pāriet krāšņos pauguros, aiz kuriem slejas majestātiskas kalnu galotnes. Es vēlos pētīt un iepazīt šos mierpilnos pakalnus un dzīvos strautus kopā ar savu sievu, saviem dēliem, dēlu sievām un viņu bērniem. Es vēlos ieiet kopā ar saviem dēliem pa debesu vārtiem un redzēt, kā viņi no paša Kristus rokām saņem dzīvības vainagus.

Sapulcinot savu ģimeni – savu komandu – vienā lielā apskāvienā, vēlos izsaukties: „Sallij, Metjū, Endrjū – un arī jūs – mēs esam mājās!”

Pēcvārds

Kopš mēs pārcēlāmies uz dzīvi nomaļajā kalnu ielejā, ir pagājušas vairāk nekā divas desmitgades. Mūsu mazie zēni kļuvuši par lieliem zēniem, un šodien viņi jau ir vīru briedumā. Tagad varu atskatīties uz savas dzīves pēdējiem divdesmit diviem gadiem, ko arī esmu darījis šajā grāmatā.

Jūs esat kopā ar mani pavadījis daudz laika, lasot par maniem piedzīvojumiem un atziņām, un par to esmu jums pateicīgs. Ja būtu dzīvojis vienā laikā ar izgudrotājiem brāļiem Raitiem, arī es būtu labprāt klausījies viņu piedzīvojumos un atziņās, tomēr, pirms sēsties viņu izgudrotajā lidmašīnā, es gribētu sagaidīt atbildi uz pēdējo jautājumu: vai tā tiešām lido? Tas ir godīgs jautājums, un varbūt arī jūs, dārgo lasītāj, vēlaties man jautāt ko līdzīgu: vai tas, ko esi piedzīvojis, nododoties Dievam, tikpat labi darbosies arī manā dzīvē?

Jā, tas ir iespējams! Programma, kuru īstenojām, lai tuvotos Dievam un tuvinātos savstarpēji kā ģimene, patiešām darbojas! Es nepiedāvāju neko tādu, kas nebūtu pārbaudīts gan mūsu ģimenes, gan simtiem citu ģimeņu dzīvē.

Šis dzīvesveids noderēs arī jums – vienalga, vai dzīvojat pirmatnējā dabas nostūrī, pārceļaties uz laukiem, vai arī paliekat, kur esat, un vienkārši lietojat savā dzīvē tos pašus principus. Šodien Metjū un Endrjū abi ir precējušies ar jaukām sievām un audzina paši savus bērnus. Viņi ir veiksmīgi nekustamo īpašumu tirdzniecības aģenti, specializējušies lauku īpašumos. Viņu bērnībā centīgi veidotie raksturi ir pievērsuši daudzu klientu uzmanību, un ne viens vien ir vērsies pie manis, vēloties uzzināt, kā šajā pasaulē ir iespējams izaudzināt tik izcilus jaunus cilvēkus.

Noslēpums ir vienkāršs: viņus neaudzinājām mēs ar Salliju. Mēs ļāvām to darīt Dievam sadarbībā ar mums. Priecājoties kopā ar mūsu zēniem par viņu panākumiem, mēs aizvien pazemībā paturam prātā, ka mūsu ģimene šādus rezultātus ir sasniegusi, pateicoties vienīgi Dieva žēlastībai.

Tagad, kad rakstu šīs rindas, mūsu nelielais guļbaļķu nams līdzās Gleišera nacionālajam parkam ir mājas vienīgi Sallijai un man. Ar dēliem mēs tiekamies, kad vien tas ir iespējams. Viņi joprojām priecājas par vecāku sabiedrību. Mēs ar Salliju aizvien esam gatavi viņus iedrošināt un atbalstīt.

Turpinot savu kalpošanu, mēs esam izveidojuši Empowered Living Ministries. Šīs bezpeļņas organizācijas mērķis ir mācīt citiem, kā īstenot dzīvē praktisko evaņģēliju, lai tas varētu izmainīt un atjaunot cilvēkus un ģimenes tāpat, kā to piedzīvojām mēs. Mēs patiešām ticam, ka Kristus evaņģēlija būtība ir atjaunotne un spēks Viņā.

Un kā ar nākotni? Vai esam sasnieguši to, ko vēlējāmies, kad sākām mācīties dzīvot ar Dievu un veidot vislabākās attiecības ģimenē? Jā, mēs esam sasnieguši mērķi, uzaudzinot savus dēlus par patiesiem kristiešiem. Bet tā ir tikai norāde uz nākotni. Metjū pusaudža gados loloja domu atklāt kādu slepenu ezeru Kanādas mežos. Tas bija viņa sapnis un viņa mērķis gadiem ilgi. Galu galā viņš to arī sasniedza, bet drīz vien sāka prātot par jauniem piedzīvojumiem un atklājumiem.

Līdzīgi arī mēs ar Salliju raugāmies uz savu nākotni. Viena sapņa piepildīšana nemazina nākamā spožumu. Uzkāpšana vienā kalnā tikai paver skatam vēl varenākus augstumus, ko iekarot. Mūsos kvēlo ilgas ieraudzīt, kas atrodas aiz nākamā pakalna.

Kristīgā dzīve ved aizvien augšup. Tajā būs aizvien jaunas nesavtības virsotnes un aizvien jauni pašaizliedzības bezdibeņi, ko atklāt. Katra jauna pieredze nes līdzi jaunus pienākumus un pieaugošu prieku Kristus, mūsu pastāvīgā Sabiedrotā, klātbūtnē.

Jā, mans draugs, tā lido! Jūs varat būt drošs, tā lido. Atliek vienīgi jautājums – vai jūs lidosit ar to?

Pateicības

Neviens cilvēks nav vientuļa sala, arī rakstnieks ne. Vispirms es gribu atzīt, ka šī nav mana grāmata. Man nepiemīt nedz gudrība, nedz spējas sakārtot uz papīra vārdus, kas varētu palīdzēt citiem ceļā uz patiesu Dieva pazīšanu. Šos noslēdzošos vārdus rakstu, apbrīnā un pateicībā norādot uz patieso Autoru – Dievu, savu Draugu un pastāvīgo Sabiedroto.

Dievs reti izmanto brīnumu līdzekļus, lai sasniegtu to, ko iespējams paveikt caur cilvēkiem, un arī šī manuskripta tapšanā ir piedalījušies daudzi, daži pat neapzināti. Īpaša pateicība manai sievai, karalienei un labākajai draudzenei Sallijai, tāpat arī maniem dēliem Metjū un Endrjū. Jūsu atbalsts un iedrošinājums man ir nozīmējis vairāk, nekā vārdos iespējams izteikt.

Pateicība maniem līdzstrādniekiem Timam un Džūlijai Kenjutsoniem – jūs paņēmāt manu melnbalto un padarījāt to krāsainu. Pateicība Todam Čobateram par palīdzību. Pateicība Brūsam Bārboram par ticību, ka tas var tikt paveikts. Pateicība arī Tomasa Nelsona izdevniecības redaktoriem un darbiniekiem par viņu vērīgajiem komentāriem.

Par autoru

Džims Honbergers ir organizācijas Empowered Living Ministries dibinātājs, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem vienkāršot savas dzīves un izveidot patiesas attiecības ar Dievu. Būdams pieprasīts runātājs un rakstnieks, Džims ceļo pa Amerikas Savienotajām Valstīm un visu pasauli, mācot dzīvot kopā ar Dievu un atjaunot savas laulības un ģimenes attiecības. Viņam un viņa sievai Sallijai ir divi pieauguši dēli, kuriem pašiem jau ir savas ģimenes.