Izlaušanās pie Dieva

Redzot Neredzamo

It kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.
(Ebrejiem 11:27)

Pēc kaujas par Getisburgu ģenerālis Roberts Lī satika virsnieku, kurš bija izanalizējis dažas no trīs dienu ilgajā kaujā pieļautajām kļūdām.

„Jaunais cilvēk,” Lī atbildēja, „kāpēc jūs man to visu neteicāt pirms kaujas? Tagad tas ir saprotams pat tik dumjam cilvēkam kā es.”

Vairums no mums Lī ironisko atziņu, ka pēc kaujas visi gudri, pieņem kā neizbēgamu dzīves daļu, tomēr joprojām paliek šīs atmiņas – šīs neērtās atmiņas par to, kā būtu varējis būt, ja vien...

Ja vien mēs būtu iepriekš zinājuši to, ko zinām tagad. Kurš gan no mums var atskatīties uz savu dzīvi pagātnē, neizjūtot sāpes par pieļautajām kļūdām vai nožēlu par aplamiem lēmumiem vai zaudētām iespējām?

Pat šobrīd, kad lasāt šīs rindas, mirkļi cits aiz cita aizrit mūžībā, veidojot ierakstu, uz kuru jūs atskatīsities nākotnē. Vai jūsu dzīve nākotnē būs tikpat pilna nožēlas kā pagātnē?

Vēlētos, kaut varētu jums parādīt savu kristieša dzīvi kā filmu.

Neviens man nekad nav mācījis šīs lietas, kurās tagad dalos ar jums.

Šo principu atklāšana man prasīja pārbaudījumu un neveiksmju gadus – burtiski gadus.

Es nebiju mierā ar vienkārši intelektuālām zināšanām, tā vietā es ilgojos pēc patiesības, kam būtu praktisks pielietojums manā dzīvē. Kaut šādas ilgas degtu arī jūsu dvēselē! Tas tiešām ir svarīgi, jo reliģija bez praktiskas ikdienas – patiesībā ik brīža – pielietojuma dzīvē ir gandrīz bezjēdzīga.

Kristīgās draudzes agrīnajās dienās mūsu ticība bija stipra un dzīva. Tā tik pamatīgi izmainīja dzīves, ka ļaudis raudzījās ar bijību. Tā bija ticība ar spēku. Mūsdienās draudzes ir zaudējušas savus locekļus un aptraipījušas savas pastāvēšanas iemeslu. Kāpēc ir tā, ka visas kristīgās baznīcas tik daudziem jaunatgrieztajiem liek atkal riebumā no tām novērsties? Kāpēc ir tā, ka tik maz jauniešu draudzēs turpina turēties pie ticības? Kāpēc ir tā, ka laulības šķiršanas statistikā ir tikai pavisam niecīga atšķirība starp kristiešiem un nekristiešiem? Vai esat kādreiz mēģinājis godīgi atbildēt sev uz šiem jautājumiem?

Ir draudžu vadītāji, un viņu atbildes ir radījušas milzum daudz programmu, kuru nolūks ir ķerties pie šīm vājajām vietām draudzēs. Tik daudzas no tām ir cietušas smagas neveiksmes! Kāpēc? Tāpēc, ka šīs programmas vēršas pret simptomiem, nevis risina pašu problēmu. Kristietības lielākā sodība ir tā, ka tikai nedaudzi – ļoti, ļoti nedaudzi – no tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, un pat tikai nedaudzi garīdznieki ir satvēruši evaņģēliju, kas spēj izmainīt visu viņu dzīvi.

Tas bija skaļš apgalvojums, tāpēc ļaujiet man to ilustrēt.

Reiz biju aicināts uzrunāt mācītāju grupu. Esmu tikai sludinātājs – lajs, ierindas draudzes loceklis, nevis profesionāls mācītājs. Ko gan man vajadzētu sacīt, vēršoties pie „ekspertiem”? Stāvot uz paaugstinājuma, sacīju: „Es vēlētos, kaut vienmēr, kad mācītājs stāv kancelē, aiz viņa muguras tiktu nolaists liels ekrāns, kurā būtu redzama viņa dzīve aizvadītajā nedēļā – kā viņš ir izturējies mājās pret savu sievu un bērniem, kā viņš ir reaģējis uz kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Vai jūs būtu ar mieru kāpt kancelē un sludināt šādos apstākļos?”

„Nē!” atbildēja mācītāji.

„Tādā gadījumā, mani draugi, jūs neesat atraduši evaņģēliju. Jēzum nebūtu bijušas problēmas ar šādiem nosacījumiem, un arī mums nevajadzētu būt. Viņš zināja, ka Viņa rīcība bija tikpat taisna un tīra kā Viņa mācība. Nesaku, ka mums jābūt garīgiem pārcilvēkiem, kas nekad nekļūdās, bet kļūdām vajadzētu būt kā izņēmumam, nevis kā likumam mūsu dzīvē. Un, kad esam krituši, Dievs vēlas, lai mēs atkal ceļamies un turpinām savu gājumu ar Viņu, nevis vārtāmies žēlumā pret sevi.

Runājot ar citiem par kristietību, vienmēr esmu atstāstījis savas dzīves piedzīvojumus, tostarp savas neveiksmes. Tie ir kļuvuši par neatņemamu semināru daļu, kuros piedalos, jo cilvēki jūtas piesaistīti un labprāt ieklausās tajos, kas atzīst savas vājības. Vēl svarīgāk, daudzi ir izsalkuši – līdzīgi, kā es biju, – pēc kāda, kas līdzdalītu, kā kristietība izskatās reālajā pasaulē, ne tikai baznīcā vai draudzē.

Problēma ir tad, ja mūsu ģimenēs kļūmes ir drīzāk kā likums, nevis izņēmums. Ja tas ir izņēmums, mūs neuztrauc kamera, un, ja tas nav izņēmums, mēs nevēlamies, lai kāds to redzētu. Izaicinājums jums, Dieva vīri, ir pārvērst evaņģēliju dzīvā, elpojošā realitātē savās mājās, un tad jūs varat to ienest savās draudzēs.”

Agrīnās draudzes vēsture ir atainota Apustuļu darbu grāmatā. Apustuļu darbu, nevis Apustuļu doktrīnu grāmatā, nevis Apustuļu uzskatu grāmatā, nevis Apustuļu svētrunu grāmatā, bet darbu grāmatā. Darbi ir patiesā evaņģēlija pazīme: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:16)

Dārgo lasītāj, vai jūs būtu gatavs piekrist šādai jūsu dzīves pārbaudei? Ja nē, tad es aicinu jūs ar šo grāmatu rīkoties citādi, nekā esat rīkojies ar citām lasītajām grāmatām. Jūs savās rokās turat rokasgrāmatu projektam, ko grasāties īstenot savā dzīvē. Jūs varat ņemt šeit izklāstīto pieredzi un padarīt to par daļu no savas pieredzes. Ņemiet šeit izklāstītās domas un pārdomājiet tās, sakošļājiet, asimilējiet tās praktiskā pielietojumā, līdz tās kļūst par jūsējām.

Lai dzīvotu šādu dzīvi, no jums netiek prasīts daudz. Jums tikai jākopj sevī Dieva pastāvīgas klātbūtnes izjūta visas dienas garumā un pēc tam jābūt motivētam rīkoties saskaņā ar Viņa vadību. Pārāk vienkārši? Pamēģiniet, un jūs redzēsit.

Nepasakot visu līdz galam

Kādu vakaru man piezvanīja cilvēks, ar kuru biju ticies pirms vairākiem gadiem. Toreiz viņš kopā ar ģimeni bija viesojies pie mums, jo viņi vēlējās apskatīt mūsu īpašumu un iepazīties ar mūsu dzīvesveidu. Mēs bijām ar viņiem dalījušies atziņās par praktisko evaņģēlija pielietojumu dzīvē, bet toreiz tas viņus pārāk nesaistīja. Tagad viņš pa telefonu sacīja: „Džim, es gribētu, lai tu ar ģimeni atbrauc pie mums uz nedēļas nogali. Zinu, ka jūs esat iepazinuši praktisko evaņģēliju, un mums ir nepieciešama neliela palīdzība mūsu ģimenes un laulības jautājumā.”

Atbildēju, ka lūgšu par to. Vēlāk, jūtot, ka Dievs man to atļauj, piezvanīju Robam un sacīju, ka mēs būsim.

Kad piektdienas vakarā ieradāmies viņu mājās, Robs vispirms mani uzaicināja nelielā pastaigā divatā. Izrādās, pa telefonu viņš nebija pateicis visu līdz galam jeb, kā teiktu juristi, nebija atklājis pilnu ainu. Izrādījās, ka pirms Roba zvana man, viņa sieva bija paziņojusi par savu nodomu šķirties. Nē, viņa nebija dusmīga uz Robu. Vienkārši viss bija beidzies. Nebija vairs nekādu jūtu. Viņa plānoja Robu atstāt un ņemt līdzi arī bērnus.

Robs bija jautājis, vai sieva paliktu kopā ar viņu, ja viņš mainītos. Viņa bija piekritusi padomāt par to, ja vīrs tiešām mainītos. Robam bija dota viena nedēļas nogale, kurā mainīties, ja viņš gribēja glābt savu laulību.

„Rob,” es sacīju, kad biju uzzinājis visu stāstu, „Dievs, kuru esmu iepazinis, un Viņa evaņģēlijs ir tik varens, ka garantēju tev, ka līdz svētdienai tu vari kļūt jauns radījums Kristū. Bet, Rob,” es turpināju, „nevaru garantēt, ka tava sieva tevi neatstās.”

„Labi, ko lai es daru?” viņš jautāja.

„Vienkārši ņem šo vienu tekstu un izmanto to dzīvē. Tas ir Jēkaba 1:19: „Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties.”

Robs paskatījās uz mani, it kā jautātu: Ko? Es to esmu lasījis daudz reižu, un tu domā, ka TAS var glābt manu laulību?

Līdzīga problēma ar Rakstiem ir daudziem no mums. Mēs izlasām un dodamies savās gaitās, neapstājoties un nepārdomājot, kā lasīto praktiski izmantot dzīvē.

Es turpināju: „Rob, ko tas nozīmē – lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties? Tas nozīmē, ka tev būs jāattīsta jūtīgums dzirdēt Dieva balsi, Dieva klātbūtnes apziņu visā dienas gaitā. Pirmo reizi dzīvē tu ļausi kādam citam vadīt, noteikt savu rīcību. Tev būs jāmācās katru situāciju redzēt caur neredzamā Dieva skatījumu, kurš zina to, ko tu neredzi.

Viss šajā pasaulē kavē ticēt neredzamajam Dievam. Redzamā pasaule ir neredzamā Dieva ienaidniece. Redzamā pasaule sauc pēc tavas uzmanības, uzmācas tavām sajūtām un uzstāj, lai tu klausītos tajā. Tev būs jāsalauž šis ieradums un tā vietā jāmācās klausīties Dieva balsī: „Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jesajas 30:21)

Tā, Rob. Tagad par to, ko nozīmē „kūtrs runāt”. Tas nozīmē, ka mēs katru savu vārdu izjūtam caur Dievu, lai Viņš varētu mūs vadīt.”

Robs nebija paradis pārdomāt savus vārdus. Patiesībā tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš bija nonācis līdz laulības krīzei. Es zināju, ko tas nozīmē, jo pats biju atradies līdzīgā situācijā, un tagad varēju runāt, ņemot vērā piedzīvotās izmaiņas, ko bija nesis šis vārdu pārdomāšanas process.

Atceros kādu rītu, kad biju garāžā tīrījis un asinājis savu ķēdes motorzāģi. Biju uzpildījis degvielas un eļļas tvertnes un nolicis zāģi plauktā gatavu darbam. Man patīk šāda darbošanās, taču nepatīk degvielas smaka, kas iesūcas rokās, tāpēc, pirms ķeros pie citiem darbiem, pa aizmugures durvīm iegāju mājā, lai vannas istabā nomazgātu rokas.

Es ziepēju rokas un biju priecīgs par jauno dienu kopā ar Kungu.

„Ko tu te dari, dārgais?” no durvju puses atskanēja mundra balss.

Pacēlu acis un redzēju Salliju raugāmies uz mani. Tai pašā brīdī sajutu vēlmi atcirst: „Vai tad neredzi, ka es mazgāju rokas? Ko tu tik muļķīgi vari jautāt!” Senāk es būtu pateicis to un vēl daudz ko vairāk. Tomēr tagad, kamēr mana miesa grasījās dumpoties, es dzirdēju mazo, kluso Dieva balsi sakām: „Esi laipns pret viņu, Džim.” Kurā balsī es klausīšos: miesas balsī, kura vēlas gremzties par viņas muļķīgo jautājumu, vai Dieva balsī? Esmu tik pateicīgs, ka izvēlējos sacīt: „Mazgāju rokas, dārgā.”

„Jauki, mīļais. Es tikai vēlējos zināt, kā tev klājas,” mana mīļā sieva atsaucās, un saskaņa starp mums nebija traucēta.

Vīri, kāpēc ir tā, ka pēc kāzām mēs gribam, lai sievas visu dara un runā tieši tā, kā darītu un runātu mēs? Mums būtu jāsaprot, ka mūsu sievu personā Kungs mūsu dzīvē ir ienesis skaistu dažādību un līdzsvaru. Es nebūtu uzdevis tādu jautājumu, kādu uzdeva viņa, tomēr patiesais iemesls, kāpēc Sallija mani tā valdzināja, bija tieši tas, ka viņa domā, rīkojas, izskatās un pat smaržo atšķirīgi no Džima Honbergera. Tās, džentlmeņi, ir labas ziņas!

Es vēlos, lai jūs, vīri, zinātu, ka mana laulība un, pats svarīgākais, mana attieksme pret brīnišķīgo personu, ar kuru esmu precējies, krasi uzlabojās, kopš atzinu un iemācījos novērtēt šīs atšķirības. Ja jūs vēlaties pilnveidot savu laulību, mācieties kopt Dieva klātbūtnes sajūtu un atsaukties tai. Tas vienmēr darbojas, bet Robam tas vēl bija jāatklāj.

„Tagad, Rob, paskatīsimies uz šī teksta pēdējo daļu,” turpināju. „Kūtrs dusmoties nozīmē, ka pat tad, kad sievas vai bērni mūs provocē, mēs izvēlamies palikt Kristū un ļaut mūs kontrolēt Viņa Garam, nevis mirkļa emocijām. Mēs izvēlamies nodot šīs satrauktās jūtas Dievam un atļaut Viņam aizvākt tās no mūsu dzīves, pirms tās ir nodarījušas pāri tiem, kurus mīlam.”

Mūsu pastaiga ieilga, un mūsu noieto ceļu iezīmēja ne viena vien asara. Tovakar Robam bija daudz, par ko domāt. Tā sākās viena no visneparastākajām nedēļas nogalēm, kādu jebkad esmu piedzīvojis.

Nākamajā rītā es ar lielu interesi gaidīju, kas notiks turpmāk. Es lūdzu par šo pāri, kuriem palīdzēt nevarēja neviens cilvēks, bet vienīgi Visvarenais. Mēs tikām aicināti pie brīnišķīgi klāta brokastu galda, un es ievēroju lielu bļodu ar kūpošu auzu putru tieši Roba priekšā. Tikko bija pateikta pateicības lūgšana, Robs piecēlās un grasījās sevi apkalpot. No viņa plūda nepārprotama man pirmajam attieksme.

Sēdēju un prātoju, vai Robs ir pārdomājis, ko nozīmē rīkoties saskaņā ar Dievu, kad pēkšņi viņš pārtrauca iesākto darbību, uz brīdi sastinga un tad pasniedza putras bļodu manam dēlam. Pēc tam viņš apkalpoja manu otru dēlu, manu sievu, mani, savu sievu un bērnus. Kamēr Robs to darīja, palūkojos uz viņa sievu. Viņa raudzījās uz vīru nesaprašanā pavērtu muti.

Es nudien domāju, ka visā viņu laulības dzīves laikā šī bija pirmā reize, kad sieva redzēja vīru vispirms apkalpojam kādu citu, nevis sevi. Robs bija kļuvis čakls klausīties. Kunga Gars bija uzrunājis Roba apziņu, un Robs bija sācis sadarboties ar neredzamo.

Dažas minūtes vēlāk viņa piecgadīgā meita nepieklājīgi – patiešām nepieklājīgi – pārtrauca tēvu, kad viņš runāja. Atceries, iepriekšējā vakarā mēs ar Robu bijām runājuši par to, ko nozīmē būt kūtram runāt un kūtram dusmoties? Tā, lūk, nudien nebija Roba dabīgā nosliece, un to viņš nodemonstrēja, dusmīgi un skarbi apsaucot meitu.

Un tad pēkšņi viņš apklusa. Nekad neesmu redzējis kādu citu darām tā, kā torīt izdarīja Robs. Viņš vienkārši mūsu visu acu priekšā nolieca uz brīdi galvu, un, kad viņš atkal pacēla galvu un paskatījās uz savu meitu, tas bija Dieva Garā. Ikviens varēja redzēt notikušo pārmaiņu. Meita bija ļoti pārsteigta, kad viņš sacīja: „Atvaino” un sāka runāt par viņas uzvedību. Atkal palūkojos uz Roba sievu un redzēju, cik izbrīnīta viņa ir par nepārprotamajām pārmaiņām viņas „bezcerīgajā” vīrā. Sēdēju un vēroju, un pat man bija grūti noticēt šim kontrastam.

Es redzēju, ka šī cilvēka dzīve sāk pārvērsties manā acu priekšā! Neredzamais Dievs vadīja un mācīja šo vīru, un, ļaujoties šim procesam, Robs savā dzīvē piepildīja to, kas teikts Filipiešiem 2:12,13: „Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.”

Līdzīgi piedzīvojumi turpinājās visu nedēļas nogali. Tas bija brīnumaini!

Kādā no sarunām Robs izteica dzēlību pret sievu. Tas bija viens no tiem mazajiem sarkasmiem, par ko visi citi smejas, bet kas ieduras sievas sirdī un liek tai iekšēji raudāt. Tam turpinoties gadu pēc gada, beigu beigās viņa tā nocietinās, ka vienkārši vairs nav nekādu jūtu, un viņa vēlas šķirties. Klusumā, kas sekoja viņa dzēlīgajai piezīmei, Robs raudzījās uz sievu un pēkšņi iesaucās: „Kāpēc gan es tev to nodaru? Esmu tā rīkojies visus šos gadus, kopš esam precējušies. Vai tu man piedosi?” Viņa sejā atspoguļojās patiesa nožēla un nepatika pret sevi. Bet sievas acīs bija asaras, jo beidzot viņā atkal bija iedzirkstījusies cerība.

Svētdienas pēcpusdienā sanācām kopā tikai mēs četri pieaugušie. Vēlējos zināt, ko viņa grasās darīt. Vai viņa šķirsies? Nē, viņa bija izlēmusi neatstāt vīru. „Beidzot esmu ieraudzījusi cerības stariņu.” Mēs atstājām viņus ar šo cerību nākotnei un arī ar brīdinājumu, cik viegli sātans var jauno pieredzi novirzīt no ceļa.

Cerība ir viss, ko daudzi no mums vēlas, kaut tikai cerības stariņu, ka lietas var nokārtoties – vai tās būtu laulības problēmas vai pavisam kas cits.

Arī Mozum bija problēmas. Viņam bija jāved uz apsolīto zemi vesela tauta ar Džimiem Honbergeriem. Vesela tauta stūrgalvīgu, ietiepīgu indivīdu. Nevienam nenovēlu šo darbu! Bet Mozus, „it kā neredzamo redzēdams, .. izturēja”. (Ebrejiem 11:27) Viņš mācījās uz redzamo – pārtikas trūkumu, ūdens trūkumu, sacelšanos, čūskām un elkdievību – raudzīties caur neredzamā Dieva acīm. Kad viņš to darīja, visas problēmas pagaisa. Dievam nekas nebija par grūtu!

Ja mēs kultivēsim šo prasmi un uzticēsimies Viņam, kurš redz un zina visu, mēs piedzīvosim daudz vairāk Dieva rokas vadību savā dzīvē.

„Nē” nav atbilde

Kad jaunajā vietā bijām nodzīvojuši jau vairāk nekā divus gadus, zināju, ka man galu galā būs jāatrod kāda nodarbošanās, bet es aizvien nesapratu, ko tieši man vajadzētu darīt. Ticēju, ka mans visu zinošais Debesu Tēvs zina, kādā virzienā man doties. Tomēr tas bija vēl laikā, kad sekošana Viņa vadībai man padevās ar lielām grūtībām. Dievam nācās būt ļoti neatlaidīgam, lai pievērstu manu uzmanību.

Kārtojot dažādas sadzīviskas lietas pilsētā, satiku vietējā nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmuma īpašnieku. Ar Polu biju sadarbojies, kad pirmo reizi apsvērām pārcelšanos uz Montānu. Kaut arī toreiz viņš mums nebija spējis palīdzēt, Pols bija draudzīgs rietumnieks un arī tagad mani laipni sveicināja. Viņš sacīja: „Zini, es pēdējā laikā par tevi domāju. Es plānoju paplašināt darījumus, iekļaujot arī attālos īpašumus lauku apvidos un kalnos. Domāju, ka tev vajadzētu nākt pie manis darbā.”

Es viņam pateicos par piedāvājumu, bet ideju noraidīju. Galu galā, lielāko daļu dzīves biju nodarbojies ar pārdošanu un zināju, ka nekustamā īpašuma tirdzniecība prasa pavadīt daudz laika birojā un sanāksmēs. Turklāt man būtu jāiegūst licence un es nevarētu strādāt šajā darbā bez telefona. Tolaik vienīgais pieejamais telefons mūsu ielejā bija radiotelefons, un tas bija tik dārgs, ka nebija jēgas par to pat domāt.

Taču ideja atgriezās atkal un atkal. Šķiet, ik reizi, kad atrados pilsētā, es uz ielas vai veikalā sastapu Polu, un ik reizi viņš mani aicināja vēlreiz apdomāt priekšlikumu strādāt pie viņa. Beidzot es piekritu tikties un pārrunāt iespējas. Joprojām biju pārliecināts, ka tā ir veltīga laika šķiešana, bet šķita, ka Pols neatlaidīsies, kamēr viņam neparādīšu, cik šī ideja ir nepraktiska. Tā kādu dienu kopā ar Salliju ierados Pola birojā.

„Nu, Džim, kas tad tev īsti vajadzīgs, lai nāktu pie manis strādāt?”

„Pirmām kārtām, es iesāku, „man nav licences. Tev būtu jāapmaksā visi izdevumi par licences iegūšanu, ieskaitot mācību grāmatas un eksāmenus.”

Pols tikai pamāja, un es turpināju. „Kad apmetāmies uz dzīvi kalnos, es ļoti nopūlējos, lai iegūtu kontroli pār savu laiku. Ja mani iekļautu valdē, tev jāapsola, ka man nekad nebūtu jāapmeklē nekādas sanāksmes. Man jābūt brīvam strādāt tik daudz vai tik maz, cik pats vēlos. Tev būtu arī jāapmaksā visas manas biedra naudas un reklāmas izdevumi.”

„Un tas ir viss, ko tu vēlies?”

„Nē. Tev būs arī jāierīko manās mājās telefons un jāapmaksā visi izdevumi par to.”

„Tas ir viss?” viņš jautāja.

„Jā,” es atteicu.

„Lieliski!” Ar vāji slēptu triumfu viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni, izvilka divas grāmatas un pasniedza tās man. Manās rokās atradās mācību līdzekļi, lai sagatavotos licences iegūšanas eksāmenam.

„Tu neesi pie pilna prāta!” es beidzot izdvesu. Biju piedāvājis viņam vissliktāko darījumu pasaulē. Neviens uzņēmējs nebūtu gatavs uz tādiem izdevumiem bez garantijas, ka tas atmaksāsies.

Pols tikai pasmaidīja un teica: „Dod man ziņu, kad būsi gatavs eksāmenam.” Vēlāk uzzināju, ka Pols bija ievācis ziņas par mani no dažiem darījumu partneriem Viskonsinā. Viņi bija teikuši: „Džims Honbergers vislabāk strādā viens pats. Atstāj vienkārši viņu vienu, un viņš visu izdarīs.”

Ar novēlošanos sapratis, ka Dievs ir vadījis notikumus un pūlējies pievērst manu uzmanību, nolēmu, ka nekustamā īpašuma tirdzniecībai pieiešu ar tādu pašu attieksmi kā visai savai dzīvei kopumā: „Kungs, ko Tu man liksi darīt?” Tiekoties ar klientu, es lūdzu Dieva vadību, lai saprastu, kuru īpašumu viņam vai viņai rādīt, un Kungs svētīja manu paļāvību uz Viņu.

Teicu Polam, ka viņš nav pie pilna prāta, bet vai tā tiešām bija? Drīz vien pārdošanas apjoma ziņā es biju pirmais aģents mūsu birojā, un mūsu birojs bija pirmajā vietā štatā. Padomājiet tik, un es gandrīz biju nonicinājis ideju par nekustamā īpašuma pārdošanu.

Neatkarība no Dieva vienmēr ir bijusi Džima Honbergera dzīves lāsts. Dienu pēc dienas mācos aizvien mazāk uzticēties sev un lūdzu, lai Kungs mani darītu aizvien jūtīgāku pret Viņa Gara vadību. Nelaimīgā kārtā esmu tāds grūtgalvis, ka dažkārt ar izmisumu domāju, vai vispār kādreiz to apgūšu.

Dievs vēlas ikvienu no mums vadīt mūsu dzīves ceļā, bet reizēm mēs šīs vadības jēgu ieraugām tikai vēlāk, kad atskatāmies uz piedzīvoto.

Vai es jebkad mācīšos?

„Džim, vai tu varētu aiziet aizvērt siltumnīcu, pirms ej vakara pastaigā?” kādu vakaru man jautāja Sallija.

„Protams,” es teicu un devos augšup pa nogāzi siltumnīcas virzienā. Siltās dienās siltumnīca ir jāvēdina, lai tā nepārkarstu. Toties naktis šeit kalnos mēdz būt aukstas pat vasarā, tāpēc ventilācijas logi vakarā jāaizver, lai pasargātu pret aukstumu vārīgākos augus. Kad biju beidzis sakārtot siltumnīcu uz nakti, pulkstenis bija seši vakarā.

Parasti vakaros dodos nelielā pastaigā gar upi. Tas man palīdz nomierināties un noskaņoties mūsu ģimenes laikam sešos trīsdesmit. Tovakar man radās ideja paieties gar mūsu īpašuma augšējo robežu, nevis gar upmalu kā parasti.

Tiklīdz sāku iet, jutu mudinājumu: „Džim, tev vajag pastāstīt sievai, uz kuru pusi dodies. Tev var uzbrukt grizli lācis.” Tāda doma šķita muļķīga, tāpēc to noraidīju. Tad es otrreiz jutu šo pašu mudinājumu, un atkal mans prāts turējās pretī.

Te būtu vietā paskaidrojums. Mans īpašums ir īsti džungļi, un pietiek tikai nedaudz attālināties, lai no mājas tevi vairs nevarētu redzēt. Parasti es pastaigājos lejā pie upes, tāpēc pastaiga mežā otrpus mājas nozīmēja atkāpšanos no ierastās kārtības. Ja es gadījumā pazustu, ģimene mani meklētu pie upes, nevis mežā. Ja es būtu pateicis Sallijai, kurp dodos, nevaru apgalvot, ka tas ko būtu mainījis manos turpmākajos piedzīvojumos, tomēr tagad fakts, ka nebiju Sallijai neko teicis, lika man justies nelāgi.

Pēc apmēram divsimt jardiem nonācu pie nelielas, garenas ieplakas. Tikko biju sācis kāpt lejup, sajutu saltumu, kam nebija nekāda sakara ar laika apstākļiem. Paceļot acis, ieraudzīju lāču māti ar mazuļiem. Viņa bija izslējusies pakaļkājās un raudzījās tieši uz mani apmēram no trīsdesmit vai četrdesmit pēdu attāluma.

Kad lācis uz tevi skatās, tas nestāv mierā. Tā kā lāčiem ir vāja redze, tie, pūloties fokusēt skatienu, šūpojas šurpu turpu. Tici man, tikt šādi aplūkotam ir visai biedējoši.

Skatoties uz lāci, man prātā pazibēja stāsts par Elīzu un negodbijīgajiem zēniem, kurus Dievs sodīja ar divu lāceņu starpniecību (2. Ķēniņu 2:23, 24). Prātoju, vai arī mani Dievs grasās sodīt, jo nebiju klausījis mazo, kluso Dieva Gara balsi.

Ar skatienu meklēju kādu koku, kurā varētu uzrāpties, bet tādu tuvumā nebija. Intuitīvi jutu, ka pret šo redzamo problēmu man jāstājas ar neredzamā spēku.

Jēzus sacīja: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.” (Jāņa 10:27) Sapratu, ka nepietiek tikai apzināties, ka Dievs uz mani runā. Nepietiek tikai ar to, ka atzīstu Viņa ilgas vadīt mani manas dzīves ceļos. Man vajadzēja Viņam sekot, bet es to nebiju darījis. Es lūdzu: „Dievs, piedod man! Bet ko lai tagad daru?”

„Noliecies, Džim, ieplakā, lai lācis tevi nevar redzēt. Un tad ātri skrien uz viesu namiņu.” Es tā arī darīju – noliecos, cik zemu varēju, un steidzos uz viesu namiņu. Tomēr pat tagad es pilnībā nepaklausīju. Paldies Dievam, ka Viņš mani nepameta manas kūtrās klausīšanas dēļ. Cik gan pacietīgs ir Dievs, kam mēs kalpojam!

Māte man vienmēr bija teikusi: „Tava ziņkārība reiz sagādās tev lielas nepatikšanas, Džim.” Skrienot pa ieplaku, man radās vēlēšanās palūkoties, ko dara lācis. Galu galā, neviens man pēcpusē vēl nebija iekodis. Paklausot mudinājumam skriet uz viesu namiņu, lācim es biju pagriezis muguru, un man nudien nepatīk atrasties ar muguru pret grizli.

Kad biju apmēram pusceļā līdz viesu namiņam, nogāzes augšmalā ievēroju celmu un nolēmu uzrāpties un paskatīties, ko dara lācis. Atskatījies redzēju, ka vietā, kur lācene bija iepriekš, tagad tās nav. Tur bija redzami tikai lācēni, kurus māte drošības labad bija uzsūtījusi kokā. Tie tupēja kādā duglāzijā, lai netraucētu mātei, kamēr tā tiks galā ar mani.

Un tad es ieraudzīju arī lāceni. Viņa bija izslējusies uz pakaļkājām un stāvēja vietā, kur biju pirms neilga brīža, un skatījās tieši uz mani. Tolaik jau pazinu lāčus pietiekami labi, lai saprastu, ka viņa grasās man uzbrukt. Viņa dzirdēja savus lācēnus raudam kokā, un uguntiņas lāču mātes acīs nepārprotami liecināja, ka viņa nav apmierināta ar Džimu Honbergeru! Palūkojos uz viesu māju un nodomāju, ka nepagūšu līdz tai aizskriet.

Vai jūs zināt, cik ātri skrien grizli? Tie skrien daudz ātrāk par mani! Psalmu grāmatā 34:7 teikts: „Kas bija postā grimis, sauca, un Tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām.” Lūk, tādam Dievam es gribu kalpot. Un vai gan jūs ne? Dievam, kurš izglābj tos, kas Viņu sauc.

Uztraukumā un nožēlā izsaucos: „Kungs, vai es jebkad mācīšos?”

„Vienkārši paliec mierā, Džim, viss būs labi!”

Kamēr tā stāvēju un skatījos, lācis nolaidās uz visām četrām un uzrūca saviem mazuļiem. Vismaz tie zināja, ko nozīmē paklausība, un veikli metās pie mātes. Bija tikai jūnijs, un lācēni vēl bija ļoti mazi, bet jau rudenī tie būs paaugušies un kļuvuši par bijību iedvesošiem plēsoņām, līdzīgiem savai mātei. Kad mazuļi bija atkal pie mātes, lācene, pagriezusies pret mani, ar skaļu rūcienu izteica savu nepatiku un kopā ar bērniem pazuda krūmos.

Uzveikt ieradumu ignorēt Kunga neredzamo klātbūtni mēs varam vienīgi ticībā. Ikvienam no mums jāattīsta garīgā apziņa, līdz tā kļūst par galveno un noteicošo faktoru mūsu dzīvē.

Neesmu vienīgais, kurš iekuļas nepatikšanās, pazaudējot Dieva pastāvīgās klātbūtnes perspektīvu. No šīs problēmas cieš arī mana ģimene. Tā ir bijis vienmēr, kopš pasaulē ienāca grēks. Kad Ieva atnesa Ādamam aizliegto augli, viņš zināja, ka sieva ir bijusi nepaklausīga Dievam. Tomēr Ādams domāja, ka viņa mīlestības pret Ievu dēļ nav iespējams pat pieļaut domu par šķiršanos. Viņš izvēlējās ēst augli, lai paliktu kopā ar sievu, pat ja viņu vienīgā iespējamā kopējā nākotne bija nāve.

Ievērojiet, kā mainījās viņa attieksme, kopš viņa griba un rīcība vairs nebija pakļauta Dievam. Vispirms viņš savā kļūdainajā rīcībā vainoja Ievu, bet pēc tam arī Dievu par to, ka Viņš bija radījis Ievu! „Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” (1. Mozus 3:12)

Esmu novērojis, ka mūsu ģimenē tā vienmēr ir mana sieva, kurai jācieš, kad pazaudēju Dieva klātbūtnes apziņu. Tomēr esmu pārliecinājies arī par to, ka nekas tā neuzlabo mūsu laulības attiecības kā mācīšanās saprast redzamo, manus vārdus un rīcību caur neredzamā Dieva iespaidu.

Vienkārši uzsmaidi, Džim!

Kopš laika, kad sāku pārdot nekustamos īpašumus, daudz kas ir mainījies. Tagad strādāju vienīgi Dievam, mutiski un rakstiski līdzdalot cilvēkiem to, ko Viņš man ir mācījis. Mūsu ģimene tiek aicināta runāt par evaņģēliju visdažādākajās pasaules vietās.

Mēs bijām tikko atgriezušies no sešdesmit dienu ilga Austrālijas un Jaunzēlandes apmeklējuma. Šajās valstīs satikām daudz brīnišķīgu cilvēku un kalpojām viņu vajadzībām. Parasti mēs apmetāmies pie ģimenēm, kuras mūs ielūdza, un šajās sešdesmit dienās ne reizi nebijām ieturējuši maltīti tikai paši vien četratā. Noguruši mēs ielidojām Kalispelas lidostā Montānā. Jutāmies kā dvieļi, kas izlaisti caur vecmodīgo veļas rulli. Visi mūsu enerģijas krājumi bija izsmelti, un mēs ilgojāmies pēc vienatnes un vienkāršas maltītes savās mājās.

Braucot augšup pa Nortforkas ceļu, redzējām, ka zemi klāj divas pēdas dziļš sniegs. Piebraucot pie mājas, sniegs jau bija tik dziļš, ka mūsu pilnpiedziņas automašīna stūma to sev pa priekšu. Kad bijām apstājušies mājas priekšā, lūdzu Sallijai iekurt plīti un pagatavot vienkāršu maltīti.

„Metjū,” es uzrunāju dēlu, „es izkrāmēšu mašīnu un ienesīšu mantas, bet tu palīdzi nolikt tās vietā.” Viņš piekrita. Visbeidzot, palūdzu Endrjū, lai viņš paņem no garāžas sniega pūtēju un notīra celiņus un garāžas priekšu. Katrs ķērās pie sava darāmā, un drīz vien patīkama ēdiena smarža jau vēdīja pretī ik reizi, kad vēru mājas durvis, lai ienestu mantas no mašīnas.

Tā ir taisnība: daudz roku vērš darbu vieglu. Mašīna bija tukša, un es vēlreiz gāju paskatīties, vai kas nav aizmirsts zem sēdekļiem. Pie garāžas redzēju Endrjū, kurš tikko bija pabeidzis darbu un grasījās novietot atpakaļ sniega pūtēju. Zēniem biju mācījis, ka instrumentus nedrīkst pamest netīrus, bet tie ir jānotīra un jānoliek vietā, lai būtu gatavi darbam. Tas nozīmē, ka tādiem darba rīkiem kā motorzāģiem mēs vienmēr uzpildām degvielas un eļļas tvertnes. Tas nozīmē, ka mēs ņemam slotu un iztīrām no sniega pūtēja visu sniegu, pirms novietojam to atpakaļ garāžā.

Tā arī šoreiz Endrjū paņēma ļoti dārgo Fuller Brush slotu, lai tīrītu sniega pūtēju. Motors joprojām darbojās, bet viņam šķita, ka ar slotu var rīkoties pietiekami veikli, lai nekas slikts nenotiktu. Tas viņam aiztaupītu motora izslēgšanu un pēc tam iedarbināšanu no jauna, lai iebrauktu sniega pūtēju garāžā. Līdzīgi mums pārējiem, arī viņš bija noguris no šo sešdesmit dienu piepūles.

Patlaban biju noliecies, pārbaudot sēdekļu apakšas, kad izdzirdu skaļu, nepatīkamu šņirkstoņu, kāda rodas, metālam skrāpējoties pret metālu. Man nebija pat jāpaceļ galva, lai saprastu, kas noticis. Kad paskatījos, redzēju, ka sniega pūtēja mehānisms bija sagrābis slotu un tās metāla kātu savērpis līdzīgu korķu viļķim. Endrjū bija nometies uz ceļiem un centās slotu atbrīvot. Lieliem soļiem tuvojos dēlam, un man uz mēles bija pārmetuma vārdi. Kad nostājos viņam blakus, viņš uz mani neskatījās. Šķiet, viņš ar bailēm gaidīja manu reakciju. Esmu tiešām pateicīgs, ka viņš nepacēla acis uz mani. Tas man deva dažus svētīgus mirkļus, lai dzirdētu Dieva balsi: „Džim, vai tu Man pajautāji, ko tagad vajadzētu darīt?”

„Nu, nē, Kungs. Es zinu, ka viņš rīkojās nepareizi, un domāju viņam nolasīt mazu lekciju, lai viņš saprastu savu kļūdu un citreiz tā nerīkotos,” taisnojos.

„Vienkārši uzsmaidi viņam, Džim!”

„Vienkārši uzsmaidīt? Tu laikam joko, Kungs! Tā taču bija mana dārgā slota, ko viņš tikko sabojāja.”

„Vienkārši uzsmaidi, Džim. Viņa rīcības dabīgās sekas bija pietiekamas.”

Protams, tas viss norisinājās sekundes daļās. Lai par to izlasītu, vajadzīgs ilgāks laiks, nekā bija vajadzīgs, lai tas notiktu. Tad Endrjū pacēla galvu un paskatījās uz mani. Es viņam uzsmaidīju un teicu: „Nāc, iesim tagad ēst!”

Vēlāk pie galda, kad jau ēdām, Endrjū mani uzrunāja: „Tēt?”

„Jā, dēls.”

„Man ļoti žēl. Es rīkojos muļķīgi.”

Zinu, mēs visi dzīvē esam darījuši muļķīgas lietas. Kungam bija taisnība. Viņa rīcības dabiskās sekas bija pietiekamas, lai novērstu tādas rīcības atkārtošanu nākotnē. Endrjū nekad vairs nemēģinātu darīt ko tamlīdzīgu. Ja es būtu sācis lasīt lekciju, kā mana miesīgā daba to vēlējās, mācība, iespējams, būtu palaista garām. Viņa uzmanība būtu veltīta tam, lai aizstāvētos pret tēva dusmām, nevis lai mācītos paškontroli. Ko Endrjū būtu mācījies par evaņģēliju, kam es ticu un ko biju sludinājis iepriekšējās sešdesmit dienas, ja šī vēsts mani nebūtu spējusi aizkavēt izteikt vārdus, kas vēlāk jānožēlo? Es zinu, pie kāda secinājuma viņš būtu nonācis, un viņam būtu taisnība!

Tā ir mūsdienu kristietības problēma. Daudzi jaunieši redz, ka aiz aizvērtām durvīm viņu vecāku reliģija ir tukša, un, kad viņi ir pietiekami veci, viņi atstāj šādu veltīgu, bezjēdzīgu reliģiju. Šādos gadījumos mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, jo mēs neesam mācījušies atzīt Dieva neredzamo klātbūtni un padoties Viņa maigajiem aicinājumiem.

Dievs ilgojas, lai mēs šos principus izmantotu visās mūsu savstarpējās attiecībās neatkarīgi no tā, vai tās būtu attiecības ar draugiem vai ar svešiniekiem, ko sastopam uz ielas. Bet vai tas ietver arī tos, kuri neizturas laipni pret mums? Spriediet pats.

Aizstāvot savas tiesības

Ja kāds dzīvo kalnos, pilnpiedziņas (4x4) automašīna viņam nav greznība vai modes lietiņa kā piepilsētas māmiņām, bet gan absolūta nepieciešamība, īpaši ziemā. Man ir jāpaļaujas uz savu braucamo, lai mana sieva un ģimene nepaliktu nekurienes vidū, tāpēc esmu ļoti uzmanīgs pret savas automašīnas tehniskajām vajadzībām.

Kad pienāca laiks nomainīt manu Toyota Land Cruiser, devos uz pilsētu un nopirku jaunu pilnpiedziņas automašīnu. Pēc neilga laika braucot sāku saklausīt nelāgu skaņu, kas nāca no mašīnas priekšējā riteņa. Tas nebija nekas labs, tāpēc devos pie pārdevēja, un viņš labprāt nomainīja vainīgo riteņa rumbu, jo mašīnai vēl bija garantija.

Kad garantijas laiks tuvojās beigām, līdzīgs troksnis parādījās otrā priekšējā ritenī. Nojauzdams, ka vaina varētu būt tā pati, atkal pieteicos pārdevēja servisā. Jūs jau būsit sapratis, ka viena no mana rakstura vājajām vietām ir tā, ka es ātri iekaistu, ja kas notiek ne tā, kā vajadzētu. To apzinoties, cenšos darīt visu iespējamo, lai viss noritētu gludi. Tādējādi es samazinu kārdinājumu zaudēt paškontroli un kļūt aizkaitināts. Paturot to prātā, pieteicos uz mašīnas pārbaudi kā pirmais tajā dienā, jau uz pulksten astoņiem. Aizbraucis es paskaidroju problēmu servisa vadītāja palīgam un jautāju, cik laika tas prasīs.

„Apmēram stundu,” viņš atbildēja.

Nolēmu, ka izmantošu šo laiku, lai nokārtotu dažas lietas pilsētā, un servisā atgriezīšos apmēram piecpadsmit minūtes pāri deviņiem. Mašīna tad jau būs salabota, un man nebūs iemesla satraukumam.

Atgriežoties ievēroju, ka mana automašīna joprojām atrodas turpat, kur to biju atstājis. Varēja gan būt, ka tas turpat novietots pēc remonta, tomēr kļuvu mazliet nemierīgs un, nelāgu priekšnojautu mākts, devos pie servisa vadītāja palīga.

„Vai tagad viss kārtībā?” jautāju, pienācis pie viņa galdiņa. „Mēs vēl nepaspējām apskatīt jūsu mašīnu,” viņš atbildēja. Varēju just, kā manā miesā briest neapmierinātība. „Un kad jūs to varēsit izdarīt?”

„Nezinu, es patiesībā nedomāju, ka tur ir kāda problēma, Džim.”

Atkal jutu, kā neapmierinātība manī aug. Vēlējos pamācīt viņu un aizstāvēt savas tiesības. Esmu pateicīgs, ka Kungs ir vienmēr klātesošs, lai palīdzētu bīstamā situācijā. Es tiešām biju bīstamā situācijā; briesmas man nesagādāja servisa darbinieks, bet mana paša miesa, kura vēlējās kontrolēt situāciju.

„Atstāj to manā ziņā, Džim, nodod to man,” Kungs čukstēja manās domās.

„Labi, Kungs, Tu vari saņemt manu neapmierinātību.” Prātīgā balsī pavaicāju, kā viņš var zināt, ka tur nav nekādas vainas, ja viņi mašīnu nemaz nav pārbaudījuši. „Varbūt jūs vismaz izbrauksit līkumu un paklausīsities, troksnis ir nepārprotams.”

Viņš negribīgi piekrita, bet jau drīz vien bija atpakaļ. „Nedomāju, ka tur ir kāda problēma,” viņš sausi noteica.

„Vai jūs nedzirdējāt troksni?” vaicāju.

„Jā, es dzirdēju. Bet tas ir normāli, ja ir pieslēgta pilnpiedziņa uz sausa ceļa.”

Tas bija dīvainākais skaidrojums, kādu jebkad biju dzirdējis. „Bet tā ir tieši tāda skaņa, kāda bija otrā pusē, kad tur bija jāmaina rumba,” es tiepos.

„Nē, šī ir citādāka.”

„Kungs, tas nav godīgi!” es klusībā teicu. „Viņš turas pie saviem pieņēmumiem un vispār nespēj saprātīgi domāt.”

„Vienkārši paliec Manī, Džim. Tev nav jāaiziet no Manis, vienalga, kā citi pret tevi izturas.”

„Ja toreiz jūs nomainījāt rumbu, un troksnis pazuda, vai tad jūs nepiekritīsit, ka tur bija problēma?” jautāju.

„Nē, es nekam nepiekritīšu,” viņš atbildēja, sākdams iekaist. „Nu, ko, es nevaru jūs piespiest mainīt rumbu.” „Nē, to jūs nevarat gan,” viņš piekrita.

„Man nākamnedēļ jādodas uz Eiropu, un mana sieva paliks viena kalnos ar šo mašīnu. Esmu pārliecināts, ka tā ir tā pati vaina, kas bija otrā pusē. Turklāt tad, kad atgriezīšos, būs beidzies garantijas laiks.”

„Tās ir jūsu problēmas!” viņš atteica. „Tātad mēs nevaram vienoties?” „Nē, nevaram.”

„Tātad man atliek braukt mājās un atgriezties, kad kļūs sliktāk?”

„Jā, tieši tā,” viņš sacīja, pasniegdams man rēķinu. „Šo samaksāsit kasē.”

Es devos kasieres galdiņa virzienā ar vājuma sajūtu sirdī. „Kungs,” es klusām lūdzu, „visā manā mūžā neviens pret mani nav izturējies tik netaisni, un tagad man par to vēl jāmaksā! Tas nudien ir par daudz!”

„Uzticies Man, Džim, un nodod to visu Man.”

Ak, cik tas ir grūti, kad mūsu tiesības tiek mīdītas kājām un mūsu miesa vēlas labot mums nodarīto netaisnību.

Nezināju, ka Sems, servisa vadītājs, bija vērojis notiekošo, un šajā brīdī viņš mani uzrunāja.

„Džim, vai jūs neesat mierā ar mana kolēģa lēmumu?”

„Kā es varu būt mierā!” es atbildēju un paskaidroju viņam situāciju.

„Ja mēs nomainīsim rumbu, bet troksnis nepazudīs, vai jūs samaksāsit par darbu – vecās rumbas noņemšanu un uzlikšanu atpakaļ?”

„Protams,” atbildēju. „Bet, ja troksnis pazudīs, vai jūs piekritīsit, ka rumba bija bojāta un ka uz šo remontu attiecas garantija?”

Sems piekrita, un mana mašīna tika iebraukta darbnīcā. Rumba tika nomainīta, un troksnis pazuda! Dievs kontrolēja situāciju, un Viņa rokās visu laiku bija manu problēmu risinājums. Man nebija jāaizstāv sevi pašam, jo manā pusē bija Universa Dievs. Man vienkārši bija jāpakļaujas un jānodod viss Viņam.

Vienotība ar Dievu

Vai jūs šajā brīdī jūtat Dieva neredzamo klātbūtni un to, kā Viņš uzrunā jūsu sirdi? Viņš vēlas būt tavs klātesošais Palīgs. „Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” (Jāņa 18:37) Viņš vēlas piešķirt tev spēju dzīvot pāri miesas tieksmei, pāri pasaules pievilkšanas spēkam. Ja mūsu dzīves atklās Dieva spēku, nevis tikai dievbijības formu, pasaule redzēs, ka esam izglābti tagadnē, nevis tikai glābti no pagātnes.

Vairākums mūsdienu draudžu šo spēku ir pazaudējušas, un tas ir iemesls, kāpēc daudzi no tām novēršas. Cilvēki ilgojas pēc spēka, kas tos varētu izglābt no viņiem pašiem, spēka, kas sniegtu prieku jau šajā dzīvē. Viņi alkst pēc kā vairāk nekā tikai bikliem solījumiem par prieku viņpasaulē.

Šāds piedzīvojums ir pieejams ikvienam. Manā dzīvē šī pieredze uzplauka, kad savā sirdī biju nolēmis ik dienas, ik stundas, ik mirkli sadarboties ar neredzamo Dievu. Šodien tā turpina ziedēt un nest augļus. Es to nerakstu kā cilvēks, kurš jau visu būtu sasniedzis un piedzīvojis, bet kā cilvēks, kurš turpina doties uz priekšu. „Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Korintiešiem 4:18)

Kad sāku to saskatīt un saprast, es ik dienas lūdzu: „Kungs, palīdzi man būt tik jūtīgam pret Tavu klātbūtni, lai klusākais Jēzus čuksts aizkustinātu manu dvēseli.” Tagad varu rakstīt kā cilvēks, kurš sāk piedzīvot dziļāku dzīvi. Un neesmu tāds vienīgais. Ceļojot pa pasauli, sastopu citus, kuri bauda to pašu pieredzi, un arī jūs to varat.

To piedzīvot vēlas daudzi, bet, tā kā tas prasa pastāvīgu pašaizliedzību, tikai nedaudzi tā dēļ ir ar mieru ciest savu vēlmju un ieceru sāpīgo bojāeju. Tas lauž manu sirdi, jo viņi ir tik tuvu, viņi sāk to piedzīvot, viņi jūt sirds ilgas pēc vienotības ar Dievu. Viņi redz, ka Dievs tos ir meklējis visu viņu dzīvi, un viņi saprot, kas būtu jāmaina viņu dzīvesveidā, lai vieglāk varētu padoties Dievam. Viņi aptver, ka visas viņu izvēles būtu jāpakļauj Dievam, un viņi atzīst, ka Dievs vienmēr ir blakus, gatavs vadīt, ja vien viņi būs gatavi sekot. Bet viņi nekad nemainās. Tas ir tikai intelektuāls vingrinājums, nevis sirds aizraušanās.

Neļauj tam notikt ar sevi! Robam bija motivācija darīt šo piedzīvojumu reālu, jo viņš bija briesmās zaudēt ģimeni, bet daudzi ir līdzīgās briesmās, tomēr to neapzinās. Kas būs tas, kas motivēs jūs?

Kas notika tālāk?

Divas nedēļas pēc mūsu viesošanās pie Roba ģimenes, sāku domāt, kā gan viņiem tagad klājas. Vai Robs ir kritis atpakaļ savos vecajos ieradumos, vai arī viņš uztur Dieva klātbūtnes apziņu un pakļaujas Viņa vadībai?

Robs piezvanīja. „Džim, sieva ir kļuvusi man par manu labāko draugu! Tas izklausās neticami, bet pēdējās divas nedēļas mēs ar viņu ik vakaru runājamies līdz vēlai naktij. Zini, viņai tiešām ir ko sacīt. Senāk es to nezināju. Es nekad nedevu viņai iespēju. Vēlos tev pateikties!” viņš sacīja.

„Vēl es gribu teikt, ka tu vari brīvi izmantot mūsu stāstu pēc saviem ieskatiem – kā piemēru, lai palīdzētu citiem. Nemaz nezināju, ka sieva domā par šķiršanos. Ja es to nezināju, gan jau ir arī citi vīri, kuri nezina, ka sievas grasās viņus pamest.”

Robs runāja par laicīga zaudējuma risku, bet daudz ļaunāk būtu zaudēt savus tuviniekus – sievu vai bērnus – Debesu valstībai. Vai jūs tiešām domājat, ka viņi var pacelties līdz augstākam garīgās dzīves līmenim par jūsu praktizēto? Vai viņu dēļ ir vērts pūlēties? Jēzus sacīja, ka mēs bijām Viņa pūļu vērti: „Un viņu labā Es pats svētījos nāvē.” (Jāņa 17:19) Vai mums nevajadzētu darīt to pašu mūsu mīļoto labā?

Robs pamazām mācījās ikvienā dzīves situācijā saskatīt Viņu, kurš ir neredzams, un pakļauties Viņa vadībai. Arī mēs ar jums varam to piedzīvot, bet mēs esam tik ļoti paraduši sekot tieksmēm un impulsiem, tik ļoti paraduši reaģēt uz apkārt esošo redzamo pasauli, ka mums nāksies vingrināties, lai dzirdētu Dieva balsi un justu Viņa klātbūtni ikvienā situācijā.

Pāri pasaules haosam, pāri emociju juceklim, augstāk par mūsu intelektuālajām zināšanām ir Dieva klusā klātbūtne, kas gaida mūsu gatavību sadarboties un piekrišanu, lai Viņš mūs varētu vadīt un mierināt. Tā ir atslēga dzīvei, kura nebūs jānožēlo.

Selektīva dzirde

Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!
(1. Samuēla 3:9)

Dažkārt vienkāršs drauga izstāstīts stāsts var labāk atklāt dievišķo patiesību nekā jebkura svētruna. Vismaz es tā jutos, kad draugs man izstāstīja, kā viņš ar sievu izmēģinājis „aklo taku”. Bet vislabāk ļaujiet man dalīties šajā stāstā ar jums viņa paša vārdiem.

„Manas rokas slīdēja pa virvi, kamēr kājas taustīdamās spēra nesteidzīgus soļus. Tie bija tik lēni, ka mans piecgadīgais pavadonis viegli būtu varējis mani apsteigt. Ar katru soli aizvien vairāk aptvēru, ka esmu nonācis tumsas valstībā, kur vērtīgākā no maņām ir dzirde.

Aukstais vējš saldēja manas rokas, tomēr es pretojos kārdinājumam uzvilkt cimdus, jo nevēlējos zaudēt vēl vienu no sajūtām – tausti. Virvei slīdot caur pirkstiem, plaukstas man sniedza vairāk informācijas par noieto distanci nekā kājas. Laiku pa laikam mezgls ziņoja, ka ir noiets vēl viens virves garums. Pagriezienus just es varēju vienīgi pēc izmaiņām virves leņķī.

Gaisā varēja just miklas zemes smaržu, kas tikko bija atbrīvojusies no sniega segas, un liegs ciedru aromāts vēstīja par šo klātbūtni. Vairums smaržu bija siltas un draudzīgas, bet kādā brīdī man degunā iecirtās maitas smaka. Tas droši vien ir beigts briedis, nodomāju. Smaka bija ļoti izteikta, un es nospriedu, ka tās avotam jābūt pavisam tuvu. Tas mani darīja mazliet nervozu, jo iedomājos, ka mēs varētu uzdurties nupat no ziemas guļas iznākušam lācim, kuru varētu būt pievilinājis spēcīgais aromāts.

Ejot uz priekšu, man nācās aizvien vairāk paļauties uz savu dzirdi. Pēdējo sniega palieku kraukšķēšana zem kājām brīdināja, ka ir slidens. Kalnu strauta burbuļojošā skaņa, kļūstot aizvien skaļāka, lika man domāt, vai tikai ar nākamo soli neiekāpšu ledainā ūdenī.

Tomēr visiedrošinošākā skaņa no visām bija mana piecgadīgā dēla balss, kurš šajā piedzīvojumā darbojās kā mans ceļvedis. Viņš mani pastāvīgi informēja un brīdināja: „Te vēl ir diezgan daudz sniega, tēt!” vai „Skaties, tieši priekšā ir celms!” Iekšēji smaidīdams, domāju: es nu gan nevaru neko „skatīties”. Tad pēkšņi uzskrēju viņam virsū. Viņš ar nolūku bija nostājies priekšā celmam, lai aizsargātu mani no briesmām. Apzinoties savu pilnīgo atkarību no viņa, jutos neveikls un bikls.

Kādu laiku mēs gājām klusēdami, un pēc brīža es sāku bažīties, vai tikai viņš nav aizgājis uz priekšu un atstājis mani vienu cīnīties ar neredzamajiem šķēršļiem. Tiklīdz pasaucu, izrādījās, ka viņš ir tieši līdzās. „Lūdzu, nepamet mani,” es lūdzos. Bez viņa acīm es spētu vienīgi taustīties gar virvi. Ar viņa redzi varēju droši doties uz priekšu, paļaujoties, ka viņš mani brīdinās un sargās no briesmām. „Tēt, es nekad tevi nepametīšu!” viņš atsaucās, pārsteigts, ka es vispār varu pieļaut tādu domu.

Beidzot sasniedzu virves galu, un mans ceļojums beidzās. Tiklīdz noņēmu acu apsēju, mani apžilbināja spilgtā dienas gaisma. Kad manas acis pierada un es atkal spēju ko saskatīt, pirmais, ko redzēju, bija mana gida smaidošā sejiņa, kas lūkojās augšup uz mani.”

Es gan neesmu piedalījies šādā atrakcijā kā mans draugs, tomēr esmu piedzīvojis, kā ir maldīties pa dzīvi, taustoties pēc vadības; tomēr Dievs vēlas vadīt mani un jūs tieši tādā pašā veidā. Mēs varbūt maz uzticamies Viņam. Iespējams, nekad savā dzīvē neesam paļāvušies uz Viņu pilnīgi un nedalīti. Mēs varbūt pat nepazīstam nevienu cilvēku, kurš šādi uzticētos Dievam. Tomēr Viņš nezaudē drosmi. Kungs zina, ka jau pašā mūsu dabā ir tieksme atraidīt Viņa vadību. Līdzīgi mazajam zēnam, Dievs ir līdzās, gatavs mums palīdzēt un ir pārliecināts, ka Viņš to var veikt.

Dievs zina visas problēmas, visas sirdssāpes, ar kurām mēs sastapsimies šajā dzīvē, un Viņam ir risinājums katrai no tām. Vēl labāks par problēmu risinājumu ir fakts, ka pats Universa Dievs jūt līdzi mūsu cīņās. Bībele saka: „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Tās nudien ir labas ziņas! Jēzus zina, kas mums jāpiedzīvo. Viņš zina, kā mēs jūtamies, cik mēs reizēm esam noguruši, un Viņš saprot sirdssāpes, ko nespēj saprast pat vistuvākie cilvēki. Gluži kā mana drauga piecgadīgais pavadonis, Viņš apliecina: „Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5)

Atslēga, kas atbrīvo Dieva rokas

Paļāvīga atkarība ir atslēga, kas atbrīvo Dieva rokas darboties mūsu labā. Būdams ar aizsietām acīm, mans draugs bija atkarīgs no tā, kurš varēja redzēt, no viņa norādēm un vadības. Šo mācību man nācās apgūt piespiedu kārtā kādā no daudzajiem lidojumiem, kuros devos, lai uzstātos semināros visā pasaulē.

Tagad esmu mācījies novērtēt gaisa satiksmes kontrolierus kā nekad iepriekš. Es priecājos, ka viņi uz radaru ekrāniem spēj redzēt kopainu, visas iespējamās briesmas un šķēršļus. Viņi par visu rūpējas, un piloti tikai izpilda viņu norādījumus. Tomēr tas ir kas vairāk nekā tikai tehnoloģija. Esmu pateicīgs par patieso ieinteresētību un rūpēm, ko katrs atsevišķs kontrolieris izjūt par viņam uzticēto cilvēku drošību.

Piemēram, kad mans reiss tuvojās Soltleiksitijas Starptautiskajai lidostai, kontrolieris bija perfekti veicis savu darbu, un, pateicoties kontroliera norādījumiem un mūsu pilota prasmei, lidmašīna precīzi virzījās pretī skrejceļam. Mēs laidāmies zemāk un zemāk, līdz atradāmies vairs tikai kādas trīssimt pēdas virs zemes. Pēkšņi neredzamā gravitācijas roka ar varenu spēku iespieda mani sēdeklī, lidmašīnai no jauna palielinot augstumu un uzņemot ātrumu. Kas bija noticis?

Pilots informēja, ka kontrolieris bija pamanījis to, ko aparatūra nebija reģistrējusi. Lidmašīnas šasija nebija pietiekami izvērsta. Kaut arī problēmas novēršana prasīja laiku un mūsu nolaišanās aizkavējās, neviens no pasažieriem neiebilda pret kontroliera brīdinājumu. Viņa prasme bija izglābusi mūs no bojāejas.

Bet atliek tikai kādam norādīt, ka Dievam vajadzētu vadīt mūsu dzīves, ka mums vajadzētu paklausīt Viņa brīdinājumiem un uzticēties Viņa vadībai, lai izvairītos no bojāejas, un mēs jau sākam pretoties, kļūstam aizvainoti, kaprīzi vai īgni. Iemesls tam ir acīmredzams: mēs nesaskatām briesmas, mēs nejūtam savu vajadzību pēc Dieva vadības. Mēs bieži vien vārdos apliecinām savu vajadzību pēc Viņa, tomēr mūsu rīcība noliedz šo vārdu patiesumu.

Starp kristiešiem arvien populārāk kļūst tērpties „dievbijības izskatā, bet tās spēku” noliegt (2. Timotejam 3:5 – 2007. g. tulk.) Piemēram, frāze „Ko darītu Jēzus?” ir kļuvusi par populāru kristiešu kultūras ikonu, kas attēlota uz visa kā, sākot no T krekliem un pildspalvām līdz šķīvjiem un reklāmas plakātiem. Tā ir bijusi svētrunu un jauniešu salidojumu tēma.

Tas izklausās labi. Tas šķiet tik pareizi, tomēr visbiežāk tas ir ar kristietību maskējies humānisms. Cilvēks ir aicināts savā varenajā gudrībā izlemt, kā Jēzus būtu rīkojies katrā dzīves situācijā. Saproti mani pareizi. Es nevēlos knābāt patiesus, neliekuļotus cilvēkus, bet gan parādīt, cik dabīgi mums ir būt atkarīgiem pašiem no sevis, paļauties pašiem uz sevi pat mūsu centienos izskaidrot garīgas patiesības. Zinu, ka esmu bijis tādā pašā situācijā un rīkojies tāpat.

Pats Jēzus mums ir pateicis, kā Viņš izlēma, ko darīt un ko nedarīt: „Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” (Jāņa 5:30) Viņš bija pastāvīgi atkarīgs no Tēva norādījumiem un vadības.

Bieži vaicāju cilvēkiem, ko viņi būtu darījuši, ja būtu bijuši Jēzus vietā, kad Viņš saņēma ziņu, ka viens no Viņa labākajiem draugiem, Lācars, ir slims uz nāves gultas. Mēs, jūs un es, būtu steigušies pie sava drauga un dziedinājuši viņu, bet Jēzus tā nedarīja. Viņš palika, kur bija, un ļāva savam draugam nomirt. Dievs attiecībā uz Lācaru bija ieplānojis ko daudz brīnišķīgāku par dziedināšanu no slimības. Ja mēs būtu bijuši Jēzus vietā, mēs šos plānus būtu izjaukuši, jo neesam raduši visā pilnībā pakļaut savas dzīves Dieva kontrolei. Mēs neesam tā izkopuši savu garīgo jūtību, kā to bija darījis Jēzus.

Mums var šķist pārsteidzoši, ka Jēzum bija jāmācās garīgais jūtīgums, bet Bībele apgalvo: „Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.” (Ebrejiem 5:8) Tā Viņš mums ir atstājis piemēru, kā uzvarēt ne savā, bet Dieva spēkā.

Kungs mums ir sacījis: „Nepaļaujieties uz cilvēku, kam tikai dvaša nāsīs, jo par ko gan tas turams?” (Jesajas 2:22) Tas nozīmē nepaļauties ne uz vienu cilvēku, tostarp uz sevis paša spriestspēju un intelektu. Tas nozīmē pārtraukt vadīt pašam sevi un saskaņoties ar Dievu un ik dienas attīstīt garīgu jūtību, līdz tā kļūst par dzīvesveidu.

Bieži vien ideja, kas teorētiski šķiet saprātīga, izrādās pilnīgi absurda, kad to mēģina praktizēt reālajā dzīvē. Vai jūs būtu ar mieru lidot ar pilotu, kurš tā vietā, lai prasītu norādījumus kontrolierim, rīkotos atbilstoši savām domām par to, ko, viņaprāt, kontrolieris konkrētajā situācijā liktu viņam darīt? Ja mums šāda lidošanas metode nešķiet īpaši droša, kāpēc mēs šādu praksi pieņemam savā reliģiskajā dzīvē? Iespējams, tas ir tāpēc, ka visa mūsu reliģiskā prakse ir nelīdzsvarota.

Mums, cilvēkiem, ir priekšstats, ka līdzsvarotu dzīvi veido Dieva un mūsu pašu dzīves kontroles kombinācija, kur Dievs velk augšup, bet mēs – lejup. Šie spēki tiešām var atrasties līdzsvarā, bet šāds līdzsvars ved uz nekurieni. Tāpēc mums ir jāpārdomā, vai mūsu reliģijai ir praktisks lietojums dzīvē.

Vai tā mūs pastāvīgi ved augšup? Ja nē, tad tas, ko saucam par „reliģiju” vai „ticību”, ir nelaimīga dzīve, kurā tiekam raustīti šurpu turpu. Vēl ļaunāk, tā ir reliģija, kas ļauj mūsu patiesībām piekrītošajam prātam mierināt mūsu domāšanu un attaisnot mūsu rīcību, kaut arī realitātē mēs „sēžam uz sētas”. Tas ir ļaunākais pievilšanas veids, jo domājam, ka ejam pa debesu taku, kaut patiesībā atrodamies visu laiku vienā un tajā pašā vietā, vienā un tajā pašā stāvoklī, un esam tieši tikpat derīgi bojāejai kā toreiz, kad atradām šo lietu, ko sauc par „reliģiju”!

Atceries Robu, ar kuru tikāmies iepriekšējā nodaļā? Roba reliģiskajai pieredzei bija jākļūst praktiskai. Vienkārši intelektuālās zināšanas vien viņu nedarīja par jaunu radījumu Kristū. Kā redzējām, ikvienam, kurš ilgojas pēc kristietības, kas spēj mainīt dzīvi, pirmais solis ir kļūt „čaklam klausīties” (Jēkaba 1:19). Labprātība patiesi klausīties ir atslēga, kas atver durvis efektīvai saziņai visās mūsu attiecībās, savukārt tās trūkums ir vislielākais kavēklis.

Mācīties klausīties

Harolds bija audzināts, viņa paša vārdiem runājot, „kulta tipa” reliģijā. Paaudzies viņš atmeta savas kopienas doktrināros uzskatus, izņemot vienu – vienkāršo lauku dzīvesveidu. Tas joprojām bija tuvs viņa sirdij, tas bija viņa dzīves sapnis.

Savos četrdesmit piecos gados Harolds ir tipisks vidusmēra amerikānis. Viņš ir otrreiz precējies un no abām laulībām audzina trīs bērnus. Kopā ar sievu, trīsdesmit gadus veco Dženiferu, viņš dzīvo pārticīgā Konektikutas rajonā, pavisam netālu no Ņujorkas pilsētas. Viņi abi ir profesionāļi un nopelna labi, bet viņu dzīvesveids prasa arī lielus izdevumus.

Tagad, pusmūžā, Harolds izjūt aizvien pieaugošu neapmierinātību. Pasaulē viņam veicas, tomēr iekšēji trūkst piepildījuma. Būdami nomināli kristieši, viņi ar Dženiferu pēdējo astoņu gadu laikā ir nomainījuši vairākas draudzes.

Arī Dženifera nav pilnībā apmierināta ar dzīvi un meklē piepildījumu. Tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka viņa ir pamāte diviem bērniem no Harolda pirmās laulības un dzīve ir pilna stresa. Veidojot savu jaukto ģimeni, viņai ar Haroldu bija daudz kas jāpieņem un daudz kam jāpielāgojas.

Tagad, kad viņai ir arī pašas bērniņš, Dženifera ir sapratusi, ka viņas sirds aicinājums ir būt mātei. Ja vien viņa varētu palikt mājās. Ja vien viņiem varētu būt vairāk bērnu. Ja vien ekonomiskā situācija nespiestu strādāt algotu darbu, iespējams, viņa būtu laimīga.

Kaimiņu štatā ir īpašums, kurā ietilpst vairāk nekā simts akru zemes – lauki, mežs un ezers. Dzīvojamā māja ir veca, bet labā stāvoklī, arī saimniecības ēka. Tas ir lielisks lauku īpašums, kas to vien gaida, kā piepildīt kāda sapni. Pēc Konektikutas standartiem, tas ir arī lēts īpašums, un, kad Harolds aizbrauca to apskatīt, viņš nekavējoties pieteicās to pirkt.

Virspusēji raugoties, šim pārim ir līdzīgi, savstarpēji saderīgi sapņi, un viņu starpā būtu jāvalda debesīs dzimušai saskaņai. Tomēr patiesībā viss nav tik vienkārši. Reti kurai sievai patiktu, ja vīrs nopirktu īpašumu bez viņas piekrišanas, un Dženifera šo īpašumu vēl nebija pat redzējusi. Turklāt Haroldam attiecībā uz šo īpašumu bija vareni plāni, ieskaitot jaunas dzīvojamās mājas celtniecību. Dženifera, būdama praktiski domājoša, tūliņ saprata, ka, ņemot vērā visus šos papildu izdevumus, viņai nebūs iespējams palikt mājās un audzināt bērnus.

Apmēram trīs mēnešus, kamēr tika kārtoti īpašuma iegādes jautājumi, Dženifera pūlējās izskaidrot savas bažas Haroldam, taču viņš neklausījās. Vīrs uzskatīja, ka viņš ir gudrāks un pieredzējušāks. Spriedze starp viņiem pieauga, un, galu galā, Dženifera atteicās parakstīt pirkšanas dokumentus.

Tam visam vajadzēja uzrunāt Harolda veselo saprātu, tomēr viņš neko neņēma vērā. Viņš uzskatīja, ka viņam ir visas tiesības īstenot savu sapni un nekas nedrīkst viņu kavēt, tāpēc viņš nopirka īpašumu bez sievas piekrišanas.

Sievām daudzkārt jāpiedzīvo selektīva jeb izlases klausīšanās. Varbūt vīrs nav pircis īpašumu bez viņas piekrišanas, bet ir daudz citu veidu, kā mēs, vīri, varam būt nejūtīgi pret sievas interesēm vai bažām.

Attiecības pamazām un pakāpeniski izmainījās. Dženifera naktīs vairs nevarēja gulēt. Darbā viņa kļuva īgna un neapmierināta. Ģimenes laime vairs bija tikai rūgtas atmiņas. Pirmo reizi mūžā viņa sāka atklāti sūdzēties par savu vīru un runāt par šķiršanos. Sīkas nesaskaņas, kam viņa bija radusi mīlestībā raudzīties pāri, tagad kļuva par nepārvaramiem kalniem.

Arī Harolds beidzot juta, ka viņa sāpinātā sieva kļuvusi neatsaucīga, un saprata, ka nav labi. Viņš uzskatīja, ka Dženiferai ir pārāk nervozs darbs, un mudināja viņu meklēt citu nodarbošanos. Harolda nespēja saskatīt savu savtīgumu un nejūtību, savu nevēlēšanos ieklausīties tikai apstiprināja Dženiferas sirdī visļaunāko, ko viņa par savu vīru bija domājusi.

Haroldam tomēr bija jāpiepilda savs sapnis. Tagad viņi maksā divas hipotēkas – vienu par Konektikutas māju, bet otru par Harolda sapņu īpašumu, kamēr Dženiferas sapnis par aiziešanu no darba un dzīvošanu mājās ar bērniem ir sabrucis pīšļos, tas ir upurēts uz spītīgas lepnības un tīšas bezjūtības altāra. Cik ilgi viņi tā turpinās? To varam tikai minēt. Skumji, vai ne? Mēs, protams, neesam tik neiejūtīgi. Vai varbūt tomēr esam?

Kad aplidoju Salliju, biju ļoti atsaucīgs pret viņas viedokli, uzskatiem, domām un ilgām. Es pastāvīgi domāju par viņu. Sēdēdams klasē, aprakstīju ar viņas vārdu visas savas burtnīcas un turklāt vēl izgreznoju ar sirdīm. Tomēr nepagāja ilgs laiks pēc kāzām, kad sāku par viņu domāt aizvien mazāk un mazāk; es sāku izturēties pret viņu kā pret vienu no dzīves ērtībām. Kas notika? Es sarunājos tikai tad, kad man tas bija izdevīgi vai arī kad bija kāda krīze, un mūsu laulība kripatu pa kripatai zaudēja savu aizrautību un svaigumu. Tās īpašās lietas, kas laulības attiecības dara dzīvas un priekpilnas, pamazām izzuda.

Pieņemot Kristus vārdu, kristieši pēc būtības kļūst pielaulāti Viņam. Tomēr pārāk daudzi no mums, kas nesam Viņa vārdu, rīkojamies tāpat, kā Harolds un es savā laulībā. Mēs vai nu ignorējam Dieva vadību, vai dzenamies pēc saviem mērķiem, vai arī attiecamies pret Dievu kā pret vienu no dzīves ērtībām. Mēs veltām Viņam laiku tad, kad tas mums ir izdevīgi, un metamies pie Viņa tad, kad dzīvē piedzīvojam tādu vai citādu krīzi.

Mana laulība uzlabojās tikai tad, kad uzlabojās saziņas kvalitāte starp mani un Salliju vai, citiem vārdiem, kad sāku mācīties patiesi klausīties viņā. Šis princips ir spēkā visās attiecībās. Efektīva komunikācija vienmēr sākas ar ieklausīšanos otrā. Manas attiecības ar Dievu šī principa patiesumu ir atklājušas atkal un atkal.

Klausīšanās Dieva balsī mūsdienu sabiedrībā ir gandrīz pilnībā izzudusi māksla. Tāpēc papētīsim tuvāk saziņas kanālus starp Dievu un cilvēku.

Bībele, mūsu drošais enkurs

Bībele ir pirmais, kas vairumam cilvēku nāk prātā, domājot par veidu, kā Dievs sazinās ar cilvēci. Bībele tiešām ir tā, kas sniedz mūsu prātam sapratni par Dievu un norāda, kā veidot attiecības ar Viņu. „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16, 17)

Tomēr šī pati Bībeles grāmata mūs brīdina, ka Raksti var tikt nepareizi saprasti un nepareizi izmantoti. „Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15)

Par Bībeles pētīšanu ir sarakstīti neskaitāmi sējumi, un dažkārt tas var būt mulsinoši. Lai ko jūs būtu izmēģinājis savās Bībeles studijās līdz šim, vēlos jūs iedrošināt nolikt malā visas citas grāmatas un idejas un vienkārši vērsties pie Dieva Vārda ar sirds ilgām pēc praktiskas Dieva vadības šajā dienā. Vērsieties pie Rakstiem kā grēcinieks, kuram nepieciešama glābšana, un kavējieties Dieva klātbūtnē. Rimstieties un atzīstiet, ka Viņš ir Dievs (Psalmi 46:11).

Ja jūs tā darīsit, Bībele kļūs par ko vairāk – tā vairs nebūs tikai svētā vēsture vai norādījumu kopums, kā dzīvot svētu dzīvi. Bieži mēs varam dzirdēt Dieva balsi runājam no Bībeles lappusēm personīgi uz mums.

Patiesa reliģija jeb ticība ir ticība, kas izmaina visu dzīvi. Tā ir eksperimentāla ticība. Tā nav tikai teorija, bet kas tāds, ko mēs izmēģinām praktiskā veidā. Šeit Bībele iemirdzas visā spožumā. Bībele mums nodrošina enkuru un drošu mērauklu, pie kuras varam pārbaudīt visas savas domas un izpratni. Lai arī Bībele nav vienīgais veids, kā Dievs uz mums runā, tomēr tas ir standarts, pēc kura tiek vērtēti visi pārējie.

Daba

Daba joprojām norāda ceļu pie sava Radītāja. Tieši atrazdamies dabā, es mācījos pazīt Dieva balsi. Kad mēs līdz minimumam samazinām „civilizētās” sabiedrības traucēkļus, mūsu cilvēciskais prāts kļūst spējīgāks uztvert to, ko vēlas sacīt Dievs. Kaut arī daba ir grēka izpostīta un sakropļota, tā joprojām atklāj mūsu Dieva gudrību un kārtību. Baudot radības majestātiskumu un krāšņumu, mēs varam sajust mūsu Dieva vareno spēku un arī mūsu pašu mazumu.

Tomēr cilvēka prāts pat viscēlāko pieredzi var sagrozīt sev pašam par postu. Čārlzs Darvins devās uz brīnišķīgu vietu un tur, atrodoties starp vieniem no visskaistākajiem Dieva radības paraugiem, juta, ka daba uzrunā viņu. Bet šo vēsti, ko viņš domāja dzirdam, viņš nepakļāva Rakstu pārbaudei. Ja viņš būtu klausījis Dieva pavēlei – „Pie bauslības un pie liecības! Ja tie nerunā saskaņā ar šo vārdu, tad tas ir tāpēc, ka tajos nav gaismas” (Jesajas 8:20, NKJV) –, tad viņš nebūtu nonācis tumsā un maldos, domādams, ka ir atradis jaunu un aizraujošu gaismu.

Providences vadība

Dievs mūs uzrunā arī caur savu vadību mūsu dzīvē. Cenšoties iegūt mūsu uzmanību un pieķeršanos, Viņš veido apstākļus mums par labu. Tā no Viņa puses nav patvaļīga rīcība, lai kontrolētu mūs, bet, līdzīgi cilvēciskajiem vecākiem, Viņš darbojas un sagādā vislabākos apstākļus, lai Viņa bērni – jūs un es – varētu izdarīt pareizas izvēles.

Atcerieties, kad devos pirkt zemi, taču atklājās, ka tā pārdota citam burtiski pēdējā brīdī? Vai Dievs mani vadīja? Tobrīd man tā nešķita, bet patiesībā tā bija, un arī uz jums Viņš runās caur šādu providenciālu vadību jūsu dzīvē.

Šim apstāklim ir arī otra puse, ko saucu par vilnu. Soģu grāmatas 6. un 7. nodaļā varam lasīt stāstu par Gideonu, kuru Dievs aicināja atbrīvot Viņa tautu. Gideons dzirdēja Kunga norādījumus, bet viņš šaubījās par savām spējām un piemērotību, tāpēc viņš lūdza, lai Dievs apstiprina norādījumus, izmantojot vilnu.

Un Gideons sacīja Dievam: „Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis, redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona: ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.” Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens.

Tad Gideons sacīja Dievam: „Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi gribu Tev ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka pārbaudu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa.” Un Dievs tā arī lika notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa. (Soģu 6:36-40)

Arī es esmu izmantojis vilnu. Nē, es nekad neesmu burtiskā nozīmē izklājis vilnu uz zemes. Dažos gadījumos varbūt pat būtu bijis labāk, ja tā būtu darījis, bet ļaujiet man jums pastāstīt par manu pieredzi ar vilnu.

Kad tikko biju kļuvis par kristieti – vai varbūt pareizāk būtu teikt, kad domāju, ka esmu kļuvis par kristieti –, es ar šaujamo loku medīju briežus. Ik reizi, kad to darīju, dzirdēju Kungu runājam uz manu prātu. Klusa un rāma balss man sacīja: „Noliec savu loku, Džim.”

Zināju, ka tas ir Kungs, un sapratu, ko Viņš vēlas, lai es darītu, bet es pretojos. Diezgan dumpīgi sacīju Kungam: „Labi, ja Tu gribi, lai es pārtraucu medīt ar loku, atsūti pie manis kādu ar 35 milimetru kameru ar teleobjektīvu, jo es tomēr vēlos iet uz mežu. Un vēl, Kungs, lai kameru viņš man pārdotu par puscenu!”

Pēc šīs lūgšanas jutos drošībā. Biju Dieva priekšā nolicis izaicinošu vilnu, devis Viņam neiespējamu uzdevumu, manas nepakļāvīgās sirds aizbildinājumu. Nekad neizteiktu tādu lūgšanu šodien! Bet tas bija toreiz.

Pēc kāda laika man piezvanīja jauns cilvēks, mūsu draudzes kolportieris, kurš apmeklēja mājas pilsētā, pārdodams kristīgo literatūru. Viņš jautāja, vai varētu mani satikt. „Protams, atnāc,” atbildēju.

Drīz vien viņš bija klāt, nesdams līdzi prāvu brūna kartona kārbu. Manī tūlīt pamodās ziņkāre, bet viņš nesteidzās mani iepazīstināt ar kārbas saturu. Beidzot, ērti iekārtojies krēslā, viņš rāmi teica: „Man tev ir kas stāstāms.”

„Klāj vaļā!” nepacietīgi izsaucos.

„Es staigāju no mājas uz māju ar grāmatām, un tā es nonācu pie vienas ģimenes. Viņus ļoti interesēja Bībeles stāstu grāmatu komplekts, nu, zini, tās ir grāmatas bērniem. Bet viņi nevarēja atļauties tās nopirkt. Tās ir visdārgākās no manām grāmatām, komplekts maksā apmēram 300 dolāru. Tomēr viņi tās ļoti vēlējās! Es to redzēju viņu acīs. Ne jau tikai bērni, Džim. Arī vecākiem tās ļoti patika. Es tiešām vēlējos, lai viņi varētu iegādāties šīs grāmatas, bet nudien nezināju, kā palīdzēt.

Tad ģimenes tēvs izteica man piedāvājumu. Viņš sacīja: „Man ir šī kamera. Es to nupat nopirku pirms neilga laika. Tā ir trīsdesmit piecu milimetru kamera ar labu teleobjektīvu. Es par to samaksāju vairāk nekā sešsimt dolāru, bet es to labprāt apmainītu pret jūsu grāmatām.””

Mans jaunais draugs brīdi klusēja. „Džim,” viņš sacīja visā nopietnībā, „es stāvēju, nezinādams, ko atbildēt, un tad man prātā ienāca tavs vārds. Bija tā, it kā kāda balss man pavisam skaidri sacītu: „Pieņem šo piedāvājumu. Džims nopirks kameru.” Tā es piekritu mainīt grāmatas pret kameru. Vai tu nopirksi šo kameru?”

Vārdos nav iespējams izteikt, kā tobrīd jutos. Kamēr es izrakstīju čeku, pār maniem vaigiem ritēja asaras. Zināju, ka man nevajadzēja lūgt to lūgšanu, tomēr Kungs saprata. Es atbrīvojos no sava loka un kopš tā laika neesmu vairs medījis.

Dieva mudinājumi

Iespējams, vispārprastākais no veidiem, kā Dievs runā uz mums, ir ietekmējot mūsu prātu. Daudzi man saka: „Es nekad nedzirdu Dievu uz mani runājam tā, kā tu saki, Viņš runā uz tevi.” Es parasti atbildu: „Tu dzirdi gan, tikai tu neapzinies, ka tā ir rāmā un klusā Dieva balss, vai arī tu esi tā iemācījies ignorēt Dieva mudinājumus, ka tos vairs nesaklausi.”

Vai esat ievērojis, ka cilvēki, kuri dzīvo blakus dzelzceļam, šķiet, vispār vairs nemana garām braucošos vilcienus, kamēr viesiem šis troksnis šķiet apdullinošs? Mēs varam izdarīt to pašu ar Dievu. Kad mēs neatlaidīgi ignorējam Viņa mudinājumus, tie vienkārši sajaucas ar fona troksni, līdz kļūst gandrīz neuztverami.

Man ir kāds draugs; lai aizsargātu viņa privātumu, saukšu viņu par Arnoldu. Viņš pienāca pie manis pēc svētrunas un sacīja: „Džim, tu sacīji, ka Dievs uz tevi runā, bet es nekad neesmu dzirdējis, ka Viņš tā uzrunātu mani.”

„Viņš runā uz tevi, un tu esi Viņa balsi dzirdējis,” es teicu.

„Tu domā?” Arnolds skeptiski pārjautāja.

„Protams,” es apstiprināju. „Atceries, kad pēdējo reizi lielveikalā pie kases tavas acis pievērsās tenku žurnāliem vai tiem ar trūcīgi ģērbtām sievietēm uz vāka, ko Kungs tobrīd sacīja tavā prātā?”

Biju gandrīz pārliecināts, ka zinu pareizo atbildi. Iespējams, Arnolds nebija izveidojis tādas attiecības ar Dievu, kas ietvertu reālu komunikāciju, bet es zināju, ka viņš sevi uzskata par kristieti. Neviens, kurš pret kristietību attiecas nopietni, nevar raudzīties uz šīm bagāto un slaveno blēņām un sēnalām vai uz pēdējās modes jutekliskajiem attēliem bez Dieva pamudinājuma pasargāt viņa prātu no visiem šiem sārņiem.

„Viņš sacīja: „Neskaties!”” Arnolds atbildēja.

„Un ko tu darīji?”

Klusums.

„Ko tu darīji?” jautāju vēlreiz, bet viņš man neatbildēja.

Ak, mani draugi, nav tā, ka mēs nedzirdētu Dieva balsi, bet mēs esam iemācījušies neatsaukties Viņam. Es to saucu par selektīvu dzirdi jeb selektīvu klausīšanos. Tas ir tas, kas liek mums domāt, ka mēs dzīvojam bez Viņa vadības.

Protams, ne jau viss, kas ienāk mūsu prātā, ir Dieva mudinājums. Dažādas idejas mūsu galvā var rasties no trim avotiem. Pirmkārt, domas var ierosināt Kunga Gars. Otrkārt, avots var būt mūsu pašu miesa, kas ietver mūsu kaislības, tieksmes un vēlmes. Visbeidzot, mēs dzīvojam pasaulē, kuru velns ir ievilinājis dumpī pret Dievu, un mūs viņš vilina uz grēku ne mazāk, kā to darījis ar iepriekšējo paaudžu cilvēkiem. Tad kā gan mēs varam izvērtēt domas, kas ienāk mūsu prātā, un atšķirt tās?

Mēs varam un mums vajadzētu visus mudinājumus pakļaut Dieva Vārda pārbaudei. Tomēr ir reizes, kad viena vai otra doma pati par sevi nav ne pareiza, ne nepareiza. Kā piemēru atcerieties gadījumu, kad Kungs, lai glābtu no traumas vai pat nāves, mudināja mani nostāties zāģējamā stumbra otrā pusē. Raugoties no morāles viedokļa, tur nebija nekā nepareiza, lai kurā pusē es stāvētu. Tas nebija saistīts ne ar vienu Bībeles principu, pēc kura būtu varējis šo mudinājumu pārbaudīt. Taču toreiz es jau biju sācis apgūt Dieva balss klausīšanos.

Jo vairāk mēs klausīsimies Viņa balsi, jo pazīstamāka tā kļūs – tas ir gluži tāpat kā ar jebkuru draugu. Viens no kritērijiem, pēc kura es vērtēju prāta pamudinājumus, ir šis: ja es tieku mudināts uz pašaizliedzību – citu vajadzības un jūtas vērtēt augstāk par savējām –, tad šādam mudinājumam varu droši sekot. Šādas tieksmes ir svešas manai iedzimtajai grēcīgajai dabai, arī sātanam šādas īpašības nepiemīt.

Mums ir jāsaprot, ka cilvēka prāts, kaut arī vājš un kļūdains, ir un paliek vienīgais kanāls, pa kuru Dievs var ar mums sazināties. Tiem, kuri meklē iespēju sazināties ar Visuma Valdnieku, vajadzētu izvairīties no visa, kas vājina prāta darbību. Prātu un uztveri ietekmējošu ķīmisku vielu lietošana, lai sasniegtu tā saukto augstāko esības stāvokli, ir pietiekams iemesls ļoti skeptiski vērtēt šķietamās vēstis, ko cilvēks saņem, atrodoties šādā stāvoklī. Dievs mūs aicina izmantot spriešanas spējas, ar kurām Viņš pats mūs ir apveltījis: „„Nāciet tagad un spriedīsim kopā,” saka Kungs.” (Jesajas 1:18, NKJV)

Daudzi, daudzi cilvēki apzinās, ka savās domās saņem vēstis, kuru izcelsme ir ārpus viņiem pašiem. Nelaiķis dziedātājs, komponists un dziesmu tekstu autors Džons Denvers savā dziesmā „Uz sapņa spārniem” to ir izteicis šādi: „Es ieklausos balsīs, kas ir manī, jo zinu, ka tās mani vadīs.”

Dažus kristiešus, ar kuriem esmu par šo jautājumu runājis, šie iekšējie mudinājumi ļoti mulsina, jo tie līdzinās vēstīm, ko saņem Jaunā Laikmeta (New Age) kustībā iesaistītie. Man ir draugi, kuri patiesībā pieder Jaunā Laikmeta kustībai, un viņu dzīvesveids ļoti līdzinās manējam. Viņi ir brīvi no kredītiem. Viņi dzīvo skaistās meža mājās. Viņi ēd veselīgu ēdienu. Un, jā, līdzīgi man, arī viņi dzird mudinājumus savās domās un izvēlas tiem paklausīt.

Tomēr viņi atsakās saskaņot savu dzīvi ar Dieva Vārdu, viņi nešķiro šīs balsis un neatzīst, ka tās varētu būt arī no velna. Gari, kas uz viņiem runā, ir tik prasīgi, ka nosaka pat to, kādi krekli šiem cilvēkiem jāvalkā. Viņiem nav citas izvēles, kā vien kalpot savu domu dievam. Mani tas ļoti skumdina, jo viņi atrodas tik tuvu patiesībai un tajā pašā laikā tik tālu no tās.

Lai cik ļoti mēs ilgotos pēc Dieva vadības savā dzīvē, pastāv briesmas, ka mēs vērsīsimies pie Dieva bez pakļāvīga gara, kas būtu labprātīgs paklausīt visam, uz ko Viņš mūs aicinās. Ja mēs negribam neitralizēt savas vēlmes, mēs būsim tendēti izmantot savus lolotos mērķus un idejas kā standartu, pēc kura vērtēt domas un pamudinājumus. Ja mums galvā rodas doma, kas atbilst mūsu iepriekšējiem priekšstatiem vai aizspriedumiem, nav grūti pieņemt, ka tai jābūt Dieva vēstij.

Iespējams, lielākais šķērslis brīvai un atvērtai saziņai ar Dievu ir tas, ka mēs nepiešķiram Dievam ekskluzīvas tiesības savā dzīvē. Dievs vēlas būt kopā ar mums katru dienu kā mūsu pastāvīgais pavadonis un sabiedrotais. Kungs vēlas, lai mēs dienas gaitā sarunātos ar Viņu un paļautos uz Viņa gudrības vadību, vienalga, vai strādājam, atpūšamies vai tiekamies ar draugiem.

Varbūt arī jums ir līdzīga nosliece kā man – kad ir darāms darbs, nobīdīt Dievu sāņus. Tas ir gandrīz tā, it kā es teiktu: „Labi, Jēzu, pasēdi te. Man tagad ir kas jāpaveic!”

Neatkarības lāsts

Tieši tā notika todien, kad dzirdēju dēla balsi no pirmā stāva saucam: „Tēt, mamma grib mazgāt veļu, bet ģenerators nedarbojas!”

Ar šiem nedaudzajiem vārdiem pietika, lai izraisītu manā dzīvē krīzi. Tobrīd sēdēju pie rakstāmgalda un studēju Dieva Vārdu. Nevar būt vēl labāks laiks kārdinājumam kā tad, kad cilvēks lasa Bībeli. Vai ego var cīnīties pēc varas tad, kad cilvēks studē Rakstus? Protams, var!

Nekavējoties manī pamodās aizkaitinājuma jūtas, jo nevēlējos, ka mani traucē. Turklāt ārā, ņemot vērā vēju, valdīja četrdesmit grādu sals, un man nebija nekādas vēlēšanās iet ārā uz garāžu un mocīties ar sasalušo dzelzs gabalu, kurš bija atteicies darboties.

Saģērbies devos ārā pie ģeneratora; skatījos uz to un jutu, kā manā sirdī norisinās cīņa. „Tu vēl neesi gatavs, lai tiktu ar to galā,” varēju dzirdēt Kungu runājam manās domās. Ko mans asais vācieša raksturs vēlējās darīt? Vai jūs kādreiz esat spārdījis aukstu dzelzs gabalu? Miesai nerūp, kuram tiks nodarīts pāri, kamēr vien tai būs iespēja izgāzt savu neapmierinātību.

Es atgriezos mājā, paņēmu papīru un pildspalvu un uzrakstīju šādu teikumu: „Neatkarība no Dieva – Džima Honbergera dzīves lāsts!”

Tad nokritu ceļos un lūdzu Kungu, līdz jutu, ka mans gars ir pakļāvies. „Kungs, tā ir mūsu problēma,” sacīju. Es jutos tik labi, ka varu dalīties ar Viņu šajā nastā! „Nezinu, kas vainas ģeneratoram, bet Tu to zini. Un es paļaušos uz Tavu vadību šajā lietā.” Es jutos aizvien labāk, jo nu man nebūs jāstājas pretī problēmai vienam pašam. Tagad Visuma Kungs būs manā pusē!

Devos atpakaļ pie ģeneratora. Jutu pamudinājumu pārbaudīt kontaktus, tomēr tā vietā sāku pārbaudīt karburatoru. Pagāja piecas stindzinošas minūtes, bet karburatorā tā arī nekādas vainas neatradu. Joprojām jutu mudinājumu pārbaudīt kontaktus, bet es pievērsos droselei. Tad pienāca kārta elektroinstalācijai. Tomēr visu laiku mani neatstāja uzmācīga doma par kontaktiem. Kad beidzot nonācu līdz tiem, ieraudzīju vaļīgu skrūvi, kuras dēļ aizdedzes sistēmā bija radies īssavienojums.

Es biju vērsies pie Kunga pēc palīdzības. Biju pat vārdos apliecinājis savu paļāvību uz Viņu. Tomēr es ignorēju Viņa vadību. Jo nebiju mācījies piešķirt ekskluzīvas tiesības savā dzīvē Dieva balsij, Viņa mudinājumiem, un visas pārējās balsis – tostarp manu „kolosālo” intelektu – pakļaut Viņam.

Prioritātes

Pirms dažiem gadiem Endrjū Sallijai un man izgatavoja koka šūpoles. Tā bija brīnišķīga dāvana, un mēs to esam likuši lietā katru dienu – laikā, ko mēs saucam par Šūpoļu Laiku. Pēcpusdienās mēs ar Salliju noliekam malā visus savus darbus un nosēžamies viens otram līdzās. Tas ir Sallijas laiks, kad viņa var dalīties ar visu, kas uz sirds. Dažreiz mēs runājam par mūsu dziļajām sirds lietām, bet citreiz vienkārši pārspriežam dienas notikumus. Tas ir ieplānots laiks, ko es pavadu ar savu karalieni, laiks, kurā es patiešām ieklausos viņā. Tas ir laiks, kuru esmu mācījies augstu vērtēt.

Reiz tieši mūsu Šūpoļu Laikā pie mums ieradās kāds draugs.

Mēs sasveicinājāmies, un viņš paskaidroja sava brauciena iemeslu.

„Vai tu steidzies?” es jautāju.

„Nu, man šovakar gan būtu jātiek atpakaļ pilsētā, bet vispār es pārāk nesteidzos,” viņš atbildēja.

„Lieliski!” es sacīju. „Vai tu, lūdzu, varētu ieiet istabā un pakavēties kādas minūtes? Man šobrīd ir norunāta satikšanās ar sievu.”

Viņš palūkojās manī ar jautājošu skatienu un iegāja mājā. Manai sievai bija jāzina, ka viņa man ir svarīgāka par negai

dītu ciemiņu. Šāda prioritāšu noteikšana ir viena no atslēgām, kas atver durvis dzīvai komunikācijai ne tikai ar dzīves biedru, bet arī ar Dievu. Sātans smagi nopūlas, lai iznīcinātu šādu saskarsmi mūsu laulībā, jo bez tās laulības attiecības pamazām mirst. Iedomājieties, kā sātans vēl vairāk cenšas sagraut dvēseles komunikāciju ar Dievu! Un, lai to izdarītu, viņš izmēģinās visus iespējamos līdzekļus.

Viņš mulsina mūsu prātus ar visu ko – sākot ar mūziku un beidzot ar reklāmām, kropļojot mūsu uztveri gluži tāpat, kā komunistu valstis mēdza kropļot Amerikas Balss radiopārraides. Mums jāapvieno pūles, lai mūsdienu sabiedrības totālajā trokšņa un nevajadzīgas informācijas uzbrukumā saglabātu saikni ar Dievu.

Vienīgā atslēga

Pēc pasākuma Tenesī kopā ar ģimeni devos uz Nešvilas lidostu, lai lidotu uz nākamo vietu, kur biju aicināts runāt. Tā kā laika bija pietiekami, nolēmu vispirms aizvest uz izlidošanas zonu savu ģimeni un bagāžu un tikai pēc tam atdot nomas mašīnu. Man šķita, ka tā būs ērtāk, nekā vispirms atdot mašīnu un tad spiesties ar visu bagāžu nomas uzņēmuma busiņā. Piebraucis pie lidostas durvīm, ieraudzīju brīvu stāvvietu tieši pie izlidošanas zonas ieejas. Parasti šādās vietās mēdz būt grūti atrast, kur novietot automašīnu, bet todien tiku pie vislabākās iespējamās stāvvietas.

Gatavojoties izkāpt, jutu mudinājumu izņemt no automašīnas atslēgu. Bet kāpēc gan? Neredzēju tam nekādu jēgu. Ja tā padomā, es tikai ienesīšu ceļa somas uzgaidāmajā zālē un tūliņ būšu atpakaļ. Tad manā prātā uzzibsnīja doma, ka vajadzētu nolaist sānu loga stiklu. Es ignorēju arī šo ideju. Galu galā, rīts bija auksts, un man šķita, ka būs patīkamāk, atgriežoties no bagāžas nešanas, iesēsties siltā mašīnā.

Atgriežoties atradu savu nomāto ševrolē joprojām klusi darbojamies tukšgaitā, bet visas mašīnas durvis bija slēgtas, un vienīgā atslēga, protams, atradās iekšā. Tūliņ aptvēru, kāpēc Dievs bija mani mudinājis izņemt atslēgu, un pie sevis izsaucos: „Ak, Kungs, man tiešām žēl!” Mana neatkarība no Dieva vienmēr ir rakstāma tieši šādi: NEPATIKŠANAS.

Savos daudzajos ceļojumos esmu ko apguvis attiecībā uz aviokompānijām: ja kavējos, viņi mani negaida! Es nudien biju ķezā, jo līdz mūsu reisam bija palikusi ne vairāk kā stunda. Turklāt visu vēl ļaunāku darīja apstāklis, ka automašīna atradās vietā, kur drīkst apstāties tikai uz dažām minūtēm; ja tas netiek ievērots, policists vispirms izraksta soda kvīti, bet pēc tam atbrauc vilcējs un mašīnu aizvelk. Es ieskrēju lidostā un pasaucu Endrjū, lai viņš nostājas pie automašīnas gadījumā, ja to grasīsies vilkt prom, bet pats skrēju uz automašīnas nomas biroju. Tur pie lodziņa stāvēja gara rinda klientu. Sapratu, ka mana lidmašīna pacelsies, pirms vēl būšu ticis līdz lodziņam. Tagad, kad biju nonācis šādās nepatikšanās, biju motivēts klausīties, patiešām nopietni ieklausīties Dieva norādījumos. Tā nu klusībā lūdzu: „Kungs, ko lai tagad daru?”

„Vienkārši pieej pie lodziņa un pajautā pēc vadītāja. Jā, tieši tā, rindā stāvētājiem tas nepatiks; jā, tu jutīsies neērti, bet tas nekas, viss būs labi!”

Tā arī darīju – piegāju pie lodziņa un apvaicājos pēc vadītāja. Viņš sacīja, ka viņiem nav rezerves atslēgu, bet, ka varētu to dabūt no automašīnas pārdevēja. Ātri atradis mašīnas sērijas numuru, viņš to pa telefonu nosauca dīlerim. Pārdevējs ar kurjeru atsūtīja atslēgu, un ar to rokās steidzos pie mašīnas. Taču tur redzēju, ka policists patlaban raksta soda kvīti, bet mans dēls stāv malā. Viņš bija ļoti samulsis, tāpēc nebija neko teicis. Es tūlīt izstāstīju savu problēmu policistam, kurš, esmu viņam tik pateicīgs, iežēlojās par mani.

Kad mēs ar Endrjū laimīgi iesēdāmies mašīnā, gribēju pavaicāt, kāpēc viņš bija aizslēdzis durvis. Es to būtu arī darījis, bet Kungs ļoti noteikti runāja manā prātā, lai klusēju. Bet, Kungs, es tiepos, ir taču skaidrs, ka to izdarīja viņš. Es to nedarīju, un viņš pēdējais izkāpa no mašīnas. Droši vien viņš vienkārši aiz ieraduma nospieda pogu.

„Ciet klusu, Džim. Gan tu uzzināsi, kā tas patiesībā notika.

Nesaki vārdus, kas vēlāk būs jānožēlo,” Kungs atbildēja.

Vēlāk, kad šo starpgadījumu izstāstīju brālim, viņš man visu izskaidroja: „Vai tad tu, Džim, nezināji, ka šiem jaunajiem ševrijiem ir laika atslēga, kas automātiski aizslēdz durvis?” To es tiešām nezināju un biju ļoti pateicīgs Kungam, ka Viņš man nebija ļāvis nepamatoti apsūdzēt dēlu.

Kad atceros šo piedzīvojumu, mana sirds joprojām sažņaudzas sāpēs. Biju pavadījis nedēļas nogali, sludinot citiem par to, kā būt jūtīgiem pret Kunga Garu, bet pats ignorēju Viņa vadību un ar savu selektīvo dzirdi izraisīju visas šīs nepatikšanas.

Bieži vien lietas, ko Dievs mūs aicina darīt, tajā brīdī šķiet pilnīgi bezjēdzīgas. Dievs man nepateica, ka atslēga jāizņem tāpēc, ka mašīna pati aizslēgs durvis un, ja atslēga būs palikusi iekšā, es tās vairs nevarēšu atvērt. Tā vietā Viņš dara sevi atkarīgu no mūsu uzticēšanās Viņa vadībai, no mūsu ticības tam, ka Viņš mūs mīl un savā gudrībā zina, ko dara, un no mūsu labprātīgas paklausības Viņa norādījumiem. Es to saucu par eksperimentālu reliģiju jeb izmēģinājumu reliģiju, jo katrā no šiem piedzīvojumiem, kaut arī neesmu pilnībā paklausījis, esmu apguvis kādas mācības un audzis savā izpratnē. Kad redzu visas nepatikšanas, kurās esmu nokļuvis, neklausot Kunga vadībai, tas manī stiprina apņemšanos nākotnē būt uzmanīgākam pret Viņa kluso balsi un nekavējoties paklausīt Viņa norādījumiem. Šis process – mācīšanās klausīties un paklausīt – ir eksperimentālās reliģijas kodols.

Dievam rūp mūsu rūpes

Kādu dienu šķūrēju sniegu no piebraucamā ceļa, kamēr mana ģimene rosījās pa māju. Pēc kāda laika Metjū iedomājās, ka esmu prom ilgāk nekā parasti. Man vajadzētu sēsties uz sniega motocikla un doties palūkot, kā tēvam veicas, viņš sev sacīja. Metjū ļoti patika braukt ar sniega motociklu, tāpēc viņš prātoja, vai tikai spējais iekšējais mudinājums braukt apraudzīt tēvu nav vienkārši iegansta meklēšana, lai varētu pārtraukt iesākto darbu un pievērsties tīkamākai nodarbei. Pamudinājums atkārtojās vairākas reizes, un visas reizes viņš to atraidīja. Tad pārrados mājās pārguris un sniegains. Mana mašīna bija lejā pie lielceļa sabojājusies, un man bija jābrien mājup kājām cauri milzīgām kupenām.

Metjū saprata, ka noraidītais pamudinājums ir bijis no Dieva. Tomēr piedzīvojums nāca viņam par labu, jo viņš no tā mācījās. Kā es to zinu? Vēlāk mēs ar Salliju un Endrjū bijām izbraukuši, un Metjū bija palicis mājās viens. Es piezvanīju, lai pārliecinātos, kā dēlam klājas. „Kā iet?” vaicāju.

„Es mācos klausīties, tēt.” Tad viņš man pastāstīja, lūk, kādu stāstu. Viņam bija jāaizved kāds klients apskatīt īpašumu augšā pie kalnu pārejas. Izejot no mājas, viņš jutis spēcīgu pamudinājumu paņemt līdzi lukturi. Tam nav nekādas jēgas, viņš sev sacīja. Galu galā, es taču būšu atpakaļ vēl ilgi pirms tumsas. Bet mudinājums atkārtojās, un, pazinis Dieva balsi, viņš atgriezies mājā un paņēmis lukturi.

„Un kad tu atgriezies?” es vaicāju.

„Pusnaktī.”

Vienā no viņa mašīnas riepām bija iedūrusies liela nagla, tāda, kādas lieto baļķu sastiprināšanai, būvējot kalnu būdas. Viņa stāsts dziļi aizkustināja manu sirdi, jo viņš savos pusaudža gados apguva tādas mācības par garīgu jūtību un paļaušanos uz Dievu, par kurām man viņa vecumā nebija ne jausmas.

Vai mums būtu vieglāk klausīties Kungā un paklausīt, ja Viņš kopā ar saviem norādījumiem sniegtu arī paskaidrojumus, kāpēc? Mana pieredze vedina domāt, ka ne.

Kad pienāk rudens un tuvojas sals, man vienmēr jāpaveic kas tāds, kas, atzīšos, nav mana iemīļotākā nodarbošanās: ir jāiztukšo viesu namiņa ūdens apgādes sistēma. Darbs pats par sevi nav tik grūts, bet man jālien šaurajā spraugā zem būdas grīdas, kur ir tumšs, mitrs un pilns zirnekļu tīklu. Tā ir vieta, kur ikvienā brīdī var uzlēkt zirneklis vai pele, un tu vēlies, kaut tev būtu kāds draugs, kas paveiktu šo darbu tavā vietā.

Dienā, kad iestājās sals, es atvēru lūku uz pagrīdi un rāpos lejā, lai izlaistu no caurulēm ūdeni. Ar cimdiem strādāt nebija ērti, tāpēc es tos novilku un noliku sev līdzās uz zemes. Tajā pašā brīdī jutu pamudinājumu ielikt cimdus kabatā, jo citādi varētu tos vēlāk aizmirst. Tu vari pajautāt jebkuram, kurš mani pazīst: man ir brīnišķīga atmiņa. Es nemēdzu aizmirst lietas. Tāpēc arī neņēmu vērā šo mudinājumu un pabeidzu darāmo.

Izgājis ārā salā, devos uz māju. Sajutis aukstumu, sniedzos kabatā pēc cimdiem, un jūs jau zināt, kur tie bija, vai ne? „Ak, nē! Es aizmirsu cimdus zem būdas,” ievaidējos. Nekas cits neatlika, kā atgriezties pēc tiem. Šajā gadījumā Kungs bija uzrunājis manu prātu, pat brīdinājis, kas varētu notikt, bet tas tomēr nebija ietekmējis manu reakciju uz Viņa norādījumiem. Es domāju, ka zinu labāk.

Atgriezties namiņā un vēlreiz doties pagrīdē patiesībā nebija pārlieku smags pārbaudījums, bet šis piedzīvojums ilustrē, cik ļoti Dievs domā pat par mūsu dzīves sīkajām grūtībām. Šī vienkāršā, gandrīz banālā problēma man parādīja, cik ļoti man piemīt tieksme rīkoties pēc sava prāta, un mācīja tik daudz nepaļauties uz savu gudrību. Dievs bieži vien darbojas sīkās un vienkāršās lietās, lai sagatavotu mūs stāties pretī lielākiem kārdinājumiem nākotnē.

Tāpat rīkojas mīloši vecāki, lai iemācītu ko savam bērnam: nenozīmīgās lietās viņi ļauj bērnam kļūdīties, lai tas redzētu, kādas ir viņa izvēles sekas. Atšķirībā no maniem Jaunā Laikmeta draugiem man nebija jābaidās, kad biju ignorējis Dieva vadību. Viņš aizvien bija līdzās, lai palīdzētu man mācīties no pieredzes un pieaugt, un turpināt ceļu ar Viņu.

Galu galā, mums būs jāizvēlas – paklausīt Dieva mudinājumiem vai ne. Šis lēmums mums ir jāpieņem, pamatojoties uz dzīvu ticību un arī uz zināšanām. Eksperimentējot ar praktisko reliģiju, ļaujot Dievam aizvien vairāk būt noteicējam mūsu dzīvē, mēs mācīsimies vairāk un vairāk pazīt Viņa balsi un uzticēties tai.

Līdzīgi kā man, arī jums būs gadījumi, kad ignorēsit Viņa vadību un visu salaidīsit dēlī. Tomēr Dievs nepamet mūs šādos brīžos, un, ja vien esam labprātīgi, Viņš mums caur šīm mūsu kļūdām var iemācīt ļoti vērtīgas mācības. Izmēģiniet kopā ar Dievu, paļaujieties aizvien vairāk un vairāk uz Viņu, izdariet lēcienu ticībā un uzticieties Viņa vadībai.

Ja jūs tā darīsit, pārliecināsities, ka Viņš ir ne tikai nemaldīgs Ceļvedis, bet arī vislabākais draugs, ar kuru kopā ceļot pa dzīves takām – gan šajā pasaulē, gan nākamajā.

Mūsu lielākais ienaidnieks

Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.
(Jāņa 3:30)

Viljams Mērfijs bija atraktīvs un ietekmīgs cilvēks. Jau četrdesmit gadu vecumā viņš vadīja milzīgu starptautisku korporāciju. Tomēr pēdējās nedēļas laikā viņa domas bija pievērstas kam citam, nevis darījumiem un līgumiem. Viņš bija spiests domāt par to, ka ir mirstīgs.

Tas sākās pie pusdienu galda ar trulām, nemitīgām sāpēm žoklī. Sāpēm drīz pievienojās nelabums. Viņš sacīja sievai, ka nejūtas labi un vēlētos atstāt restorānu un doties mājās. Drīz viņš sabruka uz grīdas.

Izsauktie mediķi konstatēja, ka Viljamam ir potenciāli fatālas sirdsritma izmaiņas, tomēr viņiem izdevās to stabilizēt. Slimnīcā viņš atguva samaņu, un nākamajā nedēļā viņam veica dažādas pārbaudes un procedūras. Diagnoze bija plašs infarkts. Vēl ļaunāk bija tas, ka sirds kateterizācija atklāja aizsprostojumu vēl vienā no artērijām. Viņam tika nozīmēta procedūra aizsprostojuma atvēršanai. Tam vajadzēja novērst atkārtotu infarktu un, cerams, arī nepieciešamību pēc koronāro asinsvadu operācijas.

Laimīgā kārtā procedūra noritēja sekmīgi, un pēc tās viņš tika aizvests uz palātu, kur viņu gaidīja sieva. Drīz ienāca kardiologs ar vairākiem „pirms un pēc” attēliem rokā. Demonstrējot šos attēlus, ārsts izstāstīja, ka asinsvada aizsprostojumu izdevies mazināt no 95 procentu līdz 5 procentu apmēram. Tas bija ļoti labi, bet ārstam bija arī sliktā ziņa.

Viņš sacīja: „Jūsu lipīdu, tas ir, jūsu holesterīna līmenis asinīs joprojām divkārt pārsniedz pieļaujamo normu. Turklāt ir slikta derīgā un kaitīgā holesterīna attiecība. Jums ir jālieto holesterīna līmeni pazeminoši medikamenti.

Es uzaicināju pie jums arī diētas ārstu, jo jums būs jāievēro stingra diēta, līdz jūsu holesterīna līmenis normalizēsies. Apmēram pēc sešiem mēnešiem mēs varēsim jūsu diētu pārskatīt, ņemot vērā holesterīna līmeni, kādu būsit sasniedzis. Kad būsit atlabis, jums vajadzēs iziet arī sirds rehabilitācijas programmu. Jā, un vēl ņemiet vērā, ka jūs esat izsmēķējis savu pēdējo cigareti. Ja paveiksies, mums izdosies novērst šāda aizsprostojuma atkārtošanos.”

Ārsts vēl atbildēja uz dažiem jautājumiem un, pateicis „tiksimies rīt”, atstāja telpu. Pagaidījis, kamēr kardiologs aizver durvis, Viljams, pievērsies sievai, noteiktā balsī sacīja: „Tā es negribu dzīvot!”

Nedēļu viņš bija pavadījis, pārdomājot iespēju, ka viņam jāmirst. Tagad, kad nāves saltais tvēriens bija atslābis modernās medicīnas priekšā, šis citkārt inteliģentais un racionālais cilvēks nevēlējās spert soļus, kas bija nepieciešami viņa izdzīvošanai ilgtermiņā.

Visi uzskatīja, ka Viljama stāvoklī ir vainojama smēķēšana, viņa diēta, stresa pilnais darbs un ģimenes vēsture. Tomēr šie riska faktori nebija tas ienaidnieks, pret kuru viņam jācīnās. Patiesībā Viljama lielākais ienaidnieks viņu jau bija uzveicis. Viņa paša stūrgalvība bija tā, kas nevēlējās upurēt, kas nevēlējās mirt. Vēlme bija spēcīgāka par saprātu, un tieksme – par intelektu.

Kad Viljams agrīnā vecumā mirs, viņa miršanas apliecībā ierakstīs, ka miris dabīgā nāvē. Bet patiesībā Viljams būs noslepkavots, viņu būs nokāvusi viņa paša ietiepīgā stūrgalvība, paša iegriba.

Kad pārcēlos uz dzīvi kalnos, biju ļoti līdzīgs Viljamam. Mana garīgā dzīve atradās reanimācijā, tā bija jāatdzīvina. Biju domājis, ka kalnos izbēgšu no daudziem ienaidniekiem – riska faktoriem. Domāju, ka ienaidnieks ir mediju pasaulīgā ietekme. Domāju, ka ienaidnieks ir mācītājs, kurš no kanceles sludina aplamības. Domāju, ka mans ienaidnieks ir modernās dzīves rūpes un steiga. Domāju, ka visas šīs lietas ir sabotieri, kas kavē mani dzīvot kristīgu dzīvi.

Man bija taisnība. Šīs lietas ir ienaidnieki, un tās patiešām kavē patiesas kristietības attīstību. Cik vien tas ir iespējams, mums vajadzētu izvairīties no tām, lai samazinātu to ietekmi uz savu dzīvi.

Diemžēl man bija priekšstats, ka cīņa pret šo ienaidnieku ietekmi arī ir manas dzīves garīgā cīņa. Tomēr, jau dzīvojot kalnos, drīz vien atskārtu, ka arī visideālākajos apstākļos esmu tā pati persona, kas atstāja Viskonsīnu. Es ierados, lai cīnītos ar saviem grēkiem, bet ātri sapratu, ka šie grēki nav nekas vairāk kā manas patiesās problēmas simptomi. Jāatzīstas, tas bija rūgts brīdis, kad apzinājos, ka mana patiesā problēma, mans patiesais ienaidnieks, mans patiesais riska faktors esmu es.

Problēma biju es! Mani individuālie grēki bija tikai neizbēgami augļi tam, ka es pats kontrolēju savu dzīvi. Šī ir tā vieta, kur tik daudzi, kas patiesi cer un vēlas būt kristieši, piedzīvo neveiksmi. Visai manai sirdij ir jāpieder Dievam – tas nozīmē vienīgi to, ka visas manas izvēles ir pakļautas jeb nodotas Viņam. Kungs nav ieinteresēts, lai Viņam piederētu dažas no manām izvēlēm vai pat lielākā daļa no tām; Viņš vēlas visu. Gara piepildītas dzīves atslēga ir visa pakļaušana Jēzum Kristum. „Neviens nevar kalpot diviem kungiem,” mācīja Jēzus. Kāpēc? „Viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.” (Mateja 6:24)

Vairs nekādu draudzeņu

Kad apprecēju Salliju, es atteicos no visām iepriekšējām draudzenēm. Tagad es visu savu mīlestību un pieķeršanos veltīju viņai. Es atteicos no visām agrākajām interesēm. Es nomiru savai iepriekšējai vientuļnieka dzīvei. Ja es, būdams laulāts ar Salliju, būtu mēģinājis turpināt dēku ar iepriekšējo draudzeni, kas būtu noticis ar manām attiecībām ar Salliju? Jūs to zināt, vai ne? Mūsu laulība nebūtu turpinājusies pārāk ilgi, vai ne? Pieņemsim, es attaisnotu savu uzvedību un sacītu: „Bet es joprojām esmu laulāts ar viņu. Viņa ir mana sieva. Es joprojām esmu saistīts ar viņu.” Tā man šķiet pārāk smieklīga ideja, lai to pat apsvērtu.

Tomēr tieši tā notiek ar vairumu kristiešu. Viņi mēģina satvert Kristu, nesaraujot saites ar savām iepriekšējām mīlestībām. Tajā pašā laikā ikvienu, kurš uzdrošinās apšaubīt viņu nodošanos Kristum, tie sašutumā apsūdz mīlestības trūkumā un tiesāšanā. Galu galā, viņi ir labi cilvēki. Viņi dara labus darbus. Viņi ir atdzimuši, vismaz tā viņi apgalvo.

Piemērs par jauno bagātnieku Bībelē ir ietverts ar nolūku. Viņš bija labs cilvēks, un viņš bija vadītājs. Šodien daudzi skatītos uz viņu un teiktu, ka viņš ir jaunpiedzimis. Bet viņš vēlējās būt laulāts ar Kristu, tomēr turpināt dēku ar sevi. Viņš nevēlējās Kristus dēļ atstāt savas iepriekšējās draudzenes. Tik daudzi palaiž garām šī stāsta vitālo mācību. Ne jau lielās bagātības bija tās, kas šķīra šo cilvēku no Kristus, bet gan tas, ka viņš pats vēlējās pārvaldīt savu dzīvi un savas bagātības.

Rakstos varam atrast vismaz sešas vietas, kur Jēzus runā par savu krustu kā par mūsējo. Nosacījumi, ar kādiem Kristus saista māceklību, ir ļoti skaidri. „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23) Gan draudzei kopumā, gan atsevišķiem kristiešiem ir vāja izpratne par to, ko nozīmē nomirt sev.

Tas nav vienreizējs notikums, bet ikdienas atteikšanās no savas gribas un saviem ceļiem. Šī nomiršana notiek, kad es labprātīgi ļauju Dieva gribai un ceļiem stāties savējo vietā neatkarīgi no tā, cik nāvējoši tas būtu manām vēlmēm un iecerēm. Kad labprātīgi izvēlamies atteikties no tiesībām būt noteicējiem savā dzīvē, mēs patiesi piederam Dievam.

Tas bija Kristus piedzīvojums, kad Viņš lūdza: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42) Tas bija Dieva nodoms, sākot ar pirmo manis meklēšanas dienu – lai tas kļūtu arī par manu piedzīvojumu. Saskaņā ar senajām rietumnieku tradīcijām vīrietis pilnībā ieguvis sievieti ir tikai tad, kad tā pieņem viņa vārdu. Pieņemot vīra vārdu, viņa apliecina savu labprātību nodot ne tikai savas finanses, dzīves mērķus un privātumu, bet arī visintīmākās savas esības jomas. Viņa labprāt atdod sevi pašu tam, kuru mīl.

Ne visi, kas sauc sevi par kristiešiem, ilgojas pēc tik dziļas intimitātes un pakļāvības Dievam. Vēl mazāk ir tādu, kas to ir ieguvuši. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir process, un modernā Baznīca šo faktu ir pilnībā zaudējusi no redzesloka.

Process

Kad jūs sākat ar kādu satikties, tas nesākas pie altāra. Vispirms jūs cenšaties iegūt viņa mīlestību. Dievs tāpat rīkojas ar mums. Pakāpeniski rodas jūtas pret otru personu. Vispirms viņai ir nedaudz vietas jūsu sirdī, un jūs vēlaties viņai dot nedaudz no sevis. Pēc kāda laika šī persona kļūst jums aizvien svarīgāka, un jūsu vēlēšanās atdot sevi turpina pieaugt, līdz jūs pēc laulībām saplūstat kā viena miesa.

Tāpat ir ar mūsu attiecībām ar Dievu. Tas ir pakāpenisks process, kas ved pie laulības – divu savienošanās vienā.

Mūsdienu pasaules populārais uzskats par kristietību ir tik ļoti sagrozīts, ka brīdī, kad kāds parāda jebkādu interesi par Kristu, viņš jau tiek uzskatīts par kristieti. Bībele daudzviet runā par draudzi kā pielaulātu Kristum. Paturot to prātā, izmantosim vīrieša un sievietes attiecību analoģiju, lai labāk saprastu procesu, kā cilvēks kļūst par patiesu kristieti.

Dzīvē stāvoklis pirms laulībām ir vienatne, dzīve pašam par sevi. Sauksim to par 1. pakāpi. Šāds cilvēks parasti ir atvērts domai par citu stāvokli. Kristietībā vienatnes jeb atsevišķuma stāvoklis būtu dzīve bez Dieva. Cilvēks pats vada un kontrolē savu dzīvi, nekonsultējoties ar Dievu. Iespēja pieļaut domu, ka Kristum varētu būt kāda loma dzīvē, variē individuāli.

Pēc tam 2. pakāpē viena no pusēm sper soli uz priekšu un parāda interesi par otru personu. Kaut kas, ko viņa saka vai dara, izraisa iekšēju atsaukšanos, un cilvēks jau vēlas, varbūt tikai mazdrusciņ, bet ielaist otru savā dzīvē. Līdzīgi ir ar Dievu. Viņš parāda mīlestību un rūpes par mums, un Viņa ieinteresētība rada mūsos vēlēšanos atdot Viņam kādu daļu no dzīves. Daudzi šajā pakāpē jau uzskata, ka ir kļuvuši par kristiešiem, bet tas ir tikai sākums.

Ieinteresētība, kas tika parādīta 2. pakāpē, rada dziļākas jūtas, kas sāk izpausties uzmanības parādīšanā jeb aplidošanā. Tā ir 3. pakāpe. Šajā pakāpē dzimst ilgas savienot dzīves. Parasti tiek izsludināta saderināšanās. Tomēr indivīds joprojām ir atsevišķs, pats par sevi. Viņš joprojām var pārdomāt. Nekas vēl nav iekalts akmenī, kā saka.

Veidojot attiecības ar Kristu, cilvēka piedzīvojums ir ļoti līdzīgs. Dievs aizvien turpina mūs bildināt. Cilvēks apgūst mācības par atkarību no Dieva un uzticēšanos Viņam. Viņš sāk mācīties pakļaut savu gribu Dievam. Cilvēkā attīstās ilgas, lai Dievs kļūtu par viņa draugu uz mūžu. Tomēr cilvēks joprojām patur kontroli pār savu dzīvi, pilnīgas pakļaušanās „laulības” vēl nav notikušas.

Ceturtā – pēdējā – pakāpe, ir laulība. Laulībā abi indivīdi ir gatavi atstāt visu citu un likt viens otra vajadzības augstāk par savējām. Viņi savieno savas gribas un kļūst viena miesa. Tā ir ikdienas nodošanās otrai personai.

Kad cilvēks, kuru Dieva mīlestība ir meklējusi un ieguvusi, izvēlas sevi pilnībā atdot Dievam, tajā brīdī viņš kļūst par kristieti un pēc būtības ir „laulāts”. Šajā laulībā paša „es” ir jāmirst, un neviens un nekas cits nevar ieņemt sirdī augstāku vietu par Dievu. Tikai pēc šādas pilnīgas pakļaušanās Kristus vārda pieņemšanai ir reāla nozīme.

Jaunā kristieša izaicinājums ir uzturēt un padziļināt šo nodošanos, taču viņš joprojām saglabā izvēles brīvību. Precēts cilvēks var izvēlēties kļūt neuzticīgs. Dievs nekad neatņem cilvēkam iespēju pārdomāt. Dievs nekad mums neuzspiež attiecības ar Viņu. Tā vietā Viņš pastāvīgi pievelk mūs ar savu mīlestību.

Jūs varat jautāt: „Džim, vai jūs tiešām domājat, ka cilvēks nav kristietis, iekams nesasniedz 4. pakāpi?”

Mana atbilde ir „jā”, neviens nav kristietis, tikai pamatojoties uz to, ka viņš apliecina ticību vai viņam ir zināšanas. Kristieši mēs esam tikai tad, kad pilnībā paļaujamies uz Dievu. Viss cits ir cilvēciskā un dievišķā sajaukums, kas nolemj savus piekritējus pienākuma apziņai, bet laupa tiem spēku paklausīt.

„Bet, Džim,” jūs varbūt teiksit, „šķiet, ka visa kristīgā pasaule ievēro citus standartus. Varbūt tas, ko jūs sakāt, ir ļoti pareizi un labi intelektuālā un teorētiskā līmenī, bet vai tas tā ir arī praktiski?”

Tas ir ļoti praktiski. Sekojiet man vienā no manas dzīves parastām dienām un pavērojiet, vai tas nav tas, pēc kā esat ilgojies visu mūžu.

Vitāla un praktiska saikne

Ja esat nekustamā īpašuma pārdošanas aģents, katrs tālruņa zvans jums ir gan iespēja, gan izaicinājums. Izņēmums nebija arī Dena zvans kādā vēlā pēcpusdienā.

„Es vēlos iegādāties otru māju Nortforkas ielejā, un birojā man sacīja, ka jūs esat labākais, ar kuru man runāt. Ar ko jūs esat tik īpašs?”

„Den, neesmu pārliecināts, ka varēšu atbildēt uz jūsu jautājumu, jo uz to dažādi cilvēki var raudzīties atšķirīgi. Man ir bijusi tā laime dzīvot šajā apvidū jau daudzus gadus, un es labi pazīstu īpašumus. Man pašam kādreiz bija savs uzņēmums, un varbūt tas man palīdz kontaktēties ar klientiem, no kuriem daudzi ir uzņēmēji. Tomēr man gribētos domāt, ka galvenokārt klienti ir apmierināti tāpēc, ka es patiesi interesējos par viņu vajadzībām, nevis tikai par savu finansiālo ieguvumu. Paturot to prātā, pastāstiet man par sevi, savu ģimeni un to, ko tieši jūs gaidāt no meklētā īpašuma, kādam nolūkam vēlaties to iegādāties.”

Mēs kādu laiku runājām, un es sapratu, ka viņam tiešām ir visi priekšnosacījumi, lai iegādātos otru māju, tomēr viņš nevēlējās izolētu, vientuļu īpašumu. Viņam un viņa sievai patika kaimiņi, un viņi vēlējās līdzās cilvēkus, ar ko satikties. Man tūliņ ienāca prātā vieta pie ezera, kur bija vairākas mājas – ne pārāk tuvu cita citai, tomēr pietiekami tuvu, lai sniegtu kopības sajūtu. Kad jautāju par laiku, kad viņš būtu gatavs apskatīt īpašumu, Dens atbildēja, ka jau rīt viņam jāaizbrauc, tāpēc vienīgā iespēja būtu nākamās dienas rītā.

Man tajā rītā gan bija plānots veltīt laiku rakstu darbiem, kuriem bija jābūt pabeigtiem pēc dažām dienām, tomēr vēlējos palīdzēt Denam, tāpēc piekritu kopā ar viņu doties apskatīt īpašumu, ja vien viņš būtu ar mieru tikties pulksten deviņos. Tā arī vienojāmies.

Kad beidzu šo sarunu, man bija tikai dažas minūtes laika, lai nokopētu informāciju par īpašumu, ko iedot Denam, un tad mēs ar ģimeni devāmies vakara izbraukumā ar velosipēdiem. Nezinu kāpēc, bet riteņbraukšana nav tā nodarbe, kas man sagādā prieku. Tomēr es braucu, jo maniem zēniem patīk braukt, un es esmu priecīgs par to, ka viņi ir priecīgi. Tomēr tovakar bija citādi. Endrjū izvēlētais maršruts bija grūts, un līkumošana starp kokiem un akmeņiem lika manam prātam atslēgties no dienas aktivitātēm. Mans prāts varēja atpūsties, kamēr manam ķermenim bija pamatīgi jānopūlas, lai neatpaliktu no zēniem.

Braucot augšup pakalnā, mēs visi bijām piekusuši un sakarsuši, un es nolēmu izņemt savu ūdens pudeli un apšļakstīt Endrjū. Tā nu es pieliku papildu spēku, lai pakalna virsotnē viņu panāktu. Taču brīdī, kad jau sniedzos pēc ūdens pudeles, viņš pēkšņi piebremzēja un nogriezās. Nezināju, ka šajā vietā takā ir pēkšņs pagrieziens, un tā nu es traucos lejup pa stāvu nogāzi, kura beidzās milzīgā, duļķainā lāmā. Ar inerci iztriecos tai cauri, ūdenim šķīstot uz visām pusēm, – un pēkšņi sajutos atvēsināts un atsvaidzināts. Pārsteidzošā kārtā, pateicoties manai neplānotajai novirzei no takas, biju nobraucis no kalna ātrāk par pārējiem un tagad izrādījos viņiem priekšā. Mani ieraudzījuši, viņi izvilka savas ūdens pudeles un smiedamies centās mani panākt visu ceļu līdz mājām. Atgriežoties mājās, man bija vajadzīga duša.

Brauciens bija sniedzis lielisku atpūtu manam prātam un sagatavojis naktsmieram. Tas mums visiem bija devis siltu, laimīgu sajūtu, kas turpinājās mūsu kopīgā svētbrīža laikā un arī pēc tam, dodoties pie miera. Kad gāju garām savam rakstāmgaldam, mani uzrunāja nepabeigtie rakstu darbi. Atceroties rītdienas tikšanos ar Denu, sajutu kārdinājumu apsēsties un vēl pastrādāt. Biju iemācījies, ka nākamā diena sākas iepriekšējās dienas deviņos vakarā.

Ja neesmu gultā deviņos vakarā, es nepiecelšos pietiekami agri, lai pavadītu sev nepieciešamo laiku ar Dievu.

Šis laiks man ir svarīgs. Tas man ir tik svarīgs tāpēc, ka esmu sapratis – es esmu svarīgs Dievam! Tas ir brīnišķīgs laiks, kad varu nākt pie Viņa kā sava vislabākā Drauga un tikt Viņa žēlastības piepildīts un spēcināts jaunajai dienai. Katru rītu es pavadu daudz laika, lūdzot un klusībā pārdomājot Viņa Vārdu. Es lūdzu Debesu Tēvu sagatavot mani gaidāmajām cīņām. Viņš ne tikai zina, kas mani gaida, bet Viņš ir arī izplānojis manu izglābšanu. Dieva gatavība mani glābt ir pastāvīga atklāsme manai notrulinātajai uztverei par to, cik ļoti Viņš mani mīl.

Šajā laikā es nestudēju doktrīnas. Es vēršos pie Dieva Vārda kā grēcinieks, kuram izmisīgi nepieciešama glābšana. Es nāku pēc atskārtas par kādu, kas ir daudz svētāks un varenāks par mani. Kad cilvēks raugās uz majestātisku kalnu vai Lielā kanjona diženumu, normāla reakcija ir apbrīna un bijība. Ja vien tavu prātu nenotrulina alkohols vai narkotikas, tu aptver cilvēka sīkumu un nenozīmīgumu. Tā ir Dieva atklāsme, ko meklēju ik rītu, atklāsme, kas liek man apzināties, cik esmu vājš un bezspēcīgs.

Ja pēc šī īpašā Dieva tuvumā pavadītā laika izjūtu savu lielo vajadzību, tas manī vairo vēlēšanos būt ar Viņu arī turpmākajās dienas gaitās, jo apzinos, ka bez Viņa neko nespēju.

Tik daudzi, kas ir mēģinājuši ieviest savā dzīvē rīta svētbrīžus, tomēr nerod tajos spēku. Viņi izsaka savas lūgšanas, varbūt lasa Bībeli un citas garīgas grāmatas, bet neatrod dzīvu saikni ar spēka Avotu. Tā kā tā ir jauna pieredze, mēs neesam intuitīvi sagatavoti saziņai ar Visvareno. Cilvēki galvenokārt mācās vērojot un atdarinot, bet personiskais svētbrīdis pēc definīcijas ir intīma un privāta lieta, nevis kas tāds, ko varam pārņemt no citiem. Kā gan mums to apgūt?

Iespējams, vissvarīgākā lieta, ar kuru varu dalīties no savas pieredzes, ir kavēšanās Dieva klātbūtnē. Ja šķiet, ka Viņš ar mums nekomunicē, tas vēl nenozīmē, ka šis laiks ir bezvērtīgs. Galvenais iemesls, kāpēc mums neizdodas izveidot saikni ar Dievu mūsu svētbrīdī, ir tas, ka mēs neatvēlam pietiekami daudz laika, lai atslēgtos no dzīves nastām, lai apzinātos savu vajadzību un kļūtu iekšēji klusi un gatavi mācīties. Meklējiet Dievu tā, kā slīcējs meklē glābšanu. Ilgojieties nevis pēc reliģiskām vai Bībeles zināšanām, bet pēc paša Dieva pazīšanas jeb atzīšanas, jo Viņš saka: „Es tiem piešķiršu gribu Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs, jo tie atgriezīsies pie Manis no visas savas sirds.” (Jeremijas 24:7)

Pēc šī klusā laika ar Dievu joprojām saglabājas iespēja, ka atkal pamostas mans „es”. Torīt, paēdis brokastis, steidzos pabeigt savus mājas darbus, jo drīz bija jāierodas Denam. Mēs esam sadalījuši darbus tā, lai visas rūpes par saimniecību negultos tikai uz manas sievas pleciem. Zēni saklāj savas gultas un pēc tam palīdz gatavot ēdienu un tīrīt istabas. Mans uzdevums ir sagatavot ģimenes kopējo svētbrīdi, sakārtot mūsu guļvietu, ienest malku un noslaucīt lieveni. Tāpat es palīdzu arī citos darbos, kur rodas kāda vajadzība.

Ejot garām dēla guļamistabai, ievēroju, ka viņa gulta vēl nav saklāta, un jutu pamudinājumu izdarīt to viņa vietā. Tā kā es steidzos, mēģināju šo pamudinājumu neņemt vērā. Galu galā, tas bija viņa darbs, un es vēlējos viņam mācīt atbildību par saviem pienākumiem. Bet pamudinājums atkārtojās, un es atcerējos, ka biju solījis Dievam darīt visu, uz ko Viņš mani tajā dienā aicinās. Tā nu es saklāju dēla gultu un devos pabeigt savus darbus.

Viens no maniem tā rīta uzdevumiem bija saskaldīt pavardam malku. Tā kā mēs dzīvojam tālu no civilizācijas, mēs ar malku gan apsildām māju, gan gatavojam ēdienu. Man patīk skaldīt malku, un tas nešķiet grūts darbs. Turklāt prāts tajā laikā var kavēties pie citām lietām, un tā nu es, gatavodams kurināmo, domāju par draugu, ar kuru mums bija radušās domstarpības. Domās uzskaitīju visas viņa kļūdas un attaisnoju savu nostāju. Un tad pazīstamā balss, ko tajā rītā jau biju dzirdējis, no jauna uzrunāja manu sirdi.

„Džim, tev ir jālūdz par savu brāli, nevis jānodarbojas ar sevis attaisnošanu.”

„Labi, Kungs, bet kas man būtu jālūdz?” es vilcinājos. „Džim, tev jālūdz, lai tu varētu ko darīt sava drauga labā, kurš tev nepiekrīt. Lai tu varētu darīt ko tādu, kas prasītu tavu laiku, tavu naudu un tavus talantus.”

Pēc īsas iekšējas cīņas turpat pie skaldāmā bluķa es nolēmu pakļauties. Es lūdzu. Un ziniet, dažu nedēļu laikā Dievs atbildēja uz šo lūgšanu un deva man iespēju ko darīt šā cilvēka labā.

Es iedomājos, ka laikā, kamēr viņš ir ceļojumā, pie viņa mājas būs sakrājies daudz sniega, un jūs jau zināt, ka nav patīkami nogurušam atgriezties mājās pēc tāla ceļa, kur jūs gaida darbs, kad par visu vairāk gribat atpūsties. Jutu, ka Kungs šo domu ir ielicis manā prātā, lai ko darītu lietas labā. Es aizbraucu uz viņa māju un notīrīju visu sniegu, un tas man patiešām prasīja ne mazumu laika. Viņš nekad neuzzinās, kurš viņam ir palīdzējis, bet ar katru liekšķeres vēzienu mana sirds pret šo cilvēku atmaiga un manas domas attīrījās no aizvainojuma jūtām.

Tieši domas ir tā vieta, kur tiek uzvarētas vai zaudētas mūsu cīņas. Toreiz es to vēl nezināju, bet tajā dienā man domās bija jāizcīna vēl vairākas cīņas.

Tikko biju ticis galā ar darbiem, kad mans klients arī bija klāt. Sasveicinājies ar viņu, iegāju saimniecības telpā, lai paņemtu virsjaku. Vai varat iedomāties, ko es tur ieraudzīju? Mana sieva tikko bija izmazgājusi veselu kalnu drēbju. Tās vienkārši gaidīja, lai kāds tās izkarinātu uz auklas žāvēties.

„Džim, es gribu, lai tu to izdari par prieku sievai.”

„Bet tas nav mans darbs, Kungs. Un Dens gaida. Turklāt tās ir sievas drēbes.”

„Džim, es vēlos, lai tu izkarini šīs drānas uz auklas sievai par prieku. Un, Džim, tur ir arī tavas drēbes.”

Tajā brīdī man atkal domās bija jāizcīna cīņa. Vai man vajadzētu paklausīt? Ja es to darīšu, ko par mani domās cilvēks, kuru esmu ataicinājis rīta agrumā? Vai būtu godīgi likt viņam gaidīt, kamēr es izžauju drēbes? Cīņa bija īsa. Esmu laimīgs, ka izvēlējos pakļaut savas domas un gudrību visu zinošajam Dievam. Es ieaicināju Denu ienākt un piedāvāju viņam padzerties. „Pēc brīža būšu atpakaļ,” es teicu un izgāju pa durvīm ar veļas grozu rokās.

Pie veļas auklas sākās jauna cīņa. Tā kā bija jāsteidzas, es grasījos darbu paveikt „ātri, ātri”. Vai es gribēju izlīdzināt katru krunciņu, kā to būtu darījusi mana sieva? Bībeles princips ir visu, ko darām, darīt, cik labi vien spējam (Kolosiešiem 3:23). Mana miesa sacēlās un centās iegūt kontroli. Būtu tik viegli attaisnot paviršību, sakot, viņai vajadzētu būt pateicīgai, ka es vispār izkarinu veļu. Šajā šķietami tik nenozīmīgajā vajadzības brīdī Kungs bija ar mani, iedrošinot pakļauties un paklausīt. Sirds dziļumos pēc rūgtās personiskās pieredzes es zināju, ka tas ir vienīgais ceļš uz patiesu laimi.

Rūpīgi izkarinot katru apģērba gabalu, jutu, ka kāds uz mani skatās. Strauji pagriezis galvu, redzēju Denu stāvam pie loga ar ūdens glāzi rokā un raugāmies uz mani ar patiesa izbrīna izteiksmi acīs. Pēc dažām minūtēm darbs bija paveikts, un mēs ar Denu jau sēdējām viņa mašīnā.

„Džim, kāpēc tu izkarini sievas veļu?” viņš jautāja. Jocīgi, ka pirms brīža es pats tieši par to biju jautājis Dievam.

„Pirmkārt,” es atbildēju, „tā nav manas sievas veļa, bet gan mūsu. Otrkārt, man to darīt lika Dievs.”

„Ko tu ar to domā – Dievs lika?” Dens taujāja.

„Tieši tā – Dievs uzrunāja mani domās un aicināja, lai es izžauju izmazgātās drēbes.”

Mana cīņa bija pavērusi tēmu sarunai, kas turpinājās visu rītu. Nebiju nojautis, ka mana pakļaušanās Dieva mudinājumiem radīs iespēju izskaidrot Denam garīgas lietas, bet tā tas bija. Kad pabeidzām īpašuma apskati un Dens mani atkal pārveda mājās, šis cilvēks jau bija kļuvis par manu draugu un nolēmis, ka arī viņš vēlas veidot dziļas attiecības ar Dievu.

Dievs zina, kas ir nepieciešams katra cilvēka sasniegšanai. Pro­ blēma ir panākt, lai ikviens no mums gribētu sadarboties.

Mājot draugam ardievas, gāju istabā ar nodomu veltīt laiku Bībelei un lūgšanai. Tomēr, ieraudzījis sievu, sapratu, cik ļoti viņa ir nopūlējusies. Visu rītu viņa bija mācījusi zēniem skolas lietas. Turklāt šodien bija viņas reize gatavot pusdienas, un no rīta mazgātā veļa bija izžuvusi un gaidīja uz gludināšanu.

„Džim, palīdzi sievai,” sacīja pazīstamā balss.

„Bet, Kungs, es biju plānojis studēt Bībeli.” Vai cilvēka „es” var būt iesaistīts arī Bībeles studijās? Protams, var, īpaši gadījumā, ja kāds stājas ceļā mūsu plāniem. Gludināšana ir darbs, kas man šķiet rūgtāks par nāvi. Man nepavisam nepatīk gludināt. Es gan gludinu, bet daru to tikai principa pēc.

Tā nu ķēros pie darba. Izgludinājis dažus kreklus, paņēmu vienu no sievas blūzēm, kurai priekšpusē bija milzum daudz mazu ieloču. Tās gludināt vispār nav viegli, bet, lai izgludinātu tās nevainojami, tā, kā to darītu Sallija, – tur nu tiešām bija nepieciešams Dieva atbalstošais spēks. Kad mans darbs ar blūzi jau tuvojās beigām, Sallija atstāja ēdiena gatavošanu un atnāca palūkoties, kā man veicas. Blūze izturēja viņas pārbaudi! Es nespēju tam noticēt. Slava Dievam! Jutos kā varonis un pirmo reizi mūžā darbs ar gludekli man bija sagādājis prieku.

Biju jau gandrīz ticis galā ar veļas kalnu, kad Sallija aicināja mūs pusdienās. Tā bija brīnišķīga maltīte. Viņa bija pagatavojusi visus manus iecienītākos gardumus: zirņus, kukurūzu, rīsus un biskvītus. Sēzdamies pie galda, vēl nenojautu, ka tūlīt sāksies mana nākamā cīņa ar sevi. Es ievēroju uz galda burciņu ar mājās konservētiem tomātiem. Varbūt jums tas nešķiet svarīgi, bet es mīlu mājās konservētus tomātus. Man tie tik ļoti garšo kopā ar rīsiem un pat kukurūzu. Bet šoreiz bija acīmredzama problēma: traukā bija atlikusi tikai viena porcija, un man līdzās sēdēja vecākais dēls, kuram arī ļoti garšo tomāti – vismaz tikpat, cik man, ja ne vēl vairāk.

Es noliecu galvu lūgšanā, bet pat lūgšanas laikā mana miesa brēca: „Ņem tos ātri! Ņem tos, pirms Metjū ir paņēmis. Tu tos esi pelnījis. Galu galā, tu par tiem esi maksājis.” Vai kādreiz esat dzirdējis, ka jūsu miesa jūs tā uzrunā?

Man taču nav jāstāsta, ko Kungs tobrīd mani aicināja darīt, vai ne? Un atkal man bija jāizvēlas. Tā nu es sēdēju un vēroju, kā Metjū ēd tomātus, un ziniet, es izdzīvoju. Vai tas nav brīnums? Ja jūs būtu dzirdējis manas miesas un apetītes brēcienus, domātu, ka no šiem tomātiem ir atkarīga mana dzīvība.

Pēc pusdienām zēni mazgāja traukus, bet Sallija ķērās pie gludekļa, lai sagludinātu dažus atlikušos apģērba gabalus. Man nu bija brīvs brīdis; es apsēdos atpūtas krēslā un atvēru Bībeli. Tajā brīdī atskanēja krītoša priekšmeta troksnis. Sallijai pie kājām bija nokritis stērķeles flakona vāciņš.

„Pacel vāciņu, Džim,” čukstēja mana pastāvīgā pavadoņa klusā balss. Vispirms es gribēju sākt strīdēties un sacīt: „Tas ir tieši viņai pie kājām. Viņai ir tikai jānoliecas un jāpaņem. Es sēžu un atpūšos. Kāpēc man būtu jāceļas?” Esmu pateicīgs, ka Kungs neielaižas šādā polemikā ar mums. Viņš vienkārši norāda mums ceļu, un mūsu ziņā ir tam sekot bez iebildumiem un attaisnošanās.

Nolicis Bībeli, piecēlos, aizgāju, pacēlu nokritušo vāciņu, noliku to uz gludināmā dēļa un atgriezos savā krēslā. Tajā brīdī es uztvēru Sallijas mīlestības pilno skatienu. Šis skatiens man izteica visu. Es redzēju, ka viņa saprot, kādu pašaizliedzību man prasīja piecelšanās no atpūtas krēsla. Sallijas sapratne un fakts, ka mans mazais laipnības darbs bija padziļinājis viņas mīlestību pret mani, vairāk nekā atlīdzināja manas pūles.

Vakarā pie manis pienāca dēls. Redzēju, ka kaut kas viņu ir dziļi aizkustinājis, bet nevarēju iedomāties, kas tieši. Brīdi vilcinājies, viņš sacīja: „Es redzēju, ka tu šorīt uzklāji manu gultu. Visu dienu gaidīju, ka tu man to atgādināsi, bet tu to nedarīji. Vai mēs varētu parunāt par dzīvi ar Dievu, kāda tā ir tev?”

Brīvība izvēlēties

Tā nu jūs esat redzējis manu ļaunāko ienaidnieku – mani pašu! Ikvienam no mums ir ienaidnieks, ar ko cīnīties. Ko jūs darīsit ar savu ienaidnieku – sevi? Ir viegli pasmieties par to, kā mēs izturamies pret sevi, bet, galu galā, tas nav nekas tāds, par ko būtu jāsmejas. Ja atļaujam savam „es” palikt un valdīt mūsu dzīvēs, mēs sevi nogalinām gluži tāpat kā tas, kurš izdara pašnāvību.

Lielu daļu savas dzīves es pavadīju, ejot savu ceļu un cenšoties darīt sevi laimīgu. Ziniet, tā bija nožēlojama eksistence! Ja izvēlamies nepakļaut savu „es”, neļaut savai vecajai miesīgajai dabai mirt, mūsos neizbēgami rodas visi šie iekšēji konflikti un neapmierinātība ar dzīvi, kas izposta ne vien mūsu prieku, bet arī mūs pašus.

Mums ir iespēja izvēlēties, kādu eksistences līmeni mēs vēlamies.

Brīvība izvēlēties un spēja izmantot savu gribu ir lielākā dāvana, ar ko Dievs ir apveltījis cilvēci. Atbilstoši lietots, cilvēka izvēles spēks, atsaucoties Dieva žēlastībai, savieno mūs ar Visuma Dievu, un Viņa spēkā un vadībā mēs kļūsim par svētību pasaulei. Nepareizi izmantots, šis pats izvēles spēks cilvēku novedīs pie rīcības, kas liks pasaulei drebēt. Ielūkojieties vēsturē, palūkojieties uz diktatoriem, kuru vārdi ir kļuvuši par sinonīmu ļaunumam, un ziniet, ka ikvienā gadījumā tas viss sākās ar šķietami nenozīmīgu izvēli iet pašam savu ceļu.

Vai jūs patiešām ticat?

Es ticu, palīdzi manai neticībai!
(Marka 9:24)

Viena no svētībām, ko varam baudīt savā dzīvesvietā, ir brīnišķīgas kvalitātes ūdens. Es iedomājos, ka varētu ierīkot mūsu mājā pašteces ūdens apgādes sistēmu. Šādas sistēmas darbība nebūs iespējama gluži katrā vietā, bet, ja ir piemērots reljefa pacēlums, lauku apstākļos nekas nav labāks par to. Tā nepatērē elektrību, un tajā nav detaļu, kas varētu salūzt.

Mums ir tā laime, ka mūsu īpašumā, apmēram divtūkstoš pēdu no mājas un sešpadsmit pēdu augstāk par to, plūst avots. Lai izveidotu pašteces ūdens apgādi, mums bija tikai ar ekskavatoru jāizrok pietiekami dziļa – zem sasaluma līmeņa – tranšeja un jāiegulda tajā divtūkstoš pēdu gara caurule.

Nelaimīgā kārtā, kad divu collu lielā caurule bija ieguldīta tranšejā, konstatēju, ka man pietrūkst daži savienojuma posmi, tāpēc nācās braukt uz pilsētu, lai tos iegādātos. Ja izbrauktu pietiekami agri, varētu nopirkt vajadzīgās detaļas un atgriezties līdz pulksten deviņiem, kad ieradīsies ekskavators, lai sāktu aizbērt tranšeju.

Uzcēlies kā parasti puspiecos no rīta, biju nedaudz satraukts par gaidāmo trīs stundu braucienu uz pilsētu un atpakaļ, un tiecos ātrāk pabeigt savu personīgo laiku ar Kungu. „Tu saproti, Kungs.

Es aizvien pavadu laiku ar Tevi, bet šorīt man ir neatliekamas darīšanas.”

Kungs mani uzrunāja ar šādu domu: „Džim, tev ir nepieciešams pavadīt laiku ar mani, lai mūsu savienība būtu dzīva, nevis pavirša. Paliec ar mani, līdz tava miesa ir pakļauta.”

Nodevis savus plānus Dievam, paliku un pavadīju laiku ar Viņu. Izbraucot uz pilsētu, es pārdomāju tajā rītā lasīto Bībeles fragmentu, Jāņa 15:5 (KJV): „Es esmu vīnakoks, jūs esat zari.” Braucot pa vientulīgo Notforkas ceļu, domāju par ciešo un vitālo saikni, kāda pastāv starp vīna koku un tā zariem.

Pēkšņi man priekšā uz ceļa izlēca liels briežu bullis. Es nepaguvu pat nospiest bremžu pedāli, pirms uztriecos dzīvniekam ar ātrumu piecdesmit jūdzes stundā. Atskanēja pretīgs būkšķis, ko pavadīja plīstoša stikla un plastmasas troksnis. Motora pārsegs atsprāga vaļā un priekšējās restes aizlidoja. No pārsistā radiatora cēlās tvaiks. Radiatora šņākoņai pievienojās ventilatora klikataklakata , kopā veidojot pavisam bezcerīgu skaņu. Atstājot aiz sevis atlūzu sliedi, es apstājos ceļa malā.

Palikšana kā zaram vīna kokā bija pēdējais, par ko tajā brīdī gribētu domāt. Tomēr, man tā sēžot un joprojām cieši turot stūri, mani uzrunāja pazīstamā klusā un maigā balss: „Džim, tieši tagad Es tev esmu vajadzīgs. Vai tu tici, ka Es joprojām esmu ar tevi un varu tev palīdzēt atrisināt šo problēmu?”

„Kungs, man tā nešķiet. Domāju, mans plāns pilsētā iegādāties detaļas ūdensvadam nevar īstenoties. Atbrauks ekskavators, bet manis nebūs mājās. Mana mašīna ir pagalam. Ventilators ir salauzts. No radiatora plūst tvaiks. Es ne tikai nebūšu mājās līdz deviņiem, bet būs labi, ja tikšu mājās līdz tumsai. Nē, Kungs, man nepavisam nešķiet, ka Tu šobrīd esi ar mani.”

Grasījos izkāpt un apskatīt bojājumus, bet Kungam kā aizvien bija citi plāni.

„Džim, vai neesi aizmirsis brokastis, ko sieva tev iedeva līdzi?” „Tu laikam joko! Mana mašīna ir sasista, un Tu gribi, lai es te

mierīgi sēžu un ēdu?”

„Džim, ja tu tagad nepaēdīsi, vēlāk tev nebūs tam laika. Cukura līmenis tavās asinīs nokritīs. Tu kļūsi vājš un nervozs. Tev ir lēnām un mierīgi jāpaēd.”

„Ēst lēnām? Es pat mājās to nevaru, kur nu vēl šeit, sasistā mašīnā!”

„Vienkārši uzticies man, Džim.”

„Bet Kungs...”

„Sakošļā labi, Džim.”

Tā nu es sēdēju un ēdu lēnām vai vismaz centos to darīt. Divdesmit minūtēs biju ticis galā ar pārslām. Prātoju, vai ieradīsies eņģelis, lai man palīdzētu, bet neviens neparādījās.

„Džim, vai atceries ābolu, ko sieva tev ielika somā?” „Kungs,” es iesaucos, „ābolu arī?”

Tā nu es sēdēju, lēnām ēzdams ābolu. Kad biju to apēdis, ieraudzīju pa ceļu man pretim braucam meža dienesta mašīnu. Kad automašīna nobremzēja un apstājās man līdzās, ieraudzīju, ka braucējs ir man pazīstams.

„Nu,” viņš pienācis sacīja, „izskatās, ka tev ir pamatīgas pro­ blēmas.”

„Tā ir,” piekritu.

„Klau, man mašīnā ir radiotelefons. Vai vēlies, lai sazinos ar dispečeru un izsaucu evakuatoru?”

„Jā, lūdzu.”

Pēc viņa aizbraukšanas sēdēju un pārdomāju faktu, ka kāds tomēr brauca pa šo vientuļo ceļu, turklāt viņam mašīnā bija radiotelefons. Tas notika tolaik, kad vēl nebija moderno mobilo tālruņu, un arī radiotelefoni bija retums.

Jutu pamudinājumu izkāpt no mašīnas un salasīt visas atlūzas, kas mētājās uz ceļa, lai tās nesagādātu nepatikšanas kādam citam. Tomēr vispirms nolēmu parūpēties par briedi. Es jau iepriekš redzēju, ka tas ir beigts. Tas gulēja uz ceļa sakropļots, un tieva asins straumīte tecēja no reiz tik cēlās galvas. Jutos briesmīgi, un acīs riesās asaras, domājot par šāda skaista dzīvnieka nevajadzīgo bojāeju. Man tas bija jādabū nost no ceļa. Es satvēru nabaga brieža kājas un vilku to uz ceļa malu. Vēlāk salasīju savas mašīnas atlūzas, un tad jau arī evakuators no pilsētas bija klāt.

„Kur jūs vēlaties, lai jūs nogādāju?” vadītājs vaicāja. Atcerējos, ka nesen biju pārdevis skaistu īpašumu kādam vīram,

kuram pilsētā piederēja veikals, tāpēc pateicu evakuatora vadītājam viņa adresi. Sēdēdams evakuatora kabīnē, prātoju, ka man tagad vajadzēs iznomāt kādu mašīnu, un atkal man uzmācās kārdinājums raizēties par detaļām. Lai cik dīvaini tas būtu, man kā bijušajam apdrošināšanas aģentam nebija nomas apdrošināšanas, un es jutu sirdī briestam neapmierinātību. Tas man maksās naudu, turklāt daudz!

„Kas noticis, Džim?” jautāja veikala īpašnieks, mani ieraudzījis.

„Es notriecu briedi,” atbildēju.

„Nu, tu esi pamatīgi pastrādājis,” viņš noteica, ar lietpratēja aci aplūkodams manu sasisto automašīnu. „Ko tu domā iesākt?”

„Nezinu,” atbildēju.

„Es zinu,” viņš sacīja. „Agrāk šeit bija automašīnu nomas firma, un, pārceļoties uz jaunu vietu, viņi man atstāja veselu kaudzi ar bezmaksas nomas kuponiem. Tie visi ir tavi.”

„Paldies, Kungs,” es nočukstēju pie sevis.

Tobrīd durvīs parādījās evakuatora vadītājs un piedāvāja aizvest mani līdz nomas firmai. Es, protams, piedāvājumu ar prieku pieņēmu.

Pa ceļam domāju par to, kā Dievs par mani ir parūpējies. Tomēr es pazīstu daudzus cilvēkus, kurus Dievs mīl tāpat kā mani un kuriem ir bijušas līdzīgas problēmas, bet viņiem viss nav risinājies tik gludi. Kāpēc? Mēs nevaram pārsteigt Dievu ar pēkšņām situācijām un problēmām. Viņam jau iepriekš ir risinājums katrai no tām. Bet bieži mēs šo risinājumu palaižam garām, jo nekonsultējamies ar Viņu, vai arī mēs vienkārši neaptveram šo Dieva sagādāto risinājumu, jo esam pārlieku aizņemti ar savām problēmām.

No pieredzes zinu, ka brīžos, kad rodas problēmas, es gaidu, ka Kungs tās risinās, bet, ja palīdzība nenāk tūlīt, rīkojos pats. Dievam ir risinājums, bet Viņš nekad nepiespiež mūsu gribu. Ja mēs paši vēlamies visu kontrolēt, Viņš mūs nespiež sekot Viņa ceļam.

Tā bija mana cīņa, ēdot brokastis sasistajā mašīnā. Es varēju kāpt ārā un sākt soļot uz tuvākajām mājām, meklējot pats savu risinājumu. Tāds lēmums pats par sevi nebūtu ļauns vai grēcīgs, bet tā nebūtu paļaušanās uz dievišķo gudrību. Nonācis līdz automašīnu nomas firmai, aptvēru, cik daudz tajā rītā biju iemācījies par to, ko nozīmē kā zaram palikt Vīnakokā. Pateicies šoferim, es iznomāju mašīnu, nopirku vajadzīgās detaļas un pat paspēju laikus ierasties mājās, lai varētu pabeigt darbu ar ūdensvadu.

Ikvienam, kurš saka, ka tic Kungam, agri vai vēlu jāuzdod sev jautājums: „Vai es patiešām ticu?” Vai torīt es patiešām biju zars, kas paliek Vīnakokā? Zars nekad nepavada laiku raizējoties, vai tikai koks gādās par viņa vajadzībām. Manas raizes torīt nepanāca neko. Kungs parūpējās par visām detaļām, un Viņš to darīja bez manas palīdzības.

Kristus saviem laikabiedriem par bezjēdzīgām raizēm sacīja šādus vārdus: „Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:31-33)

Vai mēs patiešām ticam? Es vēlos to uzzināt.

Grizlilācis!

Kā jau iepriekš teicu, mūsu apvidū ir daudz lāču. Es noraidīju domu, ka man vajadzētu iegādāties ieroci pašaizsardzībai. Tā vietā nolēmu paļauties uz Kunga aizsardzību un brīdinājumiem briesmu gadījumā. Daudzi šo manu paļāvību uz Dievu uzskatīja par pašpaļāvību, un arī es pats zināju, ka kādudien mana uzticēšanās tiks pārbaudīta. Tad un tikai tad man būs izdevība apliecināt, ka es patiešām reāli ticu savam Dievam.

Šī izdevība pienāca, kaut arī ne tādā laikā un veidā, kā biju gaidījis. Es gribētu, lai varētu sacīt: „Kungs, rīt no rīta vienpadsmitos es būšu gatavs pārbaudījumam.” Bet tas tā nenotiek. Mums vienmēr jābūt gataviem atbildēt par mūsu ticību (1. Pētera 3:15).

Virs meža riņķoja kraukļi. Tas parasti nozīmē, ka ir nobeidzies kāds dzīvnieks. Mani puiši uztraucās, vai tikai kaut kas nav atgadījies ar kādu no briežiem, kuri bija pieraduši pie mums un kurus mēs barojām. Viņi vēlējās iet apskatīties, un es ne tikai viņiem to atļāvu, bet piekritu doties līdzi arī pats.

Jūs jau zināt, ka jauni puikas ne vienmēr vēlas iet līdzās tēvam, un tā es viņiem ļāvu skriet pa priekšu uz to pusi, kur klaigāja kraukļi. Celiņš kādā vietā sadalījās divās savstarpēji paralēlās takās. Zēni aizskrēja pa vienu no tām, bet es nejauši izvēlējos otru.

Man neienāca prātā doma, ka pie beigtā dzīvnieka varētu atrasties lācis. Tomēr lāča prātā šāda ideja bija ienākusi. Par laimi, mani zēni bija jauni un enerģiski. Viņi trokšņoja pietiekami skaļi, lai lācis viņus sadzirdētu nākam un nolemtu steigšus laist ļekas vaļā – tieši pa taku, pa kuru gāju es.

Mēs ar lāci sastapāmies aci pret aci. Lācis izslējās pakaļkājās un rūkdams un šņākdams raudzījās uz mani. Grizlilāči acīmredzot ievēro vienkāršu principu: ja nevēlies nepatikšanas, ievēro distanci, bet, ja vēlies nepatikšanas, viņi ir gatavi pakalpot.

Vienmēr biju zinājis, ka kādudien tas notiks. Es biju pat klusībā prātojis, kā šādā brīdī rīkošos. Vai pagriezīšu muguru un bēgšu, vai arī nokritīšu garšļaukus embrija pozā un apsegšu galvu, kā to iesaka eksperti? Varbūt mēģināšu uzrāpties kokā vai izmisumā nokritīšu ceļos? Tomēr neviena no šīm domām tobrīd man neienāca prātā.

Stāvot aci pret aci ar visbīstamāko mūsu apkārtnes mežu iemītnieku, es nejutu bailes, bet gan to, ka man līdzās ir kāds vēl spēcīgāks. Ar gandrīz nevērīgu žestu pasniedzos un nolauzu nelielu zariņu, sacīdams: „Kungs, šis lācis ir pilnībā tavs!”

Draugi vēlāk nespēja noticēt, ka šajā brīdī mans pulss saglabāja parasto ritmu, tomēr tā tas bija. Nebija nedz adrenalīna pieplūduma, nedz sviedru uz manas pieres, tikai rāma pārliecība, ka līdzās ir mans pastāvīgais Draugs un Pavadonis. Es zināju, ka Visuma Valdnieks ir mans Aizstāvis.

Viens no maniem mīļākajiem Rakstu apsolījumiem ir šis: „„Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu,” – tā ka mēs droši varam sacīt: „Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?”” (Ebrejiem 13:5, 6)

Raugoties uz lāci, kas pēkšņi it kā no nekurienes bija parādījies man priekšā, iedomājos, ka zēni varētu nākt pa taku mani meklēt. Gribēju kliegt, lai viņi paliek, kur ir, bet tas varētu būt bīstami. Ja kliegsi uz melno lāci, tas parasti bēgs, bet, ja kliegsi uz grizlilāci, tas uzbruks. Tomēr mana izvēle bija vienkārša – kā tēvam man bija jāaizsargā savi bērni.

„Puiši, palieciet, kur esat!” es skaļi uzsaucu. Lācis tūliņ nolaidās uz visām četrām un sāka draudīgi man tuvoties. Pēkšņi tas apstājās un atskatījās. Mani zēni no mazotnes bija radināti nākt tūlīt, tiklīdz tiek saukti. Tagad, kad kliedzu „puiši...”, viņi, pat nesagaidot turpinājumu, vienkārši metās skriet uz manu pusi.

Tās bija viņu balsis un lūstošo zaru troksnis, kas iztraucēja lāci tieši brīdī, kad tas grasījās man uzbrukt. Drīz zēni parādījās uz takas lācim aiz muguras, un tagad dzīvnieks bija gan saniknots, gan izbijies no dīvainajiem radījumiem, kuri nespēlēja pēc parastajiem noteikumiem. Apgājis mani ar krietnu līkumu pa mežu, lācis, joprojām rūcot un sprauslājot, tā pauzdams savu attieksmi pret mums, atgriezās uz takas man aiz muguras un teciņiem attālinājās.

Pajautājiet jebkuram, kuram ir kādas zināšanas par lāčiem. Mēs visu izdarījām nepareizi, ne tā, kā būtu jārīkojas, sastopoties ar lāci, tomēr mēs bijām pasargāti, pateicoties dzīvā Dieva labvēlībai, kurš ne vien valda pār visiem pasaules radījumiem, bet arī ir aizvien mums līdzās.

Aizturi to lidmašīnu!

Nesen man bija jālido uz Eikronu Ohaio štatā. No mūsu vietējās Kalispelas lidostas Montānā nav tiešu reisu uz turieni, tāpēc man bija jālido vispirms uz Soltleiksitiju, lai tur pārsēstos lidmašīnā uz Eikronu. Šis lidojums noritēja bez vērā ņemamiem atgadījumiem. Soltleiksitijā ieņēmu savu vietu lidmašīnā, kurai vajadzēja mani aizvest uz Cincinnati Ohaio štatā. Tobrīd vēl nenojautu, ka šis lidojums nebūt nebūs tik gluds, kā varētu gribēt.

Pilots paziņoja, ka lidaparātam konstatētas tehniskas problēmas, tāpēc mūsu izlidošana aizkavēsies. Es nekavējoties lūdzu: „Kungs, Tu zini, ka man jāpaspēj uz Eikronas reisu. Lūdzu, palīdzi šiem cilvēkiem ātri atrisināt visas nepatikšanas.”

Tajā pašā brīdī jutu, ka šis lidojums izvērtīsies par smagu pārbaudījumu. Starp lidmašīnas plānoto ielidošanu Cincinnati un manu reisu uz Eikronu bija tikai četrdesmit piecas minūtes. Vakarā man bija paredzēta uzstāšanās, un, ja nepaspēšu uz Eikronas lidmašīnu, sanākušie cilvēki mani gaidīs un nesagaidīs. Es lūdzu: „Kungs, Tu zini šo cilvēku vajadzības. Neļauj velnam triumfēt. Tu vari palīdzēt salabot šo lidmašīnu laikā. Lūdzu, dari to!”

Pagāja desmit minūtes, divdesmit, trīsdesmit... Pēc četrdesmit minūtēm pilots beidzot paziņoja, ka pēc piecām minūtēm mēs pacelsimies. „Kungs, četrdesmit piecas minūtes! Es nokavēšu savu reisu. Eikronas lidmašīna pacelsies brīdī, kad ielidošu Cincinnati. Rezervē nav palikusi pat viena minūte!” Tad Kungs manā prātā ielika šādas domas:

„Džim, vai tu tici, ka esmu ar tevi?” „Nu, jā – es par to sludinu.”

„Vai tu tici, Džim? Vai tu patiešām tici, ka es varu aizkavēt to lidmašīnu tevis dēļ?”

„Jāaa...,” es sacīju ar nelielām trīsām. „Es ticu, ka Tu to vari.” „Vai tu tici, ka es to darīšu?” Tas jau bija daudz nopietnāks

jautājums, vai ne?

„Jā, es ticu.”

„Vai tu no savas puses darīsi visu iespējamo, lai paspētu uz to reisu?”

„Jā, Kungs.”

„Tad es aizkavēšu to lidmašīnu tevis labad.”

Es uzrunāju garām ejošo stjuarti: „Vai jūs, lūdzu, varētu palūgt pilotam, lai viņš sazinās ar Cincinnati lidostu un aizkavē manu reisu uz Eikronu?”

„Ser,” viņa laipni atbildēja. „Mums šajā lidmašīnā ir vairāk nekā četri simti pasažieru. Mēs nevaram to darīt četru simtu pasažieru labā.”

„Bet,” es centos paskaidrot, „tas nav tā, ka mani lidostā gaidītu vecmāmiņa vai vectētiņš. Tur ir pilna auditorija ar klausītājiem, un man jārunā, un, ja es neieradīšos...”

„Man ļoti žēl, ser.”

Domāju, varbūt šai stjuartei bija grūti izpildīt manu lūgumu, varbūt es nebiju viņai to izteicis pietiekami skaidri. Tā nu es uzrunāju citu stjuarti, bet viņas atbilde bija tieši tāda pati. Tad nolēmu izmēģināt citu taktiku.

„Kundze, vai es varētu tikt ārā pirmais pa šīm durvīm, tiklīdz piestāsim pie termināļa?”

Viņa paskatījās uz mani, it kā sakot: „Varbūt, bet vai jums nešķiet, ka jūs esat pārāk egoistisks?”

Kad biju paskaidrojis sava lūguma iemeslus, šī stjuarte kļuva daudz atsaucīgāka. „Labi, tiklīdz lidmašīna apstāsies, nāciet pie šīm durvīm, es jums palīdzēšu. Kad durvis atvērsies, skrieniet!”

Vareni, es nodomāju. Dievs ir ar mani, un lidmašīnas personāls ir ar mieru sadarboties. Dievs tiešām aizkavēs to lidmašīnu manis dēļ.

Cincinnati ir milzīga lidosta ar daudziem termināļiem un eju labirintiem. Es pajautāju atsaucīgajai stjuartei, kurp man būs jādodas, lai atrastu savu Eikronas lidmašīnu. Tas, izrādījās, bija trīs termināļus tālāk! Novilku svīteri un pārliku to pār roku. Sapratu, ka šis piedzīvojums var izvērsties visai karsts. Tā nu es stāvēju ar svīteri uz vienas rokas un portfeli otrā rokā pie durvīm, kad tās atvērās.

Pirms vairākiem gadiem bija reklāmas klips, kurā bija redzams futbolists, kurš skrēja pa lidostu, līkumoja starp pasažieriem un lēca pāri viņu bagāžai. Vai atceraties? Nu, lūk, tas bija par mani. Es skrēju, lēcu un līkumoju. Pavisam nosvīdis pieskrēju pie vajadzīgās termināļa izejas un saucu: „Kur ir mana lidmašīna?”

Vienīgais tuvumā esošais cilvēks – laipna lidostas darbiniece – man atbildēja: „Ser, tā devās ceļā pirms piecām minūtēm.”

„Bet Dievs sacīja, ka Viņš to aizkavēs manis dēļ!” es impulsīvi izsaucos.

Viņa paskatījās uz mani. Tas ir, viņa patiešām skatījās uz mani. Kaut jūs redzētu viņas sejas izteiksmi!

„Ser?” viņas balsī skanēja pārsteigums un neizpratne.

„Kundze, jums ir jāpiezvana pilotam un jāatgriež tā lidmašīna atpakaļ, jo man ar to ir jālido! Dievs man apsolīja, ka aizturēs to lidmašīnu!” Caur logu varēju redzēt, ka mana lidmašīna tālumā gaidīja atļauju pacelties. „Lūk, tur tā ir! Jums ir man jāpalīdz! Jūs varat dabūt to mašīnu ar kāpnēm un aizvest mani līdz lidmašīnai!” Bet viņa to nevēlējās darīt.

Viņa tikai skatījās uz mani, un viņas acīs varēja lasīt jautājumu: kasganšimpuisimlēcies? Es zināju, ka Dievs ir Kungs pār visu un ka Viņam nekas nav par grūtu. Es biju tam ticējis! Vai patiesi es biju dzirdējis Dievu runājam uz mani? Vai Viņš tiešām bija ieinteresēts, lai es paspētu uz savu uzstāšanos? Pagājis sāņus, apsēdos vienā no uzgaidāmās telpas krēsliem, noliecu galvu un klusībā lūdzu: „Kungs, Tu teici...”

Bet tobrīd Kungs man sacīja: „Džim, vai tu patiešām tici, ka es esmu Dievs pār visu? Vai tu tici, ka es, ja vien vēlos, varu atgriezt šo lidmašīnu atpakaļ pat tagad?”

Es atbildēju: „Kungs, es... es nezinu. Es neesmu pārliecināts. Es nezinu, man šķita, ka es ticu. Es darīju visu iespējamo, kā Tu biji teicis. Es ticēju, Kungs, bet tagad realitāte ir acīmredzama... Jā, es ticu, Kungs, bet palīdzi manai neticībai!”

Kamēr tā sēdēju nokārtu galvu un pūlējos saprast, kas īsti notiek, pie manis pienāca tā pati lidostas darbiniece un aizskāra manu plecu.

„Ser,” viņa mani uzrunāja. Kad pacēlu skatu, viņa turpināja: „Es to nespēju saprast, bet lidmašīna atgriežas pie termināļa.

„Slava Dievam!” es iesaucos un pielēcu kājās. „Kas notika?” „Es nezinu,” viņa sacīja.

„Jūs to varētu noskaidrot,” lūdzu. „Jā, protams. Es pati arī vēlos zināt!”

Viņa sazinājās ar lidmašīnu un pēc tam pasauca mani, lai izstāstītu, ko uzzinājusi. Cilvēks, kurš vadīja lidmašīnas izbraukšanu no pasažieru termināļiem uz pacelšanās joslu – tas, kurš vienmēr māj ar diviem konusveida lukturīšiem, – bija ievērojis, ka viena no lidmašīnas priekšējām riepām izskatās pārāk nodilusi, un licis lidmašīnai atgriezties un nomainīt riepu. Tas bija noticis laikā, kamēr sēdēju noliektu galvu un centos atbildēt uz Dieva jautājumu: vai tu patiešām tici, Džim?

Ceru kādudien šo lidostas darbinieci vēl satikt, jo man viņai jāuzdod daži jautājumi. Tajā brīdī biju tik satraukts, ka neko viņai vairs nepateicu, bet es vēlētos pajautāt: „Vai jūs ticat manam Dievam?” Es vēlētos to pajautāt, jo toreiz viņas acīs varēja lasīt, ko viņa par mani domā – ka es esmu, kā lai to pasaka, tāds savāds, maigi izsakoties. Es tiešām vēlos kādudien to viņai pajautāt, bet varbūt man tāda iespēja neradīsies, tāpēc jautāšu to tagad jums: „Vai jūs patiešām ticat manam Dievam?”

Draugs, Dievs mani izglāba no grizlilāča. Viņš parūpējās par mani, kad mana mašīna bija sasista. Viņš manis dēļ aizkavēja lidmašīnu. Vai jūs ticat, ka Viņš ir tikpat personīgs Dievs arī jums? Vai jūs domājat, ka Viņš var izglābt jūs no visām jūsu likstām? Vai jūs patiešām ticat, ka Dievam ir risinājums visām grūtībām un problēmām, ar kādām vien mēs savā dzīvē varam saskarties?

Ja jūs neticat, tad tas ir iemesls, kāpēc mums ir tik daudz problēmu ar mūsu bērniem, ar mūsu dzīvesbiedriem un mūsu draudzēm. Kāpēc mēs neredzam Dieva roku mūsu dzīvēs? Kur ir problēma? Vai jūs domājat, ka problēma ir Dievā?

Problēma ir mūsos! Mēs esam tik aizņemti, savā gudrībā meklējot paši savus risinājumus, ka neejam pie Visuma Dieva, kuram ir risinājums visam. Mēs neejam pie Dieva un nesakām: „Kungs, Tu man esi vajadzīgs. Lūdzu, vadi mani soli pa solim laukā no manām likstām un grūtībām.”

„Kungs,” es jautāju, „kāpēc Tu neaizturēji lidmašīnu vienkārši ilgāk pie termināļa? Tad es būtu ticējis!”

„Tas tāpēc, ka, jo dziļāka tumsa, jo spožāk atmirdz mana gaisma, Džim. Vai arī tev bija sava loma šajā piedzīvojumā? Jā, bet atceries, kas teikts Caharijas 4:6: „Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” Džim, tu sapratīsi, ka ne jau tavas sarunas ar stjuartēm, ne jau tava fantastiski ātrā skriešana un ne jau tavs mēģinājums pierunāt lidostas darbinieci mainīja situāciju. Es liku tev to visu darīt, lai redzētu, vai tu paklausīsi un sadarbosies ar mani, bet patiesais spēks nav tevī, bet manī.”

Dievs mums reizēm ļauj piedzīvot vistumšāko stundu, lai tad mūs izglābtu, lai atgādinātu mums, ka Viņš ir lielais Visuma Dievs. Kad mēs pastāvīgi meklējam Dievu visās lietās, tad arī piedzīvojam, kā Viņš visas lietas kārto mūsu labā. Kristīga dzīve nenozīmē tikai pakļauties Viņa vadībai; tās svarīga sastāvdaļa ir arī Viņa spēka saņemšana. „Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12)

Dievs vēlas dot savu spēku, lai izglābtu savus bērnus no viņu grūtībām, pārbaudījumiem un samulsuma. Jesajas 58:11 teikts: „Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” Vai gan jūs to nevēlaties? Dievs vēlas vadīt jūsu dzīvi, kārtot jūsu lietas. Vai jūs ļausities tikt vadīts?

Tā jūs iegūsit personīgu pieredzi ar Dievu. Tas varbūt nebūs saistīts ar lidmašīnu vai grizlilāci, bet varu garantēt, ka jums būs savs stāsts, ko stāstīt par to, kā Dievs jūs ir glābis grūtībās. Tad jūs varēsit stāstīt citiem par Dieva darbiem jūsu dzīvē, un arī viņi varēs ticēt. Tāpēc jau arī man Dievs dāvā šos piedzīvojumus.

Atļaujiet man vēlreiz jautāt: „Vai jūs patiešām ticat manam Dievam?”

Dievs – mans viss visā

Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva.
(2. Korintiešiem 3:5)

„Džim, vai tu atnāksi nākamajā mēnesī uz sapulci un padalīsies ar pārējiem aģentiem savas veiksmes noslēpumos?” vaicāja nekustamā īpašuma aģentūras īpašnieks.

„Ar lielāko prieku,” atbildēju un laimīgs devos savās gaitās. Jutos glaimots. Galu galā, toreiz, kad sāku strādāt kā nekustamā īpašuma aģents, vairākums šo pašu profesionālo aģentu prognozēja, ka savos kalnos nomiršu badā. Tagad mani profesionālie panākumi pārsniedza viņējos, daļēji pateicoties faktam, ka savā ielejā darbojos bez konkurentiem. Tas nozīmēja, ka es šeit saņēmu visus piedāvājumus un veicu visus darījumus.

Visu dzīvi esmu bijis saistīts ar pārdošanu, un es domāju, ka esmu izpratis pārdevēju un pircēju attiecības. Protams, man bija ko sacīt par metodēm un paņēmieniem, kas bija veicinājuši manas prakses uzplaukumu.

Viss bija labi līdz manam klusajam laikam ar Kungu nākamajā rītā. Kungs man uzdeva jautājumu, uz kuru man nebija gatavas atbildes: „Džim, vai tu izstāstīsi aģentiem savu panākumu patieso iemeslu? Vai arī tu grasies runāt tikai par savu cilvēcisko lomu?”

„Bet, Kungs,” es protestēju, vēloties novirzīt sarunu no šīs tēmas, „viņi nevēlas zināt par Tevi, Profesionāli, kurš stāv aiz manām metodēm. Viņus interesē tikai mani paņēmieni.”

Zināju, ka uzņēmējdarbībā iesaistīti cilvēki negaida nekāda veida garīgas atklāsmes, un manā prātā norisa cīņa. Kas notiktu, ja tiešām atklātu savu panākumu patieso noslēpumu? Varēju iztēloties, kā viņi mani pārtrauc manas runas vidū un nevēlas vairs manī klausīties. Pat ja viņi mani tūlīt nepadzītu no sanāksmes, es zināju, ka viņi mani nesaprastu un atgrūstu.

„Nē, Kungs, to es nevaru!”

Bet Dievs turpināja runāt uz mani, un beigu beigās apsolīju, ka atklāšu viņiem savas veiksmes patieso noslēpumu.

Pienāca sanāksmes diena. Es drebošu sirdi stāvēju uz paaugstinājuma, raugoties uz šiem vīriem un sievām, kas bija sanākuši, lai dzirdētu manu panākumu noslēpumus. Prātoju, kā viņi reaģēs uz manu uzrunu. Jutu, ka man pilnībā jāpaļaujas uz Dievu. Tā nebija pirmā reize manā dzīvē, kad manā sirdī cīnījās bailes un paļāvība uz Dievu. Pirms dodamies tālāk, vēlos pastāstīt par to reizi, kad...

Man pietrūka gaisa!

Ritmiskā gaisa ievilkšana karjera dziļumā izklausījās dīvaini dobji. Sallija, mana niršanas partnere, izskatījās kā īsta profesionāle, lai gan viņai trūka peldspējas kompensatora. Mūsu izskats nebūt neliecināja par mūsu pieredzes trūkumu. Kompensatorus mēs gan bijām pasūtījuši, tomēr vēl nebijām tos saņēmuši. Tikai pavisam nesen mēs bijām ieguvuši niršanas sertifikātus, un tagad mēs karjerā vēlējāmies pilnveidot savas iemaņas.

Todien mēs izmantojām vecā parauga glābšanas vestes ar iemuti, caur kuru nepieciešamības gadījumā varējām papildināt gaisa daudzumu vestē. Mums abiem bija slogjostas, pleznas, maskas un gaisa baloni, kuri, protams, bija aprīkoti ar spiediena reduktoriem.

Šajā pašā karjerā mēs ar Salliju bijām veikuši savu sertifikācijas niršanu. Daudz laika mēs bijām pavadījuši klasē, mācoties, kā kontrolēt savu peldspēju. Kad cilvēka plaušas ir pildītas ar gaisu, viņa ķermenis ir dabīgi peldošs. Tas nozīmē, ka iegremdēts ūdenī, tas tieksies pacelties virspusē. Lai nirējs varētu palikt zem ūdens, tam jāizmanto viena no divām metodēm. Viena ir virzīšanās uz priekšu jeb propulsija. Nirējs pieliek pūles, lai radītu spēku, kas noturētu viņa ķermeni zem ūdens. Tas ir tieši tāpat, kā tad, kad bērni peldbaseinā cenšas ienirt, lai izceltu baseina dibenā nogremdētus priekšmetus.

Akvalangisti, kuru mērķis ir pavadīt laiku zem ūdens, protams, nevēlas veltīt visu savu enerģiju tikai tam, lai paliktu noteiktā dziļumā. Tāpēc viņi dod priekšroku otrai iespējai: lai kompensētu savu dabīgo peldspēju, viņi izmanto svarus, kas palīdz viegli ienirt zem ūdens.

Tomēr ne jau katrs svars ir piemērots. Nirēji pūlas atrast līdzsvaru starp atsvaru tendenci vilkt viņu ķermeni dziļumā un dabīgās peldspējas tieksmi pacelt viņus virspusē. Peldspējas kompensators dod iespēju nirējam palielināt vai samazināt savu peldspēju, palielinot vai samazinot gaisa daudzumu vestei līdzīgā ierīcē. Teorētiski vecā parauga glābšanas vestes, ko izmantojām mēs ar Salliju, darbojās līdzīgi.

Biju mācījies niršanas principus un sapratu iesaistīto fizikas likumu darbību. Sasniedzis karjera dibenu piecdesmit pēdu dziļumā, sapratu, ka mana peldspēja ir nedaudz par mazu, jo pastāvīgi tuvojos gruntij, ar pleznām saceļot nogulumu mākoņus, kas aizsedza skatu un darīja niršanu mazāk patīkamu.

Atcerieties, es pārzināju principus, kuri regulē niršanu. Zināju, ka vajadzētu nedaudz papildināt gaisa daudzumu vestē, un es paceltos virs karjera dibena. Tā es atlaidu reduktoru, pieliku iemuti vestei un pūtu, un pūtu. Bet kāda iemesla dēļ nespēju iedabūt gaisu vestē.

Kā sapratu vēlāk, šis iemesls bija dziļums. Jo dziļāk cilvēks ir zem ūdens, jo lielāks ir spiediens uz viņa ķermeni. Tādējādi es nespēju ar savām plaušām radīt tik lielu gaisa spiedienu, kas pārsniegtu ūdens spiedienu uz vesti, tāpēc man neizdevās iepūst vestē papildu gaisu. Visu vēl vairāk sarežģīja apstāklis, ka, izpūšot no plaušām gaisu šāda apkārtējā spiediena apstākļos, cilvēks patiešām paliek bez gaisa! Tāpēc tad, kad metu mieru mēģinājumiem piepūst vesti un sniedzos pēc gaisa padeves reduktora, man nudien bija neatliekama vajadzība pēc gaisa.

Bet es nespēju atrast reduktoru. Būdams iesācējs, uzreiz neaptvēru, ka reduktors peldēja man aiz muguras. Vēl viena iesācēja kļūda bija tā, ka gaisa balonu biju piestiprinājis pārāk augstu, un tas man neļāva paskatīties atpakaļ, lai reduktoru sameklētu. Biju jau uz panikas robežas.

Man bija tikai nedaudzi izvēles varianti. Es varēju noņemt savu aprīkojumu un atrast reduktoru, taču es nebiju pietiekami prasmīgs un izveicīgs, lai to paveiktu īsā brīdī. Zināju, ka jebkurš nirējs, pat pilnīgs svešinieks, man neliegtu ieelpot no sava balona. Es varēju vērsties pie Sallijas vai kāda cita nirēja, kaut arī tobrīd redzamības robežās neviena nebija. Pēdējā iespēja bija uzpeldēt ūdens virspusē, kur, kā zināju, gaisa ir papilnam. Es izvēlējos pēdējo variantu.

Tomēr arī ar uzpeldēšanu bija problēmas. Nirējs nedrīkst pacelties ātrāk par saviem gaisa burbuļiem, jo sakarā ar slāpekļa daudzuma palielināšanos asinīs viņš var piedzīvot ļoti spēcīgas sāpes vai pat nāvi. Gaisa manās plaušās vairs nebija, tāpēc nekādus burbuļus laist es nevarēju. Tā es sāku pamazām peldēt augšup tempā, kāds man šķita atbilstošs, un peldēdams apsvēru dažādus „ja nu”.

Ja nu es nepaspēju uzpeldēt līdz ūdens virsmai, pirms gaisa trūkuma dēļ atslēdzos ? Tas nudien bija iespējams! Mans ķermenis tobrīd jau brēca pēc skābekļa. Ar vienu roku satvēru smaguma jostas sprādzes aizdari, bet ar otru ogļskābās gāzes kapsulas slēdzi. Mana veste bija aprīkota ar šādu kapsulu, kura vienā mirklī varēja vesti piepūst, lai tā varētu kalpot savam primārajam nolūkam – kā glābšanas veste. Zināju, ka piepūsta veste mani pacels virspusē un, pat ja būšu bez samaņas, tā noturēs manu galvu virs ūdens. Ja nomestu slogjostu, veste mani paceltu virspusē vēl daudz ātrāk, tomēr riskēt ar strauju pacelšanos varētu vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā.

Apmēram pusceļā tas notika! Nevilši es mēģināju ieelpot, bet apkārt bija tikai ūdens. Es uzzināju, kā jūtas slīkstošs cilvēks. Es rāvu ar abām rokām, un, jostai nokrītot un vestei piepūšoties, klepodams un rīstīdamies izsprāgu virs ūdens. Peldēdams virspusē, biju tik pateicīgs par gaisa jūru visapkārt. Biju atradies naidīgā vidē, kurā cilvēkam nav paredzēts dzīvot. Atrodoties šajā naidīgajā vidē, biju pilnībā atkarīgs no sava elpošanas aparāta. Tiklīdz pazaudēju saikni ar elpošanas aparātu, vide, kurā atrados, tiecās mani bez žēlastības iznīcināt.

Tā tas ir arī ar jums, mans draugs. Mēs visi dzīvojam grēka pilnā pasaulē, vidē, kādā Radītājs mums dzīvot nebija paredzējis. Tāpēc vienīgais, uz ko varam paļauties, ir Dievs, mūsu elpošanas aparāts, tā sakot. Kad mēs zaudējam šo pilnīgās atkarības sajūtu no Viņa, mēs nonākam grēka un ļaunuma viļņu varā.

Šeit ir kāda problēma. Mēs to zinām no pieredzes. Visa mūsu dzīve šķiet veidota tā, lai mūs kavētu piedzīvot šo ik brīža paļāvību uz Dievu. Dzīve ir tik devīga! Visvisādas domas un jūtas iznirst no nez kurienes un pieprasa mūsu uzmanību. Mūsu interesi savaldzina reklāmas modeļu kairais skaistums. Modernās mūzikas decibeli un hipnotiskais ritms uzstāj, lai mēs klausītos. Mūsu pašu miesas tieksmes, vēlmes un prasības pieprasa savu ar neatlaidīgu intensitāti. Ja vien neuzturam pastāvīgu atkarību no Dieva, nav nekāds brīnums, ka šķiramies no Viņa.

Vairumam no mums ir iedzimtas ilgas pēc draudzīgas komunikācijas ar Dievu. Bet realitātē, vienalga, pēc kā arī mēs ilgotos, galu galā parasti mēs komunicējam paši ar sevi. Mēs prātojam un raizējamies par to, kas varētu notikt nākotnē. Šī nosliece analizēt savu situāciju bieži vien ir par iemeslu tam, kāpēc mums neizdodas izveidot dzīvu un jēgpilnu paļāvību uz Dievu. Tā kā mēs visu esam izprātojuši un prātodami nonākuši pie saviem pašu secinājumiem, mums kļūst tik viegli ignorēt kluso balsi, ar kuru Dievs uzrunā mūsu apziņu.

Mēs esam tā pārdomājuši savu situāciju, tā izplānojuši to, ka nonākam pie pārliecības, ka citas iespējas mums nemaz nav. Kad Jēzus mūs rosina ko mainīt, mēs Viņu izslēdzam, ignorējam Viņa palīdzību un klumpačojam tālāk vieni paši. Viņš ilgojas mums palīdzēt, bet nevar, ja mēs nevēlamies.

Lielākā vai mazākā mērā mūsu ikviena dzīvē atkārtojas Bībelē atainotā Dieva ļaužu vēsture. Jūdu tauta noraidīja Dieva vadību un nogalināja Viņa sūtītos vēstnešus. Mēs atsakāmies no Dieva vadības un pēc tam vainojam tos, kuri mums nes nosodošu vēsti. Cik gan bieži vārdi, ar kuriem Jēzus vērsās pie Jeruzalemes, varētu attiekties uz mums: „Tu, kas nokauj praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams nu jums paliek izpostīts un pamests.” (Mateja 23:37, 38 – 2007. g. tulk.)

Ceļojot pa pasauli, esmu pabijis tik daudz izpostītās mājās – tādu cilvēku mājās, kuri patiesi tic, ka ir kristieši. Esmu saticis tik daudz cilvēku, kuri ir savu domu gūstekņi. Bieži vien viņi dzīvo pagātnē, mokoties ar vakardienas pāridarījumiem un kļūdām. Viņi pavada dienas, cenšoties attaisnot sevi. Viņi labprāt atzīst, ka ir pieļāvuši kļūdas, bet šķiet neredzam faktu, ka no šīm kļūdām nav neko mācījušies. Viņu pagātnes kļūdu cēlonis ir bijis paļaušanās uz sevi, un arī šodien nekas nav mainījies, jo viņu dzīvi joprojām nosaka pašu domas. Palūkosimies uz vienu šādu gadījumu.

Mūsu domu gūstekņi

Pēc kādas uzstāšanās man tuvojās sieviete. Nākot manā virzienā, viņas acis bija nolaistas un šķita, ka uz viņas skumjā stāva guļ viss pasaules smagums.

„Brāli Honberger,” viņa iesāka, „es gribētu ar jums parunāt par savu vīru.” Es gan tuvumā nemanīju nevienu vīrieti, kurš varētu būt viņas vīrs, bet jau tobrīd manī modās pārliecība, ka, lai kādas būtu šīs sievietes problēmas, to patiesais cēlonis nav viņas vīrs.

„Vai varu vispirms uzdot jums jautājumu?” pavaicāju. Viņa pamāja, kaut gan varēja redzēt, ka šī pēkšņā taujāšana viņai nav pa prātam. „Kundze, cik ilgi jūs jau esat domājusi sliktas domas par savu vīru?”

Viņa tikai stāvēja un skatījās uz mani, tāpēc turpināju: „Es to redzu jūsu sejā. Varu derēt, ka jūs nekad neesat piedzīvojusi brīvību savās domās par viņu, vai ne?”

„Jā, tā ir.”

„Jūs gribat runāt ar mani par savu vīru, bet viņa šeit nav. Ja vēlaties runāt par savu vīru, atvediet viņu. Es nevaru runāt par viņu, ja viņa šeit nav, bet es varu pastāstīt jums, kā jūs varat iegūt brīvību savās domās, kā jūs pirmo reizi savas laulības dzīves laikā varat iegūt pareizu attieksmi pret viņu. Ja vēlaties ar mani runāt par to, būšu priecīgs jums palīdzēt.”

Šī sieviete bija gremdējusies negatīvās domās tik ilgi, līdz tās bija ietekmējušas viņas izskatu. Viņa izskatījās īgna un nelaimīga tāpēc, ka viņa bija īgna un nelaimīga. Viņa vēlējās runāt par sava vīra trūkumiem un to, kā likt viņam laboties. Vislabākais veids, kā ieinteresēt savu dzīvesbiedru mainīties, ir mainīties pašam. Kāpēc gan lai vīrs gribētu ko dzirdēt par savas sievas reliģiju, ja reiz viņa pati ir tik acīm redzami nelaimīga un nožēlojama?

Ja mūsu domas nav pakļautas Kristus kontrolei, mēs pieviļam paši sevi, ja uzskatām, ka dzīvojam Viņā. Mūsu domas un jūtas veido mūsu raksturu, tāpēc ir svarīgi, lai Kristus būtu noteicējs pār tām. Ja esam labprātīgi pakļaut savas domas Viņam, tad tām vairs nebūs varas pār mums. Bet tas nozīmē vairāk, nekā tikai savu domu pakļaušanu. Tas nozīmē apzināti piekāpties mūsu Kunga spriedumam, kad Viņš mūs aicina nodot Viņam ikkatru domu.

Biju domājis, ka šāds stāvoklis mani darītu nelaimīgu, pazeminātu mani līdz robota līmenim. Tomēr tad, kad to izmēģināju, sapratu, ka pastāvīgai atkarībai no Dieva līdzi nāk īpaša brīvība. Pēkšņi viss sāk darboties manā labā tā, kā agrāk pat nespēju iztēloties, un dzīvē ienāk prieks – tieši tāpēc, ka manu dzīvi vada kāds cits. Ļaujiet man to ilustrēt.

Atvainoties? Par ko?

Reiz mēs ar Salliju bijām uzaicināti uz nedēļas nogales semināru vietā, kas atradās tikai vienas dienas brauciena attālumā no viņas mātes mājām. Lai pie viena apciemotu Sallijas mammu, mēs jau iepriekš bijām izplānojuši savu maršrutu un rezervējuši nomas automašīnu.

Parasti lidostu automašīnu nomas biroji prasa noteiktu maksu bez nobraukuma ierobežojuma. Tomēr šeit bija citi noteikumi, un man vajadzēja vienoties par samaksu, ņemot vērā paredzamo braukšanas attālumu.

Man priekšā stāvēja vēl trīs citi klienti. Nabaga sieviete otrpus galdam izskatījās tikai nesen šajā darbā; viņa nopūlējās ar datoru, kamēr gaidošie klienti skaļi izteica savu neapmierinātību par kavēšanos.

Visbeidzot pienāca mana kārta. Biju pēdējais klients un redzēju, cik darbiniece ir nogurusi. Pārējie klienti bija izturējušies rupji, un, kad viņa atvēra manu rezervēšanas pieteikumu, bija redzams, ka tur viss ir sajaukts.

„Džim, atvainojies šai sievietei, ka sagādā viņai problēmas,” Kungs man sacīja.

„Atvainoties? Par ko, Kungs? Neesmu viņai izdarījis neko sliktu.” Tieksme meklēt attaisnojumus tik bieži liek mums pastumt Dievu sāņus un censties savu dzīvi vadīt pašiem. Es varēju loģiski pamatot savas jūtas. Arī es biju noguris. Man vēl bija jāveic tāls brauciens, un viss, ko gribēju no šīs sievietes, bija tas, lai viņa saņemas un normāli apkalpo mani.

„Džim, es gribu, lai tu atvainojies nevis tāpēc, ka esi ko nodarījis, bet vienkārši šīs sievietes dēļ.”

Vēl aizvien nebūdams pilnīgi pārliecināts, tomēr uzrunāju nomas biroja darbinieci otrpus galdiņam: „Man žēl, ka sagādāju jums problēmas.”

Viņa brīdi šokēta skatījās uz mani, tad sacīja: „Ser, es ... ēee ... es gribēju teikt, ka jūs man nesagādājat problēmas. Šī tikai bija tāda diena...”

„Vai jums šķiet, ka mums izdosies atrisināt šo problēmu?” laipni jautāju.

„Ser, esmu pārliecināta, ka izdosies!”

Viņai tas patiešām izdevās, kaut arī bija jāzvana uz nacionālo rezervēšanas centru un pat divreiz jāzvana viņas priekšniekam uz mājām svētdienā! Pēc stundas varēju doties ceļā ar pareizo mašīnu par pareizo cenu. „Zinu, ka šī ir bijusi grūta diena, tomēr turieties pie Jēzus,” teicu, atstādams nomas biroja galdiņu. „Viņam ir spēks izvest jūs caur grūtībām.”

Nekad neaizmirsīšu viņas atbildi. Viņa mīļi pasmaidīja un sacīja:

„Esmu jums ļoti pateicīga, ka bijāt tik saprotošs!”

Tas aizņēma stundu laika, kuru biju vēlējies izmantot ceļā, lai tuvotos savam galamērķim, bet, izvēloties pašaizliedzību, atstāju lidostu pacilātā noskaņā. Zināju, ka Dievs mani bija izmantojis, lai aizskartu šīs sievietes sirdi un iedrošinātu viņu!

Man nepiemīt dabīga gudrība risināt šādas situācijas, atrast pareizos vārdus, lai mazinātu spriedzi. Bet esmu ievērojis, ka tad, ja saglabāju savu paļāvību uz Dievu un pakļaujos Viņam, Viņš izmanto mani, lai aizskartu citu cilvēku dzīves. Šajā procesā es izjūtu apbrīnu par mana Tēva žēlastību un gudrību, kurš tik ļoti rūpējās par šo sievieti un viņas grūto dienu, ka vēlējās izmantot mani, lai sacītu viņai iejūtīgus iedrošinājuma vārdus.

Džim, tev ir jāiet!

Vēlos uz brīdi jūs aizvest pagātnē uz kādu ziemas vakaru pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad pirmo reizi mācījos paļauties uz Dieva gudrību. Bija krietni pāri pieciem; blāvā ziemas saule jau bija norietējusi, un vientuļo kalnu ieleju apgaismoja vienīgi mēness. „Tēt, ejam slēpot!” iesaucās Metjū, tiklīdz biju atlaidies atpūtas krēslā.

Atcerieties, ko iepriekš teicu par dzīves pēkšņajām problēmām, kas tiecas novirzīt mūs no pilnīgas atkarības no Dieva? Mana miesa tajā brīdī gribēja reaģēt apmēram tā: Tu ko? Es tikko biju dušā, un pēdējā lieta pasaulē, ko tagad vēlos, ir doties ārā slēpot un atkal sasvīst. Man tepat ir labi, un es nekur neiešu.

„Metjū, es jau biju dušā...” es iesāku.

„Džim, vai tu pajautāji Man, ko tev vajadzētu darīt?” „Nu, nē, Kungs, bet...”

„Džim, tev jāiet slēpot kopā ar dēlu.”

Biju dzirdējis, ka kristīgā dzīve sastāv no izvēlēm, un es izdarīju savu izvēli. „Labi, ejam!” es teicu dēlam. Kaut jūs būtu redzējis viņa seju! Mana sākotnējā ieminēšanās par dušu viņam jau bija devusi mājienu par to, kāda būs mana izvēle, un viņš grasījās doties prom ar attieksmi es jau zināju,ka tu negribēsi. Tagad viņa seja iemirdzējās un viņš aizskrēja sagatavoties slēpošanai.

Kristīga dzīve drīzāk nozīmē dzīvot pēc principiem nekā pēc izjūtām. Tas ir labi, jo, kad Metjū slēpoja augšup pa nogāzi, mani bija pārņēmušas šaubas. Es smagi pūlējos un svīdu, un mana komfortablā zvilnēšana atpūtas krēslā tagad bija tikai atmiņas. „Kungs, vai tas ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai darītu mani pazemīgu?” Atbildes nebija.

Beidzot mēs sākām laisties lejup, un es uzņēmos vadību. Sasnieguši skuju koku biezokni, kuru blīvajiem vainagiem mēness gaisma cauri izlauzties nespēja, mēs nonācām pilnīgā tumsā. Jutu mudinājumu apstāties kādā skrajākā vietā un pagaidīt Metjū. Kad viņš piestāja man blakus, jautāju: „Dēls, ja tu tagad atrastos šajā vietā viens pats, kā tu justos?”

Apgaismojums bija vairāk nekā trūcīgs, bet es tik un tā varēju saredzēt atbildi viņa sejā. „Paldies, Kungs,” es pie sevis noteicu. Iepriekš man par to nebija ne jausmas, bet tagad Metjū vārdi apstiprināja to, ko nupat sāku saprast.

„Tēt, es būtu nobijies līdz nāvei!”

Metjū, mans vecākais dēls, baidījās no tumsas!

Dievs to zināja visu laiku, bet es ne. Vienīgi paklausot Dievam un dodoties slēpot kopā ar dēlu, es uzzināju par šo problēmu un varēju viņam palīdzēt Dieva žēlastībā šīs bailes uzvarēt. Man tā nebija gluži sveša lieta. Es spēju viņu saprast, jo arī pats biju baidījies no tumsas visu savu dzīvi, līdz kļuvu par kristieti.

Neskaitāmi cilvēki tumsā jūtas līdzīgi Metjū, baidoties, ka viņiem uzbruks kāds nezināms briesmonis. Kristiešiem tādām bailēm nevajadzētu būt. Bailes ir daļa no ļaunuma, un, kad mēs tiekam kārdināti baidīties, mums jālūdz, lai Kungs mūs atbrīvo no tādām jūtām. Līdzīgā kārtā kristietim būtu jānodod Kungam arī citas izjūtas – aizvainojums, dusmas un rūgtums.

Es runāju par to ar Metjū un stāstīju, kā pats esmu uzveicis šīs bailes: pēc tam, kad biju nodevis tās Dievam, es meklēju iespējas skatīties acīs šiem sātana meliem un pierādīt, ka tie tiešām ir meli.

Metjū saprata ideju un dedzīgi ilgojās tikt atbrīvots no šīm nepareizajām jūtām. Drīzumā biju liecinieks tam, kā viņš īsteno šos principus praksē.

Piemēram, kādu vakaru māte viņam palūdza ko aiznest uz garāžu. Metjū sākumā vilcinājās, bet tad paņēma kabatas lukturīti un devās ārā tumsā. Atceļā viņš sadzirdēja Dieva balsi, kas viņu uzrunāja ar klusu jautājumu: „Kāpēc gan to nepamēģināt bez lukturīša?” Metjū tā arī darīja, un zēna priekam nebija gala, kad viņš beidzot saprata, ka nu var staigāt tumsā un nejust vairs nekādas bailes.

Tas prasīja vairākus mēnešus laika un daudz sīku piedzīvojumu un praktizēšanos. Soli pa solim Metjū uzvarēja savas bailes no tumsas. Lūdzu, saprotiet pareizi. Patiesībā nebija tā, ka Metjū uzvarētu bailes pats ar savu spēku vai arī ar mūsu palīdzību. Drīzāk Metjū Dieva žēlastības spēkā guva uzvaru pār sātanu, kurš viņu bija mocījis ar šīm baiļu domām. Viņš mācījās nodot savas bailes Jēzum un Viņam tās arī atstāt.

Dievs ir mans ceļojumu aģents

Kādu dienu man vajadzēja doties vienā no tiem ceļojumiem, no kuriem parasti baidos. Tas bija četrkāršs lidojums, lidojums ar pārsēšanos četrās dažādās lidmašīnās pēc kārtas; turklāt lielākā daļa attāluma bija jāveic tādas kompānijas lidmašīnās, kuras pakalpojumus parasti neizmantoju. Man bija jādodas ceļā no Montānas, jāpārsēžas Soltleiksitijā, pēc tam vēlreiz jāpārsēžas Cincinnati, Ohaijo štatā, un, visbeidzot, jānokļūst Ešvilā, Ziemeļkarolīnā. Mana ielidošana Soltleiksitijā aizkavējās, un lidmašīna, ar kuru man bija paredzēts doties uz Cincinnati, pacēlās tajā pašā brīdī, kad ierados. Sapratis, ka līdz nākamajam reisam uz Cincinnati paies kāds laiks, es apsēdos, lai atpūstos.

Biju lūdzis, lai Kungs savā tālredzībā kārto visas lietas tā, lai es varētu ierasties galamērķī laikā un neapgrūtinātu tos cilvēkus, kas man būs atbraukuši pretī uz lidostu. Tomēr tagad šķita, ka manai lūgšanai nebūs lemts piepildīties.

Mans skatiens klejoja pa lidostas uzgaidāmo zāli, līdz beidzot apstājās pie kāda stenda ar aicinājumu pieteikties manis todien izmantotās aviokompānijas pastāvīgo klientu programmā. Kungs mani mudināja: „Ej un piesakies!”

Man tā nešķiet laba doma. Es nepaspēju uz vajadzīgo reisu, un vispār es šīs kompānijas pakalpojumus neesmu izmantojis pietiekami daudz, lai varētu tai uzticēties. Dievs bieži aicina darīt šādas lietas. Viņš mūs aicina darīt to, kas mūsu cilvēciskajam prātam un gudrībai šķiet bezjēdzīgs. Viņa patiesais nolūks mūsu acīm ir slēpts. Lai nu kā, bet es piecēlos un devos pie lodziņa, jo biju mācījies ļaut Dievam būt noteicējam visās lietās manā dzīvē.

Kad biju pateicis lidsabiedrības darbiniecei, ka vēlos pieteikties pastāvīgo klientu programmā, viņa lūdza man uzrādīt biļeti. Tas man šķita mazliet neparasti, tomēr es pasniedzu biļeti. „Kad jūs grasāties izlidot?” viņa jautāja. Atbildēju, ka līdz nākamajam reisam man vēl ir daudz laika, vismaz tā man bija paskaidrojusi biļešu kases darbiniece. „Ser,” viņa teica, „mums ir viens reiss tūlīt pat, un es jums varu palīdzēt tikt uz to.” Uz savu nākamo pārsēšanos Cincinnati es ne tikai paspēju laikā, patiesībā man tur nācās vēl gaidīt!

Kāpēc gan Dievs, lai palīdzētu man laikā nonākt galamērķī, sūtīja mani pieteikties pastāvīgo klientu programmā? Bet padomājiet, ko es būtu atbildējis, ja Viņš man būtu sacījis: „Džim, ej pie pastāvīgo klientu lodziņa. Darbiniece tev palīdzēs tikt uz agrāku reisu.” Vai zināt, kā es būtu reaģējis? Tieši tā! Es būtu strīdējies ar Dievu. Galu galā, ir taču smieklīgi domāt, ka darbiniece, kas reģistrē dalībniekus pastāvīgo klientu programmā, varētu būt labāk informēta par lidojumu laikiem, nekā darbiniece, kura pārdod biļetes!

Dievs ir tik laipns, ka Viņš bieži vien paglābj mūs no mums pašiem, neļaujot mums izmantot mūsu plašās zināšanas, kas varētu mums būt par kavēkli. Dievs, lai mūs motivētu rīkoties, dažkārt norāda iemeslus, kurus mēs saprotam un uz kuru pamata esam gatavi rīkoties, kamēr patiesībā Viņš, kurš jau sākumā zina, kāds būs gals, savā gudrībā kārto notikumus mums par labu.

Kādam brīnišķīgam Dievam mēs kalpojam! Cik žēl, ka tik nedaudzi no tiem, kuri sevi dēvē par kristiešiem, patiesībā pazīst Viņu. Cik nožēlojami, ka vairums no mūsdienu draudzēm tā vietā, lai paaugstinātu Kristu, paaugstina pašas sevi. Baznīcas, reliģiskās skolas un koledžas ir izveidojušās par grandiozām birokrātiskām institūcijām, tajā pašā laikā aizmirstot savas pastāvēšanas patieso iemeslu.

Šodien draudzes visbiežāk atgriež cilvēkus pie sevis, nevis pie Dieva. Naudas resursi jeb fondi ir šo impēriju asinis, un tām ir jāvairās no visa, kas varētu traucēt brīvai asins plūsmai. Tāpēc mēs vairāk cenšamies pārliecināt draudzes locekļus par to, ka viņi ir jaunpiedzimuši un glābti, nevis mācām viņiem darīt Dievu par visu visā viņu dzīvēs. Kādudien kristīgajai draudzei, visām kristīgajām draudzēm, būs jāsastopas ar briesmīgu atskārsmi par savu nolaidību.

Kristus dzīve un kalpošana noteikti norāja šādu institūciju attīstīšanu un cilvēku piesaistīšanu tām, nevis Dievam. Kristus nenostājās pretī sava laika jūdu draudzei, tomēr Viņš vairāk rūpējās par to, lai cilvēkiem būtu dzīvas attiecības ar Viņu, nekā par to, lai viņiem būtu draudzes locekļa statuss (Hozejas 10:1; Ecēhiēla 34:1-16; Mateja 15:14; Mateja 23:1-38).

Ceļgaliem trīcot

Daudzējādā ziņā mūsdienu garīgajiem darbiniekiem ir tāda pati dilemma, kāda bija man, kad tiku aicināts uzrunāt savus kolēģus – nekustamā īpašuma tirdzniecības aģentus. Vai mēs līdzdalīsim populāro, gaidīto vēsti vai arī riskēsim būt nepopulāri un izpelnīties kritiskus komentārus, sniedzot saviem klausītājiem vēsti, kura varētu izmainīt viņu dzīves?

Sāku savu prezentāciju par labākajām pārdošanas metodēm un pārdevēju un pircēju attiecībām. Pēc tam sacīju: „Ja jūs sekosit šiem soļiem, par kuriem nupat stāstīju, jūs savā darbā gūsit panākumus, bet ne tādus panākumus, kādi ir bijuši manā praksē. Tas ir līdzīgi kā ar mana dēla cepumu recepti. Visiem garšo viņa ceptie cepumi, un viņš labprāt dalās savā receptē ar visiem, kas to vēlas, bet, kad viņi aiziet mājās un mēģina cept paši, konstatē, ka gluži tik labi viņiem nesanāk. Tas ir tāpēc, ka mans dēls savos cepumos izmanto slepenu sastāvdaļu, kuru neviens cits neizmanto.

„Mans dēls katrā cepumā ieliek mīlestību. Viņš lūdz, lai Kungs svētītu viņa pūles, un Dievs to arī dara, jo, lai arī citi cilvēki izmanto precīzi to pašu recepti, viņi neiegūst rezultātu, kas būtu tikpat garšīgs.

Draugi, tā ir arī manu panākumu slepenā sastāvdaļa! Manas veiksmīgās nekustamo īpašumu pārdošanas noslēpums ir mana dzīvā saikne ar Kungu Jēzu Kristu – katru dienu un katru brīdi. Dievs atsūta man klientus, Viņš man sagādā jaunus piedāvājumus, Viņš rūpējas par visiem mana darba un manas personiskās dzīves aspektiem. Es uzticu Viņam pilnīgi visu, tāpēc varu Viņam arī pajautāt, kurš būtu vispiemērotākais īpašums manam klientam – galu galā, es taču zinu, ka Viņš katru klientu pie manis ir atsūtījis ar noteiktu nolūku. Tas man dod iespēju nolikt malā savas ambīcijas un rūpes par peļņu un dažiem klientiem atklāti pateikt, ka šis nav tas apvidus, kur viņš patiešām vēlētos dzīvot, piemēram: „Es jums gribu sacīt, ka jūsu sievai nepatiks dzīvot tik tālu no pilsētas. Šī vieta viņai būs pārlieku vientuļa.” Dažiem klientiem norādu, ka viņi pārvērtē savas finansiālās iespējas. „Iespējams, ka banka jums tiešām iedos kredītu, jo viņiem jau neinteresē jūsu turpmākā laime, tomēr mani tas interesē. Tāpēc iesaku vispirms pārdot savu pašreizējo īpašumu un tikai pēc tam iegādāties citu.”

Draugi, manu panākumu noslēpums ir tas, ka viņu – manu klientu – patiesais nekustamā īpašuma aģents neesmu es, bet gan Dievs! Dievs vienkārši atļauj man darboties kā Viņa pārstāvim. Tas ir panākumu noslēpums, kuru var izmantot ikviens no jums, kurš vien to vēlas.”

Es tik ļoti biju baidījies un uztraucies par auditorijas reakciju, bet vismaz 90 procentu no klātesošajiem pateicās man par prezentāciju. Viņi sacīja, ka tas viņiem atgādinājis audzināšanu bērnībā, un ne viens vien izteicās apmēram tā: „Kāpēc tu nodarbojies ar nekustamo īpašumu pārdošanu? Tev vajadzētu būt sludinātājam!” Tobrīd vēl neaptvēru, cik pravietiski bija šie vārdi.

Un kā ar jums? Zinu, ka jūs nevarat ar prieku dzīvot dzīvi, kāda tā ir bijusi iepriekš. Ir grūti elpot bez elpošanas aparāta. Vai vēlaties mēģināt paļauties uz Dievu un būt atkarīgs no Viņa visās lietās?

Vai atļausit, lai Viņš ir jūsu viss visā – ikvienā lietā, ko jūs darāt vai domājat? Viņš aicina mūs: „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas.” (Mateja 11:28; 2007. g. tulk.)

Iznāciet ārā. Nāciet, lai Viņš kļūst jums par visu. Pāvils sacīja: „Tērpieties Kungā Jēzū Kristū.” (Romiešiem 13:14; 2007. g. tulk.) Viņš ir jūsu elpošanas aparāts. Viņš ir vienīgais, kurš dod iespēju izdzīvot šajā grēka pasaulē. Kad esat tērpies Viņā, nekad vairs nešķirieties no Viņa!