Dzīvā mīlestība

Mīlestība atmaksā ļauno ar labu

«Ja kāds saka: es mīlu Dievu! — bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli.» Jāņa 4:20, 21

Divi vīri regulāri apmeklēja vienu un to pašu baznīcu. Abi bija apzinīgi viena aroda meistari. Abi bija pārliecināti, ka viņu apzinīgā attieksme pret savu darbu liecina par labu viņu kristietībai. Un savos komercdarījumos abi bija pedantiski godīgi.

Kādu dienu abi pieteicās veikt kādu nelielu darbu. Protams, tikai vienam izdevās noslēgt līgumu. Zaudētāja sieva bija dziļi vīlusies. Tieši par šā darba ienākumiem viņa cerēja sev iegādāties kaut ko sevišķi skaistu, ko jau sen kāroja. Kad kļuva zināmi līguma noteikumi, izrādījās, ka abu meistaru prasītā darba samaksa stipri atšķīrās. Nelaimīgā sieva secināja, ka konkurējošais draudzes brālis ir apzināti izvirzījis mazākas prasības, lai atņemtu darbu viņas vīram. To viņa pateica arī savam vīram.

Bet izrādījās, ka otrs vīrs, kuru šī sieviete pat nepazina, šo darbu bija nolīdzis sava dēla dēļ, lai tas viņa vadībā apgūtu arodu. Tādēļ viņš bija noteicis zemāku darba samaksu nekā parasti. Tajā pašā laikā viņa kolēģa sievas pārliecinošie vārdi stipri ietekmēja viņas vīru. Aizvien vairāk par to domādams, vīrs nolēma, ka sievai ir taisnība.

Nākamajā nedēļā baznīcā, neko nepaskaidrodams, viņš strupi atteicās kopā ar savu kolēģi savākt kolekti. Viņš uzskatīja, ka rīkojas pilnīgi pareizi, jo zina, ko dara. Ja viņš kā parasti turpinātu sadarboties ar šo brāli, viņam šķita, ka tā viņš atbalstītu sava brāļa negodīgumu. Viņš, protams, labi apzinājās, ka šādu atbalstu nedrīkst izrādīt.

Otrais diakons drīz vien uzzināja par naidu, kas vērsās pret viņu. Pārsteigts un aizvainots viņš centās izvairīties no sava brāļa. Viņš nevēlējās riskēt, darot kaut ko, kas viņa brāli varētu izaicināt.

Viņi abi vairs nevēlējās sastapties baznīcas priekštelpā. Būdami vienas draudzes Bībeles skolas locekļi, viņi juta atvieglojumu, kad viens no viņiem pārgāja uz citu grupu. Dievkalpojuma laikā viņi abi ar savām ģimenēm sēdēja, cik tālu vien iespējams viens no otra. Pēc dievkalpojuma ļaudis vairs neredzēja viņus draudzīgi sasveicināmies, kā viņi bija darījuši gadiem ilgi.

Par viņu naidīgo nostāju uzzināja arī citi draudzes locekļi. Draugi to ātri ievēroja un ieņēma savas pozīcijas.

Ievērojis, ka noticis kas nopietns un ka šo divu brāļu garīgā interese strauji krītas, mācītājs kādu vakaru devās pie viena no viņiem. Kamēr mācītājs vēl bija tur, otrs vīrs, kas dzīvoja tuvumā, garām braucot, ieraudzīja mācītāja automašīnu uz pretinieka mājas piebraucamā ceļa. Viņš nekavējoties secināja, ka mācītājs ir nostājies viņa pretinieka pusē. Steidzīgi pārgājis mājās, viņš tūlīt uzrakstīja vēstuli vietējās draudžu savienības bīskapam. Viņš apgalvoja, ka mācītājam starp draudzes locekļiem ir savi mīluļi, ka viņš morāli atbalsta draudzes vadošo darbinieku taisnīguma izjūtas trūkumu un ka vispār šis mācītājs sācis šķelt draudzi.

Norūpējies bīskaps, kurš nekad agrāk nebija dzirdējis par kādām grūtībām šajā draudzē, piezvanīja mācītājam un pastāstīja viņam par saņemto sūdzību. Viņš tam ieteica būt daudz piesardzīgākam savās attiecībās ar cilvēkiem.

Mācītājs, kurš vienmēr bija cienījis savu bīskapu, bija patiešām satraucies. Viņš apzinājās, ka ir centies būt patiess pret abiem vīriem, kuri tagad jau bija atklāti ienaidnieki. Šīs situācijas dēļ mācītājs zaudēja entuziasmu darbam ar šo draudzi un vairāk laika sāka pavadīt citā draudzē savā apgabalā. Lai strīdā starp brāļiem paliktu neitrāls un neizraisītu vēl lielāku pretestību, mācītājs nolēma no tiem vēl vairāk nošķirties.

Iknedēļas lūgšanas sapulču dalībnieku skaits šajā ļaunuma un intrigu nomāktajā draudzē sāka mazināties. Kad pienāca draudzes vēlēšanu laiks, tikai daži locekļi bija atsaucīgi ieņemt vadošus amatus kalpošanas darbā. Mācītājs jau iepriekš bija saplānojis ziemas evaņģelizācijas sapulces šajā pilsētā. Novērtējis situāciju, viņš nolēma tās atcelt. Viens no iemesliem bija draudzes finansiālā stāvokļa pasliktināšanās. Kasierim kļuva grūti veikt pat komunālo pakalpojumu un īres maksājumus.

Draudzes locekļi savukārt vairs negribēja aicināt uz dievkalpojumiem viesus. Daži izteica bažas par to,  ka apmeklētāji varētu just vēsumu un vienaldzību, kas tagad valdīja draudzē. Togad draudzē nebija nevienas kristības. Mīlestība bija izzudusi.

Draudzes spēja atklāt Dieva mīlestību sabiedrībai bija gandrīz pilnībā iznīcināta. Daudzu ļaužu garīgās dzīves pieaugšana tika apstādināta vai pilnīgi sagrauta. Tas viss tikai kāda nevajadzīga mazsvarīga pārpratuma dēļ, kas izplatījās līdzīgi vēža slimībai.

Jēzus Kristus draudzei nav tik daudz jābaidās no pasaules pretestības kā no ļaunuma, kas tiek lolots un izauklēts pašu ticīgo sirdīs. Tieši tas izraisa visbīstamāko kaitējumu Dieva liecībai. Skaudība, aizvainojums, tumšas aizdomas, naids un nicinājums tāpat izposta garīgumu kā jebkurš cits no vislielākajiem ļaunumiem.

Jēzus uzsvērti brīdināja kristiešus vairāk uztraukties par to, kas bojā dvēseli, personas garīgo pusi, nekā par to, kas varētu kaitēt miesai. Nekas nespēj tik pilnīgi nopostīt personas, ģimenes vai draudzes garīgumu kā tieši savstarpējs naids.

«Ja kāds saka: es mīlu Dievu! — bet nīst savu brāli,» raksta apustulis, «tas ir melis; jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli.» (1. Jāņa 4:20, 21)

Mūsu mīlestība uz Dievu ir cieši un neizbēgami saistīta ar mūsu mīlestību uz cilvēkiem. Mūsu mīlestībai nav iespējamas divas savstarpēji izslēdzošas dimensijas — viena mīlestībai uz Dievu un otra mīlestībai uz cilvēkiem. Jūs nevarat mīlēt Dievu, nemīlot cilvēkus. Un jūs nevarat patiesi mīlēt cilvēkus, nemīlot Dievu.

Vairāk, nekā to spējam aptvert, mūsu mīlestība uz cilvēkiem tieši atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Pat atpestītie pēdējā tiesā vēl pilnīgi neizpratīs šo principu. Jēzus to uzsvēra un izraisīja Viņa patieso mācekļu izbrīnu, kad teica, ka izcels mīlestību, ko viņi parādījuši pret saviem tuvākajiem. Mīlestību, kas praktiski tikusi parādīta tuvākajiem viņu vajadzības brīdī, Viņš novērtē un atzīst kā tieši Viņam parādītu mīlestību. «Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.» (Mat. 25:40)

Jūsu cilvēku mīlestības kvalitāte norāda un atklāj jūsu Dieva mīlestības kvalitāti. Jānis, kurš piedzīvoja lielu mīlestības dziļumu, rakstīja: «Ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.» (1. Jāņa 4:12) Pēc Dieva domām, pilnība ir pilnīga mīlestība — mīlestība ar vislabākajām mūsu spējām ikvienā dzīves brīdī mūsu attīstības ceļā, raksturā un Jēzus Kristus līdzībā.

Tikai tas cilvēks, kas bez personīgā aprēķina mīl savu brāli vai māsu, patiesi mīl Dievu. Kādu garu mēs parādām viens otram, tādu to redz arī Dievs. «Kas nabagu izsmej, tas pulgo viņa Radītāju.» (Sakāmvārdi 17:5)

«Kas nievā savu tuvāko, tas grēkdaris.» (Sakāmvārdi 14:21) Ja esat apbēdinājis draugu, jums tas ir jāatzīst. Pēc tam jālūdz piedošana Dievam, jo jūsu draugs pieder Dievam. Apbēdinot viņu, jūs apbēdināt viņa Radītāju un Pestītāju.

Ja cilvēkam trūkst mīlestības uz otru cilvēku, tad viņa Dieva mīlestības apliecināšana ir tikai svētulīga izlikšanās. Tas attiecas arī uz ļaunu un grēcīgu cilvēku, kurš jūs ir dziļi sāpinājis. Dievs jums kā kristietim prasa, lai jūsu mīlestība būtu patiesa un pieejama ikvienam, arī tiem, kuri jums nepatīk un ar kuriem nevarat saprasties. Pieauguši cilvēki ir līdzīgi maziem nerātniem bērniem. Tieši tad, kad viņi vismazāk pelnījuši mīlestību, viņiem tā ir visvairāk vajadzīga. Dievs vēlas, lai tie, kas pieder Viņam, atklātu šo dārgo mīlestību tieši ļaunuma, sāpinājumu un dusmu pārņemtā vidē. Tas ir vitāli svarīgi gan pašam kristietim, gan arī tam, kurš tiek mīlēts.

Pieļaut, ka mūsu mīlestību uz otru cilvēku saēd kaut neliels uzbudinājums vai naidīgums, nozīmē graut arī mūsu Dieva mīlestības pamatus. Uzbudinājumam, aizvainojumam un dusmām pret citu personu nav vietas kristieša dzīvē un to nedrīkst ignorēt. Ļoti būtiski ir tas, kā pret tām izturas.

Apustulis Pāvils dod padomu: «Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.» (Efes. 4:26) Viņš skaidri apzinājās naida potenciālu, kas iznīcina cilvēka attiecības ar Dievu. Viņš iesaka: «Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu.» (31. pants)

Dieva dzīvās mīlestības speciālistam pasaulē jābūt arī naida apspiešanas speciālistam sevī. Tas ir nepieciešams, lai kļūtu par Dieva valstības pilsoni jau tagad uz šīs zemes un lai reiz ieietu Jaunajā valstībā.

Kad Jēzus Kristus atnāks, Viņš pārdabiskā veidā pēkšņi nepiešķirs kristiešiem spēju izturēties labi pret cilvēkiem. Viņš nāks, lai darītu zināmu Visumam, ka daži no Viņa bērniem ir iemācījušies mīlēt — mīlēt tā, kā Kristus mīl, tiekot galā ar personīgiem konfliktiem, personīgo nepatiku un nesaskaņām. Kristus nāks paziņot, ka tie ir gatavi, lai viņiem tālāk uzticētu Debesu valstību. Lai kristietis savaldītu naida uzbangojumus, viņam vispirms ir jāsaprot un jāpiedzīvo piedošana. Lai sekmīgi un konstruktīvi apspiestu uzbudinājumu, aizvainojumu un dusmas, jums ir sevi jānostāda tā vietā, kuram vajadzīga piedošana.

Piedošanu nedrīkst ierobežot ar vienu noteiktu darbību kādā noteiktā laikā. Jūs taču to nevarat pēkšņi uzburt domās kādā otra cilvēka radītā kritiskā situācijā, kad piedošana ir ļoti vajadzīga. Piedošana nav statiska. Tā ir dinamiska. Tā ir dzīvesveids. Īsts kristietis dzīvo, būdams vienmēr gatavs piedot. Tāpat kā Dievs ir vienmēr gatavs piedot.

Ja Dieva piedošana mūsu dzīvē vienmēr ir klātesoša un vienmēr pieejama, tad kāpēc mēs neesam gatavi piedot? Piedošana ir daļa no Dieva rakstura — līdzīgi kā labsirdība, žēlastība, taisnība un mīlestība. Piedošanai ir jābūt arī neiztrūkstošai kristieša īpašībai — viņa attieksmei vienmēr un visur. Tai jābūt tikpat reālai kā viņa dzīvei mīlestībā.

Dievs ilgojas dot savu piedošanu ikvienam jebkurā laikā. Viņa piedošana ir vienmēr klātesoša. Kad cilvēks nāk pie Dieva, viņš saprot, ka Dievs jau pirms tam ir bijis gatavs piedot. Dievs piedāvā savu piedošanu, pat pirms mēs to lūdzam. Protams, mēs nevaram šo piedošanu iegūt, pirms nenožēlojam. Taču tas nenozīmē, ka tā mums pastāvīgi netiktu piedāvāta. Tieši brīvi piedāvātā piedošana vada cilvēku pie grēku nožēlas.

Pārāk bieži mana un jūsu piedošana ir atkarīga no apstākļiem — mēs vispirms gaidām vainīgās personas nožēlu un atvainošanos. Tikai tad, kad lūdzējs ļoti nožēlo un pazemojas tik tālu, ka tas mūs apmierina, mēs arī vēlīgi piedodam. Mūsu piedošana ir proporcionāli tam, kāda ir bijusi atvainošanās.

Dieva piedošanas piemērs mums atgādina, ka mums ir jādzīvo tādā piedošanas attieksmē, lai mēs būtu gatavi cilvēkiem piedot, pirms viņi ir ko sliktu izdarījuši. Tieši tā mūsu Debesu Tēvs ir gatavs piedot mums mūsu grēkus, pirms esam tos izdarījuši. Tas ir labāk, nekā piedot tikai pēc tam, kad mums ir nodarīts pāri. Un tas ir arī daudz labāk, nekā censties piedot tikai pēc atvainošanās.

Bībelē teikts, ka tikai tiem, kas dzīvo piedošanas garā, arī pašiem ir piedots. «Kad jūs nostājaties, lai Dievu lūgtu, piedodiet, ja jums ir kaut kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedotu jūsu pārkāpumus. Bet, ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.» (Marka 11:25, 26)

«Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums.» (Efes. 4:31, 32) Dieva vienmēr pieejamā, dāsni sniegtā pilnīgā piedošana, ko mēs — jūs un es — saņemam bez kavēšanās, rada mūsos visaptveramu siltumu, kas kliedē mūsu ļauno attieksmi pret citiem. Tā ir Dieva mīlestības dezinficējošā fāze.

Kristieši bieži runā par Dieva grēku piedošanas vērtību un skaistumu. Tomēr mēs, virspusēji par to runādami, bieži pazaudējam tās saturu. Diemžēl mūsu piedošanas zemā kvalitāte rada ārkārtīgi nepareizu iespaidu to cilvēku prātos, kuriem vajadzēja redzēt un piedzīvot patiesu piedošanu. Šodien cilvēkiem ir izmisīgi nepieciešams redzēt ne tikai «iemiesotu mīlestību», bet arī «iemiesotu piedošanu». Daudziem vispirms ir jāpiedzīvo mūsu patiesa cilvēcīgā piedošana, pirms viņi uzdrošināsies uzticēties Dieva piedošanai.

Debesu Tēvs saka: «Es — es esmu tas, kurš izdzēš tavus noziegumus pats sevis dēļ un nepieminu tavus grēkus!» (Jes. 43:25) Šeit mēs redzam, ka ļoti svarīga piedošanas daļa ir aizmiršana. Kristieša piedošanai jābūt tikpat pilnīgai, kāda ir Dieva piedošana.

«Piedošana,» saka Ailīna Gudera (Eileen Guder), «maksā ļoti daudz. Cilvēkam, kas piedod, ir jāatsakās no visām savām «tiesībām». Gadījumos, kad uzskatām, ka piedošana nav attaisnojama, mēs bieži nejūtam ne mazāko vēlmi piedot, jo mūsu «tiesības», kuras aizstāvam, ir pārkāptas. Bet padomājiet par to, ka kristietim nav vairs šādu «tiesību». Nevienam mirušam cilvēkam nav savu «tiesību»; un kristieši ir miruši sev. Dievs savā augstākajā svētumā un bezvainībā ir aizskarts visvairāk. Viņam ir visvairāk tiesību atriebties un aizkavēt piedošanu nekā jebkuram citam. Bet tā vietā Viņš patur tiesības atteikties no savām «tiesībām» un nepārtraukti piedāvā pilnīgu piedošanu. Tā ir pietiekama pat tiem, kas Viņu ir sāpinājuši visvairāk. Vai tad jūs un es vēl varam pastāvēt uz savām «tiesībām» un atteikties piedot, ja mūsu «tiesības» ir pārkāptas?

Tāpat kā citu garīgi virzošu spēku, arī piedošanas pamatā ir vairāk gribas nekā emocijas. Kristietis var sekmīgi piedot, nejūtot nekādu īpašu patiku to darīt. Viņš var izvēlēties piedot un pastāvēt šajā izvēlē. Dievišķie palīgspēki ir pieejami. Īsts piedošanas gars ir iegūstams tikai ar lūgšanu. Mēs paši no sevis nevaram piedot. Tas mums ir tikpat neiespējami, kā nopelnīt savu glābšanu. Tas ir tikpat neiespējami, kā mīlēt nemīlamo ar sava gribasspēka palīdzību vai pareizi mīlēt sevi. Kristieši ir pilnīgi atkarīgi no Dieva, kurš viņiem dod šo piedošanas dāvanu.

Jēzus sekotāji lūdz par tiem, kas viņus kaitina. Lūgšana viņiem ir šķēps, ar ko iznīcināt rūgtumu. Lūgšana pārsteidzoši spēcīgi izsūc ļaunuma indi no cilvēka organisma. Kad apzinīgi darām savu nelabvēli par savas personīgās lūgšanas objektu, mēs esam spēruši pirmo soli, lai viņu iemīlētu. Tādas mīlestības pamatā nav jūtas, bet drīzāk apzinīga izvēle sacīt un darīt to, kas otram nāktu par labu. Lūgšana par kādu citu būtībā ir mīlestība. Kad lūdzam, Dievs var darīt brīnumu ne tikai otra cilvēka, bet arī mūsu dzīvē. Ar savas līdzjūtības siltumu Viņš var izkausēt mūsu visintensīvāko ienaidu un atriebības kāri tieši tajā vietā, kur tas vislēnāk kūst, — mūsu jūtu pasaulē. Dieva Gara darbība, kas padara mūsu piedošanu reālu, paveic mūsos brīnumu — mūsu izvēle piedot pārvēršas par piedošanas jūtām.

Tas, ka mūsu Debesu Tēvs ir gājis tik tālu, liecina, cik ļoti Viņš rūpējas par mūsu cilvēcīgo savstarpējo attiecību kvalitāti. Viņš brīnišķīgi dod mums spēku uzturēt šīs attiecības tīras un neierobežotas kā kanālus, ar kuriem izteikt cilvēkiem savu mīlestību.

Piedošana, tāpat kā mīlestība, vislabāk plaukst un zeļ personīgajās attiecībās. Ir tāds teiciens: «Pazīt cilvēku nozīmē viņu mīlēt.» Jo labāk pazīstam cilvēku, jo labāk saprotam viņa motīvus un rīcību, jo vieglāk mēs varam piedot viņa kļūdas un neveiksmes; pat viņa tīšos pārkāpumus pret mums. Bībele atklāj iemeslu, kāpēc Jēzus var būt tik pilnīgs mūsu Augstais Priesteris, — mūs saprast un mums piedot. Tas ir tāpēc, ka Viņš pats sevī ir pieņēmis cilvēcību. Lai piedotu cilvēkam, Dieva Dēls pats kļuva par cilvēku. Viņš identificēja sevi ar mūsu interesēm un vajadzībām. Viņš bija viens ar Dievu, un tomēr Viņš savienojās ar mums ar saitēm, kuras nekad netiks pārrautas.

Šī pilnīgā savienošanās ar kritušo cilvēci dod mums iespēju reāli piedzīvot Dieva neierobežoto piedošanu, kas nepelnīti plūst pār jums un mani. Debesu Tēvs izvēlējās šo ciešo savienību ar cilvēci, lai Viņa piedošanas piedāvājums mums būtu reāls. Tādēļ arī mums savās attiecībās ar līdzcilvēkiem nav jāatraujas no reāla piedošanas piedāvājuma, bet tieši pretēji — jādara tas zināms un jāuzsver.

Daudzi saspīlējumi, aizkaitinājumi un aizvainojumi cilvēku savstarpējās attiecībās rodas pārpratumu dēļ. Mēs tos varētu ierobežot, ja ar Dieva žēlastību neatlaidīgi un pacietīgi censtos vairāk saprast savus līdzcilvēkus. «Ja tikai mēs varētu izlasīt mūsu ienaidnieku slepeno sirds vēsturi,» saka Henrijs Vadsvorts Longfelovs (Henry Wadsworth Longfellow) savā darbā Driftwood,

«mēs atrastu viņu dzīvēs tik daudz bēdu un ciešanu, ka tas uzreiz atbruņotu visu mūsu ļaunumu.»

Līdzcietības un izpratnes dēļ Jēzus varēja lūgt pat par saviem mocītājiem: «Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!» Līdzīgi iedziļināšanās tā cilvēka traģiskajā dzīvē, kurš konkrētajā gadījumā ir mums darījis pāri, palīdzēs mums viņam piedāvāt patiesu piedošanu.

Mīlestība dziedina

«Apliecinādami patiesību mīlestībā.»
Efes. 4:15

Iedomājieties ārstu: izmeklējis savu slimnieku, viņš nekļūdīgi nosaka nopietnas un dzīvībai bīstamas slimības diagnozi. Cilvēku glābt var tikai nekavējoties veikta operācija. Taču tā vietā, lai pacientu steidzamā kārtā operētu, viņš to nosūta atvaļinājumā uz Floridu, ieteikdams cietējam labi atpūsties un priecāties par silto, jauko sauli. Ko jūs domāsit par šo ārstu, zinot, ka relatīvi mazākais risks, kas saistīts ar operāciju, un iespējamās neērtības pēcoperācijas ārstēšanā pamudināja ārstu tieši uz šādu rīcību?

Gan medicīnas speciālisti, gan arī sabiedrība ar riebumu noraidīs šāda ārsta pakalpojumus. Bet tajā pašā laikā mēs — gan jūs, gan es — rīkojamies līdzīgi garīgā nozīmē.

Jēzus nāca uz šo zemi, paziņodams: «Debesu valstība ir klāt.» (Mat. 3:2) Kāds praktiķis izteica domu, ka Dieva valstība ir pareizu attiecību valstība. Jēzus nāca, lai nostādītu cilvēkus pareizās attiecībās ar Dievu. Kristieši bez grūtībām apzinās, cik šāda programma ir svarīga grēciniekiem. Bet Jēzus nāca arī tādēļ, lai nodibinātu pareizas attiecības starp cilvēkiem. Šīs programmas svarīgumu kristieši bieži aizmirst.

Bībelē īpaši uzsvērts, ka grēks šķir cilvēku no Dieva. Grēks šķir arī cilvēku no cilvēka.

Jēzus uzsvēra, ka grēks gan pret Dievu, gan arī pret otru cilvēku ir garīga slimība, ar kuru jācīnās un kura ir jāārstē. Viņš bieži bija norūpējies par to, lai Viņa mācekļi kļūtu par pareizu attiecību speciālistiem ne tikai attiecībās ar Dievu, bet arī ar līdzcilvēkiem. Patiesībā visa Jaunā Derība norāda, cik bīstami ir grēki, kas posta cilvēku attiecības, — pat vairāk nekā tādi «lieli» miesas grēki kā laulības pārkāpšana un alkohola lietošana. Tomēr mēs aizvien izrādām lielākas šausmas un nopietnāk attiecamies pret miesas grēkiem nekā pret gara grēkiem. Lepnumu, ienaidu un paštaisnību mēs cenšamies ignorēt vai neievērot.

Savādi, bet apustulis Pāvils šīs attiecības min līdzās citiem grēkiem: «Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.» (Gal. 5:19-21)

Savā grāmatā To Live in Love (Dzīvot mīlestībā) Ailīna Grudera saka, ka šausmas, ar kādām daži draudzes locekļi uztver miesas grēkus, var būt veids, kā novērst uzmanību no daudz lielākām problēmām viņu pašu dzīvē. «Līdzīgi kā Ādams un Ieva Paradīzes dārzā, mēs steidzamies apklāt savu patieso kailumu — garīgo nabadzību Dieva priekšā. Mēs vienmēr priekšplānā izvirzām savu neīsto moralitāti, lai apslēptu savu iekšējo netikumību, un tas nav acīmredzamais pagāniskais netikumības veids, bet dziļāka iekšēja egocentrisma, lepnuma, nepacietības un uzbudinājumu grēks.» (107. lpp.)

Viņa arī domā, ka draudzes iecietība pret dubultstandartiem grēku klasifikācijā — viens standarts miesas grēkiem un pilnīgi cits gara grēkiem — var būt par galveno iemeslu, kāpēc laicīgie cilvēki uzskata kristiešus par liekuļiem. «Viņi ļoti skaidri redz mūsu pašapmierināto aizbildināšanos par savu uzvedību un temperamenta grēkiem, mūsu izlikšanos, it kā šie grēki nemaz nebūtu tik slikti. Tā ir liekulība, pasniegta kristīgās taisnošanas vārdā, un tā patiešām pelna vislielāko pasaules nicinājumu. Mēs runājam par Dieva mīlestību, bet viņi par mums smejas, jo to tik ļoti maz saskata mūsu dzīvē.» (Turpat, 108., 109. lpp.)

Cik nožēlojami, ka mūsu cilvēcīgā grēka uztvere tik ļoti atšķiras no tā, kā Dievs lūkojas uz grēku. Viņu visvairāk uztrauc attieksmes un temperamenta izraisīti grēki, jo Viņš zina, cik ātri un viltīgi ievaino un izposta cilvēku tieši viņu savstarpējās attiecības un attiecības starp cilvēku un Dievu. Faktiski Dievs visu novērtē tā, kā tas patiesībā ir. Mēs nicinām dzērāju. Mēs viņam sakām, ka viņa grēks grūž viņu mūžīgā bojāejā. Tajā pašā laikā lepnību, patmīlību un iekāri bieži atstājam nenosodītu. Bet tieši šos grēkus Dievs īpaši ienīst. Tie runā pretī Viņa mīlestībai un laipnībai. Pārāk ilgi esam vienaldzīgi un apzināti turējuši pievērtas acis pret attieksmes un temperamenta izraisītiem grēkiem.

Kā jau redzējām, piedošana ir pats pirmais princips, kā pareizi izturēties pret grūti sasniedzamiem cilvēkiem. Bet ir arī kaut kas cits. Piedošana un pieņemšana ne vienmēr ir pietiekama. Lai attiecībās nestu dziedināšanu un atjaunošanu, ir nepieciešama vēl viena dimensija.

Jēzus otrais lielais princips cilvēku attiecībās ilustrē šo papildu dimensiju: «Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā.» (Mat. 18:15)

Kāds var pret mums grēkot, darot pāri nevis tieši mums pašiem, bet mūsu draudzei, mūsu brālim vai māsai, vai kaimiņam. Mēs nekavējoties rīkotos, ja uzzinātu, ka kāds grasās nogalināt citu cilvēku. Tādai pašai atbildības izjūtai pret citiem jābūt, kad tos ievaino rakstura un temperamenta izraisīti grēki. Mums ir pienākums, jā, mums pat ir pavēlēts iet un mīlestībā piedāvāt savu padomu, kā labot radušos kļūdu.

Jēzus gaida, lai cilvēks, kuram nodarīts pāri, ietu pie vainīgā pirmais un lūgtu izlīgšanu. Diemžēl mūsu ierastā reakcija ir tieši pretēja. Parasti mēs pastāvam uz to, ka vainīgajai pusei jānāk un jālūdz piedošana mums. Mums šķiet, ka mums ir tādas «tiesības». Tomēr Kristus mācības pārsteidzošais princips ir tāds, ka kristietim nav šādu «tiesību». Tas nozīmē, ka viņam nav «tiesību» pārtraukt piedot, nepieņemt viņu un ar viņu brīvi nesarunāties tāpēc, ka viens it kā ir «taisns» un otrs — «netaisns».

Kristietim šajā pasaulē jāīsteno Dieva mīlestība. Tas ir galvenais. Nekam citam nav nozīmes. Pat ne viņa godam. Jēzus mācība, ka apvainotajam kristietim jābūt sarauto vai saspīlēto attiecību atjaunošanas iniciatoram, kā arī jāizlabo gan slēptās, gan atklātās attieksmes izraisīti grēki, apliecina šo faktu.

Cilvēka dabiska pirmā un galvenā vēlēšanās ir, lai citi par viņu domātu labi un lai viņš varētu ērti iekārtoties sabiedrībā, nevis paklausīt tādam riskantam un dārgam aicinājumam. Tie, kas no visas sirds grib sekot Galilejas Vīram, drīz vien apgūs šo jauno priekšrocību. Viņi ir aicināti darīt tādas šķietami neloģiskas un neparastas darbības kā padoties, lai gūtu uzvaru, atmest, lai paturētu, un mirt, lai dzīvotu. Lai spertu šo pirmo soli, tas ir, mīlestībā ietu pie tā, kurš jūs ir dziļi aizvainojis un sāpinājis, ar nolūku viņu pacelt un izveidot ciešākas attiecības, ir pilnībā jāatmet savs lepnums, jāatsakās  no savām «tiesībām» un jānomirst dabiskajai tieksmei atriebties. Bet kas tas ir par lielisku paņēmienu uzvarai pār savu iekšējo ļaunumu! Nekas cits nespēj tik ātri un efektīvi apspiest naidu kā personīga un tieša sastapšanās ar cilvēku, kurš ir šī naida iemesls. Nekas cits nespēj tik ātri atslābināt saspīlētās attiecības. Nekas cits nespēj tik pilnīgi attīrīt kanālu, caur kuru plūst Dieva mīlestības straume.

Pirmais praktiskais solis, lai mīlētu savus ienaidniekus, kuri mūs kaitina un vajā, ir piedot viņiem. Otrais solis pēc dievišķās kārtības ir iet pie vainīgā, piedāvājot dziedējošu iespēju laboties. Protams, vienmēr pastāv risks tikt atraidītam. Jēzus jau zināja, ka tas tā var notikt. Viņš deva norādījumus, ko darīt un kā izturēties tādā gadījumā (sk. Mat. 18:15-17). Turklāt cilvēks, kurš seko Kristus padomam, būs ieguvējs neatkarīgi no tā, vai viņa centieni izlīgt tiks pieņemti vai ne. Viņa rīcība tomēr būs saskaņā ar morāles, ētikas un garīgajiem principiem, kā arī nepieciešamību kalpot. Tas ir pēdējais trieciens ilgstošam naidam. Tas arī kalpo kā praktisks un acīmredzams pierādījums, ka apvainotais no visas sirds vēlas piedot. Tiem, kas dara pāri kristiešiem, vajadzētu vairāk redzēt un piedzīvot šāda veida «atmaksu». Tas varētu palīdzēt Dieva mīlestībai un piedošanai kļūt reālai viņu dzīvē.

Vai tas nav tieši tas, ko Jēzus savā zemes dzīvē centās parādīt? Dievs bija briesmīgi un dziļi apvainots par mūsu planētas iemītnieku savtību un grēku. Tomēr Jēzus, pārstāvot nevainīgo, «apvainoto» pusi, izlēja  pār šo zemi savu piedošanu un nāca, lai sameklētu mūs mūsu pašu grēkos, lai sastaptu mūs, lai atklātu mums mūsu nepareizo rīcību, lai piedotu mums, lai piedāvātu mums iespēju laboties, kas nostādītu mūs uz labāka ceļa. Dieva dusmas un naidu pret grēku Jēzus novirzīja mīlestības kalpošanā dumpīgās pasaules labā.

Atkal un atkal šis piemērs atkārtojas kristiešu dzīvē, kad tie šodien stājas pretī ļaunumam un netaisnībai. Mīlestībā mums ir jāiet pie tiem, kuri ir apvainojuši vai nu mūs, vai tos, par kuriem esam atbildīgi, un brīvi jāpiedāvā sava piedošana un dziedināšana. Iespējams, ka mēs, tāpat kā Jēzus, bieži tiksim atraidīti, bet daudzi arī atsauksies un caur šo piedzīvojumu gūs jaunu dimensiju gan šodienas, gan mūžīgai dzīvei. Cik brīnišķīga kalpošana — ar Dieva mīlestību un rūpēm dziļi aizkustināt savus līdzcilvēkus!

Tomēr lielākā daļa no mums no tā atsakās. Mēs jūtamies neaizsargāti un viegli ievainojami. Mēs cenšamies tikt galā ar savām dusmām un veikt «labošanas» darbus nebībeliskā, bet ļoti cilvēciskā veidā. Kad kāds mums ir nodarījis pāri, mēs cenšamies to «vienkārši aizmirst». Mēs uzskatām, ka tas ir ļoti prātīgi darīts. Mēs domājam, ka «skatīšanās caur pirkstiem» uz ļaunumu ir vislabākais veids, kā ar to tikt galā. Dažreiz tas tā arī var būt, bet parasti nē. Ignorēt ļaunumu ir gļēvi, jo tas tikai vairo ļaunumu. Dažreiz klusēšana ir zelts, kā teikts parunā, bet parasti tā var būt skaidra gļēvulības pazīme. Mums var pietrūkt drosmes riskēt uzlabot attiecības. Vai arī mums tas īpaši nerūp. Vai vēl sliktāk, mēs varbūt sakrājam sevī tik daudz negatīvu jūtu, ka, neraugoties uz pūlēm piedot, nekādi nevaram atjaunot labas attiecības.

Taču cenšanās apspiest savu naidu un ļaunumu pret citiem vēl nav kristīgs dzīvesveids. Tas mums ir jāierobežo, citādi tas mūs iznīcinās.

«Tipiska mūsu paaudzes slimība ir neirozes,» raksta Džordžs Vandemans savā grāmatā Happiness Wall to Wall. «Daudzi ārsti ir vienisprātis, ka puse viņu pacientu cieš no neirozes. .. Kas ir neiroze? Vienkārši runājot, cilvēks kļūst neirotisks, ja tas cenšas kaut ko sevī apspiest, neatbrīvojoties no tā.» (86. lpp.)

Ja cilvēkam neizdodas apspiest sevī ļaunumu un dusmas, tas var izraisīt gan emocionālu, gan garīgu slimību. Kā mēs esam sapratuši, apspiests ļaunums iznīcina attiecības cilvēkam ar cilvēku un cilvēkam ar Dievu.

Dievs varēja turpināt dusmoties par šausmīgajiem grēkiem uz Zemes. Viņš varēja sevi piepildīt ar neapmierinātību un dusmām un atteikties kaut ko darīt šīs grēcīgās planētas labā. Bet tad Viņš nebūtu Dievs. Tad Viņš vairs nebūtu mīlestība. Viņš tik ļoti mūs mīlēja, ka saistījās ar grēcīgajiem cilvēkiem un vadīja savu sašutumu konstruktīvā labošanas darbā mūsu glābšanas vārdā.

Cilvēkam, kas centīsies atbrīvoties no sava ļaunuma nebībeliskā veidā, neizdosies īstenot dzīvā Dieva mīlestību. Ja viņš to centīsies apslēpt sevī, tad tas   kā farizeju raugs rūgs un izplatīsies  līdz  eksplozijai, kas izpostīs dvēseli. Kopš Kains atņēma dzīvību savam brālim, cilvēki aizvien ir ļāvuši vaļu savām postošajām naida jūtām. Rezultāts ir fiziska, emocionāla un garīga nāve. Mēs lielā mērā paši izraisām šo karu.

Līdzko netiek ņemti vērā Jēzus dotie principi, kāds tiek ievainots. Tas nenotiek ar rungu, šauteni vai indi. Parasts baznīcas apmeklētājs priekšroku dod kaut kam ērtākam, kaut kam smalkākam. Viņa metode, bieži vien neapzināta, ir nicinoši runāt par kādu cilvēku, kas ir viņu sāpinājis. Protams, kritiska aizmuguriska aprunāšana ir mazāks sods nekā iesēdināt cilvēku elektriskajā krēslā! Un mums šķiet, ka tā ir dabiska un ierasta izrēķināšanās metode! Mums, cilvēkiem, tas  izdodas tik nemanāmi kā elpošana. Bet, ja padomājam, tad saprotam, ka tieši šī cilvēku aizmuguriskā mocīšana ir ne tikai visizplatītākais veids, kā tikt galā ar dusmām, bet arī visgļēvākais, visnekristīgākais un visnegodīgākais paņēmiens.

Cits ierasts cilvēku paņēmiens, kā nogalināt otru cilvēku, ir iznīcināt viņa cieņu, godu un stāvokli. «Nāve un dzīvība — mēles varā,» saka sakāmvārds. «Tenkotāja vārdi kā gardi kumosi — glumi ieslīd pašā sirds dibenā!» (Sakāmvārdi 18:21, 8)

Turklāt iet pie personas, kura jums ir nodarījusi pāri, un palīdzēt tai saskatīt savu kļūdu ir kalpošana Dievam. Iet pie kādas citas personas, lai noniecinātu un pazemotu to, kurš ir kļūdījies, ir viens no lielākajiem noziegumiem Dieva un cilvēka priekšā. Nav svarīgi, cik pavirši vai cik «laipni» jūs to izdarāt.

Viljams Džordžs Džordans (William George Jordan) ir rakstījis: «Tik daudz spilvenu ir mirkuši asarās, tik daudz cēlas sirdis salauztas un tagad klusē, no kurām nav atskanējis protesta kliedziens; tik daudz maigu, jūtīgu būtņu sakropļotas; tik daudzi agrākie draugi šķirti un vientuļi ar mirušām cerībām un sāpīgām dzīves atmiņām, tik daudz nežēlīgu pārpratumu, kas aptumšo dzīvi; — un tas viss ir tikai maza daļa no visām tām bēdām, ko pastrādā mēle.»

Runāt negatīvi par otru cilvēku nozīmē viņu tiesāt. Tiesāšana kristiešiem nozīmē to pašu ko nogalināšana, zagšana vai laulības pārkāpšana. «Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti!» — skan dievišķs brīdinājums, kas jāņem vērā. «Nerunājiet ļaunu cits par citu, brāļi,» brīdina Jēkabs. «Kas runā ļauni par brāli vai tiesā savu brāli, tas runā ļaunu pret bauslību un tiesā bauslību. Bet, ja tu tiesā bauslību, tad tu neesi bauslības ievērotājs, bet tiesnesis [..]; bet kas esi tu, ka gribi tiesāt savu tuvāko?» (Mat. 7:1; Jēk. 4:11, 12)

Ja ļaunums, kura pamatā ir dusmas un naids, ir liela traģēdija, tad tas, ka netiek ievēroti Kristus principi cīņā pret ļaunuma izplatīšanos, ir vēl lielāka traģēdija.

Protams, ka kristiešu savstarpējās attiecībās un ar citiem cilvēkiem tiks pieļautas dažādas kļūdas. Tās Dievs piedos; tikai nožēlai jābūt patiesai un ar īstu vēlēšanos laboties. Lai gan Dievs piedod šādas kļūdas un neveiksmes, tas tomēr nenāk par svētību un neveicina garīgu pieaugšanu, kā tas varētu būt, ja Viņa ļaudis vairāk dzīvotu saskaņā ar Viņa principiem.

Šodien draudzei ir izmisīgi nepieciešams skaidrāks redzējums par brīnišķīgajiem mīlestības un sirsnības principiem un to cilvēku sadraudzība, kas uzdrošināsies dzīvot Dieva mīlestībā, pastāvīgi un bezbailīgi sekojot Viņa norādījumiem. Tikai tā varēs attīstīt pozitīvas attiecības starp cilvēkiem.

Jēzus vārdi apstiprina šo patiesību. Padomājiet par tiem vēlreiz: «Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis.» (Mat. 18:15)

Šāda godīga konfrontācija rada patiešām brīnišķīgas attiecības. Daudziem kļūdaini šķiet, ka tāda pieeja nodarīs vairāk slikta nekā laba un draudzību nestiprinās. Bet Jēzus tā nesaka. «Ja viņš tevi klausa», tu iegūsi patiešām īstu brāli.

Pirms daudziem gadiem kāds gudrs vīrs rakstījis:

«Nemāci bezkauņu, jo tas nīdīs tevi, pamāci taisno, un tas mīlēs tevi.» (Sakāmvārdi 9:8) Vai var notikt tā, ka dziļi sirdī godīgā persona tā vietā, lai apvainotos par jūsu aizrādījumu (kā varējāt gaidīt), dziļi un ar pateicību novērtē faktu, ka esat atnācis pie viņa, atmetis savu lepnumu, riskējis ievainot savas jūtas, atteicies no sevis un savām «tiesībām» un centies viņam palīdzēt un viņu dziedināt?

Kad ejam pie kāda tā, kā Jēzus to ieteica darīt, mēs ar savu rīcību parādām, ka mums patiešām viņš rūp. Mēs acīmredzami izrādām savu ieinteresētību, parādot, cik garu ceļu esam gatavi iet, un uzņemoties risku, lai viņu glābtu.

Ja atsakāmies iet, mēs atklājam, ka vai nu neesam īsti piedevuši, vai arī mums nemaz nerūp savs brālis. Pārāk bieži iemesls ir tieši pēdējais minētais. Vienaldzība ir vislielākais ienaidnieks attiecībās cilvēkam ar cilvēku un cilvēkam ar Dievu. Vienaldzības izrādīšana ir tiešs ieinteresētības trūkums. Ja mums nerūp, mēs, protams, nevaram mīlēt. Kā jau noskaidrojām, nespēja mīlēt un rūpēties par Dievu un cilvēkiem ir grēka būtība.

Lielākā daļa kristiešu, šķiet, nekad neaptvers šo patiesību, ka Dievs pieprasa mums mīlestības kalpošanu, kas nozīmē iet pie kāda cilvēka un mīlestībā piedāvāt iespēju viņam laboties. Mēs drīzāk to uzskatām par īpaši nepatīkamu pienākumu, nevis par patīkamu kalpošanu. Tomēr Bībelē teikts: «Jo Kungs pārmāca to, kuru mīl, kā tēvs savu mīļo dēlu.» (Sakāmvārdi 3:12)

Mēs, kristieši, tradicionāli sevi uzskatām par cilvēkiem, kas dara Dieva darbu šajā pasaulē. Mēs esam apmierināti ar šādu pazīstamu uzskatu: darīt Dieva darbu nozīmē liecināt, sludināt, mācīt. Par tiem, kas iet «līdz pasaules galam» kā misionāri, mēs runājam skaļi kā par Dieva darba lielākajiem darītājiem. Mēs saprotam, cik liela vērtība ir darbam cilvēku un Dieva labā, paēdinot izsalkušos, apģērbjot kailos vai kalpojot kādā draudzē.

Tomēr, ja Dievs «pārmāca to, kuru mīl», tā palīdzēdams tam garīgi pieaugt, un ja jūs un es esam pilnīgi nodevušies Dieva darbam, tad iespējams, ka kādreiz kalpošanas uzdevums var būt sastapties ar kādu cilvēku, lai norādītu uz to, kas viņa dzīvē ir nepareizi, palīdzētu to novērst un labāk izpildīt Dieva gribu.

Savādi, bet mums parasti šķiet, ka «pārmācīšanas un labošanas darbu» Dievs pats izdarīs tā cilvēka dzīvē, kuram tā vajadzīga, — bez mūsu palīdzības! Mēs nemaz nevilcināmies runāt, dažkārt pat lielīgi par to, kā Dievs mūs izmantojis savā kalpošanas darbā, lai «glābtu» grēciniekus. Bet tad, kad mūsu kalpošana ir vajadzīga kādam ticības biedram, lai tas nepazaudētu mūžīgo dzīvību, mums šķiet, ka Dievs mūsu palīdzību nespēs pietiekami efektīvi izmantot! Tā, baidoties no iespējamām negatīvām sekām, kritikas, neveiksmes, nekaunības un atraidīšanas, mēs nedarām neko. Mēs kavējamies iziet mīlestības kalpošanas ceļā, lai sniegtu iespēju cilvēkam laboties.

Bieži aizmirstam, ka līdzīgas grūtības piedzīvojam un mums tās jāpārvar arī citos — tradicionālākos kalpošanas veidos. Mēs bieži aizmirstam, ka bez Svētā Gara spēka mūsos gan šī, gan arī cita veida kalpošana  ir lemta neveiksmei. Mēs varbūt domājam, ka cita veida kalpošanu varam diezgan sekmīgi un ērti veikt, bet tas notiks tikai formāli, bez pilna Dieva Gara mēra. Mēs arī zinām, ka tieši šajā sevišķi jūtīgajā kalpošanas veidā cilvēku labā ir ļoti nepieciešama Dieva Gara klātbūtne.

Vai varētu būt, ka mūsu neveiksme pilnībā iesaistīties šajā kalpošanas darbā, lai palīdzētu cilvēkiem laboties, liecina par paļaušanās trūkumu uz Svēto Garu arī citos darba veidos, ko pūlamies darīt Dieva labā?

Kaut gan jēdziens «labojošā kalpošana» vai

«konstruktīva kritika» nav atrodams Bībelē, tomēr Rakstos minēta šī kristieša pienākuma šķautne. Pāvils pamudina Timoteju ne tikai darīt Dieva darbu, sludinot Vārdu, bet arī «atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu». (2. Tim. 4:2) Viņš iesaka Kolosas kristiešiem: «Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā.» (Kol. 3:16)

Kad pēdējo reizi saņēmāt kristīgā brāļa vai māsas mīlestībā izteiktu aizrādījumu par kādu jūsu trūkumu, kas jānovērš, lai jūs pilnīgāk atbilstu Dieva prātam un Viņa darba veikšanai? Ja brālis vai māsa ir jums aizrādījis, kāda bija jūsu reakcija? Vai esat emocionāli un garīgi tik stiprs, lai brīvi varētu uzklausīt otra cilvēka domas par jūsu vislielāko vājību? Varbūt viņš saskata kaut ko tādu, kas jums traucē kļūt līdzīgam Kristum? Varbūt viņš domā, ka jūs varētu būt labāks liecinieks? Varbūt viņš uzskata, ka jūs varētu būt labāks tēvs vai māte?

Vai saprotat, cik lielu labumu sniedz šādi aizrādījumi, ja tie izteikti patiesā mīlestībā un Svētā Gara ietekmē?

Lidmašīnu pilotiem ir jānokārto eksāmens, kas aviācijas nozarē tiek saukts par kvalifikācijas pārbaudi. Regulāri pilotam ir jāparāda savas spējas kvalificēta lidotāja klātbūtnē. Pieredzējis instruktors izsaka savu kritiku un dod padomu, kā sarežģītas darbības izpildīt labāk un drošāk. Lidotāji šādus «pārbaudes lidojumus» atzīst par ļoti noderīgiem, kas palīdz panākt lielāku drošību un profesionalitāti.

Arī kristietim garīgs «pārbaudes lidojums», kuru vada cilvēki, kas patiešām ir ieinteresēti, šad un tad būtu noderīgs. Mīlestībā un žēlastībā tas patiešām uzlabotu viņa attieksmi pret Dievu un citiem cilvēkiem.

Daiļrunīgā sludinātāja Apolla pieaugšanai Dievs izmantoja Akila un Priskillas labojošo mīlestības kalpošanu. Kaut gan Apolls bija «labs Rakstu pazinējs», brīnišķīgi atklāja evaņģēlija patiesības klausītājiem Efesā un nebija neko nepareizu darījis, viņam bija vajadzīga jauna gaisma. Abi pazemīgie un neizglītotie laji, vienkārši telšu taisītāji, veica ļoti vērtīgu pakalpojumu Dieva darbā: tie, paaicinājuši Apollu sāņus, norādīja viņam uz nopietniem trūkumiem viņa sludināšanā.

Lielais sludinātājs pozitīvi uztvēra viņu kritiku! Ar to viņš piedzīvoja garīgu pieaugšanu! To mēs varam secināt, redzot, kā viņa sludināšana mainījās un kā vairojās svētības. (Sk. Ap. d. 18:24-28.) No tā mēs redzam, ka dziedinošs labošanas darbs izplatās tāpat kā apļveida viļņi, kad gludā ūdens virsmā iemet akmentiņu. Tas ietekmē daudzu dzīves, kas tieši saistītas ar šo labojošās kalpošanas saņēmēju.

«Kritika, ko piedāvā Dieva Gara vadībā un izjūtot patiesu nepieciešamību, ir viens no visgrūtākajiem un vērtīgākajiem kalpošanas darbiem,» raksta Kenets S. Raundhills. (Kenneth S. Roundhill, Christianity Today, 1972. gada 7. janvāris, 8. lpp.)

Viņš arī atzīmē, ka apustuļa Pāvila dzīvē var atrast ļoti daudz piemēru, kur tas izteicis kritiku mīlestībā, un tas liecina, cik ļoti viņš dzīvoja līdzi citu cilvēku vajadzībām.

«Viņš publiski norāja Pēteri Antiohijas draudzes priekšā par viņa atkāpšanos no evaņģēlija patiesības, nebaidoties no sabiedrības uzskatiem un tā atstājot sliktu iespaidu uz citiem. .. Tas bija publisks pārkāpums, un tāpēc to arī vajadzēja publiski atklāt un nosodīt (Gal. 2:11-14). Tas, ka Pēteris to neņēma ļaunā, ir redzams  no viņa vēlākās piezīmes par Pāvilu viņa otrajā vēstulē (2. Pēt. 3:15). Marks ļoti asi izjuta Pāvila morālo nosodījumu, ka viņš bija atkāpies Pamfīlijā (Ap. d. 15:36-40). Varbūt tieši šī rājiena dēļ vēlāk Marks kļuva par ļoti derīgu darba biedru (2. Tim. 4:11). Mīlestība, kura ir vērsta uz tuvākā visaugstāko kalpošanas spēju atraisīšanu, dažreiz griež kā ķirurga skalpelis.»

Bez šaubām, šī «griešana», kā norāda Raundhills, daudzus attur īstenot kristīgi dziedinošo mīlestības kalpošanu. Tā tas bija ar to iepriekš minēto hipotētisko ārstu, kurš izvairījās veikt dzīvībai nepieciešamo operāciju, baidīdamies nodarīt sāpes savam slimniekam! Arī mēs nevēlamies sāpināt otru cilvēku.

Pat bezbailīgais Pāvils izteica savas bažas par to, ka konstruktīvā kritika, uz kuru viņu vadīja Gars, var būt pārāk barga. Pāvils pēc tam, kad bija nosūtījis vēstuli korintiešiem, baidījās, ka, gribēdams palīdzēt, viņš varētu būt iegriezis pārāk dziļi draudzes miesā. Viņš baidījās, ka Korintas ticīgie varētu vēl vairāk atsvešināties. Brīžiem viņš pat vēlējās atsaukt savus vārdus. Pāvils zināja, ka draudze ir sašķēlusies; tur, kur viņš gaidīja līdzjūtību un atbalstu, viņš saņēma nepateicību un nodevību. Viņš apzinājās to sapulču briesmas, kurās tika aizmirsts grēks, tādēļ izjuta dziļu pienākumu parādīt viņiem Kunga nosodījumu par viņu grēkiem. Tajā pašā laikā viņš baidījās, ka varētu būt pārāk bargs.

Apustulis gāja pat tik tālu, ka atklāja korintiešiem savus iekšējos pārdzīvojumus, cenšoties palīdzēt viņiem saprast, ka viņa rīcības motīvs ir dziļa mīlestība pret korintiešiem. Viņa sauciens, kas atbalsojas cauri gadsimtiem, patiesībā ir ikviena cilvēka sirds kliedziens, kas uzdrīkstas darīt šo īpašo Dieva darbu — šo sāpīgo, pat mokošo kalpošanu — piedāvāt cilvēkiem dziedinošo labošanu. «Jo no sāpju un līdzjūtības pilnas sirds lejot rūgtas asaras, es rakstīju jums ne jau tādēļ, lai jūs apbēdinātu, bet gan lai jūs sajustu mīlestību, kas manī ir tādā pārpilnībā uz jums.» (2. Kor. 2:4)

Kamēr lielais Dieva vīrs sāpēs raud, zinot, ka tiks ievainots, viņš drosmīgi neatkāpjas no sava ceļa. Viņu iedrošina apziņa, ka piedāvājums laboties, kura izteikšana viņam pašam tik daudz maksā, beigu beigās vainagosies bagātīgā dziedinošas mīlestības izpausmē. Pāvils dara to, kas viņam jādara, neraugoties uz nepatiku, jo viņa mīlestība uz cilvēkiem meklē visaugstāko labumu viņu labā. Nav svarīgi, cik tas maksā vai sāp viņam pašam un citiem.

Arī mums ir jāatzīst izpaustas mīlestības labojošā funkcija. Pāvils, cenšoties labot stāvokli, sacīja: «Lai jūs sajustu mīlestību, kas manī ir tādā pārpilnībā uz jums.» Mums, kas vēlas dzīvot Dieva mīlestībā, arī ir jāsaskata šīs mīlestības lielais potenciāls. Kad mēs to sapratīsim, vairs nebūs nekādas lejupslīdes.

Tomēr, tāpat kā citi kalpošanas pienākumi,  arī šis darbs nekad nebūs viegli paveicams. Bet mēs apzināsimies tā nepieciešamību gan citu cilvēku, gan savai pašu garīgajai izaugsmei. Bībelē izteikta gan līdzjūtība, gan aicinājums ar vārdiem: «Neviena pārmācība, kad to saņem, nešķiet prieks, bet gan bēdas [gan devējam, gan saņēmējam], tikai vēlāk tiem, kas tajā vingrināti, tā rada taisnības miera augļus.» (Ebr. 12:11)

Pirms daudziem gadiem Dievs deva pavēli kādam jauneklim piedāvāt dziedinošo labošanu ne tikai vienam cilvēkam, bet veselai tautai: «Sauc pilnā rīklē, netaupies!» Viņš sacīja Jesajam. «Cel savu balsi kā ragu! Stāsti manai tautai par tās pārkāpumiem un Jēkaba namam par viņa grēkiem!» (Jes. 58:1) Dieva tautas liktenis, Dieva plāna liktenis šai pasaulei toreiz atradās pie kauna staba. Tas tā ir vēl joprojām.

Bērni patiesībā izjūt zaudējumu, ja viņu vecāki viņiem neaizrāda. Lielākā daļa jauniešu mīlestības disciplīnu pieņem. Tas ir pārliecinošs pierādījums arī bērnam, kurš zemapziņā jūt, ka viņu mīl un par viņu rūpējas. Pat pusaudži, kā apgalvo uzvedības eksperti, vēlas, lai viņiem norādītu uz viņu kļūdām. Viņi grib, lai vecāki viņiem aizrādītu, kad viņi maldās, kaut gan tajā pašā laikā viņi izrāda arī nepatiku pret aizrādījumu.

Vai varētu būt arī tā, ka daudzi, kas kļūdās pret saviem līdzcilvēkiem, paši pret sevi vai Dievu, patiesībā zemapziņā vēlas, lai kāds par viņiem parūpētos tik daudz, ka piedāvātu tiem šo dziedinošo labošanu? Vai varētu būt, ka daudzi jūt, ka ir līdzekļi viņu labošanai, pieaugšanai un dziedināšanai?

Gandrīz tikpat noteikti kā ir vajadzīga ieinteresēta kristieša kalpošana apbēdinātā mierināšanai, tikpat vērtīgs Dieva darbs šajā pasaulē ir apmierinātā apbēdināšana!

Jēzus, protams, bija labojošās kalpošanas Meistars. Viņš paņēma cilvēka grēku un rīkojās tā, ka pārvērta šo grēku par pakāpienu ceļā uz Debesu valstību. Viņš asi nosodīja melošanu, laulības pārkāpšanu, dusmas, lepnību, un tieši šī asā nostāja bieži veda cilvēku tuvāk Dievam. Jēzus sastapās ar daudz ērkšķiem, bet vienmēr centās tos pārvērst goda vainagā!

Nikodēms, pedantisks un rūpīgs cilvēks savā reliģijas un bauslības ievērošanā, ievērojams tā laika garīgais vadonis ar nevainojami tīru raksturu sarunā ar Jēzu izjuta Gara zobenu. Jēzus uzdrīkstējās viņam pateikt satriecošo patiesību, ka viņš, Nikodēms, pestīšanas jomā nav apguvis pat pirmo soli!

Jēzus sastapās ar jaunu, bagātu rakstu mācītāju un ar dažiem labi izmeklētiem vārdiem vērsās tieši pie viņa sirdsapziņas, pamudinādams jauno cilvēku pirmo reizi mūžā godīgi ieskatīties sevī. Ja Kristus nekļūdīgais izaicinājums tiktu pieņemts, tas būtu izmainījis viņa dzīvi līdz pašiem pamatiem. Diemžēl viņš noraidīja šo labošanas darbu. Tomēr ievērosim, ka šī noraidīšana neatturēja Jēzu arī turpmāk izplatīt savas mīlestības vēsti.

Varēja gaidīt, ka sieviete pie akas noraida Jēzu. Viņš varēja viņu izbiedēt un samulsināt daudz vairāk nekā jauno rakstu mācītāju. Lielākā daļa cilvēku Viņa strupo pieeju uzskatītu par nekaunīgu. Tomēr sevišķā jūtīgumā pret cilvēkiem Jēzus juta, ka šī vientuļā un vainas nomāktā sieviete ilgojas pēc kaut kā labāka. Viņa tiešā konfrontācija ne tikai pārsteidzoši izmainīja viņas dzīvi, bet arī ieviesa pilnīgas pārmaiņas visā pilsētā! Teikt kādai sievietei, ka viņa ir laulības pārkāpēja, ir ļoti neierasts veids, kā sākt sludināt evaņģēlija vēsti visā pilsētā. Tomēr tas ir lielisks piemērs tam, cik daudz brīnuma elementu slēpjas dziedinošās mīlestības kalpošanā.

Jēzus attieksme pret farizejiem arī sniedz mums mācību. Acīs teiktie rājieni, ko Viņš bez izvairīšanās tiem adresēja, ir visstiprākie un visnosodošākie, kādus jebkad cilvēks ir saņēmis. Jūdiem bez cūkas nekas cits nebija tik pretīgs kā čūska. Jēzus tomēr nevilcinājās daudzus viņu reliģijas vadoņus iedalīt tieši čūsku kategorijā. Tas tika darīts viņu klātbūtnē. Viņš arī tiem pateica, ka viņi ir liekuļi, kuri iekšēji viscaur ir sapuvuši. Vienīgais dokuments, ko Jēzus savā dzīves laikā ir rakstījis, ir farizeju grēku saraksts. To Viņš pats ar savu pirkstu skaidri ierakstīja Jeruzalemes ielas smiltīs!

Satriekti un sadusmoti par atklāto grēku uzrādīšanu daži no viņiem kļuva gluži traki, cenšoties Jēzu iznīcināt. Citi, laiku pa laikam izjuzdami vainas apziņu, bija satriekti un aizvainoti Viņa caururbjošo vārdu dēļ. Dažos gadījumos Jēzus nepatīkamais aizrādījums atvēra viņu dvēseles iekšējo dzīvi tā, ka Svētais Gars varēja ieiet un veikt savu darbu. Daudzi farizeji, saņēmuši bargu Jēzus kritiku, pēc Viņa Debesbraukšanas kļuva par uzticīgiem Viņa sekotājiem.

No Kristus labojošās kalpošanas mēs varam mācīties tos vitāli svarīgos principus, kam jāvada mūsu centieni nest dziedināšanu, pieaugšanu un glābšanu citiem cilvēkiem. Ja mēs tiem sekosim, tad šie vadmotīvi garantē tikai labus rezultātus visos gadījumos, kad Dievs mūs aicina ar aizrādījumu iejaukties citu cilvēku dzīvēs. Pirmais dziedinošās labošanas likums, kuru iegūstam no Meistara dzīves un kas mums ir labi jāsaprot, ir izsakāms šādos vārdos: Dieva patiesība pati par sevi ir uzbrūkoša, un tā pati var izdarīt nepieciešamo cirtienu cilvēkam, kam nav šīs patiesības. Patiesība ir pietiekami asa, lai dziļi iedurtu. Citi līdzekļi ir pārāk truli un var būt pārāk postoši. «Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.» (Ebr. 4:12)

Tas nenozīmē, ka mums būtu jāmeklē un jāvajā aizskartais cilvēks ar Bībeles tekstu virkni. Tas nozīmē, ka mūsu mīlestības vēstij, kas labo kādas personas uzvedību vai ticību, jābūt pamatotai tikai Dieva Vārdā. Mums ir jānes tikai tā vēsts, ko satur Bībele. Citādi mūsu darbībai nav nekādas jēgas. Pārāk bieži mēs ejam pie otra cilvēka ar saviem uzskatiem un spriedumiem par viņu. Šādi mūsu ieteikumi būtībā ir svētulīgs veids, kā izteikt savu ļaunumu un vēlēšanos, lai cilvēks izmainītos un pieņemtu mūsu iedomāto standartu, nevis to, ko prasa Dieva Vārds. Mūsu uzdevums nav padarīt ļaudis mums pieņemamus. Mūsu priekštiesība ir palīdzēt viņiem pieaugt tādā veidā, lai viņi kļūtu par Debesu valstības pilsoņiem.

Kad Bībelē tiek runāts par labojošo kalpošanu, tiek parādīts, ka tai jābūt centrētai Dieva Vārdā. «Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā.» (Kol. 3:16) «Sludini Dieva vārdu, esi gatavs to darīt gan laikā, gan nelaikā, atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu.» (2. Tim. 4:2) Nekur nav attaisnojama tāda aizrādījuma vai padoma došana, kas neatbilst skaidrajiem Dieva Vārda likumiem, principiem un vadošiem norādījumiem.

Otrais dziedinošas labošanas likums, kuru atrodam Meistara dzīvē, ir: darīt šo darbu bez mazākā izņēmuma patiesā kristieša mīlestībā. Tas nozīmē runāt

«patiesību mīlestībā». (Efes. 4:15) Jēzus sekmīgi pasniedza patiesību ļaudīm, kaut arī šķita, ka tā varētu traucēt Dieva mīlestības izpausmei. Jēzus neapslāpēja nevienu patiesības vārdu. Bet Viņš vienmēr izteica patiesību mīlestībā smalkjūtīgi, līdzjūtīgi un laipni. Viņš nekad nebija nepieklājīgs un nesavaldīgs. Viņš nekad nevajadzīgi neizteica nevienu bargu vai asu vārdu. Viņš nekad nedarīja nevajadzīgas sāpes. Viņš neaizskāra un nenotiesāja cilvēciskās vājības. Viņš runāja tikai patiesību. Bet Viņš to darīja tikai mīlestībā. Viņš atmaskoja neīstu svētulīgumu, ticības trūkumu un samaitātību. Bet tad, kad Viņš izteica visbargākos rājienus, asaras bija Viņa balsī.

Jēzus mūs aicina dzīvot Dieva mīlestībā šajā pasaulē tā, kā Viņš to darīja — maigi un tomēr spēcīgi — un tikai lai dziedinātu citus. Kāds ir sacījis, ka godīgums bez mīlestības ir brutalitāte; bet mīlestība bez godīguma ir sentimentalitāte. Kristieši zina, ka patiesa mīlestība ietver godīgumu, savukārt kristieša godīgums ietver mīlestību. «Kritikai līdzīgi kā lietum,» rakstījis Frenks Klārks (Frank Clark), «ir jābūt tik maigai, lai veicinātu cilvēka augšanu, neizpostot tā saknes.»

Cilvēcīgi, protams, mēs nespējam sekmīgi saskaņot patiesību ar mīlestību. Jūs un es to nespējam, tāpat kā nespējam nopelnīt savu pestīšanu, pareizi mīlēt sevi, mīlēt nemīlamo un piedot, kad nav iespējams piedot. Tas ir pāri mūsu iespējām. Tomēr «jūs nebūsiet tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars jūsos runās». (Mat. 10:20)

Kad atļaujam Svētajam Garam sevi izmantot, kad labprāt uzņemamies risku izpildīt šo svarīgo un smalko Dieva uzdevumu, citkārt nepieejamas dzīves var tikt atvērtas Debesu Tēva taisnībai un var tikt iegūtas izšķirošas uzvaras Dieva valstības lietās, kas citkārt nekad nenotiktu. Pirmās asās sāpes un dusmas, kas bieži pavada šo darbu, var būt kā dzemdību sāpes, kā jaunās dzīvības priekšvēstnesis, kā jaunpiedzimšana Kristū! Mīlestība un patiesība savienosies, lai izdarītu vajadzīgo griezienu. Bet tas tiks darīts tikai ar vienu mērķi — dziedināt un glābt.

Daži runā «mīlestībā», bet baidās sacīt patiesību. Viņu vārdiem nav nozīmes. Citi saka «patiesību», bet ne mīlestībā. Viņu vārdi iznīcina. Bet Dieva žēlastības spēkā mēs varam teikt patiesību mīlestībā.

Kad mēs to darīsim, notiks brīnumi.

Mīlestība ir grēku nožēla

«Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits
par citu, ka jūs topat dziedināti!»
Jēk. 5:16

Sēžot kopā ar saviem studiju biedriem pārpildītajā Pacific Garden misijas kapelā tveicīgā Čikāgas vakarā, biju pavisam apmierināts ar savu svētulīgo žēlsirdības pilno attieksmi pret nabadzībā nonākušajiem, kuri atradās šajā telpā. Mēs visi kā jau labi kristīgie semināristi ar kopto ārieni centāmies paust degsmi un savas spējas tulkot Jāņa evaņģēlija grieķu tekstu. Mēs sēdējām kopā vienā rindā — labos uzvalkos un kaklasaitēs, rūpīgi nospodrinātās kurpēs, glīti sasukātiem matiem, un no mums plūda pēcskūšanās losjona un matu tonika aromāts.

Baidīdamies izrādīt savu takta trūkumu, nebūtu atzinis, ka nekad agrāk nebiju redzējis vienuviet kopā tik raibu publiku — tādus nožēlojamus ļaudis. Tie bija ļaudis, kurus reti nākas redzēt, bet kurus var iztēloties, lasot Bībelē par izsalkušo pabarošanu un kailo apģērbšanu. Šeit viņi bija — žūpas, narkomāni, prostitūtas un pat vienkārši klaidoņi.

Neglīta izskata vīrs priekšpusē saburzītā un pārāk platā pelēkā uzvalkā sludināja grūti uztveramā monotonā balsī. Manas domas klaiņoja: būtu gribējis viņam ieteikt uzlabot balss modulāciju; es prātoju, vai kāds jebkad ir veicis kādu zinātnisku pētījumu par misijas kapelas apmeklētājiem — cik no tiem bija ieradušies, lai saņemtu pusdienas.

Manas domas pēkšņi tika pārtrauktas ar negaidītu un gandrīz pārsteidzošu runātāja balss toņa pacēlumu. Viņš lasīja dažus tekstus, kurus acīmredzot gribēja īpaši likt pie sirds klausītājiem. «Mēs visi esam noklīdušas avis,» viņš paziņoja. Paskatījos uz savu tuvāko biedru un saraucu uzacis. Viņš viegli pamāja, piekrizdams manai neizteiktajai domai, ka tieši šis ir vispiemērotākais teksts šai raibajai publikai. «Lai viņiem tiek,» es viņam pačukstēju, «patiesība viņiem neko ļaunu nevar nodarīt.»

«Katrs iet savu ceļu,» turpināja sludinātājs, nostiprinot manus uzskatus par degradējušos sabiedrību ap mums. «Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.» Piemērots teksts.

Kad sludinātājs nolika Bībeli un turpināja iztirzāt šos tekstus, manas domas atkal aizklīda citur.

Pēc svētrunas mūsu grupa, mazliet apskatījusi telpas iekārtojumu, gatavojās doties prom. Izgājuši uz ielas, viens no maniem biedriem sacīja: «Mums teica, ka šī darba daļa tiks atstāta citiem.»

«Domāju, ka mums ir paveicies,» ātri piebildu.

Pārējie piekrītoši pamāja.

Vēlu vakarā atgriezies mājās, apmierināts turpināju savu ierasto ikdienas kārtību, divas stundas veltot savām piezīmēm. Pēc tam pabeidzu vēl kādu ieplānotu darbu un pēc garas darba dienas laimīgs beidzot iekritu gultā. Bet miegs nenāca.

Nezinu, kāpēc tā neizteiksmīgā misijas sludinātāja vārdi nedeva man mieru. «Mēs visi esam noklīdušas avis.» «Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.» Atcerējos, kā viņa ilgais skatiens kavējās pie pēdējā sola, kurā sēdējām mēs, studenti. Viņš sacīja:

«Ikviens, kas šovakar atrodas šajā telpā, ir grēcinieks.» Pārdomāju, cik apmulsis biju, un brīnījos, kāpēc neviens viņam nebija pateicis, ka mēs esam semināristi un esam ieradušies kā viesi. Beidzot es iemigu, bet miera nebija pat miegā.

Turpmākajās dienās misijas sludinātāja vārdi vēl aizvien aizņēma manas domas. Tie apņēmīgi turpināja darboties mana «es» biezajos slāņos līdz laikam, kad pēkšņi un neizbēgami vairs nevarēju izturēt to spiedienu. Beidzot šie vārdi mani nostādīja aci pret aci ar faktu, ko nekad agrāk nebiju pieņēmis: es, Duglass Kūpers, esmu grēcinieks.

Šī pārsteidzošā atklāsme salauza manu lepnumu un pašapmierinātību un ļāva man ieraudzīt sevi tādu, kāds es patiesībā biju — grēcīgs, patmīlīgs, lepns, melīgs, ļauns, nevēlams, nemīlošs un nepacietīgs.

Bēdās un izmisumā es beidzot tiku vests Dieva priekšā ar kaut ko tādu, kā līdz šim, tuvojoties Dievam, man vienmēr trūka: tas bija godīgums. Kad ieraudzīju sevi tādu, kāds es esmu, man nebija izvēles. Varēju tikai nožēlot savu pilnīgo netaisnīgumu un samaitātību.

Tas visu padarīja citādu. Pirms tas notika, man vajadzēja Jēzu tikai pa pusei. Teoloģiski es, protams, labi zināju, ka ar savu paklausību Dieva baušļiem, atbilstību draudzes standartiem un savu kalpošanu Dievam man pienākas pestīšana.

Ar šā brīža kristieša pieredzi zinu, ka biju ļāvis šīm lietām nostāties kā barjerai starp Kristu un mani. Uzskatīju, ka, to visu īstenodams, esmu diezgan labs jauneklis. Man šķita, ka mana uzticība mani paceļ mazliet augstāk par citiem cilvēkiem, kuri nav tik uzticīgi un apzinīgi kā es.

Dievam bija jāņem mani un jāliek man izjust savu samaitātību vairākas reizes. Ar tā sludinātāja vārdiem beidzot saņēmu vēsti, kāds cilvēks patiesībā esmu.

Tagad saprotu, ka neatkarīgi no tā, cik paklausīgs esmu, cik pareiza ir mana ticība un cik liela ir mana upurēšanās kalpošanā, es pats par sevi nekad nebūšu labāks par citiem — vienalga, vai tas ir zaglis, prostitūta vai alkoholiķis. Labais izskats un dārgās drēbes, ko ar lielu pašpārliecību līdz šim biju valkājis, tagad man šķita kā netīras skrandas. Es sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik pedantiski un rūpīgi censtos sevi apģērbt, Dieva vērīgajam skatam aizvien vēl esmu samaitāts grēcinieks.

No tā laika es varēju tikai nožēlot savus grēkus  un uzticēties Dieva neizteicamajai mīlestībai uz mani — grēcinieku. Tagad zināju, ka man vajadzīga visa veida piedošana. Tā man ir vajadzīga tikpat ļoti kā «vissliktākajam» cilvēkam pasaulē. Man tāpat ir vajadzīgs Jēzus Kristus kā mans Pestītājs. Varu tikai pilnībā paļauties uz Viņu kā savu Atpircēju, neko vairāk — tāpat kā ļaudis Pacific Garden misijas kapelā. Sapratu, ka nevaru pretendēt uz garīgu pārākumu pār viņiem.

Mēs, kristieši, vienkārši neesam pietiekami pārliecināti par savu grēcīgumu. Mēs pietiekami nenožēlojam savus grēkus.

Atceros, kā pirmo reizi apmeklēju Anonīmo alkoholiķu sapulci. Tur ar sevi iepazīstināja kāds ļoti augsti cienījams mūsu sabiedrības līderis. Nekad neaizmirsīšu viņa satriecošo paziņojumu. «Mans vārds ir Toms,» viņš sacīja, «esmu alkoholiķis.»

Manī viss protestēja pret šādu apgalvojumu. Gribēju izsaukties, ka viņš taču tāds nav. Es gribēju citiem tur stāstīt par viņa labo raksturu. Zināju, ka viņš nav dzēris gadiem ilgi. Un man gribējās viņam teikt, ka viņš nedrīkst sevi tik zemu vērtēt.

Toms turpināja. Mierīgi viņš stāstīja citiem grupas biedriem, ka spēj pārvarēt šo vājību tikai tad, ja ik dienas, ik brīdi turas pie spēcīgās dievišķās rokas. Viņš sacīja, ka pat pēc gadiem ilgas sekmīgas cīņas ar alkoholu viņš nevar uz sevi paļauties, jo viņš pēc dabas bija, ir un vienmēr būs alkoholiķis.

Vēlāk Toms man paskaidroja, ka, tikai godīgi atzīstot savu vājumu citiem, kuri arī cīnās ar šo problēmu, viņš var palīdzēt gan sev, gan citiem šīs Anonīmo alkoholiķu biedrības biedriem panākt uzvaru personīgajā cīņā ar alkoholu.

Kopš tā laika mani bieži atspirdzināja atmiņas par pārsteidzošo godīgumu un atklātību, kas patiesi valdīja tajā sanāksmē. Jutu vienreizēju vienotības un sadraudzības garu starp vīriem un sievām, kas kopīgi nekautrējoties pārsprieda savu stāvokli un savas vajadzības. Lepnumam, egoismam un tieksmei izlikties acīmredzot nebija vietas gaisotnē, kur atskanēja šāda veida paziņojumi: «Es esmu alkoholiķis.»

Zināju, ka mūsu pilsētā daudzu cilvēku dzīves ir mainījušās tieši šīs grupas darbības ietekmē. Pazinu daudzus cilvēkus, kuri līdzīgi Tomam bija šajā biedrībā, nevis lai saņemtu palīdzību tieši sev, bet sniegtu to citiem. Ar savu piedzīvojumu līdzdalīšanu, ar savu godīgumu un ar savu ieinteresētību viņi sniedza palīdzīgu roku saviem līdzcīnītājiem dzīvē.

Kāda gan būtu draudzes sapulce, ja pieceltos sludinātājs un sacītu: «Mans vārds ir Toms. Es esmu grēcinieks.»

Tradicionāls kristiešu dievkalpojums sastāv no dziedāšanas, lūgšanām un sludināšanas. Tas viss ir vajadzīgs. Bet vai jūs kādreiz esat apmeklējis kristiešu sanāksmi, kurā tiktu atlicināts laiks un radīta atbilstoša gaisotne grēku nožēlai? Ja tomēr esat tādā bijis, vai ievērojāt, cik daudz dalībnieku drudžaini kabatās meklēja savas automašīnas atslēgas, lai ātrāk atstātu šo dievkalpojumu? Šādas sanāksmes nav ierastas un patīkamas. Tomēr Bībelē rakstīts, kā pirms daudziem gadsimtiem, tā arī tagad: «Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti!» (Jēk. 5:16)

Nožēla kaut ko maksā. Tā sākas tikai tur, kur pašlepnums un paša «es» tiek pilnīgi aprakts un kur cilvēkam ir jānomirst sev.

Nožēla ir sāpīga. Tā izgriež iemīļotus grēkus no miesas gabalu pa gabalam.

Bet vai tam ir jānotiek tik grūti? Nožēla iznīcina lepnumu. Bet mirušam cilvēkam nav lepnuma. Un kristieši ir miruši sev.

Dievs ir paredzējis grēku nožēlu kristietim kā dzīvesveidu. Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu pastāvīgas nožēlas apziņā Viņa priekšā un, ja vajadzīgs, arī citu cilvēku priekšā. Tas ir vienīgais ceļš, kā iegūt Dieva vienmēr pieejamo un mums vajadzīgo piedošanu. Grēcinieki, kādi mēs visi esam, nevar bez tās iztikt pat nevienu minūti. Dievs nevar mums piedot, ja mēs šo piedošanas vajadzību nepieņemam. Mēs nevaram pieņemt piedošanu, ja vispirms nenožēlojam.

Dzīvot pastāvīgā nožēlas apziņā ir nepieciešams, lai mums būtu mīlestības attiecības ar Dievu. Līdzīgi tas ir nepieciešams arī mūsu mīlestības attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tāpat kā ar mūsu grēku nožēlu Dieva priekšā iegūstam Viņa piedošanu, līdzīgi ar savu pārkāpumu nožēlu cilvēku priekšā mēs iegūstam viņu piedošanu.

Jūsu nožēlas lūgšana nevar būt ierobežota tikai  ar nožēlu par desmit dolāru nozagšanu tīspadsmit gadu vecumā vai par kādu vakar izsacītu asu vārdu savam brālim. Kaut gan arī tas ir svarīgi, tomēr patiesā nožēlā jums ir jāsaka kaut kas vairāk. Jums ir jāatzīst, ka pēc dabas esat grēcinieks, vienmēr noskaņots uz grēku, un attaisnošanu varat iegūt vienīgi, ik brīdi apzinoties savu atkarību no Kristus.

Mūsu grēku nožēlas būtība vienam pret otru ir vēlme atzīt savu grēka slimību pilnā apjomā. To atceroties, nožēla iegūst pavisam jaunu jēgu mūsu dievkalpošanā un savstarpējās attiecībās. Kristietim nav jāizsūdz un jānožēlo citu cilvēku priekšā kādi grēki, ko viņš izdarījis pagātnē un kas uz tiem neattiecas. Informācija par tiem citiem cilvēkiem nedod nekādu labumu. Tieši pretēji — tas var tikai kaitēt.

Tomēr cilvēkam ir jānožēlo savas patmīlīgās tieksmes, apklusinātā sirdsapziņa, mīlestības trūkums. Tādā nožēlā viņš var meklēt atvieglojumu,  atbalstu,  brīvību un uzvaru tikai pie Dieva. Viņš var arī savus ticības biedrus informēt par savām dziļākajām vajadzībām, lai saņemtu dziedinošu palīdzību un vienotos īpašās lūgšanās. Tāds ir Dieva uzskats par atklātu nožēlu kristīgas sadraudzības pulkā.

Bez grēku nožēlas tikai Dieva priekšā un atklātas nožēlas ticības biedru vidū vēl ir nožēla vienam pret otru. Jēzus domāja tieši par šo nožēlu, kad sacīja: «Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu.» (Mat. 5:23, 24)

Ar to Viņš norādīja, ka upurēšana Dievam ir bezjēdzīga, kamēr mums nav nokārtotas attiecības ar cilvēkiem. Dieva norādītais veids kristietim, kā šīs attiecības nokārtot, ir grēku nožēla vienam pret otru. Tas atjauno un nokārto attiecības. Līdz ar to garīgā dzīve atkal var attīstīties tālāk.

Dievs piešķir grēku nožēlai tik augstu garīgu vērtību, jo Viņš to ir paredzējis mums kā mūsu dievkalpošanas neatņemamu sastāvdaļu. Viņš mums nav devis izvēli — ja gribi, nožēlo, ja nē, tad vari iztikt arī bez tās. Tieši tāpat kā Bībele pavēl kristiešiem lūgt, liecināt, studēt Dieva Vārdu, tā pavēl arī nožēlot. «Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti!» Nožēlai jābūt mūsu dzīves sastāvdaļai, ja vēlamies saņemt garīgu, fizisku un prāta dziedināšanu. Dziedināšana ir atkarīga no nožēlas veikšanas.

Vai varētu būt, ka iemesls tik niecīgam garīgas, emocionālas un pat fiziskas dziedināšanas spēkam draudzē šodien ir nožēlas trūkums? Vai var būt, ka esam radījuši draudzē tādu gaisotni, kur atklātība un godīgums patiesībā tiek noslāpēts?

«Lielākā daļa cilvēku,» reiz rakstīja Toro, «dzīvo, pastāvīgi apspiežot savu īsto dabu.» Tas attiecas uz daudziem ļaudīm šodienas pasaulē — gan mentāli, gan garīgi, gan draudzē, gan ārpus tās. Ja mēs nebeigsim spēlēt svētulīgu teātri, ja nesāksim godīgi runāt par saviem patiesajiem apstākļiem un vajadzībām, ja nesāksim nožēlot savus pārkāpumus viens otram, kā Dievs to vēlas, mēs reti gūsim uzvaras.

Mums nav jāsaspringst attiecībā uz nožēlas ideju kā tādu. Mums nav par to jādomā kā par kaut ko sevišķi uzbudinošu vai saviļņojošu, kā par dvēseli atvieglojošu liecību attiecībā uz kādiem zemiskiem notikumiem, kurus vēlāk mums būs ļoti nepatīkami pieminēt.

Nožēlai ir trīs līmeņi. Ir grēki, kuri mums nožēlā jānes tikai Dieva priekšā. Ir tādi grēki, kuri jānožēlo to cilvēku priekšā, kuriem esam nodarījuši pāri. Un ir kādi publiski zināmi pārkāpumi, kuri attiecas uz sabiedrību. Tie ir jānožēlo publiski.

Viens no pārpratumu un vilcināšanās iemesliem attiecībā uz nožēlu var būt tas, ka tā ir vienīgā prasība kristiešu garīgajā dzīvē, kurai nav Jēzus atstātā piemēra.

Mums ir Kristus piemērs lūgšanai, kārdinājumu atvairīšanai, piedošanai, dziedinošas labošanas piedāvāšanai un nemīlamā mīlēšanai. Bet nav grēku nožēlas piemēra. Jēzus nekad nav grēkojis. Lai gan mēs varam sekot Meistara piemēram godīgumā, atklātībā un brīvībā, kādā Jēzus atzina savas vajadzības un vājumu. Kaut gan Jēzus bija šķīsts un bez grēka, tomēr Viņš dzīvoja pastāvīgā nožēlā. Kā gan mēs, grēcinieki, varam uzdrošināties nedzīvot šādā nožēlas attieksmē?

Jēzus brīvi runāja par gandrīz nepārvaramiem kārdinājumiem un grūtībām, kas Viņam bija jāpiedzīvo tajā briesmīgajā naktī Getzemenes dārzā — ar visas pasaules grēku nastu plecos, zem kuras Viņš sabruka. Kristus nožēloja savu vājumu un ievainojamību. Viņa paša vajadzības izjūta pienāca tik tuvu, ka nomāca Viņa garu. Tā bija tik stipra, ka Viņš lūdzās pēc savu tuvāko mācekļu atbalsta. «Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties. Viņš tiem sacīja: «Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!»» (Mat. 26:37, 38) Jēzus juta tādas bailes, vājumu un spēka izsīkumu milzīgā uzdevuma priekšā, ka, būdams godīgs gan pret saviem sekotājiem, gan pret Debesu Tēvu, lūdza savu Tēvu atbrīvot Viņu no šīs šausmīgās nastas, ja tas iespējams, lai Viņam tas nebūtu jāizcieš.

Jēzus neaizmirstami pierādīja, ka nožēlas dimensija sniedzas pāri vienkāršai grēku un kļūdu atzīšanai Dieva un citu cilvēku priekšā. Viņa dzīve atklāja, ka grēku nožēlas principi iekļauj pilnīgu atklātību pret Dievu un citiem cilvēkiem attiecībā uz savu vājumu un vajadzību atrasties pastāvīgā atkarībā no Dieva.

Dievs ienīst izlikšanos. Hananja un Safīra izlikās par uzticamiem pirmkristiešu draudzes locekļiem. Ārēji reliģiozi, pareizi cilvēki, kuru morāli un godīgumu, iespējams, nekad nebija pārbaudījuši viņu draudzes locekļi, mēģināja pievilt un aplaupīt Dievu. Viņi samaksāja ar savu dzīvību — cenu, kādu Dievs prasa par izlikšanos. Jēzus līdz sirds dziļumiem bija noskumis par farizeju liekulību un meliem piesātināto dzīvi. Viņš tiem adresēja visbargākos rājienus un publiski atklāja viņu iekšējo samaitātību. Tomēr Viņš tā rīkojās tikai bezgalīgas mīlestības vadīts.

Kalna svētrunā Kristus mācīja, ka nevienā, kurš cenšas izlikties par to, kas nav, un kura vārdi neatklāj  tā īstās jūtas, nav patiesības. Visam, ko kristietis dara, ir jābūt tik skaidram un caurspīdīgam kā saules gaismai.

Tomēr tikai Dieva žēlastības spēkā mēs varam dzīvot bez izlikšanās būt labākiem vai tādiem, kādi patiesībā neesam, un tā šajā pasaulē atklāt Dieva mīlestību.

Viens no grūtākajiem izaicinājumiem, kādus Jēzus piedzīvoja, bija pārliecināt cilvēkus būt patiesiem pret sevi. Pie daudziem Viņam nebija nekādu sekmju. Šie ļaudis nekad nenožēloja savus grēkus. Ļoti skumji, bet viņi nekad neapzinājās savu vajadzību pēc Viņa kā Pestītāja. Tomēr pie citiem Jēzum bija panākumi, un tie kļuva par Viņa sekotājiem.

Cik daudzi šodien pazaudē visu tikai tāpēc, ka baidās godīgi atzīt patiesību par sevi un savām reālajām vajadzībām!

Īpaši traģiski ir apzināties, ka iemesls, kāpēc daudzi kavējas, ir viņu dziļā vēlēšanās iegūt tieši to, kā viņiem visvairāk pietrūkst, — mīlestību un atzīšanu. Baidīdamies, ka, atklājot savu patieso būtību citiem cilvēkiem, viņi tiks atraidīti, tie neuztic sevi nevienam, pat ne Dievam.

Mums, kristiešiem, vajadzētu redzēt savu paštaisnību un izlikšanos tādu, kāda tā ir patiesībā — kā nepareizu tiekšanos pēc mīlestības un atzinības. Lielākā daļa cilvēku ilgojas pēc mīlestības tik izmisīgi, ka gatavi darīt visu, lai tikai to iegūtu, pat izliekoties par tādiem, kādi viņi patiesībā nemaz nav, izliekoties par labākiem, uzticamākiem, laipnākiem. Viņi izliekas gan citu cilvēku priekšā, gan Dieva, gan pat savā priekšā.

Kad mēs ar jums ielūkojamies citos cilvēkos caur šādu fasādi, mums ir vajadzīga Dieva žēlastība, lai nekļūtu pārāk nikni un dusmās nemēģinātu norādīt uz krāpšanu. Tā vietā mums jāparāda mīlestība un pieņemšana tā, lai šie cilvēki justos brīvi atklāt savu patieso būtību.

Jums kā kristietim ir milzīgas priekšrocības, lai kļūtu atklāts un godīgs. Jums ir pārliecība, ka Dievs jūs pieņems tieši tādu, kāds esat. Cik viegli tad ir būt patiesam attiecībā uz sevi un citiem. Šī brīvība būt patiesam attiecībā uz sevi ir viena no visskaistākajām dāvanām, kādas Dievs jums dod. Jums nav jāuzceļ sevi uz paaugstinājuma, nav jācīnās, lai citi par jums domātu kaut ko tādu, kāds patiesībā neesat, jo tikai Kristū jūs esat tāds, kādam jums jābūt.

Cilvēks, kurš nevar atzīt patiesību par sevi, ir bezcerīgs vergs, iekalts savu melu važās. Nav nekāds brīnums, ka Bībelē teikts: nožēla sniedz dziedināšanu! Kad cilvēks nožēlo Dieva priekšā, viņš piedzīvo Dieva mīlestības un piedošanas atvieglojumu, — viņš kļūst patiesi brīvs un pieaug savās attiecībās ar Dievu. Kad cilvēks var būt patiess par sevi sabiedrības priekšā un patiesā nožēlā atzīt savas vajadzības, viņam ir drošs pamats dziedināšanas saņemšanai un attiecību nostiprināšanai ar cilvēkiem.

Spēja būt patiesam attiecībā uz sevi ir nepieciešama jebkurās attiecībās. Abpusēja grēku nožēla, uzticēšanās un vajadzību līdzdalīšana satuvina cilvēkus. Atklātība rada gaisotni, kurā var darboties Dieva Gars, tuvinot cilvēkus vienu otram un Dievam. Nožēla vienmēr ir bijusi atmodas daļa, ikviena nozīmīga pagrieziena, katra progresa daļa kristieša dzīvē.

Ikvienu cilvēcīgu attiecību likums, ko uzstādījis pats Radītājs, ir — kristieša godīgums un grēku nožēla, kas automātiski rada mīlestību, tuvību, vienotību un sadraudzību. Nebūt patiesam un atklātam nozīmē arī nemīlēt.

Apustulis Pāvils ir kristiešu vadoņu piemērs, jo viņa dzīve bija atklāta un skaidra. Pāvils nepūlējās apslēpt savas personīgās problēmas un vājumu. Pāvils, visizglītotākais Jaunās Derības rakstnieks, vislabākais teologs, visveiksmīgākais misionārs un evaņģēlists, bija pietiekami pazemīgs un atklāts, lai vēstulē savam jaunākajam palīgam sludinātājam Timotejam rakstītu, «ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es». (1. Tim. 1:15)

Ja pasaule redzēs pilnīgu godīgumu starp kristiešiem, tad daudzi vēlēsies šādu dziedinošu un atjaunojošu sadraudzību. Pēc tā šodien cilvēki ilgojas gan draudzē, gan ārpus tās. Daudzi ir noguruši no spēlīšu spēlēšanas. Viņi ilgojas atrast tādu vietu, kur varētu droši justies tādi, kādi tie ir.

Vai draudzei nebūtu jābūt par šādas mīlošas draudzības citadeli? Vai cilvēkiem jāiet uz bāriem vai grupu terapijas seansiem, lai to atrastu? Vai draudzei, svētītai ar Gara augļa īpašībām, nebūtu jākļūst par šādu vietu? Vai draudzei nevajadzētu būt slavenai ar savu sadraudzību? Vai tai nevajadzētu būt bākai, kas ved ārā nomaldījušos no tumsas gaismā? Par to, kas ved sadraudzībā ar Jēzu Kristu? Kas ved Debesu atmosfērā zemes virsū? Par vienīgo vietu, kas piepilda vientuļo tukšās sirdis?

Bez atklātības, satriekta gara un grēku nožēlas draudze nevar iesaistīt grēciniekus savā draudzē, faktiski tā pat nedrīkst sludināt evaņģēliju.

Atdzimšanā, atjaunošanā, evaņģelizācijā, liecināšanā, draudzībā un sadraudzībā draudzē vissvarīgākā vieta ir grēku nožēlai.

Bībelē ir atkārtoti uzsvērts: jo lielāka garīga personība ir cilvēks, jo lielāka ir viņa nožēla. Rakstos mēs bieži atrodam ticības gigantu grēkus, kļūdas un vājumu. Mēs lasām par viņu nožēlu Dieva, laikabiedru un arī mūsu priekšā. Šīs krišanas ir tikpat skaidri un regulāri reģistrētas kā viņu uzvaras Dieva vadībā. Ādams, Mozus, Dāvids, Elija, Jona, Jesaja, Jānis, Pēteris, Pāvils un daudzi citi ir atstājuši savu cīņu ierakstus. Viņu satriektība un grēku nožēla nes dziedināšanu daudzu cilvēku dzīvē.

Mīlestība ir sadraudzība

«Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība citam ar citu.»
1. Jāņa 1:7

Kristus misijas panākumi vai neveiksmes šajā pasaulē bija atkarīgas no tā, vai ļaudis tic Viņam kā Dieva Dēlam. Ja viņi neticētu, Viņa dzīve, Viņa vislielākais upuris un Viņa augšāmcelšanās — viss būtu veltīgs.

Kā gan Viņš varēja pārliecināt šo skeptisko pasauli, ka Viņš ir Kristus, kas nācis glābt cilvēci, — Viņa rīcībā bija tikai trīs gadi?

Viņš izveidoja divpadsmit personu sadraudzības grupu, kuriem visiem, izņemot Jūdu, trūka izglītības un izsmalcinātības un kuru intereses un personības atšķīrās. No mūsu cilvēcīgā skatpunkta ir grūti iedomāties mazāk piemērotu metodi tik liela un svarīga uzdevuma izpildei, kādu bija uzņēmies Jēzus.

Mēs varējām gaidīt, ka Viņš centīsies iegūt uzticību un pierādīs savu dievišķību, koncentrējot savu darbību tikai uz brīnumu rādīšanu. Tomēr mēs redzam, ka Jēzus darīja brīnumus, tikai izpildot patiesas cilvēku vajadzības, nevis lai pierādītu savu dievišķību. Jēzus zināja, ka Dievs ir devis Israēlam brīnumus gadsimtiem ilgi, pretī saņemot tikai pastāvīgu sacelšanos pret Viņa gribu. Kristus juta, ka pārdabiska spēka izpausme nav būtiski svarīga, lai arī cik lielu ievērību un publikas aplausus tā saņemtu. Tas nav pietiekami, lai radītu mūsos uzticību Viņam kā mūžīgajam Pestītājam.

Jēzus varēja ierobežot savu kalpošanu šajā pasaulē ar loģisku patiesības atklāšanu par sevi. Viņa loģika un argumenti varēja būt pietiekami pārliecinoši. Jēzus zināja, ka ar patiesības izpratni vien vēl nepietiek, lai izmainītu dzīvi, padarot to atbilstošu Debesu konstitūcijai. Dieva plāns un centieni uzcelt tiltu pār grēka bezdibeni bojāejošai cilvēcei prasīja kaut ko vairāk.

Ja Kristus būtu nācis cilvēka miesā, darījis brīnumus un mācījis patiesību, Viņš, protams, būtu modinājis interesi un iepazīstinājis ļaudis ar mūžības jautājumiem. Dieva nodoms nebija saistīt tikai iztēli un prātu, bet arī iekarot sirdis.

Kā? Sūtot Jēzu Kristu nodibināt tādu mīlestības sadraudzību, kāda vēl nekad agrāk nav ne redzēta un pat ne iedomāta šajā pasaulē.

Dievs ir mīlestība. «Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.» (Jāņa 3:16) Dievs vislabāk darbojas caur mīlestību. Viņš bija gatavs doties pa tādu ceļu, pa kuru vissekmīgāk varētu aizsniegt cilvēkus, lai iegūtu viņus mūžībai.

Debesu vislabākā dāvana — Dieva mīlestības pilnīga atklāsme — iesākās mazā, divpadsmit cilvēku sadraudzības grupā.

Protams, Kristus vēlējās aizskart tik daudzu cilvēku dzīves, cik vien iespējams. Viņam bija visa pasaule, ko iegūt. Bet pat ar tādu mērķi Viņš tomēr vispirms izvēlējās Dieva mīlestību atklāt dažiem.

Jēzus saprata, ka ticamība Viņa dievišķīgumam un līdz ar to visas Viņa misijas sekmes pie katra cilvēka šajā pasaulē ir atkarīgas no Viņa sekmēm, palīdzot mācekļiem uzticēties Dievam un cits citam jaunās sadraudzības dimensijā kā cilvēkiem, kas apzinās mīlestību un rūpējas par to.

Īsi pirms savas nāves Jēzus lūgšanā Tēvam izteica savas ilgas pēc vienotības, vienprātības un tuvības starp Viņa mācekļiem. Viņš to uzskatīja par visneapgāžamāko pierādījumu pasaulei, ka Dievs ir nācis kā cilvēks šajā pasaulē un neaizmirstami atklājis Dieva mīlestību, glābjot cilvēces ģimeni. «Lai visi būtu viens,» Jēzus lūdza, «itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.» (Jāņa 17:21)

Meistars zināja, ka cilvēki ticēs evaņģēlijam un ka kristietība var pārveidot pasauli tikai tad, ja grēciniekus saistīs to cilvēku ticība, kas Dieva mīlestību īsteno dzīvē nesavtīgā, saliedētā, rūpīgā, pārcilvēciskā sadraudzībā. Viņa plāns bija atklāt Dieva mīlestību caur saviem sekotājiem, kuriem Viņš to mācīja. Viņa mīlestība vieno visus Viņa sekotājus. Kad pasaule redz tādu mīlestību, tad tā ir dievišķīgu attiecību aculieciniece.

Savas zemes dzīves noslēdzošajās stundās pie vakarēdiena galda kopā ar tiem, kuriem Viņš tik daudz bija devis, Jēzus īpašu uzmanību pievērsa raksturojumam, pēc kura cilvēki šajā pasaulē pazīs Viņa ļaudis. «Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.» (Jāņa 13:35)

Kristus paredzēja, ka šis mīlestības sadraudzības loks, ko Viņš ir radījis starp vienpadsmit mācekļiem, gadu gaitā paplašināsies, līdz pārvērtīsies par varenu pievilkšanas spēku un neatvairāmu apliecinājumu pasaulei un Visumam, ka Dieva mīlestība patiešām var neatgriezeniski iesakņoties cilvēku sirdīs. Tas kļūs par virzošo spēku cilvēku dzīvēs, kas tos saistīs pie Viņa.

Kristus ir uzticējis mums, Viņa sekotājiem, pienākumu atklāt mūsu ticības patieso būtību un mūsu Pestītāja patieso būtību savās savstarpējās attiecībās.

Mums jāsaprot, cik ļoti Kristus rūpējās par tās sadraudzības kvalitāti, kāda pastāv Viņa vārdā. Mums jāapzinās, ka Viņš par to tik ļoti rūpējās, ka tai ziedoja visu. Mums jāsaprot, ka Viņš par to tik ļoti rūpējās, ka riskēja zaudēt ticību savai dievišķībai un līdz ar to visas kristietības mācības ticamībai. Kad sākam aptvert sadraudzības lielo nozīmi, mums rodas jautājums: kādā mērā šī sadraudzība ir reāla un izpaužas šodienas draudzē? Vai uz krusta ēnā stāvošā Pestītāja lūgšanu («Lai visi būtu viens ..; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.») ir atbildēts mūsu paaudzes kristiešu dzīvē?

Nav. Nepietiekami. Draudzes vislielākā vajadzība šodien joprojām ir vajadzība pēc mīlestības, pēc vienprātības, pēc sadraudzības. Pasaulei nekas cits šodien nav tik ļoti vajadzīgs kā Kristus mīlestības atklāsme caur cilvēkiem. Visas Debesis gaida uz vīriem un sievām, caur kuriem Dievs varētu atklāt šo vareno kristietības spēku.

Vai tad šādai sadraudzībai būs jāpaliek lielākoties par sapni? Kad tā kļūs par realitāti? No Meistara autoritatīviem vārdiem zinām, ka bez šīs sadraudzības nepiedzīvosim ne pilnīgu garīgu dzīvi, ne patiesu auglīgu liecību šajā pasaulē.

Galvenais praktiskais jautājums šajā brīdī mums ir šāds: vai mēs — jūs un es — varam kaut ko nekavējoties darīt, lai ieviestu šo ārkārtīgi nepieciešamo sadraudzību mūsu starpā? Vai arī mums jāsēž, jāgaida un jāskatās, kā Dievs to izdarīs?

Džordžs Vebers (George Webber) savā grāmatā The Congregation in Mission (Draudze misijas darbā) apgalvo: «Nekādas mīlestības attiecības nevar attīstīties tur, kur tām nav veicinošas gaisotnes.» Tās ir cilvēces virzošā spēka pamatnosacījums. Tā ir patiesība, vienalga, vai tas attiecas uz mīlestību starp diviem cilvēkiem vai starp cilvēku un Dievu, vai starp vairākiem cilvēkiem, vai arī draudzē. Dievs ir uzticējis mums, kristiešiem, pienākumu radīt tādu gaisotni un izveidot tādu iekārtu, kurā Svētais Gars vislabāk varētu attīstīt mīlestības sadraudzību mūsu vidū. Dievs ir atbildīgs par vīnu. Bet mums ir jāsagādā kauss. Dievs iededzinās uguni. Bet mēs atbildam par sveces iegādi.

Kāda ir vislabākā kristīgās sadraudzības struktūra? «Tā ir mana pārliecība,» saka Hovards Snīders (Howard Snyder) rakstā Christianity Today (Kristietība šodien), «ka Svētā Gara sadraudzība vislabāk tiek piedzīvota, kad kristieši sapulcējas mazās grupiņās.» Lorenss O. Ričards (Lawrence O. Richards) darbā A New Face for the Church (Draudzes jaunā seja) raksta:

«Grupu sadraudzības dabiskais spēks un pāriplūstošais Svētā Gara spēks, kas darbojas caur spējīgiem grupas locekļiem, atbrīvo, pārveido un atver ticīgo sirdis vienam pret otru un Dieva priekšā. Draudzes atjaunošanās ir atkarīga tikai no kristiešu kopējās sadraudzības dzīves atjaunošanās. Lai tas notiktu, mazās grupas ir ideāls draudzes modelis.» (173. lpp.)

Kīts Millers (Keith Miller) savā grāmatā The Taste of New Wine (Jaunā vīna garša) saka tā: «Mēs [mazā grupiņa] atrodam, ka tā [kristietība] nav tikai «reliģija», bet reāla, radoša dzīve, kurā jūtamies brīvi, lai būtu godīgi savās attiecībās un lai pieņemtu viens otru un Viņu mīlestībā, jo dzīvais Kristus ir nonācis mūsu vidū.

.. Viņš piesaista mūs sev un savai pasaulei. Pēkšņi mums ir kaut kas reāls, ko stāstīt, ko pārrunāt, «ko esam kopīgi redzējuši un dzirdējuši!»» Savas grāmatas noslēgumā Millers raksta: «Ja jūs patiešām vēlaties izraisīt jaunu atdzimšanu savā draudzē, uzskatu, ka jums ir vajadzīga tādu ļaužu dzīva un augoša sadraudzība, kuri ir pildīti ar jauno sadraudzības vīnu. Tāda ģimene būs garīgās mājas, Kristus draudzes īstais centrs, kur citi cilvēki var piedzīvot mīlestību un atdzimšanu.» (115. lpp.)

Mēs jau redzējām, ka Jēzus radīja tādu cilvēcīgās sadraudzības dziļumu, kvalitāti un siltumu, kāds nekad agrāk nebija piedzīvots. Viņš izvēlējās izveidot grupu no divpadsmit cilvēkiem. Viņš neaizmirstamā veidā sniedza uzskatāmu mācību par to, cik liels iekšējs spēks un virzošs potenciāls ir šādai kristiešu grupai. Kristus mācīja, ka šādai sadraudzības struktūrai ir sevišķa nozīme, lai Viņš varētu darīt brīnumus mūsu dzīvē. «Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.» (Mat. 18:20)

Pāvils gaidīja, ka kristieši kļūs cieši saistīti un sadraudzībā viens otru stiprinās un atbalstīs. «Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!» (Gal. 6:2)

Pāvila mācības pamatprincips bija, ka gluži tāpat kā Dievs lieto vienus cilvēkus, lai glābtu citus, Viņš vēlas lietot savus bērnus, lai palīdzētu viņu ticības biedriem garīgi attīstīties un sasniegt Debesīm atbilstošu svētošanās pakāpi. To Viņš grib izdarīt tieši mīlošā kristīgā sadraudzībā. Pāvils arī paredzēja, ka šādas sadraudzības atklātība un godīgums dažkārt var būt cilvēkam sāpīgs:

«Sludini Dieva vārdu, esi gatavs to darīt gan laikā, gan nelaikā, atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu.» (2. Tim. 4:2) «Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā.» (Kol. 3:16)

Visā Jaunajā Derībā šur un tur ir minētas kristiešu grupas, kas saņem apustuļu norādījumus, kas jādara šajās grupās un caur šīm grupām. Kristiešu grupu sadraudzības virzošais spēks, ko izkopa Jēzus un uz ko norādīja apustuļi, ir reāls arī šodien. Tas vēl aizvien ir Dieva plāns.

Mazu grupu veidošanu kā kristiešu darba pamatu ir izdomājis Viņš, kurš nekļūdās. Lielo draudžu locekļiem noteikti ir jāsadalās pa mazākām grupām. Tajās viņiem ir jāstrādā ne tikai draudzes locekļu labā, bet arī neticīgo labā. Viņu vienības saitei ir jābūt nesaraujamai. Viņiem ir jāsanāk kopā mīlestībā un vienprātībā. Viņiem ir vienam otru jāiedrošina, lai veicinātu izaugsmi. Šādā veidā viņi var gūt drosmi un spēku.

Kristiešu draudzes lielā mērā ir ignorējušas šo dievišķo plānu un tā vietā izvēlējušās formālu un stīvu formu. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mīlestības un vienprātības sadraudzība kristiešu kustībās šodien ir tik reti sastopama. Šādu grupu sadraudzības trūkums ir par iemeslu tam, ka sevišķi daudz jaunu cilvēku ir pazaudējuši uzticēšanos draudzei un ir atsvešinājušies. Daži ir stipri pārliecināti, ka viņi nekad draudzē neatradīs sev spēku, kā viņiem trūkst un uz ko viņi bija cerējuši.

Bez tādas grupu sadraudzības, kādu Jēzus radīja starp saviem mācekļiem, mēs nevaram piedzīvot dziļas, spēcīgas un saviļņojošas mīlestības atklāsmi visās dimensijās. Tieši uz to Jēzus norādīja kā uz Viņa sekotāju visredzamāko pazīmi un kā kristīgās kustības virzošo spēku. Nav svarīgi, cik pareiza ir draudzes teoloģija, cik darbīga un aktīva ir tās organizācija, bez šādas mīlestības sadraudzības tai nav nekā.

Jauni piedzīvojumi attīstās tieši kristīgajās grupās. Vīri un sievas, kuri vienmēr ir izjutuši kādu trūkumu, aizvien vairāk un vairāk atrod mīlestību un sadraudzību mazo grupu sanāksmēs.

Kāda sludinātāja sieva raksta: «Kā sludinātāja sievai man tieši šīs grupas ir sniegušas visaizraujošākos piedzīvojumus dzīvē. .. Katrā grupā cilvēku dzīves ir tikušas pārveidotas un sagatavotas Dieva valstībai; mēs vienmēr esam pateikušies Dievam par to, ko Viņš ir darījis un turpina darīt. [..]

Lai būtu mīlestība, ir jābūt kaut kam kopējam, tad iespējams, ka mūsu draudzēs pietrūkst mīlestības tikai tāpēc, ka pietrūkst izdevības līdzdalīt savus pārdzīvojumus un nastas. Tā kā mūsu sirdis paplašinās, uzņemot citu grupas locekļu priekus un bēdas papildus klāt pie mūsu ģimenes un draugu priekiem un bēdām, mēs pārliecināmies, ka mūsu spēja mīlēt tos, kas ir ārpus mūsu sadraudzības grupas, pieaug. [..] Tā kā esam pieraduši grupā runāt par Dieva mīlestību, mums ir arī vieglāk stāstīt par kristieša dzīvesprieku tiem, ar ko satiekamies.» (The Ministry, 1970. gada janvāris, 20., 21. lpp.) Kad draudzē sākas jauns atmodas un atdzimšanas vilnis, šķiet, ka bieži tās iesākums ir novērojams tieši grupu sadraudzībā. Taču tad, kad grupu sadraudzība mazinās, arī atmodas uguns apdziest.

Māceklis Jānis, kurš kristīgās mīlestības dimensiju mācījās tieši no Kristus, rakstīja: «Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība citam ar citu.» (1. Jāņa 1:7)

Ja esam nolēmuši dzīvē īstenot Dieva mīlestību, tad mums tas ir jādara kopā. Šī sadraudzība nozīmē kaut ko daudz vairāk nekā tikai pasēdēt blakus vienā baznīcas solā formālā dievkalpojumā dažas stundas nedēļā! Mūsu draudžu dievkalpojumi vēl aizvien ir formāli tāpēc, ka tā ir ērtāk un izdevīgāk. Neviens nevēlas iesaistīties pārāk dziļi un riskēt. Tāds domāšanas veids ir pilnīgi svešs Bībeles uzskatam par visu ticīgo priesterību, kas paredz ikviena kristieša kalpošanu cits citam. Sastingums un vēss formālisms ir pretējs fanātismam. Bet tie abi ir sātana izdomāti maldi.

Visu nedēļu draudzes locekļiem ir uzticīgi jādara savs misijas darbs. Tad draudzes sapulcē viņi var līdzdalīt savus piedzīvojumus. Tad šādas sapulces būs kā ēdiens izsalkušajam. Tās atnesīs jaunu dzīvību un svaigus spēkus. Kad kristieši saskatīs lielo vajadzību strādāt tā, kā Kristus strādāja citu cilvēku labā, viņu priecīgie ziņojumi būs spēka pilni.

Papildus garīgai kalpošanai ar Vārdu draudzei ir jādod izdevība tiem, kas mīl Dievu, izteikt savu pateicību un pielūgsmi. Ticīgie var tam sekot ar savām lūgšanām un liecību. Ikvienam vajadzētu justies aicinātam palīdzēt, lai kalpošanas darbs kļūtu interesantāks. Vēl vairāk nekā parasta formāla sapulce mums ir vajadzīga domu apmaiņa, ikdienišķas liecības par dzīves piedzīvojumiem un iespēja pateikties Dievam. Šāda veida sapulcēšanās Kristus vārdā stiprinās mūs gaidāmajiem pārbaudījumiem un grūtībām. Mēs nevaram būt kristieši un tajā pašā laikā noslēgties. Ikviens no mums ir visas cilvēces daļa. Ikviena piedzīvojumi būs lielā mērā arī viņa ticības biedru piedzīvojumi. Mēs varam saņemt simtkārtīgas svētības, ja sapulcējamies šāda veida dievkalpojumos. Tāda kopīga sadraudzība darīs mūs bezgala priecīgus. Tad mūsos varēs kvēlot Kristus mīlestība. Mēs visi ilgojamies pēc vienām Debesīm kā mūsu mūžīgajām Mājām. Mēs varam būt visskaistākās un vissaprātīgākās sadraudzības dalībnieki. Mūsu vienotība var būt brīnums uz zemes.

Sadraudzība ar citiem Dieva bērniem — Debesu nonākšana zemes virsū — ir mīlošās žēlastības dāvana. Mūsu Tēvs vēlas, lai mēs būtu šīs atjaunojošās, pārveidojošās, pestījošās mīlestības dalībnieki. Viņš vēlas, lai mēs to piedzīvotu savā dzīvē. Ja šo dāvanu nemeklējam un nelūdzam pēc tās, mēs patiesībā atraidām šo mīlestības piedzīvojumu.

Neļausim tam tā notikt.

Mīlestība ir arī jūtas

«Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar
tiem, kas raud!»
Rom. 12:15

Vudrumas kundze bija 55 gadus veca atraitne un dzīvoja Čikāgā. Viņas dzīve izbeidzās, kad viņa izlēca pa divpadsmitā stāva logu.

Pirms izlēkšanas viņa uzsmaidīja un pamāja sētniekam.

Viņas istabā atrada šādu zīmīti: «Es vairs ne dienu ilgāk nevaru izturēt šo vientulību. Man nav draugu. Es nesaņemu pastu. Neviens man nezvana. Es to vairs nevaru izturēt.»

Viņas kaimiņi sacīja: «Mēs nezinājām, ka viņa tā jutās.»

Vudrumas kundzes kaimiņi rāda, ka arī mēs, kristieši, varam būt nespējīgi mīlēt. Neņemt vērā otra cilvēka jūtas nozīmē neņemt vērā šo cilvēku. Mēs nevaram neņemt vērā un mīlēt vienā un tajā pašā laikā.

Ļaudis dzīvo jūtu un emociju pasaulē. Tieši tajās visvairāk atklājas mūsu cerības, sapņi, vajadzības, personība — visa mūsu būtība. Jūtu dzīvē varam piekļūt citiem cilvēkiem visātrāk un visdziļāk.

Tas var darīt labu un ļaunu.

Mēs, cilvēki, esam radījumi ar jūtām. Ja vīrietis, izvēloties sievu, ņemtu vērā tikai sausus faktus, loģiku un prāta spriedumus, viņam vislabāk vajadzētu datus par sevi un sievietēm uzticēt skaitļojamai mašīnai, kas, apkopojot tos, varētu visprecīzāk noteikt viņam vispiemērotāko dzīvesdraugu.

Tomēr lielākā daļa cilvēku iemīloties neievēro nekādu loģiku. Viņi patīk viens otram, un starp viņiem attīstās siltas jūtas. Cilvēks apprecas tāpēc, ka jūt, ka šis cilvēks viņam ir vienīgais, nepētīdams viņa sevišķo īpašību un dotumu sarakstu.

Atņemiet cilvēkam darba prieku, aicinājuma un piepildījuma jūtas, ko tas gūst darbā, un viņa darbs kļūs par vergošanu. Atņemiet jūtas laulības dzīvei, un redzēsit, ka labāk būtu, ja starp viņiem vispār nebūtu bijušas nekādas attiecības.

Vīrietim un sievietei var būt kopīgi uzskati, ticība, nauda, ēdiens un sekss, un tomēr viņi var palikt svešinieki. Tikai tad, ja ir kopīga mīlestība un kopīgas jūtas, laulība būs patiesi laimīga.

Cilvēka jūtām pret otru personu ir daudz lielāks spēks nekā viņa prāta apsvērumiem. Tam, ko mana sieva domā par manu inteliģences līmeni, talantiem, spējām un ārējo izskatu, ir daudz mazāka nozīme nekā tam, ko viņa jūt pret mani kā savu vīru. Ja viņai ir labas, siltas jūtas pret mani, tad manai neprasmei matemātikā vai klavieru spēlē vai manam līkajam degunam nav nekādas nozīmes mūsu attiecībās.

Kā jūs izvēlaties labāko draugu, kuram varētu uzticēties? Vai tas nav cilvēks, pret kuru jums ir vislabākās jūtas?

Mīlestības speciālisti atzīst, ka emocijas — gan pozitīvās, gan negatīvās — ir cilvēka dzīves būtība. Lai kādu labi pazītu, jums jāiepazīst viņa jūtu pasaule. Iepazīstieties ar otra cilvēka prātu, un jūs varēsit ar viņu dalīties domās. Iepazīstieties ar otra cilvēka jūtām, un jūs pazīsit viņa sirdi.

Laikmetā, kad ļoti plaši tiek apspriesti uzskati, viedokļi un ticība, mums ir ārkārtīgi vajadzīgi ļaudis, kas spēj kontaktēties jūtu līmenī, — ļaudis, kuri vēlas iesaistīties un spēj saprast, ka jūtas ir mīlestība. Mums ir jājūt tas, ko jūt citi, un jāliek viņiem to saprast visiespaidīgākajā un vispiemērotākajā veidā.

Dieva Vārds pavēl: «Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud!» (Rom. 12:15)

Jēzus tā darīja. Viņš identificēja sevi ar citu cilvēku jūtām. «Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam.» (Ebr. 4:15)

Jēzus katrā darbībā izpauda mīlestību, žēlastību un līdzjūtību. Viņa sirds vienmēr juta līdzi cilvēkiem. Viņš uzņēmās mūsu cilvēcīgo dabu, lai izjustu mūsu sāpes un vajadzības. Nabadzīgajiem un pazemīgajiem ļaudīm nebija jābaidās Viņam tuvoties. Viņa mīlestība pievilka pat mazus bērnus. Viņiem patika ierāpties Jēzum klēpī un lūkoties Viņa laipnajā, pacietīgajā, saprotošajā, mīļajā sejā.

Viņš neapslāpēja nevienu patiesības vārdu. Viņš vienmēr runāja mīlestībā, taktiski, saprotoši un laipni. Viņš nekad nebija rupjš. Viņš nekad bez vajadzības neizteica sāpīgu rājienu. Viņš aizliedza sevi. Viņš vienmēr domāja par citiem. Ikviens cilvēks Viņam bija dārgs. Viņu vienmēr raksturoja dievišķīgs cēlums. Bet Viņš vienmēr ar vismaigāko uzmanību rūpējās par ikvienu cilvēces ģimenes locekli.

Ja jūs un es — ja mēs atdarināsim Jēzu, patiesi mīlot cilvēkus, mēs iesaistīsimies līdzjūtības un jūtu kalpošanā. Mēs dosimies pie līdzcilvēkiem aizkustināti, tāpat kā Jēzus, mūsu Augstais Priesteris, izjūtot viņu vājumu kā savējo. Tas nenozīmē, ka mums ir jāzaudē savas īpašības. Tas nozīmē, ka mums jāsalīdzina sevi ar citu cilvēku jūtu pasauli.

Mums ir jānostājas citu cilvēku vietā. Mums jāiekļūst viņu jūtu pasaulē, jāuzņemas viņu grūtības, pārdzīvojumi, prieki un bēdas. Tuvība un draudzība ātri attīstās, kad cilvēki dalās savās jūtās. Šādi kopīgi piedzīvojumi var izveidot attiecības, kurās arī evaņģēlija patiesības ir vieglāk uzņemamas.

Dzīvi nevar pārveidot tikai intelektuāla mācīšanās. Nav svarīgi, cik spējīgs ir šo apmācību vadītājs un cik pareiza ir viņa mācība. Dzīvi pārveido tikai mīlestība. Slāpstoša dvēsele vislabāk un visātrāk var izjust mīlestības patiesumu, kad tā redz, ka mēs esam ļoti norūpējušies par to, lai tā saprastu to, kas ir pats svarīgākais. Ja vēlamies pārveidot cilvēci, tad mums vispirms šī cilvēce jāsaprot. To mēs varam izdarīt tikai ar līdzjūtību, ticību un mīlestību. Tikai šādā veidā mēs varam sasniegt un pacelt citus.

Mīlestības sniegšanas pamats, kā jau noskaidrojām, nozīmē darīt un sacīt to, kas otram cilvēkam var visvairāk nākt par labu, neraugoties uz to, kā mēs paši jūtamies. Tomēr ļoti bieži visiespaidīgākais veids, kā darīt un sacīt otram vislabāko, nozīmē iejusties otra cilvēka situācijā un just līdzi viņam viņa priekos un bēdās. Lai to varētu panākt, mums pilnībā jābūt atkarīgiem no Dieva un sevi jāpakļauj dzīvajai Dieva mīlestībai.

Kristietība nozīmē atklāt vismaigāko mīlestību vienam pret otru. Mīlestība nav reāla, ja tā nav atklāta vai izteikta. Man kā kristietim Dievs ir uzticējis pienākumu izteikt savas jūtas cilvēkiem visiespaidīgākajā veidā un tikai viņiem par labu. Jēzus identificējās ar cilvēku jūtām un juta viņiem līdzi. Viņš ir mūsu paraugs.

Tomēr mīlestība maksā dārgi: tā prasa pilnīgu, patiesu iesaistīšanos citu cilvēku dzīvē. Bieži vien man tas nepavisam nepatīk. Dabiski, ka tiecos pēc citu cilvēku līdzjūtības un atbalsta savās emocionālajās un garīgajās vajadzībās, bet nevēlos kalpot viņu vajadzībām. Šādā gadījumā minētais mīlestības princips ir pilnīgi svešs manām dabiskajām tieksmēm.

Sakāmvārdā sacīts, ka mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus, bet mums vajadzētu izmantot lietas un mīlēt cilvēkus. Ņemot vērā citu cilvēku izjūtas un paužot savas rūpes un interesi par viņiem kā personībām, es vairs nevaru izmantot viņus un apieties ar viņiem kā ar priekšmetiem!

Mūsu dabiskās intereses par citiem cilvēkiem pamatā ir tas, kādas jūtas viņi pret sevi izraisa. Jēzus šo principu apgrieza pilnīgi pretēji. Viņš atklāja, ka mums, lai būtu par dzīvās Dieva mīlestības speciālistiem, vispirms ir jārūpējas par cilvēkiem, pamatojoties uz to, kādas jūtas mēs viņos izraisām.

Tas var būt grūti. Īpaši, ja dodam priekšroku savām jūtām vai arī citu cilvēku jūtas liek mums justies neērti vai liek izjust to, ko nevēlamies. Piemēram, ja otrs cilvēks grib raudāt, bet mums gribas smieties, tad dabiski, ka mums ir ļoti grūti «raudāt kopā ar raudošajiem». Protams, ikviens vēlas būt brīvs «rīkoties tā, kā viņam pašam patīk», un nesaistīties ar citiem vairāk par to, kas pašam ir izdevīgi. Tomēr Bībelē kristieši pamācīti rūpēties «ne tikai par savu labumu, bet arī par citu labumu». (Fil. 2:4) Tajā teikts arī tā: «Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam.» (Rom. 14:7)

Dievs mūs, cilvēkus, ir radījis tā, lai mēs būtu atkarīgi viens no otra. Mēs esam vajadzīgi viens otram fiziski, garīgi un emocionāli. «Vai! tam, kurš pakrīt viens pats,» saka Dieva Vārds, «un nav otra, kas viņu pieceļ.» (Māc. 4:10) Dievs mums dara zināmu, ka Viņš gaida, lai mēs atrastos ļoti tuvu citiem cilvēkiem: «Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi.» (Rom. 12:10)

Kristus mācīja, ka Viņa garīgā ģimene ir ciešāk savienota nekā asinsradinieki: «Un viņš tiem atbildēja:

«Kas ir mana māte un mani brāļi?» Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: «Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.»» (Marka 3:33-35)

Kā kristieši mēs visi piederam vienai ģimenei; mēs visi esam viena Debesu Tēva bērni ar vienu svētīgu mūžības cerību sirdī. Saitēm, kas mūs saista, ir jābūt ļoti ciešām un maiguma piestrāvotām. Mums jābūt cieši saistītiem arī ar tiem, kuriem vajadzīga mūsu palīdzība. Pazīstu daudz cilvēku, ar kuriem es, protams, neizvēlētos būt saistīts pat draudzē. Manas dabiskās emocionālās tieksmes mani pamudina turēties pa gabalu no viņiem. Ja cilvēki ārpus draudzes piekrīt maniem uzskatiem, ticībai, tradīcijām un nolēmuši pievienoties manai draudzei, man, protams, nav nekādu iebildumu. Tomēr jebkura tālāka saistīšanās ar viņiem man ir nepatīkama nasta. Bet Kristus ir nācis, lai mainītu mūsu dabiskās tieksmes!

Ieskatīsimies dziļāk. Daži no šiem cilvēkiem mums vienkārši rada riebumu. Kas gan notiks ar mani, ja es saistīšos ar cilvēku, kas ir garīgi nevesels? Vai ar kādu, kas mani var apgrūtināt? Ko gan es darīšu, ja šis cilvēks nelietīgi izmantos manu uzticēšanos? Ko gan es iesākšu, ja pieiešu tik tuvu cilvēkiem gan draudzē, gan ārpus tās, ka tie ieraudzīs, kāds es patiesībā esmu, un sapratīs, ka neesmu tāds, kādam, pēc viņu domām, man vajadzēja būt? Vai arī tāds, kā es gribētu, lai viņi par mani domātu?

Kāds ir nosaucis mūsu laiku par «emocionālo ledus laikmetu». Mēs par savu augstāko tikumu atzīstam turēšanos savrup jeb savrupību. Pat draudzē mēs cildinām cilvēku, kas visās situācijās spēj savaldīties un noslēgties sevī.

Cilvēks, kurš nejūt, kurš ir vienaldzīgs pret savām un citu jūtām, patiesībā nav dzīvs cilvēks. «Atšķirība, kas vienu cilvēku dara cēlāku par otru,» pirms simts gadiem rakstīja Džons Raskins (John Ruskin), «ir tā, ka viens jūt vairāk nekā otrs.»

Cilvēku jūtu pazīšana un savu jūtu atklāšana ir viens no vislielākajiem dzīvās Dieva mīlestības noslēpumiem.

No tā, kādā mērā jūs un es spējam apzināties otra cilvēka jūtas, ir atkarīgas mūsu sekmes šo cilvēku mīlēt. Ciktāl mēs nespējam iejusties un izteikt savu līdzjūtību, tiktāl mēs arī zaudējam.

Tas man bija ļoti laimīgas dienas rīts. Debesis šķita sevišķi zilas. Jaukās putnu dziesmas saistīja manu uzmanību vairāk nekā jebkad. Priekā starojošs devos uz slimnīcu.

Viss veicās ļoti labi. Pirms dažām dienām manai sievai bija piedzimis puika. Mēs gatavojāmies doties ceļojumā, lai parādītu viņu laimīgajiem vecvecākiem. Dzīve bija skaista.

Pirmajā slimnīcas stāvā izskatīju to slimnieku sarakstu, pie kuriem man bija jādodas kā garīdzniekam. Pamanīju kādu jaunas slimnieces vārdu, kas bija uzņemta pēc iepriekšējās dienas mana apmeklējuma. Tā bija kāda sieviete manos gados, kā vēstīja viņas pacienta karte. Viņa, tāpat kā mana sieva, bija medmāsa un manas konfesijas pārstāve. Domādams, ka tik jaunam cilvēkam nevar būt nekāda īpaši smaga slimība un ilgodamies ātrāk satikties ar cilvēku, kurš man nozīmēja daudz vairāk, iegāju slimnieces palātā.

Kad iepazīstināju pacienti ar sevi kā garīdznieku, šī pievilcīgā sieviete sveicināja mani ar draudzīgu smaidu. Viņa sēdēja saulainās palātas stūrī un lasīja grāmatu. Viņas saulē iedegusī seja un brīvā izturēšanās apstiprināja manu domu, ka viņas veselības problēmas nav nozīmīgas. Mēs ātri atradām kopēju valodu. Apspriedām dažus vietējās slimnīcas jautājumus un pajokojāmies par to, kādas briesmas var draudēt viņas pašlepnumam, ja medmāsa nokļuvusi citu medmāsu aprūpē.

Pēc kāda brīža, ko pavadījām tērzējot, jaunā sieviete apklusa. Tad, skatoties tieši man acīs, viņa sacīja:

«Varbūt jūs brīnāties, kāpēc esmu ievietota slimnīcā. Man ir vēzis. Tas bija pārāk tālu aizgājis, iekams tas tika atklāts. Ārsti dara visu, kas viņu spēkos, lai apturētu tā attīstību. Bet viņi man jau ir pateikuši, ka tas ir tikai laika jautājums.»

Biju pārsteigts un apstulbis. Man nepavisam negribējās domāt par kaut ko tik ļoti nepatīkamu kā par šīs skaistās un pievilcīgās personas drīzo nāvi.

Šī slimniece bija man  pietiekami  uzticējusies,  lai dalītu ar mani šo savu smago nastu. Viņa bija man skaidri atklājusi to, kas viņai bija vissvarīgākais un par ko viņai bija visdziļākās jūtas. Kā man izturēties? Ko man sacīt?

Mana toreizējā atbilde vēl aizvien nedod man mieru. Pēc šausmīga klusuma brīža es stomīdamies izgrūdu: «Ai, ah, es jūs saprotu...» Vēl pēc kādas mokošas pauzes sacīju: «Ah, mani interesē, kurā medmāsu skolā esat mācījusies.»

Viņa nekavējoties atbildēja uz manu jautājumu. Vēl pēc kādām manis izteiktām nenozīmīgām frāzēm es aizgāju.

Cik neizdevusies līdzjūtības forma! Es par to biju ļoti nelaimīgs. Kad man vajadzēja ņemt vērā viņas jūtas, es vadījos pēc savām izjūtām. Tas, ko viņa man uzticēja, mani satrieca un lika justies ļoti neērti. Tas neatbilda manam noskaņojumam. Tas bija nepatīkami. Un es izvairījos. Es nevarēju pieņemt šo aicinājumu dalīties viņas bēdās, tāpēc to atraidīju.

Es atraidīju vienu no Dieva bērniem viņa vislielākajā vajadzības brīdī. Es atteicos no izdevības viņai kalpot.

Ko es varēju viņai sacīt? Visizmeklētākajiem vārdiem šeit nebija nozīmes. Man vajadzēja būt kopā ar viņu un dalīties ar viņas visšausmīgākajām izjūtām. Tā ir visu mūsu cilvēcīgo attiecību atslēga.

Tā kā mīlestība nozīmē apzināties otra cilvēka jūtas, man vajadzēja viņai vismaz parādīt, ka atpazīstu viņas jūtas. Man būtu vajadzējis viņai sacīt, ka saprotu viņas izjūtas.

Tā vietā, lai domātu tikai par sevi un savu neērto situāciju, man vajadzēja vispirms padomāt par viņas stāvokli. Man vajadzēja saprast, ka jebkurš šādos apstākļos ir ļoti nobažījies ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kurus mīl.

Man vajadzēja teikt kaut ko, kas ļautu turpināt mūsu sarunu, nevis pārtraukt to. Viņa vismaz būtu varējusi pārliecināties, ka mēģinu saprast viņas izjūtas. Viņa būtu varējusi just, ka vēlos palīdzēt nest viņas šausmīgo nastu. Mēs varējām kopā pārrunāt jautājumus, kas viņai ir svarīgi. Ja viņas uzticēšanās man tiktu atbilstoši nostiprināta, es būtu varējis viņai piedāvāt kādu atspirdzinošu Dieva Vārdu un palīdzēt viņai pilnīgi paļauties uz Dieva nebeidzamo mīlestību.

Bet tikai tāpēc, ka todien pats vēl nedzīvoju Dieva mīlestībā, mana izdevība bija gandrīz pazaudēta. Tomēr pēc dažiem apmeklējumiem nākamajās dienās viņa beidzot uzticēja man savas sirds vissvarīgākās problēmas.

Vispraktiskākais un visiespaidīgākais veids, kā atklāt mīlestību, ir ļaut cilvēku patiesajām jūtām ienākt mūsos un pēc tam darīt viņiem to zināmu — parādīt, ko mēs jūtam attiecībā uz viņiem un par viņiem.

Kādam sludinātājam reiz bija jānes traģiska vēsts divpadsmit gadu veca zēna mātei un tēvam. Skolas ekskursijas laikā viņu zēns bija noslīcis. Vēlāk, stāstot par šo gadījumu, vecāki sacīja: «Sludinātājs Bārnss neteica mums svētrunu, nelasīja mums Bībeles tekstus, neskubināja mūs turēties vīrišķīgi. Viņš izplūda asarās un raudāja kopā ar mums. Kopš tā laika viņš vienmēr mums ir ļoti tuvs un mīļš».

Kad mēs kā kristieši līdzdalām savas jūtas citiem cilvēkiem, patiesībā mēs līdzdalām savas personības visdziļāko daļu. Tā ir vislabākā dāvana, ko mēs savstarpējās attiecībās varam dot citiem cilvēkiem. Kristiešiem tas nozīmē dalīt mūžīgo dzīvību Kristū ar citiem cilvēkiem. Kaut gan daudz vieglāk ir dot mūsu naudu, mums vairs nevajadzīgās drēbes vai pat mūsu mācības pamatpatiesības, cilvēkiem patiesi visvairāk ir vajadzīga mūsu dziļā un atklātā sadraudzība, kas pauž mūsu mīlestību un jūtas.

Tas maksā dārgi. Tas var būt arī ļoti grūts darbs — gan garīgi, gan emocionāli. Bet Dievs mūs pārbauda visās attiecībās. Viņš cenšas palīdzēt mums pieaugt un kļūt par uzticīgiem Viņa mīlestības pārvaldniekiem.

Kad kristietis cenšas saprast pats savas un citu cilvēku jūtas, viņš to nedara savas egoistiskās intereses vai ziņkāres dēļ. No tā mums vienmēr jāsargājas. Mūsu līdzdalībai cita cilvēka jūtu dzīvē vienmēr jābūt kristīgās mīlestības ierosinātai. Tas ir pavisam kas cits.

Kristietis vēlas izprast šīs jūtas, lai labāk saprastu pats sevi un citus cilvēkus un lai izveidotu un uzturētu tādas attiecības, vienotību un sadraudzību, kāda nemaz citādi nav iespējama.

Kā jau pārliecinājāmies, cilvēku attiecību — labu vai ļaunu — pamatā ir jūtas. Tieši jūtu līmenī mēs dalāmies un sazināmies vislabāk. Otra cilvēka jūtu izpratne, vienotības un sapratnes gaisotne var nest vislielāko labumu, izraisīt vislielākās svētības un atklāt vislielākās patiesības.

Jēzus par to bija pārliecināts, kad strādāja ar saviem divpadsmit mācekļiem. Pirmajiem mācekļiem bija ļoti dažādi raksturi un ieradumi. Tomēr viņi bija izraudzīti būt par pasaules pirmajiem skolotājiem. Jēzus zināja, ka šiem vīriem ir jābūt vienprātīgiem jūtās, domās un darbībā un tikai tad evaņģēlijs tiks sekmīgi izplatīts. Iesaistoties citu cilvēku jūtās, mēs, kristieši, varam iegūt uzticēšanos, uz kuras pamata mums var rasties iespēja līdzdalīt Dieva mīlestību un patiesību. Tie, kuri spēj savas dziļās jūtas pret Dievu paust arī citiem, var vīrus un sievas iepazīstināt ar Dievu visiespaidīgākajā veidā.

Viens no labākajiem Dieva mīlestības vēstnešiem bija apustulis Jānis. Ikviens kristietis, kurš vēlas dzīvot Dieva mīlestībā, var daudz mācīties no viņa dzīves. Caur Kristu viņš ļoti labi saprata jūtu līmeni. Bībele atklāj,  ka starp Jēzu un Jāni bija ļoti dziļas mīlestības attiecības. Jānis, visjaunākais no divpadsmit mācekļiem, ļāva Kristum tik pilnīgi ienākt viņa dzīvē, ka starp viņu un Meistaru izveidojās īpašas attiecības. Tās bija īpašas tāpēc, ka to pamatā bija dziļš savstarpējo jūtu līmenis, kas sniedzās arī visos pārējos dvēseles un emociju līmeņos.

Mūsu mīlestībai uz Dievu ir jāpieaug, pamatojoties gan uz jūtu līmeni, gan arī uz mūsu gribas līmeni. Vai gan vēl spēcīgāks spēks uz zemes var pastāvēt kā gribas, prāta un jūtu savienošanās vienā mīlestības saitē?

Jānis no sava Kunga mācījās, cik svarīgi ir attīstīt attiecības jūtu līmenī. Viņa raksti atklāj Dieva mīlestību kā siltu un personīgu. Viņa vēstules izstaro mīlestību, it kā viņš savu rakstāmo spalvu būtu mērcējis mīlestības tintē. Caur viņu Jēzus atklāj savas visdziļākās garīgās mācības.

Kas bija Jāņa noslēpums? Kā viņš varēja kļūt tik tuvs Jēzum? Kā viņš tik saistošā veidā varēja Dieva pestījošo patiesību atklāt sirdīm? Jēzus mīl tos, kas patiesi pārstāv Debesu Tēvu. Jānis par Debesu Tēva mīlestību varēja runāt tā, kā neviens cits māceklis. Viņš mums atklāja to, ko viņš pats izjuta savā dvēselē.

Ja Dieva mīlestība tiktu atklāta cilvēkiem tik smalkjūtīgā veidā jūtu līmenī, kā to darīja Jānis, evaņģēlijs tiktu pasludināts pasaulei pavisam īsā laikā. Lūk, kādēļ šī mācība, kā patiesi īstenot dzīvē Dieva mīlestību, ir tik ļoti svarīga.

Mums nav jākaunas un jābaidās atklāt mīlestību šādā veidā. Ja apzināmies, ka šādā veidā visdziļāk varam mīlēt cilvēkus, vislabāk izpildīt viņu vajadzības un visiespaidīgāk līdzdalīt mūžīgās patiesības, tas būs vislabākais evaņģēlijs.

Jūtu trūkums pret cilvēkiem Bībelē  izskaidrots kā grēka klātbūtne atsevišķu indivīdu dzīvēs. «Viņi ir zaudējuši kauna jūtas un nodevušies izlaidībai, nepiesātinādami ļaudamies visādai nešķīstībai.» (Efes. 4:19) Jēzus izteica līdzīgu brīdinājumu: «Un, tādēļ ka ļaundarība vairosies, mīlestība daudzos atdzisīs.» (Mat. 24:12) Vienīgi Kristus var izdziedināt raksturu no vienaldzības. Pāvils mūs pamudina mācīties Kristus skolā:

«Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums.» (Efes. 4:32)

Dievs šodien vēlas radīt tādu ļaužu grupu, kuri atļautu sevi piesātināt ar dievišķās mīlestības siltumu. Šis siltums var nākt tikai kā Viņa mīlestība, kas jūtu līmenī tiek aktīvi pausta un apliecināta šo cilvēku vidū.

«Un, tādēļ ka ļaundarība vairosies, mīlestība daudzos atdzisīs.» Atdzišana ir jūtu izzušana. Tam ir ļoti maz saistības ar prātu. Pēdējās dienās cilvēku sirdis kļūs aukstas. Ja šīs sirdis sasildītu Dieva mīlestība un tad šī siltuma izplatīšana notiktu tālāk, Dievs varētu atkal no jauna pilnīgi izmainīt pasaules gaitu — tā, kā tas notika pirmkristiešu draudzes laikā. Mēs varam lūgt un prasīt saskaņā ar Dieva Vārdu spēku un iet uz priekšu ticībā. Jūs un es — mēs varam kļūt par lietpratējiem kristīgās mīlestības sniegšanas un pavairošanas mākslā.

Ja uzņemsim Dieva patiesību savās sirdīs, tā vadīs mūsu vēlmes, šķīstīs mūsu domas un noteiks mūsu turpmāko rīcību. Tā atdzīvinās mūsu prāta spējas un dos jaunu enerģiju mūsu dvēselēm. Tā paplašinās mūsu spēju just un mīlēt.

Mīlēt nozīmē just, un Dievs gaida, lai mēs dzīvē sāktu īstenot Viņa mīlestību.

Pasaulei nekas cits nav tik ļoti vajadzīgs kā mūsu Kristus mīlestības atklāšana. Dievs joprojām uzticīgi gaida, kad mēs beidzot padosimies Viņa Gara iespaidam un atklāsim kristietības būtību.

«Jo šī ir tā vēsts, ko jūs esat dzirdējuši no iesākuma — lai mēs mīlam cits citu.» «Ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.» (1. Jāņa 3:11; 4:12)