Dzīvā mīlestība

Mīlēt nemīlamos

«Bet jums .. es saku: mīliet savus ienaidniekus. .. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns?»
Lūkas 6:27, 32

Divi psihiatri, kuru pieņemšanas telpas atradās vienā ēkā, no rītiem bieži brauca vienā liftā. Tas, kuram pirmajam bija jāizkāpj, izkāpjot vienmēr pagriezās un iespļāva savam kolēģim sejā. Otrs izvilka savu kabatlakatiņu un pirms izkāpšanas nākamajā stāvā noslaucīja seju un uzvalku.

Kādu laiku, diendienā to vērojot, lifta strādnieka ziņkāre beidzot sasniedza augstāko robežu. Kādu rītu, kad pirmais psihiatrs bija izkāpis, strādnieks sacīja otrajam: «Dakter, es to nekādi nesaprotu. Sakiet man, kāpēc jūsu kolēģis katru rītu spļauj uz jums?»

«Ak, es nezinu,» atbildēja psihiatrs, «tā ir viņa

problēma.»

Mūsdienu sabiedrībai ir ļoti populāri samierināties. Vismaz virspusēja iecietība pret cita uzskatiem, pārliecību un uzvedību kļūst aizvien izplatītāka. Tomēr šis stāsts par diviem psihiatriem vienkārši ilustrē to, ka ir nepietiekami samierināties tikai samierināšanās dēļ. Iecietīga attieksme pret cilvēkiem ir nepieciešama, tomēr ar to vien nepietiek.

Iedomājieties mūsu nožēlojamo stāvokli, ja Dievs būtu tikai samierinājies ar mums kā grēciniekiem un nebūtu neko darījis, lai uzlabotu mūsu situāciju.

Tādēļ mūsu iecietīgajam psihiatram vajadzēja nevis tikai vienaldzīgi paciest sava kolēģa neparasto uzvedību, bet viņam vajadzēja arī parūpēties par šo cilvēku, pacensties viņam palīdzēt.

Jā, viņš diezgan sekmīgi samierinājās ar nemīlamo. Bet viņš neko nedarīja, lai kalpotu viņa labā un palīdzētu viņam.

Kristiešiem ir līdzīgas grūtības.

Būt iecietīgam pret to, kas mūs kaitina, vai pret to, kurš mums nav pievilcīgs, ir viena lieta. Mēs secinām, ka viņiem ir problēmas. Mums jācenšas samierināties ar viņu trūkumiem.

Bet kopā ar viņiem aktīvi iesaistīties viņu problēmu risināšanā, mīlot un rūpējoties, cenšoties vadīt viņus uz svētumu fiziski un garīgi — lūk, tas ir pavisam kas cits! Tas prasa kaut ko vairāk. Daudz vairāk. Un tas tiek ļoti reti darīts.

Mūs parasti saista tikai pievilcīgi un jauki cilvēki. Tie, kas patīkami smaržo, eleganti uzvedas, kuru valoda un manieres ir smalkas, kuri labi ģērbjas, kuru mati ir rūpīgi apgriezti un kuru mute nesmako.

Mēs tiecamies pēc viņu sabiedrības. Mums  patīk viņus pēc dievkalpojuma ielūgt pusdienās. Tas ir

«mūsu» cilvēku tips. Mums ir daudz kas kopējs ar viņiem. Viņi domā līdzīgi mums. Viņi mums patīk.

Vecie, neglītie, garlaicīgie, nospiestie, intelektuāli mazvērtīgākie tiek pamesti. Tiek pamesti arī tie, kurus mēs uzskatām par amorāliem un visādi citādi nevēlamiem. Tos mēs pametam vienus gan draudzes dievkalpojumos, gan sabiedriskajā dzīvē.

O, mēs viegli apgūstam smalkas manieres. Mēs atzīstam to eksistenci. Negribīgs rokasspiediens. Satraucošs, žēlīgā tonī izteikts jautājums par veselību. Neīsta interese par to, kas mums tiek stāstīts. Tajā pašā brīdī mēs diezgan skaidri liekam saprast, ka vēlamies, lai šie cilvēki ievērotu distanci un zinātu savu vietu. Mājdzīvniekam mājās klājas tāpat vai nedaudz labāk.

Dažu cilvēku atstumšanu uzskatām par pilnīgi pamatotu, piemēram, ļaunu vai kritiski noskaņotu cilvēku. To, kuri vienmēr izraisa spriedzi un neapmierinātību, jo no viņiem plūst negatīvisms. To, kas vienmēr ar vārdiem ievaino citus. To, kas ir pretīgi ar savu lielo runāšanu. To, kas mums liek justies neērti, jo ir mazrunīgi.

Rupji. Vīzdegunīgi. Pārāk iedomīgi.

Mēs attaisnojam šo nepatīkamo un nemīlamo dvēseļu atstumšanu. Bet vai nevaram ne tikai būt iecietīgi un samierināties ar šiem cilvēkiem, bet arī mīlēt viņus un kalpot viņiem?

Citas personas mūsu mīlestības saņemšanai ir daudzsološākas. Tie, kuri mums vienmēr ir mīlami un ir mūsu mīlestības cienīgi. Tie, par kuriem domājam, ka varam vienmēr uzticēties un paļauties, kuri ir mūsu mīlestības cienīgi. Kā, piemēram, mūsu sievas, mūsu vīri, mūsu bērni, mūsu labākie draugi vai mūsu sludinātāji. Kāda būtu mūsu reakcija, ja pēkšņi arī šie cilvēki mūsu acīs kļūtu nemīlami? Vai tas izraisītu mūsu mīlestības zudumu, ja viņi kāda iemesla dēļ vairs nebūtu parastās patīkamās personības?

Viņš bija viens no vislaipnākajiem, vistaktiskākajiem cilvēkiem, kādu es jebkad esmu saticis. Šo sludinātāju cienīja katrs, kas viņu pazina. Pusmūža gados, bet vēl aizvien šķietami neierobežotas enerģijas un entuziasma pārpilns, viņš atstāja nobriedušas autoritātes un spēcīga rakstura iespaidu. Tas viss tika vadīts pareizā gultnē draudzes darbā un kalpošanā cilvēkiem. Viņš bija saprotošs. Neatceros, ka viņam kādreiz nebūtu izdevies saskarsmē ar citiem saglabāt mieru un pašsavaldīšanos. Izņemot vienu gadījumu.

Uz vienu nedēļu tiku uzaicināts par palīgu draudzes jauniešu nometnē. Nometne izrādījās grūts pārbaudījums. Laiks bija slikts. Visu laiku lija lietus un pūta vējš. Tas izjauca mūsu plānus, un daudzas nodarbības svaigā gaisā bija jāatceļ.

Teltis bija mitras. Kļuva aizvien aukstāks. Nometnes dalībnieki sāka žēloties. Bēdu ieleja. Nometnes slēgšanas dienā visi nelabvēlīgie apstākļi sasniedza kulmināciju. Kad nometnes direktors, sludinātājs, steidzīgi centās organizēt visus nepieciešamos darbus, lai sagatavotos aizbraukšanai, smagas vēja brāzmas sajaucās ar nemitīgām lietusgāzēm.

Daži jaunieši šajā drausmīgajā rītā izvēlējās labāk palikt siltumā un sausumā nekā pildīt savus nometnes pienākumus. Pat daži pieaugušie parādīja izteiktu vēlmi veikt darbus telts iekšpusē vai ugunskura tuvumā.

Direktora uzmundrinājums ietekmēja tikai dažus. Mums bija norunāts nometnes slēgšanas laiks. Atbildīgais sludinātājs iztēlojās nepatīkamos sarežģījumus, kas varētu rasties, ja nometne netiks slēgta līdz laikam, kad ieradīsies jauniešu vecāki, lai dotos mājās. Viņš skraidīja šurpu turpu un pats padarīja lielāko darbu daļu, veltīgi saukdams pēc palīdzības. Pilnīgi izmircis, nosalis un nožēlojamā izskatā viņš turpināja darbu. Manuprāt, es pietiekami apzinīgi darīju savu darbu lietusgāzē.

Gadījās, ka direktors gāja man garām tieši brīdī, kad steidzos pabeigt darbu. Viņš tūlīt ievēroja, ka kaut ko daru ne tā, kā viņš bija ieplānojis. Viņš bija domājis, ka var uz mani paļauties, bet nu pēkšņi viņam šķita, ka arī es viņam nepaklausu. Neesmu pārliecināts par to, kas viņu mudināja, bet tobrīd sludinātājs kļuva īpaši

«cilvēcīgs». Viņa parasti patīkamā sejas izteiksme pauda cietsirdību. Viņa acīs gailēja niknums.

Viss viņa ķermenis dusmās trīcēja. Viņš pielēca man klāt un asā, nesavaldīgā tonī izteica dzēlīgu rājienu. Tad viņš ātri pagriezās un aizgāja.

Necentos kaut ko iebilst vai attaisnoties. Varbūt tikai tāpēc, ka man netika dota tāda iespēja. Varbūt tāpēc, ka biju ļoti pārsteigts. Es tikko biju piedzīvojis kaut ko savādu. Biju piedzīvojis, kā vienmēr mīlamais pēkšņi kļūst nemīlams.

Nekad agrāk šis cilvēks man nebija devis ne mazāko iemeslu nepatikai pret viņu, nedz arī izraisījis citādas jūtas kā tikai vissiltāko pieķeršanos. Manas mīlestības un cieņas koeficients pret viņu vienmēr bija ļoti augsts.

Tagad man bija dots pamatots iemesls viņu nemīlēt.

Lieki būtu paskaidrot, ka līdz vakaram, kad viss bija nokārtots, sludinātājs atkal kā vienmēr bija pacietīgs un patīkams. Kaut gan viņš mutiski neatvainojās, viņa attieksme un izturēšanās liecināja, ka viņš notikušo nožēlo.

Laika gaitā mūsu dzīvē var notikt tā, ka pat vismīļākos cilvēkus kādā brīdī kļūst grūti mīlēt. Viņi vienā mirklī var zaudēt pastāvīgo savienību ar Jēzu. Viņu vecajai būtībai izdodas pacelt galvu un padižoties.

Mums ir svarīgi tas, kāda ir mūsu mīlestība šādos brīžos. Vai mūsu līdzcilvēku uzvedība izraisīs mūsos līdzīgu atbildi? Vai reaģēsim negatīvi tikai tāpēc, ka ir radies «iemesls»? Vai mūsu tuvākie var pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas izdzēstu mūsu mīlestību?

Ir sacīts, ka visgrūtākais darbs pasaulē ir mīlēt cilvēkus. Tā ir patiesība, jo tas vienmēr nozīmē mīlēt grēciniekus — visi tādi ir. Tas nozīmē mīlēt samaitātos, patmīlīgos, nodevīgos, lepnos, dusmīgos, nepateicīgos, kašķīgos, jo tāds ir kritušo cilvēku raksturs. Pārāk bieži šīs rakstura īpašības arī atklājas; pat tajos cilvēkos, no kuriem mēs gaidām un prasām kaut ko labāku.

Mums godīgi jāatzīst, ka mēs, jūs un es, neesam spējīgi mīlēt tādus grēciniekus. Tā ir slikta ziņa, ja tāda ir jūsu sieva vai vīrs vai par tādiem kļūst jūsu bērni, vai jūsu sludinātājs, vai kāds blakus biroja darbinieks, vai vecā kundze no kaimiņu dzīvokļa.

Ar spēju mīlēt tikai nosacīti esam pilnīgi nespējīgi mīlēt absolūti nepilnīgas dvēseles. Viņi noteikti pievils mūsu cerības atrast kaut ko tādu, kas būtu mūsu cilvēcīgās mīlestības cienīgs.

Tā kā visi mūsu mirstīgie līdzcilvēki, tostarp tie, kurus apprecam, kurus dzemdējam vai kurus dzirdam savās baznīcās, ir nepilnīgas dabas cilvēki, mūsos pašos nevar būt nemainīga un pastāvīga mīlestība uz tiem. Vismaz kas attiecas uz mums pašiem.

Tomēr kristietis nevar ilgi lasīt savu Bībeli, neatklājis, ka tā mūs aicina būt kaut kam vairāk nekā tikai pašiem, vairāk nekā tikai cilvēkiem. Tā nemitīgi aicina mūs uz augstāku, svētāku dzīvesveidu. Tā skaidri saka, ka Jēzus Kristus vēlas ienākt mūsos un paveikt ko pārdabisku.

Bez kādas aizbildināšanās Raksti mums paziņo, ka mēs patiesībā nemaz neesam izdarījuši neko vērtīgu, ja varam mīlēt tikai mīlamos. «Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.» (Lūkas 6:32)

Dieva Vārds mums norāda uz neierobežotu, nesamazinātu, nemainīgu mīlestību, ko Debesu Tēvs grib ielikt mūsos pāri mūsu dabiskajām tieksmēm. Tā ir fenomenāla, cilvēcīgi neaptverama mīlestība. Tā rada iespēju mīlēt arī tos, kurus laiku pa laikam un pat pastāvīgi ir grūti mīlēt.

Brīnišķīgi, ka šī unikālā īpašība tiek piešķirta vienkārši kā dāvana. Tā ir rezultāts personīgai mūs glābjošai savienībai ar Jēzu.

Pašaizliedzīga mīlestība ir vislielākā dāvana, kādu var sniegt Dievs. Šī mīlestība nav kāda impulsa rezultāts. Tā ir dievišķīga. Tā ir pastāvīgs spēks. Tie, kas nepieņem Jēzu, nevar tādu mīlestību ne radīt, ne attīstīt. Vienīgi tie, kas sevi pakļauj Jēzus mīlestības varai, var to parādīt arī citiem.

Kad Pāvils runā par Svētā Gara augļiem, kas nobriest kristieša dzīvē (Gal. 5:22, 23), tad viņš pirmajā vietā liek mīlestību. To Dieva spēks vienmēr spontāni rada tajos, kurus ir sagūstījusi Dieva mīlestība. Viņa Gars mums dod resursus, no kuriem smelt un dzīvot dievišķās mīlestības apsegā.

Bieži, apzinoties savu pienākumu un vainu, mēs cenšamies mīlēt tos, kurus ir grūti mīlēt. Bet tas viss ir veltīgi. Beidzot mēs nonākam pie patiesas, bet sāpīgas atziņas, ka mums pašiem mīlēt sevi ir tikpat neiespējami kā pašiem sevi atpestīt. Pat vissirsnīgākās pūles nevar radīt tādu mīlestību. Vispirms ir vajadzīgs pavisam kaut kas cits.

Mums nevajag sākt ar cenšanos mīlēt vienam otru. Vispirms mūsu sirdīs vajadzīga Kristus mīlestība. Kad paša «es» Kristū izkūst, patiesa mīlestība izplūst no mūsu sirdīm pati.

Kāds atvieglojums! Kāda nasta, kas ir noņemta! Esmu atbrīvots no spiediena darīt kaut ko tādu, par ko zinu, ka man tas jādara, un tomēr cilvēcīgi to nespēju darīt! Tagad zinu, ka to, kas man ir vitāli nepieciešams un ko nekad pats nevaru iegūt, man ir nodrošinājis mans Pestītājs.

Ticiet man — aizraujoša, bet diemžēl pārāk bieži neievērota Jēzus evaņģēlija daļa ir tā, ka tas mīlestības neiespējamo dimensiju jums un man padara par iespējamu.

Ja raugāmies uz Jēzu, mēs skaidrāk un gaišāk saskatām Dieva raksturu. Un, redzot Dievu, mēs kļūstam līdzīgi Viņam. Labestība, citu cilvēku mīlestība kļūst par dabisku instinktu.

Tā mēs varam kļūt par pārdabiskiem mīlētājiem!

Mīlestība ir darbība

«Paļaujies uz Kungu un dari labu.»
Psalmi 37:3

Jēzus Kristus atklāja vienu no visjaukākajiem ieskatiem mīlestības būtībā, kādu dienu cenšoties palīdzēt kādam likuma zinātājam. Viņš bija cilvēks, kurš, līdzīgi daudziem citiem, spēja atrast vislabākos vārdus, lai runātu par mīlestības nozīmi, bet viņam pašam nebija ne mazākā priekšstata, kā mīlēt.

Kaut gan tobrīd likuma zinātājs Jēzus paskaidrojumus noraidīja, šis stāsts cauri gadsimtiem ir kļuvis par labāko piemēru, kas rāda, kā Dievs definē patiesu mīlestību.

Aprakstītais notikums ir atstāstīts Kotona Peča (Cotton Patch) versijā.

«Kādu dienu Bībeles pieaugušo skolas skolotājs nāca un pārbaudīja Viņu ar šādu jautājumu: «Doktor, kas cilvēkam jādara, lai tas tiktu izglābts?»

Jēzus atbildēja: «Kā ir Bībelē rakstīts? Kā tu to saproti?»

Skolotājs sacīja: «Mīli savu Dievu no visas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu fizisko spēku, un ar visu savu prātu mīli savu tuvāko kā sevi pašu.»

«Tas ir pareizi,» sacīja Jēzus. «Dari to, un tu būsi glābts.»

Bet svētdienas skolas skolotājs, gribēdams attaisnoties, jautāja: «Un... un... un... kurš tieši ir mans tuvākais?»

Tad Jēzus viņam stāstīja šādu notikumu: «Kāds cilvēks bija ceļā no Atlantas uz Olbani, un laupītāji viņam uzbruka. Kad tie viņam bija atņēmuši naudas maku un jauno uzvalku, tie viņu piekāva un aizbrauca viņa mašīnā, atstājuši viņu bezsamaņā lielceļa malā.

Gadījās, ka drīz vien pa to pašu lielceļu brauca baltādains sludinātājs. Kad viņš ieraudzīja cietušo, viņš uzspieda uz gāzes pedāļa un lielā ātrumā aiztraucās garām.

Īsi pēc tam pa ceļu brauca evaņģēlisko dziesmu ansambļa vadītājs, arī baltādains. Kad viņš ieraudzīja, kas noticis, arī viņš palielināja ātrumu.

Tad cietušajam tuvojās kāds melnādainais. Kad viņš nonāca līdz nelaimīgajam, redzētais aizkustināja viņu līdz asarām. Viņš apstājās un pārsēja viņa brūces, cik labi vien prata, ar ūdeni no savas krūkas nomazgāja asinis un pēc tam noguldīja uz savas mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Iebraucis Olbani, viņš to aizveda uz slimnīcu un sacīja medmāsai: «Parūpējieties labi par šo baltādaino cilvēku, ko atradu lielceļa malā. Pašlaik man ir tikai divi dolāri, bet jūs izrakstiet rēķinu, un, ja viņš pats to nevarēs nomaksāt, tad es to izdarīšu algas dienā.»

Tagad padomā. Ja tu būtu cietušā vīra vietā, kuru no trim — balto sludinātāju, balto evaņģēlisko dziesmu ansambļa vadītāju vai vienkāršo melnādaino — tu uzskatītu par savu tuvāko?

Bībeles skolotājs sacīja: «Nu, protams, to melnādaino... Labi, es domāju, es gribēju teikt — to, kurš pret mani bija laipns.»

Jēzus sacīja: «Nu labi, tad ej un sāc dzīvot tāpat!»»

(Kotona Peča Lūkas un Apustuļu darbu versija)

Bībele atklāj Dieva mīlestību pret cilvēkiem darbībā. Tās sarakstītāji jūt godbijību vareno mīlestības darbu priekšā. «Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni.» (1. Jāņa 3:1)

«Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.» (Rom. 5:8)

«Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.» (Jāņa 15:13)

Kristus zināja, ka Dieva mīlestību Viņš vislabāk var atklāt aktīvas darbības veidā. Par sevi Viņš sacīja:

«Jo tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.» (Mat. 20:28)

Kāds cits ziņojums par Viņu: «Viņš gāja un darīja labus darbus un dziedināja visus velna kalpinātos.» (Ap. d. 10:38)

Uz šādu dzīvesveidu Dievs aicina savus sekotājus arī šodien. Viņš grib, lai mēs mīlētu aktīvi! Bet cik bieži mēs pazaudējam šo dievišķo atklāsmi.

Džordžs Smolls (George Small) raksta: «Es lasīju kādā grāmatā par cilvēku, vārdā Kristus, kurš gāja un darīja labu. Tas man ir par grūtu, tāpēc es samierinos tikai ar apkārt iešanu.»

Jēzus Kristus darīja labu vienīgi tā iemesla dēļ, ka Viņš bija labs. Uz tādu mīlestību, uz tādu labdarību Viņš aicina arī mūs. Pārāk bieži mūsu labdarība ir kāda apslēpta motīva ierosināta. Mēs darām labu tam, kas bijis jauks pret mums. Mēs darām labu kādam citam, jo zinām, ka tā jādara, citādi mēs jutīsimies vainīgi.

Vēl ļaunāk, ja mēs darām labu kādam, lai pakļautu viņu, lai viņš mums būtu pateicību parādā un tad mēs viņu varētu piespiest darīt to, ko gribam, vai arī kļūt par tādu, kādu mēs gribam viņu redzēt.

Ja mēs mīlēsim tā, kā Kristus mīlēja, mēs nekad nedarīsim labu citiem ar nolūku iegūt kādu atmaksu vai citādu labumu. Tā ir šodienas materiālisma un komerciālisma radikālā filozofija.

Žurnālā Review and Herald Dr. Sake Kubo (Sakae Kubo) raksta: «Viņš [Jēzus] necentās sadraudzēties ar cilvēkiem, lai tie nāktu uz baznīcu. Viņš nedziedināja un nedarīja labu cilvēkiem, lai tie pievienotos Viņa kustībai. Daudzi, protams, tika pārliecināti, jo viņus saistīja Pestītāja bagātīgā, pāriplūstošā mīlestība. Bet viņu atsaukšanās nebija noteicošais faktors Kristus labdarībai.»

Stāsts par žēlsirdīgo samarieti mūs māca, kā darīt labu. Viņš neskatījās apkārt, lai pārliecinātos,  vai tur ir fotogrāfi un laikrakstu korespondenti. Viņš arī nepārbaudīja, vai no cietušā cilvēka neiznāks labs viņa draudzes loceklis. Viņš arī neaprēķināja, ka savas labdarības dēļ kļūs par slaveno žēlsirdīgo samarieti. Nē, viņš vienkārši redzēja cilvēku, kuram bija vajadzīga viņa palīdzība, un palīdzēja tam savas labās sirds dēļ. Tā bija labdarība vienīgi labdarības dēļ, bez kādiem apslēptiem motīviem.» (Review and Herald, 1967. gada 20. jūlijs)

Jēzus bija mīlestība darbībā.

Kristieša mīlestība ir mīlestība darbībā.

Kīts Millers (Keith Miller) sniedz šādu vienkāršu, bet tiešu definīciju: «Kristieša mīlestība ir vienkārša darbība, kuru Dievs vēlas veikt citu cilvēku labklājības un svētošanas labā, lai palīdzētu izpildīt Dieva gribu attiecībā uz šo cilvēku. Un es to izpildu Kristus interesēs mīlot, nevis tikai jūtot, ka to vajadzētu darīt.» (A Second Touch, 86)

Mīlestība dara labu cilvēkiem tāpēc, ka viņi ir cilvēki. Tāpēc, ka viņiem ir vajadzība. Nedomājot par to, kā viņi mums atmaksās. Neatkarīgi pat no tā, ko mēs pret viņiem jūtam. Tas nozīmē mīlēt tā, kā Kristus mīlēja. Tā ir Dieva mīlestība. Tā ir visa kristietības būtība. Nav brīnums, ka Bībelē teikts: «Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās.» (Jēk. 1:27)

Pirms tūkstošiem gadu dziesminieks deva padomu: «Paļaujies uz Kungu un dari labu.» (Psalmi 37:3) Protams, uzticība, paļāvība un ticība pati par sevi ir veltīga. Pārāk bieži uzsvars tiek likts uz ticību bez darbiem. Arī tagad daudziem, tāpat kā rakstu mācītājam, ir jāsaprot, ka spēja skaidri formulēt pareizu teoloģisku patiesību un pasludināt pravietiskus apsolījumus nekad nevar aizstāt mīlestības izpausmi darbībā.

Jēzus vienreizēji pārliecinošā veidā šo vēsti pasludināja Pēterim (sk. Jāņa 21:15-17). Kad mācekļi bija baudījuši sava Meistara sagatavoto ēdienu (arī tā bija mīlestība darbībā praktiskas vajadzības apmierināšanai), Kristus pārtrauca mierpilno klusumu ar pārsteidzošu jautājumu. Skatoties tieši acīs bijušajam zvejniekam Pēterim, Kristus sacīja: «Vai tu mīli mani?»

Māceklis bija satriekts, ka viņa Kungs varēja uzdot tādu jautājumu. Vai tad viņš ar savu nostāju nebija skaidri parādījis, kam viņš pieder un cik viņš ir lojāls? Vai tad Jēzus nezināja, cik stipri Pēteris Viņam ticēja?

Pēteris bija dziļi satriekts un aizvainots. Viņš nekavējoties ieņēma aizsardzības pozīciju. Cik iespējams ātri viņš atbildēja: «Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.»

Veids, kā Pēteris atbildēja, rāda, ka māceklim šķita, ka Kristus viņam uzdod netaisnu un pat muļķīgu jautājumu. Galu galā, vai tas nebija viņš, Pēteris, ko Jēzus bija dāsni uzslavējis par viņa precīzo atbildi gadījumā, kad Meistars bija jautājis saviem sekotājiem par savu īsto personību?

Toreiz Pēteris bija demonstrējis savu nelokāmo ticību Jēzum, paziņojot, ka Viņš ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls.

Tagad šķita, ka Kungs met šaubu ēnu uz Pētera ticības patiesumu. Kā tas varēja būt?

Ja jūs vai es toreiz būtu bijuši Kunga vietā, tad mēs, bez šaubām, būtu atbildējuši uz Pētera aizvainoto atbildi ar parasto, pārliecinošo frāzi: «Es tevi arī mīlu.» Tālāk mēs būtu gājuši savu ceļu un atstājuši visu tā, kā bijis. Katrā ziņā mēs negribētu aizvainot cilvēka jūtas. Mēs būtu rīkojušies tā, kā darām, kad mūsu mazie bērniņi nāk pie mums, sacīdami: «Es tevi mīlu, tēt.» Parasti vislabākā atbilde, kādu varam izdomāt, pacēluši galvu no laikraksta, ir cukursaldā frāze: «Tētis tevi arī mīl.»

Bet, ja Kristus toreiz tik banālā veidā būtu pieņēmis Pētera mīlestības izpausmi, Pēterim būtu laupīts dziļš, garīgs un pamācošs piedzīvojums. Tas pats attiecas arī uz mums.

Pēteris būtu aizgājis līdzīgi daudziem citiem, nekad nesaprazdams, ko patiesi nozīmē mīlestība.

Bez šaubām, Jēzus zināja, ka Pēterim ir stipra ticība Viņam. Viņš zināja, ka cilvēcīgajā veidā māceklis Viņu mīlēja. Kungs tajā dienā pārbaudīja sava mācekļa lojalitāti, par ko Pēteris pirmajā brīdī uztraucās.

Formālas atbildes vietā Jēzus vienkāršā trīs vārdu teikumā gan Pēterim, gan arī citiem ap ugunskuru krastmalā, gan arī mums šodien pasacīja daudz dziļāk un vairāk par to, kas patiesībā ir mīlestība — vairāk, nekā jebkad kāds ir spējis pateikt. Maigi, bet noteikti Pestītājs pavēlēja: «Gani manas avis!»

«Pēteri,» Viņš sacīja, «es tev šodien gribu iemācīt kaut ko ļoti svarīgu. Ja tu tici, ja mīli, tad dari kaut ko ar šo mīlestību. Saproti, Pēteri, mīlestība nav tikai jaukas emocijas. Mīlestība nav kaut kas, ko tu jūti pret kādu, kas tev patīk. Mīlestība ir tas, ko tu dari.

Citiem vārdiem sakot, ja tu, Pēteri, patiešām mani mīli, ja tu esi īsts mans māceklis, tad tas būs izteikts un apliecināts tikai tad, kad tu šo mīlestību atklāsi, aktīvi kalpojot cilvēku vajadzībām.»

Daudzi domā, ka mīlestība ir pareizas ticības un paklausības automātisks iznākums. Līdzīgi Pēterim, viņiem šķiet, ka viņu mīlestība nav pakļauta diskusijām. Sevišķi tas attiecas uz viņu uzticību un mīlestību uz Dievu. Viņi uzskata, ka viņu mīlestība ir nepārprotami pilnīga, tāda, kādai tai jābūt, jo viņu ticība un uzticība ir pareiza. Tāpat, kā domāja Pēteris.

Neviens cits priekšstats nevar tik labi kalpot, lai draudzi novestu Lāodikejas bezrūpīgajā pašapmierinātības stāvoklī. Neviens cits priekšstats nevar viltīgāk atturēt ļaudis no Debesu valstības kā šis.

Vieni no Jēzus pēdējiem vārdiem pirms Debesbraukšanas bija vārdi par patiesas mīlestības būtību. Šis fakts liecina par svarīgumu, kādu Viņš piešķīra patiesai mīlestībai.

Viņš grib, lai visi saprastu lielo kristietības pamatprincipu — nepieciešamību mīlestību izteikt darbībā.

Kungs daudz ko saviem mācekļiem varēja pastāstīt viņu pēdējā kopīgajā maltītē uz zemes. Viņš tiem varēja atgādināt daudzas svarīgas patiesības. Viņš tiem varēja dot vairāku pamatmācību pārskatu.

Tā vietā Viņa interesēs bija, lai mācekļi aptvertu vissvarīgāko — mīlēt tā, kā mīl Dievs. Tas attiecas arī uz mums.

Kad Jēzus Kristus atkal atnāks un vaigu vaigā redzēs savus ļaudis, Viņu interesēs, cik labi viņi ir sapratuši un cik uzticīgi izpildījuši šo svarīgo mācību, ko Viņš toreiz ezera krastā līdzdalīja saviem mācekļiem.

«Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs savā godības tronī un visas tautas tiks savestas viņa priekšā. Viņš tās šķirs, kā gans nošķir avis no āžiem, un nostādīs avis sev pa labo roku, bet āžus pa kreiso.» (Mat. 25:31-33)

Ievērojiet satriecošo atšķirību starp šīm divām pēdējām dažādajām ļaužu grupām:

«Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas!»

«Tad viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem!» (Mat. 25:34, 41)

Protams, ļoti svarīgs jautājums ir: kas nosaka šo atšķirību? Kas nosaka, vai cilvēks saņems nesalīdzināmo mūžīgās dzīvības dāvanu vai mūžīgās nāves šausmīgo sodu? Kas ir dievišķā pēdējā sprieduma pamatā?

Vārdos, kas saprotami mazam bērnam, Dievs ir raksturojis to vienīgo cilvēka portretu, kas iegūs ieejas tiesības Viņa brīnišķīgajā valstībā.

Kāpēc tieši šie cilvēki dzirdēs priekpilnā aicinājuma vārdus: «Nāciet, iemantojiet Valstību!» Vai tāpēc, ka viņi būs ticējuši pareizajai patiesībai un paklausījuši likuma burtam?

Nē. Dieva nenovērtējamais atalgojums tiks piešķirts, pamatojoties uz to, kā cilvēks būs izturējies pret Jēzu Kristu:

«Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. Tad taisnie viņam jautās: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un esam devuši ēst? Vai izslāpušu un esam devuši dzert? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie tevis? Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.» (Mat. 25:35-40)

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņi nekad savu mīlestību nebūs pauduši darbībā. Viņi neko nebūs darījuši Dieva un citu cilvēku labā. Mīlestību, kuru viņi atzinuši un par kuru bijuši pārliecināti, ka viņiem tā ir, tie nekad nebūs izpauduši darbībā. Tāpēc tā arī nebūs viņos bijusi.

Traģiski, ka tieši šā iemesla dēļ viņi nevarēs tikt atpestīti — tāpēc ka viņi bijuši cilvēki, kas nav spējuši darīt labu, kas nav līdzdalījuši Dieva mīlestību.

Tajā brīdī šiem nekā nedarītājiem nebūs nekā, ko sacīt. Viņi redzēs savas nolaidības grēku. Viņi sapratīs, ka ir laupījuši Dievam iespēju kalpot caur viņiem. Viņi redzēs, ka nav nevienu ietekmējuši darīt labu. Viņiem būs skaidrs, ka viņi nav nevienu pieveduši pie Jēzus. Viņi sapratīs, ka viņu pašapmierinātā nekā nedarīšana Meistara darbā nav devusi nekādu atalgojumu kā vien mūžīgu zaudējumu. Neraugoties uz to, ka viņi pretendējuši saukties par Kristus sekotājiem, viņi mirs kopā ar ļaunajiem.

Tā ir traģiska tās grupas aina, kura, līdzīgi Pēterim, domāja, ka mīl. Tie ir cilvēki, kuri vienmēr uzskatījuši, ka mīlestība ir patmīlīgas jūtas, un kuri nekad nav pacentušies saprast, ka mīlestība ir rīcība to labā, kuriem ir kāda vajadzība.

Visbrīnišķīgākajā patiesas mīlestības atklāsmē, kādu Visums jebkad ir redzējis, Dievs ir neapstrīdami un skaidri licis saprast, ka mīlestības būtība ir aktīva darbība.

Mīlēt nozīmē uzticēties

«Godājiet visus.»
1.Pēt. 2:17

Džeimss Bišops (James Bishop) savā grāmatā The Spirit of Christ in Human Relationships (Kristus Gars cilvēku attiecībās) apraksta kādu negadījumu, kas viņam atstāstīts 1937. gadā Madrasā, Indijā.

«Kanons Goldsmits (Canon Goldsmith) bija ļoti nodevies un īpaši mīlēts anglikāņu draudzes misionārs pilsētā. Kādu dienu viņš savam indiešu kalpam uzticēja noteiktu naudas summu pārtikas produktu iegādei. Bet tā vietā, lai nopirktu un atnestu produktus, kalps ar visu naudu pazuda. Kanons Goldsmits bija ļoti satraucies. Vairākas dienas viņš meklēja savu kalpu. Beidzot, kalpu atradis, misionārs piegāja pie tā un dziļā pazemībā sacīja: «Man ļoti žēl, ka esmu tev par darbu maksājis tik mazu algu, ka tu biji spiests darīt kaut ko tādu. Atgriezies un turpini darbu, un es tev maksāšu vairāk.» Kalps bijis bezgala pārsteigts par šādu mīlestības un uzticības izrādīšanu. Viņš atgriezās, dziļi nožēloja izdarīto un kļuva par Kanona Goldsmita uzticīgu kalpu, draugu un brāli uz visu mūžu.»

Cik gan ātri mēs būtu «norakstījuši» šo zaglīgo kalpu. Visticamāk, mēs par viņu būtu ziņojuši policijai. Viņa notveršana un sodīšana sagādātu mums gandarījumu. Mēs pat būtu pasūdzējušies saviem līdzcilvēkiem par «šādiem ļaudīm», kuriem nekad nevar uzticēties.

Veids, kā Kanons Goldsmits izturējās pret savu grēcīgo kalpu, bija cilvēcīgi neparasts. Tas bija pārcilvēciski! Tā ir mūsu dabiska vēlme redzēt tos, kas mums nodarījuši pāri, sagūstītus un sodītus. Vēlēšanās dot viņiem otru iespēju, vēlreiz parādīt uzticēšanos mums parasti ir pilnīgi sveša. Apbrīnojamā veidā reiz jau Dievs atklāja mūsu nepiedodošās un neuzticīgās cilvēka dabas netaisnīgumu: «Es neļaušos dusmu kvēlei, es neiznīdēšu Efraimu vēlreiz, jo es esmu Dievs un ne cilvēks.» (Hoz. 11:9)

Mums jāatzīst, ka tikai Dieva Gars, darbojoties cilvēkā, var radīt tādas attiecības un pamudināt uz tādu līdzjūtīgu rīcību kā šajā piemērā ar Kanonu Goldsmitu. Tikai Dieva mīlestība jūsos un manī var radīt uzticēšanos tiem, kas reiz jau mūs ir pievīluši un var mūs atkal pievilt.

Jēzus Kristus bija cilvēks, kurš visvairāk uzticējās. Un Jēzus Kristus tika arī visvairāk pievilts. Tomēr tas nemazināja Viņa uzticēšanos cilvēkiem. Viņa dzīve mums atklāj, ka nesalīdzināmi labāk ir uzticēties cilvēkiem un būt pieviltiem, nekā pievilt pašiem sevi cilvēcīgo attiecību dziļumos, neuzticoties cilvēkiem.

Jēzus uzticējās Sīmanim, kaitinošajam, straujajam, lielīgajam zvejniekam. Viņš uzticējās pat Caķejam, ļaunajam, viltīgajam, melīgajam muitniekam. Un arī Marijai — prostitūtai.

Šī uzticēšanās bija izšķirošs pagrieziens šo cilvēku dzīvēs. Tā kļuva par viņu pestīšanas slieksni.

Kristus riskēja, uzticoties viņiem. Viņš par savu uzticēšanos ļoti dārgi samaksāja, tas padarīja viņu viegli ievainojamu. Viņa uzticēšanās aizsniedza arī Jūdu, kaut gan Viņš zināja, ka tas Viņu nodos! Viņš uzticēja Jūdam savu naudu. Viņš uzticēja Jūdam savu reputāciju. Jēzus uzticēja Jūdam pat savu dzīvību. Visos gadījumos Jūda Viņa uzticību nodeva. Kaut gan Jēzus to jau iepriekš zināja, Viņš tomēr uzticējās Jūdam.

Arī mēs, kas daudzkārt esam izrādījušies uzticības necienīgi, esam atpestīti caur Viņa uzticēšanos! Nepelnīti uzticējies mums.

Uzticēšanās ir kristīgās mīlestības svarīgākā sastāvdaļa.  Faktiski  mīlestība  bez  tās  nemaz  nepastāv.

«Mīlestība ir ticības akts,» rakstījis Ērihs Fromms (Erich Fromm), «un, kam ir vāja ticība, tam ir arī vāja mīlestība.»

Mīlestība darbojas uzticoties. Uzticēšanās nav nekas cits, kā parādīt saviem līdzcilvēkiem, ka viņi ir mūsu uzticības vērti. Uzticēšanās atklāj vērtību vai potenciālo vērtību, kādu mēs saskatām citos. Bez uzticēšanās mēs citu labā neko nevaram izdarīt.

Kristiešu «Labās vēsts» lielā daļa ir vēsts, ka cilvēki ir ļoti vērtīgi. Cilvēcīga būtne, vienalga, lai kas arī tā būtu, ir nenovērtējami dārga. Dievs tik augstu vērtē ikvienu personu, ka Viņš būtu sūtījis savu Dēlu nomirt tikai par vienu cilvēku — vienalga, par kuru no visu cilvēku vidus, kas jebkad ir dzīvojuši!

Pretēji tam, cik bezjūtīgi mēs varam būt! Mēs smagi bradājam pa cilvēka jūtu smalkajām stīgām tā, it kā tās nemaz nepastāvētu. Mēs izsakām nelaipnus vārdus ātri stingstošajām cilvēku būtnēm, kurām izmisīgi vajadzīga mūsu līdzjūtība un saprašana. Mēs pavirši noraidām citu cilvēku idejas un priekšlikumus, kas varbūt tiem nozīmē visu, un šie cilvēki ir mums uzticējušies, tos līdzdalot. Mēs ļoti maz vai varbūt pat nemaz neaizdomājamies, cik drausmīgi ir izpostīt otra cilvēka dārgos sapņus. Mēs tos sagraujam lietpratīgi, gandrīz bez pūlēm. Mēs, gūdami apmierinājumu un prieku, saplosām un sakropļojam citas cilvēcīgas būtnes, kas Dieva radītas Dieva līdzībā un kuras Dievs novērtē un ciena.

Cik nevērīgi mēs esam viens pret otru! Ja tikai mēs savus «es» pazemotu Dieva priekšā un parādītu laipnību, pieklājību un līdzjūtību saviem līdzcilvēkiem, tad redzētu simts atgriešanos pie Dieva tur, kur tagad redzam tikai vienu.

Kopā ar Jēzu mums jāskatās uz ikvienu personu mūsu dzīvē kā uz vienreizēju, sevišķu un nenovērtējami dārgu. Mums jāsaprot, ka katrs cilvēks ir pelnījis mūsu vislabāko attieksmi.

Dievs savu vislabāko piedāvā ikvienam, neskatoties ne uz ko. Viņam katrs cilvēks ir sevišķa, neizsakāma vērtība.

Kādu dienu Bībeles skolas skolotāja saviem mazākajiem audzēkņiem jautāja: «Kāpēc Dievs mūs visus ir tik ļoti mīlējis?» Iestājās domīgs klusums. Tad ierunājās kāda maza meitenīte: «Tāpēc, ka mēs katrs Viņam esam viens vienīgais.»

Apzināties to, ka Dievs būtu sūtījis savu Dēlu mirt viena paša grēcinieka dēļ, nozīmē saprast kaut ko no tās vērtības, ko Dievs piešķir ikvienam no mums.

Ja tikai mēs spētu aptvert milzīgo cilvēka vērtību! Ja tikai mēs spētu saskatīt katru cilvēku tādu, kāds viņš patiesībā arī ir, — kā nenovērtējami dārgu tāpēc, ka Dievs to ir radījis pēc savas līdzības, un tāpēc, ka Viņš to ir atpircis, samaksājot sava Dēla Jēzus Kristus upura cenu!

Kurš var noteikt vienas cilvēka dvēseles vērtību? Padomājiet par Getzemenes dārzu, kur Kristus cieta garas ciešanu stundas un pārcilvēcīgas mocības ikviena mūsu dēļ. Padomājiet par mūsu Glābēju pie krusta. Padomājiet par Viņa izmisīgo kliedzienu: «Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!» (Marka 15:34) Padomājiet par Viņa asiņojošo galvu, Viņa caurdurtajiem sāniem, Viņa ievainotajām kājām. Kristus riskēja ar visu. Lai atpestītu mūs, cilvēkus, Viņš riskēja ar pašām Debesīm. Zinot, ka Kristus būtu miris tikai viena paša grēcinieka dēļ, jūs varat sākt aprēķināt vienas dvēseles patieso vērtību.

Ņemot vērā šo vērtību, mums ir jāuzticas. Tikai ar uzticēšanos varam rādīt citiem cilvēkiem, kāda vērtība vai potenciālā vērtība ir viņiem. Mēs varam atklāt cilvēkiem tikai tik lielu viņu vērtības mēru, kāds ir mūsu uzticēšanās mērs.

Mūsu uzticēšanās cilvēkiem rāda viņam skaidrāk par visu citu: «Tu esi ievērojams. Tev ir vērtība. Es vērtēju tevi pēc tā, kāds tu esi, un pēc tā, kāds tu vari kļūt.» Bībele pavēl: «Godājiet visus.» (1. Pēt. 2:17) To var izdarīt, tikai uzticoties visiem cilvēkiem. Ne ar ko citu cilvēku vairāk nevar pagodināt kā ar mūsu nemainīgo

uzticēšanos.

Paļāvīgi cerēt nozīmē uzticēties. Mums jābūt reāliem attiecībā uz cilvēkiem, bet, neskatoties uz to, cik daudz kļūdu viņi ir izdarījuši, mēs viņiem tomēr varam izteikt «pārliecinošu cerību», ka viņi ir spējīgi uz kaut ko labāku. Mēs varam aktīvi rādīt cilvēkiem to, kādu vērtību viņos saredzam, uzticoties tiem. Mūsu uzticēšanās var cilvēkus iedvesmot un motivēt kļūt par tādiem, kādi viņi vēl nav.

Psihologs Bonaro Overstrīts (Bonaro Overstreet) ir sacījis: «Mēs esam ne tikai sava brāļa sargi. Neskaitāmi daudzās lielās un mazās lietās mēs esam sava brāļa veidotāji.» Uzticēšanās ir instruments, ko Dievs mums dod, lai mēs liktu cilvēkiem pieaugt Viņa līdzībā, lai viņi saskatītu savas iespējas veidoties kā radītiem un atpirktiem Dieva dēliem un meitām.

Ar vērtību, kādu piešķiram citiem cilvēkiem, ar mūsu attieksmi pret viņiem mēs spējam veidot viņus vai nu labākus, vai sliktākus. Padomājiet, par ko kļuva zaglīgais kalps, pateicoties Kanona Goldsmita spējai uzticēties! Ralfs Valdo Emersons (Ralph Waldo Emerson) reiz rakstījis: «Uzticieties cilvēkiem, un viņi būs uzticīgi jums. Izturieties pret viņiem labi, un viņi sevi parādīs kā labus cilvēkus.»

Katram indivīdam ir noteiktas īpašības, noteiktas rakstura un personības iezīmes un noteiktas spējas, kuras var uzplaukt, ja cilvēks tiek iedrošināts un ja uz viņu paļaujas. Jēzus vienmēr saskatīja cilvēkos labo. Viņš nekad nekavējās pie cilvēku vājībām. Jēzus vienmēr centās labo izcelt virspusē. Tā Viņš mums atklāja visaizkustinošāko mīlestības kalpošanu.

Mīlestība vienmēr uzticas un vienmēr pārtulko citu cilvēku rīcību un motīvus vislabvēlīgākajā veidā.

«Šī mīlestība, par kuru es runāšu,» sacīja apustulis Pāvils, «pati meklē, kā būt konstruktīva.» (1. Kor. 13:4; tulk. no angļu val.)

Arābijas Lorenss bija pazīstams ar savu spēju nodibināt labas attiecības ar arābiem. Ne visiem ārzemniekiem tas izdevās. Kad reiz viņam jautāja, kā viņš to spēj, Lorenss atbildēja: «Es pret ikvienu arābu izturos tāpat kā pret angli.»

Mums jāsaskata labais citos cilvēkos. Mums tas no viņiem jāgaida. Mums jāizturas pret viņiem tā, kā viņus vērtētu Dievs. Tā ir atslēga, kas atver viņu paļāvības un uzticības durvis pret mums. Tā ir atslēga arī evaņgēlija vēsts atvēršanai viņiem. Cik reti citos tiek saskatīts tikai labais! Cik ierasti ir ieraudzīt tikai slikto!

Vai atceraties vecākā brāļa reakciju līdzībā par pazudušo dēlu? Kad tēvs, prieka pārpilns par pazudušā dēla atgriešanos, rīkoja sevišķu mielastu, vecākajam dēlam nebija nekādas saistības ar to. Raksti saka: «Tad viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā.» (Lūkas 15:28) Viņa attieksme uzkrītoši skaidri parādīja, ka tad, ja viņš būtu bijis tēva vietā, viņš būtu noraidījis pazudušā dēla atgriešanos. Viņš bija tik noraidošs, ka pat savu brāli nesauca par «brāli», bet vēsi uz to norādīja, sakot tēvam —

«tavs dēls».

Ar savu aizdomu pilno attieksmi vecākais dēls centās pārliecināt tēvu, ka jaunākais brālis atkal nelietīgi izmantos ģimenes bagātību un drošību. Viņš demonstratīvi norādīja uz to, kāds muļķis būs tēvs, ļaujoties sevi atkal apmānīt un pieņemt atpakaļ šo izvirtuli, kuram nekad vairs nevar uzticēties.

Taču tēvs uzticējās pazudušajam dēlam, neraugoties uz šausmīgajām kļūdām, ko šis jaunais cilvēks bija pieļāvis, un pārkāpumiem, ko viņš bija izdarījis. Tēvam nekas nebija tik dārgs kā viņa paša zēns, kurš bija pazudis, bet nu atkal ir atradies.

Tēvs viņam deva vislabāko — visskaistāko svētku tērpu, visdārgāko gredzenu. Viņš ielūdza kaimiņus un mūziķus uz īpašu mielastu. Tālu no tā, ka viņš varētu kaunēties sava dēla dēļ, šis tēvs gribēja zēnu pagodināt, kurš viņam ir dārgāks par visu.

«Godājiet visus,» saka Dieva Vārds. Pat pazudušos. Ja tikai mēs spētu redzēt visus cilvēkus ar Debesu Tēva mūžīgās mīlestības acīm, mēs viņos saskatītu Dieva bērnus, mūsu mīļos brāļus un māsas!

Mēs, protams, varam pretendēt uz Dieva bērnu nosaukumu, bet tad, ja šī mūsu vēlēšanās ir patiesa, mūsu brālis, kas bija pazudis un miris, mums jāuzskata par atrastu un dzīvu. Viņš ir saistīts pie mums ar visciešākajām saitēm, jo Dievs viņu atzīst par savu dēlu.

Ja noliedzam savu radniecību ar viņu, mēs parādām, ka esam tikai algādži namā, nevis Dieva ģimenes īstenie locekļi.

Atbrīvoti, lai mīlētu

«Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.»
Jāņa 8:36

Cilvēka gars ir Kunga gaismeklis. Taču tam jābūt brīvam, atbrīvotam no patmīlības cietuma, no baiļu un pakļautības važām, pirms Dievs to var lietot citu cilvēku dzīves sasildīšanai.

Tikai tas, kuru neietekmē citu cilvēku viedoklis un uzskati un kurš ir brīvs, lai visās situācijās varētu pilnīgi un godīgi būt «pats», var ar savu dzīvi parādīt Dieva mīlestību tās vispilnīgākajā nozīmē. Tikai kristietis var būt mīlestības speciālists, jo tikai kristietis var pareizi mīlēt sevi pašu.

Saprotiet, mīlestība uz citiem, pārdabiskā mīlestība, ko Dievs iedēsta mūsos, ir tā veidota, ka tā var iesākties tikai uz dziļas, pareizas sevis mīlēšanas pamata. Ja tas izklausās savādi, atcerieties, kā Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Viņš bez jebkādiem iebildumiem uzsvēra šo būtisko, bet slikti pieņemto dziļās mīlestības principu.

Kristus zināja, ka Viņa mācekļu Dieva mīlestības īstenošanas spēja pasaulē tiks viltīgi aizkavēta. Tas notiks ne tik daudz to cilvēku nemīlēšanas dēļ, kurus viņiem ir pavēlēts mīlēt, bet gan drīzāk drošības problēmas dēļ. Tas ir drošības trūkums viņu dzīvē, kurš radies nepareizas sevis mīlēšanas izpratnes dēļ.

Jēzus zināja, ka cilvēkiem, kuri ir nedroši, nav ne papildu gribasspēka, ne arī emocionāla spēka, lai mīlētu citus. Vitalitāte, ar kuru Dievs vēlas mūs savienot ar citiem mīlestības kalpošanā, tik ātri un viegli apsīkst personīgo baiļu, izirušu cerību, vainas apziņas un nemiera dēļ.

Sevis mīlēšana un iekšējā drošība ir svarīgs pamats, kas ļauj mīlēt citus. Ja cilvēks ir nedrošs pats par sevi, ja viņam kaut kas nepatīk sevī un viņš pat ienīst sevi, tad viņš nevar mīlēt citus.

Meistars sevis mīlēšanu uzskata par tik svarīgu, ka Viņš to atzīst par nepieciešamu paklausības priekšnoteikumu. Kristietim ir pavēlēts mīlēt citus uz tā paša pamata, uz kura viņš mīl sevi. Tādējādi pavēle mīlēt sevi kristietim ir neizbēgama.

Diemžēl, neraugoties uz skaidri aptveramu šīs mīlestības nozīmi, daudzi jūtas pavisam izbijušies un ārkārtīgi satriekti par sevis mīlēšanas domu. Viņi jūtas vainīgi, domājot par tās ieviešanu un attīstīšanu savā dzīvē. Patiesībā viņi nekad nav piedzīvojuši to kā vitālu pozitīvu spēku, kā Jēzus to paredzēja. Tas krasi sakropļo viņu spēju darboties kā mīlestības izplatītājiem.

Dr. Roberts H. Felikss (Robert H. Felix), bijušais Nacionālā garīgās veselības institūta direktors Vašingtonā, sniedzis vienu no vienkāršākajām sevis mīlēšanas definīcijām: «Sevis mīlēšana ir cieņas, piederības, vērtības un pašpietiekamības izjūta, — un tajā pašā laikā arī veselīga pazemības izjūta.»

Jēzus acīmredzot uzskatīja to par tik parastu lietu, tik dabisku kristietim, ka pat neparūpējās par tās definēšanu. Viņš to vienkārši paredzēja visiem, kas tic, ka viņi pieder Jēzum.

Viņš zina, ka tā ir viena no visjaukākajām dāvanām, kas dāvāta kristiešiem. Viņš zina, ka to bez maksas var saņemt ikviens, kurš patiesi izvēlas Kristu par savu Kungu, Glābēju un Draugu. Tāpēc arī tikai kristietis var būt mīlestības speciālists, jo tikai kristietis var pareizi mīlēt sevi. Dievs kristietim ir devis šo atbrīvojošo spēju, tāpat kā Viņš tam ir devis spēju mīlēt citus cilvēkus. Abas ir Svētā Gara dāvanas.

Arī nekristietis var nojaust sevis mīlēšanas svarīgumu. Ikviens domājošs cilvēks, kuram ir kādas zināšanas psiholoģijā, var saskatīt tās milzīgo klīnisko nozīmi, jo atkārtoti un atkārtoti tiek pierādīts, ka sevis nemīlēšana ir viens no būtiskākajiem garīgo slimību iemesliem.

«Ja cilvēki slēptā pašnicināšanas sloga vietā izvēlētos veselīgu sevis mīlēšanu,» saka Dr. Aleksanders Reīds Martins (Alexander Reid Martin), Payne Whitney psihiatriskās klīnikas vadītājs Ņujorkā, «mūsu psihiatru darba nasta būtu vismaz uz pusi mazāka.»

Liela daļa no «Labās vēsts» — daļa, kuru kristieši diemžēl nepasludina tā, kā vajadzētu, — ir tā, ka Dievam ir nenovērtējami dārga sevis paša mīlēšanas dāvana ikvienam ar vainas apziņu nomocītam, pašnoniecinātam un nedrošam grēciniekam.

Kāpēc mēs tik ļoti vilcināmies stāstīt viņiem, kur tā atrodas?

Vai Jēzum nav nekā, ko sacīt par vieglāku jūgu un nastu?

Vai Viņš neko nav sagādājis tām nemierīgajām dvēselēm, kuru dzīve bieži tiek atzīmēta kā veltīga un bezcerīga? Izmisums par to, kas viņi ir, un par to, kas viņi nav. Izmisums par to, ko viņi gribētu paveikt, bet nespēj. Izmisums par dziļo vajadzību izstarot mīlestību, ko Dievs iedēstījis viņu būtībā, bet ko viņi nespēj līdzdalīt tikai tāpēc, ka viņos nav sevis mīlēšanas placdarma, no kura dot mīlestību citiem. Pavisam jauna mīlestības dimensija gaida tos, bet tie nekad to nesasniedz tikai tāpēc, ka nekad nav pazinuši vienīgo patieso īstas sevis mīlēšanas Avotu.

Kad mēs, kristieši, minam sevis mīlēšanu, ja vispār to kādreiz darām, tas notiek ļoti klusinātā, atvainojošā veidā. Mēs parasti šo tematu neaplūkojam un pievēršamies tādiem nevainīgiem jautājumiem, kuri «ir veselīgāki un svarīgāki», kaut kam, par ko mums ir ērtāk runāt, piemēram, par Dieva mīlestību vai citu cilvēku mīlestību, vai par paklausību bauslības likumiem.

Izvairīties no bībeliskā jēdziena par sevis paša mīlēšanu nozīmē atņemt cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams, lai spētu mīlēt citus. Dažiem cilvēkiem šis jēdziens var būt vissvarīgākais, ko kristietība tiem var sniegt, jo tas viņiem ir visvajadzīgākais.

Nekristietis, kaut gan spēj nojaust sevis mīlēšanas svarīgumu, nevar to sasniegt tādā pakāpē kā kristietis. Viņš to nevar, tāpat kā nespēj mīlēt nemīlamo vai nopelnīt sev pestīšanu; tas ir pilnīgi neiespējami.

Jēzus paredzēja, ka pasaule brīnīsies par Viņa sekotāju izrādītās mīlestības intensitāti. «Viņi pazīs mūs, kristiešus, mūsu mīlestības dēļ,» saka evaņģēlija dziesma. Tas ir tāpēc, ka kristiešiem ir Dieva dots sevis mīlēšanas pamats, no kura viņi spēj projicēt savu un Dieva mīlestību citu cilvēku dzīvēs. Ja nepieņemat šo sevis mīlēšanas dāvanu, jūs nevarat pārstāvēt kristietību, jo ar savu dzīvi sakāt: «Viņi pazīst mūs kā kristiešus mūsu ētikas dēļ» vai «Viņi pazīst mūs mūsu doktrīnu skaidrības dēļ.»

Patiesībā viņi jūs nepazīst.

Kristietis pirmo reizi aptver sevis mīlēšanas būtību tad, kad sāk saprast Dieva bezgalīgo beznosacījumu mīlestību pret sevi. Tikai Dieva visus ietverošā, nelokāmā, absolūti pieņemošā mīlestības uguns iededz īstu sevis mīlēšanu cilvēkā. Šīs debešķīgās uguns kvēle visvairāk plūst no Golgatas kalna.

Kad cilvēks sāk saprast, ka Dievs viņu mīl tik ļoti un ir mīlējis, kamēr viņš vēl bija grēcinieks, kad viņš dzird Jēzus Kristus balsi, kas viņu uzrunā no krusta un maigi sauc «mīļais», tad cilvēks ierauga sevi jaunā gaismā. Viņš gūst jaunu savas vērtības apziņu. Viņš ierauga novērtējumu, kādu Dievs viņam piešķir.

Cilvēces vēsturē nekas cits nav tik spilgti parādījis cilvēka vērtību kā Jēzus Kristus nāve par katru cilvēku. Sākot ticēt un saprast šī Upura lielumu un spēku, cilvēks iegūst tādu piedzīvojumu, kas vienīgais var radīt viņā nepieciešamo pamatu veselīgai sevis mīlēšanai.

Vienkārši sakot, zinu, ka varu mīlēt sevi, jo Jēzus Kristus mani mīl un sauc mani par savu mīļoto. Faktiski, kad redzu sevi šādā gaismā, man nekas cits neatliek kā mīlēt sevi! Galu galā — kas tad es esmu, ja drīkstu nicināt to, ko Dievs tik ļoti mīl, ka deva savu vienīgo Dēlu, lai tas par mani mirtu?

Zinu arī to, ka Debesu Tēvs mani mīl tāpēc, ka Viņš ir mīlestība. Ne jau tāpēc, ka esmu sevišķi labs vai sevišķi pelnījis Viņa mīlestību. Viņš mani mīl tieši tādu, kāds es esmu, — ar visu manu vājo raksturu, ar visiem grēkiem. Šī apziņa arī atbrīvo mani, lai es spētu mīlēt sevi tādā pašā veidā. Tagad, apzinoties, ka neesmu pilnīgs, tomēr varu sevi mīlēt. Man nav sevi jānicina savu grēku dēļ. Man nav jāizjūt nepatika pret sevi savu kļūdu dēļ. Dievs tā nedara. Kāpēc man tā būtu jādara? Galu galā Viņš ir pilnīgs un Viņam ir tiesības — ja kāds noraugās uz mani no augšas manu nepilnību dēļ.

Tomēr Viņš tā nedara. Viņš to neatbalsta, bet vēlas atbalstīt un pieņemt mani tādu, kāds es esmu.

Tā kā esmu nepilnīgs, tāpat kā parādnieks līdzībā, man ir vēl mazāk tiesību noraudzīties uz kādu no augšas tā nepilnību dēļ, tostarp arī pašam uz sevi.

Apkopojot teikto, Dievs tik ļoti vēlējies man piedot milzīgu parādu, ka, ņemot vērā to, ko Viņš manis labā ir darījis, man nav nekādu tiesību sev nepiedot! To darīt nozīmētu darboties pret Dievu.

Ļaudis bieži vien nonāk līdz ārprātam, jo nespēj sev kaut ko piedot. Daudzus cilvēkus šodien fiziski, intelektuāli un garīgi posta vainas apziņa. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri zaudējuši drosmi, kuri cietuši sakāvi, kuri pastāvīgi izjūt nepatiku pret sevi vai to, ko izdarījuši. Viņu dzīve jau tagad ir elle, jo tie nespēj piedot paši sev. Cik izmisīgi viņiem ir vajadzīga labā vēsts, ka viņiem nav jānes vainas apziņas nasta! Dievs jau ir par to parūpējies! Viņš jau ir piedevis viņiem. Kad Dievs kādam piedod, tad tam patiešām ir piedots. Viss, kas viņiem tagad jādara — ir jāmīl pašiem sevi tā, kā Dievs viņus mīl. Pilnīgi, neierobežoti, nešaubīgi. Jēzus atpirka šo privilēģiju pie krusta un uzdāvināja viņiem. Viņš vēl aizvien to dod kā brīvu dāvanu tiem, kas uzdrošinās ticēt Viņam un tam, ko Viņš dara.

«Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem.» (Jāņa 1:12)

Jūs taču varat mīlēt Dieva bērnu, vai ne? Tad jūs varat mīlēt arī sevi, jo arī jūs esat viens no viņiem!

Būt pareizās attiecībās ar Dievu un būt taisnotam ticībā ir iekšējās drošības stiprākais pamats, lielākais pašcieņas un sevis mīlēšanas avots.

«Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.» (Jāņa 8:36)

Mans cīņu biedrs, kristieti! Tāpēc, ka Dievs jums visu jau ir piedevis, tagad esat brīvs, lai varētu mīlēt pats sevi!

Tikai tā jūs kļūsit patiesi brīvs, lai mīlētu citus. Jūs esat atbrīvots, lai mīlētu! Jūs tagad varat iesaistīties cilvēku mīlestības kalpošanas darbā, kas ir pārcilvēcisks kaut vai tāpēc, ka tagad jums ir īsts pamats mīlestībai. Tagad varat iepazīstināt cilvēkus ar Dievu un Viņa mīlestību, jo esat brīvs, lai būtu pats Jēzū Kristū.

Cilvēkam, kam Dievs ir piedevis visu, vairs nav jāpūlas «iespaidot» citus. Viņš ir brīvs, lai koncentrētos uz viņu mīlēšanu! Viņam nav jācīnās, lai citi cilvēki viņu atzītu. Viņam nav jāsatraucas, kā paveikt ko tādu, ar ko varētu iegūt sabiedrības atzinību. Viņš vairs nav ieinteresēts meklēt cilvēku atbalstu vai mierinājumu. Viņš ir atbrīvots no šādiem atkarības un nedrošības tīkliem, lai kalpotu citiem.

Tomēr, ja cilvēks pilnībā nepieņem un nenovērtē šo Dieva sniegto sevis mīlēšanas dāvanu, viņš nav spējīgs paklausīt Kunga pavēlei iet un līdzdalīt tālāk to, ko pats ir saņēmis. Viņa liecībai nebūs spēka. Viņš visādā ziņā saskarsmē ar citiem gan emocionāli, gan garīgi būs nedrošs un nepārliecinošs. Viņš centīsies atpalikt. Viņš kavēsies izveidot attiecības ar citiem cilvēkiem, jo aizvien vēl baidīsies, ka var tikt atraidīts. Atraidīšana vienmēr ir mokoši sāpīga tiem, kuriem ir zema pašcieņa.

Rakstot par to, kāpēc cilvēki bieži baidās pat runāt viens ar otru vai kāpēc viņiem ir tik grūti uzticēties otram, Ardisa Vitmena (Ardis Whitman) ir sacījusi: «Galvenais iemesls ir mūsu bailes. Pavērojiet divus klusējošus cilvēkus, kas sēž blakus lidmašīnā vai vilcienā. Viņi abi baidās sākt sarunu.»

Viņa citē rabīnu Jozua Lībmani (Joshua Liebman), kurš teicis: «Mēs baidāmies, ka pret mums izturēsies nievājoši un noraidoši un ka mūs atmaskos.» (Christian Herald, 1968. gada decembris)

Ikvienam cilvēkam, kas ir drošs Jēzus Kristus mīlestībā, nav jāatļauj savām bailēm no cilvēkiem un bailēm tikt atraidītam aizkavēt Dieva doto pienākumu liecināt, līdzdalīt un mīlēt. Viņam nav jāizšķērdē enerģija, cenšoties apslēpt savas nepilnības un pretendējot būt par tādu cilvēku, kāds viņš nav, lai iegūtu citu cilvēku atzinību. Tā vietā viņš ir pilnīgi brīvs, lai būtu tāds, kāds viņš ir — godīgs, bez maskas vai aizsega un mazākās izlikšanās. Tikai tāds cilvēks var būt tīrs Dieva mīlestības un žēlastības kanāls!

Par tādu atvieglojuma un brīvības sajūtu nekristietis nevar pat sapņot. Būt pilnīgi brīvam no baiļu un nedrošības tīkliem viņam nav iespējams. Viņš var mēģināt veikt dažāda veida prāta vingrinājumus, lai pārliecinātu sevi, ka ir brīvs un neatkarīgs, viņš pat var sākt ticēt, ka to ir sasniedzis. Bet viņš to nav sasniedzis. Daži sofisti mūsdienās ar dziļu psiholoģisku pašiedvesmu attīsta tādu apziņas pakāpi, kurā it kā ir atbrīvojušies no atkarības un nedrošības. Viņi steidzas dižoties ar savu pašpietiekamību. Patiesība ir tāda, ka viņi vienas bailes un atkarību ir vienkārši nomainījuši pret citām, kas varbūt nav tik acīmredzamas. Vismaz ne pašiem redzamas. Tikai Jēzus atbrīvo cilvēku būt pašam — tādam,

kādu radījis Viņš. Bez Kristus cilvēks tāds nav un nevar būt.

Vai jums ir kāda nojauta, ko nozīmē būt spējīgam skatīties acīs jebkuram cilvēkam un sacīt: «Pilnīgais Dievs debesīs mīl mani tik ļoti, ka Viņš ir pieņēmis mani tādu, kāds es esmu. Tādēļ man ir tiesības gaidīt, ka tu, kas līdzdali ar mani šo cilvēcīgo nepilnību, arī pieņemsi mani tādu, kāds es esmu.»

Cilvēks, kas ir taisnots ticībā, nav nevienam pakļauts! Viņam nav ne uz ko jāpretendē. Viņam nav vajadzīga nekāda aizstāvība.

«Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? — Dievs tos attaisno.» (Rom. 8:31-33)

Tātad mums, kristiešiem, nav nekāda iemesla no kāda baidīties vai justies kāda nomāktam. Tā ir labā vēsts! Un vēl labāka vēsts ir tā, ka šī apziņa mūs atbrīvo, lai mēs mīlētu ikvienu!

«Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes.» (1. Jāņa 4:18)

Smagā baiļu un nedrošības nasta pastāv pasaulē tāpēc, ka šeit ir tik maz mīlestības. Tā nav Dieva vaina, ka pasaulē ir tik maz mīlestības. Viņš ir mīlestība, un Viņš vēlas piepildīt visu pasauli ar savu mīlošo klātbūtni. Tā ir jūsu un mana vaina, ka mēs nepieprasām vairāk Dieva mīlestības paši sev, lai mums būtu, ko līdzdalīt citiem.

Mums tas jāatzīst. Mūsu bailes no cilvēkiem pārāk bieži ir izveidojušas barjeru, kas mūs kavējusi viņus mīlēt.

Cik nevajadzīgi! Cik dīvaini, ka mums, kas pretendējam uz to, ka esam atraduši Dieva labvēlību un ka Viņš mūs ir pieņēmis par saviem dēliem un meitām, vēl jābaidās no cilvēkiem. Mums vairāk ir vajadzīga stiprā, drošā Jēkaba ticība, kurš visu nakti cīnījās ar Dievu, kamēr ieguva pārliecību, ka viņa grēki ir piedoti un ka viņam ir piešķirtas svētības. Jēkabs cīņā ar Dievu uzvarēja. Tas viņam deva pārliecību, ka viņš uzvarēs arī cīņā ar cilvēkiem. Viņš vairs nebaidījās no sava brāļa dusmām. Kungs kļuva par viņa Aizsargu.

Dievs vēlas jūs pārliecināt, ka arī jūs varat uzvarēt cilvēkus, neizmantojot tos un neapvainojot, bet mīlot viņus. Noraidīt šo pārliecību, šo apsolījumu, šo dāvanu nozīmē padoties baiļu un nepilnvērtības izjūtai. Tas tevi attur brīvi mīlēt cilvēkus.

«Ne no kā cita tā nebaidos, kā no izbiedētiem cilvēkiem,» rakstīja Roberts Frosts (Robert Frost).

Ikviens, kas jūtas pakļauts un mazvērtīgs, nevar izveidot labas attiecības ar citiem. Mums, kristiešiem, tā ir nopietna problēma, jo mūsu primārais uzdevums šajā pasaulē ir atklāt un līdzdalīt Dieva mīlestību un patiesību citiem cilvēkiem caur cilvēciskām attiecībām.

Cik laimīgi mēs esam, kad Debesu Tēvs sagādā drošību nedrošajiem un bezbailību bailīgajiem. Viņš pats dod spēku mierīgi panest to, ko citi saka, domā par mums vai ko nodara mums. «Uz Dievu es paļaujos. Es nebaidos, ko cilvēks var man padarīt?» (Psalmi 56:12)

«No dzelošas mēles būsi paslēpts un nebaidīsies, kad nāks posts, par postu un badu tu smiesies, no zemes zvēriem tu nebīsies.» (Ījaba 5:21, 22) Kas to var izdarīt, tas ir drošībā! Dievs saka, ka arī jūs to varat!

Kāpēc? Tāpēc, ka esat taisnots ticībā. Neviens un nekāda lieta nevar jūs aizskart. Jūs esat uzvarējis ar Dievu Debesīs. Jums tagad nav jābaidās ne no viena cilvēka un ne no kādiem apstākļiem. Jūs esat atbrīvots, lai mīlētu.

Nav nevienas vēl brīvākas personas kā tā, kas ir iemācījusies mīlēt. Pat vienas šādas dzīves iespaids ir bezgalīgs. Tādas dzīves cēlējspēkam uz labu nav robežu. Kāds vīrs reiz raksturoja sev pazīstamu sievieti šādiem vārdiem: «Viņa ikvienam cilvēkam nāca pretī ar atplestām rokām. Šķita, it kā viņa sacītu: kā es tev uzticos! Es jūtos tik labi tavā tuvumā! Pēc tikšanās ar viņu šķita, ka iespējams izdarīt pilnīgi visu.»

Labi pazīstamā kristiešu autore Judžīnija Praisa (Eugenia Price) kādā no savām grāmatām raksta par kādas savas draudzenes iespaidu uz viņas dzīvi. Šī draudzene acīmredzot ir bijusi sevis mīlēšanas, pašpārliecības un Dieva mīlestības drošībā.

«Laimīgā kārtā visus manus kristīgās dzīves gadus man bija vecāka draudzene, kas ar savu mīlestību palīdzēja man kļūt brīvai. Viņas mīlestība man sniedza pastāvīgu palīdzību, kādu man vajadzēja, lai es pati uzdrošinātos saņemt mīlestību no Dieva. Viņa nekad nešaubījās un nekad netiesāja, vienmēr humora pilna un mīlēja mani. Par to man nekad nav bijušas šaubas. Zināju, ka viņa mani nekad netiesās, bet, lai pārliecinātu, vedīs tieši pie Dieva. Viņas mīlestība rosināja manu prātu, kad tas bija vajadzīgs, — viņa mani iekšēji satrauca un pastāvīgi mudināja mani vairāk un vairāk iepazīt Dievu, meklējot brīvību Viņā.» (Make Love Your Aim, Zondervan, 1967., 40. lpp.)

Judžīnija Praisa ir pietiekami laimīga jau tāpēc vien, ka viņai bija draudzene, kura palīdzēja viņai iepazīt Dievu personīgi.

Cik ļoti Debesu Tēvs ilgojas pēc tādiem cilvēkiem, kas darītu to pašu. Viņš zina, ka daudzi Viņa pazudušie bērni nevar piedzīvot Viņa mīlestību šķirti no citiem cilvēkiem.

Viņš gaida, kad mēs tos sāksim mīlēt tā, kā mīlam paši sevi.

Uzdrošinies mīlēt

«Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu.»
Lūkas 6:26

Ja jūsu dzīve ir rāma un ērta, ja visas jūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ir samērā gludas un nejūtat, ka jums ir ienaidnieki, tad varbūt jūs vēl nemaz neesat īsts kristietis!

Daži indivīdi lepojas ar to, ka prot būt draudzīgi ar visiem. Bieži vien viņi uzskata, ka tā ir spēcīga norāde uz viņu veiksmīgu garīgo pieredzi. Viņiem vissvarīgākais ir iegūt un paturēt tik daudzu cilvēku atzinību un labvēlību, cik vien iespējams. Viņi pieņem, ka kristietis ir tas, kurš patīk visiem.

Taču Bībele augstāk par draugu iegūšanu un cilvēku ietekmēšanu vērtē Dieva gribas pildīšanu. Tai jābūt pirmajā vietā.

Jēzus sacīja, ka Viņa «ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis». Tas bija pats svarīgākais it visā, ko Viņš darīja un sacīja. Viņš dzīvoja tam. Meistars apzinājās, ka šāda politika bieži vien var nonākt konfliktā ar to, ko cilvēki varētu no Viņa gribēt. Viņš jau agri savus sekotājus brīdināja, ka ikviens, kurš izvēlēsies paaugstināt Dieva gribu savā dzīvē pāri visam citam un pāri jebkurai personai tā, kā Viņš to darīja, var sagaidīt, ka pasaule viņu pārpratīs. Bez izvairīšanās vai atvainošanās Viņš tiem sacīja: «Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; [..] bet zobenu! Es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti [..]; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki.» (Mat. 10:34-36)

Nepatīkami vārdi. Satraucoši vārdi. Daudzi nespēj tos pieņemt burtiski. Viņi tos izskaidro kā simbolus vai paslēpj zem nomierinošām banālām frāzēm. Reti kuram patīk būt naidā ar citiem, kur nu vēl ar paša ģimeni. Lielākā daļa baznīcā gājēju kristietību uzskata par aizsegu, lai tikai neradītu tādus sarežģījumus.

Gadu gaitā ir izdots neskaitāmi daudz mazu bukletu, kur minēti daudzi Dieva apsolījumi. Neskaitāmas nomierinošas svētrunas tiek izteiktas par skaistajiem un iepriecinošajiem Jēzus dotajiem apsolījumiem. Savādi, ka to vidū tik bieži tiek ignorēts kāds apsolījums, kuru Meistars ir īpaši uzsvēris: kļūstot par Viņa sekotāju, sarežģījumi attiecībās ar citiem cilvēkiem būs pilnīgi dabisks rezultāts.

Ja domājat, ka tāpēc, ka esat kristietis un cenšaties kalpot Dievam, pret jums labi izturēsies, cienīs, novērtēs un atzīs, jūs kļūdāties.

«Jēzus saviem mācekļiem apsolīja trīs lietas,» saka kāds vaļsirdīgs rakstnieks. «Viņi būs pilnīgi brīvi no bailēm, ļoti laimīgi un tiks vajāti.»

Kristus gāja apkārt, darot labu un tikai labu. Viņš bija pilnīgs laipnībā, līdzjūtībā un mīlestībā savās attiecībās ar visiem. Tomēr Viņš nonāca vairāk grūtībās un konfliktos nekā jebkurš cilvēks pirms un pēc Viņa. Jēzus — Miera Ķēniņš — bija visu satraukuma centrs.

Pat agrīnajos gados viens no Jēzus pirmajiem piedzīvojumiem bija sāpīgais pārpratums — «nesaskaņas» ar savu tēvu un māti. Darot Dieva norādīto darbu, kuram Viņš bija sūtīts, Debesu Tēva prāts tūlīt nonāca konfliktā ar zemes vecāku plāniem attiecībā uz Viņu un radīja nesaprašanos starp viņiem. Jēzus bija spiests norāt savus vecākus, kas tik jūtīgam kā Viņam nebija viegli izdarāms.

Neviens nekad nav ticis vairāk pārprasts kā Jēzus Kristus. Neviens nekad nav parādīts nelabvēlīgākā gaismā. Nevienam nekad nav vairāk darīts pāri.

Tas šķiet neaptverami, kā dzīve, kurā vispilnīgāk atklājas mīlestība, var izraisīt tādu novēršanos, nicinājumu un pat naidu. Bet tā tas bija. Tā tas bija ar Jēzu, un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs tagad sākam saprast, ka atbilstoši pakāpei, kādā centīsimies dzīvē īstenot Dieva mīlestības misiju šajā pasaulē, arī piedzīvosim to pašu.

Cauri gadsimtiem skan šie patiesie vārdi: «Ja pasaule jūs nīst, tad ziniet — mani tā ir ienīdusi jau pims jums. [..] Atcerieties vārdus, ko es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja tie vajājuši mani, tie vajās arī jūs.» (Jāņa 15:18, 20)

Mīlēt nav viegli. Tas kaut ko maksā. Ja par to neko nemaksājat, jūs patiesībā arī nemaz nemīlat.

Bībelē teikts: «Visi, kas grib dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, tiks vajāti.» (2. Tim. 3:12) Ja pieņemat Bībeli tieši tā, kā tajā rakstīts, tad arī saprotat, ko tas nozīmē. Ja nepiedzīvojat vajāšanu vai pārbaudījumu, tad ļoti iespējams, ka patiesībā jūs nemaz nedzīvojat kā kristietis! Ja jūsu dzīve ir ērta un mierīga un ja gandrīz no visiem cilvēkiem saņemat tikai atzinību, labu vērtējumu un aplausus, tad pavisam nopietni kaut kas ar jūsu garīgo dzīvi nav kārtībā. Jūs varbūt pat atrodaties briesmās pazaudēt mūžīgo dzīvību. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka jūs neuzdrošināties dzīvē īstenot Dieva mīlestību tās vispilnīgākajā nozīmē.

Nav nekāds brīnums, ka Jēzus sacīja: «Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs.» Tālāk Viņš deva svarīgu brīdinājumu: «Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu.» (Lūkas 6:22, 26)

Pretestības trūkums ir pārliecinoša pazīme, ka neesam uzdrošinājušies darīt kaut ko nozīmīgu Dieva labā. Draudze var iegūt gandrīz vispārēju labvēlību tāpēc, ka sabiedrisko attiecību speciālisti redz, ka tā saņem tikai labas atsauksmes. Cilvēku uzslavai par draudzes cilvēcīgajiem darbiem un tās institūtu plašo vērienu nav jārada mūsos apmierinātības sajūta, it kā mēs patiešām pilnā mērā darītu Dieva gribu. Nekļūsim pašapmierināti un nesauksim: «Vai patiesi! Vai tas nav brīnišķīgi, kā Kungs mūs svētī!» Drīzāk gan plašas popularitātes un vispāratzīšanas jūsmai ir jārosina mūsos sevis pārvērtēšana.

Kāpēc gan vajāšanu ugunis, kas kādreiz dega tik lielām liesmām, tagad šķiet pavisam apdzisušas? Vai varētu būt tā, ka draudze ir pielāgojusies pasaulīgajam standartam un tāpēc neizraisa nekādu pretestību? Vai varētu būt, ka populārā reliģija nav tā, kas raksturīga pirmatnējai kristiešu draudzei? Vai varētu būt, ka kompromiss ar grēku ir notrulinājis Kristus «zobenu»? Vai attieksme pret lielajām Bībeles patiesībām nav kļuvusi vieglprātīga, vai mūsu paaudzē vispār ir saglabājusies reta, bet patiesa un dzīva dievbijība? Vai varētu būt tā, ka tas ir kristietības acīmredzamās popularitātes iemesls? Vai varētu būt, ka agrīnās kristīgās draudzes ticības un spēka atjaunošana atkal uzkurinātu vajāšanu ugunis?

Lai saprastu konflikta iespējamību kristietībā, mums jāņem vērā tās patiesais revolucionārais spēks. Kaut gan daudzi labprātāk ignorētu šādu spēcīgu izteicienu, tomēr īstā kristietība faktiski ir ļoti radikāla!

Kristietība izmanto cilvēces pieņemtos dabiskos vērtības mērus un apgriež tos pilnīgi otrādi. Tā kā ar zobenu pāršķeļ viņa intereses, viņa motīvus, viņa mērķus, viņa cerības un viņa sapņus — visu, kas viņam ir būtiski svarīgs kā personībai, un nostāda to nesaskaņā ar viņa kaimiņiem un pat savu ģimeni.

Kristietis ieķīlā savu augstāko uzticību Debesu valstībā, kamēr citi cilvēki to nodod šai zemes dzīvei. Jēzum ir visaugstākā vara kritieša dzīvē, kamēr jebkura cita cilvēka dzīvē paša «es» aizstāv savas tiesības un slavina sevi — un nav svarīgi, cik morālai, pareizai un humānai reliģijai viņš pieder.

Kristietis skatās uz pasauli ar citādām acīm — caur koriģējošām lēcām. Kristus māceklim pat viņa automašīna nepieder viņam, nedz viņa golfa klubs, nedz viņa rokas vai vēders. Nekristietim tas šķiet absurdi.

Kristietis ir līdzjūtīgs pasaulē, kas uzskata līdzjūtību par vājuma pazīmi. Kristietis ir godīgs pasaulē, kur dienu no dienas aizvien vairāk tiek dziļi ieprogrammēts negodīgums. Kristietis ir šķīsts pasaulē, kas ar prieku vāļājas savas izvirtības gultās.

Kristietis, atrodoties tādu ļaužu ielenkumā, kas ir pilnīgi nodevušies savām personīgajām interesēm, savu dzīvi velta citiem.

Laikā, kad vispārpieņemtā sabiedrības morāle deklarē, ka nepastāv nekāda morāla pārliecība un absolūta patiesība, bet viss ir relatīvs, kristietis turpina ticēt noteiktiem uzskatiem par patiesību un maldiem, tumsu un gaismu, par to, kas ir morāls un amorāls.

Kristietis joprojām uzskata, ka «grēks» nav novecojis jēdziens, bet vēl aizvien ir cilvēces galvenā problēma. Kristietim nav vajadzīga pasaules atzinība, un viņš ir gatavs pat atdot savu dzīvību, ja viņam ir jāizvēlas starp kompromisu vai sirds pārliecību. Paklausība Dieva likumam un Viņa gribas pildīšana kristietim kļūst svarīgāka par viņa paša dzīvību. Ne viņa stūrgalvības dēļ. Ne tāpēc, ka kristietis uzskatītu, ka viņam visos jautājumos ir taisnība un jebkuram citam cilvēkam ne. Tas ir tikai tāpēc, ka kristietis mīl savu Dievu.

Kristīgie mocekļi pagātnē nenomira par patiesību, savu uzskatu pārliecību, pieņemtiem standartiem, ticību un draudzi. Viņi nomira par Personu.

Viņi uzdrīkstējās mirt, jo uzdrīkstējās mīlēt Dievu.

Nelokāmi un vairāk par visu.

Ikviens, kurš tik ļoti mīl Dievu, patiesībā ir svešinieks šajā pasaulē. Ja cilvēks neatkāpjas no šāda revolucionāra viedokļa, tad neatkarīgi no tā, cik pretēja viņa dabai un ilgām ir šī konflikta situācija, viņš tiks izmests no tās kā tai neatbilstošs.

«Šajā bēgļu pasaulē,» saka T. S. Eliots, «tas, kurš iet pretējā virzienā, tiks atstumts.»

Ikviens, kurš nedzīvo saskaņā ar populāro filozofiju, uzskatu sistēmu un tradīcijām, ir nolemts ciešanām.

«Dievs mani nevada,» rakstīja Mārtiņš Luters,

«Viņš mani dzen uz priekšu. Viņš mani nes. Es neesmu sava ceļa noteicējs. Es ļoti vēlētos dzīvot mierā, bet esmu iemests satraukuma un apvērsuma pašā centrā.»

Ja aizstāvēsit Dieva godu un turēsities pie patiesības, lai tas maksātu, ko maksādams, jūs nonāksit grūtībās. Tā tas bija ar Jēzu. Ja piekāpsities un neuzdrošināsities nosodīt ļaunumu, ja zem spiediena klusēsit, kad jūsu ietekme būs vajadzīga, lai aizstāvētu taisnību pret netaisnību, jums izdosies izvairīties no daudzām grūtībām. Bet par to jūs samaksāsit šausmīgu cenu, varbūt vislielāko — savu dvēseli.

Liega letarģija, kas savus ikrus izlaiž vieglas dzīves gruntī, daudzus cilvēkus attur no satriecošās, pārsteidzošās patiesības pieņemšanas. Tomēr lielā cīņa visā pasaulē tikai pieņemas spēkā. Viņu ērtais, mierīgais dzīvesveids bieži vien noliedz šo faktu, ka pasaulē tieši tagad ļaunā un labā spēki ir nostājušies visasākajās cīņas pozīcijās par varu uz zemes.

Mums, kristiešiem, ir jāsaprot, ka tagad mēs dzīvojam kaujas apstākļos. Tāpēc, ka esam izvēlējušies Kristu par savas dzīves Kapteini, mēs esam brīvprātīgi iestājušies aktīvo Patiesības cīnītāju rindās.

Sātans aicina uz priekšu visus savus ļaunos sabiedrotos un metas cīņā. Kāpēc viņš sastop tik maz pretestības? Kāpēc Kristus karapulki guļ?

Iemesls ir tas, ka viņi neatrodas pietiekami tuvu savam Ģenerālim. Tie nesaņem Viņa Garu. Viņus nesatrauc ienaidnieka rosīšanās. Tie nesajūt riebumu par viņa izgājieniem. Viņi nesastop pretinieku ar ienaidu  kā Kristus, ne arī ar apņēmīgu un noteiktu pretestību. Viņi skaidri neapzinās sātana atbaidošo ļaunuma spēku. Viņi nesaskata šī Visuma ienaidnieka bīstamo dabu. Viņi neienīst ļauno, jo neapzinās tā spēku, varu un lielo izplatību.

Šīs neapzināšanās un maldīgā priekšstata dēļ ļaunā spēki dodas uz priekšu tādā ātrumā, kas patiesi mūs satrauktu, ja to skaidri spētu saskatīt. Netaisnība visapkārt un, kā teikts Bībelē, mīlestība daudzos izdziest.

Dievam ir vajadzīgi cilvēki, kas tagad uzdrošinātos mīlēt. Uzdrošinieties mīlēt, par spīti naidam un pieaugošajam ļaunumam. Uzdrošinieties mīlēt Jēzu. Uzdrošinieties mīlēt sevi kā Dieva dēlu vai meitu. Uzdrošinieties mīlēt nemīlamo. Uzdrošinieties mīlēt savus ienaidniekus. Uzdrošinieties mīlēt, ja arī būtu jāsamaksā ar savu popularitāti. Uzdrošinieties mīlēt arī tad, ja jums par to būtu jāsamaksā ar savu dzīvību.

Šajā asajā konfliktā kristieša vislabākais ierocis ir mīlestība. Bez tās mēs esam neaizsargāti un nevaram neko izdarīt. Ja mūsu sirdis nebūs aizdedzinājusi mīlestība, mūsu inertā dzīve kādu dienu nonāks uz tukša mūžīgas dzīves sliekšņa, jo tajā nekad nebūs izpaudusies dzīvās Dieva mīlestības darbība. Mūsu apātija un vienaldzība, mūsu neizdevies dzīves ceļš un vieglā ievainojamība lielajā cīņā neizbēgami novedīs pie pilnīgas sakāves un visa zaudēšanas.

Bet, ja mēs izvēlamies īstenot Dieva mīlestību šajā pretrunīgajā pasaulē, mēs neizbēgami nokļūsim frontes priekšējās rindās viskarstākajā cīņā. Mēs atkārtoti piedzīvosim viskoncentrētākos un visniknākos uzbrukumus, ko pret mums vērsīs visveiklākais un nežēlīgākais ienaidnieks, kāds jebkad ir zināms Visumā. Mēs, kas esam pieraduši pie savas ērtās un drošās dzīves, pārliecināsimies, ko nozīmē saņemt «nevis mieru, bet zobenu». Mēs, līdzīgi neuzvaramajam Mārtiņam Luteram, tiksim iemesti satraukumos, apvērsumos un konfliktos. Tas ir neizbēgami.

Kā spoža gaisma kliedē tumsu, tā arī patiesība kliedē maldus. Šīs divas lietas nevar būt harmonijā. Mīlēt un aizstāvēt vienu nozīmē ienīst un cīnīties pret otru. Kad kristietis pilnībā nostājas Kristus un Viņa mīlestības pusē, sākas grūtības. Starp kristieti un tumsas bērniem rodas saspīlējums. Sākas nežēlīga garīga cīņa. Celsies pretinieki — varbūt mūsu darbavietās, starp kaimiņiem, pat mūsu pašu mājās un draudzēs. Tā notiks, jo atklāta, revolucionāra, ar mīlestību pildīta kristieša dzīve saceļ kājās tos, kas noliedz evaņģēlija spēku. Īpaši uztrauksies tie, kas publiski paziņojuši par Kristus pieņemšanu, bet ar savu dzīvi pierāda tieši pretējo.

Snaudoša sirdsapziņa ņem ļaunā tādu neērtu traucēkli. Ērtību mīlošos ticīgos vienmēr kaitina kristieši, kuri nav apmierināti ar esošo stāvokli pasaulē vai draudzē. Tie, kas izvēlējušies bezrūpību, guļ, kamēr ap viņiem tiek celts ļauno darbu, netaisnības, ienaida, netikumības un patmīlības aplenkums. Viņi izrāda nepatiku, ja tiek pamodināti no sava anestēziskā apstulbuma. Viņi novēršas no katra izaicinājuma sastapties ar pretestību, kas viņiem varētu daudz maksāt.

Dieva patiesie cīnītāji, Viņa reformatori — Elija, Jeremija, Stefans, Pāvils, Mārtiņš Luters — vienmēr ir uzskatīti par izaicinošiem un nekaunīgiem nemiera cēlājiem.

«Ieraudzījis Eliju, Ahābs viņam sacīja: «Vai tu esi tas, kas nes postu Israēlam?»» (1. Ķēn. 18:17) Šeit ar sātana iemīļoto sagrozīšanas paņēmienu Dieva izredzētās, tomēr atkritušās tautas deģenerējies ķēniņš apvaino uzticīgo Dieva gribas pildītāju kā grūtību iemeslu, kā nemiera cēlāju Dieva ļaudīm. Kāda smalka ironija!

Tomēr šis piemērs atkārtojas atkal un atkal un turpināsies līdz labā un ļaunā konflikta beigām. Ja esat kristietis, tad arī jūs to varat sagaidīt.

Mums jāsaprot, ka tāda veida grūtības nenozīmē, ka mūsu attiecībās ar Dievu ir kaut kas nepareizs. Mums jāsaprot bībeliskā mācība par vajāšanām taisnīguma dēļ. Mums jābūt spējīgiem saskatīt to kā dabisku parādību dzīvē, kurā tiek īstenota mīlestība pretēji pieaugošajam naida un brutāla spēka principam pasaulē, kas nekādi negrib pieņemt mīlestību. Pat Dieva mīlestību!

Pat to mīlestību, kas izpaudusies Viņa vienīgajā Dēlā — krustā sistajā Jēzū Kristū!

Ja kristietis, sastopoties ar pretestību, nespēj mīlēt, tad viņš arī nespēj nest uzvaras augļus Kristum. Ja tas tā notiek, vislabākie nodomi, visveselīgākā ticības mācība neko nenozīmē.

Kad dzenaties pēc mīlestības, jūs nonākat pie noteikta secinājuma, ka patiesa mīlestība, tuvāko mīlestība (agape) nav vāja, bet spēcīga. Tā nav rāma, patīkama un ērta kā, piemēram, kāds patīkams vaļasprieks vai puķu dārzs; mīlestība ir spraiga, grūta, pat riskanta nodarbošanās bez apstājas. Tā vairāk līdzinās centieniem izkustināt kalnu ar kailām rokām. Cilvēku mīlestība ir visgrūtākais darbs pasaulē. Tas pat var likties drosmi atņemošs un pilnīgi veltīgs pasākums. Bet, ja esat kristietis, jūs to izvēlēsities. Nerēķinoties ar sekām, tā, kā to darīja Jēzus.

«Darīsim labu nepagurdami,» Bībele iedrošina,

«jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.» (Gal. 6:9) Lūdziet pēc šī apsolījuma un turpiniet mīlēt.

Veselīga mīlestības principu izpratne arī grūtībās un konfliktos ļaus jums rast prieku. To var uzskatīt par zīmi, ka Dievs jūs noteikti izmanto kāda nozīmīga darba veikšanai. Citādi jums nebūtu jāsastopas ar tādu pretestību.

«Laimīgi taisnības dēļ vajātie,» sacīja Jēzus, «jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet — jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.» (Mat. 5:10-12)

Dieva Vārds iesaka — priecājieties par vajāšanām! Patiesam ticīgajam tas liecina par viņa nodošanās dziļumu un pārbauda viņa patieso iesaistīšanos Dieva misijā, lai uzvarētu planētu Zeme!

Pārāk daudzi no mums baidās priecāties vajāšanās un pretestībās. Kāds mūs var uzskatīt pat par mazohistiem vai paranoiķiem! Tomēr Pāvilu tas nesatrauca.

«Tādēļ labprāt esmu nespēkā, pazemojumos, trūkumā, vajāšanās un spaidos Kristus dēļ. Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs.» (2. Kor. 12:10)

Mums ir labāk jāsaprot fakts, ka konflikta situācija ir dabiska Dieva darba attīstības stratēģijas daļa. Jebkura veida progress vienmēr taču sastopas ar pretestību.

«Visi, kas civilizāciju virzījuši uz priekšu, ir bijuši dedzīgi vīri,» reiz sacījis cienītais sludinātājs Pēteris Maršals. «Visi viņi uzstājās ar niknām runām parkos un tirgus laukumos, līmēja uzsaukumus pie sabiedriskajām ēkām. Viņi apzinājās, ka nonāks konflikta situācijā, bet augstā aicinājuma dēļ sabiedrības netaisnību, jā, arī draudzes netaisnību neņēma īpaši pie sirds.» (John Doe, Disciple 105. lpp.)

Lai īstenotu Dieva nodomu, pienāks laiks, kad ikvienam vajadzēs drosmīgi stāties citu cilvēku spriedumu priekšā. Varbūt pat savu vecāku, draugu, draudzes locekļu vai pat reliģisko autoritāšu priekšā.

«Kristietībai ārkārtīgi vajadzīgi dedzīgi cilvēki,» rakstījis H. L. Šeperds (H. L. Shepperd), «kuri bailēs neatkāpsies reliģijas priekšā un nebaidīsies no rezultāta, kas sekos lapseņu pūžņa izjaukšanai.»

Vīrs, kurš zināja, cik maksā cīņa par Dieva lietu, bija Mārtiņš Luters. «Mieru, ja tas iespējams,» viņš rakstīja, «bet patiesību par katru cenu!»

«Nekad neko miera un klusuma labad,» piebalso Dāgs Hammaršelds (Dag Hammarskjöld), «nekad neatkāpies no saviem personīgiem piedzīvojumiem un savas pārliecības.»

Bībelē rakstīts par pirmajiem Kristus sekotājiem, kas tik ļoti iemīlēja savu Meistaru, ka nebaidījas dzīvot svētītu dzīvi Viņam. Nolēmuši nest dzīvē tikai labus augļus, viņi pastāvīgi sastapās ar sātana izaicinājumiem, šķēršļiem un uzbrukumiem, kad centās aptvert pagānisko pasauli ar Dieva mīlestību. Viņi nevis pieņēma un atspoguļoja šīs pasaules pozīciju, bet «visā pasaulē rada nemieru.» (Ap. d. 17:6; 1965. g. revid. tulk.)

Šodien Debesu Tēvs ilgojas stiprināt savus bērnus līdzīgā veidā ar tādu pašu apzinātu drosmi un svētu dedzību. Viņš gaida, kad Viņa ļaudis uznāks uz vēstures skatuves un ieņems vietas frontes pirmajās rindās, lai paustu Viņa mīlestību. Tieši tā, kā Jēzus darīja.

Par spīti visiem sķēršļiem un sarežģījumiem, lai tas maksātu ko maksādams.