Adventistu māja

Bērni — jaunie palīgi

48. Bērni debesu vērtējumā

Bērni ir atpirkti ar Kristus asinīm. — Kristus jūsu bērnus vērtēja tik augstu, ka atdeva par viņiem Savu dzīvību. Izturieties pret tiem, kā pret Viņa asinīm atpirktiem. Pacietīgi un nepiekāpīgi audziniet tos Viņam. Stingrā audzināšana lai iezīmējas ar mīlestību un iecietību. Ja jūs tā rīkosities, tad tie jums kļūs par līksmības vainagu un mirdzēs pasaulē kā gaisma. (1)

Vismazākais bērns, kas mīl un bīstas Dievu, Kunga skatījumā ir lielāks par visapdāvinātāko, izglītotāko cilvēku, kas nevērīgi izturas pret lielo pestīšanu. Jaunieši, kas savas sirdis un dzīvi svētī Dievam, tādā veidā sevi savieno ar visas gudrības un visas pilnības Avotu. (2)

„Tādiem pieder Debesu valstība.” — Maza bērna dvēsele, kas tic Kristum, Viņa skatījumā ir tikpat dārga kā ap troni stāvošie eņģeļi. Tie jāuzaudzina Kristum, kā arī jāapmāca un jāsagatavo Viņam. Tie jāvada paklausības takā, bet ne izdabāšanā savām tieksmēm un iedomībai. (3)

Ja mēs tikai iegaumētu brīnišķās mācības, kuras Jēzus, norādot uz mazo bērnu, centās iemācīt Saviem mācekļiem, cik daudzas lietas, kas tagad liekas kā nepārvaramas grūtības, tad pilnīgi izzustu! Kad mācekļi nāca pie Jēzus ar jautājumu: „Kas ir lielākais Debesu valstībā?”... Jēzus piesauca bērnu, nostādīja to viņu vidū un sacīja: „Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.”(4) [280]

Dieva īpašums uzticēts vecākiem. — Bērni no vecākiem iegūst dzīvību un iespēju eksistēt, un tomēr jūsu bērni ir dzīvi tikai caur Dieva radošo spēku, jo dzīvības devējs ir Dievs. Atcerēsimies, ka ar bērniem nedrīkstam apieties tā, it kā tie būtu mūsu personīgais īpašums. Bērni ir Kunga mantojums, un atpestīšanas plānā ietverta arī viņu izglābšana, tāpat kā jūsējā. Viņi uzticēti vecākiem, lai tiktu uzaudzināti Kunga pamācībās un norādījumos, ka tie spētu veikt savu darbu šinī laikā un mūžībā. (5)

Mātes, esiet laipnas un maigas pret mazajiem. Arī Kristus reiz bija mazs bērns. Viņa dēļ godājiet bērnus. Raugieties uz viņiem kā uz jums uzticētu svētu mantu, ko nevajadzētu lutināt un padarīt sev par elku, bet kas jāmāca dzīvot šķīstu un cēlu dzīvi. Viņi ir Dieva īpašums; Kungs tos mīl un aicina jūs sadarboties ar Viņu, lai palīdzētu tiem izveidot pilnīgu raksturu. (6)

Ja vēlaties mierā sastapties ar Dievu, tad paēdiniet tagad Viņa ganāmo pulciņu ar garīgu barību; jo katram bērnam iespējams iegūt mūžīgu dzīvību. Bērni un jaunieši ir Dieva īpaša manta. (7)

Jauniešiem dziļi prātā jāiespiež patiesība, ka viņu talanti nepieder viņiem pašiem. Spēks, laiks un prāts ir tikai aizdota manta. Tās īpašnieks ir Dievs, un katram jaunietim vajadzētu apņemties to izlietot vislabākā un pilnīgākā veidā. Viņš ir zars, no kura Dievs gaida augļus; mantas pārvaldnieks, kura pamatkapitālam jāpalielinās; gaisma, kurai jāapgaismo pasaules tumsa. Katram jaunietim un katram bērnam darāms darbs par godu Dievam un par svētību cilvēcei. (8) [281]

Ceļš uz Debesīm piemērots bērna spējām. — Es redzēju, ka Jēzus zina mūsu vājības un visās lietās ir dalījies mūsu piedzīvojumos, tikai ne grēkā; tāpēc Viņš mums ir sagatavojis ceļu, kas atbilst mūsu spēkam un saprātam, un kā Jēkabs lēni un mierīgi ir gājis kopā ar bērniem, cik tie spēja izturēt, lai iepriecinātu mūs ar Savu klātbūtni un nepārtraukti varētu mūs vadīt. Viņš nenicina ganāmpulka bērnus, neizturas pret tiem nevērīgi un neļauj tiem atpalikt. Viņš nav gājis pa priekšu tik ātri, ka mēs ar saviem bērniem būtu spiesti atpalikt; bet dzīvības ceļu Viņš nolīdzinājis pat priekš bērniem. Un no vecākiem Viņš prasa, lai tie Viņa vārdā vadītu savus bērnus pa šauro ceļu. Dievs mums ir noteicis ceļu, kas piemērots bērnu spēkam un saprātam. (9)

1. — Laika zīmes, 1901. g. 3. aprīlis.
2. — Liecības jauniešiem – 329. lpp.
3. — Review and Herald, 1897. g. 30. marts.
4. — Manuskripts 13. lpp., 1891. g.
5. — Laika zīmes, 1894. g. 10. septembris.
6. — Laika zīmes, 1899. g. 23. augusts.
7. — Vēstule 105. lpp., 1893. g.
8. — Audzināšana – 57. 58. lpp.
9. — Liecības draudzei I – 388. 389. lpp.

49. Mātes palīgi

Bērniem jābūt mājas uzņēmuma līdzstrādniekiem. — Bērniem tāpat kā vecākiem ir savi svarīgi mājas pienākumi. Viņus vajadzētu pamācīt, ka tie ir mājas uzņēmuma līdzstrādnieki. Viņi tiek pabaroti, apģērbti, mīlēti un aprūpēti; un uz šiem daudzajiem laipnības pierādījumiem viņiem vajadzētu atbildēt nesot savu daļu mājas nastu, kā arī sagādājot ģimenei, kuras locekļi tie ir, cik vien iespējams vairāk prieka un laimes. (1)

Lai katra māte pamāca savus bērnus, ka tie ir mājas uzņēmuma līdzdalībnieki un ka viņiem jānes sava daļa no šī uzņēmuma atbildīgajām nastām. Ikvienam ģimenes loceklim jānes šīs atbildības nastas tikpat uzticīgi, kā draudzes loceklim jānes draudzes atbildīgās nastas...

Lai bērni zina, ka, pildot savus mazos uzdevumus, viņi palīdz tēvam un mātei. Dodiet tiem kādu darbu, ko viņi jūsu labā varētu darīt, un sakiet, ka pēc tam tie varēs rotaļāties. (2)

Bērniem ir rosīgs prāts, un tie jānodarbina praktiskās dzīves nastu nešanā... Nekad nevajadzētu ļaut, lai viņi paši atrod sev kādu nodarbību. Vecākiem pašiem vajadzētu tos pārraudzīt. (3)

Vecākiem un bērniem ir savi pienākumi. — Vecākiem pienākas pabarot, apģērbt un apmācīt savus bērnus, un bērniem pienākas priecīgi, godīgi un uzticīgi paklausīt saviem vecākiem. Ja bērni vairs neizjūt pienākumu dalīties ar vecākiem nastās un grūtībās, tad kā viņiem patiktu, ja vecāki savukārt neizjustu pienākumu gādāt par tiem? Nepildot pienākumus, kurus viņiem [283] pienāktos pildīt, palīdzot vecākiem, atvieglojot viņu nastas un darot to, kas varbūt ir nepatīkams un nogurdinošs, bērni palaiž garām izdevību iegūt visvērtīgāko audzināšanu, kas tos sagatavotu derīgai dzīvei nākotnē. (4)

Dievs vēlas, lai visu ticīgo bērni jau no agras bērnības tiktu radināti dalīties nastās, kas jānes vecākiem, par tiem rūpējoties. Viņiem ir nodota daļa no mājas kā viņu istabas un tiesības ieņemt vietu pie galda. Dievs prasa, lai vecāki pabarotu un apģērbtu savus bērnus. Tomēr pienākumi vecākiem un bērniem ir savstarpēji. No bērniem savukārt tiek prasīts cienīt un godāt savus vecākus. (5)

Vecākiem nav jābūt saviem bērniem par vergiem, visu viņiem upurējot, kamēr tiem tiek atļauts augt, ne par ko nerūpējoties un neinteresējoties, visas nastas atstājot vecākiem. (6)

Ar nepareizu laipnību māca slinkot. — Bērnus jau ļoti agri vajadzētu mācīt būt derīgiem, palīdzēt pašiem sev un citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties, kā viņu māte pūlas, gatavo ēdienus, mazgā veļu vai gludina, kamēr pašas sēž istabā, lasa romānus, tamborē vai kaut ko izšuj. Sirdis viņām ir tik nejūtīgas kā akmens.

Bet kā radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti būtu visvairāk vainīgi? — Nožēlojamie, neprātīgie vecāki! Viņi nedomā, kas bērniem nāktu par labu nākotnē, un neattaisnojamā maigumā ļauj tiem slinkot vai arī darīt pavisam mazsvarīgas lietas, kas neprasa ne prāta, ne muskuļu spēku, un tad savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas padarīja vājas? Daudzos gadījumos vainīga [284] vecāku nepareizā rīcība. Piemērota vingrināšanās mājas darbos attīstītu kā garu, tā miesu. Bet nepareizu uzskatu dēļ bērniem šīs iespējas liedz, līdz darbs tiem sāk riebties. (7)

Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad tie ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos un plecos, par nogurumu locekļos, un jums draud briesmas, ka, līdzjūtības skubināti, jūs paši padarīsiet viņu darbu, kur labāk būtu atļaut tiem mazliet ciest. Sākumā lai bērnu nastas ir pavisam vieglas, un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz tie zināmu darba daudzumu var padarīt bez sevišķa noguruma. (8)

Kūtruma radītās briesmas. — Man rādīja, ka kūtrums ir par iemeslu daudziem grēkiem. Darbīgām rokām un darbīgam prātam nav laika ievērot katru ienaidnieka iedvesto kārdināšanu; bet kūtras rokas un smadzenes ir sagatavotas ienaidnieka virsvaldībai. Pareizi nenodarbināts prāts kavējas pie nepiedienīgām lietām. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem, ka slinkot ir grēks. (9)

Nekas tik droši nevadīs bērnus pretī grēkam kā visu nastu noņemšana viņiem, ļaujot tiem dzīvot kūtru, bezmērķīgu dzīvi, neko nedarīt vai nodarboties ar to, kas viņiem pašiem patīk. Bērnu prāts ir darbīgs, un, ja viņi nebūs aizņemti ar to, kas labs un derīgs, tad tie nenovēršami piegriezīsies lietām, kas ir sliktas. Kaut arī ir pareizi un nepieciešami ņemt laiku atpūtai un priekam, tie tomēr jāmāca strādāt, noteiktas stundas veltot fiziskam darbam, kā arī lasīšanai un studijām. Raugieties, lai viņiem būtu saviem gadiem piemērots darbs un tie būtu apgādāti ar derīgām un interesantām grāmatām. (10)

Visdrošākais sargs ir derīgs darbs. — Viens no visdrošākajiem jauniešu sargiem [285] ir derīgs darbs. Ja viņi būs raduši čakli strādāt, tā kā visas viņu stundas tiks pavadītas lietderīgā darbā, tad nebūs laika, kad sūdzēties par savu likteni vai kad nodoties kūtrai sapņošanai gaišā dienas laikā. Tad viņiem mazāk draudēs briesmas pierast pie netikumīgiem ieradumiem vai saieties ar tādiem biedriem. (11)

Ja vecāki tā ir aizņemti ar citiem pienākumiem, ka saviem bērniem nevar sagādāt lietderīgu darbu, tad strādāt tiem liks sātans. (12)

Bērniem vajadzētu mācīties nest dzīves nastas. — Vecākiem vajadzētu atmosties patiesībai, ka vissvarīgākā mācība, kas jāapgūst viņu bērniem, ir tā, ka tiem jānes sava daļa mājas nastu... Vecākiem vajadzētu mācīt bērnus saprātīgi un veselīgi raudzīties uz dzīvi, atzīstot, ka viņiem jābūt pasaulē derīgiem. Mājā, mātes uzraudzībā, zēniem un meitenēm jāsaņem pirmie norādījumi dzīves nastu nešanā. (13)

Bērnu audzināšana uz labu vai ļaunu sākas jau viņu pirmajos gados...Kad vecākie bērni pieaug, tiem vajadzētu darīt savu daļu, rūpējoties par ģimenes jaunākajiem locekļiem. Mātei nevajadzētu nogurdināt sevi ar darbiem, kurus var padarīt bērni un kurus tiem arī vajadzētu darīt. (14)

Līdzdalība nastu nešanā sniedz apmierinājumu. — Vecāki, palīdziet saviem bērniem darīt Dieva prātu, uzticīgi pildot pienākumus, kas viņiem kā ģimenes locekļiem patiesi pienākas. Tas viņiem sagādās visvērtīgākos piedzīvojumus. Tas viņus mācīs nepievērst domas sev, neizdabāt sev un neuzjautrināt pašiem sevi. Pacietīgi māciet viņus ģimenes lokā darīt savu darba daļu, savās pūlēs gūt arvien lielākus panākumus un ņemt dalību tēva un mātes, kā arī māsu un brāļu nastās. Tādā veidā, zinot, ka viņi tiešām kaut kam ir derīgi, tie jutīsies apmierināti. (15)

Bērnus var pieradināt būt izpalīdzīgiem. Pēc dabas tie ir rosīgi un vienmēr tiecas kaut ko darīt; un šī rosme ļaujas ietekmēties un to var ievadīt pareizā gultnē. Bērni, kamēr tie vēl jauni, būtu jāmāca uzņemties savas mazās nastas, kur katram no tiem vajadzētu būt īpašam darbam, par kura veikšanu tiem jāatbild vecākiem un audzinātājiem. Tā viņi jau agrā jaunībā mācīsies nest savu pienākumu jūgu; un šo mazo darbu izpilde tiem sagādās prieku un sniegs laimes izjūtu, kādu var iegūt vienīgi pēc labi padarīta darba. Viņi pieradīs strādāt un uzņemties atbildību, pie kam darbs tiem iepatiksies, un viņi sapratīs, ka dzīvē tos gaidīs svarīgāki uzdevumi nekā sevis uzjautrināšana vien...

Bērniem darbs ir vēlams; viņi jutīsies laimīgāki, ja daudz laika būs pavadījuši lietderīgā darbā. Pēc sekmīgi paveiktiem darbiem viņu nevainīgie prieki tiem liksies vēl patīkamāki. Darbs stiprina kā muskuļus, tā prātu. Mātes no bērniem var izaudzināt sev labus mazus palīgus; un, mācot tos būt derīgiem, tās pašas vairāk iepazīs cilvēka dabu un iemācīsies pareizi izturēties pret šīm spirgtajām, jaunajām būtnēm. Saskarē ar maziem bērniem viņām pašām saglabāsies jaunas un iejūtīgas sirdis. Un, pierodot uzticībā un mīlestībā griezties pie mātes, tie tādā pat veidā tālāk griezīsies pēc palīdzības un vadības pie sava mīļotā Glābēja. Pareizi audzināti bērni, kļūstot vecāki, iemācīsies mīlēt tos darbus, kas viņu draugu nastas darīs vieglākas. (16)

Rūpējieties par garīgu līdzsvaru. — Pildot tiem nozīmētos darbus, var nostiprināties atmiņa un garīgais līdzsvars, kā arī rakstura stabilitāte. Darbs bērnus iemāca ātri un veikli tikt galā [287] ar visiem dzīves uzdevumiem. Dienas mazie pienākumi aicinās viņus uz pārdomām, aprēķiniem un darba gaitas izplānošanu. Bērniem kļūstot vecākiem, no tiem var prasīt arvien vairāk. Darbam nevajadzētu būt smagam, ne arī pārāk ilgstošam, lai bērni pagurstot nekļūtu mazdūšīgi; tas jāizraugās saprātīgi, kā visatbilstošākais fiziskai attīstībai un vispiemērotākais prāta un rakstura veidošanai. (17)

Savienojieties ar strādniekiem Debesīs. — Ja bērnus mācītu raudzīties uz saviem vienkāršajiem ikdienas pienākumiem kā uz Kunga norādītu darbu, kā uz skolu, kurā tiem jāiemācās uzticīgi un veikli strādāt, cik daudz patīkamāks un godājamāks tiem liktos viņu darbs! Pildot katru pienākumu kā priekš Kunga, pat visvienkāršākais darbs kļūst jauks un patīkams, vienojot tādus strādniekus virs zemes ar svētajām būtnēm, kas Debesīs dara Dieva prātu.

Debesīs pastāvīgi kaut kas tiek darīts. Tur nav neviena sliņķa. Kristus teica: „Mans Tēvs strādā, un Es strādāju.” Mēs nedrīkstam domāt, ka pēc galīgās uzvaras, kad iemantosim Debesīs sagatavotos dzīvokļus, mūsu daļa būs kūtrums, ka mēs dusēsim svētlaimīgā neko nedarošā stāvoklī. (19)

Stipriniet ģimenes saites. — Bērnu audzināšanā nav novērtējams mājas sadraudzības princips... Vecākiem jābūt tiem par palīgiem, kas interesējas par viņu plāniem un dalās viņu atbildībās un nastās. Lai tēvi un mātes ņem laiku savu bērnu pamācīšanai; lai tie rāda, ka vērtē viņu palīdzību, ilgojas pēc viņu uzticības un priecājas par viņu sabiedrību; un atbildi no bērniem nevajadzēs ilgi gaidīt. Tiks atvieglotas ne tikai [288] vecāku nastas un bērni iegūs nenovērtējamu praktisku iemaņu, bet stiprināsies arī ģimenes saites un cilvēka rakstura pamati. (20)

Strādā intelektuālo, tikumisko un garīgo sasniegumu labā. — Bērniem un jauniešiem ar prieku un nesavtīgi interesējoties par ģimenes labklājību, vajadzētu censties atvieglot tēva un mātes rūpju slogu. Līksmi nesot tiem piekrītošās nastas, viņi iegūs pieredzi, kas tos darīs derīgus uzticības posteņiem vēlākajā dzīvē. Katru gadu tiem pastāvīgi jāprogresē, pakāpeniski un tomēr noteikti jāapmaina bērnības zināšanu trūkums pret pieaugušo cilvēku bagāto pieredzi. Uzticīgi pildot mājas dzīves vienkāršos pienākumus, zēni un meitenes liek pamatus intelektuāliem, tikumiskiem un garīgiem sasniegumiem. (21)

Sniedz veselību miesai un mieru garam. — Dieva mīlošā atzinība veltīta bērniem, kas līksmi pilda savu mājas pienākumu daļu, ar to atvieglojot tēva un mātes nastas. Viņi tiks atalgoti ar veselu miesu un mierīgu garu; viņi varēs priecāties, redzot savus vecākus piedalāmies līksmos sabiedriskos sarīkojumos un veselību stiprinošos izbraukumos, tā paildzinot savu dzīvības laiku. Praktiskos dzīves pienākumos pamācīti bērni mājas atstās kā derīgi sabiedrības locekļi, ar izglītību, kas daudz augstāka par to, ko agrā bērnībā var iegūt slēgtās skolas telpās, kad ne prāts; ne miesa nav pietiekoši stipri lielas piepūles izturēšanai. (22)

Dažos gadījumos būtu labāk, ja bērniem būtu mazāk darba skolās un vairāk pienākumu mājās. Vairāk par visu tos vajadzētu mācīt būt apdomīgiem un izpalīdzīgiem. Daudzas lietas, ko iemācās no grāmatām, ir mazsvarīgākas par [289] praktiska darba un disciplīnas stundām. (23)

Rūpējieties par veselīgu miegu. — Mātēm vajadzētu ņemt savas meitas līdzi virtuvē un pacietīgi tās pamācīt. Viņu miesas uzbūvei šāds darbs nāks tikai par labu; muskuļi iegūs pienācīgu vingrumu, un, dienai noslēdzoties, domas būs veselīgākas un cēlākas. Viņas varbūt būs nogurušas, bet cik jauka ir atpūta pēc piemērota darba veikšanas. Brīnišķais dabas atjaunošanas līdzeklis — miegs nogurušai miesai dos jaunus spēkus un sagatavos to nākošās dienas pienākumiem. Nelieciet bērniem domāt, ka ir vienalga, vai tie strādā vai nē. Māciet tiem, ka viņu palīdzība ir vajadzīga, ka viņu laikam ir vērtība un ka jūs esat atkarīgi no viņu darba. (24)

Ļaut bērniem uzaugt bezdarbībā ir grēks. Lai viņi vingrina savus muskuļus un locekļus, pat ja tie caur to nogurtu. Ja viņi nepārstrādājas, kā gan nogurums tiem varētu kaitēt vairāk kā jums? Ir liela starpība starp nogurumu un pārgurumu. Bērniem vajadzīga biežāka darba maiņa un atpūtas starplaiki kā pieaugušiem, bet pat pirmajos gados tie var sākt mācīties strādāt, un doma, ka viņi ir kaut kam derīgi, darīs tos laimīgus. Pēc veselīga darba miegs tiem būs ļoti labs, un nākošās dienas darbiem tie piecelsies atspirguši. (25)

Nesakiet: „Mani bērni mani apgrūtina.” — Dažas mātes saka: „Ak bērni, cenšoties man palīdzēt, tikai vēl vairāk mani apgrūtina.” Tā darīja arī mani bērni, bet vai jūs domājat, ka es viņiem liktu to manīt? Slavējiet savus bērnus. Māciet viņiem rindu pēc rindas un mācību pēc mācības. Tas būs labāk par romānu lasīšanu, labāk kā iešana viesos, labāk kā sekošana pasaules modei. (26)

Skats uz mūsu priekšzīmi. — [290] Zināmu laiku Debesu Majestāte un Godības Ķēniņš bija tikai zīdainis Betlemē un varēja pārstāvēt tikai zīdaiņus mātes rokās. Bērnībā Viņš varēja veikt tikai paklausīga bērna darbus, izpildot vecāku vēlēšanos un veicot pienākumus, kas atbilda viņa bērna spējām. Tas ir viss, ko bērni var darīt, un viņus vajadzētu tā audzināt un mācīt, lai tie sekotu Kristus priekšzīmei. Kristus rīkojās tā, ka bija par svētību ģimenei, kurā auga, jo Viņš pakļāvās Saviem vecākiem, un tā darīja misijas darbu Savās mājās. Stāv rakstīts: „Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa.” „Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (27)

Tā ir dārga priekštiesība, ka vecāki un skolotāji var sadarboties, mācot bērnus sekot Kristus priekšzīmei un dzert no Viņa iepriecinošā dzīves stāsta. Pirmie Pestītāja dzīvības gadi bija lietderīgi gadi. Mājās Viņš bija Savas mātes palīgs; veicot sīkos dzīves pienākumus un strādājot pie galdnieka sola, Viņš tikpat patiesi pildīja Savu misiju kā tad, kad uzsāka atklāto kalpošanas darbu. (28)

Savā zemes dzīvē Kristus bija par priekšzīmi visai cilvēku ģimenei, un arī mājās Viņš bija paklausīgs un izpalīdzīgs. Viņš apguva namdara amatu un ar savām rokām strādāja mazajā Nācaretes darbnīcā... Strādājot bērnībā un jaunībā, izveidojās un attīstījās Viņa prāts un miesa. Savus fiziskos spēkus Viņš neizšķieda nevērīgi, bet izlietoja tā, lai saglabātu tos veselus un visos virzienos varētu veikt vispilnīgāko darbu. (29)

1. — Lielā Ārsta pēdās – 394. lpp.
2. — Review and Herald, 1903. g. 23. jūnijs.
3. — Manuskripts 57. lpp., 1897. g.
4. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 20. jūlijs
5. — Manuskripts 128. lpp., 1901. g.
6. — Manuskripts 126. lpp., 1897. g.
7. — Liecības draudzei – 686. lpp.
8. — Liecības draudzei – 687. lpp.
9. — Liecības draudzei – 395. lpp.
10. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 134. 135. lpp.
11. — Review and Herald – 1991. g. 13. septembris.
12. — Laika zīmes, 1901. g. 3. aprīlis.
13. — Vēstule 106. lpp., 1901. g.
14. — Manuskripts 126. lpp., 1903. g.
15. — Manuskripts 27. lpp., 1896. g.
16. — Veselības reformētājs, 1877. g. decembris.
17. — Veselības reformētājs, 1877. g. decembris.
18. — Vectēvi un pravieši – 574. lpp.
19. — Manuskripts 126. lpp., 1897. g.
20. — Audzināšana – 285. lpp.
21. — Liecības jauniešiem – 211. 212. lpp.
22. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 148. lpp.
23. — Manuskripts 126. lpp., 1903. g.
24. — Liecības draudzei I – 395. lpp.
25. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 135. lpp.
26. — Manuskripts 31. lpp., 1901. g.
27. — Laika zīmes, 1984. g. 17. septembris.
28. — Review and Herald, 1909. g. 6. maijs.
29. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 147. lpp.

50. Vecākiem pienākošais gods

Bērna parāds vecākiem. — Bērniem vajadzētu saprast, ka viņi ir parādnieki saviem vecākiem, kas par tiem gādājuši bērnībā un viņus kopuši slimības laikā. Tiem jāsaprot, ka vecāki viņu dēļ daudz pūlējušies, rūpējušies un cietuši. Sevišķi apzinīgie un dievbijīgie vecāki ir darījuši daudz, lai viņu bērni nostātos un pareizā ceļa. Redzot kļūdas bērnos, cik smagas un nospiestas ir bijušas viņu sirdis! Ja bērni, kas radījuši šīs sirdssāpes, redzētu savas rīcības iespaidu, tie noteikti kļūtu padevīgāki. Ja viņi redzētu mātes asaras un dzirdētu viņas lūgšanas, kuras tā savu bērnu labā pienes Dievam, ja viņi dzirdētu mātes klusās sirdi plosošās nopūtas, tad viņu sirds atmaigtu un tie steigšus atzītu savas vainas un lūgtu piedošanu. (1)

Bērni vēlākos gados slavēs vecākus, kas uzticīgi pūlējušies viņu labā un nav ļāvuši tiem nodoties nepareizām domām un ļauniem ieradumiem. (2)

Pavēle, kas saistoša visiem. — „Godā savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs tev dos.” Tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu. Tas ir saistoša bērniem un jauniešiem, cilvēkiem vidējos gados un vecumā. Dzīvē nav tāda laika, kas bērniem varētu atvainot savu vecāku negodāšanu. Šis svinīgais pienākums ir saistošs ikvienam dēlam un ikvienai meitai un ir viens no nosacījumiem, lai tie savu dzīvi varētu turpināt zemē, kuru Kungs dos uzticīgajiem. Tā nav lieta, kuru nebūtu vērts ievērot, bet gan dzīvību skarošs jautājums. Apsolījums ir dots ar paklausības nosacījumu. Ja jūs [293] paklausīsiet, jūs ilgi dzīvosiet zemē, kuru Kungs, jūsu Dievs, jums dos. Ja jūs nepaklausīsiet, tad neturpināsiet savu dzīvi šajā zemē. (3)

Vecākiem ir tiesības uz zināma veida mīlestību un cieņu, kāda nepienākas nevienai citai personai. Pats Dievs, kas viņiem uzlika atbildību par to aizgādībai uzticētajiem bērniem, tā iekārtojis, ka mazo pirmajos dzīvības gados vecāki tiem ir Dieva vietā. Un kas neņem vērā vecāku taisnīgo autoritāti, tas ar to atmet arī Dieva autoritāti. Piektais bauslis prasa, lai bērni ne tikai cienītu savus vecākus, padotos un paklausītu viņiem, bet lai tiem dāvātu arī mīlestību un maigumu, lai atvieglotu viņu rūpes, sargātu viņu labo slavu un vecumā viņus atbalstītu un iepriecinātu. (4)

Dievs nevar piešķirt sekmes tiem, kas rīkojas tieši pretēji visvienkāršākajam un skaidrākajam Viņa Vārdā izteiktajam pienākumam, bērnu pienākumam pret vecākiem... Ja viņi necienī un negodā savus laicīgos vecākus, viņi necienīs un nemīlēs arī savu Radītāju. (5)

Ja bērniem ir neticīgi vecāki un viņu pavēles runā pretī Kristus prasībām, tad, lai arī cik tas būtu sāpīgi, tiem jāpaklausa Dievam un sekas jāuztic Viņam. (6)

Daudzi pārkāpj piekto bausli. — Šajās pēdējās dienās bērni kļuvuši tik slaveni ar savu nepaklausību un godbijības trūkumu, ka Dievs to ir sevišķi uzsvēris, un tā ir zīme, ka gals tuvu. Tas rāda, ka sātans gandrīz pilnīgi valda pār jauniešu prātiem. Daudzi vairs neciena vecumu. (7)

Daudz ir tādu bērnu, kas sakās pazīstam patiesību, bet kas saviem vecākiem nedāvā tiem pienākošos godu un [294] labvēlību, kas parāda pavisam maz mīlestības tēvam un mātei un negodā viņus, pakļaujoties to gribai vai cenšoties atvieglot viņu rūpes. Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, nezina, ko nozīmē „godā savu tēvu un māti”, un tāpēc tikpat maz zināms, ko nozīmē „lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos.” (8)

Šajā dumpīgajā laikmetā bērniem, kas nav saņēmuši pareizus norādījumus un stingru audzināšanu, ir pavisam maza izpratne par saviem pienākumiem pret vecākiem. Bieži gadās, ka jo vairāk vecāki priekš tiem ko dara, jo nepateicīgāki tie ir un jo mazāk viņus cienī. Bērni, kas tika lutināti un visādi aprūpēti, tādu izturēšanos pret sevi gaidīs vienmēr, un, ja viņu cerības nepiepildās, tad tie jūtas vīlušies un kļūst mazdūšīgi. Tāds noskaņojums būs redzams visā viņu dzīvē; viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs atbalstu pie citiem, gaidīdami, ka tie viņiem izdabās un paklausīs. Bet, ja viņiem runās pretī, pat tad, kad tie jau uzauguši par vīriem un sievām, tie domās, ka ar to tiek nodarīta pārestība; un tā viņi mocīdamies iet caur dzīvi, tik tikko spēdami tikt galā paši ar sevi, bieži kurnēdami un skaizdamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta. (9)

Debesīs nav vietas nepateicīgiem bērniem. — Es redzēju, ka sātans aptumšojis jauniešu prātus, ka tie nespēj saprast Dieva Vārda patiesības. Viņu uztveres spējas tā notrulinājušās, ka neievērota paliek svētā apustuļa pamācība: „Bērni, paklausiet saviem vecākiem iekš Kunga, jo tas pieklājas. Godā savu tēvu un māti — šis ir pirmais bauslis, kam ir apsolīšana — lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes (jaunās zemes). „Bērni, esiet paklausīgi vecākiem visās lietās, jo tas Kungam labi patīk.” Bērniem, kas savus vecākus [295] negodā, tiem nepaklausa un neņem vērā viņu padomus un norādījumus, nebūs nekādas daļas uz atjaunotās zemes. Šķīstā, atjaunotā zeme nebūs priekš dumpīgiem, nepaklausīgiem un nepateicīgiem dēliem un meitām. Ja paklausību un padevību viņi neapgūs šeit, tad to nekad neiemācīsies; atpestīto mieru neaptraipīs nepaklausīgi, nesavaldīgi un nepadevīgi bērni. Neviens bauslības pārkāpējs nevar iemantot Debesu valstību. (10)

Mīlestība jāparāda — Es esmu redzējusi bērnus, kuriem, šķiet, nav nekādu labu vēlošu jūtu pret saviem vecākiem, neviena mīļa un iepriecinoša vārda, kas tiem pienāktos un kurus viņi prastu novērtēt; bet cilvēkam, kuru tie vērtē augstāk par citiem, viņi bagātīgi dāvā mīļus un glāstošus vārdus. Vai tas ir tā, kā Dievs to vēlētos? Nē, nē. Visus saules starus, visu mīlestības un labvēlības siltumu dāvājiet ģimenes lokam. Tēvs un māte pratīs novērtēt šīs mazās uzmanības, kuras jūs viņiem varat dāvāt. Jūsu pūles atvieglot nastas un apspiest ikkatru īgnu un nepacietīgu vārdu, rādīs, ka jūs neesat neapdomīgi bērni un ka jūs vērtējat mīlestību un gādību, kas jums tika dāvāta bezpalīdzīgajos bērnības gados. (11)

Bērni, jums ir nepieciešama mātes mīlestība, vai arī jūs justos pavisam nelaimīgi. Bet vai arī tas nav pareizi, ka bērni mīl savus vecākus un šo mīlestību atklāj mīļā skatā, patīkamos vārdos un priecīgā, sirsnīgā sadarbībā, palīdzot tēvam ārpus mājas un mātei mājā? (12)

Darbi tiek uzlūkoti it kā Jēzum darīti. — Ja jūs esat patiesi atgriezti, ja esat Jēzus bērni, tad jūs godāsiet savus vecākus; [296] jūs ne tikai darīsiet, ko viņi jums teiks, bet vērosiet arī iespējas tiem palīdzēt. To darot, jūs strādāsiet priekš Jēzus. Visus šos uzmanības parādīšanas un aprūpes darbus Viņš uzskatīs kā Viņam darītus. Tas ir vissvarīgākais misijas darbs veids; un, kas uzticīgi pildīs šos mazos ikdienas pienākumus, tie iegūs dārgus piedzīvojumus. (13)

1. — Liecības draudzei I – 395. 396. lpp.
2. — Laika zīmes, 1888. g. 13. jūlijs.
3. — Liecības draudzei II – 80. 81. lpp.
4. — Vectēvi un pravieši – 308. lpp.
5. — Liecības draudzei III – 232. lpp.
6. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
7. — Liecības draudzei I – 217. 218. lpp.
8. — Liecības jauniešiem – 331. lpp.
9. — Liecības draudzei I – 392. 393. lpp.
10. — Liecības draudzei I – 497. 498. lpp.
11. — Jaunatnes instruktors, 1886. g. 21. aprīlis.
12. — Manuskripts 129. lpp., 1898. g.
13. — Jaunatnes instruktors, 1884. g. 30. janvāris.

51. Padoms bērniem

Agri meklējiet Dievu. — Bērniem un jauniešiem agri vajadzētu sākt meklēt Dievu; jo agrie ieradumi un iespaidi bieži vien spēcīgi ietekmēs visu tālāko dzīvi un raksturu. Tāpēc jauniešiem, kas vēlas līdzināties Samuēlam, Jānim un īpaši Kristum, jābūt uzticīgiem vismazākās lietās, novēršoties no biedriem, kuru plāni ir ļauni un kas domā, ka viņu dzīvei šajā pasaulē jāsastāv vienīgi no izpriecām un savtīgiem apmierinājumiem. Neievēroti paliek daudzi mazi mājas dzīves pienākumi, it kā tiem nebūtu nekādas nozīmes; bet, ja novārtā atstāj mazas lietas, tad novārtā tiks atstāti arī lielāki pienākumi. Jūs vēlaties būt pilnīgi vīri un pilnīgas sievas, ar šķīstiem, veseliem un cēliem raksturiem. Šo darbu sāciet jau mājās; ķerieties pie mazajiem pienākumiem un pildiet tos precīzi un pamatīgi. Kad Kungs redzēs, ka esiet uzticīgi vismazākās lietās, Viņš uzticēs jums atbildību par lielākām. Pie sevis veidošanas strādājiet uzmanīgi un rūpīgi un vērojiet, kādus materiālus jūs izmantojiet. Raksturs, kuru jūs tagad veidojat, paliks jums arī mūžībā.

Atdodiet Jēzum savas domas, savu sirdi un savu labvēlību; strādājiet, kā strādāja Kristus, apzinīgi pildot mājas dzīves pienākumus, veicot mazus pašaizliedzības un laipnības darbus, čakli izmantojot acumirkļus, rūpīgi sargājoties no niecīgiem grēkiem un mācoties no sirds pateikties par mazām svētībām, tad beidzot arī par jums tiks dota tāda pat liecība kā par Jāni un Samuēlu un, īpaši, kā par Kristu: ”Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (1)

„Dod Man savu sirdi.” — Kungs saka jauniešiem: „Mans dēls, dod Man savu sirdi.” Pasaules Glābējs priecājas, ja bērni un jaunieši Viņam atdod [298] savas sirdis. Ļoti daudzi bērni būs uzticīgi Dievam, jo viņi staigā gaismā, kā Kristus ir gaismā. Viņi iemīlēs Kungu Jēzu un priecāsies izpatikt Viņam. Saņemot rājienus, tie nekļūs nepacietīgi, bet tēvu un māti iepriecinās ar savu laipnību un pacietību, gatavi darīt visu, ko vien spēj, lai palīdzētu nest ikdienas dzīves nastas. Cauri bērnībai un jaunībai tie uzaugs par uzticīgiem mūsu Kunga mācekļiem. (2)

Jāizvēlas personīgi. — Esiet nomodā un lūdziet, un iegūstiet personīgus piedzīvojumus Dieva lietās. Vecāki var jūs mācīt, viņi var mēģināt ievadīt jūsu kājas drošās tekās, bet pārmainīt jūsu sirdi viņi nevar. Savu sirdi jums jānodod Jēzum un jāstaigā dārgajā patiesības gaismā, kuru Viņš jums devis. Uzticīgi pildiet savus pienākumus mājas dzīvē, un ar Dieva žēlastību jūs varat aizsniegt pilnību, kādu Kristus vēlas, lai bērns paliekot Viņā sasniegtu. Tas, ka jūsu vecāki ievēro Sabatu un paklausa patiesībai, vēl nenodrošinās jūsu izglābšanos. Ja arī Noā, Ījabs un Daniēls būtu šai zemē, „tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Kungs Dievs, tie neizglābs ne dēlus, ne meitas; caur savu taisnību tie izglābs tikai savas dvēseles”.

Jau bērnībā un jaunībā jūs varat iegūt pieredzi Dieva darbā. Dariet visu, ko jūs zināt, ka tas ir labi un pareizi. Esiet paklausīgi saviem vecākiem. Uzklausiet viņu padomus; jo, ja viņi mīl un bīstas Dievu, tad uz tiem tiks uzlikta atbildība pamācīt, disciplinēt un sagatavot jūs nemirstīgai dzīvei. Ar pateicību pieņemiet palīdzību, kuru tie vēlas jums sniegt, un ieprieciniet viņu sirdis, [299] līksmi pakļaujoties viņu gudrāka sprieduma vārdiem. Tādā veidā jūs godāsiet vecākus, godāsiet Dievu un kļūsiet par svētību visiem, ar ko jums būs jāsatiekas. (3)

Cīnieties, bērni; atcerieties, ka katra uzvara jūs pacels pāri jūsu ienaidniekam. (4)

Bērniem jālūdz sev palīdzība. — Bērniem jāizlūdzas žēlastība, lai varētu pretoties kārdināšanām, kas tiem uzbruks — kārdinājumiem iet pašiem savus ceļus un baudīt savus savtīgos priekus. Ja tie lūgs Kristu palīdzēt tiem viņu dzīves darbā būt taisnīgiem, laipniem, paklausīgiem un pildīt savus pienākumus ģimenes lokā, tad Kungs uzklausīs viņu sirds lūgšanu. (5)

Jēzus vēlas, lai bērni un jaunieši nāktu pie Viņa tādā pat paļāvībā, kā tie iet pie saviem vecākiem. Kā bērni izsalkumā lūdz no savas mātes vai tēva maizi, tā Kungs vēlas, lai jūs lūgtu no Viņa jums nepieciešamās lietas...

Jēzus pazīst bērnu vajadzības un ar prieku uzklausa viņu lūgšanas. Lai bērni no savām domām izslēdz pasauli un visu, kas viņu prātu varētu šķirt no Dieva; un lai staigā tā, it kā viņi atrastos vieni ar Dievu, it kā Dieva skats redzētu visu, kas paslēpts sirdī, un lasītu viņu dvēseles ilgas, un tie brīvi varētu sarunāties ar Dievu...

Un tad, bērni, lūdziet Dievu, lai Viņš padara to, ko jūs paši priekš sevis nespējiet darīt. Izstāstiet visu Jēzum. Atklājiet viņiem savas sirds noslēpumus; jo Viņa skats pārmeklē dvēseles visdziļākās un apslēptākās vietas, un Viņš lasa jūsu domas kā atvērtu grāmatu. Kad jūs lūdziet to, kas vajadzīgs jūsu dvēseles labklājībai, tad ticiet, ka dabūsiet, un jums tas tiks dots. (6) [300]

Priecīgi pildiet mājas pienākumus. — Bērniem un jauniešiem vajadzētu būt misionāriem savās ģimenēs, veicot to, kas vajadzīgs un kas kādam katrā ziņā būtu jāpadara... Uzticīgi pildot mazos pienākumus, kas var likties mazsvarīgi, jūs varat pierādīt, ka jums ir patiess misijas gars. Tieši šī vēlēšanās pildīt sīkos jūsu ceļā esošos pienākumus, ar ko tiek atslogota pārmocītā māte, rāda, ka jūs esat cienīgi pildīt lielākas atbildības. Jūs nedomājat, ka trauku mazgāšana ir patīkams darbs, tomēr jūs nevēlētos, ka jums liegtu ēst ēdienus, kurus pasniedz šajos traukos. Vai jūs domājat, ka mātei šis darbs ir patīkamāks? Vai vēlaties savai rūpju nomāktai mātei atstāt to, kas jums liekas nepatīkams, lai jūs pašas tajā laikā varētu tēlot augstdzimušas dāmas? Ir jāslauka istabas, jānovāc un jāiztīra paklāji, kā arī jāsakārto telpas; ja jūs nepildāt šos mazos pienākumus, vai tas ir pareizi ilgoties pēc lielākas atbildības? Vai esat ievērojušas, cik reizes mātei vajadzēja uzņemties šos mazos mājas darbus, kad jūs sevi aizbildinājāt ar nepieciešamību steigties uz skolu vai arī tikai papriecāties? (7)

Daudzi bērni pilda savus mājas pienākumus, it kā tie būtu nepatīkami uzdevumi, un šī nepatika skaidri lasāma viņu sejās. Viņi atrod kļūdas, kurn un neko nedara labprātīgi. Kristus tā nerīkojās; tas ir sātana gars, un, ja jūs to kopsiet, tad kļūsiet līdzīgi viņam. Jūs paši jutīsieties nelaimīgi un darīsiet nelaimīgus visus ap jums esošos cilvēkus. Nebēdājieties, ka jums tik daudz jāstrādā un tik maz laika paliek izpriecām, bet dariet visu apdomīgi un rūpīgi. Izlietojiet savu laiku kādā lietderīgā darbā, un jūs ar to aizvērsiet durvis sātana kārdināšanām. Atcerieties, ka Jēzus nedzīvoja, lai izpatiktu Sev, un jums jābūt Viņam līdzīgiem. Uzskatiet šo jautājumu par vienu no reliģijas [301] pamatlikumiem un lūdziet Jēzu, lai Viņš jums palīdz. Vingrinoties šajā virzienā, jūs sagatavosieties nastu nešanai Dieva darbā, jo jau mājas dzīvē būsiet pieraduši visu darīt rūpīgi. Jūs atstāsiet labu iespaidu uz citiem un varbūt mantosiet tos Kristus darbam. (8)

Sagādājiet mātei pārmaiņu un atpūtu. — Mīlošai mātei ir grūti spiest savus bērnus tai palīdzēt, ja viņa redz, ka tie pie darba neiet ar sirdi un ir gatavi meklēt visvisādus iebildumus, lai tikai atbrīvotos no nepatīkamiem pienākumiem. Bērni un jaunieši, Kristus vēro jūs, un vai lai Viņš redz, ka jūs nepildat to darbu, kuru Viņš uzticējis jūsu rokām? Ja vēlaties būt derīgi, tad izmantojiet izdevības. Jūsu pirmais pienākums ir palīdzēt mātei, kas jūsu labā ir tik daudz darījusi. Uzņemieties viņas nastas, sagādājiet viņai patīkamas atpūtas dienas; jo viņai nav bijis daudz brīvdienu, un arī pārmaiņu dzīvē ir bijis pavisam maz. Jūs esat prasījuši sev tiesības visādi priecāties un uzjautrināties, bet tagad jums pienācis laiks ienest ģimenē saules starus. Ķerieties pie sava pienākuma, sāciet strādāt! Ar pašaizliedzīgu nodošanos sagādājiet mātei atpūtu un iepriecu. (9)

Dieva atalgojums mūsdienu Daniēliem. — Tagad vajadzīgi vīri, kas līdzīgi Daniēlam kaut ko darītu un kaut ko uzdrošinātos. Šodien pasaulē ir vajadzīga šķīsta sirds un stipra, bezbailīga roka. Dievs cilvēkam paredzējis pastāvīgu augšanu; ik dienas tam jāaizsniedz arvien augstāka attīstības pakāpe. Viņš palīdzēs, ja mēs paši centīsimies sev palīdzēt. Mūsu cerība uz laimīgu dzīvi divās pasaulēs atkarājas no mūsu spēju attīstības vienā...

Mīļie jaunieši, Dievs jūs aicina darīt darbu, kuru jūs ar Viņa žēlastību varat veikt. Nododiet savas miesas „par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu [302] prātīgā kalpošana Dievam”. Stāviet stipri savā no Dieva saņemtajā vīrišķībā un sievišķībā. Parādiet skaidrību gaumē, ēstkārē un visos ieradumos, ko varētu pielīdzināt Daniēla skaidrībai. Tad Dievs jūs atalgos ar savaldību, skaidru izpratni, nebojātu spriedumu un asām uztveres spējām. Mūsdienu jaunieši, kas stingri un nesvārstīgi turas pie pamatlikumiem, tiks aplaimoti ar veselu miesu, prātu un dvēseli. (10)

Sāciet tagad izpirkt pagātni. — Jaunieši, jūs jau tagad izšķiriet savu mūžīgo likteni, un es gribu jūs aicināt ievērot bausli, kuram Dievs pievienojis šādu apsolījumu: „Lai tu ilgi dzīvo tai zemē, kuru Kungs, tavs Dievs, tev dos.” Bērni, vai jūs vēlaties dzīvot mūžīgi? Tad cieniet un godājiet savus vecākus. Neievainojiet un neapbēdiniet viņu sirdis, un nelieciet tiem pavadīt bezmiega naktis, bēdājoties un baiļojoties par jūsu dzīves veidu. Ja esat grēkojuši, neparādot viņiem mīlestību un paklausību, tad tagad sāciet izpirkt pagātni. Jūs nedrīkstat atļauties rīkoties citādi; jo tas jums nozīmētu zaudēt mūžību. (11)

1. — Jaunatnes instruktors, 1886. g. 3. novembris.
2. — Liecības jauniešiem – 333. lpp.
3. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 17. augusts.
4. — Manuskripts 19. lpp., 1887. g.
5. — Review and Herald, 1896. g. 17. novembris.
6. — Jaunatnes instruktors, 1892. g. 7. jūlijs.
7. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 2. marts.
8. — Jaunatnes instruktors, 1884. g. 30. janvāris.
9. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 2. marts.
10. — Jaunatnes instruktors, 1903. g. 9. jūlijs.
11. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 22. jūnijs. [303]

Ģimenes dzīves standarti

52. Mājas dzīves vadīšana

Vadošais pamatlikums vecākiem. — Daudzi cilvēki šajā pasaulē mīl lietas, kas pašas par sevi var būt labas, bet viņi ar tām jūtas pilnīgi apmierināti un nemaz nemeklē lielākas un augstākas vērtības, kuras Kristus vēlas tiem dot. Mums nav jācenšas rupjā kārtā viņiem atņemt to, kas tiem mīļš. Atklājiet viņiem patiesības skaistumu un tās vērtību. Vadiet viņus, lai tie raudzītos uz Kristu un Viņa piemīlīgumu; tad tie paši novērsīsies no visa, kas tiektos atraut Kunga labvēlību. Šis ir tas pamatlikums pēc kura vecākiem vajadzētu vadīties savu bērnu audzināšanas darbā. Ar savu izturēšanās veidu pret mazajiem jūs Kristus žēlastības vadībā varat veidot viņu raksturus mūžīgai dzīvei. (1)

Tēviem un mātēm visu dzīvi vajadzētu domāt par to, lai viņu bērnu raksturi kļūtu tik pilnīgi, cik pilnīgus tos var izveidot cilvēcīgās pūles kopā ar dievišķo palīdzību. Šo darbu visā tā svarīgumā un atbildīgumā tie ir uzņēmušies līdz ar bērnu ievešanu pasaulē. (2)

Mājas dzīves vadīšanai nepieciešami noteikumi. — Ikkatrā kristīgā mājā vajadzētu būt skaidri izteiktiem noteikumiem; un vecākiem savos vārdos un savstarpējā izturēšanās veidā vajadzētu sniegt bērniem dzīvu un vērtīgu priekšzīmi tam, kādus viņi vēlas redzēt savus bērnus... Māciet bērnus un jauniešus cienīt pašiem sevi, būt uzticīgiem Dievam, uzticīgiem pamatlikumiem; māciet tiem cienīt Dieva baušļus un tiem paklausīt. Tad šie pamatlikumi kļūs par viņu dzīves noteicējiem un atklāsies satiksmē ar citiem. (3) [306]

Jāpaklausa Bībeles pamatlikumiem. — Ir nepieciešama pastāvīga modrība, lai netiktu pārkāpti pamatlikumi, kas ielikti ģimenes dzīves pamatā. Kungs vēlas, lai ģimenes virs zemes būtu Debesu ģimenes simbols. Un ja pareizi tiek vadītas laicīgās ģimenes, tad tas pats Gara svētījošais iespaids tiks ienests draudzes dzīvē. (4)

Vecākiem pašiem jābūt atgrieztiem, un viņiem jāzina, ko nozīmē kā maziem bērniem paklausīt Dieva prātam, darot savas domas padevīgas Jēzus Kristus gribai, un tikai tad tie varēs pārstāvēt to pārvaldības sistēmu, kādai saskaņā ar Dieva nodomu vajadzētu būt ģimenē. (5)

Dievs Pats lika pamatus ģimenes attiecībām. Viņa Vārds ir vienīgais drošais vadonis bērnu audzināšanas darbā. Cilvēcīgā filozofija nav atklājusi neko vairāk par to, ko zina Dievs, nedz izdomājusi gudrāku plānu rīcībai ar bērniem par to, kuru devis mūsu Kungs. Kas var vēl labāk izprast bērnu vajadzības par viņu Radītāju? Kas var būt vairāk ieinteresēts viņu labklājībā par To, Kas viņus atpirka ar Savām asinīm? Ja Dieva Vārdu rūpīgāk pētītu un uzticīgāk tam paklausītu, tad mazāk būtu dvēseles moku par bezdievīgo bērnu nepareizo dzīvi. (6)

Cieniet bērnu tiesības. — Atcerieties, ka arī bērniem ir tiesības, kuras jācienī. (7)

Bērniem ir savas prasības, kuras vecākiem vajadzētu atcerēties un cienīt. Viņiem ir tiesības uz tādu izglītību un audzināšanu, kas tos darītu par derīgiem, cienītiem un mīlētiem sabiedrības locekļiem šeit un morāli tos sagatavotu šķīstajai un svētajai sabiedrībai nākošajā dzīvē. Jauniešus vajadzētu mācīt, ka viņu tagadējā un arī nākošā labklājība lielā mērā atkarīga no tiem ieradumiem, kādus viņi izveidos bērnībā un jaunībā. Viņiem agri vajadzētu [307] pierast pakļauties, aizliegt sevi un rūpēties par citu laimi. Viņus vajadzētu mācīt nepārsteigties, savaldīt dusmīgus vārdus, pastāvīgi būt laipniem, pieklājīgiem un apdomīgiem. (8)

Vecākiem, kurus apmānījusi viltota labvēlība. — Viltota pieķeršanās, lēta mīlestības parādīšana jau sen iet kopā ar jums. Aplikt roku ap kaklu ir viegli; tomēr jums nevajadzētu atbalstīt tādu mīlestības parādīšanu, ja par tās patieso vērtību neliecina pilnīga paklausība. Lutinoša izturēšanās un Dieva prasību neievērošana no jūsu puses ir vispatiesākā nežēlība. Jūs atbalstāt un atvainojat nepaklausību, sakot: „Mans zēns mani mīl.” Tāda mīlestība ir lēta un pieviļoša. Tā vispār nav mīlestība. Mīlestība, patiesā mīlestība, kas jākopj ģimenē ir vērtīga tāpēc, ka tās realitāti apliecina paklausība...

Ja mīlat savu bērnu dvēseles, tad pieradiniet tos pie kārtības. Bet daudzie skūpsti un mīlestību apliecinošas zīmes ir padarījušas aklas jūsu acis, un jūsu bērni to labi zina. Lai ir mazāk šo ārējo apkampšanās un skūpstīšanās izrāžu, bet vairāk iedziļinieties lietas būtībā un parādiet, kādai jābūt bērnu patiesai mīlestība. Atsakieties no šīm izrādēm kā no viltus un krāpšanas, ja aiz tām nestāv paklausība un jūsu pavēļu cienīšana. (9)

Neparādiet ne aklu mīlestību, ne arī nepienācīgu bardzību. — Kā mums nav jānododas aklai mīlestībai, tā pat mums nav jābūt arī nepienācīgi bargiem. Ar varu bērnus Kungam pievest nevar. Viņi ir vadāmi, bet ne dzenami ”manas avis dzird Manu balsi, un Es tās pazīstu, un viņas seko Man.” Tie ir Kristus vārdi. Viņš nesaka: „Manas avis dzird Manu balsi un tiek spiestas iet pa paklausības teku.” Bērnu audzināšanā jāparāda mīlestība. Vecākiem nekad nevajadzētu [308] sāpināt bērnus ar skarbu izturēšanos un nesaprātīgām prasībām. Skarbums iedzen dvēseles sātana tīklos.

Autoritātes un mīlestības kopējais iespaids ļaus ģimenes grožus turēt stingri un laipni. Domājot tikai par Dieva godu un par to, ko mūsu bērni Viņam parādā, mēs tiksim pasargātu no vaļīgas rīcības un ļauna atbalstīšanas. (11)

Paklausībai nav vajadzīgs skarbums. — Lai neviens nedomā,... ka skarbums un bardzība ir vajadzīgi paklausības panākšanai. Es esmu redzējusi ļoti ietekmīgu ģimenes pārvaldīšanu bez skarba vārda vai skata. Esmu bijusi citās ģimenēs, kur pastāvīgi skanēja autoritatīvā tonī izteiktas pavēles, skarbi rājieni un kur bērnus bieži barga sodīja. Pirmajā gadījumā bērni rīkojās tāpat kā vecāki un reti izteica kādu vārdu skarbā tonī. Arī otrā gadījumā bērni atdarināja vecāku priekšzīmi; no rīta līdz vakaram tur bija dzirdamas vārdu cīņas, apsūdzības un strīdi. (12)

Ir jāsavalda baidoši vārdi kas rada bailes un izdzen no dvēseles mīlestību. Gudrs, iejūtīgs un dievbijīgs tēvs mājā ienesīs nevis verdziskas bailes, bet gan mīlestības elementus. Ja paši dzersim dzīvības ūdeni, tad arī avots mūsos izverdīs saldu ūdeni, bet ne rūgtu. (13)

Skarbi vārdi raksturā ievelk rūgtas līnijas un ievaino bērnu sirdis, pie kam šīs brūces reizēm ir grūti dziedināmas. Bērni ir ļoti jūtīgi pret vismazāko netaisnību, un, tās ietekmēti, daži zaudēs cerību un drosmi un vairs neņems vērā ne skaļā, dusmīgā balsī izteiktas pavēles, ne arī soda piedraudējumus. (14)

Briesmas slēpjas pārāk bargā mazu lietu kritizēšanā. Pārāk barga kritika, pārāk stingri noteikumi skubina [309] atmest visus likumus; tā audzināti bērni vēlāk tādu pašu necieņu parādīs arī pret Kristus likumiem. (15)

Nepieciešama mērena stingrība un mierīga vadība. — Bērnu daba ir jūtīga un mīloša. Viņus var viegli iepriecināt un viegli padarīt nelaimīgus. Ar maigu un tajā pat laikā stingru audzināšanu, kas izpaustos mīļos vārdos un laipnos vārdos, mātes var piesaistīt bērnus savām sirdīm. Parādīt bardzību un būt pret bērniem pārāk prasošiem ir liela kļūda. Katrā ģimenē noteiktas kārtības uzturēšanai vajadzīga vienveidīga stingrība un kaislību neiespaidota uzraudzība. Izsakiet savas domas klusu un mierīgi, rīkojieties apdomīgi un visu teikto bez svārstīšanās izvediet dzīvē.

Jums atmaksāties mīlestības parādīšana attiecībās ar bērniem. Neatgrūžiet tos, ja jūs neinteresē viņu bērnišķīgās rotaļas, viņu bēdas un prieki. Jūsu piere, lai nekad nesavelkas grumbās, un skarbs vārds lai nekad neizlaužas pār jūsu lūpām. Visus tādus vārdus Dievs uzraksta Savā pārskatu grāmatā. (16)

Ar biedēšanu un ierobežošanu vien nepietiek. — Mīļie brāļi, jūs kā draudzes pienākumu pret bērniem un jauniešiem esat pildījuši nevērīgi. Pakļaujot viņus noteikumiem un ierobežojumiem, jums ļoti vajadzētu censties rādīt tiem jūsu Kristum līdzīgā rakstura pusi, bet ne sātanisko. Bērniem vajadzīga pastāvīga aprūpe un maiga mīlestība. Saistiet tos pie savām sirdīm un iepazīstiniet viņu tikpat daudz ar Dieva mīlestību, kā ar Dieva bijību. Tēvi un mātes nevalda pār savu garu un tāpēc nav derīgi citu audzināšanai un uzraudzīšanai. No jums neprasa bērnus tikai ierobežot un brīdināt; jums tie jāmāca darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt ar Dievu. (17)

Padoms stipras gribas bērna mātei. — Tavs bērns nepieder tev: tu ar viņu nedrīksti rīkoties, kā tev iepatīkas, jo viņa pieder [310] Kungam. Nepārtraukti viņu uzraugi; pamāci, ka tā pieder Dievam. Tā audzināta viņa kļūs par svētību visiem ap viņu esošiem cilvēkiem. Tomēr būs vajadzīgas skaidras un asas izšķiršanas spējas, lai jūs varētu apspiest viņas tieksmi valdīt pār jums abiem, darīt savu prātu un iet savus ceļus, un rīkoties, kā pašai patīk. (18)

Vienmērīga, nepārtraukta vadība. — Es esmu redzējusi daudzas ģimenes, kas aiziet bojā tāpēc, ka ģimenes galva viens pat ir pārmērīgi centies vadīt visu dzīvi, kur, apspriežoties un saskaņojoties ar citiem, viss būtu ritējis gludi un harmoniski. (19)

Nepastāvība un nosvērtība ģimenes pārvaldīšanā izraisa daudz nelaimju un tiešām ir tikpat slikta, kā kad nebūtu nekādas pārvaldes. Daudzreiz tiek jautāts: Kāpēc ticīgu vecāku bērni tik bieži ir stūrgalvīgi, izaicinoši un dumpīgi? Iemesls slēpjas mājas audzināšanā. Pārāk bieži ģimenes pārvaldē vecāki paši nav vienprātīgi. (20)

Untumaina pārvaldīšana — vienā reizē stingri turot grožus un otrā atļaujot to, kas tika nosodīts — bērnam nozīmē bojā eju. (21)

Likumi kā vecākiem, tā bērniem. — Dievs ir mūsu likumu devējs un mūsu Ķēniņš; Viņa noteikumiem jāpakļaujas arī vecākiem. Šie likumi aizliedz visāda veida spaidus no vecāku puses un visāda veida nepaklausību no bērnu puses. Kungs ir bagāts mīlošā laipnībā, žēlastībā un pacietībā. Viņa likumi ir svēti, taisni un labi, un tiem jāpaklausa kā vecākiem, tā bērniem. Noteikumi, kas kārto vecāku un bērnu dzīvi, nāk no bezgalīgi mīlošas sirds, un Dieva svētība dusēs uz vecākiem, kas Viņa likumiem pakļaus savu mājas dzīvi, un uz bērniem, kas tiem paklausīs. Visur jābūt jūtamam žēlastības un taisnības kopējam iespaidam. „Žēlastība un patiesība sastopas, taisnība un miers skūpstās”. Tādai audzināšanai pakļauta ģimene staigās pa Kunga ceļiem, lai darītu tiesu un taisnību. (22)

1. — Manuskripts 4. lpp., 1893. g.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati – 67. lpp.
3. — Vēstule 74. lpp., 1896. g.
4. — Manuskripts 80. lpp., 1898. g.
5. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
6. — Laika zīmes, 1881. g. 24. novembris.
7. —Vēstule 47-a, 1886. g.
8. — Kristīgās audzināšanas pamati – 67. lpp.
9. — Vēstule 52. lpp., 1886. g.
10. — Review and Herald, 1901. g. 29. janvāris.
11. — Manuskripts 24. lpp., 1887. g.
12. — Laika zīmes, 1886. g. 11. marts.
13. — Vēstule 8-a, 1896. g.
14. — Liecības draudzei III – 532. lpp.
15. — Manuskripts 7. lpp., 1899. g.
16. — Liecības draudzei III – 532. lpp.
17. — Liecības draudzei IV – 621. lpp.
18. — Vēstule 69. lpp., 1896. g.
19. — Liecības draudzei IV – 127. lpp.
20. — Laika zīmes, 1882. g. 9. februāris.
21. — Vēstule 69. lpp., 1896. g.
22. — Manuskripts 133. lpp., 1898. g.

53. Vienota fronte

Jāsadala pārvaldes atbildība. — Tēvam un mātei vienprātīgi un ar lūgšanām jāuzņemas nopietnā atbildība pareizi vadīt savus bērnus. (1)

Vecākiem vienprātīgi jādarbojas kopā. Nedrīkst būt nekāda šķelšanās. Tomēr daudzi tēvi un mātes strādā viens otram pretī, un šāda nepareiza audzināšana samaitā bērnus...Reizēm gadās, ka viens no vecākiem ir pārāk iecietīgs un otrs bargs. Šāda nesaskaņa strādā pretī labiem panākumiem viņu bērnu raksturu veidošanā. Dzīvi nedrīkst reformēt ar skarbu varu, bet tajā pat laikā nedrīkst parādīt arī kaut kādu vāju iecietību. Mātei nav jācenšas slēpt no tēva bērnu kļūdas, kā arī viņa nedrīkst pasludināt bērnus darīt to, ko tēvs viņiem aizliedzis. Savu bērnu sirdīs mātei nevajadzētu iesēt nevienu šaubu sēklu attiecībā uz tēva pārvaldības saprātīgumu. Ar savu rīcību viņai nevajadzētu mazināt tēva darba iespaidu. (2)

Ja starp tēvu un māti nav saskaņas, ja viens strādā, cenšoties iznīcināt otra iespaidu, tad viņu ģimene nonāks demoralizētā stāvoklī, un ne tēvs, ne māte nemantos cieņu un uzticību, kas ļoti vajadzīgas pareizai ģimenes pārvaldībai... Bērni ātri uztver visu, kas saistās ar ģimenē valdošajiem likumiem un noteikumiem, sevišķi, ja tie ierobežo viņu rīcības brīvību. (3) [313]

Savu bērnu stingrā audzināšanā tēvam un mātei jābūt vienprātīgiem; katram jānes sava atbildības daļa, atzīstot, ka Dievs viņiem uzlicis pienākumu audzināt savus bērnus tā, lai, cik vien tas iespējams, nodrošinātu tiem labu fizisko veselību un pareizi izveidotu raksturu. (4)

Kā bērni var tikt pamācīti uz viltu. — Dažas mīlošas mātes pacieš bērnu netaisnību, kuru viņos nevajadzētu ciest ne mirkli. Dažreiz bērna netaisnā rīcība tiek slēpta no tēva. Mātes bērniem dāvina apģērba gabalus, kā arī apmierina dažas citas iegribas, paskaidrojot, ka tēvam par to nekas nav jāzina, jo viņš par šīm lietām izteiks pārmetumus.

Tādā veidā bērniem iespaidīgi māca viltu. Kad tēvs atklāj šīs nepareizības, tiek atrasta aizbildināšanās un pateikta tikai puse patiesības. Māte nav atklāta. Viņa neņem vērā, kā to vajadzētu darīt, ka tēvs līdzīgi viņai rūpējas par bērniem un ka viņu nedrīkst turēt neziņā par nepareizībām un ļaunām iegribām, kas bērnos jālabo, kamēr tie vēl jauni. Daudz kas tiek noslēpts. Bērni redz, ka vecāki nav vienprātīgi, un tam ir sava ietekme. Viņi, jau mazi būdami, iesāk krāpt, slēpt un kā tēvam, tā mātei atstāstīt notikušo savādākā gaismā, nekā tas patiesībā bijis. Pārspīlēšana kļūst par ieradumu, un rupji meli tiek atstāstīti, neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus.

Šīs nepareizības sākās tad, kad māte dažas lietas noslēpa no tēva, kas tāpat ir ieinteresēts bērnu rakstura veidošanā kā viņa. Par visu vajadzētu brīvi apspriesties ar tēvu. Viņam vajadzētu atklāt visu. Bet pretēja rīcība, slēpjot bērnu nepareizības, viņos izraisa tieksmi [314] mānīties un būt nepatiesiem un negodīgiem. (5)

Kristīgiem vecākiem vienmēr jāturas pie stingra pamatlikuma, ka bērnu audzināšanā tiem jābūt vienprātīgiem. Daži vecāki šeit kļūdas — viņi nav vienoti. Dažreiz kļūda ir tēva pusē, tomēr biežāk maldās māte. Mīloša māte izlutina savus bērnus. Darbs bieži tēvu aizsauc no mājas un no bērnu sabiedrības. Tad virsroku ņem mātes iespaids. Viņas priekšzīmei bērnu raksturu veidošanā ir liels spēks. (6)

Bērnus mulsina nesaskaņas vecāku starpā. — Ģimenes uzņēmumā jāvalda pareizai organizācijai. Tēvam un mātei kopīgi jāpārdomā savi atbildīgie uzdevumi, un, kad tie ir skaidri izprasti, katram jāveic savs darbs. Nedrīkst būt nekādu nesaskaņu. Tēvam un mātei bērnu klātbūtnē nekad nevajadzētu kritizēt vienam otra plānus un spriedumus.

Ja mātei nav piedzīvojumu Dieva atzīšanā, tad viņai vajadzētu meklēt sakarību starp cēloņiem un sekām, sargoties no tādiem audzināšanas paņēmieniem, kas vēl vairāk apgrūtinātu tēva darbu bērnu izglābšanas labā. Visu vajadzētu pakārtot dzīves vissvarīgākajam jautājumam: vai es eju Kunga norādīto ceļu? (7)

Ja vecāku starpā nav vienprātības, tad lai viņi neiet pie saviem bērniem, līdz ir panākta saprašanās. (8)

Pārāk bieži vecāki ģimenes pārvaldīšanas jautājumos nav vienprātīgi. Tēvs, kas reti ir kopā ar bērniem un nepazīst viņu īpatnības un temperamentu, ir skarbs un bargs. Viņš nesavaldās un bērnus pārmāca dusmās. Bērni to redz, un [315] pakļāvības vietā viņi par sodu sadusmojas. Māte reizēm pacieš tādus pārkāpumus, kurus citā brīdī gatava bargi nosodīt. Bērni nekad nezina, kas viņus sagaida, un tiek kārdināti izmēģināt, cik daudz pārkāpumu viņi var izdarīt un palikt nesodīti. Tā tiek iesēta ļauna sēkla, kas uzdīgst un nes augļus.(9)

Ja vecāki stingras audzināšanas darbā ir vienprātīgi, tad bērni zinās, kas no viņiem tiek prasīts. Ja tēvs ar vārdiem vai skatienu rāda, ka viņš neatzīst mātes sodus; ja viņš domā, ka māte ir bijusi par stingru un ka viņam ar lutinošu izturēšanos jāizlīdzina nodarītā pārestība, tad bērns tiks pilnīgi sabojāts. Viņš ātri sapratīs, ka var rīkoties kā viņam patīk. Vecāki, kas tā grēko pret saviem bērniem, ir atbildīgi par viņu dvēseļu bojā eju. (10)

Eņģeļi ar ārkārtīgu interesi vēro ikkatru ģimeni, lai redzētu, kā pret bērniem izturas vecāki, audzinātāji un draugi. Kādas gan dīvainības un nepareizības viņiem jāredz ģimenēs, kur audzināšanas darbā tēva un mātes uzskati dalās! Tēva un mātes balss tonis, viņu skati, viņu vārdi — viss rāda, ka bērnu audzināšanā viņiem nav vienprātības. Tēvs nopeļ māti un ar to liek arī bērniem necienīgi raudzīties uz mātes maigo un saudzīgo izturēšanos pret mazākajiem. Māte domā, ka viņa spiesta bērniem parādīt lielāku mīlestību, apmierināt viņu iegribas un tos pat lutināt, jo, pēc viņas domām, tēvs rīkojas pārāk nesaudzīgi un nepacietīgi, un tai jāizlīdzina tēva bargās izturēšanās iespaids. (11)

Vajadzīgs daudz lūgšanu un veselīgu pārdomu. — Savstarpēja labvēlība un mīlestība nevar būt ilgstoša pat ģimenes lokā, ja griba un tieksmes netiek saskaņotas ar Dieva gribu. Visas spējas un iegribas jāsaskaņo ar Jēzus Kristus rakstura [316] īpašībām. Ja tēvs un māte, mīlot un bīstoties Dievu, kopīgi rūpēsies, lai viņiem ģimenē būtu autoritāte, tad tie redzēs, ka būs vajadzīgs daudz lūgšanu un daudz veselīgu pārdomu. Ja tie meklēs Dievu, viņu acis atvērsies, lai redzētu Debesu sūtņus, kas, atbildot uz ticības lūgšanu, vienmēr tos sargās. Viņi pārvarēs sava rakstura vājās vietas un ies pretī pilnībai. (12)

Sirdīm jābūt vienotām ar mīlestības saiti. — Tēvi un mātes, sasaistiet savas sirdis visciešākā un iepriecinošākā sadraudzībā. Neatšķirieties viens no otra, bet savienojieties arvien ciešāk; tad jūs būsiet sagatavoti ar mīlestības saiti piesaistīt sev arī bērnu sirdis. (13)

Turpiniet sēt sēklu šim laikam un mūžībai. Visas Debesis vēro kristīgo vecāku pūles. (14)

1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 127. lpp.
2. — Review and Herald, 1897. g. 30. marts.
3. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
4. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. aprīlis.
5. — Liecības draudzei I – 156. 157. lpp.
6. — Liecības draudzei I – 156. lpp.
7. — Manuskripts 79. lpp., 1901. g.
8. — Review and Herald, 1897. g. 30. marts.
9. — Laika zīmes, 1886. g. 11. marts.
10. — Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs.
11. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
12. — Manuskripts 36. lpp., 1899. g.
13. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.
14. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.

54. Reliģiskā dzīve ģimenē

Ģimenes reliģijas definējums. — Ģimenes reliģiju sastāda bērnu audzināšanas darbs Kunga pamācību ietvaros. Ar Kristus mācībām jāiepazīstina un jāstiprina ikkatrs ģimenes loceklis un rūpīgi jāapsargā ikviena dvēsele, lai sātans to nepiekrāptu un neaizviltu prom no Kristus. Šis mērķis jāaizsniedz ikvienai ģimenei, stingri apņemoties nepadoties un nekļūt mazdūšīgiem. Ja vecāki uzticīgi un čakli pamāca savus bērnus un audzina tos, domājot vienīgi par Dieva godu, tad viņi sadarbojas ar Dievu un Dievs ar viņiem, glābjot bērnus, par kuriem mira Kristus. (1)

Reliģiskās pamācības ir daudz svarīgākas par parastajām pamācībām. Tās sevī ietver lūgšanas kopā ar bērniem un viņu pamācīšanu, kā tuvoties Jēzum un izteikt visas savas vajadzības. Tas arī nozīmē, ka jums ar savu dzīvi jārāda, ka Jēzus jums ir viss un ka Viņa mīlestība dara jūs pacietīgus, laipnus, visu panesošus un tomēr stingrus pavēļu došanā pēc sevis, kā to darīja Ābraāms. (2)

Kā jūs izturaties ģimenes lokā, tieši tā par jums tiek ierakstīts Debesu grāmatās. Kas vēlas būt svēts Debesīs, tam vispirms jākļūst svētam pašam savā ģimenē. Ja tēvi un mātes ir patiesi kristieši ģimenē, tad viņi būs arī labi draudzes locekļi, kas tāpat spēs kārtot draudzes un sabiedrības lietas kā savas ģimenes jautājumus. Vecāki, lai jūsu reliģija nav tikai ticības apliecība, bet lai tā kļūst par dzīvu realitāti. (3)

Reliģijai jābūt ģimenes audzināšanas sastāvdaļai. — Ģimenes reliģija briesmīgā kārtā ir atstāta novārtā. Vīri un sievas daudz interesējas par ārējo misijas darbu. Viņi bagātīgi ziedo tam līdzekļus un tā cenšas apmierināt savu sirdsapziņu, domādami, ka ziedojumi Dieva lietai izpirks viņu nolaidību, neparādot ģimenē pareizu priekšzīmi. Tomēr ģimene ir viņu īpašais darba lauks, un Dievs nepieņems nekādu atvainošanos par šī lauka atstāšanu novārtā. (4)

Ģimenēs, kur reliģija ir praktiska, tiek paveikts daudz laba. Tāda reliģija liks vecākiem darīt tieši to darbu, kuru Dievs tiem nozīmējis, lai tas tiktu padarīts ģimenē. Bērni tiks uzaudzināti Kunga pamācībās un Viņa bijībā. (5)

Iemesls, kāpēc šī laika jaunatne nav noskaņota reliģiskāk, slēpjas tās nepareizā audzināšanā. Bērni netiek patiesi mīlēti, ja tiem atļauj nodoties savām iegribām vai ja nepaklausību vecāku likumiem atstāj nesodītu. Kurp koku liec, turp tas tiecas augt. (6)

Ja gribam, lai reliģija ietekmē sabiedrību, tad tai vispirms jāietekmē ģimenes loks. Ja bērni jau mājās būs audzināti mīlēt un bīties Dievu, tad, izejot pasaulē, tie būs sagatavoti uzaudzināt Dievam arī savas ģimenes, un tā patiesības pamatlikumi tiks iedēstīti sabiedrībā, un tie lielā mērā iespaidos pasauli. Reliģiju nedrīkst atšķirt no ģimenes audzināšanas darba. (7)

Vispirms jābūt reliģijai ģimenē un tad draudzē. — Draudzes labklājības pamati tiek likti ģimenē. Tur valdošais iespaids tiek ienests arī draudzē; tāpēc draudzes pienākumu pildīšana vispirms jāiesāk ģimenē. (8) [319]

Ja mums būs labas reliģiskas ģimenes, tad mums būs arī labas reliģiskas sapulces. Neļaujiet ienaidniekam ielauzties ģimenes cietoksnī. Novēliet savu ģimeni Dievam un tad runājiet un uzvedieties mājās kā kristieši. Esiet mājās laipni, pacietīgi un visu panesoši, zinādami, ka jūs tā pildāt audzināšanas uzdevumus. Ikkatra māte ir skolotāja, un ikkatrai mātei jābūt arī skolniecei Kristus skolā, lai zinātu kā mācīt, lai spētu pareizi veidot savu bērnu raksturu. (9)

Kur trūkst ģimenes reliģijas, tur ticības apliecībai nav nekādas vērtības... Daudzi paši sevi pieviļ, domādami, ka raksturs tiks pārveidots līdz ar Kristus atnākšanu, tomēr Viņam parādoties, nenotiks nekāda siržu atgriešanās. Mūsu rakstura trūkumi jānožēlo jau šeit, un ar Kristus žēlastību tie jāpārvar, kamēr vēl ir pārbaudes laiks. Šī ir tā vieta, kurā mums jākļūst derīgiem Debesu ģimenei. (10)

Mājas reliģija ir ļoti vajadzīga, un te mums jālieto pareiza rakstura vārdi, vai arī mūsu liecībai draudzē nebūs nekādas nozīmes. Ja jūs savās mājās neparādīsiet lēnprātību, laipnību un pieklājību, tad jūsu reliģija būs veltīga. Ja būtu vairāk īstas reliģijas mājās, tad arī draudzei būtu vairāk spēka. (11)

Reliģisku pamācību atlikšana ir briesmīga kļūda. — Tā ir visbriesmīgākā lieta, ja ļaujam bērniem uzaugt bez Dieva atzīšanas. (12)

Vecāki pielaiž visbriesmīgāko kļūdu, ja savus bērnus reliģiski nepamāca un neaudzina, domādami, ka viņi tāpat nākotnē visu sapratīs un, kļūstot vecākiem, paši no sevis sāks interesēties par reliģiju. Vai jūs, vecāki, nespējat saprast, ka, ja sirdīs neiesēsiet dārgās patiesības, mīlestības un Debesīm raksturīgo īpašību sēklas, tad sātans sirds zemi apsēs ar nezālēm? (13) [320]

Pārāk bieži bērniem atļauj uzaugt bez reliģiskām pamācībām, jo vecāki domā, ka viņi ir vēl par jauniem, lai tiem uzlikti kristīgus pienākumus... Jautājums par bērnu reliģiskajiem pienākumiem bez kavēšanās jāizšķir, kamēr viņi vēl ir ģimenes locekļi. (14)

Vecāki saviem bērniem stāv Dieva vietā, lai, stingri un pilnīgi valdot pār sevi, pateiktu, kas tiem jādara un kas nav jādara. Visas laipnībā un savaldībā to labā pieliktās pūles attīstīs viņu raksturos stingrības un apņēmības elementus... Šī jautājuma savlaicīga nokārtošana ir tēva un mātes tiešais pienākums, lai bērns par Sabata pārkāpšanu, reliģisko sapulču neapmeklēšanu un nepiedalīšanos ģimenes lūgšanās domātu tikpat maz kā par zagšanu. Aizsargbarjera lūgšanās jāuzceļ pašiem ar savām rokām. (15)

Jau ar pirmajiem gadiem jāiesāk un nepārtraukti jāturpina gudrs audzināšanas darbs, vadot bērnus arvien tuvāk Kristum. Ar mūžīgām patiesībām bērni jāiepazīstina tad, kad viņu sirdis ir visuzņēmīgākās. Vecākiem vajadzētu atcerēties, ka viņi dzīvo, runā un darbojas Dieva klātbūtnē. (16)

Vecāki, kādu ceļu jūs esat izvēlējušies? Vai jūs rīkojaties saskaņā ar domu, ka reliģiskajās lietās jūsu bērniem jābūt brīviem no jebkāda ierobežojuma? Vai bērnības un jaunības laikā jūs viņus atstāsiet bez padoma, pamācībām un brīdinājumiem? Vai jūs viņiem atļausiet rīkoties, kā tiem pašiem patīk? Ja tā, tad jūs neizpildīsiet jums no Dieva uzliktos pienākumus. (17)

Piemērojiet pamācības bērna vecumam. — Līdzko mazie ir spējīgi saprast, vecākiem vajadzētu tiem pastāstīt Jēzus dzīves stāstu, lai viņi varētu baudīt dārgo patiesību par Betlemes bērnu. Ieaudziniet bērnu sirdīs vienkāršas dievbijības jūtas, kas [321] piemērotas viņu gadiem un spējām. Nesiet savus bērnus lūgšanā pie Jēzus, jo Viņš tiem sagādājis iespēju iemācīties reliģiju, tāpat kā viņi no atsevišķiem vārdiem mācās veidot valodu. (18)

Pat pavisam mazi bērni ir spējīgi uzņemt dievišķus iespaidus. Kungs par šiem bērniem īpaši rūpējas, un kad tie uzaug Kunga pamācību un pavēļu rāmjos, tad tie vecākiem kļūst par palīgiem, bet ne par kavēkļiem. (19)

Vecāki kopīgi veido un uztur ģimenē spēcīgu reliģisku iespaidu. — Tēvam un mātei jārūpējas, lai ģimenē valdītu reliģisks iespaids. (20)

Lai māte neuzkrauj sev tik daudz rūpju, ka vairs neatliek laiks, ko veltīt savas ģimenes garīgajām vajadzībām. Lai vecāki savā darbā meklē Dieva vadību. Viņa priekšā uz ceļiem tie iegūs patiesu izpratni saviem lielajiem un atbildīgajiem uzdevumiem un pienākumiem, un tur viņi savus bērnus var uzticēt Tam, Kas nekad nekļūdīsies pamācībās un padomos...

Ģimenes tēvam nevajadzētu atstāt mātei visas rūpes par garīgo pamācību pasniegšanu. Tēvam un mātei jāveic liels darbs, un abiem vajadzētu pildīt savu īpašo pienākumu, sagatavojot bērnus tiesas dienas lielajai pārbaudei. (21)

Vecāki, savā reliģiskajā dzīvē iekļaujiet arī bērnus. Apskaujiet viņus ar savām ticības rokām un nododiet tos Kristum. Neatļaujiet nekam jūs atraut no atbildīgā pareizas audzināšanas pienākuma, nepametiet viņus, aizraujoties ar kādām laicīgām interesēm. Nekad neļaujiet jūsu kristīgajai dzīvei atšķirt tos no jums. Kopā ar viņiem ejiet pie Kunga; pamāciet tos, lai viņi pilnīgi iepazīstas ar dievišķo patiesību. Lai viņi draudzējas ar tiem, kas mīl Dievu. Vadiet tos pie Dieva tautas kā bērnus, kuriem [322] jūs cenšaties palīdzēt izveidot mūžībai derīgus raksturus. (22)

Reliģija ģimenē — ko gan tā nespēj paveikt! Tā padarīs tieši to darbu, kuru Dievs vēlas redzēt paveiktu katrā mājā. Bērni tiks uzaudzināti Kunga pamācību un brīdinājumu ietvaros; uzaudziniet, ne lai dievinātu sabiedrību, bet lai kļūtu par Kunga ģimenes locekļiem. (23)

Bērni vēro, vai vecāku dzīve atbilst viņu ticībai. — Uz jauniešu prātiem viss atstāj zināmu iespaidu. Tiek novērota seja, savu ietekmi atstāj balss, un viņi pilnīgi atdarinās jūsu uzvešanos. Satraukti un īgni tēvi un mātes savem bērniem sniedz mācību, ko viņi vēlāk tā nožēlos, ka būtu gatavi atdot visu pasauli, ja tā tiem piederētu, lai tikai bērni spētu aizmirst šos iespaidus. Bērniem vecāku dzīvē jāredz pilnīga saskaņa ar ticību. Vedot pareizu, ticības apliecībai atbilstošu dzīvi un sevi savaldot, vecāki zināmā mērā var veidot savu bērnu raksturus. (24)

Dievs godā ģimeni, kurā valda pareiza kārtība. — Tēvi un mātes, kas savā mājā pirmo vietu piešķir Dievam, kas saviem bērniem māca, ka Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, pagodina Dievu eņģeļu un cilvēku priekšā, jo viņi pasaulei parāda labi nokārtotu un pareizi disciplinētu ģimeni, kas nesaceļas pret Dievu, bet mīl Kungu un Viņam paklausa. Tādās mājās Kristus nav svešinieks. Viņa Vārds, iekļauts ģimenes lokā, tiek godāts un slavēts. Eņģeļiem patīk uzturēties mājās, kurās augstākais pavēlnieks ir Dievs un kur bērnus māca godāt reliģiju, Bībeli un savu Radītāju. Šādas ģimenes var pretendēt uz apsolījumu: „Kas Mani godā, tos Es godāšu.”

Kā Kristus var ienākt ģimenē. — Ja Kristus ir sirdī, tad Viņš tiek ievests arī ģimenes lokā. Tēvs un māte saprot, cik svarīgi dzīves gaitās paklausīt Svētajam Garam, un tad Debesu eņģeļi, kas tiem kalpo, kas kļūst par pestīšanas mantiniekiem, palīdzēs vecākiem kā ģimenes skolotāji, audzinot un sagatavojot tos viņu bērnu pamācīšanas darbam. Mājās ir iespējams izveidot mazu draudzi, kas vēlēsies godāt un slavēt savu Glābēju. (26)

Dariet reliģiju pievilcīgu. — Padariet kristīgo dzīvi pievilcīgu. Runājiet par zemi, kurā Kristus sekotāji atradīs sev paliekošu mājvietu. Ja jūs tā rīkosities, Dievs vadīs jūsu bērnus visā patiesībā, iededzinot viņos ilgas kļūt derīgiem priekš dzīvokļiem, kurus Kristus aizgājis sagatavot tiem, kas Viņu mīl. (27)

Vecāki nedrīkst spiest savus bērnus piesavināties formas reliģiju, bet tiem pievilcīgā gaismā jāparāda mūžīgie pamatlikumi. (28)

Ar savu līksmību, kristīgu laipnību, maigumu un līdzjūtību ieintresētību vecākiem Kristus reliģija jāpadara pievilcīga; tomēr, prasot cieņu un paklausību, viņiem jābūt stingriem. Bērna prātā stipri jānopamato pareizie pamatlikumi. (29)

Mums jauniešiem jānorāda uz iemesliem, kas skubina izšķirties par pareizu rīcību. Ar sudrabu un zeltu te nepietiek. Atklāsim viņiem Kristus mīlestību, žēlastību un Viņa brīnišķo laipnību, Viņa Vārda vērtību un uzvarētāju prieku. Pūloties tādā veidā, jūs padarīsiet darbu, kas nezudīs visā mūžībā. (30)

Kāpēc daži vecāki piedzīvo neveiksmi. — Daži vecāki, kaut arī sevi sauc par ticīgiem, pastāvīgi nemāca savus bērnus paklausīt un kalpot Dievam, nenorāda tiem, ka ērtības, izpriecas vai tieksmes nedrīkst kavēt paklausību Viņa prasībām. [324] „Kunga bijāšana ir gudrības iesākums.” Šo patiesību vajadzētu ieaust visā dzīvē un raksturā. Viņu prātos vajadzētu iespiest pareizu izpratni par Dievu, mācot tiem pazīt Kristu, Kas mira, lai mēs tiktu glābti. (31)

Vecāki, jūs varbūt domāsiet, ka nav laika, kad to visu padarīt, tomēr jums jāņem laiks sava darba veikšanai ģimenēs, citādi sātans izmantos šo nolaidību. Atsakieties no visāda, kas jūs kavē padarīt šo darbu, un uzaudziniet bērnus saskaņā ar Kunga norādījumiem. Atsakieties no jebkuras laicīgas lietas, samierinieties ar taupīgu dzīvi, ierobežojiet savas vajadzības, bet Kristus dēļ nepalieciet reliģiskā ziņā nesagatavoti paši un neatstājiet tādā stāvoklī arī bērnus. (32)

Katrs ģimenes loceklis jānodod Dievam. — Pavēles, kuras Mozus deva par Passā mielastu, ir ļoti svarīgas, un tās attiecas uz vecākiem un bērniem arī šajā pasaules laikmetā. — ...

Tēvam vajadzēja rīkoties kā mājas priesterim, un, ja tēvs bija miris, tad dzīvajam vecākajam dēlam vajadzēja izpildīt šo svinīgo durvju stenderu apslacīšanu ar asinīm. Tas simbolizē darbu, kas jāveic katrā ģimenē. Vecākiem mājās jāsapulcina savi bērni un jānorāda tiem uz Kristu kā uz Passā Jēru. Tēvam katrs mājas cilvēks jānodod Dievam un jāpadara darbs, ko attēlo Passā mielasts. Šo svinīgo pienākumu ir bīstami atstāt citu rokām. (33)

Lai kristīgie vecāki apņemas būt uzticīgi Dievam, un lai viņi sapulcina mājās savus bērnus un notriepj durvju stenderes ar asinīm, rādot, ka vienīgi Kristus var [325] pasargāt un glābt, lai eņģelis postītājs aizietu garām mīļajam ģimenes lokam. Lai pasaule redz, ka mājās darbojas kaut kas vairāk par cilvēcīgo iespaidu vien. Lai vecāki uztur dzīvu savienību ar Dievu, lai viņi stingri nostājas Kristus pusē un ar Viņa žēlastību lai parāda, cik daudz laba var paveikt vecāku starpniecības darbs. (34)

1. — Manuskripts 24-b, 1894. g.
2. — Vēstule 8-a, 1896. g.
3. — Manuskripts 53. lpp., bez datuma.
4. — Laika zīmes, 1899. g. 23. augusts.
5. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
6. — Liecības draudzei II – 701. lpp.
7. — Laika zīmes, 1886. g. 8. aprīlis.
8. — Laika zīmes, 1893. g. 1. septembris.
9. — Manuskripts 70. lpp., bez datuma.
10. — Laika zīmes, 1892. g. 14. novembris.
11. — Liecības jauniešiem – 327. lpp.
12. — Laika zīmes, 1894. g. 23. aprīlis.
13. — Laika zīmes, 1912. g. g-6. augusts.
14. — Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis.
15. — Manuskripts 119. lpp., 1899. g.
16. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
17. — Review and Herald, 1894. g. 13. marts.
18. — Laika zīmes, 1912. g. 27. augusts.
19. — Laika zīmes, 1912. g. 13. aprīlis.
20. — Manuskripts 47. lpp., 1908. g.
21. — Vēstule 90. lpp., 1911. g.
22. — Manuskripts 7. lpp., 1899. g.
23. — Laika zīmes, 1912. g. 23. aprīlis.
24. — Liecības draudzei IV – 621. lpp.
25. — Liecības draudzei V – 424. lpp.
26. — Manuskripts 102. lpp., 1901. g.
27. — Review and Herald, 1901. g. 29. janvāris.
28. — Laika zīmes, 1912. g. 27. augusts.
29. — Review and Herald, 1899. g. 29. jūnijs.
30. — Manuskripts 93. lpp., 1909. g.
31. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūnijs.
32. — Manuskripts 12. lpp., 1898. g.
33. — Review and Herald, 1895. g. 21. maijs.
34. — Review and Herald, 1895. g. 19. februāris. [326]

55. Tikumības standarts

Sātans cenšas izpostīt laulības iestādījumu. — Tas bija labi pārdomāts sātana plāns (pirms plūdu laikmetā) laulības iestādījuma izpostīšanai, attiecīgās pienākuma izjūtas vājināšanai un tā svētuma noniecināšanai, jo nevienā citā veidā viņš nebūtu varējis iespaidīgāk iznīcināt Dieva līdzību cilvēkā un atvērt durvis ciešanām un netikumībai. (1)

Sātans ļoti labi pazīst cilvēka sirds uzbūvi. Viņš pazīst katra rakstura vājās vietas, kur tas visvieglāk ievainojams, jo viņš to ar velnišķu dedzību ir mācījies gadu tūkstošiem ilgi. Un nākošajās paaudzēs, lai nogāztu visstiprākos vīrus, valdniekus Izraēlā, viņš izmantoja tās pašas kārdināšanas, kuras bija devušas tādus panākumus Baal-Peorā. Visos gadsimtos atrodamas raksturu drupas, kur piedzīvoja bojā eju, saduroties ar juteklisko baudu klintīm. (2)

Traģēdija Izraēlā. — Izlaidība bija tas noziegums, kas izsauca Dieva sodības pār Izraēlu. Sieviešu nekaunība dvēseļu savaldzināšanā neizbeidzās Baāl-Peorā. Neskatoties uz sodu, kas piemeklēja grēciniekus Izraēlā, tas pats noziegums tika atkārtots vēl daudz reizes. Sātans strādāja visiem spēkiem, lai panāktu pilnīgu Izraēla bojā eju. (3)

Ebreju izlaidīgā dzīve pie viņiem panāca to, ko nespēja visi tautu uzbrukumi un Bileāma burvestības. Viņi tika atšķirti no sava Dieva. Viņu Sargs un Sedzējs atkāpās no tiem. Dievs kļuva par viņu ienaidnieku. Izlaidībā bija vainīgi tika daudzi valdnieki un ļaudis, ka tā kļuva par nācijas grēku, jo Dievs dusmoja uz visu draudzi. (4)

Vēsture atkārtosies. — Tuvojoties zemes vēstures noslēgumam, sātans tādā pat veidā strādās ar visiem saviem spēkiem un ar tām pašām kārdināšanām, ar kurām viņš kārdināja seno Izraēlu tieši pirms ieiešanas Apsolītajā zemē. Viņš izliks cilpas tiem, kas sevi sauc par Dieva baušļu turētājiem un kas gandrīz jau atrodas uz Debesu Kanaānas robežas. Viņš līdz pēdējai iespējai sasprindzinās savus spēkus, lai savaldzinātu dvēseles un pārvarētu Dieva atzīstošos ļaudis viņu visvājākajās vietās. Kas zemākās kaislības nav pakļāvuši būtnes augstākajiem spēkiem, kas savām domām ļāvuši plūst šo kaislību apmierināšanas virzienā, tos sātans ar savām kārdināšanām ir apņēmies iznīcināt — apgānīt viņu dvēseles ar izlaidīgu dzīvi. Viņš sevišķi netiecas pēc zemākiem un mazsvarīgākiem mērķiem, tomēr savas cilpas izliek ar visu cilvēku palīdzību, kurus var izmantot kā savus darba rīkus citu savaldzināšanai vai paskubināšanai atļauties to, ko Dieva bauslība nosoda. Un atbildīgās vietās stāvoši vīri, kas māca Dieva likumu prasības, no kuru lūpām daudzkārt atskanējuši pierādījumi, aizstāvot Viņa likumus, un kuriem sātans ir jau vairākkārtīgi uzbrucis — pret tādiem viņš izies ar savu ellišķo spēku un ar saviem darba rīkiem, lai pārvarētu tos viņu rakstura vājajās vietās, zinādams, ka tas, kas izdara pārkāpumu vienā punktā, ir vainīgs visos. Tā viņš iegūs pārvaldību pār visu cilvēku. Bojā ejā tiek ierauts prāts, dvēsele, miesa un sirdsapziņa... Ja tas ir patiesības vēstnesis un viņam bijusi liela gaisma vai arī ja Kungs viņu izlietojis kā īpašu strādnieku patiesības lietā, cik liels tad būs sātana triumfs! Kā viņš līksmosies! Cik ļoti apkaunots būs Dievs! (5) [328]

Netikumības vairošanās mūsdienās. — Man rādīja briesmīgu pasaules stāvokļa ainu. Visur valda netikumība. Izvirtība ir šī laikmeta īpašs grēks. Nekad netikumība nav cēlusi uz augšu savu kroplo galvu tik pašapzinīgi un droši kā tagad. Liekas, ka ļaudis ir apstulbuši un tikumības un patiesas dievbijības cienītāji gandrīz zaudē drosmi, redzot netikumības nekaunīgo pārdrošību, spēku un postošo iespaidu. Valdošais ļaunums neaprobežojas ar neticīgajiem un smējējiem vien. Gribētos kaut tā būtu, bet tā nav. Vainīgi ir arī vīri un sievas, kas sevi sauc par Kristus reliģijas piekritējiem. Pat daži, kas sakās gaidām Kristus atnākšanu, nav šim notikumam vairāk sagatavojušies par pašu sātanu. Viņi sevi neattīra no visas aptraipīšanās. Viņi tik ilgi kalpojuši savām kārībām, ka viņu domas jau dabīgi ir netīras (nešķīstas) un iztēle samaitāta. Pievērst viņu domas šķīstām un svētām lietām ir tikpat neiespējami, kā likt Niagāras ūdeņiem traukties pa kritumu uz augšu... Katram kristietim vajadzēs mācīties savaldīt savas kaislības un pakļauties pamatlikumiem. Ja viņš to nedara, tad nav cienīgs saukties par kristieti. (6)

Visur valda slimīgs sentimentālisms. Precēti vīri pieņem uzmanības parādīšanu no precētām vai neprecētām sievietēm; arī sievietes liekas savaldzinātas un pazaudē prātu, garīgas izšķiršanas un veselīgas sprieduma spējas; viņas dara tieši to, ko Dieva Vārds nosoda, tieši to, ko nosoda arī Dieva Gara liecības. Viņu priekšā atrodas skaidri izteikti brīdinājumi un rājieni, tomēr tās iet tieši pa to pašu ceļu, kur iepriekš jau ir gājušas citas. Liekas, ka viņas aizrāvušās ar kādu ārkārtīgi valdzinošu spēli. Sātans tās vada, lai viņas iznīcinātu pašas sevi, apdraudētu Dieva lietu, no jauna sistu krustā Dieva Dēlu un atklāti Viņu apkaunotu. (7) [329]

Nezināšana, izpriecu kāre un grēcīgi ieradumi, kas samaitā dvēseli, miesu un garu, piepilda pasauli ar morālu spitālību; nāvējošs netikumības drudzis aizdzen postā tūkstošus un desmit tūkstošus. Ko darīt, lai glābtu mūsu jauniešus? Mēs varam pavisam maz, tomēr Dievs vēl dzīvo un valda, un Viņš var darīt daudz. (8)

Dieva ļaudīm jāstāv kā pretstatam pasaulei. — Vaļības, kuras atļaujas šinī samaitātajā laikmetā, nav priekšzīme Kristus sekotājiem. Šī visur piekoptā familiaritāte nedrīkst pastāvēt starp kristiešiem, kas gatavojas nemirstībai. Ja baudkāre, apgānīšanās, laulības pārkāpšana, noziegumi un slepkavības ir dienas kārtība tiem, kas nepazīst patiesību un atsakās pakļauties Dieva Vārda pamatlikumiem, cik svarīgi tad, lai tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, kas cieši vienoti ar Kristu un eņģeļiem, parādītu viņiem labāku un cēlāku ceļu. Cik svarīgi, lai tie ar savu skaidrību un tikumību nostātos krasā pretstatā ļaudīm, kurus pārvalda dzīvnieciskas kaislības! (9)

Briesmas pieaugs. — Šajā izvirtušajā laikmetā būs daudz tādu, kas kļuvuši tik akli pret grēka grēcīgumu, ka izvēlēsies izlaidīgu dzīvi tāpēc, ka tā atbilst sirds dabīgām un samaitātajām tieksmēm. Kur viņiem vajadzēja skatīties Dieva likumu spogulī un saskaņot savas sirdis un raksturu ar Dieva standartu, tie sātana starpniekiem savās sirdīs atļauj pacelt viņa standartu. Samaitāti cilvēki domā, ka vieglāk ir nepareizi izskaidrot Rakstus, lai rastu atbalstu savai noziedzīgai rīcībai, nekā atsacīties no savas samaitātības un grēka un būt skaidriem sirdī un dzīvē.

Šāda rakstura cilvēku ir vairāk, kā daudzi to domā, un, tuvojoties laika galam, viņu skaits vēl palielināsies. (10) [330]

Kad cilvēku pārvalda sātana valdzinošā vara, tad Dievs ir aizmirsts un cildināts tiek cilvēks, kuru pilda samaitāti nodomi. Šīs pieviltās dvēseles kā tikumam slepeni nododas netikumībai. Tas ir īpašs savaldzināšanas veids... Maldu mācībām un izvirtībai vienmēr ir kaut kāds valdzinošs spēks. Prāts tā tiek apmāts, ka nespēj vairs saprātīgi spriest, un iedomu tēli liek tam novirzīties no skaidrības priekšstatiem. Garīgais skats kļūst miglains; un ļaudis, kas līdz tam bija morāli neaptraipīti, samulst šo sātana aģentu viltīgās gudrības priekšā, kas gan paši sevi sauc par gaismas vēstnešiem. Šiem aģentiem spēku dod tieši krāpnieciskais darbs. Ja viņi droši izietu uz priekšu un tuvotos atklāti, tad tie bez kavēšanās tiktu atgrūsti; bet viņi vispirms cenšas iegūt līdzjūtību un uzticību, izlikdamies par svētiem, uzupurīgiem Dieva vīriem. Un tad kā īpaši sātana vēstneši tie sāk savu viltīgi gudro darbu, cenšoties izskaidrot, ka Dieva baušļi vairs nav spēkā, lai tādā veidā novērstu dvēseles no taisnības tekas. (11)

Kā vīriem, tā sievām jāstāv savās vietās un bezvainīgi jādzīvo. — Ne jau vienā acumirklī vīra vai sievas domas atstāj šķīstumu un svētumu, lai nodotos samaitātībai, izvirtībai un noziegumiem. Ir vajadzīgs laiks, lai cilvēcīgais pārveidotos dievišķā vai arī lai Dieva līdzībā radītas būtnes pagrimtu līdz dzīvnieku vai sātana līmenim. Mēs tiekam pārveidoti caur uzlūkošanu. Kaut veidots sava Radītāja līdzībā, cilvēks savu prātu tomēr var audzināt tā, ka grēks, kas tam kādreiz riebās, kļūst patīkams. Pārstājot lūgt un būt modram, viņš izbeidz apsargāt cietoksni — sirdi un sāk nodoties grēkam un noziegumiem. Domas kļūst zemākas, un nav iespējams tās pacelt no samaitātā stāvokļa, tāpēc ka tās pieradušas kalpināt tikumiskos un intelektuālos spēkus, pakļaujot tos zemiskām kaislībām. [331] Nepārtraukti ir jācīnās pret miesas prātu, un šai cīņā mums vajadzīga palīdzība, ko sniedz Dieva žēlastības skaidrojošā ietekme, kas virzīs augšup garu un radinās domas pie šķīstām un svētām lietām. (12)

Nav nekādas drošības ne jaunam, ne vecam, ja tas pie katra soļa neizjūt vajadzību meklēt Dievu un Viņa padomu. Tikai tie, kas uzturēs ciešu savienību ar Kungu, iemācīsies vērtēt cilvēkus, kā Viņš to vērtē, cienīt šķīsto, labo, pazemīgo un lēnprātīgo. Sirdī jāatrodas tādiem tās sargiem, kādi bija Jāzepam. Tad kārdinājumi atteikties no godīguma tiks atvairīti ar apņēmīgu lēmumu: „Kā lai es daru tik lielu ļaunumu un grēkoju pret Dievu?” Visspēcīgākās kārdināšanas nav nekāds atvainojums grēkam. Lai arī kāds spiediens tiktu izdarīts pret jums, grēks tomēr ir jūsu pašu izšķiršanās rezultāts. Grūtību iemesls ir cilvēka neatjaunotā sirds. (13)

Vai, redzot šī laika briesmas, mēs kā Dieva baušļus turoši ļaudis neizraidīsim no sava vidus visus grēkus, visu netaisnību un visu pretošanos Dieva norādījumiem? Vai patiesību apliecinošās sievietes stingri nesargās sevi, lai nedotu ne vismazāko pamudinājumu neatļautai tuvībai? Viņas var aizvērt durvis daudzām kārdināšanām ar stingru atturību un pienācīgu uzvedību. (14)

Sievietēm jāizceļas ar sevišķi pareizu uzvedību. — Es rakstu ar nospiestu sirdi, jo šī laikmeta sievietes, kā precētās, tā neprecētās, pārāk bieži nav tik atturīgas, kādām tām vajadzētu būt. Viņas tieši cenšas izpatikt vīriešiem. Viņas kā precētus, tā neprecētus vīriešus iedrošina parādīt tām uzmanību, un, kam būs vāji morālie spēki, tas tiks savaldzināts. Tāda izturēšanās, ja to atļaujas, notrulina tikumības izjūtu un aptumšo prātu, tā kā noziegums vairs nemaz neliekas grēcīgs. Pamostas domas, kādas nerodas, [332] ja sieviete stāvētu savā vietā un uzvedībā būtu skaidra un atturīga. Viņai pašai varbūt nav nekādu pretlikumīgu nolūku vai motīvu, bet viņa ir iedrošinājusi vīriešus, kas tiek kārdināti un kam vajadzīga visa palīdzība, kādu vien tie var saņemt no ļaudīm, ar kuriem saietas. Ar apdomīgu izturēšanos, atturību, neatļaujoties nekādas vaļības, nepieņemot nepienācīgu uzmanības parādīšanu un saglabājot augstu tikumīgu toni un vajadzīgo cieņu, varētu novērst daudz grēku. (15)

Es jau ilgāku laiku esmu vēlējusies runāt ar savām māsām un tām teikt, ka saskaņā ar to, ko Kungam ir paticis man laiku pa laikam rādīt, viņu vidū tiek pielaistas lielas kļūdas. Viņas rūpīgi neizvairās no visa, kas liekas ļauns. Viņas nav sevišķi piesardzīgas savā izturēšanās veidā, kādām vajadzētu būt sievietēm, kas sevi sauc par dievbijīgām. Vārdi viņām nav tik rūpīgi izmeklēti, kādus vajadzētu lietot sievietēm, kas saņēmušas Dieva žēlastību. Viņas pārāk brīvi izturas pret brāļiem. Tās kavējas to tuvumā, tiecas pēc viņiem un liekas, ka vēlētos iekļauties to pulkā. Tām ļoti patīk uzmanības parādīšana no brāļu puses.

Saskaņā ar gaismu, ko Kungs man ir devis, mūsu māsām vajadzētu izturēties pavisam savādāk. Viņām vajadzētu būt atturīgām un ne tik izaicinošām, izkopjot kautrīgumu un apdomību. Kā brāļi, tā māsas, kad sanāk kopā, nododas pārāk vieglprātīgām sarunām. Sievietes, kas sevi sauc par dievbijīgām, daudz niekojas, jokojas un smejas. Tas ir nepiedienīgi un apbēdina Dieva Garu. Šāda izturēšanās atklāj kristīgas smalkjūtības trūkumu. Tā nenopamato dvēseli Dievā, bet gan rada tumsu; tā tiek aizdzīti skaidrie, šķīstie Debesu eņģeļi, un, kas nododas tādām nepareizībām, tie ļoti pagrimst. (16) [333]

Pārāk bieži kārdinātājas ir sievietes. Aiz viena vai otra iegansta tās saista precētu un neprecētu vīriešu uzmanību un ved viņus arvien tālāk, līdz tie pārkāpj Dieva baušļus, līdz ir iznīcināts viņu derīgums un apdraudētas dvēseles... Ja sievietes tikai censtos padarīt savu dzīvi cēlāku un kļūtu par Kristus līdzstrādniecēm, tad viņu iespaids būtu mazāk bīstams; bet ar savu tagadējo vienaldzību pret mājas pienākumiem un prasībām, kuras Dievs tām uzstāda, to ietekme bieži ir spēcīga nepareizā virzienā, viņu spējas panīkst un darbam trūkst dievišķā zīmoga. (17)

Ir tik daudz drošu, izaicinošu precētu un neprecētu sieviešu, kas īpašā veidā mācījušās pievērst sev uzmanību, iekļaujoties jaunu vīriešu sabiedrībā un nododoties flirtam ar precētiem un neprecētiem vīriešiem, ka, ja jūs ar visiem spēkiem nepievērsīsieties Kristum, tad noteikti tiksiet ievilktas sātana tīklos. (18)

Kā Kristus vēstnese es lūdzu jūs, kas atzīstat tagadējo patiesību, nekavējoties atraidīt katru tuvošanos ar netīriem nolūkiem un atstāt tādu cilvēku sabiedrību, kas izelpo netīras domas. Ar visdziļāko riebumu novērsieties no šiem aptraipošiem grēkiem. Bēdziet no tiem, kas kaut vai tikai sarunās ļauj domām plūst šajā gultnē; „jo no sirds pilnības mute runā”...

Jums ne mirkli nevajadzētu pievērsties netīriem, maskētiem priekšlikumiem, jo pat tādas domas aptraipīs dvēseli, kā netīrs ūdens piesārņo kanālu, pa kuru tas plūst. (19)

Sieviete, kas savā klātbūtnē ļauj kādam izteikt netīru vārdu vai mājienu, nav tāda, kādu Dievs to vēlētos redzēt; kas atļausies nepienācīgam tuvumam vai netīriem mājieniem, tā pazaudēs sievietei dotās dievišķās īpašības. (20) [334]

Svētas skaidrības lokā pasargātas. — Mūsu māsām vajadzētu izkopt patiesu lēnprātību; tām nevajadzētu būt izaicinošām, runīgām un pašapzinīgām, bet gan kārtīgām, pieticīgām un lēnām valodā. Viņas var būt laipnas un uzmanīgas. Piemērota un Dievam patīkama būs pretimnākšana, saudzīga, līdzcietīga, žēlojoša un pazemīga izturēšanās. Ja viņas tā nostāsies, tad vīrieši draudzē un ārpus tās neapgrūtinās viņas ar nepiedienīgu uzmanības parādīšanu. Visi jutīs, ka šīs dievbijīgās sievietes apņem svētas skaidrības loks, kas tās aizsargā no visāda veida neattaisnojamas vaļības.

Dažas sievietes, kas saucas par dievbijīgām, ir bezrūpīgas un nepieklājīgi brīvas savā uzvedībā, tādā veidā ejot arvien tuvāk ļaunumam un grēkam. Bet sievietes, kas dievbijīgi ar sirdi un domām kavējas pie tematiem, kas dzīvi dara skaidrāku un paceļ dvēseli Dieva tuvumā, nebūs tik viegli nomaldināmas no tikumības un godīguma tekas. Tās saņems spēku pretoties sātana viltum; tās būs gatavas atraidīt viņa pavedinošos piedāvājumus. (21)

Es jūs aicinu kā Kristus sekotājas, kas nododat augstu ticības apliecību: izkopiet vienkāršības un kautrības nenovērtējami dārgo rotu. Tā aizsargās tikumību. (22)

Valdiet domas. — Tev vajadzētu valdīt pār savām domām. Tas nebūs viegls darbs; tu to nevarēsi, ja nopietni un ar visiem spēkiem nepūlēsies. Tomēr Dievs to no tevis prasa; šis pienākums uzlikts visām atbildīgām būtnēm. Tu esi atbildīga Dievam par savām domām. Ja tu piekop tukšu fantazēšanu, kavējoties pie netīriem tematiem, tad zināmā mērā tu Dieva priekšā esi tikpat vainīga, kā kad tavas domas būtu piepildītas jau darbos, jo to kavē vienīgi izdevības trūkums. Dienām un naktīm sapņot un celt gaisa pilis ir slikts un ārkārtīgi bīstams ieradums. [335] Tam nostiprinoties, to momentāli salauzt un vērst domas uz tīrām, svētām un augstām lietām nemaz nav iespējams. (23)

Sargieties no glaimiem. — Man ļoti sāp, kad redzu, ka cilvēku slavē, tam glaimo un visādi lutina. Dievs man atklājis patiesību, ka daži, kam dāvā tādu uzmanību, nav cienīgi ņemt savā mutē Viņa Vārdu; tomēr mirstīgas būtnes, kas spriež tikai pēc ārienes, tos paaugstina līdz debesīm. Manas māsas, nekad neglaimojiet un nelutiniet nožēlojamos, kļūdainos un maldīgos vīriešus, vai viņi veci, vai jauni, precēti vai neprecēti. Jūs nepazīstat viņu vājības un nezināt, vai tieši šīs uzmanības parādīšana un pārmērīga slavēšana tos nepazudinās. Mani satrauc tuvredzība un gudrības trūkums, kādu šai ziņā parāda daudzi.

Vīri, kas dara Dieva darbu un kuru sirdī mājo Kristus, nepazeminās tikumības standartu, bet gan centīsies to vienmēr paaugstināt. Viņus neiepriecinās sieviešu glaimi un tiem veltītā lutināšana. Lai precējušies un neprecējušies vīrieši saka: „Rokas nost! Es nekad negribu dot ne vismazāko iemeslu runāt par mani ļaunu. Mans labais vārds man ir daudz vērtīgāks par zeltu un sudrabu. Ļaujiet man to paturēt neaptraipītu. Ja cilvēki uzbruks šim vārdam, tad tas nebūs tādēļ, ka es viņiem būtu devis iemeslu to darīt, bet gan tā paša iemesla dēļ, kāpēc ļaunu runāja par Kristus — tie ienīda Viņa rakstura skaidrību un svētumu, jo tas tiem bija pastāvīgs pārmetums.” (24)

Ja sludinātājs kārdina .— Visniecīgāko mājienu, vienalga no kurienes tas nāktu, kas aicina jūs padoties grēkam vai pieļaut vismazāko neattaisnojamo vaļību, vajadzētu atvairīt kā visļaunāko apvainojumu [336] jūsu sievietes cieņai. Nepiemērotā veidā un laikā sniegtam skūpstam uz vaiga vajadzētu jums likt riebumā atgrūst šo sātana sūtni. Ja to dara augstā vietā stāvošs cilvēks, kas strādā svētu darbu, tad viņa grēks ir desmitkārt lielāks, un dievbijīgām sievietēm un jaunietēm to vajadzētu atgrūst ar šausmām, ne tikai grēka dēļ, uz kuru viņš jūs aicina, bet arī tāpēc, ka šis vīrs, kuru ļaudis cienī un godā kā Dieva kalpu, patiesībā ir liekulis un nelietis. (25)

Ja evaņģēlija sludinātājs nesavalda savas zemiskās kaislības, ja viņš neseko apustuļa piemēram un tā apkauno savu ticību un savu amatu, ka nesauc vārdā nodošanos grēkam, tad mūsu māsām, kas cienī dievbijību, ne uz mirkli nevajadzētu sev glaimot, ka noziegums zaudē kaut cik no sava grēcīguma, ja to iedrošinās darīt sludinātājs. Neviena cilvēka acīs pat ne vismazākā mērā nevajadzētu samazināties grēka briesmīgajam grēcīgumam tāpēc, ka ar to ir sapinušies atbildīgās vietās stāvoši vīri. Grēkam jāparādās tikpat grēcīgam un tikpat atbaidošam, par kādu tas vienmēr ir uzskatīts; šķīstām un skaidrām sirdīm vajadzētu izjust riebumu pret cilvēku, kas nododas grēkam, un no viņa izvairīties tā, kā viņi bēgtu čūskas, kuras kodiens ir nāvējošs. Ja māsas atrastos augstākā stāvoklī un ja viņu sirdis būtu tīras un skaidras, tad katra pavedinoša tuvošanās, kaut no sludinātāja puses, tiktu atraidīta ar tādu noteiktību, ka līdzīgi mēģinājumi vairs nekad neatkārtotos. (26)

Esiet uzticīgi svinīgajam laulību solījumam. — Cik uzmanīgam vajadzētu būt vīram un tēvam, lai viņš paliktu uzticīgs svinīgajam laulības solījumam. Cik piesardzīgam tam vajadzētu būt savā raksturā, lai jaunās meitenēs vai pat precētās sievās nepamodinātu domas, kas nesaskan ar augsto, svēto standartu — Dieva bauslību. Kristus rāda, ka šie baušļi [337] sniedzas ļoti tālu, līdz domām, nolūkiem un sirds tieksmēm. Šai ziņā daudzi ir vainīgi. Viņu sirds domas nav šķīstas un svētas, kādām tām pēc Dieva prasībām, vajadzētu būt; un, lai arī cik augsts būtu viņu aicinājums, lai arī cik apdāvināti tie būtu, Dievs viņiem pierakstīs noziegumu un tos uzskatīs par daudz vainīgākiem un vairāk pelnījušiem Viņa dusmas, kā ļaudis, kam mazāk spēju, mazāka gaisma un mazāks iespaids. (27)

Es esmu pamācīta teikt precētiem vīriem, ka jums cieņu un mīlestību pienākas parādīt sievām, jūsu bērnu mātēm. Jums viņām jāparāda uzmanība un jādomā kā tās aplaimot. (28)

Man rādītas ģimenes, kur vīrs un tēvs nav bijis tik rezervēts, tik cienīgs un dievišķi cēls, kādam jābūt Kristus sekotājam. Pret savu sievu viņš nav bijis tik laipns, maigs un pieklājīgs, kādam tam jābūt pret to, kuru viņš Dieva un eņģeļu priekšā solījis mīlēt, cienīt un godāt, kamēr vien viņi abi dzīvos. Mājās pieņemtā meita brīvi un kaut kā izaicinoši sakārtojusi matus, parādījusi laipnu uzmanību, un viņam tas ir paticis, muļķīgi paticis. Sievai viņš vairs neparāda tādu mīlestību un uzmanību kā agrāk. Esiet droši, ka šeit strādā sātans. Cieniet savus kalpotājus, izturieties pret tiem laipni un uzmanīgi, bet neejiet tālāk. Lai jūsu izturēšanās ir tāda, kas kalpotājos neizraisītu nekādu pamudinājumu uz lielāku brīvību. (29)

Sargājiet ģimenes noslēpumus. — Ak, cik daudzu ģimenes dzīve ir sarūgtināta, noārdot sienas, kas sargā ik katras ģimenes noslēpumus un kas domātas ģimenes skaidrības un svētuma saglabāšanai! Sieva sāk uzticēties trešai personai un atklāj ģimenes noslēpumus [338] kādam īpašam draugam. Tas ir sātana viltīgais plāns vīra un sievas atsvešināšanai. Ak, kaut tas vairāk nekad netiktu darīts! Cik daudz grūtību tad tiktu aiztaupīts! Aprociet savā sirdī visu, ko zināt viens par otra kļūdām. Savas bēdas stāstiet tikai Dievam. Viņš var dot jums patiesu padomu un īstu mierinājumu, kas būs šķīsts un bez rūgtuma piegaršas. (30)

Ja sieviete kādam citam vīrietim stāsta par savas ģimenes dzīves grūtībām vai sūdzas par savu vīru, tad viņa pārkāpj savu laulības solījumu; viņa apkauno savu vīru un noārda sienu, kas sargā laulības attiecību svētumu; viņa ar to plaši atver durvis sātanam, ieaicinot to ienākt ar savām viltīgajām kārdināšanām. Tas ir tieši tas, ko ienaidnieks vēlas. Ja kāda sieviete nāk pie kristīga brāļa ar savu sāpju, grūtību un izirušu cerību stāstu, tad viņam tai, ja tā vispār kādam grib uzticēt savas grūtības, vajadzētu ieteikt kā uzticības cienīgu personu izraudzīties kādu māsu, un tad tur nebūs nekā tāda, kas varētu likties ļauns, kas varētu apkaunot Dieva lietu. (31)

Kā izsargāties no maldu ceļiem. — Es mūsu ļaudīm saku: Ja jūs nāksiet tuvu Jēzum un centīsieties savu ticības apliecību izgreznot ar krietnu dzīves veidu un dievbijīgām sarunām, tad jūsu kājas tiks pasargātas no iegriešanās aizliegtās tekās. Ja jūs tikai paliksiet nomodā, pastāvīgi būsiet modri lūgšanās, ja jūs vienmēr rīkosities tā, it kā atrastos Dieva tiešā klātbūtnē, tad tiksiet glābti no padošanās kārdinājumiem un varat cerēt līdz galam palikt skaidri, nevainojami un neaptraipīti. Ja jūs būsiet nesvārstīgi uzticībā no sākuma līdz galam, tad jūsu ceļi nopamatosies Dievā, un darbu, ko žēlastība iesākusi, godība vainagos mūsu Dieva valstībā. Gara augļi ir mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība; pret tādiem nav bauslības. Ja mūsos ir Kristus, tad mēs [339] miesu ar tās tieksmēm un kārībām sitīsim krustā. (32)

1. — Vectēvi un pravieši – 338. lpp.
2. — Vectēvi un pravieši – 457. lpp.
3. — Review and Herald, 1887. g. 17. maijs.
4. — Review and Herald, 1887. g. 17. maijs.
5. — Review and Herald, 1887. g. 17. maijs.
6. — Liecības draudzei II – 346. 347. lpp.
7. — Manuskripts 19-a, 1890. g.
8. — Manuskripts 8. lpp., 1894. g.
9. — Liecības draudzei II – 459. lpp.
10. — Liecības draudzei V – 141. lpp.
11. — Liecības draudzei 142. 143. lpp.
12. — Liecības draudzei II – 478. 479. lpp.
13. — Manuskripts 19-a, 1890. g.
14. — Liecības draudzei V – 601. 602. lpp.
15. — Manuskripts 4-a, 1885. g.
16. — Liecības draudzei II – 455. lpp.
17. — Liecības draudzei V – 596. 597. lpp.
18. — Ārstniecības kalpotāja – 145. lpp.
19. — Liecības draudzei V – 146. 147. lpp.
20. — Manuskripts 4-a, 1885. g.
21. — Liecības draudzei II – 456. lpp.
22. — Liecības draudzei 458. lpp.
23. — Liecības draudzei 561. lpp.
24. — Liecības draudzei V – 595. lpp.
25. — Liecības draudzei II – 458. 459. lpp.
26. — Liecības draudzei – 457. lpp.
27. — Liecības draudzei V – 594. 595. lpp.
28. — Vēstule 231. lpp., 1903. g.
29. — Liecības draudzei II – 461. lpp.
30. — Liecības draudzei – 462. lpp.
31. — Liecības draudzei 306. lpp.
32. — Liecības draudzei V – 148. lpp.

56. Laulību šķiršana

Laulība ir uz visu mūžu slēgts līgums. — Jauniešu iztēlē laulības pārklātas ar romantikas plīvuru un grūti viņiem atņemt to, ar ko fantāzija pārklājusi laulības, un parādīt lielo atbildību, ko sevī ietver svinīgais solījums. Tas savieno divu cilvēku likteņus ar saitēm, kuras saraut drīkst tikai nāves roka. (1)

Katru kopdzīves līgumu vajadzētu iepriekš rūpīgi pārdomāt, jo laulība ir tāds solis, kas tiek sperts visam dzīves laikam. Kā vīrietim, tā sievietei vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai viņi varēs palikt viens pie otra cauri visiem dzīves mainīgajiem apstākļiem tik ilgi kamēr vien abi dzīvos. (2)

Jēzus izlaboja nepareizo izpratni par laulības savienību. — Starp jūdiem vīram bija atļauts atlaist savu sievu par niecīgāko iemeslu, un šai sievietei tad atkal bija atļauts precēties. Šāda rīcība noveda pie liela posta un grēka. Kalna svētrunā Jēzus skaidri pateica, ka laulības saites nav saraujamas, izņemot neuzticību laulības solījumā. Viņš sacīja: „Kas no savas sievas šķiras, bez vien netiklības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.”

Kad vēlāk farizeji Viņam jautāja par laulības šķiršanas likumīgumu, Jēzus Saviem klausītājiem norādīja uz laulības iestādījumu, kāds tas bija iesākumā. Viņš paskaidroja: „Mozus jūsu sirdscietības dēļ jums vaļu devis no savām sievām šķirties, bet no iesākuma tas tā nav bijis.” Viņš tiem stāstīja par Ēdenes laimīgajām dienām, kad Dievs paziņoja, [341] ka viss bija „ļoti labs”. Tur sākās laulība un Sabats, šie divi iestādījumi, lai tie pagodinātu Dievu un dotu labumu cilvēcei. Tad, kad Radītājs laulībā savienoja svētā pāra rokas, sacīdams: „Vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa,” Viņš izdeva laulības likumu priekš visiem Ādama pēcnācējiem līdz pat laika noslēgumam. Ko Mūžīgais Tēvs Pats paziņoja kā labu, tas bija likums, kas cilvēkam nodrošināja visaugstāko laimi un attīstību. (3)

Jēzus nāca uz mūsu pasauli, lai izlabotu pastāvošās kļūdas un cilvēkā atjaunotu Dieva morālo līdzību. Izraēla skolotāju sirdīs vietu bija atraduši nepareizi uzskati par laulību. Svētajam laulības iestādījumam viņi bija atņēmuši visu spēku. Cilvēks bija kļuvis tik cietsirdīgs, ka visniecīgākā iemesla dēļ bija gatavs šķirties no savas sievas vai arī, ja vien viņš to vēlējās, atšķirt viņu no bērniem un aizdzīt prom. To uzskatīja par lielu negodu, un tāda rīcība atlaistajai bieži vien sagādāja vislielākās ciešanas.

Kristus nāca izlabot šos ļaunumus, un Viņa pirmajam brīnumdarbam tika izraudzīts tieši kāzu gadījums. Ar to viņš visai pasaulei paziņoja, ka laulība ir svēts iestādījums, ja tā tiek pasargāta šķīsta u neaptraipīta. (4)

Padoms personai, kas domāja par šķiršanos. — Tavi uzskati par laulības attiecībām ir bijuši nepareizi. Laulības svinīgo solījumu anulēt vai lauzt var vienīgi laulības gultas sagānīšana. Mēs dzīvojam briesmīgos laikos, kad nekur nav nekādas drošības, kā vienīgi nesvārstīgā ticībā uz Jēzu Kristu. Nav tādas sirds, kas caur sātana viltību nevarētu tikt atsvešināta no Dieva, ja attiecīgā persona nav modra lūgšanās. [342]

Tava veselība būtu daudz labāka, ja tavā sirdī valdītu miers; bet tā ir satraukta un nemierīga, tavas domas par laulības šķiršanu ir nepareizas. Tavi uzskati nav attaisnojami, balstoties uz pamatlikumiem, kurus tu mini. Cilvēkiem nav tiesības pašiem sev izdot likumus, atmest Dieva dotos un izpatikt savām tieksmēm. Viņiem jāpakļaujas Dieva lielajam morāles un tikumības standartam...

Dievs noteicis tikai vienu iemeslu, kad sieva drīkst atstāt savu vīru vai vīrs sievu, un tas ir laulības pārkāpšanas gadījums. Pārdomā šo jautājumu lūgšanu pavadībā. (5)

Padoms šķirtam pārim. — Mans brāli un mana māsa, jūs kādu laiku vairs nedzīvojat kopā. Jums nevajadzētu tā rīkoties, un jūs tā nebūtu rīkojušies, ja abi būtu kopuši pacietību, laipnību un saticību, kam vienmēr jāvalda vīra un sievas starpā. Nevienam no jums nevajadzētu izcelt savu personīgo gribu un censties izvest dzīvē savas domas un savus plānus, lai arī kādas būtu sekas. Nevienam no jums nevajadzētu apņemties rīkoties pēc savas patikas. Ļaujiet Dieva Gara izdaiļojošam un nomierinošam iespaidam darboties pie jūsu sirdīm un darīt jūs derīgus savu bērnu audzināšanas darbam... Lūdziet savu Debesu Tēvu, lai Viņš jūs pasargā no padošanās kārdinājumam runāt vienam ar otru neiecietīgā, skarbā un ietiepīgā veidā, vīram ar sievu un sievai ar vīru. Jūsu abu raksturi ir nepilnīgi. Jūs vien pret otru izturējāties negudri, tāpēc ka nepakļāvāties Dieva pārvaldībai.

Es jūs lūdzu, padodieties Dieva pārvaldībai. Kad tiekat kārdināti runāt izaicinoši, atsakieties vispār teikt kādu vārdu. Jūs šai ziņā tiksiet kārdināti, jo nekad neesat [343] pārvarējuši sliktās rakstura īpašības. Tomēr katrs nepareizs ieradums ir jāpārvar. Pilnīgi pakļaujieties Dievam. Krītiet uz Klinti, Jēzu Kristu, un salauziet sevi. Kā vīrs, tā sieva, pakļaujieties stingrai audzināšanai. Palīdzību meklējiet pie Kunga. Viņš labprāt dāvās jums Savu dievišķo līdzjūtību, Savas žēlastības bagātības...

Nožēlojiet Dieva priekšā savu pagātnes rīcību. Atrodiet saprašanos un no jauna savienojieties kā vīrs un sieva. Atmetiet jūsu pagājušās dzīves nepatīkamos, neiepriecinošos darbus. Drosmi atrodiet Kungā. Aizveriet dvēseles logus pret šo zemi un atveriet pret Debesīm. Ja jūsu balsis lūgšanā pacelsies uz Debesīm pēc gaismas, Kungs Jēzus, Kas ir gaisma un dzīvība, miers un prieks, uzklausīs jūsu saukšanu. Viņš, Taisnības Saule, iespīdēs jūsu prāta kambaros, apgaismojot dvēseles templi. Ja savā mājā vēlaties priecāties par Viņa klātbūtnes gaismu, tad neizsakiet vārdus, kas kādam liktu justies nelaimīgam. (6)

Kādai bezcerīgai, pārestības cietošai sievietei. — Es saņēmu tavu vēstuli un, atbildot uz to, gribu teikt, ka nevaru tev dot padomu atgriezties pie D, kamēr neredzi izšķirošu pārmaiņu viņā. Kungam nepatīk tā agrākie uzskati par saviem pienākumiem pret sievu... Ja viņš turas pie agrākiem uzskatiem, tad nākotne nebūs labāka par to, kāda bija pagātne. Viņš nezina, kā jāizturas pret sievu.

Šis lietas dēļ es jūtos ļoti apbēdināta. Man tiešām žēl D, tomēr nevaru tev teikt iet pie viņa pretēji tavām personīgām domām. Es ar tevi runāju tikpat vaļsirdīgi kā ar viņu; tev būtu bīstami no jauna sevi pakļaut viņa diktātam. Es cerēju, ka viņš pārmainīsies...

Kungs par tevi zina visu... Smelies drosmi Kristū; Viņš tevi neatstās, nedz pametīs. Es no visas sirds [344] jūtu tev līdzi. (7)

Kādam pamestam vīram — „Ņem savu krustu uz sevis.” — Es nezinu, ko vēl varētu darīt šinī gadījumā, es domāju, ka vienīgais, ko tu vēl vari, ir atteikties no savas sievas. Ja viņā tā ir apņēmusies ilgāk nedzīvot kopā ar tevi, tad, mēģinot to darīt, jūs abi būsiet ļoti nelaimīgi. Un, ja viņa tik noteikti un pilnīgi par to izšķīrusies, tad tu tikai vari ņemt savu krustu uz sevis un parādīt, ka esi vīrs. (8)

Dieva skatījumā tomēr precēti, kaut arī šķīrušies. — Kāda sieviete saskaņā ar attiecīgās zemes likumiem, var būt šķīrusies no sava vīra, tomēr Dieva skatījumā un saskaņā ar augstākiem likumiem viņa nav šķirta. Ir tikai viens grēks, tas ir laulības pārkāpšana, kas vīru vai sievu var nostādīt tādā stāvoklī, kur laulības svinīgais solījums Dieva skatījumā tiem vairs nav saistošs. Kaut arī attiecīgās zemes likumi var šķirt, tomēr Bībeles gaismā, saskaņā ar Dieva likumiem, tie vēl arvien ir vīrs un sieva.

Es redzēju, ka māsai --, kā tas pašlaik ir, nav tiesību apprecēties ar citu; bet ja viņai vai kāda cita sieviete panāktu laulības šķiršanu, pamatojoties uz vīra laulības pārkāpšanas vainu, tad viņai atļauts apprecēties ar ko vien tā vēlas. (9)

Šķiršanās no neticīga dzīves drauga. — Ja sieva ir neticīga un pretojas patiesībai, tad vīrs, pamatojoties tikai uz šo iemeslu, Dieva likumu gaismā nevar to atstāt. Lai nepārkāptu Jehovas likumus viņam jāpaliek kopā ar to, ja tā pati nevēlas no viņa aiziet. Viņš var ciest no pretošanās, spaidiem un dažāda veida apgrūtinājumiem, tomēr iepriecu, spēku un atbalstu viņš atradīs Dievā, Kas spējīgs sniegt žēlastību [345] jebkuros apstākļos. Viņam vajadzētu būt skaidra sprieduma, patiesas apņemšanās un stingru pamatlikumu vīram, un Dievs tam dos gudrību, kā rīkoties. Impulsi nevaldīs pār viņu, bet virsvaldības grožus savās rokās stingri turēs prāts, tā kā kaislības tiks savaldītas un iegrožotas. (10)

Sieva aicināta izmainīt savu nostāju, bet ne laulības attiecības. — Es saņēmu vēstuli no tava vīra. Es gribu teikt, ka ir tikai viens iemesls, uz kuru pamatojoties vīrs var likumīgi šķirties no savas sievas vai sieva no vīra, un tas ir laulības pārkāpšana.

Ja nav saskaņas tieksmēs un uzskatos, vai Dievs netiktu pagodināts, ja jūs tos mainītu?

Vīram un sievai vajadzētu kopt savstarpēju cieņu un mīlestību. Viņiem vajadzētu valdīt pār savu garastāvokli, pār saviem vārdiem un darbiem, lai netiktu teikts vai darīts kaut kas tāds, kas otru satrauktu vai apgrūtinātu. Ikvienam vajadzētu rūpēties par otru, darot visu viņu spēkos esošo, lai stiprinātu savstarpējo mīlestību.

Es jums abiem ieteicu meklēt Kungu. Mīļi un laipni pildiet savus pienākumus viens pret otru. Vīram vajadzētu radināties čakli strādāt, darot labāko savas ģimenes uzturēšanai. Tas sievai liks viņu cienīt...

Mana māsa, tu nevari patikt Dievam, ja arī turpmāk paliksi pie savas nostājas. Piedod savam vīram. Viņš ir tavs vīrs, un tu pati būsi laimīga, ja centīsies pildīt savus pienākumus un būt mīļa. Lai uz tavām lūpām valda taisnības likums. Tu vari un tev vajag izmainīt savu izturēšanās veidu. (11)

Jums abiem vajadzētu mācīties vairāk piemēroties, bet ne vienam no otra ar kaut ko atšķirties... Laipnība un mīlestība jūsu dzīvē izdarīs pārsteidzošas pārmaiņas. (12)

Laulības šķiršana un attiecības ar draudzi. — Sakarā ar cietušās māsas A.G. gadījumu mēs, atbildot uz – jautājumu, vēlamies teikt, ka tāds ir visu cilvēku vairums, kurus pārvarējis grēks, kā tas noticis ar viņas vīru, ka tie nemaz nesaprot, kādi nelieši tie ir. Daži tomēr to saprot un atkal tiek uzņemti draudzē, tomēr tikai pēc kāda laika, kad ar pilnīgu savu grēku atzīšanu un patiesu nožēlu tie ir iemantojuši Dieva ļaužu uzticību. Šajā gadījumā ir grūtības, kas nav citos, un mēs vēlamies piebilst tikai sekojošo: 1. Septītā baušļa pārkāpšanas gadījumos, kad vainīgā puse neparāda patiesu grēku nožēlu, cietušai pusei, ja tā var panākt laulības šķiršanu, nepadarot ar šo soli savu personīgo vai savu bērnu stāvokli sliktāku, ir tiesības būt brīvai. 2. Ja ar laulības šķiršanu viņu pašu vai viņu bērnu stāvoklis var kļūt sliktāks, tad mēs Rakstos nezinām tāda teksta, kas nevainīgajai pusei par palikšanu laulībā pierakstītu kādu vainu. 3. Laiks, pūles, lūgšanas, pacietība, ticība un dievbijīga dzīve var panākt reformu. Dzīve kopā ar cilvēku, kas lauzis laulības svinīgo solījumu un viscaur apklāts ar noziedzīgas mīlestības negodu un kaunu un neatzīst to, dvēselei ir ārkārtīgi mocoša; un tomēr šķiršanās ir sirdi plosoša, visa dzīves laika sāpe. Lai Dievs žēlo nevainīgo pusi! Laulības līgums pirms tā noslēgšanas ir rūpīgi jāpārdomā. 4. Ak, kāpēc gan cilvēki, kas varētu būt cienījami un labi un beidzot aizsniegt Debesis, tik lēti pārdodas velnam, smagi sāpinot savu vistuvāko draugu, apkaunojot savu ģimeni, apkaunojot Dieva lietu, lai beidzot pazustu ellē? Lai Dievs ir žēlīgs! Kāpēc gan tie, kas krituši noziegumā, neparāda savam briesmīgajam darbam atbilstošu nožēlu [347] un nemeklē žēlastību pie Kristus, un nedziedē, cik vien iespējams, viņu pašu sistās rētas? (13) Piezīme: Šis ir viens no nedaudzajiem Džeimsa un Elenas Vaitu kopīgajiem paziņojumiem. Tā kā to parakstījuši abi, tad acīmredzot Vaita kundze to pilnībā atzinusi par pareizu. (Sastādītāji)

1. — Liecības draudzei IV – 507. lpp.
2. — Vēstule 17. lpp., 1896. g.
3. — Domas par Kalna svētrunu – 99. 100. lpp.
4. — Manuskripts 16. lpp., 1899. g.
5. — Vēstule 8. lpp., 1888. g.
6. — Vēstule 47. lpp., 1902. g.
7. — Vēstule 148. lpp. 1907. g.
8. — Vēstule 40. lpp., 1888. g.
9. — Vēstule 4-a. 1863. g.
10. — Vēstule 8. lpp., 1888. g.
11. — Vēstule 168. lpp., 1901. g.
12. — Vēstule 157. lpp., 1903. g.
13. — Review and Herald, 1868. g. 24. marts.

57. Nostāja pret neticīgu dzīves biedru

Piezīme: šajā nodaļā vairākumā sniegtas atbildes apbēdinātiem ticīgiem, kas meklējuši padomu. (Sastādītāji)

Vai kristīgai sievai vajadzētu atstāt neticīgu vīru? — Man ir pienākušas vēstules no mātēm, kas stāsta par savām grūtībām mājās un lūdz man padomu. Viens no šiem gadījumiem kalpos daudzu citu attēlošanai. Vīrs un tēvs nav ticīgais un sagādā visādas grūtības mātei viņas bērnu audzināšanā. Vīrs ir bezdievīgs cilvēks, sarunās ar sievu vulgārs un apvainojošs un māca bērnus cienīt tās autoritāti. Kad viņa kopā ar bērniem mēģina lūgt Dievu, tas nāk iekšā, trokšņo, cik vien var, lād Dievu un briesmīgi lamā Bībeli. Sieva jūtas tik sasista, ka dzīve tai kļuvusi par nastu. Vai viņa var darīt kaut ko labu? Ko iegūs bērni, ja viņa turpinās dzīvot mājās? Viņa ir izjutusi sirsnīgu vēlēšanos kaut ko darīt Kunga vīnkalnā un domā, ka varbūt būtu labāk atstāt māju, nekā palikt tur, kamēr vīrs un tēvs pastāvīgi māca bērnus necienīt māti un tai nepaklausīt.

Tādos gadījumos vēlētos dot padomu mātēm, lai arī kādas grūtības jums būtu jāpanes, vai trūkums, vai dvēseles ievainojumi un sāpes no uzpūtīga un iedomīga tēva, tomēr neatstājiet savus bērnus; nenododiet tos pilnīgi bezdievīgā tēva iespaidam. Jums jāstrādā pretī tēvam, kuru, kā redzams, pārvalda sātans. (1)

Rādiet iespaidīgu pašsavaldīšanās priekšzīmi. — Tev ir grūtības, es to zinu, bet ir arī tā, ka bieži atklājas dzīšanas, bet ne vilkšanas gars. Tavam vīram katru dienu jāredz dzīva pacietības un pašaizliegšanās priekšzīme. Dari visu, lai izpatiktu viņam, tomēr neatsakies ne no viena patiesības pamatlikuma...

Savam darbam Kristus prasa visu būtni — sirdi, dvēseli, prātu un spēku. Atdodot to, ko Viņš no tevis prasa, tu savā raksturā kļūsi viņam līdzīga. Lai tavs vīrs redz Svētā Gara darbu tevī. Esi uzmanīga, apdomīga un pacietīga. Neuzspied viņam patiesību. Dari savu pienākumu, kā tas sievai pieklājas, un tad vēro, vai viņa sirds netiks skārta. Tu viņam nedrīksti atraut savu labvēlību un mīlestību. Izpatīc viņam visos iespējamos veidos. Lai tava reliģiskā pārliecība tevi neatšķir no viņa. Apzinīgi paklausi Dievam un, kur vien vari, rīkojies tā, kā tas patiktu tavam vīram...

Lai visi redz, ka tu mīli Jēzu un uzticies Viņam. Savam vīram un saviem ticīgiem un neticīgiem draugiem apliecini, ka tu vēlies, lai viņi ieraudzītu patiesības skaistumu. Bet nerādi nomācošas, sirdi plosošas rūpes un bailes, kas bieži sabojā labu darbu...

Nekad savam vīram neizsaki kādu pārmetošu vai kļūdas norājošu vārdu. Reizēm tev būs jāpacieš lielas grūtības, tomēr nerunā par tām. Klusēšana ir ļoti daiļrunīga. Pārsteidzīga runāšana tikai palielinās tavu nelaimi. Esi priecīga un laimīga! Savā mājā ienes, cik vien iespējams, daudz saules gaismas un izdzen no tās ēnas. Lai Taisnības Saules spožie stari apgaismo tavas dvēseles tempļa kambarus. Tad kristīgas dzīves jaukā smarža būs jūtama tavā ģimenē un nemaz negribēsies kavēties pie nepatīkamām lietām, kurās bieži vien nemaz nav patiesības. (2) [350]

Nomāktai sievai dots padoms būt priecīgai. — Tagad tu esi divkārt atbildīga, jo tavs vīrs ir novērsies no Jēzus...

Es zinu, ka ir ļoti skumji stāvēt vienai pašai, attiecībā uz Vārda darīšanu. Bet kā tu zini, ak sieva, vai tava ticībai atbilstošā un paklausīgā dzīve neatgūs atkal savu vīru patiesībai? Uzaudzini mīļos bērnus Jēzum. Stāsti viņiem par patiesību vienkāršos vārdos. Dziedi viņam jaukas, patīkamas dziesmas, kurās izskan mīlestība uz Kristu. Pieved savus mīļos bērnus Jēzum, jo Viņš mīl mazos.

Esi priecīga! Neaizmirsti, ka ar tevi ir Iepriecinātājs, Kuru apsolīja Kristus. Tu nekad neesi viena. Ja tu uzklausīsi balsi, kas tagad runā uz tevi, ja tu bez kavēšanās atsauksies klauvējumam pie tavām sirds durvīm un teiksi: „Ienāc, Kungs Jēzu, lai es varu vakarēdienu turēt ar Tevi un Tu ar mani,” tad Debesu Viesis būs ar tevi. Ja tevī pastāvīgi mājos Viņš, Kas ir pati Dzīvība, tad tev būs miers un dusa. (3)

Turies pie kristīgiem pamatlikumiem. — Ģimene, kurā netiek pielūgts Dievs, līdzinās kuģim jūras vidū bez loča un stūres. Vētra brāžas un gāžas pār to, un uz kuģa visiem draud briesmas aiziet bojā. Kristus dēļ, vērtē augsti savu dzīvību un savu bērnu dzīvības, jo tev ar tiem un ar savu vīru būs jāsatiekas Dieva troņa priekšā. Tavi stingrie kristīgie pamatlikumi nedrīkst kļūt vājāki, bet gan stiprāki un stiprāki. Lai arī kā tavs vīrs dusmotos, lai arī cik viņš pretotos, tev jāparāda ticībai atbilstoša dzīve, uzticība un kristīga stingrība. Un tad, lai arī ko viņš teiktu, savā sirdī un savos spriedumos viņš varēs tevi tikai cienīt, ja viņam ir miesīga sirds. (4) [351]

Dieva prasībām jāierāda pirmā vieta. — (Piezīme: Ņemts no nodaļas „Brīdinājumi un rājieni”, kur sniegtas liecības kādas zināmas draudzes locekļiem. Tālāk sekos vēsts brālim T. (sastādītāji)

Tad man rādīja viņa vedeklu. Dievam viņa ir mīļa, bet tiek turēta verdzības važās; viņa baidās, dreb, reizēm zaudē cerību, šaubās un ir ļoti nervoza. Šai māsai nevajadzētu domāt, ka viņai sava griba jāpakļauj gados jaunākam bezdievīgam jaunietim. Viņai jāatceras, ka apprecēšanās neiznīcina tās individualitāti. Dievs tai uzstāda prasības, kas jāvērtē augstāk par visām laicīgām prasībām. Kristus viņu ir atpircis ar Savām asinīm. Viņa nepieder pati sev. Viņa pilnīgi neuzticas Dievam un ļauj savai pārliecībai un sirdsapziņai pakļauties valdonīgam, tirāniskam cilvēkam, kuru sakurina sātans, kad vien viņa sātaniskā majestāte var to izmantot, lai iebiedētu šo drebošo un trīcošo dvēseli. Viņa tik bieži ir satraukta, ka tās nervu sistēma jau ir sabojāta un viņa ir tuvu bojā ejai. Vai tas ir Kunga prāts, ka šai māsai jāatrodas tādā stāvoklī un Kungam tiek laupīta viņas kalpošana? Nē. Viņas laulības bija sātana viltus darbs. Tomēr tagad viņai vajadzētu darīt labāko, ko tā spēj — izturēties iejūtīgi pret savu vīru un darīt viņu tik laimīgu, cik vien viņa to var, nedarot pāri savai sirdsapziņai; jo, ja viņš paliks savā nepaklausībā un turpinās pretoties patiesībai, tad šī pasaule ir viss, ko viņš jebkad iegūs... Bet atteikšanās no priekštiesībām apmeklēt sapulces, izpatīkot valdonīgam vīram, kuram ir pūķa gars, nav saskaņā ar Dieva prātu. (5)

„Un cits sacīja: Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt.” Šī cilvēka grēks bija sievas apprecēšana, bet gan tādas sievas apprecēšana, kas novērsa viņa domas no dzīves augstākajām un svarīgākajām interesēm. Cilvēkam nekad nevajadzētu pieļaut, ka sieva vai mājas pavards novērš [352] viņa domas no Kristus vai liek atteikties no evaņģēlija laipnā aicinājums pieņemšanas. (6)

Labāk izglābt daļu nekā pazaudēt visu. — Brāli K., tu grūtības bieži esi zaudējis drosmi; tomēr tev jābūt čaklam, stipram un noteiktam savos pienākumos ģimenē, un, ja vien iespējams, tev jāņem viņi sev līdz. Tu nedrīksti taupīt nekādas pūles, cenšoties pārliecināt viņus kopīgi ceļot uz Debesīm. Ja māte un bērni nevēlas tevi pavadīt, bet cenšas tevi atraut no taviem pienākumiem un reliģiskajām priekštiesībām; tev tomēr jāiet uz priekšu, kaut arī tu ietu viens pats. Tev jādzīvo bīstoties Dievu. Tev arvien vairāk jāizmanto izdevības apmeklēt sapulces un jāiegūst visi iespējamie garīgie spēki; tie tev būs vajadzīgi nākamajās dienās. Visus Lata īpašumus aprija uguns. Ja tev būs jāsastopas ar zaudējumiem, tad nezaudē drosmi. Ja tu vari izglābt kaut daļu no savas ģimenes, tad tas tomēr daudz labāk, kā zaudēt visu. (7)

1. — Vēstule 28. lpp., 1890. g.
2. — Vēstule 145. lpp., 1900. g.
3. — Vēstule 124. lpp., 1897. g.
4. — Vēstule 76. lpp., 1896. g.
5. — Liecības draudzei II – 99. 100. lpp.
6. — Manuskripts 24. lpp., 1891. g.
7. — Liecības draudzei IV – 112. 113. lpp.

58. Sludinātāja ģimene

Sludinātāja ģimenes dzīvei jāstāsta par vēsti. — Dievs grib, lai savā mājas dzīvē Bībeles skolotājs praktiski īstenotu tās patiesības, kuras viņš māca. Kas cilvēks ir, tas atstāj lielāku iespaidu nekā viņa vārdi. Dievbijība ikdienas dzīvē piešķir spēku atklātai liecībai. Pacietība, ticības apliecībai atbilstoša dzīve un mīlestība atstās tādu iespaidu uz sirdīm, kādu svētrunas nespēj panākt. (1)

Sludinātāja audzināšanas darbs, ja tas būs pareizs, ilustrēs mācības, kuras viņš sniedz no paaugstinājuma. Bet, ja ar savu bērnu nepareizo audzināšanu sludinātājs parāda savu nespēku pārvaldīt un uzraudzīt, tad viņam jāzina, ka Dievs no tā prasa, lai viņš pareizi audzinātu un disciplinētu tam dotos bērnus, pirms var izpildīt pienākumu kā Dieva ganāmpulka uzraugs. (2)

Viņa pirmais pienākums ir darbs pie bērniem. — Sludinātājam visapkārt, tuvu un tālu, ir jāpilda savi pienākumi; tomēr viņa pirmais pienākums ir strādāt pie saviem bērniem. Viņš nedrīkst tā aizrauties ar ārējiem pasākumiem, ka novārtā tiek atstāta bērniem vajadzīgo mācību pasniegšana. Savus ģimenes pienākumus viņš var uzskatīt kā mazsvarīgākus, bet patiesībā tie ir kā atsevišķu indivīdu, tā visas sabiedrības labklājības pamatā. Vīru un sievu laime un draudzes panākumi lielā mērā atkarīgi no mājas iespaida...

Nekas nevar atvainot sludinātāju, ja viņš plašāka ārējā loka labad atstāj novārtā iekšējo loku. Pirmajā vietā ir stādāma viņa ģimenes garīgā labklājība. Pēdējā norēķināšanās dienā Dievs tam jautās, ko viņš ir darījis, lai mantotu Kristum tos, par kuru nākšanu pasaulē pats ir uzņēmies atbildību. Daudzie labie darbi, kas darīti citiem, [354] nevar atsvērt nerūpēšanos par bērniem, jo rūpes un gādību par tiem viņš ir parādā Dievam. (3)

Sludinātāja iespaida lielums. — Dažos gadījumos sludinātāja bērni ir vispamestākie bērni pasaulē, tāpēc ka tēvs maz ar tiem ir kopā un viņiem pašiem atļauj izvēlēties savas nodarbības un izpriecas. (4)

Lai cik liels ir neuzticīgu vecāku nodarītais ļaunums visos aspektos, tomēr desmitkārt lielāks tas ir tad, ja šis ļaunums pastāv tādu cilvēku ģimenēs, kas nozīmēti būt par ļaužu skolotājiem. Ja tie nevalda paši savu namu, tad ar ļauno priekšzīmi nomaldina daudzus citus. Viņu grēks ir par tik lielāks kā citu cilvēku pārkāpumi, par cik atbildīgāks ir viņa amats. (5)

Sieva un bērni ir vislabākie viņa dievbijības tiesneši. — Mūsu īsto seju ne tik daudz atklāj reliģija, kas atskan no paaugstinājuma, kā reliģija, kas redzama ģimenē. Vislabāk par sludinātāja dievbijību var spriest sieva, bērni un ļaudis, kas strādā viņa ģimenē. Labs vīrs būs svētība savam namam. Sieva, bērni un kalpotāji būs labākie spriedēji par viņa reliģiju.

Brāļi, ievediet Kristu savās ģimenēs. kāpiet ar Viņu uz paaugstinājuma, ņemiet viņu sev līdzi visur, kur vien jūs ejat. Tad jums nevajadzēs citus pārliecināt par nepieciešamību cienīt sludinātāja darbu, jo jūs nesīsiet Debesu pilnvaras, kas visiem rādīs, ka jūs esat Kristus kalpi. (6)

Vai sludinātāja sieva ir palīgs vai kavēklis? — Kad cilvēks uzņemas sludinātāja atbildību, viņš ar to apņemas būt par runātāju Dieva vietā, pasniedzot ļaudīm vārdus no Dieva mutes. Cik cieši tad viņam vajadzētu turēties pie Lielā Gana; cik [355] pazemīgi viņam vajadzētu staigāt Dieva priekšā, paslēpjot skatam sevi un izceļot Kristu! Un cik svarīgi, lai viņa sievas raksturs saskanētu ar Bībeles priekšzīmi un lai viņa bērni visā cieņā paklausītu tēvam!

Evaņģēlija sludinātāja sieva savam vīram var būt vai nu vislabākais palīgs un vislielākā svētība, vai arī kavēklis darāmajā darbā. Ļoti daudz atkarājas no sievas, vai sludinātājs dienu no dienas pieaugs savā lietderības sfērā, vai arī pagrims līdz parastajam līmenim. (7)

Es redzēju, ka sludinātāju sievām jāpalīdz darbā saviem vīriem un jāpiegriež uzmanība un vērība savam iespaidam, jo viņas tiek vērtētas un no viņām sagaida vairāk kā no citiem cilvēkiem. Viņu tērpam jābūt priekšzīmīgam. Viņu dzīvei un sarunām jābūt par piemēru citiem, par dzīvības smaržu, bet ne par nāves smaržu. Es redzēju, kam tam jābūt pazemīgām, lēnprātīgām un tomēr jāieņem augstāks stāvoklis, nerunājot par lietām, kas garu novirza no Debesīm. Vislielākā interese jāveltī jautājumam: „Kā es varu izglābt savu dvēseli un būt par līdzekli citu izglābšanai?” Es redzēju, ka Dievs šajā virzienā nepieņems neko tādu, kas nebūs darīts no visas sirds. Viņam vajadzīga visa sirds, visa interese vai arī nekas. Viņu iespaids nepārprotami un izšķirosi runā par labu patiesībai vai arī pret to. Tās kopā ar Jēzu sakrāj vai arī izkaisa. Nesvētījusies sieva ir lielākais lāsts, kāds sludinātājam vien var būt. (8)

Sātans nemitīgi strādā, lai atņemtu drosmi un maldinātu sludinātājus, kurus Dievs izraudzījis kā patiesības vēstnešus. Vislielākās sekmes tas var gūt, izmantojot ģimenes ietekmi un nesvētījušos dzīves draugu. Ja tam izdodas pārvaldīt līdzgaitnieču domas, tad caur viņām tas visvieglāk var piekļūt vīriem, kas strādā ar Vārdu un pamācībām, [356] lai glābtu dvēseles... Sātans daudz ir darījis sludinātāja darba ietekmēšanā; izmantojot viņu savtīgo un ērtības mīlošo sievu iespaidu.

Padomi sludinātājiem ģimenes pārvaldīšanai. — Tev ir pienākums mājās, no kura tu nevari izvairīties, paliekot uzticīgs Dievam un Viņa uzticētajam darbam... Evaņģēlija lauks ir pasaule. Jūs vēlaties apsēt lauku ar evaņģēlija patiesībām, gaidīdami, lai Dievs slacina šo sēklu, ka tā nestu augļus. Jums uzticēta neliela zemes platība, bet, cenšoties izravēt citu dārzus, savā durvju priekšā jūs atļaujat augt ērkšķiem un dadžiem. Tas nav niecīgs, bet gan ļoti svarīgs darbs. Jūs sludināt evaņģēliju citiem; tad īstenojiet to dzīvē paši savā mājā. (10)

Kamēr jūs vienoti nevarat veikt pareizu savu bērnu audzināšanas un disciplinēšanas darbu, lai sieva ar bērnu paliek tālu no vīra darba lauka; jo Dieva draudzei nedrīkst rādīt nekādu nepilnīgas un vaļīgas audzināšanas priekšzīmi.

Es pazinu daudzus sludinātājus, kas bija tik negudri, ka savos ceļojumos ņēma līdzi nesavaldīgu, izlaistu bērnu. Viņu darbam uz paaugstinājuma pretī runāja bērna atklātā nepatīkamā daba. (11)

Interesējieties par citu bērniem. — Tavām interesēm nevajadzētu norobežoties tikai ar tavu ģimeni, nepiegriežot vērību citiem. Ja tu baudi savu brāļu (mīlestību) viesmīlību, tad tiem ir pamatots iemesls kaut ko gaidīt arī no tevis. Savieno savas intereses ar vecāku un bērnu interesēm un centies sniegt labas pamācības un būt par svētību. Svētojies pats Dieva darbam un esi par svētību tiem, kas tevi uzņem, sarunājoties ar vecākiem un nekādā gadījumā neaizmirstot bērnus. Nedomā, [357] ka tavs mazais Dievam ir mīļāks kā citi bērni. (12)

Kāda sludinātāja nepaklausīgajam dēlam. — Tavs tēvs ir evaņģēlija sludinātājs, un pie sludinātāju bērniem sātans strādā visčaklāk, lai tie darītu kaunu saviem vecākiem. Ja vien būs iespējams, viņš tos pakļaus savai gribai un apveltīts ar savām ļaunajām tieksmēm. Vai tu atļausies sātanam darboties caur sevi, iznīcinot savu vecāku cerības un prieku? Vai tu liksi viņiem nepārtraukti noskumušiem raudzīties uz tevi, tāpēc ka tu sevi atdod sātana pārvaldībai? Vai tu viņus atstāsi bezcerīgām domām, ka tie uzaudzinājuši bērnus, kas atsakās pieņemt viņu pamācības un kas ļaujas savām tieksmēm, lai arī kas pēc tam notiktu?...

Tev ir labas vēlēšanās, un savos vecākos tu pamodināji cerības nākotnei; tomēr līdz šim tu esi bijis bezspēcīgs pretoties kārdināšanām, un sātans līksmojas par tavu gatavību darīt tieši to, ko viņš vēlas. Tu bieži izsaki vārdus, kas rada cerību tavos vecākos, bet tieši tikpat bieži tu atkal kļūdies, jo negribi pretoties ienaidniekam. Tu nespēj saprast, ka tava patika nostāties sātana pusē sāpina tavu tēvu un māti. Daudzreiz tu saki: „Es to un to nevaru darīt,” kaut arī zini, ka tieši to tev pienāktos darīt. Cīņu pret ienaidnieku tu nevari izcīnīt pats savā spēkā, bet spēkā, kuru Dievs tev vienmēr labprāt gribētu dot. Ja tu uzticētos Viņa Vārdam, tad nesacītu: „Es nevaru.”...

Kunga Vārdā es tevi uzaicinu, izmaini savu dzīvi, pirms nav par vēlu. Tāpēc ka tavi vecāki ir Dieva līdzstrādnieki, ļaudis domā, ka tu rīkojies pareizi, tomēr ar savu iedomību tu bieži apkauno savu tēvu un māti, strādājot pretī tam, ko viņi cenšas darīt. Vai bez tavas nepaklausības [358] mātes sirds jau tā netiek pietiekoši nospiesta un sāpināta? Vai tu arī uz priekšu rīkosies tā, lai tavu tēvu vienmēr nomāktu bēdas? Vai tas tev sagādā prieku, ka visas Debesis uz tevi noraugās ar nepatiku? Vai, nostājoties ienaidnieka rindās un pakļaujoties viņa pavēlēm un virsvaldībai, tu jūties apmierināts?

Ak, kaut tagad, kamēr vēl saka: „šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet,” tu pievērstos Kungam! Katrs tavs darbs tevi dara vai nu labāku, vai sliktāku. Ja tu rīkojies par labu sātana pusei, tad tava rīcība atstāj iespaidu, kas turpina darīt savu samaitājošo darbu. Dieva pilsētā ieies tikai šķīstie, skaidrie un svētie. „Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdat, neapcietiniet savas sirdis.” Pievērsies Kungam, lai ietais ceļš aiz tevis neatstātu postu. (13)

Sludinātājam pret bērniem jāizturas laipni un uzmanīgi. — Lai sludinātājs pret bērniem ir laipns un uzmanīgs. Viņam vienmēr vajadzētu atcerēties, ka bērni miniatūrā ir vīri un sievas, Kunga ģimenes jaunākie locekļi. Kungam tie var būt ļoti tuvi un dārgi, un, pareizi pamācīti un disciplinēti, tie Viņam var kalpot pat savā jaunībā. Kristu apbēdina katrs skarbs, bargs un neapdomāts vārds, ko izsaka bērniem. Viņu tiesības ne vienmēr ievēro, un bieži pret viņiem izturas tā, it kā tiem nebūtu individuālu raksturu, kurus vajadzētu pareizi veidot, lai tie nesakropļotos un viņu dzīvē netiktu izpostīts Dieva nodoms. (14)

Lai draudze īpaši rūpējas par ganāmpulka jēriem, izmantojot visus tās rīcībā esošos iespaidus, lai iemantotu bērnu mīlestību un piesaistītu tos patiesībai. Sludinātājiem [359] un draudzes locekļiem vajadzētu atbalstīt vecāku pūles vadīt savus bērnus pa drošiem ceļiem. Kungs aicina jauniešus, jo Viņš tos vēlas darīt par Saviem palīgiem, lai tie zem Viņa karoga veiktu lielus darbus. (15)

Iespaidīga svētruna par dievbijību. — Sludinātājam vajadzētu pamācīt ļaudis, kā audzināt bērnus, un viņa paša bērniem vajadzētu būt par pareizas padevības priekšzīmi. (16)

Sludinātāju ģimenēs vajadzētu valdīt vienprātībai, kas būtu iespaidīga svētruna par labu dievbijībai. Uzticīgi pildot savus pienākumus mājās, savaldot, labojot, pamācot un vadot, sludinātājs ar savu sievu kļūst piemērotāki darbam draudzē un pavairo pārstāvjus Dieva darba nobeigšanai ārpus mājas. Tādas ģimenes locekļi kļūst par augšā esošās ģimenes locekļiem un ir spēks uz labu, izplatot tālu sniedzošu iespaidu. (17)

1. — Evaņģēlija kalpi – 204. lpp.
2. — Vēstule 1., 1877. g.
3. — Evaņģēlija kalpi – 204. lpp.
4. — Evaņģēlija kalpi – 206. lpp.
5. — Vectēvi un pravieši – 578. lpp.
6. — Liecības draudzei V – 161. lpp.
7. — Vēstule 1. lpp., 1877. g.
8. — Liecības draudzei I – 139. lpp.
9. — Liecības draudzei – 449. 451. lpp.
10. — Liecības draudzei IV – 381. lpp.
11. — Vēstule 1. lpp., 1877. g.
12. — Liecības draudzei IV – 382. lpp.
13. — Vēstule 15-a, 1896. g.
14. — Liecības draudzei IV – 397. 398. lpp.
15. — Review and Herald, 1892. g. 25. oktobris.
16. — Vēstule 1. lpp., 1877. g.
17. — Evaņģēlija kalpi – 204. 205. lpp.

59. Gados vecie vecāki

„Godā savu tēvu un māti”. — Pienākums godāt savus vecākus bērniem ir saistošā, kamēr vien viņi dzīvo. Ja vecāki kļūst vāji un veci, bērniem savu uzmanību tēvam un mātei vajadzētu veltīt proporcionāli viņu vajadzībām. Augstsirdīgi un izšķiroši bērniem vajadzētu mainīt savu rīcību, kaut arī tas prasītu sevis aizliegšanu, lai vecākiem neuzmāktos neviena mulsinoša rūpju doma...

Bērnus vajadzētu audzināt maigi un mīļi gādāt par tēvu un māti. Bērni, rūpējieties par viņiem jūs paši, jo neviena cita roka nespēs priekš viņiem tik labi izdarīt mazos laipnības pakalpojumus kā jūsējā. Izmantojiet dārgās izdevības kaisīt laipnības sēklu. (1)

Mūsu pienākums pret vecākiem nekad nebeidzas. Mūsu mīlestību uz viņiem un viņu mīlestību uz mums nevar mērot ar gadiem vai attālumu, un mēs nekad nevarēsim atbrīvoties no šīs savas atbildības. (2)

Lai bērni saprātīgi padomā, ka pat vislabvēlīgākajā gadījumā gados vecam tēvam un mātei ir pavisam maz prieku un līksmības. Kas gan vairāk var noskumdināt viņu sirdis kā nevērība no bērnu puses? Kāds grēks gan bērnam var būt smagāks kā veca, nespēcīga tēva vai mātes apbēdināšana? (3)

Nolīdziniet ceļu. — Kad bērni ir sasnieguši brieduma gadus, daži no viņiem domā, ka, apgādājot savus vecākus ar pajumti, tie jau savus pienākumus pret viņiem ir izpildījuši. Sagādājot viņiem uzturu un patvēruma vietu, tie viņiem neparāda ne mīlestību, ne līdzjūtību. Tēvam un mātei kļūstot ļoti veciem, kad viņi ilgojas pēc mīlestības un līdzjūtības darbiem, bērni cietsirdīgi atrauj viņiem savu uzmanību. Nav tāda laika, [361] kad bērni drīkstētu neparādīt cieņu un uzmanīgu mīlestību savam tēvam un mātei. Kamēr vien vecāki dzīvo, bērniem ar prieku vajadzētu tos godāt un cienīt. Gados veca tēva un mātes dzīvē viņiem vajadzētu ienest tik daudz prieka un saules gaismas, cik vien tas iespējams. Tiem vajadzētu līdzināt viņu ceļu līdz pat pēdējam dzīves mirklim. Šajā pasaulē nav labāka ieteikuma kā, ja bērns ir godājis savus vecākus, un Debesu grāmatās nevar būt labāka pārskata kā, ja viņš ir mīlējis un godājis savu tēvu un māti. (4)

Nepateicība vecākiem. — Vai bērniem iespējams kļūt tik nejūtīgiem pret tēva un mātes prasībām, ka tie, nenogurstošā gādībā viņus uzmanot, nevēlētos tiem atņemt katru iemeslu bēdām, ja tas ir viņu spēkos? Vai tas var būt, ka padarīt saviem vecākiem pēdējās dienas par vislabākajām dienām viņiem nesagādātu patiesu prieku? Kā gan dēls vai meita var labprātīgi atstāt savu tēvu vai māti svešām rokām, lai tās par tiem rūpētos! Ja arī māte būtu neticīga un nepatīkama sieviete, tas tomēr bērnu neatbrīvo no viņa pienākuma rūpēties par vecākiem, jo Dievs to ir uzlicis. (5)

Daži vecāki paši ir atbildīgi par tiem parādīto necieņu. — Ja vecāki bērnam, kamēr vēl tas ir mazs, atļauj izturēties pret viņiem necienīgi, runāt neiecietīgi un pat skarbi, tad vēlākos gados būs jāpļauj briesmīga pļauja. Ja vecāki neprasa no saviem bērniem tūlītēju un pilnīgu paklausību, tad viņi savu bērnu raksturiem neliek labu un pareizu pamatu. Viņi paši sagatavo savus bērnus, lai tie viņus negodātu vecumā un apbēdinātu, kad tie tuvosies kapam, ja Kristus žēlastība nepārveidos viņu bērnu sirdis un neizmainīs viņu raksturus. (6) [362]

Neizturieties atriebīgi pret netaisniem vecākiem. — Kāda sieviete reiz teica par savu māti: „Es vienmēr esmu ienīdusi savu māti, un mana māte vienmēr ir ienīdusi mani.” Šie vārdi ir ierakstīti Debesu grāmatās, lai atvērtos un atklātos pēdējā tiesas dienā, kad ikviens saņems algu pēc saviem darbiem.

Ja bērni domā, ka bērnībā ar tiem ir apgājušies bargi, vai tad atriebības un atmaksas gara kopšana pret saviem vecākiem, sevišķi, kad tie kļuvuši veci un vāji, palīdzēs pieaugt Kristus žēlastībā un atzīšanā un ļaus tiem atstarot Kristus skaistumu? Vai tieši vecāku bezpalīdzīgais stāvoklis, lai bērnu sirdīs nemodina līdzjūtību un mīlestību. Vai gados veca tēva un mātes vajadzības lai nemodina augstsirdīgas jūtas, un vai bērni, caur Kristus žēlastību, lai neparādītu laipnību un uzmanīgu cieņu? Ak, neļaujiet sirdij pret tēvu un māti kļūt cietai kā dzelzij, kā akmenim! Kā gan meita, kas sevi sauc par kristieti, var nīst savu māti, īpaši, ja tā ir slima un veca? Lai kristietības dārgie augļi, laipnība un mīlestība, atrod bērnu sirdīs vietu pret saviem vecākiem. (7)

Esiet iecietīgi pret vājībām. — Īpaši briesmīga ir doma par bērnu naidu pret māti, kas kļuvusi vāja un veca un kuras vājības un garastāvoklis pierakstāmi vecumdienu bērna prātam. Cik pacietīgi un cik maigi bērniem vajadzētu izturēties pret tādu māti! Tad jāsaka maigi vārdi, kas viņus neuzbudinātu. Patiess kristietis nekad nekļūs nelaipns, nekad un nekādos apstākļos neizturēsies nevīžīgi pret savu tēvu un māti, bet paklausīs pavēlei: „Godā savu tēvu un māti.” Dievs ir sacījis: „Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties un [363] veca vīra vaigu godāt.”...

Bērni, lai jūsu vecāki savās pēdējās dienās, kad tie kļūst vāji un nespēcīgi, bauda mieru, mīlestību un jūtas apmierināti. Kristus dēļ ļaujiet viņiem noiet kapā, saņemot no jums tikai laipnus vārdus, mīlestību, žēlastību un piedošanu. Jūs vēlaties, lai Kungs jūs mīlētu, jūs žēlotu, piedotu jums un palīdzētu slimības gultā, bet vai jūs negribat izturēties pret citiem tā, kā vēlētos, lai izturētos pret jums? (8)

Dieva plāns vecu cilvēku apgādāšanai. — Pastāvīgi tiek pārrunāts jautājums par mūsu gados veco un bez pajumtes palikušo brāļu un māsu apgādi. Ko lai darām priekš viņiem? Ir atgādināta gaisma, ko Kungs man bija devis: dibināt iestādes gados veco cilvēku apgādāšanai, lai tie visi varētu būt kopā, nav tas labākais. Tos arī nevajadzētu sūtīt prom no mājām aprūpei citā vietā. Lai ikvienas ģimenes locekļi paši kalpo saviem radiniekiem. Ja tas nav iespējams, tad šis darbs jāveic draudzei; un to vajadzētu uzskatīt kā pienākumu un kā priekštiesību. Visi, kam ir Kristus Gars, ar īpašu cieņu un maigumu rūpēsies par nespēcīgajiem un gados vecajiem ļaudīm. (9)

Priekštiesība, kas sniedz apmierinājumu un prieku. — Apziņa, ka bērni centušies iepriecināt savus vecākus, ir tāda, kas tiem sniegs apmierinājumu visā viņu dzīves laikā un sevišķi tos ielīksmos, kad tiem pašiem būs vajadzīga līdzjūtība un mīlestība, tie kā nenovērtējamu uzskatīs priekštiesību nolīdzināt saviem vecākiem ceļu līdz viņu pēdējam elpas vilcienam. Tie priecāsies, ka varējuši ņemt dalību miera un ērtību sagādāšanā saviem mīļajiem vecākiem viņu pēdējās dienās. Citāda rīcība, [364] kur bezpalīdzīgajiem un vecajiem cilvēkiem tiek atrauta dēlu un meitu laipnā kalpošana, modinās pārmetumus un nožēlu visās dzīvības dienās, ja mūsu sirdis nav kļuvušas tik aukstas un cietas kā akmens. (10)

1. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
2. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
3. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
4. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
5. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.
6. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
7. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
8. — Manuskripts 18. lpp., 1891. g.
9. — Liecības draudzei VI – 272. lpp.
10. — Review and Herald, 1892. g. 15. novembris.

Naudas izlietošana

60. Dieva mantu pārvaldnieki

Mums jāatzīst, ka viss pieder Dievam. — Godīgu veikalniecisku darījumu un patiesu panākumu pamatā atrodas atziņa, ka viss pieder Dievam. Kā visu lietu Radītājs Viņš ir arī visu lietu sākotnējais īpašnieks. Mēs esam Viņa mantu pārvaldnieki. Visu, kas mums ir, Viņš mums ir uzticējis, lai mēs to izlietotu saskaņā ar Viņš norādījumiem.

Šis pienākums gulstas uz visām cilvēcīgām būtnēm. Tas saistās ar visu cilvēku darbības sfēru. Vai mēs to atzīstam vai nē, mēs tomēr esam Viņa mantu pārvaldnieki, kuriem Dievs dāvājis dotības un spējas un kurus Viņš nolicis pasaulē, lai darītu Viņa nozīmēto darbu. (1)

Nauda nepieder mums; mājas, zemes īpašumi, gleznas, mēbeles, apģērba gabali un rotas lietas arī nepieder mums. Mēs esam svešinieki un ceļinieki. Mums atļauts izmantot tikai dzīvībai un veselībai nepieciešamās lietas... Laicīgās svētības mums uzticētas pārbaudes nolūkā, lai atklātos, vai mums var uzticēt mūžīgas bagātības. Ja mēs izturēsim Dieva pārbaudi, tad saņemsim priekš mums atpirktu īpašumu, kam jākļūst mūsējiem – slavu, godu un nemirstību. (2)

Mums jādod norēķins. — Ja tikai mūsu pašu ļaudis atdotu Dieva lietai naudu, kas uzticībā tiem aizdota, to daļu, ko viņi izlieto savtīgu iegribu apmierināšanai un kalpošanai elkiem, tad tie sev uzkrātu mantas Debesīs un darītu tieši to darbu, kādu Dievs no viņiem prasa. Bet līdzīgi bagātajam vīram tie dzīvo izšķērdīgā greznībā. Naudu, kuru Dievs tiem uzticībā aizdevis, lai to izlietotu par godu Viņa Vārdam, tie iztērē [368] pārspīlētu iedomu apmierināšanai. Viņi nemaz nedomā par savu atbildību Dieva priekšā. Viņi nemaz nedomā, ka nav vairs tālu norēķināšanās dienā, kad tiem būs jādod atskaites par uzticēto mantu pārvaldīšanu. (3)

Vienmēr vajadzētu atcerēties, ka tiesas dienā mums būs jāsastopas ar pārskatu, kā mēs esam izlietojuši Dieva naudu. Daudz iztērēts savas patikas un savu iegribu apmierināšanai, kas mums nedod nekādu patiesu labumu, bet gan noteiktu ļaunumu. Ja atzīstam, ka Dievs ir visu labo lietu devējs, ka nauda pieder Viņam, tad mēs to censtos izlietot gudri, saskaņojoties ar Viņa svēto prātu. Tad mūsu priekšzīme nebūtu pasaule ar tās ieradumiem un modi. Mēs neilgotos pieskaņoties tās dzīves veidam; savām tieksmēm mēs neatļautu valdīt pār mums. (4)

Savas naudas izlietošanu mēs varam padarīt par garīgas pieaugšanas darbu, uzskatot to par svētu dāvanu, kas mums uzticēta, ne jau lai kalpotu lepnumam, iedomībai, ēstkārei un kaislībām. (5)

Es redzēju, ka pierakstošais eņģelis uzticīgi atzīmē visus Dievam veltītos un mantu namā nodotos līdzekļus un ziedojumus, kā arī gala rezultātus, kas iegūti ar tā novēlēto mantu. Dieva skats redz katru Viņa lietai veltīto grasi, kā arī devēja labpatiku vai nepatiku. Arī došanas motīvi tiek pierakstīti. (6)

Sistemātiskas došanas plāns ģimenē. — „Lai ikviens no jums pie sevis paša ko labā noliek un sakrāj, cik viņš spēj.” Šajā labdarības darbā var piedalīties katrs ģimenes loceklis, no vecākā līdz jaunākajam... Sistemātiskas labdarības plāns (piezīme: te runāts par plānu, kuram sekoja pirmā draudze, ik nedēļas noliekot desmito un ziedojumus. — Sastādītāji) pasargās ģimeni no kārdinājuma izšķiest līdzekļus nevajadzīgām [369] lietām, un sevišķi tas būs par svētību bagātajiem, jo palīdzēs savaldīt tieksmi uz pārmērībām.

Pilnībā paklausot šim plānam, katrs ģimenes loceklis ik nedēļas visai ģimenei atgādina šo Dieva prasību; un, aizliedzot sevi dažās nevajadzīgās lietās, lai tā iegūtos līdzekļus nodotu mantu namā, sirdī nostiprināsies dārga pašaizliedzības mācība, un Dievs būs pagodināts. Vienreiz nedēļā katram jāpārdomā sava iepriekšējās nedēļas rīcība — ienākumi, kādus būtu ieguvis, taupīgi dzīvojot, un līdzekļi, kuru vairs nav, jo tie izlietoti savu iegribu apmierināšanai. Viņa sirdsapziņa tiek šķīstīta, un tā viņu Dieva priekšā it kā apsūdz vai ieteic. Viņš saprot, ka sirds miera un Dieva labvēlības saglabāšanai tam jāēd, jādzer un jāģērbjas Dievam par godu. (7)

Dieva prasībām ierādiet pirmo vietu. — Dieva prasībām jābūt pirmajā vietā. Mēs nedarām Viņa prātu, ja tam novēlam tikai to, kas mums paliek pāri no mūsu ienākumiem pēc visu mūsu iedomāto vajadzību apmierināšanas. Viņa prasīto daļu mums vajadzētu izņemt no mūsu peļņas, pirms kaut ko no tās esam tērējuši. Senajā iekārtā uz altāra pastāvīgi degošu uzturēja pateicības upuri, tādā veidā norādot uz cilvēka bezgalīgajiem pienākumiem pret Dievu. Savā laicīgajā darbā mēs gūstam panākumus tāpēc, ka Dievs mūs svētī. Daļa no šiem ienākumiem jāziedo nabagiem un liela daļa Dieva lietai. Ja tas, ko Dievs prasa, ir atdots Viņam, tad atlikušo mēs ar svētībām izlietosim paši. Bet ja cilvēks aplaupa Dievu, nedod Tam ko Viņš prasa, tad uz visa paliek Dieva lāsts. (8) [370]

Pieminiet trūcīgos. — Ja mēs pārstāvēsim Kristus raksturu, tad no mūsu dvēseles tiks izskausts viss savtīgums. Darot darbu, ko Viņš uzticējis mūsu rokām, mums būs vajadzīgi visi iespējamie līdzekļi. Mēs uzzināsim par trūcīgām un nelaimīgām ģimenēm un bēdu piemeklētiem un slimiem cilvēkiem būs jāsniedz palīdzība. Mēs pārāk maz zinām par cilvēces ciešanām, kas valda visapkārt ap mums; bet līdz ar izdevību rašanos mums tūlīt jābūt gataviem sniegt palīdzību smagi nospiestiem ļaudīm. (9)

Naudas izšķiešana pārspīlētam greznumam atņem tos līdzekļus, kas būtu vajadzīgi trūcīgo apgādāšanai ar uzturu un apģērbu. Kas tiek iztērēts lepnuma apmierināšanai apģērbā, ēkās, mēbelēs un izrotājumos, atvieglotu dzīvi daudzām izmocītām, ciešošām ģimenēm. Dieva mantu pārvaldniekiem jākalpo trūcīgiem ļaudīm. (10)

Dieva dziedināšanas līdzeklis savtībai un alkatībai. — Došana, kas ir pašaizliedzības auglis, kļūst par brīnišķu palīgu pašam devējam. Tā mūs sagatavo pilnīgāk izprast Viņa darbu, Kas gāja apkārt labu darīdams, atvieglodams ciešanas un apmierinādams trūcīgo vajadzības. (11)

Pastāvīga sevi aizliedzoša labdarība ir Dieva dziedināšanas līdzeklis pret ļaundabīgam audzējam līdzīgiem savtības un mantkārības grēkiem. Sava darba uzturēšanai un cietēju, kā arī trūcīgo ļaužu spiedošo vajadzību atvieglošanai Dievs ir iekārtojis sistemātisku labdarības plānu. Viņš grib, lai došana kļūtu par ieradumu un darbotos pretī mantkārības bīstamajam un pieviļošajam grēkam. Pastāvīga došana mantkārībai liek nomirt badā. Dievs iekārtojis sistemātisku došanu, lai no mantkārības rokām izrautu bagātību, tiklīdz tā ir iegūta, un lai to veltītu [371] Kungam, Kam tā arī pieder...

Dieva sistemātiskās devības plāna pastāvīga īstenošana vājina mantkārību un stiprina labdarību. Ja bagātība vairojas, tad cilvēki, pat tie, kas sevi sauc par dievbijīgiem, atdod tai savu sirdi, un, jo vairāk viņiem ir, jo mazāk tie dod Kunga mantu namam. Tā bagātība cilvēkus padara savtīgus, un tās krāšana baro mantkārību; un, rosīgi darbojoties, šie ļaunumi vēl vairāk nostiprinās. Dievs pazīst mums draudošās briesmas un kā sētu ap mums ir nolicis Savus iekārtojumus, lai novērstu mūsu pašu bojā eju. Viņš prasa pastāvīgu vingrināšanos labdarībā, lai šāda ieraduma spēks salauztu pretējo ieradumu varu. (12)

1. — Audzināšana – 137. lpp.
2. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
3. — Vēstule 21. lpp., 1898. g.
4. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
5. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
6. — Liecības draudzei II – 518. 519. lpp.
7. — Liecības draudzei III – 412. lpp.
8. — Liecības draudzei IV – 477. lpp.
9. — Manuskripts 25. lpp., 1894. g.
10. — Review and Herald, 1896. g. 8. decembris.
11. — Jaunatnes instruktors – 1907. g. 10. septembris.
12. — Liecības draudzei III – 548. lpp.

61. Ģimenes finansu pamatlikumi

Nauda var būt svētība vai lāsts. — Nauda katrā ziņā nav lāsts; tai ir liela vērtība, jo, pareizi izlietota, tā var darīt daudz laba dvēseļu glābšanas darbā un aplaimot ļaudis, kas trūcīgāki par mums. Negudri vai nepiesardzīgi izlietota,... nauda tās lietotājam kļūst par valgu. Kas naudu izlieto lepnuma un godkāres apmierināšanai, tam nauda ir vairāk lāsts kā svētība. Nauda pastāvīgi uzrāda, kam mēs esam pieķērušies, un pārbauda mūsu mīlestību. Kas to iegūst vairāk, kā viņam patiesi vajadzīgs, tam jāmeklē gudrība un žēlastība, lai iepazītu pats savu sirdi un nepārtraukti to uzmanītu, jo citādi radīsies iedomātas vajadzības, un viņš kļūs neuzticīgs pārvaldnieks, izšķērdēdams Kunga uzticēto kapitālu.

Ja Dievu mīlam vairāk par visu, tad laicīgām lietām mēs pieķersimies tikai tik daudz, cik tas ir vajadzīgs. Ja mēs pazemīgi un čakli meklēsim zināšanas un vajadzīgās spējas, lai pareizi izlietotu Kunga naudu, tad arī saņemsim gudrību no augšienes. Ja sirds sāk meklēt sava personīgā labuma un savu tieksmju apmierināšanu, ja mēs sākam domāt, ka nauda mūs var darīt laimīgus, ja arī tā netiek izlietota tā, kā Dievs to vēlas, tad tā kļūst par tirānu, kas pilnīgi noteic cilvēka gaitas; cilvēks tai sāk uzticēties, to cienīt un kalpot tai kā dievam. Uz tās altāra tiek upurēts gods, patiesība, taisnība un tiesa. Dieva Vārda pavēles tiek nobīdītas malā, un par noteicošo spēku kļūst pasaulīgi ieradumi un modes, kuras diktē ķēniņš Mamons. (1)

Nodrošiniet dzīvi, iegādājoties sev mājas. — Ja pastāvīgi būtu ievēroti Dieva dotie likumi, cik savādāks tagad būtu pasaules stāvoklis morālā, garīgā un laicīgā ziņā. Neatklātos [373] savtība un domāšana par sevi tā, kā tas tagad ir, bet ikviens laipnā kārtā rūpētos par citu laimi un labklājību... Nabadzīgākās šķiras netiktu turētas zem bagātnieku dzelžainā papēža, cilvēku smadzenes neplānotu un nedomātu laicīgi un garīgi citu vietā, bet tiem tiktu dota zināma iespēja pastāvīgi domāt un rīkoties.

Doma, ka viņi paši ir savas mājas īpašnieki, iedvestu viņos stipru vēlēšanos izkopt savas spējas. Viņi ātri iemācītos paši priekš sevis plānot un domāt; viņu bērni tiktu mācīti strādāt un taupīt, un viņu sprieduma spējas kļūtu daudz spēcīgākas. Viņi sāktu justies kā cilvēki, bet ne kā vergi un lielā mērā atgūtu atkal savu pazaudēto pašcieņu un morālo neatkarību. (2)

Māciet mūsu ļaudīm atstāt pilsētas un doties uz laukiem, kur tie var iegūt mazu zemes īpašumu un uzcelt māju sev un saviem bērniem. (3)

Brīdinājums nepārdot mājas. — Trūcīgi vīri un sievas raksta man, lūdzot padomu, vai tiem pārdot savas mājas un ieņēmumu atdot darbam. Viņi stāsta, ka lūgumi pēc līdzekļiem aizkustinājuši viņu sirdis, un tie vēlas kaut ko darīt priekš Meistara, Kas viņiem atdevis visu. Tiem es gribu sacīt: „Jūsu pienākums varbūt nav tieši tagad pārdot savas mazās mājas; tomēr griezieties paši pie Dieva; Kungs noteikti uzklausīs jūsu nopietnās lūgšanas pēc gudrības saprast savu pienākumu.” (4)

Dievs tagad neprasa mājas, kurās Viņa ļaudīm vēl jādzīvo; bet, ja tie, kas dzīvo pārticībā, nedzirdēs Viņa balsi atraisīties no pasaules un pienest upurus Dievam, tad [374] Viņš aizies tiem garām un aicinās ļaudis, kas labprātīgi kaut ko darīs priekš Jēzus, pat pārdodot savas mājas, lai apmierinātu darba vajadzības. (5)

Slavējama neatkarība. — Zināma veida neatkarība ir slavējama. Vēlēties nest pašam savu nastu un neēst citu pelnītu maizi ir labi. Tā ir cēla un augstsirdīga godkāre, kas izraisa vēlēšanos uzturēt pašam sevi. Čaklums un taupība ir nepieciešamas īpašības. (6)

Budžeta līdzsvarošana. — Daudzi, ļoti daudzi nav sevi tā audzinājuši, lai spētu savus izdevumus iekļaut ienākumu robežās. Viņi nemācas piemēroties apstākļiem un aizņemas, un atkal aizņemas, līdz parādi tos sāk nomākt, kā rezultātā tie kļūst mazdūšīgi un nonāk izmisumā. (7)

Vediet izdevumu pārskatu. — Savu iegribu apmierināšanas ieradums vai arī neprasme un takta izjūtas trūkums no sievas un mātes puses var būt liels apgrūtinājums ģimenes kasei; un tomēr tāda māte var domāt, ka viņa dara vislabāko, jo nekad nav mācījusies ierobežot savas un savu bērnu vajadzības un nekad nav centusies izprotoši un smalkjūtīgi vadīt savu saimniecību. Tāpēc dažai ģimenei savu vajadzību apmierināšanai būs vajadzīgs divas reizes vairāk līdzekļu kā tāda paša lieluma citai ģimenei.

Visiem vajadzētu mācīties vest pārskatu par saviem ienākumiem un izdevumiem. Daži no darba atsakās kā no mazsvarīga, bet tas nav pareizi. Vajadzētu sīki pierakstīt visus izdevumus. (8)

Izšķērdīgu ieradumu ļaunums. — Kungam ir paticis rādīt man ļaunumus, kurus rada [375] izšķērdības ieradums, lai es varētu brīdināt vecākus un tie mācītu savus bērnus ievērot taupību. Māciet tiem, ka nauda, kas tiek iztērēta nevajadzīgām lietām, tiek atņemta īstajām vajadzībām. (9)

Ja esat ieraduši dzīvot pārspīlētā pārticībā, tad tūlīt atsakieties no tādas dzīves. Ja jūs to nedarīsiet, pazaudēsiet mūžību. Taupības, čakluma un pieticības ieradumi jūsu bērniem būs labākā dāvana, vairāk nekā bagāts pūrs.

Uz šīs zemes mēs esam ceļinieki un svešinieki. Neiztērēsim līdzekļus tādu iegribu apmierināšanai, kuras Dievs vēlas, lai mēs apspiestu. Attēlosim pareizi ticību, ierobežojot savas vajadzības. (10)

Vecāki rāti par bezrūpīgu naudas izdošanu. — Jūs neprotat ekonomiski izlietot naudu un nemācaties saskaņot savus izdevumus ar saviem ienākumiem... Jūs ļoti vēlaties iegūt naudu, lai bagātīgi to varētu izlietot savu tieksmju apmierināšanai, un jūsu pamācības un priekšzīme ir kļuvušas par lāstu bērniem. Cik maz tie domā par pamatlikumiem! Viņi arvien vairāk aizmirst Dievu, arvien mazāk baidās no Viņa nelabvēlības un kļūst arvien neiecietīgāki pret ierobežojumiem. Jo vieglāk nauda tiek iegūta, jo mazāk pateicības tiek izjusts. (11)

Ģimenei, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem. — Jums jāuzmanās, lai jūsu izdevumi nebūtu lielāki par ienākumiem. Ierobežojiet savas vajadzības!

Tā ir liela nelaime, ka tava sieva līdzekļu izlietošanas ziņā ir tik ļoti līdzīga tev, tā kā šai ziņā viņa tev nevar palīdzēt, tas ir, uzmanīt mazos izdevumus lai, izvairītos no lielāku summu pazaudēšanas. Jūsu ģimenes saimniecībā pastāvīgi rodas nevajadzīgi izdevumi. Tavai sievai patīk redzēt savus bērnus dārgāk ietērptus, kā viņu līdzekļi to atļauj, un šī iemesla dēļ bērnos attīstās [376] gaume un ieradumi, kas tos padarīs lepnus un iedomīgus. Ja jūs apgūtu taupības mācību un saskatītu briesmas, kas draud jums pašiem, jūsu bērniem un Dieva lietai, izšķērdīgi izlietojot līdzekļus, tad iemantotu pieredzi, kas ļoti svarīga mūsu kristīgo raksturu pilnveidošanai. Ja jūs neiegūsiet tādus piedzīvojumus, tad jūsu bērni, kamēr vien viņi dzīvos, nesīs šīs nepareizās audzināšanas zīmogu...

Es nevēlos jūs iespaidot krāt līdzekļus — priekš jums tas būtu ļoti grūti, — tomēr es jums abiem gribu dot padomu izlietot savus līdzekļus uzmanīgi, un lai jūsu ikdienas dzīves priekšzīme bērniem māca pieticību, pašaizliedzību un taupību. (12)

Kāda ģimene aicināta vairāk aizliegt sevi. — Es redzēju, ka jums, mans brāli un māsa, vēl daudz jāmācās. Jūs neesat dzīvojuši savu līdzekļu robežās. Jūs neesat mācījušies taupīt. Nopelnot lielas algas, jūs nezināt kā tās visiespaidīgāk izlietot. Jūs padomu prasāt garšai un ēstkārei, bet ne prātam. Reizēm jūs izdodat naudu par tādu uzturu, kādu jūsu brāļi sev nevar atļauties. Dolāri no jūsu kabatas izslīd pārāk viegli... Pašaizliegšanās ir tāda mācība, kas jums abiem vēl jāmācās. (13)

Vecākiem vajadzētu mācīties dzīvot savu līdzekļu robežās. Savos bērnos vajadzētu ieaudzināt pašaizliedzību, mācot tos ar priekšzīmi un priekšrakstiem. Savas vajadzības tiem vajadzētu samazināt un vienkāršot, lai pietiktu laika intelektuālai izaugsmei un garīgai attīstības. (14)

Izdabāšana nav mīlestības parādīšana. — Neieaudziniet bērnos domu, ka jūsu mīlestībai uz viņiem jāizpaužas to lepošanās un izrādīšanās kāres un pārspīlētu iegribu apmierināšanā. [377] Tagad nav tas laiks, kad vajadzētu gudrot, kā izlietot naudu. Savas izdomas spējas pielietojiet, mācoties vairāk taupīt. (15)

Taupība cieši saistīta ar devību. — Jaunieši šai laikmetā dabīgi tiecas neievērot un nicināt taupību un pielīdzināt to skopumam un šaursirdībai. Tomēr taupībai ir visciešākās saites ar visplašākajiem un visaugstsirdīgākajiem uzskatiem un jūtām; kur to neievēro, tur nevar valdīt patiesa augstsirdība. Nevienam nevajadzētu domāt, ka mācīties taupīt un apsvērt, kā vislabāk izmantot drusciņas, ir viņa necienīgs darbs. (16)

Otra galējība — negudra taupība. — Dievs netiek pagodināts, ja miesai tiek nodarīta pārestība vai to atstāj novārtā un tā vairs nespēj kalpot Viņam. Viens no pirmajiem ģimenes galvas pienākumiem ir rūpēties par spēcinoša un garšīga uztura sagādi. Daudz labāk, ja mazāk ir dārgi tērpu un mēbeļu, nekā, ja tiek sašaurināta uztura apgāde.

Daži mājsaimniecības vadītāji sašaurina ģimenes galdu, lai sagādātu līdzekļus viesu pacienāšanai. Tāda rīcība nav gudra. Viesu pacienāšanā vajadzētu valdīt vislielākajai vienkāršībai. Galveno vērību dāvājiet ģimenes vajadzībām.

Negudra taupība un māksloti ieradumi bieži liedz parādīt viesmīlību tur, kur tā ir vajadzīga un kur tā būtu par svētību. Mūsu galdu regulāri vajadzētu apgādāt ar uzturu tā, lai būtu iespējams uzņemt un pieaicināt negaidītus viesus, neapgrūtinot mājasmāti ar īpašu ēdienu sagatavošanu. (17)

Mūsu taupībai nekad nevajadzētu būt tādai, kas mūs novestu pie nepilnvērtīgu ēdienu pasniegšanas. Studentiem vajadzētu bagātīgi saņemt veselīgu uzturu. Tomēr lai tie, [378] rūpējas par ēdienu pagatavošanu, sakrāj arī drusciņas, ka nekas nepazūd. (18)

Taupība nenozīmē skopumu, bet gudru līdzekļu izdošanu, jo ir jāpadara liels darbs. (19)

Rūpējieties par ērtībām sievas darba atvieglošanai. — Brāļa E ģimene dzīvo pēc visstingrākās taupības likumiem... Brālis E apzinīgi nolēma necelt savai lielajai ģimenei ērtāku malkas šķūni un virtuvi, jo viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem nevarēja izlietot līdzekļus personīgām ērtībām, kad nauda bija vajadzīga Dieva lietai, lai to virzītu uz priekšu. Es centos viņam rādīt, ka padarīt māju patīkamu un sagādāt ērtības sievas darba atvieglošanai tieši bija vajadzīgs viņa bērnu veselībai un tikumībai. (20)

Sievas līdzekļi personīgai lietošanai. — Jums vienam jāpalīdz otram. Nedomā, ka tas ir labi, ja tu naudas maku stipri turi savās rokās, atsakoties kādu summu dot arī sievai. (21)

Tev katru nedēļu zināmu summu vajadzētu atvēlēt sievai, atļaujot tai ar šo naudu rīkoties, kā viņa pati vēlas. Tu viņai neesi devis izdevību parādīt savu gaumi un savu prasmi, jo tavi uzskati par stāvokli, kāds jāieņem sievai, ir nepareizi. Tavai sievai ir izcils un līdzsvarots prāts. (22)

Dod sievai daļu no naudas, kuru tu saņem. Lai tā pieder viņai, un lai tā to izlieto, kā pati vēlas. Viņai vajadzētu atļaut izlietot pašas nopelnītos līdzekļus, kā tas pēc viņas pašas domām, būtu vislabāk. Ja viņai būtu bijusi kāda summa, kuru tā varētu izlietot kā savu, nesaņemot par to kritiku, viņas sirds tā gūtu lielu atvieglojumu. (23)

Tiecieties pēc ērtībām un veselības. [379]

Brālis P līdzekļus nav izlietojis saprātīgi. Viņu tik daudz nav ietekmējis gudrs spriedums, cik viņa bērnu balsis un vēlēšanās. Viņš naudu savās rokās nav vērtējis tā, kā to vajadzētu, apdomīgi izdodot līdzekļus visnepieciešamākajām lietām, tieši tiem priekšmetiem, kas tam vajadzīgi, lai justos ērti un būtu vesels. Šai ziņā labošanās ir vajadzīga visai ģimenei. Daudzas lietas viņiem ir vajadzīgas ērtībai un iepriecai. Kārtības un sistemātiskuma nevērtēšana ģimenes lietu kārtošanā ved pretī postam un ļoti neveiksmīgam darbam. (24)

Ietērpjot savu miesu maisa drēbēs vai atraujot mājai visu, kas kalpo ērtībām, iepriecai un gaumei, mēs savu sirdi nespēsim padarīt ne šķīstāku, ne svētāku. (25)

Dievs neprasa, lai Viņa ļaudis atrautu sev to, kas patiesi nepieciešams viņu ērtībai un veselībai, bet vieglprātīgu līdzekļu izšķērdēšanu, pārspīlētu greznību un izrādīšanās kāri Viņš nevar atzīt par labu. (26)

Mācieties, kad jātaupa un kad jātērē. — Jums jāmācās saprast, kad jātaupa un kad jātērē. Mēs nevaram būt Kristus sekotāji, ja sevi neaizliedzam un neņemam savu krustu uz sevis. Kur vien mēs ejam, par visu godīgi jāsamaksā, jāsavāc aizmirstās sīkās vērtības, jāatšķetina sarežģītās lietas un jāzina, ko mēs īsti varam saukt par savu. Jums vajadzētu atzīmēt visus mazos izdevumus, kas iztērēti savu iegribu apmierināšanai. Jums būtu jāzina, cik iztērēts vienīgi garšas apmierināšanai un samaitātas, baudkāras apetītes kopšanai. Nevajadzīgiem gardumiem iztērēto naudu varētu atdot patiesa mājas prieka un ērtību palielināšanai. Jūs nedrīkstat būt skops; jums jābūt godīgam pret sevi un saviem brāļiem. Ar skopumu tiek nepareizi izlietotas Dieva dāvanas. Arī izšķērdība ir nepareiza. Mazie izdevumi, kurus, pēc jūsu domām, [380] nav vērts pieminēt, beigās sasniedz ievērojamus apmērus. (27)

Padevīga sirds tiks vadīta. — Šeit nav vajadzīgs īpaši uzsvērt, cik var ietaupīt ar katru sīku lietu. Ļaudis, kuru sirdis būs pilnīgi atdotas Dievam un kas Viņa Vārdu pieņem par savu vadoni, sapratīs, kā jārīkojas visos sīkajos pienākumos. Viņi mācīsies no Jēzus, Kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, un, tiecoties pēc Kristus lēnprātības, tie aizvērs durvis neskaitāmām kārdināšanām. (28)

1. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
2. — SDA Ārējās misijas vēsturisks apskats – 165. 166. lpp.
3. — Ģenerālkonferences biļetens, 1903. g. 6. aprīlis.
4. — Liecības draudzei V – 734. lpp.
5. — Review and Herald, 1884. g. 16. septembris.
6. — Liecības draudzei II – 308. lpp.
7. — Review and Herald, 1893. g. 19. decembris.
8. — Evaņģēlija kalpi – 460. lpp.
9. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 63. lpp.
10. — Review and Herald, 1903. g. 24. decembris.
11. — Vēstule 3. lpp., 1889. g.
12. — Vēstule 23. lpp., 1888. g.
13. — Liecības draudzei II – 431. 432. lpp.
14. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūnijs.
15. — Liecības draudzei VI – 451. lpp.
16. — Liecības draudzei V – 400. lpp.
17. — Lielā Ārsta pēdās – 322. lpp.
18. — Liecības draudzei VI – 209. lpp.
19. — Vēstule 151. lpp., 1899. g.
20. — Vēstule 9. lpp., 1888. g.
21. — Vēstule 65. lpp., 1904. g.
22. — Vēstule 47. lpp., 1904. g.
23. — Vēstule 157. lpp., 1903. g.
24. — Liecības draudzei II – 699. lpp.
25. — Review and Herald, 1882. g. 16. maijs.
26. — Review and Herald, 1893. g. 19. decembris.
27. — Vēstule 11. lpp., 1888. g.
28. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 63. lpp.

62. Jādzīvo taupīgi

„Salasiet druskas.” — Reiz Kristus Saviem mācekļiem mācīja taupību, un šo mācību ir vērts pārdomāt. Viņš veica brīnumdarbu, lai pabarotu cilvēku tūkstošus, kas bija klausījušies Viņa mācības; tomēr, kad visi bija paēduši un savu izsalkumu apmierinājuši, Viņš arī druskām neļāva pazust. Viņš, Kas vajadzības gadījumā ar Savu dievišķo spēku varēja pabarot ļaužu pulku, pavēlēja mācekļiem salasīt druskas, lai nekas nepazustu. Šī mācība tika sniegta tikpat daudz mūsu labā kā tiem, kas dzīvoja Kristus dienās. Dieva Dēls rūpējās par laicīgās dzīves vajadzībām. Pēc mielasta Viņš neatstāja novārtā salauztās druskas, kaut arī tādu mielastu par jaunu varēja sagatavot, kad vien Viņš to vēlējās. (1) Šī Jēzus Kristus mācība jāieauž visas praktiskās dzīves fāzēs. Visās lietās jāpraktizē taupība. Salasiet druskas, lai nekas nepazūd. Ir arī tāda reliģija, kas nesaviļņo sirdis un tāpēc paliek tikai formāli vārdi. Tā praktiski netiek īstenota. Reliģiskiem pienākumiem jāsaaužas ar visaugstāko cilvēcīgo saprātu laicīgā darba lietās. (2)

Sekojiet Kristum pašaizliedzībā. — Lai iepazītos ar cilvēcīgo būtņu bēdām, grūtībām un nepiepildītajām cerībām, Kristus nokāpa līdz viszemākajiem pazemojumu un sāpju dziļumiem. Viņš gāja ceļu, pa kuru aicina iet Savus sekotājus. Viņš tiem saka: „Ja kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi pašu, ik dienas lai uzņemas savu krustu un seko Man”. Tomēr ļaudis, kas sevi sauc par kristiešiem, ne vienmēr ir labprātīgi aizliegt sevi, uz ko viņus aicina Pestītājs. Viņi nav labprātīgi [382] ierobežot savas vēlēšanās un iegribas, lai vairāk būtu ko dot Kungam. Dažs saka: „Manas ģimenes gaume ir dārga, un tā uzturēšana izmaksā daudz.” Tas rāda, ka viņam un viņa ģimenei jāapgūst Kristus sniegtā taupības mācība...

Visiem uzbruks kārdināšanas apmierināt savas savtīgās un pārspīlētās iegribas, tomēr atcerēsimies, ka dzīvības un godības Kungs nāca uz šo pasauli. lai cilvēcei sniegtu pašaizliegšanās mācību. (3)

Tie, kas nedzīvo paši sev, neizlietos katru dolāru savu iedomāto vajadzību un savas ērtības labad, bet paturēs prātā, ka viņi ir Kristus sekotāji un ka ir citi cilvēki, kuriem vajadzīgs uzturs un drēbes. (4)

Taupiet, lai varētu palīdzēt Dieva lietai. — Daudz varētu runāt ar jauniešiem par viņu priekštiesību palīdzēt Dieva lietai, apgūstot taupības un pašaizliedzības mācības. Daudzi domā, ka viņiem jānododas tādām un vēl tādām izpriecām, un, lai to varētu, viņi pierod iztērēt visus savus ienākumus. Dievs vēlas, lai mēs šai ziņā rīkotos labāk. Mēs grēkojam paši pret sevi, ja ēdam, dzeram un ģērbjamies, kā vien mums iepatīkas. Dievam priekš mums ir augstāki nodomi nekā šie. Ja mēs labprātīgi atteiksimies no savām savtīgajām iegribām un atdosim Dieva lietai sirds un prāta spēkus, tad ar mums sadarbosies Debesu spēki, darot mūs par svētību cilvēcei.

Pat dzīvojot trūcīgi, ar čaklu darbu un taupību jaunietis var atlicināt kādu mazumu Dieva lietai. (5)

Ja tiekat kārdināti nevajadzīgi tērēt naudu. — Ja tiekat kārdināti izdot naudu par nevajadzīgiem sīkumiem, tad [383] atcerieties Kristus pašaizliedzību un pašuzupurēšanos kritušā cilvēka labā. Mūsu bērni jāmāca aizliegties un savaldīt sevi. Iemesls, kāpēc tik daudziem sludinātājiem grūti iztikt ar saviem līdzekļiem, ir viņu neierobežotās tieksmes, iegribas un ēstkāre. Iemesls, kāpēc daudzi cilvēki piedzīvo bankrotu un negodīgā ceļā cenšas iegūt naudu, ir viņu centieni apmierināt savu sievu vai bērnu pārspīlētās iegribas. Cik ļoti tēviem un mātēm ar priekšzīmi un priekšrakstiem vajadzētu mācīt saviem bērniem taupību! (6)

Es vēlētos, kaut visu cilvēku prātos varētu iespiest atziņu par grēka lielumu, ja Kunga līdzekļus izšķiežam iedomātām vajadzībām. Šķietami nelielu naudas summu iztērēšana var ieraut apstākļos, kas savā secībā iesniegsies mūžībā. Tiesai iesākoties un grāmatām atveroties, jūsu skatam tiks atklāts viss pazudinošais darbs — labais, ko jūs būtu varējuši veikt ar sakrātajiem grašiem un lielākām summām, kas tika izlietotas pilnīgi savtīgiem mērķiem. (7)

Rūpējieties par santīmiem un sīkumiem. — Neizšķiediet savus santīmus nevajadzīgu lietu pirkšanai. Jūs varat domāt, ka nelieli izdevumi nekādu sevišķu summu neveidos, tomēr daudzi sīkumi beidzot salasās par lielu vērtību. Ja mēs varētu, mēs aicinātu atdot darbam tos līdzekļus, kas tiek izdoti nevajadzīgām lietām tērpam un savtīgu iegribu apmierināšanai. Visapkārt valda visāda veida nabadzība. Un Dievs mums uzlicis pienākumu atvieglot cilvēces ciešanas visos iespējamos veidos.

Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu apdomīgi un rūpīgi. Viņš vēlētos, lai tie visur mācītos taupīt un neko neizšķiestu. (8) [384]

Ikdienas nevajadzīgām lietām iztērētā summa, domājot, ka „tā taču ir maza”, „tas jau tikai sīkums”, šķiet tiešām ļoti niecīga; bet pareiziniet to ar dienu skaitu gadā un ar aizvadītajiem gadiem, tad jūs ieraudzīsiet gandrīz vai neticami lielu skaitli. (9)

Nesacentieties ar modei izdabājošiem kaimiņiem. — Nav labi, ja izliekamies kā bagātnieki vai par kaut ko vairāk nekā mēs esam — pazemīgā un lēnprātīgā Pestītāja vienkāršie sekotāji. Mums nav jāuztraucas, ja mūsu kaimiņi ceļ mājas un iekārto tās tādā veidā, ko atdarināt mums nav tiesību. Kā lai Jēzus skatās uz mūsu savtīgajiem uzturvielu krājumiem, kas domāti vienīgi ēstkārei, izpatikšanai viesiem vai savu tieksmju apmierināšana! Tas būtu slazda valgs mums, ja mēs tiektos pēc ārišķībām vai atļautu to darīt saviem bērniem, kas atrodas mūsu uzraudzībā. (10)

Vaitas kundzes personīgais piedzīvojums bērnībā. — Kad man bija tikai divpadsmit gadu, es zināju, kas ir taupība. Kopā ar māsu mēs apguvām kādu amatu, un, kaut dienā nopelnījām tikai divdesmit piecus centus, mēs no šīs summas kaut cik varējām atlicināt arī misijai. Pamazām mēs sakrājām trīsdesmit dolārus. Kad pie mums atskanēja vēsts par Kunga drīzo atnākšanu, ar aicinājumu pēc cilvēkiem un līdzekļiem, mēs kā priekštiesību izjutām iespēju nodot tēvam trīsdesmit dolārus, lūdzot viņu tos izlietot traktātiem un pamfletiem vēsts izplatīšanai starp tumsībā dzīvojošiem ļaudīm...

Par savu nopelnīto naudu mēs ar māsu iegādājāmies drēbes. Mēs nodevām naudu mātei un sacījām: „Pērc tā, lai samaksājot par drēbēm, kaut kas atliktu, ko dot misijas darbam.” Un viņa tā arī darīja, atbalstot mūsu misijas garu. (11) [385]

Esiet taupīgi, vadoties no principa. — Kura rokas ir atvērtas, atsaucoties aicinājumam dot līdzekļus Dieva darbam un cietēju un trūcīgo atbalstīšanai, tie nav nolaidīgi, nenoteikti vai kūtri savos laicīgajos darbos. Tie vienmēr cenšas savus izdevumus turēt ienākuma robežās. Taupība un ekonomija ir viņu pamatlikums; viņi taupa principa pēc; tie izjūt pienākumu taupīt, lai būtu kaut kas ko dot. (12)

1. — Liecības draudzei IV – 572. 573. lpp.
2. — Manuskripts 31. lpp., 1897. g.
3. — Vēstule 4-a, 1902. g.
4. — Review and Herald, 1894. g. 21. augusts.
5. — Jaunatnes instruktors, 1907. g. 10. septembris.
6. — Vēstule 11. lpp., 1888. g.
7. — Review and Herald, 1891. g. 11. augusts.
8. — Vēstule 21. lpp., 1898. g.
9. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 63. lpp.
10. — Vēstule 8. lpp., 1889. g.
11. — Jaunatnes instruktors, 1907. g. 10. septembris.
12. — Liecības draudzei IV – 573. lpp.

63. Māciet bērnus, kā pelnīt un izlietot naudu

Māciet bērniem vienkāršību ikdienas dzīvē. — Vecākiem jāuzaudzina, jāapmāca un jāveido bērni pašsavaldīgos un sevi aizliedzošus dzīves ieradumos. Viņiem vienmēr tiem jānorāda uz pienākumu paklausīt Dieva Vārdam un dzīvot, lai kalpotu Jēzum. Viņiem jāmāca saviem bērniem nepieciešamība ik dienas dzīvot saskaņā ar vienkāršiem ieradumiem un izvairīties no dārgiem tērpiem, dārgiem ēdieniem, dārgiem namiem un dārgām mēbelēm. (1)

Kad bērni vēl pavisam mazi, tos vajadzētu mācīt lasīt, rakstīt, pazīt skaitļus un pašiem vest pārskatu par savām naudas lietām. Šajās zināšanās viņi soli pa solim var iet arvien tālāk. Bet vairāk par visu citu viņiem vajadzētu mācīt, ka Kunga bijāšana ir gudrības iesākums. (2)

Jauniešiem jāņem vērā ģimenes finansiālais stāvoklis. — Maldīgi uzskati par naudas izlietošanu jauniešus pakļauj daudzām briesmām. Viņus nevajadzētu lutināt un tā apgādāt ar naudu, it kā viņu rīcībā būtu neizsmeļami krājumi, no kuriem tie drīkstētu ņemt, kuras katras iedomātas vajadzības apmierināšanai. Nauda jāuzlūko kā dāvana, kuru Dievs devis Viņa darba veikšanai, tāpēc jauniešiem vajadzētu mācīties ierobežot savas iegribas. (3)

Lai jūsu vajadzību nav daudz, īpaši, ja ienākumi mājsaimniecības izdevumiem ir ierobežoti. Savas vajadzības iekļaujiet savu vecāku līdzekļu ietvaros. Kungs atzīs un uzteiks jūsu nesavtīgās pūles... Esiet uzticīgi [387] vismazākā lietā. Tad jums nedraudēs briesmas nevērīgi izturēties lielāku atbildību gadījumos. Dieva Vārds saka: „Kas ir uzticīgs vismazākā lietā, tas ir uzticīgs arī lielākā lietā.” (4)

Māciet izprast naudas vērtību. — Nauda, ko jaunieši iegūst ar nelielu piepūli no viņu puses, netiks vērtēta. Kādam nauda jāiegūst ar smagu darbu un aizliegšanos; bet cik daudz drošākā stāvoklī atrodas jaunieši, kas tieši zina, no kurienes nāk viņu tērētā nauda, kas zina, cik maksā viņu drēbes un uzturs un kas vajadzīgs mājas un visas iekārtas iegādei!

Daudzējādos veidos bērni paši sev var nopelnīt naudu un darīt savu daļu pateicības upura pienešanā Jēzum, Kas atdeva Savu dzīvību par viņiem... Viņus vajadzētu pamācīt, ka to nopelnītā nauda nepieder viņiem, lai to iztērētu, kā vēlas viņu nepiedzīvojušais prāts, bet ka tā jāizlieto saprātīgi un jādod arī misijas pasākumiem. Viņiem nevajadzētu apmierināties ar to, ka naudu saņem no tēva un mātes un tad to nodot Kunga mantu namā, kur tā nav viņu nauda. Viņiem vajadzētu teikt pašiem sev: „Vai lai es dodu no tā, kas man neko nemaksā?” (5)

Ir arī tā, ka mūsu bērniem tiek sniegta negudra palīdzība. Kas paši strādājot, nobeidz koledžu, tie augstāk vērtē sasniegto kā jaunieši, kurus apgādā kāds cits, jo viņi apzinās, ko izmaksā dzīve. Mēs savus bērnus nedrīkstam apgādāt tā, līdz tie kļūst par bezpalīdzīgu nastu. (6)

Vecāki nepareizi izprot savu pienākumu, ja tie kādam fiziski spēcīgam jauneklim brīvi dod līdzekļus studijām, lai tas kļūtu par sludinātāju vai ārstu, pirms viņam nav pieredzes lietderīgā, spēkus prasošā darbā. (7) [388]

Paskubiniet bērnus pašiem sev nopelnīt naudu. — Daudzi bērni, kas dzīvo ārpus pilsētas, var dabūt sev nelielu zemes gabaliņu, kur mācīties dārzkopību. Viņus var pamācīt tādā veidā nopelnīt līdzekļus, ko dot Dieva lietai. Tādam darbam var pievērsties kā zēni, tā meitenes; un tā, saņemot pareizus norādījumus, viņi mācīsies vērtēt un taupīt naudu. Varbūt bērni bez naudas nopelnīšanas misijai var kaut ko dot arī savu drēbju sagādei; viņus vajadzētu paskubināt tā rīkoties. (8)

Neatbalstiet bezrūpīgu naudas izlietošanu. — Ak, cik daudz naudas tiek izšķiests par nevajadzīgām mājas lietām, par kruzuļotiem, izgreznotiem tērpiem, par saldumiem un citām nevajadzīgām lietām! Vecāki, māciet bērniem, ka nepareizi ir naudu izlietot savu iegribu apmierināšanai... Kur vien iespējams, paskubiniet viņus taupīt sīknaudu un atdot to misijai. Vingrinoties pašaizliedzībā viņi gūs bagātīgus piedzīvojumus, un šāda dzīve viņus bieži vien pasargās no nesātības ieradumiem. (9)

Bērni var mācīties parādīt savu mīlestību Kristum, atsakoties no nevajadzīgiem niekiem, kuru iegādei caur viņu pirkstiem aizslīd daudz naudas. Tāds darbs būtu jādara katrā ģimenē. Tas prasīs smalkjūtību un pareizu pieeju, tomēr tā būs vislabākā audzināšana, kādu vien bērni var saņemt. Un ja visi mazie bērni pienestu Kungam savus ziedojumus, tad viņu dāvanas būtu kā urdziņas, kas, savienojoties un plūstot uz priekšu, pārvērstos varenā straumē. (10)

Nolieciet mazu naudas lādīti uz kamīna malas vai kādā citā drošā un redzamā vietā, kur bērni var nolikt savus ziedojumus Kungam... Tā viņus var audzināt Dievam. (11) [389]

Māciet bērniem maksāt desmito un pienest ziedojumus. — Kungs ne tikai pieprasa desmito kā Viņam piederošu daļu, bet Viņš arī pastāsta kā to priekš Viņa atlikt. Viņš saka: „Godā Kungu ar savu mantu un ar visu savu ienākumu pirmajiem augļiem.” Tev nav teikts, ka mums savi līdzekļi jāizlieto personīgām vajadzībām un Kungam jāatdod atlikums, kaut arī tā būtu godīga desmitā daļa. Vispirms atsevišķi ir jānoliek Dieva daļa. Norādījums, kuru Svētais Gars ar apustuļa Pāvila starpniecību sniedz par dāvanām, uzskatāms kā pamatlikums, kas attiecas arī uz desmito: „Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā.” Šī pamācība attiecas uz bērniem un vecākiem. (12)

Kļūda, kuru reizēm pielaiž bagāti tēvi. — Apstākļi, kuros ir nolikts bērns, bieži vien uz to atstāj spēcīgāku iespaidu nekā pat vecāku priekšzīme. Ir tādi bagāti ļaudis, kas sagaida, ka viņu bērni būs tādi, kādi viņi paši bija savā jaunībā, un vaino šīs paaudzes samaitātību, ja tas tā nav. Tomēr viņiem nav tiesību to gaidīt no saviem bērniem, ja viņi tos nenoliek apstākļos, kas līdzinātos tiem, kādos viņi paši dzīvoja. Tēva dzīves apstākļi viņu padarīja par tādu, kāds tas ir. Jaunībā viņu spieda nabadzība un tas bija spiests čakli un neatlaidīgi strādāt. Viņa raksturu veidoja stingrā trūkuma skola. Viņam vajadzēja no daudz kā atteikties, izmantot laiku darbam, būt vienkāršam savā gaumē. Apģērba un uztura sagādei viņam vajadzēja likt lietā visas savas spējas. Viņš bija spiests mācīties taupīt.

Tēvi pūlas sagādāt saviem bērniem bagātus apstākļus, bet ne tādus, kādos paši uzsāka savu dzīvi. Tā ir parasta kļūda. Ja bērniem šodien būtu jāmācas tādā pat skolā, kādā mācījušies viņu tēvi, tad tie kļūtu tikpat derīgi kā [390] viņi. Tēvi ir izmainījuši savu bērnu apstākļus. Tēvu skoloja nabadzība, bērnus apņem līdzekļu pārpilnība. Tiek piepildītas visas viņu iegribas. Viņu tēva raksturu veidoja barga vienkāršības un taupības skola, kur vērtēts tika katrs sīkums. Viņa dēla ieradumus un raksturu veidoja ne pagātnes (skola) apstākļi, bet pašreizējais stāvoklis — ērtības un izlutinātība... Ja visur valda greznība, kā lai to liedz viņam? (13)

Vecāku labākais novēlējums bērniem. — Vislabākais novēlējums, ko vecāki var atstāt bērniem, ir lietderīga darba iemaņas un tādas dzīves piemērs, ko raksturo nesavtīga labdarība. Ar tādu dzīvi vecāki parāda naudas īsto vērtību, kurai nozīme ir tikai tad, ja ar to var apmierināt savas vajadzības un palīdzēt citiem, kā arī veicināt Dieva darbu. (14)

1. — Review and Herald, 1894. g. 13. novembris.
2. — Padomi vecākiem, skolotājiem un studentiem – 168. 169. lpp.
3. — Liecības draudzei VI – 214. 215. lpp.
4. — Manuskripts 2. lpp., 1903. g.
5. — Vēstule 11. lpp., 1888. g.
6. — Vēstule 50. lpp., 1895. g.
7. — Vēstule 103. lpp., 1900. g.
8. — Vēstule 356. lpp., 1907. g.
9. — Jaunatnes instruktors, 1904. g. 1. novembris.
10. — Review and Herald, 1900. g. 25. decembris.
11. — Manuskripts, 128. lpp., 1901. g.
12. — Review and Herald, 1896. g. 10. novembris.
13. — Manuskripts 58. lpp., 1899. g.
14. — Liecības draudzei III – 399. lpp.

64. Godīgums darījumos

Veikalniecisko lietu pamatlikumi atrodami Bībelē. — Bībele iespaidīgā veidā sagatavo ļaudis visiem likumīgiem nodarbošanās nozarojumiem. Tās čakluma, godīguma, saimnieciskuma, sātības un skaidrības principos meklējams patieso panākumu noslēpums. Šie principi, kā tie izklāstīti Zālamana sakāmvārdos, sastāda plašu un vērtīgu praktiskas gudrības sakopojumu. Kur gan tirgotājs, amatnieks vai jebkura darba vadītājs atradīs sev un saviem ļaudīm labākas pamācības kā tālāk pievestajos Gudrā Vīra vārdos:

„Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņu priekšā un viņam nebūs jākalpo šādiem tādiem zemiem ļaudīm.”

„Visas pūles sniedz ieguvumu; bet lūpu valoda sniedzas pretī nabadzībai.” (angļu tulk)

„Sliņķis ne reti pēc daudz kā kāro, bet maz ko dabū.”

„Dzērājs un rijējs nonāks nabadzībā; un kūtrums vīru ietērps lupatās.”

Cik daudzi izglābtos no finansiālām neveiksmēm un bojā ejas, ja ievērotu Rakstos tik bieži pasvītrotos brīdinājumus:

„Kas ātri steidzas kļūt bagāts, nebūs nevainīgs.”

„Steigā sakrāta bagātība samazināsies, bet darbā sakrātā pieaugs.”

„Ar viltus mēli iegūta bagātība ir veltīga, tā šurp un turp mētā tos, kas meklē nāvi.”(angļu tulk)

„Kas aizņemas, kļūst par aizdevēja kalpu.”

„Kas par svešu galvo, cietīs tā vietā; bet tas, kas ienīst galvošanu, būs drošs.” (1)

Astotais bauslis nosoda zagšanu un laupīšanu. Tas prasa stingru godīgumu vissīkākās dzīves lietās. Tas tirdzniecībā aizliedz lietot viltību un prasa maksāt taisnīgus parādus un algas. (2)

Negodīgums samaitā prātu un raksturu. — Viņš (kas atļaujas citus vilt un krāpt) pazaudē pašcieņu. Viņš var neapzināties, ka Dievs to redz un izprot katru tirdzniecības darījumu, ka svētie eņģeļi izprot viņa motīvus un dzird tā vārdus un ka viņš saņems saviem darbiem atbilstošu algu; bet ja tam arī izdotos paslēpt savu netaisnīgo rīcību no cilvēcīgās un dievišķās pārbaudes, tad jau tas vien, ka viņš pats visu to zina, pazemo viņa prātu un raksturu. Viena rīcība jau neizšķir raksturu, bet tā noārda aizžogojumu, un cilvēks nākošai kārdināšanai padodas jau daudz vieglāk, līdz beidzot ir izveidojies izlocīšanās un negodīguma ieradums, un viņam vairs nevar uzticēties. (3)

Kā mēs izturamies pret līdzcilvēkiem, parādot negodīgumu sīkumos vai arī lielāka apmēra krāpšanu, tā mēs izturēsimies pret Dievu. Cilvēki, kas turas pie saviem negodīgajiem ceļiem, arvien turēsies arī pie saviem principiem, līdz tie pievils paši savas dvēseles un pazaudēs Debesis un mūžīgo dzīvi. Maza laicīga ieguvuma labā tie upurē godīgumu un reliģiju. (4)

Izvairieties no parādiem. — Daudzas trūcīgas ģimenes nabagas ir tādēļ, ka iztērē savu naudu, līdzko to ir saņēmuši. (5)

Jums jāsaprot, ka saimnieciskās lietas nedrīkst kārtot tā, ka rodas parādi... Ja kāds ir nonācis parādos, tad tas atrodas vienā no sātana tīkliem, ko viņš izliek dvēselēm...

Naudas prasīšana un izlietošana jebkuram mērķim, ja tā iepriekš nav nopelnīta, ir slazda valgs. (6) [393]

Daži vārdi cilvēkam, kas dzīvoja pāri saviem ienākumiem. — Tu nedrīksti atļauties nonākt finansiālās grūtībās, jo iekrišana parādos vājina tavu ticību un mazina drosmi; jā domas par to tevi dara gandrīz vai traku. Tev katrā ziņā jāsamazina savi izdevumi un jācenšas izlīdzināt šo trūkumu tavā raksturā. Tu vari un tev vajag apņemties savaldīt savas tieksmes izdot vairāk par saviem ienākumiem. (7)

Var tikt apkaunota Dieva lieta. — Pasaulei ir tiesības sagaidīt stingru godīgumu no ļaudīm, kas sevi sauc par Bībeles kristiešiem. Viena cilvēka vienaldzība savu taisnīgo parādu kārtošanā apdraud mūs visus, ka varam tikt uzskatīt par neuzticamiem. (8)

Kas vēlas, lai tos sauc par dievbijīgiem, tiem vajadzētu izrotāt atklāti atzīto mācību un ar savu neapdomīgo rīcību nedot iemeslu patiesības nezākāšanai. „Neesiet nevienam neko parādā,” saka apustulis. (9)

Padoms kādam parādos iestigušam cilvēkam. — Apņemies uz priekšu bēgt no parādiem. Labāk atsakies no tūkstoš lietām, bet nekrīti parādos. Parādi ir bijuši tavas dzīves lāsts. Izvairies no tiem, kā tu izvairītos no bakām.

Slēdz svinīgu derību ar Dievu, ka ar Viņa svētības palīdzību tu nomaksāsi savus parādus un vairs nevienam neko nepaliksi parādā, ja arī tev vajadzētu iztikt no vienkāršas zupas un maizes vien. Pavisam viegli uzklāt sev galdu, izvelkot no kabatas divdesmit piecus centus par reti dabūjamām lietām. Uzmani centus, un dolāri paši par sevi paliks neskārti. Tieši sīkie graši, kas vienā vai otrā vietā tiek izdoti par vienu vai otru lietu, ir tie, kas drīz vien pārtop dolāros. Aizliedzies vismaz, kamēr tevi apņem parādi... Nesvārsties, nekļūsti mazdūšīgs un neatkāpies no savas apņemšanās. Aizliedzies savā gaumē, aizliedzies tieksmēs un ēstkārē, taupi pensus un nomaksā savus parādus. [394] Cik ātri vien iespējams, tiec no tiem vaļā. Kad tu atkal būsi brīvs cilvēks, kas nevienam neko nav parādā, tad būsi guvis lielu uzvaru. (10)

Izturieties apdomīgi pret nelaimīgiem parādniekiem. — Ja kādi ir nonākuši parādos un tiešām nespēj tos nomaksāt, tad nevajadzētu spiest viņus darīt to, kas pāri viņu spēkiem. Tiem vajadzētu sniegt labvēlīgu izdevību atbrīvoties no parādiem un nenostādīt tos stāvoklī, kur tiem nemaz nav iespējams atbrīvoties no parādiem. Kaut arī tādu rīcību var uzskatīt par taisnīgu, tomēr tā nav žēlastība un dievišķā mīlestība. (11)

Galējību briesmas. — Daži nav apdomīgi un iekļūst parādos, no kuriem varēja izvairīties. Citi atkal parāda tādu piesardzību, kas atgādina neticību. Izmantojot apstākļu sniegtās priekšrocības, mēs reizēm drīkstam ieguldīt līdzekļus Dieva darbā nostiprināšanai un uzcelšanai, tajā pat laikā stingri turoties pie pamatlikumiem. (12)

1. — Audzināšana – 135. 136. lpp.
2. — Vectēvi un pravieši – 309. lpp.
3. — Liecības draudzei V – 396. lpp.
4. — Review and Herald, 1888. g. 18. septembris.
5. — Padomi namturiem – 269. lpp.
6. — Vēstule 63. lpp., 1897. g.
7. — Vēstule 48. lpp., 1888. g.
8. — Liecības draudzei V – 179. lpp.
9. — Liecības draudzei V – 181. 182. lpp.
10. — Padomi namturiem – 257. lpp.
11. — Manuskripts 46. lpp., 1900. g.
12. — Manuskripts 20. lpp., 1891. g.

65. Rūpes par rītdienu

Mājas iegāde un kā glābties no izšķērdēšanas ieradumiem. — Brālis un māsa B nav mācījušies taupīt... tie iztērē visu, ko vien ieņem, neatkarīgi no daudzuma. Viņi priecāsies, kamēr tiem labi klāsies, un, bēdām uzbrūkot, būs pilnīgi nesagatavoti... Ja brālis un māsa B būtu bijuši taupīgi namturi un būtu aizlieguši sevi, tad jau tagad viņiem varētu būt pašiem sava māja un vēl atliktu līdzekļi nelaimes gadījumiem. Bet viņi negrib taupīt, kā to dara citi, no kuriem tie reizēm ir bijuši atkarīgi. Ja viņi neapgūs šīs mācības, tad Dieva dienā viņu raksturi netiks atrasti pilnīgi. (1)

Šis padoms jums var palīdzēt. — Tu strādāji darbu, kas reizēm tev deva lielu peļņu. Nopelnījis naudu, tu nemācījies taupīt, domājot par laiku, kad tā nebūs tik viegli iegūstama, bet daudz iztērēji iedomātām vajadzībām. Ja tu un tava sieva būtu sapratuši, ka Dievs jums uzlicis pienākumu aizliegties savā gaumē un iegribu apmierināšanā, lai kaut ko iekrātu nākotnei un nedzīvotu tagadnei vien, tad pašlaik jūs jau būtu pārtikuši ļaudis, un jūsu ģimene baudītu dzīves ērtības. Jums jāmācās kāda mācība... tas ir, ar mazumu iztikt ilgāku laiku. (2)

Ģimenei, kurai sistemātiski vajadzētu kaut ko atlicināt. — Jums jau tagad varēja būt lieli līdzekļi, ko izlietot ārkārtējas vajadzības brīžos un ar ko atbalstīt Dieva lietu. Ja jūs būtu taupījuši tā, kā to bija nepieciešams darīt. [396] Jums ik nedēļas vajadzēja atlikt daļu no savām algām un nekādā gadījumā nepieskarties noliktajai naudai kā vien lielas vajadzības brīdī vai lai, ziedojot Dievam, atdotu to atpakaļ Devējam...

Jūs savus nopelnītos līdzekļus neesat izlietojuši gudri un ekonomiski, lai paliktu kāds atlikums jūsu iespējamam saslimšanas gadījumam, kad jūsu ģimenei aptrūktu līdzekļu, kurus jūs sagādājāt tās uzturēšanai. Jūsu ģimenei vajadzētu būt kaut kam, uz ko tā varētu balstīties grūtību gadījumos. (3)

Padoms kādai citai ģimenei dzīvot tā, lai varētu arī atlicināt. — Ik nedēļas jums kādā drošā vietā vajadzētu nolikt piecus vai desmit dolārus, kurus neizlietojiet citām vajadzībām kā vienīgi slimības gadījumā. Taupīgi dzīvojot, jūs kaut ko varētu noguldīt arī uz procentiem. Gudri saimniekojot, jūs pēc parādu nomaksas varētu vēl kaut ko atlicināt. (4)

Es pazinu ģimeni, kas ik nedēļas saņēma divdesmit dolārus, lai tūlīt visu šo summu izlietotu, kamēr cita tikpat liela ģimene, saņemot tikai divpadsmit dolārus nedēļā, katru reizi nolika vienu vai divus dolārus, atsakoties pirkt lietas, kas likās nepieciešamas, bet bez kurām tomēr varēja iztikt. (5)

Nodrošiniet īpašumus, sastādot pareizu testamentu. — Kas ir uzticīgi Kunga līdzekļu pārvaldnieki, tie skaidri zinās, kādā stāvoklī atrodas viņu naudas lietas, un līdzīgi gudram vīram tie būs sagatavoti katram gadījumam. Ja pēkšņi noslēgtos viņu pārbaudes laiks, tad tie, kas būs aicināti nokārtot viņa mantojuma jautājumus, nesadursies ar lielām grūtībām un neskaidrībām.

Daudzi, kamēr domā, ka viņu veselība ir laba, neko nedara testamenta sastādīšanas jautājumā. Tomēr mūsu brāļiem vajadzētu spert šos piesardzības soļus. Viņiem jāzina savs finansiālais stāvoklis un nav jācieš neskaidrība veikala lietās. Savu īpašumu viņiem vajadzētu pārvaldīt tā, ka to varētu atstāt jebkurā laikā. [397]

Testamentiem jāatbilst visām likuma prasībām. Pēc sastādīšanas tie var stāvēt gadiem ilgi un nevienam nekaitēs, ja vienu otru reizi, atkarībā no darba vajadzībām, tiks vēl doti ziedojumi. Brāļi, ja jūs būsiet uzrakstījuši testamentu, nāve tāpēc nenāks nevienu dienu ātrāk. Izdalot testamentā savu īpašumu radiem, pielūkojiet, ka neaizmirstiet Dieva lietu. Jūs esat Viņa pārstāvji, kas pārvaldāt Viņa īpašumus; un Viņa prasībām vajadzētu ierādīt pirmo vietu. Protams, bez atbalsta nedrīkst atstāt ne sievu, ne bērnus; par tiem ir jāgādā, ja tas viņiem nepieciešams. Bet ieraduma pēc vien neievediet savā testamentā garu radinieku rindu, kas nemaz nav trūcīgi. (6)

Domājiet par Dieva lietu, kamēr vēl esat dzīvi. — Lai neviens nedomā, ka viņš būs rīkojies saskaņā ar Kristus prātu, ja visu dzīvi krās mantu un tad pirms nāves kādu daļu no tās novēlēs vienai vai otrai labdarīgai lietai. (7)

Daži savas dzīves laikā līdzekļus savtīgi patur sev, cerēdami izlīdzināt nolaidību ar Dieva lietas pieminēšanu savos testamentos. Tomēr pat puse no šādā veidā novēlētajiem līdzekļiem neaizsniedz tiem paredzēto mērķi. Brāļi un māsas, Debesu bankā savus noguldījumus izdariet paši un savus pārvaldnieka pienākumus neatstājiet citiem. (8)

Namtura pienākumu nodošana bērniem bieži vien ir negudra. — Vecākiem vajadzētu ļoti baidīties uzticēt saviem bērniem līdzekļu podus, kurus Dievs ir ielicis viņu rokās, ja nav visdrošāko pierādījumu, ka bērni par Dieva lietu interesējas vairāk, mīl un nododas tai vairāk nekā viņi paši un ka bērni būs čaklāki un dedzīgāki Dieva [398] lietas uz priekšu virzīšanā un devīgāki ar to saistīto nozarojumu atbalstīšanā. Tomēr daudzi savus līdzekļus ieliek bērnu rokās, novirzot uz tiem savu pārvaldnieka atbildību, jo tā rīkoties viņus skubina sātans. Tādā veidā viņi savu naudu pilnīgi nodod ienaidnieka rindām. Šo lietu kārto sātans, lai panāktu savus nodomus un atrautu Dieva lietai līdzekļus, kas vajadzīgi tās bagātīgai atbalstīšanai. (9)

Sakrātās bagātības lāsts. — Kas pēc bagātības tiecas krāšanas nolūkā, tie tās lāstu nodod tālāk saviem bērniem. Tas tēviem un mātēm ir briesmīgs, dvēseli pazudinošs grēks, kas pāriet uz viņu pēcnācējiem. Bērni viņu līdzekļus bieži vien izšķiež neprātīgos pārspīlējumos un trakulīgā dzīvē, līdz beidzot kļūst par nabagiem. Viņi neaptver izšķiestā mantojuma vērtību. Ja tēvi un mātes būtu tiem rādījuši priekšzīmi, ne bagātību uzkrāšanā, bet to izdalīšanā, tad tiem sev būtu noguldījuši mantu Debesīs un ieguvuši miera un laimes augļus šajā pasaulē un mūžīgas bagātības nākošajā dzīvē. (10)

1. — Liecības draudzei III – 30. 31. lpp.
2. — Liecības draudzei II – 432. 433. lpp.
3. — Vēstule 5. lpp., 1877. g.
4. — Nekopēta vēstule 49. lpp., 1889. g.
5. — Vēstule 156. lpp., 1901. g.
6. — Liecības draudzei IV – 482. lpp.
7. — Review and Herald, 1894. g. 27. februāris.
8. — Review and Herald, 1886. g. 12. oktobris.
9. — Liecības draudzei II – 655. lpp.
10. — Vēstule 20. lpp., 1897. g. [399]

Dvēseles pieeju apsargāšana

66. Vārti, kas mums jāsargā

Kāpēc Dievs mums devis acis, ausis un valodas spējas? — Dievs cilvēkiem devis acis, lai tie varētu aplūkot no Viņa likumiem izrietošās brīnišķās lietas. Viņš tiem deva dzirdošas ausis, lai tie varētu sadzirdēt Viņa vēsti, kuru sniedz dzīvs sludinātājs. Viņš cilvēkam deva valodas dāvanu, lai tie varētu runāt, stāstīt par Kristu kā grēku piedodošu Pestītāju. Ar sirdi cilvēks tic patiesībai un ar muti liecina par mūžīgo dzīvību. (1)

Kā sātans var piekļūt dvēselei? — Visiem jāsargā savi maņu orgāni, citādi sātans tos uzvarēs; jo ar maņu orgānu starpniecību iespējams piekļūt dvēselei. (2)

Tev jākļūst par modru sargu savām acīm, ausīm un visiem saviem maņu orgāniem, lai valdītu pār savu fantāziju un neatļautu tumšām, samaitātām domām aptraipīt dvēseli. Vienīgi žēlastības spēks var veikt šo visiekārojamāko darbu. (3)

Sātans un viņa eņģeļi čakli pūlas paralizēt maņu orgānus, lai cilvēks nevarētu sadzirdēt ne brīdinājumus, ne biedinājumus, ne rājienus vai arī lai, tos dzirdot, tie neietekmētu sirdi un nereformētu dzīvi. (4)

Mani brāļi, Dievs aicina jūs kā Viņa sekotājus staigāt gaismā. Jums jājūtas satrauktiem. Grēks ir mūsu vidū un uz to neskatās kā uz ārkārtīgi grēcīgu. Nodošanās ēstkārei un tuva draudzība ar grēku daudziem ir notrulinājusi maņu orgānus. Mums jāiet uz priekšu arvien tuvāk Debesīm. (5)

Sātana stratēģija — censties notrulināt maņu orgānus. — Sātans pūlas cilvēkus vadīt tā, lai tie nemaz nerēķinātos ar Dievu; viņš tā cenšas saistīt un savaldzināt prātu, [402] lai cilvēki vispār nedomātu par Radītāju. Viņi saņem tāda veida audzināšanu — izglītību, kas savā būtībā tiecas aptumšot prātu un aizsegt gaismu. Sātans nevēlas, ka ļaudis mācītos pazīt Dievu; un viņš ļoti priecājas, ja tam izdodas izmantot dažādas spēles un teatrālus sniegumus, kas tā aptumšo jauniešu maņu orgānus, ka cilvēki tumsā pilnīgi pazūd, kaut arī gaisma spīd tiem visapkārt. (6)

Sātans nevar ienākt mūsu domu pasaulē bez mūsu piekrišanas. — Mūsu ļaudīm vajadzētu norādīt uz patiesību, ka Dievs ir gādājis, lai mēs netiktu kārdināti pāri par to, ko spējam panest, un Viņš sniegs mums iespēju izbēgt no jebkuras kārdināšanas. Ja mēs dzīvosim tikai Dievam, tad arī neatļausimies nodoties savtīgām domām.

Ja tikai sātanam būs kāda iespēja piekļūt mūsu domu pasaulei, tad viņš arī sēs savas nezāles un liks tām augt, līdz tās nesīs bagātu ražu. Sātans nekad neiegūs virsvaldību pār mūsu domām, vārdiem un rīcību, ja mēs labprātīgi nebūsim atvēruši durvis un aicinājuši viņu ienākt. Tad viņš tiešām ienāks un, uzlasot labo sēklu, kas sēta sirdī, atņems patiesībai visu spēku. (7)

Aizslēdziet kārdinātājam visas pieejas. — Visiem, kas saucas Kristus vārdā, nepieciešami vajadzīga modrība un lūgšanas. Viņiem jāapsargā dvēseles pieejas, jo sātans strādā, lai samaitātu un iznīcinātu, ja tikai viņam dos vismazāko izdevību. (8)

Mums draud briesmas, ja domās kavējamies pie priekšrocībām, kuras iegūtu, ja padotos sātana iečukstējumiem. Grēks nozīmē negodu un postu ikvienai dvēselei, kas tam nododas; bet pēc savas dabas tas ir apburošs un pieviļošs, un tās mūs savaldzina ar glaimojošiem priekšstatiem. Ja [403] uzdrošināmies kāpt uz sātana zemes, tad mums vairs nav nekādas drošības, ka tiksim pasargāti no viņa varas. Cik tālu vien iespējams, mums vajadzētu noslēgt visas pieejas, pa kurām kārdinātājs varētu mums piekļūt. (9)

Kas kārdināšanu brīdī spēj aptvert tās briesmīgās sekas, kas nāks pēc viena nepareiza, pārsteidzoša soļa! Mūsu vienīgā drošība ir ik brīdi atrasties Dieva žēlastības aizsardzībā un neaptumšot pašiem savu garīgo skatu, lai ļaunu nesauktu par labu un labu par ļaunu. Nekavējoties un bez kādas pārspriešanas mums jānoslēdz un jāaizsargā dvēseles pieejas no ļaunā. (10)

Ikvienam kristietim nepārtraukti jāapsargā visas dvēseles pieejas, pa kurām varētu tuvoties sātans. Tam jālūdz pēc dievišķās palīdzības un tai pašā laikā apņēmīgi jāpretojas katrai nosliecei uz grēku. Ar drosmi, ticību un nemitīgām pūlēm var uzvarēt. Bet lai viņš atceras, ka uzvaras iegūšanai Kristum jāpaliek viņā un viņam Kristū. (11)

Izvairieties lasīt, skatīt un dzirdēt ļaunas lietas. — Apustulis Pēteris centās pamācīt ticīgos, cik liela nozīme pasargāt domas no klejošanas pie aizliegtiem tematiem vai no gara spēku izšķiešanas pie mazsvarīgām lietām. Kas nevēlas krist par laupījumu sātana viltībai, tiem rūpīgi jāapsargā pieejas dvēselei; tiem jāizvairās lasīt, skatīt un dzirdēt lietas, kas izraisītu netīras domas. Domām nevajag atļaut kavēties pie jebkura temata, kuru varētu mums iečukstēt dvēseļu ienaidnieks. Sirds ir uzticīgi jāapsargā, vai arī ļaunums ap mums pamodinās ļaunumu mūsos, un, dvēsele aizklīdīs tumsā. (12)

Ir jādara viss, ko vien mēs varam, lai sevi un savus bērnus noliktu tādā vietā, kur mums nebūtu jāredz netaisnība, kas tiek piekopta pasaulē. Mums rūpīgi vajadzētu [404] sargāt acis un ausis, lai briesmīgie skati un briesmīgās skaņas neieperinātos mūsu atmiņā. Kad mājā ienāk dienas laikraksts, es savās izjūtās vēlētos to paslēpt, lai nebūtu redzamas šīs smieklīgās un sensacionālās lietas. Liekas, ka ienaidnieks ir daudzu laikrakstos redzamo lietu publicēšanas aizsācējs. Visas grēcīgās lietas, kādas vien ir bijis iespējams atrast, tur pasaulei tiek pasniegtas visā to kailumā. (13)

Kas vēlas iegūt gudrību, kura nāk no Dieva, tiem jābūt nejēgām šī laikmeta grēcīgajās atziņās, lai varētu kļūt gudri. Viņiem jāaizver acis, lai neredzētu un nedzirdētu neko ļaunu. Tiem jāaizslēdz savas ausis, lai nedzirdētu to, kas ļauns, un neuzzinātu lietas, kas aptraipītu viņu domas un rīcības skaidrību. Viņiem jāsargā sava mēle, lai neatskanētu samaitātas sarunas un viltus netiktu atrasts viņu mutē.(14)

Ar durvju atvēršanu pretošanās kļūst vājāka. — Neinteresējaties par to, cik tuvu jūs varat iet bezdibeņa malai un tomēr tur neiekrist. Izvairieties no katras tuvošanās briesmām. Ar dvēseles interesēm nedrīkst jokoties. Jūsu kapitāls ir jūsu raksturs. Kopiet un sargājiet to kā kādu zelta mantu. Stingri un noteikti ir jākopj tikumiskā skaidrība, pašcieņa un stipras pretošanās spējas. Ne soli nevajadzētu atkāpties no atturīgas nostājas; nelielas tuvības atļaušanās un maza neuzmanība var apdraudēt dvēseli, atverot durvis kārdināšanām un samazinot pretošanās spējas. (15)

Sātans vēlas aizsegt nākotnes godību. — Sātans pastāvīgi strādā, lai aizsegtu nākošās pasaules godību un visu uzmanību pievērstu šīs zemes lietām. Viņš cenšas visu iekārtot tā, [405] lai mūsu domas, mūsu rūpes un mūsu darbs pilnīgi tiktu atdots laicīgām lietām un mēs nespētu redzēt vai atzīt mūžīgās realitātes vērtību. Mūsu domas un mūsu mīlestība pārāk daudz tiek atdota pasaulei un tās rūpēm, bet Jēzum un Debesu lietām tiek veltīta pavisam maza daļa no mūsu domām un mūsu mīlestības. Mums apzinīgi jāpilda visi ikdienas pienākumi, bet ļoti svarīgi arī, lai mēs pāri par visām lietām koptu svētas jūtas pret mūsu Kungu Jēzu Kristu. (16)

Mums palīdzēs Debesu eņģeļi. — Vienmēr vajadzētu atcerēties, ka mūsu prāta pārvaldīšanā pastāvīgi darbojas neredzami spēki, kā ļauni, tā labi. Viņi strādā neredzami, tomēr ļoti ietekmīgi. Labie eņģeļi ir kalpojošie gari, kas uz sirdi un prātu atstāj Debesu izcelsmes iespaidu; bet lielais dvēseļu ienaidnieks velns un viņa eņģeļi pastāvīgi pūlas panākt mūsu bojā eju...

Kaut arī mums vajadzētu būt ārkārtīgi modriem, ka nenostādām sevi par mērķi neredzamo ienaidnieku uzbrukumam, tomēr varam būt droši, ka bez mūsu piekrišanas tie mums nenodarīs neko ļaunu. (17)

1. — Vēstule 21. lpp., 1899. g.
2. — Liecības draudzei III – 507. lpp.
3. — Liecības draudzei II – 561. lpp.
4. — Liecības draudzei V – 493. lpp.
5. — Liecības draudzei III – 476. lpp.
6. — Review and Herald, 1900. g. 13. marts
7. — Review and Herald, 1899. g. 11. jūlijs.
8. — Liecības draudzei III – 324. lpp.
9. — Domas par Kalna svētrunu – 171. lpp.
10. — Liecības draudzei III – 324. lpp.
11. — Liecības draudzei V – 47. lpp.
12. — Apustuļu darbi – 518. 519. lpp.
13. — Piezīmju lapiņas, Audzināšana, Nr. 1.
14. — Svinīgs aicinājums – 76. lpp.
15. — Medicīniskais kalpotājs – 76. lpp.
16. — Review and Herald, 1990. g. 7. janvāris.
17. — Review and Herald, 1887. g. 19. jūlijs.

67. Skatu un skaņu valdzinošais spēks

Ļauni skati un ļaunas skaņas visapkārt ap mums. — Jūsu dziļām rūpēm savu bērnu labā ir pamats, jo viņiem jāsastopas ar kārdināšanām pie ikkatra uz priekšu spertā soļa. Viņiem nav iespējams izvairīties no saskares ar ļauniem biedriem... Viņi redzēs skatus, dzirdēs skaņas un būs pakļauti demoralizējošiem iespaidiem, kas, ja tie rūpīgi netiks sargāti, noteikti, bet droši samaitās sirdi un izkropļos raksturu. (1)

Visiem nepieciešami aizsargmūri pret kārdināšanām. — Kristīgās mājās pret kārdināšanām jāuzceļ aizsargmūri. Sātans izlieto visus līdzekļus, lai popularizētu noziegumus un pazemojošu netikumību. Nav iespējams staigāt pa mūsu pilsētu ielām un nesadurties ar kliedzošiem uzrakstiem par noziegumiem, kas aprakstīti kādā romānā vai tiek izrādīti teātrī. Prāts tiek radināts sadraudzēties ar grēku. Ar zemu un samaitātu cilvēku rīcību ļaudis iepazīstina dienas laikraksti, un uzbudinošos stāstos tiem tiek pasniegts viss, kas vien var satraukt kaislības. (2)

Daži tēvi un mātes ir tik vienaldzīgi un tik bezrūpīgi, ka neredz starpību, vai viņu bērni apmeklē draudzes vai atklātās laicīgās skolas. „Mēs atrodamies pasaulē,” viņi saka, un nevaram no tās aiziet.” Tomēr, vecāki, mēs lielā mērā varam iziet no pasaules, ja vien to vēlamies. Mēs varam izvairīties un neskatīties uz daudziem ļauniem darbiem, kas šajās pēdējās dienās tik ātri vairojas. Mēs varam izvairīties un nedzirdēt daudz no esošās bezdievības un noziegumiem. (3) [407]

Sēj bezlikumību, ievāc noziedzības ražu. — Daudzi plaši izplatītie preses izdevumi ir pilni ar sensacionāliem ziņojumiem, kas jauniešiem māca bezdievību un ievada viņus pazušanas tekā. Kas gados vēl bērni jau ir pietiekoši veci noziegumu izpratnē. Lasītie stāsti viņus paskubina uz ļaunu. Iztēlē viņi dzīvo līdzi aprakstītajiem darbiem, līdz pamostas viņu godkāre redzēt, kā viņi paši var izdarīt noziegumu un izbēgt no soda.

Rosīgajiem bērnu un jauniešu prātiem iztēlē minētās nākotnes ainas ir īstenība. Apraksti par gaidāmām revolūcijām un visāda veida apšaubāmiem pasākumiem, kas neatzīst pašsavaldīšanās un likuma vajadzību, atstāj valdzinošu iespaidu uz daudziem. Viņi tiek vadīti uz noziegumiem, kas ir pat ļaunāki, ja tas vien var būt, kā tie, kurus apraksta šo sensāciju ainotāji. Šādi iespaidi demoralizē sabiedrību. Plaši tiek sēta bezlikumības sēkla. Un nevienam nav jābrīnās, ka rezultātā izaug noziedzības pļauja. (4)

Populārās mūzikas pieviļošā vara. — Es jūtos satraukta, visur redzot vieglprātīgus jauniešus, kas sakās ticam patiesībai. Nekas neliecina, ka viņi domātu par Dievu. To prātus pilda nieki. Viņu sarunas ir tukšas un neko nedodošas. Viņi kāri pievēršas mūzikai, un sātans zina, kādus orgānus uzbudināt, lai iejūsmotu prātu, lai tos savaldzinātu un apburtu, ka tie neilgotos pēc Kristus. Trūkst garīgu dvēseles ilgu pēc dievišķām atziņām un pieaugšanas žēlastībā.

Man rādīja, ka jauniešiem jāieņem augstāks stāvoklis, ka to padomdevējam un vadonim jābūt Dieva Vārdam. Uz jauniešiem gulstas svinīga atbildība, kuru tie nenovērtē nopietni. Viņu mājās koptā mūzika, kurai vajadzēja modināt ilgas un svētumu un garīgumu, ir kalpojusi domu [408] novēršanai no patiesības. Vieglprātīgas dziesmas un šī laika populārā skaņu plašu mūzika, liekas, atbilst viņu gaumei. Mūzikas instrumenti paņēmuši laiku, ko vajadzēja veltīt lūgšanām. Pareizi pielietota mūzika ir liela svētība; bet nepareizi izlietota, tā briesmīgs lāsts. Tā uzbudina, bet nedod spēku un drosmi, ko kristietis var atrast vienīgi pie žēlastības troņa, ja pazemīgi atklāj savus trūkumus un, stipri kliedzot un raudot, lūdz sev Debesu spēku, lai Tas to stiprinātu pret ļaunā varenajām kārdināšanām. Sātans vada jauniešus pretī gūstam. Ak, ko lai es saku, lai tie sāktu cīņu un salauztu sātana valdzinošo varu! Viņš ir prasmīgs burvis un vilina tos pretī bojā ejai. (5)

Netīras domas noved pie netīras rīcības. — Šis ir laikmets, kad visās vietās plaukst un zeļ samaitātība. Acu kāre un samaitātas kaislības tiek modinātas gan skatoties, gan lasot. Iztēle samaitā sirdi. Prātam patīk kavēties pie ainām, kas modina zemākās un nekrietnākās kaislības. šie netikumīgie attēli, ja uz tiem raugās ar samaitātu fantāziju, sagrauj morāli un apmātos un piekrāptos cilvēkus sagatavo neierobežotām kaislībām. Tad seko grēki un noziegumi, kas Dieva līdzībā radītās būtnes pazemo līdz dzīvnieku līmenim, liekot tām beidzot noiet pazušanā. (6)

Es neskatīšos uz ļaunu. — Vecākiem pastāvīgi jāuzmanās, lai viņu bērni Dievam nepazustu. Visiem, kas uzlikta atbildība sargāt mājas iespaidus, vajadzētu dot tādus pat svinīgus solījumus, kādus deva [409] Dāvids un kas uzrakstīti viņa 101. dziesmā. Viņš saka: „Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām. Es ienīstu pārkāpējus un atkritējus, un lai viņiem nebūtu vietas pie manis. Netaisna sirds lai ir tālu nost no manis, ļaunu cilvēku es negribu pazīt. Kas savu tuvāku slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu. Manis acis lai raugās uz uzticīgajiem zemē, ka tie paliek pie manis. Kas taisnus ceļus staigā, tie man kalpo. Viltus ļaudis nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs manā acu priekšā.”(7)

Sakiet noteikti: „Es neizšķiedīšu dārgos brīžus, lasot to, kas man nedod nekāda labuma un padara mani tikai nederīgu kalpot citiem. Savas domas un savu laiku es ziedošu, lai sagatavotos Dieva darbam. Es neskatīšos uz vieglprātīgām un grēcīgām lietām. Manas ausis pieder Dievam, es neklausīšos uz ienaidnieka viltīgo spriedelēšanu. Mana balss nekādā gadījumā nepakļausies gribai, kas neatradīsies zem Dieva Gara iespaida. Mana miesa ir Svētā Gara templis, un visi mani būtnes spēki tiks atdoti vērtīgiem pasākumiem.”(8)

1. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. jūnijs.
2. — Bībeles atbalss, 1894. g. oktobris.
3. — Piezīmju lapiņas, Audzināšana, Nr. 1.
4. — Lielā Ārsta pēdās – 444. lpp. 445. lpp.
5. — Liecības draudzei I – 496. 497. lpp.
6. — Liecības draudzei II – 410. lpp.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 119. lpp.
8. — Liecības draudzei VII – 64. lpp.

68. Lasīšana un tās iespaids

Sniedziet bērna prātam labu un piemērotu barību. — Uzņēmīgais un augošais bērna prāts ilgojas pēc zināšanām. Vecākiem vajadzētu būt par visu informētiem, lai tie savu bērnu prātam varētu sniegt labu un piemērotu barību. Tāpat kā ķermenis, arī prāts sev spēkus gūst no uzņemtās barības. Šķīstas, stiprinošas domas to paplašina un izdaiļo; bet šīs pasaules zemiskās domas sašaurina un pazemo.

Vecāki, jūs esat tie, kas izlemjat, vai jūsu bērnu prātu aizņems cēlas domas vai netikumīgi priekšstati. Viņu rosīgo prātu jūs nevarat pasargāt neaizņemtu; jūs nevarat aizbaidīt ļaunumu, tikai parādot savu nepatiku vien. Sliktas domas jūs varat atvairīt, vienīgi iepotējot pareizus pamatlikumus. Ja vecāki savu bērnu sirdīs neiesēs patiesības sēklu, tad ienaidnieks tur iesēs nezāles. Labas un veselīgas pamācības ir vienīgais aizsarglīdzeklis pret ļauniem sakariem, kas sabojā labus tikumus. Patiesība pasargās dvēseli no nebeidzamām kārdināšanām, kuras katrā ziņā ir jāatvaira. (1)

Vecākiem jāpārrauga lasīšanas ieradumi. — Daudzi jaunieši ir ļoti kāri uz grāmatām. Viņi lasa visu, ko vien var atrast. Šādu bērnu vecākus es aicinu pārraudzīt viņu lasīšanas tieksmes. Nepieļaujiet, ka uz jūsu galdiem atrodas žurnāli un laikraksti, kuros atrodami mīlas romāni. Viņu vietu aizpildiet ar grāmatām, kas jauniešiem palīdzētu savā raksturā ielikt vislabākos materiālus — Dieva mīlestību, dievbijību un Kristus atzīšanu. Paskubiniet bērnus piepildīt atmiņu ar vērtīgām atziņām, lai dvēseli ieņem viss, kas ir labs, lai tas pārvalda tās spēkus, neatstājot vietu [411] zemām, deģenerējošām domām. Ierobežojiet ilgas pēc lasāmvielas, kas nav laba barība prātam. (2)

Vecākiem vajadzētu pūlēties pasargāt māju no jebkura iespaida, kas neiedarbojas uz labu. Šajā ziņā dažiem vecākiem vēl daudz jāmācās. Tiem, kas jūtas brīvi lasīt stāstus un romānus žurnālos, es vēlētos sacīt: Jūs sējat sēklu, kuras ražu gan nevēlēsities ievākt. No tādas lasīšanas nav iegūstams nekāds garīgs spēks. Tā drīzāk gan iznīcina mīlestību uz Dieva Vārdu šķīsto patiesību. Sātans izmanto žurnālos uzrakstītos romānus un stāstus, lai piepildītu prātu ar vieglprātīgām un nereālām domām, kur pretī čakli vajadzētu studēt Dieva Vārdu. Tā viņš tūkstošiem un atkal tūkstošiem nolaupa laiku, spēkus un pašsavaldīšanos, kas nepieciešami nopietnu dzīves problēmu risināšanai. (3)

Bērniem vajadzīga laba un piemērota lasāmviela, kas iepriecinātu un atspirdzinātu garu un miesu, neatstājot uz cilvēku demoralizējošu un nogurdinošu iespaidu. Ja viņiem ieteiks lasīt romānus un laikrakstos publicētos stāstus, tad pamācošas grāmatas un laikraksti tiem vairs nepatiks. Lielākā daļa bērnu un jauniešu vēlas kaut ko lasīt, un, ja viņiem netiek izraudzīta lasāmviela, tad tie paši to sev sameklēs. Viņi visur atradīs samaitājoša rakstura lasāmvielu, un tā viņiem ātri iepatiksies; bet ja viņiem pasniegs šķīstu un labu grāmatu, viņi iemācīsies to vērtēt. (4)

Veidojiet un audziniet mīlestību uz garīgām lietām. — Mīlestība uz garīgām lietām jāveido un jāaudzina ar vislielāko rūpību. Pareizas domāšanas ieraduma veidošanai vecākiem savu bērnu uzņēmīgajiem prātiem jau agri jāatver Raksti.

Nevajadzētu taupīt nekādas pūles auglīgas mācīšanas ieraduma izveidošanai. Ja prāts noklīdīs neceļos, vadiet to atpakaļ. Ja sabojājusies intelektuālā un morālā [412] gaume, lasot izdomātus un uzbudinošus stāstus, un nav vairs vēlēšanās par kaut ko nopietni domāt, ir jāuzsāk cīņa šī ieraduma pārvarēšanai. Patika uz izdomātu lasāmvielu būtu jāpārvar tūlīt. Būtu jāizstrādā visstingrākie noteikumi domu noturēšanai pareizā gultnē. (5)

Neaudziniet patiku uz izdomājumiem. — Ko vajadzētu lasīt jūsu bērniem? Tas ir nopietns jautājums un tāds, kas prasa pārdomātu atbildi. Es jūtos apbēdināta, redzot Sabata ievērotāju ģimenēs laikrakstus un periodiskos izdevumus, kuros iespiesti romāni, kas uz bērnu un jauniešu prātiem neatstāj nekādu labu iespaidu. Es vēroju šos ļaudis, kam tādā veidā tiek audzināta patika uz izdomātu literatūru. Viņiem bija priekštiesība dzirdēt patiesību un iepazīties ar mūsu ticības pamatiem, tomēr brieduma gadus tie sasniedza, neko nezinot par praktisku dievbijību vai patiesu ticību. (6)

Izdomātu stāstu lasītāji piekopj ļaunumu, kas, aizklājot svēto lappušu skaistumu, iznīcina garīgumu. (7)

Kaitīgo grāmatu ir daudz. — Pasaule ir pārplūdināta ar grāmatām, kuras labāk būtu atdot ugunij, bet ne izplatīt. Naudas iegūšanas nolūkiem izdotās un izplatītās sensacionāla rakstura grāmatas ir kaut kāds sātanisks valdzinājums, un būtu labāk, ja mūsu jaunieši tās nekad nelasītu.

Romānu lasīšana ir viens no līdzekļiem, kurus sātans izlieto dvēseļu iznīcināšanai. Tā rada neveselīgu, mākslīgu uzbudinājumu, satrauc iztēli, padara prātu nederīgu vēlamām pārdomām un jebkādam garīgam darbam. Tā atrauj dvēseli no lūgšanām un iznīcina mīlestību uz garīgām lietām. (8) [413]

Izdomātu piedzīvojumu, bruņinieku romānu, vieglprātīgu un satraucošu stāstu lasīšana gandrīz nav mazāks lāsts priekš lasītāja. Autors var teikt, ka viņš ir vēlējies pasniegt morālu mācību, visā savā darbā viņš var ieaust reliģiskas domas, un tomēr tas bieži vien kalpo viņa darba bezjēdzības un ļaunuma aizplīvurošanai. (9)

Neticīgie autori. — Vēl viens briesmu avots, no kura mums pastāvīgi jāsargās, ir neticīgu autoru darbu lasīšana. Šos darbus iedvesis patiesības ienaidnieks, un neviens nevar tos lasīt, neapdraudot savu dvēseli. Tas tiesa, ka daži, kas ir nodevušies šādai lasīšanai, vēlāk var izārstēties no tāda ieraduma, tomēr visi, kas vien saskaras ar tās ļauno iespaidu, paši nostājas uz sātana zemes un viņš savas priekšrocības prot izmantot visiespaidīgākā veidā. Izaicinot sātanu kārdināt, viņi nesaprot, ka tiem trūkst gudrības noteikt, kurā vietā viņš tos kārdinās, un trūkst arī spēka pretoties šīm kārdināšanām. Neticībai un bezdievībai pār cilvēku ir valdzinošs un apburošs spēks. (10)

Teikas un pasakas. — Bērnu un jauniešu audzināšanā tagad lielu lomu piešķir pasakām, teikām un izdomātiem stāstiem. Šāda rakstura grāmatas tiek lietotas skolās un ir atrodamas daudzās mājās. Kā gan kristīgi vecāki var atļaut saviem bērniem lietot grāmatas, kas tik lielā mērā piepildītas ar meliem un viltu? Kad bērni jautā, ko nozīmē šie stāsti, kas tā runā pretī vecāku pamācībām, tad parasti atbild, ka tie ir izdomāti. Bet ar to viņu lasīšanas ļaunie rezultāti tomēr nav likvidēti. Šajās grāmatās sniegtie uzskati bērnus maldina. Tās liek nepareizi raudzīties uz dzīvi; tās maldina un stiprina ilgas pēc nereālā...

Bērnu vai jauniešu rokās nekad nevajadzētu ielikt grāmatas, kurās atrodami patiesības sagrozījumi. Lai mūsu bērni viņu tiešajā audzināšanas periodā neuzņem sevī domas, kas vēlāk izrādīsies par grēka sēklām. (11) [414]

Kā tiek iznīcināts garīgais spēks. — Pavisam maz ir pareizi līdzsvarotu prātu, jo vecāki ir bezdievīgi nolaidīgi vājo rakstura īpašību stiprināšanā un slikto apspiešanā... Viņi neatceras, ka tiem uzlikts vissvinīgākais pienākums vērot katra sava bērna tieksmes, ka viņiem bērnos pienākas ieaudzināt pareizus ieradumus un pareizas domāšanas veidu. (12)

Attīstiet tikumiskos un intelektuālos spēkus. Neļaujiet šiem cēlajiem spēkiem novājināties un kļūt nederīgiem, lasot grāmatas vai vienkāršus stāstus. Es pazīsti stipra prāta cilvēkus, kas, nesātīgi lasot, ir kļuvuši garīgi nenosvērti, daļēji notrulināti un pat paralizēti. (13)

Uzbudinoša lasāmviela bērnu padara nemierīgu un sapņainu. — Vieglprātīgu, satraucošu stāstu lasīšana padara cilvēkus nederīgus praktiskās dzīves pienākumu pildīšanai. Tādu stāstu lasītāji dzīvo nereālu dzīvi. Es vēroju bērnus, kuriem atļāva lietot tādu lasāmvielu. Mājās un ārpus tās tie bija nepacietīgi un sapņaini, nespēdami runāt ne par ko citu kā vien par visparastākajām ikdienas lietām. Reliģiskas domas un sarunas viņu prātiem bija pilnīgi svešas. Līdz ar patikas izveidošanos uz seksuāliem stāstiem samaitājās viņu garīgā gaume, un prāts vairs nekur citur sev nevarēja atrast apmierinājumu kā vienīgi pie šīs neveselīgās barības. Es nevaru iedomāties nevienu piemērotāku vārdu šādu stāstu iespaida raksturošanai kā ”garīgs skurbums”. Nesātīgas lasīšanas ieradums atstāj iespaidu uz smadzenēm, kas ļoti līdzinās nesātīgas ēšanas un dzeršanas iespaidam uz ķermeni. (14)

Pirms tagadējās patiesības pieņemšanas daži bija pieraduši lasīt romānus. Savienojoties ar draudzi, tie šo ieradumu centās pārvarēt. Nolikt šādu ļaužu priekšā lasāmvielu līdzīgu tai, kādu viņi atmeta, ir tas pats, kas piedāvāt reibinošus dzērienus alkoholiķim. Padodoties pastāvīgi viņu priekšā esošam kārdinājumam, tie drīz vien pazaudēs patiku uz labu lasāmvielu. Bībeles studijas tos vairs neinteresēs. Vājāki kļūs morālie spēki. Grēks izliksies mazāk un mazāk grēcīgs, mazāk atbaidošs. Būs redzama pieaugoša neuzticība un nepatika pret dzīves praktiskajiem pienākumiem. Arvien vairāk samaitājoties, prāts būs gatavs tvert jebkuru uzbudinoša rakstura lasāmvielu. Tā tiks atvērts ceļš sātanam pilnīgi pakļaut dvēseli savai pārvaldībai. (15)

Pavirša, steidzīga lasīšana vājina svētošanās spēkus. — Milzīgā iespiesto materiālu straume, kas nepārtraukti plūst ārā no tipogrāfijām, veciem un jauniem liek pierast pie paviršas lasīšanas, līdz ar to prātam zaudējot spējas sakarīgi un spraigi domāt. Bez tam lielākā periodisko izdevumu un grāmatu daļa, kas līdzīgi Ēģiptes vardēm izplatās pa visu zemi, ir ne tikai tukšas, banālas un cilvēka gara spējas novājinošas, bet arī netīras un pazemojošas. Viņu iespaids ne tikai apreibina un grauj prātu, bet samaitā un iznīcina visu dvēseli. (16)

„Es sev nevaru atļauties mūsu draudzes laikrakstus”. — Ir ļaudis, kas sevi sauc par mūsu brāļiem, bet kas neiegādājas ne „Review” (Apskats), ne „Signs” (Laika zīmes), ne „Instructor” (Instruktors), ne arī „Good Health” (Labā veselība), bet nopērk vienu vai vairākus laicīgus laikrakstus. Viņu bērniem ļoti patīk lasīt izdomātus stāstus un mīlas romānus, kas iespiesti šajos laikrakstos un kurus viņu tēvi tiem var atļauties nopirkt, kaut gan apgalvo, ka nevar atļauties izdot naudu par mūsu periodiku un tagadējās patiesības grāmatām...

Vecākiem vajadzētu sargāt savus bērnus un mācīt viņiem izkopt tīras domas, izvairoties no sentimentālo rakstnieku darbiem laikrakstos, tā kā viņi gribētu izvairīties no [416] spitālības. Lai uz jūsu galdiem un jūsu bibliotēkas ir atrodami tikumiski un reliģiski raksti, ka jūsu bērnos izkoptos gaume cēlai un vērtējamai literatūrai. (17)

Vēsti jauniešiem par lasīšanas mērķiem. — Redzot briesmas, kas jauniešiem draud no nepiemērotas lasāmvielas, es nevaru klusēt, nesniedzot vēl citus brīdinājumus, kas man doti par šo lielo ļaunumu.

Par maz ir izprasts ļaunums, ja darbinieki citu rokās nodod apšaubāma rakstura literatūru... Apskatāmās literatūras saturs saista viņu uzmanību un pamodina interesi. Atmiņā iespiežas atsevišķi teikumi. Tiek iedvestas visādas domas. Gandrīz neapzinīgi lasītāju iespaido darba autora gars, un prāts, kā arī raksturs tiek ietekmēti uz ļaunu. Ir daži, kam maza ticība un mazs savaldīšanās spēks, un tādiem ir grūti aizdzīt šādas literatūras iedvestās domas. (18)

Ak, kaut jaunieši pārdomātu iespaidu, kādu uz prātu atstāj uzbudinoša literatūra. Vai pēc šādu grāmatu lasīšanas jūs varat atvērt Bībeli un ar interesi lasīt Dzīvības Vārdus? Vai neatrodat, ka tad Dieva grāmata vairs nav interesanta? Šie mīlestības stāsti savaldzina prātu, izposta veselīgo domu gājumu un neļauj jums koncentrēt uzmanību pie lielajām, svinīgajām patiesībām, kas saistītas ar jūsu mūžīgajām interesēm. Jūs grēkojat pret saviem vecākiem, veltot šādam nožēlojamam mērķim laiku, kas pieder viņiem; un jūs grēkojat pret Dievu, tā izlietojot laiku, kuru jums vajadzēja ziedot Viņam. (19)

Bērni, man priekš jums ir vēsts. Jūs tagad izšķiraties par savas nākotnes likteni, un jūsu raksturs ir tāds, kas jūs izslēgs no Dieva paradīzes... Cik skumji ir [417] Jēzum, pasaules Pestītājam, lūkojoties uz ģimeni, kur bērni nemīl Dievu, necienī Viņa Vārdu, bet visi nodevušies izdomātu stāstu lasīšanai. Tā pavadītais laiks atņems jums vēlēšanos čakli veikt mājas pienākumus; tas padara jūs nederīgus būt ģimenes galvai, un, ja tā turpināsies tālāk, tad jūs arvien ciešāk tiksiet sasaistīti sātana cilpās... Dažās grāmatās, kuras jūs lasāt, ietverti brīnišķīgi dzīves likumi, bet jūs lasāt tikai stāstījuma dēļ. Ja jūs no lasītām grāmatām izvilktu to, kas noderētu rakstura veidošanai, tad lasīšana dotu arī kaut kādu labumu. Bet kad jūs paņemat grāmatu un caurskatāt lappusi pēc lappuses, vai jūs sev jautājat, kādēļ es īsti to lasu? Vai es cenšos uzkrāt dzīvei vērtīgas zināšanas? Jūs neizveidosiet sev labu raksturu, ja pamatā liksiet koku, sienu un rugājus. (20)

Iesējiet prātā Bībeles patiesības sēklas. — Neapstrādātam laukam un nevingrinātam prātam ir daudz kas kopējs. Bērnu un jauniešu prātā ienaidnieks sēj nezāles, un, ja vecāki modri nesargās, tad tās uzdīgs un nesīs savus ļaunos augļus. Lai apstrādātu sirds zemi un iesētu tajā dārgo Bībeles patiesības sēklu, nepieciešamas neatlaidīgas pūles. Bērnus un jauniešus vajadzētu mācīt atmest mazvērtīgos, uzbudinošos stāstus un pievērsties saprātīgai lasāmvielai, kas modinātu viņos interesi par Bībeli, vēsturi un pierādījumiem. Lasāmviela, kas apgaismotu Svēto sējumu un ierosinātu ilgas to pētīt, nav bīstama, bet gan laba. (21)

Jaunieši nevar iegūt veselīgu prātu un gara noskaņojumu un piesavināties pareizus reliģiskus pamatlikumus, ja tie ar prieku nepētīs Dieva Vārdu. Šī grāmata sevī ietver visinteresantākos vēsturiskos aprakstus, tā parāda glābšanās iespēju caur Kristu [418] un vada tos pretī augstākai un labākai dzīvei. (22)

1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 121. lpp.
2. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 133. lpp.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 120. 121. lpp.
4. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
5. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 136. lpp.
6. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 132. lpp.
7. — Jaunatnes instruktors, 1902. g. 9. oktobris.
8. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 133. 134. lpp.
9. — Lielā Ārsta pēdās – 445. lpp.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 135. 136. lpp.
11. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 384. 385. lpp.
12. — Review and Herald, 1908. g. 12. novembris.
13. — Liecības draudzei II – 410. lpp.
14. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 134. 135. lpp.
15. — Liecības draudzei VII – 203. lpp.
16. — Audzināšana – 189. 190. lpp.
17. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
18. — Liecības draudzei VII – 203. lpp.
19. — Liecības draudzei II – 236. lpp.
20. — Vēstule 32. lpp., 1896. g.
21. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 136. 137. lpp.
22. — Liecības draudzei II – 410. 411. lpp. [419]

Žēlastība, kas dara gaišu ģimenes dzīvi

69. Pieklājība un laipnība

Pieklājība un laipnība novērstu pusi no dzīves nelaimju. — Mājas laimes pašos pamatos atrodas pamatlikums, kuru mums grib iemācīt piekodinājums: „Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi.” Katrā namā jāvalda kristīgai laipnībai. Tā izmaksā pavisam maz, bet tai ir spēks mīkstināt raksturus, kas citādi izveidotos skarbi un rupji. Pastāvīgas laipnības izkopšana, vēlēšanās izturēties pret citiem, kā mēs vēlētos, lai tie izturas pret mums, novērstu pusi no dzīves nelaimēm. (1)

Laipnība sākas mājās. — Ja vēlamies, lai mūsu bērni būtu pieklājīgi, laipni un mīļi, tad mums pašiem jārāda viņiem priekšzīme. (2)

Vecākiem vienam pret otru vajadzētu parādīt laipnību pat mazās lietās. Vispārējai laipnībai vajadzētu būt mājas likumam. Nevajadzētu izteikt nevienu rūgtu vārdu, nevajadzētu ciest nekādu rupju valodu. (3)

Visiem var būt priecīga sejas izteiksme, laipna balss un pieklājīga izturēšanās; un tie ir patiesi spēka elementi. Bērnus valdzina priecīga, saulaina uzvedība. Esiet pret viņiem laipni un pieklājīgi, un tādu pašu garu viņiem parādīs pret jums un viens pret otru. (4)

Uz jūsu bērnu raksturiem daudz lielāku iespaidu atstātu jūsu savaldīšanās un laipnība nekā vienīgi vārdi. (5)

Savstarpēja laipnība māju dara par paradīzi. — Laipni runājot ar bērniem un uzkavējot viņu cenšanos rīkoties pareizi, vecāki var atbalstīt viņu pūles un padarīt tos ļoti [422] laimīgus, kā arī ietvert visu ģimenes loku tik jaukā noskaņojumā, kas aizdzītu prom ikkatru tumšāku ēnu un pielietu māju ar priecīgu saules gaismu. Savstarpēja laipnība un iecietība māju padarīs par paradīzi un pievilks ģimenes lokam svētos eņģeļus; bet no mājas, kur dzirdami nepatīkami vārdi, neiecietība un strīdi, tie dosies prom. Laipnības trūkums, sūdzēšanās un dusmas noslēdz Jēzum dzīvokļa durvis. (6)

Ikdienišķā laipnība un mīlestība, kurai vajadzētu valdīt vienas un tās pašas ģimenes locekļu starpā, nav atkarīga no ārējiem apstākļiem. (7)

Patīkama balss, uzmanīga izturēšanās un sirsnīga mīlestība, kas izpaužas visā rīcībā, līdz ar čaklumu, tīrību un taupību pat būdiņu padara par vispatīkamāko mājvietu. Radītājs uz tādu māju noraugās atzinīgi. (8)

Daudz ir tādu cilvēku, kuriem mazāk vajadzētu dzīvot priekš ārējās pasaules, bet vairāk priekš pašu ģimenes loka. Mazāk vajadzētu parādīt ārēju laipnību un mīlestību svešiniekiem un ciemiņiem, bet vairāk īstas mīlestības un līdzjūtības izsauktu pieklājību un pretimnākšanu mīļajiem cilvēkiem pie mūsu pašu pavarda. (9)

Patiesas pieklājības definīcija. — Ģimenes dzīvē ļoti vajadzīga patiesa izsmalcinātība. Tā nodos spēcīgu liecību par labu patiesībai. Vulgāra valoda un rupja izturēšanās, lai arī pie kā tā parādītos, liecina par samaitātu sirdi. Debesu izcelsmes patiesības nekad nepazemo tās pieņēmēju, nekad nepadara to skarbu vai rupju. Iespaida ziņā patiesība ir nomierinoša un augšup ceļoša. Sirdī uzņemta, tā jauniešus padara pieklājīgus un goddevīgus. Kristīgā pieklājība iegūstama vienīgi Svētā Gara darbības rezultātā. Tā neizteicas uzsvērtā, mākslotā izsmalcinātībā, liekuļotos smaidos un ārējos žestos. Tādu pieklājību pazīst pasaule, bet tur nav [423] nekā no kristīgās pieklājības. Tikai praktiski iepazīstoties ar Kristus evaņģēliju, ir iegūstama patiesa izsmalcinātība un patiesa pieklājība. Patiesa pieklājība un patiesa pretimnākšana ir tāda laipnība, kas tiek parādīta kā augstam, tā zemam, kā bagātam, tā nabagam. (10)

Patiesas pieklājības galvenā iezīme ir cieņa pret citiem. Svarīgākā un paliekošākā izglītība ir tā, kas audzē un stiprina līdzjūtību un atbalsta vispārēju laipnību. Par kļūdu jānosauc tā saucamā kultūra, kas jaunietī neieaudzina cieņu pret savu tēvu un māti, nemāca to vērtēt viņu labās īpašības un būt iecietīgam pret viņu trūkumiem, kā arī izpalīdzīgam viņu vajadzību apmierināšanā; kas viņu nedara uzmanīgu un saudzīgu, augstsirdīgu un pretimnākošu pret jauniem un veciem, un nelaimīgiem, kā arī pieklājīgu pret visiem. (11)

Kristīga laipnība ir tā zelta ķēde, kas ar mīlestības saitēm vieno visus ģimenes locekļus, pati kļūstot ar katru dienu stiprāka. (12)

Zelta likumu dariet par ģimenes vadmotīvu. — Vislabākie likumi sabiedriskai sadzīvei un ģimenes locekļu sadraudzībai ir atrodami Bībelē. Tur ietverti ne tikai vislabākie un šķīstākie morāles likumi, bet arī vislabākie pieklājības noteikumi. Mūsu Pestītāja Kalna svētrunā doti novērtējumi, dārgi norādījumi kā jauniem, tā arī veciem. To bieži vajadzētu lasīt ģimenes lokā un ikdienā priekšzīmīgi īstenot tās dārgās mācības. Zelta likumu — „visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, to dariet viņiem” un apustulisko piekodinājumu „godu dodot, nāciet viens otram pretī” jāpadara par visas ģimenes likumu. Visi, kas kops Kristus Garu, mājas dzīvē būs pieklājīgi un pretimnākoši pat mazās lietās. Viņi pastāvīgi centīsies aplaimot ap sevi esošos cilvēkus un, domājot par citiem, aizmirsīs paši sevi. [424] Pie kristietības koka aug tieši tāds auglis. (13)

Zelta likums ir patiesās pieklājības pamatlikums, un visskaidrāk tas atklājās Jēzus raksturā un dzīvē. Ak, kāds maigums un pievilcīgs skaistums izstaro no mūsu Pestītāja ikdienas dzīves! Cik patīkama bija jau Viņa klātbūtne vien! Viņa bērnos atklāsies tas pats gars. Tos, kuros mājos Kristus, apņems Debesu atmosfēra. Viņu skaidrības baltajās drēbēs būs jūtams Kunga dārza aromāts. Viņu sejās atstarosies no Pestītāja plūstošā gaisma, kas apspīdēs teku klūpošām un nogurušām kājām. (14)

Vislabākais uzvedības priekšraksts. — Visvērtīgākais uzvedības priekšraksts, kāds jebkad izteikts uz papīra, ir Pestītāja brīnišķie vārdi kopā ar apustuļa Pāvila Svētā Gara vadībā sniegto skaidrojumu — rindās, kuras neizdzēšami vajadzētu ierakstīt ikkatras cilvēcīgas būtnes atmiņā, kā jauniem, tā veciem:

„Lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.”
„Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna, tā neskauž.
Mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas piedauzīgi,
Tā nemeklē savu labumu,
Tā neskaišas,
Tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību,
Tā priecājas par patiesība.
Tā apklāj visu, tā tic visu,
Tā cerā visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.” (15) [425]

Bībele prasa pieklājību; un tā sniedz daudzas ilustrācijas, kurās izceļas nesavtīgs gars, pretimnākšana, laipna žēlastība un uzvarošs raksturs, kas iet roku rokā ar patiesu pieklājību. Viss tas ir tikai Kristus rakstura atspulgs. Visa patiesā pieklājība un laipnība, pat starp tiem, kas neatzīst Viņa Vārdu, nāk no Kunga. Un Jēzus vēlas, lai Viņa bērni šīs raksturīgās iezīmes atstarotu visā pilnībā. Viņš grib, lai cilvēki mūsos saskatītu Viņa skaistumu. (16)

Kristietība cilvēku darīs par džentelmeni. Kristus izturējās pieklājīgi par pret Saviem vajātājiem; un Viņa patiesie sekotāji atklās to pašu garu. Lūk, Pāvils nostādīts valdnieku priekšā. Viņa runa uz Agripu ir patiesas pieklājības un pārliecinošas daiļrunības ilustrācija. Evaņģēlijs neatbalsta pasaulē piekopto formālo pieklājību, bet tādu, kas nāk no īstas sirds laipnības. (17)

Mēs neaicinām parādīt to, ko pasaule sauc par pieklājību, bet gan tādu pieklājību, kuru ikviens ņems sev līdzi uz svētlaimīgo mājokļiem. (18)

Patiesas laipnības pamatā jābūt mīlestībai. — Nepietiks ar visrūpīgāko ārējo dzīves normu izkopšanu, lai izbēgtu no slikta garastāvokļa, asiem spriedumiem un nepiedienīgas valodas. Nekad neatklāsies patiesa izsmalcinātība, kamēr viss galvenokārt tiks darīts sava „es” apmierināšanai. Sirdī ir jāvalda mīlestībai. Kristietis, kas stingri turas pie savas pārliecības, visā rīcībā vadās no dziļas un sirsnīgas mīlestības uz Kungu. Tieši no Viņa mīlestības uz Kristu izaug arī viņa nesavtīgā mīlestība uz brāļiem. (19)

No visām lietām, ko šeit meklē, mīl un kopj, Dieva acīs nekas nav vērtīgāks par pacietības un miera pilnu garu. Ja sirdī valda patiesības dievišķā harmonija un [426] mīlestība, tad tā gaiši atspoguļosies vārdos un darbos... Sirdī jāvalda patiesas labvēlības garam. Mīlestība tās īpašnieku dara miermīlīgu, pieklājīgu un patīkamu visā izturēšanās veidā. Mīlestība dara gaišu vaigu un klusina balsi; tā paceļ un skaidro visu cilvēku. Tā viņu saskaņo ar Dievu, jo mīlestība ir Debesu īpašība. (20)

Cenšoties īstenot dzīvē uzvedības normas, nav iespējams iegūt patiesu pieklājību. Vienmēr vajadzētu ievērot pareizas uzvedības noteikumus; ja nenotiek atkāpšanās no pamatlikumiem, citu cilvēku cienīšana novedīs pie ar pieņemtajiem ieradumiem; tomēr patiesa pieklājība un laipnība vispārpieņemtu normu ievērošanai neupurēs nevienu pamatlikumu. Tā cilvēku nešķiros. Tā liks cienīt sevi, cienīt cilvēku cilvēka dēļ, cienīt ikkatru lielās cilvēku brālības locekli. (21)

Mīlestība atklājas skatā, vārdos un darbos. — Pāri visam citam vecākiem savus bērnus vajadzētu apņemt ar prieka, laipnības un mīlestības atmosfēru. Māja, kurā valda mīlestība un kur tā spēj atklāties skatos, vārdos un darbos, ir tāda vieta, kur arī eņģeļiem patīk uzturēties. Vecāki, ļaujiet mīlestības, laipnības un laimīgas pieticības saulei ieiet jūsu pašu sirdīs, un tad lai tās jaukais iespaids piepilda visu māju. Parādiet laipnu, iecietīgu garu un atbalstiet to savos bērnos, kopjot visas tās jaukās īpašības, kas mājas dzīvi padara gaišu. Tā izveidota atmosfēra jūsu bērniem būs tas pats, kas augu valstij gaiss un saules gaisma, sniedzot viņu prātam un ķermenim veselību un spraigumu. (22)

Laipna izturēšanās, priecīgas sarunas un pretimnākoši pakalpojumi piesaistīs bērnu sirdis vecākiem ar mīlestības zīda saitēm un panāks vairāk, lai māja būtu pievilcīga, [427] kā visizmeklētākie rotājumi, kurus var nopirkt par naudu. (23)

Dažādiem raksturiem savstarpēji jāsaliedējas. — Tas saskan ar Dieva nodomu, ka savstarpēji sadarbojas cilvēki ar dažādiem raksturiem. Ja tas tā ir arī mājās, tad ikvienam saimes loceklim vajadzētu svēti sargāt un cienīt citu jūtas un tiesības. Tad izkopsies savstarpēja iecietība un smalkjūtība, izzudīs aizspriedumi un nolīdzināsies rakstura asās šķautnes. Tā var nosargāt saskaņu, un dažādo raksturu savstarpējā sadarbība nāks par labu (visiem) ikvienam. (24)

Nekas neaizstās pieklājības un laipnības trūkumu. — Kas sevi sauc par Kristus sekotājiem un tajā pat laikā savos vārdos un izturēšanās veidā ir skarbi, nelaipni un nepieklājīgi, tie neko nav mācījušies no Jēzus. Uzpūtīgs, bravurīgs un kļūdas meklējošs cilvēks nav kristietis; jo būt kristietim nozīmē būt līdzīgam Kristum. Dažu cilvēku, kas sevi sauc par kristiešiem, uzvedībā tik ļoti trūkst laipnības un pieklājības, ka pat viņu labās īpašības par tiem nodod sliktu liecību. Viņu godīgumu varbūt nemaz nevar apšaubīt, arī viņu taisnīgumam var nebūt nekādu traipu, tomēr godīgums un taisnīgums neaizstās laipnības un pieklājības trūkumu. Kristietim jābūt simpātiskam, kā arī patiesam, līdzjūtīgam un pieklājīgam, kā arī taisnam un godīgam. (25)

Ikkatra nevērīga, nepieklājīga rīcība un ievērības neparādīšana brālim pret brāli, ikkatra nolaidība laipnu, iedrošinošu vārdu izteikšanā ģimenes lokā, vecākiem pret bērniem un bērniem pret vecākiem, nostiprina ieradumus, kas raksturu izveido pretēju Kristus raksturam. Bet ja šīs mazās lietas tiek īstenotas dzīvē, tad tās kļūst par lielām lietām. Tās savos apmēros izaug ļoti lielas. Tās dzīvi piepilda ar jauku aromātu, kas uzkāpj pie Dieva kā svēta vīraka smarža. (26) [428]

Daudzi ilgojas saņemt uzmanības pierādījumus. — Daudzi ļoti ilgojas pēc draudzīgas līdzjūtības... Mums jāaizmirst sevi, vienmēr raugoties, lai nepalaistu garām izdevības, pat mazās lietās, pateikties par labvēlību un draudzību, ko esam saņēmuši no citiem. Mums modri jāvēro izdevības, lai citus iepriecinātu ar laipnību un ar maziem mīlestības darbiem apgaismotu viņu dzīvi un atvieglotu viņu rūpes un nastas. Uzmanība, laipnība un pieklājība, kas, iesākdamās ģimenē, turpinās izplēsties ārpus tās loka, palīdz vairot dzīves laimi; bet nevērība šais mazās lietās palielina dzīves rūgtuma un rūpju kopsummu. (27)

Sabiedriskā sadzīvē rodas kontakti ar pasauli. Sabiedriskās attiecības noved kristietību saskarē ar pasauli. Dievs prasa, lai katrs vīrs un katra sieva, kas baudījuši Kristus mīlestību un sirdī uzņēmuši dievišķo gaismu, izlietu to pār tādu cilvēku tumšajām takām, kas nepazīst labāku ceļu. (28)

Draudzīgos vārdos un laipnos skatos mēs varam citiem veltīt tūkstošiem mazu uzmanību, kas atstarosies atkal atpakaļ uz mums pašiem. Neuzmanīgi kristieši, izturoties nevērīgi pret citiem, apliecina, ka viņi neatrodas savienībā ar Kristu. Ir neiespējami būt vienotiem ar Kristu un tomēr izturēties nelaipni pret citiem un aizmirst viņu tiesības. (29)

Mums visiem jākļūst par Kristus lieciniekiem. Kristus žēlastības svētotas sabiedriskās spējas jāizmanto dvēseļu mantošanai priekš Viņa. Lai pasaule redz, ka mēs neesam savtīgi nodevušies tikai savām interesēm vien, bet ka mēs savās svētībās un priekštiesībās vēlamies dalīties arī ar citiem. Lai tā redz, ka reliģija mūs nepadara nelīdzjūtīgus vai pārāk prasošus. Lai visi, kas saka, ka ir atraduši Kristu, kalpo cilvēku labā tā, kā Viņš to darīja. [429]

Mums nekad uz pasauli nevajadzētu atstāt nepareizu iespaidu, ka kristieši ir drūmi, nelaimīgi ļaudis. (30)

Ja mājas dzīvē esam pieklājīgi un laipni, tad priecīgā noskaņojuma labo smaržu mēs nesīsim sev līdzi, arī atrodoties ārpus tās. Ja mājās būsim iecietīgi, lēnprātīgi un garīgi stipri, tad mēs spēsim būt par gaismu arī pasaulei. (31)

1. — Laika zīmes, 1886. g. 9. septembris.
2. — Laika zīmes, 1882. g. 25. maijs.
3. — Laba veselība, 1880. g. Janvāris.
4. — Audzināšana – 240. lpp.
5. — Review and Herald, 1882. g. 13. jūnijs.
6. — Laika zīmes, 1884. g. 17. aprīlis.
7. — Laika zīmes, 1877. g. 23. augusts.
8. — Laika zīmes, 1884. g. 2. oktobris.
9. — Laika zīmes, 1884. g. 2. oktobris.
10. — Manuskripts 74. lpp., 1900. g.
11. — Audzināšana – 241. lpp.
12. — Laika zīmes, 1887. g. 29. novembris.
13. — Laika zīmes, 1886. g. 1. jūlijs.
14. — Domas par Kalna svētrunu – 192. 193. lpp.
15. — Audzināšana – 242. lpp.
16. — Lielā Ārsta pēdās – 489. 490. lpp.
17. — Audzināšana – 241. 242. lpp.
18. — Laika zīmes, 1912. g. 13. augusts.
19. — Lielā Ārsta pēdās – 490. lpp.
20. — Liecības IV – 559. 560. lpp.
21. — Audzināšana – 240. lpp.
22. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 155. lpp.
23. — Laika zīmes, 1884. g. 2. oktobris.
24. — Laika zīmes, 1911. g. 4. aprīlis.
25. — Jaunatnes instruktors, 1908. g. 31. marts.
26. — Manuskripts 107. lpp., 1898. g.
27. — Liecības draudzei III – 539. 540. lpp.
28. — Liecības draudzei IV – 555. lpp.
29. — Liecības draudzei III – 539. lpp.
30. — Visu laikmetu ilgas – 152. lpp.
31. — Laika zīmes, 1892. g. 14. novembris.

70. Prieks

Patiess kristietis būs priecīgs. — Neļaujiet ikdienas rūpēm un sarežģījumiem aptumšot vaigu un padarīt jūs īgnus. Ja ļausiet tam notikt, tad jums vienmēr būs kaut kas, par ko skaisties un uztraukties. Dzīve ir tāda, kādu mēs to veidojam, un mēs atradīsim to, ko paši meklējam. Ja mēs meklējam bēdas un grūtības, ja mūsu noskaņojums ir tāds, kas mazās grūtības vēlas pārspīlēt, tad mēs to atradīsim pietiekoši daudz, lai ar tām piepildītu savu prātu un domas. Bet ja mēs meklēsim lietu gaišās puses, tad arī to mēs atradīsim pietiekoši daudz, lai justos priecīgi un laimīgi. Ja mēs uzsmaidīsim citiem, citi uzsmaidīs mums; ja mēs teiksim patīkamus, iepriecinošus vārdus, tādi tiks teikti mums.

Ja kristieši izskatās drūmi un nospiesti, it kā tos būtu atstājuši visi draugi, tad par reliģiju viņi atstāj nepareizu iespaidu. Reizēm cilvēki domā, ka priecīgs noskaņojums nav savienojams ar kristieša cieņu, tomēr tā ir kļūda. Visās Debesīs valda līksmība; un ja mēs savās dvēselēs uzkrāsim vairāk Debesu prieku un, cik vien tas iespējams, atklāsim to savos vārdos un izturēšanās veidā, tad mēs savam Debesu Tēvam patiksim vairāk, nekā būdami drūmi un nobēdājušies.

Ikvienam pienākas kopt priecīgu gara noskaņojumu un nenodoties grūtsirdībai un bēdām. Daudzi tādā veidā tikai paši sevi padara nelaimīgus un šai slimīgai iedomai upurē arī veselību. Viņiem nepatīk dažas lietas viņu apkārtnē, un tāpēc viņu seja vienmēr ir apmākusies, kas skaidrāk par vārdiem izsaka viņu neapmierinātību. Nospiestais [431] garastāvoklis ļoti kaitē viņu veselībai; jo, traucējot gremošanas procesa norisi, tiek traucēta visa organisma barošana. Kaut arī bēdas un raizes nevar dziedināt nevienu nelaimi, tomēr ļaunumu tās var nodarīt lielu. Bet priecīgs prāts un cerība, darot gaišu ceļu citiem, „ir dzīvība tiem, kas to atrod, un veselība visai viņu miesai.” (1)

Vaita kundze bija priecīga arī neveiksmēs. — (Piezīme: 1867. gadā vec. slud. Džeimss Vaits, kura stāvoklis pēc tiekas lēkmes bija ļoti kritisks, atradās Ņujorkas slimnīcā „Our Home” (Dansville). Šī institūta atbildīgais ārsts domāja, ka reliģija atstāj nospiedošu iespaidu un savus slimniekus skubināja piedalīties dažādos uzjautrinošos pasākumos, lai tie kļūtu priecīgāki. Kāds no kalpotājiem lūdza Vaita kundzi pierakstīties uz dejām un ar piedalīšanos tur aizmirst savas bēdas. Tālākie vārdi rāda, kāds uz šo piedāvājumu bija viņas atbildes raksturs)

Vai jūs jebkad esat mani redzējuši drūmu jeb izmisušu vai arī ka es par kaut ko sūdzētos? Mana ticība man to neatļauj. Tikai patiesa kristīga rakstura un kristīgas kalpošanas neizpratne var likt tā domāt. Tieši īstas reliģijas trūkums izsauc drūmumu, izmisumu un bēdas. Nopietns kristietis cenšas atdarināt Jēzu, jo būt kristietim nozīmē būt Kristum līdzīgam. Tāpēc ļoti svarīgi iegūt pareizu izpratni par Kristus dzīvi un Viņa ieradumiem, lai mēs, kas vēlamies būt Kristum līdzīgi, varētu dzīvot saskaņā ar Viņa principiem.

Daļējas kalpošanas rezultātā, kad vēl tiek mīlēta pasaule un vieglprātīgas izpriecas, rodas neuzņēmīgs un gļēvs darbinieks; tāds Kristum seko tikai no tālienes. Saulaina reliģija rodas, ja Jēzum kalpojam brīvprātīgi un no visas sirds. Kas seko Kristum, cik cieši vien iespējams, tie nekad nav drūmi. Kristū vienmēr ir gaisma, miers un prieks. Mums vairāk vajadzīgs Kristus un mazāk pasaulīguma, vairāk Kristus un mazāk savtīguma. (2) [432]

Staigājiet kā gaismas bērni. — Tas nav Dieva prāts, ka mēs būtu drūmi un neiecietīgi, ne arī ka mēs būtu vieglprātīgi savos vārdos un izturēšanās veidā. Tas ir sātana pārbaudīts darbības veids — grūst cilvēkus no vienas galējības otrā. Dievs vēlas, lai mēs kā gaismas bērni būtu priecīgi un līksmi, lai atklātu pasaulei Tā tikumus: Kas mūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķajā gaismā. (3)

Jāiemanto bērnu mīlestība. — Smaidiet, vecāki; smaidiet, skolotāji! Ja jūsu sirds ir noskumusi, neļaujiet tam atklāties uz jūsu sejas. Lai saules stari, kas nāk no mīlošas, pateicīgas sirds, apgaismo jūsu vaigu. Atmetiet dzelžaino cienīgumu, piemērojieties bērnu vajadzībām un iemantojiet viņu mīlestību. Jums jāpanāk, lai bērni jums pieķertos, ja vēlaties viņu sirdīs iedēstīt reliģisko patiesību! (4)

Lai jūsu sejas izteiksme ir patīkama un balss melodiska. — Vecāki, esiet priecīgi, ne parastā un lētā veidā, bet pateicībā, paklausībā un padotībā savam Debesu Tēvam. Jums nav tiesību parādīt savas izjūtas, ja rodas lietas, kas jūs satrauc un uzbudina. Mantojošai mīlestībai kā dziļiem ūdeņiem jāapņem jūsu bērnu audzināšanas un veidošanas darbs. Viņi ir Dieva ganāmpulka jēri. Pievediet savus mazos Kristum. Ja vecāki grib saviem bērniem ieaudzināt patīkamu uzvedību, tad viņi paši nekad ar tiem nedrīkst runāt dusmojoties. Mācieties paši staigāt ar patīkamu sejas izteiksmi, un lai jūsu balss ir pēc iespējas maigāka un melodiskāka. Dieva eņģeļi vienmēr ir pie jūsu mazajiem, un viņu ausīm nepatīk jūsu skaļie un skarbie īgnuma toņi. (5)

Mātei vajadzētu izkopt priecīgu, apmierinātu un laimīgu noskaņojumu. Visas šajā virzienā pieliktās pūles bagātīgi atmaksāsies kā viņas bērnu fiziskajā labklājībā, tā [433] morālā rakstura izveidošanā. Priecīgs gars nāks par labu visas ģimenes laimei un lielā mērā uzlabos viņas pašas veselību. (6)

Aizdzeniet ēnas un atvieglojiet darbu. — Visur saskatiet priecīgas krāsas un centieties aizdzīt tumšās ēnas, kuras apņems dvēseli, ja jūs tām nodosities. Izkopiet līdzjūtību pret citiem. Lai mājā valda prieks, laipnība un mīlestība. Tas palielinās mīlestību uz reliģiskiem pienākumiem, un visi darbi, kā lielie, tā mazie, tiks paveikti ar vieglu sirdi. (7)

Kristīgais jaukums ir priecīgs noskaņojums bez vieglprātības. — Mēs varam paturēt patiesu kristīgu cieņu un tajā pat laikā varam būt priecīgi un savā uzvedībā patīkami. Priecīgs prāts bez vieglprātības ir viens no kristīgajiem jaukumiem. (8)

1. — Laika zīmes, 1885. g. 12. februāris.
2. — Manuskripts 1. lpp., 1867. g.
3. — Austrālāzijas ūnijas pārskats, 1904. g. 1. novembris.
4. — Kristīgas audzināšanas pamati – 68. lpp.
5. — Manuskripts 126. lpp., 1897. g.
6. — Lielā Ārsta pēdās – 374. lpp.
7. — Laika zīmes, 1898. g. 1. septembris.
8. — Liecības draudzei IV – 62. lpp.

71. Runāšana

Balss ir talants. — Balss ir uzticēta dāvana, un tā jāizlieto mūsu līdzcilvēku atbalstīšanai, iedrošināšanai un stiprināšanai. Ja vecāki mīlēs Dievu un sargās Kunga ceļu, lai darītu tiesu un taisnību, tad viņu valodai nebūs slimīgas sentimentalitātes piegarša. Tās raksturs būs veselīgs, šķīsts un augšup ceļošs. Gan mājās, gan ārpus tās, viņu vārdi būs izmeklēti un labi. Viņi nepazemosies līdz lētiem izteicieniem. (1)

Katrs vārds atstāj savu iespaidu. — Ikkatrs tēva vai mātes teiktais vārds atstāj savu iespaidu uz bērniem, vai nu labu, vai ļaunu. Ja vecāki saka skarbus vārdus, ja viņi parāda garu, kāds redzams pie šīs pasaules bērniem, tad arī Dievs uz tiem raugās kā uz šīs pasaules bērniem un ne kā uz Saviem dēliem vai meitām. (2)

Īstā laikā pateikts vārds var būt kā laba sēkla jauniešu prātos un rezultātā bērnu mazās kājas ievadīt pareizā tekā. Bet nepareizi vārdi viņu kājas var aizvest samaitātības ceļā. (3)

Eņģeļi dzird mājā runātos vārdus. Tāpēc nekad nerājieties; bet lai jūsu vārdu iespaids līdzīgi smaržīgam vīrakam paceļas uz Debesīm. (4)

Ar laipniem vārdiem, ar laipnu līdzjūtību un mīlestību vecākiem mājas atmosfēru vajadzētu uzturēt šķīstu un patīkamu; tomēr tajā pat laikā pamatlikumos viņiem vajadzētu būt stingriem un nepiekāpīgiem. Ja jūs pret bērniem būsiet stingri, viņi var iedomāties, ka jūs tos nemīlat. To jūs varat arī sagaidīt, tomēr nekad nekļūstiet skarbi vai bargi. Tiesai un žēlastībai jāsadodas rokās; nedrīkst būt nekādu impulsīvu, svārstīgu soļu. (5) [435]

Valodai jābūt iekšējā skaistuma ārējai izpausmei . — Galvenā prasība no valodas ir, lai tā būtu šķīsta, laipna un patiesa — „iekšējā skaistuma ārējā izpausme”... Tādas valodas studijām vislabākā skola ir mājas. (6)

Laipni vārdi atspirdzina dvēseli kā rasa un kā lēns lietus. Raksti par Kristu saka, ka Viņa lūpas bija laipnības pilnas, lai Viņš varētu „zināt, kā īstā laikā teikt vārdus nogurušiem”. Un mums Kungs pavēl, „lai jūsu valoda vienmēr ir laipna,” ka tā var būt par uztaisīšanu tiem, kas to dzird”. (7)

Par balss veidošanu jārūpējas mājās. — Norādījumus par balss veidošanu vajadzētu sniegt mājas lokā. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem runāt skaidri, lai tie, kas klausās, varētu saprast katru teikto vārdu. Viņiem tos vajadzētu mācīt lasīt Bībeli skaidrā un saprotamā valodā, kas pagodina Dievu. Un lai tie, kas nometas ceļos pie ģimenes altāra, uzrunājot Dievu, nepaslēpj seju savās rokās vai krēslā. Lai viņi paceļ savas galvas un tuvojas žēlastības tronim svētā bijībā un modrībā. (8)

Lai jūsu runa ir šķīsta. Izkopjiet maigu un pārliecinošu balss toni, bet ne skarbu un pavēlniecisku. Māciet bērniem izkopt savas balsis. Veidojiet viņu runāšanas paradumu, līdz no viņu lūpām jebkurā pārbaudījumā vairs neizlaužas neviens nelaipns vai rupjš vārds. (9)

Balss veidošana ir lieta, kurai daudz kopēja ar audzēkņa veselību. Jauniešus vajadzētu pamācīt, kā pareizi elpot un kā lasīt, lai plaušām un rīklei netiktu uzlikta nedabīga slodze, bet lai šajā darbā piedalītos arī vēdera muskuļi. Ļaujot skaņai plūst no rīkles un no vokālo orgānu augšējās daļas, tiek apdraudēta šo orgānu veselība un samazināts to spēks. Vēdera muskuļiem jāpadara šī darba [436] smagākā daļa, rīkli izlietojot kā kanālu. Daudzi ir miruši, kas vēl varētu dzīvot, ja viņi būtu pamācīti, kā pareizi jālieto balss. Pareiza vēdera muskuļu pielietošana runājot un lasot dziedēs daudzas balss un krūšu kurvja kaites, kā arī paildzinās dzīves laiku. (10)

Asu un skarbu vārdu iespaids. — Māja, kur tiek izteikti skarbi, satraucoši vārdi un dzirdama neapmierinātība un bāršanās, bērns daudz kliedz; viņa jūtīgais prāts saņem nesaskaņu un izmisuma zīmogu. Tāpēc, mātes, lai jūsu sejās vienmēr ir daudz saules gaismas. Ja varat, smaidiet, un bērna sirds un prāts atstaros jūsu sejās mirdzošo gaismu, kā mākslinieka pulēta dārgmetāla plāksne atstaro cilvēka sejas vaibstus. Pārbaudiet sevi, mātes, un pārliecinieties, vai jūsos vienmēr mājo Kristus, tad arī jūsu bērna viegli veidojamā dvēselē tiks iespiesta dievišķā līdzība. (11)

Lai nav nevienas asas, uzbudinošas skaņas. — Neļaujiet mājās ienākt nekādam nesaskaņu vai strīdu elementam. Runājiet laipni. Nekad neļaujiet balsī ieausties asiem toņiem. Esiet klusi un mierīgi. Atmetiet kļūdu meklēšanu un jebkādu nepatiesīgumu. Sakiet bērniem, ka jūs gribat viņiem palīdzēt sagatavoties svētām Debesīm, kur valda miers, kur nav dzirdama neviena asa, uzbudinoša skaņa. Esiet pacietīgi ar tiem viņu pārbaudījumos, kas jums var likties mazi, bet viņiem lieli. (12)

Ja tēvi un mātes ir atgriezti, tad arī pilnīgi atgriezti būs viņu pārvaldības pamatlikumi. Atgrieztas būs viņu domas; atgriezta būs viņu mēle...

Tad mājās neatskanēs neviens skaļš, dusmīgs vārds. Valodai būs mierinošs un visus klausītājus aplaimojošs raksturs... Izskaudiet no balss visas nepatīkamās iezīmes. (13) [437]

Mums jāapspiež straujums un jāpārbauda, jāuzmana savi vārdi, un šajās lietās mums jāiegūst lielas uzvaras. Mēs esam sātana vergi, ja nepārbaudām savus vārdus un nesavaldām savu dabu. Mēs tad esam padoti viņam. Viņš tur mūs savā gūstā. Visas asās skaņas un nepatīkamie, nepacietīgie, uzbudinošie vārdi ir viņa sātaniskai majestātei pienests upuris. Un tas ir dārgs upuris, daudz dārgāks par jebkuru upuri, kādu mēs varam pienest Dievam; jo tas izposta visas ģimenes mieru un laimi, sagrauj veselību un beidzot ir par iemeslu laimes pilnās mūžības zaudēšanai. (14)

Vai vārdi nesīs saules gaismu vai ēnas? — Ir ļoti no svara, lai bērni un jaunieši tiktu radināti uzmanīt savus vārdus un darbus; jo viņu rīcības veids nes sev līdzi saules gaismu vai ēnas ne tikai viņu pašu mājā, bet arī visiem citiem, ar kuriem viņi nonāk saskarē. (15)

Runāšanas dāvanas negudra izlietošana bieži vien rada nospiedošu sajūtu. Dieva Vārds nevienam nedod tiesības runāt skarbi, ar to ģimenē radot nepatīkamu un nospiedošu sajūtu. Citos ģimenes locekļos izgaist cieņa pret cilvēku, kas tā runā, kur, savaldot savas jūtas, tas varētu iemantot citu uzticību un mīlestību. (16)

Patīkamus vārdus bērniem; cieņas pilnus vārdus vecākiem. — Lai vecāki saka bērniem tikai patīkamus vārdus un bērni vecākiem cieņas pilnus vārdus. Šiem jautājumiem mājas dzīvē ir jāpievērš uzmanība; jo, ja sava rakstura veidošanā bērni pierod pie labiem ieradumiem, tad tiem būs daudz vieglāk pakļauties arī Dieva pamācībām un paklausīt Viņa prasībām. (17)

Izvairieties no visāda veida rupjībām. — Tēvi un mātes, vīri un sievas, brāļi un māsas, nepieradinieties būt vulgāri ne rīcībā, ne [438] vārdos, ne domās. Rupji izteicieni, zemiski joki, laipnības un īstas pieklājības trūkums mājas dzīvē kļūs jums par otru dabu un darīs jūs nederīgus šo cilvēku sabiedrībai, kas tiek svētoti caur patiesību. Māja ir pārāk svēta vieta, lai to apgānītu ar rupjībām, nodošanos miesīgām iekārēm, savstarpējiem apvainojumiem un citām apkaunojošām lietām. Apklusiniet sliktos un ļaunos vārdus; aizdzeniet nesvētās domas, jo Uzticīgais Liecinieks sver ikkatru vārdu, vērtē ikkatru darbu un saka: „Es zinu tavus darbus.” (18)

Ģimenē nemaz nav vietas zemām, lētām un vulgārām sarunām. Ja sirds ir šķīsta, tad no tās izplūdīs gudrības vērtīgās mantas. (19)

Neienesiet savās mājās nekādu tukšu runāšanu. No „veselīgiem vārdiem” nāks labums pat pavisam maziem bērniem. Bet tēva un mātes starpā izmainītie neko nedodošie, tukšie vārdi liks arī bērniem runāt tādus pat vārdus; bet pareizie, bezpartejiskie un nopietnie vārdi izraisīs tādus pat vārdus visos mājas cilvēkos un skubinās viņus rīkoties pareizi. (20)

Dusmīgo, pārsteidzīgo vārdu ļaunums. — Sakot dusmīgus vārdus saviem bērniem, jūs atbalstāt visas taisnības ienaidnieka lietu. Jau no pirmajām dzīvības dienām ikkatram bērnam sniedziet vislabākās izdevības. Mācīšana darbam jāiesāk bērnībā, bez skarbuma un uzbudinājuma, bet gan laipni un pacietīgi, un šo pamācīšanas darbu vajadzētu turpināt visos turpmākajos gados, līdz tie aizsnieguši vīrišķības vai sievišķības brieduma stāvokli. (21)

Lai katra ģimene nopietnās lūgšanās meklē Kungu, izlūdzoties palīdzību Viņa darba veikšanai. Lai viņi pārvar nepārdomātas runāšanas ieradumus vai vēlēšanos vainot citus. Lai viņi mācās mājās izturēties laipni un pieklājīgi, izveidojot rūpīgas apdomības ieradumu. (22) [439]

Kādu ļaunumu ģimenes lokam izdara nepacietībā izteiktie vārdi, jo viena sacītie nepacietīgie vārdi skubina citus atcirst tādā pat garā un veidā. Tad nāk atriebīgi, sevi attaisnojoši vārdi, un tieši šie vārdi ir tie, kas jūsu kaklam uzliek smagu, žņaudzošu jūgu, jo visu šo rūgto vārdu briesmīgā raža nāk atpakaļ pār jums pašiem. (23)

Nepatīkamie vārdi caur ausīm ievaino sirdi, atmodinot dzīvībai dvēseles vissliktākās tieksmes un kārdinot vīrus un sievas pārkāpt Dieva baušļus... Vārdi ir kā izsēta sēkla. (24)

Nesavaldīgi vārdi pieskaitāmi zaimu un lādēšanās vārdiem. — Daudzās ģimenēs tās locekļi ieraduši teikt nepārdomātus, bezrūpīgus vārdus; un ieradums runāt skarbus, spīdzinošus vārdus līdz ar to atkārtošanu kļūst arvien stiprāks, un tā tiek izteikti daudzi nevēlami vārdi, kurus grib dzirdēt sātans, bet ne Dievs... Nekad neizsakiet kvēlojošus dusmu vārdus, jo Dieva svēto eņģeļu skatījumā tie ir kā zaimu un lādēšanās vārdi. (25)

Kā tēvs pazaudēja savu bērnu uzticību. — Mans brāli, tavi uzpūtīgie vārdi kaitē taviem bērniem. Tiem augot, augs arī viņu tieksmes kritizēt citus. Kļūdu meklēšana samaitā tavu dzīvi un ierauj šinī ieradumā arī tavu sievu un bērnus. Tavi bērni netiek iedrošināti uzticēties tev un atzīt savas kļūdas, jo viņi zina, ka tad sekos tavi bargie pārmetumi. Tavi vārdi bieži vien nāk kā postoša krusa pār vāriem stādiem. Nav iespējams novērtēt visu izdarīto ļaunumu. Tavi bērni sāk pielietot viltu, lai tā izvairītos no asajiem vārdiem. Viņi slēps patiesību, lai izbēgtu nopēlumam un sodam. Asas, [440] aukstas pavēles tiem nesniegs nekādu labumu. (26)

Ieteicams solījums. — Ikkatram cilvēkam būtu ieteicams parakstīties zem svinīga solījuma runāt savās mājās laipnus vārdus un ļaut mīlestības likumam pārvaldīt savu valodu. Vecāki, nekad neizsakiet nevienu nepārdomātu vārdu. Ja jūsu bērni rīkojas nepareizi, pamāciet viņus, lai jūsu vārdi ir pilni maiguma un mīlestības. Ik reizi, kad jūs baraties, jūs neizmantojat iespēju sniegt saviem bērniem pacietības un panešanas mācību. Lai mīlestība ir pati galvenā iezīme bērnu izdarītā ļaunuma labošanās. (27)

Galda sarunas. — Cik daudzas ģimenes savas ikdienišķās ēdienreizes papildina ar šaubām un izjautāšanu! Viņi sagriež gabalos savu draugu raksturus un pasniedz tos kā gardu saldo ēdienu. Apkārt galdam tiek nēsāti vareni neslavas kumosi, lai visiem būtu iespējams kaut ko teikt, un ne tikai pieaugušiem, bet arī bērniem. Ar to tiek apkaunots Dievs. (28)

Mājās nekad nevajadzētu dot vietu kritikai un kļūdu meklēšanai. Mājas miers ir pārāk dārgs, lai to aptraipītu ar šādu garu. Tomēr cik bieži ģimenes locekļi, apsēžoties pie galda, laiž tam apkārt kritikas, kļūdu meklēšanas un citu kauna darbu paplātes. Ja šodien atnāktu Kristus, vai Viņš neatrastu, ka daudzās ģimenēs, kas saucas par kristīgām, tiek kopts kritikas un nelaipnības gars? Šādu ģimeņu locekļi nav sagatavoti pievienoties ģimenei augšā. (29)

Lai sarunas pie ģimenes galda ir tādas, par kurām var domāt, ka tās atstās jauku iespaidu uz bērnu prātu. (30)

Pļāpāšana un tenkošana. — Mēs ar šausmām domājam par cilvēkēdājiem, kas mielojas pie savu upuru siltajām un vēl drebošajām miesām, bet vai tāda paraduma sekas ir briesmīgākas par tām sāpēm un postu, [441] ko izraisa nepareiza motīvu iztulkošana, reputācijas nomelnošana un rakstura analizēšana? Lai bērni un jaunieši zina, ko Dievs saka par tādām lietām: „Nāve un dzīvība stāv mēles galā!” (31)

Pļāpāšanas un tenkošanas gars ir īpašs sātana ierocis nesaskaņu un strīdu sēšanai, draugu izšķiršanai un daudzu ticības izpostīšanai attiecībā uz mūsu nostājas pareizību. (32)

Neuzticības un aizdomu sēklas sēšana ir ienaidnieka atbalstīšana. — Runāt asus vārdus cilvēcīgai būtnei ir dabīgi. Kas pakļaujas šai tieksmei, tie atver durvis sātanam, lai tas ieietu sirdī un liktu tiem veikli atcerēties citu kļūdas un maldus. Tiek pārrunātas viņu nepilnības, izcelti viņu trūkumi un teikti vārdi, kas iznīcina uzticību cilvēkam, kas dara vislabāko, ko viņš spēj, lai kā Dieva līdzstrādnieks izpildītu savu pienākumu. Bieži vien neuzticības sēkla tiek sēta tāpēc, ka kāds domā, ka viņam pienāktos kādas priekšrocības, kuras tam netiek piešķirtas. (33)

Dievs aicina ticīgos pārtraukt kļūdu meklēšanu, pārtraukt nelaipnas un nepārdomātas runas. Vecāki, lai jūsu vārdi, kurus jūs sakāt saviem bērniem, ir laipni un patīkami, ka eņģeļi var jums palīdzēt vadīt tos pie Kristus. Mājas draudzē nepieciešama dziļa reformācija. Iesāciet to tūlīt. Pārtrauciet visu kurnēšanu, gaušanos un ķildošanos. Kas sūdzas un ķildojas, tie aizdzen (Dieva eņģeļus) Debesu eņģeļus un atver durvis ļaunajiem eņģeļiem. (34)

Aicinājums vecākiem būt pacietīgiem un savaldīgiem. — Vecāki, kad jūs esat satraukti, jums nevajadzētu izdarīt tik lielu grēku kā visas ģimenes saindēšanu ar šo briesmīgo uzbudinātību. Tādos brīžos pielieciet sev dubultu sardzi un apņemieties savā sirdī negrēkot ar savām [442] lūpām un teikt tikai patīkamus un iepriecinošus vārdus.” Ar tādu sevis savaldīšanu jūs kļūsiet arvien spēcīgāki. Jūsu nervu sistēma nepaliks tik slimīgi jūtīga. Jums spēku sniegs taisnības pamatlikumi. Jūs stiprinās apziņa, ka savu pienākumu izpildāt uzticīgi. Dieva eņģeļu sejās atplauks smaids par jūsu pūlēm, un viņi jums palīdzēs. (35)

Tēvi un mātes, runājiet laipni ar saviem bērniem; atcerieties, cik jūtīgi esat jūs paši, cik maz jūs varat panest pārmetumus; pārdomājiet un saprotiet, ka jūsu bērni ir līdzīgi jums. Neuzkraujiet viņiem, ko jūs paši nevarat panest. Ja jūs nevarat panest pārmetumus un nopēlumus, tad arī bērni tos nevar panest, kas ir vājāki par jums. Lai jūsu jaukie, priecīgie vārdi ģimenei ir kā saules stari. Jūsu apdomībai, savaldībai un neatlaidībai būs simtkārtīgi augļi. (36)

Ir laiks, kad jāklusē vai jādzied. — Pārbaudījumi nāks, tas tiesa, pat tiem, kas ir pilnīgi svētījušies. Smagi tiks pārbaudīta vispacietīgāko cilvēku pacietība. Vīrs vai sieva var izteikt vārdus, kas it kā skubinās dot nepārdomātu atbildi, bet lai uzrunātais paliek klusu. Klusēšanā ir drošība. Bieži klusēšana ir visbargākais rājiens tam, kas grēkojis ar savām lūpām. (37)

Kad viņi (bērni vai jaunieši) pazaudē savaldīšanās spējas un saka nesavaldīgus vārdus, tad klusēšana bieži vien ir vislabākais rīcības veids, neizsakot nevienu pārmetumu, nosodījumu vai kādu pierādījumu par bērnu uzvešanās nepareizību. Ļoti ātri nāks nožēla. Klusēšana, kurai ir zelta vērtība, bieži vien panāks vairāk nekā visi vārdi, kurus būtu iespējams sacīt. (38) [443]

Kad citi ir nepacietīgi, īgni, satraukti un neapmierināti, jo paša es nav pārvarēts, tad sāciet dziedāt kādu Ciānas dziesmu. Kad Kristus strādāja pie galdnieku sola, citi cilvēki reizēm Viņam uzmācās, cenšoties padarīt To nepacietīgu, bet Viņš uzsāka kādu no skaistajām dziesmām, un, pirms citi saprata, ko dara, tie jau bija pievienojušies dziedāšanai, Svētā Gara tuvuma iespaidoti. (39)

Cīņa par sevis savaldīšanu runājot. — Dievs prasa, lai vecāki ar pašsavaldīšanos un priekšzīmi stipra rakstura veidošanas darbā izplatītu gaismu sava mazā pulciņa lokā. Nevajag nodoties nekādai vieglprātīgai tukšai runāšanai. Dievs redz visas apslēptās dzīves lietas. Daži ved nepārtrauktu cīņu, lai savaldītu sevi. Ik dienas tie klusējot un ar lūgšanām cīnās pret savas valodas un dabas skarbumu. Cilvēki varbūt nekad nenovērtēs šos cīnītājus. No cilvēku lūpām viņi varbūt nekad nesaņems uzslavu par neapdomīgo vārdu savaldīšanu, kas tiecas izlauzties no viņu lūpām. Pasaule nekad neredzēs šīs uzvaras, un, ja viņi tās redzētu, tad tikai nicinātu uzvarētājus. Bet Debesu pārskatos viņi ir ierakstīti kā varoņi. Ir Viens, Kas redz ikkatru apslēpto cīņu un katru kluso uzvaru, un Tas saka: „Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir Kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.” (40)

Ja jūs atteiksieties no sava straujuma, satraukuma un asuma, Kungs jums parādīs izeju no stāvokļa grūtībām. Viņš jums palīdzēs izlietot valodas dāvanu Kristum līdzīgā veidā, lai mājā tiktu ienesti dārgie pacietības, mīlestības un iepriecas elementi. (41)

1. — Manuskripts 36. lpp., 1899. g.
2. — Manuskripts 100. lpp., 1902. g.
3. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūnijs.
4. — Vēstule 10. lpp., 1912. g.
5. — Review and Herald, 1897. g. 30. martā.
6. — Audzināšana – 235. lpp.
7. — The Youth’s Instructor, 1908. g. 31. martā.
8. — Manuskripts 4. lpp., 1901. g.
9. — Manuskripts 60. lpp., 1903. g.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 297. lpp.
11. — Review and Herald, 1904. g. 8. septembris.
12. — Manuskripts 14. lpp., 1905. g.
13. — Vēstule 75. lpp., 1898. g.
14. — Liecības draudzei I – 310. lpp.
15. — Jaunatnes instruktors, 1896. g. 5. novembris.
16. — Manuskripts 60. lpp., 1903. g.
17. — Review and Herald, 1896. g. 17. novembris.
18. — Laika zīmes, 1892. g. 14. novembris.
19. — Review and Herald, 1898. g. 17. maijs.
20. — Review and Herald, 1885. g. 17. maijs.
21. — Manuskripts 53. lpp., 1912. g.
22. — Manuskripts 31. lpp., 1907. g.
23. — Review and Herald, 1913. g. 27. februāris.
24. — Vēstule 105. lpp., 1893. g.
25. — Jaunatnes instruktors, 1894. g. 20. septembris.
26. — Vēstule 8-a. 1896. g.
27. — Vēstule 29. lpp., 1902. g.
28. — Liecības draudzei IV – 195. lpp.
29. — Laika zīmes, 1904. g. 17. februāris.
30. — Manuskripts – 49. lpp., 1898. g.
31. — Audzināšana – 235. lpp.
32. — Liecības draudzei IV – 195. lpp.
33. — Vēstule 169. lpp., 1904. g.
34. — Vēstule 133. lpp., 1904. g.
35. — Liecības draudzei I – 386. 387. lpp.
36. — Liecības draudzei I 401. lpp.
37. — Manuskripts 70. lpp., 1903. g.
38. — Manuskripts 59. lpp., 1900. g.
39. — Manuskripts 102. lpp., 1901. g.
40. — Laika zīmes 1899. g. 23. augusts.
41. — Manuskripts 67. lpp., 1901. g.

72. Viesmīlība

Eņģeļi var tikt uzņemti arī šodien. — Bībele ļoti uzsver viesmīlības parādīšanas vajadzību. Tā ne tikai pavēl kopt viesmīlības ieradumu kā mūsu pienākumu, bet sniedz arī daudzus skaistus ainojumus par šī jaukā (ieraduma) norādījuma ievērošanu un tam sekojošām svētībām. Izcilākais no tiem ir Ābrahāma piedzīvojums...

Šos laipnības darbus Dievs uzskatīja par pietiekoši svarīgiem, lai tos uzrakstītu Savā Vārdā; un vairāk kā pēc tūkstoš gadiem uz tiem atsaucas inspirētais apustulis: „Neaizmirstiet labprāt dot māj vietu, jo caur to daži nezinot ir eņģeļus uzņēmuši savās mājās.”

Ābrahāmam un Latam dāvātā priekšrocība nav liegta arī mums. Parādot viesmīlību Dieva bērniem, arī mēs savos dzīvokļos varam uzņemt Viņa eņģeļus. Pat mūsu dienās eņģeļi cilvēku izskatā ienāk mūsu mājās un var tikt uzņemti. Kristiešus, kas dzīvo Dieva vaiga gaismā vienmēr pavada neredzami eņģeļi, un šīs svētās būtnes pēc sevis mūsu mājvietās atstāj kādu svētību. (1)

Neievērotās izdevības un priekšrocības. — Rakstura īpašība „labprāt dot mājvietu” ir viena no tām, kura, kā Svētais Gars to norāda, iezīmē cilvēku, kas ir spējīgs nest atbildības draudzē. Un visai draudzei dota pavēle: „Dodiet māj vietu cits citam labprāt un bez kurnēšanas. Lai viens otram kalpo, ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi namturi par dažādām Dieva dāvanām.”

Šīs pamācības savādā kārtā nav ņemtas vērā. Bet starp tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, īsta viesmīlība tiek kopta pavisam maz. Iespēju parādīt viesmīlību mūsu pašu [446] ļaudis nevērtē tā, kā vajadzētu – kā priekšrocību un svētību. Vispār ir pārāk maz sabiedriskuma, pārāk maz vēlēšanās dot vietu vēl kādiem diviem vai trim pie ģimenes galda, īpaši neapgrūtinot sevi un necenšoties izrādīties. (2)

Nepiemērota aizbildināšanās. — Par Dieva svēto neuzņemšanu savās mājās un sirdīs es daudzreiz esmu dzirdējusi aizbildināmies: „Ak, man nekas nav sagatavots, es neko neesmu ne vārījusi, ne cepusi, - tiem jāiet kaut kur citur.” Un nākošajā vietā varbūt izgudrota cita aizbildināšanās, lai neuzņemtu tos, kuriem vajadzīga viesmīlība, tā kā šie cilvēki jūtas ļoti apbēdināti un dodas prom ar nepatīkamu iespaidu par tā saucamo brāļu un māsu viesmīlību. Ja jums, māsas, nav maizes, tad atdariniet Bībelē sniegto piemēru. Ejiet pie sava kaimiņa un sakiet: „Lūdzams, aizdod man trīs maizes, jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav ko tam celt priekšā.„

Mums nav neviena piemēra, kur maizes trūkums būtu attaisnojis atsacīšanos uzņemt mājās cilvēkus, kas lūdz pajumti. Elijam nonākot pie Carpatas atraitnes, tā dalījās savā mazumā ar Dieva pravieti, un Dievs darīja brīnumu, ka Viņa kalpa uzņemšana un dalīšanās maizes kumosā uzturēja pašu atraitni un pasargāja arī viņas dēla dzīvību. Tā tas būs arī daudzu citu dzīvē, ja tie visu darīs ar prieku Dievam par godu.

Daži aizbildinās ar sliktu veselību, — ja viņi būtu stipri, tad gan tā rīkotos. Šādi cilvēki tik ilgi visas intereses ir saistījuši ap sevi, tik daudz domājuši par savām nožēlojamām izjūtām un tik daudz runājuši par savām ciešanām, grūtībām un bēdām, ka tās kļuvušas par viņu tagadējo patiesību. Viņi nespēj domāt par nevienu citu [447] kā tikai par sevi, lai arī cik ļoti citiem būtu vajadzīga līdzjūtība un palīdzība. Jums, kas ciešat no sliktas veselības, ir dots dziedināšanas līdzeklis. Ja tu apģērbsi kailo, ievedīsi savā mājā izdzīto un dalīsi savu maizi ar izsalkušo, „tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība (veselība — angļu tulk) no jauna zels.” Labie darbi ir brīnišķīgas zāles pret slimībām. Kas iesaistās šajā pasākumā, tie aicināti saukt uz Dievu, un Viņš Sevi devis ķīlā, ka tiem atbildēs. Viņu dvēsele tiks paēdināta tuksnesī, un tie būs līdzīgi slacinātam dārzam, kam nekad netrūkst ūdens. (3)

Ar savtīgu atraušanos tiek zaudētas svētības. — Dievam nepatīk savtīga interese, kas tik bieži atklājas rūpēs par „sevi un savu ģimeni”. Katrai ģimenei, kas kopj šo garu, ir nepieciešama atgriešanās, vadoties no šķīstajiem pamatlikumiem, kas mums par priekšzīmi parādīti Kristus dzīvē. Kas noslēdzas sevī un savējos, kas labprāt nevēlas uzņemt un pacienāt viesus, tie zaudē daudz svētību. (4)

Eņģeļi gaida, lai redzētu, vai mēs satversim mūsu sniedzamības robežās noliktās svētības darīt labu, — gaida, lai redzētu, vai gribam aplaimot citus, ka tie savukārt varētu aplaimot mūs. Kungs Pats tā iekārtojis, ka mūsu apstākļi ir dažādi, — vieni ir trūcīgi, otri bagāti, daži apbēdināti, — lai visiem būtu iespējams veidot savus raksturus. Dievs ar nolūku pieļāvis trūcīgos, lai mēs tiktu izmeklēti un pārbaudīti un atklātos, kas ir mūsu sirdīs. (5)

Kad viesmīlības gars mirst, sirdi paralizē savtīgums. (6)

Cik tālu vajadzētu sniegties viesmīlībai? — Mūsu sabiedriskos sarīkojumos nevajadzētu valdīt pasaulīgo ieradumu garam, bet gan Kristus Garam un Viņa Vārda mācībām. Visos savu svētku sarīkojumos izraēlieši ieslēdza trūcīgos, svešiniekus un levitus, kas priesteriem palīdzēja [448] svētnīcā, kā arī reliģijas mācīšanā un misijas darbā. Tos uzskatīja kā viesus no tautas puses, ar kuriem dalījās viesmīlībā visos sabiedriskajos un reliģiskajos līksmības gadījumos un par kuriem maigi rūpējās, ja tie saslima vai nonāca trūkumā. Tieši tamlīdzīgus cilvēkus mums labprāt vajadzētu uzņemt savās mājās. Cik daudz tāda viesmīlība iepriecinātu un iedrošinātu misijas laukā strādājošu med. māsu vai skolotāju, rūpju nogurušu un darbā nomāktu māti vai gados vecu, nespējīgu cilvēku, kam bieži vien nav māju, kas spiests cīnīties ar nabadzību un daudzām drosmi atņemošām grūtībām.

Kristus saka: „Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus un aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko tev atmaksāt; tad tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšā.”

Šie ir viesi, kuru uzņemšana jūs sevišķi nenogurdinās. Jums nevajadzēs tiem sagādāt grūti pagatavojamus vai dārgus cienastus. Jums nemaz nevajadzēs pūlēties ārējās greznības labā. Silta, sirsnīga uzņemšana, vieta pie jūsu pavarda, iespēja sēdēt pie jūsu ģimenes galda, priekštiesība dalīties ar jums lūgšanas stundas svētībās daudziem no viņiem līdzināsies Debesīs apsolītam prieka mirklim.

Mūsu līdzjūtībai jāsniedzas pāri savam „es” un ģimenes sienu nožogojumam. Kas savas mājas darīs par svētību citiem, tiem tiks piešķirtas dārgas izdevības. Sabiedriskajam iespaidam ir brīnišķīgs spēks. Ja vien vēlamies, mēs to varam izmantot kā līdzekli, lai palīdzētu ap mums esošajiem ļaudīm. (7) [449]

Patvērums kārdinātiem jauniešiem. — Mūsu mājām vajadzētu būt kārdinātu jauniešu patvēruma vietai. Ļoti daudzi stāv dzīves krustceļos. Izvēli, kas veido viņu likteni kā šajā, tā nākošajā dzīvē, nosaka ikkatrs iespaids, ikkatra ietekme. Viņus pie sevis aicina grēks. Tā mājvietas izveidotas spožas un pievilcīgas., Tās priecīgi sagaida katru atnācēju. Mums visapkārt atrodas jaunieši, kuriem nav māju, un daudz tādu, kuru mājās trūkst atbalstoša, augšup ceļoša spēka un jaunieši tiek iedzīti grēkā. Tie aiziet bojā tieši mūsu durvju priekšā.

Šiem jauniešiem vajadzīga līdzjūtībā pasniegta roka. Vienkārši, laipni vārdi, neuzkrītoši parādītas mazas uzmanības izklīdinās kārdināšanu mākoņus, kas savelkas ap dvēseli. Patiesai, Debesīs dzimušai līdzjūtības atklāsmei ir spēks atvērt siržu durvis, kurām vajadzīgs Kristum līdzīgu vārdu aromāts un Kristus mīlestības Gara smalkjūtīgais, sirsnīgais pieskāriens. Ja mēs interesētos par jauniešiem, ielūgtu viņus savās mājās un apņemtu ar priecīgu, atbalstošu iespaidu, tad daudzi ar prieku iegrieztos augšup vedošajā tekā. (8)

Palieciet ģimenes vienkāršības rāmjos. — Atnākot viesiem, kas parasti atgadās diezgan bieži, nevajadzētu pielaist, ka tie aizņem visu mātes laiku un uzmanību; pirmā vietā ir jāstāda viņas bērnu laicīgā un garīgā labklājība. Laiku nevajadzētu izlietot kūku, pīrāgu un neveselīgu gaļas ēdienu gatavošanai galda vajadzībām. Tie ir neparedzēti izdevumi, un daudzi tos nevar atļauties. Tomēr visvairāk ļaunuma atnes rādītā priekšzīme. Lai ģimene paliek savos vienkāršības rāmjos. Necentieties atstāt iespaidu, it kā jūs varat vest tādu dzīves veidu, kas patiesībā iet pāri jūsu līdzekļiem. Necentieties parādīties tādi, kādi jūs patiesībā neesat, [450] ne sava galda klāšanā, ne izturēšanās veidā.

Kaut arī jums pret viņiem jāizturas laipni un jādara viss, lai tie justos kā mājās, tomēr vienmēr jāatceras, ka jūs esat skolotājs saviem mazajiem, kurus Dievs jums ir devis. Viņi jūs novēro, un nekādai jūsu rīcībai nevajadzētu viņu kājas ievirzīt nepareizās sliedēs. Esiet saviem viesiem tāda, kāda jūs katru dienu esat saviem bērniem — patīkama, uzmanīga, laipna. Tā visi var būt audzinātāji, priekšzīme labiem darbiem. Tāda rīcība liecinās, ka ir vēl kaut kas svarīgāks, par ko domāt, nekā, ko ēdīsim, ko dzersim un ar ko ģērbsimies. (9)

Uzturiet miera pilnu un atpūtu sniedzošu atmosfēru. — Mēs būtu daudz laimīgāki un daudz derīgāki mājai un sabiedrībai, ja vadītos no Kristus lēnprātības un vienkāršības. Tā vietā, lai pūlētos izrādīties un pamodināt viesos apbrīnu vai skaudību, mums ar savu priecīgo izturēšanos, līdzjūtību un mīlestību vajadzētu censties visus ap sevi padarīt laimīgus. Lai visi redz, ka mēs tiecamies saskaņoties ar Kristus prātu. Kaut arī mūsu dzīve ir pavisam vienkārša, tomēr lai viņi redz mūsos pieticības un pateicības garu. Jau pati īstas kristīgas mājas atmosfēra ir mieru un atpūtu sniedzoša. Tāda priekšzīme nepaliks bez iespaida. (10)

Debesīs tiek vests pārskats par izdevumiem. — Kristus ved rēķinus par visiem izdevumiem, kas radušies uzņemot un pacienājot cilvēkus Viņa dēļ. Viņš gādā par visu, kas nepieciešams šim darbam. Kas Kristus dēļ uzņem savus brāļus, darot vislabāko, lai apmeklējums būtu lietderīgs kā viesiem, tā viņiem pašiem, Debesīs tiek atzīmēti kā ļaudis, kas cienīgi saņemt īpašas svētības.

Kristus pats Savā dzīvē ir sniedzis mums mācību par viesmīlību. Kad jūrmalā ap viņu salasījās izsalcis ļaužu pulks, Viņš tos nosūtīja uz mājām neatspirdzinātus. Saviem mācekļiem Viņš teica: „Dodiet jūs viņiem ēst.” Mat. 14; 16. Un Viņa radošais spēks sagādāja pietiekoši daudz uztura, lai apmierinātu to vajadzības. Tomēr, cik vienkāršs bija sagādātais uzturs! Tur nebija nekādu kārumu. Viņš, Kura rīcībā bija visi Debesu krājumi, būtu varējis ļaudīm uzklāt bagātīgu mielastu. Bet Viņš sagādāja tikai to, kas apmierināja viņu vajadzības, barību, ko jūrmalā dzīvojošie zvejnieki ēda ik dienas.

Ja cilvēku ieradumi šodien būtu vienkārši, ja tie dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem, tad visas cilvēces ģimenes vajadzības varētu bagātīgi apmierināt. Tad būtu mazāk izdomātu vajadzību un vairāk izdevību strādāt Dieva paredzētā veidā...

Nabadzībai nav mums jāatņem iespēja parādīt viesmīlību. Mums jādod no tā, kas mums ir. Atrodami ļaudis, kam jācīnās par dzīves iztiku un kas ar lielām grūtībām var nopelnīt tikai tik daudz, cik nepieciešams neatliekamo vajadzību apmierināšanai; tomēr tie mīl Jēzu visu svēto personā un ir gatavi parādīt viesmīlību ticīgiem un neticīgiem, cenšoties padarīt lietderīgus viņu apmeklējumus. Visi tiek aicināti pie ģimenes galda un pie ģimenes altāra. Lūgšanas brīdis atstāj savu iespaidu uz tiem, kas tiek uzņemti kā viesi, un pat viens apmeklējums kādai dvēselei var nozīmēt izglābšanos no nāves. Kungs ved rēķinus par šiem darbiem, sacīdams: „Es atmaksāšu.” (11)

Atmostieties izdevībām. — Atmostieties, brāļi un māsas! Nebaidieties no labiem darbiem. „Labu darot, lai nepiekūstam, jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekusīsim.” Negaidiet līdz jums pasaka jūsu pienākumu. Atveriet acis un redziet, kas ir ap jums; iepazīstieties [452] ar bezpalīdzīgajiem, bēdu nomāktajiem un trūkumcietējiem. Neapslēpieties no viņiem un necentieties izvairīties no viņu vajadzībām. Kas sniedz Jēkaba pieminētos pierādījumus, ka viņa reliģija ir šķīsta, neaptraipīta ar savtīgumu vai samaitātību? Kas cenšas no sirds darīt visu viņu spēkos esošo, lai sekmētu lielo pestīšanas plānu? (12)

1. — Liecības draudzei VI – 341. 342. lpp.
2. — Liecības draudzei VI – 342. 343. lpp.
3. — Liecības draudzei II – 28. 29. lpp.
4. — Liecības draudzei VI – 344. lpp.
5. — Liecības draudzei II – 28. lpp.
6. — Manuskripts 41. lpp., 1903. g.
7. — Lielā Ārsta pēdās – 352 – 354. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās – 354. lpp.
9. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 143. lpp.
10. — Review and Herald, 1887. g. 29. novembris.
11. — Liecības draudzei VI – 344. 345. 347. lpp.
12. — Liecības draudzei II – 29. lpp. [453]