Adventistu māja

Jaunā māja

19. Kur jāatrodas mājai?

Vadošie pamatlikumi vietas izvēlē. — Dievs grib, lai, meklējot mājvietu, mēs vispirms ņemtu vērā tikumisko un reliģisko iespaidu, kas apņems mūs un mūsu ģimeni. (1)

Mums vajadzētu izvēlēties garīgai pieaugšanai vislabvēlīgāko sabiedrību un izmantot visu mūsu sniedzamības robežās esošo palīdzību; jo sātans liks daudz šķēršļu, lai mūsu Iešanu Debesu virzienā padarītu pēc iespējas grūtāku. Mēs varbūt tiksim nolikti pārbaudošos apstākļos, jo daudzi nevar iegūt tādu apkārtni, kādu vēlētos; tomēr mums nevajadzētu sevi labprātīgi pakļaut iespaidiem, kas nav labvēlīgi kristīga rakstura veidošanai.

Ja uz to mūs aicina pienākums, tad vajadzētu būt divkārt uzmanīgiem un divreiz vairāk lūgt, lai caur Kristus žēlastību varētu palikt nesamaitāti. (2)

Evaņģēlijs... mūs māca vērtēt lietas viņu patiesajā vērtībā un vislielāko piepūli veltīt visvērtīgākajam — kas vienmēr pastāvēs. Šī pamācība jāņem vērā tiem, uz kuriem gulstas mājas vietas izvēles atbildība. Tiem nevajadzētu atļaut sevi novērst no visaugstākā mērķa...

Lai šis nodoms vienmēr vada jūsu izvēli, meklējot vietu mājai. Neļaujieties vadīties no ilgām pēc bagātības, no modes prasībām vai sabiedrības ieradumiem. Ņemiet vērā to, kas visvairāk veicinātu godīgumu, skaidrību, veselību un patiesas vērtības...

Neapmetieties uz dzīvi, kur var redzēt vienīgi cilvēku darbus, kur skati un skaņas bieži iedveš ļaunas domas, kur trokšņi un kņada rada nogurumu un satraukumu, bet ejiet, kur var skatīties uz Dieva darbiem. Dabas klusajā [132] skaistumā atrodiet mieru savam garam. Lai acis skata zaļos laukus, birztalas un pakalnus. Raugieties zilajās debesīs, kuras neaizklāj pilsētas putekļi un dūmi, un elpojiet atspirdzinošo debesu gaisu. (3)

Paraugs - pirmā mājvieta. — Mūsu pirmo vecāku mājvietai vajadzēja būt par paraugu citām mītnēm, kad viņu bērni izietu piepildīt zemi. Šī mājvieta, kuru izgreznoja paša Dieva roka, nebija kāda lepna pils. Cilvēki savā iedomībā priecājas par varenām un dārgām celtnēm un lielās ar savu roku darbu; bet Ādamu Dievs nolika dārzā. Tas bija viņa dzīvoklis. Griestu vietā pār to pletās zilā debess, zeme ar saviem krāšņajiem ziediem un dzīvā zaļuma paklājiem veidoja grīdu; un vareno koku lapotie zari to norobežoja no apkārtnes. Sienas greznoja visbrīnišķīgākie rotājumi - Lielā Meistara roku darbs. Svētā pāra apkārtnē bija ietverta mācība visiem laikiem, ka patiesa laime atrodama ne lepnumā un greznumā, bet satiksmē ar Dievu, ko mums atgādina Viņa radība. Ja cilvēki mazāk vērības veltītu mākslīgām lietām un visu veidotu vienkāršāk, tad viņi vairāk atbilstu Kunga nodomam, tos radot. Lepnība un godkāre nekad nav apmierināmas, bet tie, kas ir patiesi gudri, īstu cildenu prieku atradīs tajos līksmības avotos, kurus Dievs nolicis katra sniedzamības robežās. (4)

Dieva izvēle Sava Dēla laicīgajai mājvietai. — Jēzus nāca uz šo zemi, lai padarītu vislielāko darbu, kāds jebkad darīts cilvēku vidū. Viņš nāca kā Dieva sūtīts, lai rādītu ar kādu dzīvi mēs varam sasniegt vislabākos rezultātus. Kādus tad apstākļus izvēlējās Savam Dēlam Neierobežotais Tēvs? [133] Vientuļu māju Galilejas pakalnos; cilvēka cienīgā, godīgā darbā nopelnītu iztiku; vienkāršu dzīvi; ikdienas cīņas ar grūtībām; pašuzupurīgu taupību un pacietīgu, priecīgu kalpošanu; mācības stundas līdzās mātei pie atvērtu Rakstruļļu; klusas rītausmas vai krēslas stundas zaļajās ielejās; dabas svētos pakalpojumus; radības un aizgādības darbu studijas un dvēseles savienību ar Dievu - tādi bija Jēzus agrās dzīves apstākļi un Viņam piešķirtās izdevības. (5)

Lauku mājas apsolītajā zemē. — Tuksnesī iesāktā pareizu ieradumu veidošana turpinājās apsolītās zemes labvēlīgajos apstākļos. Ļaudis netika saspiesti kopā pilsētās, bet katrai ģimenei bija pašai savs lauku īpašums, kas visiem nodrošināja dabīgas, nesamaitātas dzīves atspirdzinošās svētības. (6)

Apkārtnes ietekme uz Jāņa raksturu. — Kristus priekštecis Jānis Kristītājs savu pirmo audzināšanu saņēma no vecākiem. Viņa dzīves lielākā daļa pagāja tuksnesī... Pilsētas dzīves prieku un greznības vietā Jānis izvēlējās tuksneša stingro audzināšanu. Šeit visa apkārtne veicināja vienkāršības un pašaizliedzības ieradumu veidošanos. Pasaules trokšņa netraucēts, viņš šeit varēja iedziļināties dabas, atklāsmes un Aizgādības sniegtajās mācībās... No pašas bērnības Jāņa acu priekšā tika turēta viņa misija, un viņš uzņēmās šo svēto uzdevumu. Tuksneša vientulība viņu glāba no sabiedrības, kurā gandrīz neierobežoti valdīja ļaunas aizdomas, neticība un nešķīstība. Viņš neuzticējās savam spēkam pretoties kārdināšanām un tāpēc izvairījās no pastāvīgas saskares ar grēku, lai nepazaudētu izjūtu par tā [134] ārkārtējo grēcīgumu. (7)

Lauku mājās auguši daudzi nopelniem bagāti vīri. — Tā tas ir bijis ar lielāko vairumu visu laikmetu vislabākajiem ļaudīm. Lasiet Ābrahāma, Jēkaba un Jāzepa vēsturi, kā arī Mozus, Dāvida un Elizas. Ieskatieties vēlāko laiku cilvēku biogrāfijās, kas ar vislabākiem panākumiem darbojušies atbildīgos uzticības posteņos.

Cik ļoti daudzi no tiem tika audzināti lauku mājās. Greznību viņi pazina pavisam maz un savu jaunību nepavadīja izpriecās. Daudzi bija spiesti cīnīties ar nabadzību un grūtībām. Viņi agri iemācījās strādāt, un to darba pilnā dzīve svaigā gaisā piešķīra izturību un elastību visām viņu spējām. Spiesti paļauties uz saviem personīgajiem ienākumiem, viņi mācījās pārvarēt šķēršļus un grūtības, iegūstot drosmi un neatlaidību. Viņi mācījās paļauties uz sevi un valdīt pār sevi. Lielā mērā pasargāti no ļauniem biedriem, viņi apmierinājās ar dabīgiem priekiem un veselīgu sabiedrisku dzīvi. Viņu gaume bija vienkārša un ieradumi atturīgi. Viņi vadījās no pamatlikumiem un uzauga uzticīgi, skaidri un stipri. Aicināti pie savas dzīves darba, viņi tam atdeva nebojātus fiziskos un garīgos spēkus, gara drosmi, spējas izstrādāt plānus un tos īstenot, kā arī izturību pretoties ļaunumam; tas pasaulē viņus darīja par skaidri izteiktu spēku labā pusē. (8)

1. — Vectēvi un pravieši - 169. lpp.
2. — Liecības jauniešiem - 419. lpp.
3. — Lielā Ārsta pēdās - 363. 366. 367. lpp.
4. — Vectēvi un pravieši - 49. 50. lpp.
5. — Lielā Ārsta pēdās - 365. 366. lpp.
6. — Lielā Ārsta pēdās - 280. lpp.
7. — Liecības draudzei VIII - 221. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās - 366. lpp. [135]

20. Ģimene un pilsēta

Pilsētas dzīves ļaunumi. — Dzīve pilsētā ir mākslota un neīsta. Milzīgā naudas iegūšanas kaislība, uzbudinājumu un izpriecu meklēšanas virpulis, izrādīšanās kāre, greznība un pārspīlētība - viss tas ir spēks, kas lielām cilvēces masām novērš domas no dzīves patiesā mērķa. Tas paver durvis tūkstoš nelaimēm. Jauniešiem tas ir gandrīz nepārvarams spēks. Viena no visviltīgākajām un bīstamākajām kārdināšanām, kas pilsētās uzbrūk bērniem un jauniešiem , ir izpriecu kāre. Brīvdienu ir ļoti daudz; tūkstošus savaldzina dažādas spēles un zirgu skriešanās sacīkstes, un uzbudinošu izpriecu virpulis tos aizvilina prom no dzīves nopietnajiem pienākumiem. Nauda, kuru vajadzētu pataupīt labākiem nolūkiem, tiek izšķiesta dažādos uzjautrinājumos. (1)

Ņemiet vērā veselības vajadzības. — Fiziskā apkārtne pilsētās bieži vien ir bīstama veselībai. Pastāvīgās iespējas sadurties ar slimībām, vairākumā piesārņots gaiss, netīrs ūdens un tīrības ziņā apšaubāms uzturs, kā arī pārpildīti, tumši un neveselīgi dzīvokļi ir tikai daži no daudzajiem ļaunumiem, ar kuriem te jāsastopas.

Dievs nav vēlējies, lai ļaudis dzīvotu pilsētās, saspiesti kopā māju pagalmos un kvartālos. Mūsu pirmos vecākus Viņš sākumā nolika jauku skatu un skaņu vidū, un Viņš vēlas, lai arī šodien tās mūs ielīksmotu. Jo ciešāk mēs saskaņosimies ar Dieva sākotnējo plānu, jo labvēlīgāks būs mūsu stāvoklis miesas, gara un dvēseles veselības nodrošināšanai. (2) [136]

Netikumības perēkļi. — Pilsētas ir pilnas ar kārdinājumiem. Mūsu darbs būtu jāplāno tā, lai, cik tālu vien iespējams, jauniešus atturētu no šādas aptraipīšanās. (3)

Bērni un jaunieši rūpīgi jāsargā. Tos vajadzētu turēt tālu prom no netikumības perēkļiem, kas atrodami mūsu pilsētās. (4)

Troksnis un kņada. — Tas nav Dieva prāts, ka mūsu ļaudis apmestos uz dzīvi pilsētās, kur valda pastāvīgs troksnis un kņada. Viņu bērniem to vajadzētu aiztaupīt, jo steiga, drūzma un troksnis demoralizē visu sistēmu. (5)

Darba grūtības. — Tresti, arodbiedrības un streiki ietekmē dzīves apstākļus pilsētās un padara tos arvien sliktākus. Mūs gaida nopietnas grūtības, un daudzas ģimenes būs spiestas atstāt pilsētas. (6)

Draudošā izpostīšana. — Tuvu ir laiks, kad lielpilsētas tiks aizmēztas prom, un visus vajadzētu brīdināt par šo tuvojošos sodību. (7)

Ak, kaut Dieva ļaudīm būtu bijusi saprašana par draudošajiem postījumiem, kas skārs tūkstošiem pilsētu, kuras tagad jau gandrīz pilnīgi nodevušās elku kalpībai! (8)

Pasaulīgo interešu un peļņas kāres labad. — Bieži gadās, ka vecāki nerūpējas, lai viņu bērnus apņemtu pareizi iespaidi. Izvēloties dzīves vietu, viņi vairāk domā par savām personīgajām interesēm nekā par tikumisko un sabiedrisko atmosfēru, un bērni atrod draugus, kas nelabvēlīgi ietekmē pareiza rakstura un dievbijības attīstību... [137]

Vecāki, jūs, kas apsūdzat kanaāniešus par savu bērnu ziedošanu Molokam, ko darāt jūs paši? Jūs savam dievam mamonam pienesat visdārgāko upuri; un, kad jūsu bērni uzaug savos raksturos nemīlami un nepatīkami, kad tie uzrāda noteiktas bezdievības un neticības tieksmes, jūs vainojat ticību, kuru vārdos gan apliecināt, bet tagad apsūdzat, ka tā nav spējusi glābt jūsu bērnus. Jūs pļaujat, ko esat sējuši — savas savtīgās pasaules mīlestības un arī žēlastības līdzekļu noniecināšanas sekas. Jūs ar savām ģimenēm pārceļaties kārdināšanu apņemtās vietās un Dieva šķirstu, savu godību un patvērumu, neuzskatāt par garīgu lietu; un Kungs nedara brīnumu, lai atbrīvotu jūsu bērnus no kārdināšanām. (9)

Pilsētas nepiedāvā nekādus paliekošus labumus. — No simts ģimenēm nav vienas, kas, apmetusies uz dzīvi pilsētā, sev būtu guvusi fiziskus, intelektuālus vai garīgus labumus. Ticību, cerību, mīlestību un laimi daudz vieglāk mantot nomaļās vietās, kur redzami lauki, pakalni un koki. Aizvediet savus bērnus prom no pilsētas skatiem un skaņām, prom no tramvaju dārdoņas un dzīvās satiksmes trokšņiem, un viņu domu pasaule kļūs daudz veselīgāka. Viņu sirdis vieglāk uzņems arī Dieva Vārda patiesības. (10)

Padoms par aizceļošanu no laukiem uz pilsētām. — Daudzi vecāki atstāj savas lauku mājas un pārceļas uz pilsētu, uzskatīdami dzīvi tur par vēlamāku vai ienesīgāku. Tomēr ar šo pārmaiņu viņi savus bērnus pakļauj daudzām lielām kārdināšanām. Zēniem nav ko darīt, un viņi iegūst ielas izglītību, grimstot arvien dziļāk samaitātībā, līdz pilnīgi pazaudē interesi par jebkuru labu, šķīstu un svētu lietu. Cik daudz labāk būtu, ja vecāki ar savām ģimenēm paliktu [138] uz laukiem, kur ir vislabvēlīgākie iespaidi fiziskā un garīgā spēka iegūšanai. Māciet jauniešus apstrādāt zemi, un lai viņi zina, cik jauks ir fizisks nogurums un nevainīgs miegs.

Vecāku nolaidības dēļ jaunieši mūsu pilsētās samaitā savu ceļu un apgāna savas dvēseles Dieva priekšā. Tādi vienmēr būs kūtrumā pavadītas dzīves augļi. Vecāku nepildīto pienākumu bēdīgo stāstu pauž nakts patversmes, cietumi un karātavas. (11)

Labāk upurēt ikvienu un visus pasaulīgos apsvērumus, nekā pakļaut briesmām jūsu aizgādībai uzticētās dārgās dvēseles. Kārdināšanas uzbruks, bet vajadzētu iemācīt tām pretoties; jūsu pienākums ir novērst katru iespaidu, salauzt katru ieradumu un saraut katru saiti, kas attur jūs pašus un jūsu ģimenes no pilnīgas, atklātas un sirsnīgas nodošanās Dievam.

Nemeklējiet ļaužu pārpildītas pilsētas, bet gan kādu vientuļāku vietu, kur jūsu bērni, cik vien tas iespējams, būtu pasargāti no kārdināšanām, un tur tad māciet un audziniet tos lietderīgai dzīvei. Pravietis Ecehiēls min šādus iemeslus, kas ved pie Sodomas grēkiem un bojā ejas: “Lepnība un maizes pilnība; un dzīve bez bēdām bija viņai un viņas meitām, bet nabagam un bēdīgam tā nesniedza roku.” Visiem, kas vēlas izbēgt no Sodomas likteņa, jāizvairās no tāda dzīves veida, kas pār šo bezdievīgo pilsētu izsauca Dieva sodību. (12)

Apmetoties uz dzīvi Sodomā, Lats visā pilnībā apņēmās sargāties no ļauniem darbiem un pavēlēt arī savam namam pēc sevis. Tomēr cieta pilnīgu neveiksmi. Apkārtējais samaitājošais iespaids iedarbojās uz viņa paša ticību, un viņa bērnu saiešanās ar Sodomas iedzīvotājiem zināmā mērā saistīja viņa intereses ar šo cilvēku interesēm un plāniem. Sekas mēs šodien redzam. Tomēr vēl arvien daudzi izdara tādu pat kļūdu. (13) [139]

Domājiet, kā atrast un iekārtot mājvietu, cik tālu vien iespējams no Sodomas un Gomoras. Izsargieties no lielpilsētām. Ja iespējams, atrodiet sev dzīves vietu mierīgā lauku nostūrī, pat tad, ja ar tādu rīcību jūs nekad nevarētu kļūt bagāti. Apmetieties uz dzīvi, kur jūs apņem vislabākie iespaidi. (14)

Kungs mani pamācījis brīdināt mūsu ļaudis no ieplūšanas pilsētās, lai tur meklētu dzīves vietu savām ģimenēm. Tēviem un mātēm es esmu pamācīta teikt: Paturiet savus bērnus mājās un nelaidiet tos prom. (15)

Tagad ir laiks atstāt pilsētas. — Mana vēsts ir: Izvediet savas ģimenes no pilsētām. (16)

Ir pienācis laiks, kad ģimenēm, saskaņā ar Dieva pavērtajiem ceļiem, būtu jāatstāj pilsētas. Bērnus vajadzētu aizvest uz laukiem. Vecākiem būtu jāatrod tik piemērota vieta, cik vien viņu līdzekļi to atļauj. Kaut arī dzīvoklis būtu mazs, tomēr pie tā vajadzētu atrasties zemes gabalam, kuru varētu apstrādāt. (17)

Pirms lielā sodība nāk pār zemes iedzīvotājiem, Kungs visus patiesos izraēliešus uzaicina sagatavoties šim notikumam. Vecākiem viņš sūta brīdinājumu: Sapulciniet bērnus paši savās mājās; sapulciniet tos, izsauciet no ļaudīm, kas neņem vērā Dieva baušļus, kas māca ļaunu un dzīvo ļauni. Cik ātri vien iespējams, izejiet no lielpilsētām. (18)

Dievs Saviem ļaudīm palīdzēs. — Vecāki var iegādāties nelielas mājas laukos, ar apstrādājamo zemes gabalu, kur var būt dārzs un kur viņi var izaudzēt saknes un sīkus augļus, kas aizvietotu gaļas ēdienus, kuri samaitā caur asinsvadiem plūstošās dzīvības straumes. Tādās vietās bērnus neapņems pilsētas dzīves [140] samaitājošie iespaidi. Dievs palīdzēs Saviem ļaudīm atrast tādas mājas ārpus pilsētas. (19)

1. — Lielā Ārsta pēdās - 364. lpp.
2. — Lielā Ārsta pēdās - 365. lpp.
3. — Lauku dzīve - 30. lpp.
4. — Lauku dzīve - 12. lpp.
5. — Lauku dzīve - 30. lpp.
6. — Lielā Ārsta pēdās - 364. lpp.
7. — Evanģēlisms - 29. lpp
8. — Review and Herald, 1903. g. 10. sept.
9. — Liecības draudzei V - 320. lpp
10. — Lauku dzīve - 13. lpp.
11. — Review and Herald, 1881. g. 13. sept.
12. — Liecības draudze V - 232. 233. lpp.
13. — Vectēvi un pravieši - 168. lpp.
14. — Manuskripts 57., 1897. g.
15. — Lauku dzīve - 12., 13. lpp.
16. — Lauku dzīve - 30. lpp.
17. — Lauku dzīve - 24. lpp.
18. — Liecības draudzei VI - 195. lpp.
19. — Ārstnieciskā kalpošana - 310. lpp. [141]

21. Lauku priekšrocības

Zemes gabals un ērta māja. — Kad vien tas iespējams, vecākiem pienākas atrast saviem bērniem mājas uz laukiem. (1)

Tēvi un mātes, kuriem pieder zemes gabals un ērta māja, ir karaļi un karalienes. (2)

Neuzskatiet to par zaudējumu, ja tiekat aicināti atstāt pilsētas un pārvietoties uz laukiem. Šeit ir bagātas svētības visiem, kas vien tās grib saņemt. (3)

Ieguldījums ekonomiskam nodrošinājumam. — Kungs atkal un atkal mani ir pamācījis, ka mūsu ļaudīm jāizved savas ģimenes no pilsētas uz laukiem, kur tās pašas sev var izaudzēt uzturvielas; jo nākotnē pirkšanas un pārdošanas problēma būs ļoti nopietna. Tagad mums vajadzētu sākt paklausīt pamācībai, kas jau vairākkārtīgi ir dota: “Izejiet no pilsētām uz lauku rajoniem, kur mājas nav saspiestas tik cieši kopā un kur jūs būsiet brīvi no ienaidnieka iejaukšanās. (4) (Tālākus un sīkākus norādījumus par šo tematu skat. “Lauku dzīve”)

Padoms kādam pilsētas iedzīvotājam. — Tev būtu labi nolikt savas lielās rūpes un atrast patvērumu laukos, kur nav izjūtams tik stiprs jaunatnes tikumību samaitājošs iespaids. Tiesa, arī uz laukiem tu nebūsi pilnīgi brīva no grūtībām un satraucošajām rūpēm, tomēr tur tu izbēgtu no daudziem ļaunumiem un aizvērtu durvis kārdināšanu plūdiem, kas draud pārvarēt tavu bērnu prātus. Viņiem vajadzīga nodarbošanās un pārmaiņa. [142] Viņu mājas dzīves vienmuļība tos uztrauc un dara nemierīgus, un viņi jau ir pieraduši saieties ar netikumīgajiem pilsētas zēniem, tādā veidā apgūstot ielas audzināšanu...

Dzīve uz laukiem viņiem būtu ļoti derīga; strādāšana svaigā gaisā dotu veselību kā miesai, tā garam. Viņu rīcībā vajadzētu būt dārzam, kur tie sev varētu atrast prieku un arī lietderīgu darbu. Dažādu stādu un puķu audzēšana labvēlīgi ietekmētu gaumi un spriedumu, bet iepazīšanās ar Dieva jauko radību atstātu uz viņiem izsmalcinošu, augšup ceļošu iespaidu, atgādinot visu lietu Radītāju un Kungu. (5)

Lauku iedzīvotājiem novēlētas bagātas svētības. — Zemes dzīles slēpj vērtības tiem, kam pietiek drosmes, gribas un neatlaidības tās bagātību meklēšanai... Daudzi lauksaimnieki no savas zemes nav saņēmuši piemērotus ienākumus, tāpēc ka šo darbu uzskatījuši kā kādu pazemojošu nodarbošanos; viņi nevar saskatīt, ka tur slēpjas svētības pašiem un viņu ģimenēm. (6)

Darbs, kas atspirdzinās garu un izsmalcinās raksturu. — Zemes kopšanā apdomīgs strādnieks ieraudzīs paveramies bagātības, par kurām viņš nez vai būs uzdrošinājies pat sapņot. Lauksaimniecībā un dārzkopībā neviens nevar gūt panākumus, nepievēršot uzmanību attiecīgiem norādījumiem un likumiem. Ir jāpētī dažādo augu īpašās vajadzības. Dažādi augi prasa dažādu augsni un dažādu kopšanu, un sekmju priekšnosacījums ir saskaņošanās ar likumiem, kam katrs no viņiem ir padots. Uzmanība, ar kādu jāizdara pārstādīšana, lai neviena saknīte netiktu saspiesta vai nepareizi salocīta, jauno stādu kopšana, lieko atvašu izgriešana, laistīšana, [143] sargāšana no nakts salnām un dienas karstuma, ravēšana, slimību un insektu apkarošana, formas izveidošana un pieradināšana dotajiem apstākļiem ne tikai māca par rakstura attīstību, bet tāds darbs pats par sevi attīsta cilvēku. Rūpība, pacietība, sīko lietu ievērošana un saskaņošanās ar likumiem izdara vislielāko audzināšanas darbu. Pastāvīga saskare ar dzīvības noslēpumiem un skaisto dabu un šo Dieva radīto lietu piesardzīga kopšana atspirdzina garu un izsmalcina un izdaiļo raksturu. (7)

Dievs grib vadīt un pamācīt. — Viņš, Kas Ēdenē mācīja Ādamu un Ievu, kā kopt dārzu, arī šodien var pamācīt ļaudis. Kas staigā aiz arkla, sēj un strādā, tiem jāiegūst sava sevišķa gudrība. Zemē ir apslēptas bagātības, un Kungs vēlas, lai zemi koptu tūkstoši un desmit tūkstoši to cilvēku, kas tagad drūzmējas pilsētās un gaida uz izdevību kaut ko nopelnīt... Kas savas ģimenes izvedīs uz laukiem, tie tās novietos tur, kur būs mazāk kārdinājumu. Bērni, kas aug pie vecākiem, kas paši mīl un bīstas Dievu, atrodas visai labvēlīgā stāvoklī, lai mācītos no Lielā Skolotāja, Kas ir visas gudrības avots. Tiem ir daudz vairāk iespēju kļūt derīgiem Debesu valstībai. (8)

Dieva plāns attiecībā uz Izraēla zemi. — Sakarā ar nepaklausību Ādams un Ieva pazaudēja Ēdeni, un šī grēka dēļ visa zeme tika pakļauta lāstam. Bet ja Dieva ļaudis būtu paklausījuši Viņa norādījumiem, tad viņu zemei atkal tiktu atdota auglība un skaistums. Pats Dievs tos pamācīja, kā kopjama zeme, un tās atjaunošanā tiem vajadzēja sadarboties ar Kungu. [144] Tādā veidā Dieva vadībā visa zeme kļūtu par uzskates līdzekli garīgajām patiesībām. Kā, paklausot Viņa dotajiem dabas likumiem, zemei būtu jāizdod savas bagātības, tā, paklausot morālajiem likumiem cilvēku sirdīm būtu jāatstaro Viņa rakstura iezīmes. (9)

Meklējiet garīgas mācības ikdienas dzīvē. — Dievs mums visapkārt nolicis skaistus dabas skatus, lai mūs ieinteresētu un vilktu pie Sevis. Viņš vēlas, lai raugoties uz dabas krāšņumu, mēs domātu par Viņa raksturu. Ja uzticīgi pētīsim dabas grāmatu, tad tur atradīsim daudzas lietas, kas liks domāt par Dieva bezgalīgo mīlestību un spēku. (10)

Kristus Savas mācības savienoja ne tikai ar dusas dienu, bet arī ar visas nedēļas darbu... Aršanā un sēšanā, zemes kopšanā un ražas ievākšanā Viņš aicināja ieraudzīt ainojumu Savam žēlastības darbam cilvēka sirdī. Tā arī ikkatrā derīga darba nozarojumā un dzīves īpatnējos apstākļos Viņš vēlas, lai mēs ieraudzītu kādu dievišķu patiesību. Tad ikdienas darbs vairs nepiesaistīs sev visu mūsu uzmanību un neliktu mums aizmirst Dievu; tas pastāvīgi liktu atcerēties mūsu Radītāju un Pestītāju. Domas par Dievu līdzīgi zelta pavedienam ieaustas visās mūsu mājas rūpēs un darbos. Dabas vaigā mēs atkal ieraudzītu Viņa klātbūtnes godību. Tad mēs pastāvīgi apgūtu jaunas Debesu izcelsmes patiesības un pieaugtu Viņa skaidrības līdzībā. (11)

Dabu un cilvēkus pārvalda vienādi likumi. — Lielais Skolotājs Savus klausītājus veda sakarā ar dabu, lai tie varētu dzirdēt balsis, kas atskan no visas radības; un, kad viņu sirdis kļuva iejūtīgas un prāts uzņēmīgs, Viņš Pats tiem palīdzēja ieraudzīt garīgas mācības tajās ainās, pie kurām [145] kavējās viņu skats... Viņa mācība bija kaut kas tāds, kas ieinteresēja katru cilvēku un neatstāja vienaldzīgu nevienu sirdi. Tā ikdienišķais darbs vienkāršu, neko neizsakošu rūpju vietā ar garīgo un neredzamo lietu pastāvīgu atgādināšanu tika padarīts spožs un augšup ceļošs.

Tā vajadzētu mācīt arī mums. Lai bērni mācās dabā ieraudzīt Dieva mīlestības un gudrības izpausmi; domas par Viņu saistiet ar putniem, ziediem un kokiem, lai visas redzamās lietas viņiem kļūst par neredzamo izskaidrotājām un visi ikdienišķie notikumi par dievišķo mācību atklājējiem.

Kad viņi tā spēs saskatīt mācības visās radītajās lietās un visos dzīves piedzīvojumos, tad parādiet viņiem, ka tie paši likumi, kas valda dabā un dzīves notikumos, pārvalda arī mūs pašus, ka tie doti mums par labu un ka, tikai paklausot tiem, mēs atradīsim patiesu laimi un gūsim panākumus. (12)

Lauksaimniecībā pamāciet praktiski. — No gandrīz neskaitāmajām pamācībām, kas saistītas ar dažādiem augšanas procesiem, dažas visspilgtākās ir ietvertas mūsu Pestītāja līdzībās par sēklas augšanu. Te atrodamas mācības vecam un jaunam...

Sēklas dīgšana attēlo garīgās dzīvības sākumu, un stāda tālākā attīstība aino rakstura veidošanos... Cenšoties pasniegt šīs mācības, vecākiem un skolotājiem attiecīgo darbu vajadzētu likt izdarīt praktiski. Lai bērni paši sagatavo zemi un iesēj tur sēklu. Viņiem strādājot vecāki vai skolotāji var pastāstīt par sirds dārzu, tur iesēto labo un slikto sēklu; un kā dārza zeme iepriekš jāsagatavo dabīgai sējai, tā arī sirds jāsagatavo patiesības sēklas iesēšanai... Neviens neapmetīsies uz neiekoptu zemes gabala ar cerību, ka tas pats nesīs ražu. Zemes sagatavošanai, [146] sēklas iesēšanai un ražas izaudzēšanai jāveltī čaklas un neatlaidīgas pūles. Tā tam jābūt arī garīgajā sēšanā. (13)

Slikti ieradumi pielīdzināmi nezālēm. — Ja iespējams, mājas vietu vajadzētu izvēlēties ārpus pilsētas, kur bērniem būtu apstrādājama zeme. Dodiet katram savu īpašu zemes gabaliņu; un, kad jūs mācat viņus, kā kopt dārzu, kā sagatavot zemi sējai un cik liela nozīme visu nezāļu izravēšanai, pamāciet arī, cik svarīgi pasargāt dzīvi no nejaukiem, kaitīgiem darbiem un ieradumiem. Māciet viņiem apspiest sliktus ieradumus, tāpat kā viņi neļauj nezālēm augt savā dārzā. Šādu mācību pasniegšanai būs vajadzīgs laiks, bet tas atmaksāsies, ļoti atmaksāsies. (14)

Mājas apkārtnei jāstāsta par mūsu ticības ieradumiem. — Dievs no vecākiem prasa iekārtot savu apkārtni, lai tā atbilstu viņu apliecinātajām patiesībām. Tad viņi pareizi varēs pamācīt savus bērnus, un tie iemācīsies saskatīt daudz ko kopēju mājvietā virs zemes un augšā Debesīs. Ģimenei virs zemes, cik tālu vien iespējams, jāattēlo lielā ģimene Debesīs. Tad daudz no sava spēka pazaudēs kārdinājums nodoties zemām un nekrietnām lietām. Bērnus vajadzētu mācīt, ka šeit viņi nolikti pārbaudei, un tie jāaudzina par iemītniekiem tiem dzīvokļiem, kurus Kristus sagatavo ļaudīm, kas Kungu mīl un tur Viņa baušļus. Tas ir vecāku visaugstākais pienākums. (15)

Vecāki, atrodiet mājvietu uz laukiem. — Kamēr vien Dievs man dos spēku runāt, es turpināšu aicināt vecākus atstāt pilsētas un atrast mājvietu laukos, kur viņi varētu kopt zemi un mācīties no dabas grāmatas skaidrību un vienkāršību. Dabas lietas ir [147] Kunga klusie kalpi, kuriem jāmāca mums garīgās patiesības. Tās mums stāsta par Dieva mīlestību un atklāj lielā Meistara gudrību.

Man patīk skaistie ziedi. Tie atgādina Ēdeni, norādot uz laimes zemi, kur mēs, ja būsim uzticīgi, drīz varēsim nokļūt. Kungs liek mums domāt par puķu un koku veselību dodošajām īpašībām. (16)

1. — Lauku dzīve - 12. lpp.
2. — Kristīgas audzināšanas pamati - 327. lpp.
3. — Lauku dzīve - 14. lpp.
4. — Lauku dzīve - 9. lpp.
5. — Liecības draudzei IV - 236. lpp.
6. — Kristīgās audzināšanas pamati - 326. 327. lpp.
7. — Audzināšana - 111. 112. lpp.
8. — Kristīgās audzināšanas pamati - 326. lpp.
9. — Daba un dzīve līdzībās - 289. lpp.
10. — Liecības jauniešiem - 365. 366. lpp.
11. — Daba un dzīve līdzībās - 26. 27. lpp.
12. — Audzināšana - 102. 103. lpp.
13. — Audzināšana - 104. 105. 111. lpp.
14. — Padomi skolotājiem, vecākiem un audzēkņiem - 124. lpp.
15. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 144. lpp.
16. — Vēstule 47. lpp., 1903. g. [148]

22. Mājas celšana un iekārtošana

Rūpējieties par ventilāciju, saules gaismu un ūdens novadīšanu. — Projektējot ēkas kā sabiedriskiem nolūkiem, tā dzīvokļiem, vajadzētu rūpēties par labu ventilāciju un bagātīgu saules gaismu. Tempļos un skolas telpās bieži šajā ziņā tiek pielaistas kļūdas. Pareizas ventilācijas neierīkošana lielā mērā vainojama miegainībā un trulumā, kas iznīcina daudzu svētrunu iespaidu, kā arī padara skolotāja darbu nogurdinošu un nesekmīgu.

Cik tālu tas iespējams, visas ēkas, kas domātas cilvēkiem, būtu jāceļ paaugstinātās, labi nosusinātās vietās. Ar to būs nodrošināts sauss būvlaukums... Šī lieta pārāk bieži netiek ievērota. Zemu un slikti nosusinātu vietu purvainais, mitrais klimats rada nepārtrauktu neveselības sajūtu, nopietnas saslimšanas un daudzus nāves gadījumus.

Ceļot māju, ļoti vajadzētu rūpēties par pilnīgu ventilāciju un labu saules apgaismojumu. Lai ikkatrā mājas telpā plūst svaiga gaisa strāvas un ir daudz gaismas. Guļamistabas vajadzētu iekārtot tā, lai gaiss brīvi cirkulētu dienām un naktīm. Neviena telpa nav derīga par guļamistabu, ja to ik dienas nevar atvērt svaigam gaisam un saules gaismai. Lauku apgabalu vairākumā guļamtelpas jāapgādā ar apsildīšanas iekārtu, lai aukstā vai mitrā laikā tās varētu labi apsildīt un darīt iespējami sausas.

Par viesiem paredzētajām telpām vajadzētu rūpēties tāpat kā par parasti izmantojamām istabām. Līdzīgi guļamistabai tās jāapgādā ar svaigu gaisu, saules gaismu un apsildīšanas iekārtu mitruma novēršanai, kas parasti sakrājas retāk lietotās telpās. [149] Kas guļ ēnainā istabā vai izmanto gultas vietu, kas nav sausa un izvēdināta, tas to dara, riskējot ar veselību un bieži arī ar dzīvību...

Kam jāapgādā vecāki cilvēki, tiem vajadzētu atcerēties, ka tādiem īpašā kārtā vajadzīgas siltas un patīkamas telpas. Līdz ar gadu vairošanos samazinās dzīvības spēki un novājinās arī pretošanās spējas neveselīgiem apstākļiem; tāpēc gados veciem cilvēkiem vēl vairāk vajadzīga saules gaismas un tīra svaiga gaisa pārpilnība. (1)

Izvairieties no zemām vietām. — Ja vēlamies, lai mājās valdītu veselība un laime, tad tās mums jāceļ augstāk par ieleju miglām un baktēriju perēkļiem, ļaujot tur brīvi ieplūst dzīvību dodošai Debesu gaismai... Atsakieties no smagiem aizkariem, atveriet slēģus un logus, neļaujiet nevienai vīnstīgai, lai arī cik skaistai, aizēnot logus un nevienam kokam augt tik tuvu pie mājas, ka tas kavētu pieeju saules stariem. Saules gaisma var izbalināt aizkarus un sienas segas, kā arī atņemt mirdzumu bilžu rāmjiem, tomēr tā ar veselīgu sārtumu izrotās bērnu vaigus. (2)

Pagalms ap māju. — Pagalms, kuru izdaiļo atsevišķi koki un daži krūmi pariezā attālumā no dzīvojamās ēkas, atstāj priecīgu iespaidu uz ģimeni, un, ja tas tiek pareizi kopts, tad arī veselībai nekaitēs. Tomēr ēnaini koki un krūmi tieši ap māju, padara to neveselīgu, jo aizkavē gaisa cirkulāciju un stājas ceļā saules stariem. Rezultātā māja kļūst drēgna, īpaši mitrā laikā. (3)

Dabīga skaistuma ietekme uz mājas iedzīvotājiem. — Dievs mīl skaistumu. Viņš krāšņi ietērpis debesis un zemi. [150] Tēvs līksmībā raugās uz Savu bērnu prieku par Viņa radītajām lietām. Viņš vēlas, lai mūsu mājas apņemtu dabīgs skaistums.

Gandrīz visiem lauku iedzīvotājiem, lai arī cik trūcīgiem, apkārt mājai var būt neliels zālājs, daži ēnaini koki, ziedoši krūmi vai smaržojošas puķes. Mājas iemītnieku laimei viss tas kalpos daudz vairāk par jebkuru mākslīgu rotājumu. Mājas dzīvē šīs lietas ienesīs mierinošu, izdaiļojošu iespaidu, stiprinot mīlestību uz dabu un arvien vairāk tuvinot saimes locekļus vienu otram un Dievam. (4)

Lai mājas iekārta ir vienkārša. — Mākslotie ieradumi nolaupa mums daudz svētību un prieku, darot mūs nespējīgus dzīvot vislietderīgāko dzīvi. Smalki izstrādātas un dārgas iekārtas prasa ne tikai naudu, bet arī to, kas ir tūkstoškārt vērtīgāks. Tās mājās ienes smagu rūpju nastu, darbu un sarežģījumus...

Iekārtojiet savas mājas ar vienkāršām lietām, kas būtu izturīgas, viegli saglabājamas un aizvietojamas bez lieliem izdevumiem. Ar gaumīgu iekārtojumu jūs pavisam vienkāršu māju varat padarīt pievilcīgu un ieaicinošu, ja tur valda mīlestība un apmierinātība. (5)

Laime nav atrodama tukšā izrādē. Jo vienkāršāk un pareizāk ir nokārtota saimes dzīve, jo laimīgāka būs tāda māja. (6)

Izvairieties no sacensības gara. — Daudziem dzīve kļuvusi smaga un neveiksmju pilna nevajadzīgu darbu dēļ, ko ļaudis, lai saskaņotos ar ieradumiem, paši sev uzkrauj. Viņu domas nomāc rūpes par [151] tādu vajadzību apmierināšanu, kas cēlušās no modes un lepošanās kāres...

Izdevumi, rūpes un spēki, kas izšķiesti, ja ne noteikti kaitīgām, tad vismaz nevajadzīgām lietām, daudz dotu Dieva darba uz priekšu virzīšanai, ja viss tiktu atdots vērtīgākiem mērķiem. Ļaudis iekāro tā saucamās luksus lietas un to iegūšanai upurē veselību, spēkus un naudu. Tās pašas šķiras ļaudis parāda nožēlojamu sacensību garu, cenšoties viens otru pārspēt tērpu izvēlē, izrādē, un mājas iekārtas izdevumos. Jaukais vārds “māja” pārvērsts par “kaut ko, kur četrās sienās atrodamas elegantas mēbeles un dažādas greznumlietas”, bet tās iedzīvotāji atrodas pastāvīgā satraukumā, lai tikai varētu saskaņoties ar pieņemtajiem ieradumiem dzīves dažādās nozarēs. (7)

Daudzi savās mājās jūtas nelaimīgi, grūti pūloties pasargāt nevainojamu ārējo izskatu. Tie nemitīgi tērē lielas naudas summas un pūles, lai tikai būtu citiem ko parādīt un varētu dzirdēt savu paziņu uzslavu no ļaudīm, kas īstenībā nemaz neinteresējas ne par viņiem pašiem, ne par viņu panākumiem. Mājas iekārtā kā nepieciešama tiek atzīta viena lieta pēc otras, līdz sakrāts daudz dārgu mantu, kas, kaut gan patīkamas acij un apmierina lepnumu un godkāri, tomēr ne vismazākā mērā nedara ģimenes dzīvi ērtāku vai patīkamāku. Šīs lietas ir noslogojušas spēkus un pacietību, kā arī aprijušas dārgo laiku, kuru varēja atdot Kunga darbam.

Dārgā Dieva žēlastība tiek nostādīta aiz lietām, pēc kurām nav nekādas reālas vajadzības; un daudzi, krājot priekšmetus acu ielīksmošanai, pazaudē spējas būt laimīgiem. Viņi redz, ka iegūtās vērtības nedod to apmierinājumu, kādu tie cerēja saņemt. Šis nebeidzamais darba loks, šīs nemitīgās rūpes izskaistināt māju, lai to [152] apbrīnotu viesi un svešinieki, nekad nesaņems atalgojumu par iztērēto laiku un līdzekļiem. Tas kaklā uzmauc verdzības jūgu, kas ļoti grūti nesams. (8)

Salīdzināti divi apmeklējumi. — Dažās ģimenēs ir darīts par daudz. Tīrība un kārtība ir svarīgas ērtībai, tomēr šīs labās lietas nevajadzētu novest tādās galējībās, ka tās dzīvi padara par nepārtrauktām mokām un mājas iemītniekus par nožēlojošiem ļaudīm. Kāda cilvēka mājā, kuru mēs ļoti cienām, mēbeles un citi iedzīves piederumi nolikti savās vietās tik kārtīgi un precīzi, ka iespaids paliek tikpat nepatīkams kā pie pilnīgas nekārtības. Nomācošā precizitāte, kas redzama visās telpās, neļauj atrast atpūtu, ko ikviens var saņemt pareizi iekārtotā mājā.

Nav patīkami, ja īsa draugu apmeklējuma laikā jāredz pastāvīga slotas un putekļu lupatas lietošana un brīžus, kurus jūs cerējāt pavadīt patīkamās sarunās ar draugiem, viņi izlieto ģenerālai tīrīšanai un visu kaktu apskatīšanai, meklējot kādu apslēptu puteklīti, traipu vai zirnekļa tīklu. Kaut arī tas varbūt tiek darīts, cienot jūsu klātbūtni šajā mājā, tomēr jums sāpīgi jāizjūt, ka jūsu sabiedrība draugiem mazsvarīgāka par viņu pārspīlētās tīrības un kārtības uzskatiem.

Pilnīgs pretstats šai mājai bija kāda cita, kuru mēs apmeklējām pagājušajā vasarā (1876. g). Šeit mūsu īsais uzturēšanās laiks netika izlietots nelietderīgās pūlēs vai darbā, ko tikpat labi varētu padarīt arī citā laikā, bet tas tika pavadīts patīkami un labi, vienlaicīgi atspirdzinot miesu un garu. Māja bija ērta iekārtojuma paraugs, kaut arī tur nebija greznu mēbeļu. Visas telpas bija labi apgaismotas un izvēdinātas,... kam patiesībā ir lielāka (nozīme) vērtība kā visdārgākiem izrotājumiem. Viesistabā nebija [153] redzama acīm tik nogurdinošā precizitāte, bet tās iekārtojumu veidoja patīkama atsevišķo mēbeļu dažādība.

Krēsli pa lielākai daļai bija šūpļa vai atzveltnes, pie tam dažādi, piemēroti atsevišķo ģimenes locekļu vajadzībām. Bija zemi un mīksti šūpuļa krēsli un arī augsti ar stāvām atzveltnēm; plati, ietilpīgi lēnkrēsli un jauki mazi krēsliņi; bija arī ērti dīvāni; un likās, ka visas lietas saka: Izmēģini mani, atpūties manī. Galdi bija apklāti grāmatām un laikrakstiem. Viss bija jauks un pievilcīgs, bet bez tā precīzā sakārtojuma, kas apmeklētāju it kā brīdina nekam nepiedurties, lai priekšmetus nejauši neizkustinātu no tiem paredzētajām vietām.

Šīs patīkamās mājas īpašniekiem apstākļi pilnībā atļāva savu dzīves vietu apgādāt ar dārgām mēbelēm un dārgiem izrotājumiem, bet viņi izrādīšanās vietā gudri izvēlējās ērtības. Šajā mājā nebija nekā, ko varētu uzskatīt par pārāk labu, lai to vienmēr lietotu, un arī aizkari netika turēti aizvilkti, lai pasargātu sienas segas no izbalošanas un mēbeles no krāsas zaudēšanas. Dieva dotajai saules gaismai un svaigajam gaisam ļāva brīvi ienākt telpās, līdz ar dārza ziedu jauko smaržu. Ģimenes locekļi, bez šaubām, visi palika mājās; viņi jutās iepriecināta un mīļi mūs pacienāja, darot visu vajadzīgo, lai mēs justos labi, bet arī neuzmācās ar pārāk lielu uzmanības parādīšanu, lai mums nebūtu jābaidās, ka pārāk viņus neapgrūtinām. Mēs jutām, ka šajā vietā var atpūsties. Tā bija māja šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. (9)

Pamatlikums, kas jāievēro, dekorējot māju. — Stingrā precizitāte, kuru mēs pieminējām kā daudzu māju nepatīkamu vaibstu, nav saskaņojama ar dabas lielo plānu. Dievs lauku ziediem neliek augt regulārās dobēs, ar skaidri izteiktām malām, [154] bet Viņš tos kā dārgakmeņus ir izkaisījis zālājā, un ar savu formu un krāsu dažādību tie rotā zemi. Arī koki mežā neaug noteiktā kārtībā. Acis un gars atpūšas, raugoties dabas ainavās, klīstot pāri mežiem, pakalniem un ielejām, līdzenumiem un upēm, priecājoties par bezgalīgo formu un krāsu dažādību un skaistumu, kādā dabas dārzā sagrupējušies koki, krūmi un ziedi, padarot visu ainavu jauku un patīkamu. Šeit vienlīdz labi var atpūsties un rast sev apmierinājumu gan bērns, gan jaunietis, gan arī gados vecāks cilvēks.

Šo dažādības likumu zināmā mērā var ieviest arī mājās. Telpu iekārtojumā vajadzētu valdīt pareizai krāsu saskaņai un visām lietām jābūt derīgām izlietošanai; tomēr laba gaume neprasa, lai ikkatra mēbele istabā līdzinātos viena otrai nolūka, materiāla un polsterējuma ziņā; tieši otrādi; acīm būtu daudz patīkamāk, ja valdītu harmoniska dažādība.

Tomēr, vai māja ir vienkārša vai eleganta, vai tās iekārtojums dārgs vai pilnīgi pretējs, tās sienās nemājos laime, ja mājas iemītnieki nebūs saskaņojušies ar dievišķo gribu. Namā vajadzētu valdīt apmierinātībai. (10)

Tiem, kas tieši tādā mājā dzīvo, ik dienas vajadzētu izmantot ēkas vislabāko daļu, vissaulainākās un jaukākās telpas, kā arī vispatīkamākās mēbeles. Tas māju darīs pievilcīgu tās tiešajiem iemītniekiem un arī draugiem, kas patiesi rūpējas par mums, kuriem mēs varam sniegt savstarpēju palīdzību. (11)

Domājiet par bērnu labklājību un viņu ērtībām. — Lai bērni savās mājās justos apmierināti un laimīgi, nav vajadzīgas greznas mēbeles un dārgi apstādījumi, bet nepieciešama gan [155] ir vecāku maigā mīlestība un rūpīgā gādība. (12)

Četras sienas un dārgas mēbeles, samta tepiķi un eleganti spoguļi, un labas gleznas vēl māju nepadara par “īstu māju”, ja pietrūkst mīlestības un savstarpējās ieinteresētības. Šis svētais vārds nepienākas mirdzošiem dzīvokļiem, kuros nepazīst mājas sadzīves priekus...

Tiešām tādā mājā par bērnu ērtībām un labklājību domā vismazāk. Novārtā viņus pamet māte, kas visu laiku atdod ārējā izskata spodrināšanai un modei nodevušās sabiedrības prasību apmierināšanai. Viņu gars paliek neaudzināts; tie piesavinās sliktus ieradumus, kļūst nemierīgi un neapmierināti. Neatrazdami prieku savās mājās, bet sastopoties tikai ar nepatīkamiem ierobežojumiem; viņi, cik vien ātri iespējams, izraujas no ģimenes loka. Tie iziet lielajā pasaulē, neizjuzdami pret to nekādu sevišķu nepatiku, mājas iespaidu un saudzīgu padomu neierobežoti. (13)

Nesakiet viņiem, kā esmu dzirdējusi daudzas mātes sakām: “Jums šeit viesistabā nav vietas. Nesēstieties uz dīvāna, jo tas pārvilkts ar Damaskas atlasu. Mēs nevēlamies, ka jūs sēdētu uz dīvāna.” Un kad tie ieiet citā telpā: “Mēs negribam, ka jūs šeit trokšņojat. ”Un virtuvē ieejot pavārs saka: “Jūs nedrīkstat mani šeit apgrūtināt; ejiet prom no šejienes ar savu klaigāšanu, jūs tikai mani mokāt un nogurdināt.” Kur lai viņi iet un kur lai saņem nepieciešamās pamācības? Uz ielas. (14)

Laipnība un mīlestība daudz vērtīgāka par greznību. — Mūsu ģimenēs tiek ienests pārāk daudz rūpju un grūtību, un pārāk maz tiek ienests pārāk daudz rūpju un grūtību, un pārāk maz tiek darīts dabīgas atklātības, miera un laimes sajūtas pasargāšanai. Mazāk vajadzētu rūpēties par to, ko teiks apkārtējā pasaule, un lielāka vērība jāpiegriež ģimenes locekļiem. Ģimenēs vajadzētu mazāk parādīties [156] ārējām manierēm un liekulīgai pasaulīgai pieklājībai, bet daudz vairāk īstam maigumam un mīlestībai, bet daudz vairāk īstam maigumam un mīlestībai, priekam un kristīgai laipnībai. Daudziem vāl jāmācās kā māju padarīt pievilcīgu un prieka pilnu. Pateicīgas sirdis un laipni skati ir daudz vērtīgāki par bagātību un greznību, un apmierināšanās ar vienkāršām lietām darīs māju laimīgu, ja tikai tur valdīs mīlestība.

Jēzus, mūsu Pestītājs, virs zemes staigāja ar ķēnišķīgu cieņu, tomēr Viņš bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Viņš bija gaisma un svētība katrai mājai, jo sev līdzi nesa prieku, cerību un drosmi. Ak, kaut mēs apmierinātos ar mazākām prasībām un tik daudz necenstos pēc grūti iegūstamiem priekšmetiem, lai ar tiem izgreznotu savas mājas, atstājot novārtā lietas, kuras Dievs vērtē augstāk par dārgakmeņiem - lēnprātību un klusu, mierīgu garu. Atklātības jaukums, lēnprātība un patiesa mīlestība visvienkāršāko māju padarīs par paradīzi. Labāk priecīgi panest jebkuru neērtību, nekā šķirties no miera un apmierinātības. (15)

1. — Lielā Ārsta pēdās - 274. 275. lpp.
2. — Lielā Ārsta pēdās 275. lpp.
3. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 107. lpp.
4. — Lielā ārsta pēdās - 370. lpp.
5. — Lielā Ārsta pēdās - 367. 370. lpp.
6. — Laika zīmes - 1877. g. 23. aug.
7. — Laika zīmes - 1877. g. 23. aug.
8. — Laika zīmes - 1884. g. 2. okt.
9. — Laika zīmes - 1877. g. 23. aug.
10. — Laika zīmes - 1877. g. 23. aug.
11. — Laika zīmes - 1884. g. 2. okt.
12. — Laika zīmes - 1884. g. 2. okt.
13. — Laika zīmes - 1884. g. 2. okt.
14. — Manuskripts 43. a, 1894. g.
15. — Liecības draudzei IV - 621. 622. lpp.

Kunga mantas daļa

23. Bērni ir svētība

Dievs bija domājis par ģimenēm. — Viņš, Kas Ādamam par biedru un par palīgu deva Ievu... ir kārtojis, ka vīri un sievas savienotos svētā laulībā un audzinātu ģimenes, kuru locekļi ar godu kronēti, tiktu atzīti par augšā esošās ģimenes locekļiem. (1)

Bērni ir Kunga mantas daļa, un mēs Viņam esam atbildīgi par Viņa īpašuma pārzināšanu... Lai vecāki mīlestībā, ticībā un ar lūgšanām strādā sava nama labā, līdz viņi priecīgi var nākt pie Dieva un teikt: “Redzi, es un bērni, ko Kungs man devis.” (2)

Māja bez bērniem līdzinās tuksnesim. Tās iemītniekiem draud briesmas kļūt savtīgiem, nodoties savu ērtību meklēšanai un prasīt padomu tikai savām iegribām un interesēm. Līdzjūtību viņi prasa sev, bet citiem to dāvā ļoti maz. (3)

Padoms bezbērnu pārim. — Savtīgumam, kas atkarībā no apstākļiem un cilvēka īpatnībām, parādās dažādos veidos, ir jāmirst. Būtu bijis labāk, ja tev būtu bērni, tad domas spiedošā kārtā novērstos no sevis, lai rūpētos par viņiem, tos pamācītu un būtu viņiem par priekšzīmi... Ja ģimeni veido divi cilvēki, kā tas ir jūsu gadījumā, un nav bērnu, kas liktu vingrināties pacietībā, lēnprātībā un īstā mīlestībā, tad pastāvīgi jābūt modriem, lai virsroku negūtu savtīgums, lai par viduspunktu nekļūtu jūs paši un lai nepieprasītu uzmanības, gādības un intereses pievēršanu sev, nemaz neizjūtot pienākumu visu to dāvāt citiem. (4)

Daudzi ir fiziski, garīgi un morāli slimi, jo uzmanību pievērš gandrīz tikai sev. No šī sastinguma tos varētu glābt jaunāku prātu veselīgā rosme ar savu dažādību, kā arī bērnu neizsīkstošā enerģija. (5) [160]

Rūpējoties par bērniem, veidojas cēli rakstura vilcieni. — Es ļoti interesējos par visiem bērniem, jo man bija jācieš no slimībām jau dzīves pirmajos gados. Savā apgādībā esmu pieņēmusi daudzus bērnus un vienmēr jūtu, ka satiksme ar vienkāršo, atklāto bērna dabu man sniegusi daudz svētību...

Līdzjūtība, pacietība un mīlestība, kas nepieciešamas satiksmē ar bērniem, dotu svētības jebkurai ģimenei. Tās izlīdzinātu un klusinātu asās rakstura šķautnes tiem cilvēkiem, kuriem jākļūst priecīgākiem un mierīgākiem. Bērna klātbūtne mājās atstāj izdaiļojošu un nomierinošu iespaidu. Bērns, kas tiek audzināts Kunga bijībā ir svētība. (6)

Rūpes par nevarīgiem bērniem un pieķeršanās viņiem nolīdzina mūsu rakstura asās šķautnes, dara mūs maigus un līdzjūtīgus un iespaido mūsu rakstura cēlāko īpašību izveidošanos. (7)

Bērna iespaids uz Enohu. — Pēc pirmā dēla piedzimšanas Enoha dzīve aizsniedza augstākus piedzīvojumus; viņa attiecības ar Dievu kļuva vēl sirsnīgākas. Viņš skaidrāk sāka izprast savus personīgos pienākumus un atbildību, kuru viņam kā Dieva bērnam pienācās pildīt. Redzot bērna mīlestību uz savu tēvu, viņa vienkāršo uzticēšanos tā aizsardzībai un pašam izjūtot dziļu sirsnīgu maigumu pret savu pirmdzimto dēlu, viņš saņēma dārgu mācību par Dieva brīnišķo mīlestību uz cilvēkiem, kas atklāta Viņa Dēla dāvināšanā, un par paļāvību, kādā Dieva bērni var uzticēties savam Debesu Tēvam. (8) [161]

Dārga manta. — Bērni saviem vecākiem uzticēta kā dārga manta, kuru Dievs kādā dienā atprasīs no viņu rokām. Viņu audzināšanai mums jāveltī vairāk laika, vairāk rūpju un vairāk lūgšanu. Viņiem vajadzīgs vairāk pareiza rakstura pamācību...

Atcerieties, ka jūsu dēli un meitas ir Debesu ģimenes jaunākie locekļi. Viņš tos uzticējis jūsu gādībai, lai jūs tos audzinātu sagatavotu Debesīm. Jums jādod Dievam atskaite par to veidu, kādā jūs pildāt jums uzticēto svēto pienākumu. (9)

1. — Lielā Ārsta pēdās - 356. lpp.
2. — Daba un dzīve līdzībās - 195. 196. lpp.
3. — Liecības draudzei II - 647. lpp.
4. — Liecības draudzei II - 230. 231. lpp.
5. — Liecības draudzei II - 647. lpp.
6. — Vēstule 329., 1904. g.
7. — Liecības draudzei II - 647. lpp.
8. — Vectēvi un pravieši - 84.
9. — Review and Herald, 1882. g. 13. jūn. [162]

24. Ģimenes lielums

Smaga pārestība mātei, bērniem un sabiedrībai. — Ir vecāki, kas, nemaz nedomājot, vai viņiem ir pamatotas tiesības uz lielu ģimeni, piepilda savas mājas ar šīm bezpalīdzīgajām būtnēm, kas pilnīgi atkarīgas no savu vecāku gādības un apmācības... Tas ir smags pāridarījums ne tikai mātei, bet arī bērniem un sabiedrībai...

Vecākiem vienmēr vajadzētu domāt, lai viņu bērniem nākotnē klātos labi. Viņi nedrīkstētu katru stundu atdot nogurdinošam darbam, lai tikai sagādātu dzīvei nepieciešamās lietas. (1)

Pirms ģimenes palielināšanas viņiem jāpārdomā, vai ar bērnu nākšanu pasaulē Dievs tiks pagodināts vai apkaunots. Ar savu savienību viņiem jācenšas pagodināt Radītāju kā pirmajā, tā visos nākošajos viņu laulības dzīves gados. (2)

Liela nozīme mātes veselībai. — Ņemot vērā atbildību, kas gulstas uz vecākiem, vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai bērnu ienākšana ģimenē būtu vislabākais. Vai māte ir pietiekoši stipra, lai rūpētos par bērniem? Vai tēvs spēs sagādāt tādas priekšrocības, ka bērnu varētu pareizi veidot un audzināt? Cik maz tiek ņemts vērā bērna liktenis! Tiek domāts vienīgi par kaislību apmierināšanu, un uz sievas un mātes pleciem tiek uzveltas nastas, kas sagrauj viņas dzīvotspēju un paralizē garīgos spēkus. Garīgi nomākta un veselībā sagrauta, viņa spiesta raudzīties uz mazo pulciņu, kuru tomēr nespēj vajadzīgā veidā aprūpēt. Nesaņemot nepieciešamās pamācības, [163] tie izaug, lai apkaunotu Dievu un nodotu tālāk citiem savas dabas ļaunās īpašības, un tā izveidojas armija, kuru sātans komandē pēc savas patikas. (3)

Vēl citi vērā ņemami faktori. — Dievs grib, lai vecāki rīkotos kā saprātīgas būtnes un dzīvotu tā, ka ikkatru bērnu varētu pareizi apmācīt, ka mātei būtu spēks un laiks izlietot savas gara spējas mazo uzaudzināšanai priekš eņģeļu sabiedrības. Viņai savu darbu vajadzētu veikt drosmīgi un atzīstami, rīkojoties Dieva bijībā un mīlestībā, lai bērni kļūtu par svētību ģimenei un sabiedrībai.

Vīram un tēvam to visu vajadzētu ņemt vērā, lai viņa sieva un viņa bērnu māte netiktu pārslogota un nenonāktu izmisumā. Tēvam vajadzētu rūpēties, lai mātes dzīvē nerastos stāvoklis, kur viņa vairs nespētu taisnīgi izturēties pret saviem daudzajiem mazajiem, un tiem būtu jāuzaug bez atbilstošas disciplīnas un pamācībām. (4)

Vecākiem savas ģimenes nevajadzētu palielināt, pirms tie nav pārliecinājušies, ka bērni varēs saņemt pareizu aprūpi un audzināšanu. Arī mātei tiek nodarīta liela netaisnība, ja tai gadu pēc gada jāauklē bērns. Tas mazina un bieži pat iznīcina iespēju priecāties sabiedrībā un līdz ar to palielina mājas postu. Tā tiek nolaupīta aprūpe, audzināšana un laime, ko veltīt bērniem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu. (5)

Padoms lielas ģimenes vecākiem. — Jums jāizšķir jautājums: “Vai es audzinu bērnus, lai papildinātu tumsas spēku rindas un stiprinātu to iespaidu, vai arī audzinu viņus Kristum?” [164]

Ja jūs savus bērnus nesavaldāt un neveidojat viņu raksturus atbilstoši Dieva prasībām, tad, jo mazāk būs bērnu, kas cietīs no jūsu kļūdainās audzināšanas, jo labāk būs jums, viņu vecākiem, un jo labāk būs sabiedrībai. Ja no pašām pirmajām dienām bērnus nevar audzināt un mācīt gudra, saprātīga, inteliģenta un apzinīga māte, kas savu namu valda Dieva bijībā un bērnu raksturu veido atbilstoši taisnības standartam, tad tavas ģimenes palielināšana ir grēks. Dievs jums devis prātu, un Viņš vēlas, lai jūs to izlietotu. (6)

Tēvi un mātes, ja jūs atzīstat, ka jums trūkst zināšanu, kā Kungam audzināt savus bērnus, tad kāpēc jūs neapgūstat šīs zināšanas? Kāpēc jūs turpināt laist pasaulē bērnus, lai tie papildinātu sātana rindas? Vai Dievam patīk tādi rezultāti? Ja jūs redzat, ka liela ģimene smagi noslogos jūsu ienākumus, ja redzat, ka līdz ar to mātes rokas vienmēr būs aizņemtas ar bērniem un ka viņai nebūs laika starp dzemdībām padarīt darbu, kas ir katras mātes pienākums, kāpēc tad jūs neņemat vērā drošās sekas? Katrs bērns paņem savu daļu no mātes dzīvības spēkiem, un, ja tēvi un mātes šajā jautājumā neizlieto savu saprātu, kādas izredzes tad paliek bērniem no vecākiem saņemt pareizu audzināšanu? Kungs vecākus aicina pārdomāt šo jautājumu nākotnes mūžīgās realitātes gaismā. (7)

Ekonomiskie apsvērumi. — Viņiem (vecākiem) mierīgi jāapsver, ko tie var sagādāt priekš saviem bērniem. Viņiem nav tiesību laist pasaulē jaunas dzīvības, lai tās būtu par nastu citiem. Vai viņiem ir darbs uz kuru tie var paļauties, ka tur varēs iegūt līdzekļus [165] ģimenes uzturēšanai un tiem nebūs jākļūst par nastu citiem? Ja tāda nav, tad viņi izdara noziegumu, laižot pasaulē bērnus, kuriem būs jācieš pareizas aprūpes, uztura un apģērba trūkuma dēļ. (8)

Parasti savas mājas ar bērniem piepilda tie, kuriem ir nopietni trūkumi darba jautājumu izpratnē un kas vismazāk piemēroti dzīvē pavirzīties uz priekšu; turpretī cilvēkiem, kam ir spējas iegūt īpašumus, parasti nav tik daudz bērnu, ka tie nespētu tos pienācīgi apgādāt. Kas nav spējīgi paši sevi apgādāt, tiem nevajadzētu domāt par bērniem. (9)

Kā reizēm draudzei tiek uzkrautas grūtības. — Daudzi, kas tik tikko sevi var uzturēt, dzīvojot vienatnē, atļaujas tomēr precēties un palielināt savas ģimenes, labi zinot, ka viņiem nav nekā, ar ko tās uzturēt. Un vēl sliktāk ir tas, ka tādā ģimenē nav nekādas kārtības. Visu viņu dzīvi raksturo nenoteiktība un nolaidība. Tie pavisam maz var savaldīt paši sevi un ir īgni, nepacietīgi un viegli uzbudināmi. Kad tādi pieņem vēsti, tad domā, ka tiem ir tiesības saņemt palīdzību no saviem bagātākajiem brāļiem; un, ja viņu cerība nepiepildās, tie sūdzas par draudzi un to apvaino, ka tā neīsteno dzīvē savu ticību. Kam gan šinī gadījumā būtu jācieš? Vai vajadzētu tikt novājinātai Dieva lietai un vienā otrā vietā iztukšotai kasei, rūpējoties par šīm lielajām un trūcīgajām ģimenēm? Nē! Jācieš vecākiem pašiem. Un parasti pēc Sabata patiesības pieņemšanas tiem nebūs lielāks trūkums kā pirms tam. (10)

Kā var tikt ierobežots misijas darbs. — Sūtot misionārus uz tālām zemēm, vajadzētu izraudzīties tādus cilvēkus, kas prot taupīt, kam nav lielas ģimenes un kas, apzinoties laika īsumu un [166] lielo vēl veicamo darbu, nepiepildīs savas rokas un mājas ar bērniem, bet, cik vien iespējams, sargāsies no visa, kas viņu domas varētu atraut no lielā uzdevuma. Sieva, ja tā ir nodevusies Dievam un nav aizņemta ne ar ko citu, stāvot līdzās savam vīram, var padarīt tikpat daudz kā viņš. Dievs sievietes ir svētījis ar spējām, kas jāizlieto par godu Viņam, pievedot Tam daudzus dēlus un meitas; tomēr daudzas, kas varētu būt spējīgas strādnieces, spiestas palikt mājās un rūpēties par saviem mazuļiem.

Mums vajadzīgi misionāri, kas ir tādi šī vārda vispilnīgākajā nozīmē, kas savtīgus apsvērumus nobīdīs malā un pirmā vietā stādīs Dieva lietu; un kas, strādājot tikai Dievam par godu, dzīvotu kā sargkareivji, gatavi iet turp, kur Viņš pavēlēs, un pildīt jebkuru uzdevumu, tālu izplatot patiesības atziņas. Misijas laukiem vajadzīgi vīri, kuriem ir sievas, kas mīl un bīstas Dievu un var palīdzēt darbā, kas jāveic misijas laukā. Daudzi ir ģimenēm iziet darbā, bet pilnīgi neatdodas savam pienākumam. Viņu sirds ir dalīta. Sieva un bērni velk viņus prom no darba un attur no tādiem laukiem, kuros tiem būtu iespējams ieiet, ja viņi nedomātu, ka tiem jāatrodas savu ģimeņu tuvumā. (11)

1. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūn.
2. — Liecības draudzei II - 380. lpp.
3. — Review and Herald, 1892. g. 25. okt.
4. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūn.
5. — Svinīgs uzsaukums - 110. 111. lpp.
6. — Liecības draudzei V - 323. 324. lpp.
7. — Vēstule 107. lpp., 1989. g.
8. — Liecības draudzei I - 380. lpp.
9. — Svinīgs uzsaukums - 103. lpp.
10. — Liecības draudzei I - 273. lpp.
11. — Review and Herald, 1885. g. 8. dec.

25. Trūcīgu bērnu apgādāšana

Bāreņi. — Daudzi tēvi, kas miruši ticībā, paļaujoties uz Dieva mūžīgo apsolījumu, ir atstājuši savus mīļos, pilnīgi uzticoties Kungam, ka Tas par viņiem gādās. Un kā Kungs apgādā šos smagi piemeklētos bērnus? Viņš nedara brīnumdarbus un nesūta mannu no Debesīm; Viņš arī kraukļiem nepavēl, lai tie šiem bērniem atnestu uzturu; bet brīnumdarbu Kungs dara cilvēku sirdīs, izdzenot no dvēseles savtīgumu un atverot aizzīmogotos labdarības avotus. Viņš pārbauda to cilvēku mīlestību, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, uzticot to saudzīgai laipnībai apbēdinātos un piederīgos zaudējušos bērnus.

Lai tie, kas mīl Dievu, savas sirdis un mājas atver tādu bērnu uzņemšanai...

Plašs lietderības lauks ir pavērts visiem tiem, kas strādās priekš Kunga, rūpējoties par bērniem un jauniešiem, kam atņemta vecāku modrā vadība un kristīgas ģimenes savaldošais iespaids. Daudzi no viņiem mantojuši ļaunas rakstura īpašības; un, ļaujot tiem uzaugt nezināšanā, tie nonāks sabiedrībā, kas viņus aizvedīs netikumos un noziegumos. Šie mazsološie bērni jānovieto pareiza rakstura veidošanai labvēlīgos apstākļos, lai tie varētu kļūt par Dieva bērniem. (1)

Draudzes rokās ir nodoti bez mātes un tēva palikušie bērni, un Saviem sekotājiem Kristus saka: Ņemiet šos bezpalīdzīgos bērnus, uzaudziniet tos Man, un jūs saņemsiet savu algu. Aplūkojot šo jautājumu, esmu redzējusi izpaužamies daudz savtīguma. Ja nav nekādu īpašu pierādījumu, [168] ka ar šādu bez pajumtes palikušu bērnu uzņemšanu savās ģimenēs viņi paši iegūs kādu labumu, tad viena daļa novēršas un saka: Nē. Liekas, ka viņi negrib zināt un tiem nerūp, vai šie bērni izglābsies vai arī aizies bojā. Tie domā, ka tā nav viņu darīšana. Līdz ar Kainu viņi saka: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Bāriņu dēļ viņi nevēlas uzņemties neērtības vai arī kaut ko upurēt un vienaldzīgi tos iegrūž pasaules rokās, kas tos reizēm uzņem labprātāk kā tie, kas sevi sauc par kristiešiem. Dieva dienā tiks vaicāts pēc tiem, kuru izglābšanās iespēju Debesis tika uzticējušas cilvēkiem. Bet viņi vēlējās, lai tos atvaino, un negribēja darīt labu, ja ar to nebija iespējams kaut ko piesavināties sev. Man rādīja, ka tiem, kas atraida iespēju darīt labu, Jēzus sacīs: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī Man neesat darījuši.” (Lūdzu lasiet Jesaja 58. nod. 5.-11. p) (2)

Lūgums bezbērnu pārim. — Dažiem, kam pašiem nav bērnu, vajadzētu mācīties mīlēt citu bērnus un rūpēties par tiem. Viņi varbūt netiks aicināti iet uz ārzemju darba laukiem, bet var tikt aicināti strādāt tieši tur, kur paši dzīvo. Kas lielo uzmanību un mīlestību veltī izlutinātiem mēmiem dzīvniekiem, lai labāk savu podu atdod cilvēcīgām būtnēm, kurām ir Debesis, ko iegūt, un elle, no kuras izbēgt. Lai tie savu uzmanību veltī maziem bērniem, kuru raksturus var veidot pēc dievišķās līdzības. Dāvājiet savu mīlestību mazajiem bērniem, kas jūsu tuvumā palikuši bez pajumtes. Nenoslēdziet savu sirdi pret cilvēces locekļiem, bet padomājiet, cik šādus mazus, bez pajumtes palikušus bērnus jūs varat uzaudzināt Kunga pamācībās. Daudz darba ir priekš ikkatra, kas vien vēlas strādāt. [169] Uzsākot šādu kristīgu darbu, var pavairoties draudzes locekļu skaits un tā var kļūt garīgi bagātāka. Bez tēva un pajumtes palikušo bērnu glābšanas darbā jābūt ieinteresētiem visiem cilvēkiem. (3)

Ja tie, kuriem nav bērnu un kurus Dievs darījis par līdzekļu pārvaldniekiem, atvērtu savas sirdis rūpēm par bērniem, kam nepieciešama mīlestība, gādība, laipna uzmanība un šīs pasaules mantas atbalsts, tad tie būtu daudz laimīgāki, nekā tas ir šodien. Kamēr jaunieši, kam nav tēva žēlojošās gādības un mātes maigās mīlestības, ir pakļauti pēdējo dienu samaitājošam iespaidam, tikmēr kādam ir jāuzņemas dažiem no tiem atvietot tēvu un māti. Mācieties veltīt tiem mīlestību, laipnību un līdzjūtību. Visiem, kas atzīst, ka viņiem ir Tēvs Debesīs, Kas, kā tie cer, par viņiem rūpēsies un beidzot uzņems Kunga sagatavotajās mājvietās, jāizjūt svinīgs pienākums būt par vientuļo cilvēku draugiem, par bāriņu tēviem un atraitņu palīgiem. Tiem kaut kas praktiski jādara par labu cilvēcei šajā pasaulē. (4)

Vai sludinātāju sievām vajadzētu adoptēt bērnus? — Ir jautāts, vai sludinātāju sievām vajadzētu adoptēt mazus bērnus. Es atbildu: Ja viņai nav tieksmju pēc misijas darba ārpus mājas vai arī ja viņa tam nav piemērota un jūt, ka tās pienākums pieņemt bāreņus un rūpēties par tiem, tad viņa tā var paveikt labu darbu. Tomēr, izvēloties bērnus, vispirms uzmanība jāpievērš tiem, kuru vecāki ir ievērojuši Sabatu. Dievs svētīs vīrus un sievas, ja tie labprātīgi dalīsies savā pajumtē ar šiem bez mājām palikušajiem bērniem. Bet, ja sludinātāja sieva var piedalīties citu cilvēku audzināšanas darbā, tad viņai savus spēkus vajadzētu veltīt [170] Dievam kā kristīgai darbiniecei. Viņai vajadzētu būt savam vīram par īstu palīgu, atbalstot viņu darbā, attīstot savu prātu un palīdzot sniegt vēsti. Pazemīgām, svētotām sievietēm, kuras iezīmējusi Kristus žēlastība, ir pavērts ceļš to apmeklēšanai, kam vajadzīga palīdzība, un gaismas pasniegšanai mazdūšībā nonākušām dvēselēm. Viņas var pacelt nomāktos, kopīgi ar tiem lūdzot un norādot viņiem uz Kristu. Tādām sievietēm savus spēkus nevajadzētu veltīt tikai vienai mazai, nevarīgai, mirstīgai būtnei, kas prasa pastāvīgu uzmanību un gādību. Viņām tādā veidā nevajadzētu brīvprātīgi saistīt savas rokas. (5)

Atveriet mājas bāreņiem un vientuļiem cilvēkiem. — Cik vien jums iespējams, sagādājiet mājvietu tiem, kam tādas nav. Lai ikviens ir gatavs darīt savu daļu šī darba uz priekšu virzīšanā. Kungs teica Pēterim: “Gani Manus jērus,” šī pavēle dota arī mums, un, atverot savas mājas bērniem, mēs palīdzam to izpildīt. Nelieciet Jēzum jūsos vilties.

Ņemiet šos bērnus un pienesiet tos Dievam kā smaržīgu ziedojumu. Izlūdziet pār tiem Viņa svētību un tad veidojiet tos saskaņā ar Kristus pavēli. Vai mūsu ļaudis pieņems šo svēto uzdevumu? (6) (Piezīme: Tālākus un sīkākus norādījumus šajā jautājumā skatieties nodaļā “Labdarība”)

Dieva ļaužu pārbaude. — Vairākus gadus apstākļi man rādīja, ka Dieva ļaudis tiks pārbaudīti jautājumā par mājvietas piešķiršanu tiem, kam tādas nav; un daudz būs tādu, kam nebūs māju, tādēļ ka viņi tic patiesībai. Pretestība un vajāšanas lika ticīgiem atstāt savas mājas, un, kuriem tā vēl bija, tiem pienācās plaši atvērt durvis tādiem, kam to nebija. Pavisam nesen es redzēju, ka Dievs Savus ļaudis šinī lietā pārbaudīs īpašā kārtā. Kristus mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa [171] nabadzību kļūtu bagāti. Viņš upurējās, lai sagādātu mājas šīs pasaules ceļiniekiem un svešiniekiem, kas meklē labāku zemi, tas ir, Debesu Tēviju. (7)

1. — Liecības draudzei VI - 281. 282. lpp.
2. — Liecības draudzei II - 33. lpp.
3. — Manuskripts 38., 1895. g.
4. — Liecības draudzei II - 329. g.
5. — Liecības draudzei VI - 285. lpp.
6. — Liecības draudzei VI - 284. lpp.
7. — Liecības draudzei II - 27. 28. lpp.

26. Vecāku novēlētais mantojums bērniem

Iedzimtības likums. — Vecāku fiziskais un garīgais stāvoklis tiek nodots tālāk viņu pēcnācējiem. Šis jautājums notiek pienācīgi pārdomāts. Kur vien vecāku ieradumi ir pretēji veselības likumiem, ļaunums, ko tie nodara paši sev, atkārtosies arī nākošās paaudzēs...

Ar fizisku, garīgu un tikumisku izaugsmi visi var kļūt par Kristus līdzstrādniekiem. Ļoti daudz atkarājas no vecākiem. Viņi var laist pasaulē bērnus par svētību vai par lāstu. (1)

Jo cēlāki būs vecāku mērķi, augstāka intelektuālā un garīgā apdāvinātība un labāk izkopti viņu fiziskie spēki, jo labākas būs tās dāvanas, kuras viņi dos dzīvē līdzi saviem bērniem. Attīstot to, kas viņos vislabākais, vecāki ar savu iespaidu veidos sabiedrību un pacels augstāk nākošās paaudzes. (2)

Daudziem vecākiem nožēlojamā kārtā trūkst zināšanu. — Kam uzticēts rūpēties par Dieva īpašumu, Viņa līdzībā veidoto bērnu dvēselēm un miesām, tiem vajadzētu uzcelt barjeru pret šī laikmeta juteklisko izlaidību, kas grauj fizisko un morālo veselību cilvēku tūkstošiem. Ja šī laika daudzajiem noziegumiem parādītu to īstos cēloņus, tad atklātos, ka tajos vainīga vecāku nezināšana, kas pret šo lietu izturējušies vienaldzīgi. Šai nožēlojamai nezināšanai ir upurēta veselība un pat dzīvība. Vecāki, ja jūs ar priekšrakstiem un piemēru nepamācīsiet un neaudzināsiet savus bērnus, ko Dievs jums uzlicis par pienākumu, tad par rezultātiem jums būs jāatbild savam Dievam. Šīs sekas neskārs jūsu [172] bērnus vien. Tās sniegsies cauri nākošām paaudzēm. Tāpat kā dadzim, kam atļauj augt tīrumā, ir sava raža, tā arī jūsu nezināšanas rezultātā radušies grēki darīs savu graujošo darbu pie visiem, kas nokļūs to iespaida sfērā. (3)

Nesātības ļaunums pāriet uz nākošām paaudzēm. — Izlaidīga dzīve un vīna lietošana samaitā asinis, liek uzliesmot kaislībām un izsauc visāda veida slimības. Bet ar to vien ļaunums nebeidzas. Vecāki kā mantojumu saviem bērniem atstāj slimības. Tas ir likums, ka katrs nesātīgs cilvēks, kam ģimenē uzaug bērni, savas ļaunās iegribas un tieksmes nodod tālāk saviem pēcnācējiem; viņš tiem no savām sakarsētajām un samaitātajām asinīm dod līdzi slimības. Izlaidība, slimības un gara vājums kā briesmīgs mantojums pāriet no tēva uz dēlu un no paaudzes uz paaudzi, ienesot pasaulē sāpes un ciešanas, un tas nav nekas mazāks kā cilvēka atkārtota krišana...

Un tomēr mūsdienu paaudzes vīri un sievas, gandrīz nemaz par to nedomājot un nerūpējoties, nododas nesātīgai ēšanai un dzeršanai, par mantojumu nākošajām paaudzēm atstājot slimības, novājinātu prātu un apgānītu tikumību. (4)

Ir iemesls parādīt dubultīgu pacietību un lietas izpratni. — Tēvi un mātes savu raksturu var iepazīt bērnos. Redzot savos dēlos un meitās iedzimstam savas personīgās vājības un nepilnības, viņi bieži var mācīties dziļas pazemības mācību. Cenšoties savos bērnos apspiest un labot iedzimtās tieksmes uz ļaunu, vecākiem sev palīgā vajadzētu aicināt dubultīgu pacietību, neatlaidību un mīlestību. (5) [174]

Ja bērnā atklājas sliktas īpašības, kuras tas mantojis no saviem vecākiem, vai tad tiem vajadzētu viņam uzbrukt par savu personīgo trūkumu atkārtošanu? Nē, nē! Lai vecāki sevi rūpīgi uzmana, sargoties no skarbuma un rupjības, lai arī šie trūkumi vēlāk neparādītos viņu bērnos. (6)

Savā izturēšanās veidā pret ietiepīgajiem mazuļiem parādiet Kristus lēnprātību un maigumu. Vienmēr atcerieties, ka savus untumus vai stūrgalvību viņi ir mantojuši no sava tēva vai mātes. Tāpēc esiet pacietīgi pret bērniem, kas mantojuši jūsu pašu rakstura īpašības. (7)

Bērnos iedzimušo slikto tieksmju pārveidošanā vecākiem pilnīgi jāuzticas Kristus spēkam. (8)

Tēvi un mātes, esiet pacietīgi! Bieži vien jūsu pagātnes kļūdas un nevērība jūsu darbu padarīs ļoti grūtu. Bet Dievs jums dos spēku, ja jūs Viņam uzticēsieties. Izturieties pret saviem bērniem gudri un saudzīgi. (9)

1. — Manuskripts 3., 1897. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās - 371. lpp.
3. — Manuskripts 58., 1899. g.
4. — Liecības draudzei IV - 30. 31. lpp.
5. — Review and Herald, 1881. g. 30. aug.
6. — Laika zīmes - 1901. g. 25. sept.
7. — Manuskripts 142., 1898. g.
8. — Manuskripts 78., 1901. g.
9. — Manuskripts 80., 1901. g. [175]

Laimīga ģimene

27. Ģimenes svētums

Ģimenes loka svētums. — Ikvienu ģimeni apņem svēts loks, kuru vajadzētu vienmēr saglabāt. Nevienam citam šajā svētajā lokā nav nekādu tiesību. Vīram un sievai vienam priekš otra jābūt visam. Sievai nevajadzētu būt nekādiem noslēpumiem, ko nedrīkstētu atklāt vīram, bet drīkstētu teikt citiem, un arī vīram nevajadzētu būt nekādiem noslēpumiem, ko nedrīkstētu atklāt sievai, bet varētu darīt zināmu citiem. Sievas sirdij vajadzētu būt vīra kļūdu kapam, un vīra sirdij vajadzētu būt sievas kļūdu kapam. Nevienam no viņiem nevajadzētu ielaisties kādā jokā, par ko būtu jāmaksā ar otra jūtām. Ne vīram, ne sievai nekad nevajadzētu jokoties vai citādi vienam par otru sūdzēties citiem, jo bieži vien nodošanās šādiem muļķīgiem un pēc izskata pilnīgi nevainīgiem jokiem beigās izraisa savstarpējas grūtības un varbūt pat atsvešināšanos. Man rādīja, ka apkārt ģimenei vajadzētu būt svētam aizsargmūrim. (1)

Ģimenes loku vajadzētu uzskatīt par svētu vietu. Debesu simbolu, spoguli, kurā jāatstarojas mums pašiem. Mums var būt draugi un paziņas, bet ģimenes dzīvē viņiem nav jājaucas. Jāvalda spēcīgai īpašuma tiesību izjūtai, līdz ar pilnīgu uzticību un mieru. (2)

Svētotām jābūt acīm, ausīm un mēlei. — Lai tie, kas sastāda ģimenes loku, lūdz Dievu svētot viņu acis, ausis, mēli un ikkatru miesas locekli. Nonākot saskarē ar ļaunumu, mums katrā ziņā nav jātiek no tā pārvarētiem. Kristus ir sagādājis iespēju, lai no rakstura izplūstu jauka smarža...

Cik daudz ir to, kas mājas lokā apkauno Kristu un nepareizi attēlo Viņa raksturu! Cik daudziem aptrūkst pacietības, piedošanas gara un īstas mīlestības! Daudziem pašiem kaut kas patīk un kaut kas nepatīk, un viņi brīvi atklāj savu slikto noskaņojumu, bet ne Kristus prātu, Viņa raksturu un Viņa darbus. Jēzus dzīvi pildīja laipnība un mīlestība. Vai mēs augam Viņa dievišķajā dabā? (3)

Vienprātība, mīlestība un miers. — Lai tēvi un mātes dod svinīgu solījumu Dievam, Kuru viņi sakās mīlam un Kuram klausa, ka, paliekot Viņa žēlastībā, tie savā starpā nestrīdēsies, bet atklās savā dzīvē un raksturā tādu garu, kādu viņi vēlētos redzēt izkoptu savos bērnos. (4)

Vecākiem vajadzētu rūpīgi censties mājās neielaist nesaskaņu garu; jo tas ir viens no sātana līdzekļiem rakstura ietekmēšanai pēc savas patikas. Ja vecāki, piesavinoties pamatlikumus, kas pārvaldīja Kristus dzīvi, dzīsies pēc vienprātības mājā, tad nesaskaņas no tās tiks izdzītas un tur valdīs mīlestība un vienprātība. Un vecāki un bērni saņems Svētā Gara dāvanu. (5)

Lai vīrs un sieva atceras, ka viņiem jau tā ir pietiekoši grūtību un nav nekādas vajadzības ļaut nesaskaņām ienākt mājā un izpostīt viņu dzīvi. Kas dod vietu mazām domstarpībām, tie savās mājās ielūdz sātanu. Bērniem pielīp šis strīdus gars, un viņi to jau pie niekiem atklāj tālāk. Ļaunie spēki dara savu daļu, lai vecāki un bērni paliktu neuzticīgi Dievam. (6)

Kaut arī laulības dzīvē var rasties grūtības, vīram un sievai tomēr vienmēr jāpaliek Dieva mīlestībā. Tēvam [179] uz savu bērnu māti vajadzētu raudzīties kā uz tādu, kas pelnījusi vislielāko laipnību, maigumu un līdzjūtību. (7)

Ģimenes vienotības noslēpums. — Šķiršanās no Kristus ir nesaskaņu un strīdu iemesls ģimenē un draudzē. Tuvoties Kristum nozīmē tuvoties vienam pie otra. Kā draudzē tā ģimenē patiesas vienprātības noslēpums nav meklējams diplomātijā, lietu kārtošanā, ne arī pārcilvēcīgās grūtību pārvarēšanas pūlēs — kaut arī tas daudzkārt būs jādara — bet gan vienotībā ar Kristu.

Stādieties priekšā lielu riņķa līniju, no kuras dažādiem punktiem daudzas taisnes virzās uz centru. Jo tuvāk šīs līnijas centram, jo tuvāk tās viena otrai.

Tā tas ir kristieša dzīvē. Jo tuvāk mēs nokļūsim Kristum, jo tuvāk būsim viens otram. Dievs ir pagodināts, ja Viņa ļaudis savienojas saskanīgā darbā. (8)

Savstarpēja izpalīdzība. — Organizēta ģimene ir svēta sabiedriska kopa, kurā katrs loceklis dara savu īpašu darbu un ikviens palīdz otram. Ģimenes darbam jānorit gludi, kā to varam novērot pareizi noregulētas mašīnas detaļās. (9)

Katram ģimenes loceklim vajadzētu saprast, ka personīgi uz viņa gulstas atbildība darīt savu daļu ģimenes ērtību, kārtības un regularitātes nostiprināšanai. Nevienam nevajadzētu strādāt otram pretī. Visiem kopīgi vajadzētu nodarboties citu iedrošināšanas un atbalstīšanas labajam darbam; viņiem vajadzētu būt laipniem, iejūtīgiem un pacietīgiem, runāt klusā, mierīgā balsī, izvairoties no satraukumiem; ikvienam būtu jādara viss iespējamais, lai atvieglotu mātes nastas... [180]

Katram ģimenes loceklim vajadzētu izprast tieši to darba daļu, ko no viņa sagaida, lai tas to veiktu kopā ar citiem. Visiem, sākot no sešus gadus veca bērna, vajadzētu saprast, ka no viņiem tiek prasīts nest savu dzīves nastu daļu. (10)

Laba apņemšanās. — Man jāpieaug žēlastībā mājās un kur vien es nonāktu, lai visam manam darbam būtu morāls spēks. Mājās man jāuzmana mans garastāvoklis, mana rīcība un mani vārdi. Man jāņem laiks personīgai attīstībai, sevis audzināšanai un radināšanai pareizos pamatlikumos. Man jābūt par priekšzīmi citiem. Man dienām un naktīm jāpārdomā Dieva Vārds un jāieauž tas manā praktiskajā dzīvē. Gara zobens, kas ir Dieva Vārds, ir vienīgais, kuru es droši varu lietot. (11)

1. — Manuskripts 1., 1855. g.
2. — Vēstule 17., 1895. g.
3. — Manuskripts 18., 1891. g.
4. — Manuskripts 38., 1895.
5. — Manuskripts 53., 1912. g.
6. — Vēstule 133., 1904. g.
7. — Vēstule 198., 1901. g.
8. — Vēstule 49., 1904. g.
9. — Manuskripts 129., 1903. g.
10. — Liecības draudzei II — 699. 700. lpp.
11. — Manuskripts 13., 1891. g.

28. Bērna pirmā skola

Dieva sākotnējais audzināšanas plāns. — Ēdenē izveidotās audzināšanas sistēmas centrs bija ģimene. Ādams bija “Dieva dēls” (Lūkas 3,38) un Visaugstākā bērni pamācības saņēma no sava Tēva. Vārda vispatiesākajā nozīmē viņi mācījās ģimenes skolā.

Dievišķajā audzināšanas plānā, kāds tika piemērots cilvēka kritušajam stāvoklim, Kristus nostājās kā Tēva pārstāvis, kā savienojošs loceklis starp Dievu un cilvēku; Viņš ir cilvēces lielais Skolotājs. Un Kristus noteica, ka vīriem un sievām vajadzētu stāvēt kā Viņa pārstāvjiem. Ģimene bija skola un vecāki skolotāji.

Vectēvu laikmetā valdīja audzināšana, kur ģimene bija tās centrs. Tā izveidotām skolām Dievs sagādāja rakstura veidošanai vislabvēlīgākos apstākļus. Ļaudis, kas paļāvās Dieva vadībai, turpināja ievērot dzīves plānu, kuru Viņš bija noteicis sākumā. Kas atšķīrās no Dieva, tie sev cēla pilsētas un, tur pulcējoties, lepojās ar spožo greznību un netikumību, kas arī mūsdienu pilsētas padara par pasaules lepnumu un lāstu. Bet ļaudis, kas stingri ievēroja Dieva noteiktos pamatlikumus, mājoja lauku un pakalnu vidū. Viņi kopa zemi un audzēja avju un liellopu ganāmpulkus; un šajā brīvajā, neatkarīgajā dzīvē ar izdevībām strādāt, pētīt un visu dziļi pārdomāt tie mācījās no Dieva un stāstīja arī saviem bērniem par Viņa darbiem un ceļiem. Šādu audzināšanas sistēmu Dievs vēlējas izveidot Izraēlā. (1) [182]

Parastajā dzīvē ģimene bija gan skola, gan draudze ar vecākiem kā pamācītājiem laicīgajā un reliģiskajā sfērā. (2)

Ģimenes loks — skola. — Savā gudrībā Kungs ģimeni radīja par vislielāko audzināšanas iekārtojumu. Tieši mājās ir jāiesākas bērna izglītībai. Te ir viņa pirmā skola. Šeit ar vecākiem kā pamācītājiem jāapgūst mācības, kuras bērnus vadīs cauri visai dzīvei — cieņa, paklausība, godbijība un pašsavaldīšanās. Mājas audzinošais iespaids ir izšķirošs spēks uz labu vai uz ļaunu. Tas daudzējādā ziņā var būt kluss un iedarboties pakāpeniski, bet, izlietots pareizā virzienā, var kļūt par tālu sniedzošu spēku patiesības un taisnības pusē. Ja bērns šeit netiek pareizi pamācīts, tad audzināšanas darbu paveiks sātans caur saviem izredzētiem darba rīkiem. Tāpēc cik svarīga gan ir skola savā ģimenē! (3)

Raugieties uz ģimenes loku kā uz sagatavošanās skolu, kur jūs apmācat bērnus pildīt pienākumus mājās, sabiedrībā un draudzē. (4)

Ģimenes audzināšanas svarīgums stāv pirmajā vietā. — Tā ir bēdīga patiesība, gandrīz visur redzama un visur sāpīgi izjusta, ka jauniešu audzināšana un sagatavošana nākošai dzīvei ģimenē šodien tiek atstāta novārtā. (5)

Nav svarīgāka darba lauka kā tas, kas uzticēts ģimenes dibinātājiem un tās audzinātājiem. Neviens darbs, kas uzticēts cilvēcīgām būtnēm, sevī neietver lielākus un tālāk sniedzošus rezultātus kā tēva un mātes pienākumi.

Pēc šīs dienas bērniem un jauniešiem var noteikt sabiedrības nākotni, un no ģimenes atkarājas kādi būs šie bērni un jaunatne. Pareizas mājas audzināšanas trūkumam [183] varam pierakstīt ļoti daudzas slimības, nelaimes un noziegumus, kas kā lāsts nomāc cilvēci. Ja mājas dzīve būtu skaidra un patiesa, ja bērni, kas baudījuši ģimenes aprūpi, būtu sagatavoti sastapties ar dzīves pienākumiem un briesmām, kādu pārmaiņu tad varētu vērot pasaule! (6)

Visam citam jānostājas tālāk. — Ikviens pasaulē ienākušais bērns ir Kristus īpašums, un ar norādījumiem un priekšzīmi tas jāpamāca mīlēt Dievu un Tam paklausīt, bet lielākais vecāku vairākums ir atstājuši novārtā tiem no Dieva noteikto darbu un savus bērnus līdz ar saprāta rašanos nav mācījuši pazīt un mīlēt Kristu. Ar vislielāko uzmanību un piepūli vecākiem jāvēro uzņēmīgā prāta atvēršanās un mājas dzīvē viss jānostāda aiz šī noteiktā pienākuma, kuru Dievs tiem uzlicis — audzināt bērnus Kunga pamācībās. (7)

Vecāki nedrīkst pieļaut, ka noteicošo varu pār viņiem iegūst darba rūpes, pasaulīgie ieradumi un mode, tā, ka tiem jāatstāj novārtā savi mazie bērni, un, dzīves gadiem vairojoties, viņi tos nevar pareizi apmācīt. (8)

Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc mūsu dienās pasaulē ir tik daudz nelaimju, ir tas, ka vecāki savas domas pievērš citām lietām, bet ne tai, kas ir vissvarīgākā — kā sagatavoties, lai pacietīgi un laipni saviem bērniem varētu mācīt Kunga ceļus. Ja vien varētu pavērt priekškaru, mēs redzētu, ka tieši šīs nolaidības dēļ daudzi, daudzi bērni ir nomaldījušies no dzīvības ceļa un kļuvuši nejūtīgi pret labiem iespaidiem. Vecāki, vai jūs drīkstat pielaist, ka tā notiktu arī jūsu dzīvē? Nevajadzētu uzņemties nevienu tik svarīgu darbu, kas jums neļautu saviem bērniem [184] veltīt tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai viņi saprastu, ko nozīmē pilnīga paklausība un uzticēšanās Kungam...

Un ko jūs pļausiet kā atalgojumu par savām pūlēm? Jūs redzēsiet bērnus tieši sev blakus, labprātīgus uzņemties pienākumus un strādāt ar jums tajos darba nozarojumos, kādus jūs tiem ieteiksiet. Jūs redzēsiet, ka jūsu darbs ir kļuvis vieglāks. (9)

Dieva mācību spēki ģimenes skolā. — Vecākiem sevi sevišķā kārtā vajadzētu uzskatīt par Dieva darbarīkiem savu bērnu apmācīšanā, kā to darīja Ābrahāms, lai tie sargātu Kunga ceļu. Viņiem vajadzētu čakli pētīt Rakstus, lai uzzinātu, kas ir Kunga ceļš, un lai tad to varētu mācīt savam namam. Mikus saka: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mikus 6; 8) Lai būtu par skolotājiem, vecākiem ir jāmācās, pastāvīgi jāmeklē gaisma no Dieva mūžīgajiem dzīvības Vārdiem, un norādījumu un priekšzīmes veidā šī dārgā gaisma jāienes savu bērnu audzināšanas darbā. (10)

No gaismas, ko Dievs man devis, es zinu, ka vīram un sievai savās mājās jābūt sludinātājiem, ārstam, slimo kopējam un skolotājam, piesaistot bērnus sev un Dievam, radinot viņus izvairīties no ikkatra ieraduma, kas kaut kādā veidā nostātos pretī Dieva darbam cilvēkā, un mācot viņus rūpēties par ikkatru dzīvā organisma daļu. (11)

Šajā bērnu audzināšanas darbā mātei vienmēr jāstāv izcilā vietā; kamēr tēvs ir aizņemts ar nopietniem un svarīgiem pienākumiem, mātei vienmēr jābūt savu bērnu īpašai pamācītajai un līdzgaitniecei, jo viņa ar tiem gandrīz pastāvīgi ir kopā, sevišķi viņu pirmajos gados. Viņai ļoti vajadzētu rūpēties, lai bērnos izkoptu tīrības un kārtības izjūtu; vadīt viņus, veidojot pareizus ieradumus un gaumi; viņai tos vajadzētu radināt būt čakliem, pašiem tikt ar visu galā un palīdzēt citiem, pastāvīgi dzīvot, rīkoties [185] un strādāt it kā Dieva skata priekšā. (12)

Vecākās māsas var stipri iespaidot ģimenes jaunākos locekļus. Jaunākie, redzot vecāko priekšzīmi, iemācīsies vairāk, pakļaujoties atdarināšanas likumam, nekā bieži atkārtotiem norādījumiem. Vecākajai meitai vienmēr jāsaprot, ka viņas kristīgais pienākums — palīdzēt mātei nest viņas daudzās nogurdinošās nastas. (13)

Vecākiem daudz laika vajadzētu pavadīt mājās. Ar norādījumiem un priekšzīmi viņiem vajadzētu mācīt savus bērnus mīlēt un bīties Dievu; māciet viņus būt inteliģentiem, sabiedriskiem un mīļiem; attīstiet viņos čakluma, taupības un pašaizliedzības ieradumus. Dāvājot bērniem mājās mīlestību, līdzjūtību un atbalstu, vecāki var sagādāt tiem drošu un patīkamu patvērumu pret daudzajām pasaules kārdināšanām. (14)

Sagatavošana draudzes skolai. — Ģimenes skolā mūsu zēni un meitenes jāsagatavo draudzes skolas apmeklēšanai. Vecākiem to pastāvīgi vajadzētu atcerēties un kā mājas skolotājiem veltīt visus savus spēkus Dievam, lai varētu izpildīt augsto un svēto misiju. Čakla un uzticīga pamācīšana mājās ir vislabākā sagatavošana, kādu bērni var saņemt skolas dzīvei. (15)

Visaugstāk jāvērtē Dieva norādījumi. — Mums ir Bībeles likumi visu, kā vecāku, tā bērnu vadīšanai; augsti un svēti priekšraksti, no kuriem nav atļauta ne mazākā novēršanās. Dieva norādījumi jāvērtē visaugstāk. Lai ģimenes tēvs un māte atver Kunga, visu siržu pārmeklētāja, priekšā Viņa Vārdu un lai godīgi jautā: “Ko saka Dievs?” (16) [186]

Māciet saviem bērniem mīlēt patiesību, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc ka tiem caur patiesību jātop svētotiem un sagatavotiem pastāvēt varenajā skatē, kas uz visiem laikiem izšķirts, vai tie ir derīgi ieiet augstākā darbā un kļūt par ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa bērniem. (17)

Sagatavojiet nākošajām cīņām. —

Sātans vada savus pulkus; un vai mēs ikkatrs esam sagatavoti briesmīgajai cīņai, kas stāv tieši mūsu priekšā? Vai mēs sagatavojam savus bērnus lielajam bēdu laikam? Vai mēs sagatavojam sevi un savu namu izprast mūsu pretinieka nostāju un viņa cīņas paņēmienus? Vai mūsu bērni radinās būt noteikti un nesvārstīgi, lai jebkurā pienākumu un pamatlikumu jautājumā tie paliktu stingri un nepiekāpīgi? Es lūdzu Dievu, lai mēs visi varētu izprast laika zīmes un sevi un savus bērnus tā sagatavotu, ka cīņas brīdī Dievs būtu mūsu patvērums un sargs. (18)

1. — Audzināšana - 33. 34. lpp.
2. — Audzināšana - 41. lpp.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 107. lpp.
4. — Laika zīmes 1894. g. 10. sept.
5. — Review and Herald, 1881. g. 30. aug.
6. — Lielā Ārsta pēdās - 351. lpp.
7. — Manuskripts 126., 1896. g.
8. — Laika zīmes 1894. g. 17. sept.
9. — Manuskripts 53. lpp. 1912. g.
10. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 145. lpp.
11. — Manuskripts 100. lpp. 1902. lpp.
12. — Klusā okeāna veselības žurnāls 1890. g. janv.
13. — Liecības draudzei III - 337. lpp.
14. — Kristīgās audzināšanas pamati - 65. lpp.
15. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 150. lpp.
16. — Review and Herald 1791. g. 15. sept.
17. — Laika zīmes 1894. g. 10. sept.
18. — Review and Herald 1889. g. 23. apr.

29. Darbs, kuru nevar nodot citiem

Vecāku atbildība, kuru nevar uzņemties neviens cits. — Vecāki, jūs nesat atbildību, kuru neviens cits nevar uzņemties nest jūsu vietā. Kamēr vien jūs dzīvojat, jūs Dievam esat atbildīgi par Viņa ceļu sargāšanu... Vecāki, kas par savu vadoni dara Dieva Vārdu un kas saprot, cik daudz bērni sava rakstura veidošanā ir atkarīgi no viņiem, dzīvos tik priekšzīmīgi, ka viņu bērni droši varēs sekot atstātam piemēram. (1)

Tēvi un mātes ir atbildīgi par savu bērnu veselību, viņu tieksmēm un rakstura attīstību. Šī darba pārraudzīšanu nevar uzticēt nevienam citam. Kļūstot par bērnu vecākiem, jūs uzņematies pienākumu sadarbībā ar Kungu audzināt viņus veselīgos pamatlikumos. (2)

Cik skumji, ka daudzi vecāki Dieva doto atbildību par bērniem no sevis nokrata un grib, lai to uzņemtos sveši cilvēki! Viņi vēlas lai bērnu labā strādātu citi un paši būtu brīvi no jebkādām nastām. (3)

Daudzi, kas tagad žēlojas par savu bērnu patvaļīgo dzīvi, var vainot tikai sevi. Lai viņi atver savas Bībeles un apdomā, ko Dievs viņiem ir pavēlējis kā vecākiem un audzinātājiem. Lai viņi sāk pildīt savus ilgi novārtā atstātos pienākumus. Viņiem jāpazemojas un Dieva priekšā jānožēlo sava nolaidība bērnus audzināt paklausībā Viņa norādījumiem. Viņiem pašiem jāizmaina sava dzīve, rūpīgi un stingri paklausot Bībelei kā savam vadonim un padomdevējam. (4) [188]

Draudze viena nevar uzņemties šīs atbildības. — Ak, kaut bērni un jaunieši atdotu savas sirdis Kristum! Kāda armija tad izaugtu, lai patiesībai mantotu vēl citus! Bet vecākiem šo darbu nevajadzētu atstāt draudzei. lai tā viena pati to darītu. (5)

Arī sludinātājs nevar. — Jūs milzīgu atbildību uzveļat sludinātājam un prasat, lai tas atbild par jūsu bērnu dvēselēm; bet neizprotat paši savu atbildību kā vecāki un pamācītāji... Jūsu dēlus un meitas ir samaitājusi jūsu pašu priekšzīme un vaļīgie priekšraksti; un tomēr, neskatoties uz šiem mājas audzināšanas trūkumiem, jūs sagaidāt, lai sludinātājs novērš jūsu diendienā veiktā darba rezultātus un gūst brīnišķīgus sasniegumus, pārveidojot par tikumīgām un dievbijīgām viņu sirdis un dzīves. Kad sludinātājs ar uzticīgiem, mīlestības pilniem biedinājumiem, pacietīgu audzināšanu un sirsnīgām lūgšanām, cenšoties atgūt un glābt dvēseles, draudzes labā ir darījis visu iespējamo un viņam tomēr nav panākumu, tad tēvi un mātes bieži vaino šo strādnieku, ka viņu bērni nav atgriezušies, kaut gan var būt, ka par iemeslu tam ir viņu pašu nolaidība. Atbildības nasta ir uzlikta vecākiem, bet vai tie uzņemsies darbu, ko Dievs tiem uzticējis, lai to pienācīgi izpildītu? Vai tie ies uz priekšu un uz augšu, pazemīgi, pacietīgi un neatlaidīgi cenšoties sasniegt augstāko mērķi, un vai viņi ņems sev līdzi savus bērnus? (6)

Vai daudzi tēvi un mātes savus atbildīgos pienākumus nenodod citam? Vai daudzi no viņiem nedomā, ka šī nasta jāuzņemas sludinātājam un ka tam jārūpējas, lai viņu bērni tiktu atgriezti un apzīmogoti ar Dieva zīmogu? (7)

Arī sabatskola nevar. — Tā ir viņu (vecāku) priekštiesība palīdzēt bērniem apgūt tās apziņas, kuras tie varēs paņemt sev līdzi nākošajā dzīvē. [189] Bet kaut kādu iemeslu dēļ daudziem vecākiem nepatīk sniegt saviem bērniem reliģiskas pamācības. Viņi ļauj, lai tie sabatskolā uzlasa šīs zināšanas, kuras viņiem kā Dieva priekšā atbildīgiem vajadzētu pasniegt pašiem. Tādiem vecākiem jāsaprot, ka Dievs vēlas, lai tie paši audzinātu, disciplinētu un veidotu savus bērnus, vienmēr atgādinot patiesību, ka raksturu viņi veido tagadējai un arī nākošai dzīvei. (8)

Nepaļaujieties uz sabatskolas skolotājiem, ka tie veiks jūsu darbu, sagatavojot jūsu bērnus ceļiem, pa kādiem tiem vajadzētu iet. Sabatskola dod lielas svētības, tā jums var palīdzēt jūsu darbā, bet nekad nevar ieņemt jūsu vietu. Dievs visiem tēviem un mātēm uzlicis pienākumu pievest savus bērnus Jēzum, pamācot tos, kā lūgt un saskaņoties ar Dieva Vārdu.

Audzinot savus bērnus, Bībeles lielās patiesības neatstājiet tikai citiem, pieņemot, ka jūsu nepaveikto darbu padarīs Sabatskola un sludinātājs. Bībele nav tikai svēta un augsta, ka to nedrīkstētu atvērt un katru dienu uzticīgi pētīt. Dieva Vārda patiesības jāpiemēro arī šķietami mazajām dzīves lietām. Pareizi novērtētas, tās padarīs gaišu ikdienas dzīvi, sniedzot pamatojumus paklausībai un pamatlikumus pareiza rakstura veidošanai. (9)

1. — Vēstule 356., 1907. g.
2. — Manuskripts 126. lpp. 1897. g.
3. — Review and Herald 1892. g. 25. okt.
4. — Manuskripts 57. lpp. 1897. g.
5. — Laika zīmes 1896. g. 13. aug.
6. — Liecības draudzei V - 494. 495. lpp.
7. — Review and Herald 1895. g. 21. maijs.
8. — Review and Herald 1899. g. 6. jūn.
9. — Manuskripts 5. lpp. 1896. g. [190]

30. Ģimenes sadraudzība

Vecākiem jāiepazīstas ar bērniem. — Daži vecāki savus bērnus nesaprot un pat īsti nepazīst. Bieži vien vecākus no bērniem šķir liels attālums. Ja vecāki pilnīgi izprastu savu bērnu izjūtas un censtos uzzināt, kas ir viņu sirdīs, tad tas uz bērniem atstātu labvēlīgu iespaidu. (1)

Tēvam un mātei jādarbojas kopā, visciešākā sadraudzībā vienam ar otru. Viņiem jākļūst par savu bērnu biedriem. (2)

Vecākiem jāpārdomā, kā vislabāk un iespaidīgāk mantot savu bērnu mīlestību, lai tad vadītu viņus uz pareizā ceļa. Pār savu namu viņiem jāizplata mīlestības iepriecinošais gaišums. (3)

Uzslava un atbalsts. — Maziem bērniem patīk sabiedrība, un vieni paši tie reti var justies priecīgi. Viņi ilgojas pēc līdzjūtības un maiguma. Bērni domā, ka tas, kas viņus iepriecina, patiks arī mātei, un viņi dabīgi iet pie tās ar saviem mazajiem priekiem un bēdām. Mātei nevajadzētu ievainot viņu jūtīgas sirdis, izturoties vienaldzīgi pret lietām, kas viņai pašai var būt pilnīgi nenozīmīgas, bet bērniem liktos ļoti svarīgas. Tie augstu novērtētu viņas atzinības vārdus un draudzības apliecinājumus. Uzmundrinošs skats, iedrošinošs vārds vai uzslava viņu sirdīm būs kā saules gaisma, bieži vien sniedzot laimi visai dienai. (4)

Vecākiem jāiemanto bērnu uzticība. — Vecākiem vajadzētu pamudināt bērnus uzticēties viņiem, izteikt visu, kas nospiež viņu sirdis, [191] kā arī mazos ikdienas sarežģījumus un pārbaudījumus. (5)

Laipni tos pamāciet un saistiet pie savas sirds. Bērniem tas ir kritisks laiks. Ap tiem tiks izmesti iespaidi, lai viņus no jums atšķirtu, un jums jāstāv pretī šiem iespaidiem. Māciet viņus pilnīgi jums uzticēties. Atļaujiet viņiem atklāt jums savas grūtības un priekus. (6)

Bērni tiktu pasargāti no daudzām bēdām, ja tie vairāk sadraudzētos ar saviem vecākiem. Tēviem un mātēm vajadzētu atbalstīt savos bērnos vēlēšanās būt pret viņiem atklātiem, nākt pie viņiem ar savām grūtībām un, kad nevar izprast, kurš ceļš ir pareizais, izstāstīt visu lietu vecākiem tieši tā, kā viņi paši to redz, un lūgt padomu. Kas cits vēl spētu tikt labi ieraudzīt un parādīt bērniem draudošās briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas tik labi varētu izprast bērnu īpatnējos rakstura vilcienus kā viņu māte, kas no agras bērnības vērojusi bērnu domu gājumu un tādā veidā iepazinusies ar viņu iedzimtajām tieksmēm un ir vislabāk sagatavota dot padomu? Kas vēl labāk varētu pateikt, kuras rakstura īpašības jāierobežo un jāapspiež, kā māte, bērnu tēva atbalstīta. (7)

“Nav laika.” — “Nav laika,” saka tēvs; “man nav laika, ko veltīt bērnu audzināšanai, nav laika sabiedriskiem un mājas priekiem.” Tad jums nevajadzēja uzņemties uz sevis atbildību par ģimeni. Atraujot bērniem laiku, kas viņiem taisnīgi pienākas, jūs nolaupāt tiem audzināšanu, ko viņiem vajadzētu saņemt no jūsu rokām. Ja jums ir bērni, tad jums kopā ar māti kaut kas jādara viņu rakstura veidošanai. (8)

Daudzas mātes kliedz: “Man nav laika, ko varētu pavadīt kopā ar bērniem.” Tad, Kristus dēļ, mazāk laika izmantojiet savam tērpam. Ja vēlaties, atsakieties no sava [192] tērpa izrotāšanas. Atsakieties pieņemt viesus un iet viesos. Atsakieties gatavot bezgalīgi daudzus ēdienus. Bet nekad, nekad neatsakieties būt kopā ar saviem bērniem. Kāda daļa pelavām ar kviešiem? Lai nekas nenostājas starp jums un jūsu bērnu vislielākajām vajadzībām. (9)

Daudzu rūpju nomāktas, mātes reizēm domā, ka viņas nevar ņemt laiku, lai pacietīgi pamācītu savus mazos bērnus un parādītu tiem mīlestību un draudzību. Tomēr viņām jāatceras, ka, ja bērni savām ilgām pēc draudzības un sabiedrības neatradīs mājās pie vecākiem, tad viņi uzmeklēs citas vietas, kur var tikt apdraudēts kā viņu raksturs, tā arī domu pasaule. (10)

Kopā ar bērniem darbā un rotaļās. — Dažas savas brīvās stundas atdodiet bērniem; piebiedrojieties viņiem darbā un rotaļās un iemantojiet viņu uzticību. Meklējiet sadraudzību ar viņiem. (11)

Lai vecāki vakarus veltī savām ģimenēm. Līdz ar dienas darbu nolikšanu nolieciet arī rūpes par grūtībām. (12)

Padoms atturīgiem, pavēlnieciskiem vecākiem. — Draud briesmas, ka vecāki un arī skolotāji var par daudz komandēt un pavēlēt, pietiekoši nesadraudzējoties ar saviem bērniem vai skolniekiem. Viņi bieži ir pārāk atturīgi un savu autoritāti izmanto vēsā un nepatīkamā veidā, ar ko nevar mantot bērnu un skolēnu sirdis. Ja viņi sapulcinātu bērnus savā tuvumā un parādītu, ka tos mīl, ja viņi interesētos par visiem bērnu darbiem un pat par rotaļām, reizēm kļūstot līdzīgi bērniem, tad ar to bērnus ļoti aplaimotu un iemantotu viņu uzticību un mīlestību. Bērni tad labprātāk cienītu [193] un vērtētu savu vecāku un skolotāju autoritāti. (13)

Slikti biedri grib stāties mājas cilvēku vietā. — Sātans un viņa pulki pieliek vislielākās pūles, lai ietekmētu bērnu prātus, tāpēc pret tiem jāizturas sirsnīgi un atklāti, kristīgā iecietībā un mīlestībā. Tad jūs pār viņiem iegūsiet stipru iespaidu un tie jutīs, ka jums var dāvāt neierobežotu uzticību. Apņemiet savus bērnus ar mājas dzīves un jūsu draudzības pievilcīgo jaukumu. Ja jūs tā darīsiet, tad viņi tik ļoti neilgosies pēc citu jauniešu sabiedrības... Tagadējā pasaules ļaunuma dēļ un to ierobežojumu dēļ, kas jāuzliek bērniem, vecākiem vajadzētu dubultīgi rūpēties, lai saistītu tos pie savas sirds un liktu viņiem saprast, ka jūs vēlaties tos darīt laimīgus. (14)

Vecākiem jāiepazīstas ar saviem bērniem. — Nevajadzētu pieļaut, ka starp vecākiem un bērniem rastos kaut kādas vēsuma un atturības barjeras. Lai vecāki iepazīstas ar saviem bērniem, cenšoties izprast viņu gaumi un noskaņojumu, lai iedziļinās to izjūtās un uzzina, kas mājo viņu sirdīs.

Vecāki, ļaujiet saviem bērniem redzēt, ka jūs viņus mīlat un gribat darīt visu, kas jūsu spēkos, lai viņi būtu laimīgi. Ja jūs tā rīkosieties, tad nepieciešamos ierobežojumus viņu prāti novērtēs daudz labvēlīgāk. Valdiet pār saviem bērniem saudzīgi un līdzjūtīgi, atceroties, ka “viņu eņģeļi vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu”. Ja vēlaties, lai eņģeļi pie jūsu bērniem padara tiem no Dieva nozīmēto darbu, tad sadarbojaties ar viņiem, darot savu daļu.

Bērni, kas uzaudzināti īstas ģimenes gudrā un mīlošā vadībā, nemaz nekāro sev meklēt priekus un biedrus ārpus mājas. Grēks viņus nevaldzina. Viņu raksturus [194] noteiks mājās valdošais gars; viņi izveidos ieradumus un pamatlikumus, kas būs stiprs aizsargmūris pret kārdināšanām, kad tiem vajadzēs atstāt mājas pajumti un ieņemt savu vietu pasaulē. (15)

1. — Liecības draudzei I - 396. lpp.
2. — Manuskripts 45. lpp. 1912. g.
3. — Review and Herald 1881. g. 30. aug.
4. — Lielā Ārsta pēdās - 388. lpp.
5. — Liecības draudzei I 391. lpp.
6. — Liecības draudzei I 387. lpp.
7. — Liecības draudzei I 392. lpp.
8. — Kristīgās audzināšanas pamati - 65. 66. lpp.
9. — Laika zīmes 1901. g. 3. apr.
10. — Lielā Ārsta pēdās - 389. lpp.
11. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 124. lpp.
12. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 124. lpp.
13. — Liecības draudzei III - 134. 135. lpp.
14. — Liecības draudzei I - 387. 388. lpp.
15. — Lielā Ārsta pēdās - 394. lpp. [195]

31. Mīlestības aizsargmūris

Mīlošas kalpošanas spēks. — Mīlestības darbam ir brīnišķa vara, jo tas ir dievišķs, Lēna atbilde “klusina dusmas”, “mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna,” “mīlestība apsedz grēku pulku”— ja mēs apgūtu šo mācību, ar kādu dziedinošu spēku tad būtu apveltīta visa mūsu dzīve! Kā pārvērstos ikdiena un zeme tiešām pielīdzinātos Debesīm, sniegtu Debesu priekšnojautu!

Šīs dārgās mācības var pasniegt tik vienkārši, ka tās saprastu pat mazi bērni. Bērnu sirdis ir maigas un viegli ietekmējamas; un, ka mēs, kas esam vecāki, paliekam kā “bērni”, kad mēs iepazīstamies ar mūsu Pestītāja skaidro, laipno un maigo mīlestību, tad mums nebūs grūti skart arī mazās sirdis un mācīt viņām mīlestības dziedinošo kalpošanu. (1)

No pasaulīgā redzes viedokļa nauda ir spēks; bet kristiešu izpratnē spēks ir mīlestība. Šajā pamatlikumā ietverts intelektuālais un arī garīgais spēks. Skaidrai mīlestībai ir īpašs spēks darīt labu. Tā novērš nesaskaņas un bēdas un sniedz vispatiesāko laimi. Bagātība bieži atstāj samaitājošu un postošu iespaidu; fiziska vara ir spēcīga ievainot, bet skaidras mīlestības galvenās īpašības ir šķīstums un labvēlība. (2)

Mīlestība ir stāds, kas prasa kopšanu. — Ģimenei jābūt par visskaidrākās un viscēlākās mīlestības mājvietu. Katru dienu nemitīgi jākopj miers, saskaņa, savstarpēja pieķeršanās un prieks, līdz visi šie dārgumi pastāvīgi mājo visu ģimenes locekļu sirdīs. Mīlestības stāds rūpīgi jākopj, citādi tas [196] mirs. Ir jākopj katrs labs pamatlikums, ja vēlamies, lai tas plauktu un zeltu dvēselē. Un, ko sātans stāda sirdī — skaudību, greizsirdību, ļaunas aizdomas, tenkošanu, nepacietību, aizspriedumus, savtību, mantkārību un uzpūtību — tas viss ir jāizrauj ar saknēm. Ja šīm ļaunajām lietām atļauj augt dvēselē, tad tās nesīs augļus, kas daudzus aptraipīs. Ak, cik liels vairums tomēr kopj šos indīgos stādus, kas iznīcina dārgos mīlestības augļus un aptraipa dvēseli! (3)

Atcerieties paši savu bērnību. — Neparādiet saviem bērniem tikai stingrību vien, aizmirsdami paši savu bērnību, kā arī to, ka viņi ir tikai bērni. Negaidiet no viņiem pilnību, kā arī nemēģiniet panākt, lai tie uzreiz rīkotos kā pieauguši cilvēki. Tādā veidā jūs iznīcināsiet iespēju tiem tuvoties, kas citādi būtu iespējams, un spiedīsiet viņus atvērt durvis kaitīgiem iespaidiem, lai citi samaitā viņu jaunos prātus, pirms jūs sākat apzināties tiem draudošās briesmas...

Vecākiem nevajadzētu aizmirst savus bērnības gadus, cik ļoti viņi paši ir ilgojušies pēc līdzjūtības un mīlestības un cik nelaimīgi tie jutās, kad tos nopēla vai dusmojoties kaunināja. Tēviem un mātēm savās izjūtās atkal vajadzētu kļūt jauniem un savā domu gājumā pielīdzināties bērniem, lai izprastu viņu vajadzības. (4)

Tiem vajadzīgi laipni, iedrošinoši vārdi. Cik viegli mātēm pateikt laipnus un mīļus vārdus, kas mazo sirdīs ienestu saules starus, liekot viņiem aizmirst savas grūtības! (5)

Vecāki, sniedziet saviem bērniem mīlestību, mīlestību zīdaiņa vecumā, mīlestību bērnībā, mīlestību jaunībā. Nerādiet viņiem grumbās savilktu pieri, bet lai jūsu sejas izteiksme vienmēr ir saulaina. (6) [197]

Lai bērni dzīvo saulainā atmosfērā. — Grūtību gadījumos mazie bērni ir saudzīgi jānomierina. Bērniem pēc zīdaiņu vecuma līdz pilngadībai parasti neveltī tādu uzmanību, kādu tiem vajadzētu saņemt. Vajadzīgas mātes, kas tā vadītu savus bērnus, lai tie sevi uzskatītu par daļu no ģimenes. Lai māte aprunājas ar bērniem par viņu cerībām un grūtībām. Lai vecāki atceras, ka par bērniem jārūpējas vairāk kā par svešiniekiem. Tie mātes vadībā jāuztur saulainā atmosfērā. (7)

Palīdziet saviem bērniem gūt uzvaras... Apņemiet viņus ar mīlestības atmosfēru. Tā jūs varēsiet remdēt viņu stūrgalvīgo noskaņojumu. (8)

Kad bērniem mīlestība vēlamāka par barību. — Daudzas mātes apkaunojošā kārtā atstāj novārtā savus bērnus, lai būtu laiks aptamborēt drēbes un piešūt nevajadzīgus izrotājumus savu bērnu apģērbam. Kad mazie ir noguruši un kad tiem tiešām vajadzīga mātes gādība, tie tomēr tiek atstumti vai arī ar kaut ko pabaroti. Tomēr barību viņiem ne tikai nevajadzēja, bet tā bija pat kaitīga. Viņiem bija vajadzīgi mātes nomierinošie glāsti. Katrai mātei jābūt laikam, lai bērniem pasniegtu šos mazos mīlestības pierādījumus, kuriem tik liela nozīme visas bērnības laikā. Tādā veidā māte bērnu sirdis savienotu ar savējo un viņu laimi ar savu laimi. Viņa tiem būtu, kā Dievs ir mums. (9)

Saprātīgas vēlēšanās vajadzētu apmierināt. — Tev jādzīvo tā lai bērni vienmēr būtu pārliecināti, ka tu viņus mīli, ka tu strādā viņu labā, ka tev ir dārga viņu laime un ka tu vēlies darīt tikai to kas viņiem nāktu par labu. Tev [198] vajadzētu apmierināt viņu mazās vajadzības, kad vien veselais saprāts to atļauj. (10)

Bērnus uzraugot, nekad nerīkojieties impulsīvi. Lai autoritāti sedz mīlestība. Kop un attīsti visu, kas ir labs un jauks, un, atklājot Kristu, modini viņos vēlēšanos pēc augstākām vērtībām. Liedzot lietas, kas tiem kaitētu, liec saprast, ka tu viņus mīli un vēlies darīt laimīgus. Jo tie ir nelaimīgāki, jo lielākas pūles tev vajadzētu pielikt, lai atklātu savu mīlestību uz viņiem. Mīlestība nenojauks visus šķēršļus, kad bērns būs pārliecināts, ka tu vēlies viņu darīt laimīgu. Pēc šī pamatlikuma vadījās Pestītājs Savā rīcība ar cilvēkiem; šis ir tas pamatlikums, kas jāievieš mūsu draudzē. (11)

Mīlestība ir jāizsaka. — Daudzās ģimenēs mīlestība vienam uz otru pa lielākai daļai netiek izteikta. Tas ir liels trūkums. Kaut arī nemaz nav vajadzīga sentimentalitāte, tomēr mīlestību vajag izteikt, bet tas jādara šķīstā un mierīgā veidā. Daudzi kopj pilnīgu sirds nocietināšanos un savos darbos un vārdos atklāj rakstura sātanisko pusi. Starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām vienmēr būtu jākopj sirsnīgas mīlestības jūtas. Ir jānoslāpē katrs pārsteidzošs vārds, un pat no ārējā izskata nevajadzētu likties, ka nav savstarpējas mīlestības. Ikvienam ģimenes loceklim ir uzlikts pienākums runāt laipni un būt patīkamam. (12)

Izkopiet maigumu, pieķeršanos un mīlestību, kas tiek izpausta mazos laipnības darbos, runasveidā un pārdomātos uzmanības apliecinājumos. (13)

Bērnos cieņu pret tēvu un māti vislabāk var ieaudzināt, sagādājot tiem iespēju redzēt tēva uzmanības un laipnības atklāsmi pret māti un mātes goddevīgo cieņu pret tēvu. [199] Tieši vērojot mīlestību savos vecākos, bērni tiek vadīti paklausīt piektajam bauslim: “Bērni, paklausiet saviem vecākiem iekš Kunga, jo tas pienākas.” (14)

Jēzus mīlestībai jāatspoguļojas vecākos. — Kad māte ir iemantojusi savu bērnu uzticību un iemācījusi tos mīlēt un paklausīt, tad viņa tiem ir pasniegusi kristīgas dzīves pirmo mācību stundu. Viņiem tāpat jāmīl, jāuzticas un jāpaklausa savam Pestītājam, kā tie mīl, uzticas un paklausa saviem vecākiem. Mīlestība, kuru vecāki uzticīgās rūpēs un pareizā audzināšanā parāda bērnam, mazliet atstaro Jēzus mīlestību uz saviem uzticīgajiem ļaudīm. (15)

1. — Audzināšana - 114. lpp.
2. — Liecības draudzei IV - 138. lpp.
3. — Laika zīmes, 1911. g. 20. jūn.
4. — Liecības draudzei I - 387. 388. lpp.
5. — Review and Herald, 1901. g. 9. jūl.
6. — Manuskripts 129., 1898. g.
7. — Manuskripts 127., 1898. g.
8. — Manuskripts 114., 1903. g.
9. — Manuskripts 43., 1900. g.
10. — Liecības draudzei IV - 140. lpp.
11. — Manuskripts 4., 1893. g.
12. — Laika zīmes, 1892. g. 14. nov.
13. — Jaunatnes instruktors, 1886. g. 21. apr.
14. — Review and Herald, 1982. g. 15. nov.
15. — Laika zīmes, 1911. g. 4. apr. [200]

32. Kā pirmie aizņemiet sirds dārzu

Vecāki kā dārznieki. — Kungs vecākiem uzticējis svinīgu un svētu darbu. Viņiem rūpīgi jākopj siržu zeme. Tā viņi var kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Kungs sagaida, ka viņi rūpīgi kops un sargās savu bērnu siržu zemi. Viņiem jāsēj labā sēkla un jāizravē ikkatra nepatīkamā nezāle. Jāizgriež ikkatrs rakstura trūkums un katrā kļūdainā tieksme; jo, ja tām atļaus palikt, tad tās sabojās rakstura skaistumu. (1)

Vecāki, jūsu pašu māja ir pirmais darba lauks. kur jūs esat aicināti strādāt. Dārgie mājas dārza stādi prasa, lai jūs par tiem rūpētos vispirms. Jums uzdots būt nomodā par dvēselēm kā tādiem, kam par tām būs jāatbild. Rūpīgi pārbaudiet savu darbu, tā dabu, ietekmi un rezultātus. (2)

Jūsu pašu durvju priekšā ir mazs zemes gabaliņš, kas jums jākopj, un Dievs no jums prasīs atbildību par šo darbu, kuru Viņš atstājis jūsu rokām. (3)

Dārza kopšana. — Vadošais iespaids pasaulē jauniešiem atļauj sekot sava prāta dabiskai nosliecei. Ja jaunībā tie ir ļoti nevaldāmi, tad vecāki izsakās, ka gan jau pēc kāda laika bērni sāks dzīvot pareizi un sešpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecumā paši visu sapratīs un atstās nepareizos ieradumus, beidzot kļūstot par derīgiem vīriem un sievām. Kāda kļūda! Gadiem ilgi tie atļauj ienaidniekam apsēt sirds dārzu; tie ļauj nostiprināties nepareiziem pamatlikumiem, un daudzos gadījumos viss vēlākais darbs, kas arī tiek veltīts šai zemei, vairs neko nedod... [201]

Daži vecāki saviem bērniem atļāvuši izveidot nepareizus ieradumus, kuru iezīmes redzamas cauri visai dzīvei. Šis grēks gulstas uz vecākiem. Minētie bērni sevi var apliecināt par kristiešiem, tomēr bez sevišķa žēlastības darba pie viņu sirdīm un bez dziļas reformas dzīvē to pagātnes ieradumi būs redzami visā viņu (dzīvē) rīcībā, un tie uzrādīs tieši tādu raksturu, kādu vecāki tiem atļāvuši izveidot. (4)

Jauniešiem nevajadzētu atļaut bez izšķirības iepazīties ar labo un ļauno, domājot, ka kādreiz nākotnē labais ņems virsroku un ļaunais pazaudēs savu iespaidu. Ļaunais augs ātrāk kā labais. Var jau būt, ka pēc daudziem gadiem iepazītais ļaunums tiks izravēts, bet kas iedrošināsies tā riskēt? Laika nav daudz. Vieglāk un daudz drošāk sēt bērnu sirdīs tīru un labu sēklu, nekā vēlāk ravēt nezāles. Grūti būs izdzēst jauniešu prātā iegūlušos iespaidus. Cik tāpēc svarīgi, lai šie iespaidi būtu labi un jauniešu elastīgās spējas tiktu ievirzītas pareizā ceļā. (5)

Sēklas sēšana un ravēšana. — Jau bērna pirmajos dzīvības gados sirds zemi vajadzētu rūpīgi sagatavot Dieva žēlastības straumēm. Pēc tam apdomīgi jāiesēj patiesības sēkla un modri jākopj. Un Dievs, Kas atalgo katru Viņa vārdā izdarīto piepūli, ieliks iesētajā sēklā dzīvību; un drīz parādīsies asns, tad vārpa un pēc tam pilni graudi vārpā.

Pārāk bieži vecāku apkaunojošās nolaidības dēļ sātans bērnu sirdīs iesēj savu sēklu, kurai seko kauna un bēdu pilna raža. Mūsu laikos pasaulē nav patiesas dievbijības un skaidrības, jo vecāki mājās savus bērnus nav sapulcinājuši ap sevi. [202] Viņi tos nav sargājuši no saiešanās ar bezbēdīgiem un bezrūpīgiem biedriem. Tāpēc bērni pasaulē aizgājuši sēt nāves sēklu. (6)

Lielais pamācīšanas darbs, nevērtīgu un indīgu nezāļu izravēšanas darbs ir viens no vissvarīgākajiem pienākumiem. Jo atstātas šīs nezāles augs arvien lielākas, līdz nomāks dārgo patiesības un tikumības pamatlikumu (sēklu) stādus. (7)

Ja tīrums paliek neapstrādāts, tur noteikti parādīsies kaitīgu nezāļu raža, kuru izsakņot būs ļoti grūti. Tātad, lai varētu augt vērtīgi stādi, zeme vispirms jāapstrādā un nezāles jānomāc. Tad rūpīgi jāiesēj sēkla, un tikai pēc tam varēs augt šie dārgie stādi. Ja mātes būs nolaidīgas labās sēklas sēšanā un tomēr gaidīs vērtīgu graudu ražu, viņas pievilsies; būs jāpļauj ērkšķi un dadži. Sātans vienmēr ir nomodā un sagatavots sēt sēklu, kas uzdīgs un nesīs bagātu ražu, līdzīgu viņa paša sātaniskajam raksturam. (8)

Par bērniem jāparāda nepārtraukta modrība. Līdzko tie būs piedzimuši, tā sātans ar savu daudzveidīgo viltību sāks strādāt pie viņu gribas un rakstura. Viņu drošība ir atkarīga no vecāku gudrības un modrās gādības. Mīlot un bīstoties Dievu, tiem pirmajiem jācenšas aizņemt sirds zemi, pareizā garā sējot teicamu ieradumu, kā arī Dieva mīlestības un bijības labo sēklu. (9)

Dabīga skaistuma izkopšana. — Vecākiem un skolotājiem visnopietnākā veidā vajadzētu meklēt to gudrību, kuru Jēzus vienmēr ir gatavs sniegt; jo tiem jāaudzina cilvēku prāti to attīstības visinteresantākajā un visietekmējamākajā periodā. Jauniešu tieksmes viņiem vajadzētu censties attīstīt tā, lai katrā savas dzīves posmā tie pārstāvētu to dabīgo skaistumu, kas [203] piemērots dotajam laikam, pakāpeniski attīstoties tālāk, līdzīgi stādiem un ziediem dārzā. (10)

1. — Manuskripts 138., 1898. g.
2. — Laika zīmes, 1886. g. 1. jūl.
3. — Review and Herald, 1891. g. 15. sept.
4. — Liecības draudzei I - 403. lpp.
5. — Kristīga sātība un Bībeles higiēna - 138. 139. lpp.
6. — Manuskripts 49., 1901. g.
7. — Review and Herald, 1885. g. 14. apr.
8. — Manuskripts 43., 1900. g.
9. — Manuskripts 7., - 1899. g.
10. — Liecības draudzei VI - 204. 205. lpp. [204]

33. Dievišķās vadības apsolījumi

Cik jauka ir apziņa par dievišķa Drauga esamību. — Tavs līdzcietīgais pestītājs mīlestībā un līdzjūtībā tevi novēro, vienmēr gatavs uzklausīt lūgšanas un sniegt tev vajadzīgo palīdzību. Viņš pazīst katras mātes sirds rūpes un ir viņas vislabākais draugs ikvienā vajadzības brīdī. Viņa mūžīgās rokas uztur dievbijīgo, uzticīgo māti. Virs zemes dzīvojot, arī Viņam bija māte, kas, daudzu grūtību un rūpju nomākta cīnījās ar nabadzību; un Viņš jūt līdzi katrai kristīgai mātei tās rūpes un grūtības. Tas Pestītājs, Kurš uzņēmās garu ceļojumu, lai atvieglotu kādas sievietes nospiesto sirdi, kuras meitu bija pārvarējis ļauns gars, dzirdēs katras mātes lūgšanas un svētīs viņas bērnus.

Viņš, Kas atraitnei atdeva tās vienīgo dēlu, kad to jau nesa aprakšanai, jūt līdzi sāpēm, kuras cieš māte smaga zaudējuma gadījumā. Viņš, Kas līdzjūtībā raudāja pie Lācara kapa un Martai un Marijai atdeva viņu jau apglabāto brāli; Kas piedeva Marijai Madaļai; Kas pieminēja Savu māti, pie kārts pie krusta un ciešot briesmīgās nāves mokas; Kas parādījās raudošajām sievām un tas darīja par Savām vēstnesēm, lai paziņotu pirmās priecīgās ziņas par augšāmcēlušos Pestītāju — Viņš arī šodien ir sievietes vislabākais Draugs, Kas gatavs palīdzēt it visās dzīves vajadzībās. (1)

Nav cita tāda pienākuma, kas varētu līdzināties kristīgas mātes darbam. Viņa uzņemas savu pienākumu, apzinoties, cik daudz nozīmē uzaudzināt bērnus Kunga pamācībās un norādījumos. Cik bieži tai būs jāredz, ka viņas nasta to [205] spiež smagāk, nekā tā spēj panest; un cik dārga tad ir priekštiesība visu lūgšanā izteikt savam līdzjūtīgajam Pestītājam! Savu nastu viņa var nolikt pie Jēzus kājām un atrast Viņa klātbūtnē spēku, kas to atbalstīs un pat visgrūtākajā stundā sniegs prieku, cerību, drosmi un gudrību. Cik jauka rūpju nomāktai mātei ir apziņa par šāda Drauga esamību, Kas viņai var palīdzēt visās grūtībās! Ja mātes biežāk ietu pie Kristus un vēl pilnīgāk Viņam uzticētos, tad nastas tām kļūtu daudz vieglākas un viņas savām dvēselēm atrastu mieru. (2)

Debesu Dievs dzird jūsu lūgšanas. — Bez dievišķās palīdzības jūs savus bērnus neuzaudzināsiet tā, kā to vajadzētu izdarīt, jo Ādama kritusī daba pastāvīgi cīnīsies pēc virskundzības. Sirds ir jāsagatavo patiesības pamatlikumiem, lai tie varētu iesakņoties dvēselē un dzīvē sev atrast barības vielas. (3)

Vecāki drīkst zināt, ka bērnu audzināšanā paklausot Kunga norādījumiem, tie saņems palīdzību no augšienes. Viņi iegūs daudz svētību, jo mācot tie arī paši mācīsies. Viņu bērni sasniegs uzvaras, pateicoties zināšanām, kuras tie būs ieguvuši, rūpīgi ievērojot Kunga ceļus. Viņi kļūs spējīgi pārvarēt dabīgās un iedzimtās tieksmes uz ļaunumu. (4)

Vecāki, vai jūs savu bērnu labā pūlaties ar neatslābstošu enerģiju? Debesu Dievs redz jūsu rūpju pilnas pūles, jūsu darbu, jūsu pastāvīgo modrību. Viņš dzird jūsu lūgšanas. Pacietīgi un saudzīgi sagatavojiet savus bērnus Kungam. Par jūsu darbu interesējas visas Debesis... Dievs sadarbosies ar jums, vainagojot jūsu pūles ar pienākumiem... (5)

Eņģeļi stāvēs jums blakus, kad saviem bērniem centīsieties izskaidrot glābjošās patiesības un norādīt uz Kristu kā uz personīgo Pestītāju. Kungs tēviem un mātēm dos [206] žēlastību ieinteresēt savus mazos skaistajā stāstā par Bētlemes Bērnu, Kas tiešām ir pasaules cerība. (6)

Lūdziet un ņemiet. — Savā svarīgajā darbā vecākiem jālūdz un jāsaņem dievišķa palīdzība,. Pat ja vecāku raksturi, ieradumi un dzīves veids ir bijis zems, ja bērnībā un jaunībā saņemtās mācības ir izsaukušas nelaimīga rakstura attīstību, tiem nav jākrīt izmisumā. Dieva atjaunojošais spēks var pārveidot iedzimtās un izveidotās tieksmes, jo Jēzus reliģija ir augšup ceļoša. Jaunpiedzimšana nozīmē pārveidošanos, jaunu dzimšanu Kristū Jēzū. (7)

Pamācīsim savus bērnus Vārda mācībās. Ja jūs sauksiet, Kungs atbildēs. Viņš teiks: “Šeit es esmu; ko jūs vēlaties lai Es daru priekš jums?” Debesis ir savienotas ar zemi, lai ikkatrs būtu spējīgs izpildīt savu misiju. Kungs mīl šos bērnus. Viņš vēlas, lai tie tiktu uzaudzināti, izprotot savu augsto aicinājumu. (8)

Svētais gars vadīs. — Mātei vajadzētu saprast, ka viņai pašai nepieciešama Svētā Gara vadība, lai tā patiesi spētu padoties Dieva gribai un Viņa ceļiem. Un tad, pateicoties Kristus žēlastībai, viņa varēs būt gudra, laipna un mīļa skolotāja. (9)

Kristus ir sagādājis visu vajadzīgo, lai vecākiem, kas vien ļausies vadīties no Svētā Gara, tiktu dots spēks un žēlastība būt mājās par skolotājiem. Šī mājas audzināšana un disciplinēšana atstās veidojošu iespaidu. (10)

Dievišķais spēks savienosies ar cilvēcīgām pūlēm. — Bez cilvēcīgām pūlēm dievišķās ir veltīgas. Dievs spēcīgi darbosies, kad [207] vecāki uzticīgā paļāvībā uz Viņu atmodīsies svētajai atbildībai, kas gulstas uz tiem un centīsies pareizi audzināt savus bērnus. Viņš sadarbosies ar vecākiem, kas to centīsies darīt rūpīgi un ar lūgšanām, panākot paši savu un savu bērnu izglābšanos. Viņš darbosies vecākos, lai tie gribētu un darītu Viņa paša labo prātu. (11)

Cilvēcīgās pūles vien nespēs jūsu bērnos izveidot pilnīgu raksturu priekš Debesīm, bet ar dievišķo palīdzību būs iespējams padarīt lielu un svētu darbu. (12)

Kad jūs kā vecāki Dieva spēkā sāksiet pildīt savus pienākumus, stingri apņemoties nekad savas pūles nesamazināt, ne arī atstāt savu pienākumu, cenšoties padarīt savus bērnus par tādiem, kādus Dievs tos vēlas redzēt, tad Dievs uz jums raudzīsies atzinīgi. Viņš zina, ka jūs darāt labāko, ko spējat, un Viņš vairos jūsu spēkus. Viņš pats padarīs to darba daļu, ko nevar paveikt māte vai tēvs. Viņš strādās ar gudras, pacietīgas un dievbijīgas mātes pareizā virzienā vērstām pūlēm. Dievs nedomā jūsu ģimenē darīt to darbu, ko Viņš atstājis jums. Jūs nedrīkstat nodoties bezdarbībai un būt kūtri kalpi, ja vēlaties, lai jūsu bērni tiktu izglābti no briesmām, kas tos apņem pasaulē. (13)

Kad nāk pārbaudījumi, pieķerieties Jēzum. — Vecāki, sakopojiet dievišķās gaismas starus, kas spīd pāri jūsu takai. Staigājiet gaismā, kā Kristus ir gaismā. uzņemieties savu bērnu glābšanas darbu un pastāvīgi palieciet uz svētuma ceļa. Pār jums nāks vissatraucošākie pārbaudījumi. Tomēr nemainiet savu apņemšanos. Pieķerieties Jēzum. Viņš saka: “Lai viņš satver Manu spēku, ka var derēt mieru ar Mani, un [208] viņš derēs mieru ar Mani. “ Grūtības būs, un jūs sastapsieties ar kavēkļiem. Pastāvīgi raugieties uz Jēzu. Rodoties ārkārtējām vajadzībām, jautājiet Kungam: “Ko lai es tagad daru?” (14)

Jo grūtāka cīņa, jo lielākas viņu (vecāku) vajadzības pēc Debesu Tēva palīdzības, un jo ievērojamāka būs uzvara. (15)

Tāpēc strādājiet ticībā. — Pacietīgi un laipni kā uzticīgiem Kristus daudzveidīgās žēlastības pārziņiem vecākiem jāveic tiem uzticētais darbs. No viņiem tiek sagaidīta uzticība. Viss jādara ticībā. Tiem pastāvīgi jālūdz, lai Dievs viņu bērniem dāvātu Savu žēlastību. Savā darbā viņi nekad nedrīkst pagurt, kļūt nepacietīgi vai īgni. Viņiem cieši jāpieķeras saviem bērniem un Dievam. Ja vecāki savu darbu darīs pacietīgi un ar mīlestību, sirsnīgi cenšoties palīdzēt saviem bērniem aizsniegt šķīstuma visaugstāko pakāpi, tad sekmes neizpaliks. (16)

1. — Laika zīmes, 1886. g. 9. sept.
2. — Laika zīmes, 1877. g. 13. sept.
3. — Review and Herald, 1892. g. 25. okt.
4. — Review and Herald, 1899. g. 6. jūn.
5. — Review and Herald, 1901. g. 29. janv.
6. — Visu laikmetu ilgas - 517. lpp.
7. — Review and Herald, 1897. g. 13. apr.
8. — Manuskripts 31. lpp., 1909. g.
9. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 128. lpp.
10. — Manuskripts 36. lpp., 1899. g.
11. — Laika zīmes, 1901. g. 25. sept.
12. — Review and Herald, 1892. g. 25. okt.
13. — Review and Herald, 1888. g. 10. jūl.
14. — Manuskripts 67. lpp., 1901. g.
15. — Review and Herald, 1881. g. 30. aug.
16. — Manuskripts 138. lpp. 1898. g. [209]

Tēvs kā ģimenes vienotājs

34. Tēva stāvoklis un pienākumi

Vīra īstais nosaukums. — Ģimene ir Dieva iekārtojums. Dievs vēlas, lai ģimenes loks - tēvs, māte un bērni šajā pasaulē stāvētu kā īpašs uzņēmums. (1)

Darbs, kas nepieciešams ģimenes laimei, nav jāveic mātei vien. Arī tēvam jāpilda sava loma. Vīrs ir ģimenes dārgumu vienotājs, kas ar sirsnīgu, stipru un svētu mīlestību savieno ģimenes locekļus, māti un bērnus, ar visspēcīgākām vienības saitēm. (2)

Viņa vārds “house - band” (latviski - “mājas saite”) ir īstais vīra (laulātā drauga) apzīmējums... Es redzēju, ka tikai nedaudzi tēvi izprot savu pienākumu. (3)

Ģimenes uzņēmuma galva. — Vīrs un tēvs ir ģimenes galva. Sieva no vīra sagaida mīlestību un līdzjūtību, kā arī palīdzību bērnu audzināšanā; un tas ir pareizi. Bērni tāpat ir viņa kā viņas, un viņiem līdzīgi jābūt ieinteresētiem viņu labklājībā. Bērni no tēva sagaida atbalstu un vadību; viņam pareizi jānovērtē dzīve, kā arī iespaidi un biedri, kuriem vajadzētu būt ap viņa ģimeni; vairāk par visu viņam jāvadās no mīlestības un Dieva bijības, kā arī no Kunga Vārda mācības, lai savu bērnu kājas varētu nolikt uz pareizā ceļa...

Tēvam jādara sava daļa, lai ģimene būtu laimīga. Lai arī kādas būtu viņa rūpes un laicīgā darba grūtības, tām nedrīkst atļaut apēnot ģimeni; mājās viņam jāienāk [212] smaidošam un ar iepriecinošiem vārdiem. (4)

Likumu devējs un priesteris. — Visu ģimenes locekļu viduspunkts ir tēvs. Viņš ir likumu devējs, kas pats ar savu vīrišķīgo izturēšanos rāda priekšzīmi visvērtīgākajām rakstura īpašībām: enerģijai, praktiskai lietderībai, taisnīgumam, godīgumam, pacietībai, drosmei un čaklumam. Tēvs zināmā veidā ir arī mājas priesteris, kas rītos un vakaros uz Dieva altāra uzliek upuri. Sievu un bērnus vajadzētu paskubināt šajā upurēšanā un arī dziedāt slavas dziesmas. Rītos un vakaros tēvam kā mājas priesterim vajadzētu izsūdzēt Dievam paša attiecīgā dienā izdarīt grēkus. Jāatzīst un jāizsūdz tie grēki, kas viņam kļuvuši zināmi, kā arī slepeni grēki, kas atklāti vienīgi Dieva skatam. Šī noteiktā rīcība, ja tēvs, kad viņš ir klāt, to cītīgi ievēros vai arī tā prombūtnes laikā māte, nesīs svētības visai ģimenei. (5)

Tēvs savā ģimenē pārstāv dievišķo likumdevēju. Viņš ir Dieva līdzstrādnieks, izvedot dzīvē Dieva žēlastības nodomus un nostiprināt savos bērnos taisnus pamatlikumus, palīdzot viņiem izveidot tikumīgus un šķīstus raksturus, jo savu bērnu dvēseli viņš pirmais ir aizņēmies ar to, kas tiem liks paklausīt ne tikai saviem laicīgajiem vecākiem, bet arī Debesu Tēvam. (6)

Tēvs nedrīkst kļūt nodevējs tam uzticētajā svētajā pienākumā. Nevienā punktā viņš nedrīkst atteikties no savas tēvam piekrītošās autoritātes. (7)

Staigāt ar Dievu. — Tēvs... ar dzīvu ticību saistīs savus bērnus pie Dieva troņa. Neuzticoties saviem spēkiem, viņš dvēseles bezpalīdzībā pieķersies Jēzum un satvers Visaugstākā spēku. Brāļi un māsas, [213] lūdziet Dievu savās mājās, ģimenēs, naktīs un rītos; sirsnīgi lūdziet vienatnē; un, nododoties savam dienišķajam darbam, paceliet dvēseli lūgšanā pie Dieva. Tieši tā ar Dievu staigāja Enohs. Klusa, dedzīga dvēseles lūgšana līdzīgi svētam vīrakam pacelsies pie žēlastības troņa un Dievam būs tikpat pieņemama kā svētnīcā pienestā. Visiem, kas Viņu tā meklēs, Kristus būs kā tūlītējs palīgs vajadzības brīdī. Pārbaudījumu dienā viņi būs stipri. (8)

Piedzīvojumi rada briedumu. — Tēvam nav jābūt kā bērnam, kas vadās tikai no impulsiem. Ar ģimeni viņu saista svētas saites. (9)

Kāds būs viņa iespaids mājās, to noteiks tēva attieksme pret vienīgo Dievu un Jēzu Kristu, Kuru Viņš ir sūtījis. Pāvils saka: “Kad biju bērns, es runāju kā bērns, es sapratu kā bērns; bet, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērnišķās lietas.” Tēvam savas ģimenes priekšgalā nav jāstāv kā lielam nedisciplinētam puikam, bet kā vīram, ar vīra raksturu un savaldītām kaislībām. Viņam jāsaņem pareiza morālā audzināšana. Šķīstajiem Dieva Vārda pamatlikumiem jāvada un jāiegrožo viņa uzvedība Jēzū Kristū. (10)

Gribu pakļaujiet Dievam. — Cilvēkam, kas ir vīrs un tēvs, es vēlētos teikt: Pastāvīgi uzmani, lai tavu dvēseli apņemtu šķīsta un svēta atmosfēra... Ik dienas tev jāmācās no Kristus. Nekad, nekad mājās neparādi tirānisku garu. Kas tā rīkojas, tas sadarbojas ar sātaniskiem spēkiem. Savu gribu pakļauj Dieva gribai. Dari visu iespējamo, lai tavas sievas dzīve būtu patīkama un tā justos laimīga. Pieņem Dieva Vārdu kā savu [214] padomdevēju. Īsteno Vārda mācības savā mājā. Tad tu tās īstenosi arī draudzē un paņemsi sev līdzi uz sava laicīgā darba vietu. Debesu pamatlikumi padarīs godājamāku visu tavu rīcību, ar tevi sadarbosies Dieva eņģeļi, palīdzot tev atklāt pasaulei Kristu. (11)

Straujam, nesavaldīgam vīram piemērota lūgšana. — Neļauj sava laicīgā darba grūtībām ienest tumsu ģimenes dzīvē. Kad atgadās kaut kāds sīkums un viss nenorit tieši tā, kā pēc tavām domām tam vajadzēja būt, tu aizmirsti būt pacietīgs, lēnprātīgs, laipns un mīļš, bet parādi, ka par savu līdzgaitnieku neesi izvēlējies viņu, kas tevi tā mīlēja, ka par tevi atdeva savu dzīvību, lai tu varētu būt viens ar viņu.

Ikdienas dzīvē tu sastapsies ar pēkšņiem pārsteigumiem, neveiksmēm un kārdināšanām. Ko saka vārds? “Stāviet velnam pretī”, stipri paļaujoties uz Dievu, “un tas bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums.” “Lai viņš satver manu spēku, ka var derēt mieru ar mani, un viņš derēs mieru ar Mani. “Vienmēr un visās vietās raugies uz Jēzu. No godīgas sirds pienes Viņam lūgšanu, lai zinātu, kā darīt viņa prātu. Un tad, kad ienaidnieks uzmāksies kā plūdi, Kunga gars tevis labā pacels karogu pret to. Kad tu jau esi gatavs padoties, zaudēt pacietību un pašsavaldīšanos, kļūt skarbs un atmaksājošs, meklēt kļūdas un apvainot, tad tev ir laiks raidīt uz debesīm lūgšanu: “Palīdzi man, ak Dievs, pretoties kārdināšanai, izmest no sirds visu rūgtumu, dusmas un ļaunus vārdus. Dod man tavu lēnprātību, tavu piemīlīgumu, tavu iecietību, tavu mīlestību. Neļauj man apkaunot savu glābēju, nepareizi iztulkojot [215] sievas, bērnu, manu ticības brāļu un māsu vārdus un motīvus. Palīdzi man būt laipnam, žēlojošam, iejūtīgam, piedodošam. Palīdzi man būt īstam ģimenes vienotājam un parādīt citiem Kristus raksturu.” (12)

Autoritāti izlieto pazemīgi. — Tas nav vīrišķības pierādījums, ja vīrs pastāvīgi runā par savu kā ģimenes galvas stāvokli. Viņš netiks vairāk cienīts, ja citēs rakstu vietas, kas atbalsta tā prasības pēc autoritātes. Viņš arī nekļūs vīrišķīgāks, ja spiedīs sievu, savu bērnu māti, rīkoties pēc viņa izstrādātiem plāniem, it kā tie būtu nekļūdīgi. Kungs iecēlis vīru sievai par galvu kā viņas aizsargātāju; viņš ir ģimenes vienotājs, saistīdams kopā tās locekļus, kā Kristus ir draudzes galva un noslēpumainās miesas Pestītājs. Lai ikkatrs vīrs, kas teicās mīlam Dievu, rūpīgi izpēta prasības, kādas Dievam ir pret Viņu kā ģimenes galvu. Kristus Savu autoritāti parādīja gudrībā, visā laipnībā un pretimnākošā draudzībā; tāpat lai vīrs izlieto savu varu un atdarina draudzes lielo galvu. (13)

1. — Manuskripts 36. lpp. 1899. g.
2. — Laika zīmes 1877. g. 13. sept.
3. — Liecības draudzei I - 547. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās - 390. 392. lpp.
5. — Liecības draudzei II - 701. lpp.
6. — Laika zīmes, 1894. g. 10. sept.
7. — Vēstule 9., 1904. g.
8. — Liecības draudzei IV - 616. lpp.
9. — Liecības draudzei I - 547. lpp.
10. — Manuskripts 36. lpp. 1899. g.
11. — Vēstule 272., 1903. g.
12. — Vēstule 105., 1893. g.
13. — Vēstule 18 - b, 1891. g. [216]

35. Dalīšanās grūtībās (nastās)

Tēva pienākumi nav nododami citiem. — Tēva pienākumi pret saviem bērniem nav nododami mātei. Ja viņa izpilda pati savus pienākumus, tad tai jau ir pietiekoši daudz nastu, ko nest. Tikai strādājot pilnīgā saskaņā, tēvs un māte var paveikt darbu, kuru Dievs uzticējis viņu rokām. (1)

Tēvam nevajadzētu aizbildināties un atsacīties darīt savu daļu bērnu audzināšanas darbā, sagatavojot tos dzīvei un nemirstībai. Viņam ir jāuzņemas sava atbildības daļa. Savi pienākumi ir tēvam un savi mātei. Vecākiem vienam pret otru jāparāda mīlestība un cieņa, ja tie vēlas, lai šīs labās īpašības attīstītos arī viņu bērnos.

Ar laipniem vārdiem un priecīgu izskatu tēvam jāiedrošina un jāatbalsta māte viņas rūpju pilnajā darbā. (3)

Centies palīdzēt sievai viņas priekšā stāvošajā cīņā. Esi uzmanīgs vārdos, izkop smalkjūtīgu izturēšanos, esi pieklājīgs vārdos, izkop smalkjūtīgu izturēšanos, esi pieklājīgs un laipns; un par šādu rīcību tu saņemsi atalgojumu. (4)

Iejūtīga darbu sadale atvieglos mātes nastas. — Lai arī kāds būtu viņa aicinājums un ar to saistītās grūtības, tēvam tomēr jānāk mājās ar to pašu smaidošo seju un patīkamo balsi, kādā viņš visu dienu sveica apmeklētājus un svešiniekus. Lai sieva jūt, ka viņa var atbalstīties uz sava vīra lielo labvēlību - ka tā rokas pacels un stiprinās viņu visās pūlēs un rūpēs, ka tā iespaids darbosies par labu viņas iespaidam - tad visas nastas kļūs uz pusi vieglākas. Vai bērni tikpat daudz nav viņa kā viņas? (5) [217]

Sieva var sameklēt sev nastas, kas viņai liksies svarīgākas kā palīdzēt vīram nest tam piekrītošo atbildību daļu; un tā tas var būt arī ar vīru. Ļoti vērtīga ir iejūtīga darbu sadale. Viņam ir tieksmes brīvi nākt savā mājā un atkal iet prom vairāk kā pensionāram un nevis kā ģimenes loka vienotājam. (6)

Mājas pienākumi ir svēti un svarīgi; tomēr bieži vien tiem līdzi iet nogurdinoša vienmuļība, Neskaitāmās rūpes un grūtības kļūst uzbudinošas, ja nav dažādu pārmaiņu un priecīgu atpūtas brīžu, kurus vīram un tēvam bieži vien... ir iespējams dāvāt viņai, ja vien viņš to vēlas - vai, pareizāk, ja viņš domā, ka tāda rīcība ir nepieciešama vai vēlama. Mātes dzīve grūtākos apstākļos ir nepārtraukta sevis uzupurēšana, un tā kļūst vēl smagāka, ja vīrs neredz viņas grūtības un nesniedz tai savu atbalstu. (7)

Parādiet uzmanību veselībā vājajai sievai. — Vīram vajadzētu parādīt lielu interesi par savu ģimeni. Viņam vajadzētu būt sevišķi saudzīgam pret veselībā vājākas sievas izjūtām. Viņš var aizvērt durvis daudzām slimībām. Laipni, priecīgi un iedrošinoši vārdi atstās lielāku iespaidu nekā visdziedinošākās zāles. Tie iedrošinās izmisušu un mazdūšīgu sirdi, un laime un saules gaisma, ko ģimenē ienes laipnības darbi un iedrošinoši vārdi, desmitkārtīgi atalgos visas pūles. Vīram vajadzētu atcerēties, ka daudzas no bērnu audzināšanas nastām gulstas uz mātes un ka bērnu domu pasaules veidošana no viņas prasa daudz pūļu. Tam vajadzētu vīrā pamodināt vismaigākās jūtas, un viņam būtu jādara viss iespējamais, lai atvieglotu sievas nastas. Vīram to vajadzētu iedrošināt paļauties uz viņa lielo labvēlību un vērst tās domas uz Debesīm, kur atrodams spēks un miers un beidzot dusa visiem nogurušajiem. Viņam nevajadzētu nākt mājās ar [218] apmākušos seju, bet ar savu klātbūtni ienest ģimenē saules gaismu un iedrošināt sievu lūkoties uz augšu un ticēt Dievam. Viņi vienprātīgi var pieķerties Kunga apsolījumiem un ienest ģimenē Viņa bagātās svētības. (8)

“Iešu ceļā lēniņām.” — Daudzi vīri un tēvi varētu daudz mācīties no uzticīga gana rūpēm. Kad Jēkabu spieda uzņemties strauju un grūtu pārgājienu, viņš atbildēja: “Man sīki bērni un avis, un teļu mātes; kad tos tikai vienu dienu pārdzītu, tad man visi lopiņi apmirtu.” “Es iešu ceļu lēniņām, tā kā viņi spēj, kas manā priekšā. Un tā kā bērni spēj.”

Lai vīrs un tēvs rūpju pilnajā dzīves ceļā iet lēnām, ka viņa ceļa biedrs spēj izturēt. Redzot visapkārt pasaules uztraukto dzīšanos pēc bagātības un varas, lai viņš klusina savus soļus, ka var iepriecināt un atbalstīt to, kas aicināta iet viņam līdzās...

Lai vīrs cenšas parādīt savai sievai līdzjūtību un nepārtrauktu mīlestību. Ja viņš vēlas to redzēt spirgtu un priecīgu, ka tā būtu kā saules stars mājās, tad lai viņš palīdz nest tās nastas. Viņa laipnība un mīlošā uzmanība tai būs jauks iedrošinājums, un priecīgais noskaņojums, ko viņš dāvās ģimenei, viņa paša sirdi darīs laimīgu un mierīgu...

Ja mātei ir atņemtas tai pienākošās ērtības un uzmanība, ja viņai ļauj izsmelt visus savus spēkus pārstrādājoties vai arī rūpēs un nomaktībā, tad viņas bērniem tiks nolaupīts dzīvības spēks, intelektuālais spraigums un uzņēmības drosme, ko tiem vajadzētu saņemt iedzimtības ceļā. Daudz labāk būtu, ja mātes dzīvi padarītu gaišu un priecīgu, ja to pasargātu no trūkuma, nogurdinoša darba un nomācošām rūpēm, lai bērni iedzimtības ceļā mantotu labas dabiskas spējas un saviem spēkiem gūtu uzvaru dzīves cīņā. (9)

1. — Kristīgās audzināšanas pamati - 69. lpp.
2. — Laika zīmes, 1889. g. 22. jūl.
3. — Laika zīmes, 1877. g. 13. sept.
4. — Liecības draudzei II - 84. lpp.
5. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 70. lpp.
6. — Manuskripts 80. lpp., 1898. g.
7. — Laika zīmes, 1877. g. 6. dec.
8. — Liecības draudzei I - 306. 307. lpp.
9. — Lielā Ārsta pēdās - 374. lpp. [220]

36. Savu bērnu biedrs

Pavadiet laiku kopā ar bērniem. — Tēvi caurmērā atstāj neizmantotas daudzas zelta izdevības pievilkt un piesaistīt sev savus bērnus. Atgriežoties no darba mājās, viņiem vajadzētu priecāties, ka pārmaiņas pēc tagad var kādu brīdi būt kopā ar bērniem. (1)

Tēviem vajadzētu atbrīvoties no savas nepareizās cieņas izpratnes, reizēm atteikties no kāda pašapmierinājuma vai vaļas brīža, lai pievienotos bērniem, justu līdzi viņu mazajām grūtībām un ar stipras mīlestības saitēm piesaistītu tos savai sirdij, kā arī atstātu tādu iespaidu uz viņu domu pasaules attīstību, ka to padoms tiktu uzskatīts kā svēts. (2)

Īpaši interesējieties par zēniem. — Zēnu tēvam vajadzētu nonākt ciešā kontaktā ar saviem dēliem, nododot tiem savas lielās pieredzes ieguvumus un ar sirsnīgām, iejūtīgām sarunām saistot tos pie savas sirds. Viņam jāļauj tiem redzēt, ka viņš visu laiku domā par to, kas bērniem visvairāk nāktu par labu un kas viņus darītu vislaimīgākos. (3)

Kam ģimenē ir zēni, tam jāsaprot, ka, lai arī kāds būtu viņa aicinājums, tēvs nekad nedrīkst pamest novārtā dvēseles , kas noliktas viņa apgādībā. Viņš šos bērnus ir laidis pasaulē un pats uzņēmies atbildību Dieva priekšā darīt visu iespējamo, lai pasargātu tos no nesvētas sabiedrības un no ļauniem biedriem. Savus nemierīgos zēnus viņam nevajadzētu atstāt tikai mātes apgādībā. Viņai tā būs pārāk smaga nasta. Tēvam jāiekārtojas tā, kā tas visvairāk nāktu par labu mātei un bērniem. Mātei var būt ļoti grūti [221] sevi savaldīt un gudri vadīt bērnu audzināšanu. Ja tā, tad lielāko daļu rūpju tēvam vajadzētu uzņemties uz sevis. Viņam vajadzētu apņemties darīt visu iespējamo, lai tikai glābtu savus bērnus. (4)

Radiniet bērnus dzīvē būt lietderīgiem. — Tēvam kā savas ģimenes galvai vajadzētu saprast, kā bērnus pieradināt lietderīgai dzīvei un pienākumu pildīšanai. Tas ir viņa īpašais darbs, kas stāv augstāk par visu citu. Pašos pirmajos bērna dzīvības gados tieksmju un rakstura veidošanas darbs galvenokārt uzticēts mātei; tomēr viņai pastāvīgi vajadzētu just, ka savā darbā tā var paļauties uz tēva palīdzību. Ja viņš iesaistījies darbā, kas gandrīz pilnīgi izslēdz iespēju kaut ko padarīt savā ģimenē, tad tam vajadzētu meklēt citu nodarbošanos, kas viņam netraucētu kādu laiku veltīt saviem bērniem. Ja viņš tos atstāj novārtā, tad tas ir neuzticīgs tam no Dieva uzliktajos pienākumos.

Tēvam uz saviem bērniem vajadzētu atstāt labu iespaidu, kas būtu spēcīgāks par pasaules vilinājumiem. Viņam vajadzētu iepazīties ar savas ģimenes locekļu tieksmēm un raksturiem, lai izprastu viņu vajadzības un tiem draudošās briesmas un būtu gatavs apspiest ļauno un attīstīt labo. (5)

Lai arī kāds būtu viņa darba raksturs, tas tomēr nekad nav tik svarīgs, lai ar to aizbildinātos, ka neatliek laika audzināt un radināt savus bērnus sargāt Kunga ceļus. (6)

Iepazīstieties ar dažādajiem raksturiem. — Tēvam nevajadzētu tā iegrimt savā laicīgajā darbā vai grāmatu studijās, ka viņam neatliktu laika iepazīties ar bērnu dabu un vajadzībām. Viņam vajadzētu palīdzētu palīdzēt atrast tiem iespēju strādāt lietderīgu darbu, kas būtu patīkams viņu dažādajiem raksturiem. (7) [222]

Tēvi, kopā ar saviem bērniem pavadiet tik daudz laika, cik vien jums ir iespējams. Centieties iepazīt viņu dažādās tieksmes, lai zinātu kā tos audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu. Nekad neļaujiet pār savām lūpām nākt kādam drosmi atņemošam vārdam. Neienesiet mājās tumsu. Pret saviem bērniem esiet patīkami, laipni un mīļi, tomēr negudri tos nelutiniet. Lai viņi mācās panest savas mazās neveiksmes, kā tas katram ir jādara. Nepamudiniet tos nākt pie jums ar savām mazajām sūdzībām vienam pret otru. Māciet tos būt savstarpēji iecietīgiem un censties uzturēt vienam otra cieņu. (8)

Piebiedrojieties tiem darbā un rotaļās. — Tēvi,... autoritāti savienojiet ar mīlestību, stingrus ierobežojumus ar laipnību un līdzjūtību. Daļu no brīvā laika atdodiet saviem bērniem; iepazīstieties ar tiem; piebiedrojieties tiem viņu darbā un rotaļās un iemantojiet viņu uzticību. Draudzējieties ar viņiem, sevišķi ar dēliem. Tā jūs atstāsiet spēcīgu iespaidu uz labu. (9)

Pasniedziet viņiem mācības no dabas. — Lai tēvs pacenšas atvieglot mātes darbu... Lai viņš bērniem rāda skaistos ziedus un varenos kokus, kuru mazajās lapās var saskatīt Dieva roku darbu un Viņa mīlestību. Viņam vajadzētu tiem mācīt, ka Dievs, kas visas šīs lietas radījis, mīl skaisto un labo. Kristus saviem mācekļiem rādīja lilijas laukā un putnus gaisā, paskaidrojot, ka par tiem gādā Dievs, lai mācekļiem pierādītu, ka Kungs noteikti gādās par cilvēku, kas ir daudz vērtīgāks par putniem un ziediem. Stāstiet viņiem, ka ja arī nezin cik laika izšķiestu ārienes izrotāšanai, tomēr mēs ar savu izskatu jaukumā un maigumā nekad nevarētu pielīdzināties pat visvienkāršākajam lauku ziedam. [223] Tā viņu domas no mākslotā tiks vadītas pie dabīgā. Viņi sapratīs, ka visas šīs skaistās lietas Dievs radījis Savu bērnu iepriecināšanai un ka Viņš vēlas, lai tie Tam atdotu sirds vislabākās un vissvētākās jūtas. (10)

Viņš var tos izvest dārzā un rādīt tiem plaukstošos pumpurus un ziedu krāsu dažādību. Ar šo līdzekļu starpniecību viņš tiem var pasniegt vissvarīgāko mācību par Radītāju, atverot viņu priekšā lielo dabas grāmatu, kur katrā kokā, ziedā un zāles stiebrā redzama Dieva mīlestība. Viņš bērnu prātā var iespiest atziņas, ka, ja Dievs tā rūpējas par kokiem un puķēm, tad vēl daudz vairāk Viņš rūpēsies par radījumu, kas veidots pēc Viņa līdzības. Viņš agri tiem var likt saprast, ka Dievs vēlas, lai bērni būtu mīļi un jauki ne ar mākslīgiem izrotājumiem, bet ar rakstura skaistumu, izgreznotu ar laipnības un mīlestības burvīgumu, kas viņu pašu sirdis darīs līksmas un laimīgas. (11)

1. — Laika zīmes, 1877. g. 6. decembris.
2. — Laika zīmes, 1877. g. 6. decembris.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 128. lpp.
4. — Manuskripts 79. lpp., 1901. g.
5. — Review and Herald, 1881. g. 30. augusts.
6. — Laika zīmes, 1894. g. 10. septembris.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 127. 128. lpp.
8. — Manuskripts 60. lpp., 1909. g.
9. — Lielā Ārsta pēdās - 391. 392. lpp.
10. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 70. lpp.
11. — Laika zīmes, 1877. g. 6. decembris. [224]

37. Kādam nav jābūt vīram

Vīrs, kas gaida, lai sieva nestu dubultas nastas. — Pa lielākai daļai ģimenēs ir dažāda vecuma bērni, kur atsevišķiem no viņiem vajadzīga ne tikai mātes uzmanība un gudra disciplīna, bet arī tēva stingrais un tomēr mīlošais iespaids. Tikai nedaudzi tēvi izprot, cik patiesībā svarīgs ir šis jautājums. Viņi atsakās darīt savu pienākumu un ar to uzkrauj mātei briesmīgas nastas, tajā pat laikā brīvi atļaudamies kritizēt un nosodīt viņas rīcību, ja tā nesaskan ar viņa spriedumu. Zem šīs smagās atbildības un nopēluma nastas nožēlojamā sieva un māte bieži vien jūtas vainīga un nomākta par to, ko ir darījusi pēc vislabākās sirdsapziņas vai arī neziņas mocīta, kaut arī tas pa lielākai daļai ir bijis pats labākais, ko dotajos apstākļos varēja veikt. Kur viņas nogurdinošās pūles vajadzēja atzīt un vērtēt, tā ir spiesta staigāt, bēdu un pārmetumu nomākta, jo viņas vīrs, nepildot pats savus pienākumus, gaida, lai tā viņam par apmierinājumu pildītu kā savus, tā viņa pienākumus, neskatoties uz traucējošiem apstākļiem. (1)

Daudzi vīri pietiekoši nenovērtē rūpes un grūtības, kas nospiež viņu sievas, kuras pa lielākai daļai visu dienu ir piesaistītas nebeidzamajiem mājas darbiem. Viņiem bieži vien mājās atnāk ar sarauktu pieri, neienesdami ģimenē ne mazāko saules staru. Ja ēdiens laikā nav gatavs, nogurusī sieva, kas ļoti bieži vienā personā ir namamāte, aukle, pavāre un kalpone, tiek apsveikta ar dažādiem pārmetumiem. Prasošais vīrs varbūt nokāpj no saviem augstumiem un [ 225] paņem no pārgurušās mātes rokām nemierīgo bērnu, lai ģimenei ātrāk tiktu sagatavots ēdiens, bet, ja bērns tēvs rokās nenomierinās un kļūst niķīgs, tad reti viņš sapratīs, ka to paauklēt un nomierināt ir tieši viņa pienākums. Viņš nemaz nepadomā, cik daudz stundu māte jau ir panesusi mazā niķošanos, bet nepacietīgi uzsauc: “Māt, ņem pati savu bērnu!” Bet vai tas tikpat daudz nav arī viņa bērns? Vai viņam dabīgi nepienākas nest savu daļu no paša bērna audzināšanas nastām? (2)

Valdonīgs un pavēlniecisks vīrs; padoma vārdi. — Tava dzīve būtu daudz laimīgāka, ja tu nedomātu, ka tev pieder absolūta autoritāte tikai tādēļ vien, ka esi vīrs un tēvs. Tava dzīve rāda, ka tu neizproti savus uzdevumus būt par ģimenes vienotāju. Tu esi nervozs un pavēlniecisks un bieži savos spriedumos uzrādi lielus trūkumus; tādās reizēs, lai arī kā tu skaties pats uz savu rīcību, to tomēr nevari panākt, lai tavai sievai un bērniem tas liktos pareizi. Ja tu reiz esi ieņēmis tādu nostāju, tad reti esi labprātīgs no tās atteikties. Tu stingri apņemies izvest savus plānus, kaut daudzkārt nemaz nerīkojies pareizi un tev to vajadzētu redzēt. Kas tev nepieciešams tā ir mīlestība, daudz, daudz vairāk mīlestības un iecietības un mazāk stingras apņemšanās iet savu ceļu kā vārdos, tā darbos. Ar savu patreizējo rīcību tu neesi vis ģimenes vienotājs, bet gan citu apspiedējs un apbēdinātājs...

Cenšoties piespiest citus visos sīkumos dzīvot pēc taviem ieskatiem, tu bieži izdari vairāk ļauna nekā, ja tu pilnīgi no tiem atteiktos. Tā tas ir pat tad, ja tavi uzskati paši par sevi ir pareizi, tomēr daudzkārt tie tādi nav; tie ir pārspīlēti sakarā ar tavu īpatnējo audzināšanu; un tā tu stingrā un neprātīgā veidā centies izvest [226] dzīvē nepareizus uzskatus. (3)

Tev ir īpatnēji uzskati par ģimenes vadīšanu. Tu rīkojies neatkarīgi no citiem un despotiski, neatstājot nekādu gribas brīvību tiem, kas ir ap tevi. Tu domā, ka esi pietiekoši labs ģimenes galva, un tev liekas, ka tava galva ir pietiekoši gudra visu citu ģimenes locekļu izrīkošanai, tāpat kā strādnieka roka rīkojas ar mašīnas kloķiem. Tu pavēli un piesavinies autoritāti, kas nepatīk Debesīm un apbēdina līdzjūtīgos eņģeļus. Savā ģimenē tu esi izturējies tā, it kā vienīgi tu pats spēji vadīt sevi. Tu esi juties apvainots, ja tava sieva ir uzdrošinājusies nostāties pret taviem uzskatiem vai apšaubīt tavus lēmumus. (4)

Satraukti un neapmierināti vīri. — Vīri, dodiet savām sievām iespēju dzīvot garīgu dzīvi... Daudzi tik ilgi ir kopuši satrauktu un neapmierinātu garu, līdz paši kļuvuši par lieliem bērniem. Viņi neatsakās no šīs savas bērnu dienu daļas. Viņi kopj šādas jūtas un līdz ar savām neapmierinātības sūdzībām aptumšo un sakropļo savu dzīvi. Viņi nes sev līdzi Izmaēla garu, kura roka bija pret visiem, un visu rokas pret viņu. (5)

Savtīgs un īgns vīrs. — Brālim B nav tāds raksturs, kas ienestu pasaules gaismu viņa ģimenē. Tieši šeit ir piemērota vieta, kur sākt strādāt. Viņš vairāk līdzinās mākonim nekā gaismas staram. Viņš ir par savtīgu, lai izteiktu atzinību savas ģimenes locekļiem, sevišķi vienam, kam vairāk par visiem būtu jāsaņem viņa mīlestība un iejūtīga cieņa. Viņš ir saīdzis, uzpūtīgs un pavēlošs; viņa vārdi bieži vien ir griezīgi un atstāj rētas, kuras tas nemēģina dziedināt ar sava gara klusināšanu, [227] savu vainu atzīšanu un savas nepareizās rīcības izsūdzēšanu... Brālim B jākļūst iejūtīgākam; viņam jāradinās būt smalkjūtīgākam un pieklājīgākam. Viņam vajadzētu būt ļoti maigam un laipnam pret savu sievu, kas visādi ir viņam līdzīga; viņam nevajadzētu izteikt nevienu vārdu, kas mestu ēnu tās sirdī. Reformas darbs viņam jāiesāk mājās; Jāizkopj labvēlības jūtas un jāpārvar rupjība, skarbums, nejūtīgums, un citas nevēlamas rakstura īpašības. (6)

Īgns, savtīgs, uzpūtīgs vīrs un tēvs ne tikai pats ir nelaimīgs, bet padara drūmus visus savas mājas cilvēkus. Viņš pļaus sekas, redzot savu sievu nomāktu un slimīgu un bērnus aptraipītus ar viņa paša nepatīkamo raksturu. (7)

Egoistisks un neiecietīgs vīrs. — Tu no sievas un bērniem sagaidi pārāk daudz. Tu pārāk daudz izsaki pārmetumus. Ja tu pats censtos būt priecīgs un laimīgs un ar viņiem runātu laipni un maigi, tad tu mākoņu, bēdu un nelaimju vietā savā dzīvoklī ienestu saules gaismu. Tu pārāk augstu vērtē savas domas; tu esi ieņēmis galēju nostāju un nevēlies, ka tavas sievas spriedums ģimenē būtu tam piekrītošais spēks. Tu neesi centies cienīt savu sievu un neesi radinājis arī bērnus cienīt viņas spriedumu. Tu viņu neesi darījis sev līdzīgu, bet valdības un uzraudzības grožus esi saņēmis savās rokās un tos arī cieši turi. Tev trūkst mīlestības un līdzjūtības. Šīs rakstura īpašības tev jāiekopj, ja vēlies būt uzvarētājs un ja vēlies savā ģimenē redzēt Dieva svētības. (8) [228]

Tam, kas neņem vērā kristīgas pieklājības normas. — Būt laipnam, maigam un līdzjūtīgam tu esi uzskatījis par vājību; tu esi domājis, ka runāt ar sievu laipni, maigi un mīļi ir zem tavas cieņas. Te tu pārproti patiesas vīrišķības un cieņas būtību. Tieksme atstāt nepadarītus laipnības darbus ir vājības izpausme un trūkums tavā raksturā. Ko tu gribi uzskatīt par vājību, to Dievs uzskata par patiesu kristīgu pieklājību, kurā jāvingrinās katram kristietim; jo tieši tādu garu atklāja Kristus. (9)

Vajadzētu būt kādiem nopelniem, lai vīriem pieķertos un tos mīlētu. — Ja vīrs ir tirānisks, prasošs un savas sievas rīcības kritizētājs, tad sieva viņu ilgi nespēs cienīt un mīlēt un viņai kļūs pretīgas laulības attiecības. Viņa nemīlēs savu vīru, jo tas necenšas būt mīlams. Vīriem vajadzētu būt godīgiem, uzmanīgiem, paļāvības cienīgiem, uzticīgiem un līdzjūtīgiem... Ja vīram ir cēls raksturs, šķīsta sirds un izkopts prāts, kas jāredz katrā patiesā kristietī, tad šīs īpašības atklāsies arī laulības attiecībās... Viņā rūpēsies, lai sieva būtu vesela un dzīvespriecīga. Viņš centīsies teikt iepriecinošus vārdus, lai mājas lokā valdītu miera atmosfēra. (10)

1. — Laika zīmes, 1877. g. 6. decembris.
2. — Laika zīmes, 1877. g. 6. decembris.
3. — Vēstule 19-a, 1891. g.
4. — Liecības draudzei II - 253. lpp.
5. — Vēstule 107. lpp., 1898. g.
6. — Liecības draudzei IV - 36. 37. lpp.
7. — Lielā Ārsta pēdās - 374. 375. lpp.
8. — Liecības draudzei IV - 255. lpp.
9. — Liecības draudzei IV - 256. lpp.
10. — Manuskripts 17. lpp., 1891. g. [229]

Māte — ģimenes karaliene

38. Mātes stāvoklis un pienākumi

Pielīdzināta vīram. — Sievietei vajadzētu ieņemt to vietu, kādu Dievs tai sākumā nozīmēja - būt līdzīgai savam vīram. Pasaulei ir vajadzīgas mātes, kas ne tikai par tādām saucas, bet arī ir šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. Mēs droši varam teikt, ka sievietes īpašie pienākumi ir daudz svētāki kā vīrietim. Lai tikai sieviete atzīst sava darba svētumu un lai Dieva bijībā un spēkā sāk pildīt savu dzīves misiju. Lai viņa audzina savus bērnus derīgus šai pasaulei un mājvietai labākā pasaulē. (1)

Sieva un māte nedrīkst upurēt savus spēkus un atļaut tiem snaust, pilnīgi paļaujoties uz savu vīru. Viņas individualitāte nedrīkst pazust vīra individualitātē. Viņai vajadzētu saprast, ka tā ir pielīdzināta savam vīram, ka tai jāstāv blakus savam vīram un uzticīgi jāpilda savi pienākumi tāpat kā vīram savējie. Viņas bērnu audzināšanas darbs ir tikpat cēls un augsts kā jebkurš pienākuma postenis, kuru ieņemt var tikt aicināts vīrs, pat ja tas būtu tautas galvenā vadītāja postenis. (2)

Ģimenes karaliene. — Karaļa darbs uz troņa nav augstāks par to, kas jādara mātei. Māte ir savas ģimenes karaliene. Viņas varā nodota bērnu raksturu veidošana, lai tie būtu derīgi augstākai, nemirstīgai dzīvei. Enģelis nevar prasīt sev augstāku uzdevumu; jo, darot šo darbu, viņa ar to kalpo Dievam. Lai viņa tikai aptver sava darba augsto raksturu, tad darīs viņu drosmīgu. Lai viņa tikai izprot sava darba vērtību un apliek visus [232] Dieva ieročus, ka var atsist kārdinājumu pielīdzināties pasaules standartam. Viņas darbs ir šim laikam un mūžībai. (3)

Māte ir mājas karaliene, un bērni ir viņas pavalstnieki. Tai gudri jāpārvalda sava ģimene mātei vien piekrītošā cieņā. Viņas iespaidam ģimenē jābūt visaugstākajam; viņas vārdam — likumam. Ja viņa ir kristiete, kas padevusies Dieva vadībai, tad tā iemantos savu bērnu cieņu. (4)

Bērniem uz māti jāmācas raudzīties ne kā uz verdzeni, kurai tiem jākalpo, bet kā uz karalieni, kurai viņi jāvada un jāizrīko, mācot tiem rindu pēc rindas un priekšrakstu pēc priekšraksta. (5)

Uzskatāms vērtību salīdzinājums. — Māte reti kad vērtē savu darbu un bieži vien uz to noraugās kā uz vienmuļu pienākumu pildīšanu. Viņa veic vienus un tos pašus darbus, dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, un neredz nekādus sevišķus rezultātus. Dienai noslēdzoties, viņai nav iespējams pateikt cik daudz viņa padarījusi. Nostādot savus mazos darbus blakus vīra sasniegumiem, viņa domā, ka tā nav paveikusi neko tādu, ko būtu vērts pieminēt.

Tēvs mājā bieži ienāk ar pašapmierinātu izskatu un lepni stāsta, ko dienas laikā ir padarījis. Viņa piezīmes rāda, ka tagad mātei vajag viņu apkalpot, jo viņa jau vairāk neko nav darījusi, kā tikai rūpējusies par bērniem, pagatavojusi ēdienu un savedusi kārtībā māju. Viņa nav tirgojusies, nav pirkusi, ne arī pārdevusi, viņa nav strādājusi lauksaimniecībā, nav kopusi zemi; viņa nav strādājusi arī mehānikas nozarē — tātad viņa nav neko tādu darījusi, lai būtu nogurusi. Vīrs viņu kritizē, peļ un pavēl, it kā viņš būtu radības kungs. Bet sievai un mātei, tas [233] jāizjūt vēl smagāk, tāpēc ka, visu dienu pildot savus pienākumus, viņa ir nogurusi un tomēr nevar redzēt, ka būtu ko padarījusi; viss tas viņu tiešām nomāc.

Ja varētu atvilkt priekškaru un tēvs un māte savu dienas darbu skatītu tā, kā Dievs to redz, saprastu, kā Dieva bezgalīgā gudrība vērtē viena un otra darbu, tad šī Debesu atklāsme viņus ļoti pārsteigtu. Tēvs savu darbu ieraudzītu daudz pieticīgākā gaismā, bet māte gūtu jaunu iedrošinājumu un enerģiju, lai darbu turpinātu gudri, pacietīgi un neatlaidīgi. Tad viņa izprastu tā vērtību. Tēvs rūpējas par iznīcīgām un izgaistošām vērtībām, bet māte strādā veidojot prātu un raksturu, pūloties ne tikai šim laikam, bet arī mūžībai. (6)

Dievs viņai norādījis tās darbu. — Kaut katra māte varētu izprast, cik lieli ir tās pienākumi un atbildības un cik liels būs atalgojums, ja viņa to uzticīgi pildīs. (7)

Māte, kura priecīgi ķeras pie pienākumiem, kas atrodas tieši viņas priekšā, sapratīs, ka dzīve ir skaista un dārga, jo Dievs viņai uzdevis darbu, kas jāpadara. Šajā darbā viņai garīgi nav jāpanīkst, un viņa arī nedrīkst atļauties novājināt savas prāta spējas. (8)

Dievs mātei ir devis tās darbu, audzinot bērnus Kunga norādījumos un pamācībās. Bērnu jūtīgajiem prātiem vienmēr jānorāda uz vajadzību mīlēt un bīties Dievu. Ja viņu rīcība jālabo, tad to vajadzētu darīt tā, lai tie saprastu, ka viņus pamāca Dievs, ka viņam nepatīk viltus, negodīga rīcība un ļauni darbi. Tā mazo bērnu prāts var tikt cieši savienots ar Dievu, ka viss, ko tie sacīs vai darīs, [234] tiks saistīts ar Viņa godu; un vēlākos gados viņi nebūs kā niedre vējā, pastāvīgi svārstoties starp tieksmēm un pienākumu. (9)

Vadīt tos pie Jēzus nav viss, kas tiek prasīts... Šie bērni jāizglīto un jāuzaudzina, lai tie kļūtu par Kristus mācekļiem, „ka mūsu dēli uzaugtu kā stādi savā jaunībā; un mūsu meitas kā stūra akmeņi, kas spodrināti līdzīgi pilij”. Šis veidošanas, skaidrošanas un spodrināšanas darbs uzticēts mātei. Bērna raksturs ir jāattīsta. Mātei sirds galdiņos jāiegravē mācības, kuru vērtība nekad nesamazināsies, pat mūžībā nē; un viņa noteikti sastapsies ar Kunga nepatiku, ja šo svēto darbu atstās novārtā vai atļaus kam citam to aizkavēt... Kristīgai mātei ir jādara Dieva norādītais darbs, kuru tā arī neatstās nepadarītu; ja tā būs cieši vienota ar Dievu un piepildīta ar Viņa Garu. (10)

Mātes lielais un augstais uzdevums. — Katrai mātei uzticētas nenovērtējamas izdevības, bezgalīgi dārgas intereses. Atkārtotu vienkāršu pienākumu pildīšana, ko sievietes sākušas uzskatīt par nogurdinošu darbu, vajadzētu vērtēt kā lielu un cēlu uzdevumu. Mātei ir dota priekštiesība ar savu iespaidu aplaimot pasauli, un, pildot šo pienākumu, viņa ielīksmos pati savu sirdi. Māte var nolikt savu bērnu kājas uz taisna ceļa, kas caur saulstariem un ēnām aizvedīs uz godības pilnām virsotnēm augstībā. Tomēr māte tikai tad var cerēt, ka izveidos bērnu raksturus līdzīgus dievišķam paraugam; ja viņa pati savā dzīvē centīsies sekot Kristus mācībām. (11)

Starp visiem citiem dzīves pasākumiem mātes vissvētākais pienākums liek tai rūpēties par saviem bērniem. Bet cik bieži šis pienākums tiek nobīdīts malā, lai gūtu savtīgus apmierinājumus! Vecākiem ir uzticētas bērnu tagadējās [235] un mūžīgās intereses. Viņiem pārvaldības groži jātur savās rokās un ģimene jāvada Dievam par godu. Dieva bauslībai jābūt viņu standartam, un visās lietās jāvalda mīlestībai. (12)

Neviens darbs nav lielāks vai svētāks. — Ja precēti vīri iziet darbā, atstājot savas sievas, lai tās rūpētos par bērniem mājās, tad sieva un māte dara tieši tikpat lielu un svarīgu darbu kā vīrs un tēvs. Kaut arī viens atrodas misijas laukā, otrs tajā pat laikā ir vietējais misionārs, un mātes rūpes, satraukums un nastas bieži vien ir lielākas par vīra un tēva pienākumu smagumu. Viņas darbs ir svinīgs un svarīgs darbs. Vīrs atklātā misijas laukā varbūt saņem pagodinājumu no cilvēkiem, kamēr mājas darbu darītāja par savām pūlēm, iespējams, nesaņem nekādu atzinību. Bet ja viņa rūpējas par to, kas viņas ģimenei dod vislielāko labumu, cenšoties bērnu raksturus veidot pēc dievišķās priekšzīmes, tad rakstvedis eņģelis atzīmē kā vienu no vislielākajiem pasaules misionāru vārdiem. Dievs neskatās uz lietām tā, kā tās vērtā cilvēka ierobežotais skats. (13)

Māte ir Dieva darba rīks savas ģimenes locekļu pārveidošanai par kristiešiem. Citiem par priekšzīmi viņai pašai jāīsteno dzīvē Bībeles reliģijai, rādot, kā tās iespaidam jāvada mūs ikdienas pienākumos un priekos, kā arī mācot bērnus, ka vienīgi žēlastībā tie var tikt glābti caur ticību, kas ir Dieva dāvana. Pastāvīga norādīšana uz to, kas Kristus ir mums un bērniem, Viņa mīlestības, Viņa labvēlības un Viņa žēlastības pieminēšana, kā tas atklāts lielajā pestīšanas plānā, uz sirdi atstās labvēlīgu un svētu iespaidu. (14)

Bērnu audzināšana ir svarīga Dieva plānu daļa kristietības spēka demonstrēšanā. Uz vecākiem gulstas svinīga atbildība audzināt savus bērnus tā, lai tie, izejot pasaulē, [236] darītu labu un ļaunu cilvēkiem, ar kuriem viņiem būs jāsaietas. (15)

Sludinātāja līdzstrādnieks. — Sludinātājam jāpilda savi īpaši pienākumi un mātei savi. Viņai jāpieved savi bērni pie Jēzus, lai Kungs tos svētītu. Viņai jāmīl Kristus Vārdi un jāmāca tie saviem bērniem. No pašām pirmajām dienām viņai jāieaudzina tiem pašsavaldīšanās un pašaizliedzība, kā arī tīrības un kārtības ieradumi. Māte savus bērnus var audzināt tā, ka tie ar atklātām un jūtīgām sirdīm nāks klausīties Dieva kalpu teiktos vārdus. Kungam vajadzīgas mātes, kas visās mājas dzīves gaitās izlietos un attīstīs Dieva dotās spējas un kas sagatavos savus bērnus, lai tie būtu derīgi Debesu ģimenei.

Uzticīgi pildot mājas pienākumus, Kungam tiek kalpots tikpat daudz, jā, pat vairāk kā, ja kāds māca Vārdu. Tēviem un mātēm jāsaprot, ka arī viņi, tieši tāpat kā skolotāji skolā, ir savu bērnu audzinātāji. (16)

Kristīgas mātes lietderības sfēru nevajadzētu aprobežot tikai ar mājas dzīvi. Veselīgo iespaidu, ko viņa atstāj uz mājas ļaudīm, tā var atstāt arī uz plašāku cilvēku loku — pie saviem kaimiņiem un Dieva draudzē. Māja nav Dievam nodevušās mātes cietums. (17)

Viņai ir dzīves uzdevums — misija. — Lai sievietes atzīst sava darba svētumu un Kunga spēkā sāk pildīt savas dzīves misiju. Lai viņas savus bērnus uzaudzina lietderīgai dzīvei šajā pasaulē un derīgus arī labākai pasaulei. Mēs griežamies pie kristīgām mātēm. Mēs jūs spiedoši lūdzam, lai jūs kā mātes izprastu savu atbildību un nedzīvotu par patikšanu sev, bet par godu Dievam. Kristus neizpatika pats Sev, bet apņēmās kļūt par kalpu citiem. (18) [237]

Pasaule ir pilna ar samaitājošiem iespaidiem. Mode un dažādi ieradumi atstāj spēcīgu iespaidu uz jauniešiem. Ja māte neizpildīs savu pamācīšanas, vadīšanas un ierobežošanas pienākumu, kad viņas bērni dabīgi pieņems ļauno un novērsīsies no labā. Lai katra māte bieži griežas pie Pestītāja ar lūgšanu: „Māci mums, ko mums pavēlēt bērnam un ko lai mēs viņa labā darām?” Lai viņa ievēro norādījumus, kurus Dievs devis Savā Vārdā, un viņa saņems gudrību, kad tā būs vajadzīga. (19)

Skulptūras veidošana Dievības līdzībā. — Augšā ir viens Dievs, un, kad māte cenšas saviem bērniem pretoties ļauniem iespaidiem, no Viņa troņa nāk gaisma un godība. Neviens cits darbs svarīguma ziņā nevar līdzināties mātes darbam. Viņai nav kā māksliniekam jāuzglezno skaists stāvs uz audekla; ne arī kā skulptoram jāizkaļ tā no marmora. Viņai nav kā rakstniekam jāizteic cēlas domas varenos vārdos; ne arī kā mūziķim skaistas izjūtas jāizsaka melodijā. Viņai ar Dieva palīdzību cilvēka dvēselē jāizveido Dievības attēls.

Māte, kas to sapratīs, savas izdevības uzskatīs par novērtējamām. Viņa nopietni centīsies kā savā personīgajā raksturā, tā visas audzināšanas metodēs saviem bērniem atklāt visaugstākos ideālus. Drosmīgi, pacietīgi un nopietni viņa centīsies attīstīt savas spējas, lai pareizi varētu izlietot prāta augstākos spēkus savu bērnu audzināšanai. Pie katra soļa viņa nopietni jautās: „Ko ir teicis Dievs?” Viņa čakli pētīs Dieva Vārdu. Tā pastāvīgi raudzīsies uz Kristu, lai viņas ikdienas dzīve, pildot parastos mājas pienākumus, varētu atstarot patieso Dzīvību. (20) [238]

Uzticīga māte ierakstīta nemirstīgas slavas grāmatā. — Mūsu daļa ir pašaizliegšanās un krusts. Vai mēs to pieņemsim? Lai neviens no mums nedomā, ka, uznākot pēdējiem lielajiem pārbaudījumiem, patriotisks un pašuzupurīgs gars radīsies vienā mirklī, tikai tāpēc, ka tas būs vajadzīgs. Tiešām nē! Šim garam jāieaužas mūsu ikdienas dzīvē, un ar priekšzīmi un pamācību tam jātiek iedēstītam mūsu bērnu prātā un sirdī. Mātes Izraēlā pašas var nebūt karotājas, bet viņas var uzaudzināt tos, kas ietērpsies pilnīgā apbruņojumā un vīrišķīgi cīnīsies Kunga karā. (21)

Mātes, jūsu bērnu liktenis lielā mērā atrodas jūsu rokās. Ja jūs neizpildīsiet savu pienākumu, jūs tos varat nostādīt ienaidnieka rindās un padarīt par viņa darba rīkiem dvēseļu pazudināšanai; bet ar dievbijīgu priekšzīmi un uzticīgu stingru audzināšanu jūs tos varat vadīt pie Kristus un Viņa rokās padarīt par darba rīku daudzu dvēseļu izglābšanai. (22)

Viņas (kristīgas mātes) darbs, ja tas, paliekot Dievā, tiek uzticīgi padarīts, kļūs nemirstīgs. Modei nodevušies ļaudis nekad neredzēs, kā arī neizpratīs šo kristīgas mātes darba nemirstīgo skaistumu; tie zobosies par viņas vecmodīgajiem uzskatiem un tās vienkāršo, neizgreznoto tērpu, bet Debesu Majestāte uzticīgās mātes vārdu ierakstīs nemirstīgas slavas grāmatā. (23)

Mirkļi ir nenovērtējami. — Visa Mozus tālākā dzīve, lielais uzdevums, kuru viņš izpildīja kā Izraēla vadonis, liecina, cik svarīgs ir kristīgas mātes darbs. Nav cita darba, kas tam varētu līdzināties... Vecākiem jāvada savu bērnu audzināšana un izglītošana, kad tie ir vēl pavisam jauni, lai vēlāk bērni varētu kļūt par kristiešiem. Tie ir nodoti mūsu aizgādībai, lai mēs tos izaudzinātu ne par laicīgās valsts troņmantniekiem, bet gan par ķēniņiem Dievam, lai tie valdītu cauri nebeidzamiem laikmetiem. [239]

Lai ikkatra māte saprot, cik dārgi ir viņas acumirkļi; tās darbs tiks pārbaudīts svinīgajā norēķināšanās dienā. Tad izrādīsies, ka daudzu vīru un sievu neveiksmes un noziegumi cēlušies no to nezināšanas un nolaidības, kuriem jau bērnībā pienācās vadīt šo cilvēku kājas uz pareizā ceļa. Tad atklāsies, ka daudziem, kas pasauli aplaimojuši ar ģenialitātes, patiesības un svētuma gaismu, par saviem panākumiem un iespaidu jāpateicas pamatlikumiem, kurus tiem ieaudzinājusi kristīga, lūdzoša māte. (24)

1. — Kristīga sātība un Bībeles higiēna – 77. lpp.
2. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. jūn.
3. — Laika zīmes, 1891. g. 16. martā.
4. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 111. lpp.
5. — Vēstule 272. lpp., 1903. g.
6. — Laika zīmes, 1877. g. 13. sept.
7. — Laika zīmes, 1910. g. 11. okt.
8. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. jūn.
9. — Laba veselība, 1880. g. janv.
10. — Laba veselība, 1880. janv.
11. — Vectēvi un pravieši, 572. lpp.
12. — Laika zīmes, 1891. g. 16. martā.
13. — Liecības draudzei – V – 594. lpp.
14. — Review and Herald, 1891. g. 15. sept.
15. — Manuskripts, 49. lpp, 1901. g.
16. — Manuskripts 32. lpp., 1899. g.
17. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. jūn.
18. — Liecības draudzei III – 565. lpp.
19. — Vectēvi un pravieši, 572. 573. lpp.
20. — Lielā Ārsta pēdās, 377. lpp. 378. lpp.
21. — Liecības draudzei V – 135. lpp.
22. — Laika zīmes, 1886. g. 11. marts
23. — Laika zīmes, 1877. g. 13. sept.
24. — Vectēvi un pravieši, 244. lpp.

39. Mātes iespaids

Mātes iespaids sniedzas mūžībā. — Mātes darbības sfēra var būt pavisam necila; bet viņas iespaids kopā ar tēva iespaidu ir tikpat paliekošs kā mūžība. Mātes vara uz labu, tūlīt aiz Dieva, ir visstiprākā, kāda vien virs zemes zināma. (1)

Mātes iespaids ir nepārtraukts; un ja tas vienmēr būs pareizā pusē, tad bērnu raksturs nodos liecību par viņas tikumisko godīgumu un cēlumu. Viņas smaidam, viņas paskubinājumam var būt iedvesmojošs spēks. Ar mīļu vārdu un atzinīgu smaidu viņa sava bērna sirdī var ienest saules gaismu...

Ja viņas iespaids nostājas par patiesību, par visu, kas ir labs, ja viņu vada dievišķa gudrība, kāds spēks priekš Kristus tas būs viņas dzīve! Viņas iespaids sniegsies cauri laika mūžībā. Kas tā par domu — ka mātes skats, vārdi un rīcība nes augļus mūžībai un ka daudzu izglābšanās vai bojā eja ir atkarīga no viņas iespaida! (2)

Māte pavisam maz saprot, ar cik lielu spēka viņas iespaids sava bērna saprātīgā audzināšanā sniedzas cauri šai nepastāvīgai dzīvei un kā tas iespiežas nākotnē, nemirstīgajā dzīvē. Rakstura izveidošana pēc Debesu parauga prasa daudz uzticīgu, nopietnu un neatlaidīgu pūļu; tomēr tās atmaksāsies, jo Dievs atalgos visus pareizā virzienā vērstus centienus cilvēka dvēseles glābšanas labā. (3)

Kāda māte — tādi bērni. — Māti ar bērnu saista vismaigākās šīs zemes attiecības. Bērnu vairāk ietekmē mātes un nevis tēva dzīve un priekšzīme, jo māti ar bērnu vieno stiprākas un daudz maigākas saites. (4) [241]

Mātes domas un jūtas atstās spēcīgu iespaidu uz mantojumu, kuru viņa nodos savam bērnam. Ja viņa domās atļaus kavēties pie savām izjūtām, ja nodosies savtīgumam, ja būs untumaina un prasoša, tad par visu to liecinās viņas bērna raksturs. Tā daudzi līdz ar tiesībām piedzimt ir saņēmuši gandrīz nepārvaramas tieksmes uz ļaunu. Dvēseļu ienaidnieks šo lietu izprot ievērojami labāk nekā daudzi vecāki. Viņš savas kārdināšanas vērsīs tieši pret māti, zinot, ka ja tā viņam nepretosies, tad caur māti varēs iespaidot arī bērnu. Mātes vienīgā cerība ir uz Dievu. Viņa pie Kunga var griezties pēc spēka un žēlastības; un tā nemeklēs veltīgi. (5)

Kristīga māte vienmēr būs sevišķi modra izprast briesmas, kas apņem viņas bērnus. Pati savu dvēseli viņa turēs šķīstā un svētā atmosfērā; savu temperamentu un savus principus viņa saskaņos ar Dieva Vārdu un uzticīgi pildīs pienākumus, dzīvojot virs sīkajām kārdināšanām, kas tai pastāvīgi uzbruks. (6)

Pacietīgas mātes veselīgais iespaids. — Cik daudzkārt dienā dzirdams sauciens: „Mamma, mamma!” Vispirms nāk viena uztraukta balstiņa, tad vēl citas. Lai atsauktos uz šiem saucieniem un apmierinātu bērnu vajadzības, mātei jāiet gan uz vienu, gan uz otru pusi. Kāds ir nonācis neizpratnē, un viņam vajadzīga mātes gudrā galva, lai atbrīvotos no šīm grūtībām. Otrs ļoti priecājas par kādu savu izdomu, un viņš katrā ziņā grib, lai māte to redzētu, cerēdams, ka arī viņa līdzi tam priecāsies. Atzinīgs vārds sirdī uz vairākām stundām ienesīs saules gaismu. Saviem mazajiem mīluļiem māte šur un tur var dāvāt daudzus dārgus gaismas un līksmības starus. Viņa šos mazos tik cieši var piesaistīt pie savas sirds, ka tās klātbūtne bērniem kļūst par vissaulaināko vietu pasaulē. [242]

Šīs neskaitāmās mazās grūtības, kurām nez vai vispār vajadzētu pievērst uzmanību, tomēr bieži pārslogo mātes pacietību. Neveiklās rociņas un nemierīgās kājas mātei sagādā ļoti daudz darba un grūtību. Viņai stingri jāpievelk pašsavaldīšanās groži, lai no lūpām neizlauztos kāds nepacietīgs vārds. Reižu reizēm viņa gandrīz aizmirstas, bet klusa lūgšana, ko tā raida savam līdzjūtīgajam Pestītājam, nomierina nervus, un viņa atkal mierīgi un cienīgi var valdīt pati pār sevi. Viņa runā klusā balsī, tomēr tai bija vajadzīga piepūle, lai savaldītu skarbos vārdus un klusinātu dusmīgās domas, kuras, ja tās izteiktu, izpostītu viņas iespaidu, bet tā atgūšana jau prasītu daudz laika.

Bērni visu ātri aptver, un viņi viegli atšķir pacietīgas un mīlīgas skaņas no nepacietīgām uzbudinājumā izteiktām pavēlēm, kas viņu sirdīs nonāvē mīlestību un ilgas pēc mātes tuvuma. Patiesa kristīga māte ar īgnumu un līdzjūtības trūkumu nedzīs no sevis prom savus bērnus. (7)

Veidot prātu un raksturu. — Atbildība sevišķā kārtā gulstas uz mātes. Viņa, kuras dzīvības asinis baroja bērnu un veidoja tā fizisko uzbūvi, sniedz tam arī intelektuālus un garīgus iespaidus, kas iedarbojas uz prāta un rakstura attīstību. Tā tas bija ar Joķebedu, šo ebreju māti, kas, būdama stipra ticībā, „nebaidījās no ķēniņa pavēles”, un dzemdēja Mozu Izraēla atbrīvotāju. Tā tas bija ar Annu, šo lūdzošo, pašuzupurīgo sievieti, kuru vadīja Debesis un kas deva dzīvību Samuēlam, Debesu pamācītajam bērnam, nesamaitātajam soģim un Izraēla svēto skolu dibinātājam. Tā tas bija ar Elizabeti, Nācaretes Marijas radinieci, kā arī garīgi radniecīgo sievieti, kas bija Pestītāja priekšteča māte. (8) [243]

Pasaule mātēm ir parādā. — Dieva diena atklās, cik daudz pasaule ir parādā mātēm par vīriem, kas nesvārstīgi stāvējuši par patiesību un reformu — vīriem, kas nav baidījušies sākt un kaut ko arī padarīt, kas, grūtību un kārdinājumu apņemti, palikuši nemainīgi; vīriem, kas lielās un svētās patiesības intereses un Dieva godu vērtējuši augstāk par pasaules godu un pat par savu dzīvību. (9)

Mātes, atmostieties patiesībai, ka jūsu iespaids un priekšzīme ietekmē bērnu raksturu un likteni; apzinoties savu lielo atbildību, tiecieties pēc līdzsvarota prāta un šķīsta rakstura, atstarojot tikai to, kas ir patiess, labs un skaista. (10)

1. — Laba veselība, 1880. g. marts.
2. — Laika zīmes, 1891 gada 16. marts.
3. — Laba veselība, 1880. g. jūlijs.
4. — Liecības draudzei II – 536. lpp.
5. — Laika zīmes, 1910. g. 13. sept.
6. — Vēstule 69. lpp. 1896. g.
7. — Laika zīmes, 1877. g. 13. sept.
8. — Lielā Ārsta pēdās, 372. lpp.
9. — Laika zīmes, 1910. g. 11. okt.
10. — Laika zīmes, 1886. g. 9. sept. [244]

40. Mātes darba nepareiza izpratne

Māte tiek kārdināta domāt, ka viņas darbs nav svarīgs. — Mātes darbs viņai pašai bieži vien liekas tikai kā nenozīmīga kalpošana. Tās ir pūles, kas reti kad tiek pareizi novērtētas. Citi cilvēki pavisam maz zina par viņas daudzajām rūpēm un pienākumiem. Viņas dienas ir aizņemtas ar daudzu mazu pienākumu pildīšanu, kas parasti ir vieni un tie paši, bet visi prasa pacietīgas pūles, pašsavaldīšanos, gudrību un pašuzupurīgu mīlestību; tomēr ar visu padarīto viņa nevar lepoties kā ar kādu lielu sasniegumu. Viņa ir tikai rūpējusies, lai mājās viss ritētu gludi. Bieži būdama pārgurusi un apmulsusi, viņa tomēr ir centusies runāt ar bērniem laipni, pastāvīgi viņus ar kaut ko nodarbinot, lai tie būtu laimīgi, un vadīt viņu kājas pareizā ceļā. Viņa domā, ka neko nav padarījusi. Tomēr tā tas nav. Debesu eņģeļi vēro rūpju nomākto māti, atzīmēdami nastas, kuras viņa nes katru dienu. Viņas vārds varbūt nav dzirdams pasaulē, bet tas ir rakstīts Jēra dzīvības grāmatā. (1)

Īsta sieva un māte savus pienākumus pildīs cienīgi un priecīgi, nedomādama, ka tas ir pazemojoši, ja pareizi iekārtotā mājsaimniecībā ar pašas rokām jāpadara neatliekami darbi. (2)

Uzskatīts kā zemāks par misijas darbu. — Kāds svarīgs darbs! Un tomēr mēs dzirdam mātes ilgojamies pēc misijas darba! Ja tikai viņas varētu iet uz tālām zemēm, tad liktos, ka tās dara kaut ko vērtīgu. Bet uzņemties ikdienas mājas dzīves pienākumus un pastāvīgi tos pildīt tām liekas pārāk nogurdinoši un nepateicīgi. (3)

Mātēm, kas ilgojas pēc misijas darba, tas ir pieejams viņu pašu ģimenes lokā... Vai viņas bērnu dvēseles nav tikpat vērtīgas kā pagānu dvēseles? Cik rūpīgi un iejūtīgi viņai vajadzētu vērot bērna prāta attīstību un visas viņu domas saistīt ar Dievu! Kas gan to varētu padarīt labāk par mīlošu, dievbijīgu māti? (4)

Ir cilvēki, kas domā, ka, ja viņi tieši nav saistīti ar aktīvu reliģisku darbu, tad tie nepilda Dieva prātu; tā tomēr ir kļūda. Ikvienam ir darbs, ko darīt priekš Kunga; padarīt māju patīkamu, izveidot to par tādu, kādai tai vajadzētu būt, ir brīnišķs darbs. Visvienkāršākās spējas, ja to īpašnieka sirds ir atdota Dievam, mājas dzīvi padarīs visādi tādu, kādu to vēlas redzēt Dievs. Ja Kungam kalpos no visas sirds, tad rezultātā iemirdzēsies spoža gaisma. Vīri un sievas, piegriežot nopietnu vērību dzirdētajam Vārdam un audzinot bērnus, lai tie savā dzīvē baidītos apvainot Dievu, tikpat patiesi var kalpot Kungam, kā to dara sludinātājs stāvot aiz katedras. (5)

Sievietes, kas vienmēr ir labprātīgas paveikt visu, ko viņu rokas atrod darāmu, kas priecīgi palīdz saviem vīriem nest viņu nastas un kas savus bērnus audzina priekš Dieva, tiešām ir misionāres vārda vispilnīgākajā nozīmē. (6)

Reliģiskai aktivitātei nevajadzētu aizēnot rūpes par ģimeni. — Ja tu ej garām saviem sievas un mātes pienākumiem un izstiep rokas uz Kungu, lai Viņš tajās ieliktu cita veida darbu, tad, esi droša, Viņš nestrādās pats Sev pretī; Viņš tev rāda pienākumu, kas jāpilda mājās. Ja tu domā, ka tev uzticēts kāds lielāks un svētāks darbs par šo, tad tu esi pievilta. Uzticīgi pildot savus pienākumus ģimenē, darbojoties pie dvēselēm, kas tev atrodas vistuvāk, tu vari kļūt derīga darbam priekš Kristus plašākā laukā. Bet esi droša, ka tie, kas nevērīgi izturas [246] pret saviem pienākumiem ģimenes lokā, nav arī piemēroti darbam pie citām dvēselēm. (7)

Kungs tevi nav aicinājis atstāt novārtā savu māju, savu vīru un bērnus. Viņš nekad nedarbojas tādā veidā; un tā nestrādās arī uz priekšu... Ne uz mirkli nepielaid domu, ka Dievs tev devis kādu darbu, kas tev liktu šķirties no mazā mīļā pulciņa. Neatstāj tos, lai viņus nesamaitātu slikti, nepiemēroti biedri un viņu sirdis nenocietinātos pret savu māti! Tā tu savai gaismai liksi spīdēt pavisam nepareizā veidā; tu saviem bērniem apgrūtināsi iespēju kļūt tādiem, kādus viņus vēlas redzēt Dievs, lai tie beidzot iemantotu Debesis. Dievs rūpējas par viņiem, un tas jādara arī tev, ja tu sevi sauc par Viņa bērnu! (8)

Viņu dzīvības pirmajos gados ir īstais laiks, kad jāstrādā, jābūt modrai, jālūdz un jāatbalsta ikkatra laba tieksme. Šis darbs jāturpina bez pārtraukuma. Tu varbūt tiksi spiesta apmeklēt sapulces mātēm vai šūšanas pulciņus, lai tādā veidā piedalītos misijas darbā; bet, ja tev nav uzticīga, izprotoša audzinātāja, ko atstāt pie saviem bērniem, tad tavs pienākums ir atbildēt, ka Kungs tev ir uzticējis citu darbu, kuru tu ne par ko nedrīksti atstāt novārtā. Tev nav tiesību pārstrādāties citur, lai kļūtu nederīga savu mazo audzināšanas darbam un viņu izveidošanai par tādiem, kādus Dievs tos vēlas redzēt. Kā Kristus līdzstrādniecei tev tie sagatavoti un disciplinēti jāpieved savam Kungam. (9)

Slikti audzināta bērna rakstura kroplumā lielā mērā ir vainīga māte. Mātei draudzē nevajadzētu uzņemties nastas, kas to spiestu pamest novārtā savus bērnus. Vislabākais, ko māte var darīt, ir raudzīties. lai viņas bērnu audzināšanā netiktu izlaists ne vismazākais sīkums... [247]

Nevienā citā veidā māte nevar draudzei pakalpot vairāk, kā atdodot savu laiku tiem, kas apmācības un audzināšanas ziņā ir no viņas atkarīgi. (10)

Veltīga ir tiekšanās pēc plašāka mijas darba. — Dažas mātes ilgojas iesaistīties misijas darbā, atstājot novārtā visvienkāršākos pienākumus, kas atrodas tieši viņu ceļā. Novārtā tiek pamesti bērni, ģimenes mājas dzīve nav priecīga un laimes apmirdzēta, bieži atgadās strīdi un dzirdama sūdzēšanās, un jaunieši uzaug ar domu, ka māja ir visnepievilcīgākā vieta. Visa tā rezultātā tie nepacietīgi gaida laiku, kad varēs to atstāt, un viņi bez mazākās nepatikas iziet lielajā pasaulē, mājas iespaida un ģimenes pavarda padomu neapvaldīti.

Vecāki, kuriem par savu mērķi vajadzētu spraust pareizi vadīt un piesaistīt šīs jaunās sirdis sev, izšķiež Dieva dotās izdevības, ir akli pret savas dzīves vissvarīgākajiem pienākumiem un velti tiecas darīt plašāku misijas darbu. (11)

1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 144. lpp.
2. — Laika zīmes, 1886. g. 9. septembris.
3. — Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs.
4. — Manuskripts 43. lpp., 1900. g.
5. — Manuskripts 32. lpp., 1899. g.
6. — Liecības draudzei II – 466. lpp.
7. — Review and Herald, 1891. g. 15. sept.
8. — Vēstule 28., 1890. g.
9. — Manuskripts 32. lpp., 1899. g.
10. — Manuskripts 75. lpp., 1901. g.
11. — Veselības reformētājs, 1876. g. Oktobris

41. Nepilnvērtīgi mātes stāvokļa priekšstati

Iedomu mocekle. — Daudzas mājas padarītas ļoti nelaimīgas sakarā ar namamātes pastāvīgo neapmierinātību, kas ar nepatiku novēršas no saviem necilajiem mājas dzīves vienkāršajiem, ikdienišķajiem darbiem. Uz viņai atbilstošām rūpēm un pienākumiem tā skatās kā uz lielām grūtībām; un tas, ko ar priecīgu prātu pildot, varētu padarīt ne tikai patīkamu un interesantu, bet arī derīgu, viņai kļūst par mokošu vergošanu. Pret savas dzīves vergošanu tā izturas ar nepatiku un sevi iedomājas par mocekli.

Tas tiesa, ka mājas dzīves mehānisms ne vienmēr rit gludi; daudzas lietas pārbauda pacietību un prasa lielu spēku. Nevar noliegt, ka mātēm, pildot savu dzīves uzdevumu, apstākļi ir dažādi, bet par tiem tās nav atbildīgas, ja nevar tos grozīt. Nelaime sākas tad, kad apstākļiem ļauj valdīt un gāzt pamatlikumus, kad mātes pagurst un kļūst neuzticīgas savam augstajam aicinājumam, nepildot tām zināmos pienākumus.

Sieva un māte, kas labi pārvar grūtības, zem kurām citas, trūkstot pacietībai un izturīgai neatlaidībai, saļimst, pildot šos pienākumus, kļūst ne tikai stipra, bet, gūstot piedzīvojumus kārdināšanu un šķēršļu pārvarēšanā, mācās ar vārdiem un priekšzīmi palīdzēt arī citiem. Daudzi, kas labvēlīgos apstākļos ar visu priekšzīmīgi tiek galā, liekas, pilnīgi pārmainās savā raksturā, kad jāsastopas ar pretestību un pārbaudījumiem; viņi deģenerējas proporcionāli savām grūtībām. Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs kļūtu par rotaļlietiņām apstākļu rokās. (1)

Grēcīgas neapmierinātības barošana. — Ļoti daudzi vīri un sievas, kas mājās neatrod neko pievilcīgu, kas vienmēr tiek saņemti ar rāšanos un neapmierinātu kurnēšanu, meklē sev izpriecas un uzjautrināšanos ārpus mājas, degvīna tirgotavā vai citās aizliegtās vietās. Sieva un māte, savas mājas rūpju nomākta, bieži vien piemirst mazus laipnības darbus, kas vīram un bērniem māju darītu patīkamu, kaut arī tā viņu klātbūtnē izvairītos runāt par savām personīgajām nepatikšanām un grūtībām. Kad viņa nodevusies ēdienu pagatavošanai un drēbju sakārtošanai, vīrs un dēli iet un nāk kā svešinieki.

Mājas māte var precīzi izpildīt savus ārējos pienākumus un tomēr nepārtraukti kurnēt pret verdzību, kurai tā nolemta, kā arī pārspīlēt savas atbildības un ierobežojumus, salīdzinot savu likteni ar pašas iztēloto, sievietes augstākās dzīves priekšstatu... Veltīgi ilgojoties pēc savādākas dzīves, viņa baro grēcīgu neapmierinātību un savam vīram un bērniem māju padara pavisam nepievilcīgu. (2)

Nodevušies pasaulīgam neprātam. — Kā vecākiem, tā bērniem sātans ir sagatavojis patīkamus pārsteigumus. Viņš zina, ka, ja tam ar savu krāpjošo varu izdosies iespaidot mātes, tad viņš jau daudz būs ieguvis. Pasaules ceļi ir pilni ar viltību, krāpšanu un postu, un tomēr to izskats padarīts pievilcīgs; un ja bērni nebūs rūpīgi audzināti un disciplinēti, tad tie noteikti aizies neceļos. Ja nebūs nostiprinātu pamatlikumu, tad kārdinājumiem pretoties tiem būs ļoti grūti. (3)

Nevajadzīgu nastu uzņemšana. — Daudzas mātes laiku pavada pie nevajadzīgiem niekiem. [250] Viņas visu uzmanību veltī laicīgām lietām un patīkamam noskaņojumam un neņem laiku mūžības interesēm. Cik daudzas no viņam atstāj novārtā savus bērnus, un mazie izaug skarbi, rupji un neaudzināti. (4)

Ja vecāki, īpaši mātes, pareizi izprastu tā darba svarīgumu un atbildīgumu, kuru tām uzticējis Dievs, tad viņas tik daudz neinteresētos par lietām, kas skar kaimiņus un nemaz uz tām neattiecas. Tad viņas nestaigātu no mājas uz māju un nenodarbotos ar modē nākušo tenkošanu, runājot par savu kaimiņu kļūdām, nepareizībām un negodīgumu. Viņas izjustu tik smagu rūpju nastu par saviem bērniem, ka tām neatliktu laika klausīties citu pļāpāšanā. (5)

Ja sieviete spēku un iepriecu meklētu pie Dieva un, Kungu bīstoties, censtos pildīt savus ikdienišķos pienākumus, tad tā iemantotu sava vīra cieņu un redzētu bērnus uzaugam par godājamiem vīriem un sievām, kam būtu morāls spēks vienmēr rīkoties pareizi. Bet mātes, kas neizmanto tagadējās izdevības un savus pienākumus un nastas atstāj citiem, piedzīvos, ka atbildība viņām paliek tā pati un vēl sarūgtinājumā jāpļauj tas, ko būs sējušas savā bezrūpībā un nevērībā. Šajā dzīvē nekas nenotiek, pateicoties nelaimīgam gadījumam; pļauja būs tieši tāda, kādu sēklu būsim sējuši. (6)

1. — Laika zīmes, 1877. g. 29. novembris.
2. — Laika zīmes, 1877. g. 29. novembris.
3. — Review and Herald, 1899. g. 27. jūnijs.
4. — Laika zīmes, 1899. g. 22. jūlijs.
5. — Liecības draudzei II – 466. lpp.
6. — Laika zīmes, 1911. g. 4. aprīlis.

42. Mātes veselība un izskats

Mātes veselība jāsargā. — Mātes spēkus vajadzētu rūpīgi sargāt. Lai viņai vajadzīgais spēks netiktu izšķiests nogurdinošā darbā, būtu jāsamazina tās rūpes un nastas. Bieži vien vīrs un tēvs nepazīst dabas likumus, kaut arī ģimenes labklājība prasa, lai viņš tos zinātu. Pilnīgi nodevies cīņai par iztiku vai tiecoties pēc bagātības, pats būdams rūpju un grūtību nomākts, viņš atļauj uz sievas un mātes pleciem gulties nastām, kas viskritiskākajā periodā pārslogo viņas spēkus, kam seko ilgstošs nespēks un slimības. (1)

Viņas pašas un arī ģimenes interešu labā tai jāizsargājas no nevajadzīgas savu spēku pārslogošanas, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, lai saglabātu dzīvību, veselību un spēku, ko viņai devis Dievs; jo tās lielajam darbam būs vajadzīgs visu viņas spēku spriegums. Daļu sava laika viņai vajadzētu pavadīt fiziskā piepūlē ārpus telpām, lai iegūtu jaunu enerģiju un priecīgi un rūpīgi varētu veikt iekšējos darbus, paliekot savai mājai par gaismu un svētību. (2)

Mātēm jābūt veselības reformas aizstāvēm. — Dieva griba ir skaidri pateikta visām mātēm; Viņš vēlas, lai tās ar pamācībām un priekšzīmi aizstāvētu veselības reformu. Viņām savas kājas vajadzētu stingri nolikt uz pamatlikumu tekas un nekādā gadījumā nepārkāpt dabas likumus, kuriem Dievs pakļāvis viņu organismu. Stingri un nesvārstīgi saskaņojoties ar šiem likumiem, mātes saņems tikumisku spēku un žēlastību [252] no Debesīm, liekot gaismai spīdēt pasaulē kā ar savu nevainojamo dzīvi, tā ar savu bērnu priekšzīmīgajiem raksturiem. (3)

Jābūt savaldīgai diētā. — Mātei nepieciešama vislielākā pašsavaldīšanās; lai to iegūtu, viņai vajadzētu izsargāties no visāda veida fizisko un garīgo likumu pārkāpšanas. Viņas dzīve būtu jānokārto saskaņā ar Dieva un veselības likumiem. Tā kā diēta lielā mērā iespaido prātu un garastāvokli, tad te viņai jābūt sevišķi rūpīgai, ēdot to, kas ir barojošs, bet ne kairinošs, lai viņas nervi varētu būt mierīgi un garastāvoklis līdzsvarots. Tad viņa vieglāk varēs būt pacietīga, vadot savu bērnu mainīgās tieksmes un turot pārvaldības grožus stingrās un tomēr maigās rokās. (4)

Visos apstākļos jāizstaro saules gaisma. — Māte var daudz darīt, un to viņai arī vajadzētu, lai spētu valdīt pār saviem nerviem, jūtoties nospiesta; pat slimojot, ja tikai viņa sevi uz to radinās, varēs būt patīkama un priecīga, panesot lielāku kņadu, nekā pati to jebkad būtu domājusi esam iespējamu. Viņai nevajadzētu ļaut bērniem atskārst tās nespēku, aptumšojot to jaunos, jūtīgos prātus ar savu nospiesto garu un liekot tiem domāt, ka māja ir kaps un mātes istaba visdrūmākā vieta pasaulē. Gribas spēks daudzos gadījumos pierādīsies par varenu nervu nomierinātāju. Lai tavi bērni neredz tevi ar apmākušos seju. (5)

Rūpējieties, lai vīrs un bērni jūs cienītu. — Māsas, kad jūs darat savus darbus, neapģērbieties līdzīgi putnu biedēklim. (253) Vīrs un bērni vairāk priecāsies, redzot jūs piedienīgās un labi piestāvošās drēbēs, nekā parastie viesi un svešinieki. Dažas sievas un mātes, šķiet domā, ka nav svarīgi kā viņas izskatās, kad tās veic savus darbus un kad redz tikai vīrs un bērni, bet viņas ļoti rūpīgi un gaumīgi apģērbjas to cilvēku skatam, kuriem pret tām nav nekādu prasību. Vai vīra un bērnu cieņu un mīlestību nevajadzētu vērtēt vairāk kā svešinieku vai parasto draugu uzmanību? Vīra un bērnu laimei vajadzētu būt daudz svētākai priekš katras sievas un mātes kā visu citu cilvēku laimei. (6)

Nēsājiet drēbes, kas jums piestāv. Tas palielinās bērnu cieņu pret jums. Raugieties, lai arī viņi ģērbjas piedienīgā veidā. Neļaujiet tiem pierast pie nekārtības un nevīžības. (7)

Nevergojiet sabiedrības ieskatiem. — Pārāk bieži mātes ar slimīgu jūtīgumu pievēršas citu domām par viņu ieradumiem, drēbēm un uzskatiem; un tad lielā mērā viņas kļūst par verdzenēm domai, kā citi uz viņam varētu skatīties. Vai tas nav skumji, ka radījumi, kam par visu būs jāatbild tiesas dienā, vairāk klausās, ko par viņiem teiks kaimiņi, nekā ņem vērā savus pienākumus pret Dievu? Mēs pārāk bieži upurējam patiesību, lai tikai saskaņotos ar ieradumiem un izvairītos no izsmiekla...

Māte nevar atļauties vergot ieskatiem, jo viņai jāuzaudzina bērni šai un nākošai dzīvei. Mātēm, lieki izgreznojot savus tērpus, nevajadzētu tiekties pēc citu cilvēku ievērības. (8)

Sniedziet mācību par tīrību un glītumu. — Ja mātes mājās atļaujas valkāt nepiemērotas drēbes, tad bērniem tās māca iet pa to pašu [254] nevīžības ceļu. Daudzas mātes domā, ka mājas dzīvei viss ir pietiekoši labs, lai tas arī būtu nezin cik netīrs un nodriskāts. Tomēr tā viņas drīz vien pazaudē iespaidu ģimenē. Bērni savas mātes drēbes salīdzina ar citu drēbēm, kas ģērbjas glīti, un cieņa pret to mazinās.

Mātes, esiet tik pievilcīgas, cik vien jums iespējams; ne ar izsmalcinātiem izgreznojumiem, bet ar tīru, labu un piestāvošu drēbju valkāšanu. Tā jūs saviem bērniem pastāvīgi sniegsiet pamācību par tīrību un glītumu. Bērnu cieņu un mīlestību ikvienai mātei vajadzētu vērtēt visaugstāk. Visam, kas saistās ar viņu, vajadzētu stāstīt par tīrību un kārtību, un tam viņu domās vajadzētu saistīties ar skaidrību un šķīstumu. Pat ļoti maziem bērniem ir sava izpratne par visu lietu piemērotību un piedienīgumu; un kā lai viņos rodas ilgas pēc skaidrības un svētuma, ja viņu acis ik dienas skata nevīžību apģērbā un nekārtību telpās? Kā lai šādā dzīvoklī ielūdz Debesu viesus, kas mājo tur, kur viss ir skaidrs un svēts. (9)

Kārtība un tīrība ir Debesu likums; un lai saskaņotos ar Debesu noteikumiem, mums pienākas ievērot tīrību un gaumi. (10)

1. — Lielā Ārsta pēdās – 373. lpp.
2. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. jūn.
3. — Laba veselība, 1880. g. februāris.
4. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. maijs.
5. — Liecības draudzei I – 387. lpp.
6. — Liecības draudzei I – 464. 465. lpp.
7. — Vēstule 47-a, 1902. g.
8. — Review and Herald, 1891. g. 31. marts.
9. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna – 143. 144. lpp.
10. — Liecības draudzei IV – 142. 143. lpp. [255]

43. Grūtniecības laika iespaids

Sievietēm vajadzētu tikt sagatavotām kļūt pat mātēm. — Sievietēm nepieciešama liela pacietība, pirms tās ir piemērotas kļūt par mātēm. Dievs ir noteicis, ka tām jātiek sagatavotām šim uzdevumam. Caur savienību ar Kristu mātes pienākums kļūst bezgalīgi liels. Tas nemaz nav aptverams. Sievietes darbs ir svēts. Mājā nepieciešama Jēzus klātbūtne; un mātes mīlošā kalpošana māju var pārveidot Bētelē. Vīram jāsadarbojas ar sievu. Kāda mums būtu pasaule, ja visas sievietes svētotos Dieva altārim un svētotu savas atvasītes Kungam kā pirms, tā pēc to dzimšanas! (1)

Grūtniecības laika iespaida svarīgums. — Grūtniecības laika iespaida nozīmi, daudzi vecāki uzskata kā mazsvarīgu, bet Debesis uz to tā neraugās. Vēsts, kuru eņģelis nes no Dieva un kas vispilnīgākā veidā tiek sniegta divas reizes, rāda, ka tā ir visrūpīgāko pārdomu vērts.

Ar vārdiem, kas teikti ebreju mātei (Manuas sievai), Dievs runā uz visām mātēm visos laikos. Eņģelis sacīja: ”Šī sieva lai atturas no visa tā, ko es viņai esmu minējis.” Mātes ieradumi iespaido bērnu labklājību. Viņas ēstkāre un kaislības jāpakļauj pamatlikumiem. Lai viņa piepildītu Dieva nodomu, saņemot bērnu, tad viņai no kaut kā būtu jāizvairās un pret kaut ko jācīnās. (2)

Priekš jauniešu kājām pasaule ir pilna visdažādākajiem vilinājumiem. Ļoti daudzus savaldzina savtīgu un juteklisku prieku dzīve. Viņi nespēj saskatīt uz šķietamā [256] laimes ceļa paslēptās briesmas un tā bēdīgo galu. Nododoties ēstkārei un kaislībām, tiek izšķiesti viņu spēki, un miljoni ir sabojāti šai un nākošai pasaulei. Vecākiem jāatceras, ka viņu bērniem būs jācīnās pret šīm kārdināšanām. Lai tie sekmīgi spētu pretoties ļaunumam, sagatavošanas darbam jāiesākas pat pirms bērna piedzimšanas. (3)

Ja pirms dzemdībām viņa ir savu tieksmju apmierinātāja, savtīga, nepacietīga un prasoša, tad šie rakstura vilcieni atspoguļosies arī bērna dabā. Tā daudzi bērni līdz ar tiesībām piedzimt ir saņēmuši nepārvaramas tieksmes uz ļaunu.

Bet ja māte nesvārstīgi turas pie pareizajiem pamatlikumiem, ja viņa ir atturīga, pašaizliedzīga, laipna, iejūtīga un nesavtīga, tad šīs skaistās rakstura iezīmes viņa nodos arī saviem bērniem. (4)

Grūtniecības laika rūpju nozīme. — Tā ir vispār pielaista kļūda, ka sievietes savu dzīvi grūtniecības laikā nemaz neaizmaina. Šajā svārstīgajā periodā ir jāatvieglo mātes darba nastas. Viņas organismā norisinās lielas pārmaiņas. Tās prasa vairāk asiņu un tāpēc arī vairāk visbarojošāko uzturvielu, ko varētu pārvērst asinīs. Ja bagātīgi netiek sniegts barojošs uzturs, tad māte nespēs saglabāt savus fiziskos spēkus, un viņas atvasītei tiks atņemta dzīvības enerģija. (Sīkāk par šo jautājumu skat. „Padomi par diētu un barību” nodaļā „Diēta grūtniecības laikā”) Uzmanība jāpievērš arī drēbēm. Jārūpējas, lai organismu pasargātu no vēsuma sajūtas. Bez vajadzības nevajadzētu virspusē izsaukt dzīvības spēkus, lai tie aizstātu trūkstošo apģērbu. Ja mātei [257] pārpilnībā netiks dots barojošs un veselīgs uzturs, tad viņai asinis nebūs pietiekoši labas un tās nebūs vajadzīgajā daudzumā. Viņas asins riņķošana būs vāja, un arī bērniem trūks šo pašu lietu. Atvasītei būs novājinātas spējas uzņemt sevī uzturvielas, kuras varētu pārvērst labās asinīs visa organisma barošanai. Mātes un bērna labklājība lielā mērā ir atkarīga no laba, silta apģērba un barojoša uztura. (5)

Liela uzmanība jāpievērš māti apņemošai videi, lai tā būtu patīkama un priecīga. Uz vīru un tēvu gulstas sevišķa atbildība darīt visu iespējamo, lai atvieglotu sievas un mātes nastas. Viņam, cik vien tas iespējams, vajadzētu nest sievas stāvokļa grūtības. Viņam vajadzētu būt pakalpīgam, uzmanīgam, laipnam un maigam, sevišķi iejūtīgam pret visām viņas vajadzībām. Dažām sievietēm bērnu nēsāšanas laikā netiek piegriezta pat puse no tās uzmanības, kas tiek veltīta dzīvniekiem kūtī. (6)

Ēstkāre pati par sevi nav drošs vadonis. — Uzskata, ka sievietei viņas īpašā stāvokļa dēļ būtu atļauts neierobežot savu ēstkāri, ir kļūda, kas pamatojas uz ieradumu, bet ne uz veselu saprātu. Sievietes apetīte šajā periodā var būt mainīga, untumaina un grūti apmierināma; un vispārpieņemtais ieradums ļauj viņai ēst visu, ko vien tā vēlas, neprasot padomu saprātam, vai šis uzturs būs barojošs viņas organismam un vai veicinās bērna attīstību. Uzturam jābūt barojošam, bet ne kairinošam... Ja vispār ir nepieciešams vienkāršs uzturs un sevišķas rūpes par ēdiena labumu, tad tieši šajā svarīgajā laika posmā,

Sievietes, kas turas pie pamatlikumiem un kas saņēmušas pilnvērtīgas pamācības, šajā periodā turēsies pie vienkāršības diētā vairāk kā jebkurā citā laikā. Viņas ņems vērā, ka no tām ir atkarīga vēl cita dzīvība, un būs uzmanīgas visos savos ieradumos, it sevišķi dietā. Viņas nelietos [258] nevērtīgu un kairinošu ēdienu tikai tāpēc vien, ka gribas. Ir pārāk daudz padomdevēju, kas centīsies pārliecināt par to, par ko saprāts saka, ka to nevajag darīt. Tāpēc ka vecāki ir izdabājuši savai ēstkārei, dzimst slimi bērni...

Ja kuņģī uzņem tik daudz barības, ka gremošanas orgāni ir spiesti pārstrādāties, lai tiktu ar to galā un atbrīvotu organismu no uzbudinošām vielām, tad māte nodara netaisnību pati sev un liek pamatu slimībai arī savā atvasītē. Ja viņa izvēlēsies ēst, kas patīk un kas vien ienāk prātā, nemaz nerēķinoties ar sekām, tad cietīs sodu, un ne jau viena pati. Viņas neapdomības dēļ būs jācieš arī tās nevainīgajam bērnam. (7)

Nepieciešama pašsavaldīšanās un atturība. — Nekādā gadījumā nevajadzētu izturēties nevērīgi pret mātes fiziskajām vajadzībām. No viņas ir atkarīgas divas dzīvības, un pret viņas prasībām vajadzētu izturēties iejūtīgi, tās augstsirdīgi apmierinot. Bet šajā laikā, vairāk kā citos apstākļos, diētā un visur citur viņai vajadzētu izvairīties no lietām, kas varētu mazināt fiziskos un garīgos spēkus. Ar pašu Dieva pavēli viņai ir uzlikts vissvarīgākais pienākums valdīt pār sevi. (8)

Mātes stingras atturības ieradumi pirms dzemdībām nostiprina pareiza rakstura pamatus nākošajā cilvēkā... uz šo mācību nevajadzētu raudzīties vienaldzīgi. (9)

Jātiecas pēc priecīga, apmierināta noskaņojuma. — Katrai sievietei, kas drīz kļūs māte, lai arī kāda būtu viņas apkārtne, pastāvīgi jātiecas pēc priecīga, apmierināta noskaņojuma, zinot, ka par visām savām pūlēm šajā virzienā tā saņems desmitkārtīgu atmaksu savas atvasītes [259] fiziskajā veidojumā, kā arī morālajā raksturā. Un tas vēl nav viss. Pieradinoties domāt par priecīgām lietām, viņa pati caur to var justies laimīga un savu līksmo garu var atstarot uz ģimeni un uz tiem ar kuriem satiekas. Tad ļoti lielā mērā uzlabosies arī viņas fiziskā veselība. Dzīvības avoti saņems jaunus spēkus, un asinis vairs neplūdīs kūtri, kā tas būtu, ja viņa padotos drūmām domām un izmisumam. Dzīves priecīgais gars stiprinās arī viņas garīgo un morālo veselību. Gribas spēks var pretoties prāta ietekmei un kļūt par varenu nervu nomierinātāju. Bērniem, kam atņemti šie dzīvības spēki, kurus vajadzētu mantot no vecākiem, ir jāveltī vislielākā uzmanība. Cieši turoties pie viņu būtnes likumiem, var panākt daudz labāka stāvokļa nopamatošanos. (10)

Saglabājiet mierīgu un paļāvīgu noskaņojumu. — Sievietei, kas drīz var kļūt māte, savu dvēseli vajadzētu pasargāt Dieva mīlestībā. Viņas prātam jābūt mierīgam; īstenojot dzīvē Kristus vārdus, tai jādus Jēzus mīlestībā. Viņai jāatceras, ka māte ir Dieva līdzstrādniece. (11)

1. — Manuskripts 43. lpp., 1900. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās – 372. lpp.
3. — Lielā Ārsta pēdās – 371. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās – 372. 373. lpp.
5. — Liecības draudzei II – 381. 382. lpp.
6. — Liecības draudzei 383. lpp.
7. — Liecības draudzei – 382. 383. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās – 373. lpp.
9. — Laba veselība, 1880. g. februāris.
10. — Svinīgs uzsaukums – 123. 124. lpp.
11. — Laika zīmes, 1896. g. 9. aprīlis. [260]

44. Rūpes par maziem bērniem

Pareizas mātes — zīdītājas izturēšanās. — Vislabākais maza bērna uzturs ir tas, ko sniedz daba. Bez vajadzības to viņam nevajadzētu atraut. Māte izturas ārkārtīgi cietsirdīgi, ja ērtību un sabiedrisku prieku labā cenšas atbrīvoties no sava mazā bērna jaukā zīdīšanas uzdevuma. (l)

Kritisks ir laika posms, kurā mazais bērns savu barību saņem no mātes. Daudzām mātēm, kad tās vēl zīda savus mazos, atļauj pārstrādāties un sakarst ēdienu pagatavošanas pienākumos; tas noteikti kaitē zīdainim, ne tikai uzbudinošās barības dēļ, ko tas saņem no mātes krūts, bet asinis saindē arī neveselīgais uzturs, kas satraucis visu viņas organismu, atstājot sliktu iespaidu uz mazā bērna barību. Bērnu ietekmē arī mātes garastāvoklis. Ja viņa jūtas nelaimīga, ātri uztraucas un skaistas, dodot vaļu dusmu izvirdumiem, tad barība, kuru saņem bērns, būs sakaitēta, bieži radot sāpju lēkmes un pat krampjus.

No mātes saņemtā barība lielākā vai mazākā mērā ietekmē arī bērna raksturu. Cik tāpēc svarīgi, lai māte, kamēr tā zīda savu bērnu, saglabātu priecīgu garastāvokli un pilnīgi valdītu pati pār sevi. Tad bērna barībai netiks kaitēts, un mātes mierīgā, savaldīgā rīcība ar to ļoti lielā mērā ietekmēs viņa rakstura veidošanos. Ja bērns ir nervozs un viegli uzbudināms, tad mātes uzmanīgais, nesteidzīgais rīcības veids atstās nomierinošu un dziedinošu iespaidu, [261] un ļoti lielā mērā var uzlaboties bērna veselība. (2)

Jo klusāka un vienkāršāka ir bērna dzīve, jo labāk tas būs viņa fiziskai un garīgai attīstībai. Mātei vienmēr jāpūlas būt klusai, mierīgai un savaldīgai. (3)

Barība nevar aizvietot gādību. — Ar nepareizu kopšanu mazajiem tiek nodarīts liels ļaunums. Ja tie ir nemierīgi, tad parasti, lai tos nomierinātu, dod ēst, kaut arī pa lielākai daļai viņu nemiera tiešais iemesls ir pārāk bagātīgi uzņemtā barība, kas padarīta kaitīga mātes nepareizo ieradumu dēļ. Atkal dodot tiem ēst, stāvoklis kļūst vēl ļaunāks, jo viņu kuņģis jau tā ir pārslogots.

Bērni parasti jau no šūpuļa tiek radināti izdabāt savai ēstkārei un mācīti, ka viņi dzīvo, lai ēstu. Bērnu rakstura veidošanā māte daudz var darīt jau viņu pirmajos dzīvības gados. Viņa tos var mācīt savaldīt savu ēstkāri vai arī tai nodoties, kļūstot par nesātīgiem rijējiem. Bieži vien māte attiecīgā dienā ir nodomājusi paveikt zināmu daudzumu darbu, un, ja bērni to traucē, tā neņem laiku viņu nomierināšanai un iepriecināšanai to mazajās bēdās, bet, lai viņi apklustu, iedod kaut ko ēst. Tāda rīcība vēlamos panākumus dod tikai īsam laikam, bet pēc tam stāvoklis kļūst vēl sliktāks. Bērnu kuņģis tiek piebāzts ar barību, kad viņiem tā nemaz nav vajadzīga. Nepieciešama bija mātes uzmanība un viņas laiks. Tomēr tā savu laiku uzskatīja par dārgu, lai to ziedotu bērnu iepriecināšanai. Varbūt mājas gaumīgu iekārtošanu, lai viesi to slavētu, vai ēdienu pagatavošanu ar vispārpieņemtajiem ieradumiem viņa uzskatīja svarīgāku kā savu bērnu veselību un laimi. (4) [262]

Barībai jābūt veselīgai un patīkamai, tomēr vienkāršai. — Barībai vajadzētu būt vienkāršai, lai tās sagatavošana neaizņemtu visu mātes laiku. Tas tiesa, ka būs jāpieliek pūles, lai galdu apklātu ar veselīgu uzturu, kas saprātīgi pagatavots un ieaicinoši pasniegts. Nedomājiet, ka bērniem viss būs pietiekoši labs, kas tikai lietojams barībā, kaut arī bezrūpīgi viss tiktu sajaukts kopā. Tomēr mazāk laika vajadzētu veltīt neveselīgu ēdienu pagatavošanai, lai izpatiktu samaitātai garšai, bet vairāk laika atdot bērnu audzināšanai un sagatavošanai dzīvei. (5)

Zīdaiņa pūriņa sagatavošana. — Sagatavojot drēbes zīdainim, augstāk par modi un vēlēšanos izsaukt apbrīnu vajadzētu rūpēties par piemērotību, ērtumu un veselīgumu. Mātei nevajadzētu veltīt laiku dažādiem izšuvumiem drēbju izrotāšanai, tā sevi apkraujot ar nevajadzīgiem darbiem un maksājot par to ar savu un savu bērna veselību. Viņai nevajadzētu noliekties pār izšuvumiem, kas piepūlē acis un nervus, tad, kad tai nepieciešama atpūta un patīkams darbs. Viņai jāsaprot, ka jātaupa spēki, lai varētu apmierināt prasības, kādas tai tiks uzstādītas. (6)

Nodrošiniet tīrību, siltumu un svaigu gaisu. — Zīdaiņiem vajadzīgs siltums, tomēr bieži tiek pielaista nopietna kļūda, turot tos pārkurinātās telpās, kur lielā mērā izjūtams svaiga gaisa trūkums...

Zīdainis jāatbrīvo no katra iespaida, kas tiektos novājināt vai saindēt organismu. Visvairāk jārūpējas, lai [263] ap viņu viss būtu tīrs un patīkams. Kaut arī var būt vajadzība pasargāt mazo no pēkšņām un pārāk straujām temperatūras maiņām, tomēr jārūpējas, lai tas guļot vai staigājot dienu vai nakti elpotu tīru, atspirdzinošu gaisu. (7)

Rūpes par bērniem slimībā. — Bērnu slimības daudzos gadījumos var attiecināt uz viņu kļūdaino audzināšanu. Šādām bēdām par iemeslu var būt neregulāra ēšana, nepietiekošs apģērbs vēsā vakarā, atspirdzinošu kustību nepietiekamība, kas izraisītu veselīgu asinsriņķošanu, vai arī svaiga gaisa trūkums asiņu attīrīšanai. Lai vecāki pacenšas atrast slimības cēloņus un tad, cik ātri vien iespējams, lai izlabo nelabvēlīgos apstākļus.

Visiem vecākiem ir iespējams daudz mācīties par saslimšanas aizkavēšanu, par slimnieku kopšanu un pat par tā ārstēšanu. Īpaši mātei vajadzētu zināt, kā rīkoties parastos saslimšanas gadījumos ģimenē. Viņai vajadzētu saprast, kā apkalpot savu slimo bērnu. Viņas mīlestība un dziļāka apstākļu izpratne darīs to spējīgu pakalpot bērnam, kuru uzticēt svešām rokām nav nemaz tik ieteicami. (8)

1. — Lielā Ārsta pēdās – 383. lpp.
2. — Padomi par diētu un barību – 228. lpp.
3. — Lielā Ārsta pēdās – 381. lpp.
4. — Svinīgs uzsaukums – 125. 126. lpp.
5. — Kristīga sātība un Bībeles higiēna – 141. lpp.
6. — Lielā Ārsta pēdās – 381. 382. lpp.
7. — Lielā Ārsta pēdās – 391. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās – 385. lpp. [264]

45. Mātes pirmais pienākums ir bērnu audzināšana

Pareizi audzināta bērna iespējas. — Šajā cilvēka bērnā Dievs redz visas iespējas. Viņš zina, ka pareizi audzināts, tas pasaulē kļūs par spēku uz labu. Kungs norūpējies vēro, vai vecāki rīkosies saskaņā ar Viņa plānu, vai arī ar nepareizu laipnību izpostīs Viņa nodomu, izlutinot bērnu tagadējai un mūžīgai iznīcībai. Šīs bezpalīdzīgās un šķietami maznozīmīgās būtnes pārvēršana par svētību pasaulei un par godu Dievam ir liels un varens darbs. Vecākiem nekad nevajadzētu atļauties nostāties starp viņiem un pienākumu, kuru tie ir parādā saviem bērniem.

Darbs, kas jādara Dievam un savai zemei. — Tie, kas tur Dieva baušļus, uz saviem bērniem raugās ar neskaidrām cerībām un baiļu jūtām, domādami par lomu, kāda tiem piekritīs tieši viņu priekšā stāvošajā lielajā cīņā. Māte norūpējusies jautā: „Kādu nostāju tie ieņems? Ko es varu darīt, lai sagatavotu viņus pareizi izpildīt savu lomu un tie iegūtu mūžīgo godību?” Uz jums, mātes, gulstas liela atbildība. Kaut arī jūs neesat tautas padomes locekles, ... jūs varat darīt lielu darbu Dievam un savai zemei. Jūs varat uzaudzināt savus bērnus. Jūs varat tiem palīdzēt izveidot raksturus, kas netieksies un neļausies iespaidoties darīt ļaunu, bet kas tieksies un iespaidos arī citus darīt labu. Ar savām sirsnīgajām ticības lūgšanām jūs varat iekustināt roku, Kas kustina pasauli. (2)

Bērnība un jaunība ir tieši tas laiks, kad jāsniedz pamācības. Bērnus vajadzētu uzaudzināt lietderīgai dzīvei. Viņus vajadzētu mācīt darīt mājas nepieciešamos darbus; un vecākiem šie pienākumi ar laipniem pamācības un atzinības vārdiem jāpadara, cik vien iespējams, patīkami. (3)

Daudzi atstāj novārtā sagatavošanās darbu mājās. — Neskatoties uz izglītības pasniegšanas metodēs gūtajiem panākumiem, ar kuriem daudzi lielās, bērnu audzināšana mūsu dienās ir nožēlojami nepilnīga. Novārtā ir atstāts tieši mājas audzināšanas darbs. Vecāki it īpaši mātes, neizprot savus atbildīgos pienākumus. Viņiem nav ne pacietības pamācīt, ne gudrības uzraudzīt šos mazos, kas uzticēti viņu apgādībai. (4)

Tas ir pārāk patiesi, ka mātes nepilda savus pienākumus, kā uzticīgām mātēm to vajadzētu darīt. Dievs no mums neprasa neko tādu, ko mēs Viņa spēkā nevarētu padarīt, neko, kas nenāktu par labu mums pašiem un mūsu bērniem. (5)

Mātēm jāmeklē dievišķa palīdzība. — Ja tikai mātes izprastu savu svarīgo misiju, tad viņas daudz lūgtu vienatnē, pienesot savus bērnus Jēzum, izlūdzoties Viņa svētību pār tiem un gudrību sev, lai pareizi izpildītu savus svētos pienākumus. Lai māte izmanto ikkatru izdevību veidot savu bērnu tieksmes un ieradumus. Lai viņa rūpīgi uzmana rakstura attīstību, apspiežot pārāk asi izteiktās rakstura iezīmes un atbalstot tušētās, apslēptās īpašības. Lai viņa pati savu dzīvi mazajam pulciņam padara par skaidru un cēlu priekšzīmi. Savs darbs mātei jādara drosmīgi un enerģiski, visās savās pūlēs pastāvīgi balstoties uz dievišķo palīdzību. [266] Viņai nekad nevajadzētu palikt mierā, kamēr savos bērnos neredz pakāpenisku rakstura izaugsmi, kamēr dzīvē tie nav sev sprauduši augstāku mērķi par savu prieku meklēšanu. (6)

Nav iespējams pareizi novērtēt lūdzošas mātes iespaida spēku. Visos savos ceļos viņa atzīst Dievu. Viņa nes savus bērnus pie žēlastības troņa un stāda tos Jēzum priekšā, izlūdzot pār tiem Viņa svētības. Šo lūgšanu iespaids bērniem ir kā „dzīvības avots”. Šīs ticībā pienestās lūgšanas ir kristīgas mātes stiprums un atbalsts. Atstāt novārtā pienākumu lūgt kopā ar mūsu bērniem nozīmē pazaudēt vislielākās svētības, kas noliktas mūsu sniedzamības robežās, vienu no vislielākajām palīdzībām mūsu dzīves darba sarežģījumu, rūpju un grūtību vidū. (7)

Mātes lūgšanu spēku nevar novērtēt par augstu. Viņa, kas kopā ar savu dēlu vai meitu nometas ceļos mainīgajos bērnības un briesmām pilnajos jaunības gados, ne agrāk kā tikai lielajā tiesas dienā uzzinās šo lūgšanu iespaidu uz bērnu dzīvi. Ja viņa ticībā ir savienota ar Dieva Dēlu, tad mātes maigā roka var izraut savu dēlu no kārdināšanu varas un var atturēt savu meitu no grēcīgiem ceļiem. Kad kaislības cīnās pēc virskundzības, mātes mīlestības spēks, viņas sirsnīgais, apņēmīgais un savaldošais iespaids var novērst dvēseli uz pareizo pusi. (8)

Kad traucē viesi. — Jums vajadzētu ņemt laiku, kad sarunāties un lūgt kopā ar saviem mazajiem, un nekam nevajadzētu atļaut traucēt šos kopīgos brīžus ar dievu un bērniem. Apmeklētājiem jūs varat teikt: „Dievs man ir devis darbu, kas jāpadara, un man nemaz nav laika pļāpāšanai.” Jums vajadzētu saprast, ka jādara darbs [267] šim laikam un mūžībai. Savu pirmo pienākumu jūs esat parādā saviem bērniem. (9)

Jūsu bērniem pieder pirmā vieta, tie stādāmi pirms viesiem un visiem citiem apsvērumiem... Darbs, kas jādara pie bērna viņa pirmajos dzīves gados, nepieļauj nekādu novēršanos. Viņa dzīvē nav tāda laika, kad drīkstētu aizmirst likumu. (10)

Nesūtiet savus bērnus ārā, lai varētu uzņemt viesus, bet māciet tos būt mierīgiem jūsu viesu klātbūtnē un izturēties ar cieņu pret tiem. (11)

Mātēm jābūt labvēlības un augstsirdības paraugam. — Mātes izmantojiet savus dārdos mirkļus. Atcerieties, ka jūsu bērni augot var nonākt vidē, kur jums vairs nebūs iespējams tos audzināt un pamācīt. Jūs varat viņiem būt tiešs paraugs visam, kas labs, šķīsts un cēls. Savienojiet viņu intereses ar savām interesēm. (12)

Ja jums ir trūkumi citur, tad esiet pilnīgas, esiet spējīgas šeit. Ja jūsu bērni pēc audzināšanas mājās izies dzīvē skaidri un tikumīgi, ja tie izpildīs kaut vismazāko un zemāko vietu Dieva lielajā plānā par labu pasaulei, tad jūsu dzīvi nekad nevarēs saukt par neizdevušos un tā nekad nebūs jānožēlo. (13)

Mazie bērni ir mātes spogulis, kurā viņa var redzēt atspoguļojamies savus ieradumus un savu izturēšanos, Cik pārdomātai tad šo mazo mācekļu priekšā vajadzētu būt viņas valodai un uzvedībai! Kādas vien rakstura īpašības viņa vēlas redzēt izkoptas bērnos, tādas viņai pašai jāizkopj sevī. (14)

Spraudiet mērķi augstāk par pasaules standartu. — Mātei nevajadzētu vadīties no pasaules uzskatiem, ne arī censties aizsniegt tās standartu. Viņai pašai jāizšķir, kas ir dzīves lielākais uzdevums un mērķis, un tad visas savas pūles jāatdod tā aizsniegšanai. Laika trūkuma dēļ viņa var atstāt [268] novārtā daudz ko, kas saistās ar tās namu, un rezultātā neciest nekādus lielākus zaudējumus. Bet viņa nevar palikt nesodīta, ja nevērīgi izturēsies pret savu bērnu pareizu audzināšanu un disciplinēšanu. Viņu kroplie raksturi visiem atklās tās neuzticību. Ļaunumi, kuriem viņa atļaus palikt neizlabotiem, kā slikta uzvedība un rupjība, necieņa un nepaklausība, kūtruma un nevērības ieradumi ar negodu atstarosies atpakaļ uz viņu pašu un sarūgtinās tālāko dzīvi. Mātes, jūsu bērnu liktenis lielā mērā atrodas jūsu pašu rokās. Ja jūs neizpildīsiet savu pienākumu, jūs tos varat ielikt sātana rindās un padarīt par viņa darba rīkiem citu dvēseļu pazudināšanai. Vai arī jūsu stingrā audzināšana un dievbijīgā priekšzīme var tos pievest Kristum, un viņi savukārt iespaidos citus; tā caur jūsu kalpošanu var tikt izglābtas daudzas dvēseles. (15)

Attīstiet labo, apspiediet ļauno. — Vecākiem jāsadarbojas ar Dievu, audzinot savus bērnus Viņa mīlestībā un bijībā. Tie nevar Kungam vairāk nepatikt kā, ja pareizi neizpilda savu pienākumu. Viņiem rūpīgi jāuzmana savu mazo vārdi un rīcība, citādi tos ietekmēs ienaidnieks. Viņš ārkārtīgi vēlas to darīt, lai tikai strādātu pretī Dieva nodomam. Vecākiem laipni, maigi un dziļi ieinteresēti jādarbojas savu bērnu labā, attīstot visu labo un apspiežot visu slikto, kas parādās viņu bērnu raksturos. (16)

Prieks par apmierinoši padarīto darbu. — Bērni ir Kunga mantojums, un par savu rīcību ar šo īpašumu mums būs jāatbild Viņam. Savu bērnu audzināšana un sagatavošana par kristiešiem ir augstākais pakalpojums, ko vecāki var pienest Dievam. Tas ir darbs, kas prasa pacietīgas pūles — visā dzīves laikā čaklu un neatlaidīgu piespiešanos. Izturoties nevērīgi [269] pret šo uzticēto darbu, mēs sevi atklājam par neuzticīgiem namturiem...

Lai vecāki strādā savas ģimenes labā mīlestībā un ticībā, līdz priecīgi var nākt pie Dieva un teikt: „Redzi, es un tie bērni, ko Kungs man devis.” (17)

1. — Laika zīmes, 1901. g. 25. septembris.
2. — Review and Herald, 1889. g. 23. aprīlis.
3. — Manuskripts 12., 1898. g.
4. — Laika zīmes, 1886. g. 11. marts.
5. — Laika zīmes, 1882. g. 9. februāris.
6. — Laika zīmes, 1882. g. 25. maijs.
7. — Laba veselība, 1880. g. jūlijs.
8. — Laika zīmes, 1891. g. 16. marts.
9. — Laika zīmes, 1889. g. 22. jūlijs.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 129. lpp.
11. — Laika zīmes, 1889. g. 23. augusts.
12. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.
13. — Liecības draudzei V – 44. lpp.
14. — Laika zīmes, 1886. g. 9. septembris.
15. — Laika zīmes, 1882. g. 9. februāris.
16. — Manuskripts 49. lpp., 1901. g.
17. — Daba un dzīve līdzībās – 195. 196. lpp. [270]

46. Audžumāte

Padoms kādai audžumātei. — Tavas laulības ar cilvēku, kas jau ir bērnu tēvs, tev būs par svētību... Tev draudēja briesmas visa centrā nolikt sevi. Tev ir labas rakstura īpašības, kas jāmodina un jāvingrina... Savās jaunajās attiecībās tu gūsi piedzīvojumus, kas tev mācīs, kā izturēties pret cilvēcīgām sirdīm. Rūpējoties par bērniem attīstīsies pieķeršanās, mīlestība un maigums. Atbildība, kas uz tevi gulsies ģimenē, var kļūt par lielu svētību. Šie bērni tev būs laba un skaista mācību grāmata. Viņi sniegs daudz svētību, ja tikai pareizi šo grāmatu lasīsi. Pārdomas, ko izraisīs rūpes par viņiem, liks tev vingrināties iejūtībā, mīlestībā un līdzjūtībā. Kaut arī šie bērni nav daļa no tavas miesas un asinīm, tomēr caur laulībām ar viņu tēvu tie ir kļuvuši tavi, lai tu tos mīlētu, koptu, pamācītu un tiem kalpotu. Saskare ar viņiem liks tev izvest dzīvē domas un plānus, kas tev tiešām nāks par labu... Piedzīvojumi, kurus tu gūsi savā mājā, atbrīvos tevi no egocentriskām domām, kas draudēja sabojāt tavu darbu, un izmainīs tavus stingri noteiktos plānus, kuriem jākļūst iejūtīgākiem un pakļāvīgākiem...

Tev jāattīsta dziļāka iejūtība un plašāka līdzjūtība, lai tu varētu tuvoties ļaudīm, kam vajadzīgi laipni, līdzjūtīgi un mīļi vārdi. Tavi bērni atmodinās šīs rakstura īpašības un palīdzēs tev attīstīt aptverošāku prātu un spriedumu. Pateicoties mīļai sadraudzībai ar tiem, tu mācīsies būt maigāka un līdzjūtīgāka, kalpojot cietošajai cilvēcei. (1)

Pārmetums audžumātei, kurai trūka mīlestības. — Tu mīlēji savu vīru un apprecējies ar viņu. Tu zināji, ka precoties apņemies būt māte viņa bērniem, bet šai ziņā es tevī redzēju nepilnības. Tev ir nožēlojami trūkumi. Tu nemīli sava vīra bērnus, un, ja tevī un tavā bērnu audzināšanas veidā nenotiks pilnīga pārmaiņa, pamatīgs reformas darbs, tad šie vērtīgie dārgakmeņi aizies bojā. Mīlestības un sirsnības parādīšana nav tava audzināšanas darba daļa.

Šo mazo bērnu dzīvi tu padari ļoti rūgtu, sevišķi meitai. Kur ir sirsnība, mīlošas rūpes un mierīga pacietība? Tavā nesvētotajā sirdī ir vairāk naida kā mīlestības. No tavām lūpām vairāk atskan pārmetumi nekā uzslava un iedrošinājuma vārdi. Tavs izturēšanās veids, tavs skarbums, tava nelīdzjūtīgā daba šai jūtīgajai meitenei ir kā postoša krusa trauslam stādam; tas noliecas zem katra brāziena, līdz pilnīgi iznīcinātas ir dzīvotspējas un tas guļ satriekts un salauzts.

Tava pārvaldes metode bērnos iznīcina mīlestību, cerību un prieku. Meitenes sejā skaidri iezīmējas skumjas, tomēr tevī tas nemodina līdzjūtību un maigumu, bet tikai neiecietību un izteiktu nepatiku. Ja vien tu vēlētos, tu šo izteiksmi varētu pārvērst dzīvespriekā un līksmībā...

Bērni lasa mātes sejas izteiksmi, viņi redz vai tā pauž mīlestību vai nepatiku. Tu neaptver šo darbu, ko pati dari. Vai šī mazā, skumjā seja, smagās nopūtas, kas izlaužas no nospiestas sirds, neatmodinās līdzjūtību? (2)

Nepienācīgas bardzības rezultāti. — Pirms kāda laika man rādīja stāvokli. Viņas kļūdas un nepareizības tai tika uzticīgi atklātas; [272] tomēr pēdējā man dotajā skatā es redzēju, ka viņa turpina izturēties nepareizi, ka viņa ir bijusi auksta un nelīdzjūtīga pret sava vīra bērniem. Rājienus un pārmetumus viņa izsaka ne tikai nopietnu pārkāpumu gadījumos, bet arī mazās lietās, kurām vajadzēja neievērojot paiet garām. Pastāvīga kļūdu meklēšana ir netaisna, un sirdīs, kur tā pastāv, nevar mājot Kristus Gars. Viņai ir tieksme paiet garām labajam bērnos, neizsakot nevienu atzinības vārdu, bet, redzot nepareizības, viņa vienmēr ir gatava tos apbērt ar pārmetumiem. Bērnus tas arvien padara mazdūšīgus un liek tiem kļūt nevērīgiem. Bērnu sirdīs tiek pamodināts ļaunums, un virspusē paceļas sliktais un netīrais. Bērnos, kas parasti tiek nopelti, pamodīsies „kas man par daļu” gars un bieži izlauzīsies ļaunas kaislības, par kuru sekām tie nedomā...

Māsai J vajadzētu kopt mīlestību un līdzjūtību. Viņai pret bērniem, kas palikuši bez mātes un atrodas tās aizgādībā, vajadzētu parādīt maigas jūtas. Tās būtu svētība šiem Dieva mīlestības bērniem un atstarotos sirsnībā un mīlestībā atpakaļ uz viņu pašu. (3)

Kad vajadzīgas divkāršas pūles. — Bērni, kas zaudējuši cilvēku, kam krūtīs kvēloja mātes mīlestība, ir piedzīvojuši zaudējumu, ko nekad nav iespējams atvietot. Bet ja kāda šādam bēdu nomāktam pulciņam iedrošinās stāties mātes vietā, tad uz tās pleciem gulstas divkārša rūpju nasta, ja vien iespējams, lai tā būtu vēl mīļāka, vēl pacietīgāka rājienos un draudos, kā būtu bijusi īstā māte, un tādā veidā atvietotu zaudējumu, kas piemeklējis šo mazo pulciņu. (4)

1. — Vēstule 329. lpp., 1904. g.
2. — Liecības draudzei II – 56. – 58. lpp.
3. — Liecības draudzei III – 531. 532. lpp.
4. — Liecības draudzei II – 58. lpp. [273]

47. Kristus iedrošinājumi mātēm

Jēzus svētīja bērnus. — Kristus dienās mātes savus bērnus veda pie Viņa, lai Kungs svētījot uzliktu Savas rokas. Ar to tās parādīja ticību Jēzum un lielās rūpes, kas nospieda sirdi, par šo viņu aizgādībai uzticēto bērnu tagadējo un nākošo labklājību. Bet mācekļi nevarēja saprast, ka tikai bērnu ievērošanas dēļ būtu jātraucē Meistars, un, kad viņi tās sūtīja prom, Jēzus norāja Savus mācekļus un pavēlēja pūlim atbrīvot ceļu šīm uzticīgām mātēm ar viņu mazajiem bērniem. Viņš sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.”

Mātēm ejot pa putekļaino ceļu un tuvojoties Pestītājam, Viņš redzēja slēptas asaras un drebošas lūpas, kas raidīja klusas lūgšanas savu bērnu labā. Viņš dzirdēja mācekļu pārmetošos vārdus un tūlīt deva citu pavēli. Viņa plašā un mīlošā sirds bija atvērta bērnu uzņemšanai. Viņš tos vienu pēc otra ņēma Savās rokās un svētīja, līdz viens mazs bērniņš, pieglaudies Kunga krūtīm, aizmiga, Jēzus iedrošināja mātes viņu darbā, un cik atvieglotas tās jutās! Ar kādu prieku viņas pieminēja Jēzus labvēlību un žēlastību, kad tās domāja par šo neaizmirstamo notikumu! Viņa laipnie vārdi atņēma sirds smagās nastas un iedvesa tām jaunu [274] cerību un drosmi. Bija pazudis viss viņu nogurums.

Tā ir iedrošinoša mācība mātēm visos laikos. Kad tās darījušas vislabāko, ko spēj darīt savu bērnu labā, tad viņas tos var nest pie Jēzus. Pat zīdainīši mātes rokās viņa acīs ir dārgi. Kad mātes sirds ilgojas pēc palīdzības, kuru, kā viņa apzinās, tā pati nevar sniegt, pēc žēlastības, kuru viņa nevar dāvāt, un, kad viņa sevi un savus bērnus nodos Kristus žēlojošās rokās, tad Viņš tos pieņems un svētīs; Viņš mātei un bērniem dāvās mieru, cerību un iepriecu. Tā ir dārga priekštiesība, ko Jēzus piešķīris visām mātēm. (1)

Jēzus vēl arvien mātes aicina pie Sevis. — Kristus, Debesu Majestāte, sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Jēzus nesūta bērnus pie mācītājiem; Viņš nesūta tos pie farizejiem; jo Viņš zina, ka šie cilvēki mācīs bērnus novērsties no to vislabākā Drauga. Mātes, kas veda bērnus pie Jēzus, darīja labi... Lai arī tagad mātes savus bērnus ved pie Kristus. Lai evaņģēlija sludinātāji ņem mazos savās rokās un svētī tos Jēzus vārdā. Sakiet šiem mazajiem vismaigākos mīlestības vārdus; jo ganāmpulka jērus arī Jēzus ņēma Savās rokās un svētīja. (2)

Lai mātes ar savām grūtībām nāk pie Jēzus. Viņas atradīs pietiekoši žēlastības, kas tām palīdzēs audzināt savus bērnus. Vārti ir atvērti katrai mātei, kas grib nolikt savas nastas pie Pestītāja kājām... Viņš... vēl arvien aicina mātes atvest savus bērnus, lai tos svētītu. Pat zīdainītis mātes rokās var palikt visvarenā ēnā, pateicoties lūdzošas mātes ticībai. Jānis Kristītājs no dzimšanas [275] bija piepildīts ar Svēto Garu. Ja dzīvosim savienībā ar Dievu, arī mēs varam sagaidīt, ka dievišķais Gars veidos mūsu mazos bērnus, pat no viņu pirmajiem mirkļiem. (3)

Jauniešu sirdis ir jūtīgas un uzņēmīgas. — Viņš (Kristus) nostājās līdzās zemajiem, trūcīgajiem un apbēdinātajiem, it kā viens no viņiem. Savās rokās Viņš ņēma mazos bērnus un izprotoši nāca pretī jauniešiem. Kristus plašā, mīlošā sirds saprata viņu bēdas un vajadzības un priecājās par viņu laimi. Ļaužu pārpilnās pilsētas burzmas un nemiera nomocīts un viltīgo un liekulīgo cilvēku nogurdināts, Viņš nevainīgo bērnu vidū atrada atpūtu un mieru. Viņa tuvums tos nekad neatbaidīja. Debesu Majestāte labprāt atbildēja un viņu jautājumiem un vienkāršoja savas svarīgās mācības, lai tās saprastu arī bērni. Viņu jaunajos, uzņēmīgajos prātos Viņš sēja patiesības sēklu, kurai bija jāuzdīgst un vēlākos gados jānes bagāta raža. (4)

Viņš zināja, ka šie bērni uzklausīs Viņa padomus un pieņems Viņu par savu Pestītāju, turpretī pasaulīgi gudrie un cietsirdīgie ļaudis nebūs tik labprātīgi sekot Kungam un ieņemt vietu Dieva valstībā. Nākot pie Kristus un pieņemot Viņa padomu un svētības, šo mazo bērnu padevīgajos prātos tik dziļi iespiedās Kristus tēls un Viņa laipnie vārdi, ka nekas un nekad tos vairs nespēja izdzēst. No šīs Kristus rīcības mums vajadzētu paturēt prātā atziņu, ka jauniešu sirdis ir visuzņēmīgākās pret (Kristus mācību) kristietības mācību, ka tās viegli ietekmējamas dievbijībai un tikumībai un ir stipras paturēt saņemtos iespaidus. (5)

„Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Šiem vārdiem vajadzētu būt tuviem un mīļiem ne tikai katrai mātei, bet arī katram tēvam. Šie vārdi vecākus iedrošina spiesties ar saviem [276] bērniem pie Kunga, lai Viņš tos ievērotu, un lūgt Kristus vārdā, lai Tēvs Savas svētības dāvātu visai ģimenei.

Īpaša uzmanība jāveltī ne tikai vismīļākajiem, bet arī nemierīgajiem un iedomīgajiem bērniem, kam nepieciešama rūpīga audzināšana un iejūtīga vadība. (6)

1. — Laba veselība, 1880. g. janvāris.
2. — Review and Herald, 1896. g. 24. marts.
3. — Visu laikmetu ilgas – 512. lpp.
4. — Liecības draudzei – IV – 141. lpp.
5. — Liecības draudzei – IV – 142. lpp.
6. — Laika zīmes, 1896. g. 13. augusts. [277]